Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'mazs' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'mazs' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (12)

mazs

mazs: tas ir mazi gadi (wenig Jahre) atpakaļ atskatuoties, kad sāka ar mašīnām kult. Linden in Kurl. apcirkņi, pilni ... mazās labības (Kleinkorn?) Janš. Apsk. 1903, S. 192. mazā pratā būt (palikt), blödsinnig, unnormal sein (werden) Kand. ar sēšanu nu mēs jau e̦sam pie maza, es ist wenig übriggeblieben zu säen Sessw. m. cilvē̦ks (ein Armer, Geringer, Knecht; Häusler) nevar daudz guovis turēt Frauenb. mazākiem stāvēja kuopā zirgi un guovis; saimniekiem bij zirgu staļļi Salis. kas jau mazāks (ärmer) dzīvuotājs, tas iesāla aitu gaļu Seyershof. mazie ļaudis, Bauersleute Diet. mazais puisis Frauenb., ein junger Arbeiter. mazā puse ebemda "tā istabas puse, kas nav sē̦tā". - Subst. mazums,

1): tev maizītes mazumiņš (Var.: drīz pietrūka) BW. 21508 var: kuo ... bē̦dājies ... par mantas mazumiņu? 3652. kartupeļiem mazumu jemt, nach der Kartoffelernte auf dem aufgeeggten Felde übriggebliebene Kartoffeln aufsammeln
Linden in Kurl. nepruot vēl klēpja sajemt, tik mazumus (= paliekas) kaš Kaltenbr. n. FBR. XVII, 56. mazumā (wenig) ir: tik divi vien tie bē̦rni;

2) = mazatne Salis n. FBR. XV, 63.

Avots: EH I, 788


mazs

mazs (li. mãžas), klein, gering: Sprw. lai mazs, kad tik labs. mazs, bet gudrs. dižas slava, mazs tikums. sievietes jau nuo mazas gaismiņas (von der Morgendämmerung an) kurina krāsni Upītis. viņam e̦suot gluži maza balss A. XX, 145. tad palika nuo bāriena mazs Apsīšu Jē̦kabs III, 39. - nuo mazām dienām, von klein auf, von Jugend auf. mazi ļaudis, geringe Leute mazākam palikt, unterliegen, nachgeben U. Subst. mazums, das Wenige, Geringe, die Wenigkeit, Kleinheit, kleine Anzahl: Sprw. kas mazumu nesmādē, dabū daudz. viņi bij priecīgi pie mazākā mazuma Kaudz. M. dižu radu mūs[u] māsiņa, neej tautu mazumā! kur tu savu dižu pūru mazumā izdalīsi? BW. 14880. ne mazumu, nicht wenige: Kače, kas arī ne mazumu bija nuoskumusi Janš - mazumā iet bedeutet gewöhnilch: weniger werden, sich verringern: meitu pulks gājis mazumā BW. III, 1, S. 14. [Zu apr. massais "weniger"; woher stammt μαζίον· ὀλίγον Hes.? Anscheinend dieselbe Wurzel zeigt auch die entgegengesetzte Bedeutung (alb. maδi "der grosse", gr. μέγας, got. miklis, arm. mec "gross", ai. majman-, av. mazo' "Grösse" u. a.), vgl. die Wurzelform kel- "warm; kalt" und Wundt Völkerpsych. I 2, I, 359 ("so bedeutet im Ewe ein Adjektiv mit Tiefton und mit verlängertem Vokal gesprochen einen grossen, im Hochton und mit verkürztem Vokal einen kleinen Gegenstand").]

Avots: ME II, 574


mazsaimniecība

mazsàimniecība,* die Wirtschaft eines mazsàimnieks, die Häuslerei.

Avots: EH I, 788


mazsaimnieks

mazsàimnieks, der Häusler Sassm.: kalps paliek par mazsaimnieku.

Avots: ME II, 574



mazsirdīgs

mazsir̂dîgs, geringherzig, herzlos: viņš nespē̦tu uzskatīt tuo sievu, kas vinū tik mazsirdīgi atstūmusi JR. IV, 75.

Avots: ME II, 574



mazspēcība

mazspècĩba, die Macht-, Kraftlosigkeit, geringe Fähigkeit: valdības mazspēcība.

Avots: ME II, 574


mazspēcīgs

mazspècîgs, macht-, kraftlos, zu Geringem fähig: acīs lasāmas tādas kâ mazspēcīgas dusmas JR. IV, 85.

Avots: ME II, 574


mazspēles

mazspẽles Dond., die Geige: kāzās bija divi muzikanti ar mazspēēm.

Avots: ME II, 574


mazsvarība

mazsvarĩba ,* gewichtlos, unbedeutend: mazsvarīgs jautājiens Stari II, 558. mazsvarīgi sīkumi Apsk. v. J. 1905, S. 152.

Avots: ME II, 574


pamazs

pamazs, ziemlich klein: pamazs augs, cilvē̦ks, dārzs. viņas saimniecība ir pamaza A. XX, 897.

Avots: ME III, 68

Šķirkļa skaidrojumā (327)

aizdiebt

àizdiêbt [in Lisohn und Drostenhof], schnell hinlaufen, weglaufen: aizdieb, dēliņ, un pasauc linu plūcējus! Vīt. 12. Auch mit p: pa pļaviņu viņš aizdiep [wohl aus *aizdiepj] sirmi mazs Fr. Bārda, "Zemes dēls", S. 53 [auch um Bolwen mit p].

Avots: ME I, 23


aizsniekt

àizsniẽkt Siuxt, = àizsniêgt. Refl. -tiês Siuxt, hinreichen, -gelangen: biju tik mazs, ka līdz galdam vēl nevarēju aizsniekties; sich erstrecken: lauki viņam aizsniecas tālu pruojām.

Avots: EH I, 50


aizspieds

àizspieds, ein bestimmtes Fischernetz: mazs e̦ze̦ra tīkls, ar kuŗu zivis dze̦n murdā Perkuhnen n. Jan.

Avots: ME I, 51


ākstīt

âkstît, -u, -ĩju, narrieren: mazs vīriņš ākstījis, juokuojis ganus LP. VII, 478. Refl. -tiês, auch âkstuôtiês Sessw., âkšķuôtiês, âkšuôtiês B.,

1) Possen treiben, Dummheiten machen, sich närrisch gebärden:
tam panāksnieki mauca zirgu sakas kaklā un vēl dažādi ākstījās BW. III, 1, 55. vai ņemsi? kuo āksties? zagts jau nav LP. IV, 107;

2) radebrechen, falsches Deutsch sprechen
Rol.;

3) würgen beim Erbrechen
Sissegal: kuo tu āksties? Subst. âkstîšanâs, albernes, geckenhaftes Benehmen: citādi dzīves smalkumi ir tikai pērtiķa ākstīšanās Kaudz. M.

Avots: ME I, 237


apķibt

apķibt [entl. aus li. apkìbti], intr., fallen um etw., umarmen: apķibis man ap kaklu, raudāja kā mazs bē̦rns Grob. n. Etn. IV, 17.

Avots: ME I, 98


apkuģēt

apkuģêt, langsam, mit kleinen Schritten durchstréifen, um etw. herumspazieren Lems.: vistas apkuģā sējumus un tasa graudus laukā. cik mazs bē̦rns, un jau apkuģējis pagalmam apkārt!

Avots: EH I, 94


apocens

apuocens, Wasser, ein kleiner See an sumpfigen Stellen: apuocens purvainās vietās dūņaina ūdeņa krājums (mazs ezeriņš), kuŗam apkārtējā zeme, ja tai virsū iet, līguojas Etn. III, 1. [In Kalzenau apuodzē̦ns "ein kleiner, bewachsener See", - anscheinend ein Deminutiv zu apuogs. Wenn dz hier hinter uo älter ist als c, gehört das Wort zu apaûgt, indem uo für au eingetreten ist, vgl. unten apuoži und Le. Gr. § 213.]

Avots: ME I, 132, 133


aprakņāt

aprakņât, nach Spr. auch aprakât, tr., umgraben: mazs, mazs ķipariņš visu laiku aprakņā (Rätsel).

Avots: ME I, 113


aproksnis

apruoksnis,

2) auch Druva I, 392; ‡

4) die Mittel, das Vermögen
Druva I, 392: nevaru lielāka dzīvuokļa īrēt: mazs mans a.

Avots: EH I, 110


aptaisīt

aptaĩsît 1): kapu vieta... tagad aptaisīta ar sē̦tu Melnalksnis Mazsalaca 21; ‡

3) ringsum in Ordnung bringen, gehörig (wie Gblich) gestalten:
kapu a. Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 19; ‡

4) = apvā`rduôt: aptaisu ūdeni, iedzeŗu un palieku ve̦se̦ls Seyershof.

Avots: EH I, 120, 121


apurs

apurs, eine im Moraste mit Wasser gefüllte Stelle (cf. akate) Tirs., Infl., A. X, 1, 528; apuriņš - meža vidū mazs klajums, bet laukā, pļavā mazs kuoku pudurs Nerft; paaugstinājums jeb sausa vieta purvā Grünh., wohl = appurvis. [In Schwaneburg eine niedrige, mit Gras bewachsene Stelle, die im Frühjahr mit Wasser bedeckt gewesen ist.]

Avots: ME I, 132



asens

asens, -ns (masc.; unter asins): auch Linden, asens Saikava, asens BW. 6343 var., nom. plur. asenis AP., Ramkau, aseņi auch Gramsden n. FBR. IX 102, Linden, Salis, gen. plur. aseņu (> aseņ) Rojen n. FBR. XIII, 65, dat˙instr. plur. aseniem BW. 34043, 3 (aus Borishof), aseņiem BW. 34043, 14, Demin. nom. s. asenītis Saikava, asenliņš Saikava, nom. pl. asenīši Saikava, asenliņi BW. 34308, AP. asentiņas BW. 34137, 1: cūkai mazs asenītis (das Schwein hatte wenig Blut) Saikava.

Avots: EH I, 130


atsaukt

atsàukt [li. atšaũkti], tr.,

1) herbei-, zurückrufen:
ķēniņš atsauc dē̦lu LP. IV, 46; abberufen: sūtni;

2) widerrufen, zurücknehmen:
pavēli; neatsaucams vārds, ein unwiderrufliches Wort. Refl. -tiês,

1) entgegenrufen, auf einen Ruf antworten:
mazs, mazs vīŗiņš, mežā atsaucas RKr. VIII, 97 (Rätsel); sauc man mīļi, vīra māte, es tev mīļi atsaukšuos BW. 23152, 6;

2) mit uz - sich berufen auf etw.:
daži atsaucas uz ortodoksismu Kundz.; atsàukums,

1) das Herberufen;

2) Dementi: nāca gan atsaukumi, bet tie liecināja, ka lieta greiza B. Vēstn.

Kļūdu labojums:
RKr. VIII, 97 = RKr. VII, 97
sauc man = sauc man[i]

Avots: ME I, 188



augstiena

aûgstiena, = aûgstiene 1: daļu nuo Limbažu -Vilandes augstienas A. Melnalksnis Mazsalaca 9.

Avots: EH I, 184


augums

aûgums,

2): tas ir mazs kâ tupiņš, ne˙maz auguma nav Ramkau;

3): trīs augumi, drei Generationen
BielU. mums trīs augumiem bijuši pa pieci bē̦rni AP.; ‡

6) der Trieb, Schössling:
nevar vis tur ļaut ganīt: aplauza visus jaunuos augumiņus AP.

Avots: EH I, 185, 186


bālis

bãlis, Demin. bãliņs, bãleliņš, bãleniņš, bãluliņš, bãlītis, bãlelītis, auch bãlelis BW. 22635,

1) der Bruder, das Brüderchen,
meist nur im VL.: [bāliņ mīļais! Manz. Post. III, 125]. lej bālī, tīru ze̦ltu BW. 9407, 3. mazs pūriņš tai māsai, kuŗa bāļu darbiniece 16603. steidzies, mana māmuliņa, nuo druviņas sētiņā; tavs dēliņš, mans brālītis (Var.: bāliņš) gauži raud šūpulī 2094. bāleliņš ist ein beliebtes Epithet des Biers, des Flachses: alutiņ, bāleliņ! liniņam bāliņam ze̦lta puoga galiņā 28338, 6. Die Brüder werden gern mit Schaum, Eichen verglichen: bāliņš putu gabaliņš. tādi mani bāleliņi kā Vāczemes uozuoliņi. palikt sēdēt, dzīvuot ilgi bāliņuos, unverheiratet bleiben (von der Schwester);

2) Verwandter, im Plur. die männliche Jugend des Dorfes und der Umgegend:
bāliņi, bāleliņi, bāleniņi ir kuopvārds, ar kuŗu apzīmēja tuvākuos radiniekus, sevišķi visus viena ciemata jeb tuvākās apkārtnes vīriešus, kas savā starpā mēdza būt rada BW. I, S. 492. brāļi, māsas, bāleliņi, rads radiņa galiņā BW. 3850. es neiešu tautiņās bez trejādu bāleliņu: tē̦va brāļa, mātes brāļa, mana īsta bāleliņa BW. 18037;

3) oft ist liebkosende Bezeichnung der männlichen Jugend überhaupt ohne irgendwelchen verwandtschaftlichen Zusammenhang: visas ciema zeltenītes sauca mani bāleliņu BW. 6370. jauni puiši, bāleliņi, nu man vaira nepeliet 8472. aizupnieki, bāleliņi, ceļat mani pār upīti 9344. zvejnieciņi, bāleliņi, velciet viņu maliņā 30894, 2. [Eine Koseform wie mnd. bōle trauliche Bezeichnung von Verwandten
); vgl. Izgl. min. mēn. 1921, 195 ff. und Berneker Wrtb. I, 46.]

Avots: ME I, 271, 272



bezbēdība

bezbèdĩība, die Sorglosigkeit: drīzi šādai jautrībai un bezbēdībām gadījās mazs pārtraukums A. XII, 522; ieslīkt dzē̦rumā un bezbēdībā Aps. III, 38.

Avots: ME I, 282


blāvums

blãvums, das Bläuliche, Violette, matter Schein: pa mazuo luogu atspīd mazs blāvums A. XVIII, 417.

Avots: ME I, 312


būt

bût (li. (búti, apr. boūt, slav. byti), e̦smu (dial. e̦su, auch ešu BW. 13703; III P. ir), biju,

1) sein:
kur ir, tur ruodas. diezin, kas te būs, kas nebūs. labi nebūs. viņš bijis, nebijis,par tuo ne˙kas, ob er gewesen sei oder nicht, das hat nichts zu sagen. viņam darbs bija kâ nebijis, die Arbeit ging ihm wunderbar von statten. viņš strādā un ir, er arbeitet unaufhörlich. tu pūlējies un esi, du gibst dir beständig Mühe PS. paiet diena, nedēļa, vasara kâ nebijusi. kas bijis, bijis, das Geschehende mag geschehen sein. kâ (kas) ir, ir mag sein, wie es wolle. jauneklis izsprūk pa luodziņu, ka nebija kuo apskatīties LP. I, 146, ehe man recht gesehen hatte. lācis kur bijis, kur ne, skrēja pār ceļu, ehe man sichs versah, lief ein Bär über den Weg. mēs viņam bijuši nebijuši, wir sind ihm ganz gleichgiltig. pie tautieša galvu glaudu, bij (Var.: vai) dīžans, nedīžans BW. 21465, v. 1. tad nu gan tâ būs, kâ būs, die Sache wird einen zweifelhaften Ausgang haben. tâ bij, kâ bij, es war so so (nicht besonders schön). kas tad bij; lai būtu od. bijis, kâ (kur, kas) būdams, mag es sein, wie (wo, was) es wolle. [pie vīra būt U., verheiratet sein];

2) unpers., Pass.: pie visiem jau bij būts, bei allen war man schon gewesen;
nuo būtu dienu, von jeher Grühn.;

3) in einem Wendungen nähert sich būt der trasitiven Bedeutung von machen: kuo tur teikt (runāt), kuo tur būt? was zu machen?
Ebenso: ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt? kuo tur duomāt (gudruot), kuo tur būt? vai es tur varu kuo liegt (slēpt), vai būt? kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam? Was sollen wir essen, was sollen wir machen? eigenlt. wohl: womit (kuo Instr.) sollen wir existieren RSk. I, 95. raudzīts un būts ir visa kā diezgan, es ist alles zur Genüge besorgt und aufgehoben MWM. II, 73. pēc nāves nuo viņa taps runāts un būts LA.;

4) haben -
mit dem possessiven Dativ und dem Nom. seltener mit d. Gen. des Besitzes: tev teic e̦suot (dial. e̦sus, e̦su) pieci dē̦li;

5) mit abhängigem Inf.,

a) haben:
jums būs ēst, jums būs dzert, man būs jauns arājiņš BW. 10200,4;

b) können, sollen, müssen:
pazīt bija (Var.: pazīt var) kunga riju BW. 6259. kâ bij man neraudāt? 6046. tev nebūs zagt! tam tā būt! Wenn das Prädikat ein Adjektiv, ein adjektivisches Wort oder ein Nomen its, dann stehs es in letztgenennten Fällen auch im Dativ, ebenso beim Debitiv: jums būs žēlīgiem būt! kāzās visiem jābūt jautriem;

6) Das Prädikatsnomen steht bei būt gewöhnlich in Nom.: zvirbulis ir putns; viņš ir mazs; aber auch im Lok., im Instr. und mit par im Akkus.: tu esi vēl bē̦rnā, puikā, du bist noch ein Kind, ein Knabe,
puisī, meitā od. meitās, du bist unverheiratet. kundziņam kungu būt;

7) das Futurum von būt dient oft zur Umschreibung des einfachen Futurums und das Präsens stets zur Buildung des Perfekts: es būš(u) jūsu dzirnaviņas ik rītiņa ritināt BW. 8219. es būš(u) jūsu gājumiņu ar naudiņu līdzināt BW. 33285;

8) das Futurum von būt mit dem Part. praet. drückt,

a) das Futurum exactum aus,

b) eine bescheidene Behauptung: tu būsi tuo darījis,

a) du wirst das getan haben;

b) du hast wohl das getan;

9) das an die Spitze des Satzes gestellte Präteritum zuweilen den Konditionalis: bij man tuo zināt (= būtu od. ja būtu tuo zinājis), dzīvs nebūtu palicis, wenn ich das gewusst hätte, so wärest du nicht am Leben bleiben
LP. VII, 176;

10) der negierte Infinitivus absolutus būt gibt den indefiniten Pronomen und Adverbien einen verallgemeinernden Sinn: lai duod uguni, kuo ne˙būt, irgend etwas.
uz pirts krāsns un vēl kur ne˙būt, auf dem Ofen der Badstube oder irgend wo LP. VII, 325. [Weiterhin zu ai. bhávati "ist, wird", bhūtiḥ "das ein", gr. φύομαι "werde" la. fuī "bin gewesen" ir. buith "das Sein" u. a. vgl. z. B. Berneker Wrtb. I, 115 und Walde Wrtb 2. 294 und 323.]

Kļūdu labojums:
sich versah = sich`s versah

Avots: ME I, 359, 360




cēbars

cē̦bars, ein nichtiger ("niecīgs") oder langsamer Mensch od. ein solches Tier Siuxt n. Fil. mat. 67. mazs zirdziņš, kâ tāds cē̦bariņš.

Avots: EH I, 267



ceļš

I ceļš,

1): ūdens c.,

a) ein Flussbett, Graben, Kanal
Ramkau;

b) der Wasser-, Seeweg;
zemes c.,

a): pa zemes ceļu braukt uz Rīgu, mit Pferden (weder den Seeweg, noch mit der Eisenbahn) fahren
AP., Salis;

b) der Mastdarm
AP.; putnu c.: rudeņuos putni pēc putnu ceļa var redzēt, kur skriet Linden; saules c.,

a) der Regenbogen
Kreuzb.;

b): pa nuovakari vajag iet saules celiņus nuosvētīt, in der Dämmer- stunde soll man nicht arbeiten Grenzhof n. FBR. XII, 23; zāģa c.,

a) "renīte, kuo nuo gala skatuotiês re̦dz starp izliektajiem zāģa zuobiem" Ramkau;

b) diejenige Stelle im Holz, wo beim Sägen die Säge durchgehen muss:
kuoku laižuot iesit ķīli zāģa ceļā AP. kad būs šķībi, tad zāģis neies pa ceļu Siuxt. ceļa ņemties, eine Reise ins Ausland unternehmen PK. n. BielU. pa ceļu, weg Pas. III, 242: ej pa ceļu! auch Zaļmuiža; ‡

2) der Gebärmutterhals
AP.: dažai guovei ir mazs c.; tad teļi grūši nāk.

Avots: EH I, 264, 265



četratsperu

četratspeŗu (gen. pl.), mit vier Springfedern versehen Melnalksnis Mazsalaca 48.

Avots: EH I, 289


četriski

četriski, auf allen Vieren: Ansis klupa, ka nākuošā acumirklī četriski grāvja malā atmuodās Por. II, 100. mazs bē̦rns iet četriski Plm. tas nuometies četriski Etn. II, 77.

Avots: ME I, 411



čiepstulis

čiepstulis, einer, der zwitschert, ein Vogel: sēd perēklī mazs čiepstulītis Latv.

Avots: ME I, 417


ciesājs

ciẽsājs,

1) = ciêsa (?): vairums... pļavu ar mazvērtīgu purva zâli un ciesāju A. Melnalksnis Mazsalaca 14;

2) = ciesnējs II 1 Salis.

Avots: EH I, 278


čiga

čiga, das Füllen (in der Kindersprache) Dond.: mazs č. staigā pa apluoku. jāaizne̦s čigai zâles kušķis.

Avots: EH I, 290


čīkstēt

čĩkstêt [PS., Drsth., Segew., Dond., Nigr., AP., Salis, -î- 2 Ruj.], -u, -ēju, intr.,

1) knirren, knarren:
durvis, rati, vārti, zābaki čīkst. čīkst tev kauli staigājuot BW. 878. Sprw.: kas čīkst,tas jāsmērē. čīkst kâ ve̦ci rati, ve̦cas ragavas. kuoks, kas čīkst, tik ātri nelūst. slikts ritenis vis+vairāk čīkst. maks skuopam čīkst, nuo kabatas ārā ve̦lkuot;

2) piepen, weinen, klagende Töne hören lassen:
pele, zīle, mazs bē̦rns čīkst Etn. II, 51. čīkst kâ žīda rati, pflegt man zu einem weinenden Kinde zu sagen;

3) krūtis čīkst, es schnarcht in der Brust;

4) garnicht ablassen, bittend plagen, sich sträuben:
nečīksti tik daudz A. XIII, 952. vai čīksti, vai nečīksti, trotz allen Sträubens, ob man will oder nicht: kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. Vgl. cīkstêt.

Avots: ME I, 416


cinis

cinis, auch cins, - s [Selb.], cine, ciņa BW. 10124, Demin. ciņitis, cintiņš, - īte, ciniņa, cintiņa [BW. 34916], der Hümpel. Sprw. mazs cinītis lielu ve̦zumu gāž. kur cinītis, tur mājiņa; kur kalniņš, tur muižiņa. mazs od. tup kâ cinis (cinītis, cintiņa). sapluok kâ ciņa cē̦rps. luopus uz ciņa od. cini izvilkt, das Vieh nach mühevoller Durchwinterung auf die Weide (auf die im Frühling zuerst vom Schnee befreiten Hümpel) bringen. kad tik luopi uz ciņa! Wenn das Vieh nur auf die Weide getrieben werden kann! Fig., uz ciņa tikt, auf den grünen Zweig kommen. cik tur nevajag spē̦ku, kamē̦r tuo dabū uz ciņa. ciņu zāle, Rasenschmiele (aira caespitosa) RKr. II, 65. [Wohl mit Zubatý AfslPh. XVI, 386 zunächst zu cinâties zu stellen; weiterhin vielleicht zu ir. cinim "entspringe", cenél "Geschlecht", aksl. za - če̦ti "praeire; anfangen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 168.]

Avots: ME I, 384


čir

čir! čira! čiri! Interj. zur Bezeichnung des Schwatzens, s. čara; auch vom Gezwitscherder Vögel: mazs putniņš iečirkstas čiri, čiri R. Sk. II, 99.

Avots: ME I, 414


cūkkāposti

cũkkàpuosti, eine Speise (Kohl mit Schweinefleisch) A. Melnaiksnis Mazsalaca 53.

Avots: EH I, 281


debesis

debesis (li. debesìs, plur. dẽbesys od. debesiaĩ), Demin. debesītis, auch debestiņš BW. 28659, 2, 27959, die Wolke: saule aizbrida aiz me̦lniem debešiem. labs debesis nuolija, kupls, me̦lns debesis, eine dunkle Wolke. nāk mazs lietus debesītis od. debestiņš ar pē̦rkuoni. debeši staigā, die Wolken ziehen.

Kļūdu labojums:
28569,2,27959 = 18141,1 var.,debestiņa 21582

Avots: ME I, 449


deguns

de̦guns, [auch de̦gune (?) U.], Demin. de̦guniņš, de̦guntiņš, verächtlich de̦gunelis, die Nase, [Schnauze],

1) Eigenschaften:
liels, mazs, jauks, nejauks, smeils, strups, plats, sarkans, zils d., īle̦na od. ķīļa de̦guns od. de̦guns kâ īle̦ns od. ķīlis, spitze Nase. de̦guns kâ gurķis, Gurkennase, d. kâ ķipis, Breitnase;

2) die Haltung der Nase als Kundgebunginnerer Seelenvorgänge:
de̦gunu nuolaist, die Nase hängen lassen; iet de̦gunu pacēlis, kâ gailis seksti, von einem Stolzen. Ebenso: augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; de̦gunu uzmest, die Nase (stolz und verächtlich) aufwerfen; uz de̦guna krist, (vor Anstrengung) auf die Nase fallen, hinfallen: kam laimes nav, tas var uz de̦guna krist, arī ne˙kur netiks LP. VI, 49. par katru nieka vārdiņu uzmest gar,u de̦gunu, ärgerlich, verdriesslich werden. gar,š de̦guns dient, wie im Deutschen"lange Nase", zur Bezeichnung des beschämenden Gefühls beim Misslingen eines Unternehmens: brāļi aizgāja ar gar,u de̦gunu. viltīgais nuolaidies staigāja mājā ar gar,u de̦gunu LP. V, 223. rādīt gar,u de̦gunu, eine lange Nase machen. So auch ohne gar,š: neizdevās - de̦guns! MWM. VI, 906. Bestimmung des Charakters nach der Nase: tautu meita lielījās de̦guniņu nerādīt; ne pie vārtiem nepiejāju, es redzēju de̦guniņu. de̦gunu redzēju, bezkauņa būs BW. 18752;

3) zur Bezeichnung der unmittelbaren Nähe:
de̦guna galu var redzēt, mūža galu nē. tas tev nemāk ne mušas nuo de̦guna nuodzīt, von einem Verwöhnten. ja gadās kādai lietai piepēži - tâ sakuot - de̦guna galā nuozust... LP. VII, 638. ve̦lns apmeties pilī - tâ sakuot - pašā de̦guna priekšā LP. VI, 418; [nāve jau de̦guna galā U., der Tod sitzt auf der Zunge];

4) als Organ des Geruch- und Spürsinnes:
šī smaka viņai ļuoti pa de̦gunam. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. paņemi acis ruokā, de̦guns parādīs. aiz de̦guna vadāt od. vazāt, an der Nase führen. kas tavam de̦gunam gar tuo daļas? viņš visur bāž savu de̦gunu, er steckt in alles seine Nase. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad saka: kas tavam de̦gunam kaiš? Etn. II, 63;

5) die Spitze des Schuhes, des Schuhwerks:
[de̦gunu adīt vîzei U.]; kraukļa de̦guns, pelargonium Wid. 86, 171.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): Bestimmung - 18752.

Avots: ME I, 452



dēt

II dêt, dêju, saugen L., [Trik., Salisb.]: kumeļš dēj ķēvi Wolm.; [mazs bē̦rns dēj pupu Alt-Ottenhof]. [Nebst dê̦ls, dêle, dīle, atdiene, li. pirmdėlė˜ kárvė "eine Kuh, die zum ersten Mal gekalbt hat" zu slav. děti "Kinder", aksl. доити "säugen", ai. dháyati "saugt" (Part. dhītá-ḥ "gesogen"), dhēnā "Milchkuh", ádhāt "sog", gr. ϑήσατο "sog", la. fēmina "Frau", ir. dīnim "sauge", ahd. tāan, got. daddjan "säugen", arm. diem "sauge" u. a., [vgl. Trautmann Wrtb. 51, Berneker Wrtb. I, 196 und 205, Walde Wrtb. 2 280 unter fēlō u. a.].

Avots: ME I, 465


diena

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481


dienvidāk

dìenvidâk, Adv., süducner Melnalksnis Mazsalaca 39.

Avots: EH I, 327


dirņa

I dirbņa, feiner Regen: kas nu sienam vainas; mazs dirbņa uzdirbinājis Naud.

Avots: ME I, 469


dižs

dižs (li. dìdis),

1) gross
(synonym mit liels und mit diesem promiscue gebraucht): diža (liela) slava, mazs tikums Ltd. 1024. diža (liela) meita ceļu gāja, diži gurnus gruozīdama BW. 11713. dižs un liels mit einander verbunden: liela, diža istaba, pumpuruoti griesti RKr. 268;

2) vornehm, herrlich, edel:
dižu ļaužu bērniņš biju

3) zur Steigerung eines Verbs od. Adj., gewaltig, herrlich, sehr:
diži, meitas, dzīvuojiet BW. 14086, 2; diži piekust Etn.; kāzas diži svinēt BW. III, 1, 48; diži ve̦cuos laikuos, in uralten Zeiten. dižais ēdiens, das Mittagessen BW. III, 3, 870. [Nach Fick Wrtb. I 4, 454, Prellwitz Wrtb. 2 106, Brugmann Grdr. II 2, 1, 130, Solmsen IF. XIV, 433, Bezzenberger BB. XXVII, 161 zu an. teitr "froh", gr. δέαται "scheint", ai. dīdyati "scheint". Unsicher.]

Avots: ME I, 475


dižsirdīgs

dižsir̂dîgs, grossherzig: mazs bē̦rns, bet dižsirdīgs Sassm.

Avots: ME I, 476



drausms

drausms, = dràusmîgs 2 : piedzīvuo drausmuo 1808. gadu A. Melnalksnis Mazsalaca 23:

Avots: EH I, 330


drušķis

I drušķis. ein Weniges: mazs drušķis vien vairs palika kuo pļaut Nötkensh., AP., Bers.; [zu druska].

Avots: ME I, 505


dukurs

I dukurs,

1) [dukuris N. - Schwnb.], ein tiefes Netz
[s. Bielenstein Holzb. 670] an einem Bügel mit einem Hamen und einer Gabel, an welcher ein Fischer das Netz hält, während ein anderer oder mehrere andere mit einer Stange (der purga oder dem dukurs) die Fische in das Netz treiben Kand., Dobl., Alt-Rahden; vgl. grūdenis;

2) eine Stange
[s. Bielenstein Holzb. 666], mit welcher man die Fische in das Netz treibt (dukurē od. dukuruos) Lasd.;

3) gar Daugavu dukurs = mazs žuburains kuoks, nuo virsuotnes taisīts, ar kuo makšķeres uzmeklē Etn. IV, 65. [dukurs L., ein Quirl, Maischholz.]

Avots: ME I, 512


dūlējs

dũlêjs: nuo salmiem satin tādu dūlēju un tad kvēpina mušas un uodus nuo kūts ārā Salis. mazs puika, bet d. (gemeint ist eine Zigarette) jau zuobuos! ebenda.

Avots: EH I, 347


dūmvadis

dũmvadis, dũmvads, der Rauchfang, Schornstein: māja bez dūmvada A. Melnalksnis Mazsalaca 46. liesmas rāvās ... augšup uz dūmvadi A. Brigadere Skarbos vējos 152. dūmvadis bija piesnidzis ebenda.

Avots: EH I, 348


dušenieks

dušenieks, ein Kätner: d. ir mazs zemnieciņš, kam piecas pūrvietas aŗamzemes Seyershof. Abgeleitet von r. душá "Seele".

Avots: EH I, 345


dzēls

dzẽ̦ls A.-Ottenhof, Salisb., gelblich: dz. ābuols Salisb. dzē̦la drēbe ebenda. p,ēc krāsas šis akmens dzē̦li sarkans A. Melnalksnis Mazsalaca 42. Subst. dzẽ̦lums, eine gelbliche Stelle (?): sẽjumā iemeties dz. A.-Ottenhof.

Avots: EH I, 356


dziesna

II dzìesna 2 Nautreni, die Kraft, das (physische und geistige) Vermögen: puiša dz. - kaut mazs, bet ciets (stiprs). bāba, bābas i[r] dz. - nevar ne˙kā.

Avots: EH I, 364


gaite

gaite, = gàita 6: tam sviekstam veikla g. Salisb. n. Melnalksnis Mazsal. 54.

Avots: EH I, 379


gardēdiens

gar̂dêdiens, ein schmackhaftes Gericht: sevišķs g. A. Melnalksnis Mazsalaca 52.

Avots: EH I, 383


gaužs

gàužs, [gaũžs Dunika],

1) kläglich, jämmerlich, herb, bitter:
gana man gaužu dziesmu, pati gaužu neraudāju BW. 132. duos dēliņš gaužus vārdus 3343 var. raudāt gaužas asaras od. gaužām asarām, bittere Tränen vergiessen. mutīti nuomazgāju gaužajās (Var.: gaudajās) asarās BW. 8084. gauža sē̦rga, eine schwere Krankheit Manz. [muocība tik gauža Glück Jerem. 15, 18;

2) inständig, intensiv
U.: gauža lūgšana];

3) gut:
tas jau man tas gaužākais, das ist ja für mich das Beste Salisb. [gaužāks"labāks, tre̦knāks" Allendorf]. - Adv. gàuži,

a) klänglich, jämerlich, erbärmlich, bitter:
atradu māsiņu gauži, žē̦li raudājam BW. 13730, 40. gauži žē̦luojās pēc sava dē̦la Dīc. I, 36. [gauži lūgt, flehentlich biten U.] mani gauži rāja BW. 10233. rej, sunīti, gana gauži 14463. nu man žē̦l, nu man gauži (Var.: gaudi, gaud) 13713;

b) intensiv, sehr:
gauži liels, mazs, stiprs, jauks, laimīgs, laipns, sehr gross, klein, stark, schön, glücklich, freundlich. gauži liels vīrs, kas gauži daudz ē̦d LP. VI, 436. Ebenso hat gauži vor Verben die ursprüngliche Bedeutung in der Volkssprache, zuweilen auch in der Schriftsprache verloren: gauži priecājuos, ich freue mich sehr. viņš man gauži par tuo pateicās Purap. Dārta viņam gauži patikusi Aps. pašas gauži gavilēja Ltd. 2767. Vgl. gauds.

Kļūdu labojums:
neraudāju = nedziedāju
3343 = 3343 1 var.
8084 = 8087, 6;
13730, 30 = 13730, 40

Avots: ME I, 614


gāzt

gâzt, - žu, - zu (li. góžti "валить; giessen"),

1) tr., giessen:
rīklē gāž bez prāta Stari II, 365;

2) zum Fall, zum Sturz bringen, umstürzen:
mazs cinītis lielu ve̦zumu gāž. viltus mani gāž Rainis. kumeļš mums gāž sē̦tu laukā Kaudz. M. kungs gāž visas malas (visu pasauli) apkārt LP. V, 405, I, 98. reižu gāzt, ein von dem Gutsherrn angewiesenes Stück Wiese od. Acker abmähen. mē̦slus gāzt, den Dünger von dem Wagen aufs Feld werfen. gribēju gāzt lieluo pļavu gar zemi, ich wollte die grosse Wiese abmähen Janš.;

3) intr., giessen, stark regnen:
lietus gāž A. XII, 904. gāž kâ ar spaiņiem LP. IV, 199;

4) bauen, schlagen:
gāž pa ādu, pa galvu! dē̦ls (ar pātagu) gāž pieplakaniski kaŗavīriem pa ciskām LP. IV, 3. Refl. - tiês,

1) sich ergiessen, strömen:
strauts gāžas kr,ākdams upē. ūdens gāžas pār dambi;

2) giessen, stark regnen, strömen:
lietus virs zemes vairs negāzās II Mos. 9, 33. ūdens gāžas zemē kâ spaiņiem LP. VII, 627;

3) strümen, umfallen, einstürzen:
uozuols arī gāzies LP. VII, 346. gāzies savam pretiniekam krūtīs. mučele izkaltusi: tur˙pat kuopā gāzties LP. V, 308. me̦lns suns gāzies pakaļ LP. IV, 235. zirgi kâ viesulis gāzušies uz priekšu LP. VII, 483. mūr,i sākuši virsū gāzties VII, 144. [Vielleicht zu ai. gāhatē "vertieft sich", das seinerseits von W. Miller IF. XXI, 323 zu osset. äw - γäzun "eintauchen" gestellt wird.]

Kļūdu labojums:
4) bauen = 4) hauen

Avots: ME I, 620


ģenģerēt

ģeņ̃ģerêt, -ẽju, ģeņģeŗuôt,

1) einen Pass gehen
St.;

2) ģeņģeŗuôt Ramelsh., Druw., Bewersh., intr., gängeln, unsicher, strauchelnd gehen, taumeln:
mazs bē̦rns ģeņģeŗuo, kad mācās iet. piedzēris cilvē̦ks ģeņģerē A. XIII, 81. tev kājas vairs negrib klausīt, ģeņģeŗuo kâ dzē̦rušam MWM.;

3) sich unruhig gebärden, sich tummeln:
jau tie rati šķībi tē̦k, vēl tas āzis ģeņģerēja BW. 23316, 8; so auch refl. -tiês: kuo tu tur ģeņģeŗuojies, ka neesi mierā A. XIII, 81;

4) tr., jem. gehen lehren, jem. Beine machen:
gan tu, līķe, taisna tapsi, kad es tevi ģeņģerēšu BW. 23316, 8.

Avots: ME I, 696




gods

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691


gražīgs

gražîgs,

1) kapriziös, launisch, eigensinnig
Lös. n. Etn. III, 177 : lai bē̦rns nee̦suot gražīgs un raudelīgs BW. I, 182. tē̦vs bija palicis gražīgs kâ mazs bē̦rns Vēr. II, 320. viņa runā gražīgi un spārdās ar kājiņām Latv. viņš sauc un labina gražīguo vēju A. XIV, 11. gražīga sirds R. Sk. II, 29 ; [

2) "lepnigs, aušīgs" Ruj. ;

3) "strādīgs, rūpīgs, veikls" Salisb., Naukschen].

Avots: ME I, 642


gurba

I gur̃ba, gurbs,

1) ein Käfig für Staare
Nigr.;

2) Hecke
W.;

3) ein Brettverschlag im Stalle:
gurbs (gur̃ba Kalleten, N. -Bartau, gurbes Wind.) - aizgalds, kur luopus ievietuo Etn. I, 91;

4) ein Vogelstall:
gurbs - mazs putnu stallītis, sapīts nuo kārklu vicēm, līdzinās apgāztam kurvim A. XIII, 493, Kalleten, K. Zu li. gur̃bas "ein Viehstall, ein Koben; отгородка в хлѣвѣ; помѣщенiе для несущихся на яйцах птичьих самок".

Avots: ME I, 683


iebujietis

iebujietis Mahlup, Vīpe, Welonen = iebūvielis: ir pulks tādu mazsaimnieku, kuo nuosauc par ... iebujiešiem ... Janš. Nīca 21. deldē savu mûžu kâ ie. Dzimtene IV, 195.

Avots: EH I, 505


iekrunkāt

ìekruñkât, ìekruñkuôt, in Falten legen: uz muguras viegli iekrunkuotiem svārkiem A. Melnalksnis Mazsalaca 49.

Avots: EH I, 523


iestūris

[iestūris,

1) eine nur wenig vorspringende Ecke:
aiz lielā meža stūŗa nāk mazs iestūris Ruj.;

2) loc. s.
ìestùris, nahe der eingentliche Ecke: ieliec trauku iestūrī! Jürg.]

Avots: ME II, 74


igvartis

igvartis,

1) ein kleiner Teich in der Nähe des Hauses
Blied. n. Etn. IV, 34. igvartis - mazs ar dēļiem izbūvē̦ts dīķītis putniem kur uzturēties, īpaši muižās Frauenb.;

2) = igvāts A. XIV, 408; [in Bershof in der Bed. 2 igvārts (Genitivform nicht angegeben); in Mitau igvārte].

Avots: ME I, 702


ikustiņš

ikustiņš, ikustītis, ein bischen, ein Stückchen, mazs gabaliņš, kumuosiņš, kuo sakuot rāda pie pirksta gala (vgl. ikucis), cik liels: bē̦rnam es iedevu mazu ikustīti maizes Druw. n. A. XIV,1,409.

Avots: ME I, 704


īliņš

ĩliņš,

1) ein scharfer Wind, der Windstoss, die Windsbraut:
sacēlās īliņš un aizrāva dē̦lu plašā pasaulē LP. V, 302;

2) eine kleine Regenwolke:
uznāca mazs, mazs īliņš un saliedināja visu sienu Pussen. Nebst ýlingė "Windsbraut", [liv. īling und hīling "Windstoss"] aus mnd. ilinge "Ungestüm".

Avots: ME I, 836


izgrebīt

izgrebît Wilzen, izgrebinât, izgreblêt: kuŗuotes. kausu izgrebini nuo labākā kuoka LP. VI, 835. mazs, izgre̦blē̦ts bē̦rza trauciņš Konv. 1 svilpes izgre̦btas nuo alkšņa kuoka Vēr. I, 649. [izgrebināt kāli Ruj.]

Avots: ME I, 739


izspurkt

izspurkt, intr., sträubig, wirr, durchgewühlt werden, sich sträuben Ahs.: tiem vai visas spalvas izspūra MWM. X, 312. strēmeles izspuŗas uz visām pusēm Konv. 2 803. Besond. häufig das Part. praet. izspũris izspuris: izspuruši mati Vēr. I, 1275. izspūrušas smilgas Asp. pa pakalnīti augšup cilāja pinkainās kājas mazs izspuris kraķītis Vēr. I, 769. izspurusi galva Laps. izspurušas ūsas A. XXI, 790. Auch refl. izspurējies: ve̦zums bij izspurējies kâ žīda bārzda Alm. Vgl. spurs u. izpurt, izpūris.

Avots: ME I, 804


izšūpot

izšũpuôt (unter izšũpinât,

2) wiegend, schaukelnd beseitigen:
ja tu manas bailes un bažas neizšūpuosi... birzienā Janš. Paipala 24; ‡

3) schaukelnd, wiegend grossziehen:
izšūpuoji, izauklēji svešai mātei vieglu dienu Tdz. 37069. nuovadu, kas izšūpuojis un izaudzējis dē̦lus A. Melnalksnis Mazsalaca 58.

Avots: EH I, 487


iztiesāt

iztìesât, eine Rechtsache zu Ende führen, richten: iztiesā manu tiesu Psalm 119, 154. pavēlēja pagasta tiesai lietu vēl reiz ņemt iztiesāšanai Purap. mazs vīriņš visu pasauli iztiesā Tr. III, 165. Refl. - tiês, zu Ende prozessieren: lai nākuot līdz uz baznīcu palīdzēt iztiesāties viņam ar lielmāti LP. VII, 121.

Avots: ME I, 819


izvirt

izvir̂t (išvìrti),

1) hervorquellen:
tur+pat izve̦rd mazs avuotiņš LP. VII, 489. nuo kurienes upīte izvirst LP. VII, 1219. nuo avuota izviris tumšs, rāvains ūdens LP. 654.

2) fig., entspringen, ausbrechen:
pašapziņa, kuŗa izve̦rd ne tikai nuo prāta, bet arī nuo jūtām Vēr. I, 1234. sirdī ne̦stais rūgtums izvira vārduos;

3) ausgekocht werden:
izvirs kāpuosti bez putraimiem BW. 25052. vēl pusdiena nebijusi izvirusi LP. VI, 517. izvirušas sēnes Nigr.;

4) tr., auskochen:
putru;

5) tr., fig., hervorsprudeln:
sirds izve̦rd mīlestību G. L. - In Peb. und Naukschen sei dazu ein Präteritum izverdu [?] bekannt.

Avots: ME I, 830


jo

juõ [Tr., Nigr., Dond., Dunika, C., jùo Serbigal, Neuenb., PS., Arrasch, Serb., Jürg., N. - Peb., Trik., Wolm., juô 2 Bl., Līn., Salis., Ruj., Lautb., Wandsen, Gr. - Essern] (li. júo),

1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;

2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,

a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;

b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;

c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;

d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;

3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;

4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;

5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;

6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;

7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].

Avots: ME II, 124, 125


joms

I juoms, ‡

4) das Becken, Bassin (eines Flusses):
Salacas ūdeņu j. uzņe̦m sevī gan˙drīz visus Valmieras apriņka ziemeļdaļas ... ūdeņus Melnalksnis Mazsalaca 10:

Avots: EH I, 570


kamēr

kamẽ̦r: kamẽr Kl.- Roop n. FBR. XV, 147, Rosenbeck, kamḕr 2 Linden,

1): k. mazs būdams, so lange er klein war
BielU.

Avots: EH I, 582


kas

kas (li. kas, [apr. kas], für alle Geschlechter und Zahlen (Gen. kà, Dat. kam, Akk. - Instr. kùo, Lok. kanī, kamî, kamâ),

1) als Interrogativpronomen (wer? was?):
kas tie tādi, kas dziedāja? kas saldāks par me̦du? kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? kā ir vairāk istabā? (Rätsel). kam tu savu mantu nuovēlēsi? kuo tu tur redzēji? wen od. was sahst du dort? kuo nu iesākt, kuo nu neiesākt! LP. II, 44. kuo niekus? Unsinn! ja jau viņš tagad tik daudz ļekst, kuo tad nu vēl, ja viņš labāku putru baudītu LP. II, 11. So auch in abhängigen Fragen: redzēsim, kas tur izjuks. prasījis ganam, kā gani šie e̦suot LP. V, 87. Zuweilen kommt in einem Satze mehr als einmal das Fragepronomen vor: kas kam bija lielas bē̦das, ka man mazs augumiņš? In Verbindung mit dem partitiven Genitiv - wie viel: kas tuo puišeļu kâ raibu suņu BW. 12245. ak kungs, kas Rīgā kungu! LP. VI, 357. kas bē̦das? kas vainas? was für ein Kummer? was für ein Fehler? ne˙kur likt, kas ze̦lta III, 72. kuo viņš neaizve̦d sviesta uz pilsē̦tu Wilibald. pavaicāt, kuo māsiņa vainas dara BW. 13730, 9. kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vaiņadziņš? 24419. Im Inflänt. steht unter polnischem Einfluss oft so eine Zeitbestimmung im Gen. bei kas: kas nakts, jede Nacht. kas dienas gluda galva, kas svētdienas baznīcā BW. 3359. Eigentümlich ist der Gebrauch des Interrogativpronomens [hier wohl eher: Relativpronomens] kas zur Verstärkung des Begriffs: sudrabs, kas sudrabs, reines Silber LP. V, 277. kungs, kas kungs, vollständig wie ein Herr; viens, kas viens, vollständig gleich. Anniņa liekas gultā un ir slima, kas slima, und ist zweifelsohne krank. ne˙kuo teikt, glīts, kas glīts RKr. VIII, 77;

2) als Relativpronomen, -

a) wer, was
- im Hauptsatz steht tas: kas gul, tas negrē̦kuo. kas tiesa, tas tiesa. kuo gribēji, tuo dabūji;

b) welcher, - e, - es, der, das:
es nuocirtu tuo kuociņu, kas aug ceļa maliņā. duod, māmiņa, tuo telīti, kas (Var.: kuŗa) vairāk piena duod BW. 16821, 2. lapiņas, kas lapiņas, kas pie kuokiem neaug un kuo cilvē̦ks labprāt ē̦d (Rätsel: Kohl) RKr. VII, 475. kaut nuo dieva izlūgtuos divu lietu, kā vajag (vgl. BW. 11089). tur nav ne˙kā kuo pārduomāt. lai iet tava līgaviņa kam tu pirki sudrabiņu Ltd. 2403. iznesa alu, kuo dzert LP. VII, 356. lai viņiem ceļā uz viņu pasauli būtu, kuo paēst LP. VII, 387. pielauzuši egļu zarus, kuo mājiniekus pērt 409. ne vilkam, kuo ņemt, ne ganam, kuo kliegt RKr. VI, 992. mums nav, kuo ēst duot LP. VI, 251. duod man vienu (vainadziņu), man kuo iet tautiņās BW. 6100 var. trešuo pāru pataupīju, kuo braukt mežā žagaruos BW. 12907, 1. izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. Verallgemeinernd:

a) mit dem Indik.: lai darīju, kuo darīju, piemiņām vien darīju BW. 17656, 3. kas drebēja, tas drebēja (Var.: lai drebēja, kas drebēja), liepu lapa nedrebēja BW. 6513. velē baltu, kuo velē, velē baltu brāļa kre̦klu! BW. 7541. dari, dieviņ, kuo nedari, dari visiem līdzībiņu! 9172. kas durch vien, vien tikai verstärkt: āzis iedeva Ansim tādu zuobinu, ar kuŗu varuot apkaŗuot, kuo vien tikai gribuot LP. VI, 420;

b) mit dem Part.: dievs labi dara, kuo darīdams. duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu. lai būtu, kas būdams LP. II, 50. Das Relativpronomen steht an der Spitze des Satzes. Ungewöhnlich ist die Wortstellung: tu ganīsies kaimiņa auzās, aiz dārza kas tīrumā zied A. XIV, 2, 60;

3) als Indefinitum - jemand, etwas:
ja kas netic, lai nāk raudzīt. kas kam par tuo dē̦das bija?" māja tukša, kas sacīja Wilibald. diezin, vai tur kas iznāks. vai tad nu tur kas, es jau nu tik+pat iejautājuos A. XI, 102. saimniecei visa kā bija diezgan JK. V, 149. visu kuo izdarīt LP. III, 18. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! LP. III, 57. nelaist ne par kuo, um keinen Preis, in keinem Fall LP. II, 18. Zur Hervorhebung des Indefinitums werden gebraucht jeb, kaut, ne, ne˙būt, nez (= nezin): dē̦ls pamanījis, ka tē̦vam kaut kas prātā LP. VI, 222. viņi bija labi pārtikuši: bij liels dārzs, kas nekas LP. V, 374. vai kaut kur netup kāds gailis, kas ne˙būt VI, 60. Verallgemeinernd - wer auch immer, was auch immer: lai smējās kas ve̦cam, es ve̦cam nesasmēju (= nesmējuos) BW. 27276, 2. So besonders in elliptischen Sätzen: lai kas, lai vai kas, kad vai kas, dem sei, wie ihm wolle, was man auch tue, was auch immer geschehen mag: bijis jāmaldās, lai kas LP. IV, 207. tad lai kas, vārdu nepārkāpšuot LP. V, 73. lai tur vai kas, viņam vajadzēja ar viņu satikties MWM. VIII, 650. kuo saimnieks pavē̦l, tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 104. Vgl. noch kam und kuo. [Zu ai. kaḥ, got. ƕas, slav. къto "wer", gr. hom. τέο "wessen", lat. quod "welches" u. a.]

Avots: ME II, 166, 167, 168


ķempt

[II ķèm̂pt, -pju, -pu, heimlich entwenden Salis: tik mazs jau iesācis ķempt.]

Avots: ME II, 364


ķesels

ķesels,

1) "= ķencis U." Diet.;

2) "mazs knisītis" (ķesels) Salis.

Avots: EH I, 697


ķipurs

ķipurs BW. 2152, = ķipars: [tu esi tāds mazs ķipurs (zu einem kleinen Kinde) Leijerk. I, 270].

Avots: ME II, 383


ķirķis

I ķirķis,

1) [ķir̂ķis 2 Dond., ķir̃ķis Selg.], = circenis, das Heimchen Kand.: pie skursteņa iesāk ķirķis savu vienmuļīguo čirkstēšanu Duomas II, 5;

2) = ķirmis, ķirpis, ein ganz kleiner Holzwurm, der aber durchdringend Schreit L., St.;

3) ein Insekt, das die Netze zerfrisst
Rojen, Libau, [Dond.]: ķirķis ir mazs, mušas lielumā, iebrūns, plakans dzīvnieks, kas zvejniekiem nuodara milzīgus zaudējumus. tikkuo ūdas jūŗā izme̦stas, tad ķirķis ie klāt un nuoē̦d uz āķa izkabinātuo zivs kumuosu. ķirķis saē̦d jeb pārgrauž pušu tīklu vai ūdu ģīnas Latv.;

4) ķirķis als Repräsentant der Nichtigkeit, Winzigkeit:
zirgs tâ nuodzīts, ka tam beidzamais ķirķis izņemts nuo kauliem Etn. II, 177. kuo tur, saimniece, nuo tāda ķirķa izteikt! A. IX. 2, 139. [tu ķirķi dabūsi U. "du wirst (mit all deinem Schreien) einen Quark bekommen."] iegulies te˙pat manuos ratuos, apsegšu ar svārkiem, nesauodīs ne ķirķis, es wird dich niemand aufpüren LP. V, 166. tur nav ne ķirķis (= ķirķa) iekšā, da ist nichts drin Kand. [In Salis ķir̃ķis, ein magerer, junges Tier, das nicht recht wächst. - Wenigstens in den Bed. 1 - 2 wohl (als ein Lituanismus) zu li. kir̃kti "kreischen."]

Avots: ME II, 384


klaudzeklis

klaudzeklis,

1) " ?": mazs tārpiņš, klaudzeklītis, reiz sūcējs liels Sudr. E. MWM. V, 146;

[2) klaûdzeklis 2 Salis, etwas, womit man klappern kann].

Avots: ME II, 214, 215


knabulis

knabulis,

1) "= knablis" Grünh.;

2) "neliels daikts, kas atruodas pie kāda lielaka priekšme̦ta" Siuxt: piķa lampiņai pie vāciņa mazs knabulītis ar caurumtiņu un pie knabulīša cau-rumtiņā dakts;

3) "?": pē̦rkuons tur spēra. knabuļi vien zibināja Anekd. IV, 252;

4) der penis
Frauenb.

Avots: EH I, 626


knibucis

knibucis "mazs, tievs paaugstinājums pie kāda priekšme̦ta".

Avots: ME II, 246


knibulis

knibulis,

1) [duõngalis: maizes maz: vēl tikai mazs knibulis ir skapī Gold., Stenden; "ein Kleiner"
Drosth. Auch als Kosewort: tu mazais knibulē̦ns! kad tu izaugusi dižs puisis? Stenden]. ai, jūs zē̦ni, knibulīši (Var.: ķeverīši) BW. 2134;

[2) "eine ganz kleine Sache, namentlich an Maschinen"
Laud., Sessw., Hofzumiberge; "etwas Winziges, das knopfartig an irgend etwas haftet" um Autz, Neuenb., Edw. und Idwen;

3) "kāsītis" Hasenp.].

Avots: ME II, 246


knipis

knipis,

1) ein Knippchen, Schnippchen
U. knipi sist, mest, cirst, ein Schnippchen schlagen: mēs te sēžam druošībā un me̦tam viņam knipi aiz muguras Degl. gāju puišus brāķē̦dama, knipjus vien mē̦tādama BW. 9627, 3 var.

2) [ein Knirpes
Nigr.]: mazs, niecīgs vīrelis, tāds knēvelis, tāds knipis Austr. v. J. 1896, S. 106. [Wenigstens in der Bed. 1 aus d. nipp "Schnippchen".]

Avots: ME II, 247


knislis

II knislis "mazs nieciņš": ne knislīša nebaudīt Selg. n. Etn. IV, 97; [ein kleines, winziges Kind: puišelis kâ knislelis Gramsden. jūsu dēliņš tāds knislis vien tik vēl ir Dond., Bers., Nötk., Ipiķi].

Avots: ME II, 247


knoblaka

knoblaka; comm., "ein haibwüchsiges Kind (meist ein Knabe)" Seyershof: es biju tāds mazs k. tādiem knoblakām ir vaļa, kad māte nav mājā.

Avots: EH I, 633


knopele

knopele, ein kleiner, unentwickelter Knabe: tagad mums tāds mazs knopele par cūkgani Dond., [Wandsen].

Avots: ME II, 249


kokasu

kùokasu (gen. pl.), mit hölzernen Achsen: k. dēļu vāģus Melnalksnis Mazsalaca 48. k. rata rumbā. Pas. XIII, 418.

Avots: EH I, 686


kokpiepe

kuokpiepe Melnalksnis Mazsalaca 54, ein Geizhals.

Avots: EH I, 686


kopa

I kuõpa (li. kúopa "ein Haufen, eine Menge"), auch kuops,

1) der Haufe:
sviests, maize un siers bija sakŗauti lielās kuopās Druva II, 297. viens sēž uz lielas malkas kuopas LP. VI, 472. vē̦lns ar zē̦nu sakŗāvuši lielu kuopu kuoku ar visām saknēm LP. VI, 402. zvaigžņu kuopa, das Sternbild Etn. I, 91; pe̦lnu kuopa, ein Aschenhaufen; smilšu kuopa,

a) ein Sandhaufen,

b) ein Grabhügel,
häufiger in dieser Bedeutung kapu kuopiņa LP. VII, 1062; kapeņu kuopiņas, die Grabhügel Jan. tev tuo būs sadedzināt, lai tā ir gruvešu kuopa V Mos. 13, 16. Oft von Getreidehaufen, Garben, namentl. in der Deminutivform: nuosēduos uz miežu kuopām MWM. II, 498. dievs duod sliņķa gājumā kuopu kuopas (kuopa) galiņā BW. 28146. meitas, pasteidzat atlikušās kuopiņas auzu sakŗaut tupešuos Grob. agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā, 15. kâ ce̦purīti virsū Etn. IV, 150. kuõpiņa, die ungebundene Garbe Ruj., Kokn., Wolm., [Ronneb.], Oppek., Sessw., Salisb. n. U. tē̦vs sāka siet rudzu kuopiņas kūļuos JR. mazs mans svainīt [i] s kâ pupu kuopiņa BW. 21449. [kuõpiņa Rutzau "rudzu guba"];

2) ein Bund, Bündel:
stiebrus sasien zināma re̦snuma kuopiņās A. XXI, 440;

3) die Menge:
izvilka tie lielu kuopu zivju Manz. lielas kuopas cilvē̦ku;

4) sehr beliebt ist der Lokativ kuõpâ, zuhauf, zusammen:
[kuopā tikt U., zusammenkommen, eins werden, sich versöhnen; kuopā ņemt, zusammennehmen (z. B. Heu).] vai jau visi kuopā? sind schon alle beisammen? brauksim kuopā, turēsimies kuopā. In der Volkssprache wird auch die Deminutivform so ge-braucht: nu mēs visas kuopiņā BWp. 269, 9. Zur Verstärkung des Lok. wird nicht selten der Gen. Plur. kuopu vorgesetzt: kuopu kuopā ņe̦muot, zusammengenommen Etn. IV, 138. Bei imperfektiven Verben entspricht kuopā dem Praefix

sa- der perfektiven Verba: dunduri ē̦d zirgu tīri kuopā, die Bremsen fressen schier das Pferd auf Kaul. neplēs drēbi kuopā. = nesaplēs drēbi. sākuši zarus vīt kuopā LP. VI, 242. me̦lns kungs cē̦rtuot laidara vārtus kuopā VII, 250. Oft tritt kuopā zu einem mit sa- zusammengesetzten Verb: mums jāsamētas kuopā, wir müssen uns verbinden; saņemt visus piecus prātus kuopā, alle fünt Sinne zusammennehmen. Dabei wird der Lok. kuopā oft durch viens verstärkt: lai luopus sagriežuot vienā kuopā LP. VI, 626. viss saplūdis vienā kuopā Vēr. I, 1388. salikt, samaisīt vienā kuopā A. XII, 315; MWM. X, 647;

5) in genitivischen Verbindungen kuopas, kuopa, kuopu (Gen. Pl.), sogar kuopus, gemeinsam, gemeinschaftlich, zu einer Gemeinschaft gehörig:
kuopa trauks, ein Gefäss, das mehrere zusammen benutzen Aps. Sprw.: kuõpa [Jürg.] cūka nebaŗuojas. kuopu zupa Kaudz. M.; kuopus darbs A. XII, 606. [Wenn mit uo aus ōŭ, zu serb. kù`pa od. kù`p "Haufen", le. kupt, kuprs u. a., s. Trautmann germ. Lautges. 23 und Wrtb. 138 und Būga LM. IV, 439.]

Avots: ME II, 344


košums

kuôšums: netrūkst arī kuošuma kuoku Melnalksnis Mazsalaca 11.

Avots: EH I, 688


kraiška

kraiška Bērzgale, kraišks ebenda, Abgeschöpftes (kraistījums), abgeschöpfte Sahne: nuostādīja piena puodus uz pada kraiškam. šuovasar mazs kraišks. nuo siltā vietā nuolikta piena tika maza kraiška. In Schwanb. wird so der Plural kràiški 2 gebraucht.

Avots: EH I, 640


kraķis

I kraķis, Demin. verächtl. kraķelis, die Kracke (hieraus entlehnt), ein schlechtes, schwaches Pferd [Dond.], Kand., Laud.: cilāja pinkainās kājas mazs, izpūris kraķītis Vēr. I, 769. kraķa zirgs, die Schindmähre Saul. Auch von alten, schwachen Menschen ausgesagt [Dond.], Stom.: ak tu muļķi, ve̦cais kraķi! BW. 13128. tik tāds kraķītis vakara brāils 20356. Vgl. kraģis II.

Avots: ME II, 256


krētes

krētes (unter krẽte

2): auch Kalvene, Lng., (mit ) Frauenb., Iw., Schnehpeln, Stenden, Wandsen, (mit è 2 ) Liepna, Mahlup, N.-Laitzen: mazs bērītis, cietas k. BW. 33622, 1. baltu krēšu kumeliņu 16925, 1; "ce̦gums" (mit ) PlKur.; kas par vare̦nām krētēm (Frauenhaar)
Janš. Dzimtene II 2 , 85.

Avots: EH I, 652


krustiem

krustiẽm, Instr. Pl. von krusts, auch krustãm, krustẽm, krustim, krustis (Instr. Pl.), kreuzweise: es savam kumeļam krustiem jūras sienu pļāvu BW. 28626. zaķim pārplīsuse lūpa krustim pušu LP. III, 98. mazs, mazs dīķītis, krustis pāri laipiņa RKr. VII, 978. krustiem (krustim, krustis), šķē̦rsām, kreuz und quer: muļķītis muldījās pa mežu krustiem (-im IV, 26), šķē̦rsām LP. V, 234. kur lai sagudruo, kad ne krustim, ne šķē̦rsām nezin. krustis kauli, šķē̦rsis kauli, pati miesa cauri spīd (Var.: krustim, šķē̦rsām kauli likti, pate miesa spīdēt spīd) RKr. VII, 647.

Avots: ME II, 289


kūķītis

III kūķītis U.,

1) ein Zwerg ;

2) der Zaunkönig ;

[3)"?": mazs bē̦rns satīts kũķītī (vom Kopf bis zu den Füssen in Windeln gebunden)
Burtn.].

Avots: ME II, 333


kūlis

I kùlis,

1) ein Bund, Bündel:
linus plūcējas sasien mazuos kūlīšuos Plutte ; kūlis skalu LP. VII, 1036. mūsu kuģnieku žagaru ķuļi, kuo mē̦dz likt starp kuģa malu un uostas bulverķi Antrōp. pupu kūlis, ein Bündel Bohnen: mazs mans arājiņš kâ pupu kūlītis (Var.: kuopiņa) BW. 21449. zaķis apvēlās kâ pupu kūlis Lub. pupu kūļus mest, Purzelbäume schlagen Mag. XIII, 2, 55. pupu kūlis als Schimpfwort: tē̦vu dē̦li pupu kūļi BW. 12949 ;

2) die Garbe, ein Strohbund
[Altenburg]: mēs sējām kūļus laukā I Mos. 37, 7. puišus viņš kâ salmu kūļus izvazā Apsk. ;

3) der nach dem Dreschen zusammengestossene Haufen von Spreu und Getreide
(kûlis 2 Kand.) ; ein Haufen: miežu kūlis Gr. - Sesau ;

4) der Purzelbaum:
kūli mest (li. kũli, ver̃sti "ein Rad schlagen") ; kūļu vāļu, kopfüber Gr. - Sessau ;

5) ein Klotz auf dem Schlitten, darauf das dicke Ende des Balkens gesetzt wird ;

6) ein Klotz, mit dem man die Lubben auf den Lubbendächern befestigt
Mag. IV, 2, 123 ;

7) ein Stück Fleisch
Grosdohn n. Etn. II, 113. [In den Bed. 1 und 2 wohl nebst li. kũlỹs gen. kũlio) "ein Bund Stroh"aus dem Slavischen (vgl. wruss. куль "Bund wovon", klr. куль "ausgedroschene Garbe" ), wohl auch in der Bed. 4 (vgl. wruss. кýльма mit dem Kopf vornüber"; s. Berneker Wrtb. I, 642 f.) ; dagegen in der Bed. 3 wohl zu kul˜t.

Avots: ME II, 335


ķuneksis

ķuneksis (?), ein kleines Heu- oder Strohfuder, ["mazs klēpītis"] Frauenb.: [ieduod zirgam tādu mazu ķuneksīti siena].

Avots: ME II, 391


kupsa

kupsa Druw., Mar., [Domopol, Welonen u. a.], kupss Lasd., [Odensee, Selb.], auch kupsis, eine Baumgruppe, ein Hag von Bäumen: [guovis ieskrēja kupsā (= biezā meža jaunaudzē) Odensee.] kupsa-mazs meža kušķis, atstatu nuo cita meža.

Avots: ME II, 319


ķurmulis

ķurmulis,

1) das Gefängnis:
viņu iebāza ķurmulī Gr. - Sess.;

2) ein kleines Loch:
kad cimds neiet ruokā, saka: mazs kâ ķurmulis Etn. I, 122;

3) eine kleine Holzpfeife
Naud.;

4) ein Mensch, der einem anderen mit unsin- nigen Reden belästigt:
uzbāžas kâ ķurmulis ar saviem niekiem Naud.;

5) ein Knäuel, Klumpen:
krampji save̦lk viņu ķurmulī Mar. [Zur Bed. 5 vgl. kùrmulis I.]

Avots: ME II, 392


kvancis

kvan̂cis, kvencis Frauenb., kvaņ̂ķis 2 Katzd.,

1) eine grosse, aus Tüchern gemachte Puppe
Gr. - Behrsen ; [kvan̂cis 2, ein eingehülltes Kind Bauske, Gr. - Sessau ;]

2) ein Gernegross
Naud., Bauske: kur tu augi, puiša kvenci BW. 12806 ;

[3) kvan̂cis "mazulis, te̦kātnītis": tādi mazi bē̦rni kâ kvanči. mazs, mīksts kuce̦ns kâ kvancis Burtn. ;

4) kvan̂cis 2 "ein grosses Stück Brot"
(vgl. kancis) Bauske].

Avots: ME II, 351


kverķis

kver̂ķis 2 "mazs, bet ellīgs zē̦ns" NB.; etwas Kleines und Wertloses (z. B. ein Hund, ein Kind) Dunika; ein schreiendes Kind AP.

Avots: EH I, 690


kvērķis

kvērķis Nötk. "mazs, spurīgs, tiepīgs (bē̦rns?)".

Avots: EH I, 690


laist

laîst,

1): guovs nelaiž pienu (milcht nicht)
Frauenb. pamāte... laiž asaras (lässt Tränen rinnen) par savu nuogaisinātuo meitu Pas. V; 436. l. ar ķipi ūdeni "strauji liet" Seyershof. kad laiž alu, tad pave̦lk drusku sviķīti, un alus te̦k AP. spirktu (Spiritus) l., destillieren Diet. pienu l., Milch durch die Zentrifuge lassen Sonnaxt. kuokus (baļķus) l: (nuo kājas), Bäume fällen: skuju kuoki jālaiž jaunā mēnesī AP., KatrE., Ramkau, Saikava. laide egles sārtiem Warkl. kājas vaļā l., fliehen, schnell laufen Diet, l. grāmatu, einen Brief schicken Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt. tādus laide (schickte man) da muižai Kaltenbr. l. bļāvienu, schreien Sonnaxt: sveces l. (= liet) Bērzgale, Lubn, de̦sas (zarnas Bērzgale, Lubn., Mesoten) l. (reinigen) Erwalen, Siuxt. sìenu ārā l. (= izārdīt) Strasden. māte laidusi (= [iz]klājusi) linus Pas. X, 352 (ähnlich in AP., Frauenb., Iw.). tīklus l. (= mest) Kaugurciems, teibas mē̦dz ar tīkliem l. (auf eine bestirnmte Art und Weise fischen) Salis. zeķi l. (beim Stricken abnehrnen) Lös. īksis jālaiž ("jāada, nuoskaituot zināmu daudzumu adīkļa acu") Seyershof. (viesus) l. Wessen, (Gäste) begleiten: laidiet ("przygotujcie") man kulīti! man jāiet pa ceļu Zbior XVIII, 36i ; paldies devu Laimiņai, ka ļustīgu mani laide (geschalfen hat) Tdz. 35798. še viss kâ laists, lai varē̦tu labi izpeldēties Janš. Dzimtene I 2 , 159;

2): l. kam ar kuoku Erlaa, Linden in Kurl. nezinu, kuo jums laida: akmeni vai zemes Frauenb.;

3): man sirds nelaiž tuo bē̦rnam darīt Salis;

4): zirgu juoņiem l. ("jagen")
Diet.;

5); es laižu, ich vermute, meine
N.-Autz n. BielU.; ‡

6) = laistiês 3, ņem̂t 4: laidēm i[r] aizgājām Kaltenbr. jī laide bēgt Pas. IV, 251; ‡

7) schmelzen
(tr.) Auleja: saule laiž sniegu. Refl. -tiês;

1): nelaižas klāt, nuostin dze̦n Auleja. jis nelaižas runāt (ist nicht zu sprechen)
Kaltenbr, vai šis būs l. (= laist, lai viņam ...) FBR. XI; 82. viņi laižas klāt (gestatten; dass man ihnen naht) Seyershof. meita ar viņu ne˙maz nelaidās (= neielaidās) Frauenb. meitas šaustas, ka nelaižas pie kunga ebenda. kalpi tais mājās ne˙maz nelaidās iekšā (verdingten sich nicht dahin) ebenda. viņš nu laižas ķēniņam pazīstams Pas. IX, 98;

2): saule laižas - auch Auleja. ne˙kur nedrīkst viens pats l., ka nekrīt Frauenb. ja vari, tad laidies pa tām peļķēm! ebenda. l. (sich auf den Weg begeben)
uz māju Kaltenbr. cikuos laidīsietēs uz balli? Sonnaxt. viņa laidās (= lēca) nuo ratu malas zemē Janš. Dzimtene I 2 , 423. meitines ... laidēs (begaben sich) līdumā Pas. X, 66. tad visi laidēs un izgāja pa duravām IV, 285; sich mit der Herde wohin begeben Saikava: laidies tāļāk ar luopiem! Auleja; rodeln AP.: ar ragaviņām uz kalnu pruom, - tur viņi laidēs da vē̦lai naktij;

3): laižas braukt uz jiem Pas. XII, 375;

4): kad sāk l., dubļi da acīm AP. sniegs jau sāk saulē l. Seyershof. luogi laižas Mežamuiža (Grenzhof). siens pret vakaru laižas (wird weich und feucht)
Ramkau. tūska sāk l. (atslābt) Salis. bij briesmīgi satūkšis, nu sāk pamazām l. AP.;

5): jēriņš sāk l. Siuxt. sarkani l., rote Ruhr haben (aus einer Handschrift).
cauri l., Durchfall haben (aus einer Handschrift). dzinēji, mājā putru iestrē̦buši un saskrējušies, laidās vē̦de̦riem K. Jürgens Mana vect. nostāsti 128; ‡

6) nachlassen, nachgeben:
dē̦ls nelaidies, kamē̦r mežsargs atdevis ar Pas. V, 31; ‡

7) entstehen; sich einfinden:
guovīm kaklā vairāk laižas utis; tārpi tur nelaižas iekšā Iw, kāpuosti grib re̦tāk augt, lai tiem galviņa var l. Seyershof; ‡

8) keimen:
auzas vēl ne˙maz nav laidušās Seyershof. ‡ Subst. laîšanâs, das Fliegen: teikas par... e̦ze̦ru laišanuos A. Melnalksnis Mazsalaca 55. uz laišanuos Kalz. n. BielU., im Scheiden. Wurzelverwandt ist nach M. E. Schmidt KZ. LV1I, 34 f. auch alb. l`ir (< *leidros) "schlaff".

Avots: EH I, 714, 715




lepnītis

lepnītis Liepna "mazs izcīnīts zemes gabaliņš mežā".

Avots: EH I, 734


lēvere

lèvere, lèveris C., [lẽveris Salis], lêveris Mar. n. RKr. XV, 124, lè̦vars Smilt.,

1) [lẽvere N. - Peb., MSil., lèveris Jürg.], gew. Plur., Fetzen, Lumpen: caur lēverēm vēji bļauri svilpuo! MWM. VI, 489. nuo lēverēm izšūti bē̦rniem svārciņi VIII, 337. žīdiem palikušās drānas lupatu lē̦veŗuos sapluosītas LP. VII, 96. lē̦varu lē̦variem, lē̦veŗu lē̦ve̦riem, durcheinander, in Unordnung, dass die Fetzen fliegen: viņš gāja lēveŗu lēveŗiem; [lēvere "mazs atplīsums" Wessen];

2) lēveris, lē̦vars Burtn., ein Zerlumpter, unordentlich Gekleideter
Mar. [lêveris] n. RKr. XV, 124: [ie̦t kâ lẽ̦vars Trik. od. lẽveris N. - Peb., lèveris 2 Lis]. citi puiši kâ kundziņi, tu kâ skrandu lēverītis BW. 20107, 1 [nach Būga KSn. I, 273 identisch mit li. lė´veris "kurs save nesuvaldo, stogo savo neuždengia"];

3) siena lēveris, für siena lēvenis Etn.;

4) das Eingeweide, namentl. das der Fische
N. - Bartau: [me̦ncu lẽveŗi Markgrafen]. bē̦rnam suliņa, kaķam lē̦vars (Var.: gaiļam lēveres) BW. 2186, 2; Etn. III, 26;

4) "?": žaunas ir sadalījušies lēverīši Konv. 2 2808;

5) lēveres U., Klumpen;
tauku lēveres U., Fettabgänge; 6) lèveris 2 Mar. "ein umzunehmendes, nicht anliegendes, lose herabhangendes Gewand". - Zu sloven. lėvíti se "sich abschälen"? Oder zu ai. lunāti "schneidet ab", gr. λύω "löse" usw.?]

Avots: ME II, 464


lielmanis

liẽlmanis, f. (in livl. Mundarten) lielmanīša, der (die) Vornehme, Patrizier; oft im üblen Sinn: der Charlatan, Junker, der Hochmützige: ej nu vairs izšķir, kuŗa lielmanīša, kuŗa kalpuone Kaudz M. baznīcā ieveda brūtgānu pavecīgs vīrs - lielmanis un brūti pavecīga sieva - lielmanīša BW. III, 1, S. 48. liela slava, mazs pūriņš lielmanīšu meitiņām BW. 16749. Sprw.: lielmanis dara kâ grib, nabags kâ var.

Avots: ME II, 500


liels

liẽls: auch Kurs., Lesten, Neuenb., Puhren;

1): šuogad būs lielāka gaļa: kaus ve̦cāku cūku Frauenb. kad mazs bē̦rns kuo atne̦s lielam cilvē̦kam, tad pateicuoties saka: l˙! l˙! ebenda. ja ir lielāka maize izce̦pta, tā sāk pelēt Linden in Kurl. lielu sìenu grūti izārdīt ebenda;

4): nuo tā laika jau pagājuši lieli gadi Grenzhof n. FBR. XII, 23, Kand. nuomidzis lielā miegā Ciema spīg. 42. liela mārceņa, ein reichliches Pfund
Auleja. ašķi ir liela (sehr nützlich, gut) zâle (Arznei) Frauenb.;

7): lielu ļaužu. bē̦rns AP: lielais tiesas vīrs Blieden n. BielU., der Vorsitzende des Gemeindegerichts;

8): saimnieks bij liels (stolz);
ka pie viņa dzīvuo Seyershof. vinš ir l. (stolz, hochmūtig) savā dabā Kand.;

9): palikt lielu galvu (eigensinnig, übermütig werden)
Fest. n. FBR. XVII, 95, AP.; C.; Ermes, Jürg., Kegeln, Meselau, N:-Peb., Prl., Schwitten, Sessw., Trik. viņi ir (Lesten) od. sagājuši (Grenzhof n. FBR. XII, 23) lielajā, sie haben sich verzankt. viņi jau lielajā Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 62, sie streiten od. prügeln sich. sviests sagājā lielajā, die Sahne butterte nicht (vor Wärme) Gr.-Buschh., Salis, Stelph.;

11): iz liela nesties Kaltenbr., grosstun.
viņš darbu jau lielajā beidzis P. Allunan, er ist mit der Arbeit bereits aus dem Groben heraus;

12): lielāki iet, schneller gellen
Kl.-Gramsden. lielai (= lieli) jimt, mit grossen Stichen nähen Auleja. Das Adverb hat sich dem nachfolgenden Adjektiv assimiliert: gŗūti lielam (= lieli, ļuoti) ve̦cam Stenden.

Avots: EH I, 755


liels

liẽls [gesprochen auch liẽ(l)c PS. u. a.] (li. lielas "gross" [Jušk. LD., № 1022 und Geitler Lit. Stud. 94]),

1) gross (räumlich):
liels vīrs; sieviete, liela auguma od. lielā augumā. atskrēja liela Māŗa Tr. IV, 274. liels kâ zirgs; lielie burti; liela istaba, upe, zeme; liels ūdens; liela rasa, migla, salna; liels pūrs, grosse Mitgift. man nuoritēja divas lielas asaras. lielais āmurs, der Schmiedehammer; [lielā muiža U., das Hauptgut im Gegensatze zu Nebenhöfen];

2) gross, aufrecht
(prädikativ): stāvi nu, dēliņ, liels! Kaudz. M. pēdīgi viņa izcēlās liela Plūd. IV, 239;

3) gross, erwachsen:
viņam ir lieli dēls un meita JR. IV, 74. vai dieviņ, kad liels augšu, kur es ņemšu līgaviņu? BW. 11015. meitas nāca jau lielas. dzīvuošu kâ liels cilvē̦ks, wie ein erwachsener Mensch;

4) fig., gross:
liela brē̦ka, vaina, nevaļa, nelaime, liels klusums, prieks, ve̦cums; liela nauda, teures Geld, eine grosse Geldsumme: pārduot kuo par lielu naudu LP. VI, 593. lielas naudas kumeliņš BW. 15850. lielām muokām, pūlēm piedabūt LP. II, 55. liels laiks, geraume Zeit, pēc liela laika, nach geraumer Zeit: pagājis liels laiks LP. VII, 372. tie ir lieli gadi, das ist schon lange her Satingen. katrreiz tam paliek lielā puse, er behält immer die Oberhand. lielā piekta od. piektdiena, der Karfreitag; lielās precības, die Verlobung BW. III, 1, 26;

5) vollständig, schon eingetreten, hell, licht,
resp. spät (von der Zeit): jau liela diena od. gaisma, es ist schon hoch am Tage; līdz lielai dienai oder gaismai, bis zum lichten Tage. Ezeriešu meitas gul līdz lielam launagam, bis zum späten Mittag. bij jau liels vakars, es war schon später Abend;

6) geistig gross, bedeutend:
liels dziesminieks; Kārlis Lielais;

7) gross, vornehm, reich:
mēs, bāliņi, pārejam kâ lielie lielikungi BW. 26375. lieli ļaudis lielījās, mīt nabagu kājiņām 31225. puķēm kaisu istabiņu, lielus viesus gaidīdama 14116, 6. viņš bija nuo lieliem radiem;

8) grosstuerisch, rechthaberisch, hoch hinauswollend, stolz, aufgeblasen:
liela, liela nu māsiņa, nu bāliņu nevajag BW. 22988. nu, nu, dēliņ, neesi tik liels! RA. katrs liels savā ādā. [viņš ir liels savā garā U., er ist hochmütig.];

9) hartnäckig, eigensinnig, heftig
[lielais vējš L., der Westwind], grimmig, zornig: pašas lielā sirds neduod miera MWM. VIII, 336. nuo acīm vien pazinu lielu sirdi tē̦va dē̦lu BW. 9824, 1. aiz lielas sirds, aus Eigensinn Blaum.; liela galva,

a) grosser Kopf,

b) Eigensinn;
lielajā saiet, hart an einander geraten, sich verfeinden [Stelp.]; lielajā būt,

a) heftig grollen:
nu jau saimniece atkal lielajā od. lielā pienā PS.;

b) wichtig, grosstun:
zaldāts arī palaiž, bet ve̦lns lielajā LP.;

c) betrunken sein:
viņš jau lielajā JK. II, 156;

d) im Gange, Schwunge sein:
bēres (dzīras, kāzas) bij jau lielajā LP. V, 315, 44; IV, 190;

[e) vor Wärme nicht buttern (von der Sahne)
Wessen];

10) zur Verstärkung des Begriffs wird liels zuweilen mit dem synonymen dižs, aber auch mit gaŗš verbunden: liels, dižs vīrs Tr. IV, 61. kas nuo lielu, gaŗu rudzu? BW. 11917. liels un gaŗš, slinks un kārs. Zur Verstärkung des Begriffs tritt der Genit. Pl. lielu od. lielum vor liels: lielu (Var.: lielum, vis˙lielais) lielais ienaidnieks BW. 7741;

11) substantivisch: kuo varēs mazs lielam? was wird der Kleine dem Grossen antun können? so sagt man, wenn man beim Kartenspiel eine Karte nicht stechen kann.
bē̦rns būs bijis lieliem (den Erwachsenen) līdz uogās LP. VII, 441. kâ lielie, tâ mazie, wie die Alten sungen, so zwitschern die Jungen. kas tad tur nu bij liels? was war denn da Besonderes? Blaum. kas tad mums pašiem liels atliks? A. XIII, 136. viņš par sievas bēdām nebedē̦dāja, er kümmerte sich nicht besonders um die Sorgen der Frau Seib. Ähnlich der Lokativ: bet Krūmaine bē̦dājusies lielajā pēc meitas, habe sich gegrämt;

12) das Adv. lieli, lielu, mächtig, stark, sehr:
vis˙apkārt lielu tālu (sehr weit) bija mežs Lautb. suns ar kaķi aizkrāsnē lieli ilgi (sehr lange) strīdējās BW. 2277. juo tie vēji lieli [nom. pl?] pūta, juo maguone platījās BW. 8486. viņš lieli runā, slavē, er spricht, lobt gewaltig Kalleten;

13) lielais od. lielākais, höchstens:
lielais (gew. lielākais), ja šuodien līcīti nuopļausim Aps., Lub., Mar. [Nebst liêls zu li. leilas "dünn, schlank" leĩnas "schwach, beigsam", gr. λειρός· ἰσχνός Hes., an. linr "schwach", s. Fick Wrtb. I 4, 538, Boisacq Dict. 567, Bechtel Lexil. 213, Wood AJPh. XXI, 178 f.]

Avots: ME II, 500, 501, 502


lode

luõde,

1) die Kugel; das Lot, Bleilot;
pē̦rkuoņa luode,

a) der Donnerkeil, ein kleiner Stein an der Stelle, wo der Blitz eingeschlagen hat:
pē̦rkuoņa luodīte (mazs, apaļš akmentiņš, kas atruonams tur, kur zibins iespēris) jāglabā klētī, tad pūķis nene̦suot labību āra LP. VI, 75;

b) der Drachenschuss
Bergm.; vēja luode, der Drachenschuss Laud., eine Krankheit der Pferde Bers.;

2) (scherzweise) der Schnaps:
met vēl vienu luodi, trink noch einen Schnaps! Mag. XIII, 2, 61. [Nebst estn. löť "Lot, Kugel" aus mnd. lôt (gen. s. lôdes) dass.]

Avots: ME II, 523, 524


lokains

luõkains C., Trik. u. a., mit Schnittlauch gemischt: l. sviests Melnalksnis Mazsalaca 52:

Avots: EH I, 766


loks

II luôks 2 [Nigr.] (li. lankùs), biegsam, geschmeidig, gelenkig, behende: mazs bērziņš, luoki zari BW. 17179. luoku birzi vējiņš luoka 31341. luoki pirksti LP. VI, 438, luoka mugura VI, 265. tu, lapsīt, luoka sieva BW. 2686. [luoku līgaviņu 22762.] luoki zirgi tautiešam 13448. [šļuoka un luoka kâ izvietē̦ta luba Janš. Dzimtene 2 I, 382.]

Avots: ME II, 525



madžs

madžs, gen. maģa Gold. n. Etn. IV, 145, in Pervelk das Femininum dazu [maģa oderl madža BB. [XXVIII, 273 und] XXIX, 190, für mač, maģš, mazs, klein.

Avots: ME II, 547


maģs

maģs, maģš N.-Bartau, Zirau, BW. 3707; 31200, 1 Demin. maģiņš Alschw., klein: guli. čuči, maģs bērniņš! BW. 1859. gudrais, maģais malējiņš krusta savu malumiņu LP. VI, 119. māsiņ, manu maģākuo! BW. 13307. maģu brīdi pastāvēju ar tautieti baznīcā 24443. [Der Plur. maģie wird in Dunika als Lockruf für Ferkel gebraucht.] Gew. mazs. Vgl. mač und maģis.

Avots: ME II, 548


mājmācība

mãjmâcība, häuslicher Unterricht: ieve̦duot draudzē stingru mājmācību A. Melnalksnis Mazsalaca 30.

Avots: EH I, 789


māķis

II māķis,

1) ein böser Geist, ein Gespenst:
ja nebūsi klusa, es pasaukšu māķi Adsel. pusnaktīs rāduoties māķi, kur kāds e̦suot pakāries, vai kur kāds mazs bērniņš nuožņaugts Druw.;

2) ein Tölpel, ein ungeschickter Mensch
Druw. Wohl zu mākt.

Avots: ME II, 581


maziņš

maziņš, Demin. zu mazs, klein: kad piedzima maziņais... JK. V, 146. ak tu maziņais! redziet jel maziņuo! ach du Kleiner (kindischer Mensch)! seht mal den Kleinen (wie der sich kindisch gebärdet)! Mag. XIII, 2, 67. - maziņie in Lems. n. U.: der Ausschuss der Bauerngemeinde. - maziņais, ein Schnapsglas: iedzert maziņuo Etn. IV, 146.

Avots: ME II, 572


mazītiņš

maz˙zĩtiņš, [mazintiņš Schwanb.], Demin. zu mazs, sehr klein, ganz klein: maz˙zītiņš gabaliņš. [maz˙zītiņām"pa mazai drusciņai" Fest.]

Avots: ME II, 573


mikšķēt

I mikšķêt, -ẽju, einen leisen Laut von sich geben: mazs truoksnītis, kas tur mikšķē? pulkstenis mikšķē Angern.

Avots: ME II, 626


moļļa

moļ˜ļa,

1): auch Stenden;

2) ein Schmutzfink
Lems.; "netīrīgs, nekārtīgs cilvē̦ks" A. Melnalksnis Mazsalaca 54;

3) "nejē̦ga" Suhrs n. FBR. VIII, 111; "neizdarīgs cilvē̦ks" Stenden.

Avots: EH I, 827


morgāt

morgât. - ãju, intr., unsauber arbeiten; [ohne Erholung und ohne Erfolg arbeiten] Dond.: [dienu un nakti te jāmorgā, nuopūlējies un ne˙kurp uz priekšu. liels morgātājs esi, bet mazs darba darītājs Dond.]

Avots: ME II, 657


moška

moška: "neuzvedīgs, netīrīgs cilvē̦ks" A. Melnalksnis Mazsalaca 54; ein sich unpassend benehmendes, unsauberes Lebewesen: sivē̦ni ir tīrie moškas: ar kājām silē iekšā Seyershof; ein stämmiges, korpulentes Lebewesen; ein stark behaartes od. zottiges Lebewesen Stenden.

Avots: EH I, 827


mūdzis

mûdzis,

1): tāds mazs mûdzītis 2 (eine Mücke)!
Siuxt. mûdži 2 ebenda, Reptilien, Insekten;

4) ein Trödler (bei der Arbeit)
Siuxt (mit û 2 ); ‡

5) "?": kaut kas smags uzgulās saimniekam uz ple̦ciem. viņš ne˙maz nemēģināja nuokratīt šuo mūdzi: tas laikam bija ... Ģevjāņa ļaunats gars Ciema spīg. 156 f.

Avots: EH I, 838


muļķiņš

muļķiņš, der Dummkopf, das Närrchen: viņš tāds mazs muļķiņš. tu tik esi tāds mazs muļķiņš! Sassm. n. RKr. XVII, 40.

Avots: ME II, 666


ņāka

ņāka: "kas mazs, niecīgs" (mit â) Erlaa.

Avots: EH II, 112


ņauba

ņauba A.-Schwanb. "mazs, panīcis" (cilvē̦ks? dzīvnieks?).

Avots: EH II, 112


ne

ne, ne- (li. "nein", ne-, [slav. ne, ai. na, la. ne- "nicht"]), nicht, Verneinungspartikel;

1) betont verbindet sich ne zu einem Worte

a) mit dem Zeitwort und verneint den ganzen Inhalt des Satzes: es neraudu, ich weine nicht.
vārna vārnai acīs neknābj, eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. Ungewöhnilch (aus metrischen Gründen): vai es biju ne meitiņa (gew.: vai es nebiju meitiņa)? BW. 29483. In den zusammengesetzten Zeiten verwächst die negation ne gewöhnlich mit dem hilfszeitwort, seltener mit dem Partizip und Infinitiv: iet man bija tuo celiņu, kur es biju negājusi (gew.: kur es nebiju gājusi), ich musste den Weg gehen, auf dem ich nicht gegangen war. es nekurtu uguntiņu, būt[u] māmiņa nekūrusi (gew.: nebūtu m. kūrusi). kâ tai bija nedziedāt (gew.: kâ tai nebija dziedāt)? BW. 1146. Wenn von den Verben kaitēt, schaden, aizmirst, vergessen, nuoliegt, verbieten ein Infinitiv abhängt, so kann sich zu dem Infinitiv zur ausdrücklichen Bezeichnung eines negativen Sinnes die Negation gesellen: dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt, verbot mit auch nur ein Zweiglein zu brechen BW. 4978, 4. grib nuoliegt suņus neturēt (neben turēt), man will verbieten, Hunde zu halten. kas kait man nedziedāt od. kas nekait man dziedā? was hindert mich zu singen? aizmirsās mātei ruoku neieduot (Var.: man mātei ruoku duot). ich vergass der Mutter die Hand zu reichen. Solch eine scheinbar pleonastische Negation kommt auch beim prädikativen Partizipium vor: neliedzuos negājis (neben gājis), ich lehnte nicht ab zu gehen BW. 1294. saimnieks neliedzās Ažu grūdis (neben negrūdis), der wirt leugnete nicht, dass er A. (nicht) gestossen habe Aps. es aizmiršu brālīšiem krustiem dvieļus nekārusi. In Fragesätzen, auf welche man eine bejahende Antwort erwartet, steht die Negation ne, ebenso in Ausrufesätzen, die aus Fragen hervorgegangen sind: vai tu man neklausīsi? wirst du mir nicht gehorchen? mērā viņi mums nevar (neben var) kaitēt, wie sehr können sie uns (nicht) schaden! kāda aplamība neparādās (neben parādās) viņa darbuos! Eine sehr beliebte Eigentümlichkeit der lettischen Sprache besteht in der Wiederholung eines affirmativen Satzes in negativer Form: kur es iešu, kur neiešu? wohin soll ich gehen? BW. 4085. rūca, rūca dundurīši; kur tie rūca, kur nerūca? nezināja, kur nu ir, kur nav. Oft mit Unterdrückung des negierten Verbs: jāgriežas atpakaļ, vai grib, vai ne LP. V, 152. upe tai pašā brīdī nezin kur nuozudusi, kur ne LP. V, 278. te kur gadījies, kur ne, izlien nuo sūnām mazs cilvēciņš I, 154;

b) ne, betont, als erster Teil einer Zusammensetzung mit einem Adjektiv, einem vom Adjektiv abgeleiteten Adverbium und einem Partizip verleiht entgegengesetzte Bedeutung und entspricht dem deutschen un-: negudrs, unklug;
nelabi, schlecht; negaiduot, unerwartet; nepazīstams, unbekannt. Nicht alle Adjektive können mit ne zusammengesetzt werden, so nicht

α) die Adjektive, welche, Farben bezeichnen, z. B. me̦lns, sarkans, weil es hier keinen einfachen Gegensatz gibt, aber in übertragener Bedeutung, wo ein Gegensatz vorhanden, ist auch bei einer Farbenbezeichnung eine derartige Zusammensetzung möglich, z. B. baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage;

β) die Adjektive, welche eine negative Eigenschaft ausdrücken,verbinden sich im allgemeinen nicht mit ne zu einer Zusammensetzung, z. B. briesmīgs, schrecklich (nicht
* nebriesmīgs), vâjš, schwach, nikns, böse, kails, pliks, kahl, slikts, schlecht;

γ) weil bei vielen Adjektiven ein besonderes Adjektiv für den Gegensatz existiert, so ist zufolge dessen die Zzusammensetzung mit ne entweder gar nicht gebildet oder wenigstens nicht beliebt, z. B. auksts, kalt,
Gegensatz silts, warm;

c) weniger häufig sind die Zusammensetzungen mit Substantiven, z. B. nelaime, das Unglück,
nemākulis, der Unwissende. Einige hierher gehörige Zusammensetzungen dienen zur Bezeichnung von etwas Schlectem, z. B. nedarbs, die Untat, negaiss, das Ungewitter, nezāles, das Unkraut, nezvē̦rs, das Untier u. a.;

d) ne verbindet sich mit einigen Pronomen und pronominalen Adverbien, nicht aber in negierender, sondern in verallgemeinernder Funktion: kas nekas irgend etwas,
kāds nekāds, irgend wie beschaffen, kâ nekâ, irgend wie, kur nekur, irgendwo. II. ne, unbetont, gesellt sich

a) zu einem Pronomen od. pronominalen Adverbium: ne˙kas, niemand, nichts,
ne˙kad, nie, ne˙kur, nirgends, ne˙viens, keiner, so auch ne˙maz, gar nicht. In diesen Verbindungen empfindet das Sprachgefühl Zusammensetzungen trotz der Betonung der zweiten Silbe; vgl. ne viens tur bija, bet daudzi, da war nicht einer, sondern viele; ne˙viens tur nebija, niemand war da;

b) ne verneint einen einzigen Satzteil, vor dem es steht, ohne mit ihm zu einer Zusammensetzung zu verwachsen, wobeidem Sprechenden das Gegenteil des negierten Begriffs vorschwebt: ne ikdienas saule spīd, ne ikdienas lietus līst, nicht jeden Tag (sondern nur manchen Tag) scheint die Sonne, nicht jeden Tag regnet es.
ne visām dziesmiņām es zināju tikumiņu. ne labais mani pēla BW. 8707;

c) nicht einmal:
māte mani pame̦tusi ne cinīša dižumiņu, die Mutter hat mich zurückgelassen in der Grösse nicht einmal eines Hümpels BW. 4597. ne nu būtu atgājusi, ich wäre auch jetzt nicht gekommen RKr. XVI, 120. [ne˙maz ne, durchaus nicht]. Wenn das Verb negiert ist, so kann ir "sogar" statt ne stehen in der Bedeutung "nicht einmal": man nebija baltas dienas ir (Var.: ne) baltā saulītē BW. 4099. es neņe̦mtu ievas ziedus ne (Var.: ir) savā ruociņā 1231. skuopuļi, kas ne (ir) mirdami nenuovēlējuši savu naudu pakaļpalicējiem... LP. VII, 1136. muiža nebijis ūdeņa ne (ir) pilīties LP. V, 246. Zuweilen so mit zu ergänzendem Verbum finitum: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt (sc.: negrib), aber die Alten wollen davon nichts hören Etn. III, 68. juo duomā aizmigt, juo miegs ne prāta (sc.: nenāk) I, 146;

d) als (nach einem Komparativ, gew. nekâ): vairāk sievu ne meitiņu, mehr Frauen als Mächen
Ltd. 872. kādēļ man ruozes zied vairāk bālas, ne sarkanas? BW. 6448. [rīts būs gudrāks ne vakars Zb. XVIII, 339. es vairāk laba atvežu nuo juos (= viņu) ne mūsu māte izdeve 276.] Ohne einen vorhergehenden Komparativ: apķeries kuplu priedi, ne snauduļa līgaviņu! umarme eine dichtbelaubte Fichte; nicht eine schläfrige Braut (umarme lieber eine d. F. eine schl. Br.)! lai sadega ze̦lta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568. kam, kalēj, važas kali, ne manam kumeļam, wem anders schmiedetest du, Schmied, die Ketten, als (wenn nicht) meinem Rösslein? BW. 7281. kas gulbīti baltu dara, ne jūriņas ūdentiņš? wer anders macht den Schwan weiss, als das Meerwasser. [ar kuo jūs savas aitas baŗuojat ne (wenn nicht [?]: jājat, tautas, ne šuodien! man pūriņš sen gatavs, reitet, Freier, wenn auch (schon) heute! BW. 7651. [aus Herbergen. Die Bed. "wenn auch" kann ne schwarlich haben. Für "ne šuodien" muss wohl naš (s. dies) šuodien gelesen werden, das vom Aufschreibenden als na (hochle. für ne) šuodien aufgefasst und irrtümlich in schriftle. ne šuodien geändert ist];

f) ne vēl, ne tad nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, ne vēl visa vainadziņa BW. 6069. viņš ļauna vārda viņam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps.;

g) ne-ne, = nei- nei, nedz-nedz, weder-noch:
ne man laivas, ne kumeļa, ne ar ciema zeltenītes Mag. VIII, 2157. manis dēļ tu, bērziņ, ne tu augi, ne lapuoji 37. mežinieki bailēs neatminējuši ne šī, ne tā LP. I, 185;

h) in der Regel werden im Le. zwei Negationen nebeneinander gebraucht, ohne sich gegenseitig aufzuheben: ne˙viens nevar diviem kungiem kalpuot. cilāts akmens ne˙kad neapsūnuo. Im VL. wird die Wiederholung zuweilen unterlassen: nevar kungi kuo (st. ne˙kā) darīt Ltd. 1883. In den mit ne-ne beigeordneten Sätzen wird das Verb nicht negiert, wenn ne durch ein anderes Wort getrennt vor dem Verb steht, sonst aber tritt die Negation zu dem Verbum: ne ugunī sade̦g, ne ūdenī nuoslīkst, ne salmuos čab, weder verbrennt es im Feuer, noch ertrinkt es im Wasser, noch raschelt es im Stroh
(Rätsel). tā ne smuka bija, ne nesmuka Zbiór XVIII, 409. kur šī grāmatiņa ir, tur ne ugunsgrē̦ks ceļas, ne arī pē̦rkuons iespeŗ; aber mit Voranstellung des Verbs: tā nebija ne smuka, ne nesmuka. Zuweilen mit Weglassung von ne im ersten Satze: es nebiju uzaugusi, ne prātā ņe̦musies BWp. 1943. [III ne, wie (?): es savu pazinu tumšā naktī: juo salda mutīte ne (oder: süsser als?) me̦dutiņš? BW. 111172; zu dieser Bed. s. Le. Gr. 353 2]

Avots: ME II, 704, 705, 706


nejauks

nejaûks (li. nejaukùs "widerspenstig"),

2): n. (nikns) suns Dunika, Rutzau;

3): cilvē̦ks var nejauki aluoties Saul. Raksti V, 44; ‡

4) verpicht auf etwas gierig:
viņš ir n. uz naudu Siuxt. cits zirgs ir n. ē̦dājs, bet ne˙kāda stipruma nav ebenda. kad viņš bij mazs, tad bij n. uz grāmatām, bet tagad nemācās ne˙maz Strasden.

Avots: EH II, 13


nēkulis

nẽ̦kulis Seyershof "mazs, tikkuo piedzimis bē̦rns".

Avots: EH II, 23


ņeršķēt

ņer̂šķêt Saikava -u, -ēju, = ņer̂kstêt: mazs bē̦rns ņeršķ, kad taisās raudāt. sivē̦ni (cūkas) ņeršk; jammern, klagen: kuo tu nu ņeršķi, ka slikta vasara.

Avots: EH II, 113


nešļava

nešļava [žem. nẽšliava], nešlava,

1) [ne̦šlava Lautb., Nigr., Grünwald, nešļava Druw.], die Tracht, Last, das Bündel [Serben]: tā priecīgi ar savu nešļavu devās uz priekšu Blaum. vecene iet pa ceļu ar nešļavu padusē Druw., [Mar., Selg.] kad pūķis skrien bez nešļavas, tad viņš ļuoti mazs, kad kuo ne̦s tad ļuoti liels Etn. I, 94;

2) die Gabe, das Opfer, das früher den geistern unter Bäumen dargebracht wurde
J. Kaln.; ein Präsent L.;

3) ein zur Schächtes des Nächsten irgendwo hingbrachtes und niedergelegtes Zaubermittel
[nešļavas Salisb., Pabbasch, nešļavas (sic!) Ruj., Arrasch: burvji, gribē̦dami nuoburt kaimiņa luopus, paslē̦puši kūtī vai pirtī savu nešļavu - teļa plsušas, zarnas vai uolas u. c. Serben.] īpaši caur savām nešļavām burvji padara daudz nelaimes. nešļavas var būt: uolas, cāļi, sivē̦ni, te̦lē̦ni, gaļa, un vis˙kaitīgākās ir teļa zarnas. ja burvji šādas nešļavas apglabā tī rumā, tad neaug labība; ja apglabā leceklī, tad tārpi nuoē̦d kāpuostus, ja kūtī, tad luopi iznīkst RKr. XII, 19;

[4) "der Träger"(?)
Ve̦cāķi;

5) nešļavas Nötk., N - Peb., Jakobstadt, Lettg. "= nestavas, nesiêni"; ne̦šļavas (sic!) Gr. - Würzau "nēši"- Zur Bildung vgl. li. mẽsliava "складчина" u. a. bei Būga РФВ. LXV, 318 f., sowie Leskien Nom. 350.]

Avots: ME II, 735


nest

nest (li. nèšti, [slav. nesti "tragen"]), ne̦su, nesu, tragen, bringen: nastu, sienu, rudzus. gāju kalnu mēģināt, vai kājiņas galvu ne̦s; ja kājiņas galvu nesa, galva nesa paduomiņus BW. 19657. Sprw.: kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas labprāt ne̦s, tam labprāt uzkrauj. augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; ze̦mu acis nenesiet! Ltd. 1239. jumīšus duod aitām, lai aitas ne̦stu jēriņus pārā Etn. II, 115. ābele nesīs augļus LP. V, 216. grē̦kus nest, die Sündenschuld tragen. cilvē̦kmīlestības upuri, kruodzniekam me̦slus nest Ap. brūces, nāvi, puostu nest RKr. VIII, 9. vēsti, zin,u nest, Nachricht bringen: man zīlīte ziņu nesa: jauni radi bāli- ņuos BW. 1257 vārdu nest, einen Namen fūhren: man jāne̦s brūtes vārds BW. 14876. kam bij man tik jaunai atraiknītes vārdu nest? 27859. tiesas, tiesu nest, Recht bringen: mazs, mazs vīriņš par pasauli tiesas ne̦s (Rätsel) RKr. VII, 153. bise labi ne̦s die Flinte schiesst Weit Vīt. ratiņš ne̦s slaiki, gruodi, das Spinnrad spinnt lose, drall U. kuo nagi, kājas, zuobi ne̦s aus allen Leibeskräften, soviel man vermag: grābj, rauj, lielās, kuo nagi ne̦s. zaldāts zuolē ve̦lnu, kuo nagi ne̦s. nu gāja visi, kuo kājas nesa LP. VI, 244. jāgrauž maitas gaļa, kuo zuobi ne̦s III, 7. Relf. -tiês,

1) sich richten, verlangen:
[sirds ne̦sas (sehnt sich) pēc mātes U.] viņam prāts ne̦sas uz augstām lietām. viņam tagad ne˙maz prāts(sirds) nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296;

2) um die Wette tragen:
iesim nesties LP.;

3) sich aufführen, stolzieren:
Annēniešu puišu dēļ es tik daiļi nenesuos BW. 10325. diezgan staltas panāksnieces, kaut tik stalti ne̦sušās! 20404. tu tâ˙pat glīti ne̦suoties kâ viņš Janš. cik jauka tam iešana un nešanās Janš.;

4) tragend sein (vom Vieh);

[5) umgehen mit, sich beschäftigen:
viņš ne̦sas ar grūtām duomām U. Nebst nẽ̦sât, nasta u. a. wohl zu ai. našati "erreicht, erlang", gr. ποδηνεχής "bis zu den Füssen reichend" und(?) got. ganah "genügt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 198, Walde Wrtb. 2 506 f., Boisacq Dict. 251, Braugmann IF. XII, 156].

Avots: ME II, 733, 734


nevaldīgs

nevaldīgs A. Melnalksnis Mazsalaca 54, zügellos, unbändig, unbezähmbar: ja kāds neliek uotram miera kutinādams vai citādi aizkardams, tad teic: neesi nevaldīgs! PV.

Avots: EH II, 22


nieks

niẽks, Demin. verächtl. nieķelis,

1) nichts:
muļķim viss ir nieks. nekait nieka (gew. ne˙kā, ne˙kas) ne˙vienam Alschw. BW. 5694. So auch in Verbindung mit ne˙kas: ne˙kas jau nieks nekaiš, das ist nicht ohne LP. V, 205, 234. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es nieka (Var.: nieku 8475; 8391) nebē̦dāju 473. es nieka (gew. ne˙kā) nešķiņķuošu N. - Bartau BWp. 1858. ve̦ca mana māmuliņa, nieka laba nedarīja Kalzenau BW. 3263. nesāk[i] niek[a] (= ne˙kā)! Dond. 13731. nebūs nieka (ne˙kā) neejuot 13809. šķitu nieka nepruotam 25814. niekā likt, für nichts erachten; niekā od. niekuos aiziet, zugrunde gehen: viņš nav niekā liekams, er ist nicht zu verachten. [... lai tu arī nesāc iziet niekā un nelaikā nedari man matus sirmus Janš. Dzimtene IV, 333. niekā laist, verloren gehen lassen, unausgennutzt lassen: viņš savu saimniecību tâ pratis nuostādīt, ka nauda nāk nuo visām pusēm, ne. viņš nelaiž niekā Janš. Dzimtene V, 272];

2) etwas Nichtiges, Unbedeutendes, Jux, Schund:
nu nieks man par tevi! Sudr. E. pa˙galam kâ nieks LP. V, 4. jauneklis zirgu ap segluoja kâ nieku LP. VI, 618. nieks uzauga, niekam nieka valuoduņa BW. 20967. So namentlich das Deminutiv nieciņš, ein wenig, ein bischen: dzelža gan˙drīz ne˙maz vairs nav - mazs, mazs nieciņš LP. V, 235. mazu nieciņu pavē̦ruse durvis IV, 103. arvien šis tas gudrais un mēs tie nieķeļi Sudr. E. So bedeutet der attributive Genitiv nieka - nichtssagend, nichtsnutzig: nieka dzelzs gabals LP. IV, 1, nieku lieta, nieka putns VI, 60. nieka sulainis JK. III, 76. es nebiju nieka bē̦rns BW. 23340. nieku valuoda, der Schnickshnack, dummes Zeug: kaunies pati, tautu meita, savai nieku valuodai! BW. 8528. [nieku kule, wer dummes Zeug schwatzt: šī večiņa ir liela nieku kule, tā jums pastāstīs visādus niekus Dond.] Der Plur. nieki, nichtige, nichtssagende Dinge, Lappa- lien, Possen, Usinn, dummes Zeug: viņš sapircies tīrus niekus. Sprw.: ja gribi par niekiem pātaruot, tad ej un kāp kancelē! kas niekiem tic, tas pievilts kļūs. nieki nelīdz, darīšana līdz. kuo tu ķildu iesāci par niekiem od. pa niekam? Kand., [Salis], was fängst du Streit umsonst, ohne Ursache an? niekus me̦luot, muldēt, stāstīt, Unsinn, dummes Zeug schwatzen, erzählen: nemuldi niekus! LP. II, 31. ej, niekus, kuo luopus pirksi! VI, 695. "nieki!" vīrs atsaka V, 4. nieki nebūs, - zalāts iesaucas VI, 990. [In der Bed. "nichts" wolh gleich li. niẽkas "nichts, niemand" und aruss. никъ "niemand" (bei Срезневскiй II, 451) zu nei + kas. Dagegen in der Bed. 2 ist es gleich li. niẽkai "nichtige Dinge, Unsinn" kaum zu trennen von li. nìekti "humiliare" KZ. LII, 254, naikìnti "vergehen machen", le. nicinât, nīkt und gehört letzten Endes wohl auch zu le. nīca (s. dies).]

Avots: ME II, 750, 751


ņirbēt

ņir̂bêt [auch Lis.], -u, -ẽju, intr., sich rasch bewegen, zucken, flimmern, schillemd glänzen: ņirb kājas krustiski, gar zirgu zirgam ejuot Sudr. E. ņirbēju pļavā kâ taurenītis mazs Kārst. gar abām pusēm ņirb gaŗām me̦lni stāvi AU. strautiņš ņirbēja un čurkstēja uz leju A. XII, 507. saules stari ņirbēja zilā gaisā A. XX, 952. šķē̦pi gaisā ņirbuot staruo, die Piken blinken flimmemd in der Luft Rainis. sniegs ņirb un vizuļuo A. XIV, 1, 32. ņirbēt ņirbēja zemenes Egl. kuoki, krūmi, mājas, viss kâ ņirbēt ņirb, gaiši apspīdē̦ts Tēv. viņam acis ņirbēja A. XVIII, 324. viņa ada, ka ņirb vien Etn. IV, 161. tad viņš suoļuoja ar īsiem, žirgtiem, ņirbuošlem suohšiem A. XII, 722. dzīvības strāva izdalās par visu manu augumu ņlrbuošiem vilnīšiem Vēr. I, I036. [kāpuostu Mārā kāpuostu kubuls ņirbuot ar kāpuostu sēklām Tirsen.]

Avots: ME II, 902


nokost

nùokuôst,

2): vilks nuokuodis zirgu Mahlup; ‡

3) beizend od. ätzend in einen gewissen Zustand bringen
Orellen: ziepes mazgājuot nuokuož bē̦rnam acîs sarkanas. Refl. -tiês,

1): nuo kuņķa nuokuodās FBR. IX, 116;

2): auch AP., Auleja, Frauenb., Mahlup; lai ziedu krāsas nuokuožas spilgtākas A. Brigadere Dievs, daba, darbs 99; ‡

3) unabsichtlich abgebissen werden:
man nuokuodās tikai mazs gabaliņš.

Avots: EH II, 58


noplēkot

nuoplē̦kuôt "?": vairs nelietuotuo, nuoplē̦kuojušuo pletni Janš. Bandavā I, 147. mazs luodziņš ... , nuoplē̦kuojis un zirnekļu tīklu aizausts Klaustiņš Atpūta, № 649, S. 5.

Avots: EH II, 76


noskrandājies

nùoskrañdãjiês Sassm., Dond., Ahs., -ẽjiês, -uõjiês, auch nùoskrañduõjis, -ẽjis, nùoskrañdis, nuoskrendis, nùoskrañdê̦ts, zerfetzt, abgelumpt: nuoskrandājušies apģē̦rba gabali A. XX, 644. me̦lns, nuoskrandējies uzvalks LP. VI, 14. tas bij mazs, nuoskranduojies puika Purap. nuoskranduojis ubags Aps. nuodriskis un nuoskrandis vīrietis Janš. dē̦ls bijis nuoplīsis un nuoskrandis kâ lupata LP. VI, 455. nuojūdza abus nuoskrandušuos zir-dziņus Vēr. I, 828. iejāj le̦pns tautu dē̦ls nuoskrandē̦tu (nuoskre̦ndušu 19071) kumeliņu BW. 14493.

Avots: ME II, 848


noslēģot

nùoslẽģuôt, mit Hilfe von Fensterladen schliessen: luogu, kuŗu ziemā nuoslēģuoja Melnalksnis Mazsalaca 47.

Avots: EH II, 87


noslodzīt

nùosluôdzît, nùosluôgât, tr.,

1) beschweren, niederpressen, befestigen:
linus. vīra māti akā bāzt, akmeņiem nuosluogāt BW. 26103. puods nuosluogāms ar vāku LP. VII, 585. sirds kâ ar akmiņiem nuosluodzīta Neik. viss liekas mazs, saspiests, sažņaugts, nuosluodzīts;

2) absperren; zum Schweigen veranlassen
Spr.;

3) abprügeln.

Avots: ME II, 853


novadīt

nùovadît,

1): nuovadāma grāmata, der Pass
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch führen, leiten:
Ķikuris skuolu nuovada 16 gadus Melnalksnis Mazsalaca 31; ‡

3) verbringen; abtun, absolvieren:
ne̦sdamas ... tarzas ar kaļķiem, kārtnieces nuovadīja dienu līdz ... vakaram Vanagu ligzda 21. kâ nu kuŗš nuovada savu dzīvi, tâ ir labi Ciema spīg. 286. sievai jāatpūšas, kad tā nuovadījusi savu gŗūtuo reizi Daugava 1938, S. 616. vajadzēja luopus apkuopt un n. nepieciešamuo ikdienas suoli Vanagu ligzda 78. Refl. -tiês,

2) "liquidieren (parādus izlīdzināt)" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 104


novads

nuõvads, nuovada BWp. 459,

1) der Ort, der Landbesitz, wohin die Tochter als junge Frau hingeleitet wird
(nuovadīt, nuovest): gaismiņas vien gaidu izaustam, tad iešu māsiņai nuovadu raudzīt, vai būs pūriņš, vai puspūriņš BW. 25774;

2) der Landbesitz, erbliches Grundstück, gewöhnlich vom Vater auf die Söhne übergehend:
kādas bē̦das tai mātei, kam aug meitas, kam aug dē̦li? meitas prasa pilnu pūru, dē̦li lielu nuovadu BW. 1986. tē̦vam mazs nrtovadiņš: es aplaidu svē̦tu rītu vis˙apkārt ganīdama BW. 3702. es apvilku ze̦lta stīgas apkārt savu nuovadiņu 26358. brāļam mana pūra žē̦l, - vai līdzēji darināt? kâ, brālīti, man nav žē̦l visa tē̦va nuovadiņa? 16582, 16583. tu suolīji bez gaismiņas apjāt tautu nuovadiņu, es apgāju kājiņām, pēdiņām mērīdama BW. 25773. cits nelietis mani grib. kur tu mani ievedīsi? ne tev nama, ne istabas, ne tev tē̦va nuovadiņa 11007. uz svešu nuovadu lauzties, einen freventlichen Einfall tun St.; nuovadu vadīt, die Wirtschaft auf dem Grundbesitz führen: nabadziņš mans vīriņš, pārduod savu nuovadiņu; es paliku juo nabags, nuovadinu vadīdams BW. 3822, 1. Auch ein käuflich erstandenes Grundeigentum wird im VL, nuovads genannt: par tuo vienu (ābuolu) zirgu pirku, par tuo uotru nuovadiņu (Var.: mazu zemes gabaliņu), par tuo trešuo es nuopirku sev maizītes arājiņu JK. I, 103. Auch der grosse Grundbesitz der Adligen, das Gut mit allen zugehörigen Gesinden, die Gutsgemeinde, auch Kronsgemeinde, heisst nuovads, jetzt die geläufigste Bedeutung, prorniscue mit pagasts gebraucht: puķīt[e], mana maguonīte, caur žuodziņu iztecējuse; tâ es pate iztecēšu cita kunga nuovadā BW. 6427, 13;

3) die Grenze des
nuovads [Lautb., Wandsen]: atjāj tautas pār nuovadu, nuoņe̦m manu vainadziņu BW. 1675;

4) auch ein Stück Land, für das Abgaben, Kornschüttung von dem Ertrage des benutzten Ackers an den Eigentümer des Landes zu leisten war, ist wohl
nuovads genannt, darauf scheint nuovada grāmata, Liquidation der öffentlichen Abgaben, hinzudeuten L., St.;

5) ein Stück Ackerland, welches ein Arbeiter an einem Tage aufpflügen muss
St., U., (promiscue mit rieža gebraucht) Bigauņciems;

6) [Hilfsleistung (andern Wirten) bei der Arbeit
Nigr˙j: ne tie jē̦dz rijā kult, ne tie zin nuovaduos braukt Alm.;

[7) ūdens nuovads, Wasserableitung].

Avots: ME II, 881


osa

I ùosa (li. ąsà "Henkel; Schleife", lat. ansa "Henkel; Öse"),

1) ùosa Gemauerthof, Karkel, Neuenb., Walk, uôsa 2 Auermünde, Bl., Dunika, Funkenhof, Gaweesen, Hofzumberge, Karls., Kürbis, Libau, Līn., Mitau, N.-Autz, Salis, Schrunden, Siuxt, Stenden, Wahnen, Wain., Wirgen, ùosa 2 A.-Laitzen, Bers., Erlaa, Golg., Heidenfeldt, Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Kr., Laud., Lös., Mahlup, Memelshof, Ogershof, Preili, Prl., Saikava, Sessw., Stelp., uosa L., U., N.-Bartau, N.-Peb., Sinolen, Sonnaxt, ùosa 2 Nerft, ùose C., Schujen, Serbigal, uôse 2 Adiamünde, AP., Dond., Gudenieki, Iw., Rothof, Segewold, Wain., Widrisch, uose Baldohn, Daugeln, Linden, Odensee, Rosenbeck, Salisb., Sepkull, Serben, ùoss, -s Drosth., PS., Wolmarshof, uôss 2, -s Arrasch, Karls., uoss, -s U., Demin. ùosiņa, ùosīte, ùostiņa Alswig, Stom. (mit ùo 2 ); Lis., der Henkel (an einem Gefäss)
U., die Handhabe (z. B. die beiden am Eimer hervorstehenden Ohren U., eine (od. zwei] aus einem Holzgefäss hervorstehende Daube) : alus kannas ar izrakstītām uosīm A. Melnalksnis Mazsalaca 49. turējis naudas puodu aiz uosīm LP. VI, 224. tīne ar... divām uosīm BW. III, 1, S. 52;

2) ein Loch, worein etwas anderes fasst, eine Schleife, Öse
U.; das Öhr am Rande der pastala (zum Durchziehn der Schnur) Sinolen, (mit ùo 2 ) Heidenfeldt, Stelp., (mit ) Meselau, (mit 2) Funkenhof, Stenden, (ùose 2) Seltingshof; die Öse am Bastschuh (mit ùo 2 ) Laud.; die Stiefelstrippe; das Loch am Ende eines Balkens St.: pavāršķi ieveŗ pastalu uosīs Adam. man pastalas turas tikai uosīs Saul. zābakiem pie vienas uoss karājās siksniņa Kaudz. Zu apr. ansis "Kesselhaken", mir. ési (plur.) "Zügel", an. œs "Loch am obern Rande des Schuhleders zum Durchziehn der Riemen", s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 68, Trautmann Wrtb. 10, Bugge KZ. XIX, 401.

Avots: ME IV, 420, 421


ostīt

uôstît C., Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl., Serbigal, Warki., Wolm., (mit 2) AP., Ruj., Salis, uõstît (li. u>ostyti "mehrfach riechen") Iw., Lin., Wahnen, -u, -ĩju, tr., intr., freqn. zu uôst, riechen, wittern, schnuppern: brandvīna i[r] uostīt nedabūjuot JR. IV, 77, vēži likās vai nu uostuot vai klausuoties Aps. - Part. praes. pass, uôstāmais, das Riechorgan; die Fresse: viņš gulējis ar pārplē̦stu uostāmuo JU. Refl. -tiês, schnuppern, wittern: sācis uostīties un sacīt: "te ir kristītu cilvē̦ku smaka" Pas. II, 77 (aus Walk). uostījies kuo uostījies, ka nākusi... jauka smaka V, 30 (aus Smilt.). princese izlē̦kusi nuo zārka un sākusi uostīties III, 31 (aus Serbig.). - Subst. uostîšana, das Riechen, Schnuppern; uostĩjums, das wiederholt Gerochene; uostîtãjs, der Riecher: mazs, me̦lns aveniņš visu kāju uostītājs (Rätsel).

Avots: ME IV, 422


otainis

uotainis, uõtenis Daugeln, Salisb., Sepkull, uotenis U., f. uotainīte VL. n. U., eine Birke, die auf trocknem Boden wächst, mit steil hinaufgehenden Ästen, aus denen Besen gemacht werden U. (im VL. der Morastbirke entgegengestellt): kam tu augi, uotainīti, purainīšu krūmiņā? BW. 4058, 1. kam tu augi, purenīti, uotenīšu pulciņā? 4058, 2. uotainis - bē̦rzu suga ruobainām, asām lapām, purainis glumām lapām. Mazsalaces un Rūjenes pusē saimnieki mē̦dz pērties uotainīšu sluotām, kalpi purainīšu sluotām BW. III, 1, S. 623 (No 4058). nuo tā viena uotainīša (uotenīša 23347) divējādas sluotas griêza BW. 23645, 2. Nebst vietêt "prügeln" zu li. vánta "Badequast", vanóti "(mit dem Badequast) schlagen" u. a., s. KZ. LII, 110 ff.

Avots: ME IV, 423


pa

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3


pabalsnīt

pabalsnît ein wenig weisslich schimmern: sienas pakrēslī pabalsnīja mazs stikla luodziņš Upītis Pirmā nakts 265.

Avots: EH II, 119


padacka

padacka AP., ein gewisser Bestandteil eines Wagens ("mazs dzelzs stienītis zem kuoka ass, kas piestiprināts, lai braucuot ass nedilst").

Avots: EH II, 125


padebesis

padebesis, padebess, -s, die Wolke: reiz nācis nuo muižas puses mazs lietus padebesītis ar pē̦rkuonu LP. VII, 473. viņu slavē un reizēm cel vai padebešuos A. XII, 402. tumša pādebess paceļas nuo apvārkšņa Por.

Avots: ME III, 16


paeglājs

paeglājs, ein mit Wacholder bewachsener Platz: meži un paeglāji Melnalksnis Mazsalaca 15.

Avots: EH II, 130


pakumps

pakùmps, etwas krumm, buckelig: mazs vecītis ar pakūmpu muguru JR. IV, 74; pakumps de̦guns Stari II, 25. [kādu gaŗu, pakumpu vīrieti Janš. Dzimtene IV, 69.]

Avots: ME III, 51


palaidiens

palaîdiens,

1) eine kurze Tour, eine kurze Fahrt, ein kurzer Ritt, ein Satz:
man te viens palaidiens līdz muižai Sassm. n. RKr. XVII, 44. tas bijis mazs, mazs palaidiens tikai, jau Tukumā klāt LP. VII, 36. astuoņi jūdzes - tas tik viens palaidiens, 8 Meilen - die sind in einem Zuge zurückzulegen Kand. viens palaidiens, - muļķītis ar savu brāti pie tē̦va LP. V, 212;

[2) eine Setzangel
Gr.-Essern, Pēternieki;

3) "aužuot palaists šķē̦ru gabals" C.].

Avots: ME III, 54


palse

II pal˜se Seyershof, der Falz ("rieva jeb mazs iezāģējums"). Aus dem Deutschen.

Avots: EH II, 152


pamikāt

[pamikât, ein wenig mikât I: mazs bē̦rns, kuo mīlinuot labprāt pamikā Mar.]

Avots: ME III, 70


pamūrēt

pamũrêt: mauern (perfektiv): vārtu vidū pamūrē̦ts mazs ... paaugstinājums Jauns. Raksti VIII, 36. ē̦ka ... bij pamūrē̦ta jau līdz luogiem, bet tad apstājusies J. un v. 449.

Avots: EH II, 159


par

par,

1): par dārza viduci gā[ja] Kaltenbr. n. FBR. XVII, 74. lācis paje̦m vienu bišu avili, liek par ple̦ciem, iet ebenda;

2): sit par kājas Kaltenbr. n. FBR. XVII, 74;

3): cits par citu gāja un strādāja ("visi raiti strādāja") Fest. n. FBR. XVII, 94;

4) a): kâ nav pārdzīvuots par tuo lielu ve̦cumu? Fest. n. FBR. XVII, 94. izaug par laikiem Kaltenbr. n. FBR. XVII, 74; c): gan jau par dienām līs Sessw.; 7): jis brauce par (statt)
tē̦vu Kaltenbr.;

8): tas tev bij par dusmām (das erregte deinen Zorn)
Fest. n. FBR. XVII, 94;

13): par mazs Kaltenbr., Oknist.; ‡

14) "ar" (?): par uolām aizmaksāja Fest. n. FBR. XVII, 94.

Avots: EH XIII, 165


pārdāvināt

pãrdāvinât, (Geschenktes) einem andern schenken (?): Ungernam atdāvinātuo un tā znuotam ... pārdāvinātuo ... muižu A. Melnalksnis Mazsalaca 26.

Avots: EH XIII, 198


parotāt

paruotât (unter paruotaļât), Refl. -tiês: saimniekam paruotājās tāds mazs smiekliņš uz vaigiem Vanagu ligzda 57.

Avots: EH XIII, 169


pārtraukt

pãrtràukt, tr.,

1) unterbrechen:
darbu, runu. pārtrauc viņu Vēr. I, 1342. nāve pārtrauca viņa labuos nuoduomus Pav.;

[2) "überraschen"
Celm.;

3) grobmahlen
Fest.] Subst. pãrtraucẽjs, wer unterbricht; pãrtraukšana, das Unterbrechen; pãrtraukums,

1) die Unterbrechung:
darba pārtraukums Aps. jautrībai gadījās mazs pārtraukums A. XII, 522;

[2) pārtraukumi "rupjš maliens" Fest.].

Avots: ME III, 184


pēkšēt

pēkšêt: pẽ̦kšêt (sic!) Karis. ("?"),

3): pīlē̦ni pẽ̦kšēja, kad nēma ruokā Seyershof. mazs bē̦rns pẽ̦kš ebenda, pīle pê̦kš 2 Salis;

4) wie eine Kinderschnarre plärren
(mit ẽ̦) Salis.

Avots: EH XIII, 227


pempucis

pe̦m̂pucis 2 Frauenb. "resnis"; pè̦mpucītis Sermus "mazs, niecīgs bē̦rns".

Avots: EH XIII, 223


pengulis

pe̦ñgulis,

1) ein langsam wachsendes Kind
od. Kalb: šuogad mans te̦lē̦ns ir tikai tāds pe̦ngulis, ne˙kā nav audzis Dond.;

2) ein kleines Knäulchen:
mazs pe̦ngulis dziju Dond. Als ein Kuronismus zu ksl. pǫgvica "globulus" und le. puõga?

Avots: ME III, 200


pie

pìe, Präpos, bei, an, zu, regiert den Genitiv,

1) lokal, auf die Frage wo? und wohin?:
pie drauga mājuot, beim Freunde wohnen. pie luogā stāvēt, am Fenster stehen. pie malas stumt, zur Seite schieben. metu laipu pie lai-piņas Biel. t. dz. 742. sēdās kāzenieki... tūlīt pie galda BW. III, l, 16. adīj[u] cimdus pirkstainīšus, pieruociņas mērīdama BW. 7245. cērt pliķi pie aušu! BW. 24975. visi pie siena strādājuši LP. VII, 1299. vakaruos vairs pie uguns nestrādā Etn. III, 126. taure skan, - kur pie taures pūtējiņi? nāk pie taures pūtē jiņi... BW. 18991 var. pakrita pie zemes Zbiór XVIII, 284. met (zizli) pie zemes! Glück II Mos. 4, 3. pie vīra iet, heiraten U., pie vīra būt, verheiratet sein;

2) nach Verben mit der Bedeutung "halten, nehmen, greifen, führen, hängen, binden": pie matiem vazādama BW. 749. pie kuociņa piesiedams BW. 2748. ņem viņu pie krūšu! Etn. III, 117 (aus Siuxt). pie balta spieķīša atspiedušam vajadzējis staigāt LP. VI, 1, 78. pie spieķīša vecītis tausta ceļu Apsīšu Jē̦k. III, 3;

3) pie simtu gadu ve̦cs, an die hundert Jahre alt
Sackenhausen. pie maza viņš ir labs, in Betracht seiner Kleinheit ist es gut (von einem Pferde) Biel. n. U. neraugi vīru pie ce̦pures Mag. IX, 2, 320, urteile über einen Menschen nicht nach seinem Hut! pie tā viņu var pazīt Saussen n. BB. XIV, 117, daran kann man ihn erkennen. Sprw.: pie runas liels, pie darbiem mazs. brāļi... ne˙maz vairs pie prāta LP. IV, 99, sind gar nicht mehr bei Sinnen. sadauzīt pie dzīvas nabadzības, jem. zum Krüppel schlagen Mag. XIII, 3, 57. viņš bija pasitis viņsē̦tas gaili pie nabaga Rīta skaņas I, 27. atkava pašu pie nabaga Aps. VI, 21. saimnieks mani kultu pie nāves LP. VII, 1139, würde mich (beinahe) tot prügeln. muocuot pie nāves LP. V1I, 1116. nuoteikdams pie nāves, lai nuo viruma nebauduot LP. VI, 1, 472;

4) temporal (wohl ein Germanismus): pie laika, bei Zeiten. Sprw.: kuo dari, tuo dari pie laika; pēc jācieš klusu! JK. II, 98. rītu pîe dienas, morgen am Tage
LP. I, 181. pie vakara, gegen Abend Vēr. II, 1488. pie dienasvidus Gramsden, um Mittagszeit. pie svētdienas, am Sonntage U.; A. v. J. 1898, S. 132, LP. IV, 78. dienu pie dienas, einen Tag nach dem andecen RKr. VIII, 55. - ne pie dienas, gar nicht Grünh.: ne pie dienas negrib ieredzēt;

5) als Germanismus in Ausdrücken wie
pie ve̦lna, pie juoda, zum Teufel u. ähnl.: kur pie juoda ciema gani? BW. 743. kur pie dieva, kur pie ve̦lla muižinieki naudu ņēma? BW. 31285, 2. kur, pie kāķa, dē̦lu māte? 23512,1 var.;

6) dial., in Südwestkurl., = pēc, nach Verben, die eine Bewegung ausdrücken: pie zuvu braukt N.-Bartau, nach Fischen fahren. pîe zāļu iet Grosen, nach Gras gehen. Als Verbalpraefix,



1) lokal, hinzu: pieskriet, herzu-, hinzulaufen.
ne pie vārtu nepiejāju BW. 5256. pie ābeles piestājuos 3944, 9;

2) voll:
piekrauj pilnus ratus LP. I, 91. pielēju katlu pilnu LP. I, 165;

3) zur Perfektivierung des Verbalbegriffs: vīla mani...; kad pievilt nevarēja... BW. 9044. Ein li. piesleiti "zukommt"
aus dem Memelgebiet AfslPh. XL, 307; vgl. Le. Gr. §§ 558-62.

Avots: ME III, 236, 237


pielipt

pìelipt,

1) ankleben
(intr.): Sprw. nuogriezts riecenis vairs nepielīp. pielīp kâ liepu lapa Etn. IV, 4. apslapinādams (atlupušu cigāru), lai atkārušās tabakas lapās tam pieliptu Alm. Kaislību varā 45. šuo sugai ejuot nauda tīri kâ pielipusi visur līdz Kaudz. M. saimniekam svētība negribējuse pielipt LP. II, 62. kāds mazs grē̦ks tuomē̦r pielipis V. 110. pirksti pielīp (Zalktis I, 116), sagt man von einem, der stiehlt;

2) zugetan werden:
man... bē̦rns bij stipri pielipis un gaidīdams gaidīja uz mani Kaudz. M. 390;

3) anstecken (von einer Krankheit):
slimība pielīp, baciļus nuorijuot SDP. VIII, 62. nēģeriem dze̦lte̦nais drudzis pielīp vis˙mazāk Konv. 2 694.

Avots: ME III, 267


pieritēt

pìeritêt, heranrollen (intr.), heranfliessen: tur˙pat tuvumā pierit... mazs strauts Latv.

Avots: ME III, 285


pietrikšēt

pìetrikšêt "?" : meitas gaļu ce̦p. citai liels, citai mazs; kura maza negribēja, tuo pie kuoka pietrikš Pas. I, 367.

Avots: ME III, 305


pilkšis

pilkšis "ein geringes Quantum von einer Flüssigkeit": lampā tikai mazs pilkšītis eļļas Salisb.

Avots: ME III, 215


pinkucis

piñkucis, = piñkulis 2 C., Notk., Peb., Serben, Lemburg, Alt-Rahden, Adleenen: slapjākie se̦ra pinkuči labi jāpacilā Vīt. 19.; "kaut kas apviļāts (piem. maizes gabals)" Trik.; auch von kleinen Kindern und Tierjungen Bers.: tāds mazs, mījš pinkucis! N.-Peb., Seppkull.

Kļūdu labojums:
Notk. = Nötk.

Avots: ME III, 220


postīt

puõstît: III prs. puostī Melnalksnis Mazsalaca 24, I p. prs. pùostīju 2 neben pùostu 2 Oknist n. FBR. XV, 188.

Avots: EH II, 347


prieks

priêks, ungew. priêka BW. 30679, 4 u. a., Demin. verächtl. prieķelis Stari II, 282, oft der Plur. gebraucht, die Freude: liels, mazs, sirsnīgs, kluss, vē̦trains prieks (od. lieli, mazi usw. prieki), grosse, geringe, herz1iche, stille, stürmische Freude. lielu lielais prieks Brīvz. pas. I, 34. diže̦ni liels prieks ebenda 36. Sprw.: pēc bē̦dām atnāk prieka brīdis. prieki bija arājam, priek[i] arāja līgavai, redzēj[a] savu rudzu lauku kâ ūdeni līguojam BW. 28101. liela prieka, maza bē̦da, kad nenāca tautu meita 15267. tev mājā liela prieka 20773. zirdziņā, dēliņā, tur māmiņai visa prieka: nuo zirdziņa īsi ceļi, nuo dēliņa arājiņš 3371 6 nuo prieka, aiz prieka raudāt, smiet(ies), vor Freude weinen, lachen. raudāt prieka asaras Dīcm. pas. v. I, 70, Freudentränen weinen. sirds stājās pukstēt aiz prieka Austr. kal. 1893, S. 32. savuos priekuos ņezin kuo darīt LP. N, 24. priekuos nuoģībt II, 17. šķērž naudu un dzīvuo vienuos priekuos (lebt in lauter Freuden, in lauter Lust) VI, 1, 237. bailēs zē̦nam pārgājuši visi prieki (alle Lust) uz karašām III, 94. - prieka vēsts, die frohe Botschaft, wird wohl auch für Evangelium gebraucht U. Zur Wurzel von slav. prijati, got. frijōn "lieben", ai priya-ḥ "lieb, wert", prēman- "Liebe", prītá-ḥ befriedigt, freundlich, fröhlich", prīņāti "erfreut", av. frīna- "erfreut, froh" u. a. bei Walde Vergl. Wrtb. II, 86 f.

Avots: ME III, 393


puduris

puduris, pudurs,

1) ein Büschel, ein Strauch mit Wurzeln
U.: dē̦ls uziet niedrīšu puduri LP. IV, 42. skaists palmu puduris RA. Demin. puduriņš, pudurītis, ein kleines Wäldchen, eine Baumgruppe: aug mazs bē̦rzu pudurītis LP. VII, 1317;

2) ein Haufe:
meitas bij pudurīšuos nuostājušās Sadz. viļņi 29. mazs puduris meitu dzied BW. 267. kur tu teci, mēnestiņ, ar tuo zvaigžņu pudurīti? 30796, 7. aitu pudurs Purap. Vgl. Dazu ausser pūdis allenfalls Persson Beitr. 243, Walde Vergl. Wrtb. II, 80 und Būga KSn. I, 197.

Avots: ME III, 402


pūka

II pũka Salis, eine Art Sturm auf dem Meer; ein Windstoss: kad ir p., tad ūdens iet kâ viesuls; p. saņe̦m ūdeni un tâ kâ ne̦s pa gaisu. tāds mazs mazs pũkiņš ("pūsma") nāk nuo zemes. ne tā dzird vēja pūku BW. 27625, 1 var. Vgl. pũga.

Avots: EH II, 341


pulka

I pùlka,

1): cilvē̦ki nāk pa pulkām Manz. Post. II, 62. visa pulˆciņa 2 sivē̦nu AP.; eine Versammlung junger Leute an Sonntagabenden zum Tanz od. anderen Belustigungen
Warkl.: iešu uz pùlku 2 . kur šuovakar ir p.?

2): te bija pùlkas 2 mantas Sonnaxt;

3): auch (mit ulˆ 2 ) Orellen, Puhren; p. par mazs putns Apsk. 1903, S. 164. viņš pe̦lnus diezgan pulˆka 2 AP.

Avots: EH II, 323


pumbulis

pum̃bulis Ruj., ein Knäuelchen: dzijas palicis pāri mazs pumbulītis N.-Peb.; der Samenknolle(n) der Kartofelstaude Vank.; pùmbulis 2 "ein pušķis am Gürtel" Marienhausen; eine Kinderkrankheit Malta.

Avots: ME III, 409


pumpurtiņš

pumpurtiņš, Demin. zu pumpurs, ein kleiner Knäuel: man ir vairs tikai mazs pumpurtiņš diegu Druw.

Avots: ME III, 411


pūņdārziņš

pūņdā`rziņš "?": mazs pūņdārziņš ap māju Duomas I, 1313.

Avots: ME III, 447


pundurs

puñdurs C., Serbigal, AP., Ruj., Iw., pùndurs 2 Kl., Nerft, pùnduris 2 Lis., Golg., puñduris Lautb., Kandau, Selg., Wandsen, Dunika, Lin., Nigr.,

1) ein Knirps, ein Zwerg:
tautu dē̦ls bē̦dājās, ka es maza pundurīte (Var.: ka man mazs augumiņš) BW. 21457, 8 var. pienavnieku punduriem, tiem vajaga pakāpties 12866, 1 var. puisi, puisi, pundurīti, nesauc meitu vērpelīti! 10568. maziņš deliņš kâ pundurītis LP. I, 107. vīrs paskatuoties pa luogu: mazs, mazs pundurītis lūdzuoties iekšā tikt VI, 1, 517. šīs zemes milži un punduri Ezeriņš Leijerkaste II, 140;

2) puñdurs Salis, die Staude, das Gebüsch:
krūmu pundurs;

3) punduris Gr.-Essern, Nigr., ein Wespennest;

4) punduris U., ein dicker Wanst;

5) punduris, = bunduls: apdzied savu maizes klaipu, savu piena pundurīti (Var.: sviesta bunduliņu) BW. 615, 1. Gleichen Ursprungs mit penderis I? Vgl. auch estn. pundar "kleiner, dicker Knirps". Die Bed. 2 dürfte durch pudur(i)s beeinflusst sein.

Avots: ME III, 412, 413


punkšis

punkšis,

1) "truoksnis" Seyershof: bē̦rnam izgāja mazs puñkšītis (crepitus ventris); ein kurzer crepitus ventris
PV.: nebij ne˙kāds pirdiens, tik tāds mazs pun̂kšis (punkšs Bers.);

2) "kas punkšina" PV.: kuo punkšini kâ p.?

Avots: EH II, 325


puspakulu

puspakulu (gen. pl.), zur Hälfte aus Hede angefertigt (?): ar p. kre̦klu A. Melnalksnis Mazsalaca 49 (ähnlich Frauenb.). p. lindrakā BW. 23607, 1.

Avots: EH II, 333


rabāt

rabât: auch Salisb. n. A. Melnalksnis Mazsalaca 45: iguonis nav kūlis ar spriguļiem; viņš rabā rudzus Seyershof.

Avots: EH II, 348


ragolis

raguolis,

2): auch Oknist ("mazs divlemešu arkliņš, ar kuo senāk zemi aruši, bet tagad tikai vagas izdze̦n, stāduot dārzājus").

Avots: EH II, 350


rakanda

rakanda, ein kleiner Korb Perkunen, iz sluoksnēm pīts mazs gruoziņš, lietuots uolu uzglabāšanai vai zirgiem miltus beŗuot Grob. n. Etn. III, 66: iebērām arī rakandu rāceņu ar lielu kuopu Janš. Dzimtene V, 181 f. Aus li. rakañdas "Gefäss".

Avots: ME III, 472



rauda

*V rauda (unter *rauds III): auch (gesprochen: roud) Salisb. n. Melnalksnis Mazsalaca 54.

Avots: EH II, 356


reiza

reīza (unter reĩze ): auch Frauenb., Siuxt,

1) reizās braukt Melnalksnis Mazsalaca 45, in langem Zuge mit beladenen Fuhren zur Stadt fahren
Salis, Seyershof: es iekāpu sniegā un stāvu, kamer visa r. aiziet gaŗām. ve̦sals mūžīgs strēķis brauc reizās uz Salacu ar labību. - tev laba r. (eine gute Gelegenheit) apskatīt mūs Janš. Dzimtene V, 259. Jupis lai parauj tādu nejaucības reizu, kādā mēs e̦sam iekļuvušas! 369. jānuokuopj vakara r. (man muss die abendlichen Arbeiten verrichten); tad varēs iet gulēt Frauenb. tagad ne˙kāda r. nav ar kārstuvjiem ("ne˙kas nav jākārš") ebenda. - mana slimība ir tāda, kad nuo reizas (anfangs) paliek labi, tad atkal sliktāki Frauenb. (ähnlich in Nerft).

Avots: EH II, 364


resnis

resnis Fest., Dr., Ezeriņš Leijerk. II, 269, Gr.-Buschhof, rešņa Etn. III, 162, comm., ein Dicker: tur nāk tusdams resnis Fest. Sapuliņš bij mazs, mazs resnītis Poruk III, 97. lai jūdz (zirgus) Jē̦kabs vai pats resnis (vom Wirten gesagt) Veselis Saules kapsē̦ta 32.

Avots: ME III, 513


rida

rida,

1) rida Ramkau, Plur. ridas U., Līn., Dond., Wandsen, Stenden, Naud., Nigr., auch ridi U., allerlei Gerät, Kram:
ridas vadāt, seinen Kram (beim Umziehen) überführen U. braukā nu atkal savas ridas vadādams Neik. te nu ir sakrauta visāda rida pa kājām Ramkau. uz bēniņģi saliktas visādas ridas Nigr. ņem savas ridas nuost, lai citi tiek garām! Dond. ve̦zumi stipri purēja, un dažādas ridas klabēja un grabēja Janš. Dzimtene 2 I, 506. meklēsim pa ridām, - nezin, kur šuoreiz ciema kukuli nuoglabājis LP. V, 120. kur vien kādas ridas atradās VII, 287. kuo nu stāvi pa ridām! was stehst du im Wege, was störst du! Dond. ratiņu tu vari nest uz klēti, tas tik pa[r] ridam ir istabā ebenda;

2) ridas, Unannehmlichkeiten, Scherereien
Katzd.;

3) das Getue, die Arbeit, Mühe:
liela rida, mazs iznākums Stelp. kas tuo ridu var uzņemties! Lis. Nach Persson Beitr. 856 (vgl. auch Prellwitz Wrtb.2 156) zu raids 1, got. raidjan "anordnen", mhd. reiten "bereiten, ordnen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II 348 f.); doch fragt es sich, ob nicht rida auf dem Verbum ridāt beruht, und dies könntc aus˙liv. ridd "reihen, ordnen, aufriumen" (vgl. estn. ridama "reihen", rida "Reihe" und dazu Thomsen Beröringer 129) entlehnt sein.

Avots: ME III, 522


rocīgs

ruôcîgs 2 Karls., gewandt, geschickt U.: tu - mazs puika - tik ruocīgs jau esi LP. VI, 410.

Avots: ME III, 576


roidmēsli

roidmē̦sli Salisb. n. Melnalksnis Mazsalaca 54, = roida.

Avots: EH II, 380


runāt

runât, -ãju, tr., intr.,

1) sprechen, reden
(gew. mit ar komponiert, selten (im VL.) mit dem blossen Instr. der Person): runāt taisnību, me̦lus, die Wahrheit sprechen, lügen. dikti od. stipri, klusi, ātri, lē̦ni runāt, laut, leise, schnell, langsam sprechen. līdzībā(s) runāt, in Gleichnissen reden. Sprw.: runā kâ cūka ar zuosi od. runā kâ bē̦rns bez jē̦gas (bez prāta RKr. VI, 65; mazs bērns Etn. IV, 42) od. runā kâ ve̦ctē̦vs, von unverständigem, faulem Geschwätz. daudz runāts nav daudz darīts (zu einem Maulhelden gesagt). kas runā, - sēj, kas klausās, pļauj (Reden ist Silber, Schweigen ist Gold). kas daudz runā, - daudz me̦luo. runāts - darīts LP. IV, 157, gesagt - getan. mana sirds tuo pašu valuodu runā Kurbads. runā ļaudis uz manim nezināmu valuodiņu BW. 8676, 1. kuo tie ļaudis daudz runātu, kad ne mana augumiņa? (wovon sollten die Leute immer sprechen, wenn nicht von meinem Wuchse, d. h. von mir?) BW. 8547. gribēj[a] māte man aizliegt ar puišiem nerunāt (gew.: runāt) Biel. 994. es atradu sav[u] brālīti kalpa puisi (Var.: ar kalpiņu) runājam (runājuot 14899) BW. 9622, 1;

2) tr., in üble Nachrede bringen, büsen Leumund machen:
pūta mani visi vēji, runā mani visi ļaudis; balta biju vēju pūsta, gudra ļaužu nuorunāta BW. 8818, 4;

3) tr., zusprechen:
uosi, uosi, kļava, kļava, kuo jūs divi runājat? runājam liepas meitu uozuoliņa dēliņam BW. 14976. Refl. -tiês, sich besprechen, sich unterhalten: Laim[e] ar Laimi runājās: kuo ar meitu darīsam? BW. 6622. sāk tā meitu māmuliņa ar manim runāties 13254. namnieks sācis ar tuo runāties LP. VII, 914. reiz runājuos par šiem jautājumiem A. v. J. 1898, 2, S. 1. viesi runājas, juokuo, smejas Saul. III, 220. viņam runājuoties pīpe izdzisa Aps. III, 26. Gopa mē̦dz . . . pats ar sevi runāties Duomas IV, 407. zvē̦ri un luopi savā starpā draudzīgi runājušies LP. VI, 252. vējiņš runājās ar bē̦rzu smalkajām lapām A. XX, 309. lapas birzī runājas Vēr. I, 1155. - Subst. runâšana, das Sprechen, Reden; übles Nachreden: blēdim blēža runāšana (Var.: valuodiņa) BW. 10082, 5 var. slēp zemītē augumiņu! ni ļaudīm runāšana (Var.: jārunā), ni kungiem tiesāšana 6620 var.; runâšanâs, das Sprechen, das Gespräch, die Unterhaltung: viņa runāšanās paliek ar katru brīdi lē̦nāka Austriņš Nuopūtas vējā 19; runãjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sprechens: neduod mani tautiņām pirmās reizes runājumu! BW. 15005; runâtãjs, wer spricht, redet, das Wort führt; ein Redner: liels runātājs, ein grosser Mauidrescher U. dievs, duod man satikties runātāju tē̦va dēlu! BW. 474, 5 var: es jau tevi sen zināju runātāju (Var.: runātnieka) cilvēciņu (ich kannte dich längst als einen gesprächigen Menschen) 6932. mīļu vārdu runātāja 13655, 2. puisis pa˙priekšu nuosūtīja "runātāju sievu" pie izre̦dzē̦tās brates ve̦cākiem BW. III, 1, 86.

Avots: ME III, 560


saaugt

saaûgt, intr.,

1) zusammenwachsen, verwachsen:
puses saauga LP. VII, 216. viņu sirdis bij kâ audzin saaugušas Kaudz. M. 63;

2) wachsen, aufwachsen (von mehreren Subjekten): saaugt kâ sēnes pēc lietus Kundziņš Ve̦cais Stenders. jūŗā liepas saaugušas, Gaujā re̦sni uozuoliņi BW. 12461, 1. svešai mātei tādi dē̦li kâ uozuoli saauguši 7356. te saaug jauni stādi Konv. 2 775. zeme ielabuosies, saaugs dārzi Purap. Kkt. 60;

3) auswachsen, gross wachsen, erwachsen werden Spr.:
saaudz, māsiņ, ze̦ma, re̦sna! BW. 11057 var. nuobriedušu uogu rāvu, saaugušu (Var.: izaugušu, pieaugušu) meitu ņēmu 113?0 var. visi dzīvnieki auga,.,. kad jau visi bija saauguši, medinieks sagudruoja iziet ar jiem pastaigāt Pas. III, 314. neticamā ātrumā saauga turpat uz galvām mazs debestiņš Kaudz. M.;

4) tr., wachsend erreichen:
viņš bija jauns, vēl nesaaudzis vidēja auguma MWM. VIII, 579.

Avots: ME III, 590


sacensis

sacensis (f. -se), sace̦nsuonis (f. -ne), der Konkurrent, der Rivale; der Nebenbuhler: Björnsonam nav sacenša B. Vēstn. mācītaja ... sacensis Me̦lnalksnis Mazsalaca 36. sace̦nsuoņi pasaules tirgū A. XI, 475. atkuodies viņš bija sace̦nsuonim A. v. J. 1902, S. 243. vai... mūsu sievas savu vīru cienīgās sace̦nsuones? Pūrs I, 26. - sacensis uz kadu vietu, der Kandidat auf einen Posten Dr.

Avots: ME III, 601


sakļaut

sakļaût, Refl. -tiês: cits zirgs sēd ("steht") sa˙kļâvies (sāņus sašķiebies) Auleja. galds, mazs, sakļāvies Jauns. Raksti III, 149.

Avots: EH XVI, 418


sālimputra

sālimputra, eine Art Mehlbrei, der als Zukost gegessen wird Salisb.; miežu vai kartiņu sālimputra A. Me̦lnalksnis Mazsalaca 51.

Avots: ME III, 802


sālīms

sālīms (li. sólymas bei Būga Izv. XVII, 1, 37) N.-Sessau n. U., Remten, Blieden, Neuenb., Schlock, sālims Salisb., sâlîms 2 Kurs., die Salzlake: sālims - ūdens, kas zem sālīta sviesta sakrājies Etn. I, 42. labāku pavalgu ne˙maz nevarēja ieduomāties par siļķu sālīmu Janš. Bandavā II, 386. ar reņģu sālimu A. Melnalksnis Mazsalaca 51. - miltu sālims, eine Speise aus Wasser, Mehl, Fett und kleinen Fleischstücken Etn. I, 42. gaļas sālims, eine Speise aus gekochtem, ungeräuchertem Fleisch, Gedärmen, Nieren und Leber ebenda.

Avots: ME III, 802


salkums

II salˆkums PV. "mazs salde̦nums": bē̦rzu sulām šuogad nemana pat ne salkuma, - tīrais ūdens.

Avots: EH XVI, 426


saņemiens

saņēmiens,

1) das einmalige Sichzusammennehmen:
mazs saņēmiens - un uzduotais gabals būs galvā! Fest.;

2) "Erwiderung auf einen Gruss"
Jaun. Mežk. 22.

Avots: ME II, 695


sareģžīt

sarežģît Wid., PS., Trik., Smilt., sarežģêt U., sarežģinât U., tr., verflechten, verwickeln, Stricke in Unordnung bringen U., verwirren (auch fig.): dzijas, diegus, tīklus. šāvieni drāts tīklus vēl vairāk sarežģī A. XX, 707. tuos cimdiņus brāļam devu, kur rakstiņi sarežģīti (Var.: sajukuši) BW. 25488. es nedevu ne˙vienam savu dziesmu sarežģīt (Var.: sarežģēt, samurkšīt) BW. 899. aptvert savā uomā sarežģītus jautājumus (verwickelte, schwer zu lösende Fragen) Vēr. I, 1436. nuo grgkiem sarežģītu (verwirrt) sirdi atpestīt aus einem alten Gesangbuch. Refl. sarežģîtiês Ruj., Bers., sarežgêtiês Celm., sarežģuôtiês Saimn. un zelt. kal. 1893, S. 47, sich verwickeln, sich verwirren (auch fig.): dzija sarežģījas Ruj., Bers. zirgs stāvēja krūmuos sarežģījies Krišs Laksts 85. ķesterim sarežģījās kājas LP. VII, 129. cīņa vēl sarežģījās (wurde verwickelter, komplizierter) Konv. 2 404. sarežģas duomu audi Kārstenis. - Subst. sarežģījums, der Wirrwarr; die Verwicklung, Verwirrung, die Komplikation: teikā... viss burvīgi vijas un pinas, bez kādiem ievē̦ruojamiem sarežģījumiem B. Vēstn. bija kāds mazs sarežģījums Strausu dzimtā Jāņa dēļ A. v. J. 1896, S. 755.

Avots: ME II, 715, 716


saspiest

saspiêst, tr., zusammendrücken, niederdrücken,zerdrücken, bedrücken (eig. u. fig.): saspiest grāmatas vākus kuopā. viss liekas mazs, saspiests, sažņaugts Stari III, 225. ar saspiestu balsi Kaudz. M. 115. ar saspiestu sirdi Turg. Muižn. per. 47. gulēšana saspiedīs ubadzībā Birk. Sakāmv. 126. Refl. -tiês, sich zusammendrücken, sich zusammendrängen: pie tiem ļaudīm, kas ap... galdu kâ mūris saspiedušies stāv Liventāls Brez. un Hav. 7.

Avots: ME III, 741


satrūkāties

satrũkâtiês,

1) (wiederholt) erschrecken
(intr.) Adsel, Wrangelshof: viņš uzsita melnīšam uz krustiem, un šis tâ kâ satrūkājās Vīt. 85. mazs bē̦rns pa sapņiem satrūkājas Modohn, (mit û 2 ) Gold.;

2) (mit 2 ") "nach einem Misserfolg bei einer Arbeit den Mut verlieren und die Arbeit aufgeben":
kuo tur tik daudz satrūkāties! vajag tik saņemties un nuobeigt sāktuo darbu! Pangmune.

Avots: ME III, 767


saveršķit

saver̂šķît Golg., Bers., runzeln,verziehen: s. seju; s. (zusammenziehen) pastalas purnu Golg. - Refl. -tiês, sich runzeln Saikava, Golg.: mazs, saveršķījies vecītis Jauns. Druva I, 1192. Wohl zu saverkš(ķ)ît.

Avots: ME III, 785


savvalnes

savvalnes Lubn., savvaļņi, savalnes U., Lubn., Laud., Bers., Adsel, savàlnes AP.,

1) Nebenfelder, Felder, die nicht der Wirt besät, sondern der Knecht
U., ein besonderer Teil an Land und Aussaat, das der Knecht vom Wirt bekommt (savalnes Golg.) Mag. IV, 2, 153; = bandas U.: savalnes... apzīmē atsevišķi nuodalītu zemes gabaliņu dažu pūrvietu lielumā, kuŗu atduod sēt un pļaut saimnieku ģimenes luoceklim vai kalpam Dz. V. vienā stūrī mazs savvaļņu tīrumiņš Saul. III, 51. puišiem ir bandas, savvalnes Lubn. uz savalnēm dzīvuot Vank., statt des Lohnes savalnes bekommen. savalnes sēt N. - Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, Bers., etw. (z. B. Flachs) für sich, extra säen. savaļņu (Adsel, AP., savàļņu Drosth., savàļņu 2 Erlaa), savvaļņa (Stomersee) od. savalnes (Lubn.) lini od. savàļņi 2 Stom., in einem übriggebliebenen Felde od. an einem Feldrande zuletzt gesäter Flachs, den der Knecht für sich behalten darf. savàlnēm iesēja linus AP.;

2) Nebenverdienst
U.; "kaut kas pašam par sevi" N. - Peb.: viņš jau savalnēs vien visu gaļu apēda, saimē ne˙kā nedabū AP. paēdis pie saimes galda, saimnieks savā galā vēl ē̦d savalnes N. - Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378. - paturēt kaut kuo iegūtnēm jeb savalnēm, als Übergewinn behalten;

3) savaļņu baznīca, eine Filialkirche
U. Zu savs . vaļa.

Avots: ME III, 793, 794


sebris

IV sebris, ein schwächliches, verkommenes Lebewesen Roop, Koddiack, A.-Schwanb.: saimniekam bija šuoziem maz barības, - zirgi kâ sebŗi; in Vergleichen (von kleinen Lebewesen) Arrasch, Nötk.: tas tāds mazs sebris. Zu se̦bs?

Avots: ME III, 810


sēkāt

sẽ̦kât: kad kakls piesmacis, tad jāsẽ̦kā Sermus. sē̦kāšanas pazīme - mazs truoksnis, šņakuoņa ebenda. sē̦kā cilvē̦ki, aitas, guovis ebenda.

Avots: EH XVI, 480


sēpulis

sê̦pulis 2 Seyershof, ein Mensch von kleinem Wuchs, "pamazs bē̦rns".

Avots: EH II, 481


sēra

I sē̦ra,

1) sẽ̦ras Laidsen, der Schinn, Schelfer:
sẽ̦ra izē̦d matus nuo galvas Matkuln, Sassm.;

2) der Schlamm
L.: Salacas.. . straumē nav .., daudzās upēs tik parastuo sē̦ru A. Melnalksnis Mazsalaca 7. Wohl zu sērt II.

Avots: ME III, 827


seseris

seseris,

1) der Sechser
Brasche: divi seser[i] naudas Janš. Bandavā I, 282. izputinās kâ seseri De̦glavs Rīga II, I, 428;

2) "mazs, bet kâ sabuozies pēc dabas" C., Ramkau: šis zē̦ns kâ seseris spraucas lieluo starpā rādamies Plm. n. RKr. XVII, 76. sunē̦ns sabuozies rej kâ seseris ebenda. šis seseris ķersies man krūtīs Plūd. LR. III, 295. Vgl. zeseris.

Avots: ME III, 820


sīks

sîks, Adv. sîki,

1) klein, gering, winzig
U.: nuo auguma vinš bij sīks vīriņš Kaudz. M. 14. sīks, mazs augumiņš BW. 4529. sīku seju man māsiņa 14300. sīkas, mazas pēdiņas upītes malā, te mani pādē̦ni nuote̦kāj[u]ši 1155, 3. sīku rakstu (feingemustert) cimdus adu 7285. diezgan sīks krājums, - tikai 475 nummuri SDP. VIII, 22. sīka nauda (in Libau: sīkais), Kleingeld: tautas skaita sīku naudu BW. 24322, 2 var. bij man nauda, bij man sīka, bij man rup[j]a 19886. kādu sīkas naudas gabalu BW. III, 1, S. 43. sīki luopi, Kleinvieh U. sīki bē̦rni Kundziņš Ve̦cais Stenders 82, viele Kinder mit geringem Altersunterschied Salis. sīki, mazi bāleniņi Biel. 675. - sīkas pumpiņas, Röteln (rubeolae) SDP. VIII, 66;

2) zart, dünn, hoch (von der Stimme):
sīka balss, eine schwache Stimme U. tev, māsiņ, sīks balsiņš BW. 11522. meitiņām ... sīka valuodiņa 363, 1. dziežu sīki, dziežu re̦sni 305. soprānistes tika sauktas par sīki ... dziedātājām A. XX, 470;

3) genau:
sīki izmeklēt, genau untersuchen U. - pārduosim labības vairāk, ... paši spiedīsimies sīkāk (genauer, knapper) cauri Purap. Kkt. 66. - Subst. sîkums,

1) die Kleinheit, Winzigkeit
U.;

2) die Kleinigkeit:
es negribu nuogrimt detaļuos jeb sīkumuos Kaudz. M. 188. Wohl zu li. sinkus "fein" (nom. pl. sìnkuos mìltai bei Būga KD. 51 und LM, IV, 426).

Avots: ME III, 852


silt

sil˜t (li. šìiti) Wolm., Deg., Siuxt, Līn., Iw., sil˜stu, silu, intr., warm werden: saule silst Br. 546. gaiss, ūdens silst. sirds silst, das Herz wird bewegt U. sirds silst nuo mīļām atmiņām A. v. J. 1901, S. 815. silst divas sirdis mīlestībā A. XX, 508. Nebst li. dial. šalimà "Wärme" zu la. calēre "warm sein", calidus "warm", and. halôjan "brennen" u. a., s. Trauimann Wrib. 304 f., Walde Wrtb.E 112, Fick Wrtb. III 4 , 83, Siokes Wrtb. 331, Wood AfPh. XXI, 182 und XXIII, 197. Anscheinend dieselbe Wurzei bezeichnet die Kälte, das Frieren (s. unter salˆt); vgl. dazu die Notiz unter mazs.

Avots: ME III, 840


sītelis

sĩtelis "varžu bedre, mazs mārks" um Hasenpot. Wohl zu sĩtava.

Avots: ME III, 855


skābbarība

skâbbarĩba* Konv. 2 750, eingesäuertes Viehfutter: kūtis ar... skābbarības tuorņiem A. Me̦lnalksnis Mazsalaca 47.

Avots: ME III, 878


skābs

skâbs (li. skobas Geitler Lit. Stud. 109), sauer (eig. u. fig.): Sprw. skābs kâ dzērveņu uoga, kâ gurķis. skābs piens, Sauermilch Salis. skābu ģīmi savilkt Kaudz. M. 73, ein saures Gesicht machen. skābs prāts Karls., mürrischer, unzufriedenerSinn. - Subst. skâbums,

1) die Säure:
vīna, maizes skābums;

2) eine Speise
Bergm. n: U.; saurer Mehlbrei Loddiger; Sauermilch Mar. n. RKr. XV, 135, PS.; ein saures Getränk aus bebrühtem Roggenmehl und Wasser Salisb., Alt-Ottenhof, Nauksch., Ruj.: vasarā... atspirdzinuošuo skābumu vēl kuļ tikai... re̦tās saimniecībās A. Melnalksnis Mazsalaca 52. Zu skabrs, s. Persson Beitr. 142 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 563.

Avots: ME III, 878, 879


skangāls

skàngãls (unter skàngals ): "mazs skaliņš" AP.

Avots: EH II, 500


šķaute

šķàute 2 , ‡

2) "ein weggeschnittenes Stück Leinwand u. a.; ein ausgeschlagenes Stück von Geschirren"
Bartau; "drānas lāpiņš; nuogriezts mazs gabaliņš" (mit 2 ) Gramsden; ein dreieckiges od. keilförmiges, abgeschnittenes Stückchen Zeug (mit 2 ) Dunika: ne papīŗa šķautītes, ne zīmekļa galiņa Janš. Dzimtene III, 76.

Avots: EH II, 629


šķēravas

šķē̦ravas "?": šķē̦ravas (= šķē̦rkuoki?) un stelles pagatavuo uz vietas A. Me̦lnalksnis Mazsalaca 48; šķẽ̦ravas Seppkull "= šķē̦rumi."

Avots: ME IV, 33


šķirtne

šķirtne,

1) der Scheitel
U., (mit ir̃) AP., (mit ìr 2 ) Bers., Erlaa, Golg. Kl., Lubn., Saikava: pār pašu galvas vidu balta šķirtne re̦dzama Dok. A. matiņi gludi sukāti, šķirtni vidū MWM. VIII, 242. māte skatās spuogulī, nuopūlējas ar taisnas šķirtnes pāršķiršanu Blaum. Skal. ug. 230;

2) eine Fuge
Döbner n. U., "sprauga" (mit ìr 2 ) Gr. - Buschh.: saules seja... pa mākuoņu šķirtnēm... atklājās Janš. Dzimtene 2 III, 81. kuociņi auga... saknītēm klints šķirtnēs turē̦damies Valdis Stabur. b. 17. dakstiņiem, kam šķirtnes piesvaidītas... kaļķiem Vēr. I, 898. lietus iespriezdamies pa mazākām šķirtnītēm Duomas III, 827. caur vārtu šķirtni MWM. VI, 328;

3) ūdens sķirtne, die Wasserscheide:
draudzes... daļu, kas atruodas Salacas un Pē̦rnavas upes ūdens šķirtnē A. Melnalksnis Mazsalaca 10. ūdeņu šķirtne starp Ziemeļu Le̦dusjūŗu un Bēringa līci MWM. VII, 394;

4) das Diaphragma
Dr.;

5) die Zäsur
Plūd. Llv. 176;

6) šķirtnīte 2 , die Strähne
Saikava: kad ieskā galvu, tad pašķiŗ matus mazām šķirtnītēm.

Avots: ME IV, 46


skumjas

skùmjas C., skum̂jas 2 Karls., skum̃jas Iw., der Sing. skumja A. Melnalksnis Mazsalaca 37, Kümmernisse, Betrübnis U., Gram, Trauer, Herzeleid: salīst sirdī me̦lnas skumjas Vēr. I, 1450.

Avots: ME III, 904


šķūnelis

šķũnelis Siuxt, eine Deminutivform zu šķũnis: mazs š. P. Ērmanis Gaidītāji 20.

Avots: EH II, 641


skupsna

skupsna, auch skupsnis, ein Büschel; ein kleines Wäldchen, kleiner Hain: skupsniņa - mazs, šaurs kuoku pudurītis N.-Peb, n. Latv. Saule 1927, No 55/56, S. 618. piede̦r pie meža arī . . . kuoku pudurs, skupsna, bet nav tāpēc vis jau mežs Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 4. neliela kastaņu skupsna U. b. 113, 146. aiz laukiem egļu skupsnītis šalc Vēr. II, 806. Vgl. kupsnis, kupsa; wohl nebst skupškis und skupele zu an. skauf oder skúfr "Büschel, Quaste", ahd. scoub "Bündel", scubil "Büschel, Hanfen", got. skuft "Schopf" u. a. (bei-Walde Vrgl. Wrtb. II, 555),

Avots: ME III, 905


skutele

skutele,

1) die Viehlaus
Linden (in Kurl.), Nötk., Saikava, L., Stomersee, Baldohn, Mar., Karls.; skutul(i)s, Schaflaus Manz. Lettus; Plur. skuteles, skuteli,skutuļi, Schafläuse U., mit Ungeziefer gefüllter Schelfer, besonders am Halse des Viehs Seew. n. U.: skuteles (Var.: uteles) nuoēda BW. 35057, 3. uts-maza, balta, mazāka nekâ skutelīte JK. VI, 54;

2) "kašķīgs (palama)" Salisb. n. A. Melnalksnis Mazsalaca 54. zu skust (n. Leskien Nom. 480); vgl. auch kutulis.

Avots: ME III, 907


šķūtis

šķūtis (nom. plur.),

1) šķūtis Kl. (mit ù 2 ), Spr., Golg., šķūtes L., U., Dr., Karls., Nötk. (mit ũ), Schiesse, Vorspann: šķūtēs braukt, Schiesspferde fürs Militär stellen
Mag. XIII, 2, 43. braucis... uz Rīgu šķūtīs LP. V, 339. apsuolīdams daudz atvieglinājumu pagasta dzīvē, kâ atlaist šķūtis A. v. J. 1897, S. 385. bezgalīgas šķūtis ļaudis un zemi spieda A. Melnalksnis Mazsalaca 24. lielās od. prūšu šķūtes, in Livland die Jahre 1758, 1759 U.;

2) šķūtēs braukt, zu einer verwandten Wöchnerin mit Geschenken fahren:
viņmāte šuodien aizbrauca šķūtēs Stockmannshof n. Etn. II, 17. Nebst estn. küf "Schüsse (= Unterlegung von Bauernpferden statt der Postpferde)" aus dem Germanischen.

Avots: ME IV, 56, 57


slapjš

slapjš (li. šlãpias), nass: Sprw. slapjš kâ ūdens žurka. slapjš līdz kauliem, durchweg nass. kur jau slapjš, tur vairāk liet nevajaga. ve̦lns izskrējās slapju muguru (lief mit vor Schweiss nassem Rücken) LP. II, 76. viņa slapja nuobridusies Aps. V, 29. guovīm raganas kāpj mugurā un nuojāj slapjas Etn. IV, 46. "slapjš aiz ausīm" od. "slapjš pakausis" sagt man von einem noch nicht ganz Erwachsenen, einem Grünschnabel: es sen jau kurpēs staigāju, kad tev vēl slapjš bij aiz ausīm Neik. vēl slapjš aiz ausīm un grib jau precēties LP. I, 138. tev jau vēl slapjš pakausis Etn. II, 63. - Subst. slapjums, die Nässe: acīs vinam tāds mazs slapjumiņš A. XX, 163. kam vēl bē̦rna slapjums aiz ausīm Apsk. v: J. 1903, S. 660. Wohl zu gr. χλέπας· νοτερόν πηλῶδες, ή˚ δασύ, ή˚ υ'γρόν Hes. und ir. clúain Wiese", wenn aus ide. *k̑lopni- (s. Fick Wrtb. III4, 537, Boisacq Dict. 467, Strachan BB. XX, 13, Trautmann Wrtb. 306), sowie slav. slota (wenn mit -t- aus -pt-) "Regenwetter; nasse Witterung".

Avots: ME III, 916


slava

slava, auch slave (li. šlavė "šlovė" in Dusetos) BW. 35181, Eversmuiža n. FBR. VI, 38, Rutzau n. FBR. VII, 121, das Gerücht, der Ruf Lng., U., der Leumund; das Lob Lng., U.; der Ruhm U.: Sprw. laba slava tāļu neskan (neiet). paša slava, cita guods. viesa slava, paša guods. liela slava, mazs guods od. diža slava, mazs tikums. tāda slava izgājusi ļaudīs, ein solch Gerücht hat sich verbreitet U. slava (Gerücht) nāca Kurzemē Biel. 13.83. kam, tautieti, slavu (Var.: slavi) laidi, kad nedrīksti bildināt? BW. 14930. man slavīti nelaižat! netīk man slikta slava 14025. ej, māsiņa, tautiņās, dzīvuo labi aizgājuse, lai nenāca slikta slava (Var.: slave) mazajām māsiņām 17740, 6. labu ļaužu bē̦rnu ņēmu, lai slavīte laba slav 22316. tāļu brāļi māsu deva, lielas slavas (Var.: slaves) gribē̦dami 18093. labā slavā būt, in Ehren gehalten werden, gut angeschrieben sein: kamē̦r viņš pie ve̦cā un . . . Lienas pastāvēs labā slavā, tikām lai citi neduomā iemaisīties Kaudz. M. 44. tē̦vs šuo ābeli manā slavā te stādīja Neik., der Vater pflanzte den Apfelbaum mir zu Ehren. nāc laukā, svaiņa slava! BW. 13730, 29 var. (etwa: verrufener Schwager!). Nebst slũt, sluvêt, sludinât zu li. šlãvinti "ehren", šlovė "Herrlichkeit", slav. sluti "heissen", slava "Ruhm", slovo "Wort", sluxъ "Gehör", slyšati "hören", r. слыть "im Rufe stehen", ai. š̍rōtu "er höre", š̍rudhi "höre!", š̍ravaḥ "Ruhm", š̍rōṣ̌ati "hört", av. sraoša- "Gehör", gr. χλέω "rühme", χλέος "Ruhm", χλῦϑi "höre!", lat. cluēre "heissen", korn. clewaf "audio", ir. clú "Ruhm", ahd. hlosēn "zuhören" u. a., s. Trautmann Wrtb. 307 f., Walde Wrtb. 2 171 f., Boisacq Dict. 468 f.

Avots: ME III, 920


slogs

sluôgs,

1): auch (mit 2 ) Orellen; hinter "Holzb. 649" (ME. III, 944) hineinzufügen:
"(sluodziņš)"; sluôgus liek uz liniem markā Bers., Kalz., Lubn., Saikava; arī kāpuostiem mucā uzliek sluogu Saikava. meitai mazs bē̦rns ir kâ s. uz ple̦ciem ebenda.

Avots: EH II, 530


smalks

smalˆks,

1): s. sniedziņš nāk Linden in Kurl. s. (= plâns) priekšauts AP. smalka dzijs Kaltenbr. smalka zems (Boden)
ebenda. s. (mazs, sīks augumā) cilvē̦ks Auleja. smalki ziediņi Saikava. meita tāda maza, smalka ("vāja") Linden in Kurl.;

2): s. ("le̦pns") kungs AP. pa smalkam (= smalki) dzīvāt Saikava. Adv. smalˆki: malku s. saskaldīt Saikava. s. (= sīki, maz) ēst ebenda. piens te̦k s. (tievā strūklā) Sonnaxt. kad mieži s. (= sīki, niecīgi) auguši, tad pļauj ar gaŗkāti Seyershof. s. (sehr) dzirdīgs cilvē̦ks Sonnaxt. viņš tik s. (gut, genau) nedzird Salis. runāt tik s. (gebildet) kâ nuo grāmatas Saikava. s. (luxuriös) dzīvāt ebenda. s. (= gluži) pliks Siuxt. bija jau s. (= gluži) vakars klāt ebenda. Subst. smalkums: tuo smalkumu (ebenso fein) samalu BW. 5334. smalki vērpu ...; aiz tā liela smalkumina mazgi vien mugurā 7343 var. Plur. smalˆkumi: "smalkie salmi, kuo labību kuļuot dabū klājienu nuopurinuot" Ramkau; "izkulti miežu, kviešu, auzāju salmi" Seyershof; siena s. (sabirzumi) AP.; "siena, ābuoliņa vai salmu pabiras" Salis. "smulks" ME. III, 952 (in der etymologischen Notiz) zu verbessern in asmulkans".

Avots: EH II, 533


smiekls

smiêkls: auch Višķi; smēja gardu, rupju smieklu Delle Negantais nieks 242. iesmējās lieluo smieklu A. Upītis Laikmetu griežos I, 76. paruotājās tāds mazs smiekliņs uz vaigiem Vanagu ligzda 57. aiz smiekliņa nevarēju BW. 29117, 2 var. ne pa vienam smieklam viņa izbijās Seibolt. kâ smieklā (im Scherze) smej FBR. XVI, 165.

Avots: EH II, 539, 540


smiekls

smiêkls Kl., Prl., Wolm. u. a., smiêklis 2 Siugt, Wandsen, Kurs., Gelächter, Scherz, Spott; smiêkli, Kurzweil U.: viņš ir saviem kaimiņiem par smiekli tapis Glück Psalm 89, 42. tāds mazs, mazs smiekliņš Leijerk. II, 263. man pašam smiekli nāca, ich selbst musste unwillkürlich lachen BW. 564, 7. Sprw.: smiekli kaklu nelauž, smiekli gurnu negrauž Birk. Sakāmv. 68. ne smieklam (Var.: smiekļiem) es atnācu BW. 902. smieklā likt, verspotten U.: citi sagrābe... kalpus, lika tuos smieklā un nuokava tuos Glück Matth. 22, 6. smieklam, im Scherze U.; pa smieklu oder smieklam runāt, im Scherz sprechen U.; smiekla darbs, eine Arbeit, die keine Anstrengung kostet U.

Avots: ME III, 968


smildziens

II smilˆdziens 2 , feiner Regen: mazs smildzieniņš smildzina Dond.

Avots: ME III, 962


smiltājs

smìltãjs Serbigal n. FBR. IV, 56, Wid. (und "smiltāja?), = smìltaine: neauglīgi smiltāji A. Me̦lnalksnis Mazsalaca 14. vediet mani smiltājā (in den Friedhof)! BW. 27476, 11 var. gulēt smiltājā 27428, 1. trūdēs smiltājā kauli J. R. VII, 87 (ähnlich MWM. X, 267). smiltāji Konv. 2 1066.

Avots: ME III, 964


snāne

snāne U., (mit ã) Ermes, (mit à 2 ) Bers., = snāt(e)ne: balta snāne... uz ple̦ciem BW. III, 1, 16. ap ple̦ciem aplika baltu linu seģeni, kas šeit nuosaukta par snāni A. Me̦lnalksnis Mazsalaca 51. snānītes "drēbes gabali; namentlich Windeln" Kaugershof.

Avots: ME III, 974


šņucis

šņucis,

1) = snucis, die Schnauze (li. sniùkis In Kvėdarna): jūsu cūkai gaŗš šņucis Lennew., Kl.-Salwen, Meiran, Saikava, Wessen. cūka ruok ar šņuci Daudsewas. sēdi,... mārša, lielu šņuci (Var. snuķi u. a.) uzme̦tusi BW. 18922 var.;

2) die Schnauze (an Gefässen)
Golg., Lennew.; die tütenartige Ausbuchtung am Sack, die beim Herausschütten des Inhalts entsteht: pa šņuci lej nuo krūzas pienu glāzā Ahs. pa šņucīti ber miltus nuo kules traukā ebenda;

3) der Winkel, die Ecke, die Kante
Spr.: pašā šņucī starp krustcelēm ir mums mazs tīrumiņš Druw. n. RKr. XVII, 82. nuozāģē galdam šņuci! ebenda; die Spitze: kuoka šņucis Gr.-Buschhof;

4) ein kleines Stück (gabaliņš) Nötk. Mit dem š- von d. Schnotz "Schnauze"?
Zur Bed. 4. vgl. šņuks.

Avots: ME IV, 97


sokls

suôkls (unter suôkla),

1): "papurvijs egļu mežs" Saikava; suôkliņš ebenda "mazs purviņš";

2) suõkls "?": s. kuoks ir smags N.-Peb. n. Latv. Saule 1043.

Avots: EH II, 610


spēks

spè̦ks (li. spė˜kas "Kraft"),

1) Kraft, Stärke, Macht; eine grosse Menge, ein Heer
U., Kriegsheer Manz. Lettus: dzīvais spē̦ks, lebendige Kraft MWM. VI, 417. raisījās vaļā ar ārprātīgiem spē̦kiem Mērn. laiki 25. kas tas par brīnumu spē̦ku tiem vārdiem! 38. kam spē̦ks, tam daļa (RKr. VI, sak. v. 766) resp. slava (JlgRKr. II, sak. v. 353). kur spē̦ks, tur vara, Kraft gibt Macht U. kam lieli spē̦ki, tam lieli grē̦ki Br. sak. v. 1150. zūd spē̦ki, zūd prāts 1151. dabas spē̦ki SDP. VIII, 7. redakcijas spē̦ki A. XX, 73. karaspē̦ks, ein Kriegsheer. spē̦ka (gen. s.) kâ lācim Kraš. Vīt. 116. abi bija viena spē̦ka Zb. XVIII, 489. vilks... aurējis, cik spē̦ka LP. IV, 229. viņi ir jauni, spē̦ka pilni Dīcm. pas. v. I, 40. spē̦ka un nespē̦ka zâles LP. III, 81. spē̦ka vīrs, ein starker Mann U., LP. IV, 48. spē̦ka cilvē̦ks, spē̦ka darbs Mērn. 1. 10. spē̦ka luopiņi LP. V, 318. pašuos spē̦ka gaduos, im besten Mannesalter VI, 30, A. 1896, S. 132. spē̦ka barība Mazvērs. Luopkuopība III, 9. nuo visa spē̦ka, mit aller Kraft LP. I, 186. es tev visā spē̦kā labprāt gribu līdzēt Pas. IV, 500 (aus Leegen). spē̦ku izlaist, ohnmächtig werden U. spē̦ku nuoņemt, schwächen Brasche. spē̦kus saņemt LP. IV, 17, izmēģināt II, 66. palaidies uz savu spē̦ku kâ vērsis uz ragiem! RKr. VI, sak. v. 767. jauns ar spē̦ku, ve̦cs ar prātu Br. sak. v. 449. spē̦kiem mērīties U., = lauzties, spē̦kā iet U., nākt, an Kraft zunehmen: tikkuo mazais Krišelis bij nācis spē̦kā LP. VI, 513. maize, kas spē̦kā iet U., nahrhaftes Brot. viņam ne˙kas neiet spē̦kā U., bei ihm schlägt nichts an (ihm gedeiht nichts). vīrs pilnā spē̦kā U., ein Mann in, bei voller Kraft. pilnā spē̦kā burt LP. I, 161. ērzelis sāka pilnā spē̦kā skriet VI, 268. krāsns pilnā spē̦kā kurējās 260. karš bij pilnā spē̦kā Vēr. II, 270. darbs bij pašā spē̦kd, in vollem Gange Mērn. Laiki 181. strādāt visā spē̦kā, aus Leibeskräften 24. skrēja visā spē̦kā uz mājām 24. spē̦kuos iet ar kādu U., mit lemand anbinden, sich in einen Kampf einlassen : ve̦lns gāja spē̦kuos LP. V1, 483;

2) Bienenschwarm
Ar.: liels (mazs) spē̦ks. Nebst ai. pīva-sphāká-ḥ "von Fett strotzend" zu spẽt; s. auch Hoffmann BB. XVIII, 288.

Avots: ME III, 992


sprikoties

sprikuôtiês, sich wehren (fig.): sprikuojies vai nesprikuojiēs - ni˙kas nelīdzēs! Gr.-Buschh. sprikuojies kâ gribi! tiesa nav mazs bē̦rns ebenda. sprikuojies (Var.: darinies, gre̦znuojies, pušķuojies), tautas meita, pretim manu brāleliņu! BW. 12020 var. (aus Dubena. Zu sprikâtiês.

Avots: ME III, 1020


sprungulēt

sprungulêt, ‡

2) "?": jaunības dienās, kad Gotlībe vẽl pašu baruonu sprungulēja (wickelte?)
ap saviem pirkstiem, kâ vien iepatikās Veldre Dižmuiža 62. ‡ Refl. -tiês "velties, vārtīties" (mit ) Seyershof: mazs bē̦rns sprungulējas pa gultu.

Avots: EH II, 561


spudiņš

II spudiņš "mazs salmu buntiņš, kad iesāk jumtu jumt nuo apakšas" Katzd. Etwa, wenn urspr. "Zusammengedrücktes", zu li. spáusti drücken u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 659)??

Avots: ME III, 1028


spuliņģis

spuliņģis: "kaut kas tapai vai sprungulam līdzīgs" Sermus; "nebēdnis, nevaldāms puikä Stuhrhof; "mazs, sīks vērsītis" Schwanb.; "ein kleines Kalb" Lubn.

Avots: EH II, 563


spundiņš

spuñdiņš Frauenb. "īss, mazs gabaliņš nuo mē̦ra": palika neizrakts nuo grāvja tikai tāds mazs s.

Avots: EH II, 564


špurkt

špùrkt Drosth., Arrasch, (mit ùr 2 ) Adl., AP., Druw., Kalz., Kokn., Meselau, N.-Schwanb., Ogershof, Ramkau, Sessw., špurcu, = spurkt I: tad jau špurc liels un mazs: "viltus manta..." MWM. VI1, 802.

Avots: ME IV, 102


stāds

stàds,

1): mums stâda 2 pietrūka Frauenb.;

2): auch (mit â 2 ) Frauenb., Grob., Strasden;

3): lini balejas uz stād[u] uzlikti Salis. ja lini ir mīksti izmirkuši, tad tie nav ilgi jātur uz stâda 2 (uz re̦zgaļiem) Orellen. kad lins nav iztilājies uz stāda, tad ir iezīdējis lins Seyershof. nuoplūktus linus tīrumā saliek stàdiņuos 2 , liekuot sē̦klas uz augšu Erlaa. liec nu labāk lielāku tuo stàdu 2 ! mazs gāžas ebenda; ‡

5) das Pflanzen (?):
viņa stādīja sīpuolus; tie bija nuokavē̦ti stādam Sieva 7; ‡

6) "vairāk labības statiņu uz tīruma, kas saliktas zināmā kārtībā" Ramkau: statiņas saliek rindiņās, lai iznāk kantains s.

Avots: EH II, 572


staltradzis

staltradzis, = briedis, auch in Verbind. mit letzterem; sniega vizmā stāv staltradzis Druva III, 249. staltradži brieži A. Me̦lnalksnis Mazsalaca 15.

Avots: ME III, 1042


stencēns

ste̦n̂cē̦ns 2 A.-Ottenhof "mazs, mundrs puika".

Avots: EH II, 576


stencis

sten̂cis 2 "puika" (?): strādāj[a] visi, lai cik mazs puikē̦ns bi[ja]; katrs s. zināj[a], ka jāstrādā A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 93.

Avots: EH II, 576


stenga

ste̦ñga Wolmarshof, ste̦nga U., Plur. ste̦ñgas Lems. n. FBR. IV. 86, Karls., ste̦ngas U., Salisb. n. A. Me̦lnalksnis Mazsalaca 54, = stanga(s).

Avots: ME IV, 1061


streipulis

streîpulis Drosth., Golg., Jürg., Arrasch, Selsau, Adl., strèipulis 2 Fest., Lubn., Gr. - Buschhof, einer, der unsicher geht, taumelt Freiziņ: mazs bē̦rns nepruot vēl iet, ir tik tāds streipulis. Nebst straipalêt und li. stripailuot dass. Liet. pas. II, 275 etwa zu mnd. strēf "straff, steif", md. strīben "streben, streiten" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 633), sowie (nach Leskien Abl. 285) li. straipsnis "Sprosse einer Leiter", stripinis "Knüttel" (vgl. auch apr. acc. s. streipstan "Glied") u. a.

Avots: ME IV, 1086


strepe

strepe Karls., Plur. strepes U., Salisb. n. A. Me̦lnalksnis Mazsalaca 54, Ruj., Wolm., Salis, Pernigel, Lems., Widdrisch, Zögenhof, = trepes, die Treppe: nācu pa strepēm augšā LP. VI, 779 (aus Peterskapelle).

Avots: ME IV, 1086


strupulis

strupulis: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73, Kalupe n. FBR. XVIII, 38, Pilda n. FBR. XIII, 48;

1): tī vāle, kur sit strupuļus Pas. XI, 129 (aus Ludsen); ein Klotz
Nautrēni; strupulītis ir mazs bluķītis Liepna; eine Feldwalze Nautrēni.

Avots: EH II, 590


strupuņģis

strupuņģis: "mazs, re̦sns suns vai teļš" (mit ) Laud.

Avots: EH II, 590


sudara

*sudara (?), = sadars: krustā sudarā (od. zu einem nom. *sudars?) bij ... mazs Jēzus pie krusta vai arī ... Jēzus galva Jauns. B. gr. 3 II, 154.

Avots: EH II, 599


svāpurs

svāpurs,

2): "kaut kas mazs" (mit â ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73; ein Schimpfname
Draw., (mit â ) Oknist.

Avots: EH II, 612


svāpurs

svāpurs,

1) = kāpurs, Raupe Wessen;

2) ein ziemlich kleiner und schwächlicher Mensch
Adl., Lubn. (mit â), Selsau, "knauķis" (mit â) Kreuzb.: kuo šis man tāds svāpurs padarīs? kuo tu tāds svàpurs 2 zini? Laud. svāpura ("?") skuķiem Dz. V. tāds svāpurs ieduomājies izpildīt liela puiša vietu! Fest.; ein kleiner, aber aufgeweckter u. geschickter Mensch, auch ein solches Kind (mit â ) Gr. - Buschh.; "neglīts, nekrietns zē̦ns", Vīt. (mit â); ein kleiner, ausgelassener und unsauberer Junge Sessw.; "mazs">mazs, ruotaļīgs bē̦rns, kas tiecas darīt pakaļ pieaugušiem" Bers. (mit â), Adsel; "pusaudzis" (mit à

2) Hirschenhof.

Avots: ME III, 1144


svētozols

svè̦tuôzuols,* eine heilige Eiche A. Melnalksnis Mazsalaca 39.

Avots: ME III, 1157



tačains

tačaîns, reich an Fischwehren: tā (upe) se̦kla un tačaiņa A. Melnalksnis Mazsalaca 11.

Avots: ME IV, 122


taimans

taĩmans Salis "mazs lasis".

Avots: EH II, 664


tāpļāt

I tãpļât Lautb., Schibbenhof, -ãju, = tãpaļât, ausfragen; faseln: prašene un tāpļā kâ mazs bē̦rns Alksnis-Zundulis. tāpļā kâ žīds ceļu ders. apkuorņus tāpļāt (auf Umwegen ausfragen) ders.

Avots: ME IV, 148


tekuļot

te̦kuļuôt, = te̦kalât: tam te̦kuļuojis mazs sunītis līdz Etn. III, 92; LP. VII, 540.

Avots: ME IV, 159


tempis

I tem̃pis Arrasch, Ruj., Segew., = staks Jerkul n. Etn. II, 136, ein Gericht aus gestossenem Hanf W.-Livl. n. U., Karls., Renzen, Salisb.; kaņepju templs Karls. vakariņas sastāvēja nuo kartupeļiem, tempja (stūķa) . . . A. Melnalksnis Mazsalaca 52. Aus estn. temp "Speise aus Hanfsamen" resp. aus liv. temp "Klumpen" (zur Bed. vgl. pika 2); nach Loorits Eesti keel 1929, S. 181 stammt dagegen das estnische Wort aus le. tempis, das selinerseits germanischen Ursprungs (aber woher?) sei.

Avots: ME IV, 162


tentere

teñtere Wolmarshof, Bauske, comm., ein Tölpel Salisb.; "uz vietas nevaldīgs" Salisb. n. A. Melnalksnis Mazsalaca 54: tenterējas kâ tentere Dr. Zu tenteris.

Avots: ME IV, 164


tērēt

tẽrêt, -ẽju, verzehren, verbrauchen, verschwenden U.: visu gadu naudu krāju..., nu naudiņā jātērē BW. 33177. uz ceļa viņš divi rubuļus tērējis, er hat auf der Reise zwei Rubel verzehrt U. tur es savu veselību tērējis, da habe ich meine Gesundheit eingebüsst U. salnā tē̦rē̦ts, durch Frost beschädigt, verdorben; reibend verletzen, wund machen: mazs zābaks tērē kāju N.-Peb. n. Latv. Saule v. J. 1927, S. 617, Arrasch; tērēt zemē, umbringen: ar vē̦de̦ru pa˙isam tērēja zemē Saikava. Refl. -tiês, (viel) ausgeben, verausgaben Spr.: lai nebūtu ... jābraukā un jātērējas BW. III, 1, 51. māmuliņa manis dēļ tērējās BW. 1419 var. kāzu dēļ tērējuos 19469, 10. lai (sc.: bāleliņi) pirk auzas kumeļam, lai tie sevi tērējas 9501, 1 var, kuo tad nu par niekiem tērēsies! Alm. Rud. 23. lai jaunkungam nebūtu velti jātērējas ... staciju bufetēs Alm. Meitene no sv. 9. - Subst. tẽrêšana, das Verbrauchen, Verausgaben, Verschwenden; tẽrẽjums, das einmalige Verausgaben, Verbrauchen; die Zeche; tē̦rê̦tãjs, wer verbraucht, verausgabt, verschwendet: uguntiņa, dzirķstelīte liela meža tē̦rē̦tāja BW. 7149. Aus mnd, teren "zehren; vertun".

Avots: ME IV, 173


terzele

I ter̃zele Ruj., Schimpfwort für jem., der unordentlich, unbeholfen ist Salisb. n. A. Melnalksnis Mazsalaca 54.

Avots: ME IV, 168


tikmus

tikums,

1): tai tikumi darbiņuos BW. 568,2. liela slava, mazs t. 8372, 1. laba meita, labs t. 14274;

2): man ... bija ... savāds t. (= nùotikums) Janš. Mežv. ļ. II, 306. Zur Etymologie s. auch Walde Vrgl. Wrtb. I, 715.

Avots: EH II, 681


tikt

I tikt (li. tìkti "taugen, passen") Dond., Dunika, Frauenb., Kand., Karls., Sessau, Stenden, Wandsen, tìku, tiku, gefallen, belieben (sonst gewöhnlich mit pa-) U.: kâ tīk, wie's gefällig ist U. man tāda būšana netīk, mir gefällt ein solches Wesen nicht U. ja tev ir (auch) tika (oder ein Nomen?), man nepatika VL. tikt man tīk tautu meita BW. 14791, 2. tas man tika alutiņš smalkajām putiņām; tā man tika tautu meita smalku zīļu vainadziņu 11496. prātam tika tautu meita 14791, 1. (man) pašam tika prātiņam (gefiel mir selbst) Biel. 1307. tīk un bail Kand. es viņai netiku (gew.: nepatiku) ich gefiel ihr nicht U. - Part. praes. pass. tìkams, gefallend, gefällig U.: ņēm[u] meitiņu tīkamuo Biel. 891. kad es ņemšu līgaviņu, es dabūšu tīkamuo BW. 8405. tīkamuo priedi dēju, tīkamuo uozuoliņu; tīkamā mātes meita man krekliņu šūdināja 11526. tīkamu arājiņu 472; 25917, 1. ar tīkamuo vīrieti Janš. - vai tīkams? ist's gefällig? U. tīkams (Var.: tīk jums; wenn es euch gefällt), tautas, ņe̦mat mani! BW. 4945 var. dējat pašas, kā tīkamas (wie es euch gefällt), pa savam prātiņam! 30382. Refl. -tiês,

1) gefallen, belieben:
lai smejas, kam tīkas (gew.: tīk, patīk) Dickeln n. Latv. Saule 1929, S. 801. gabaliņš, cik mazs vien tīkas LP. IV, 1. vecītim bijuse nauda, bet tuo... dē̦lam atstāt neticies VII, 1112. puisim . . . netikās uz mājām iet JK. V, 1, S. 57. ēdīsim, cik tiksies, kastaņu Krilova pas. 49. pa ruožu dārziem tīkas tai iet Apsk. v. J. 1903, S. 429;

2) einander gefallen:
jūs tā viens uotram tīkaties un mīlaties Janš. Dzimtene V, 265;

3) sich zutragen, sich begeben
L., St. (li. tìktis "sich ereignen"): taču brīnumi dažreiz tiekas JR. IV, 17;

4) sich, einander treffen, begegnen
(vgl. li. susitìkti "begegnen"): kur mēs abi tiksimies? BW. 11538 (ähnlich 11641; 12218). kas re̦ti tikušies LP. V, 325. ar māti ticies Apsk. v. J. 1903, S. 624. Zu tèikt; zu tikties 3 und 4 wird jetzt das Präsens unter dem Einfluss von tikt II mit ie (statt i) gebildet. Doch könnte vielleicht tikties 3 zugleich auch zu tikt II 5 gehören.

Avots: ME IV, 183, 184


tikums

tikums,

1) die Art; die Eigenschaft
U.; die Tugend: Sprw. labs tikums spīd vairāk nekā ze̦lts Br. sak. v. 94. dieva likums, paša tikums 266. suņam suņa tikums 1192. pēc ve̦cāku tikumiem St., nach alter Manier. diža slava, mazs tikums Biel. 1024. neraugāt kupla pūra, raugāt laba tikumiņa! BW. 7768. zirgam jau tāds tikums, das Pferd hat schon eine solche Art oder Eigenschaft U. tikumu kuopt Kundziņš Vecais Stenders 105. tikumu māclba, die Sittenlehre Brasche;

2) Vorgang
St. - Zu tikt I (vgl. ticis).

Avots: ME IV, 186


tīna

tīna Līn., tĩne BL, Dond., Dunika, Iw., Kand., Selg., Segew., Stenden, tìne 2 Adl., Golg., Gr.-Buschh., KL, Marzen, Ogershof, Saikava, Schwanb., Sefsau, Sessw., Stom., Warkl., tīne L., U., Spr., Bielenstein Holzb., tīnis AP., Arrasch, Bauske, C., Jürg., PS., Serbigaj, tīnis U., Bielenstein Holzb., Demin. verächtl. tīnele, ein grosses, rundes hölzernes (nach oben sich verjüngendes Bielenstein Holzb., Dunika; fassartiges Spr.; aus Dauben geferligtes Bielenstein l. c. 235; aus einem Holz gehöhltes Serbigal) Gefäss mit Deckel zum Aufbewahren von Kleidern (U., AP.; der Aussteuer Spr., Stom.), Mehl (U., AP., Dunika), Getreide (AP., Dunika), Sahne (Stom.), zum Einsalzen, Einmachen des Kohls usw. U. (vgl. die Abbildungen bei Bielenstein Holzb. S. 236): nesa skapi un tīnas klētī Janš. Bandavā I, 22. (pupas) glabajās... kādā tīnelē Mežv. ļ. I, 27. miltu gan vēl tīnas galā e̦suot 166. gaļu iesālīja tīņuos A. Melnalksnis Mazsalaca 51. tīņi vien klaudzēja pa klēti Kaudz. M. 22. zeķes, kuo atradu... mātes tīnī Jaunie mērn. laiki I, 137. Nebst li. týnė "Wanne" und estn. tīń "Zuber, Wanne" aus mnd. tine "Kübel, Zuber".

Avots: ME IV, 201


tītenis

I tītenis,

1) die Schlingpflanze
MSil.; eine Art Pflanze (mit î) Adsel, Golg., Saikava, Schwanb., Sessw.; tîtenis C., Sessw., (mit î 2 ) Jürg., Segew., Widdrisch, Plur. tīteņi RKr. II, 70; Konv. 2 1663, 3510, (mit î 2 ) Behnen, die Winde (convolvulus L.); der Hopfen Fockenhof: kad grib, lai luopi ātrāki dzemdē, tad viņiem ieduod tīteņus, kas gar zemi aug (marnakas) Etn. II, 147. zaļais tītenīt[i]s stiepj lūdzuot ruokas Asp. VII, 55. tītenīšu stīdziņā Ziedu klēpis 83; lauka tīteņi, convolvulus arvensis Konv. 2 3510; linu tīteni, Flachsseide (cuscuta europaea L.) RKr. II, 70; Vēr. II, 414;

2) eine Art Raupe:
ievas . . . nuobendē kāds tārps - tītenis A. Melnalksnis Mazsalaca 16;

3) Plur. tīteņi, Spinngewebe (unter freiem Himmel)
Vīt.: augustā labā, jaukā laikā tīteņi ve̦lkas Vīt. Zu tît.

Avots: ME IV, 206, 207


tolaik

tùolaik (li. tuolaik "damals" bei Miežinis),

1) tuõlaĩk, auch tuolaiku, zu der (vergangenen) Zeit, damals:
tuolaik, kad es uzaugu, skuolas bija re̦ti atruodamas Ahs. tuolaik bij tāds likums Dīcm. pas. v. I, 43 tuolaik (ausgespr.: tūlèik), ka[d] es ite biju, tu biji mazs Mar. n. RKr. XV, 141. viņam tuolaiku māja bij iedalīta Kaudz. M. 21 ;

2) dann
Infl.: taidi uzskati var mainīties tik tuolaik, ka[d]... L. W 1921, № 42, 2 3 . mani čorts dadzīs un tuolaik nuosiss Pas. 11, 72 (aus Kapiņi). ja tu iziesi nuo pils dzīvs, tuolaik es tev kalpuošu visu mūžu III, 299 (aus Dricē̦ni).

Kļūdu labojums:
Infl. = Infl., Ober-Kurl.

Avots: ME IV, 284, 285


tolis

I tùolis Wolm., Wolmarshof, (mit ùo 2 ) Fest., Lubn., Meiran, Warkl., (mit 2 ) Karls., Ruj., Salis, Segew., tuols Erlaa, Stockm., tuolītis Las., ein Milchgefäss U.; ein hdlzernes Gefäss, eine Speiseschüssel Livl. n. Bielenstein Holzb. 326; ein holzernes Gefüss ohne Deckel Ruj.; ein Gefäss ohne Henkel Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 607, (tuolītis) Mar.; ein rundes Milchgefäss ohne Henkel und Deckel Salisb., Stürzenhof; "ķuocis" Mojahn: kuoka piena tuolīši A. Melnalksnis Mazsalaca 48. skābputras tuolis V. Upmals Tēva draugi 114. alu dzēra nuo tuoļiem, kuoka stuopuos iesmeļuot Ruj.-Tornei n. Latv. Saule 1928, S. 728. krancis, tuoli līdz sūkalām izlakdams... Plūd. Rakstn. I, 136. Dürfte nebst tuolis II zu tuols gehören.

Avots: ME IV, 285


traucinis

tràucinis 2 Warkl. "pamazs trauks".

Avots: ME IV, 224


trauks

traũks (li. plur. traukai "Gefässe" bei Miežinis), ein Geschirr, Gefäss U., ein Behältnis Biel.: mazgājamais trauks LP. IV, 45. alus darāmie trauki V, 318. Demin. traũciņš "mazs kuoka spainītis" Wolmarshof. putekļu trauciņi Konv. 2 336. Zu ae. ƥrúh "Kiste, Lade" und weiterhin - nach Persson Beitr. 173 als abgespaltetes (und ausgehöhltes) Holzstück zu trũkt "reissen", s. Zupitza Germ. Gutt. 140 und Petersson IF. XXIII, 395.

Avots: ME IV, 224


tuntulis

tuntulis,

1) etwas Eingehülltes, ein Bündel Vīt., (mit uñ) Nötk., Ruj., Salis, Segewold, (mit ùn 2 ) Schwanb.; ein (in viele Kleider) eingehüllter, eingemummter Mensch
U., Morizberg, (mit uñ) Arrasch, Bauske, Jürg., Ruj., Schujen, Widdrisch, Wolmarshof, (mit ùn 2 ) Adsel, Bers., Golg., Gr.-Buschh., Kalzenau: mazs bē̦rns satīts kā tuntulis Notk. ievainuotam kājas satuntulē̦tas tuntulī Vīt. savilcies, sasējies kārtu kārtām kā tuntulis ders.;

2) ein Klumpen, Kloss
(mit ùn 2 ) Sonnaxt: putrā ir tuntuļi; ein Klumpen, Knoten im Garn BW. 25314, 12;

3) eine Beule:
tuntulis galvā nuo sitiena LP. VII, 201. viņam pierē tuñtulis Siuxt;

4) der Senker am Netz (ein mit Leinwand benähter Stein)
Bielenstein Holzb. 654;

5) ein Trödler, wer etwas ungeschickt, langsam tut
(mit un`) Bauske, Dond., Drosth., N.-Bartau, Nigr., Ruj., Stenden, Wandsen, (mit ùn 2 ) Adl., Bers., Gr.Buschh., Saikava, Schwanb., Selsau, Sessw., Warkl.: stāv kâ tuntulis Jauns. III, 49; "ein (in sich) Verschlossener" Gr.-Buschh.: nuo tā tuntuļa par visu dienu labi ja kādu vārdu dzirdēsi Gr.-Buschh.; "wer eilig, ein wenig wackelnd geht". In den Bedd. 2-3 zu li tuntas "Haufe" (wohl mit nt aus mt)?

Avots: ME IV, 265


tupuļāt

tupuļât Bers., Kalzenau, Warkl., Vīt., -ãju, tupuļuôt Wid., Adsel, Golg., Gr.Buschh., Lubn., Meiran, Odsen, Schwanb., Sessw., Warkh., Zvirgzdine, häufig hokken, sich häufig niedersetzen, sich bald setzen, bald aufstehen: Uķis. . . tupuļuo pa ķēķa priekšiņu un sutina ievas Krišs Laksts 32. kuo tu tupuļuo kā puika, kā cilvē̦kus biedē̦dams! (zu einem Beerensammler gesagt) Kaudz. Izjurieši 180. mazs bē̦rns tupuļuo Pilda, geht mit kleinen Schritten.

Avots: ME IV, 268


turēt

turêt (li. turẽti "halten [Lit. Mitt. V, 163]; haben", apr. turīt "haben"), -u, -ẽju,

1) halten:
Sprw. tur kā ar vēža nagiem RKr. VI, 983. vērsi tur pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. cieti turēt, festhalten U. pie matiem turēt RKr. VIII, 59. kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. pavadu turē̦dams 1843. turi... kumeliņu! 13307. tur[i], eglīte, skujas savas! tu vairs citas nedabūsi 6604. kaut tvert tuo un turēt man būtu ļauts! Asp. MWM. v. J. 1897, S. 248. ja tik vien turē̦tu acis un prātu vaļā, tad izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. klusi, melša, turi muti (halte den Mund, schweig)! BW. 8402, 4. Sprw.: turi muti, dabasi pusi! RKr. VI, 500. balsi turēt A. XX, 470, (beim Singen) die Melodie abhalten: spējīgi kuorī līdzi dziedādami savu balsi par sevi vest un turēt A. XX, 471;

2) halten
(fig.), hegen U.: turet cienā un guodā (in Ehren halten) Kundziņš Vecais Stenders 39. vai tie visi guoda vīri, kas guodā turē̦ti? BW. 20678, 4. turi klusu, bāleliņ, ja tev slikta līgaviņa! 22857. sirdis cietumā turēt Kaudz. M. 63. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu RKr. VIII, 42. turi gudru paduomiņ[u]! BW. 31606. prātā od. sirdī turēt, im Sinne halten, gedenken: mūžam turēšu jūs prātā Deglavs Vecais pilskungs 44. pagājušus laikus prātā turēt Kaudz. M. 16. naktī es jūs savā sirdī turu, auch des Nachts gedenke ich euer Blieden n. Mag. XIII, 13. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur (ist K. gar nicht so schlecht gesinnt) Kaudz. M. 44. vē̦rā turēt, beachten, im Sinne behalten : es tuo ļaužu valuodiņu daudz vē̦rā neturēju BW. 8443. vārdu, suolījumu turēt, das Wort, Versprechen halten: vārdu turēt LP. III, 76; Kaudz. M. 119; Apsk. v. J. 1903, S. 584. kad saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. kuo suoli, tuo turi! VI, 761. guodu turēt, ehrbar sein, in Ehren leben: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kam, meitiņa, daiļa augi, kad guodiņu neturēji? BW. piel. 2 6556, 2. mīļi od. mīļu turēt, lieb haben: turi Laimduotu tik mīļu kā māsu! Kurbads. gailis vistu mīļi tur par visiem putniņiem BW. 2466. mīļi mani māte tur par visām meitiņām 12733, 5. draudzību turēt LP. VII, Freundschaft halten, befreundet sein. dusmas turēt, bose sein, zürnen: tautu meita dusmas tur(a) BW. 314, 2. es uz tevi dusmas turu RKr. XVI, 225. meitas, dusmu neturiet! BW. 6445, 3. (ie)naidu turēt, Feindschaft halten, in Feindschaft, Zwietracht leben: nāburdziņ, abi naidu turēsim BW. 445, 2. dziesmas dēļ... ienaidiņa neturiet! 957 var. brāļi tur(a) ienaidiņu 13738 var. kaŗu turēt, im Kriegszustand sein: nāburdziņi, nu mēs kaŗu turēsam BW. 31151. - viņi tur ģintis, sie gehören zur (selben) Familie Gr.-Buschh. - viņš turējis labas mites (hat mit gutem Erfolg Tauschhandel getrieben, getauscht) Janš. Bandavā I, 391. - dēliņš, kas tur tē̦va nuovadiņus, tē̦va bē̦rus kumeliņus BW. 20863. pruotuošam, mākuošam, tam turēt tē̦va zemi 3815. nu ies māsiņa savu namu turēt 17847. turi sava nama guodu! 19525. Sprw.: tur turi mājas, kur labi klājas! Br. sak. v. 685. kâ lai bē̦rnu tur un glabā? Kaudz. M. 8. vērsis bijis stiprs: ilgi turē̦ts (gepflegt, gefüttert) LP. VI, 434. turams luopiņš, ein Haustier, das gut frisst und sich schnell mästet Bauske. turamuos (die zu haltenden, zu pflegenden) putnus atškīra LP. VII, 579;

3) abhalten, einhalten, feiern:
precinieks turēja derības runu (hielt die Verlobungsrede) BW. III, l, S. 76. sarunu turēt Kaudz. M. 62, sich unterhalten. katru svētdienas rītu pātarus tur (hält man eine Andacht) JK. dievvārdus turēt Neik. 36. baznīcu turēt (Gottesdienst abhalten) Janš. Nīca 16. turēt baznīcdienas Jaun. mežk. 132, zum Abendmahl gehn. skuola nav tikusi turē̦ta (der Unterricht ist nicht abgehalten worden) A. Melnalksnis Mazsalaca 22. vakariņas turēt A. v. J. 1897; S. 136; MWM. VIII, 623, die Abendmahlzeit einhalten. maltīti turēt LP. III, 68. kāzas turēt VI, 319. (Jānītis) Bē̦rzuonē tirgu tur(a) (hält Jahrmarkt ab) BW. 32942, 4. (Jāņu) kalniņš ir dabūjis savu nuosaukumu nuo tā, ka katru gadu tur Jāņi tu-rē̦ti (gefeiert worden) Pas. I, 303 (aus Lems.). kur turēsim Jāņa dienu? BW. 33144 (ähnlich: 32358). še ē̦dam, še dzeŗam, še turam labas dienas 28482. mana jauna līgaviņa vēl turēja meitu dienas (Var.: dze̦n meitiņas ieradumu) 27175, 1. citādi gan nebatu turējuši tādu ceļu Janš. Mežv. ļ. II, 66;

4) (für etwas) halten; meinen
U.: Sprw. kas kazu par luopu tur(a), kas žīdu par cilvē̦ku! Br. sak. v. 511. neturi kungu par brāli, nedz vilku par aitu! 45. turēt par muļķi Dīcm. pas. v. I, 50. sieva šuo par ne˙kuo neturējuse LP. V, 205 (ähnlich: 378). braucēji turēja uozuolu par svē̦tu VII, 338. ne˙viens viņu par citu nedz turēja, nedz va-rēja turēt Kaudz. M. 205. kreisās ruokas de̦vumiņu, tuo par pilnu neturēju BW. 15467. svaini turu uzticamu (Var.: šķitu svaini gudru vīru) 15713, 1 var. svainīt[i] turu guoda vīru, svainīt[i]s liels palšenieks 26206, 6. cik dārgi tu turi tavu teļu? wieviel willst du für dein Kalb? Kav. es turu, ka tā valuoda ir nieku valuoda, ich halte das Gerede für nichtig U.;

5) haben
U., besitzen (nur mundartlich!): duodat alus, ja turat, ja nevaid, at-sakāt! BW. 19582. turu vienu bāleleņu 3446, 1. turu labu kumeliņu 29859. jauna gāju tautiņās druošu sirdi turē̦dama 22073. sliktu rīku turē̦dams 35462. dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams 30712. ne turu es, ich habe keines Manz. 10 Gespr. es ceļu, ciek spē̦ku turē̦dams, soviel ich Macht habe ebenda. viņš turēja skaistu sievu Gr.-Buschh. viņš tur daudz zemes Warkl. svabadu laiku turē̦dams Janš. Bandavā I, 57. es, cik pie savas nabadzības turē̦dama, duošu 62. vaļu turē̦dams Mežv. ļ. II, 10. vecītis lūdza dāvanas, bet meitiņa ni˙kā neturēja Pas. IV, 367 (infl.). Sprw.: maz tur, maz bē̦dā Birk. Sakāmv. 129 (infl.). katrs puisis tur ausi (hat musikalisches Gehor) A. XX, 471. cik kas tur, soviel jeder vermag A. v. J. 1896, S. 163. bajāru daudz turuošu (wohlhabend) BW. 31221;

6) aushalten:
gribu redzēt; kuo tu vari turēt malšanā Janš. Mežv. ļ. II, 86. Refl. -tiês,

1) für sich halten, besitzen:
vecis ... Lurējās ... burtskuoku dienu skaitīšanai Janš. Mežv. ļ. I, 224. kas turas "kam ir" Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 337;

2) einander halten;
(fig.) zusammenhalten: Jē̦kabs ar Ruti turas un agrāk vai vē̦lāk precēsies Janš. Bandavā II, 216, lai... bē̦rni pre̦cas, kad . . . tâ patīkas un turas Precību viesulis 37;

3) sich halten
U. (eig. und . fig.); sich festhalten; sich verteidigen: Sprw. turas kâ kaķis uz le̦dus JK. II, 213; Etn: II, 62. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās! Br. sak. v. 1495. pieķeries pie akmeņu staba un turies! LP. IV, 100. pie . . . bāleliņa kā pie tē̦va turējuos BW. 3403. turas darba tautu dē̦ls priežu stalli būvē̦dams 16487, 1. ve̦cās skrandas tik tik vēl uz miesām turējušās LP. IV, 192. pats tik turies gruožā (halte dich im Zaum) Plüd. Rakstn. II, 360. turas cieši pie līguma LP. V, 190, viņa . . . pie sava apņē̦muma . . . cieti turas Etn. III, 16. pie šādām duomām turuoties JR. IV, 2. turēties duomās, ka . . . RKr. IX, 116. Sprw.: turies, kamē̦r bē̦rni paaug (dē̦li uzaugs! JK. II, 12I)! Br. sak. v. 11I. pa vardes pē̦dām turē̦damies steidzas mājās LP. V, 322. naudas visiem turas (ist genügend da, wird nicht alle) Alm. Kaislību varā 136. lai ē̦kas nuoplīsušas..., bet viņš tik turas naudā (gibt sein Geld nicht aus) Dok. A. pretī turēties, Widerstand leisten U.: mutes bajāri, kas mācēja pretī turēties BW. III, 1, S. 94. turies māte, neduod meitu! BW. 15079. turies cieti, māmuliņa, ... neduod sava auklējuma! 13684. turies (verteidige dich) . . . ar uguņa pagalīti! 14851. ubaģe turējās, ka viņai bijuse tiesība ņemt Janš. Bandavā I, 155. "ne˙kas", turējās Celmene MWM. XI, 169; "cīkstēties, spē̦kuoties" Grobin;

4) sich aufhalten:
ej nu mājies un turies precnieku starpā! Dünsb. Od. 2, 22;

5) anhalten
(intr.): laiks visu dienu turējās jauks A. v. J. 1899, S. 123. kāds nākamās dienās turēsies laiks Saul. III, 98;

6) sich verhalten, sich aufführen
U.: pa guodam turēties, sich anstāndig verhalten U. mēs bijām ciema meitas, kā māsiņas turamies: cik dižs rieksta kuoduoliņš, tuomē̦r pušu dalījām BW. 6515. druoši sevi turējuos: ... skaldīt skaldu valuodiņu 6636. labi sevi turējuos: neturēju me̦lna galda 6871. es raže̦ni turējuos: skaidri slauku brāļa namu 9977, mazs Kabiles nuovadiņš, bet ražani turējās: sunītim ze̦lta kruonis . . . 32340;

7) sich mit jem.
(acc.) als (heimlich) verlobt betrachten: viņš turuoties... Mari, e̦suot jau tikpat kâ saderināti Janš. Bandavā I, 365. viņa... klusībā tevi turējās, cerējās II 131. - Subst. turēšana,

1) das Halten;

2) das Haben;
turêšanās, das Sichhalten; turẽjums, das einmalige, vollendete Halten: par tuo kāpšļu turējumu RKr. V1II, 5; turê̦tājs, wer hält (eig. und fig.): viņš nav vietas turē̦tājs, er kann sich an keiner Stelle halten U. meita nebūs vietas turē̦tāja BW. 21943. viņš nav tās vietas turē̦tājs, er ist der Stellung nicht gewachsen U. viņš nav vēl vietas turē̦tājs, er steht noch nicht auf eignen Füssen Seew. n. U. zirgu turē̦tājs BW. III, 1, S. 18. kāzu turē̦tājs LP. VII, 152. Zu tver̂t, s. Meringer IF. XVIII, 226.

Avots: ME IV, 269, 270, 271


ūdens

ûdens, -ns (nach Biel. gen. comm. [?]) od. -ņa, bei Glück als maskul. i- Stamm (daneben aber auch gen. s. ūdena Joh. 5, 4, ūdeņa Offenb. 21, 6. nom. pl. ūdeni II Mos. 15, 8; Offenb. 17, 15, dat.-instr. pl. ūdeniem II Mos. 8, 6 u. a.). ûdenis Nötk. (neben ûdens), ûde̦ns 2 Sessau, Siuxt, ûdins Nerft, ûdins 2 Rutzau, -ņa, ūdinis PlKur., (mit û 2) Dunika, Rutzau, tahm. *ûdiņš 2 (> ûdiš) in Dond. u. a., Demin. ûdentiņš, ūdeniņš BW. 28902, 1 var., ūdesniņš BW. 11913, 2, ūdisniņš, das Wasser: Sprw. ūdens taukiem nepe̦ld pa virsu Br. Sak. v. 1286. kur dziļāks ūdens, tur vairāk zivju 1289. kur ūdeņa daudz, tur ūdens piete̦k 1280. kas ūdeni sēj, tas vēja pļauj 1282. izlietu ūdeni nevar sasmelt JK. II, 624. tik skaidrs kâ jūras ūdentiņš Br. 72. ūdens skaidrs kâ zītars. akas, avuota, upes, jūras ūdens, Brunnen-, Quell-, Fluss-, Seewasser: nesit (2. pl. imper.) akas ūdesneņu! BW.12693. dzēra strauta ūdisniņu Pas. I, 244 (aus Biržgalis). dzeŗam(ai)s ūdens, Trinkwasser: labs dzeŗams ūdens SDP. VIII, 63. acu, mutes mazgājamais ūdens, Wasser zum Waschen: rītā agri iene̦s... mutes ūdens LP. V, 332. meitām vajadzēja acu ūdeni ienest VI, 818. liels ūdens, tiefes Wasser (im Fluss) Grünh.; mazs ūdens, seichtes Wasser ebenda. dzīstuošs ūdens LP. III, 82, Heilwasser. pie ve̦lna e̦suot mirstamais ūdens un dzīvības ūdens V, 265. ūdens kāpj, das Wasser steigt; ūdens krīt, das Wasser fällt (nach der Überschwemmung, wenn Hochwasser geweserä ist). apgādāt, ka ūdenis ir atkal upēs JK. V, l, 30. nuogrimuši... vare̦nuos ūdenīs Glück II Mos. 15, 10. ūdenis tapa aizturē̦ti Ezech. 31, 15. darīšu es viņu ūdenis skaidrus 32, 14. padebesis bez ūdenim Judas 12. meitiņ[a] te̦k uz aku ūdenī (nach Wasser) BW. 5477, 1. ļaudis mani slīcinava ūdentiņa kanniņā 8629, 1. vai (pietrūka) jūŗā ūdesniņa (Var. ūdentiņa)? 30974 var. ūdens cauri netecēs 14762; 25002. apaļš tautu kumeliņš, ūdens virsū nestavēja 5077 var. ūdeņa (ūdiņa Latv. Saule 1927, S. 619 [aus Ob.-Bartau]) burbulīt[i]s 15950, 1. rudzu lauks kâ ūdenis līguoja 9388, 1 var. (pazudis) kâ ūdenī iekritis, wie im Wasser verschwunden Dr.: pazudis - tik˙pat kâ ūdenī vai ugunī iekritis LP. VII, 644. zuobins kâ ūdenī iekritis 525. zvē̦rs nuozudis kâ ūdenī III, 61. Krišs stāvēja kâ ar ūdeni apliets Krišs Laksts 6. viņš palika . . . kâ ar ūdeni apliets A. v. J. 1896, S. 749. viņš gribēja mežā tikt kâ zivs ūdenī (von grossem Verlangen gesagt) Kra. Vit. 115. dzīvuo (jūtas) kâ zivs ūdenī (Wohlbefinden ausdrückend). - ūdeni nuolaist, Wasser abschlagen. - Plur. ūdeņi, Gewässer U. (daher abstrahiert ūdenis "Gewässer" neben ūdens "Wasser" Lennew.) ūdens rijēji (um Wenden), Bodenvertiefungen, die schnell Wasser aüfsaugen Ar. Nebst li. žem. unduo und apr. unds (wundan) "Wasser" zu lat. unda "Woge", ai. undáti "benetzt". Vgl. daneben einerseits li. vanduõ "Wasser" und andrerseits ai. ud(a)n-, gr. ύ'δωπ, ύ'δος, slav. voda, got. watō "Wasser", arm. get "Fluss" u. a., wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 252 ff., Trautmann Wrtb. 337, Boisacq Dict. 998 f., Johansson BB. XVIII, 10, Reichelt KZ. XXXIX, 68, Meillet MSL. XXI, 253.

Avots: ME IV, 404, 405


ukrejs

ukrejs um Talsen "?": mazs vīriņš, bet re̦sns un tāds spēcīgs un u.

Avots: EH II, 712


umpiņš

umpiņš (?) "ein Zwerg" Alksnis-Zundulis: mazs kâ umpiņš.

Avots: ME IV, 299


utka

utka, comm., ein Verlauster Manz. Lettus.; ein Lausangel, Lausenickel U.; ein Fasler, Einfaltspinsel Dond.; ein aufdringlicher Mensch Stenden: tas ir ttk uzbāzīgs kâ utka Stenden. tas puisis līž virsū kâ utka ebenda. ak tü utka, kur tu skrej! (zu einem Schwein, einer Kuh gesagt) ebenda. mazais tâ kâ utka lien klāt, nevar dabūt pa˙visam runāt Selb. šis vīrs tikai utka, ne˙kā viņš nevar padarīt Dond. kuo tu ar tuo gnīdu runā, vai tam utkam kas piede̦r! Anekd. 86. tads utka skrīveris! Alm. Rīga e̦smu bijis... kâ mazs, mazs utka, kuŗu tē̦vs paņēma ķīpā līdz MWM. VIII, 28.

Avots: ME IV, 310


uzaudziens

uzaûdzîêns, was aufgewachsen ist U.: gan mazs rādījās tas uzaudziens, es schien wohl wenig aufgewachsen zu sein U.

Avots: ME IV, 315


uzbūve

uzbũve, was aufgebaut ist, der Aufbau, der Bau Wid.; der (später darübergebaute) zweite Stock Wid.: vē̦lāk šis nams ar piebūvi un uzbūvi paplašināts A. Melnalksnis Mazsalaca 56.

Kļūdu labojums:
was aufgebaut ist = die Struktur, Komposition

Avots: ME IV, 320


uzciena

uzciena, die Bewirtung: talcinieku uzcienai izbrūvē mucu alus A. Melnalksnis Mazsalaca 53.

Avots: ME IV, 321


uzkalns

uzkalˆns,

1) uzkalˆās AP., Bers., Golg., Saikava, Sessw., (mit alˆ 2 ) Widdrisch, uzkalns L., U., uzkalne Janš. Mežv. ļ. I, 164, Warkl., Demin. uzkalˆnīte Saikava, uzkalnis Etn. III, 161; Kaudz. Izjurieši 241, der Hügel, Anberg
U.: smilšu uzkalnītis A. Melnalksnis MazsaIaca 14. sausākie uzkaļņi ir pasusējuši Vīt. 44. laukumam pa vidu ve̦lkas mazs uzkalnītis Pasaules lāpītājs 77. kapsē̦ta uzkalniņā Janš. klajā uzkalnā Janš. Bandavā II, 366. uzjājuot nelielā uzkalnī Mežv. ļ. I, 154. ceļš iet uzkalnē (bergauf) Warkl.;

2) der Gipfel eines Berges
Salis.

Avots: ME IV, 338


uzplūda

uzplūda, uzplūdi Ar., Wid., die Überschwemmung Wid.; die Flut Wid., (uzplūda) MWM. IX, 220: Ramata... katrā lielākā uzplūdā izskaluo cilvē̦ku kaulus A. Melnalksnis Mazsalaca 40. jūŗas uzplūdu laikā A. XX, 202 (ähnlich: Apsk. v. J. 1903, S. 455). (fig.) uztraukuma uzplūdā Ezeriņš Leijerkaste I, 279. es sajutu dusmu uzplūdu II, 73.

Avots: ME IV, 367


uzrādīt

uzrãdît (li. užródyti "hinaufweisen"),

1) aufweisen, vorweisen, vorzeigen
LKVv.: u. pasi. varēja uzrādīt visuos aruoduos Bjernsona r. I, 12 (ähnlich Etn. III, 17). uzrādīja, kâ viņš uz tuo skatās J. R. V, 155. var tikai uzrādīt pārkāpumu Konv. 2 1159;

2) spezifizieren
Brasche; aufzeigen, bestimmen, andeuten: nuogājuši pie uzrādītās vietas LP. VII, 1121. tā cilts, kuo... kungs uzrādīs Jos. 7, 14. mazāks, nekâ vidējie skaitļi tabulā uzrāda Mazvērs. Lopkopība 3, 100;

3) bezeugen, beweisen
Spr. Refl. -tiês, sich oder einander angeben, vorweisen: zaglis pats uzrādījies policijai. zagļi cits citu uzrādās. Subst. uzrãdîšana, das Aufweisen: dibinātu ieme̦slu uzrādīšana R. Sk. II. 164. uzrãdîtãjs, wer aufzeigt: bez uzrādītāja tās gŗūti atrast Melnalksnis Mazsal. 22.

Avots: ME IV, 372


uzsaukt

uzsàukt,

1) zurufen
U.: brālis uzsaucis saviem zvē̦riem LP. IV, 54. u. kam bargā balsā; wiederholt und energisch zurufen: šis sauc uz˙saukdams, lai ve̦lkuot atpakaļ LP. VI, 581 (ähnlich 404, 514, 828);

2) ausbringen (einen Trinkspruch):
u. kam augstas laimes;

3) heraufrufen:
u. kuo pie sevis augšā; u. puišus nuo miega. vecis varuot uzsaukt garus Pas. lāpīt. 93;

4) aufrufen, nennen:
bez jau agrāk uzsauktiem vēl minam A. Melnalksnis Mazsal. 38;

5) (Verlobte) aufbieten (in der Kirche)
L., U.: dzirdēj[u] savu augumiņu baznīcā uzsaucuot BW. 15885. mācītājs jaunuo pāri trīs svētdienas uzsauca baznīcā BW. III, 1, S. 42. Kārlis jau šuodien uzsaukts A. v. J. 1897, I, 37. Refl. -tiês,

1) sich (als Verlobte) aufbieten lassen:
vajadzēja "uzsaukties" baznīcā BW. III, 1, S. 90. likuši uzsaukties, sie haben sich aufbieten lassen;

2) einander (einen Trinkspruch) ausbringen:
uzsaukušies cits citam augstas laimes.

Avots: ME IV, 375


uzšļakstināt

uzšļakstinât, uzšļakstît,

1) aufspritzen
(tr.); viņš man uzšļakstināja (uzšļakstīja) ūdeni. zē̦ns uzšļakstinājis... vīram... ūdeni LP. VII, 896;

2) uzšļakstît, = uzšļakstêt: (fig.) mazs truoksnis uzšļakstīja kâ vilnītis A. Brigader Daugava I, 162. Refl. -tiês: man negribuot ūdens uzšļakstinājās uz grāmatas, versehentlich spritzte ich Wasser auf das Buch.

Avots: ME IV, 389


uzstādināt

uzstādinât,

1) aufstauen:
uzstādināta Ramata (ein Fluss) dze̦n... A. Melnalksnis Mazsal. 11;

2) aufstellen:
u. kuo uz galvas.

Avots: ME IV, 384


vājīgs

vâjîgs, schwächlich Mag. IV, 2, 152, U.; kränklich U., Salis, Drustu pag. tiesas spried. 28: par vājīgu varam dēvēt tiklab tuo, kas aiz˙vienam vājuo, kâ arī tuo, kas pārrunājamā brīdī izrādās aiz˙vienam vis˙cauri vārgs Etn. III, 165. mazs nuo auguma, vājīga stāva Poruk II, 67. vājīgs vīriņš MWM. X, 148. vājīgi cilvē̦ki Stari II, 627.

Avots: ME IV, 493


valgs

I valgs (li. valgas "valgs" Miežinis) AP., Frauenb., Iw., Līn., Ruj., Salis, Salisb., Serbigal, Wolm. u. a., (mit àl 2 ) Kl., Nerft,

1) ein Strick, eine Schnur
U., Ascheraden, Wolm. u. a. (unbek. in Dond., Stenden, Wandsen); ein kürzerer Strick, um etwas anzubinden Bielenstein Holzb. 570; ein Viehstrick U., (mit al ) C., Mitau, Ramkau, Riga, Salis, Salisb., Wolm., (mit àl 2 ) Golg.; der Zaum Kl.: nuopina nuo liepu lūkiem valgu LP. VI, 581. pietaisīju kulei stipru valgu Seifert Chrest. III, 3, 79. aptiniet labi ar valgu! Vīt. valga auklu un... ādas auklu pastalas A. Melnalksnis Mazsalaca 50. Sprw.: zaglis dabū savu algu - savā kaklā citu valgu RKr. VI, 829. kāšu valgs, ein gedrehtes Seil U., eine Gabelschnur Bergm. n. U. es neietu, kad lai mani valˆgā (Var.: ar valgu) ve̦stu BW. 9763, 11. panāksnieki valgus vij, lai varē̦tu kazu ķert 842, 1. guosniņām baltābula valgu (Var.: saiti) viju 28880, 2 var. guovju valgi 20536, 6 var. valgā! Salis, valgā, guovis! C., se vàlgā 2! Golg., ruft man beim Hineintreiben der Kühe in den Stall. Sprw.: vienu valgu vilkt RKr. VI, 934, in ein Horn blasen U. (fig.) tumsas valguos... viņi smaks Vēr. II, 86. ve̦rgu valgā Salisb.;

2) valgs Dunika, die Schlinge
Bielenstein Holzb. 599, 618; Plur. valdziņas, valdziņi, Fallstricke Manz. Lettus, St.: ar valgiem irbes ķert Dunika. irbītei valgu taisa BW. 11197. putni (tuop) valdziņās dabuiti Manz. Post. I, 28. kāpēc liec tu tad manai dvēselei valgus (warum willst du denn meine Seele in das Netz führen)? Glück I Sam. 28, 9. skaudnieki valgus pasle̦pe̦n liek Lapsa-Kūm. 210. tas man tik pat kâ slazda valgs, sagt man von einer bevorstehenden Schwierigkeit Salisb. valgu spiešana, Schlingenstellung auf der Jagd Bielenstein Holzb. 578;

3) valgs Bielenstein Holzb. 438, (mit ã Dunika, valdziņš St., Bielenstein Holzb.599, Dr., Lieven-Behrsen, Memelshof, Rite, (mit al˜ ) C., Ramkau, (mit àl 2 ) Fehteln, Golg., KatrE., Kl., Kokn., Kreuzb., Sessw., valdzītis (?) Peb. n. U., val˜dzītis (?) AP. (sonst gilt in Peb. valdzīc die Masche (beim Strickzeug):
cimda valdziņi A. v. J. 1897, S. 232. pasprucis valdziņš adīklī Saul. III, 127;

4) eine beim Ziehen sich leicht auflösende Verschlingung
(vàlgs 2 ) Kaltenbrunn;

5) in genitivischen Verbindungen: valga kakls, ein Gaudieb, Spitzbube
L.; valgu sē̦kla, der Hanf Trik.;

5) valdziņi L., Schlangen.
Wohl zu ai. valgā "Zaum, Zügel"; s. Bezzenberger BB, XII, 241, Liden Stud. 48 und Arm. Stud. 100, Walde Vrgl. Wrtb. I, 304, wo es zur Wurzel von velˆt "wälzen" gestellt wird; vgl. valdzēties.

Avots: ME IV, 453, 454


valks

I valks: in Kurl. für semgallisches strauts Für.; ein kleiner Bach (mit alˆ 2 ) Grob., Kalten, Prawingen; das Bett eines kleinen versiegten Baches (mit alˆ 2 ) Pussen; ein einschiessender Ort (mit alˆ 2 ) NB., OB.; mazs valciņš BW. 1153, 2 (aus Sassm.); s. auch die Angaben Būgas Liet. k. Ž. CXVI.

Avots: EH II, 753


vambale

vambale,

1) vam̃bâle 2 (li. vambolė˜ "Mistkäfer")
Dunika, Frauenb., Nigr., vam̃bulis Auermünde, Bixten, vam̃bale Siuxt, vambulis U., vambuls Elv., vam̃buõle Ahs, n. RKr. XVII, 62, Schibbenhof, Wahnen, vàmbuole Blumenhof, vam̃buole MSil., ("scherzweise") Nötk., vambuole Rutzau, der Käfer, Mistkäfer: sūdu vambuole Wahnen. es atrādu mēslienē mazu, mazu vambulīti (Var.: vabuolīti) BW. 1162, 1. me̦lna kâ vambale (vambuole 11290) 27130, 2. sudrabuota vambuolīte gar manim aiztecēja 10293, 1 var. ieŗūcās dažas vambāles Janš. Dzimtene V, 478;

2) vambulis, ein dickes junges Tier
Wirgin. u. a.; vambulis Kalnazeem, ein dickes Kind Wirgin. u. a.: vambulis var būt mazs, re̦sns zirģelis, guočis, sivē̦ns, aita, šunelis, arī mazs bē̦rns Sarreiken, Seemuppen, Wirgin. vambulis izkrita nuo šūpuoļa un nu ķē̦rc ebenda. tāds vambulis vien ir, von einem kleinen Kinde gesagt Bers.;

3) vambuols 2 Sessw., der Alexanderapfel
Sessw. Kontaminiert aus vab- (in vabuolis usw.) und bamb- (in bam̃bals usw.), s. Specht KZ. LII, 42.

Avots: ME IV, 466, 467


vantaļot

vañtaļuôt,

1) wackelnd gehen
Schibbenhof: mazs bē̦rns vantaļuo ("geht, die Füsse schleppend") Erlaa;

2) "nuovilcināt" Schibbenhof; faulenzen Alksnis-Zundulis: kuo nu pa nepatiesi laiku vantaļuo! Schibbenhof. nebūtu vantaļuojuši, būlu jau sen pastrādāts Alksnis-Zundulis. Vgl. vañtaruôt und *vañkarêt.

Avots: ME IV, 472


vāpēt

vāpêt, -ẽju,

1) glasieren
L., U., (mit ã ) PS., Stenden, Wolmarshof; anstreichen U.; färben: vāpē̦ti krāsns puodi B. Vēstn., glasierte Kacheln. vāpē̦tās māla bļuodas A. Melnalksnis Mazsalaca 48. pieluocīju pūru vāpē̦tiem dzīpariem RKr. XVI, 148;

2) Kalk löschen
U.;

3) behauchen
(intr.; von Pflaumen) Kronw.

Avots: ME IV, 499


vārgs

vā`rgs 2 (li. var̃gas "Not, Elend", apr. wargs "böse", acc. s. wargan "Übel", r. вóрогъ "Feind", serb. vrâg "Teufel") Prl.,

1) Adj., siech; elend
U., (mit ãr ) AP., Arrasch, C., Jürg., Pankelhof, PS., Salis, Siuxt, Widdrisch, (mit ā`r 2 ) Kl., Lubn., Sessw., (mit âr 2 ) Dond., Segewold, Selg., Stenden, Wandsen: cilvē̦ks... mazs un niecīgs un vārgs Vēr. I, 834. viņš bij maza un vārga auguma 1469. vārgais zemes bārenis Stari I, 145. sīvi kungi, vārga dzīve BWp. 1066. puišiem vārga (Var.: slikta) dzīvuošana BW. 31037, 3. duod, dieviņ,... vārgu tavu auklējumu! 4832. es, māsiņa, tev[i] raudāju, tu vārgā vietiņā 2597I. vārgs ceļš, ein elender Weg U.;

2) Subst., das Elend
Spr. (n. U. nur in genitivischen Verbindungen gebräuchlich); häufiger der Plur. vārgi, das Elend; "dzīves grūtumi" (mit ā`r 2 ) Zvirgzdine: nebūt[u] liela uzauguse, nebūt[u] vārgu redzējuse BW. 4066. vai gribit munu vārgu vai gaužuos asareņu? 8603, 2. jau vārguos tu ūzaugi, vēl iedeju netikļam FBR. VIII, 143 (aus Rutzau). jī... ciete visus vārgus Pas. II, 143 (aus Kapiņi). vārgi šimā pasaulē vien ir Zvirgzdine. kas bez vārgu pārdzīvās (sc.: dzīvi)? Ulanowska Łotysze 39. nuo tautas kakla vārgus... nuovelsim LW. 1921, I, 11. nedzīvā taiduos vārguos un nabadzībā No 41, 41. aiz manis guļ tikai rūpes un vārgs U. b. 42, 40. nāk vārgs, tas nesaudz ne bagātuos Rainis Tie, kas neaizmirst 64, mūsu laime smagāka nekâ citu vārgs 89. tā nuogrūsta tik dziļā vārgā Rainis. zemes vārgu nest Asp. vārgu dzīve, elendes Leben (in ökonomischer Hinsicht U.): atsvabinājis nuo šās... vārgu dzīves Kaudz. Izjurieši 78, vārgu dzīvuošana, jammervolles Erdenleben U. vārgu nams, ein Krankenhaus U. vārgu zeme, das Jammertal Wid., das Land, wo elendes Leben ist: nedzīvuošu šinī vārgu zemītē BW. 26335, 5 var. vārgu ļaudis, tie dziedāja, bargu kungu maldināmi 133, 1. iekām nāca vārgu tauta (Var.: lē̦nas tautas) 14529, 5 var.;

3) Subst., ein Bedrückter, ein Sklave
Spr. (gew.: ve̦r̂gs): duod, dieviņ, spē̦ku, prātu, neduod uotra vārgam būt! BW. piel. 2 1448 (aus Lös.). vārguot mun kâ vārgam, ka[d] navā labu ļaužu 9277 (aus Lös.), gāju kalpu, gāju vārgu (Var.: kalpiem gāju, vē̦rgiem gāju) 31075, 1. par vārgiem pārduoti (als Sklaven verkauft) Manz. kļūst nu tīri par vārgu un ve̦rgu RKr. VIII, 7.

Zu vãrgt, ve̦r̂gs u. a., s. Trautmann Wrtb. 342, Mikkola WuS. II, 218, Walde Vrgl. Wrtb. I, 320, sowie Švābe Latv. kult. v. I, 1, 228.

Avots: ME IV, 503, 504


veikls

veĩkls (li. *veiklas Lit. Mitt. II, 238 und 240 oder veiklùs "gewandt, tätig") AP., C., Iw., Līn., PS., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., (mit èI ) Linde, (mit èi 2 ) Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl. (unbek. in Dunika, Oknist),

1) fleissig
L., U., (mit èi 2 ) Sessw.; munter, hurtig U., Spr., (mit èi 2 ) Bers., Sessw.; geschickt, gewandt (mit ) Frauenb.: veiklas kājas, hurtige Füsse Mag. IV, 2, 155, U. Sprw.: jauns cilvē̦ks, veiklas kājas RKr. VI, 104. kas veikls - apgriežas uz pimberi, kas neveikls - uz pūravietas sējuma Br. sak. v. 906. puisis ar veiklākuo mēli Etn. I, 116. rudzu trauku... veikli izmalušas LP. VI, 66;

2) gedeihlich
L., St.; wohl geraten U., (mit ) C.; frisch, gesund U.: veikls darbs C. veikls bē̦rns, ein körperlich und geistig wohlgeratenes Kind U.;

3) possierlich, komisch
W. - Livl. n. U.; sonderbar Salisb.: sviekstam veikla gaite (sonderbarer Geschmack) Salisb. n. A. Melnalksnis Mazsalaca 54, kāda apelsīnam garša ? - tāda veikla ir, - kâ tuo lai nu izsaka Salisb., Wolm.;

4) etwas dumm, beschränkt
(mit ) Ruj., Wainsel, Wolmarshof: veikls cilvē̦ks Ruj., Wolmarshof. veikla galva Wainsel. - Subst. veĩklums,

1) die Behendigkeit, Geschicklichkeit
U., Gewandtheit;

2) das Wohlbestelltsein
U.;

3) ein gewandter, dienstfertiger Mensch
Frauenb. Wenigstens in den Bedd. 1 - 2 zu veikt; zur Bed. 3 vgl. die Bedd. von vendîgs.

Avots: ME IV, 523, 524


vējavas

vẽjavas,

1) windiges Wetter
(mit è 2 ) Erlaa, Lubn., Saikava;

2) die Windmühle
PS.: gar Burtnieku vējavām A. Melnalksnis Mazsalaca 9.

Avots: ME IV, 551


vempulis

ve̦m̂pulis 2 Salis n. FBR. XV, 64 und 79 "resnītis, piem., mazs, neveikls, re̦sns sivē̦ns vai kuce̦ns."

Avots: EH II, 770


viļaka

viļaka,

1) viļāka U., C., Nötk., Ronneb., Smilt., viļaks U., Karls., viļâklis Nötk., viļaklis Nerft, viļakls Lubn., viļāknis Golg., Grawendahl, Meselau, Nötk., Peb., Plm., Ramkau, Sessw., Stomersee, viļākns, viļakns, Plur. viļakņi Meiran, viļākņi Bers., Erlaa, viļakņi Peb. n. U., der Platz im Getreide, wo ein Pferd (od. ein anderes Tier) sich gewälzt hat;
viļaka Ronneb., viļāknis Gr.-Buschh. "labības sakritums veldē": ja zirgs viļājies, tad paliek viļāknis Grawendahl. zirgi uz tīruma izviļājuši vairāk viļākņus Plm. n. RKr. XVII, 86. zirga viļaklis Lubn. tāds kâ zirga viļāknis, von besonders gutem od. schlechtem Getreide gesagt Sessw. iešu miežus iz viļāšu deviņiem viļākņiem VL. aus Meselau. mazs gabaliņš linu - kâ labs zirga viļāknis Ramkau. cūku vilākņi Kaudz. Izjurieši 241. plē̦sums viss vienuos viļaknuos B. Vēstn. miežus izviļāšu deviņiem vilākniem VL. aus Lös. bij re̦dzams kaņepēs liels viļaknis (eine verwühlte Stelle, wo ein Mensch geschlafen hat) Kaudz. M. 146. rudzu stiebri bijuši ... save̦lti viļakā Janš. Mežv. ļ. I, 233. zâle žuogmales ežā nuovārtīta viļakā Līgava I, 409. liniem viļaka ("?") virsū; luopiņi, lūk, saguldināti uz badu Plūd. Rakstn. I, 109. viņa sakasuse... krietnu viļaku ("?") MWM. VIII, 332;

2) viļāknis, ein Mensch, der sich im Gras od. im Bett gewälzt hat und eine unordentliche, verwühlte Stelle zurücklässt
Grawendahl; vilākņi, Ferkel, die sich im Schmutz wälzen Ramdam;

3) viļakņi, Klötze, womit man den Flachs in der Weiche be schwert
Meiran;

4) viļâkņi "siena grīztes" Golg., Sessw. Zu viļât I.

Avots: ME IV, 597



vīrelis

vĩrelis C.u. a (li. vyrelis ), Demin. verächtl. zu vĩrs, ein Männlein U.: nāca mazie vīreļi LP. VI, 632. ve̦cs vīrelis VII, 172. pamazs vīrelis Poruk Dzīve un s. 32. nieka vīrelis MWM. v. J. 1896, S. 666. vīru, manu vīrelīti! BW. 22164. vīrelis pārbijies LP. VI, 848.

Avots: ME IV, 641


viška

viška,

1) = viska, die Worfschaufel U., Adsel, A.-Ottenhof, Nauksch., Ruj., Trik., Wolm., die Getreidewanne Dr.: vētījamās mašīnas (izskaudušas) sarvjus, sietiņus un viškas A. Melnalksnis Mazsalaca 48;

2) das Worfeln
Salis. Vielleicht abstrahiert aus einem deminutivisch aussehenden *višķele < estn. wiskel "Wurfschaufel".

Avots: ME IV, 628


vižināt

II vižinât, staubregnen Ukri, Windau: mazs tietutiņš vižina LP. VII, 431.

Avots: ME IV, 633


vulkšēt

vulˆkšêt Warkh., -u, -ẽju, unverständlich sprechen, lallen: mazs bē̦rns, kad sāk runāt, vulkš Dricē̦ni.

Avots: ME IV, 676


zedenis

II zedenis Spr., AP., Bers., Bewershof, Borchow, Burtn., Butzkowsky, Drosth., Festen, Gilsen, Gotthardsberg, Heidenfeld, Jürg., Kalnemois, KL, Kosenhof, Lennew., Lis., Lös., Lub., Lubn., Meiran, Meselau, Nötk., N.Peb., N.-Schwanb., Odsen, Ramelshof, Rengenhof, Ruhental, Saikava, Schujen, Selb., Selsau, Sessw., Stockm., Stomersee, zedinis Lub., Mar., zediņš Wid., = vab()a, riķis, ein Zaunstecken (gew. ein Fichtenast): kuo stāvi kâ zedenis Saikava. slinks kâ zedenis Meiran. izkaltis kâ zedenis Nötk. utu zedenis (Schimpfname für einen sehr abgemagerten Menschen) Nötk. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās? Birk. Sakāmv. 102. - zedenis, ein ästiger Pfahl, daran man Leinsaat trocknet Brucken. - zedeņi AP., Bers., Drosth., Erkul, Gaigalava, Gilsen, Grawendahl, Kokn., Korwenhof, Linden(in Livl.), Lös., Lubn., Meselau, N.Peb., Ruhental, Schwanb., Serben, Sessw., zediņi Bers., Fehsen, Golg., Kalnemois, Kokn., Lis., Mar., Odsen, Orellen, N.-Schwaneburg, Rengenhof, Selburg, Selsau, Semershof, Siuxt, Smilten, Stomersee,

a) Plural zu zedenis resp. zedinis (oder zediņš?);

b) ein aus
zedeņi resp. zediņi hergestellter Zaun (Abbild. s. auch Bielenstein Hol2b. 177, Fig. 95): zedeņu (Lubn., Meiran, Nötk.) oder zediņu (Adsel, Autz, Bers., Borchow, Erlaa, Golg., Holmhof, Kalz., KatrE., Kokn., Mahlup, A.-Ottenhof, Schwanb., Warkh., Widdrisch, A. Melnalksnis Mazsalaca 47) sē̦ta (gleichbed. mit zedeņi

b). iedrāzies zedeņuos Austriņš Nop. vējā 64. gar ruobežas zedeņiem 91. stabi kâ zedeņi slaistās P. W. Šis ar mani tiesāties? 6. gar zedeņ[u] malu (Var.: gar sē̦tmalām ) BW. 20577 var. kurzemnieki savas meitas sapinuši zediņuos I2862. Etwa Ableitung von einem *ze̦da (oder *ze̦ds) "Tor"
< "Loch, Öffnung" (und in diesem Fall zu li. pryžeda "Backofenloch", wofür auch prieždà LChr. 359,22, an. gat "Loch, Öffnung", ae. geat "Tor" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 572)? Oder zu aschwed. gadder, ahd. gataro "Gitter" u. a. (bei Walde 1. c. 531 f.)?

Avots: ME IV, 701, 702


žeibulis

žeibulis,

1) der Rausch
Ekau, Grünw.: tam tāds mazs žeĩbulis Ekau, Grünw. viņam liels žeibulis galvā Rundel. pārnāca ar lielu žeibuli mājās ders.;

2) žèibulis Jürg., Nötk., (mit èi 2 ) Lubn., ein Schwindelanfall;

3) "kas mē̦dz žeirēties" Ruj. (mit );

4) žèibulis Nötk. "ein Berauschter;
stribulis."

Avots: ME IV, 801


zeseris

II zeseris, ein ausgelassener (kleiner) Junge Doblen, Lubn., Tilža; ein herzhafter, beweglicher, ausgelassener Junge Ruba, Rutzau; ein kleines, gut entwickeltes Kind Selb.; ein kleinerJunge Bauske; ein kleiner, schwächlicher Knabe Matkuln; "mazs">mazs, kasīgs (lielīgs Lis.) vīrelis" Vīt.; "Mērnieku laiku Švaukstam līdzīgs cilvē̦ks" N.-Peb., Schibbenhof; ein Schimpfname Kreuzb.; "smurgulis" Kurmene: šis kâ zeseris me̦tas starpā ar savu spraunuo izteiku un uzstāšanuos Vīt. šis, zeseris, ķersies man krūtīs! Valdis Stabur. b. 144. - sūdu zeseris Alschw., Frauenb., ein Schimpfwort; - "ein kluger, gehorsamer Hund" Kalnemois, Stom. Vgl. seseris.

Avots: ME IV, 714


zīdenis

I zîdenis Kegeln u. Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617. A. - Ottenhof, AP., Burtn., Fehgen, Jürg., KatrE., Kl., Kr., Nötk., Selsau, Sessw., Vīt., Wolmh., (mit î 2 ) Ruj., zīdenis Baldohn, N. - Peb., Schujen, zīdens L., auch Plur. zīdeņi St., U., ein Fastnachtsgericht, Erbsen od. Bohnen mit Gerstengraupen od. Weizen, zusammengekocht mit einem Schweinskopf U.; Graupensuppe Kl.: tik dabūju zīdenīša (Var.: grūdenīša), kâ tai kūķa vakarā BW. 21094 var. zīdenis ar cūku pupām vai zirņiem A. Melnalknis Mazsalaca 51. lielīdami tumīguo zīdeni Vīt. 43; zîdenis 2 Segew., Graupen. Wohl zu zîst.

Avots: ME IV, 731


zīds

zĩds,

1) auch: zīde L., U., (mit ĩ ) Grenzhof, (mit ì 2 ) Mar. n. RKr. XVII, 139, gen. s. zīdas BW. 22609 var., zīža Salisb. n. A. Melnalksnis Mazsalaca 50, gen. pl. zīžu, die Seide: audeklis un zīde Glück Ezechiel 16, 13. zīdu (Var.: zīdi) šķeterēt BW. 6675. zīda (Var.: zīža, zīdes, zīdas) diegu 22609. zīžu diegi, Nähseide U. zīžu drēbes, seidene Kleider U. aptērpēs ar zīža drēbēms Manz. Ev. u. Ep. zīdes matpīnīte BW. 5524 var. zīdes nē̦zduogā 13250, 30. zīdes drāniņu LP. VI, 337. zīdes lakats Siuxt. zīdes svārkus Pas. IV, 144;

2) Plur. zīdi, zīži Manz. Lettus, die Seiden;
zīdi, zīdes, U. (auch Sing. zīde, ein Seidenband), Seidenbänder: izģē̦rbts... ar ze̦ltu, zīžiem Manz. Post. I, 515. kāzās mani diži zīdi... tapināti BW. 12118, 8. trīs zīdiņus (Var.: bantītes) matuos pinu 10853 var.; 5542. villanītes ar visām zīdītēm 29225 var.;

3) zīda lapas, convallaria majalis L. Dond. n. RKr. III, 70. Nebst estn. sīt aus mnd. side.

Avots: ME IV, 732


ziedutiņš

ziedutiņš, Demin. zu ziêds, das Geschenk, die Gabe, Spende: mazs būs mans ziedutiņš BW. 1837.

Avots: ME IV, 741


zilakmenis

zilakmen(i)s, blauer Vitriol A. Melnalksnis Mazsalaca 51.

Avots: ME IV, 718


zilakmens

zilakmen(i)s, blauer Vitriol A. Melnalksnis Mazsalaca 51.

Avots: ME IV, 718


zīme

zìme (li. žymė˜ "Merkzeichen"),

1) das Zeichen, Mal; das Merkzeichen; die Spur:
(telei) zīmīt [e] astes galiņā BW. 28923, 3 var. dzimuma zīmes (Geburtsflecken) atruodas nuo dzimšanas uz bē̦rna miesas un nav iznīcināmas Frauenb. šīs "mātes zīmes" jāapspaida ar" uotru pusi", tad tās bē̦rnam nuozudīšuot BW. I, S. 175. ne˙re̦ti... lielluopiem uz pieres ir balti iezīmējumi; ja iezīmējums mazs, tad tuo apzīmē par zīmi Konv. 2 1892. ze̦lta zīme pierītē BW. 29031. čigāna zīmīte de̦guna galā 18546. šīs zīmes nuosauc par māju zīmēm (Hausmarken) A. v. J. 1896, S. 902. viņš nuo pils neatradis ne zīmes Pas. V, 199 (aus Bewershof). zīmi dedzināt St., Brandmarken;

2) das Anzeichen, Merkmal
St.: brīnuma zīme, ein Wunderzeichen St., U. ilgi nedzīvuošu, man zīmīte rādījās...: man pārlūza ze̦lta sakte BW. 18167. ja jūs man(i) neticat, es jums zīmi parādīšu: dižajam vedējam kājas, galva kabatā 19283, 5. zirgs duod zīmi (gibt ein Zeichen), ka tas arī līdzi ņe̦mams;

3) das Schriftzeichen:
rakstu zīme, der Buchstabe St., U. pieturas zīme, das Interpunktionszeichen. bē̦rns ir lielās zīmēs U. od. bē̦rns ir uz (lielām) zīmēm Wellig 109, das Kind lernt das ABC;

4) der Zettel
(zīmīte) L., St., das Billet U.; die Bescheinigung Brasche: krustāmā zīme, das Taufzeugnis, der Taufschein. ķīlu zīme, der Pfandbrief. zīmītes jemt Gr. - Buschh., sich beim Pastor als Brautleute melden. Mit ī aus urbalt. in; zu zinât.

Avots: ME IV, 734, 735




žūksnis

žûksnis: "mazs klēpītis siena vai salmu" Borchow; jums žūkšņus taisīšu nuo ... žagaru blāķa Blaum. Raksti IX 4 (1937), 47. lielu žagaru žūksni izvilkdams nuo mēteļa apakšas PW. Šis ar mani tiesāties? 10.

Avots: EH II, 822


žurds

žur̃ds Jürg., eine dickere Stange; Demin. žur̃diņš Jürg., eine kleine Stange Pernigel, "mazs%20kru%C4%B7is">mazs kruķis"; žurds Ascher., Sermus, Plur. žur̃di Nötk., Sermus, ästige Stangen zum Aufschichten von Klee, Getreide usw.; žur̃di Salisb., Reisig zum Brennen; žùrdi 2 Sunzel "ārdi rijā"; žurdi U., Vīt., (mit ur̃ ) Kosenhof, Nötk., žurdiņi U., Zaunspricker; žurdi Jürg. n. U., ein Zaun: raganas jāj uz kuoka zirgiem: žurdiem, nūjām LP. VII, 600. nav ne˙kādas lāga malkas, ir tik tādi žurdi (= tievi kuociņi) vien Vīt. nav jau malkas, tādi žurdi vien ir Salisb. žurdiņu sē̦ta, ein Sprickerzaun Livl. n. Mag. IV, 2, 143, U., ein Zaun aus liegenden Holzscheiten Smilt. n. U.

Avots: ME IV, 833


zurināt

zurinât,

1) (mit Unterbrechungen) beissen, kauen:
kaķis zurina peli Dond. mazs bē̦rns zurina gaļas kumuosu mutē (von einem Kinde, das noch nicht gut zerbeissen kann) ebenda;

2) waschen (Wäsche)
Dond.

Avots: ME IV, 751


zvarkšēt

zvarkšêt, -u, -ẽju,

1) zvarkšêt U., Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Nötk., Podsem, Puikeln, (mit ar̃ ) C., PS., Trik., Salisb., Wolmarshof, zvarkšķêt Frauenb., (mit ar̃ ) AP., Arrasch, (mit ar̂ ) Saikava, klappern (von Erbsen und Bohnen, wenn man sie rührt
U. u. a.; vom Geld im Beutel Frauenb.; von Ketten Dickeln u. a.; vom Blech Nötk.; von ausgestreuten Nägeln Nötk.); klingeln (wie Schellen) U. (zvarkšêt); "varkšêt" Vīt. (zvarkšêt): zirņi zvarkš, kad tuos beŗ puodā PS. sakaltuši zirņi pākstēs zvarkš Trik. u. a. ķēde zvarkš ebenda. zvārguļi zvarkš U. ieplīsis zvārgulis zvarkšķ. trauki vien zvark- šēja visu rītu N. - Peb.;

2) viel sprechen
(verächtl.) Trik.; Unangenehmes oder mit kreischender Stimme sprechen Vīt.; dummes Zeug (laut [zvar̃kšķêt] Bauske) sprechen, faseln (zvar̂kšêt) Schwanb.: kuo nu zvarkšķi! Bauske;

3) weinen
Kokn.: mazs bē̦rns zvarkš.

Avots: ME IV, 766