Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'rudzi' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'rudzi' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (23)
aizsrudzināties
‡ àizsprudzinâtiês,
1) sich drängend stecken bleiben
Dond.: siena ve̦zms aizsprudzinājies šķūņa vārtuos;
2) a. kam gaŗām, sich an jem. vorbeidrängen
Dond.
Avots: EH I, 51
1) sich drängend stecken bleiben
Dond.: siena ve̦zms aizsprudzinājies šķūņa vārtuos;
2) a. kam gaŗām, sich an jem. vorbeidrängen
Dond.
Avots: EH I, 51
atskrudzināt
brudzināt
drudzi
drudzi. geflügelte Motten L., St., LA. n. U. [Zu li. drugỹs "Fiebervogel; eine Schmetterlingsart"; wohl identisch mit drudzis "Fieber", s. Prellwitz Wrtb. 2 176 unter ἠπίαλος der an alb. èϑεzε "Lichtmotte" neben eϑe "Fieber" erinnert.]
Avots: ME I, 502
Avots: ME I, 502
drudzināt
drudzinât, wiehern (nach Futter): zirgs drudzina Mag. XIII, 3, 55. aizpē̦rnā kumeliņa drudzināt drudzināja BW. 19272. [Nach Berneker Wrtb. I, 231 (urspr.: "sich schütteln" ) zu drudzis.]
Avots: ME I, 502
Avots: ME I, 502
drudzinieks
drudzis
drudzis: d. krata BW. 8973; 12915, 9; 13166. pe̦rdamais d.; "eine unbedeutende Krankheit, welche als Grund zur Faulheit benutzt wird (in einem handschriftl. Vokabular).
Avots: EH I, 335
Avots: EH I, 335
drudzis
drudzis (li. drugỹs), das Fieber; aukstais dr., kaltes Fieber; [pe̦rdamais dr. U., ein unbedeutendes Unwohlsein (als Grund zur Faulheit benutzt)]; karstuma dr. LP. VII, 1243, dažas mātes dabū trīs dienas pēc dzemdēšanas tâ sauktuo piena drudzi Etn. II, 165. vāšu dr., Wundfieber Konv. 2 107. [drudža kaŗš U., das Brechen in den Gliedern]. drudzis pieme̦tas, [viņu] jāj, krata, kreš, atstājas, [drudza zâle L., Tausendgüldenkraut (vgl. li. drùgžolė), vielleicht identisch mit drudža lapa Salis, Nigr., Kreuzb., eine Pflanze; drudža zirgs Sassm., ein schwarzer Käfer. - Zu slav. drźgati od. drźžati "zittern". drźžģ "Zittern. Schauer" und vielleicht auch apr. drogis "Rohr"; vgl. Berneker Wrtb. I, 231, Jokl AfslPh. XXIX, 45, Leskien Nom. 293. Zupitza Germ. Gutt. 169.]
Kļūdu labojums:
[viņu] jāj = jāj
Avots: ME I, 502, 503
Kļūdu labojums:
[viņu] jāj = jāj
Avots: ME I, 502, 503
grudzināt
grudzinât,
1): auch Linden in Kurl., Sonnaxt;
2): kuo nu grudzini vien˙mē̦r? Linden in Kurl.
Avots: EH I, 410
1): auch Linden in Kurl., Sonnaxt;
2): kuo nu grudzini vien˙mē̦r? Linden in Kurl.
Avots: EH I, 410
grudzināt
grudzinât,
1) leise weihern
Spr.: zirgs grudzina, kad grib ēst, dzert A. XIII, 492. stundu mans kumeliņš pie vārtiem grudzināja BW. 26913;
2) gezwungen lachen, kichern
Bilst. n. Etn. I, 137. buodnieciņs, līksmi grudzinādams, spieda sulainim 20 kapeikas saujā A. Up. grudzinuošā, saldā balsī smieties Purap. grudzinuoši dzē̦rāja smiekliņi Duomas III, 403. Auch reflexiv: istabas meita ar ķēkšu grudzinādamās smējās Upītis Nemiers 53.
Avots: ME I, 664
1) leise weihern
Spr.: zirgs grudzina, kad grib ēst, dzert A. XIII, 492. stundu mans kumeliņš pie vārtiem grudzināja BW. 26913;
2) gezwungen lachen, kichern
Bilst. n. Etn. I, 137. buodnieciņs, līksmi grudzinādams, spieda sulainim 20 kapeikas saujā A. Up. grudzinuošā, saldā balsī smieties Purap. grudzinuoši dzē̦rāja smiekliņi Duomas III, 403. Auch reflexiv: istabas meita ar ķēkšu grudzinādamās smējās Upītis Nemiers 53.
Avots: ME I, 664
grudzinēt
iesprudzināties
izsprudzināties
izsprudzinâtiês, sich hindurchdrängen: ar muokām izsprudzinājuos caur ļaužu baru Sassm.
Avots: ME I, 804
Avots: ME I, 804
kvietrudzi
nogrudzināt
nùogrudzinât, ‡ Refl. -tiês eine Weile wiehernde Laute von sich geben: viņa ... tīksmīgi nuogrudzinājās kâ kumeļš, kad tam nuoglāsta kaklu Delle Neg. nieks 189.
Avots: EH II, 47
Avots: EH II, 47
nogrudzināt
nùogrudzinât, intr., hermurmeln, vor sich hinmurmeln, bittend wiehern: "nu - tu", viņš nuogrudzināja kaktā Duomas III, 399, Spr.
Avots: ME II, 787
Avots: ME II, 787
pasprudzināt
‡ pasprudzinât "?": kad tu ... pūlē̦damās ... tuos (scil.: bē̦rnus) ... būsi pasprudzinājusi Dünsb. Skaistā Mīle 9. Refl. -tiês, in der Verbind. p. cauri, sich hindurchdrängen Anzen: sivē̦ns pasprudzinājies caur žuogu.
Avots: EH II, 175
Avots: EH II, 175
rudzi
rudzis
rudzis,
1): guovs ne˙viena rudza vairs neaiztiks Ramkau. tādā zemē ne˙viens rudzītis neuzaugs ebenda. naudas (viel Geld eintragend)
rudzi BW. 27944. me̦lnie rudzi vairāk me̦tas slapjuos gaduos AP.;
2): rudzīši. ein gewisses Unkraut im Flachs
AP.; rudzīši (lolium remotum) pieaug linuos (gaŗāki par liniem) Ramkau; dze̦guzes rudzi ir tādi tievi, tādi kâ āmariņi, un aug ve̦cainēs uz cintiņām Saikava;
3): rudzu bise - auch A.-Schwanb.
Avots: EH II, 382
1): guovs ne˙viena rudza vairs neaiztiks Ramkau. tādā zemē ne˙viens rudzītis neuzaugs ebenda. naudas (viel Geld eintragend)
rudzi BW. 27944. me̦lnie rudzi vairāk me̦tas slapjuos gaduos AP.;
2): rudzīši. ein gewisses Unkraut im Flachs
AP.; rudzīši (lolium remotum) pieaug linuos (gaŗāki par liniem) Ramkau; dze̦guzes rudzi ir tādi tievi, tādi kâ āmariņi, un aug ve̦cainēs uz cintiņām Saikava;
3): rudzu bise - auch A.-Schwanb.
Avots: EH II, 382
rudzis
rudzis (li. rugỹs "ein Roggenkorn", apr. rugis), gen. s. rudza BW. 11917 var., dat. s. rudzam 11918, 5 var.,
1) das Roggenkorn od. das einzelne Roggenpflänzchen;
der Plur. rudzi, der Roggen (secale cereale L.): Sprw. balti rudzi, balta maize. rudzi kūp, der Roggen dampft (blüht) U. rudzi kâ kārkli, von gut gediehenem Roggen gesagt. bagātajam rudzi kâ kārkli LP. V, 307. - vasaras rudzi, Sommerroggen (secale var. vernum) RKr. II, 78; ziemas rudzi, Winterroggen (secale var. hibernum) ebenda. Ādama rudzi N.-Sessau n. U. od. me̦lnie rudzi Konv. 1 133, schwarzes Korn im Roggen, Mutterkorn (secale cornutum);
2) zur Bezeichnung anderer Pflanzen:
rudzīši, der Ackerlolch (lolium arvense With.) RKr. II, 73, Karls., Spr.; dze̦guzes rudzi, eine Moosart, deren Blüten den Roggenkörnern ähnlich sind PS., U. (unter dze̦guze);
3) genitivische Verbindungen:
rudzu bise, der Hintere U.: ar rudzu bisi šaut RKr. VI, 690, furzen; rudzu irbe, das Rebhuhn Diez n. U.; rudzu mēnesis, der August L., U.; rudzu puķe, die Kornblume (centaurea cyanus L.) RKr. II, 69; Etn. IV, 1; rudzu smilga, grosse Ackerschmiele (agrostis spica venti L.) RKr. II, 65; rudzu tē̦vs, das Mutterkorn; rudzu vilks Pūrs II, 65, der Roggenwolf, Getreidebock;
4) rudzītis, der Branntwein
(scherzhaft): iemest rudzīti, einen Schnaps trinken Celm. tad plūda alus un rudzltis Balss. jaunekļi iebaudīja miestiņu vai rudzīti Vilibalds Kas uzvarēs 43. ņem "miezīti" (Bier) un "rudzīti", cik gribi! MWM. X, 887. Zu slav, rъžь, an. rugr, and., ahd. roggo "Roggen", vgl. Walde Vrgl. Wrtb. II, 375.
Avots: ME III, 555
1) das Roggenkorn od. das einzelne Roggenpflänzchen;
der Plur. rudzi, der Roggen (secale cereale L.): Sprw. balti rudzi, balta maize. rudzi kūp, der Roggen dampft (blüht) U. rudzi kâ kārkli, von gut gediehenem Roggen gesagt. bagātajam rudzi kâ kārkli LP. V, 307. - vasaras rudzi, Sommerroggen (secale var. vernum) RKr. II, 78; ziemas rudzi, Winterroggen (secale var. hibernum) ebenda. Ādama rudzi N.-Sessau n. U. od. me̦lnie rudzi Konv. 1 133, schwarzes Korn im Roggen, Mutterkorn (secale cornutum);
2) zur Bezeichnung anderer Pflanzen:
rudzīši, der Ackerlolch (lolium arvense With.) RKr. II, 73, Karls., Spr.; dze̦guzes rudzi, eine Moosart, deren Blüten den Roggenkörnern ähnlich sind PS., U. (unter dze̦guze);
3) genitivische Verbindungen:
rudzu bise, der Hintere U.: ar rudzu bisi šaut RKr. VI, 690, furzen; rudzu irbe, das Rebhuhn Diez n. U.; rudzu mēnesis, der August L., U.; rudzu puķe, die Kornblume (centaurea cyanus L.) RKr. II, 69; Etn. IV, 1; rudzu smilga, grosse Ackerschmiele (agrostis spica venti L.) RKr. II, 65; rudzu tē̦vs, das Mutterkorn; rudzu vilks Pūrs II, 65, der Roggenwolf, Getreidebock;
4) rudzītis, der Branntwein
(scherzhaft): iemest rudzīti, einen Schnaps trinken Celm. tad plūda alus un rudzltis Balss. jaunekļi iebaudīja miestiņu vai rudzīti Vilibalds Kas uzvarēs 43. ņem "miezīti" (Bier) un "rudzīti", cik gribi! MWM. X, 887. Zu slav, rъžь, an. rugr, and., ahd. roggo "Roggen", vgl. Walde Vrgl. Wrtb. II, 375.
Avots: ME III, 555
skrudzināt
sprudzināt
sprudzinât "?": zvirbulis, dīcenieks, sprudzinādams skraida nuo viena iauka uz uotra Seifert Chrest. III, 144. Refl. -tiês, sich (durch etwas) drängen, zwängen: zuoss sprudzinājas caur sē̦tu labība Dond.; sich aus einer Klemme (sprugas) zu befreien suchen Dond., Siuxt.
Avots: ME III, 1023
Avots: ME III, 1023
Šķirkļa skaidrojumā (365)
abejpus
abejpus (ceļa), zu beiden Seiten des Weges MWM. IX, 939; auch abej pušu, abu pušu, abjupus ceļam, ceļa: veldrē rudzi, veldrē mieži abej pušu (Var.: abejpus, abjupus, abu pušu) liela ceļa (Var.: lielceļam) BW. 28437.
Avots: ME I, 5
Avots: ME I, 5
aizbriest
‡ àizbriêst,
1) anfangen zu reifen (vom Korn)
Spr.: rudzi jau aizbrieduši;
2) zuquellen:
duris aizbriedušas.
Avots: EH I, 12
1) anfangen zu reifen (vom Korn)
Spr.: rudzi jau aizbrieduši;
2) zuquellen:
duris aizbriedušas.
Avots: EH I, 12
aizgads
aizgūtne
àizgũtne,
1) der Eifer, Wetteifer, die eifrige Ausnutzung der Mussestunden:
un cik viņš varējis rakstīt, tas arī vairāk tikai aizgūtnes darbs A. XX, 75;
2) der Vorrat:
tam vēl rudzi aizgūtnē. tam jau naudas aizgūtnēm, in Hülle und Fülle AP., JK.;
3) besonders häufig der Dat. - Instr. Pl. aizgūtnēm,
a) im Wetteifer, eifrig, schnell:
ar barbaru tautām aizgūtnēm cīnīties Kronw. strādājam aizgūtnēm Apsk. pļāvēji, aizgūtnēm pļaudami, stipri sacensās, lai nebūtu pēdējais bars jāpļauj Pūrs III, 65. žagata aizgūtnēm iemetās eglē LP. V, 181;
b) nebenbei, gelegentlich, wenn die Verhältnisse es dem Eifer erlaubten:
saimnieka dē̦ls iet pie mājas darbiem, bet aizgūtnēm viņš strādā arī galdnieka darbu Tirs., JK., Etn. IV, 162.
Avots: ME I, 28
1) der Eifer, Wetteifer, die eifrige Ausnutzung der Mussestunden:
un cik viņš varējis rakstīt, tas arī vairāk tikai aizgūtnes darbs A. XX, 75;
2) der Vorrat:
tam vēl rudzi aizgūtnē. tam jau naudas aizgūtnēm, in Hülle und Fülle AP., JK.;
3) besonders häufig der Dat. - Instr. Pl. aizgūtnēm,
a) im Wetteifer, eifrig, schnell:
ar barbaru tautām aizgūtnēm cīnīties Kronw. strādājam aizgūtnēm Apsk. pļāvēji, aizgūtnēm pļaudami, stipri sacensās, lai nebūtu pēdējais bars jāpļauj Pūrs III, 65. žagata aizgūtnēm iemetās eglē LP. V, 181;
b) nebenbei, gelegentlich, wenn die Verhältnisse es dem Eifer erlaubten:
saimnieka dē̦ls iet pie mājas darbiem, bet aizgūtnēm viņš strādā arī galdnieka darbu Tirs., JK., Etn. IV, 162.
Avots: ME I, 28
apdzīvot
apdzîvuôt, tr.,
1) bewohnen:
sauszemi, salas, visu namu; apdzīvuotãjs, der Bewohner: e̦ze̦ramalas apdzîvuotāji LP. VII, 1295;
2) eine Arbeit beenden:
visi rudzi apdzīvuoti, die Roggenernte ist beendet.
Avots: ME I, 84
1) bewohnen:
sauszemi, salas, visu namu; apdzīvuotãjs, der Bewohner: e̦ze̦ramalas apdzîvuotāji LP. VII, 1295;
2) eine Arbeit beenden:
visi rudzi apdzīvuoti, die Roggenernte ist beendet.
Avots: ME I, 84
apgube
‡ apgube,
1) = apguba Linden, Sonnaxt, Stelp.: sakasām sienu apgubēs Sonnaxt. kad sienu izārdīja, tad, kur plānāks, kasīja apgubēs Linden. kad zâle liela, tad apgubes bij bieži viena pie uotras ebenda. apgubēs siens vairāk reizes jāuzcē̦rt ebenda;
2) "liela rudzu stata" AP.: apgubē salikti rudzi.
Avots: EH I, 85
1) = apguba Linden, Sonnaxt, Stelp.: sakasām sienu apgubēs Sonnaxt. kad sienu izārdīja, tad, kur plānāks, kasīja apgubēs Linden. kad zâle liela, tad apgubes bij bieži viena pie uotras ebenda. apgubēs siens vairāk reizes jāuzcē̦rt ebenda;
2) "liela rudzu stata" AP.: apgubē salikti rudzi.
Avots: EH I, 85
apkapāt
apmašīnēt
apsaust
apsàust [li. apsaũsti], intr., inch., trocken werden: lai raksts apsaust, mag das Geschriebene abtrocknen N. - Schwanb. rudziem, miežiem vārpas apsausušas Serb. ja dubļi apsaust, tad saka: dubļi aprāvušies JKaln.
Avots: ME I, 117
Avots: ME I, 117
apsēst
apsêst (li. apsė̕sti),
1) tr., ringsum etw. besetzen, belagern, sitzen:
apsē̦dušas tautas galdu BW. 20316. šuo kalnu japāņi bij apsē̦duši A. XX, 299. ve̦lna, nešķīsta gara apsē̦sts, vom Teufel, bösen Geist besessen; so auch aktiv: tuo ir lietuvē̦ns apsēdis JK. II, 102. drudzis bij kādu apsēdis Etn. III, 30;
2) intr., sich setzen, sich niederlassen:
es apsēdu pie uozuola Ltd. 625. es apsēdu raudādama straujupītes maliņā BW. 8395. Refl. -tiês, sich setzen: ienācēji apsēžas LP. VII, 615. apsēdies, lai vistiņas pautiņus dēj.
Avots: ME I, 119
1) tr., ringsum etw. besetzen, belagern, sitzen:
apsē̦dušas tautas galdu BW. 20316. šuo kalnu japāņi bij apsē̦duši A. XX, 299. ve̦lna, nešķīsta gara apsē̦sts, vom Teufel, bösen Geist besessen; so auch aktiv: tuo ir lietuvē̦ns apsēdis JK. II, 102. drudzis bij kādu apsēdis Etn. III, 30;
2) intr., sich setzen, sich niederlassen:
es apsēdu pie uozuola Ltd. 625. es apsēdu raudādama straujupītes maliņā BW. 8395. Refl. -tiês, sich setzen: ienācēji apsēžas LP. VII, 615. apsēdies, lai vistiņas pautiņus dēj.
Avots: ME I, 119
āra
âra, âre, ârs (li. óras Luft, Wetter), Dem. âriņš, âriņa, ârīte BW. 6189,
1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;
2) das Aussen, des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;
3) ārā drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;
4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. 2 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I 45 5 und 358.]
Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.
Avots: ME I, 239, 240
1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;
2) das Aussen, des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;
3) ārā drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;
4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. 2 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I 45 5 und 358.]
Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.
Avots: ME I, 239, 240
arods
aruõds [li. arúodas],
1) bei den Hochletten ein Fach, eine durch Bretter eingeschlossene Abteilung in der Kleete, der Kornkasten, wofür sonst
apcirknis: par aruodu rudzi bira BW. 3876;
2) seit Kronw. das Fach, das Gebiet in Wissenschaft, Kunst, im Handwerk.
[Nach Būga KSn. I, 72 zu einem arūs "Getreide", pr. acc. s. arrien, lat. arvum, gr. ἄρουρα "Ackerland" und somit zu ar̂t "pflügen". Aus dem Baltischen entlehnt sind wahrscheinlich weissr. аруд "засѣка" und d. dial. arrłde bei Frischbier "ein Fach in einer Schüttung".]
Avots: ME I, 142
1) bei den Hochletten ein Fach, eine durch Bretter eingeschlossene Abteilung in der Kleete, der Kornkasten, wofür sonst
apcirknis: par aruodu rudzi bira BW. 3876;
2) seit Kronw. das Fach, das Gebiet in Wissenschaft, Kunst, im Handwerk.
[Nach Būga KSn. I, 72 zu einem arūs "Getreide", pr. acc. s. arrien, lat. arvum, gr. ἄρουρα "Ackerland" und somit zu ar̂t "pflügen". Aus dem Baltischen entlehnt sind wahrscheinlich weissr. аруд "засѣка" und d. dial. arrłde bei Frischbier "ein Fach in einer Schüttung".]
Avots: ME I, 142
atāre
atāre, ein Roggenfeld, auf dem man in demselben Jahr bereits ein Sommergetreide geerntet hat: rudzi šuoruden tika iesē̦ti atārē Dr.
Avots: ME I, 150
Avots: ME I, 150
ataudze
ataûdze, ataûga, ataugs G., ataûgs, eig. der Wiederwuchs,
1) ein wiedergewachsener neuer Wald, Hain, Hegewald:
rīksti griezu bē̦rzataugas maliņā BW. 15449; 1015; 13389, 4;
2) der Sprössling:
ķirši sit ataugas, die Kirschen treiben Schösslinge Grünh. man tie mieži, man tie rudzi, tev mīkstās ataudzītes BW. 28228. Lizetet līdz ar savu ataudzi, L. mit ihrem Sprössling, Kinde B. Vēstn.
Avots: ME I, 148
1) ein wiedergewachsener neuer Wald, Hain, Hegewald:
rīksti griezu bē̦rzataugas maliņā BW. 15449; 1015; 13389, 4;
2) der Sprössling:
ķirši sit ataugas, die Kirschen treiben Schösslinge Grünh. man tie mieži, man tie rudzi, tev mīkstās ataudzītes BW. 28228. Lizetet līdz ar savu ataudzi, L. mit ihrem Sprössling, Kinde B. Vēstn.
Avots: ME I, 148
atbalēt
‡ atbalêt, wiederum blass (hell) werden: seja atbalējusi nuo vasaras nuode̦guma Bauske. kad rudzi bal, tad cilvē̦ks ar sāk atbalēt Siuxt.
Avots: EH I, 134
Avots: EH I, 134
atcilt
‡ atcil̂t 2 (li. atkìlti "übersiedeln") Wandsen,
1) sich von neuem emporheben:
veldē sagāztie rudzi jau atciluši;
2) mīkla atcilusi, der Teig ist (wegen der schlechten Qualität der Hefe) wieder zusanunengesunken.
Avots: EH I, 137
1) sich von neuem emporheben:
veldē sagāztie rudzi jau atciluši;
2) mīkla atcilusi, der Teig ist (wegen der schlechten Qualität der Hefe) wieder zusanunengesunken.
Avots: EH I, 137
atelpēt
‡ atelpêt, durchkommen, sich behelfen Golg.: izkulti jaunie rudzi; nu jau vieglâk var atelpēt.
Avots: EH I, 141
Avots: EH I, 141
atkauss
atņemt
atņemt, tr.,
1) wegnehmen; rauben:
atņemt naudu; bailes, bē̦das, gausu, nelaimi, sāpes; drudzis kā ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. divi nuo pieci atņemt, 2 von 5 subtrahieren. viņam atņe̦mta (gelähmt) labā puse, ruokas, kājas;
2) entgegennehmen:
sienu atņemt; labdienu (od. labudienu), dievpalīgu atņemt, den Gruss entgegenehmen, ihn erwiedern Rsk. II, 123, Etn II, 60; ceļu atņemt Etn. III, 15, den Weg annehmen, dem allgemeinen Gebrauch übergeben;
3) zurücknehmen:
Sprw. izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. ruoku devu un atņēmu, gredzentiņu neatņēmu BW. 15379;
4) wieder, noch einmal nehmen, wiederholen:
5. rindā nav jāatņe̦m"leišuos"vien, bet"vai leišuos" SPD. VIII, 25, in der 5. Reihe muss man nicht bloss das Wort leišuos, sondern vai leišuos wiederholen; jautājumu atņemt, die von einem Anderen gestellte Frage wiederholen Alm.; e̦lpu, dvašu atņemt, Atem schöpfen, atmen: gaŗi Vēr. I, 265; daudz maz atņemt e̦lpu A. XIII. 37. Refl. -tiês,
1) für sich in Anspruch nehmen:
viņš saimniekam atrunājies un atņēmies dažas dienas sev Jan.;
2) wieder zu sich, zu Kräften kommen, Luft schöpfen, sich erholen:
bagātais nedabūjis ne atņemties LP. V, 262. jau visa istaba ziliem dūmiem smuok, ka nemaz atņemties. pēc laba brīža krūtis vēl reiz gaŗi atņēmās Kaudz. M. pirmāk atņēmās Kurzeme Pav., zuerst erholte sich Kurland;
3) wieder, zu wiederholten Malen eine unterbrochene Tätigkeit energisch, wetteifernd in Angriff nehmen, wieder anheben, ansetzen:
pa vairāk lāgiem atņemties Etn. III, 129. runāja Kalnciemniece, atkal atņē̦musies Apsk. I, 177. dārzā siseņi dzied, viens par uotru (besser: cits par citu) atņe̦mdamies Vēr. I, 189;
4) bis zum Überdruss satt, müde etw. vornehmen, überdrüssig werden:
atņe̦mas jau arī, man wird doch auch zuletzt müde Alm.
Kļūdu labojums:
erwiedwrn = erwidern
Avots: ME I, 180
1) wegnehmen; rauben:
atņemt naudu; bailes, bē̦das, gausu, nelaimi, sāpes; drudzis kā ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. divi nuo pieci atņemt, 2 von 5 subtrahieren. viņam atņe̦mta (gelähmt) labā puse, ruokas, kājas;
2) entgegennehmen:
sienu atņemt; labdienu (od. labudienu), dievpalīgu atņemt, den Gruss entgegenehmen, ihn erwiedern Rsk. II, 123, Etn II, 60; ceļu atņemt Etn. III, 15, den Weg annehmen, dem allgemeinen Gebrauch übergeben;
3) zurücknehmen:
Sprw. izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. ruoku devu un atņēmu, gredzentiņu neatņēmu BW. 15379;
4) wieder, noch einmal nehmen, wiederholen:
5. rindā nav jāatņe̦m"leišuos"vien, bet"vai leišuos" SPD. VIII, 25, in der 5. Reihe muss man nicht bloss das Wort leišuos, sondern vai leišuos wiederholen; jautājumu atņemt, die von einem Anderen gestellte Frage wiederholen Alm.; e̦lpu, dvašu atņemt, Atem schöpfen, atmen: gaŗi Vēr. I, 265; daudz maz atņemt e̦lpu A. XIII. 37. Refl. -tiês,
1) für sich in Anspruch nehmen:
viņš saimniekam atrunājies un atņēmies dažas dienas sev Jan.;
2) wieder zu sich, zu Kräften kommen, Luft schöpfen, sich erholen:
bagātais nedabūjis ne atņemties LP. V, 262. jau visa istaba ziliem dūmiem smuok, ka nemaz atņemties. pēc laba brīža krūtis vēl reiz gaŗi atņēmās Kaudz. M. pirmāk atņēmās Kurzeme Pav., zuerst erholte sich Kurland;
3) wieder, zu wiederholten Malen eine unterbrochene Tätigkeit energisch, wetteifernd in Angriff nehmen, wieder anheben, ansetzen:
pa vairāk lāgiem atņemties Etn. III, 129. runāja Kalnciemniece, atkal atņē̦musies Apsk. I, 177. dārzā siseņi dzied, viens par uotru (besser: cits par citu) atņe̦mdamies Vēr. I, 189;
4) bis zum Überdruss satt, müde etw. vornehmen, überdrüssig werden:
atņe̦mas jau arī, man wird doch auch zuletzt müde Alm.
Kļūdu labojums:
erwiedwrn = erwidern
Avots: ME I, 180
atsēja
atsẽja,
1) auch Frauenb., (mit è 2 ) Saikava: šis lauks ir atsējai Frauenb. šie mieži ir nuo atsējas lauka ebenda;
2) auch Grob., (mit è 2 ) Warkl.: kad rudenī sēj rudzus tur, kur pavasarī bijuši rudzi vai zirņi, tad saka: šuorudin rudzi atsējā Warkl.; ‡
3) die Beendigung des Säens
(mit è 2 ) Pilda; ‡
4) ein beim Säen unbesät gebliebener Streifen
(mit è 2 ) Saikava: ka[d] kāda birzs vai birzs gals paliek neapsē̦ts, ta[d] tuo sauc par atsēju. a. ir, kad sējējs neielāgā un paliek kāds gals neapsē̦ts. tu esi pametis mazu atsēju.
Avots: EH I, 164
1) auch Frauenb., (mit è 2 ) Saikava: šis lauks ir atsējai Frauenb. šie mieži ir nuo atsējas lauka ebenda;
2) auch Grob., (mit è 2 ) Warkl.: kad rudenī sēj rudzus tur, kur pavasarī bijuši rudzi vai zirņi, tad saka: šuorudin rudzi atsējā Warkl.; ‡
3) die Beendigung des Säens
(mit è 2 ) Pilda; ‡
4) ein beim Säen unbesät gebliebener Streifen
(mit è 2 ) Saikava: ka[d] kāda birzs vai birzs gals paliek neapsē̦ts, ta[d] tuo sauc par atsēju. a. ir, kad sējējs neielāgā un paliek kāds gals neapsē̦ts. tu esi pametis mazu atsēju.
Avots: EH I, 164
atstāt
atstât (li. atstóti, [russ. отстáть]),
1) intr., sich entfernen, weichen, sich trennen, scheiden, von jem. lassen:
atstāj nuost, nieku puiši BW. 12697. drudzis atstāja Etn. I, 83. man pašam raudas nāca, nuo māmiņas atstājuot Ltd. 1196. tīšām vedu trīs pūriņi, nuo bālīša atstādama BW. 16524, 2; [
2) krepieren:
šuonakt guovs atstāja U.; auglis viņai atstāja U., sie abortierte];
1) tr., zurück-, hinter, verlassen:
Sprm. kas ņe̦mams, ņemt, kas atstājams, atstāt. lauziet, meitas, visus zarus, galuotnītes atstājiet BW. 13250, 44. ce̦turtdienu še es būšu, tad vairs tevis neatstāšu 13257, 2. atstāt darbu, streiken. Refl. -tiês,
1) sich entfernen, weichen:
pruoties kaunu, atstājies (Var.: atstāj nuost) BW. 11502. drudzis atstājuoties (Var.: atstājuot) LP. VII, 1242;
2) mit nuo, zurücktreten, aufgeben, abtrünnig werden:
atstāties nuo mūrēšanas LP. VII, 372; nuo dieviem VII, 470;
3) mit Inf., aufhören:
atstājās raganās iet LP. VII, 605. atstâjums, die Nachlassenschaft.
Kļūdu labojums:
nieku puiši = nieku puisi
16524, 2 = 16584, 2
Avots: ME I, 197
1) intr., sich entfernen, weichen, sich trennen, scheiden, von jem. lassen:
atstāj nuost, nieku puiši BW. 12697. drudzis atstāja Etn. I, 83. man pašam raudas nāca, nuo māmiņas atstājuot Ltd. 1196. tīšām vedu trīs pūriņi, nuo bālīša atstādama BW. 16524, 2; [
2) krepieren:
šuonakt guovs atstāja U.; auglis viņai atstāja U., sie abortierte];
1) tr., zurück-, hinter, verlassen:
Sprm. kas ņe̦mams, ņemt, kas atstājams, atstāt. lauziet, meitas, visus zarus, galuotnītes atstājiet BW. 13250, 44. ce̦turtdienu še es būšu, tad vairs tevis neatstāšu 13257, 2. atstāt darbu, streiken. Refl. -tiês,
1) sich entfernen, weichen:
pruoties kaunu, atstājies (Var.: atstāj nuost) BW. 11502. drudzis atstājuoties (Var.: atstājuot) LP. VII, 1242;
2) mit nuo, zurücktreten, aufgeben, abtrünnig werden:
atstāties nuo mūrēšanas LP. VII, 372; nuo dieviem VII, 470;
3) mit Inf., aufhören:
atstājās raganās iet LP. VII, 605. atstâjums, die Nachlassenschaft.
Kļūdu labojums:
nieku puiši = nieku puisi
16524, 2 = 16584, 2
Avots: ME I, 197
atzalains
atzalaîns, atze̦lains, atzē̦lains in Kursiten n. BW. 10997. lielam rudzu sējējam atzalaini rudzi aug A. X, 1, 629.
Avots: ME I, 212
Avots: ME I, 212
atziedēt
atzilgt
atzilgt, intr., wieder anfangen zu grünen, sich erholen: rudzi jau it labi atzilguši Smilt., Erlaa, Lub.
Avots: ME I, 212
Avots: ME I, 212
atzīlis
atzĩlis, f. -usi, wieder grün (?) geworden: zāle, rudzi atzīluši Schujen; cf. atzilt.
Avots: ME I, 213
Avots: ME I, 213
atzilt
atzilt
atzilt "?": visi... uozuoliņi pret ziemeli atziluši (Var.: atzīluši, saziluši, nuolīkuši); vienam kāpu galiņā, visus griezu launagā BW. 30424 (aus Goldingen). rudzi atziluši Wandsen; cf. atzīlis.]
Avots: ME I, 212
Avots: ME I, 212
augums
aûgums (li. áugumas "Wuchs"),
1) das, was gewachsen ist, Wachstum, Wuchs:
tavu augumu, kā šuogad audzis, o über das Wachstum, wie es in diesem Jahre gewachsen ist. rudzi re̦ti augumā, der Roggen ist undicht gewachsen Ar. 1012. triju gadu augums, was in dri Jahren gewachsen ist BW. 8583. gada augums, der Jahreswuchs, der Ring (an Bäumen). bē̦rzu spēcīgie augumi JR. V, 69. [nedzeršu vairs nuo... auguma (= augļiem)... vīnakuoka Glück Mark. 14, 25]. augumā iet, wachsen, zunehmen;
2) wie etwas gewachsen ist,
a) die Form und Gestalt des Körpers: die äussere Erscheinung:
balts Ar. 987, brašs, paže̦ns, skaists, daiļš, stalts BW. 27569, pilnīgs, salīcis Kaudz. M. 2, slaids, smuidrs, šmaugs, sadurtins (Etn. IV, 3) augums. man uzbūra zalkšu augumu LP. V, 210. rītu jās trīs tautieši man augumu lūkuoties Ltd. 1068. Auf mehrere Personen bezogen auch im Plur.: abām vieni augumiņi BW. 317;
b) die Länge, Grosse:
vīra augumā, manneshoch; divu vīru augumā Kaudz. M. 10. iet suolīšaus skaitīdams, augumiņu mē̦ruodams Ar. 453;
c) der Körper, der Leib selbst:
skaidrs augums, intakter, keuscher Leib Ltd. 919. meita glabā, sargā savu augumu BW. 6526; 6528; meitas augumu maitāt, ein Mädchen schänden. luodes tavam augumam nekuo nepadarīs LP. VI, 856. puika apsedzis putnu ar savu augumu LP. III, 81; IV, 87; V, 166; VI, 861. dusin savu slinku zirgu, savu slinku augumiņu. [šim... vīram augumu jemt un nuomaitāt Manz. Post. III, 96];
d) oft umschreibende Bezeichnung für die Person [vgl. dazu ahd. mīn līp oder afrz. mon cor(p)s "ich"]:
lieli mazi tē̦va dē̦li gribēj(a) manu augumiņu BW. 1946, wollten mich zur Frau haben. puškuot savu augumiņu Ar. 822, sich schmücken. viņš jau sen būtu nuoēdis savu augumu, er hätte schon längst sich selber (sein Leben) zerstört U.;
3) die Gesamtheit der gleichzeitig lebenden (wachsenden) Menschen, Generation, Geschlecht:
nuo auguma uz augumiem, von Geschlecht zu Geschlecht. strādā Anglija jau augumiem A. XX, 128. tas jau mazākais savi augumi trīs atpakaļ LP. VII, 1210. rada būt kādam trešā augumā, mit jem. im dritten Grade verwandt sein. e̦smu ar tuo rada nuo baltas ķēves trešā augumā Etn. II, 45 (scherzhaft), verwandt mit dem siebenten Suppenschnitzel;
4) ein Abschnitt der Lebenszeit (des Wachstums), das Alter:
zē̦na, jaunekļa, vīra, vecīša augums, Knaben-, Jünglings-, Mannes-, Greisenalter Aps. III, 4;
5) = auguo- nis Mar.
Avots: ME I, 220, 221
1) das, was gewachsen ist, Wachstum, Wuchs:
tavu augumu, kā šuogad audzis, o über das Wachstum, wie es in diesem Jahre gewachsen ist. rudzi re̦ti augumā, der Roggen ist undicht gewachsen Ar. 1012. triju gadu augums, was in dri Jahren gewachsen ist BW. 8583. gada augums, der Jahreswuchs, der Ring (an Bäumen). bē̦rzu spēcīgie augumi JR. V, 69. [nedzeršu vairs nuo... auguma (= augļiem)... vīnakuoka Glück Mark. 14, 25]. augumā iet, wachsen, zunehmen;
2) wie etwas gewachsen ist,
a) die Form und Gestalt des Körpers: die äussere Erscheinung:
balts Ar. 987, brašs, paže̦ns, skaists, daiļš, stalts BW. 27569, pilnīgs, salīcis Kaudz. M. 2, slaids, smuidrs, šmaugs, sadurtins (Etn. IV, 3) augums. man uzbūra zalkšu augumu LP. V, 210. rītu jās trīs tautieši man augumu lūkuoties Ltd. 1068. Auf mehrere Personen bezogen auch im Plur.: abām vieni augumiņi BW. 317;
b) die Länge, Grosse:
vīra augumā, manneshoch; divu vīru augumā Kaudz. M. 10. iet suolīšaus skaitīdams, augumiņu mē̦ruodams Ar. 453;
c) der Körper, der Leib selbst:
skaidrs augums, intakter, keuscher Leib Ltd. 919. meita glabā, sargā savu augumu BW. 6526; 6528; meitas augumu maitāt, ein Mädchen schänden. luodes tavam augumam nekuo nepadarīs LP. VI, 856. puika apsedzis putnu ar savu augumu LP. III, 81; IV, 87; V, 166; VI, 861. dusin savu slinku zirgu, savu slinku augumiņu. [šim... vīram augumu jemt un nuomaitāt Manz. Post. III, 96];
d) oft umschreibende Bezeichnung für die Person [vgl. dazu ahd. mīn līp oder afrz. mon cor(p)s "ich"]:
lieli mazi tē̦va dē̦li gribēj(a) manu augumiņu BW. 1946, wollten mich zur Frau haben. puškuot savu augumiņu Ar. 822, sich schmücken. viņš jau sen būtu nuoēdis savu augumu, er hätte schon längst sich selber (sein Leben) zerstört U.;
3) die Gesamtheit der gleichzeitig lebenden (wachsenden) Menschen, Generation, Geschlecht:
nuo auguma uz augumiem, von Geschlecht zu Geschlecht. strādā Anglija jau augumiem A. XX, 128. tas jau mazākais savi augumi trīs atpakaļ LP. VII, 1210. rada būt kādam trešā augumā, mit jem. im dritten Grade verwandt sein. e̦smu ar tuo rada nuo baltas ķēves trešā augumā Etn. II, 45 (scherzhaft), verwandt mit dem siebenten Suppenschnitzel;
4) ein Abschnitt der Lebenszeit (des Wachstums), das Alter:
zē̦na, jaunekļa, vīra, vecīša augums, Knaben-, Jünglings-, Mannes-, Greisenalter Aps. III, 4;
5) = auguo- nis Mar.
Avots: ME I, 220, 221
balanda
balan̂da PS., balan̂da 2 Kand., balande Aps., balanta li. balánda, [balandà od. balañdė]), die Melde (Atriplex hortense): balandas der ielikt izsutušās vietās Etn.; tur neauga mieži, rudzi - balandītes (Var.: balandītes) vien ziedēja BW. 32289. [Wegen des -an- wohl entlehnt aus dem Kurischen oder Litauischen; vgl. das echt le. baluode.]
Avots: ME I, 253
Avots: ME I, 253
bārkšķi
‡ bārkšķi,
1) Fransen (mit âr 2 ) Salis: guovij mutē sānuos ir b.;
2) kleine Wurzeln:
bietēm apsnāj bārkšķus Uozuolnieki;
3) "?": rudzi zied ar tādiem maziem bârkšķīšiem 2 Iw.
Avots: EH I, 209
1) Fransen (mit âr 2 ) Salis: guovij mutē sānuos ir b.;
2) kleine Wurzeln:
bietēm apsnāj bārkšķus Uozuolnieki;
3) "?": rudzi zied ar tādiem maziem bârkšķīšiem 2 Iw.
Avots: EH I, 209
bēliņģis
bẽliņģis,
1): auch (mit è 2 ) Linden: rudzi bēliņģuos BW. 15616, 2; ‡
2) der Stock (die Etage) eines Hauses
Kaltenbr.
Avots: EH I, 216
1): auch (mit è 2 ) Linden: rudzi bēliņģuos BW. 15616, 2; ‡
2) der Stock (die Etage) eines Hauses
Kaltenbr.
Avots: EH I, 216
bēliņi
bēniņš
bergs
bestrs
bestrs
be̦strs, be̦sts,
1) gewandt [?], stattlich:
be̦strs vīrs Etn. III, 130. be̦stri (brave, tüchtige) puiši, be̦stri (prächtig, vortrefflich) rudzi Westkurland. nuolasa pagastā visas be̦stākās meitas MWM. VII, 34, Lems., Treiden; [
2) be̦sts, gross, dick
Nabben. be̦strs zirgs Salis. Zu ai. bhastrā "Blasebalg"?].
Avots: ME I, 281
1) gewandt [?], stattlich:
be̦strs vīrs Etn. III, 130. be̦stri (brave, tüchtige) puiši, be̦stri (prächtig, vortrefflich) rudzi Westkurland. nuolasa pagastā visas be̦stākās meitas MWM. VII, 34, Lems., Treiden; [
2) be̦sts, gross, dick
Nabben. be̦strs zirgs Salis. Zu ai. bhastrā "Blasebalg"?].
Avots: ME I, 281
birīgs
birîgs, ausgiebig, ergiebig, reichlich: šuogad ļuoti birīgi rudzi, birīgas auzas Janš.; [birîgs gads Mar.].
Avots: ME I, 298
Avots: ME I, 298
birt
bir̃t, -stu, biru (li. birti), intr., streuen, aus-, abfallen, rieseln, fliessen (von Tränen): birst ābelei balti ziedi, birst man gaužas asariņas. Sprw.: kâ lapas birst, tâ cilkē̦ki mirst. ne˙vienam milti nebirst nemaļuot; kad maļ, tad birst. asaras birst kâ pupas, zirņi; vārdi birst kâ pupas od. krusas graudi, od. vārdi tam bira kâzem brauktuves spaļi. krusa birst, es hagelt; sviedri birst, der Schweiss rinnt, perlt; labība, rudzi, auzas birst, rieselt aus, zuweilen mit Zusatz: ārā; šuogad labība, rudzi labi birst, gibt viel aus; piesēris riju ar labību, bet kuļuot ne˙kas nebiris LP. VI, 78. Zu bẽrt.
Avots: ME I, 298
Avots: ME I, 298
birums
birums,
1) die vollendete Handlung des Streuens, Rieselns, das Ausgestreutsein:
pazīst meitu bē̦gumiņu, vizulīšu birumiņu BW. 13481. pakaļ tautas dzinušies pa vizuļu birumiem BW. 13325, 1;
2) der durch das Ausstreuen od. Fallen entstandene Haufe:
lapu liels birums jau bija;
3) der Ertrag, die Ausgiebigkeit:
rudzi gan briedumā, gan birumā šuogad diezgan labi.
Kļūdu labojums:
dzinušies = dzinušās
Avots: ME I, 298, 299
1) die vollendete Handlung des Streuens, Rieselns, das Ausgestreutsein:
pazīst meitu bē̦gumiņu, vizulīšu birumiņu BW. 13481. pakaļ tautas dzinušies pa vizuļu birumiem BW. 13325, 1;
2) der durch das Ausstreuen od. Fallen entstandene Haufe:
lapu liels birums jau bija;
3) der Ertrag, die Ausgiebigkeit:
rudzi gan briedumā, gan birumā šuogad diezgan labi.
Kļūdu labojums:
dzinušies = dzinušās
Avots: ME I, 298, 299
birzums
IV bir̂zums [zu bir̂zt], die Ausgiebigkeit, der Ausfall beim Dreschen: šuogad rudziem labs birzums Adsel, AP., Erlaa, = birums.
Avots: ME I, 300
Avots: ME I, 300
bīties
bîtiês, bîstuos, dial. [Ruj.] bîkstuos, bijuos, [dial. auch bīduos],
1) sich fürchten, scheuen vor etw.,
mit dem Gen. od. nuo: Sprw. čaklas ruokas darba nebīstas. ai tautieti,... bīsties mana bāleliņa. bīsties grē̦ka, sveša māte, neraudini bārenīti A. 248. Sprw.: bīstas kâ ve̦lns od. žīds nuo krusta. bīstas kânuo uguns;
2) mit par u. dēļ: Sprw. viņs nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. es ne par kuo nebīstuos. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra? nebīsties nāves dēļ - ellē rūmes diezgan;
3) (mit dem Akk.) Ehrfurcht haben vor jem.:
bīties dievu, ve̦cākus (bibl.) Mag. III, 114 (Die Konstruktion mit dem Akk. ist jüngerer Ursprungs);
4) intr., Furcht hegen, sich scheuen, blüde sein:
zirgs bīstas; neiet pār tiltu. tilts laistās, ka acis bīstas LP. V, 356. uguni vairs (Māŗas dienā, 25. März) nedrīkst dedzināt, ka rudzi bīstas, tie iet ārā Mag. XX, 3,63. bīšanās, die Furcht, Scheu. [Manzel und Glück bieten auch (richtig?) transitive Formen: sieva, bīdama un dre̦bē̦dama Mark. 5, 33; dieu bidama Apost. 16, 14; kâ bē̦rni savu tē̦vu bīstam Manz. Post. III, 114. Nebst baîles, biedēt, baidît zu li. bijótis, apr˙biātwei, aksl. bojati se. "sich fürchten", ai. bhayatē "fürchtet sich", bhiyāna-h. "sich fürchtend", bhīti-h. "Furcht", bhīta-h. "erschrocken" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 24, Berneker Wrtb. I, 68, Meillet MSL. VIII, 235, Uljanov Znač. I, 24 2 .]
Avots: ME I, 304, 305
1) sich fürchten, scheuen vor etw.,
mit dem Gen. od. nuo: Sprw. čaklas ruokas darba nebīstas. ai tautieti,... bīsties mana bāleliņa. bīsties grē̦ka, sveša māte, neraudini bārenīti A. 248. Sprw.: bīstas kâ ve̦lns od. žīds nuo krusta. bīstas kânuo uguns;
2) mit par u. dēļ: Sprw. viņs nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. es ne par kuo nebīstuos. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra? nebīsties nāves dēļ - ellē rūmes diezgan;
3) (mit dem Akk.) Ehrfurcht haben vor jem.:
bīties dievu, ve̦cākus (bibl.) Mag. III, 114 (Die Konstruktion mit dem Akk. ist jüngerer Ursprungs);
4) intr., Furcht hegen, sich scheuen, blüde sein:
zirgs bīstas; neiet pār tiltu. tilts laistās, ka acis bīstas LP. V, 356. uguni vairs (Māŗas dienā, 25. März) nedrīkst dedzināt, ka rudzi bīstas, tie iet ārā Mag. XX, 3,63. bīšanās, die Furcht, Scheu. [Manzel und Glück bieten auch (richtig?) transitive Formen: sieva, bīdama un dre̦bē̦dama Mark. 5, 33; dieu bidama Apost. 16, 14; kâ bē̦rni savu tē̦vu bīstam Manz. Post. III, 114. Nebst baîles, biedēt, baidît zu li. bijótis, apr˙biātwei, aksl. bojati se. "sich fürchten", ai. bhayatē "fürchtet sich", bhiyāna-h. "sich fürchtend", bhīti-h. "Furcht", bhīta-h. "erschrocken" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 24, Berneker Wrtb. I, 68, Meillet MSL. VIII, 235, Uljanov Znač. I, 24 2 .]
Avots: ME I, 304, 305
boga
buoga U., buôgs 2,
1) ein mit Gestrüpp, Wald bewachsener Platz im Felde, eine (rundliche) Baumgruppe
[buôgs 2 Tals., Wandsen, Dond.]: priežu buogs, ein Fichtenwäldchen. sagriezis kumeļu gar meža buogu LP. V, 107;
2) der Haufe, die Schar Suhrs
[buôgs 2 Alschw.]: pīļu buogs. es redzēju irbes buogu aiz kalniņa ruotājam BW. 2568. viļņiem auga mieži, rudzi, buogām bē̦ri kumeliņi Ltd. 3995. dziedātāju buogs RKr. XVI, 121 (aus Windau) und 133 (aus Ranken). kūmas... apgāja vienā buogā plānā apkārt BW. I, S. 193. sastāt buodziņā, einen kleinen Kreis bilden Tēv. [Falls mit uo aus an, wohl zu li. bangà "Menge", prabangà "Übermass", an. bingr "Haufen" u. a.; s. Leskien Abl. 320 und Nomina 174 u. 260, Zupitza Germ. Gutt. 177, Wiedermann BB. XXVIII, 77 f., v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 312 f. und Trautmann Wrtb. 26.]
Avots: ME I, 361
1) ein mit Gestrüpp, Wald bewachsener Platz im Felde, eine (rundliche) Baumgruppe
[buôgs 2 Tals., Wandsen, Dond.]: priežu buogs, ein Fichtenwäldchen. sagriezis kumeļu gar meža buogu LP. V, 107;
2) der Haufe, die Schar Suhrs
[buôgs 2 Alschw.]: pīļu buogs. es redzēju irbes buogu aiz kalniņa ruotājam BW. 2568. viļņiem auga mieži, rudzi, buogām bē̦ri kumeliņi Ltd. 3995. dziedātāju buogs RKr. XVI, 121 (aus Windau) und 133 (aus Ranken). kūmas... apgāja vienā buogā plānā apkārt BW. I, S. 193. sastāt buodziņā, einen kleinen Kreis bilden Tēv. [Falls mit uo aus an, wohl zu li. bangà "Menge", prabangà "Übermass", an. bingr "Haufen" u. a.; s. Leskien Abl. 320 und Nomina 174 u. 260, Zupitza Germ. Gutt. 177, Wiedermann BB. XXVIII, 77 f., v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 312 f. und Trautmann Wrtb. 26.]
Avots: ME I, 361
brieda
briêda, brieds Spr., das Schwellen, die Zunahme im Wachstum, das Reifen: briedas laiks bijis izdevīgs. rudzi pašā briêdā [Saussen], Spr. Besonders im zusammengesetzten Lok. puszaļbriedā: ābuolus bē̦rni nuoēda pus- od. zaļbriedā, grün, noch halbreif AP.
Avots: ME I, 336
Avots: ME I, 336
briede
‡ briêde, in der Verbind. rudzu b., das Wetterfeuchten AP.: rudzus nuobriedē zibsnis - rudzu b.; pēc rudzu briedes rudzi sāk briest.
Avots: EH I, 243
Avots: EH I, 243
briest
briêst, - stu (- žu), - du (li. brę́sti), intr., inch., quellen, schwellen, dichter werden, im Wacstum, an Dicke, Fülle zunehmen, der Reife entgegen gehen: izkaltusi muca briest upē. graudi, vārpas, pumpuri, druvas, meitas krūtis, vē̦ders briest. briest man rudzi, briest man mieži, briest man jauna līgaviņa. es uzaugu tieva, gaŗa, tad vēl briedu resnumā. tēvs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 98. Fig., tumsa, duomas briest. te krūtīs jau saistītie spē̦ki briest Vēr. II, 38. mūsu sirdis brieda gaviļu priekuos. R. Sk. II, 106. Weiterhin zu apr. pobredints "beschwert". [Auswärtige Beziehungen sind unsicher, vgl. Berneker Wrtb. I, 85 (zu poln. ja - brząd "Zweig des Weinstocks" ) und 356 (zu gr. βρένϑος "Stolz", ir. brynne "Brust", kymr. brynn "Hügel" ) Persson Beitr. 20 und Zupitza Germ. Gutt. 129 und KZ. XXXVI, 65 (zu ae. brant "steil, hoch" ) und Trautmann Apr. Spr. 313.]
Avots: ME I, 338
Avots: ME I, 338
brikstēt
‡ bŗikstêt, -u, -ẽju, = brikšķêt: dzirdēja ... kaulus ņirkstam un bŗikstam Janš. Bandavā I, 151. rudzi un pūŗi tādi, ka bŗikst Paipala 45.
Avots: EH I, 248
Avots: EH I, 248
brosls
bruôsls: auch Golg., (mit ùo 2 ) Sessw.: b. tēviņš, zirgs Sessw.; "kupls, apalīgs, labi paaudzis" Druw.: bruosli rudzi, kustuoņi.
Avots: EH I, 247
Avots: EH I, 247
būkšķēt
bũkšķêt, bũkšêt, bũkstêt Sassm., - u, - ēju, intr., dumpf schallen, dröhnen: ja bij rudzi (klētī), tad švīkstēja, ja pe̦lavas, tad būksēja Ltd. 1488. nuo krita me̦lns kaķis būkšē̦dams BW. 21477,. smiltis būkšē̦damas krita kapā. kalējam sirds le̦c, būkš vien Dok. A. tâ situšies pa tumsu kuokuos, - kad būkš vien! Rīg. Av. cē̦rt duobē, ka būkšķ vien! Druv. Refl. - tiês, stark dröhnen, schallen: klaudzējās, būkšējās siev(a) ar tīni pakaļā BW. 21083. [Vgl. Berneker Wrtb. I, 99.]
Kļūdu labojums:
21477 = 20722,1
Avots: ME I, 358
Kļūdu labojums:
21477 = 20722,1
Avots: ME I, 358
cebri
čenkurot
cīsas
cĩsas: auch der Sing. gebräuchlich;
1): auch Iw., Pussen; šuogad labi rudzi: uz lauka cīsa pie cīsas Dond. cīsas jasane̦s kūlīšuos ebenda.
Avots: EH I, 276
1): auch Iw., Pussen; šuogad labi rudzi: uz lauka cīsa pie cīsas Dond. cīsas jasane̦s kūlīšuos ebenda.
Avots: EH I, 276
dakārst
dakrist
dakrist, ‡
2) zukommen, zufallen; sich gehören:
viņam dakrita tā manta Gr.-Buschh. viņam dakrita tâ runāt ebenda; ‡
3) = piemestiês 2: kāss (drudzis) dakrīt Sonnaxt; ‡
4) sich in Mussestunden an eine Arbeit machen:
kamanas dakrizdams pataisīju Kaltenbr.
Avots: EH I, 303
2) zukommen, zufallen; sich gehören:
viņam dakrita tā manta Gr.-Buschh. viņam dakrita tâ runāt ebenda; ‡
3) = piemestiês 2: kāss (drudzis) dakrīt Sonnaxt; ‡
4) sich in Mussestunden an eine Arbeit machen:
kamanas dakrizdams pataisīju Kaltenbr.
Avots: EH I, 303
dīglēt
drūdzēt
drūdzêt,
1) "sastingt, sasalt. erstarren vor Kälte"
Lös. n. Etn. IV, 18;
2) [drũdzêt, trösteln C., N. - Peb.]; frierend zittern:
sāk man jau ruokas drùdzêt 2 Vīt. 67, [kuo drùdzi 2? strādā! būs silti Fest. (III prs. drùdz 2). Wenigstens in der Bed. 2 zu drudzis, slav. drygati "zittern"; zur Bed. 1 vgl. drūvêt u. drūzêt.]
Kļūdu labojums:
2:trösteln = frösteln
Avots: ME I, 506
1) "sastingt, sasalt. erstarren vor Kälte"
Lös. n. Etn. IV, 18;
2) [drũdzêt, trösteln C., N. - Peb.]; frierend zittern:
sāk man jau ruokas drùdzêt 2 Vīt. 67, [kuo drùdzi 2? strādā! būs silti Fest. (III prs. drùdz 2). Wenigstens in der Bed. 2 zu drudzis, slav. drygati "zittern"; zur Bed. 1 vgl. drūvêt u. drūzêt.]
Kļūdu labojums:
2:trösteln = frösteln
Avots: ME I, 506
dūmakāt
dũmakât. -āju, dūmakuôt, intr., dampfen (vom Roggen in der Blütezeit): ziedamā laikā rudzi dūmakā Naud. bāls dūmakuo vīrāks Bārda Zem. d. 245.
Avots: ME I, 527
Avots: ME I, 527
dupēties
dupêtiês, dumpf schallen: sviedu šautru aruodā; ja bij mieži, sipējās, ja bij rudzi, dupējās BW. 25853, 5 var. Dafür auch dupinêt Wessen. Zu li. dùpinas "шесть с набалдашником, которым болтая в водѣ, загоняют рыбу в сѣти" vgl. le. dupenis), serb. dù`piti "mit Getöse schlagen ", sloven. dùpati "dumpf rauschen ", gr. δοῦπος "dumpfes Geräusch, Getöse ", s. Būga РФВ‚. LXX, 105.]
Avots: ME I, 518
Avots: ME I, 518
dzira
II dzira [Warkh.] (li. girà "Trunk"). dziŗa [Nigr.], Getränk,
a) fürs Vieh:
cik vārīju teļam dziru BW. 9397. 5 var. nedzirdini guovis ar miltu dzirām SDP. III, 56;
b) für Menschen:
drudzis atdze̦nams tikai ar riebīgu dziŗu Etn. IV, 3. izdarīja krietnu, svaigu dziru II, 183. mana dzira nerūgusi BW. 12325. vai dziras ne˙maz nevajadzēs? Alm. [dzira "ein bierähnliches Getränk" Stom.] dziras Mačs. ein Schmorfink Ar. [dziras U., saurer Mehltrank.]
Avots: ME I, 552
a) fürs Vieh:
cik vārīju teļam dziru BW. 9397. 5 var. nedzirdini guovis ar miltu dzirām SDP. III, 56;
b) für Menschen:
drudzis atdze̦nams tikai ar riebīgu dziŗu Etn. IV, 3. izdarīja krietnu, svaigu dziru II, 183. mana dzira nerūgusi BW. 12325. vai dziras ne˙maz nevajadzēs? Alm. [dzira "ein bierähnliches Getränk" Stom.] dziras Mačs. ein Schmorfink Ar. [dziras U., saurer Mehltrank.]
Avots: ME I, 552
dzīt
dzìt [PS., C., Serbigal. Jürg., N. - Peb., Neuenb., auch dzĩt Pl., Gr. - Würzau. Nigr., Selg., Wandsen. Dond., Bauske. Ruj., Wolm., Salis], dze̦nu, dzinu (li. giñti),
1) tr., treiben, jagen:
a) (von belebten Wesen:)
putnus, veļus dzīt. strādniekus dzīt pie darba. simtiem dzinu guovis, vēršus. luopus (guovis, aitas) dzīt ganuos. dze̦n zaķi, ķeŗ briedi. Jumi dzīt Konv. zivis ar purgu dukurā dzīt;
b) (von unbelebten Gegenständen:)
tapu, vadzi dz., cirvi kātā dz.; pāļus dz., Pfähle einrammen. ar puķīti laivu dzinu. vējš dze̦n sniegu acīs. kurmis dze̦n zemi augšā. ņem, māmiņa, bē̦rza rīksti, dzen miedziņu žagaruos. tagad darbs darbu dze̦n;
c) zu vertreiben bemüht sein:
drudzi, kašķi dz.; bārdu dz., rasieren;
d) treiben, führen, transportieren:
mantas, beim Umzug die Sachen führen, transportieren; baļķus, malku, žagarus, ūdeni dz.; rudzus, labību dz., einführen, einheimsen;
e) aufzutreiben suchen:
naudu; ein-, beitreiben: parādus, Paeglis dzina uotrreiz algu ruokā Vēr. II, 899;
f) vagu dzīt, eine Furche ziehen:
ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt. ne meitiņa ežu dzina BW. 3773. 2. lielu, platu baru dzinu (eine Schwade mähen) pa bāliņa tīrumiņu Etn. II, 118. brālītim rīdzi dzinu (nähte; Var.: šuvu) BW. 7384;
g) verfolgen:
pē̦das dzīt, die Spuren verfolgen. precenieki stāsta, ka tie, stirnu dzīdami, še sadzinuši pē̦das, tad viņu par zagli dzīs. man wird ihn als einen Dieb verfolgen;
h) fröhnen, sich hingeben, etwas zu erlangen suchen:
līgaviņa dze̦n vēl ve̦cu ieradumu BW. 22412. 1. pati... apēda, kārumus dzīdama 20533. tur nevar ne˙kādu lielu peļņu dzīt; i) sietiņus dzīt, ein Spiel Etn. II, 70;
2) intr.,
a) treiben:
kâ dze̦n, tâ iet od. tâ lied, wie mans treibt, so geht es;
b) verfolgen, nacheilen:
migliņā tautu bēgu. rasā dzina (gew. dzinās) pakaļā BW. 13458. ņem, bāliņ, uoša laivu, dzen (gew. dzenies) pakaļ vainadziņa 13595. Refl. -tiês.
1) sich bemühen, eifrig sein:
mans dē̦ls skuolā labi dze̦nas;
2) nachjagen:
es ar būtu klausījies, dzinās tautas, nevarēju BW. 13547. Konstruiert gew. mit pakaļ kam od. pēc kā: kuo, puisīti, tu duomā, man pakaļ dzīdamies BW. 6562. pēc māsiņas dzināmies Ltd. 2157.Auch mit dem Gen. und mit d. Akk.: dzenies manu vainadziņu BW. 3595 (Var.: vainadziņa), es tevi (jūs) dzīšuos Tr. IV, 109; 214. dzīsimies savu māsiņu BW. 13646, 17;
3) nach etwas streben:
bagātības dzīdamies BW. 21521. [dze̦nas launagu Etn. III, 156.] dzīties pēc guoda, mantas. lielu ļaužu bērniņš biju, bet uz lielu nedzinuos 20495. [Zu aksl. ženo, "treibe, jage", ai. hànti "schlägt", arm. gan "Schläge", gr. φόνος "Mord", ϑείνω "schlage", air. gonim "verwunde", ahd. gundea "Kampf" u. a., vgl. Fick Wrtb. I 4. 39 f. und 415.,Hübschmann Arm. Gramm. 431 f., Wiedemann BB. XXVII, 201 f., Walde Wrtb. 2 224 unter defendo, Boisacq Dict. 336, Persson Beitr. 647, Lidèn BB. XXI, 98 f., Reichelt KZ. XXXIX, 39, Trautmann Wrtb. 85.]
Kļūdu labojums:
3595 = 13595
Avots: ME I, 558, 559
1) tr., treiben, jagen:
a) (von belebten Wesen:)
putnus, veļus dzīt. strādniekus dzīt pie darba. simtiem dzinu guovis, vēršus. luopus (guovis, aitas) dzīt ganuos. dze̦n zaķi, ķeŗ briedi. Jumi dzīt Konv. zivis ar purgu dukurā dzīt;
b) (von unbelebten Gegenständen:)
tapu, vadzi dz., cirvi kātā dz.; pāļus dz., Pfähle einrammen. ar puķīti laivu dzinu. vējš dze̦n sniegu acīs. kurmis dze̦n zemi augšā. ņem, māmiņa, bē̦rza rīksti, dzen miedziņu žagaruos. tagad darbs darbu dze̦n;
c) zu vertreiben bemüht sein:
drudzi, kašķi dz.; bārdu dz., rasieren;
d) treiben, führen, transportieren:
mantas, beim Umzug die Sachen führen, transportieren; baļķus, malku, žagarus, ūdeni dz.; rudzus, labību dz., einführen, einheimsen;
e) aufzutreiben suchen:
naudu; ein-, beitreiben: parādus, Paeglis dzina uotrreiz algu ruokā Vēr. II, 899;
f) vagu dzīt, eine Furche ziehen:
ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt. ne meitiņa ežu dzina BW. 3773. 2. lielu, platu baru dzinu (eine Schwade mähen) pa bāliņa tīrumiņu Etn. II, 118. brālītim rīdzi dzinu (nähte; Var.: šuvu) BW. 7384;
g) verfolgen:
pē̦das dzīt, die Spuren verfolgen. precenieki stāsta, ka tie, stirnu dzīdami, še sadzinuši pē̦das, tad viņu par zagli dzīs. man wird ihn als einen Dieb verfolgen;
h) fröhnen, sich hingeben, etwas zu erlangen suchen:
līgaviņa dze̦n vēl ve̦cu ieradumu BW. 22412. 1. pati... apēda, kārumus dzīdama 20533. tur nevar ne˙kādu lielu peļņu dzīt; i) sietiņus dzīt, ein Spiel Etn. II, 70;
2) intr.,
a) treiben:
kâ dze̦n, tâ iet od. tâ lied, wie mans treibt, so geht es;
b) verfolgen, nacheilen:
migliņā tautu bēgu. rasā dzina (gew. dzinās) pakaļā BW. 13458. ņem, bāliņ, uoša laivu, dzen (gew. dzenies) pakaļ vainadziņa 13595. Refl. -tiês.
1) sich bemühen, eifrig sein:
mans dē̦ls skuolā labi dze̦nas;
2) nachjagen:
es ar būtu klausījies, dzinās tautas, nevarēju BW. 13547. Konstruiert gew. mit pakaļ kam od. pēc kā: kuo, puisīti, tu duomā, man pakaļ dzīdamies BW. 6562. pēc māsiņas dzināmies Ltd. 2157.Auch mit dem Gen. und mit d. Akk.: dzenies manu vainadziņu BW. 3595 (Var.: vainadziņa), es tevi (jūs) dzīšuos Tr. IV, 109; 214. dzīsimies savu māsiņu BW. 13646, 17;
3) nach etwas streben:
bagātības dzīdamies BW. 21521. [dze̦nas launagu Etn. III, 156.] dzīties pēc guoda, mantas. lielu ļaužu bērniņš biju, bet uz lielu nedzinuos 20495. [Zu aksl. ženo, "treibe, jage", ai. hànti "schlägt", arm. gan "Schläge", gr. φόνος "Mord", ϑείνω "schlage", air. gonim "verwunde", ahd. gundea "Kampf" u. a., vgl. Fick Wrtb. I 4. 39 f. und 415.,Hübschmann Arm. Gramm. 431 f., Wiedemann BB. XXVII, 201 f., Walde Wrtb. 2 224 unter defendo, Boisacq Dict. 336, Persson Beitr. 647, Lidèn BB. XXI, 98 f., Reichelt KZ. XXXIX, 39, Trautmann Wrtb. 85.]
Kļūdu labojums:
3595 = 13595
Avots: ME I, 558, 559
dzīvs
dzîvs (li. gývas).
1) lebendig, frisch, wach
L.: Sprw. par dzīvu duod vairāk nekā par mirušu. pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis Dīcm. pas. I, 23. tie mūs dzīvus aprīs LP. VI, 1, 31. dzīvs būsi gan, es wird dir nichts schaden U. dzīva uguns, lebendiges Feuer; dzīvs vējš, ein frischer Wind;
2) ganz, heil, unverletzt:
dzīvi rudzi U., dzīva labībiņa BW. 33299, 1. heiler (ungemahlener) Roggen, Korn; dzīvi (heile) zari egļa galdam Neu- Schwnb. dzīvi kaļķi. ungelöschter Kalk U.; dzīvu zemi atstāt. einen Teil des Landes ungepflügt lassen U.; pirksts vēl dzīvs palika, der Finger blieb unverletzt U.;
3) sonstige Fälle übertragener Bedeutung:
dzīva patiesība, lautere Wahrheit; kâ par dzīvuo nelaimi dunduri gluži kuoduši nuost Upīte Medn, laiki 161. juo dzīva nāve (der gewisse Tod) man nabagam Laps. - kūm. 135. kam viņam maksāt dzīvu naudu (baares Geld) LP. VI, 1. 180. dzīvs milzis uodu. ein Mückenschwarm Siuxt; dzīvus taukus ēst, blosses Fett essen Schwitten. Adv. dzīvi, dzīvā: tâ me̦luoja dzīvi tas vazaņķis Laps. - kūm. 116. sapņuoja dzīvā A. XII, 441. träumte in wachem Zustande. [Zu apr. acc. s. geīwan. slav. živъ. ai. jīvà-ḥ, la. vīvus, got. qius. ir. beo, kymr. byw "lebendig" u. a.; vgl. Stokes Wrtb. 165, Walde Wrtb. 2 846 f., Boisacq Dict. 120 unter βίος, Trautmann Wrtb. 76.]
Kļūdu labojums:
einen Teil = bei schlechtem Pflügen einen Teil
Avots: ME I, 560
1) lebendig, frisch, wach
L.: Sprw. par dzīvu duod vairāk nekā par mirušu. pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis Dīcm. pas. I, 23. tie mūs dzīvus aprīs LP. VI, 1, 31. dzīvs būsi gan, es wird dir nichts schaden U. dzīva uguns, lebendiges Feuer; dzīvs vējš, ein frischer Wind;
2) ganz, heil, unverletzt:
dzīvi rudzi U., dzīva labībiņa BW. 33299, 1. heiler (ungemahlener) Roggen, Korn; dzīvi (heile) zari egļa galdam Neu- Schwnb. dzīvi kaļķi. ungelöschter Kalk U.; dzīvu zemi atstāt. einen Teil des Landes ungepflügt lassen U.; pirksts vēl dzīvs palika, der Finger blieb unverletzt U.;
3) sonstige Fälle übertragener Bedeutung:
dzīva patiesība, lautere Wahrheit; kâ par dzīvuo nelaimi dunduri gluži kuoduši nuost Upīte Medn, laiki 161. juo dzīva nāve (der gewisse Tod) man nabagam Laps. - kūm. 135. kam viņam maksāt dzīvu naudu (baares Geld) LP. VI, 1. 180. dzīvs milzis uodu. ein Mückenschwarm Siuxt; dzīvus taukus ēst, blosses Fett essen Schwitten. Adv. dzīvi, dzīvā: tâ me̦luoja dzīvi tas vazaņķis Laps. - kūm. 116. sapņuoja dzīvā A. XII, 441. träumte in wachem Zustande. [Zu apr. acc. s. geīwan. slav. živъ. ai. jīvà-ḥ, la. vīvus, got. qius. ir. beo, kymr. byw "lebendig" u. a.; vgl. Stokes Wrtb. 165, Walde Wrtb. 2 846 f., Boisacq Dict. 120 unter βίος, Trautmann Wrtb. 76.]
Kļūdu labojums:
einen Teil = bei schlechtem Pflügen einen Teil
Avots: ME I, 560
gandēt
I gañdêt: auch (mit àn 2 ) Sonnaxt. Refl. -tiês: kad rudzi bij rijā kaltē̦ti, tad viņi negàndējās AP. ja viens niers gàndējas 2 , luops, nevar dzīvuot (mit àn 2 ) Sonnaxt. - Zur Bed. vgl. auch izgandêt.
Avots: EH I, 382
Avots: EH I, 382
gārša
II gãrša,
1) grosser (trockener
N.- Schwnb.) Wald, namentlich Fichtenwald, aber auch Laubwald [Ronneb.]: māsiņa mana nuogājuse sausu gāršu maliņā BW. 25926. redzēju sila gāršu trim reizēm nuolīžuojam 27301. rudzi kâ gārša Etn. II, 188;
2) Gebröch
L.;
3) gārša zeme, gārši, nasses, morastiges Land
Hr. n. U. - [Wohl zu dziŗa "Wald" und vielleicht (nach Fick Wrtb. III 4 , 40) an. kjarr "Gebüsch"; s. Lindén Stud. 8 3 , Sommer Balt. 127, Būga Aist. St. 100.]
Avots: ME I, 619
1) grosser (trockener
N.- Schwnb.) Wald, namentlich Fichtenwald, aber auch Laubwald [Ronneb.]: māsiņa mana nuogājuse sausu gāršu maliņā BW. 25926. redzēju sila gāršu trim reizēm nuolīžuojam 27301. rudzi kâ gārša Etn. II, 188;
2) Gebröch
L.;
3) gārša zeme, gārši, nasses, morastiges Land
Hr. n. U. - [Wohl zu dziŗa "Wald" und vielleicht (nach Fick Wrtb. III 4 , 40) an. kjarr "Gebüsch"; s. Lindén Stud. 8 3 , Sommer Balt. 127, Būga Aist. St. 100.]
Avots: ME I, 619
gaušs
gaũšs [Dond.],
1) langsam:
tu allažiņ tāds gaušs Lautb. Vidv. II, 72;
2) langsam wachsend,
n. U. undicht: "gauši rudzi"- saka par vājiem, lē̦ni auguošiem rudziem Schmarden (nach U.: der Roggen steht undicht). gauši sē̦ta sē̦kla, dünn gesäte Saat St. Häufiger das Adverb gauši [Ost - Livl. n. U.],
1) langsam:
gauši tautas jāja BW. 18452. gauši brauca vedējiņi 16744, 1;
[2) undicht
U. - Zu gauss.]
Avots: ME I, 613
1) langsam:
tu allažiņ tāds gaušs Lautb. Vidv. II, 72;
2) langsam wachsend,
n. U. undicht: "gauši rudzi"- saka par vājiem, lē̦ni auguošiem rudziem Schmarden (nach U.: der Roggen steht undicht). gauši sē̦ta sē̦kla, dünn gesäte Saat St. Häufiger das Adverb gauši [Ost - Livl. n. U.],
1) langsam:
gauši tautas jāja BW. 18452. gauši brauca vedējiņi 16744, 1;
[2) undicht
U. - Zu gauss.]
Avots: ME I, 613
ģeldēt
ģel̃dêt, -u, -ẽju, gelten, taugen, zu statten kommen: kuo ģeld pēc launaga kaŗuote. neģeld rudzi iesadā (od. iesalam) BW. 23824, 3. kur ģeld manas baltas sagšas 25887. Dafür genuin derēt. [Nebst li. geldėti "итти в прок" aus mnd. gelden "gelten, wert sein".]
Avots: ME I, 695
Avots: ME I, 695
glauns
glaũns: mit àu Ramkau,
2): glauni rudzi, guter Roggen
Ramkau; ‡
3) glatt
Iw., Schwitten: nuokasīt cirvja kātu glaũnu.
Avots: EH I, 391
2): glauni rudzi, guter Roggen
Ramkau; ‡
3) glatt
Iw., Schwitten: nuokasīt cirvja kātu glaũnu.
Avots: EH I, 391
grauds
graûds, [Demin. verächtl. graũdelis Līn.],
1) das Korn.
Sprw.: vai naudā, vai graudā? labāk ņem graudā nekâ naudā! dāvanas naudā un graudā, Geldspenden und Gaben an Getreide od. sonstigen Viktualien. kur miežu grauds guļ, tur rudzu grauds nevar gulēt, d. h. ein Betrunkener hat keinen Appetit. nuo rudziem dabūja desmituo graudu, der Roggen gab das zehnte Korn. me̦lnie od. vilka graudi luopk. II, 134, od. graudu tēviņi, Mutterkorn (secale cornutum) RKr. XII, 7;
2) von kornartigen Gegenständen:
miežu grauds, Gerstenkorn (miežu graudu varuot dziedēt Etn. III, 160). nuo pakavām pār viņu galvām skrēja kruvešu pikas un le̦dus graudi. tas tik teicējs, kam vārdi bir̃st kâ krusas graudi Seibolt. (acu) grauds, die Linse (lens crystalina). nuoņemt uz graudu, aufs Korn nehmen, genau etwas in Augenschein nehmen Etn. IV, 76; nuoiet, nuoieties nuo grauda, verkommen: viņš pa˙visam nuogājies nuo grauda. [Nebst ostle. grūds dass., serb. grüda "Klumpen", an. grautr "Brei", as. griot "Sand" u. a. zu graust, grūst (s. diese) vgl. Rozwadowski Mater i prace II, 348, Walde Wrtb. 2 661 unter rūdus, Berneker Wrtb. I, 357, Zupitza Germ. Gutt. 176, Boisacq Dict. 1068 f., Wood IF Anz. XXI, 14, Trautmann Wrtb. 99.]
Avots: ME I, 638, 639
1) das Korn.
Sprw.: vai naudā, vai graudā? labāk ņem graudā nekâ naudā! dāvanas naudā un graudā, Geldspenden und Gaben an Getreide od. sonstigen Viktualien. kur miežu grauds guļ, tur rudzu grauds nevar gulēt, d. h. ein Betrunkener hat keinen Appetit. nuo rudziem dabūja desmituo graudu, der Roggen gab das zehnte Korn. me̦lnie od. vilka graudi luopk. II, 134, od. graudu tēviņi, Mutterkorn (secale cornutum) RKr. XII, 7;
2) von kornartigen Gegenständen:
miežu grauds, Gerstenkorn (miežu graudu varuot dziedēt Etn. III, 160). nuo pakavām pār viņu galvām skrēja kruvešu pikas un le̦dus graudi. tas tik teicējs, kam vārdi bir̃st kâ krusas graudi Seibolt. (acu) grauds, die Linse (lens crystalina). nuoņemt uz graudu, aufs Korn nehmen, genau etwas in Augenschein nehmen Etn. IV, 76; nuoiet, nuoieties nuo grauda, verkommen: viņš pa˙visam nuogājies nuo grauda. [Nebst ostle. grūds dass., serb. grüda "Klumpen", an. grautr "Brei", as. griot "Sand" u. a. zu graust, grūst (s. diese) vgl. Rozwadowski Mater i prace II, 348, Walde Wrtb. 2 661 unter rūdus, Berneker Wrtb. I, 357, Zupitza Germ. Gutt. 176, Boisacq Dict. 1068 f., Wood IF Anz. XXI, 14, Trautmann Wrtb. 99.]
Avots: ME I, 638, 639
grieza
II grieza, die Stoppel Bers.: rudzu stapjiem liek grieztas virsū Aps. atstājis gaŗu griezu", saka, kad pļāvējs nuopļāvis labību paaugsti Bers. rudziem ir asa grieza Bers. n. A. XIII, 329. Zu griêzt.
Avots: ME I, 660
Avots: ME I, 660
griezt
grìezt (li. grẽ̦žti) C., [Serbigal, Schmucken, PS., AP., Neuenb., Jürg., Schujen], griêzt 2 Kand., [Dond., Selg., Wandsen], griẽzt Wolm., [Salis, Ruj., Pl., Paltemal, Sessau, Līn.], -žu, -zu,
1) kehren, wenden, drehen:
me̦tus uz stellēm, ratiņu, bizes gre̦dze̦nā. griez tu ceļu, dē̦lu māte, es tev ceļa negriezīšu BW. 23284. negriež vairs ceļa ne cilvē̦kam, ne luopam, auch ne ve̦lnam, er fürchtet sich vor niemand. griez apkārt, bāliņ, tavu kumeliņu! BW. 13970. Intrans.: jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751. apkārt griezu lielu riņķi ap atraitņa kamanām BW. 9350. bē̦rni danci grieza BW. 32865, 4. zirgus, guovis vienkuopu griezt, die Pferde, Kühe zusammentreiben. griezt visas malas od. maliņas apkārt, das Unterste zu oberst kehren. vēmiens griež U., (mir) wird übel. līgaviņa priekšu grieza, mutes deva Ltd. 2321. krūtis grieza pretim, die Stirn bieten: tas katram grūtumam grieza krūtis pretī Aps. tas tev vairs nekaunas man krūtis griezt pretī Alm. visiem griezis nagus pretim Upīte Medn. laiki 100. valuodu, sarunu uz citu pusi, uz citām lietām griezt, das Gespräch auf andere Gegenstände leiten. ausis uz putnu balstiņām griezt Aps. uz tevim dziesmu griežu, uz tevim valuodiņu, ich wedrde mich gegen dich mit meinem Liede, mit meiner Rede BW. 1030. griezt valuodu heisst auch - dialektische Eigentümlichkeiten aufweisen: ik pēc zemes gabaliņa griež savādu valuodiņu BW. 21129. visu acis (so auch vērība griezta) grieztas uz jūŗu A. XIII, 246. par labu griezt, verbessern: tuo nelaimi varam par labu griezt Dünsb.; uz ļaunu griezt, eine böse Wendung geben Kaudz. M. griezt kažuokam ļaunuo pusi, seine schlimmen Seiten zeigen, sich zum Bösen andern die Schuld geben;
2) winden, bauen:
grib putniņi ligzdu griezt BW. 4479 (Amt-Durben, Alt-Seeksahten, Zirau), gew. vīt, taisīt;
3) breuhen:
linus Mar.;
4) gre̦dze̦nu griezt BW. 32299; 32302. sudraba (Var.: ze̦ltā) grieztu gredzentiņu 6318 var. [stīgām griezta (od. griêzta?) vilnainīte " ein drahtdurchwirktes Tuch"
Bielenstein Holzb. 435];
5) intr., sich drehen, tanzen:
nu tik griež! nu tikai sākuot griezt vaļā, ka putuot vien LP. Refl. -tiês,
1) sich drehen:
zeme griežas ap sauli, viņš griežas kâ vilciņš riņķī. princim sāka galva riņķī griezties JK. V, 68. Das Part. griezdamies, sich drehend, wird oft gebraucht
a) bei den Verben der Bewegung zur Bezeichnung der Intensität
aiziet griezdamies, er eilt über Hals und Kopf drvon. skrej peklē griezdamies BW. 5954. zaķis nāk griezdamies atpakaļ LP. IV, 221 sniegs nāk zemē griezdamies. gaŗa, plata kļava lapa krīt griezdamās BW. 17442;
b) bei augt, wachsen, zur Bezeichnung des üppigen Wachstums:
auzpas, mieži, rudzi, kāpuosti, lini aug griezdamies, man aug mieži griezdamies BW. 653. augat, mani gaŗi mati, vizbuļuos griezdamies BW. 5498;
2) sich wenden, sich anders gestalten, sich ändern, ein andere Richtung nehmen:
vējš tagad griezies. griežas saule uz vakaru (auch pret vakaru, vakarā) BW. 15805. kaut jel dzīvīte grieztuos citādi Aps. ja tik vien varē̦tu citādi kâ griezties Apsk. visam vajadzēja griezties par labu Kaudz. M. lieta griezās pa˙visam citās sliedēs Aps. valuodas griežas uz tagadējām valsts būšanām Kaudz. M.;
3) biegen, kehren:
atpakaļ griezties, zurückkehren. ceļš griežas palabuo ruoku, kruogā. griezies ceļa maliņā BW. 1869;
4) sich hin und her wenden, [sich viel bewegen und zu tun machen
U.], spielen, lärmen, toben: [bē̦rni tur griežas pa istabu kâ nelabais. [nikni griezties St. " übel hantieren"];
5) mit Fähigkeit sich zu wenden hört auch die Lebensfähigkeit auf, daher bedeutet
nevarēja vairs griezties nicht mehr leben, auskommen können: vīrs lielā trūcībā nevarē̦dams ne˙kādi vairs griezties LP. VII, 106. [Nebst gruozīt und grīzte, sowie apr. greanste " Strang aus gedrehten Baumzweigen" und granstis " Bohrer" zu an. kringr. " Kreis, Ring", mndl. cringhen " sich wenden", ae. cringan " sich winden", d. Kringel u. a. (s. Fick Wrtb. I 4 , 213 und BB. VI, 213 und Trautmann Wrtb. 97) resp. zu engl. crank " gekrümmt", norw. krenkja " verrenken" u. a. (s. Fick Wrtb. III 4 , 52 Wiedemann BB. XXVII, 229 1 , Lidén Stud. 13 f., Wood IF XVIII, 12 und XXII, 162).]
Kļūdu labojums:
tavu kumeliņu = savu kumeliņu
LP. = LP, VII, 620
uz vakaru = uz vasaru
1869 = 13691
Avots: ME I, 662, 663
1) kehren, wenden, drehen:
me̦tus uz stellēm, ratiņu, bizes gre̦dze̦nā. griez tu ceļu, dē̦lu māte, es tev ceļa negriezīšu BW. 23284. negriež vairs ceļa ne cilvē̦kam, ne luopam, auch ne ve̦lnam, er fürchtet sich vor niemand. griez apkārt, bāliņ, tavu kumeliņu! BW. 13970. Intrans.: jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751. apkārt griezu lielu riņķi ap atraitņa kamanām BW. 9350. bē̦rni danci grieza BW. 32865, 4. zirgus, guovis vienkuopu griezt, die Pferde, Kühe zusammentreiben. griezt visas malas od. maliņas apkārt, das Unterste zu oberst kehren. vēmiens griež U., (mir) wird übel. līgaviņa priekšu grieza, mutes deva Ltd. 2321. krūtis grieza pretim, die Stirn bieten: tas katram grūtumam grieza krūtis pretī Aps. tas tev vairs nekaunas man krūtis griezt pretī Alm. visiem griezis nagus pretim Upīte Medn. laiki 100. valuodu, sarunu uz citu pusi, uz citām lietām griezt, das Gespräch auf andere Gegenstände leiten. ausis uz putnu balstiņām griezt Aps. uz tevim dziesmu griežu, uz tevim valuodiņu, ich wedrde mich gegen dich mit meinem Liede, mit meiner Rede BW. 1030. griezt valuodu heisst auch - dialektische Eigentümlichkeiten aufweisen: ik pēc zemes gabaliņa griež savādu valuodiņu BW. 21129. visu acis (so auch vērība griezta) grieztas uz jūŗu A. XIII, 246. par labu griezt, verbessern: tuo nelaimi varam par labu griezt Dünsb.; uz ļaunu griezt, eine böse Wendung geben Kaudz. M. griezt kažuokam ļaunuo pusi, seine schlimmen Seiten zeigen, sich zum Bösen andern die Schuld geben;
2) winden, bauen:
grib putniņi ligzdu griezt BW. 4479 (Amt-Durben, Alt-Seeksahten, Zirau), gew. vīt, taisīt;
3) breuhen:
linus Mar.;
4) gre̦dze̦nu griezt BW. 32299; 32302. sudraba (Var.: ze̦ltā) grieztu gredzentiņu 6318 var. [stīgām griezta (od. griêzta?) vilnainīte " ein drahtdurchwirktes Tuch"
Bielenstein Holzb. 435];
5) intr., sich drehen, tanzen:
nu tik griež! nu tikai sākuot griezt vaļā, ka putuot vien LP. Refl. -tiês,
1) sich drehen:
zeme griežas ap sauli, viņš griežas kâ vilciņš riņķī. princim sāka galva riņķī griezties JK. V, 68. Das Part. griezdamies, sich drehend, wird oft gebraucht
a) bei den Verben der Bewegung zur Bezeichnung der Intensität
aiziet griezdamies, er eilt über Hals und Kopf drvon. skrej peklē griezdamies BW. 5954. zaķis nāk griezdamies atpakaļ LP. IV, 221 sniegs nāk zemē griezdamies. gaŗa, plata kļava lapa krīt griezdamās BW. 17442;
b) bei augt, wachsen, zur Bezeichnung des üppigen Wachstums:
auzpas, mieži, rudzi, kāpuosti, lini aug griezdamies, man aug mieži griezdamies BW. 653. augat, mani gaŗi mati, vizbuļuos griezdamies BW. 5498;
2) sich wenden, sich anders gestalten, sich ändern, ein andere Richtung nehmen:
vējš tagad griezies. griežas saule uz vakaru (auch pret vakaru, vakarā) BW. 15805. kaut jel dzīvīte grieztuos citādi Aps. ja tik vien varē̦tu citādi kâ griezties Apsk. visam vajadzēja griezties par labu Kaudz. M. lieta griezās pa˙visam citās sliedēs Aps. valuodas griežas uz tagadējām valsts būšanām Kaudz. M.;
3) biegen, kehren:
atpakaļ griezties, zurückkehren. ceļš griežas palabuo ruoku, kruogā. griezies ceļa maliņā BW. 1869;
4) sich hin und her wenden, [sich viel bewegen und zu tun machen
U.], spielen, lärmen, toben: [bē̦rni tur griežas pa istabu kâ nelabais. [nikni griezties St. " übel hantieren"];
5) mit Fähigkeit sich zu wenden hört auch die Lebensfähigkeit auf, daher bedeutet
nevarēja vairs griezties nicht mehr leben, auskommen können: vīrs lielā trūcībā nevarē̦dams ne˙kādi vairs griezties LP. VII, 106. [Nebst gruozīt und grīzte, sowie apr. greanste " Strang aus gedrehten Baumzweigen" und granstis " Bohrer" zu an. kringr. " Kreis, Ring", mndl. cringhen " sich wenden", ae. cringan " sich winden", d. Kringel u. a. (s. Fick Wrtb. I 4 , 213 und BB. VI, 213 und Trautmann Wrtb. 97) resp. zu engl. crank " gekrümmt", norw. krenkja " verrenken" u. a. (s. Fick Wrtb. III 4 , 52 Wiedemann BB. XXVII, 229 1 , Lidén Stud. 13 f., Wood IF XVIII, 12 und XXII, 162).]
Kļūdu labojums:
tavu kumeliņu = savu kumeliņu
LP. = LP, VII, 620
uz vakaru = uz vasaru
1869 = 13691
Avots: ME I, 662, 663
grudzenēt
gruģināt
gūšķis
gūšķis, [ein Nimmersatt Wid.]; "grābšķīgs cilvē̦ks, kurš viena darba darba nepabeidzis ķeŗas pie uotra, kuo vēl nenākas strādāt": vēl rudzi nav nuopļauti, jau kâ gùšķis 2 [Lis.] skrēja pie liniem Tirsen. Zu gũstīt.
Avots: ME I, 687
Avots: ME I, 687
ieart
ìear̂t, tr.,
1) ein-, hineinpflügen:
rudzi paliek neiearti MWM. VI, 638. zemē ar˙vienu de̦r mē̦slus vē̦lāk ieart;
2) anfangen zu pflügen.
- iearšanas diena, der Tag, da man den ersten Pflug in die Erde setzt (Tiburtiustag, der 14. April) U. [Refl. -tiês,
1) unvorsätzlich (hin) eingerflügt werden
(mit dem Agens im Dativ): man iearās tavā daļā Drosth. pīpe iearās (wurde beim Pflügen verschüttet) zemē Jürg. arkls iearās (geriet beim Pflügen hinein) dziļi zemē;
2) hineinpflügen
(intr.): viņš jau tālu iearies manā pļavā;
3) ans Pflügen sich gewöhnen und es erlernen:
viņš jau labi iearies;
4) sich hineinwühlen:
puika iearies sìenā Trik.]
Avots: ME II, 1, 2
1) ein-, hineinpflügen:
rudzi paliek neiearti MWM. VI, 638. zemē ar˙vienu de̦r mē̦slus vē̦lāk ieart;
2) anfangen zu pflügen.
- iearšanas diena, der Tag, da man den ersten Pflug in die Erde setzt (Tiburtiustag, der 14. April) U. [Refl. -tiês,
1) unvorsätzlich (hin) eingerflügt werden
(mit dem Agens im Dativ): man iearās tavā daļā Drosth. pīpe iearās (wurde beim Pflügen verschüttet) zemē Jürg. arkls iearās (geriet beim Pflügen hinein) dziļi zemē;
2) hineinpflügen
(intr.): viņš jau tālu iearies manā pļavā;
3) ans Pflügen sich gewöhnen und es erlernen:
viņš jau labi iearies;
4) sich hineinwühlen:
puika iearies sìenā Trik.]
Avots: ME II, 1, 2
iegula
‡ iẽgula Frauenb. "eine Niederung in einem Acker, wo sich Wasser ansammelt": iegulās rudzi izpuvuši.
Avots: EH I, 515
Avots: EH I, 515
ieiet
ìeiet,
1): izpriecāties pa dārzu, cik iegāja (so viel man nur wollte)
Pas. II, 380. rauduot jam iegāja prātā (kam in den Sinn) stabulīte VIII, 281. ar māju ieiešanu (mit dem Verpfändetwerden) bankā tik drīzi neveiksies Janš. Dzimtene III2, 56; ‡
2) = ieviestiês Seyershof: nu jau tās luopu sugas ir iegājušas. Refl. -tiês,
1): kad ieietas, kājas labi luokās Auleja;
2) = ìenãktiês 1: uogas iegājušās Kaltenbr. pēc rudzu zieda sāk rudziem ie. grauds AP.; ‡
4) man ieietas Saikava, ich werde müde:
man iegājās ir līdz kūtīm aizejuot; ‡
5) = lèktiês 2 PV.: nuo vakarējās saraušanās darbā man ir iegājies: e̦smu stīvs un nevarīgs; ‡
6) = ieil̃gt PV.: man šī slimība ir iegājusies.
Avots: EH I, 516
1): izpriecāties pa dārzu, cik iegāja (so viel man nur wollte)
Pas. II, 380. rauduot jam iegāja prātā (kam in den Sinn) stabulīte VIII, 281. ar māju ieiešanu (mit dem Verpfändetwerden) bankā tik drīzi neveiksies Janš. Dzimtene III2, 56; ‡
2) = ieviestiês Seyershof: nu jau tās luopu sugas ir iegājušas. Refl. -tiês,
1): kad ieietas, kājas labi luokās Auleja;
2) = ìenãktiês 1: uogas iegājušās Kaltenbr. pēc rudzu zieda sāk rudziem ie. grauds AP.; ‡
4) man ieietas Saikava, ich werde müde:
man iegājās ir līdz kūtīm aizejuot; ‡
5) = lèktiês 2 PV.: nuo vakarējās saraušanās darbā man ir iegājies: e̦smu stīvs un nevarīgs; ‡
6) = ieil̃gt PV.: man šī slimība ir iegājusies.
Avots: EH I, 516
iekūpēties
ieliekņa
iêliẽkņa 2 Nigr.], iẽliekņ, [ieliekna Laud.], eine Niederung, eine feuchte, niedrig gelegene Stelle: rudzi ieliekņās izpuvuši Kokn., [Welonen]. viņas brida pa kapiem un ieliekņām Vēr. II, 30. upe ar saviem krastiem un ielieknām Līb. 42. [ìelìekņa 2 "mežā ieliecies pļavas gabals" Nerft. Vgl. liekna.]
Avots: ME II, 40
Avots: ME II, 40
iemalt
ìemal̃t, ‡
2) für sich (?) mahlen
(perfektiv): jie sev daudz iesala iemaluši Oknist. Refl. -tiês, für sich mahlen (perfektiv): cik miltu iemalies nu tiem sadīgušajiem rudziem? Oknist.
Avots: EH I, 529
2) für sich (?) mahlen
(perfektiv): jie sev daudz iesala iemaluši Oknist. Refl. -tiês, für sich mahlen (perfektiv): cik miltu iemalies nu tiem sadīgušajiem rudziem? Oknist.
Avots: EH I, 529
iesēt
ìesẽt, tr., einsäen: miežus, labību. Refl. -tiês, von selbst sich einsäen: kaut rudzi iesē̦tuos!
Avots: ME II, 63
Avots: ME II, 63
iesprugt
iezāļot
ìezâļuôt, tr.,
1) balsamieren, Medikamente einspritzen:
kad šis lielkungs nuomiris, tad tuo iezāļuojuši LP. IV, 229;
2) durch Medikamente behexen:
puisi, meitu. Refl. -tiês, = iezaļuot: rudzi labi iezāļuojušies Mag. IV, 2, 115.
Avots: ME II, 91
1) balsamieren, Medikamente einspritzen:
kad šis lielkungs nuomiris, tad tuo iezāļuojuši LP. IV, 229;
2) durch Medikamente behexen:
puisi, meitu. Refl. -tiês, = iezaļuot: rudzi labi iezāļuojušies Mag. IV, 2, 115.
Avots: ME II, 91
iezelt
I ìezel̂t, ergrünen, grün werden: rudzi negribuot lāgā iezelt Saul. sējumi bij diezgan labi uznākuši un iezē̦luši A. XI, 37. cilāts akmens neiezeļ Purap. Fig.: draudzes skuolas daudzmaz iezē̦lušas Kronv. Das Refl. -tiês ungew.: jauni sējumi iezē̦lušies St.
Avots: ME II, 91
Avots: ME II, 91
īpašīgi
īstin
izbailes
izbaîles, auch (nom. s.) izbaîlis Schreck, Furcht, Entsetzen: drudzis nuo izbailēm cēlies LP. VII, 249. māte izbailēs aizmūk uz mežu IV, 49. duošu uz izbailēm gaļas saēsties III, 106. ar mazām izbailītēm sejā Stari III, 25. nabadzīte tik tikkuo nepaģībst aiz liela izbaiļa R. Sk. I. 29; Etn. I, 66. [Bei Glück auch der Sing. izbaile: izbaile nāce pār visiem Luk. I, 65. duos jums bē̦du maizi un izbailes ūdeni Jes. 30, 20.]
Avots: ME I, 714, 715
Avots: ME I, 714, 715
izbalot
izbaluôt (unter izbalinât ), ‡
2) intr., ausbleichen:
rudzi izbaluo Seyershof. ‡ Refl. -tiês Segew., izbalâtiês Linden in Kurl., ausbleichen (intr.): drēbe izbalājās saulē un liêtā Linden.
Avots: EH I, 433
2) intr., ausbleichen:
rudzi izbaluo Seyershof. ‡ Refl. -tiês Segew., izbalâtiês Linden in Kurl., ausbleichen (intr.): drēbe izbalājās saulē un liêtā Linden.
Avots: EH I, 433
izbidžīt
izgatavēt
‡ izgatavêt Auleja, Seyershof, = izgatavuôt: Refl. -tiês, reif werden (vom Getreide) AP.: kad rudzi izgatavējas, sāc pļaut Zvirgzdine.
Avots: EH I, 447
Avots: EH I, 447
izgatavot
izgatavuôt, Refl. -tiês, ‡
2) = nùogatavuôtiês; reif werden: vasaras rudzi ātrāk izgatavuojas AP. uogas piesaulē ātrāk izgatavājas Linden in Kurt.
Avots: EH I, 447
2) = nùogatavuôtiês; reif werden: vasaras rudzi ātrāk izgatavuojas AP. uogas piesaulē ātrāk izgatavājas Linden in Kurt.
Avots: EH I, 447
izgult
izgult,
1) sich an verschiedenen Orten hinlegen (zum Schlafen):
viesi izgula pa visām istabām Nigr.;
2) sich auswärts ausbeugen:
baļķis siênā izgulis Ruj.;
3) rudzi izguluši nuo sniega Ruj., = sniegs izgulējies (s. izgulēt 7) rudzus. Refl. - tiês, sich niederliegend ausstrecken.]
Avots: ME I, 741
1) sich an verschiedenen Orten hinlegen (zum Schlafen):
viesi izgula pa visām istabām Nigr.;
2) sich auswärts ausbeugen:
baļķis siênā izgulis Ruj.;
3) rudzi izguluši nuo sniega Ruj., = sniegs izgulējies (s. izgulēt 7) rudzus. Refl. - tiês, sich niederliegend ausstrecken.]
Avots: ME I, 741
izkampt
izkàmpt: šuopavasar rudzi tādi izkampti Frauenb., in diesem Frühjahr ist der Roggen stellenweise ausgegangen.
Avots: EH I, 453
Avots: EH I, 453
izklēmēt
‡ izklēmêt "undicht werden" (perfektiv): rudzi izklēmējuši Plm. labība izklēmējusi Trik.
Avots: EH I, 456
Avots: EH I, 456
izkūlot
izkũluôt, izkũlât, intr., ausschiessen, lang auswachsen, sturppin werden: stipri iezē̦lušie rudzi rudenī izkūluo, tāpēc ka laikā tie nav nuoganīti Siuxt.
Avots: ME I, 758
Avots: ME I, 758
izkuls
izkuls, izkula LW. 1921, No 39, 3 2 der Ausdrusch: šuogad rudziem labs izkuls RKr. XV, 116. Fig.: pie mums šuogad slikts izkuls arī kramplaužiem B. Vēstn. Auch. izkũlums: izkūlums bijis labs Aps. Vgl. birums.
Avots: ME I, 756
Avots: ME I, 756
izlīt
izlît [li. išlýti], intr.,
1) [ausfliessen], ausgegossen werden, abregnen:
reiz izlijušais vairs nebija sasmeļams JR. VII, 123. pē̦rkuonis izlijušā debesī rūc Austr. [rudzi izlīst nuo maisa U.];
2) verregnen, vom Regen durchnässt werden:
rudzi izlijuši, nevar maizi izcept. Refl. - tiês,
1) ausströmen, überfliessen:
mēs tikai tuo dabūjam ēst, kas sitiem izlijās LP. VII, 182;
2) zur Genüge regnen, sich ausregnen:
nu diezgan jau izlijies;
3) gehörig vom Regen durchnässt werden:
izlijies un piekusis zemnieka dē̦ls ielaidās miegā Niedra.
Avots: ME I, 765
1) [ausfliessen], ausgegossen werden, abregnen:
reiz izlijušais vairs nebija sasmeļams JR. VII, 123. pē̦rkuonis izlijušā debesī rūc Austr. [rudzi izlīst nuo maisa U.];
2) verregnen, vom Regen durchnässt werden:
rudzi izlijuši, nevar maizi izcept. Refl. - tiês,
1) ausströmen, überfliessen:
mēs tikai tuo dabūjam ēst, kas sitiem izlijās LP. VII, 182;
2) zur Genüge regnen, sich ausregnen:
nu diezgan jau izlijies;
3) gehörig vom Regen durchnässt werden:
izlijies un piekusis zemnieka dē̦ls ielaidās miegā Niedra.
Avots: ME I, 765
izmist
II izmist (li. išmìsti), intr., sich ernähren, überwintern, durchkommen: viņam šuoziem izmitusi četri zirgi un kumeļš. rudzi pa ziemu labi izmituši Nigr. divi bajāri lielījās cietu ziemu izmituši BW. 27957, 6. tē̦va, tē̦va es meitiņa, līdz ziemiņu izmitīšu RKr. XVI, 142.
Avots: ME I, 772
Avots: ME I, 772
izpilēt
izpilêt: kad rudzi nuozied karstā laikā, tad tie izpil (d. h., nach der Blüte sind an den Ähren Tröpfchen zu sehen, und Körner bilden sich nicht) Ramkau.
Avots: EH I, 471
Avots: EH I, 471
izplaukt
izplaûkt (išpláukti), intr.,
1) aus schlagen, in Ähren schiessen, aufblühen
kuoki jau izplaukuši. lapas jau pilnīgi izplaukušas MWM. VIII, 288. mieži, rudzi izplaukuši. vēl nav griķi izauguši. jau ziediņi izplaukši BW. 15733. es gaidīju izplaukstuot (puķi) 15862;
2) fig., hervorspriessen, erblühen:
viņu sirdīs viegli un dabiski izplaukst mīlestība Kronw. [bei Glück auch reflexiv: priecājies, tu neauglīgā,... izplauksties! Galat. 4, 27.]
Avots: ME I, 781
1) aus schlagen, in Ähren schiessen, aufblühen
kuoki jau izplaukuši. lapas jau pilnīgi izplaukušas MWM. VIII, 288. mieži, rudzi izplaukuši. vēl nav griķi izauguši. jau ziediņi izplaukši BW. 15733. es gaidīju izplaukstuot (puķi) 15862;
2) fig., hervorspriessen, erblühen:
viņu sirdīs viegli un dabiski izplaukst mīlestība Kronw. [bei Glück auch reflexiv: priecājies, tu neauglīgā,... izplauksties! Galat. 4, 27.]
Avots: ME I, 781
izpliksnēt
izpliksnêt, = izputêt Nerft; "ausbrennen (intr.), verdorren": rudzi izpliksnējuši nuo sausuma Neugut; "iznīkst nuo ūdens": rudzi izpliksnējuši (ūdens vai sniegs tuos izgulējis) Fockenhof.]
Avots: ME I, 783
Avots: ME I, 783
izraustains
‡ izraûstaîns Ramkau, ungleich (stellenweise besser, stellenweise schlechter) gewachsen : izraustaini rudzi.
Avots: EH I, 476
Avots: EH I, 476
izsalot
‡ izsaluôt,
1) nach wiederholtem Frieren (infolge wiederhoft überstandener Fröste) verschwinden, eingehen:
ūdens uz pļavām izsaluo (im Herbst und im Frühjahr) Lubn., (izsalā) Nautrēni, rudzi izsaluojuši Sessw., (mit -ā- ) Nautrēni;
2) = izsal̂t, durchfrieren: aukstā laikā izmazgātuo veļu (un drēbes, istablietas) izliek laukā, lai izsaluo N.-Peb.
Avots: EH I, 478
1) nach wiederholtem Frieren (infolge wiederhoft überstandener Fröste) verschwinden, eingehen:
ūdens uz pļavām izsaluo (im Herbst und im Frühjahr) Lubn., (izsalā) Nautrēni, rudzi izsaluojuši Sessw., (mit -ā- ) Nautrēni;
2) = izsal̂t, durchfrieren: aukstā laikā izmazgātuo veļu (un drēbes, istablietas) izliek laukā, lai izsaluo N.-Peb.
Avots: EH I, 478
izsarkt
izsar̂kt, intr., (rot werdend) verkommen: šie izskaidruo, ka viņu zemē agri sē̦ti rudzi mē̦dzuot izsarkt B. Vēstn. linu lauki jānuorauj laikā, lai nesaglumē, neizsarkst un nesapūst uz tīruma Vīt. 10.
Avots: ME I, 795
Avots: ME I, 795
izšautēt
izšautêt, ‡
2) "?": lai kvē̦pi un dūmi drudzi krietni izšautē (= izsautē?) LP. VI, 147 (aus Kreuzb.).
Avots: EH I, 485
2) "?": lai kvē̦pi un dūmi drudzi krietni izšautē (= izsautē?) LP. VI, 147 (aus Kreuzb.).
Avots: EH I, 485
izzilēt
jāt
jât, jâju [li. jóju, [slav. jati]),
1) intr., tr., reiten:
tautietis jāja baltu zirgu BW. 14378. Sprw.: viens jāj cūku, uotrs kazu, der eine versteht es so, der andere anders. ragana jāj sluotu kātu. jāju, jāju augstu kalnu BW. 13250, 28. puiši jāja sprandzē̦tiem kumeļiem (Instr.) 13005. jāju, jāju leišu zemi, leišu meitas lūkuoties 13266, 1. drudzis jāj, das Fiebre schüttelt; lietuvē̦ns jāj cilvē̦kus, luopus, der Alp drückt Menschen, Tiere;
2) fahren Sarken,
[Ludzen, Landskorna, Raipol]. Refl. -tiês,
1) um die Wette reiten:
iesim jāties;
2) rasen, grassieren:
kuo tu jājies? [Zu ai. yāti "geht, fährt", ir. áth "Furt" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 442.]
Avots: ME II, 107
1) intr., tr., reiten:
tautietis jāja baltu zirgu BW. 14378. Sprw.: viens jāj cūku, uotrs kazu, der eine versteht es so, der andere anders. ragana jāj sluotu kātu. jāju, jāju augstu kalnu BW. 13250, 28. puiši jāja sprandzē̦tiem kumeļiem (Instr.) 13005. jāju, jāju leišu zemi, leišu meitas lūkuoties 13266, 1. drudzis jāj, das Fiebre schüttelt; lietuvē̦ns jāj cilvē̦kus, luopus, der Alp drückt Menschen, Tiere;
2) fahren Sarken,
[Ludzen, Landskorna, Raipol]. Refl. -tiês,
1) um die Wette reiten:
iesim jāties;
2) rasen, grassieren:
kuo tu jājies? [Zu ai. yāti "geht, fährt", ir. áth "Furt" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 442.]
Avots: ME II, 107
jauns
jaûns (li. jáunas, [slav. junъ]),
1) jung, geringen Alters:
jauns bē̦rns, cilvē̦ks, zirgs, kuoks, jaunā audze, meitene, guovs, puķe, zāle; jauna zeme, erst seit kurzem urbar gemachtes Land. tavs ve̦cākais dē̦ls jaunāks par manu jaunākuo brāli. Doppeldeutig: jauna sieva, eine junge, jugendliche Frau od. eine seit kurzem verheiratete Frau, od. eine andere, zweite Gattin: ķēniņš paņēma jaunu sievu. jauns vīrs, ein junger, jugendlicher Mann od. ein Mann kurz nach der Hochzeit; [ auch: ein anderer, zweiter Gatte.] jauni ļaudis, junge Leute beiderlei Geschlechts od. ein junges Ehepaar, Neuvermählte, auch jaunais pāris; ebenso jauns saimnieks, ein junger, jugendlicher Wirt od. ein Wirt, der eben Wirt geworden ist; [ auch: ein anderer Wirt (viņš sev dabūja jaunu saimnieku);] jauna meita, ein junges, jugendliches Mädchen od. eine eben in den Dienst angenommene Magd, oder auch die jüngste, unverheiratete Schwester od. auch eine nahe Verwandte der Braut: jaunā meita bija neprecējusēs radiniece BW. III, 1, 27; jauns puisis, ein junger, jugendlicher Brusch od. ein eben in den Dienst getretener Knecht, od. auch der leibliche Bruder des Bräutigams: izbrauc katrs (brūte un brūtgāns) savrup nuo savām mājām, katrs sava jaunā puiša (īstā brāļa), savas jaunās meita (īstās māsas) pavadīts BW. III, 1, 19. Sprw.: jauniem ve̦ci jāklausa. jaunam jauns prāts. jauns ar jaunu, ve̦cs ar ve̦cu. jaunam luopam dienas. jauns un traks. jauns strādā, ve̦cs slinkuo. jauns slinkuo, ve̦cs muocies. jauns sliņķis, ve̦cs zaglis. Merkwürdig der Plur. in Wendungen: dievs devis jauns dē̦lus, jaunas meitas, Gott hat einen Sohn, eine Tochter gegeben (geboren werden lassen). jauni dē̦li sabraukuši LP. II, 25. saule vēsti atsūtīja, jauni radi brālīšuos; tuo vēl labi nezināju, vai brālītis, vai māsiņa;
2) jung, einem Jungen angehörig:
tev jaunākas kājas: eji tu! nuo jaunām dienām, von Jugend auf. saimniecei jaunās dienās gadījies... LP. VII, 948;
3) neu,
a) anders beschaffen als früher:
jauns zirgs, ein neues Pferd (auch ein junges Pf.). ieiet jaunā dzīvuoklī. ieņemt jaunu piena spainīti, von einem neuen, anderen Milcheimer zu schöpfen anfangen. manam grābeklim zari izlūzuši, paduod man jaunu, gib mir eine andere Harke. jauns ķēniņš cēlās pār Ēģiptes zemi II. Mos. 1, 8;
b) anders und zwar besser:
mēs muostamies uz janu, jauku dzīvi;
c) anders, Früheres ersetzend:
jaunus spē̦kus, jaunu cerību iegūt. vēžiem jau jauna āda;
d) erst seit kürzerer Zeit vorhanden:
jauni draugi, jauni laikraksti, jaunas ziņas; jauni izgudruojumi; jaunākais laiks;
e) seit kurzer Zeit vorhanden und deshalb nicht abgenutzt:
jaunaus drēbes, kamanas, ē̦kas, jauni rati, svārki; [jauns alus U., frisches Bier];
f) in Verbindung mit Zeitbestimmungen - neu: jauns mēnesis, gads, jauna nedēļa;
g) neu, frisch, heurig, (zur Bezeichnung der Produkte des Jahres):
jauni kartupeļi, mieži, rudzi, jauna maize, neues Brot (von diesjährigem Getreide): putraimu putrai neapstrēbsim līdz jauniem Tirs.; jauns piens, Beestmilch; jauna gaļa, frisches Fleisch; jauna nauda, für neues Korn erhaltenes Gend Grünh.;
h) neu, unbekannt:
pateikšu kuo jaunu LP. V, 214. kuo dzird jauna? vai zini kuo nuo jauna? weisst du was Neues? Auf eine solche Frage erfolgt vielfach die scherzhafte, sich reimande Antwort: suns apēd aunu Etn. IV, 42;
i) nuo jauna, pa jaunam, par jaunu, von neuem, aufs neue:
duoties nuo jauna jūŗā LP. III, 76. sāk pa jaunam strādāt LP. VI, 478, 520. māte viņu raidīja par jaunu pasaulē VI, 852; VII, 1008. [Zu ai. yuvan - (gen. s. yūnaḥ, Komparativ yavīyas -), la. juvenis "jung; Jüngling", kymr. iau "jünger", got. juggs "jung" u. a., s. Brugmann M. U. II, 192 ff., Berneker, Wrtb. I, 459, Walde Wrtb. 2 400, Trautmann Wrtb. 106.]
Avots: ME II, 101, 102
1) jung, geringen Alters:
jauns bē̦rns, cilvē̦ks, zirgs, kuoks, jaunā audze, meitene, guovs, puķe, zāle; jauna zeme, erst seit kurzem urbar gemachtes Land. tavs ve̦cākais dē̦ls jaunāks par manu jaunākuo brāli. Doppeldeutig: jauna sieva, eine junge, jugendliche Frau od. eine seit kurzem verheiratete Frau, od. eine andere, zweite Gattin: ķēniņš paņēma jaunu sievu. jauns vīrs, ein junger, jugendlicher Mann od. ein Mann kurz nach der Hochzeit; [ auch: ein anderer, zweiter Gatte.] jauni ļaudis, junge Leute beiderlei Geschlechts od. ein junges Ehepaar, Neuvermählte, auch jaunais pāris; ebenso jauns saimnieks, ein junger, jugendlicher Wirt od. ein Wirt, der eben Wirt geworden ist; [ auch: ein anderer Wirt (viņš sev dabūja jaunu saimnieku);] jauna meita, ein junges, jugendliches Mädchen od. eine eben in den Dienst angenommene Magd, oder auch die jüngste, unverheiratete Schwester od. auch eine nahe Verwandte der Braut: jaunā meita bija neprecējusēs radiniece BW. III, 1, 27; jauns puisis, ein junger, jugendlicher Brusch od. ein eben in den Dienst getretener Knecht, od. auch der leibliche Bruder des Bräutigams: izbrauc katrs (brūte un brūtgāns) savrup nuo savām mājām, katrs sava jaunā puiša (īstā brāļa), savas jaunās meita (īstās māsas) pavadīts BW. III, 1, 19. Sprw.: jauniem ve̦ci jāklausa. jaunam jauns prāts. jauns ar jaunu, ve̦cs ar ve̦cu. jaunam luopam dienas. jauns un traks. jauns strādā, ve̦cs slinkuo. jauns slinkuo, ve̦cs muocies. jauns sliņķis, ve̦cs zaglis. Merkwürdig der Plur. in Wendungen: dievs devis jauns dē̦lus, jaunas meitas, Gott hat einen Sohn, eine Tochter gegeben (geboren werden lassen). jauni dē̦li sabraukuši LP. II, 25. saule vēsti atsūtīja, jauni radi brālīšuos; tuo vēl labi nezināju, vai brālītis, vai māsiņa;
2) jung, einem Jungen angehörig:
tev jaunākas kājas: eji tu! nuo jaunām dienām, von Jugend auf. saimniecei jaunās dienās gadījies... LP. VII, 948;
3) neu,
a) anders beschaffen als früher:
jauns zirgs, ein neues Pferd (auch ein junges Pf.). ieiet jaunā dzīvuoklī. ieņemt jaunu piena spainīti, von einem neuen, anderen Milcheimer zu schöpfen anfangen. manam grābeklim zari izlūzuši, paduod man jaunu, gib mir eine andere Harke. jauns ķēniņš cēlās pār Ēģiptes zemi II. Mos. 1, 8;
b) anders und zwar besser:
mēs muostamies uz janu, jauku dzīvi;
c) anders, Früheres ersetzend:
jaunus spē̦kus, jaunu cerību iegūt. vēžiem jau jauna āda;
d) erst seit kürzerer Zeit vorhanden:
jauni draugi, jauni laikraksti, jaunas ziņas; jauni izgudruojumi; jaunākais laiks;
e) seit kurzer Zeit vorhanden und deshalb nicht abgenutzt:
jaunaus drēbes, kamanas, ē̦kas, jauni rati, svārki; [jauns alus U., frisches Bier];
f) in Verbindung mit Zeitbestimmungen - neu: jauns mēnesis, gads, jauna nedēļa;
g) neu, frisch, heurig, (zur Bezeichnung der Produkte des Jahres):
jauni kartupeļi, mieži, rudzi, jauna maize, neues Brot (von diesjährigem Getreide): putraimu putrai neapstrēbsim līdz jauniem Tirs.; jauns piens, Beestmilch; jauna gaļa, frisches Fleisch; jauna nauda, für neues Korn erhaltenes Gend Grünh.;
h) neu, unbekannt:
pateikšu kuo jaunu LP. V, 214. kuo dzird jauna? vai zini kuo nuo jauna? weisst du was Neues? Auf eine solche Frage erfolgt vielfach die scherzhafte, sich reimande Antwort: suns apēd aunu Etn. IV, 42;
i) nuo jauna, pa jaunam, par jaunu, von neuem, aufs neue:
duoties nuo jauna jūŗā LP. III, 76. sāk pa jaunam strādāt LP. VI, 478, 520. māte viņu raidīja par jaunu pasaulē VI, 852; VII, 1008. [Zu ai. yuvan - (gen. s. yūnaḥ, Komparativ yavīyas -), la. juvenis "jung; Jüngling", kymr. iau "jünger", got. juggs "jung" u. a., s. Brugmann M. U. II, 192 ff., Berneker, Wrtb. I, 459, Walde Wrtb. 2 400, Trautmann Wrtb. 106.]
Avots: ME II, 101, 102
jebkur
jedināt
jēls
jê̦ls,
2)
c): jē̦la labība, ungenügend getrocknetes Getreide
Linden in Kurl. tik jē̦li dubļi, ka nezini, kur kāju spert Siuxt. rāceņi sapuvuši tik jē̦li (nass), ka luopam pat nede̦r ebenda; ‡
d) jē̦la gaļa, "das sehr zarte Fleisch eines kleinen Ferkels"
Kaltenbr.;
3): rudziem vārpas vēl tīri jē̦las Orellen;
5): auch AP., Auleja, Frauenb., Kaltenbr., Orellen, Ramkau, Saikava, Seyershof, Warkl., Zvirgzdine: jē̦la virve. jē̦ls pavediens;
6): nicht abgehärtet, zart
Diet.; viņš visuos darbuos j. Heidenfeld. jē̦lam j. darbs ebenda. viņš ne˙kur neķersies ar duku, bet visur tâ jē̦li Orellen. j. cilvē̦ks; ein bei der Arbeit nachlässiger Mensch AP. man tīri jē̦la dūša palika (mir wurde ganz sshlecht, schwach zu Mut), ka tis plācenis nerūga Saikava;
7): jē̦lu laiž nuo mutes ārā, spricht unflätige Worte
Zvirgzdine; ‡
8) undicht (vom Gewebe):
tâ jē̦li nuoausts tas palgs Frauenb.
Avots: EH I, 564
2)
c): jē̦la labība, ungenügend getrocknetes Getreide
Linden in Kurl. tik jē̦li dubļi, ka nezini, kur kāju spert Siuxt. rāceņi sapuvuši tik jē̦li (nass), ka luopam pat nede̦r ebenda; ‡
d) jē̦la gaļa, "das sehr zarte Fleisch eines kleinen Ferkels"
Kaltenbr.;
3): rudziem vārpas vēl tīri jē̦las Orellen;
5): auch AP., Auleja, Frauenb., Kaltenbr., Orellen, Ramkau, Saikava, Seyershof, Warkl., Zvirgzdine: jē̦la virve. jē̦ls pavediens;
6): nicht abgehärtet, zart
Diet.; viņš visuos darbuos j. Heidenfeld. jē̦lam j. darbs ebenda. viņš ne˙kur neķersies ar duku, bet visur tâ jē̦li Orellen. j. cilvē̦ks; ein bei der Arbeit nachlässiger Mensch AP. man tīri jē̦la dūša palika (mir wurde ganz sshlecht, schwach zu Mut), ka tis plācenis nerūga Saikava;
7): jē̦lu laiž nuo mutes ārā, spricht unflätige Worte
Zvirgzdine; ‡
8) undicht (vom Gewebe):
tâ jē̦li nuoausts tas palgs Frauenb.
Avots: EH I, 564
joču
I juõču: juõ˙ču Kal., OB., Rutzau; j. prāvi rudzi vorzüglich lang gewachsener Roggen Diet. sajukšanai vajadzēja rasties, un j. juo tie arāji sāka kustēt L. Av. 1850, № 14.
Avots: EH I, 570
Avots: EH I, 570
jucenis
jucenis,
1) der Wirrwarr, die Wirrnis:
tu mums sataisīji labu juceni Hug.;
2) der Pl.
juceņi - pakaļpalikušie rudzi, kad pļauj ar gaŗkāta izkapti Sonnaxt.
Avots: ME II, 115
1) der Wirrwarr, die Wirrnis:
tu mums sataisīji labu juceni Hug.;
2) der Pl.
juceņi - pakaļpalikušie rudzi, kad pļauj ar gaŗkāta izkapti Sonnaxt.
Avots: ME II, 115
judras
judras (li. jùdros) N. - Autz u. N. - Sessau n. U., judres [Dond.], judri, Leindotter (camelina sativa): judrītēm (Var.: judriņiem) te izaugt, ne labiem liniņiem BW. 28321. izmin judras, izmin lāčus, lai aug mani tīri rudzi BW. 32560, 12. [Unklar ist das Verhältnis zu estn. judr und liv. juďrøs dass.; nach Thomsen Beröringer 175 sind diese aus dem Baltischen entlehnt.]
Avots: ME II, 115
Avots: ME II, 115
kāja
kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,
1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,
a) die Füsse bekleiden,
b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,
a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;
b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,
a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;
b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,
a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;
b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;
c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;
d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;
e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. 2 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];
3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;
4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;
5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;
6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];
7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;
8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;
9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;
10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k̕ayl "Schritt".]
Avots: ME II, 186, 187, 188
1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,
a) die Füsse bekleiden,
b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,
a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;
b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,
a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;
b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,
a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;
b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;
c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;
d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;
e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. 2 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];
3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;
4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;
5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;
6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];
7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;
8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;
9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;
10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k̕ayl "Schritt".]
Avots: ME II, 186, 187, 188
kājīgs
kamāt
II kamât:
1): auch Oknist; drücken, knutschen
Memelshof; drückend, knutschend, liebkosend quälen Mar., Saikava, (mit -ât ) Nautrēni; quälen Gr.Buschh. n. FBR. XII, 84, Saucken, (mit -ât ) Auleja, Bērzgale, Kalupe, Pilda, Warkl., Zvirgzdine: visu dienu kamāja kēņiņa meitu Pas. VIII, 395. atgulies pie sievas, palika nemierīgs un sāka sievu k. XII, 415 (aus Domopol). k. kaķi Nautrēni. kamā zirgu, bez ceļa braukdams Warkl. k. zirgu pi grūta darba Zvirgzdine. kamāja juos (=strādniekus) ar grūtuo darbu Pas. X, 136 (aus Zvirgzdine). grē̦ki juo kamā Pilda; ‡
2) "unordentlieh kneten"
Schwitten, "pikāt" Erlaa: k. mīklu, biezpienu, nlāceni Erlaa; ‡
3) knillen
Kalnemois; "nekartīgi salikt" Meselau; ‡
4) "?": atliduo ... kâ mirdzuoši laimes putni, kamādami raižu un rūpju nuomuocītās dvēseles Veselis Dienas krusts 160. ‡ Refl. -tiês,
1) einander drücken, knutschen, quälen
Mar.;
2) sich plagen, abmühen, quälen
Prl., Saikava, Saukken, (mit -ât- ) Auleja, Bērzgale, Nautrēni, Pilda, Warkl., Wessen: kamājies, kamājies pi taida smaguma, - saslimsi! Nautrēni. viņš jau pie rijas būs. kamājas ar ... rudziem Veselis Netic. Toma mīlest. 116;
2) "bez vajadzības kur jaukties, gruozīties" Kalnemois;
3) sich mühsam fortbewegen
Celm. Zur Bed. vgl. auch ‡ atkamât und ‡ iekamât I.
Avots: EH I, 581
1): auch Oknist; drücken, knutschen
Memelshof; drückend, knutschend, liebkosend quälen Mar., Saikava, (mit -ât ) Nautrēni; quälen Gr.Buschh. n. FBR. XII, 84, Saucken, (mit -ât ) Auleja, Bērzgale, Kalupe, Pilda, Warkl., Zvirgzdine: visu dienu kamāja kēņiņa meitu Pas. VIII, 395. atgulies pie sievas, palika nemierīgs un sāka sievu k. XII, 415 (aus Domopol). k. kaķi Nautrēni. kamā zirgu, bez ceļa braukdams Warkl. k. zirgu pi grūta darba Zvirgzdine. kamāja juos (=strādniekus) ar grūtuo darbu Pas. X, 136 (aus Zvirgzdine). grē̦ki juo kamā Pilda; ‡
2) "unordentlieh kneten"
Schwitten, "pikāt" Erlaa: k. mīklu, biezpienu, nlāceni Erlaa; ‡
3) knillen
Kalnemois; "nekartīgi salikt" Meselau; ‡
4) "?": atliduo ... kâ mirdzuoši laimes putni, kamādami raižu un rūpju nuomuocītās dvēseles Veselis Dienas krusts 160. ‡ Refl. -tiês,
1) einander drücken, knutschen, quälen
Mar.;
2) sich plagen, abmühen, quälen
Prl., Saikava, Saukken, (mit -ât- ) Auleja, Bērzgale, Nautrēni, Pilda, Warkl., Wessen: kamājies, kamājies pi taida smaguma, - saslimsi! Nautrēni. viņš jau pie rijas būs. kamājas ar ... rudziem Veselis Netic. Toma mīlest. 116;
2) "bez vajadzības kur jaukties, gruozīties" Kalnemois;
3) sich mühsam fortbewegen
Celm. Zur Bed. vgl. auch ‡ atkamât und ‡ iekamât I.
Avots: EH I, 581
karogs
karuõgs,
1): Demin. acc. s. karudziņu BW. 31963 var., (aus Lennew).; kaujas karuodziņ[u] BW. 31963, 4 var. izrakstītu karuodziņu 31015.
Avots: EH I, 590
1): Demin. acc. s. karudziņu BW. 31963 var., (aus Lennew).; kaujas karuodziņ[u] BW. 31963, 4 var. izrakstītu karuodziņu 31015.
Avots: EH I, 590
kārot
‡ II kāruôt,
1) locker, bröcklig werden (vom Eise)
Baar in seinem Exemplar von U., vgl. izkāruôt;
2) rudzi kāruo BielU., die Roggenpflänzchen sind durch die Frühlingsnachtfröste aus der Erde herausgezogen, so dass die Wurzeln in der Luft sind,
vgl. ‡ izkāruôt III. kāruotāja zeme BielU., Moorboden, dersolches an den Roggenpflänzchen bewirkt.
Avots: EH I, 605
1) locker, bröcklig werden (vom Eise)
Baar in seinem Exemplar von U., vgl. izkāruôt;
2) rudzi kāruo BielU., die Roggenpflänzchen sind durch die Frühlingsnachtfröste aus der Erde herausgezogen, so dass die Wurzeln in der Luft sind,
vgl. ‡ izkāruôt III. kāruotāja zeme BielU., Moorboden, dersolches an den Roggenpflänzchen bewirkt.
Avots: EH I, 605
kārst
II kā̀rst, -stu, -su (li. káršti ): rudzi kārst Auleja. uogas kārst Warkl., Pas. V, 149.
Avots: EH I, 603
Avots: EH I, 603
karstumguļa
kar̂stumguļa od. kar̂stuma guļa od. rudzis">drudzis, hitziges Fieber, Nervenfieber: tā saslima ar karstumguļu un nuomira RA., A. XX, 413, LP. VII, 1243.
Avots: ME II, 164
Avots: ME II, 164
karsulis
‡ karsulis, die Entzündung: ūdeņa trūkums miesā drīz dzemdē drudzi, kārsuli Pēt. Av. II, 235: vēl kārsulis vainīgā vietā neva Pēt. Av. II, īp. pielik., 11.
Avots: EH I, 590
Avots: EH I, 590
kartupeleite
‡ kàrtupeleite 2 (mit ei
Avots: EH I, 590
Avots: EH I, 590
kasteris
kasus
kasus: auch Burtn., Ermes, Kegeln, Lubn., PS., Roop, Salis, Serbigal, Trik., Wenden. k. ar drudzi gājuši caur mežu Pas. XIII, 343.
Avots: EH I, 592
Avots: EH I, 592
ķēžains
ķēžains (?)"fremde Bestandteile enthaltend (vom Getreide)": ķēžaini rudzi, zirņi Rugāji.]
Avots: ME II, 378
Avots: ME II, 378
klānis
klānis (li. klõnis "Niederung"): rudzi klàņiem 2 izsutuši Kaltenbr. lieli klāņi zemes nestrādāti ebenda. atradu klàni 2 uogu Sonnaxt. miglas klãņi ("blāķi") Behnen.
Avots: EH I, 612
Avots: EH I, 612
kliegt
klìegt: auch (mit iê 2 ) Pernigel, Salis; klìegt 2 guovis majā Sonnaxt. visi kliedz (klagen), ka vāji rudzi Kaltenbr. ja kuo sacīs saimenice, sit pa pašu kliedzamuo (Mund)! BW. 28877, 1. ‡ Refl. -tiês,
1) wiederholt schreien
Seyershof: gailis kliedzas tur viņā pusē;
2) um die Wette schreien:
viņi kliedzēs līdz trijām reizām Pas. XI, 129.
Avots: EH I, 620
1) wiederholt schreien
Seyershof: gailis kliedzas tur viņā pusē;
2) um die Wette schreien:
viņi kliedzēs līdz trijām reizām Pas. XI, 129.
Avots: EH I, 620
ko
kùo, ‡
7) sobald als:
k. pirkstus pie ābuoliem dalikusi, tâ paliek stāvuot Pas. IV, 27 (ähnlich: V, 25; VIII, 369): k. beidz sìenu pļaut, tùo jāķeŗas pie rudziem AP.
Avots: EH I, 685
7) sobald als:
k. pirkstus pie ābuoliem dalikusi, tâ paliek stāvuot Pas. IV, 27 (ähnlich: V, 25; VIII, 369): k. beidz sìenu pļaut, tùo jāķeŗas pie rudziem AP.
Avots: EH I, 685
kratīt
kratît, - u, - ĩju (li. kratýti), tr., freqn. zu krèst,
1) wiederholt schütteln:
kratām salmiņus, lai bira graudi BW. 14763, 1. kur manas pē̦rnās kratāmās dakšas, lai kratu panākstus pa luogu laukā BW. 20891. kratāmas dakšas lietuo uzkratīšanai, kluonā labību kuļuot Grünh. viņš duomīgi kratīja galvu. tec galviņu kratīdams BW. 14008, 5;
2) schüttelnd Mengfutter bereiten
[Dond., Wandsen]: reiz kratīja muižas meitas luopiem ē̦damuo LP. VII, 63;
3) schütteln (vom Fieber):
tautu dē̦lu druzis krata BW. 8973. drudzis vairāk ne˙kas kâ ļaunā muocīšana, kratīšana LP. I, 162. viņu krata dre̦buļi Purap. Sprw.: Matīs, Matīs, ve̦lns tevi kratīs! es wird dir schlimm ergehen;
4) schütteln, stuchen (von einem hart trabenden Pferde:
ve̦cais bēris viegli te̦k, lai nekrata ve̦damās BW. 16150, 1. šis zirgs vare̦ni krata;
5) fig., ausschütten:
svešam savu sirdi priekšā kratīt LP. VI, 668. kaimiņa ļaudis atnāca viņu kratīt V, 33. Refl. -tiês,
1) sich schütteln, Ekel empfinden, sich erwehren, sich zu befreien suchen:
viņš īdzīgi kratījās nuo tās nuost MWM. X, 481;
2) sich aufdrängen:
visi tavi kankarīši uz meitām kratījās BW. 20430. viņš kratās man virsū kâ negudrs Kav.;
3) sich unruhig gebärden, nachlässig sein
Etn. IV, 97, PS. [Nebst krèst (s. dies), kre̦tulis zu an. hrađr "schnell", ir. crothim "schüttele", s. Zupitza Germ. Gutt. 123, Falk - Torp 928.]
Avots: ME II, 261
1) wiederholt schütteln:
kratām salmiņus, lai bira graudi BW. 14763, 1. kur manas pē̦rnās kratāmās dakšas, lai kratu panākstus pa luogu laukā BW. 20891. kratāmas dakšas lietuo uzkratīšanai, kluonā labību kuļuot Grünh. viņš duomīgi kratīja galvu. tec galviņu kratīdams BW. 14008, 5;
2) schüttelnd Mengfutter bereiten
[Dond., Wandsen]: reiz kratīja muižas meitas luopiem ē̦damuo LP. VII, 63;
3) schütteln (vom Fieber):
tautu dē̦lu druzis krata BW. 8973. drudzis vairāk ne˙kas kâ ļaunā muocīšana, kratīšana LP. I, 162. viņu krata dre̦buļi Purap. Sprw.: Matīs, Matīs, ve̦lns tevi kratīs! es wird dir schlimm ergehen;
4) schütteln, stuchen (von einem hart trabenden Pferde:
ve̦cais bēris viegli te̦k, lai nekrata ve̦damās BW. 16150, 1. šis zirgs vare̦ni krata;
5) fig., ausschütten:
svešam savu sirdi priekšā kratīt LP. VI, 668. kaimiņa ļaudis atnāca viņu kratīt V, 33. Refl. -tiês,
1) sich schütteln, Ekel empfinden, sich erwehren, sich zu befreien suchen:
viņš īdzīgi kratījās nuo tās nuost MWM. X, 481;
2) sich aufdrängen:
visi tavi kankarīši uz meitām kratījās BW. 20430. viņš kratās man virsū kâ negudrs Kav.;
3) sich unruhig gebärden, nachlässig sein
Etn. IV, 97, PS. [Nebst krèst (s. dies), kre̦tulis zu an. hrađr "schnell", ir. crothim "schüttele", s. Zupitza Germ. Gutt. 123, Falk - Torp 928.]
Avots: ME II, 261
krēst
krèst,
1): drudzis kreš Lng., das Fieber schüttelt (ihn); mit Schwung werfen:
krètis 2 puodu zemē Kaltenbr. kai ķeršu aiz rīkles, kai krè[tī]šu 2 uz zemes ... Auleja; ‡
6) k. pa ausi, ohrfeigen
Warkl. - Zur Bed. vgl. auch ‡ àizkrēst.
Avots: EH I, 652
1): drudzis kreš Lng., das Fieber schüttelt (ihn); mit Schwung werfen:
krètis 2 puodu zemē Kaltenbr. kai ķeršu aiz rīkles, kai krè[tī]šu 2 uz zemes ... Auleja; ‡
6) k. pa ausi, ohrfeigen
Warkl. - Zur Bed. vgl. auch ‡ àizkrēst.
Avots: EH I, 652
krēst
krèst [auch Trik., Wolmarshof] (li. krė̃sti "schütteln"), [krẽst Bl., Tr.], krešu, krètu (auch krēšu prs., krest inf.), tr.,
1) fallen machen, schütteln, [erschüttern
Lng.]: rauduvīte rasu krēta BW. 26524. kaulus drudzis kreš un lauza St. viņš baltas pūkas zemē kreš Plūd.;
2) gierig fressen, essen
[Alt-Rahden]: kreš vienmē̦r, kad tikai dabū LA., Gold., Etn. IV, 98;
3) rūsa krēš, es wetterleuchtet
Erlaa. kaut pamalā ziemeļu blāzma vēl krēš Vēr. II, 37;
4) husten:
kuo viņš te kreš? Ruj. n. U.;
[5) krēst (angeblich mit einem prt. krēsu) Wessen, seine Notdurft verrichten.
] Refl. -tiês,
1) bange sein, beben
Elv.;
2) sich erleichtern, seine Notdurft verrichten
L. [Zu kratît (s. dies).]
Avots: ME II, 276, 277
1) fallen machen, schütteln, [erschüttern
Lng.]: rauduvīte rasu krēta BW. 26524. kaulus drudzis kreš un lauza St. viņš baltas pūkas zemē kreš Plūd.;
2) gierig fressen, essen
[Alt-Rahden]: kreš vienmē̦r, kad tikai dabū LA., Gold., Etn. IV, 98;
3) rūsa krēš, es wetterleuchtet
Erlaa. kaut pamalā ziemeļu blāzma vēl krēš Vēr. II, 37;
4) husten:
kuo viņš te kreš? Ruj. n. U.;
[5) krēst (angeblich mit einem prt. krēsu) Wessen, seine Notdurft verrichten.
] Refl. -tiês,
1) bange sein, beben
Elv.;
2) sich erleichtern, seine Notdurft verrichten
L. [Zu kratît (s. dies).]
Avots: ME II, 276, 277
krūmot
krũmuôt, intr., staudenartig wachsen, sich bestauden: rudzi krūmuo Behnen; [krūmuoti rudzi, der Staudenroggen Wid.]; so auch das Refl. -tiês: aiz luoga krūmuojas apiņi MWM. X, 206.
Avots: ME II, 292
Avots: ME II, 292
kūpēt
kûpêt, -u, - ẽju ([li. kūpė̕ti "sieden"], asl. кыпѣти "wallen, überlaufen"), intr., rauchen, dampfen, qualmen, stäuben: še dūmiņi nekūpēja BW. 6961. skals kūp. biezputra, ēdiens kūp jau uz galda. lietus nāca kūpē̦dams BW. 15745, 3. maza migliņa kūpēja pa viļņiem Skalbe. rudzi zieduot kūp [li. rugiaĩ kúpa]. me̦luo, ka ausis kūp. dē̦ls laiž vaļā, ka kūp vien. melnītis vilka kūpē̦dams BW. 4872. ļaunas valuodas sāka kūpēt pa nāburgiem Neik. spalvas vien kūpēja pa gaisu MWM. X, 357. - Zu kvēpt (s. dies), [ai. kúpyati "gerät in Wallung", apr. kupsins "Nebel" u. a., s. Būga РФВ. LXXI, 54, Walde Wrtb. 2 807 unter vapor, Trautmann Wrtb. 147, Uljanov Znač. I, 29].
Avots: ME II, 337
Avots: ME II, 337
kuplot
kupluôt,
1) [verdichten L.: savus grēkus kupluot, seine Sünden häufen];
2) intr., gedeihen, sich mit dichtem Laubschmücken, sichbelauben, zweigen:
birzīt[e] auga kupluodama BWp. 1892. [auga un kupluoja tikai tīri rudzi vien Janš. Dzimtene 2 I, 217.] egļu zaļie puduri kupluoja krastmalā Druva II, 1202. lai tas auga, lai kupluoja BW. 32860. Refl. -tiês, üppig gedeihen, sich ausbreiten, in der Fülle des Laubes prangen, sich bereichern: kuoki kupluojas jaunā lapu zaļumā Ilster. nezāles kupluodamās un riezdamas ar laiku pārmac tīruo sēklu LA. līdz ar gara uzmuošanuos arī mūsu valuoda spuodrinājas un kupluojas Etn. III, 113; [sich häufen St.].
Avots: ME II, 318, 319
1) [verdichten L.: savus grēkus kupluot, seine Sünden häufen];
2) intr., gedeihen, sich mit dichtem Laubschmücken, sichbelauben, zweigen:
birzīt[e] auga kupluodama BWp. 1892. [auga un kupluoja tikai tīri rudzi vien Janš. Dzimtene 2 I, 217.] egļu zaļie puduri kupluoja krastmalā Druva II, 1202. lai tas auga, lai kupluoja BW. 32860. Refl. -tiês, üppig gedeihen, sich ausbreiten, in der Fülle des Laubes prangen, sich bereichern: kuoki kupluojas jaunā lapu zaļumā Ilster. nezāles kupluodamās un riezdamas ar laiku pārmac tīruo sēklu LA. līdz ar gara uzmuošanuos arī mūsu valuoda spuodrinājas un kupluojas Etn. III, 113; [sich häufen St.].
Avots: ME II, 318, 319
kupučot
kursi
kursi [ein li. kuršai "Letten" bei Būga Liet. k. žod. CXXXI], die Kuren: kursu meitas BW. 13242; 13988, 3. kursu mieži, kursu rudzi 31802, 4. [kursuos Lng., in Kurland. - Sonst jetzt dafür kurši (nom. s. kursis) nach li. kur̃šiai.]
Avots: ME II, 325
Avots: ME II, 325
lācains
lāčas
lāčas, die Trespen: izmin smilgas, izmin lāčas, lai aug mani tīri rudzi BW. 32560, 11 var.
Avots: ME II, 435
Avots: ME II, 435
lācenains
lācene
lâcene,
1) die Bärin, in dieser Bedeutung auch
lāciene A. XX, 144;
2) die Sumpfbrombeere (rubus chamaemorus)
Mag. IV, 2, 101 vgl. semasiologisch estn. karu - wabar "Brombeere" (karu "Bär" . wabar "Himbeere");
3) ein Pilz (boletus edulus?)
[PS.];
4) die Trespe:
tautu dē̦lu lācenītes (Var.: lācauziņas) kâ ar me̦du apme̦duotas BW. 19196, 8. izmin ušņas, lācenītes, lai aug mani tīri rudzi BW. 32560, 12;
[5) lâcenes 2 "dicke und geflickte Hosen":
kāpt vīriešu lācenēs Janš. Dzimtene 2 I, 295.]
Avots: ME II, 434
1) die Bärin, in dieser Bedeutung auch
lāciene A. XX, 144;
2) die Sumpfbrombeere (rubus chamaemorus)
Mag. IV, 2, 101 vgl. semasiologisch estn. karu - wabar "Brombeere" (karu "Bär" . wabar "Himbeere");
3) ein Pilz (boletus edulus?)
[PS.];
4) die Trespe:
tautu dē̦lu lācenītes (Var.: lācauziņas) kâ ar me̦du apme̦duotas BW. 19196, 8. izmin ušņas, lācenītes, lai aug mani tīri rudzi BW. 32560, 12;
[5) lâcenes 2 "dicke und geflickte Hosen":
kāpt vīriešu lācenēs Janš. Dzimtene 2 I, 295.]
Avots: ME II, 434
laiki
lāma
lãma (li. lomà [acc. s. lõmą] "niedrige Stelle auf dem Acker; [Senkung, Grube: Daukša Post. 36, 6 und 44, 1]),
1) eine niedrige Stelle, Lache, Senkung auf dem Felde oder auf der Wiese, eine Pfütze
[Neuenb., Prawingen, Bauske], Grube: vai jūs redzējāt tuos ūdeņus? visas lāmas pilnas Druvas I, 274. [rāvas lāmā bija rudzi kâ kārkli Janš. Dzimtene 2 I, 16. lāmas plēst ar... lemesnīcu BW. 34538.] māte pamāca iet pie vienas lāmiņas acis mazgāt LP. IV, 55. [lãma, ein Sumpf Lvv. II, 31; lãma Selg., ein kleiner Teich im Walde"]. lāmiņa [od. lāmīte U.] (ein Grübchen) vaiguos Grünh. Ansītis atskrēja ar lāmas pieri BW. 20229, 1; [eine Wiese zwischen Feldern Stuhrhof; "eine trockene, grasreiche Erhöung zwischen Äckern" Glod.; eine niedrig gelegene und schlechte Wiese Schönberg; eine Wiese Lvv. II, 8, 31, 76, 92, 110, 116, 124, 125, 127, 132, 137, 142;
2) vienā lāmā U., in einer Masse, durcheinander.
- Wenigstens in der Bed. 1 wohl eher nach Būga РФВ. LXXI, 56 und KSn. I, 258; (s. auch Trautmann Wrtb. 162) nebst slav. lomъ "Sumpf, Bruch" und bulg. lam "Grube" zu le . limt (s. dies) usw., als (nach Walde Wrtb 2 409) zu la. lāma "Lache, Morast, Sumpf", das auch aus * lacsmā (zu lacus "stehendes Gewässer, Grube") entstanden sein könnte (zu la. lāma gehörend müsste li. lomà wohl eine akutierte Wurzellänge aufweisen. Zur Bed. 2 vgl. lāms II.]
Avots: ME II, 438
1) eine niedrige Stelle, Lache, Senkung auf dem Felde oder auf der Wiese, eine Pfütze
[Neuenb., Prawingen, Bauske], Grube: vai jūs redzējāt tuos ūdeņus? visas lāmas pilnas Druvas I, 274. [rāvas lāmā bija rudzi kâ kārkli Janš. Dzimtene 2 I, 16. lāmas plēst ar... lemesnīcu BW. 34538.] māte pamāca iet pie vienas lāmiņas acis mazgāt LP. IV, 55. [lãma, ein Sumpf Lvv. II, 31; lãma Selg., ein kleiner Teich im Walde"]. lāmiņa [od. lāmīte U.] (ein Grübchen) vaiguos Grünh. Ansītis atskrēja ar lāmas pieri BW. 20229, 1; [eine Wiese zwischen Feldern Stuhrhof; "eine trockene, grasreiche Erhöung zwischen Äckern" Glod.; eine niedrig gelegene und schlechte Wiese Schönberg; eine Wiese Lvv. II, 8, 31, 76, 92, 110, 116, 124, 125, 127, 132, 137, 142;
2) vienā lāmā U., in einer Masse, durcheinander.
- Wenigstens in der Bed. 1 wohl eher nach Būga РФВ. LXXI, 56 und KSn. I, 258; (s. auch Trautmann Wrtb. 162) nebst slav. lomъ "Sumpf, Bruch" und bulg. lam "Grube" zu le . limt (s. dies) usw., als (nach Walde Wrtb 2 409) zu la. lāma "Lache, Morast, Sumpf", das auch aus * lacsmā (zu lacus "stehendes Gewässer, Grube") entstanden sein könnte (zu la. lāma gehörend müsste li. lomà wohl eine akutierte Wurzellänge aufweisen. Zur Bed. 2 vgl. lāms II.]
Avots: ME II, 438
lāms
II lāms,
1) eine grosse, ganz ebene (ohne Gesträuch und Hümpel) Wiese
Mar.: zila guovs lāmu laiza (Rätsel) Mitau; [vgl. lãma pļavas Lvv. II, 87];
2) eine Strecke:
rudzi lāmiem vien izē̦sti Mag. XIII, 3, 52; vgl. auch lāma 2. [Wohl aus estn. lām "ausgedehnte Fläche".]
Avots: ME II, 438
1) eine grosse, ganz ebene (ohne Gesträuch und Hümpel) Wiese
Mar.: zila guovs lāmu laiza (Rätsel) Mitau; [vgl. lãma pļavas Lvv. II, 87];
2) eine Strecke:
rudzi lāmiem vien izē̦sti Mag. XIII, 3, 52; vgl. auch lāma 2. [Wohl aus estn. lām "ausgedehnte Fläche".]
Avots: ME II, 438
lāsa
II lâsa Jürg.], làsa 2, er Halm (Stroh, Heu), Streu, allerlei [trockene] Abfälle [Lennew.]: lāsa (salms, siens) iekritusi glāzē Lub. [vistas kasās pa lāsu; izmet vistām lāsu (Scharrfutter)! pienā pe̦ld lāsa (Abfälle) Jürg. visu lāsu (lupatas, ve̦cus papīrus, nevērtīgus traukus etc.) vajag izvākt nuo istabas Lennew. skaidienā sakrājusies liela lāsa (gruži, netīrumi) Sehren.] rudzi lāsā diezgan labi, dem Halm nach ist der Roggen ganz gut Lub. lāsa laba pakaišiem Lös. n. Etn. IV, 129.
Avots: ME II, 441
Avots: ME II, 441
ļaudis
ļàudis, dial. ļàuži, Demin, ļàutiņi, Leute, Menschen,
1) als Subj.: Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. nabaga ļaudis ne lē̦ti zeļ. arī ve̦ci ļaudis brīnās, auch alte Menschen wundern sich (konnen etwas lernen).
arī citā malā ļaudis tik gudri. ļauni ļaudis drīz labus maitā. lūdzami ļautiņi, liekat mūs mierā! BW. 20907. duod, dieviņ, iztecēt nuo ļautiņu valuodām! 8282, jauni ļaudis, die Jugend, junge Leute, das junge Paar: nuostādīja abus jaunuos ļaudis līdzās BW. III, 1, S. 18. savi ļaudis, eigene, hekannte Leute; sveši ļaudis, fremde Leute; baznīcas ļaudis, die Kirchenbesucher. uzrakstīt ik˙vien(u) baznīcas ļaud[i] (Sing˙!) LP. VII, 65. kāzu ļaudis, die Hachzeitsgäste BW. III, 1, S. 73; kruoņa ļaudis, die Kronsbauern, -beamten; ciema. od. kaimiņu ļaudis, die Leute der Nachbargesinde; lielkunga ļaudis, fürstliche Bauern; mājas ļaudis, das Hausgesinde; muižas ļaudis, die Arbeiter, Dienstleute auf dem Gute. pruojām, pruojām neguoda ļaudis (unehrliche Leute)! še paliek guods, še guoda ļaudis (ehrliche Menschen) BW. 26131;
2) im Genit.:
ņem, brālīti, ļaužu bē̦rnu! Ltd. 730. tā, māmiņa, tava vaina, kad es ļaužu valuodās BW. 1276. kam ļaužu, wohl urspr.: welchem Herrn gehort ihr an, jetzt aber: aus welcher Gemeinde seid ihr? woher kommt ihr? woher stammt ihr? ei draugs, kam ļaužu? LP. VII, 107. izvaicā, kam ļaužu tie e̦suot BW. III, 1, 22. es jau biju tuo ļautiņu (Var.: es nuo tādu ļaužu biju 93), dziedātāju, runātāju BW. 72. kādu laužu mana bija, raudādama vien staigāja? zu welcher Kategorie von Menschen gehorte mein Liebchen? labu ļaužu, liela rada (es biju), ich stammte von edlen Menschen, von hohem Geschlecht BW. 23340. kaķītis bija augstu ļaužu 2276. ļaužu būt, auch ohne Attribut, bedeutet, von vornehmer Herkunft sein, ļaužu kļūt - Stellung, Ansehen unter den Menschen erlangen: ļaužu mans tē̦vs bija BW. 18889. met miedziņu maliņā, ja gribēji ļaužu kļūt! BW. 4693; 31183. tādu od. ve̦cu ļaužu būt, in Umständen, schwanger sein: tā ir tādu ļaužu. tādu ļaužu (sievas) nedrīkstuot smieties LP. V, 33. viņa paliek uz tādu ļaužu kājām IV, 119. [sieva ir ve̦cu ļaužu U., das Weib ist schwanger. ve̦cu ļaužu rudzi, das Mutterkorn Ruhental n. U.] Als Genit. exclamationis: va ļaužu! zum Kuckuck Grünh.;
3) im Dat.: Sprw. ļaudīm nevar muti aizbāzt. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts;
4) im Lok.: ļaudīs iet, unter die Menschen gehen;
grāmatu ļaudīs laist, veroffentlichen; ļaudīs ir teiku, es geht die allgemeine Sage; (5)"in Lubahn heissen in einem Dorfe die Bewohner der Nachbargesinde ļaudis" U. - Als Femininum (tās ļaudis) noch Zb. XVIII, 372. - Zu li. nom. s. fem, g. liáudis "Volk", serb. ljûdi, ahd. liuti "Leute"; zur Etymologie s. Berneker Wrtb. I, 758, Walde Wrtb.2 425 u. 426, Boisacq Dict. 2-I1 f.].
Avots: ME II, 531
1) als Subj.: Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. nabaga ļaudis ne lē̦ti zeļ. arī ve̦ci ļaudis brīnās, auch alte Menschen wundern sich (konnen etwas lernen).
arī citā malā ļaudis tik gudri. ļauni ļaudis drīz labus maitā. lūdzami ļautiņi, liekat mūs mierā! BW. 20907. duod, dieviņ, iztecēt nuo ļautiņu valuodām! 8282, jauni ļaudis, die Jugend, junge Leute, das junge Paar: nuostādīja abus jaunuos ļaudis līdzās BW. III, 1, S. 18. savi ļaudis, eigene, hekannte Leute; sveši ļaudis, fremde Leute; baznīcas ļaudis, die Kirchenbesucher. uzrakstīt ik˙vien(u) baznīcas ļaud[i] (Sing˙!) LP. VII, 65. kāzu ļaudis, die Hachzeitsgäste BW. III, 1, S. 73; kruoņa ļaudis, die Kronsbauern, -beamten; ciema. od. kaimiņu ļaudis, die Leute der Nachbargesinde; lielkunga ļaudis, fürstliche Bauern; mājas ļaudis, das Hausgesinde; muižas ļaudis, die Arbeiter, Dienstleute auf dem Gute. pruojām, pruojām neguoda ļaudis (unehrliche Leute)! še paliek guods, še guoda ļaudis (ehrliche Menschen) BW. 26131;
2) im Genit.:
ņem, brālīti, ļaužu bē̦rnu! Ltd. 730. tā, māmiņa, tava vaina, kad es ļaužu valuodās BW. 1276. kam ļaužu, wohl urspr.: welchem Herrn gehort ihr an, jetzt aber: aus welcher Gemeinde seid ihr? woher kommt ihr? woher stammt ihr? ei draugs, kam ļaužu? LP. VII, 107. izvaicā, kam ļaužu tie e̦suot BW. III, 1, 22. es jau biju tuo ļautiņu (Var.: es nuo tādu ļaužu biju 93), dziedātāju, runātāju BW. 72. kādu laužu mana bija, raudādama vien staigāja? zu welcher Kategorie von Menschen gehorte mein Liebchen? labu ļaužu, liela rada (es biju), ich stammte von edlen Menschen, von hohem Geschlecht BW. 23340. kaķītis bija augstu ļaužu 2276. ļaužu būt, auch ohne Attribut, bedeutet, von vornehmer Herkunft sein, ļaužu kļūt - Stellung, Ansehen unter den Menschen erlangen: ļaužu mans tē̦vs bija BW. 18889. met miedziņu maliņā, ja gribēji ļaužu kļūt! BW. 4693; 31183. tādu od. ve̦cu ļaužu būt, in Umständen, schwanger sein: tā ir tādu ļaužu. tādu ļaužu (sievas) nedrīkstuot smieties LP. V, 33. viņa paliek uz tādu ļaužu kājām IV, 119. [sieva ir ve̦cu ļaužu U., das Weib ist schwanger. ve̦cu ļaužu rudzi, das Mutterkorn Ruhental n. U.] Als Genit. exclamationis: va ļaužu! zum Kuckuck Grünh.;
3) im Dat.: Sprw. ļaudīm nevar muti aizbāzt. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts;
4) im Lok.: ļaudīs iet, unter die Menschen gehen;
grāmatu ļaudīs laist, veroffentlichen; ļaudīs ir teiku, es geht die allgemeine Sage; (5)"in Lubahn heissen in einem Dorfe die Bewohner der Nachbargesinde ļaudis" U. - Als Femininum (tās ļaudis) noch Zb. XVIII, 372. - Zu li. nom. s. fem, g. liáudis "Volk", serb. ljûdi, ahd. liuti "Leute"; zur Etymologie s. Berneker Wrtb. I, 758, Walde Wrtb.2 425 u. 426, Boisacq Dict. 2-I1 f.].
Avots: ME II, 531
ļautiņputra
ļautiņputra, eine Speise: ļautiņputru taisa nuo sautē̦tiem, izžāvē̦tiem un brūni nuotaukšē̦tiem rudziem, kuŗus, miltuos samaltus, iekuļ rūgušā pienā Kremon n. Etn. 1, 20.
Avots: ME II, 533
Avots: ME II, 533
lauzīt
laûzît [auch C., Wolm., Kl., Trik., Lis., N. - Peb., Warkh., Jürg., Arrasch, laûzît 2 Salis, Ruj., Selg., laũzît (li. láužyti) Tr., Dond., Wandsen, Līn., Nigr., Gr. - Essern], - u, - ĩju, tr., freqn. zu laûzt,
1) wiederholt mehrfach brechen:
skalganus, zarus, žagarus. trīs gadiņi jūŗa kŗāca Ve̦ntas le̦du lauzīdama BW. 15073. kaulus drudzis kreš un lauza St. viņš lauzīja maizi kumuosus Dok. A. galvu, seltener prātu lauzīt, sich den Kopf zerbrechen: kuo galvu lauzīt vēl tik daudz? Adam. es e̦smu duomājusi un lauzījusi prātu par šuo lietu Kaudz. M. kājas lauzīt, die Beine anstrengen, sich die Beine ablaufen: vai tad bija maz vē̦rts kājas uz māju lauzīt A. XX, 84. ruokas lauzīt, die Hände ringen: te̦k upīte pret kalniņu, žagariņus lauzīdama; iet māsiņa pie nelieša, baltas ruokas lauzīdama BW. 21909. valuodu, auch valuodā lauzīt, eine Sprache radebrechen: viņš mēģināja vācu valuodu lauzīt Lundberg. igaunis lauzīja latviešu valuodā RA. grāmatā lauzīt, das Lesen lehren: kuo nu viņu tik agri lauzīt grāmata? A. XI, 101;
[2) peinigen, foltern
Manz. Lettus.] Refl. -tiês,
1) sich krümmen, sich quälen, sich abplacken:
viņa kliedza un lauzījās tīri kâ ārprātā Kaudz. M. puisis lauzījās un izmisis duomāja Vēr. II, 1034. lauzīties ar darbu, zemi, ar pļavām Spr.;
2) miteinander ringen:
iesim lauzītuos!
3) sich mühsam üben
(mit d. Lok.): valuodā, grāmatā. man teic e̦suot galva grūta ābecītē lauzīties Liew.;
4) sich wohin hingezogen fühlen und deshalb dorthin zu gelangen suchen:
kas viņai par kāzām - lauzīties šurp Saul.
Avots: ME II, 431, 432
1) wiederholt mehrfach brechen:
skalganus, zarus, žagarus. trīs gadiņi jūŗa kŗāca Ve̦ntas le̦du lauzīdama BW. 15073. kaulus drudzis kreš un lauza St. viņš lauzīja maizi kumuosus Dok. A. galvu, seltener prātu lauzīt, sich den Kopf zerbrechen: kuo galvu lauzīt vēl tik daudz? Adam. es e̦smu duomājusi un lauzījusi prātu par šuo lietu Kaudz. M. kājas lauzīt, die Beine anstrengen, sich die Beine ablaufen: vai tad bija maz vē̦rts kājas uz māju lauzīt A. XX, 84. ruokas lauzīt, die Hände ringen: te̦k upīte pret kalniņu, žagariņus lauzīdama; iet māsiņa pie nelieša, baltas ruokas lauzīdama BW. 21909. valuodu, auch valuodā lauzīt, eine Sprache radebrechen: viņš mēģināja vācu valuodu lauzīt Lundberg. igaunis lauzīja latviešu valuodā RA. grāmatā lauzīt, das Lesen lehren: kuo nu viņu tik agri lauzīt grāmata? A. XI, 101;
[2) peinigen, foltern
Manz. Lettus.] Refl. -tiês,
1) sich krümmen, sich quälen, sich abplacken:
viņa kliedza un lauzījās tīri kâ ārprātā Kaudz. M. puisis lauzījās un izmisis duomāja Vēr. II, 1034. lauzīties ar darbu, zemi, ar pļavām Spr.;
2) miteinander ringen:
iesim lauzītuos!
3) sich mühsam üben
(mit d. Lok.): valuodā, grāmatā. man teic e̦suot galva grūta ābecītē lauzīties Liew.;
4) sich wohin hingezogen fühlen und deshalb dorthin zu gelangen suchen:
kas viņai par kāzām - lauzīties šurp Saul.
Avots: ME II, 431, 432
laža
I laža,
1) die Schlafbank, die Bettstelle, das Lager:
visi sēdēja katrs uz savas lažas Duomas II, 4. viņa ieliekas aizkrāsnī savā čīkstuošā lažiņā AU. puiši gula lažiņā BW. 30178, 4; die steinerne Bank um den Ofen zum Sitzen und Schlafen Peb. n. U.;
2) Lager, die Lagerung (= velde): bandas lini laižā krit, lagert sich
BW. 28306. lažā mieži, lažā rudzi (vgl. BW. 28165, 2). lažās krita ābuoliņš. [rudzi nuo lietus sakrituši lažā Dond.] pušām cirtu, lažā gāzu sarkanuo ābuobliņu BW. 28625, 2;
3) lažas, eine Art Raufe im Kuhstall:
lažas ir steļļveidīga ietaise guovju kūtīs, kur ieliek luopiem ē̦damuo [Mar.], Bers., Lub., Lasd., Laud., Smilt., Druw. [In der Bed. 1 könnte es aus r. лóже "Lager" entlehnt sein, während es in der Bed. 2 schwerlich aus dem Slavischen stammt; eher vielleicht nebst apr. lasinna "legt" (das auch nicht wie ein Lehnwort aussieht) von einer Wurzelform loģ (h) -; vgl. auch le. lež (ņ) a und lē̦zns.]
Avots: ME II, 433, 434
1) die Schlafbank, die Bettstelle, das Lager:
visi sēdēja katrs uz savas lažas Duomas II, 4. viņa ieliekas aizkrāsnī savā čīkstuošā lažiņā AU. puiši gula lažiņā BW. 30178, 4; die steinerne Bank um den Ofen zum Sitzen und Schlafen Peb. n. U.;
2) Lager, die Lagerung (= velde): bandas lini laižā krit, lagert sich
BW. 28306. lažā mieži, lažā rudzi (vgl. BW. 28165, 2). lažās krita ābuoliņš. [rudzi nuo lietus sakrituši lažā Dond.] pušām cirtu, lažā gāzu sarkanuo ābuobliņu BW. 28625, 2;
3) lažas, eine Art Raufe im Kuhstall:
lažas ir steļļveidīga ietaise guovju kūtīs, kur ieliek luopiem ē̦damuo [Mar.], Bers., Lub., Lasd., Laud., Smilt., Druw. [In der Bed. 1 könnte es aus r. лóже "Lager" entlehnt sein, während es in der Bed. 2 schwerlich aus dem Slavischen stammt; eher vielleicht nebst apr. lasinna "legt" (das auch nicht wie ein Lehnwort aussieht) von einer Wurzelform loģ (h) -; vgl. auch le. lež (ņ) a und lē̦zns.]
Avots: ME II, 433, 434
lažinēt
lažinêt, sich lagern (vom Getreide): kas gulēja Jāņu nakti, tam rudziņi lažinēja VL.]
Avots: ME II, 434
Avots: ME II, 434
lēkt
lèkt (li. lė̃kti "fliegen), le̦cu od. lè̦cu, lècu od. lecu, auch lekt Matk., [Salis, lèkt, le̦cu Arrasch, Kl., Lis., Dond., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen, Bers., lekt, le̦cu, lecu Ruj., Wolmarshof, lèkt, lè̦cu, lècu Trik.], intr.,
1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;
2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. -tiês,
1) um die Wette springen:
iesim lēkties!
2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);
3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;
4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];
5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;
6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;
7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;
8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. 2 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I 4, 539 und III 4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]
Avots: ME II, 458, 459
1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;
2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. -tiês,
1) um die Wette springen:
iesim lēkties!
2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);
3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;
4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];
5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;
6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;
7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;
8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. 2 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I 4, 539 und III 4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]
Avots: ME II, 458, 459
līdz
lĩdz, lidz [Dunika], Stenden,
1) Adverb -
a) gleich, ebenso wie:
kad nuomiru, tad gulēju līdz ar kuoka gabaliņu BW. piel. 2 63, 1 var. [tâ līdz U., desgleichen.] lai es arī balta augu līdz citām māsiņā, auf das ich weiss (zart) wüchse, gleich den andern Schwesterlein BW. 2856. tās vistas jau šuogad līdz mežuoņiem, die Hühner sind ja in diesem Jahre gleich wilden Tieren. duošu cimdus, duošu zeķes līdz saviem brālīšiem, ich werde (dir) Handschuhe, werde dir Strümpfe geben, ebenso wie meinen Brüdern BW. 15840, 14;
b) gerade so viel:
divsimti līdz, gerade 200. [nu ir līdz U., nun ist die Zahl voll. vai līdz, vai lieks U., Paar oder Unpaar.] it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. visi līdz, alle und jede: lai dievu visi līdz nu teic G. L. lai neauga rudzi, mieži... līdz deviņas vasariņas, auf dass gerade 9 Jahre Roggen und Gerste nicht wüchsen LP. VII, 573;
c) zugleich, mit:
nāc man līdz! laimīt mana, līksmīt mana, līdz ar mani tautiņās! BWp. 83, 2. Oft in Verbindung mit ar: prāts līdz ar cilvē̦ku aug, der Verstand wächst zugleich mit dem Menschen. ka varē̦tu kumeliņu līdz ar dienu apse̦gluot, auf das wir das Rösslein mit Tagensanbruch satteln könnten BW. 13937;
2) Präp. mit d. Dat., Akk. - Instr., auch (selten) mit d. Gen., bis, bis zur, bis zum,
a) lokal:
viņš iebrida dubļuos līdz auklām od. auklu vietām. nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. tautas savus vaŗavārtus līdz pusīti (līdz pusei, līdz pusītes BW. 9189,
3) vien atvēra; veŗat, tautas, līdz galam! Ltd. 1019. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101; līdz Rīgai od. Rīgi (Grünh.) od. līdz Rīgu;
b) temporal: līdz šuo baltu dienu, bis auf den heutigen Tag;
līdz rudenim, bis zum Herbst; [līdz šim, bis jetzt]; līdz šim laikam od. līdz šuo laiku, bis zu dieser Zeit; līdz Miķeļiem, bis Michaelis; līdz gaismai (līdz gaismi Lesten, Neuenburg), līdz gaismu (Apschuppen), so auch līdz saulei, bis Tagesanbruch;
c) bei ungefähren Quantitätsangaben:
par kartupeļiem tagad maksā līdz rublim, für Kartoffeln zahlt man bis zu einem Rubel. pieci līdz seši pē̦di (Dual), fünf bis sechs Fuss LP. VI, 236;
d) zur Bezeichnung des Grades, bis zu dem etwas geht:
viņš... muocija tuos līdz beidzamam, er quälte sie bis aufs Äuserste. tas bija tâ līdz nagiem (līdz ar nagiem LP. IV, 92), das war Matthäi am letzten;
a) zur Bezeichung der Gleichstellung, des Rangverhältnisses:
svešai mātei drauga bē̦rns ne līdz kuoka gabaliņu, für die Stiefmutter gilt das fremde Kind nicht einmal soviel, wie ein Holzstück RKr. VIII, 45. audz, mana pādīte, līdz mani liela, wachse so gross wie ich! lai zied mani vaigu gali līdz sarkanu ābuoliņu BW. 5416. es uzaugu pus mežiņa, vainags līdzi meža galu (Var.: meža galu (Instr.) vainadziņš), ich wuchs halb so gross wie der Wald, mein Kranz aber in gleicher Höhe mit dem Wipfel des Waldes BW. 5313, 2. re̦dzu savu arājiņu līdz bāliņam nee̦sam, ich sehe, dass mein Mann nicht auf gleichem Niveau mit meinem Brüderchen steht 21399. augu tieva, augu gaŗa, līdz bāliņa neizaugu 5300. kas tā tāda griezes galva sēd līdz (neben) manu bāleliņu? 21231, 3. In manchen Fällen ist es nicht leicht zu entscheiden, ob līdz als Präp. oder als Adverb anzusehen ist: līdz lapām es zaļuoju, gleich den Blättern grünte ich 5979. bārenīte puškuojās līdz bajāra meitiņām; smuidra egle līguojās līdz kuplām eglītēm 4631; vgl. līdz 1a. Zuweilen wird līdz ar in dieser Bedeutung gebraucht: tieva, gaŗa es uzaugu līdz ar (Var.: līdz pat) meža galiņiem 5313, 1. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦da (= - us) gabaliņu, mir sind die Hände wie ein Eisstück gefroren 1618;
f) im temporalen Sinn wird
līdz in N. - Bartau mit dem Infin. statt eines verbalen Substantivs konstruiert: tuo var duomāt, kuo tas līdz paaugt (= līdz paaugušanai od. līdz tas auga) būs apēdis, man kann sich denken, wieviel er bis zum Erwachsen verzehrt haben wird. es strādāšu līdz kamē̦r beigt (= līdz beigām od. līdz kamē̦r beigšu), ich werde arbeiten, bis ich es beenden werde Etn. II, 155;
3) Konjunktion,
a) sobald als; zu
līdz gesellt sich oft in dieser Bedeutung kuo, tik (s. tiklīdz), im Hauptsatz steht oft līdz, tūliņ: [līdz viņš nāk, līdz sāk trakuot U., kaum kommt er, so beginnt er auch tolle Streiche.] līdz iegāju, līdz pazinu, māte meitu izde̦vuse, sobald ich eintrat, erkannte ich gleich, dass die Mutter die Tochter verheiratet habe (eig. zu gleicher Zeit trat ich ein, zu gleicher Zeit erkennte ich...) BW. 18356, 2. nuo rīta tē̦va dē̦ls, līdz kuo pamuodies, tūliņ steidzies uz jūŗmalu LP. III, 58. kuo līdz es paliku viens... Egl.;
b) solange als, während:
lustīga, vēlīga, līdz jauna meita BW. 165. es lustēju, līdz es jauna, līdz nē̦sāju vainadziņu 162;
c) bis:
cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ. es neiešu tautiņās, līdz brālītis sievu ņems BW. 3171. duod, māmiņa, manu tiesu, līdz saulīte nenuogāja! 1494. nevaru mieru ātrāki atrast, līdz mani kauli nebūs paglabāti kapsē̦tā Etn. IV, 84.- In nominalen Zusammensetzungen mit Verbalnomina entspricht līdz dem deutschen mit, z. B. līdzgājējs, der Begliter. Was die verbalen Zusammensetzungen betrifft, so verbinden sich nur die Verbalformen nominalen Charakters, der Infintiv und das Partizip mit līdz zu Kompositis: lĩdznãkt, mitkommen, lĩdznãkdams, mitkommend, lĩdznãcis, mitgekommen; aber viņš nāca līdz, er kam mit - ebenso wie im Deutschen. [Richtiger aber ist die Schreibung lĩdz(i) nãkt, lĩdz(i) nãkdams usw., denn sonst müste man z. B. auch gaŗãmiet, gaŗãmiedams usw. (statt gaŗãm iet usw.) schreiben. - Nebst līg, līgans, līgt zu līdzs, li. lýg, lýgus "gleich, eben" apr. stesmu polīgu "desgleichen", got. galeiks "gleich"; s. auch Le. Gr. 508 f.]
Avots: ME II, 477, 478, 479
1) Adverb -
a) gleich, ebenso wie:
kad nuomiru, tad gulēju līdz ar kuoka gabaliņu BW. piel. 2 63, 1 var. [tâ līdz U., desgleichen.] lai es arī balta augu līdz citām māsiņā, auf das ich weiss (zart) wüchse, gleich den andern Schwesterlein BW. 2856. tās vistas jau šuogad līdz mežuoņiem, die Hühner sind ja in diesem Jahre gleich wilden Tieren. duošu cimdus, duošu zeķes līdz saviem brālīšiem, ich werde (dir) Handschuhe, werde dir Strümpfe geben, ebenso wie meinen Brüdern BW. 15840, 14;
b) gerade so viel:
divsimti līdz, gerade 200. [nu ir līdz U., nun ist die Zahl voll. vai līdz, vai lieks U., Paar oder Unpaar.] it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. visi līdz, alle und jede: lai dievu visi līdz nu teic G. L. lai neauga rudzi, mieži... līdz deviņas vasariņas, auf dass gerade 9 Jahre Roggen und Gerste nicht wüchsen LP. VII, 573;
c) zugleich, mit:
nāc man līdz! laimīt mana, līksmīt mana, līdz ar mani tautiņās! BWp. 83, 2. Oft in Verbindung mit ar: prāts līdz ar cilvē̦ku aug, der Verstand wächst zugleich mit dem Menschen. ka varē̦tu kumeliņu līdz ar dienu apse̦gluot, auf das wir das Rösslein mit Tagensanbruch satteln könnten BW. 13937;
2) Präp. mit d. Dat., Akk. - Instr., auch (selten) mit d. Gen., bis, bis zur, bis zum,
a) lokal:
viņš iebrida dubļuos līdz auklām od. auklu vietām. nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. tautas savus vaŗavārtus līdz pusīti (līdz pusei, līdz pusītes BW. 9189,
3) vien atvēra; veŗat, tautas, līdz galam! Ltd. 1019. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101; līdz Rīgai od. Rīgi (Grünh.) od. līdz Rīgu;
b) temporal: līdz šuo baltu dienu, bis auf den heutigen Tag;
līdz rudenim, bis zum Herbst; [līdz šim, bis jetzt]; līdz šim laikam od. līdz šuo laiku, bis zu dieser Zeit; līdz Miķeļiem, bis Michaelis; līdz gaismai (līdz gaismi Lesten, Neuenburg), līdz gaismu (Apschuppen), so auch līdz saulei, bis Tagesanbruch;
c) bei ungefähren Quantitätsangaben:
par kartupeļiem tagad maksā līdz rublim, für Kartoffeln zahlt man bis zu einem Rubel. pieci līdz seši pē̦di (Dual), fünf bis sechs Fuss LP. VI, 236;
d) zur Bezeichnung des Grades, bis zu dem etwas geht:
viņš... muocija tuos līdz beidzamam, er quälte sie bis aufs Äuserste. tas bija tâ līdz nagiem (līdz ar nagiem LP. IV, 92), das war Matthäi am letzten;
a) zur Bezeichung der Gleichstellung, des Rangverhältnisses:
svešai mātei drauga bē̦rns ne līdz kuoka gabaliņu, für die Stiefmutter gilt das fremde Kind nicht einmal soviel, wie ein Holzstück RKr. VIII, 45. audz, mana pādīte, līdz mani liela, wachse so gross wie ich! lai zied mani vaigu gali līdz sarkanu ābuoliņu BW. 5416. es uzaugu pus mežiņa, vainags līdzi meža galu (Var.: meža galu (Instr.) vainadziņš), ich wuchs halb so gross wie der Wald, mein Kranz aber in gleicher Höhe mit dem Wipfel des Waldes BW. 5313, 2. re̦dzu savu arājiņu līdz bāliņam nee̦sam, ich sehe, dass mein Mann nicht auf gleichem Niveau mit meinem Brüderchen steht 21399. augu tieva, augu gaŗa, līdz bāliņa neizaugu 5300. kas tā tāda griezes galva sēd līdz (neben) manu bāleliņu? 21231, 3. In manchen Fällen ist es nicht leicht zu entscheiden, ob līdz als Präp. oder als Adverb anzusehen ist: līdz lapām es zaļuoju, gleich den Blättern grünte ich 5979. bārenīte puškuojās līdz bajāra meitiņām; smuidra egle līguojās līdz kuplām eglītēm 4631; vgl. līdz 1a. Zuweilen wird līdz ar in dieser Bedeutung gebraucht: tieva, gaŗa es uzaugu līdz ar (Var.: līdz pat) meža galiņiem 5313, 1. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦da (= - us) gabaliņu, mir sind die Hände wie ein Eisstück gefroren 1618;
f) im temporalen Sinn wird
līdz in N. - Bartau mit dem Infin. statt eines verbalen Substantivs konstruiert: tuo var duomāt, kuo tas līdz paaugt (= līdz paaugušanai od. līdz tas auga) būs apēdis, man kann sich denken, wieviel er bis zum Erwachsen verzehrt haben wird. es strādāšu līdz kamē̦r beigt (= līdz beigām od. līdz kamē̦r beigšu), ich werde arbeiten, bis ich es beenden werde Etn. II, 155;
3) Konjunktion,
a) sobald als; zu
līdz gesellt sich oft in dieser Bedeutung kuo, tik (s. tiklīdz), im Hauptsatz steht oft līdz, tūliņ: [līdz viņš nāk, līdz sāk trakuot U., kaum kommt er, so beginnt er auch tolle Streiche.] līdz iegāju, līdz pazinu, māte meitu izde̦vuse, sobald ich eintrat, erkannte ich gleich, dass die Mutter die Tochter verheiratet habe (eig. zu gleicher Zeit trat ich ein, zu gleicher Zeit erkennte ich...) BW. 18356, 2. nuo rīta tē̦va dē̦ls, līdz kuo pamuodies, tūliņ steidzies uz jūŗmalu LP. III, 58. kuo līdz es paliku viens... Egl.;
b) solange als, während:
lustīga, vēlīga, līdz jauna meita BW. 165. es lustēju, līdz es jauna, līdz nē̦sāju vainadziņu 162;
c) bis:
cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ. es neiešu tautiņās, līdz brālītis sievu ņems BW. 3171. duod, māmiņa, manu tiesu, līdz saulīte nenuogāja! 1494. nevaru mieru ātrāki atrast, līdz mani kauli nebūs paglabāti kapsē̦tā Etn. IV, 84.- In nominalen Zusammensetzungen mit Verbalnomina entspricht līdz dem deutschen mit, z. B. līdzgājējs, der Begliter. Was die verbalen Zusammensetzungen betrifft, so verbinden sich nur die Verbalformen nominalen Charakters, der Infintiv und das Partizip mit līdz zu Kompositis: lĩdznãkt, mitkommen, lĩdznãkdams, mitkommend, lĩdznãcis, mitgekommen; aber viņš nāca līdz, er kam mit - ebenso wie im Deutschen. [Richtiger aber ist die Schreibung lĩdz(i) nãkt, lĩdz(i) nãkdams usw., denn sonst müste man z. B. auch gaŗãmiet, gaŗãmiedams usw. (statt gaŗãm iet usw.) schreiben. - Nebst līg, līgans, līgt zu līdzs, li. lýg, lýgus "gleich, eben" apr. stesmu polīgu "desgleichen", got. galeiks "gleich"; s. auch Le. Gr. 508 f.]
Avots: ME II, 477, 478, 479
liegas
liegas *, [die Wonne]: pirmais skūpstu drudzis jau mitējies, un tā vietā iestājušās klusas, lē̦nas liegas Plūd. [In Kosenhof angeblich (" seiten") in der Bed. " Sehnsucht".]
Avots: ME II, 493
Avots: ME II, 493
līkāt
lìkât: auch (in gebückter Stellung sich beschäftigen) Bērzgale, Heidenfeld (mit ì 2 ), Hasenp., Schwitten (mit î 2 ): puisis... līkā pa rudziem Pas. XV, 173, kuo šī tur līkājuot 240. Refl. -tiês: auch (mit ì). C., (mit î 2 ) AP.
Avots: EH I, 748
Avots: EH I, 748
loma
luõma, luoms, [bei Kr. ein luôms ohne Angabe der Bedeutung],
1) [luoms Kl., luoms Salis, Drosth., Arrasch, Bauske, Wandsen, Gr.-Essern], der Fang, Fischzug:
arī šuoreiz izcēlām labu luomu (vēžu) Sudr. E. izmeti tīklu! tūliņ pirmā luomā dabūsi algu par manu ve̦dumu LP. VII, 478. krievi tādu e̦ze̦ru ar trim luomiem ņe̦m cauri, russische Fischer durchfischen einen solchen See in drei Zügen U. uz luomu zvejuot, den Fang unter den Teilnehmern verteilen nach dem Masse ihres Anteils an den Netzen; einen Fischzug tun auf das Glück einer Person, die dafür etwas Bestimmtes bezahlt hat Mag. XX, 140. luoma, der Bezirk, den das Netz zum Fischfangen einnimmt Mag. III, 1, 127;
2) der Fang, die Mast; ein Stück Wald, das z. B. auf der Klapperjagd durchzutreiben ist
U.: kad tikuši pie luoma, jau dzinēji sākuši dzīt JU. mednieks iet uz luomu, uzņe̦m luomus Lautb. luoms bijis gan˙drīz jau izdzīts JU. luomu dze̦nuot kungi nuošāvuši vienu bulli JU.; [luoms Jürg., Bauske, - bars 2];
3) [luôms Kl.], die Schicht, Reihe:
auseklītis aiz jūriņas saulei svārkus šūdināja; divi luomi ze̦lta lika, trešuo tīra sudrabiņa VL. me̦lni luomi (rūsa) linu laukā Los. n. Etn. IV, 162, sētiņa tiek luomiem taisīta Spr. kuoks luomiem aug "перехватать [?] (от одного пояса сучьев до другого)" Spr. rudzi luomiem vien izē̦sti, der Roggen hat an einigen Stellen gelitten U.;
4) das Mal, die Zeit:
pēc kāda luoma zināju, kuo darīt Lautb. labu luomiņu ne viens, ne uotrs nuo vietas nekust Lautb. luomiem, zu Zeiten, zuweilen: luomiem viņš palika it duomīgs Lautb. luomiem labāk, luomiem sliktāk;
[5) luoms Wessen, gute Gelegenheit
("izdevībä);
6) luoma* die Rolle
Kronw.: aktieris spēlē labi savu luomu; zinātne spēlē mūsu laikuos lielu luomu. [Wenigstens in den Bed. 1-2 u. 4 wohl aus liv. lúomøs "Zug mit dem Netze" resp. estn. lōm "Fischzug, Einkreisung (von Wild); Mal", s. Thomsen Beroringer 267 f. Dagegen in der Bed. 3 nebst li. lúomas "полоса" (vgl. Būga PФB. LXXI, 54 ff.) vielleicht zu lemt (s. dies); vgl. noch unter luôms.]
Avots: ME II, 526
1) [luoms Kl., luoms Salis, Drosth., Arrasch, Bauske, Wandsen, Gr.-Essern], der Fang, Fischzug:
arī šuoreiz izcēlām labu luomu (vēžu) Sudr. E. izmeti tīklu! tūliņ pirmā luomā dabūsi algu par manu ve̦dumu LP. VII, 478. krievi tādu e̦ze̦ru ar trim luomiem ņe̦m cauri, russische Fischer durchfischen einen solchen See in drei Zügen U. uz luomu zvejuot, den Fang unter den Teilnehmern verteilen nach dem Masse ihres Anteils an den Netzen; einen Fischzug tun auf das Glück einer Person, die dafür etwas Bestimmtes bezahlt hat Mag. XX, 140. luoma, der Bezirk, den das Netz zum Fischfangen einnimmt Mag. III, 1, 127;
2) der Fang, die Mast; ein Stück Wald, das z. B. auf der Klapperjagd durchzutreiben ist
U.: kad tikuši pie luoma, jau dzinēji sākuši dzīt JU. mednieks iet uz luomu, uzņe̦m luomus Lautb. luoms bijis gan˙drīz jau izdzīts JU. luomu dze̦nuot kungi nuošāvuši vienu bulli JU.; [luoms Jürg., Bauske, - bars 2];
3) [luôms Kl.], die Schicht, Reihe:
auseklītis aiz jūriņas saulei svārkus šūdināja; divi luomi ze̦lta lika, trešuo tīra sudrabiņa VL. me̦lni luomi (rūsa) linu laukā Los. n. Etn. IV, 162, sētiņa tiek luomiem taisīta Spr. kuoks luomiem aug "перехватать [?] (от одного пояса сучьев до другого)" Spr. rudzi luomiem vien izē̦sti, der Roggen hat an einigen Stellen gelitten U.;
4) das Mal, die Zeit:
pēc kāda luoma zināju, kuo darīt Lautb. labu luomiņu ne viens, ne uotrs nuo vietas nekust Lautb. luomiem, zu Zeiten, zuweilen: luomiem viņš palika it duomīgs Lautb. luomiem labāk, luomiem sliktāk;
[5) luoms Wessen, gute Gelegenheit
("izdevībä);
6) luoma* die Rolle
Kronw.: aktieris spēlē labi savu luomu; zinātne spēlē mūsu laikuos lielu luomu. [Wenigstens in den Bed. 1-2 u. 4 wohl aus liv. lúomøs "Zug mit dem Netze" resp. estn. lōm "Fischzug, Einkreisung (von Wild); Mal", s. Thomsen Beroringer 267 f. Dagegen in der Bed. 3 nebst li. lúomas "полоса" (vgl. Būga PФB. LXXI, 54 ff.) vielleicht zu lemt (s. dies); vgl. noch unter luôms.]
Avots: ME II, 526
lonēt
‡ luõnêt, (be)lohnen, besolden; šuogad rudzi maz luonē (geben wenig Körner} Diet. Aus dem Deutschen.
Avots: EH I, 767
Avots: EH I, 767
lonīgs
lustains
lustaîns, voller Trespen, trespenreich: rudzi vietu vietām gluži slikti un lustaini Balss.
Avots: ME II, 516
Avots: ME II, 516
luste
I luste (gew. Plur. lustes): auch AP., Ermes, Heidenfeld, Kalnemois, Lubn., Meselau, N.-Peb., Orellen, Prl., Ramkau, Salisb., Sessw., Seyershof, Trik.; izmin smilgas, izmin lustes, lai aug man tīri rudzi! BW. 32560, 12 var.
Avots: EH I, 763
Avots: EH I, 763
maldināt
II maldinât [li. máldinti),
1) fakt. zu malt - mahlen lassen, zu mahlen zwingen, mit dem Mahlen abplagen, quälen:
maldin[i] (Var.: maldi) viegli, sveša māte, dieva duotu ma,lējiņu˙! BW. 4747. agri mani māte cēla, agri mani maldināja BW. 16662;
2) freqn., wiederholt mahlen
[Manz. Lettus): ik rītiņus tīrus rudzus pa pūram (māsa) maldînāja BW. 8122. aiz upītes rudzi auga, pate upe maldināja 25950, 10.
Avots: ME II, 557
1) fakt. zu malt - mahlen lassen, zu mahlen zwingen, mit dem Mahlen abplagen, quälen:
maldin[i] (Var.: maldi) viegli, sveša māte, dieva duotu ma,lējiņu˙! BW. 4747. agri mani māte cēla, agri mani maldināja BW. 16662;
2) freqn., wiederholt mahlen
[Manz. Lettus): ik rītiņus tīrus rudzus pa pūram (māsa) maldînāja BW. 8122. aiz upītes rudzi auga, pate upe maldināja 25950, 10.
Avots: ME II, 557
marudzēt
‡ marudzêt "schwatzend die Zeit vergeuden" Welonen. Aus wruss. марудзиць od. p. marudzić.
Avots: EH I, 784
Avots: EH I, 784
maurs
maũrs (li. máuras): tē̦va dubļi sidrabuoti, tautām mauri asaruoti BW. 18794, 1 var. rudzi saauguši maũrā Frauenb. jau zâle saņē̦musies maura (= saaugusi) kupla Vindedze 9.
Avots: EH I, 787
Avots: EH I, 787
melot
meluôt (li. melúoti), lügen, sich auch mit dem faktitiven Akk. verbindend: me̦luot me̦lus, lügen; me̦luot niekus, Unsinn erzählen, faseln: es tev me̦lu neme̦luošu BW. 12410. Sprw.: kas me̦luo, tas zuog. me̦luo kâ grāmata, er lügt wie gedruckt; me̦luo, ka ausis od. pakausis kūp; me̦luo, ka ausis (vien) kust (kūp); me̦luo, ka lūkus plēš, von einem unverschämten Lügner. me̦luo, bet me̦luo pa guodam, lüge, lüge aber nicht so unverschämt! Kand. [me̦luot pa guodam, ganz unverschämt lügen Spiess. n. U.] me̦luo acīs skatīdamies, er lügt ins Gesicht. acis me̦luo, die Augen täuschen; be̦zmē̦rs me̦luo, der Besemer ist falsch; bise me̦luo die Flinte versagt. rudzi te ne˙kad neme̦luo, der Roggen gedeiht hier immer gut Remten. [Refl. -tiês, sich mit Lügen abgeben U. - Zu me̦li.]
Avots: ME II, 600
Avots: ME II, 600
mērs
mẽ̦rs: loc. s. mērī BW. 16779,
1):
bez mē̦ra; sehr viel, in grosser Anzahl:
b. m. ir šūtas ķisinkules Seyershof. tā man deva alu dzert, bez mēriņa mēruodama .BW. 28832. kam tas jēma gaŗu mē̦ru, īsus vamžus šūdināja 20683: auzas skara, kalpa vīrs, tie vienā mēriņā (Var.: abi vienu labumiņu) 9723, 1. četri pē̦di nuo zemes, kad mērī auguošu kuoku, tad tis ir krūšu m. Saikava. ceļa m., ein bestimmtes (abgemessenes) Stück Weges Frauenb.: mums tur bij ceļu mē̦ri gar kruogu; saimniekam katram savs m. jākuovj. zâle šitamā mē̦rā (wobei man eine gewisse Höhe des Grases zeigt) Kaltenbr. rudzi jau bij ceļu mē̦rā (bis zu den Knieen) Jauns. Neskaties saulē 171. ja izkapts kāts mē̦rā (dem Wuchs des Mähers angepasst), es nelīkstuos Heidenfeld. pa mē̦ram (nach dem Mass) izšuva Sonnaxt. izkapts pa mē̦ram: nij cieta, nij mīkšta od. nij uzkum, nij atkaru Heidenfeld;
2): citi dzēre pilnus mē̦rus, es tuo mē̦ru palieciņus BW. 20093; ‡
4) "eine eingebildete Krankheit":
bē̦rnam ir m. - viņš neē̦d, neaug Ronneb., Smilt., Trik.; ‡
5) dzīvības m., das Lebensziel
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡
6) vienā mē̦rā, = viênmē̦r, immerfort
Blieden n FBR. XVI, 101.
Avots: EH I, 809
1):
bez mē̦ra; sehr viel, in grosser Anzahl:
b. m. ir šūtas ķisinkules Seyershof. tā man deva alu dzert, bez mēriņa mēruodama .BW. 28832. kam tas jēma gaŗu mē̦ru, īsus vamžus šūdināja 20683: auzas skara, kalpa vīrs, tie vienā mēriņā (Var.: abi vienu labumiņu) 9723, 1. četri pē̦di nuo zemes, kad mērī auguošu kuoku, tad tis ir krūšu m. Saikava. ceļa m., ein bestimmtes (abgemessenes) Stück Weges Frauenb.: mums tur bij ceļu mē̦ri gar kruogu; saimniekam katram savs m. jākuovj. zâle šitamā mē̦rā (wobei man eine gewisse Höhe des Grases zeigt) Kaltenbr. rudzi jau bij ceļu mē̦rā (bis zu den Knieen) Jauns. Neskaties saulē 171. ja izkapts kāts mē̦rā (dem Wuchs des Mähers angepasst), es nelīkstuos Heidenfeld. pa mē̦ram (nach dem Mass) izšuva Sonnaxt. izkapts pa mē̦ram: nij cieta, nij mīkšta od. nij uzkum, nij atkaru Heidenfeld;
2): citi dzēre pilnus mē̦rus, es tuo mē̦ru palieciņus BW. 20093; ‡
4) "eine eingebildete Krankheit":
bē̦rnam ir m. - viņš neē̦d, neaug Ronneb., Smilt., Trik.; ‡
5) dzīvības m., das Lebensziel
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡
6) vienā mē̦rā, = viênmē̦r, immerfort
Blieden n FBR. XVI, 101.
Avots: EH I, 809
meslīgs
mešlīgs
mest
mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,
1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūŗā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kuŗu varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;
2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;
3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];
4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;
5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!
6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kuŗu ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,
a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;
b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gaŗu mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;
7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;
8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês
1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats aiŗuos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kuŗa visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];
2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;
3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Māŗas dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!
4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;
5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;
6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;
7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;
8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. 1 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]
Avots: ME II, 603, 604, 605, 606
1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūŗā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kuŗu varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;
2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;
3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];
4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;
5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!
6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kuŗu ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,
a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;
b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gaŗu mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;
7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;
8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês
1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats aiŗuos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kuŗa visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];
2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;
3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Māŗas dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!
4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;
5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;
6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;
7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;
8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. 1 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]
Avots: ME II, 603, 604, 605, 606
mirucis
mirucis, eine Art von Kwass, auf folgende Weise zubereitet: bē̦rzsulās ielika maizes garuozas, pārbēra mucu ar gaŗām pe̦lūm, apkaisīja ar rudziem un tâ vē̦sā vietā nuolika, lai ieskābst Etn. I, 44.
Avots: ME II, 635
Avots: ME II, 635
mudzens
nācis
niedrāties
niedrâtiês, - ājuôs,
1) "?": abi gali cilājas, vidus kuopā niedrājas RKr. VII, 301 Rätsel: die Schere);
[2) "den Stengel treiben (von Pflanzen)"
Warkl.: rudzi niêdrā(jas).]
Avots: ME II, 749
1) "?": abi gali cilājas, vidus kuopā niedrājas RKr. VII, 301 Rätsel: die Schere);
[2) "den Stengel treiben (von Pflanzen)"
Warkl.: rudzi niêdrā(jas).]
Avots: ME II, 749
nobražāt
nùobražât, nùobražņât, = nùobradât: nuobražņāti rudzi Alm. niedras bij nuobražātas RA.
Avots: ME II, 764
Avots: ME II, 764
noburt
nùobur̃t [li. nubùrti], tr.,
1) verzaubern;
nuoburt paŗ durch Zauberei in etw. verwandeln: burvene puiku nuobuŗ par suni (vgl. LP. VII, 26);
2) durch Zauberei vertreiben:
drudzi. Subst. nuobũrẽjs,
1) wer verzaubert:
nuobūrējs acumirklī pārlauzis kājas stilbu LP. I, 181;
2) wer wegzaubert, durch Zauberei vertreibt:
drudža nuobūrējs Lp. VII, 1250. Subst. nùobur̃šana, das Verzaubern, Wegzaubern; nùobũrums, die Verzauberung: bij atbūris nuobūrumu LP. VI, 20.
Avots: ME II, 766, 767
1) verzaubern;
nuoburt paŗ durch Zauberei in etw. verwandeln: burvene puiku nuobuŗ par suni (vgl. LP. VII, 26);
2) durch Zauberei vertreiben:
drudzi. Subst. nuobũrẽjs,
1) wer verzaubert:
nuobūrējs acumirklī pārlauzis kājas stilbu LP. I, 181;
2) wer wegzaubert, durch Zauberei vertreibt:
drudža nuobūrējs Lp. VII, 1250. Subst. nùobur̃šana, das Verzaubern, Wegzaubern; nùobũrums, die Verzauberung: bij atbūris nuobūrumu LP. VI, 20.
Avots: ME II, 766, 767
nodēlīt
nùodēlît, tr.,
1) abnutzen, abbrauchen, abtragen:
viņš manu nazi nuodēlījis Etn. II, 97. svārki jau pa˙galam nuodēlīti II, 81. puika tē̦va nazi tâ nuodēlījis, ka ne˙kam vairs nede̦r Druw.;
[2) abquälen:
drudzis viņu nuo dēlīja Nerft n. U. (unter dēlīti)].
Avots: ME II, 774
1) abnutzen, abbrauchen, abtragen:
viņš manu nazi nuodēlījis Etn. II, 97. svārki jau pa˙galam nuodēlīti II, 81. puika tē̦va nazi tâ nuodēlījis, ka ne˙kam vairs nede̦r Druw.;
[2) abquälen:
drudzis viņu nuo dēlīja Nerft n. U. (unter dēlīti)].
Avots: ME II, 774
nodzīt
nùodzìt,
1): n. luopus uz tāluo lauku Siuxt. suni parīda un tad apsauc, lai par tālu nenuodze̦n Iw. nuodzen [luopus], dēleņ, ganuos! Zvirgzdine. n. aitas nuo rudziem Salis. dažā vietā bij vēl spalva klāt, - nevarēja visur n. (nuotīrīt) ebenda. lai viņam ... nuodze̦n bārdu Pas. XIV, 309. žurkas vilnu nuodzinušas Tdz. 57617. n. vâtes nuo ģīmja Dunika. mēģināt, vai ... nenuodzīs (= nenuositīs ar āmuru) ragus Pas. IV, 11. nuodzina tukšai mucai nuo viena gala stīpas XII, 511;
3): taisni n. (= izart) vagu Siuxt. tīrumā pupām nuodze̦n vagu AP.;
4): vīrs jaunuo sievu tâ nuodzinis (durch geschlechtlichen Verkehr)!
Frauenb.; ‡
7) überziehen, bedecken:
sliktuo zemi n. ar pe̦du biezu auglīgas zemes kārtu Pas. VII, 379; ‡
8) n. pē̦das, Spuren verfolgen (?):
suns nuodze̦n pē̦das svešniekam nuo pakaļas un tad iet pruom Strasden. Refl. -tiês: viņi nuosadzinuši (= pakaļ dzīdamies nuokļuvuši) pie ... mājas Pas. XV, 272. tīri negribīt nuodzinās guovs nuo pļavas (ganz unabsichtlich wurde die Kuh von der Wiese weggetrieben) Saikava ( nuodzinās ist aber nicht passivisch aufzufassen!). dažreiz aitas pašas sev nuoē̦d vilnu; ja viņām ir skuteles, tad viņas nuodze̦nas pa˙visam plikas AP. pēc dzemdēšanas luopi dažreiz iekšas spiež ārup; bet kas tad nu guovij laiž vaļu n.: stāv klāt un neļaun, - berzē muguru Saikava.
Avots: EH II, 43
1): n. luopus uz tāluo lauku Siuxt. suni parīda un tad apsauc, lai par tālu nenuodze̦n Iw. nuodzen [luopus], dēleņ, ganuos! Zvirgzdine. n. aitas nuo rudziem Salis. dažā vietā bij vēl spalva klāt, - nevarēja visur n. (nuotīrīt) ebenda. lai viņam ... nuodze̦n bārdu Pas. XIV, 309. žurkas vilnu nuodzinušas Tdz. 57617. n. vâtes nuo ģīmja Dunika. mēģināt, vai ... nenuodzīs (= nenuositīs ar āmuru) ragus Pas. IV, 11. nuodzina tukšai mucai nuo viena gala stīpas XII, 511;
3): taisni n. (= izart) vagu Siuxt. tīrumā pupām nuodze̦n vagu AP.;
4): vīrs jaunuo sievu tâ nuodzinis (durch geschlechtlichen Verkehr)!
Frauenb.; ‡
7) überziehen, bedecken:
sliktuo zemi n. ar pe̦du biezu auglīgas zemes kārtu Pas. VII, 379; ‡
8) n. pē̦das, Spuren verfolgen (?):
suns nuodze̦n pē̦das svešniekam nuo pakaļas un tad iet pruom Strasden. Refl. -tiês: viņi nuosadzinuši (= pakaļ dzīdamies nuokļuvuši) pie ... mājas Pas. XV, 272. tīri negribīt nuodzinās guovs nuo pļavas (ganz unabsichtlich wurde die Kuh von der Wiese weggetrieben) Saikava ( nuodzinās ist aber nicht passivisch aufzufassen!). dažreiz aitas pašas sev nuoē̦d vilnu; ja viņām ir skuteles, tad viņas nuodze̦nas pa˙visam plikas AP. pēc dzemdēšanas luopi dažreiz iekšas spiež ārup; bet kas tad nu guovij laiž vaļu n.: stāv klāt un neļaun, - berzē muguru Saikava.
Avots: EH II, 43
nogavilēt
‡ nùogavilêt, = nùogavilêtiês: "gaŗi rudzi, gaŗi pūŗi!" nuogavilēja ļaudis Atpūta № 633, S. 8.
Avots: EH II, 45
Avots: EH II, 45
nogruģināt
nùogruģinât, ‡
2) "?": svētelis nuogruģināja Veselis Netic. Toma mīlest. 11. ‡ Refl. -tiês, = ‡ nùogrudzinâtiês: viņš raudāja skaļi, nuogruģinādamies kâ kumeļš Jauns, B. gr. 3 II, 95.
Avots: EH II, 47
2) "?": svētelis nuogruģināja Veselis Netic. Toma mīlest. 11. ‡ Refl. -tiês, = ‡ nùogrudzinâtiês: viņš raudāja skaļi, nuogruģinādamies kâ kumeļš Jauns, B. gr. 3 II, 95.
Avots: EH II, 47
nogult
nùogult,
1): lai viņa nuogulst Siuxt. jau viss (grīslis) nuogulis veldē Heidenfeld;
3): būs nuogulis dienasvidu FBR. XII, 23. Refl. -tiês: rudzi nuogul̂stas 2 nuo vēja Ramkau.
Avots: EH II, 48
1): lai viņa nuogulst Siuxt. jau viss (grīslis) nuogulis veldē Heidenfeld;
3): būs nuogulis dienasvidu FBR. XII, 23. Refl. -tiês: rudzi nuogul̂stas 2 nuo vēja Ramkau.
Avots: EH II, 48
nojas
nuõjas, nuõjis, [nuõjs Salisb.], nuõji U., Adv., von der Stelle, ohne Unterbrechung, ohne Aufhören: zirgs miežu gabalu nuojas, bet šur un tur Salisb. neizlaidi ne˙vienu rindiņu, lasi nuojas vien! Grob. nuojis vēl nevar pļaut, juo rudzi nav v isur gatavi N. sakruopļuotie simtiem nuojas kunkst Bārda. [ uolu tirguone uzsauc pircējam: ņem nuojs, - nav ne˙kāda izlasīšana! Salisb. nu mums būs visiem nuõjis (N. - Bartau) ar jaunuo, gaŗuo pātagu Janš. Dzimtene 2 III, 129.] vgl. nuoļ(i).
Avots: ME II, 791
Avots: ME II, 791
nokārst
nùokãrst [li. nukáršti], intr., reif, alt werden, altern, veraltern: kāds kuŗš, dzimis, tāds viņš nuokārst Durben. [tuo dienu, kad mēs nuokāršam un ve̦ci kļūstam Manz. Post. II, 87.] rudzi ir tīri nuokārsuši, der Roggen ist schon stark gereift. nuokārsušu (Var.: nuobriesušu) uogu rāvu BW. 11370. nuokārsis cilvēks, ein abgelebter Mensch.
Avots: ME II, 796
Avots: ME II, 796
noknist
nùoknist, allegemein hervorkeimen: rudzi jau nuoknituši U., die Roggensaat keimt schon hervor.]
Avots: ME II, 800
Avots: ME II, 800
nokrēst
nùokrēst, ‡
2) schüttelnd abquälen (?):
dē̦ls ar drudzi nuokrē̦sts in nuomākts Manz. Post.4 953; ‡
3) (etwas Schweres od. mit Schwung) hinunterschleudern
Auleja; ‡
4) n. zirgu putās Trik., = sabraukt z. p. ‡ Refl. -tiês, erbeben BielU.: visi kauli nuokrešas.
Avots: EH II, 56
2) schüttelnd abquälen (?):
dē̦ls ar drudzi nuokrē̦sts in nuomākts Manz. Post.4 953; ‡
3) (etwas Schweres od. mit Schwung) hinunterschleudern
Auleja; ‡
4) n. zirgu putās Trik., = sabraukt z. p. ‡ Refl. -tiês, erbeben BielU.: visi kauli nuokrešas.
Avots: EH II, 56
nokukt
nùokukt,
1) sich niederbeugen, sich krümmen:
re̦snvēderis iet nuokucis Vīt. rudzi nuokukuši Warkl.;
2) nuokucis miets Bauske "ein Pfahl mit abgestumpftem Ende"(?).]
Avots: ME II, 803
1) sich niederbeugen, sich krümmen:
re̦snvēderis iet nuokucis Vīt. rudzi nuokukuši Warkl.;
2) nuokucis miets Bauske "ein Pfahl mit abgestumpftem Ende"(?).]
Avots: ME II, 803
nokūpēt
nùokûpêt, nùokûpt, intr.,
1) abrauchen, beräuchert werden:
gan tu biji nuokūpusi dūmaiņā istabā BW. 27617. nuokūpst mani balti vaigi [25924];
2) ab -, dahindampfen, davonstäuben:
dūmi vien nuokūpējuši Upīte Meden. laiki. zili dūmi nuokūpēja zaļa meža maliņā BW. 19877, 13. aizgājis pa purviem, ka nuokūpējis vien LP. V, 157. [rudzi nuokūp U. (unter kūpêt), der Roggen dampft in der Blütezeit.]
Avots: ME II, 804
1) abrauchen, beräuchert werden:
gan tu biji nuokūpusi dūmaiņā istabā BW. 27617. nuokūpst mani balti vaigi [25924];
2) ab -, dahindampfen, davonstäuben:
dūmi vien nuokūpējuši Upīte Meden. laiki. zili dūmi nuokūpēja zaļa meža maliņā BW. 19877, 13. aizgājis pa purviem, ka nuokūpējis vien LP. V, 157. [rudzi nuokūp U. (unter kūpêt), der Roggen dampft in der Blütezeit.]
Avots: ME II, 804
nolaist
nùolaîst,
1): kuokus ... nuolaiduši, nuozaruojuši Janš. Mežv. ļ. II, 41 (ähnlich AP., Orellen, Saikava u. a.). n. nuo kājas Seyershof, = nùošaũt 1. n. pluostu Saikava;
2): nenuolaižu (lasse nicht ab verlangend),
kamē̦r šim ieduod Seyershof. n. alu - auch AP., Linden in Kurl. u. a. nuolaistuo (caur separātuoru laistuo) vājpienu ē̦d Sonnaxt;
3): n. (= nuoraut, abnehmen)
zeķi AP. pirstāniekiem (aduot) katru pirstu par sevi nuolaiž AP.;
4): n. (labi nekuopt) cūku Frauenb. zeme ir zemē nuolaista (atstāta atmatā) Seyershof; ‡
6) pusdienā kādu laiku nuolaiž (= nuogul) dienasviduci Seyershof; ‡
7) abschmelzen (trans.)
Auleja: sniegu nuolaide drīž. Refl. -tiês,
1): tē̦va dabā nebij, ka varēja ar bē̦rniem kaut kâ n. ("?") Burtnieks 1934, S. 870;
2): n. (= nuolikties gulēt) dārza malā Salts, Seyershof. dunduŗi tâ nuolaižas (luopam virsū nuo vienas vietas), ka luopu ē̦d pa˙visam nuost Kand.;
3): auch Lng. (unter laîst );
4): mutlos (verzagf) werden
Segew.; nachlässig werden Salis, sich gehen lassen Segew.: nevar n. ar darbu (t. i. nepadarīt visu, atlikt uz priekšdienām) Prl.; ‡
5) feucht werden:
kamē̦r vasarāju save̦d, rudzi nuolaižas AP.; sich lindern, aufhören: vecenīte apvārduoja, un sāpes tū˙līt nuolaidās Orellen; ‡
6) hin- od. wegfliegen:
bezdelīgas jau nuolaižas Frauenb.; hingehen, hinfahren: gribu n. uz tirgu; n. pie meitas Kand.; ‡
7): nuolaidies tâ viss vienāds Linden in Kurl., der Himmel hat sich ganz bewölkt.
kad nuomizuoti ābuoli stāv kādu laiku, tie nuolaižas (werden) me̦lni Frauenb. tesmens guovij nuolaidies tik cîets (= sapampis) ebenda; ‡
8) weichen vor jem.: nenuolaidās (nepadevās) cits citam: visi gribēja smuki ģērbties Seyershof.
Avots: EH II, 60
1): kuokus ... nuolaiduši, nuozaruojuši Janš. Mežv. ļ. II, 41 (ähnlich AP., Orellen, Saikava u. a.). n. nuo kājas Seyershof, = nùošaũt 1. n. pluostu Saikava;
2): nenuolaižu (lasse nicht ab verlangend),
kamē̦r šim ieduod Seyershof. n. alu - auch AP., Linden in Kurl. u. a. nuolaistuo (caur separātuoru laistuo) vājpienu ē̦d Sonnaxt;
3): n. (= nuoraut, abnehmen)
zeķi AP. pirstāniekiem (aduot) katru pirstu par sevi nuolaiž AP.;
4): n. (labi nekuopt) cūku Frauenb. zeme ir zemē nuolaista (atstāta atmatā) Seyershof; ‡
6) pusdienā kādu laiku nuolaiž (= nuogul) dienasviduci Seyershof; ‡
7) abschmelzen (trans.)
Auleja: sniegu nuolaide drīž. Refl. -tiês,
1): tē̦va dabā nebij, ka varēja ar bē̦rniem kaut kâ n. ("?") Burtnieks 1934, S. 870;
2): n. (= nuolikties gulēt) dārza malā Salts, Seyershof. dunduŗi tâ nuolaižas (luopam virsū nuo vienas vietas), ka luopu ē̦d pa˙visam nuost Kand.;
3): auch Lng. (unter laîst );
4): mutlos (verzagf) werden
Segew.; nachlässig werden Salis, sich gehen lassen Segew.: nevar n. ar darbu (t. i. nepadarīt visu, atlikt uz priekšdienām) Prl.; ‡
5) feucht werden:
kamē̦r vasarāju save̦d, rudzi nuolaižas AP.; sich lindern, aufhören: vecenīte apvārduoja, un sāpes tū˙līt nuolaidās Orellen; ‡
6) hin- od. wegfliegen:
bezdelīgas jau nuolaižas Frauenb.; hingehen, hinfahren: gribu n. uz tirgu; n. pie meitas Kand.; ‡
7): nuolaidies tâ viss vienāds Linden in Kurl., der Himmel hat sich ganz bewölkt.
kad nuomizuoti ābuoli stāv kādu laiku, tie nuolaižas (werden) me̦lni Frauenb. tesmens guovij nuolaidies tik cîets (= sapampis) ebenda; ‡
8) weichen vor jem.: nenuolaidās (nepadevās) cits citam: visi gribēja smuki ģērbties Seyershof.
Avots: EH II, 60
noliekt
nùolìekt [li. nuleñkti], tr.,
1) ab -, niederbiegen, niederbeugen:
zarus, galvu;
2) aufessen, leeren:
vai tu visu tuo maizes riku nuolieci! Etn. II, 188. sūti visu mucu! gan mēs nuolieksim Zeib. Refl. - tiês,
1) sich niederbeugen, sich niederbücken:
rudziem vārpas nuoliecās BW. 32542, 5;
2) [sich zu etwas bewegen lassen, nachgeben
U.]; sich neigen, sich hingezogen fühlen: viņa daba nuoliecas uz nuoziedzībām B. Vēstn.;
[3) = nùolèkties 2: tas bē̦rns nuoliecies tē̦vā Salisb.];
4) gönnen; gew. negiert
- nenuoliekties, nicht gönnen: burvji bijuši skaudīgi saimnieki, kas citiem nenuoliekušies ne˙kāda labuma Etn. III, 141. nenuoliecās guodīgi atvadīties A. XIII, 804. negribēja viņam šuo nevainīguo prieku nuoliekties A. XX, 939.
Avots: ME II, 812
1) ab -, niederbiegen, niederbeugen:
zarus, galvu;
2) aufessen, leeren:
vai tu visu tuo maizes riku nuolieci! Etn. II, 188. sūti visu mucu! gan mēs nuolieksim Zeib. Refl. - tiês,
1) sich niederbeugen, sich niederbücken:
rudziem vārpas nuoliecās BW. 32542, 5;
2) [sich zu etwas bewegen lassen, nachgeben
U.]; sich neigen, sich hingezogen fühlen: viņa daba nuoliecas uz nuoziedzībām B. Vēstn.;
[3) = nùolèkties 2: tas bē̦rns nuoliecies tē̦vā Salisb.];
4) gönnen; gew. negiert
- nenuoliekties, nicht gönnen: burvji bijuši skaudīgi saimnieki, kas citiem nenuoliekušies ne˙kāda labuma Etn. III, 141. nenuoliecās guodīgi atvadīties A. XIII, 804. negribēja viņam šuo nevainīguo prieku nuoliekties A. XX, 939.
Avots: ME II, 812
nolīt
nùolît,
3): nuolijis kâ gans, - kur ieej, tur te̦k Frauenb. kaķi, nuolijušu un nuosalušu Pas. VII, 143. ārpusē vārpas rudziem tādas nuolijušas, me̦lnas palikušas Seyershof; ‡
4) regnend verderben
(trans.), vernichten (?): lietus ... lija visu vasariņu, nenuolija bitei spārnu, ne māsai sedzenītes Tdz. 51724.
Avots: EH II, 63
3): nuolijis kâ gans, - kur ieej, tur te̦k Frauenb. kaķi, nuolijušu un nuosalušu Pas. VII, 143. ārpusē vārpas rudziem tādas nuolijušas, me̦lnas palikušas Seyershof; ‡
4) regnend verderben
(trans.), vernichten (?): lietus ... lija visu vasariņu, nenuolija bitei spārnu, ne māsai sedzenītes Tdz. 51724.
Avots: EH II, 63
nopakšināt
nùopakš(ķ)inât, [1) "glättend leicht schlagen";
2) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen]:
reizes divas zirģelis iegrudzinājās un nuopakšināja ar apakšlūpu Ver. II, 427. Refl. -tiês [MSil., eine Weile kurze, helle Laute von sich geben (z. B. bei leichtem Anschlag, beim Tropfenfallen ins Wasser u. a.) Lennew., Bers., Dickeln]: K. nuopakšķinās ar savu kuoka kāju Niedra Kad mēness dilst. [zuosis un pīles pēc uztraukuma nevar nuopakšķināties vien Peb., Vīt., Vank.; "eine Weile (wiederholt) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen" Grünwald, Wolgunt, Mitau.]
Avots: ME II, 826, 827
2) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen]:
reizes divas zirģelis iegrudzinājās un nuopakšināja ar apakšlūpu Ver. II, 427. Refl. -tiês [MSil., eine Weile kurze, helle Laute von sich geben (z. B. bei leichtem Anschlag, beim Tropfenfallen ins Wasser u. a.) Lennew., Bers., Dickeln]: K. nuopakšķinās ar savu kuoka kāju Niedra Kad mēness dilst. [zuosis un pīles pēc uztraukuma nevar nuopakšķināties vien Peb., Vīt., Vank.; "eine Weile (wiederholt) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen" Grünwald, Wolgunt, Mitau.]
Avots: ME II, 826, 827
nopakšķināt
nùopakš(ķ)inât, [1) "glättend leicht schlagen";
2) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen]:
reizes divas zirģelis iegrudzinājās un nuopakšināja ar apakšlūpu Ver. II, 427. Refl. -tiês [MSil., eine Weile kurze, helle Laute von sich geben (z. B. bei leichtem Anschlag, beim Tropfenfallen ins Wasser u. a.) Lennew., Bers., Dickeln]: K. nuopakšķinās ar savu kuoka kāju Niedra Kad mēness dilst. [zuosis un pīles pēc uztraukuma nevar nuopakšķināties vien Peb., Vīt., Vank.; "eine Weile (wiederholt) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen" Grünwald, Wolgunt, Mitau.]
Avots: ME II, 826
2) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen]:
reizes divas zirģelis iegrudzinājās un nuopakšināja ar apakšlūpu Ver. II, 427. Refl. -tiês [MSil., eine Weile kurze, helle Laute von sich geben (z. B. bei leichtem Anschlag, beim Tropfenfallen ins Wasser u. a.) Lennew., Bers., Dickeln]: K. nuopakšķinās ar savu kuoka kāju Niedra Kad mēness dilst. [zuosis un pīles pēc uztraukuma nevar nuopakšķināties vien Peb., Vīt., Vank.; "eine Weile (wiederholt) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen" Grünwald, Wolgunt, Mitau.]
Avots: ME II, 826
nopūst
nùopùst, Refl. -tiês,
1): "4001" ME. II, 835 durch "4001, 1" zu ersetzen; ‡
2) abgeweht werden:
kad rudzi nuopūšas (= kad vējš rudziem nuopūš lietu), tad var pļaut (aus einem Manuskript).
Avots: EH II, 79
1): "4001" ME. II, 835 durch "4001, 1" zu ersetzen; ‡
2) abgeweht werden:
kad rudzi nuopūšas (= kad vējš rudziem nuopūš lietu), tad var pļaut (aus einem Manuskript).
Avots: EH II, 79
norakstīt
nùorakstît,
1) abschreiben, abspicken:
sliņķis nuorakstījis uzduotuo uzde̦vumu nuo sava biedra;
2) verschreiben, schriftlich vermachen, adoptieren:
tē̦vs ve̦cākajam nuorakstījis visu mantu. viņa nuorakstīta par audzēkni Aps. es tiku nuorakstīts viņam par dē̦lu Austr.;
3) schreibend vertreiben, eig. wegschreiben:
drudži arī tikuši nuorakstīti, t. i. ticis aprakstīts papīra gabaliņš ar zināmiem vārdiem, un tuo tad vajadzējis apēst, tad atstājis drudzis Etn. I, 83;
4) besticken, verzieren, mit Buntwerk versehen:
zīdautiņu, nē̦zduodziņu, cimdiņu, kre̦klus nuorakstīju BW. 29478; 7171; 16190; 24180. kas celiņu nuorakstīja basajām kājiņām? 4568; kuo tā vīze nuorakstīja, tuo pastala līdzināja BW. 33540. pūra vāku nuorakstīt 1107. Subst. nùorakstĩjums, das Abgeschriebene; nùorakstîšana, das Abschreiben; nùorakstîtãjs, der Abschreiber.
Avots: ME II, 836, 837
1) abschreiben, abspicken:
sliņķis nuorakstījis uzduotuo uzde̦vumu nuo sava biedra;
2) verschreiben, schriftlich vermachen, adoptieren:
tē̦vs ve̦cākajam nuorakstījis visu mantu. viņa nuorakstīta par audzēkni Aps. es tiku nuorakstīts viņam par dē̦lu Austr.;
3) schreibend vertreiben, eig. wegschreiben:
drudži arī tikuši nuorakstīti, t. i. ticis aprakstīts papīra gabaliņš ar zināmiem vārdiem, un tuo tad vajadzējis apēst, tad atstājis drudzis Etn. I, 83;
4) besticken, verzieren, mit Buntwerk versehen:
zīdautiņu, nē̦zduodziņu, cimdiņu, kre̦klus nuorakstīju BW. 29478; 7171; 16190; 24180. kas celiņu nuorakstīja basajām kājiņām? 4568; kuo tā vīze nuorakstīja, tuo pastala līdzināja BW. 33540. pūra vāku nuorakstīt 1107. Subst. nùorakstĩjums, das Abgeschriebene; nùorakstîšana, das Abschreiben; nùorakstîtãjs, der Abschreiber.
Avots: ME II, 836, 837
nosist
nùosist,
1) tr., ab-, wegschlagen:
kur nu ar tādu šautru tādu ābuolu nuositīsi? sišu nuositu šim ce̦puri nuo galvas LP. VI, 1004. tev kājiņu nuositīs BW. 29156. (nuositamā kārte U., der Trumpf]. pulkstens nuosita vienpadsmit, die Uhr schlug 11 MWM. XI, I92;
2) schlagend reinigen:
nuosit aiz durvīm dubļainās kājas A. XX, 166;
3) erschlagen, totschlagen:
šie gul kâ nuosisti LP. V, 129. nu tu nuo˙sitams! viņš dusmuojies VI, 380;
4) niederschlagen, vernichten:
krusa nuosita labību Etn. II, 179;
[5) stark schlagen, schädigen
U.;
6) rudzi balti nuosisti U., der Roggen ist weiss geworden (von der Sonnenhitze);
7) beschmieren:
n. kārti ar ziepēm Lubn.] Refl. -tiês,
1) sich abschlagen, sich verletzen:
krizdams es briesmīgi nuosituos;
2) sich erschlagen, totschlagen:
vai Laimīte nuositās akmentiņu kaudzītē? BW. 9158, 1;
3) behaftet werden:
tā nuositīsies ar trumiem, auguoņiem, vātīm LP. V, 300. Subst. nùosišana, das Abschlagen, Erschlagen; nùositẽjs, der Mörder IV Mos. 35, 28.
Avots: ME II, 846
1) tr., ab-, wegschlagen:
kur nu ar tādu šautru tādu ābuolu nuositīsi? sišu nuositu šim ce̦puri nuo galvas LP. VI, 1004. tev kājiņu nuositīs BW. 29156. (nuositamā kārte U., der Trumpf]. pulkstens nuosita vienpadsmit, die Uhr schlug 11 MWM. XI, I92;
2) schlagend reinigen:
nuosit aiz durvīm dubļainās kājas A. XX, 166;
3) erschlagen, totschlagen:
šie gul kâ nuosisti LP. V, 129. nu tu nuo˙sitams! viņš dusmuojies VI, 380;
4) niederschlagen, vernichten:
krusa nuosita labību Etn. II, 179;
[5) stark schlagen, schädigen
U.;
6) rudzi balti nuosisti U., der Roggen ist weiss geworden (von der Sonnenhitze);
7) beschmieren:
n. kārti ar ziepēm Lubn.] Refl. -tiês,
1) sich abschlagen, sich verletzen:
krizdams es briesmīgi nuosituos;
2) sich erschlagen, totschlagen:
vai Laimīte nuositās akmentiņu kaudzītē? BW. 9158, 1;
3) behaftet werden:
tā nuositīsies ar trumiem, auguoņiem, vātīm LP. V, 300. Subst. nùosišana, das Abschlagen, Erschlagen; nùositẽjs, der Mörder IV Mos. 35, 28.
Avots: ME II, 846
noskatīt
nùoskatît,
2): Made nuoskatīja nuo puiša ģīmja, ka ... Anna Dzilna 81. drudzis nuoskatīja (= saskatīja) uz ēdiena burbuli Pas. XIII, 344; ‡
4) mit bösem Blick behexen, verzaubern:
mazu bē̦rnu nevajaga rādīt svešiem cilvē̦kiem, juo tie var bē̦rnu n. Irmlau.
Avots: EH II, 85
2): Made nuoskatīja nuo puiša ģīmja, ka ... Anna Dzilna 81. drudzis nuoskatīja (= saskatīja) uz ēdiena burbuli Pas. XIII, 344; ‡
4) mit bösem Blick behexen, verzaubern:
mazu bē̦rnu nevajaga rādīt svešiem cilvē̦kiem, juo tie var bē̦rnu n. Irmlau.
Avots: EH II, 85
nospļaut
notaukšēt
nùotaukšêt, [nùotaukšķêt], tr.,
1) abrösten, abschmoren:
ļautiņputru taisa nuo izžāvē̦tiem, nuotaukšē̦tiem rudziem Etn. I, 20;
2) abprügeln:
kāznieki ar rungām nuotaukšēja [nuotaukšķēja Pas. I, 193 (aus Roop)] vilku JK. V, 19.
Avots: ME II, 872
1) abrösten, abschmoren:
ļautiņputru taisa nuo izžāvē̦tiem, nuotaukšē̦tiem rudziem Etn. I, 20;
2) abprügeln:
kāznieki ar rungām nuotaukšēja [nuotaukšķēja Pas. I, 193 (aus Roop)] vilku JK. V, 19.
Avots: ME II, 872
notikums
nùotikums,
1) das Ereignis, die Begebenheit:
stastā savirkņuoti dažādi raibi nuotikumi;
2) eine Krankheit, namentlich eine Kinderkrankheit, zutolge derer die Kinder unruhig schlafen:
kad bē̦rns nakti šaudās un neguļ, tad viņam nuotikumi (tas pats, kas nakts pamašas) JK. VI, 45; 44; 29. dabūšu drudzi vai citus kādus nuotikumus Grünh., [Janš. Paipala 24.)
Avots: ME II, 875
1) das Ereignis, die Begebenheit:
stastā savirkņuoti dažādi raibi nuotikumi;
2) eine Krankheit, namentlich eine Kinderkrankheit, zutolge derer die Kinder unruhig schlafen:
kad bē̦rns nakti šaudās un neguļ, tad viņam nuotikumi (tas pats, kas nakts pamašas) JK. VI, 45; 44; 29. dabūšu drudzi vai citus kādus nuotikumus Grünh., [Janš. Paipala 24.)
Avots: ME II, 875
notrinēt
nùotrinêt, [intr., abzehren, ausbleichen Wid.]: sen kaujama tā kaziņa: nuotrinējuši ragu gali BW. 7846. caur asajiem pavasara vējiem rudzi tiek plāni un nuotrinējuši, mazām vārpiņām un viegliem graudiem Balss.
Avots: ME II, 877
Avots: ME II, 877
paaugt
paaûgt [li. paáugti "etwas fortwachsen"], intr.,
1) ein wenig wachsen, grösser werden:
gaida mani paaugam BW. 6391. turies, kamē̦r dē̦ls paaugs, sagt man zu einem, der gefallen ist Etn. IV, 40. nevaid vaļas man paaugt Ltd. 1007;
2) wachsen, gedeihen
(perfektiv): tik daudz jau paaugs, ka pašam maize iznāks Janš. tam miezīši nepaaug BW. 19586, 3. uotru gadu nepaaug labība LP. VII, 819;
3) (perfektiv) erwachsen, gewachsen sein:
sen paaudzis tē̦va dē̦ls gaida manis uzaugam BW. 13041, 11. kad paauga rudzi, mieži, nezināju, kādu jemt, als der Roggen, die Gerste gewachsen war... 11444. paaug dē̦ls, pārve̦d sievu, izdze̦n māti eglienā 3336, 2. Refl. -tiês, (mit kaum fühlbarem Unterschiede der Bedeutung von der aktiven Form) ein wenig (sich zum Vorteil) grösser werden, wachsen: pagaidi tak nu, lai paaugas! Blaum. tādam nīkulim vēl kādu gadu tâ˙pat mājā jāpaaugas.
Avots: ME III, 4
1) ein wenig wachsen, grösser werden:
gaida mani paaugam BW. 6391. turies, kamē̦r dē̦ls paaugs, sagt man zu einem, der gefallen ist Etn. IV, 40. nevaid vaļas man paaugt Ltd. 1007;
2) wachsen, gedeihen
(perfektiv): tik daudz jau paaugs, ka pašam maize iznāks Janš. tam miezīši nepaaug BW. 19586, 3. uotru gadu nepaaug labība LP. VII, 819;
3) (perfektiv) erwachsen, gewachsen sein:
sen paaudzis tē̦va dē̦ls gaida manis uzaugam BW. 13041, 11. kad paauga rudzi, mieži, nezināju, kādu jemt, als der Roggen, die Gerste gewachsen war... 11444. paaug dē̦ls, pārve̦d sievu, izdze̦n māti eglienā 3336, 2. Refl. -tiês, (mit kaum fühlbarem Unterschiede der Bedeutung von der aktiven Form) ein wenig (sich zum Vorteil) grösser werden, wachsen: pagaidi tak nu, lai paaugas! Blaum. tādam nīkulim vēl kādu gadu tâ˙pat mājā jāpaaugas.
Avots: ME III, 4
pakaļējs
pakara
pakara, pakars BW. 2776; 14623, 3, nom. pl. auch pakaŗi,
1) pakars Mag. IV, 2, 120, ein Haken zum Aufhängen:
ņem savu kuokli nuost nuo pakara! Sarķis;
2) pakari, die hölzerne Türhänge (in früheren Zeiten):
stendere iedzīts kuoka kāsis, uz kuŗu durvju eņģes jeb pakari uzmaukti Janš.;
3) das Gehänge, Anhängsel, namentlich das Gehänge, die Büschel zum Schmuck der Decke des Zimmers Janš., [zu diesem Zweck angefertigte Ketten aus Strohringen oder aus Strohstückchen od. Federposen u. buntem Papier; oder Zeugläppchen
Bielenstein Holzb. 739 (mit Abbild.)]: kas, bērziņ, tev apkāra zaļa vaŗa pakariņus (Var.: -ņas)? BW. 17000, 2; 19110. liniem zied zili ziedi zeltītiem pakariem 28333, rudziem zied ze̦lta ziedi sudrabiņa pakariem 32537. man pacēla me̦ldru krē̦slu sudrabiņa pakariem 13289. gare̦nām saktām bija trīs sudraba pakariņi (pie saktiņas pieķē̦dē̦ti klamburiņi) Etn. IV, 108. meitas mātes istabiņa zīlītēm, pakariem; zīles manas kājas spieda, pakars. rāva ce̦purīti BW. 14623, 2. istabiņa izpušķuota ar dimanta pakariem 32674. Zu pakãrt.
Avots: ME III, 41
1) pakars Mag. IV, 2, 120, ein Haken zum Aufhängen:
ņem savu kuokli nuost nuo pakara! Sarķis;
2) pakari, die hölzerne Türhänge (in früheren Zeiten):
stendere iedzīts kuoka kāsis, uz kuŗu durvju eņģes jeb pakari uzmaukti Janš.;
3) das Gehänge, Anhängsel, namentlich das Gehänge, die Büschel zum Schmuck der Decke des Zimmers Janš., [zu diesem Zweck angefertigte Ketten aus Strohringen oder aus Strohstückchen od. Federposen u. buntem Papier; oder Zeugläppchen
Bielenstein Holzb. 739 (mit Abbild.)]: kas, bērziņ, tev apkāra zaļa vaŗa pakariņus (Var.: -ņas)? BW. 17000, 2; 19110. liniem zied zili ziedi zeltītiem pakariem 28333, rudziem zied ze̦lta ziedi sudrabiņa pakariem 32537. man pacēla me̦ldru krē̦slu sudrabiņa pakariem 13289. gare̦nām saktām bija trīs sudraba pakariņi (pie saktiņas pieķē̦dē̦ti klamburiņi) Etn. IV, 108. meitas mātes istabiņa zīlītēm, pakariem; zīles manas kājas spieda, pakars. rāva ce̦purīti BW. 14623, 2. istabiņa izpušķuota ar dimanta pakariem 32674. Zu pakãrt.
Avots: ME III, 41
pakult
palikt
palikt [li. palìkti "verlassen; bleiben LChr. 485,15; werden" Tiž. I, 125, Liet. pas. II, 67, Lit. Mitt. II, 33],
1) tr., unterlegen, unterstellen, hinstellen, hinlegen:
viņš palika pātagu padusē Kaudz. viņš palika maisu pagalvī. paliec bļuodu tāļāk!
2) zurücklassen:
nepaliec (bē̦rnus) svešai mātei kājām spert, matus plūkt! BW. 4144, 1 (Var. 2: neatstāj). nepalikšu mūsu māsiņu par ē̦dumu, par dzē̦rumu RKr. XVI, 220 [vai paliksi nu Maijiņu še? Elbervelt];
3) intr., zurückbleiben, bleiben:
Sprw. te paliek ze̦lta kalns, te nabaga tarba. žē̦l bij mirt bajāram: paliek mantas pakaļā BW. 27818. paliec savā vietiņā! Tr. IV, 44. kad tev ne kre̦kls mugurā nepaliktu! viņš palika juo pruojām savās duomās Kaudz. kas kāruotuo lietu nedabū, tas paliek bešā jeb tukšā Etn. II, 30. viņš nabags bijis, nabags palicis; slims bijis, tik˙pat slims palicis. labs paliek labs; sargies nuo ļauna! durvis palikušas vaļām LP. III, 94. palikt mierā, zufrieden bleiben; palikt neziņā, in Unwissenheit bleiben; palikt nuomuodā, wach bleiben; palikt nuovārtā, unberücksichtigt bleiben. vīrs tâ nuobaidījies, ka palicis uz vietas, dass er auf dem Platz geblieben sei LP. III, 108. apakšā, pakaļā palikt, den kürzeren ziehen, übertroffen, hintangesetzt werden: cik tu paliksi viniem apakšā LP. IV, 108. valuodas ziņā viņš palicis savam tē̦vam juoti tāļu pakaļā Pav. neguodā, kaunā palikt,
a) in Schmach liegen, verbleiben:
guoda ļaudis mani gaida neguodā uzaugam (Var.: pāliekamu); guodā augu, guodā tapu, neguodā gaidītāji BW. 6549;
b) zu Schanden werden:
tur visas zāles paliek kaunā Kaudz. [te palikā U., da war's aus.] palikt verbindet sich mit dem Part. praet.: dārga bija kūmu starpa, es paliku negājuse, ich blieb zurück, ohne gegangen zu sein, ich ging nicht BW. 1294. neviens cilvē̦ks nevaruot palikt nesmējies LP. VII, 1052; auch mit d. Part. Praes.: paliec sēžam od. sēžuot, bleibe sitzen viņš palika guļam;
4) bleiben, hingeraten, sich lassen:
duomā vīriņam pateikties, bet tas acumirkli kur palicis, kur ne LP. II, 63. kur palika, nepalika tā lielā dziedātāja? 8W. 743. pati nezin, kur iet, kur palikt Dīcm. I, 58;
5) werden [vgl. dän. blive, schwed. blifva "bleiben; werden"]:
kad tu traks (stulbs) paliktu! kas negrib ve̦cs palikt, lai jauns būdams pakaŗas! kas daudz grib zināt, paliek drīz ve̦cs. slikts paliku niecināms BW. 4785. nuoiet saule, tumšs paliek 30006, 7. puisis uzlicis ce̦puri galvā un palicis nere̦dzams LP. III, 84. vīram palicis tâ nelabi ap dūšu III, 87. gana man žē̦l palika BW. 383. sniedz ruociņu; duod mutīti, paliec mana mīļākā! BW. 13278, 1. tu, meitiņa, sē̦ri dziedi, tu paliksi sērdienīte 340. palicis dikti gaŗš laiks LP. lV, 103. muļķa prātā palicis, er sei verrückt geworden LP. V, 209, rudzi, mieżi, nepalieciet sē̦nalās! Etn. III, 8. par zaldātu, saimnieku palikt, Soldat, Wirt werden. viņa palikuse par vārnu LP. VII, 539. citiem cilvē̦kiem par sluogu palikt, den Mitmenschen zur Last werden Aps., ebenso par apsmieklu p., zum Spott werden. kad dieviņš nelīdzēja, drīz palika nabagā BW. 31177. Refl. -tiês,
1) sich unterIegen, sich unter etwas: hinlegen:
es palikuos spilve̦nu pagalvī: viņš palikās zem krūma;
2) bleiben:
paliekas (auch paliek) ē̦damais uz mājām nest LP. VII, 317. viņa palikās (auch palika) tur Blied.;
3) werden:
bij man tuo zināt, tev vajadzēja aukstam palikties! LP. V, 131 (palikt VI, 179). kungs - smejas līks palikdamies (auch palikdams) LP. I, 155. bail palikties (auch palikt), bange werden LP. IV, 18. man palika dusmas, ich wurde böse Kand. Subst. palicẽjs, s. dies; palikšana, das Unterlegen, Zurücklassen, Bleiben, Werden: pruojām iešu, nepalikšu, še nav mana palikšana BW. 13583. kad pirksta gals uz durvju pusi, tad iziešana, kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 45; palikšanâs, das Bleiben, Werden; palikums, das Untergelegte, das Zurückgelassene, das Untergelegthaben, Zurückgeassenhaben.
Avots: ME III, 59, 60
1) tr., unterlegen, unterstellen, hinstellen, hinlegen:
viņš palika pātagu padusē Kaudz. viņš palika maisu pagalvī. paliec bļuodu tāļāk!
2) zurücklassen:
nepaliec (bē̦rnus) svešai mātei kājām spert, matus plūkt! BW. 4144, 1 (Var. 2: neatstāj). nepalikšu mūsu māsiņu par ē̦dumu, par dzē̦rumu RKr. XVI, 220 [vai paliksi nu Maijiņu še? Elbervelt];
3) intr., zurückbleiben, bleiben:
Sprw. te paliek ze̦lta kalns, te nabaga tarba. žē̦l bij mirt bajāram: paliek mantas pakaļā BW. 27818. paliec savā vietiņā! Tr. IV, 44. kad tev ne kre̦kls mugurā nepaliktu! viņš palika juo pruojām savās duomās Kaudz. kas kāruotuo lietu nedabū, tas paliek bešā jeb tukšā Etn. II, 30. viņš nabags bijis, nabags palicis; slims bijis, tik˙pat slims palicis. labs paliek labs; sargies nuo ļauna! durvis palikušas vaļām LP. III, 94. palikt mierā, zufrieden bleiben; palikt neziņā, in Unwissenheit bleiben; palikt nuomuodā, wach bleiben; palikt nuovārtā, unberücksichtigt bleiben. vīrs tâ nuobaidījies, ka palicis uz vietas, dass er auf dem Platz geblieben sei LP. III, 108. apakšā, pakaļā palikt, den kürzeren ziehen, übertroffen, hintangesetzt werden: cik tu paliksi viniem apakšā LP. IV, 108. valuodas ziņā viņš palicis savam tē̦vam juoti tāļu pakaļā Pav. neguodā, kaunā palikt,
a) in Schmach liegen, verbleiben:
guoda ļaudis mani gaida neguodā uzaugam (Var.: pāliekamu); guodā augu, guodā tapu, neguodā gaidītāji BW. 6549;
b) zu Schanden werden:
tur visas zāles paliek kaunā Kaudz. [te palikā U., da war's aus.] palikt verbindet sich mit dem Part. praet.: dārga bija kūmu starpa, es paliku negājuse, ich blieb zurück, ohne gegangen zu sein, ich ging nicht BW. 1294. neviens cilvē̦ks nevaruot palikt nesmējies LP. VII, 1052; auch mit d. Part. Praes.: paliec sēžam od. sēžuot, bleibe sitzen viņš palika guļam;
4) bleiben, hingeraten, sich lassen:
duomā vīriņam pateikties, bet tas acumirkli kur palicis, kur ne LP. II, 63. kur palika, nepalika tā lielā dziedātāja? 8W. 743. pati nezin, kur iet, kur palikt Dīcm. I, 58;
5) werden [vgl. dän. blive, schwed. blifva "bleiben; werden"]:
kad tu traks (stulbs) paliktu! kas negrib ve̦cs palikt, lai jauns būdams pakaŗas! kas daudz grib zināt, paliek drīz ve̦cs. slikts paliku niecināms BW. 4785. nuoiet saule, tumšs paliek 30006, 7. puisis uzlicis ce̦puri galvā un palicis nere̦dzams LP. III, 84. vīram palicis tâ nelabi ap dūšu III, 87. gana man žē̦l palika BW. 383. sniedz ruociņu; duod mutīti, paliec mana mīļākā! BW. 13278, 1. tu, meitiņa, sē̦ri dziedi, tu paliksi sērdienīte 340. palicis dikti gaŗš laiks LP. lV, 103. muļķa prātā palicis, er sei verrückt geworden LP. V, 209, rudzi, mieżi, nepalieciet sē̦nalās! Etn. III, 8. par zaldātu, saimnieku palikt, Soldat, Wirt werden. viņa palikuse par vārnu LP. VII, 539. citiem cilvē̦kiem par sluogu palikt, den Mitmenschen zur Last werden Aps., ebenso par apsmieklu p., zum Spott werden. kad dieviņš nelīdzēja, drīz palika nabagā BW. 31177. Refl. -tiês,
1) sich unterIegen, sich unter etwas: hinlegen:
es palikuos spilve̦nu pagalvī: viņš palikās zem krūma;
2) bleiben:
paliekas (auch paliek) ē̦damais uz mājām nest LP. VII, 317. viņa palikās (auch palika) tur Blied.;
3) werden:
bij man tuo zināt, tev vajadzēja aukstam palikties! LP. V, 131 (palikt VI, 179). kungs - smejas līks palikdamies (auch palikdams) LP. I, 155. bail palikties (auch palikt), bange werden LP. IV, 18. man palika dusmas, ich wurde böse Kand. Subst. palicẽjs, s. dies; palikšana, das Unterlegen, Zurücklassen, Bleiben, Werden: pruojām iešu, nepalikšu, še nav mana palikšana BW. 13583. kad pirksta gals uz durvju pusi, tad iziešana, kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 45; palikšanâs, das Bleiben, Werden; palikums, das Untergelegte, das Zurückgelassene, das Untergelegthaben, Zurückgeassenhaben.
Avots: ME III, 59, 60
pamirkt
panikt
panikt, intr., überdrüssig werden, langweilig werden: jau manam kumeļam auzu sile panikuse Schwanb. man panika viena diena, ne vēl visa vasariņa BW. 29294, 3. tīri rudzi, grūtas dzirnas, gan panika ritināt 6687. ļaudīm ve̦ca māmuliņa panikusi baŗuojama 3202. - [Subst. panikums, der Überdruss: darbs bez paguruma un panikuma Latg. 1.]
Avots: ME III, 77
Avots: ME III, 77
pārdienām
pārsla
parudze
parudze, ‡
2) kleine Wiesen und mit Gras bewachsene Gräben um ein Roggenfeld (auch innerhalb eines solchen)
Kaltenbr.: parudzi nuopļauj agrāk nekâ rudzus; ‡
3) ein vor kurzem besätes Roggenfeld.
Avots: EH II, 168
2) kleine Wiesen und mit Gras bewachsene Gräben um ein Roggenfeld (auch innerhalb eines solchen)
Kaltenbr.: parudzi nuopļauj agrāk nekâ rudzus; ‡
3) ein vor kurzem besätes Roggenfeld.
Avots: EH II, 168
pārzvilt
pasēja
I pasẽja,
1) eine Saat, die nach der Hauptsaat od. mit dieser zugleich gesät wird (Klee und Roggen):
rudziem šuogad ābuoliņš pasējā Jürg.;
2) "spät gesätes Sommergetreide"
Warkl.;
3) zum zweiten Mal an der gleichen Stelle gesätes Getreide
Warkh.]
Avots: ME III, 97
1) eine Saat, die nach der Hauptsaat od. mit dieser zugleich gesät wird (Klee und Roggen):
rudziem šuogad ābuoliņš pasējā Jürg.;
2) "spät gesätes Sommergetreide"
Warkl.;
3) zum zweiten Mal an der gleichen Stelle gesätes Getreide
Warkh.]
Avots: ME III, 97
pasēt
pasẽt, ‡
5) aussäen
(perfektiv): kuo pasēju ..., tis izauga Tdz. 53555. rudzi jau pasē̦ti Dunika. lai jis pasēj zirņus Pas. X, 239 (ähnlich IV, 152; VI, 421; XIII, 138).
Avots: EH II, 171
5) aussäen
(perfektiv): kuo pasēju ..., tis izauga Tdz. 53555. rudzi jau pasē̦ti Dunika. lai jis pasēj zirņus Pas. X, 239 (ähnlich IV, 152; VI, 421; XIII, 138).
Avots: EH II, 171
pasēt
pasẽt [li. pasė̕ti], tr.;
[1) ein wenig säen:
tē̦vs pasēja un aizsteidzās Jürg.;
2) mit dem Säen zurechtkommen]:
ve̦cais tikkuo arājiem varēja pasēt MWM. VI, 637;
[3) nach od. zugleich mit der Hauptsaat säen:
p. rudziem ābuoliņu; zirņiem auzas Jürg.;
4) pasẽt miežus zem arkla N.-Peb., Gerste säen mit der Absicht, die Saat (nicht mit der Egge, sondern) mit dem Pfluge unter die Erde zu schaffen.
Refl. -tiês, eine Weile (zu seinem Vergnügen) säen: zē̦ns prasīja pasēties].
Avots: ME III, 97
[1) ein wenig säen:
tē̦vs pasēja un aizsteidzās Jürg.;
2) mit dem Säen zurechtkommen]:
ve̦cais tikkuo arājiem varēja pasēt MWM. VI, 637;
[3) nach od. zugleich mit der Hauptsaat säen:
p. rudziem ābuoliņu; zirņiem auzas Jürg.;
4) pasẽt miežus zem arkla N.-Peb., Gerste säen mit der Absicht, die Saat (nicht mit der Egge, sondern) mit dem Pfluge unter die Erde zu schaffen.
Refl. -tiês, eine Weile (zu seinem Vergnügen) säen: zē̦ns prasīja pasēties].
Avots: ME III, 97
pastreins
pavilnīt
I pavilnît,
1) sich hie und da wellenförmig krümmen:
būs bagāts gads! kâ vejš papūš, tâ rudzi pavilnī vien. pūķis pa gaisu pavilnījis vien un izgaisis; arī zebieksta un se̦sks var pavilnīt (= aizluocīties kâ vilnis) Gr.-Buschhof. aug rudzi, aug kvieši, veldrē pavilnīdami BW. 32557 var.;
2) eine Weile wellenförmige Bewegungen machen
Nötk.: suns pavilnīja vien ar asti Ronneb.; "(wiederholt) māt ar drēbes gabalu" Schujen; eine Weile Wellen erregend schwimmen: zivs pavilnīja zem kārklu ce̦ra Sessw.;
3) "wiederholt erscheinen und verschwinden":
viņš skrienuot tikai pavilnīja Selsau, Sessw., Lös.
Avots: ME III, 138
1) sich hie und da wellenförmig krümmen:
būs bagāts gads! kâ vejš papūš, tâ rudzi pavilnī vien. pūķis pa gaisu pavilnījis vien un izgaisis; arī zebieksta un se̦sks var pavilnīt (= aizluocīties kâ vilnis) Gr.-Buschhof. aug rudzi, aug kvieši, veldrē pavilnīdami BW. 32557 var.;
2) eine Weile wellenförmige Bewegungen machen
Nötk.: suns pavilnīja vien ar asti Ronneb.; "(wiederholt) māt ar drēbes gabalu" Schujen; eine Weile Wellen erregend schwimmen: zivs pavilnīja zem kārklu ce̦ra Sessw.;
3) "wiederholt erscheinen und verschwinden":
viņš skrienuot tikai pavilnīja Selsau, Sessw., Lös.
Avots: ME III, 138
peiksts
pēnežains
pēnežaîns,
1) mit viel Mutterkorn gemengt
U.;
2) mit viel Hahnenkagemengt:
pēnežaini rudzi U.
Avots: ME III, 208
1) mit viel Mutterkorn gemengt
U.;
2) mit viel Hahnenkagemengt:
pēnežaini rudzi U.
Avots: ME III, 208
piebirzt
pìebir̂zt,
1) sich mit Zerbrockelndem füllen:
piens piebirzis ar gružiem;
2) zerfallend und niederfallend sich anhäufen:
rudzi piebirzuši.
Avots: ME III, 239
1) sich mit Zerbrockelndem füllen:
piens piebirzis ar gružiem;
2) zerfallend und niederfallend sich anhäufen:
rudzi piebirzuši.
Avots: ME III, 239
piecējāds
piekrist
pìekrist,
1) hinfallen zu etw., neben etw.:
es piekritu raudādama pie arāja kājiņām BW. piel. 2 10226. tā man piekrīt pie ruokas (küsst mir die Hand) Alm. Kaislību varā 105;
2) überfallen, überkommen:
Sprw. nuospļaujies, lai drudzis nepiekrīt! (sagt man, wenn jem. sich stark erschreckt hat);
3) passen:
piekrīt (Var.: piede̦r, piestāv) me̦lni iemauktiņi pie dze̦lte̦na kumeliņa; piekrīt laba mātes meita ple diže̦na tē̦va dē̦la BW. 12216, 4;
4) zufallen, zukommen:
mājas piekrītuot Krišam Lakstam Krišs Laksts 3. ķēniņa dē̦ls suolīja atduot pat visu sev piekrītuošuo tē̦va valsti. tie darbi... piekrīt vīriešiem Etn. III, 5. "dēliņa" vārds pieaugušam vairs nepiekrīt Apsīšu Jē̦k. Bagāti radi 27. kam piekrīt pirmajam apgulties? LP. VII, 174. rada gan nepiekrīt (zur Verwandtschaft zählt er nicht), bet jaunais Stīpnieks bija Pēterim tik˙pat kâ drāugs Janš. Dzimtene IV, 175. tas man piekrīt, das kommt mir zu; n. U. auch - tev piekrīt, du bist schuldig;
5) beistimmen:
šim spriedumam piekrita visi Kaudz. M. 48. viņa klusi piekrizdama pamāja ar galvu Vēr. II, 158;
6) mit Fallendem gefüllt werden.
Refl. -tiês: tas man piekrītas, das ist meine Schuldigkeit U. Subst. piekrišana, die Zustimmung, der Beifall: "ziņģu lustes" atrada lielu piekrišanu Plutte Kat. 44. tautas bibliotēkas atradušas vispārīgu piekrišanu A. Mat. Krišj. Valdem.17. piekritums Infl., eine Krankheit, die nach einem Schreck od. einer Aufregung entsteht.
Avots: ME III, 260
1) hinfallen zu etw., neben etw.:
es piekritu raudādama pie arāja kājiņām BW. piel. 2 10226. tā man piekrīt pie ruokas (küsst mir die Hand) Alm. Kaislību varā 105;
2) überfallen, überkommen:
Sprw. nuospļaujies, lai drudzis nepiekrīt! (sagt man, wenn jem. sich stark erschreckt hat);
3) passen:
piekrīt (Var.: piede̦r, piestāv) me̦lni iemauktiņi pie dze̦lte̦na kumeliņa; piekrīt laba mātes meita ple diže̦na tē̦va dē̦la BW. 12216, 4;
4) zufallen, zukommen:
mājas piekrītuot Krišam Lakstam Krišs Laksts 3. ķēniņa dē̦ls suolīja atduot pat visu sev piekrītuošuo tē̦va valsti. tie darbi... piekrīt vīriešiem Etn. III, 5. "dēliņa" vārds pieaugušam vairs nepiekrīt Apsīšu Jē̦k. Bagāti radi 27. kam piekrīt pirmajam apgulties? LP. VII, 174. rada gan nepiekrīt (zur Verwandtschaft zählt er nicht), bet jaunais Stīpnieks bija Pēterim tik˙pat kâ drāugs Janš. Dzimtene IV, 175. tas man piekrīt, das kommt mir zu; n. U. auch - tev piekrīt, du bist schuldig;
5) beistimmen:
šim spriedumam piekrita visi Kaudz. M. 48. viņa klusi piekrizdama pamāja ar galvu Vēr. II, 158;
6) mit Fallendem gefüllt werden.
Refl. -tiês: tas man piekrītas, das ist meine Schuldigkeit U. Subst. piekrišana, die Zustimmung, der Beifall: "ziņģu lustes" atrada lielu piekrišanu Plutte Kat. 44. tautas bibliotēkas atradušas vispārīgu piekrišanu A. Mat. Krišj. Valdem.17. piekritums Infl., eine Krankheit, die nach einem Schreck od. einer Aufregung entsteht.
Avots: ME III, 260
pielipt
pìelipt,
1) ankleben
(intr.): Sprw. nuogriezts riecenis vairs nepielīp. pielīp kâ liepu lapa Etn. IV, 4. apslapinādams (atlupušu cigāru), lai atkārušās tabakas lapās tam pieliptu Alm. Kaislību varā 45. šuo sugai ejuot nauda tīri kâ pielipusi visur līdz Kaudz. M. saimniekam svētība negribējuse pielipt LP. II, 62. kāds mazs grē̦ks tuomē̦r pielipis V. 110. pirksti pielīp (Zalktis I, 116), sagt man von einem, der stiehlt;
2) zugetan werden:
man... bē̦rns bij stipri pielipis un gaidīdams gaidīja uz mani Kaudz. M. 390;
3) anstecken (von einer Krankheit):
slimība pielīp, baciļus nuorijuot SDP. VIII, 62. nēģeriem dze̦lte̦nais drudzis pielīp vis˙mazāk Konv. 2 694.
Avots: ME III, 267
1) ankleben
(intr.): Sprw. nuogriezts riecenis vairs nepielīp. pielīp kâ liepu lapa Etn. IV, 4. apslapinādams (atlupušu cigāru), lai atkārušās tabakas lapās tam pieliptu Alm. Kaislību varā 45. šuo sugai ejuot nauda tīri kâ pielipusi visur līdz Kaudz. M. saimniekam svētība negribējuse pielipt LP. II, 62. kāds mazs grē̦ks tuomē̦r pielipis V. 110. pirksti pielīp (Zalktis I, 116), sagt man von einem, der stiehlt;
2) zugetan werden:
man... bē̦rns bij stipri pielipis un gaidīdams gaidīja uz mani Kaudz. M. 390;
3) anstecken (von einer Krankheit):
slimība pielīp, baciļus nuorijuot SDP. VIII, 62. nēģeriem dze̦lte̦nais drudzis pielīp vis˙mazāk Konv. 2 694.
Avots: ME III, 267
piemalt
pìemal̃t,
2): piemalis dvālekti pilnu Pas. XIII, 296; viel mahlen: sāka malt sāli un piemala tik daudzi, ka... Pas. VIII, 122. ‡ Refl. -tiês,
1) für sich viel mahlen:
p. daudz miltu;
2) unversehens hinzugemahlen werden:
kviešu miltiem piemalušies arī rudzi.
Avots: EH II, 260
2): piemalis dvālekti pilnu Pas. XIII, 296; viel mahlen: sāka malt sāli un piemala tik daudzi, ka... Pas. VIII, 122. ‡ Refl. -tiês,
1) für sich viel mahlen:
p. daudz miltu;
2) unversehens hinzugemahlen werden:
kviešu miltiem piemalušies arī rudzi.
Avots: EH II, 260
piens
piẽns (li. píenas), Demin. piẽniņš, piẽnutiņš BW. 32419 var., die Milch: Sprw. piena kâ jūŗa. piens kâ akna. tik putna piena trūkst od. putna piena vien trūkst (gesagt von einem, der sich sehr reich dünkt). tam vēl piens nuo lūpam nav nuožuvis od. tam vēl mātes piens aiz lūpas (von einem Gelbschnabel). guovīm piens raguos iet (die Milch wird weniger). saīdzis, kâ sagājis piens, katliņā piededzināts A. v. J. 1892, S. 256, guovs tikai trešuo pienu Saul. III, 85, die Kuh ist zum drittenmal milchend geworden (in Salis dafür: trešā pienā). (guovs) gaŗāku pienu, länger milchend Degl. Ve̦c. pilskungs 55, īsu pienu, kurze Zeit milchend Golg. - biezs piens od. biezpiens, Quark; jauns piens Etn. I, 68, Beestmilch; kaņepjupiens, in Lis. kaņuppiens, eine flüssige Speise aus ungeröstetem Hanf; ķē̦rnas p. Kursiten, ķē̦rnu p. U., ķērnes p. Mazvērs. Luopkuopība III, 77, die Buttermilch; kupināts p., dicke, gekäste Milch U.; putna od. putnu p., Vogelmilch; raganu p., vermeintlich von Hexen in Viehställen und auf der Erde verschüttete Milch Etn. III, 44. rūdzis p. od. rūgušpiẽns, skābs p., gegorene, saure Milch; salds p., frische, süsse Milch. sveķu p. Schwanb., Bers., Kosenhof, Beestmilch; vēršu od. vērša piens, der Schaum, der sich beim Aufkochen der Milch bildet Mag. XIII, 2, 54, Lis., Bers.; vilka piens, euphcrbia Antrop. II, 39. piena sulas, Molken. piena ziediņi, die in gekochter Milch übrig bleibenden Milchkügelchen, wenn das Beste abgenommen worden U. piena māte, eine gute Milchkuh U. piena drudzis "slimība, kuŗu dabū dažas mātes 3 dienas pēc dzemdēšanas" Etn. II, 165. piena zuobs Kaudz. M. 318, der Milchzahn. piena puika,
a) ein Gelbschnabel:
vai nu katrs piena puika tūliņ precinieks? MWM. VII, 805;
b) einer, der lauter gute Tage gehabt
U. - piena dadzīši, Gänsedistel (sonchus oleraceus L.) RKr. II, 78; piena puķītes, platanthera bifolia Rich. Etn. I, 30; piena zâle, lathraea squamaria Kokn. n. KKr. III, 70. piena putns, ein Vogel Ramāns. pieni Lis., = piẽņi. Zu npers. pīnū "saure Milch", av. paēman- "Muttermilch", payah-, ai. payaḥ "Milch", li. papíjusi kárvė "eine Kuh, die beim Melken die Milch nicht mehr zurückhält", pýdyti "zum Milchgeben reizen", ai. páyatē "strotzt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb.II, 73f.
Avots: ME III, 276, 277
a) ein Gelbschnabel:
vai nu katrs piena puika tūliņ precinieks? MWM. VII, 805;
b) einer, der lauter gute Tage gehabt
U. - piena dadzīši, Gänsedistel (sonchus oleraceus L.) RKr. II, 78; piena puķītes, platanthera bifolia Rich. Etn. I, 30; piena zâle, lathraea squamaria Kokn. n. KKr. III, 70. piena putns, ein Vogel Ramāns. pieni Lis., = piẽņi. Zu npers. pīnū "saure Milch", av. paēman- "Muttermilch", payah-, ai. payaḥ "Milch", li. papíjusi kárvė "eine Kuh, die beim Melken die Milch nicht mehr zurückhält", pýdyti "zum Milchgeben reizen", ai. páyatē "strotzt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb.II, 73f.
Avots: ME III, 276, 277
pierudze
‡ pìerudze 2 , pìerudzis 2 "maizes trūkums" (angeblich beschönigend für "maizes trūkums"!) Erlaa: tam p., der leidet an Brotmangel. nu ir p.: jaunu rudzu nav, vȩcuo ar nav. kad pietrūkst tai pierudzē, tad garda bij i[r] rudza (sic.!) putra.
Avots: EH II, 268
Avots: EH II, 268
placains
placaîns, fleckig, mit grossen Flecken: placaiņi rudzi, placaiņš ābuoliņš Berķene n. RKr. XVII, 46. Zu placis II.
Avots: ME III, 314
Avots: ME III, 314
plāne
plankains
plañkains C., N.-Peb., plan̂ke̦ns 2 (sic!) Arrasch, bunt: plankaina guovs; plankaini (mit lichten Stellen) rudzi C., N.-Peb.
Avots: ME III, 319
Avots: ME III, 319
plaukt
I plaûkt: tȩ̄vs nebija varējis p. (zum Wohlstand gelangen) Vindedze 78. rīta pusē plauka sarkana blāzma Jauns. B. gr. 3 II, 199. laiks plauka jauks Vindedze 122. duobē iebeŗ kaļķes un dalej ūdeni; tad kaļķes plaûkst ("?") Saikava. Subst. plaûkšana: rudzi, tie pašā plaukšanā BW. piel.2 28110,1; plaûkums: saimniecei ir labs piena p. (= piena raža) Lubn.
Avots: EH II, 285
Avots: EH II, 285
pļaut
I pļaũt (li. pjáuti "schneiden; mähen" Tiž. I, 238), pļaũju od. -nu, pļãvu,
1) tr., mähen; ernten:
Sprw. kuo (kas) sēj, tuo (tas) pļauj. kad pirms Jāņa dienas luopiem zâles ar izkapti pļaunuot, tad tās duoduot daudz piena Etn. IV, 69. - pļaujamais, ein Werkzeug zum Mähen (eine Sense usw.): dievs ar ve̦lnu taisīja pļaujamuos Etn. II, 32. pļaujams od. pļaujamais laiks, die Zeit des Mähens; die Erntezeit: pļaujamā laikā saimnieks nuopļāvis savu labību LP. V, 92. viņi jau rudzus pļaunuot[i]s (= pļauj) Sessw. nāve pļauj U., von häufigem Sterben gebraucht;
2) fig., sagen, erzählen:
pļaun tik vaļā, ja kuo krietnu zini! MWM: VII, 804;
3) schlagen, (eine Ohrfeige, einen Schlag) versetzen
(pļaût Mar. n. RKr. XVII, 108, im Gegensatz zu pļàut 2 , mähen ): Refl. -tiês,
1) um die Wette mähen:
ar pašu ve̦lnu apņe̦muos pļauties LP. V, 340. ve̦lns iet ar dievu pļauties VII,. 1169;
2) sich stürzen:
ve̦lns pļāvies pa galvu, pa kaklu ūdenī iekšā LP. VI, 167. Subst. pļaũšana, das Mähen; die Ernte U.: rudzi, rudzi, mieži, mieži nu pašā pļaušanā BW. 14047, der Roggen, die Gerste ist gerade zum Mähen, für die Ernte reif. nu rudzīši pļaušanā BW. 27174. pļaušanas laiks, die Zeit des Mähens, Zeit zur Heuernte U.; dre Erntezeit überhaupt. pļaušanas svē̦tki U., Kaudz. M., das Erntefest; pļaũšanâs, das Umdiewettemähen; pļãvẽjs, pļãvãjs, der Schnitter; wer erntet: jūs būsiet pļāvājiņas, es malā nesējiņa BW. 28615. Sprw.: pļāvējs gudrāks nekâ sējējs; pļãvums, die vollendete Tätigkeit des Mähens; , das Resultat des Mähens, Erhtėns, das Gemähte, Geerntete: nuo tālienes es pazinu slinka puiša pļāvumiņu (Var.: pļāvumā es pazinu tautu dē̦la tikucmiņu) BW. 28671·. labi vgl. ja ar ve̦cu maizīti jaunu pļāvumu sagaidītu Janš. pļavu atālam caurcaurim vairāk sagre̦muojamu uztura vielu nekâ pirmam pļāvumam Mazvērsītis: viņš sakrāva vē̦lāk jau apvītušuo pļāvumu A. v. J. 1899. S. 123. tē̦vs lika . . . dē̦lam tās dienas pļāvumu sargāt LP. III, 90. Nebst pļava, li. pjūtė "Ernte", pjúklas "Säge", apr. piuclan "Sichel" zu la. depuvere "caedere", ahd. urfūr "Verschnittener" u. a., s. Bugge KZ. XIX, 415 ff., Holthausen IF. XXXII, 336, Walde Vrgl. Wrtb. II, 12.
Avots: ME III, 366, 367
1) tr., mähen; ernten:
Sprw. kuo (kas) sēj, tuo (tas) pļauj. kad pirms Jāņa dienas luopiem zâles ar izkapti pļaunuot, tad tās duoduot daudz piena Etn. IV, 69. - pļaujamais, ein Werkzeug zum Mähen (eine Sense usw.): dievs ar ve̦lnu taisīja pļaujamuos Etn. II, 32. pļaujams od. pļaujamais laiks, die Zeit des Mähens; die Erntezeit: pļaujamā laikā saimnieks nuopļāvis savu labību LP. V, 92. viņi jau rudzus pļaunuot[i]s (= pļauj) Sessw. nāve pļauj U., von häufigem Sterben gebraucht;
2) fig., sagen, erzählen:
pļaun tik vaļā, ja kuo krietnu zini! MWM: VII, 804;
3) schlagen, (eine Ohrfeige, einen Schlag) versetzen
(pļaût Mar. n. RKr. XVII, 108, im Gegensatz zu pļàut 2 , mähen ): Refl. -tiês,
1) um die Wette mähen:
ar pašu ve̦lnu apņe̦muos pļauties LP. V, 340. ve̦lns iet ar dievu pļauties VII,. 1169;
2) sich stürzen:
ve̦lns pļāvies pa galvu, pa kaklu ūdenī iekšā LP. VI, 167. Subst. pļaũšana, das Mähen; die Ernte U.: rudzi, rudzi, mieži, mieži nu pašā pļaušanā BW. 14047, der Roggen, die Gerste ist gerade zum Mähen, für die Ernte reif. nu rudzīši pļaušanā BW. 27174. pļaušanas laiks, die Zeit des Mähens, Zeit zur Heuernte U.; dre Erntezeit überhaupt. pļaušanas svē̦tki U., Kaudz. M., das Erntefest; pļaũšanâs, das Umdiewettemähen; pļãvẽjs, pļãvãjs, der Schnitter; wer erntet: jūs būsiet pļāvājiņas, es malā nesējiņa BW. 28615. Sprw.: pļāvējs gudrāks nekâ sējējs; pļãvums, die vollendete Tätigkeit des Mähens; , das Resultat des Mähens, Erhtėns, das Gemähte, Geerntete: nuo tālienes es pazinu slinka puiša pļāvumiņu (Var.: pļāvumā es pazinu tautu dē̦la tikucmiņu) BW. 28671·. labi vgl. ja ar ve̦cu maizīti jaunu pļāvumu sagaidītu Janš. pļavu atālam caurcaurim vairāk sagre̦muojamu uztura vielu nekâ pirmam pļāvumam Mazvērsītis: viņš sakrāva vē̦lāk jau apvītušuo pļāvumu A. v. J. 1899. S. 123. tē̦vs lika . . . dē̦lam tās dienas pļāvumu sargāt LP. III, 90. Nebst pļava, li. pjūtė "Ernte", pjúklas "Säge", apr. piuclan "Sichel" zu la. depuvere "caedere", ahd. urfūr "Verschnittener" u. a., s. Bugge KZ. XIX, 415 ff., Holthausen IF. XXXII, 336, Walde Vrgl. Wrtb. II, 12.
Avots: ME III, 366, 367
pļautanā
pļautuve
pļautuve, pļautava,
1) pļautuvs (li. pjautuvas "Sichel")
um Illuxt, pļautava U., Bielenstein Holzb. 496 (mit Abbild.), die Sichel: kad ņemšu, visus kâ ar pļautuvi nuopļaušu Latv.;
2) der Lok. pļautuvē Etn. IV, 165, pļautavā, reif zum Mähen, reif für die Ernte:
rudzi, rudzi, mieži, mieži nu pašā pļaũtuvē (Var.: pļaušanā, pļāvienā, pļautanā, pļautuonī; pļautavā 28108 var.) BW. 14047 var.
Avots: ME III, 367
1) pļautuvs (li. pjautuvas "Sichel")
um Illuxt, pļautava U., Bielenstein Holzb. 496 (mit Abbild.), die Sichel: kad ņemšu, visus kâ ar pļautuvi nuopļaušu Latv.;
2) der Lok. pļautuvē Etn. IV, 165, pļautavā, reif zum Mähen, reif für die Ernte:
rudzi, rudzi, mieži, mieži nu pašā pļaũtuvē (Var.: pļaušanā, pļāvienā, pļautanā, pļautuonī; pļautavā 28108 var.) BW. 14047 var.
Avots: ME III, 367
pļāviens
pļãviêns,
1) das einmalige Mähen;
2) ein Schlag:
dabūt pļāvienu gar ausi B. Vēstn.;
3) der Lok. pļāvienā, reif zum Mähen, reif für die Ernte:
rudzl; rudzi, mieži, mieži nu pašā pļāvienā (Var.: pļaušanā, pļautuvē, pļautuonī, pļautanā) BW. 14047 var.;
4) "?": bãliņš savu skaistu māsu pļāvienā [?] audzināja ... ja duosiet divi simti, tad vedīšu klajumā BW. 13655, 3 var.
Avots: ME III, 368
1) das einmalige Mähen;
2) ein Schlag:
dabūt pļāvienu gar ausi B. Vēstn.;
3) der Lok. pļāvienā, reif zum Mähen, reif für die Ernte:
rudzl; rudzi, mieži, mieži nu pašā pļāvienā (Var.: pļaušanā, pļautuvē, pļautuonī, pļautanā) BW. 14047 var.;
4) "?": bãliņš savu skaistu māsu pļāvienā [?] audzināja ... ja duosiet divi simti, tad vedīšu klajumā BW. 13655, 3 var.
Avots: ME III, 368
prausties
praũstiês,
1): zirgs, Vȩntā izpildināts, sāka p. (nuometis vȩcuo spalvu, sāka ēst un miesās piejemties) Nigr.; ‡
2) "uz augšu jemties" Nigr.: rudzi vēl nepraušas, lai gan sniegs jau sen nuogājis; ‡
3) sich den Kopf waschen;
"uzkuopties" Nigr.: (meitas) mazgā mutes, sukā matus, pinas, praušas un puškuojas Janš. Līgava I, 371 (ähnlich 202; II, 49). In der Bed. 3 aus li. praũsti "(das Gesicht) waschen" entlehnt? Zur Etymologie von li. praũsti s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 28.
Avots: EH II, 313
1): zirgs, Vȩntā izpildināts, sāka p. (nuometis vȩcuo spalvu, sāka ēst un miesās piejemties) Nigr.; ‡
2) "uz augšu jemties" Nigr.: rudzi vēl nepraušas, lai gan sniegs jau sen nuogājis; ‡
3) sich den Kopf waschen;
"uzkuopties" Nigr.: (meitas) mazgā mutes, sukā matus, pinas, praušas un puškuojas Janš. Līgava I, 371 (ähnlich 202; II, 49). In der Bed. 3 aus li. praũsti "(das Gesicht) waschen" entlehnt? Zur Etymologie von li. praũsti s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 28.
Avots: EH II, 313
pūdījiens
‡ pũdījiens "pūdējums, mē̦sluojums" AP.: kad ābuliņu sēj zem rudziem, tad viņš lielāks izaug. rudziem pūdītā zeme un viss tas p. paliek ābuliņā.
Avots: EH II, 341
Avots: EH II, 341
pūri
pûŗi 2 Nigr., Dond., Lautb., Selg., Frauenb., Wandsen, Gr.-Essern, LIn., Tr., Bl., Sackenhausen, Dunika, Iw. (in Iw. auch pûri 2 ), Schnehpeln, Medsen, Krohten, Aistern, Turlau, Gramsden, Gaiken, Wormen, Kurmahlen, Paddern, Erwahlen, Hasau, Grobin, Kalleten, Gaweesen, Angern, Stenden, Pampeln, Gudenieki, Planetzen, Lipsthusen, pūŗi RKr. XVI, 81, BW. 17019; 25338; 5 var.; 25860, 2, pūri U., pûri 2 Dobl., pūri BW. 24327, 3 (aus Schrunden), 28135, 33623 (li. pūraĩ, mit ũ), pûri Kr., der Winterweizen (in Dunika und Matkuln auch vasaras pūŗi, und kvieši sind da unbekannt): saimniekam izauga raže̦ni pūŗi Dicm. pas. v. I, 75. muļķītis tē̦va pūru (kviešu) lauku sargājis LP. VI, 683. man apnika pie teviņa pūŗu maize, balta māize BW. 19196, 9. Le. pūŗa- für pũra- wohl nach den i̯o-Stämmen kvieši, rudzi, mieži. Zu apr. pure "Trespe", ksl. pyro, serb. pȉr "Spelt", čech. pýr "Quecke", gr. πῡρός "Weizen", ae. fyrs "Quecke", s. Trautmann Wrtb. 232 und Walde Vergl. Wrtb. II, 83.
Avots: ME III, 449, 450
Avots: ME III, 449, 450
purināt
purinât,
1) schütteln, rütteln:
galvu. čangalieši, galvas purinādami, atteica Kaudz. M. 46. viņš uzlīdis ābelē un sācis ābuoļus aitām virsū purināt LP. IV, 96. ķevīt[e] mana ecējama ausis vien purināja BW. 14118, 1. kam, priedīte, tieva augi, kam zariņus purināji? BW. piel. 2 11898 var.;
2) im Sande baden (vom Fasel gesagt)
U.;
3) matuos purinât, im Haare wühlen
U. Refl. -tiês, sich schütteln; (vom Fasel) sich auswettern U. - Subst. purinâtãjs, der Schüttelfrost: drudzis sākas ar aukstiem dre̦buļiem vai purinātājiem Konv. 2 661. ruoze sākas... ar purinātājiem un drudzi ebenda 3489. Zu purêt, li. purenti "irdinât".
Avots: ME III, 417
1) schütteln, rütteln:
galvu. čangalieši, galvas purinādami, atteica Kaudz. M. 46. viņš uzlīdis ābelē un sācis ābuoļus aitām virsū purināt LP. IV, 96. ķevīt[e] mana ecējama ausis vien purināja BW. 14118, 1. kam, priedīte, tieva augi, kam zariņus purināji? BW. piel. 2 11898 var.;
2) im Sande baden (vom Fasel gesagt)
U.;
3) matuos purinât, im Haare wühlen
U. Refl. -tiês, sich schütteln; (vom Fasel) sich auswettern U. - Subst. purinâtãjs, der Schüttelfrost: drudzis sākas ar aukstiem dre̦buļiem vai purinātājiem Konv. 2 661. ruoze sākas... ar purinātājiem un drudzi ebenda 3489. Zu purêt, li. purenti "irdinât".
Avots: ME III, 417
puskārtenis
puskā̀rtenis 2 , puskārteniski Ar., puskārtiņ Golg., Adv., halbwegs, auf halbem Wege: mēs ar siena pļaušanu palikām puskārtenis, bija jāstājas pie rudziem. viņš ar rudziem palika puskārtenis Plm. n. RKr. XVII, 74 f.
Avots: ME III, 428
Avots: ME III, 428
puškurē
pušnis
‡ pušnis "peles midzenis", Seyershof: kad peles rudenī taisa blāķī vai rudzu statiņā augšā pušņus, tad ir dārgi rudzi; "?" Kalupe n. FBR. XVIII, 36.
Avots: EH II, 337
Avots: EH II, 337
pūt
pũt (li. púti "faulen"), pũstu, puvu, intr.,
1) fauten, modern:
Sprw. purvi, meži pūst, parāds ne. Māŗas vakarā nevajaguot uguni dedzināt - tad rudzi pūstuot ārā Etn. II, 73;
2) lange schlafen
Ronneburg, faulenzen: vairāk neziniet, kâ pūt - gulēt Alm. tad ta nu pūst, ka pūst, der schläft mal lange Mag. XIII, 2, 52. - Subst. pũšana, das Faulen, Modern; das lange Schlafen, das Faulenzen; puvums, das abgeschlossene Faulen, Modern; die Fäulnis: birze izdvašuo mitru gaisu, pildītu kâ ar puvuma tvaiku Aps. II, 31. Nebst pūznis, puveši, pūdêt, praûls zu ai. pūyati "wird faul", pūti-ḥ "faul; Eiter", arm. hu "eitriges Blut", gr. πῡ́ϑω "mache faulen", πύον "Eiter", la. pūs "Eiter", pūtidus od. puter "faul", mi. othrach "Misthaufen", got. fūls "faul", an. fúna "faulen", fauskr "faules Holz", feyja "verfaulen lassen" u. a., vgl. Walde Vergl. Wrtb. II, 82, Trautmann Wrtb. 234, Boisacq Dict. 827 f., sowie Zubatý BB. XVIII, 256 f. und AfsiPh. XVI, 408 f.
Avots: ME III, 452
1) fauten, modern:
Sprw. purvi, meži pūst, parāds ne. Māŗas vakarā nevajaguot uguni dedzināt - tad rudzi pūstuot ārā Etn. II, 73;
2) lange schlafen
Ronneburg, faulenzen: vairāk neziniet, kâ pūt - gulēt Alm. tad ta nu pūst, ka pūst, der schläft mal lange Mag. XIII, 2, 52. - Subst. pũšana, das Faulen, Modern; das lange Schlafen, das Faulenzen; puvums, das abgeschlossene Faulen, Modern; die Fäulnis: birze izdvašuo mitru gaisu, pildītu kâ ar puvuma tvaiku Aps. II, 31. Nebst pūznis, puveši, pūdêt, praûls zu ai. pūyati "wird faul", pūti-ḥ "faul; Eiter", arm. hu "eitriges Blut", gr. πῡ́ϑω "mache faulen", πύον "Eiter", la. pūs "Eiter", pūtidus od. puter "faul", mi. othrach "Misthaufen", got. fūls "faul", an. fúna "faulen", fauskr "faules Holz", feyja "verfaulen lassen" u. a., vgl. Walde Vergl. Wrtb. II, 82, Trautmann Wrtb. 234, Boisacq Dict. 827 f., sowie Zubatý BB. XVIII, 256 f. und AfsiPh. XVI, 408 f.
Avots: ME III, 452
pūtēlis
pũtẽlis Jakobshof, Schibbenhof, pũtêlis Kursiten, Nigr., Gr.-Essern, pũtelis N.-Bergfried, Bl., tahm. pũte̦ls Windau, Dond., pũtele Selg., eine Speise aus gekochtem Hafer, Gerste, Roggen, Weizen, Erbsen und Bohnen, die getrocknet und dann vermahlen und mit saurer Milch gegessen werden; pũtelis, eine Speise aus Erbsen; pūtelis, eine Speise voa Hafermehl U.; ein Auflauf Wid.; eine kalt zu essende, dickgrützartige Speise aus Gerstenmehl und saurer Milch Dond.; "ēdiens, kuo pagatavuo nuo piena un visām labības sugām kviešiem, rudziem, miežiem, auzām, zirņiem - parupji samaltām" Grünh.
Avots: ME III, 453
Avots: ME III, 453
radīgs
radîgs, häufig, gedeihlich, ausgiebig U.: lietus ir īsti radīgs, der Regen ist recht gedeihlich, reichlich U. rudzi ir radīgi, der Roggen gibt (in der Riege) viel aus U. maza, maza man zemīte, bet radīga labībiņa BW. 21304. radīga rasa Odiseja V, 93. idejas... ruotājas viņa radīgajā fantazijā Pūrs I, 46. Zu radît.
Avots: ME III, 462
Avots: ME III, 462
raudens
rēns
rē̦ns, Adv. rē̦ni, mundartl. auch rēņi,
1) rẽ̦ns Nigr., Līn., Zabeln, Dunika, undicht
U., Lubn.: rē̦ni rudzi, undicht stehender Roggen Spiess, Biel. n. U. rē̦ns audums, loses Gewebe. rē̦ni vērpt. viņa ievē̦rusi aude̦klu par daudz rē̦nā šķietā Nigr. mūsu linu lauks šuogad pa˙visam rē̦ns Nigr. caur rē̦nuo mežu ieraudzījis lejā . . . cilvē̦ku Janš. Dzimtene V, 120. mati... stipri rē̦ni Dzimtene 2 I, 81. viņš knaibīja savu rē̦nuo pilnbārdu A. v. J. 1900, S. 871. kritušuo rindas palika rē̦nākas Sadz. viļņi 300. gāisa kārta tuop tik dze̦stri rē̦na Duomas I, 1275. rē̦ni apdzīvuoti apgabali MWM. X, 875. nav ne reņi, ne bieži A. v. J. 1902, S. 125;
2) rē̦ns, lau, weich
(fig.), lieblich Dond.: rē̦ns gaiss, vējiņš, laiks, ūdens. silts nakts vējš burās šalc rē̦ni Druwa II, 1395. kâ ilgu ruokas apņe̦m tevi rē̦nas Kurcijs. In der Bed. 1 (vielleicht aus *rē̦dns) zu rē̦ds II u. a. (s. Persson Beitr. 638); in der Bed. 2 vielleicht aus *rē̦mns, vgl. rē̦me̦ns.
Avots: ME III, 520
1) rẽ̦ns Nigr., Līn., Zabeln, Dunika, undicht
U., Lubn.: rē̦ni rudzi, undicht stehender Roggen Spiess, Biel. n. U. rē̦ns audums, loses Gewebe. rē̦ni vērpt. viņa ievē̦rusi aude̦klu par daudz rē̦nā šķietā Nigr. mūsu linu lauks šuogad pa˙visam rē̦ns Nigr. caur rē̦nuo mežu ieraudzījis lejā . . . cilvē̦ku Janš. Dzimtene V, 120. mati... stipri rē̦ni Dzimtene 2 I, 81. viņš knaibīja savu rē̦nuo pilnbārdu A. v. J. 1900, S. 871. kritušuo rindas palika rē̦nākas Sadz. viļņi 300. gāisa kārta tuop tik dze̦stri rē̦na Duomas I, 1275. rē̦ni apdzīvuoti apgabali MWM. X, 875. nav ne reņi, ne bieži A. v. J. 1902, S. 125;
2) rē̦ns, lau, weich
(fig.), lieblich Dond.: rē̦ns gaiss, vējiņš, laiks, ūdens. silts nakts vējš burās šalc rē̦ni Druwa II, 1395. kâ ilgu ruokas apņe̦m tevi rē̦nas Kurcijs. In der Bed. 1 (vielleicht aus *rē̦dns) zu rē̦ds II u. a. (s. Persson Beitr. 638); in der Bed. 2 vielleicht aus *rē̦mns, vgl. rē̦me̦ns.
Avots: ME III, 520
rēss
rets
re̦ts (li. rẽtas), Adv. re̦ti, undicht; selten: rudzi ir re̦ti, der Roggen steht undicht U. kad kūmas re̦ti stāvuot, tad bē̦rnam auguot re̦ti, šķirbaiņi zuobi BW. I, S. 179. Sprw.: re̦ti, bet labi. juo re̦tāki viesi, juo veiklākas nama mātes kājas Blaum. re̦ti, re̦ti tā sētiņa (selten findet man einen Hof), kur pie vārtiem vītuoliņš; re̦ti, re̦ti tā ve̦de̦kla, kas mātei vietu taisa BW. 23369, 3. re̦ts teic savu radītāju, wenige loben ihren Schöpfer U. lini kâ ne re̦ti, der Flachs ist ungewöhnlich gut Sessw. Subst. re̦tums (li. retùmas), die Seltenheit, die Wenigkeit: re̦tums, kas uz savu galu duomā U., es sind nur wenige, die an ihr Ende denken. Zu li. rė̃tis "Bastsieb", la. rēte "Netz" (vgl. auch le. resis), le. rẽ̦ta; s. auch Persson Beitr. 666 f.
Avots: ME III, 514, 515
Avots: ME III, 514, 515
riebt
I riêbt,
2): auch Kaltenbr.; lai nu viņš stāv tur vai tur, - ne˙vienam jau neriebj AP. pie kūts bezdelīgas neriebj Linden in Kurl. linus kaut kur var klāt, kur neriebj Sonnaxt. tas rieb[j], das ist hinderlich (von einem Gegenstand beim Türzuschliessen)
Kalz. n. BielU.;
3): "traucēt, darīt pāri" Warkl.; schaden:
sẽjumā iztaisa vagu kâ grāvīti, lai liekais ūdens neriebj rudziem AP. atālam ze̦ma pļaušana neriebj Heidenfeld. kuo gan viņš tam riebis, ka tik smagi neierauga? Saikava; ‡
4) "Schmerzen"
AP.: tāda vaina briesmīgi riebj; ‡
5) nicht leiden, hassen
Salis: kurmis e̦suot derīgs, lai gan visi tuo riêbj 2 Refl. -tiês,
2): kad jau sāk r., tad miers pa˙galam Saikava; ‡
4) "aizkaŗuot sāpēt, durties" Sonnaxt: izsuta pirksti; pa lielu zâli staigājuot dūrēs, riebēs. Subst. riêbums,
1): riebu tautiešam, riebu lielu riebumiņu; maza riebu raudādama, liela - daiļi dziedādama BW. 1028. Subst. riêbẽjs: ein Neider, Verkleinerer, Schikaneur
Segew.
Avots: EH II, 377
2): auch Kaltenbr.; lai nu viņš stāv tur vai tur, - ne˙vienam jau neriebj AP. pie kūts bezdelīgas neriebj Linden in Kurl. linus kaut kur var klāt, kur neriebj Sonnaxt. tas rieb[j], das ist hinderlich (von einem Gegenstand beim Türzuschliessen)
Kalz. n. BielU.;
3): "traucēt, darīt pāri" Warkl.; schaden:
sẽjumā iztaisa vagu kâ grāvīti, lai liekais ūdens neriebj rudziem AP. atālam ze̦ma pļaušana neriebj Heidenfeld. kuo gan viņš tam riebis, ka tik smagi neierauga? Saikava; ‡
4) "Schmerzen"
AP.: tāda vaina briesmīgi riebj; ‡
5) nicht leiden, hassen
Salis: kurmis e̦suot derīgs, lai gan visi tuo riêbj 2 Refl. -tiês,
2): kad jau sāk r., tad miers pa˙galam Saikava; ‡
4) "aizkaŗuot sāpēt, durties" Sonnaxt: izsuta pirksti; pa lielu zâli staigājuot dūrēs, riebēs. Subst. riêbums,
1): riebu tautiešam, riebu lielu riebumiņu; maza riebu raudādama, liela - daiļi dziedādama BW. 1028. Subst. riêbẽjs: ein Neider, Verkleinerer, Schikaneur
Segew.
Avots: EH II, 377
riest
III riest (li. riẽsti, prs. riečiù, winden, rollen, wickeln), prs. - žu (U.) od. - šu (Erlaa, Sessw. n. U.), prt. -tu U., tr., intr.,
1) (auch prs. -stu), abfallen, sich trennen
U.: asaras riež, Tränen fliessen U. saujā riest asariņas BW. 22816. viņš... plakstieniem saspieda riestuošuo sajūsmas asaru Seibolt;
2) abfallen lassen, (Tränen) vergiessen:
visi, kas sē̦ruo, kas asaras riež Rainis. es neriestu (Var.: nelaistu, nenuoriestu) mūdiņā vienas gaudas asariņas BW. 1206, 1;
3) rìest 2 Kl., Druw., Tirs., rìest C., -šu, -su (Nötk., Tirs.) od. -tu (Jürg., Buschh.), riêzt 2 , -žu, -zu Karls., eine 2. sg. imperat. neried BW. 6479, 1 var., mehrere Halme treiben
Kl., stauden; Wurzeln, Ranken treiben, entwickeln: re̦tie rudzi augdami rieš ce̦rus Tirs. n. RKr. XVII, 75. kupluoja... rudzi..., riezdami nuo viena grauda ve̦se̦lu čumuru stiebru Janš. Dzimtene 2 I, 217. kārklu krūms rieš atvases uz visām pusēm Jürg. rudzītis vārpu rieta BW. 27958, 4. auziņa krūmu rieš 7742, 1 var. audz, miezīti, riet krūmiņu! 32529, 3. labība krūmu rieš Buschh. puķīt[e] auga, krūmu riete (Var.: rieze) BW. 6479. es būt[u] audzis, krūmu rietis sudrabiņa ziediņiem 28196. mirte riež (prt. rieza) daudz pumpuru Memelshof. kaitīgie dīgļi varējuši... riest tik kuplu krūmu Vēr. v. J. 1904, S. 615. skābeņu čami riež lapu pie lapas Vēr. II, 53. tas... zarus ik˙gadus kuplāki riež R. Sk. II, 37. saule pumpurus rieš Stari I, 97. nu pupiņas ziedus rieta BW. 11372. - attīstība riesīs un briedinās tuoties plašaku krūmu A. v. J. 1900, S. 926;
4) riest, -šu, -tu, das Sieb in die Runde schwingend Unkraut u. Spreu vom Korn absondern
Wolm.;
5) ausbreiten, verbreiten:
drānas rieš ruožainas gaismas švītras Stari I, 144. rieš meži me̦lnuo ē̦nu Juris Brasa 152. spuožie lemeši riež šķiļuot uguntiņas Bārda. aizspēra kuģus pa bangām, aukpūtu riestām Seifert Chrest. III, 2, 113;
6) riest Spr., N.-Bergfried, rìest 2 Kl., Prl., Laud., riêst 2 Karls., -šu, -su (-tu Kalleten und Sessau (mit iẽ), Ruhental, Daudsevas, Kl., Salwen, Memelshof, Neugut, Golg., Lös., Odsen, Festen, Meselau, Bers., Laud.), riest 2 , -žu, -du Laud., Odsen, rìezt 2 , -žu, -zu (Fehteln) aude̦klu, den Webstuhl mit Garn bespannen
Lennew., (prt. riesu) Vank., Kl., das geschorene Garn auf den Weberbaum bringen U.; aude̦klu riêzt 2 (riežu, riezu) "pagriezt buomi, lai me̦ti paiet uz priekšu" Sessau;
7) vēsti riẽst (Nigr.), -šu, -tu, Nachricht geben:
dievs tautām vēsti rieta VL. aus Lubn. jau zīlīte vēsti riete (Var.: saule vēsti atsūtīja), jauni radi bāliņuos BW. 1257, 1. kas tautām vēsti rieta (Var.: ziņu nesa)...? 14602; senden Nigr.: kam riet manu augumiņu cit[u] āriņu maliņā? VL. aus Lubn.;
8) de̦gunu riest, eingebildet sein
Infl. n. U.; die Nase hoch tragen;
9) "?": Kaupuram patmīlība riesa Seibolt;
10) "?": man saknes se̦nu laiku zemē riest Druva I, 562;
11) riêzt 2 , -žu, drehend anhäufen:
pati riezu (smiltis) kalniņā MSil.;
12) "zu Ende gehen":
dziesme rìest 2 (prt. riesa) Warkl. Refl. -tiês,
1) = riest 1: pavediens (vērpjuot) nuost vien rìešas Wolmarshof. acīs sāk asaras riesties Juris Brasa 262. acīs asaras rietās Poruk V, 101. asaras pār vaigiem riežas Ģētes dzejas 31;
2) stauden, sich entwickeln, spriessen:
riešas lapas pirmās JR. VII, 78. krūms rietas plašumā Jürg. nezāles... riezdamies un ple̦zdamies . . . L. A.;
3) sich bilden, entstehen, werden:
negaiss duobji riešas Brands 147. tē̦ls vienmē̦r viedamaks riežas Vēr. 131;
4) "?": ar līkumu taciņa riežas MWM. VI, 648;
5) sich absondern beim Sieben (vom Unkraut)
Wolm. Nomina agentis: rietējiņš (zu riest 3): rudzis krūma rietējiņš BW. 7742; (zu riest 4) riêsējs 2 "Sleber" Kav. Zu rist II; ries- neben riet ist eine leicht verständliche Neuerung (vgl. z. B. prt. centuos neben censuos zum inf. censties). Dem neben riet- vorkommenden ried- entspricht li. riedėti "rollen" (intr.) Lit. Mitt. V, 277, Niemi 1,5; 33,5, LitMnd. I, 66 und 270 oder ridėti Niemi 1134; zu riez- vgl, z. B. prt. blenzu neben blendu und blensu (inf. blenst).
Avots: ME III, 546, 547
1) (auch prs. -stu), abfallen, sich trennen
U.: asaras riež, Tränen fliessen U. saujā riest asariņas BW. 22816. viņš... plakstieniem saspieda riestuošuo sajūsmas asaru Seibolt;
2) abfallen lassen, (Tränen) vergiessen:
visi, kas sē̦ruo, kas asaras riež Rainis. es neriestu (Var.: nelaistu, nenuoriestu) mūdiņā vienas gaudas asariņas BW. 1206, 1;
3) rìest 2 Kl., Druw., Tirs., rìest C., -šu, -su (Nötk., Tirs.) od. -tu (Jürg., Buschh.), riêzt 2 , -žu, -zu Karls., eine 2. sg. imperat. neried BW. 6479, 1 var., mehrere Halme treiben
Kl., stauden; Wurzeln, Ranken treiben, entwickeln: re̦tie rudzi augdami rieš ce̦rus Tirs. n. RKr. XVII, 75. kupluoja... rudzi..., riezdami nuo viena grauda ve̦se̦lu čumuru stiebru Janš. Dzimtene 2 I, 217. kārklu krūms rieš atvases uz visām pusēm Jürg. rudzītis vārpu rieta BW. 27958, 4. auziņa krūmu rieš 7742, 1 var. audz, miezīti, riet krūmiņu! 32529, 3. labība krūmu rieš Buschh. puķīt[e] auga, krūmu riete (Var.: rieze) BW. 6479. es būt[u] audzis, krūmu rietis sudrabiņa ziediņiem 28196. mirte riež (prt. rieza) daudz pumpuru Memelshof. kaitīgie dīgļi varējuši... riest tik kuplu krūmu Vēr. v. J. 1904, S. 615. skābeņu čami riež lapu pie lapas Vēr. II, 53. tas... zarus ik˙gadus kuplāki riež R. Sk. II, 37. saule pumpurus rieš Stari I, 97. nu pupiņas ziedus rieta BW. 11372. - attīstība riesīs un briedinās tuoties plašaku krūmu A. v. J. 1900, S. 926;
4) riest, -šu, -tu, das Sieb in die Runde schwingend Unkraut u. Spreu vom Korn absondern
Wolm.;
5) ausbreiten, verbreiten:
drānas rieš ruožainas gaismas švītras Stari I, 144. rieš meži me̦lnuo ē̦nu Juris Brasa 152. spuožie lemeši riež šķiļuot uguntiņas Bārda. aizspēra kuģus pa bangām, aukpūtu riestām Seifert Chrest. III, 2, 113;
6) riest Spr., N.-Bergfried, rìest 2 Kl., Prl., Laud., riêst 2 Karls., -šu, -su (-tu Kalleten und Sessau (mit iẽ), Ruhental, Daudsevas, Kl., Salwen, Memelshof, Neugut, Golg., Lös., Odsen, Festen, Meselau, Bers., Laud.), riest 2 , -žu, -du Laud., Odsen, rìezt 2 , -žu, -zu (Fehteln) aude̦klu, den Webstuhl mit Garn bespannen
Lennew., (prt. riesu) Vank., Kl., das geschorene Garn auf den Weberbaum bringen U.; aude̦klu riêzt 2 (riežu, riezu) "pagriezt buomi, lai me̦ti paiet uz priekšu" Sessau;
7) vēsti riẽst (Nigr.), -šu, -tu, Nachricht geben:
dievs tautām vēsti rieta VL. aus Lubn. jau zīlīte vēsti riete (Var.: saule vēsti atsūtīja), jauni radi bāliņuos BW. 1257, 1. kas tautām vēsti rieta (Var.: ziņu nesa)...? 14602; senden Nigr.: kam riet manu augumiņu cit[u] āriņu maliņā? VL. aus Lubn.;
8) de̦gunu riest, eingebildet sein
Infl. n. U.; die Nase hoch tragen;
9) "?": Kaupuram patmīlība riesa Seibolt;
10) "?": man saknes se̦nu laiku zemē riest Druva I, 562;
11) riêzt 2 , -žu, drehend anhäufen:
pati riezu (smiltis) kalniņā MSil.;
12) "zu Ende gehen":
dziesme rìest 2 (prt. riesa) Warkl. Refl. -tiês,
1) = riest 1: pavediens (vērpjuot) nuost vien rìešas Wolmarshof. acīs sāk asaras riesties Juris Brasa 262. acīs asaras rietās Poruk V, 101. asaras pār vaigiem riežas Ģētes dzejas 31;
2) stauden, sich entwickeln, spriessen:
riešas lapas pirmās JR. VII, 78. krūms rietas plašumā Jürg. nezāles... riezdamies un ple̦zdamies . . . L. A.;
3) sich bilden, entstehen, werden:
negaiss duobji riešas Brands 147. tē̦ls vienmē̦r viedamaks riežas Vēr. 131;
4) "?": ar līkumu taciņa riežas MWM. VI, 648;
5) sich absondern beim Sieben (vom Unkraut)
Wolm. Nomina agentis: rietējiņš (zu riest 3): rudzis krūma rietējiņš BW. 7742; (zu riest 4) riêsējs 2 "Sleber" Kav. Zu rist II; ries- neben riet ist eine leicht verständliche Neuerung (vgl. z. B. prt. centuos neben censuos zum inf. censties). Dem neben riet- vorkommenden ried- entspricht li. riedėti "rollen" (intr.) Lit. Mitt. V, 277, Niemi 1,5; 33,5, LitMnd. I, 66 und 270 oder ridėti Niemi 1134; zu riez- vgl, z. B. prt. blenzu neben blendu und blensu (inf. blenst).
Avots: ME III, 546, 547
rimt
rim̃t (li. rìmti "ruhig werden") Karls., PS., Wolm., N.-Peb., Salis, Ruj., Widdrisch, rìmt 2 Kl., Prl., rìmt C., Arrasch, rim̂t 2 Dond., Selg., Kandau, Dunika, Gr.-Essern, Lautb., Adiamünde, Bl., Līn., Iw., rimstu, rimu,
1) still, ruhig werden, sich zufrieden geben, schweigen; aufhören:
dziesmas truoksnis rimis Vēr. I, 1432. dziļā mierā ūdens rimis ebenda S. 1324. divam dusmas rimšuot LP. VII, 832. tu jau nerimsti ne uotra mājā, ne savā Kaudz. M. viņa lē̦tāki savā skaudībā nerima, kamē̦r... LP. 1, 160. sulainis rima bē̦dāties (hörte auf, sich zu grämen) V, 332. negantnieks rima blandīties VII, 159. dē̦ls nerima lūgties JK. V, 1, 28. nuo dusmām rimt U., vom Zorn ablassen. ka(d) tu virs zemes nerimtu (= miera neatrastu)! Mag. XX, 3, 37;
2) lauwarm werden:
pakur uguni, lai udens rimst! Fest. Refl. -tiês, rim̂tiês 2 Gr.-Essern, still werden, sich bezähmen, beruhigen U., aufhören: jūra nerimstas Janš. drudzis nerimās Jaun. Dr. v. J. 1902, S. 324. viņš nevarēja ne˙kur rimties (er konnte nirgends Ruhe finden) Launitz Stāsti 20. rimsties runāt tādus aplamus vārdus! Alm. Kaislību varā 113. "rimsties jel!" Guobzemniece tuo apsauca ebenda 150. duod viņam pamācību, lai tas rimstas! Druva III, 231. Nebst rimts, rimdinât, remdêt, remtiês, ram(d)īt, ramaņas, rāms zu apr. rāms (= li. ramùs od. romas "ruhig") "sittig", ai, rámatē "steht still, ruht", rámati "macht test", ratá-ḥ "stehn geblieben", av. rāmaye i ti "beruhigt", rāman- "Ruhe", gr. ἠρέμα "ruhig", air. fo-rimim "setze", ahd. rama "Stütze", got. rimis "Ruhe" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 371 f., Boisacq Dict. 328 f., van Wijk IF. XXVIII, 133, Neichelt KZ. XXXIX, 40 f.
Avots: ME III, 526, 527
1) still, ruhig werden, sich zufrieden geben, schweigen; aufhören:
dziesmas truoksnis rimis Vēr. I, 1432. dziļā mierā ūdens rimis ebenda S. 1324. divam dusmas rimšuot LP. VII, 832. tu jau nerimsti ne uotra mājā, ne savā Kaudz. M. viņa lē̦tāki savā skaudībā nerima, kamē̦r... LP. 1, 160. sulainis rima bē̦dāties (hörte auf, sich zu grämen) V, 332. negantnieks rima blandīties VII, 159. dē̦ls nerima lūgties JK. V, 1, 28. nuo dusmām rimt U., vom Zorn ablassen. ka(d) tu virs zemes nerimtu (= miera neatrastu)! Mag. XX, 3, 37;
2) lauwarm werden:
pakur uguni, lai udens rimst! Fest. Refl. -tiês, rim̂tiês 2 Gr.-Essern, still werden, sich bezähmen, beruhigen U., aufhören: jūra nerimstas Janš. drudzis nerimās Jaun. Dr. v. J. 1902, S. 324. viņš nevarēja ne˙kur rimties (er konnte nirgends Ruhe finden) Launitz Stāsti 20. rimsties runāt tādus aplamus vārdus! Alm. Kaislību varā 113. "rimsties jel!" Guobzemniece tuo apsauca ebenda 150. duod viņam pamācību, lai tas rimstas! Druva III, 231. Nebst rimts, rimdinât, remdêt, remtiês, ram(d)īt, ramaņas, rāms zu apr. rāms (= li. ramùs od. romas "ruhig") "sittig", ai, rámatē "steht still, ruht", rámati "macht test", ratá-ḥ "stehn geblieben", av. rāmaye i ti "beruhigt", rāman- "Ruhe", gr. ἠρέμα "ruhig", air. fo-rimim "setze", ahd. rama "Stütze", got. rimis "Ruhe" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 371 f., Boisacq Dict. 328 f., van Wijk IF. XXVIII, 133, Neichelt KZ. XXXIX, 40 f.
Avots: ME III, 526, 527
risakls
‡ risakls, = risaklis: kūļus sasien ar "risaklu" (savītiem jeb sagrìeztiem rudziem) Ceļi VIII, 142 (aus Sonnaxt). ar risaklu piesien rudzu gubiņām ce̦pures Linden in Kurl.
Avots: EH II, 374
Avots: EH II, 374
rīt
I rĩt, Refl. - tiês,
3): drudzis nuo dūmiem rijies un guldzījies Pas. XIII, 343; ‡
4) sich schlucken lassen
Auleja: tās uogas taišņi cē̦las (ganz) rijas (sind leicht zu schlucken).
Avots: EH II, 376
3): drudzis nuo dūmiem rijies un guldzījies Pas. XIII, 343; ‡
4) sich schlucken lassen
Auleja: tās uogas taišņi cē̦las (ganz) rijas (sind leicht zu schlucken).
Avots: EH II, 376
ritināt
ritinât (li. rìtinti "rollen"), auch ritinêt (li. ritinė̃ti "Kleinigkeiten umherrollen"),
1) freqn., intr., rollen
(gew. ritinâtiês): mēnesnīca ritināja RKr. VIII, 45. saulīte pa zemi ritina Schorstädt. kam, saulīte, spuoži lēci, kam tik tumši ritināji (Var.: kad tik spuoži netecēji)? BW. 6556, 4 var. trim kārtām liepas auga, vidū saule ritināja 11532;
2) fakt., tr., rollen, wälzen; (rund herum) wickeln
Wessen (ritinêt); (mit einem Wagen) fahren (tr.); (ein Feld) mit der Walze bearbeiten: es ritināšu riteni zemē LP. IV, 23. desmit spuoju ritināju (Var.: tecināju) BW. 7013, 1. es savu līku pirkstu ap ķērnīti ritināšu 31038, 6. Jānīt[i]s vāģus kaldināja, ... ar kuo miežus, ar kuo rudzus klētiņā ritināt 32571. vienu pūru ārā veda, uotru iekšā ritināja (Var.: vizināja) 16700. lai e̦ze̦ri izsusē̦tu, lai var (zeltenītes) pāri ritināt 13467, 1 var. meitu ritināt, ein Mädchen wegführen, freien U. - duodu kumeliņu, ruožu dārzu ritinât ("?") Biel. 2390. iešu druviņā baltābuolu ritināt BW. 28680, 1. viens (sc.: kumeliņš) bij labs mežā braukt, uotrs laukus ritināt 29584, 1. ritinât Kand. "auzas pēc pļaujas savelt mazās kuopiņās". dzirnas, māli ritināt, mit der Handmühle mahlen: labāk gāju rijas kult, ne mālīša ritināt BW. 28766. cita (malējiņa) lē̦ni (sc.: dzirnaviņas) ritināja 7978, 1. tīri rudzi, grūtas dzirnas, lai patapu rite̦nāja (für ritināja) 6687. (māsiņa) ik rītiņus ritināja pa pūram tīru rudzu, ... pa siēkam lācauziņu 13646, 29. sēj, brāliņ, driķus vien, driķus viegli ritināt, maza tava līgaviņa, nespēj rudzus ritināt! 21340 var. - asaras ritināt, Tränen vergiessen (eig.: rollen lassen): dze̦dra sieva cauru mūžu tev asaras ritinās BW. 11594. gan tu savas asariņas dzīvuodama ritināsi 17507. - danci ritināt, einen Rundtanz aufführen: māku diet, māku lēkt, māku dančus ritināt (Var.: danci vest) BW. 24125, 2. saule danci ritināja (Var.: danci veda, grieza) 265, 4. Refl. -tiês, rollen (intr.): ieraudzījis bundulu pakaļ ritinuoties LP. VI, 121.Subst. ritinâšana, das Rollen, Wälzen; ritinâšanâs, das Rollen (intr.); ritinãjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Rollens, Wälzens; ritinâtãjs, wer rollt, wälzt.
Avots: ME III, 533
1) freqn., intr., rollen
(gew. ritinâtiês): mēnesnīca ritināja RKr. VIII, 45. saulīte pa zemi ritina Schorstädt. kam, saulīte, spuoži lēci, kam tik tumši ritināji (Var.: kad tik spuoži netecēji)? BW. 6556, 4 var. trim kārtām liepas auga, vidū saule ritināja 11532;
2) fakt., tr., rollen, wälzen; (rund herum) wickeln
Wessen (ritinêt); (mit einem Wagen) fahren (tr.); (ein Feld) mit der Walze bearbeiten: es ritināšu riteni zemē LP. IV, 23. desmit spuoju ritināju (Var.: tecināju) BW. 7013, 1. es savu līku pirkstu ap ķērnīti ritināšu 31038, 6. Jānīt[i]s vāģus kaldināja, ... ar kuo miežus, ar kuo rudzus klētiņā ritināt 32571. vienu pūru ārā veda, uotru iekšā ritināja (Var.: vizināja) 16700. lai e̦ze̦ri izsusē̦tu, lai var (zeltenītes) pāri ritināt 13467, 1 var. meitu ritināt, ein Mädchen wegführen, freien U. - duodu kumeliņu, ruožu dārzu ritinât ("?") Biel. 2390. iešu druviņā baltābuolu ritināt BW. 28680, 1. viens (sc.: kumeliņš) bij labs mežā braukt, uotrs laukus ritināt 29584, 1. ritinât Kand. "auzas pēc pļaujas savelt mazās kuopiņās". dzirnas, māli ritināt, mit der Handmühle mahlen: labāk gāju rijas kult, ne mālīša ritināt BW. 28766. cita (malējiņa) lē̦ni (sc.: dzirnaviņas) ritināja 7978, 1. tīri rudzi, grūtas dzirnas, lai patapu rite̦nāja (für ritināja) 6687. (māsiņa) ik rītiņus ritināja pa pūram tīru rudzu, ... pa siēkam lācauziņu 13646, 29. sēj, brāliņ, driķus vien, driķus viegli ritināt, maza tava līgaviņa, nespēj rudzus ritināt! 21340 var. - asaras ritināt, Tränen vergiessen (eig.: rollen lassen): dze̦dra sieva cauru mūžu tev asaras ritinās BW. 11594. gan tu savas asariņas dzīvuodama ritināsi 17507. - danci ritināt, einen Rundtanz aufführen: māku diet, māku lēkt, māku dančus ritināt (Var.: danci vest) BW. 24125, 2. saule danci ritināja (Var.: danci veda, grieza) 265, 4. Refl. -tiês, rollen (intr.): ieraudzījis bundulu pakaļ ritinuoties LP. VI, 121.Subst. ritinâšana, das Rollen, Wälzen; ritinâšanâs, das Rollen (intr.); ritinãjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Rollens, Wälzens; ritinâtãjs, wer rollt, wälzt.
Avots: ME III, 533
rodīgs
ruodîgs U., Etn. III, 178. gedeihlich, ausgiebig: ruodīgi rudzi Oger, (mit "uô 2") Salis. Zu rastiês (prs. ruoduos); Reimwort zu bruodīgs.
Avots: ME III, 577
Avots: ME III, 577
roka
rùoka (li. rankà, apr. rancko, slav. rǫka dass.), Demin. verächtl. ruoķele, rùokele 2 A.-Schwanb., rùoķēle 2 Sussei n. FBR. VII, 141,
1) die Hand; der Arm :
labā, kreisā ruoka, die rechte, linke Hand. Sprw.: kam auksta ruoka, tam daudz naudas. ruoka pie darba, sirds pie dieva. čaklas ruokas darba nebīstas. liec ruokas klēpī, - kar zuobus vadzī! od. ruokas klēpī nepe̦lna maizi U., die Hand im Schosse verdient kein Brot. ruoka ruoku mazgā, abas baltas. viena ruoka glauž, uotra peŗ Celm. od. ar vienu ruoku duod, ar uotru ņe̦m. kuo dari, tuo dari ar ruokām! iegrūda ruoku kâ sprikstīs. dieva ruoka zaļa, bagāta (Gott hat eine segnende, reiche Hand, d. h. Gott wird helfen). dievs atdarīja savu zaļu ruoku (öffnete seine segnende, fruchtbringende Hand) U. - ruoku duot, sniegt, die Hand reichen,
a) zum Gruss,
b) zum Verlöbnis (das Jawort geben):
tam es sniegšu sav[u] ruociņu, sav[u] zeltītu gredzentiņu BW. 9476, 1. stumšus mani māte stūma neliešam ruoku duot 15215. atraitim ruoku duot Biel. 939. ruokas saduoties, einander die Hand (die Hände) reichen. ruokas salikt, die Hände falten. ruokas lauzīt od. žņaudzīt (Purap.), die Hände ringen : nāk māmiņa . . . ruokas lauzīdama, . . . asariņas slaucīdama BW. 13646, 12. ruokas sasist LP. IV, 38, die Hände zusammenschlagen (vor Verwunderung, Entsetzen, Freude etc.). ruoku izmēģināt, (zum ersten mal) versuchen (etwas zu tun): viņš rakstīja, ka . . . drīz dabūšuot izmēģināt ruoku Vēr. II, 203. palaist ruoku (ruokas), sich (tötlich) vergreifen: cilvē̦kam nee̦suot aizliegts sevi aizstāvēt, ja kāds pret viņu palaižuot ruokas Kaudz. M. 142. pielikt ruoku pie darba B. Vēstn., arbeiten. ruokas nuoslīdēja klēpī Kaudz. M. 62. lai tik mēģina tev ruoku likt klāt (dich anzufassen) ...! Alm. Kaislību varā 62. tu pārnāci tukšām ruokām LP. lV, 153. kur tu ņemsi, kas tev duos, tukšu ruoku turē̦dams (der du arm bist)? BW. 13284, 2. mana meita pilnu ruoku (Var.: pusbagāta; -meine Tochter ist wohlhabend, reich): drīz pie stuopa cimdu, zeķu, zara kanna villainīšu 12133, 12 var. ruokā nākt od. iet L., zu statten kommen. ruoka (ruokā U.) labi iet, es geht gut vonstatten, es schlägt gut ein U.: paldies dievu dieviņam, man ruociņa labi gāja: ruden man dē̦li dzima, pavasar(i) kumeliņi BW. 1144. man ruociņa labi gāja: kâ es gājis, tâ pārvedu brālīšam līgaviņu 15751. man ruociņa labi gāja: pilna kūts guovu, vēršu, pilns stallītis kumeliņu 28952. ruokā duot L., einliefern. dievs man deva, ... dievs ruokā neiedeva, . . . iekam pate nepelnīju BW. 6854. ej tu dieva ruokā! lass mich in Ruhe! Kav. Sprw.: kas ruokā, tas mutē, aus der Hand in den Mund. ruokā būt, da sein, festgehalten werden, in Haft sein (gew. fig.): jau ruokā, hab's schon gefunden U. Sprw.: necerē uz tuo, kas vēl nav ruokā! rechne nicht darauf, was du noch nicht hast (in der Hand hältst, festhältst)! uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā (hat der König einen Rat, Ausweg gefunden) LP. IV, 2. vīram bij amats ruokā, der Mann hatte das Handwerk (vollständig erlernt) V, 233. gan+drīz jau būtu amats ruokā lV,137. viņam meklējamā . . . sistēma būtu jau sen ruokā (hätte schon längst gefunden) Vēr. II, 32. palama ruokā, der Spitzname ist erfunden Etn. II, 93. vai dieviņ! gals ruokā! (das Ende ist da, ist gekommen!) Kaudz. M. 242. ruokā(s) nākt, kļūt, duoties, in die Hände gelangen, zukommen: ka(d) tu bendes ruokās nāktu (kļūtu)! dass du in des Schinders (Henkers) Hände kommest! Mag. XX, 3, 37. l lapsa duomāja, ka viņai viss labums ruokā nāktu Lapsa Kūm. apkārt ap de̦gunu skrien, ruokās neduodas (Rätsel) RKr.VII, 731. ruokā meklēt( neben perf. sameklêt), suchen : nu meklēs pe̦lnrušķi ruokā LP. IV, 177. ej nu, meklē pats ruokā! Etn. III, 14. krātas un ruokā me̦klē̦tas ve̦cas lietas A. XX, 66. ruokā dabūt, finden, erlangen, festbekommen: gan tevi dabūšu ruokā! man[i]s ruokā nedabūsi! BW. 5411, 6. naudu būtu dabūjis ruokā LP. VI, 228. ruokā ņemt, zur Hand nehmen, beginnen U., L. ruokā ķert, grābt, (fest)fangen, = greifen : ķer mani ruokā! tie (= sle̦pkavas) tevi pirmuo grābs ruokā Lautb. Luomi 113. ruokā gādāt, zur Stelle schaffen: gādā nabagu ruokā! LP. III, 41. ruoku ruokā, Hand in Hand: abi ķēniņi pārnāk ruoku ruokā LP. V, 307. tās nuostājās riņķī, saķērās ruoku ruokā (fassten sich bei den Händen) BW. IIl, l, 34. - ar ruoku mest, mit der Hand ein Zeichen geben, winken; atmest ar ruoku, die Hoffnung aufgeben, verlieren (eig.: mit der Hand abwinken): līgava atme̦tuse ar ruoku LP. III, 42. atņemt kâ ar ruoku, schnell, plötzlich, ganz fortnehmen, plötzlich verschwinden lassen: slāpes bij kâ ar ruoku atņe̦mtas Alm. Kaislību varā 15. drudzis nuost, kâ ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. (gudra sieva) apvārduoja, apglāsīja - kâ ar ruoku atņēma LP. VI, 357. luopiem ļaunumu nuoņems kâ ar ruoku A, v, J. 1900, S. 365. slimību kâ ar ruoku atņēma LP. V, 220. - iet (auch: suokas B. Vēstn.) nuo ruokas, es geht (gut) vonstatten, es gelingt: man nuo ruokas šimbrīžam labi iet, es gelingt mir mit meiner Arbeit U. kuo ņe̦m priekšā, tas iet kâ nuo ruokas Etn. IV, 80. viņam iet tâ nuo ruokas, ka saimnieks nespēj jaunas preces pieduot LP. VII, 216. viņam ne˙maz neiet nuo ruokas Wain. nuo ruokas ruokā duot, weitergeben (von- einer Hand in die andere geben). nuo ruokas mutē dzīvuot PS., aus der Hand in den Mund leben: cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē MWM. X, 230. - pa ruokai, auch pa ruoki Biel. n. U., gelegen, nach Wunsch, bequem : atstāj drēbes te˙pat, kur tās man pa ruokai! Lautb. Luomi 180. viņš gaida vien, kâ .. . kungam tuo atdarīt, bet ne˙kad neiznāk pa ruokai Aps. VI, 24. -pa labi (kreisi) ruoki od. pa labai (kreisai) ruokai, rechts (links), rechterhand (linkerhand). - iet pa ruokai, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen : dievam ar guovīm vis tâ negājis pa ruokai kâ . . . ve̦lnam LP. VII, 1162. saimniekam . . . gājis pa ruokai Etn. II, 56; LP. VII, 681. - pie ruokas iet (Germanismus?), zur Hand gehen, dienend helfen U. pie ruokas būt, da sein, vorhanden, vorrätig sein: nav pie ruokas, es ist nicht da, nicht vorrätig U. maz pie ruokas, es ist wenig da LP. I, 105. ne tik daudz pie ruokas, kâ dē̦lu nuokristīt (es ist nicht einmal soviel vorhanden, um die Taufe ausrichten zu können) V, 15. preceniekus pacienāja ar maltīti, kas un cik bija pie ruokas BW. III, 1, 39. kad ir pie ruokas (d. h. wenn das Getränk vorhanden ist), tad jādzeŗ Kaudz. M. 238. zemnieks pagādāja dzērienus, kas pie ruokas LP. VII, 100. kad vēl kapeiks pie ruokas! Druva II, 529. kaut zirgs būtu pie ruokas! LP. I, 94. viņai bij katrreiz vārds pie ruokas, ar kuo atbildēt Vēr. II, 191. Sprw.: ne pie ruokas, ne pie mutes, nichts zu beissen, nichts zu brocken U. - uz ruoku iet, vorwärts, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen: man tagad ne+maz neiet uz ruoku (ruokas): pa ziemu nuosprāgst teļš, vasaru aita Wain. viņa tē̦vam bija dzīve gājusi uz ruoku JR. IV,163. Jāņam gāja ar visu uz ruoku Dok. A. ar bitēm gājis labi uz ruokas Etn. II, 123; LP. VII, 366. tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas, bet tie ejuot labi uz ruoku Etn. lI, 98. ve̦lnam ar guovīm labi uz ruokas gāja LP. VII, 1160. dzejniekam negāja uz ruokas Plūd. Rakstn. II, 248. - uz vienu ruoku, auf eine Hand (Faust), zusammen, gemeinsam, verbrüdert: princis ar meitu uz vienu ruoku turas JK. V, l, 69. puisis . . . ar ve̦lnu bijis uz vienu ruoku LP. IV, 110. dzīvuojis ar ve̦lnu uz vienu ruoku VII, 174. tā ar Andžu iet uz vienu ruoku Blaum. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71; IV, 16, sich zusammentun. uz savu ruoku (uz savas ruokas Lis. n. RKr. XVII, 100), auf eigne Hand, auf eigne Faust, einzeln, selbständig: viņš dzīvuo uz savu ruoku JR. IV, 74: kalpam uz savu ruoku dzīvuojuot gāja ļuoti brangi LP. VII, 933. uz savu ruoku medīt IV, 26. viņi same̦tušies uz savu ruoku Kav., sie haben sich einzeln, abgesondert von den übrigen, zusammengetan. uz ātru ruoku, schnell, eilig, übereilt: uz ātru ruoku kuo darīt, etw. schnell und überhin (überstürzt) machen U. latvietis nemē̦dz uz ātru ruoku atmest reiz aprastuo apģē̦rbu A. Xl, 10. tē̦vs uz ātru ruoku palicis labāks LP. III, 94. aunelis sācis uz ātru ruoku augt ebenda 102. aizgāja nabags uz ātru ruoku Alm. Kaislību varā 156;
2) der Armel
Gramsden, Salis: me̦lnais atluocījis ruokas LP. V, 215; rùociņa, der Pulswärmer Dr.; die Manschette;
3) rùociņa, der Henkel
U., der Stiel, Haft, Griff Karls., Spr., die Schraube Spr:; (ratiņa) ruoka Dond., Bielenstein Holzb. 385 od. ruociņa U., Karls., N.-Bartau, der Arm am Spinnrade, darein die Kunkel gestellt wird; ruociņas Lasd. n. A. XI, 83, Saussen, mazās ruociņas Stom., ein Teil des Spinnrades: zwei vertikale Stäbchen, zwischen welchen die Spule befestigt wird Saussen, "2 stāvkuoki, kuŗuos iestiprinātas ādiņas, kas satur spārna dzelzi" A. XI, 83; ruoka, ein Teil (Handgriff) der Sense Dünsberg; ruokas, Kerben, die in die atstabi des Lubbendaches gehauen werden, um die Stangen festzuhalten Bielenstein Holzb. 29;
4) in genitivischen Verbindungen: ruokas meîta, die Hauptmagd, die der Gesindewirtin besonders zur Hand geht, deren Vertrauen besitzt und deren Stelle vertritt
Kurl. n. U.; die Stubenmagd Spr.; rùokas naûda, das Handgeld; rùokas puĩsis, ein zur Hand gehender Diener, der Hauptknecht, der des Gesindewirts Vertrauen besonders geniesst und dessen Stelle unter Umständen vertritt Kurl. n. U.: kungs paņēmis cūku ganu līdzi par savu ruokas puisi LP. VI, 606. ruokas raksts, das Faksimile Brasche;
5) dieva ruociņa, eine Art Pflanzen:
dieva ruociņas sakne izskatās kâ guovs divi cicīši Etn. I, 30, juoda ruociņas, Knabenkraut (orchis) Konv. 2 677. Wohl zu li. riñkti "auflesen", s. Ulaszyn WuS. II, 200 ff. und Hirt Indog. Gramm. I, 156 f.; anders Mikkola IF. XXIII, 120 f.
Avots: ME III, 578, 579, 580
1) die Hand; der Arm :
labā, kreisā ruoka, die rechte, linke Hand. Sprw.: kam auksta ruoka, tam daudz naudas. ruoka pie darba, sirds pie dieva. čaklas ruokas darba nebīstas. liec ruokas klēpī, - kar zuobus vadzī! od. ruokas klēpī nepe̦lna maizi U., die Hand im Schosse verdient kein Brot. ruoka ruoku mazgā, abas baltas. viena ruoka glauž, uotra peŗ Celm. od. ar vienu ruoku duod, ar uotru ņe̦m. kuo dari, tuo dari ar ruokām! iegrūda ruoku kâ sprikstīs. dieva ruoka zaļa, bagāta (Gott hat eine segnende, reiche Hand, d. h. Gott wird helfen). dievs atdarīja savu zaļu ruoku (öffnete seine segnende, fruchtbringende Hand) U. - ruoku duot, sniegt, die Hand reichen,
a) zum Gruss,
b) zum Verlöbnis (das Jawort geben):
tam es sniegšu sav[u] ruociņu, sav[u] zeltītu gredzentiņu BW. 9476, 1. stumšus mani māte stūma neliešam ruoku duot 15215. atraitim ruoku duot Biel. 939. ruokas saduoties, einander die Hand (die Hände) reichen. ruokas salikt, die Hände falten. ruokas lauzīt od. žņaudzīt (Purap.), die Hände ringen : nāk māmiņa . . . ruokas lauzīdama, . . . asariņas slaucīdama BW. 13646, 12. ruokas sasist LP. IV, 38, die Hände zusammenschlagen (vor Verwunderung, Entsetzen, Freude etc.). ruoku izmēģināt, (zum ersten mal) versuchen (etwas zu tun): viņš rakstīja, ka . . . drīz dabūšuot izmēģināt ruoku Vēr. II, 203. palaist ruoku (ruokas), sich (tötlich) vergreifen: cilvē̦kam nee̦suot aizliegts sevi aizstāvēt, ja kāds pret viņu palaižuot ruokas Kaudz. M. 142. pielikt ruoku pie darba B. Vēstn., arbeiten. ruokas nuoslīdēja klēpī Kaudz. M. 62. lai tik mēģina tev ruoku likt klāt (dich anzufassen) ...! Alm. Kaislību varā 62. tu pārnāci tukšām ruokām LP. lV, 153. kur tu ņemsi, kas tev duos, tukšu ruoku turē̦dams (der du arm bist)? BW. 13284, 2. mana meita pilnu ruoku (Var.: pusbagāta; -meine Tochter ist wohlhabend, reich): drīz pie stuopa cimdu, zeķu, zara kanna villainīšu 12133, 12 var. ruokā nākt od. iet L., zu statten kommen. ruoka (ruokā U.) labi iet, es geht gut vonstatten, es schlägt gut ein U.: paldies dievu dieviņam, man ruociņa labi gāja: ruden man dē̦li dzima, pavasar(i) kumeliņi BW. 1144. man ruociņa labi gāja: kâ es gājis, tâ pārvedu brālīšam līgaviņu 15751. man ruociņa labi gāja: pilna kūts guovu, vēršu, pilns stallītis kumeliņu 28952. ruokā duot L., einliefern. dievs man deva, ... dievs ruokā neiedeva, . . . iekam pate nepelnīju BW. 6854. ej tu dieva ruokā! lass mich in Ruhe! Kav. Sprw.: kas ruokā, tas mutē, aus der Hand in den Mund. ruokā būt, da sein, festgehalten werden, in Haft sein (gew. fig.): jau ruokā, hab's schon gefunden U. Sprw.: necerē uz tuo, kas vēl nav ruokā! rechne nicht darauf, was du noch nicht hast (in der Hand hältst, festhältst)! uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā (hat der König einen Rat, Ausweg gefunden) LP. IV, 2. vīram bij amats ruokā, der Mann hatte das Handwerk (vollständig erlernt) V, 233. gan+drīz jau būtu amats ruokā lV,137. viņam meklējamā . . . sistēma būtu jau sen ruokā (hätte schon längst gefunden) Vēr. II, 32. palama ruokā, der Spitzname ist erfunden Etn. II, 93. vai dieviņ! gals ruokā! (das Ende ist da, ist gekommen!) Kaudz. M. 242. ruokā(s) nākt, kļūt, duoties, in die Hände gelangen, zukommen: ka(d) tu bendes ruokās nāktu (kļūtu)! dass du in des Schinders (Henkers) Hände kommest! Mag. XX, 3, 37. l lapsa duomāja, ka viņai viss labums ruokā nāktu Lapsa Kūm. apkārt ap de̦gunu skrien, ruokās neduodas (Rätsel) RKr.VII, 731. ruokā meklēt( neben perf. sameklêt), suchen : nu meklēs pe̦lnrušķi ruokā LP. IV, 177. ej nu, meklē pats ruokā! Etn. III, 14. krātas un ruokā me̦klē̦tas ve̦cas lietas A. XX, 66. ruokā dabūt, finden, erlangen, festbekommen: gan tevi dabūšu ruokā! man[i]s ruokā nedabūsi! BW. 5411, 6. naudu būtu dabūjis ruokā LP. VI, 228. ruokā ņemt, zur Hand nehmen, beginnen U., L. ruokā ķert, grābt, (fest)fangen, = greifen : ķer mani ruokā! tie (= sle̦pkavas) tevi pirmuo grābs ruokā Lautb. Luomi 113. ruokā gādāt, zur Stelle schaffen: gādā nabagu ruokā! LP. III, 41. ruoku ruokā, Hand in Hand: abi ķēniņi pārnāk ruoku ruokā LP. V, 307. tās nuostājās riņķī, saķērās ruoku ruokā (fassten sich bei den Händen) BW. IIl, l, 34. - ar ruoku mest, mit der Hand ein Zeichen geben, winken; atmest ar ruoku, die Hoffnung aufgeben, verlieren (eig.: mit der Hand abwinken): līgava atme̦tuse ar ruoku LP. III, 42. atņemt kâ ar ruoku, schnell, plötzlich, ganz fortnehmen, plötzlich verschwinden lassen: slāpes bij kâ ar ruoku atņe̦mtas Alm. Kaislību varā 15. drudzis nuost, kâ ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. (gudra sieva) apvārduoja, apglāsīja - kâ ar ruoku atņēma LP. VI, 357. luopiem ļaunumu nuoņems kâ ar ruoku A, v, J. 1900, S. 365. slimību kâ ar ruoku atņēma LP. V, 220. - iet (auch: suokas B. Vēstn.) nuo ruokas, es geht (gut) vonstatten, es gelingt: man nuo ruokas šimbrīžam labi iet, es gelingt mir mit meiner Arbeit U. kuo ņe̦m priekšā, tas iet kâ nuo ruokas Etn. IV, 80. viņam iet tâ nuo ruokas, ka saimnieks nespēj jaunas preces pieduot LP. VII, 216. viņam ne˙maz neiet nuo ruokas Wain. nuo ruokas ruokā duot, weitergeben (von- einer Hand in die andere geben). nuo ruokas mutē dzīvuot PS., aus der Hand in den Mund leben: cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē MWM. X, 230. - pa ruokai, auch pa ruoki Biel. n. U., gelegen, nach Wunsch, bequem : atstāj drēbes te˙pat, kur tās man pa ruokai! Lautb. Luomi 180. viņš gaida vien, kâ .. . kungam tuo atdarīt, bet ne˙kad neiznāk pa ruokai Aps. VI, 24. -pa labi (kreisi) ruoki od. pa labai (kreisai) ruokai, rechts (links), rechterhand (linkerhand). - iet pa ruokai, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen : dievam ar guovīm vis tâ negājis pa ruokai kâ . . . ve̦lnam LP. VII, 1162. saimniekam . . . gājis pa ruokai Etn. II, 56; LP. VII, 681. - pie ruokas iet (Germanismus?), zur Hand gehen, dienend helfen U. pie ruokas būt, da sein, vorhanden, vorrätig sein: nav pie ruokas, es ist nicht da, nicht vorrätig U. maz pie ruokas, es ist wenig da LP. I, 105. ne tik daudz pie ruokas, kâ dē̦lu nuokristīt (es ist nicht einmal soviel vorhanden, um die Taufe ausrichten zu können) V, 15. preceniekus pacienāja ar maltīti, kas un cik bija pie ruokas BW. III, 1, 39. kad ir pie ruokas (d. h. wenn das Getränk vorhanden ist), tad jādzeŗ Kaudz. M. 238. zemnieks pagādāja dzērienus, kas pie ruokas LP. VII, 100. kad vēl kapeiks pie ruokas! Druva II, 529. kaut zirgs būtu pie ruokas! LP. I, 94. viņai bij katrreiz vārds pie ruokas, ar kuo atbildēt Vēr. II, 191. Sprw.: ne pie ruokas, ne pie mutes, nichts zu beissen, nichts zu brocken U. - uz ruoku iet, vorwärts, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen: man tagad ne+maz neiet uz ruoku (ruokas): pa ziemu nuosprāgst teļš, vasaru aita Wain. viņa tē̦vam bija dzīve gājusi uz ruoku JR. IV,163. Jāņam gāja ar visu uz ruoku Dok. A. ar bitēm gājis labi uz ruokas Etn. II, 123; LP. VII, 366. tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas, bet tie ejuot labi uz ruoku Etn. lI, 98. ve̦lnam ar guovīm labi uz ruokas gāja LP. VII, 1160. dzejniekam negāja uz ruokas Plūd. Rakstn. II, 248. - uz vienu ruoku, auf eine Hand (Faust), zusammen, gemeinsam, verbrüdert: princis ar meitu uz vienu ruoku turas JK. V, l, 69. puisis . . . ar ve̦lnu bijis uz vienu ruoku LP. IV, 110. dzīvuojis ar ve̦lnu uz vienu ruoku VII, 174. tā ar Andžu iet uz vienu ruoku Blaum. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71; IV, 16, sich zusammentun. uz savu ruoku (uz savas ruokas Lis. n. RKr. XVII, 100), auf eigne Hand, auf eigne Faust, einzeln, selbständig: viņš dzīvuo uz savu ruoku JR. IV, 74: kalpam uz savu ruoku dzīvuojuot gāja ļuoti brangi LP. VII, 933. uz savu ruoku medīt IV, 26. viņi same̦tušies uz savu ruoku Kav., sie haben sich einzeln, abgesondert von den übrigen, zusammengetan. uz ātru ruoku, schnell, eilig, übereilt: uz ātru ruoku kuo darīt, etw. schnell und überhin (überstürzt) machen U. latvietis nemē̦dz uz ātru ruoku atmest reiz aprastuo apģē̦rbu A. Xl, 10. tē̦vs uz ātru ruoku palicis labāks LP. III, 94. aunelis sācis uz ātru ruoku augt ebenda 102. aizgāja nabags uz ātru ruoku Alm. Kaislību varā 156;
2) der Armel
Gramsden, Salis: me̦lnais atluocījis ruokas LP. V, 215; rùociņa, der Pulswärmer Dr.; die Manschette;
3) rùociņa, der Henkel
U., der Stiel, Haft, Griff Karls., Spr., die Schraube Spr:; (ratiņa) ruoka Dond., Bielenstein Holzb. 385 od. ruociņa U., Karls., N.-Bartau, der Arm am Spinnrade, darein die Kunkel gestellt wird; ruociņas Lasd. n. A. XI, 83, Saussen, mazās ruociņas Stom., ein Teil des Spinnrades: zwei vertikale Stäbchen, zwischen welchen die Spule befestigt wird Saussen, "2 stāvkuoki, kuŗuos iestiprinātas ādiņas, kas satur spārna dzelzi" A. XI, 83; ruoka, ein Teil (Handgriff) der Sense Dünsberg; ruokas, Kerben, die in die atstabi des Lubbendaches gehauen werden, um die Stangen festzuhalten Bielenstein Holzb. 29;
4) in genitivischen Verbindungen: ruokas meîta, die Hauptmagd, die der Gesindewirtin besonders zur Hand geht, deren Vertrauen besitzt und deren Stelle vertritt
Kurl. n. U.; die Stubenmagd Spr.; rùokas naûda, das Handgeld; rùokas puĩsis, ein zur Hand gehender Diener, der Hauptknecht, der des Gesindewirts Vertrauen besonders geniesst und dessen Stelle unter Umständen vertritt Kurl. n. U.: kungs paņēmis cūku ganu līdzi par savu ruokas puisi LP. VI, 606. ruokas raksts, das Faksimile Brasche;
5) dieva ruociņa, eine Art Pflanzen:
dieva ruociņas sakne izskatās kâ guovs divi cicīši Etn. I, 30, juoda ruociņas, Knabenkraut (orchis) Konv. 2 677. Wohl zu li. riñkti "auflesen", s. Ulaszyn WuS. II, 200 ff. und Hirt Indog. Gramm. I, 156 f.; anders Mikkola IF. XXIII, 120 f.
Avots: ME III, 578, 579, 580
rons
rudans
rudzeļi
rugaine
rugaine,
1) rugaine BW. 34446. U., Bers., Lös., rugaîna Prl. n. FBR. VI, 76, rugaite Spr., rugaita, ein Feld, wo Roggen gestanden hat; ein Stoppelfeld:
es neiešu rugainē (Var.: rudzaitē; rugājā), rugaine kājas bada BW. 232631. sējiet, brāļi, man liniņus jaunā rudzu rugainā! 28386, 1. ciema rudzu rugaine Ld. 10.878. nuo rugainēm un sazęlušiem ziemas rudzu laukiem ceļš ieveda... nuorās Austriņš M. Z. 35. lai mēs ejuot uz rugaini art Blaum. rugaines rudas rūst lietū Krūza Ze̦lta laipa 70. viņa saļuma tur˙pat rugaitas gravmalā Sniega pārslas;
2) rugainĩte, der Stoppelschwamm
Karls. - Zu rudzis.
Avots: ME III, 555, 556
1) rugaine BW. 34446. U., Bers., Lös., rugaîna Prl. n. FBR. VI, 76, rugaite Spr., rugaita, ein Feld, wo Roggen gestanden hat; ein Stoppelfeld:
es neiešu rugainē (Var.: rudzaitē; rugājā), rugaine kājas bada BW. 232631. sējiet, brāļi, man liniņus jaunā rudzu rugainā! 28386, 1. ciema rudzu rugaine Ld. 10.878. nuo rugainēm un sazęlušiem ziemas rudzu laukiem ceļš ieveda... nuorās Austriņš M. Z. 35. lai mēs ejuot uz rugaini art Blaum. rugaines rudas rūst lietū Krūza Ze̦lta laipa 70. viņa saļuma tur˙pat rugaitas gravmalā Sniega pārslas;
2) rugainĩte, der Stoppelschwamm
Karls. - Zu rudzis.
Avots: ME III, 555, 556
ruģeļi
‡ ruģeļi,
1) geringschätziges Demin. zu rudzi: nav jau ... ne˙kādi krietni rudzi, tik tādi r. Janš. Bandavā II, 101;
2) ein gewisses Unkraut im Flachs
(vgl. rudzīši unter rudzis 2) Siuxt. Wohl aus li. rugeliai.
Avots: EH II, 382
1) geringschätziges Demin. zu rudzi: nav jau ... ne˙kādi krietni rudzi, tik tādi r. Janš. Bandavā II, 101;
2) ein gewisses Unkraut im Flachs
(vgl. rudzīši unter rudzis 2) Siuxt. Wohl aus li. rugeliai.
Avots: EH II, 382
runiņa
runiņa Oppek. n. U., Mar. n. Rkr. XV, 133, Alswig, Korwenhof, Mahlup, Alt- u. Neu-Laitzen, Annenhof (Ksp. Marienburg), Auguliene, ein Haufe zusammengestellter (Roggen)garben mit einer Garbe als ce̦pure darauf: rudzi jau nuopļauti, - runiņas vien re̦dz uz lauka Mar. atlaiduos pie rudzu runiņas un skatījuos pār bē̦rzu galuotnēm uz augšu Latv. Etwa aus r. pyнó "Haufe"? Zur Deminutivform vgl. statiņš od. statiņa.
Avots: ME III, 562
Avots: ME III, 562
saasnot
sabliezt
sabliezt,
1) tr., zerschlagen
U.: kungs ...likās dzirdēties lielā aukā un sablieze (sakūle od. sasita) ...lielus kungus Manz. Syr. XLVI, 21. rudzi sabliezti (niedergeschlagen) veldē Dunika;
2) =sabliezêt: slikti ce̦pta maize sabliest (mit "iê") Serben, Serbigal. Refl. -tiês,
1) "schallend zusammenstossen (intr.)"
MSil.;
2) sich dicht aneinander stellen:
cilvē̦ki baznīcā bij tâ sabliêzušies2, ka nevarēja tikt cauri Kursiten;
3) "sašķiebties": malkas strēķis sabliêzies2 Pe̦nkule.
Avots: ME III, 595
1) tr., zerschlagen
U.: kungs ...likās dzirdēties lielā aukā un sablieze (sakūle od. sasita) ...lielus kungus Manz. Syr. XLVI, 21. rudzi sabliezti (niedergeschlagen) veldē Dunika;
2) =sabliezêt: slikti ce̦pta maize sabliest (mit "iê") Serben, Serbigal. Refl. -tiês,
1) "schallend zusammenstossen (intr.)"
MSil.;
2) sich dicht aneinander stellen:
cilvē̦ki baznīcā bij tâ sabliêzušies2, ka nevarēja tikt cauri Kursiten;
3) "sašķiebties": malkas strēķis sabliêzies2 Pe̦nkule.
Avots: ME III, 595
sadžergzdelēt
sadžergzdelêt, sadžerkstelêtiês, sich drall zusammenziehen, sich zusammenkräuseln: par daudz gruoži nuogrìezts saikšķis sadžergzdelē Cir.- Sess. Juris atnesis velnam vienu matu, kas pa˙visam sadžerkstelējies, un liek, lai ve̦lns atskrudzina tuo taisnu LP. VI, 381.
Avots: ME III, 622
Avots: ME III, 622
saiba
saiba,
1) "?": gāju tautu klētiņā, laižu saibu dibinā: ja bij rudzi, švirkstēja VL. aus Linden in Livl. A. V, 1, 620. Dürfte auf estn. saiwas, gen. saiba "Stange"
beruhen;
2) saĩa (?) "ein einzelner Zahn vom holzernen Zahnrad"
N.-Peb.
Avots: ME III, 634
1) "?": gāju tautu klētiņā, laižu saibu dibinā: ja bij rudzi, švirkstēja VL. aus Linden in Livl. A. V, 1, 620. Dürfte auf estn. saiwas, gen. saiba "Stange"
beruhen;
2) saĩa (?) "ein einzelner Zahn vom holzernen Zahnrad"
N.-Peb.
Avots: ME III, 634
sājš
sâjš:
1): s. ēdiens Marienhausen, Meselau, Oknist. (fig.) sāja (flau)
dūša Fehteln, Salisb., Sonnaxt. sāja sirds Mezküll. atģidies aizpļāpājies, kruodzinieks ... vainīgs sāji pasmaidīja A. Upītis Pirmā nakts 21;
2): s. piens Mezküll. kad grūtnēja guovs, tad pēdējais piens ir s. ("rūgts") Seyershof. dažām guovīm ir sājāks piens, dažām saldanāks AP. kazas piens ir s. AP., Mahlup, Mezküll. zirņu putra ir tāda kâ sāja AP. kad vanagzirņi ieviešas pie rudziem, tad ir sāja, tāda parūgta un tumša maize ebenda. kad ir auzas miltiem klāt, tad sāja ("sūrgana") karaša Ramkau. lielas pupas ir sājas AP. cukurs nebij dabūjams; dzēra tuo (= tēju) tâ˙pat sāju A. Upītis Ģertr. 268. sāja ("rūgta") mute Mezküll.
Avots: EH II, 469
1): s. ēdiens Marienhausen, Meselau, Oknist. (fig.) sāja (flau)
dūša Fehteln, Salisb., Sonnaxt. sāja sirds Mezküll. atģidies aizpļāpājies, kruodzinieks ... vainīgs sāji pasmaidīja A. Upītis Pirmā nakts 21;
2): s. piens Mezküll. kad grūtnēja guovs, tad pēdējais piens ir s. ("rūgts") Seyershof. dažām guovīm ir sājāks piens, dažām saldanāks AP. kazas piens ir s. AP., Mahlup, Mezküll. zirņu putra ir tāda kâ sāja AP. kad vanagzirņi ieviešas pie rudziem, tad ir sāja, tāda parūgta un tumša maize ebenda. kad ir auzas miltiem klāt, tad sāja ("sūrgana") karaša Ramkau. lielas pupas ir sājas AP. cukurs nebij dabūjams; dzēra tuo (= tēju) tâ˙pat sāju A. Upītis Ģertr. 268. sāja ("rūgta") mute Mezküll.
Avots: EH II, 469
sakārtot
sakā̀rtuôt, sakā̀rtât,
1) sakārtāt, tr., zum zweitenmal pflügen, zwiebrachen:
vai jūs jau sakārtājāt zemi rudziem? Frauenb.;
2) tr., ordnen, zu rechtlegen, zurechtmachen:
tie iebruka leišu nesakārtuotuos pulkuos LP. VII, 472. lapas sakārtuotas rozetēs Konv.2 447. tev kruonis šķībi, - ļauj tuo sakārtuot! Rainis. sakārtā nu visu uz ceļu! Serben;
3) "jem. nach dem Sinn tun"
Spr. Refl. -tiês, sich ordnen, sich zurechtmachen.
Avots: ME III, 648
1) sakārtāt, tr., zum zweitenmal pflügen, zwiebrachen:
vai jūs jau sakārtājāt zemi rudziem? Frauenb.;
2) tr., ordnen, zu rechtlegen, zurechtmachen:
tie iebruka leišu nesakārtuotuos pulkuos LP. VII, 472. lapas sakārtuotas rozetēs Konv.2 447. tev kruonis šķībi, - ļauj tuo sakārtuot! Rainis. sakārtā nu visu uz ceļu! Serben;
3) "jem. nach dem Sinn tun"
Spr. Refl. -tiês, sich ordnen, sich zurechtmachen.
Avots: ME III, 648
sakrētot
sakrè̦tuôt 2 : sakrè̦tât 2 Kaltenbr., ganz unordentlich zusammenfallen: rudzi smagi sakrē̦tavuši. Vgl. sakrè̦tuôt 2 . "Getreide)" ME. III, 655 zu verbessern in "Getreide)"".
Avots: EH II, 419
Avots: EH II, 419
salot
saluôt: auch Siuxt; pavasarī nedabūja ne˙maz lē̦ti stādīt: saluoja, salnas ... Orellen. jūŗa sāk s. (zufrieren) Kaugurciems; s. laukā AP., ausfrieren: pliksalā rudzi traki saluo laukā.
Avots: EH II, 428
Avots: EH II, 428
samīdīt
samĩdît, ‡
2) (Korn) trampelnd ausdreschen
Iw.: rudzi bij pa dižuo pusi (= pa lielākai daļai) samīdīti. Refl. -tiês, ‡
2) eine Weile hin und her treten (?):
Zaiga atkal samīdījās maurā Sārts Druvas san 143.
Avots: EH II, 431
2) (Korn) trampelnd ausdreschen
Iw.: rudzi bij pa dižuo pusi (= pa lielākai daļai) samīdīti. Refl. -tiês, ‡
2) eine Weile hin und her treten (?):
Zaiga atkal samīdījās maurā Sārts Druvas san 143.
Avots: EH II, 431
samitrot
sasliet
saslìet, tr., zusammenlehnen, -stützen; in die Höhe heben (perfektiv) Spr.: kūļus statuos sasliet V. Upmals Tē̦va draugi 2. nuo kuoku zariem sasliet būri Saul. I, 65. jūs arī saslējāt kâ brieži ragus augšā Aps. VI, 28. mietus saslēja pie rijas sienas Dunika. zaķis saslēja ausis stāvu Berl. Māte 169. ezis saslien adatas JR. III, 31. zirgu saslējuši uz pakaļškājām LP. VII, 142. nuo lielā kuopā saslietiem ieruočiem Jansuona duomas 4. Refl. -tiês,
1) sich in die Höhe heben, sich aufheben, -lehnen, sich bäumen
Spr.: sliņķi, kas saslējušies kājās (nuo gultas). viņš saslējās taisns A. XX, 134. zirgs saslējās stāvu Aps. III, 19. ķēve saslējās gaisā Krišs Laksts 47. dažs dusmās saslējies Vēr. I, 1406. putna spārni saslienas kâ nāves cīņā II, 209. veldrē sakrituši rudzi vē̦lāk saslienas kājās;
2) gegenseitig die Zähne zeigen, es zu Tätlichkeiten kommen lassen
Mag. XIII, 2, 67: viņi abi saslējušies, sie haben sich beide gezankt, haben sich verrissen, haben gegenseitig ihre Galle ausgelassen Mag. XIII, 2, 67.
Avots: ME III, 737
1) sich in die Höhe heben, sich aufheben, -lehnen, sich bäumen
Spr.: sliņķi, kas saslējušies kājās (nuo gultas). viņš saslējās taisns A. XX, 134. zirgs saslējās stāvu Aps. III, 19. ķēve saslējās gaisā Krišs Laksts 47. dažs dusmās saslējies Vēr. I, 1406. putna spārni saslienas kâ nāves cīņā II, 209. veldrē sakrituši rudzi vē̦lāk saslienas kājās;
2) gegenseitig die Zähne zeigen, es zu Tätlichkeiten kommen lassen
Mag. XIII, 2, 67: viņi abi saslējušies, sie haben sich beide gezankt, haben sich verrissen, haben gegenseitig ihre Galle ausgelassen Mag. XIII, 2, 67.
Avots: ME III, 737
sastatīt
sastatît,
1): lejā rudzus nuopļaunam, kalnā kūļus sastatām Tdz. 50252. rudzi ... sastatīti statiņuos Pas. IX, 417. lauks viss ... nuopļauts un sastatīts Janš. Dzimtene II, 19. kārmi ... sastatīti (gebaut, errichtet)
pa lielā ceļa malu Pas. XV. 29 (aus Lettg.); "Borchow" ME. III, 745 zu ersetzen durch "Pas. VII, 402 (aus Borchow)"; ‡
2) = sastãdît 1: tupiņas bijušas sastatītas Pas. VIII, 149 (aus Borchow).
Avots: EH II, 451
1): lejā rudzus nuopļaunam, kalnā kūļus sastatām Tdz. 50252. rudzi ... sastatīti statiņuos Pas. IX, 417. lauks viss ... nuopļauts un sastatīts Janš. Dzimtene II, 19. kārmi ... sastatīti (gebaut, errichtet)
pa lielā ceļa malu Pas. XV. 29 (aus Lettg.); "Borchow" ME. III, 745 zu ersetzen durch "Pas. VII, 402 (aus Borchow)"; ‡
2) = sastãdît 1: tupiņas bijušas sastatītas Pas. VIII, 149 (aus Borchow).
Avots: EH II, 451
šaut
šaũt, šaũju oder (in Arrasch, Drosth., Dunika, Jürg., Schujen u, a.) šaũnu, šãvu, eine heftige Bewegung nach einer Richtung hin machen U.,
a) schnell schieben oder stossen:
maizīt[i] šāvu pašā krāsnes dibe̦nā BW. 35606 (ähnlich 6896; 8117, 2; 10723; Etn, II, 61; LP. V, 37, VII, 853). šauj kāju vēl priekšā Lapsa - Kūm. 188. šauj (Var.: duod, reiche) ruociņu [man] pasle̦pe̦ni! BW. 11442 var.;
b) einen Schlag oder Hieb versetzen
Spr.: lielajam pliķi šāvu (Var.: situ, cirtu, devu) BW. 9809, 1 var. ja nāk vēzis, šaun (Var.: sit, duod) pa ļipu! 30837 var. gribējis šaut šim (ar malkas gabalu) pa galvu Etn. II, 86. šaut pa muti Lapsa - Kūm. 202. reiz viņam šaut par purnu Vēr. I, 1157 (ähnlich Br. sak. v. 1509). šaut pa ausi Wid. šaun pa mizu! Saikava. šaut zirgam Wid.;
c) (mit einer Schiesswaffe) schiessen:
zemē šaut, herunter (tot) schiessen. gaŗām šaut, vorbeischiessen, nicht treffen. šautu tuo putniņu BW. 11430. lai šie šaunuot katrs savu luodi Pas. IV, 309. dē̦li tūliņ (grib) šaut, lai dabū ēst LP. IV, 197. maza plintīte tāļu... šaun RKr. VII, m. 1265, kam te̦lē̦nam nee̦suot šāvuši! Upīte Medn. laiki 57. šaušu virsū, pašā viducī Jauns. šauj kâ pupas ce̦p Celm. še jums katram šaujamais LP. IV, 137. šaujams rīks, Schiessgewehr Brasche; šaujams caurums, Schiessscharte Brasche; figürlich: šī meita jau ir šàuta 2 (defloriert) Saikava;
d) rasch zufahren
U.; eilig laufen (gehen): māte šauj uz pirti skatīties LP. IV, 161. šauj mudīgi vien! V, 252. Klāvs šauj uz mājām atpakaļ J. K. V, 110. kur tu šauj tik ātri? Dond. ņe̦m kājas par ple̦ciem un šauj lekšus vaļā;
e) regnen:
vakar (lietus) šāve ij taiņ šaun Saikava. Refl. -tiês,
1) sich rasch wohin bewegen
U., Spr.: virsū šauties, losstürzen auf etwas. ārā šauties, eilig hinausgehen. prātā šauties, einfallen Spr.: šāvās Jāze̦pam... sapni prāta Glück I Mos. 42, 9. kaŗš virsū šāvēs L., der Krieg überfiel (uns). gar muti šauties U., auf der Zunge schweben. vakars nāca, vāverīte! šaujies (Var.: steidzies, traucies, laidies) egles galiņā! BW. 13795. gulē̦tāji nu steigšus šāvās augšām Janš. Bandavā II, 276. šauties bē̦gulim pakaļ Celm. (Annīna) caur uguni šāvusies pēc tā mūsu bālēlīna RKr. XIX, 135 aus Plm.). jel šaujaties jūs iekšā! Lapsa - Kūm. 257. šaujies, līdaciņa, no e̦zara laukā! Br. 42. viņš šāvās kâ zibins laukā Krišs Laksts 6. zibens pēc zibeņa šaujas RKr. VIII, 12. kur tad nu šausies (duosies)? Dond., Riga. ēst tâ gribas, ka ne˙kur šauties LP. I, 60 (ähnlich VII, 678; Plūd. Llv. 207). nezin, kur šauties, man weiss nicht, wo aus oder ein Elv. viņš aiz bē̦dām un rūpēm nezin, kur šauties Purap. Kkt. 81 (ähnlich LP. VI, 288; Etn. I, 119). kuo viņš tâ šaujas nuo vienas puses uz uotru? Dond. Rudim pa galvu šāvās tās duomas Alm. Meitene nuo sv. 6. šauties kâ bults Aus. I, 34. šķē̦ps šaujas, zib J. R. V, 100. "vai tas tiesa?"Jēcītis šāvās (fuhr dazwischen) Ādamam starpā Aps. VI, 12. drīz rudzi vārpās šausies MWM. VIII, 412 (ähnlich MWM. 1898, S. 20);
2) einander schiessen
Spr.;
3) um die Wette schiessen:
bijis jāiet šauties LP. VI, 163. Subst. šãvums, der Schuss; das Geschossene; šãvẽjs, der Schiessende, ein Schütze: es pats gudrs šāvējiņš BW. 30438 var. miglā šāvējs LP. I, 155. bise nava putnu šāvēja St. Nebst saut und li. šáuti "(Brot in den Backofen) schiehen; schiessen" zu li. šũvis "Schuss", šiáutuvas "Weberschiffchen" (bei Būga Изв. XVII, I, 28), slav. sovati (prs. sujǫ) "werfen, stossen, schieben", poln. sunąć "fortbewegen", čech. sudlice "Wurfspiess" und (wenn mit ide. sk̑-) got. skēwjan "gehen", ostfries. schöjen "sich umhertreiben" u. a., s. Trautmann Wrtb. 300, Walde Vrgl. Wrtb. II, 553, Potebnja РФВ. VII, 65 f.
Avots: ME IV, 9, 10
a) schnell schieben oder stossen:
maizīt[i] šāvu pašā krāsnes dibe̦nā BW. 35606 (ähnlich 6896; 8117, 2; 10723; Etn, II, 61; LP. V, 37, VII, 853). šauj kāju vēl priekšā Lapsa - Kūm. 188. šauj (Var.: duod, reiche) ruociņu [man] pasle̦pe̦ni! BW. 11442 var.;
b) einen Schlag oder Hieb versetzen
Spr.: lielajam pliķi šāvu (Var.: situ, cirtu, devu) BW. 9809, 1 var. ja nāk vēzis, šaun (Var.: sit, duod) pa ļipu! 30837 var. gribējis šaut šim (ar malkas gabalu) pa galvu Etn. II, 86. šaut pa muti Lapsa - Kūm. 202. reiz viņam šaut par purnu Vēr. I, 1157 (ähnlich Br. sak. v. 1509). šaut pa ausi Wid. šaun pa mizu! Saikava. šaut zirgam Wid.;
c) (mit einer Schiesswaffe) schiessen:
zemē šaut, herunter (tot) schiessen. gaŗām šaut, vorbeischiessen, nicht treffen. šautu tuo putniņu BW. 11430. lai šie šaunuot katrs savu luodi Pas. IV, 309. dē̦li tūliņ (grib) šaut, lai dabū ēst LP. IV, 197. maza plintīte tāļu... šaun RKr. VII, m. 1265, kam te̦lē̦nam nee̦suot šāvuši! Upīte Medn. laiki 57. šaušu virsū, pašā viducī Jauns. šauj kâ pupas ce̦p Celm. še jums katram šaujamais LP. IV, 137. šaujams rīks, Schiessgewehr Brasche; šaujams caurums, Schiessscharte Brasche; figürlich: šī meita jau ir šàuta 2 (defloriert) Saikava;
d) rasch zufahren
U.; eilig laufen (gehen): māte šauj uz pirti skatīties LP. IV, 161. šauj mudīgi vien! V, 252. Klāvs šauj uz mājām atpakaļ J. K. V, 110. kur tu šauj tik ātri? Dond. ņe̦m kājas par ple̦ciem un šauj lekšus vaļā;
e) regnen:
vakar (lietus) šāve ij taiņ šaun Saikava. Refl. -tiês,
1) sich rasch wohin bewegen
U., Spr.: virsū šauties, losstürzen auf etwas. ārā šauties, eilig hinausgehen. prātā šauties, einfallen Spr.: šāvās Jāze̦pam... sapni prāta Glück I Mos. 42, 9. kaŗš virsū šāvēs L., der Krieg überfiel (uns). gar muti šauties U., auf der Zunge schweben. vakars nāca, vāverīte! šaujies (Var.: steidzies, traucies, laidies) egles galiņā! BW. 13795. gulē̦tāji nu steigšus šāvās augšām Janš. Bandavā II, 276. šauties bē̦gulim pakaļ Celm. (Annīna) caur uguni šāvusies pēc tā mūsu bālēlīna RKr. XIX, 135 aus Plm.). jel šaujaties jūs iekšā! Lapsa - Kūm. 257. šaujies, līdaciņa, no e̦zara laukā! Br. 42. viņš šāvās kâ zibins laukā Krišs Laksts 6. zibens pēc zibeņa šaujas RKr. VIII, 12. kur tad nu šausies (duosies)? Dond., Riga. ēst tâ gribas, ka ne˙kur šauties LP. I, 60 (ähnlich VII, 678; Plūd. Llv. 207). nezin, kur šauties, man weiss nicht, wo aus oder ein Elv. viņš aiz bē̦dām un rūpēm nezin, kur šauties Purap. Kkt. 81 (ähnlich LP. VI, 288; Etn. I, 119). kuo viņš tâ šaujas nuo vienas puses uz uotru? Dond. Rudim pa galvu šāvās tās duomas Alm. Meitene nuo sv. 6. šauties kâ bults Aus. I, 34. šķē̦ps šaujas, zib J. R. V, 100. "vai tas tiesa?"Jēcītis šāvās (fuhr dazwischen) Ādamam starpā Aps. VI, 12. drīz rudzi vārpās šausies MWM. VIII, 412 (ähnlich MWM. 1898, S. 20);
2) einander schiessen
Spr.;
3) um die Wette schiessen:
bijis jāiet šauties LP. VI, 163. Subst. šãvums, der Schuss; das Geschossene; šãvẽjs, der Schiessende, ein Schütze: es pats gudrs šāvējiņš BW. 30438 var. miglā šāvējs LP. I, 155. bise nava putnu šāvēja St. Nebst saut und li. šáuti "(Brot in den Backofen) schiehen; schiessen" zu li. šũvis "Schuss", šiáutuvas "Weberschiffchen" (bei Būga Изв. XVII, I, 28), slav. sovati (prs. sujǫ) "werfen, stossen, schieben", poln. sunąć "fortbewegen", čech. sudlice "Wurfspiess" und (wenn mit ide. sk̑-) got. skēwjan "gehen", ostfries. schöjen "sich umhertreiben" u. a., s. Trautmann Wrtb. 300, Walde Vrgl. Wrtb. II, 553, Potebnja РФВ. VII, 65 f.
Avots: ME IV, 9, 10
savilkt
savìlkt, ‡
5) = sapùst 3 Kand.: man vējš savilka ausis, un nu sāk sāpēt; ‡
6) verwehen:
ceļš nuo sniega savilkts Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "verstühmt"). Refl. -tiês,
1): sich bewölken
Kand.: nu viņš (es) savilksies, un tad līs atkal; "Bešina" ME. III, 787 zu verbessern in "Bežina";
2): visādi darbi savilkās kuopā: siens vēl nebija nuokuopts, rudzi bija pļaujami Blaum. Raksti IV 5 (1937), 110;
3): biezi savilcies vīrs Stērste A. Z. 54, savilcies re̦sns kâ zuka Burtn.;
4): auch Segew.; ‡
7) für sich zusammenschleppen, -sparen, -raffen
Segew.; ‡
8) zu wachsen anfangen (?):
kad tikai lietutiņš uznācis, vēl jau ir vasarājs savilktuos A. Upītis Pirmā nakts 282; ‡
9) für sich (das Gewebe) aufziehen:
savilkuos audekliņu Daugaviņas gaŗumiņu BW. 7340.; ‡
10) sich summieren
Segew.
Avots: EH II, 466
5) = sapùst 3 Kand.: man vējš savilka ausis, un nu sāk sāpēt; ‡
6) verwehen:
ceļš nuo sniega savilkts Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "verstühmt"). Refl. -tiês,
1): sich bewölken
Kand.: nu viņš (es) savilksies, un tad līs atkal; "Bešina" ME. III, 787 zu verbessern in "Bežina";
2): visādi darbi savilkās kuopā: siens vēl nebija nuokuopts, rudzi bija pļaujami Blaum. Raksti IV 5 (1937), 110;
3): biezi savilcies vīrs Stērste A. Z. 54, savilcies re̦sns kâ zuka Burtn.;
4): auch Segew.; ‡
7) für sich zusammenschleppen, -sparen, -raffen
Segew.; ‡
8) zu wachsen anfangen (?):
kad tikai lietutiņš uznācis, vēl jau ir vasarājs savilktuos A. Upītis Pirmā nakts 282; ‡
9) für sich (das Gewebe) aufziehen:
savilkuos audekliņu Daugaviņas gaŗumiņu BW. 7340.; ‡
10) sich summieren
Segew.
Avots: EH II, 466
sebs
se̦bs: auch Alschw., A.-Rahden, Assiten, Blieden, Dunika, Laidsen, Luttr., Neuhausen, Nikr., Ringen, Rutzau, Spahren, Strasden, Walgalen, Wirginalen: ir jau s. laiks Assiten. un kaut jau s., tak nevar iemigt viņš Dünsb. Pridis un Trūte 20. šuogad s. rudens Wirginalen. se̦bi rudzi Blieden, Dunika. Belege aus BW. bei Būga Liet. k. žod. CXIV f. Zur Etymologie vgl. auch Augstkalns FBR. XIV, 118.
Avots: EH II, 474
Avots: EH II, 474
seķēt
I seķêt, folgen Biel. n. U.; rudzis jau savu laiku seķē, der Roggen hält seine Zeit ein U.
Avots: ME III, 815
Avots: ME III, 815
sēkla
sẽ̦kla (li. sė̕kla in Kvėdarna u. a., sėklà "Same") Wolm., Karls., Ruj., Salis, Serbigal, AP., Līn., Iw., sè̦kla 2 Kl., Prl., Nerft, Preili, der Samen, die Saat U.: Sprw. ēd kuo ē̦zdams, neapēd sē̦klu! (d. h. sorge auch für den kommenden Tag). rudzu, miežu, zirņu sē̦klā; puķu sē̦klās. sē̦klās rudzi, mieži usw., der zur Aussaat ausgesuchte und beiseite gelegte Roggen usw. sē̦klas grāuds, das Samenkorn. sē̦klu iekaisīt Kundziņš Ve̦cais Stenders 33, den Samen einsäen. Zu sẽt.
Avots: ME III, 825
Avots: ME III, 825
sēnalains
sē̦nalaîns U., sē̦ne̦lains, sē̦nule̦ns, sē̦naluojs, sē̦nuluojs Erlaa, sē̦naluots, sē̦ne̦luots BW. 7953, 1 var.; kleüg, mit Kleie vermischt U.: tīri rudzi man maļuot, sē̦naluoti (Var.: sē̦naluoji, sē̦ne̦laini) sijājuot BW. 4314. miezīšam balts miltiņš; kuo līdz balts, sē̦naluots? 13245, 3. tautu maize sē̦nalaiņa (Var.: sē̦nule̦na) 26399, I.
Avots: ME III, 827
Avots: ME III, 827
sēt
sẽt (li. sė̕ti, aksl. sěti), sẽju, säen: Sprw. kâ sēsi, tâ pļausi. pats dievs sēj, pats pļauj. dieviņš miežus sēja sudrabiņa sē̦taviņu Pūrs II, 63. sēj, dieviņ, manu tiesu, sēj jel vienu birzumiņu! ebenda. Refl. -tiês, (für sich) (be)säen: kad zâle pavasaŗuos agri sākuot zaļuot . . ., tad vajaguot agri sēties Etn. II, 72. - Subst. sẽšana, das Säen; sêjums,
1) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Säens;
2) die Saat, Aussaat, die gemachte od. noch zu machende
U.; das besäte (und schon aufgekommene) Feld: sējumi bij diezgan labi uznākuši un iezē̦luši A. XI, 37. M. varēs sējumu nuoecēt MWM. VI, 637. vai neauga mieži, rudzi kalpa vīra sējumā? BW. 22340. veldē mieži jauna puiša sējumā 28165. skriet . . . pa iaukiem un sējumiem Etn. IV, 54. tu man atkai nuoganīji sējumu LP. V, 160. kalpu salīgst uz sējumiem, t. i., kalpam nemaksā algu naudā, bet iesēj labību zemē Grünh.; sẽjẽjs, der Säer, Säemann: ruožu sējējiņa BW. 6449, 2. Zu apr. semen, la. sēmen, ahd. sâmo, air. síl, kymr. hâd "Same", ahd. sâiu "säe" u. a., s. Reichelt KZ. XXXIX, 11, Trautmann Wrtb. 253 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 459 f.
Avots: ME III, 832, 833
1) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Säens;
2) die Saat, Aussaat, die gemachte od. noch zu machende
U.; das besäte (und schon aufgekommene) Feld: sējumi bij diezgan labi uznākuši un iezē̦luši A. XI, 37. M. varēs sējumu nuoecēt MWM. VI, 637. vai neauga mieži, rudzi kalpa vīra sējumā? BW. 22340. veldē mieži jauna puiša sējumā 28165. skriet . . . pa iaukiem un sējumiem Etn. IV, 54. tu man atkai nuoganīji sējumu LP. V, 160. kalpu salīgst uz sējumiem, t. i., kalpam nemaksā algu naudā, bet iesēj labību zemē Grünh.; sẽjẽjs, der Säer, Säemann: ruožu sējējiņa BW. 6449, 2. Zu apr. semen, la. sēmen, ahd. sâmo, air. síl, kymr. hâd "Same", ahd. sâiu "säe" u. a., s. Reichelt KZ. XXXIX, 11, Trautmann Wrtb. 253 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 459 f.
Avots: ME III, 832, 833
sēte
sipēt
sipêt "fallend schallen": labĩba sip. graudi bira sipē̦dami Warkl. Refl. -tiês "?": laižu šautru apcirknī; ja bij rudzi, sipējās (Var.: sīpējās, švīkstējās, švirkstējās, bukšķējās), ja pe̦lavas, pukšķējās BW. 25853, 5 var.
Avots: ME III, 842
Avots: ME III, 842
sīpēties
sīpêtiês "?": līžu tautu klētiņā, sviežu šautru aruodā; ja bij rudzi, sīpējās (Var.: sipējās), ja pe̦lavas, - putējās BW. 25853, 5.
Avots: ME III, 855
Avots: ME III, 855
sīrēt
I sīrêt, -u, -ēju, grün werden, zu grünen anfangen: zâle, rudzi pavasarī sīr Stelp.
Avots: ME III, 855
Avots: ME III, 855
sirkt
II sirkt, vor Feuchtigkeit od. Kälte rötlich und schwach werden (vom Roggen): rudzi sāk sirkt Stelp., Lub.; sir̂kt 2 , -kstu, -ku "nīkt, vārgt (auch vom Vieh)" Behnen, Memelshof; vgl. auch atsirkt und (hierzu Petersson Zweisprachl. Aufs. 31) nùosircis.
Avots: ME III, 846
Avots: ME III, 846
sirms
sir̃ms,
1): "bē̦rs ar baltu" (von Tieren) Grob.; sirma bārzda BW. 3763 var. abi labi - tē̦va pirkti kumeliņi; sirmais labs Rīgai braukt, bē̦rais labs baznīcai 29622, 1 var. rudzi jau me̦tas brangi sirmi Frauenb. tīrums ir s. ar rugājiem Seyershof.
Avots: EH II, 489
1): "bē̦rs ar baltu" (von Tieren) Grob.; sirma bārzda BW. 3763 var. abi labi - tē̦va pirkti kumeliņi; sirmais labs Rīgai braukt, bē̦rais labs baznīcai 29622, 1 var. rudzi jau me̦tas brangi sirmi Frauenb. tīrums ir s. ar rugājiem Seyershof.
Avots: EH II, 489
skaidrs
skaĩdrs,
1): skaidri de̦g Dond. n. IMM. 1932 I, 21. ja maizes kukulis - paklapējuot tā apakšgaruozu - skaidri dun, tad maize ir izce̦pusi Linden in Kurl.;
2): tādi re̦ti, skaidri (undicht)
linīši Salis. tā zâle aug, kur tāds skaidrāks Iw. "skaidrāks linums. ja vada acis lielākas" ME. III, 864 zu verbessern in "linums ir "skaidrāks", ja vada acis ir lielākas":
3): s. trauks, ūdens Iw. skaidras drānas Behnen. lietus ūdenī drēbēs tiek tīras un skaidras Seyershof. senāk sētiņa bij skaidra: tad te nebij tādu arklu u. c. Grob. skaidras auzas ebenda. skaidri rudzi VL. aus Kal. FBR. IX, 113. skaidru (tādu, kam nav zaru) kuociņu paņēma grābekļa kātam Frauenb. divas bildes (=lugas ainas) nuorakstītas skaidrā (in Reinschrift)
Blaum. Raksti XI, 14 (1938), 47. istabu skaidri izslaucīt Strasden;
4): skaidri (sicher, glaublich)
kuo stāstīt Kaltenbr. skaidri (ganz) pliks Grenzh. n. FBR. XII, 19. skaidri dulls Behnen. viņš atnāca skaidri tukšā Strasden. viņiem nuodega viss skaidri Strasden. jūs e̦sat skaidri kâ muļķi Linden in Kurl. mušas ē̦d cūkām muguru skaidri vai pušu Salis. skaidri tâ kâ ubags Sonnaxt. skaidri slims Frauenb. liniem lapiņas skaidri nuobirst, kad ienākas ebenda;
5): tu neesi vairs skaidrā Gr.-Buschh.;
6): skaidra runa un darīšana Frauenb.; ‡
7) "dzirdīgs, ve̦se̦ls" Kand.: skaidras ausis; "veselīgs, žirgts; garīgi normāls" Seyershof: kas tāds skaidrāks, spirgāks, tas teļš labāks turēšanai. pēc grūtas slimības viņš tāds apmulsies, - nav vairs tāds s.; ‡
8) "seine Arbeiten ordenflich, gescbickt und rasch machend"
BielU.: s. clivē̦ks. Subst. skaĩdrums, ‡
2) eine freie, reine Stefle (ein solcher Ort, Platz):
pāri bridu par upīti par tuo pašu skaidrumiņu BW. 10495 var. metu makšķeri skaidrumuos starp zâli Jauns. Raksti V, 364.
Avots: EH II, 497
1): skaidri de̦g Dond. n. IMM. 1932 I, 21. ja maizes kukulis - paklapējuot tā apakšgaruozu - skaidri dun, tad maize ir izce̦pusi Linden in Kurl.;
2): tādi re̦ti, skaidri (undicht)
linīši Salis. tā zâle aug, kur tāds skaidrāks Iw. "skaidrāks linums. ja vada acis lielākas" ME. III, 864 zu verbessern in "linums ir "skaidrāks", ja vada acis ir lielākas":
3): s. trauks, ūdens Iw. skaidras drānas Behnen. lietus ūdenī drēbēs tiek tīras un skaidras Seyershof. senāk sētiņa bij skaidra: tad te nebij tādu arklu u. c. Grob. skaidras auzas ebenda. skaidri rudzi VL. aus Kal. FBR. IX, 113. skaidru (tādu, kam nav zaru) kuociņu paņēma grābekļa kātam Frauenb. divas bildes (=lugas ainas) nuorakstītas skaidrā (in Reinschrift)
Blaum. Raksti XI, 14 (1938), 47. istabu skaidri izslaucīt Strasden;
4): skaidri (sicher, glaublich)
kuo stāstīt Kaltenbr. skaidri (ganz) pliks Grenzh. n. FBR. XII, 19. skaidri dulls Behnen. viņš atnāca skaidri tukšā Strasden. viņiem nuodega viss skaidri Strasden. jūs e̦sat skaidri kâ muļķi Linden in Kurl. mušas ē̦d cūkām muguru skaidri vai pušu Salis. skaidri tâ kâ ubags Sonnaxt. skaidri slims Frauenb. liniem lapiņas skaidri nuobirst, kad ienākas ebenda;
5): tu neesi vairs skaidrā Gr.-Buschh.;
6): skaidra runa un darīšana Frauenb.; ‡
7) "dzirdīgs, ve̦se̦ls" Kand.: skaidras ausis; "veselīgs, žirgts; garīgi normāls" Seyershof: kas tāds skaidrāks, spirgāks, tas teļš labāks turēšanai. pēc grūtas slimības viņš tāds apmulsies, - nav vairs tāds s.; ‡
8) "seine Arbeiten ordenflich, gescbickt und rasch machend"
BielU.: s. clivē̦ks. Subst. skaĩdrums, ‡
2) eine freie, reine Stefle (ein solcher Ort, Platz):
pāri bridu par upīti par tuo pašu skaidrumiņu BW. 10495 var. metu makšķeri skaidrumuos starp zâli Jauns. Raksti V, 364.
Avots: EH II, 497
skaudīgs
skàudîgs (li. skaudìngas "schmerzlich, gewaltig"),
1) neidisch, missgünstig, gehässig
U., geizig Salisb. - skaudīgas acis Etn. III, 23, böse, neidische Augen, Blicke, die fähig sind, einem andern etwas zu entwenden od. zu verderben;
2) Adv. skàudîgi, sehr, sehr stark, heftig:
skaudīgi bārties Lubn. drudzis kratījis tuo vēl skaudīgāki LP. VII, 1252. tas nu sāpējis, skaudīgi sāpējis Pas. III, 31 (aus Serbigal). Dāvīšam palicies skaudīgi bailes ebenda. skaudīgi skaista princese IV, 393, skaudīgi dzert (viel trinken) Aps. III, 19. visi bij skaudīgi izsalkuši Dīcm. pas. v. I, 40. skaudīgi piekaut Ar.
Avots: ME III, 875
1) neidisch, missgünstig, gehässig
U., geizig Salisb. - skaudīgas acis Etn. III, 23, böse, neidische Augen, Blicke, die fähig sind, einem andern etwas zu entwenden od. zu verderben;
2) Adv. skàudîgi, sehr, sehr stark, heftig:
skaudīgi bārties Lubn. drudzis kratījis tuo vēl skaudīgāki LP. VII, 1252. tas nu sāpējis, skaudīgi sāpējis Pas. III, 31 (aus Serbigal). Dāvīšam palicies skaudīgi bailes ebenda. skaudīgi skaista princese IV, 393, skaudīgi dzert (viel trinken) Aps. III, 19. visi bij skaudīgi izsalkuši Dīcm. pas. v. I, 40. skaudīgi piekaut Ar.
Avots: ME III, 875
šķermains
šķe̦rmaîns "?": mans brālīt[i]s sūdus veda šķe̦rmainiem ratiņiem; aug brālim mieži, rudzi šķe̦rmainām vārpiņām: BW. 28183.
Avots: ME IV, 28
Avots: ME IV, 28
šķilāt
škumšķains
‡ škumšķains PV., büschelweise wachsend (?): pavasaŗuos, kamẽ̦r rudzi nav izlīdzinãjušies, tie ir škumšķaini.
Avots: EH II, 628
Avots: EH II, 628
slāns
slēne
slêne: ein schmales, ebenes Stückchen Land (mit è 2 ) Kurmene: šinī slēnē rudzi labi auguši.
Avots: EH II, 524
Avots: EH II, 524
slepens
sle̦pe̦ns,
1): luocekļu stīvumu, sle̦pe̦nuo ("?") drudzi vai kuo citu Janš. Dzimtene III, 180.
Avots: EH II, 524
1): luocekļu stīvumu, sle̦pe̦nuo ("?") drudzi vai kuo citu Janš. Dzimtene III, 180.
Avots: EH II, 524
slimināt
sliminât, tr., krank machen, siechen lassen: ļaunie gari staigāja kâ drudzis, mēris apkārt ļaudis sliminādami un mērdinādami Konv. 2 2347.
Avots: ME III, 932
Avots: ME III, 932
smeli
sme̦li, seltener der sing sme̦ls Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617, Lis., harziges Holz Wolm., Muremois, Saikava, Kien, Harz Ronneb. Zu li. smelà "Harz, Pech", slav: smola "Harz, Pech, Teer" und weiterhin nd. smelen "langsam und rauchend brennen" (u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 691 und Fick Wrtb. III4, 528), sowie li. smė̃la "тлѣет", smélti "brudzić się", s. Būga KSn. I, 284, Petersson Wortf. 41 f.
Avots: ME III, 957
Avots: ME III, 957
smelte
smelte,
1): "smalkumi, kas ruodas kâ atkritumi", z. B. siena s. (mit èl 2 ) Kaltenbr., Warkl.; etwas Feines, Winziges:
izkaltis siens sabirza smèltē 2 Auleja. rudzi kai s. ebenda;
2): da rudiņa izgrābā tuo kaktu smelts Pas. XI, 275 (aus Borchow).
Avots: EH II, 536
1): "smalkumi, kas ruodas kâ atkritumi", z. B. siena s. (mit èl 2 ) Kaltenbr., Warkl.; etwas Feines, Winziges:
izkaltis siens sabirza smèltē 2 Auleja. rudzi kai s. ebenda;
2): da rudiņa izgrābā tuo kaktu smelts Pas. XI, 275 (aus Borchow).
Avots: EH II, 536
šmīkstēt
šmĩkstêt AP., Drosth., Grünw., Jürg., Nötk., Salis, MSiI., Salisb., Schujen, Serben, Smilten, Stolben, Sennus, Stenden, Schibbenhof, Wandsen, Widdrisch, (mit ì 2 ) Bers., Kl., Go1g., Ogershof, Stomersee, Saikava, Aahof, Festen, Selsau, Sessw., Schwanb., šmīkstêt Spr., Wid., Lennew., Fehteln, Lasd., Laud., Meselau, N.-Peb., Ramkau, Wessen, šmīkšķêt Fest., Grünw., Lennew., auch refl. -tiês, Schallverbum, = smīkstêt I, knallen, klatschen, schnalzen, pfeifen, sausen: braucuot pātaga pa gaisu(gar ausīm) vien šmīkstēja Jürg., Fest., Salis, Schibbenhof, Wessen (ähnlich: A. v. 3. 1898, S. 8). gans vicina rīksti pa gaisu tik ātri, ka šmīkst vien Drosth., Katharinenhof, Ruj. vicuoja tik (ar žagariem), ka šmīkstēja vien Valdis Stabur. b. 189. skūpstās, ka šmìkst 2 vien Adsel. dzirdi ... putna spārnus šmīkstam R. Kam. 169. (ähnlich: Aps. V, 11; Saul. III, 226; Kaudz. Vecpiebalga 8). guovs skrēja caur krūmiem, ka šmīkstēja vien Ramkau. bulta šmīkst pa gaisu A. XXI, 597. sirmie bē̦rzi šmīkst MWM. XI, 260. šmīkstē̦dams kuoks nuokrita Saul. I, 76. pusnakts vē̦sma šmīkst MWM. IX, 40. dzirdēju . . ., kâ lietus šmīkstēja Stari II, 259. pele šmīkst Salis. iet ar jaunām pastalām, ka šmīkst vien Schibbenhof. kāvi kaujas, ka šmīkš vien Fest. šmīkstuošs truoksnis Saul. Vēr. I, 1167. smīkstējas linu pīcka, kad iešāvu kumeļam BW. 17977. sviežu šautri aruodā; ja bij rudzi, šmīkstējās, ja pe̦lavas - plūšķējās 25853 var.
Avots: ME IV, 85
Avots: ME IV, 85
smilgojs
spīķeris
spruga
spruga Janš., sprugas Stockm. n. Etn. II, 129, das Gedränge; die Klemme U.: sprugās būt, übel daran sein V., Bers. nu nabadziņš sprugās, nun ist der Arme in Verlegenheit U. viņas bijušas tāda sprugā, ka nezinājušas, kuo teikt, kuo būt Janš. Bandavā II, 133. sprugas iedzīt, in die Enge treiben V., Dr, nejaudāja izkulties iz savām sprugām B. Vēstn. zemnieki... viņu spēja izraut nuo sprugām Druva II, 849. Nebst sprudzinâtiês u. a. zu sprauga, s. Leskien Nom. 227 und Persson Beitr. 871.
Avots: ME III, 1023
Avots: ME III, 1023
stabs
stabs (li. stãbas "Pfosten, Säule; Götzenbild; Schlagfluss"),
1) der Pfosten, Pfahl, die Säule, der Pfeiler
U.: stāv kâ stabs (d. h. unbeweglich) LP. VI, 781. saimnieks, tuo re̦dzē̦dams, palicis kâ stabs brīnīdamies IV, 165. putekļi saceļas kâ stabs RKr. VII, 1084. vajaga stabā kalt (an den Pfosten nageln) tuo garu Kundz. Kronw. 248. - gultas stabs, der Bettpfosten : dreijāti gultas stabi BW. 14784. kauna st., der Pranger, die Schandsäule U. krustā stabs Br. 288, der Pfosten des Kreuzes. lietus st., die Regenwolke. rata od. ratu (U.) st., Schimpfwort Galgenvogel U. ve̦cais tē̦vs dudināja..., ak tu ve̦cs ratu stabs, vai tie tavi pāturiņi? BW. 29142, 3 var. nuo dieviņa žē̦lastība, ne nuo tāda rata staba 31614 var. (rudzu) stabi U. ("in Livl. nicht gehört"), Marzen, Selsau, Korn-, Roggenhaufen: rudzi pa lielai daļai stāvēja jau stabuos Puriņš Stāsti 9. saules stabi, Lichtsäulen, die von der Sonne ausgehen U. saule stabuos stāv, die Sonne zieht Regen St.;
2) Schlagfluss
L. - Demin. stabiņi,
a) die 2 kleinen Pfosten, daran in ledernen Ösen die Spule des Spinnrads mit ihrer Achse ruht
Bielenstein Holzb. 385, Salisb.;
b) 4 Pföstchen, je 2 auf jeder Überachse des Wagenkorbes
Bielenstein Holzb. 547;
c) Schlittenstützen
Mag. III, 1, 107;
d) das obere Ende des das Bein umschliessenden Teiles vom Strumpf, das anders gestrickt wird, als der übrige Strumpf
Dond. Nebst stabule, stebe, stebėties, stebere, ste̦bs u. a. und li. stabýti "aufhalten", stãbaras "trockener Baumast", apr. stabis "Stein", aksl. stoborъ "Säule", av. stawra- "fest" zu an. stǫpull "Pfosten", stapi "hoher und steiler Felsen" u. a., resp, zu an. stafr "Stab", ahd. stabēn "starr sein" ostfries. staf "steif` u. a., s. Būga PФB. LXXV, 146 f., Meringer IF. XVIII, 279, Güntert Reimw. 26 f,, Trautmann Wrtb. 280, Walde Vrgt. Wrtb. II, 623 ff., Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 14.
Avots: ME III, 1036
1) der Pfosten, Pfahl, die Säule, der Pfeiler
U.: stāv kâ stabs (d. h. unbeweglich) LP. VI, 781. saimnieks, tuo re̦dzē̦dams, palicis kâ stabs brīnīdamies IV, 165. putekļi saceļas kâ stabs RKr. VII, 1084. vajaga stabā kalt (an den Pfosten nageln) tuo garu Kundz. Kronw. 248. - gultas stabs, der Bettpfosten : dreijāti gultas stabi BW. 14784. kauna st., der Pranger, die Schandsäule U. krustā stabs Br. 288, der Pfosten des Kreuzes. lietus st., die Regenwolke. rata od. ratu (U.) st., Schimpfwort Galgenvogel U. ve̦cais tē̦vs dudināja..., ak tu ve̦cs ratu stabs, vai tie tavi pāturiņi? BW. 29142, 3 var. nuo dieviņa žē̦lastība, ne nuo tāda rata staba 31614 var. (rudzu) stabi U. ("in Livl. nicht gehört"), Marzen, Selsau, Korn-, Roggenhaufen: rudzi pa lielai daļai stāvēja jau stabuos Puriņš Stāsti 9. saules stabi, Lichtsäulen, die von der Sonne ausgehen U. saule stabuos stāv, die Sonne zieht Regen St.;
2) Schlagfluss
L. - Demin. stabiņi,
a) die 2 kleinen Pfosten, daran in ledernen Ösen die Spule des Spinnrads mit ihrer Achse ruht
Bielenstein Holzb. 385, Salisb.;
b) 4 Pföstchen, je 2 auf jeder Überachse des Wagenkorbes
Bielenstein Holzb. 547;
c) Schlittenstützen
Mag. III, 1, 107;
d) das obere Ende des das Bein umschliessenden Teiles vom Strumpf, das anders gestrickt wird, als der übrige Strumpf
Dond. Nebst stabule, stebe, stebėties, stebere, ste̦bs u. a. und li. stabýti "aufhalten", stãbaras "trockener Baumast", apr. stabis "Stein", aksl. stoborъ "Säule", av. stawra- "fest" zu an. stǫpull "Pfosten", stapi "hoher und steiler Felsen" u. a., resp, zu an. stafr "Stab", ahd. stabēn "starr sein" ostfries. staf "steif` u. a., s. Būga PФB. LXXV, 146 f., Meringer IF. XVIII, 279, Güntert Reimw. 26 f,, Trautmann Wrtb. 280, Walde Vrgt. Wrtb. II, 623 ff., Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 14.
Avots: ME III, 1036
stāgs
‡ II stãgs Ramkau "etwas Langes": rudzi aug tādi gaŗi kâ stāgi. par gaŗu cilvē̦ku: tas ir tāds kâ s.; der Rumpf (?): kre̦kliem tā nuogrieza stāgu līdz pusei un tiem piešuva rupjas apakšas Mek. Mellā grām. I (1872), 43.
Avots: EH II, 572
Avots: EH II, 572
stats
stats (li. stãtas "Reihe", gr. στατός; "gestellt", lat. status "festgesetzt", an. staƥr "stätisch"),
1) ein Pfahl, Pfosten, Pallissade
L., U.; nuostājies kâ stats Bers.; Plur. Demin. statiņi,
a) die aufrechtstehenden Zaunspricken
Walk n. U., die Hölzer am Staketenzaun N. - Schwanb., Zaunhölzer mit spitzen Enden Gr. - Busch.; egles lietuo sē̦tas statiņuos Konv. 2 764. statiņu sē̦ta Plutte 72. viņš aptaisīja ap dārzu statiņu sētiņu Gr. - Buschh.;
b) ein Zaun aus aufrecht stehenden Hölzern
Döbner n. U.;
2) stats U., Spr., Kurl. n. Etn. I, 153, Nigr., Lubn., Bers., Setzen, Schlossberg, Lixna, Fehteln, Selb., Nerft, Memelshof, Gr. - Buschhof, Warkh., Meiran, Saikava, Pilda, Dagda, Demin. statiņš U., Salisb., Ruj., Seyershof, AP., N. - Peb., Nötk., Altenwoga, Sessw., Widdrisch, Lös., Kalzenau, Laud., Saikava, Uodziena, Pilda, Meiran, Kokenhusen, Kreuzb., Setzen, Wallhof, Bershof, Alt - Rahden Schönberg (selten gebr.), Kirchholm, Ekau (selten gebr.), Grünh., Gr. - Sessau, Kr. - Würzau, Wilzen, Samiten, Gr. - Autz, Stenden, Iw., Behnen, Bixten, Kurs., Remten, Rönnen, Grenzhof, Prawingen, Pampeln, Fockenhof, Zeezem, Selg., Waldegalen, Sassm., Erwalen, Appricken, Hasenpot, Wain., Nigr., Stirniene, statiņa U., Karls., Plm., Ronneb., Drosth., Schujen, Jürg., Serben, Gotthardsberg, Homelshof, N. - Peb., N. - Laitzen, Meselau, Sessw., Lös., Fossenberg, Matkuln, Wahnen, Ellei, Sakkenhausen, Schwarden, häufiger der Plur., Getreidehaufen (Gubben) in Reihen auf dem Felde, Korngubben, Kornhaufen
U., Garbenhaufen Dr., Roggenhäufchen Kurl. n. U.; rudzu, linu statiņi Nigr. aiz kviešu statiņām (Var.; gubiņām ) BW. 349I5. pie auzu statiem LP. Vil, 720. labības stati Stari III, 109, ābuoliņš statuos Lubn. nuo pūrvietas iznāca pa 25 stati (Roggenhäufchen) Selb. nest kūļus kuopā un sliet statuos Niedra. statiņuos sace̦ltie rudzi Lautb. Luomi 65. Džūkstē pļāvējs pats neceļuot gubas (statiņus) Etn. III, 90. druva čakli apklājas statiem, stirpām, gubām Kaln. Uozuolk. m. 25. tikai statiņas un... rugāji rāda, ka te reiz zē̦lusi labība Skuolas dsuva II, 86. auzu gabalā lāči... izputinājuši... statiņas Upīte Medn. laiki 14. viņš nuolika izkapti un strīķi pie stata Līguotnis Stāsti II, 28;
3) (li. statùs) steil
PlKur.;
4) "?": katrs mirst, kuo trāp[a] šis nāves stats
(für skats?) Lautb. Vidv. II, 40. Zur Wurzel von stât.
Avots: ME III, 1048
1) ein Pfahl, Pfosten, Pallissade
L., U.; nuostājies kâ stats Bers.; Plur. Demin. statiņi,
a) die aufrechtstehenden Zaunspricken
Walk n. U., die Hölzer am Staketenzaun N. - Schwanb., Zaunhölzer mit spitzen Enden Gr. - Busch.; egles lietuo sē̦tas statiņuos Konv. 2 764. statiņu sē̦ta Plutte 72. viņš aptaisīja ap dārzu statiņu sētiņu Gr. - Buschh.;
b) ein Zaun aus aufrecht stehenden Hölzern
Döbner n. U.;
2) stats U., Spr., Kurl. n. Etn. I, 153, Nigr., Lubn., Bers., Setzen, Schlossberg, Lixna, Fehteln, Selb., Nerft, Memelshof, Gr. - Buschhof, Warkh., Meiran, Saikava, Pilda, Dagda, Demin. statiņš U., Salisb., Ruj., Seyershof, AP., N. - Peb., Nötk., Altenwoga, Sessw., Widdrisch, Lös., Kalzenau, Laud., Saikava, Uodziena, Pilda, Meiran, Kokenhusen, Kreuzb., Setzen, Wallhof, Bershof, Alt - Rahden Schönberg (selten gebr.), Kirchholm, Ekau (selten gebr.), Grünh., Gr. - Sessau, Kr. - Würzau, Wilzen, Samiten, Gr. - Autz, Stenden, Iw., Behnen, Bixten, Kurs., Remten, Rönnen, Grenzhof, Prawingen, Pampeln, Fockenhof, Zeezem, Selg., Waldegalen, Sassm., Erwalen, Appricken, Hasenpot, Wain., Nigr., Stirniene, statiņa U., Karls., Plm., Ronneb., Drosth., Schujen, Jürg., Serben, Gotthardsberg, Homelshof, N. - Peb., N. - Laitzen, Meselau, Sessw., Lös., Fossenberg, Matkuln, Wahnen, Ellei, Sakkenhausen, Schwarden, häufiger der Plur., Getreidehaufen (Gubben) in Reihen auf dem Felde, Korngubben, Kornhaufen
U., Garbenhaufen Dr., Roggenhäufchen Kurl. n. U.; rudzu, linu statiņi Nigr. aiz kviešu statiņām (Var.; gubiņām ) BW. 349I5. pie auzu statiem LP. Vil, 720. labības stati Stari III, 109, ābuoliņš statuos Lubn. nuo pūrvietas iznāca pa 25 stati (Roggenhäufchen) Selb. nest kūļus kuopā un sliet statuos Niedra. statiņuos sace̦ltie rudzi Lautb. Luomi 65. Džūkstē pļāvējs pats neceļuot gubas (statiņus) Etn. III, 90. druva čakli apklājas statiem, stirpām, gubām Kaln. Uozuolk. m. 25. tikai statiņas un... rugāji rāda, ka te reiz zē̦lusi labība Skuolas dsuva II, 86. auzu gabalā lāči... izputinājuši... statiņas Upīte Medn. laiki 14. viņš nuolika izkapti un strīķi pie stata Līguotnis Stāsti II, 28;
3) (li. statùs) steil
PlKur.;
4) "?": katrs mirst, kuo trāp[a] šis nāves stats
(für skats?) Lautb. Vidv. II, 40. Zur Wurzel von stât.
Avots: ME III, 1048
stāvēt
stãvêt (li. stovė̕ti "stehen"), -u, -ẽju,
1) stehen;
Sprw. stāv kâ mē̦ms Aus. I, 20, kâ miets LP. I, 126, stāv kâ gailis, spārnus nuolaidis Br. 372. tev būs stāvēt kâ bluķim 577, kâ kuokam 574. lai viņi stāv kâ auni 579. stāvi savā vietiņā, kâ grāmatas rakstiņš! 29. stāv kâ nuo laivas izsviests Etn. II, 110. stāv kâ muižu (preci) pārdevis Etn. IV, 75 od. stāv it kâ tē̦vuzemi būtu pārdevis, von einem in Gedanken Versunkenen gesagt. stāv kâ uz uoglēm JK. II, 391, von einem unruhig Stehenden. mierā stāvēt, still stehen Br. 282. palikt stāvuot Dīcm. pas. v. i, 39, stehen bleiben;
2) sein; stehen
(fig.), bestehen; bleiben,"dauren, währen" L.; laiks stāvēja vēl itin silts Kaudz. M. 267. tas stāv uz salšanu St., es sieht aus, als wenn es frieren wollte. saimnieki stāvēja tē̦va un mātes guodā Neik. 15. stāvu ar ve̦lniem biedrībā Pas. II, 516. zaķītis mājā nestāv ne˙maz LP. IV, 94. mātei prāts nestāv mierā ne˙maz Blieden. prāts stāv uz meitām Kav. dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. dīkā stāvēt LP. IV, 15, leer stehen od. ohne Beschäftigung sein. naudā stāvēt, in (hohem) Werte sein; tad es viņas (= caunītes, lapsiņas) medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv (Var.; kad ādiņas dārgas bij) BW. 30531. kuoki stāvuot mūžam zaļi Vēr. II, 5. tas stāvēs dažu gadu, das wird manches Jahr bleiben, dauern U. mīkstu darbu vien darīju, lai ruociņa mīksta stāv BW. 7117 var. tas stāv uz man[i], das beruht auf mir, das geht mich an U.;
3) sich aufhalten, wohnen;
kur jūs Rīgā stāvit? Gramsden, Kalleten, Rutzau;
4) sich halten;
kâ ābuoļi pa ziemu stāvējuši? Dond. kartupeļi stirbā stāvējuši labi ebenda. kur jājiet, bandenieki? rudzu, miežu raudzīties, kâ stāv rudzi, kâ stāv mieži, kâ stāv mēļa linu druva? BW. 28026;
5) dienu stāvēt Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 116, sich einen Tag zum Dienst stellen, dienen;
6) passen, anstehen;
zē̦nam stāv... svārki it kuoši un glīti Lautb. Luomi 1;
6) mit dem Gen. od. mit līdz konstruiert, gleich sein, sich vergleichen, messen lassen;
citi kungi šādi, tādi, mūsu kunga nestāvēja BW. 32739, 4. nestāv mans arājiņš līdz manam bāliņam 21399. līdz pusīti nestāvēja pretī tavu augumiņu 21434. grib ar mani zirgiem mīt, izve̦d raudus, izve̦d bē̦rus, ne˙viens līdza nestāvēja 33610, 1;
7) wert sein
(infl.); Sprw. kas uotru apsmej, tis pats tā nestāv Birk. Sakāmv. 126. kas kapeikas netur par naudu, tis pats kapeikas nestāv 124. - Subst. stãvêšana, das Stehen; das Sein, Bleiben; stãvẽjums, das einmalige, beendete Stehen; stãvê̦tãjs, wer steht; Plur. stāvē̦tāji, Kirchenstand, Bank L., U. Nebst slav. staviti "stellen" und ae. stówian "zurückhalten" zur Wurzel von stât, s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 607 f., Boisacq Dict. 902 f., Bezzenberger BB. XXVII, 179 ff., Zubaty BB. XVIII, 247, Reichelt KZ. XXXIX, 14 und 43 f., Fortunatov KZ. XXXVl, 45.
Avots: ME III, 1053
1) stehen;
Sprw. stāv kâ mē̦ms Aus. I, 20, kâ miets LP. I, 126, stāv kâ gailis, spārnus nuolaidis Br. 372. tev būs stāvēt kâ bluķim 577, kâ kuokam 574. lai viņi stāv kâ auni 579. stāvi savā vietiņā, kâ grāmatas rakstiņš! 29. stāv kâ nuo laivas izsviests Etn. II, 110. stāv kâ muižu (preci) pārdevis Etn. IV, 75 od. stāv it kâ tē̦vuzemi būtu pārdevis, von einem in Gedanken Versunkenen gesagt. stāv kâ uz uoglēm JK. II, 391, von einem unruhig Stehenden. mierā stāvēt, still stehen Br. 282. palikt stāvuot Dīcm. pas. v. i, 39, stehen bleiben;
2) sein; stehen
(fig.), bestehen; bleiben,"dauren, währen" L.; laiks stāvēja vēl itin silts Kaudz. M. 267. tas stāv uz salšanu St., es sieht aus, als wenn es frieren wollte. saimnieki stāvēja tē̦va un mātes guodā Neik. 15. stāvu ar ve̦lniem biedrībā Pas. II, 516. zaķītis mājā nestāv ne˙maz LP. IV, 94. mātei prāts nestāv mierā ne˙maz Blieden. prāts stāv uz meitām Kav. dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. dīkā stāvēt LP. IV, 15, leer stehen od. ohne Beschäftigung sein. naudā stāvēt, in (hohem) Werte sein; tad es viņas (= caunītes, lapsiņas) medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv (Var.; kad ādiņas dārgas bij) BW. 30531. kuoki stāvuot mūžam zaļi Vēr. II, 5. tas stāvēs dažu gadu, das wird manches Jahr bleiben, dauern U. mīkstu darbu vien darīju, lai ruociņa mīksta stāv BW. 7117 var. tas stāv uz man[i], das beruht auf mir, das geht mich an U.;
3) sich aufhalten, wohnen;
kur jūs Rīgā stāvit? Gramsden, Kalleten, Rutzau;
4) sich halten;
kâ ābuoļi pa ziemu stāvējuši? Dond. kartupeļi stirbā stāvējuši labi ebenda. kur jājiet, bandenieki? rudzu, miežu raudzīties, kâ stāv rudzi, kâ stāv mieži, kâ stāv mēļa linu druva? BW. 28026;
5) dienu stāvēt Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 116, sich einen Tag zum Dienst stellen, dienen;
6) passen, anstehen;
zē̦nam stāv... svārki it kuoši un glīti Lautb. Luomi 1;
6) mit dem Gen. od. mit līdz konstruiert, gleich sein, sich vergleichen, messen lassen;
citi kungi šādi, tādi, mūsu kunga nestāvēja BW. 32739, 4. nestāv mans arājiņš līdz manam bāliņam 21399. līdz pusīti nestāvēja pretī tavu augumiņu 21434. grib ar mani zirgiem mīt, izve̦d raudus, izve̦d bē̦rus, ne˙viens līdza nestāvēja 33610, 1;
7) wert sein
(infl.); Sprw. kas uotru apsmej, tis pats tā nestāv Birk. Sakāmv. 126. kas kapeikas netur par naudu, tis pats kapeikas nestāv 124. - Subst. stãvêšana, das Stehen; das Sein, Bleiben; stãvẽjums, das einmalige, beendete Stehen; stãvê̦tãjs, wer steht; Plur. stāvē̦tāji, Kirchenstand, Bank L., U. Nebst slav. staviti "stellen" und ae. stówian "zurückhalten" zur Wurzel von stât, s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 607 f., Boisacq Dict. 902 f., Bezzenberger BB. XXVII, 179 ff., Zubaty BB. XVIII, 247, Reichelt KZ. XXXIX, 14 und 43 f., Fortunatov KZ. XXXVl, 45.
Avots: ME III, 1053
stāvīns
stāvu
stãvu Līn., stàvu 2 Mar. n. RKr. XVII, 117, stāvu U., stãvus Līn., stāvus U., Adv.,
1) in der Kindersprache auch ein Deminutiv stàviņām 2 Golg., stehend, aufrecht
U.; steil; stāvu stāv jaunuvīte, mātes krē̦slu gaidīdama BW. 23869. puskuortelis bij tâ pat stāvu nuokuopts Aps. III, 13. meita stāvu (Var.; stāvus) mīza BW. 34923. izcēlies stāvus laivā LP. V, 383. tupu, rāpu namu slauku,... uz reiz stāvu uztrūkuos BW. 14376. stāvu celties, sich aufrecht hinstellen U. es nuo prieka stāvu lēcu BW. 703, 3. jūdz... tuo kumeļu, kas iet stāvu dancuodams 13882. slējās stāvu kumeliņš 11046. zārku pieslēja stāvus pie... kuoka LP. VII, 218. aiz dusmām (nuo bailēm) vai mati stāvu (stāvus) ceļas. stāvus sadzīt zemē LP. Vil, 1273. (čūska) stāvu zemē ielienuot ebenda, dūmi nuo skursteņiem nāca stāvu zemē A. XXI, 755. kas gulēja Jāņa nakti, vēldē rudzi, veldē mieži; kas līguoja Jāņa nakti, stāvus (Var.; stāvu) mieži, stāvus rudzi BW. 33191. ruozītes stāvu zied 33190. villainītes stāvu (Var.; stāvus) stāv pūriņā 7437;
2) aus dem Stegreife
U.; plötzlich, unerwartet Salisb. n. U.; man stāvu bija jāspēlē, ohne Vorbereitung U. man stāvu nāce virsū, man überfiel mich plötzlich U. la viņš paliek stāvu bagāts LP. V, 202 (ähnlich; II, 75), Golg., Lis. jākrīt stāvu nabadzībā Dr. stāvu bads klāt Etn. I, 53;
3) sehr, übermässig; gänzlich, völlig;
augļu kuoki stāvu (stãvus Ruj.) pilni. kalējs bij stāvus bagāts LP. V, 228. mērniekam bij jākrīt stāvu cauri Kaudz. M. 243. apzuog Briedu gluži stāvu A. v. J. 1899, S. 323;
4) "?": tādu bezkaunību; nuotaisīt uotru tīri stāvu par zagli Austriņš. vai tu nekaunies mani tīri stāvu apme̦luot? Blaum.
Avots: ME III, 1055, 1056
1) in der Kindersprache auch ein Deminutiv stàviņām 2 Golg., stehend, aufrecht
U.; steil; stāvu stāv jaunuvīte, mātes krē̦slu gaidīdama BW. 23869. puskuortelis bij tâ pat stāvu nuokuopts Aps. III, 13. meita stāvu (Var.; stāvus) mīza BW. 34923. izcēlies stāvus laivā LP. V, 383. tupu, rāpu namu slauku,... uz reiz stāvu uztrūkuos BW. 14376. stāvu celties, sich aufrecht hinstellen U. es nuo prieka stāvu lēcu BW. 703, 3. jūdz... tuo kumeļu, kas iet stāvu dancuodams 13882. slējās stāvu kumeliņš 11046. zārku pieslēja stāvus pie... kuoka LP. VII, 218. aiz dusmām (nuo bailēm) vai mati stāvu (stāvus) ceļas. stāvus sadzīt zemē LP. Vil, 1273. (čūska) stāvu zemē ielienuot ebenda, dūmi nuo skursteņiem nāca stāvu zemē A. XXI, 755. kas gulēja Jāņa nakti, vēldē rudzi, veldē mieži; kas līguoja Jāņa nakti, stāvus (Var.; stāvu) mieži, stāvus rudzi BW. 33191. ruozītes stāvu zied 33190. villainītes stāvu (Var.; stāvus) stāv pūriņā 7437;
2) aus dem Stegreife
U.; plötzlich, unerwartet Salisb. n. U.; man stāvu bija jāspēlē, ohne Vorbereitung U. man stāvu nāce virsū, man überfiel mich plötzlich U. la viņš paliek stāvu bagāts LP. V, 202 (ähnlich; II, 75), Golg., Lis. jākrīt stāvu nabadzībā Dr. stāvu bads klāt Etn. I, 53;
3) sehr, übermässig; gänzlich, völlig;
augļu kuoki stāvu (stãvus Ruj.) pilni. kalējs bij stāvus bagāts LP. V, 228. mērniekam bij jākrīt stāvu cauri Kaudz. M. 243. apzuog Briedu gluži stāvu A. v. J. 1899, S. 323;
4) "?": tādu bezkaunību; nuotaisīt uotru tīri stāvu par zagli Austriņš. vai tu nekaunies mani tīri stāvu apme̦luot? Blaum.
Avots: ME III, 1055, 1056
stiebrot
stiebruôt, intr.,
1) stìebruôt C., Nötk., Jürg., Trik., Schujen, Smilten, Sermus, Wohlfahrt, Wenden, Wrangelshof, stiêbruôt 2 Widdrisch, Sessau, Roop, Ekau, Grünwald, A. - Autz, Wahnen, Neuhausen, (mit ìe 2 ) Sessw., Selsau, Kokn., Aahof, Stomersee, Schwanb., Halme treiben: labība stiebruo Mar., Bolwen, Dünhof. rudzi sāk stiebruot;
2) stiebri (Binsen, Schilf, Halme) pflücken, schneiden, sammeln
(mit -ìe-) Smilt., Nötk., Serbigal: bē̦rni aizgāja stiebruot Serbigal, Wainsel, Erlaa.
Avots: ME III, 1078
1) stìebruôt C., Nötk., Jürg., Trik., Schujen, Smilten, Sermus, Wohlfahrt, Wenden, Wrangelshof, stiêbruôt 2 Widdrisch, Sessau, Roop, Ekau, Grünwald, A. - Autz, Wahnen, Neuhausen, (mit ìe 2 ) Sessw., Selsau, Kokn., Aahof, Stomersee, Schwanb., Halme treiben: labība stiebruo Mar., Bolwen, Dünhof. rudzi sāk stiebruot;
2) stiebri (Binsen, Schilf, Halme) pflücken, schneiden, sammeln
(mit -ìe-) Smilt., Nötk., Serbigal: bē̦rni aizgāja stiebruot Serbigal, Wainsel, Erlaa.
Avots: ME III, 1078
stiebrs
stìebrs,
1): (rudzim) viens stiebriņš BW. 27910. rudzi jau me̦tas stiêbruos 2 Frauenb.;
2): juncus effusus (mit iê 2 ) Dunika; die Binse
Nötk.; scirpus lacustris (mit ìe 2 ) Oknist; juncus effusus, j. conglomeratus Ramkau; "sauss, pakaišiem pļaujams, neauglīgā, nekuoptā zemē un aizaugušuos grāvjuos auguošs augs" (mit ìe 2 ) Warkl.; stiebru krê̦slu BW. 23252. stiebru juostu es apjuozu 4580, 4. ņiedru sijas, stiebru klūgas 13637. suņa stiebri, purva grīslis 32367, 4 var. ņiedrā kāru vaiņuceņu, stiebrā mauču gradzineņu 6150, 2.
Avots: EH II, 583
1): (rudzim) viens stiebriņš BW. 27910. rudzi jau me̦tas stiêbruos 2 Frauenb.;
2): juncus effusus (mit iê 2 ) Dunika; die Binse
Nötk.; scirpus lacustris (mit ìe 2 ) Oknist; juncus effusus, j. conglomeratus Ramkau; "sauss, pakaišiem pļaujams, neauglīgā, nekuoptā zemē un aizaugušuos grāvjuos auguošs augs" (mit ìe 2 ) Warkl.; stiebru krê̦slu BW. 23252. stiebru juostu es apjuozu 4580, 4. ņiedru sijas, stiebru klūgas 13637. suņa stiebri, purva grīslis 32367, 4 var. ņiedrā kāru vaiņuceņu, stiebrā mauču gradzineņu 6150, 2.
Avots: EH II, 583
stobrs
stùobrs Jürg., Arrasch, stùobrs 2 Kl., Lös., stuôbrs 2 Salis, Līn., Iw., stuobrs U., stùobris Serbigal, AP., C., Neuenb., stùobris 2 Preili, Nerft,
1) stuôbris 2 Bershof, der Halm, das Rohr U.: katrs asniņš stuobru ceļ Plūd. Llv. II, 330. rudzi jau mitas (?) stuobrā, der Roggen ist im Schusse Ruj. n. U. niedru stuobris Glück Ezechiel 29, 6. pie ūdens stuobriem Jesaias 36, 2. taures taisa nuo purva stuobriem B. Vēstn. - stùobris 2 Cibla, der Lauch. - suņu stuobrs, Schierling V., conium maculatum Mag. IV, 2, 35, (s. stuobri) Hundspetersilie, ein Unkraut, das hoch wächst, mit weissen Blüten Für. I;
2) der Flintenlauf
U.: Vītuols... uzrāva... stuobru ("?") un ietrenca... bultu lācim;
3) geringschätzige Bezeichnungfür einen alten Mann
Freiziņ. Seit Leskien Abl. 347 (und schon bei U.) mit li. stambras "Stengel" identifiziert, aber dagegen sprechen le. stambans. stembis und stimbe̦ns (s. diese), Sicherer gehört also le. stuobrs wohl zu li. stuobras Tiž. I, 402, Liet. pas. III, 106, (mit "o" geschr.) Bezzenberger BGLS. 326 "Baumstumpf, Säule", stuobrỹs Būga KSn. I, 163, stùobas. XVII, 1, 16 und mhd. stüefe "fest, stark", ae. stépan "stützen" u. a. (bei Waide Vrgl. Wrtb. II, 624), sowie serb. stabar (wenn = aksl. *stabrъ) "Stamm".
Avots: ME III, 1110, 1111
1) stuôbris 2 Bershof, der Halm, das Rohr U.: katrs asniņš stuobru ceļ Plūd. Llv. II, 330. rudzi jau mitas (?) stuobrā, der Roggen ist im Schusse Ruj. n. U. niedru stuobris Glück Ezechiel 29, 6. pie ūdens stuobriem Jesaias 36, 2. taures taisa nuo purva stuobriem B. Vēstn. - stùobris 2 Cibla, der Lauch. - suņu stuobrs, Schierling V., conium maculatum Mag. IV, 2, 35, (s. stuobri) Hundspetersilie, ein Unkraut, das hoch wächst, mit weissen Blüten Für. I;
2) der Flintenlauf
U.: Vītuols... uzrāva... stuobru ("?") un ietrenca... bultu lācim;
3) geringschätzige Bezeichnungfür einen alten Mann
Freiziņ. Seit Leskien Abl. 347 (und schon bei U.) mit li. stambras "Stengel" identifiziert, aber dagegen sprechen le. stambans. stembis und stimbe̦ns (s. diese), Sicherer gehört also le. stuobrs wohl zu li. stuobras Tiž. I, 402, Liet. pas. III, 106, (mit "o" geschr.) Bezzenberger BGLS. 326 "Baumstumpf, Säule", stuobrỹs Būga KSn. I, 163, stùobas. XVII, 1, 16 und mhd. stüefe "fest, stark", ae. stépan "stützen" u. a. (bei Waide Vrgl. Wrtb. II, 624), sowie serb. stabar (wenn = aksl. *stabrъ) "Stamm".
Avots: ME III, 1110, 1111
streins
strejs
sturbs
stur̂bs 2 (gespr.: stûrbs 2 od. stuôrbs 2 ) Ahs. n. RKr. XVII, 54, stiebrs, der Halm: rudzi jau me̦tas *sturbuos Ahs. n. RKr. XVII, 54. nuo vienas rudzu saknes vairāki *sturbiņi iznākuši ebenda rāceņu *sturbi ebenda. wahrscheinlich ist stuorbs (woraus stūrbs ) aus stuobrs oder struobs umgestellt.
Avots: ME III, 1108
Avots: ME III, 1108
svīdēt
svîdêt Arrasch, C., Golg., Jürg., Lis., Kl., Kr., Sessw., (mit î 2 ) Bauske, -ẽju, svîdinât C., Jürg., (mit î 2 Dond., Dunika, Ruj., Salis, Selg., Widdrisch, tr., fakt. zu svîst, schwitzen machen (svīdēt) Biel. n. U., in Schweiss treiben: laime svīdē kumeliņu (Var.: zirgus nuosviedrēja) BW. 6629, 2 (ähnlich: 8945 var.; 12309; 22438 var.). augsti kalni, smags ve̦zums svīdē manus kumeliņus; tīri rudzi, smagas dzirnas svīdē mūsu malējiņas BW. 7945 (aus Lettihn). kumeliņu... svīdināšu (Var.: sviedruoju) 14712, 2. saules svīdējuošās tveicēs R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 175. Dazu das nomen agentis svīdē̦tājs, in der Verbind. svīdē̦tāju zâles, Schwitzmittel: ļaudis lietuo avenes ar tēju par svīdē̦tāju zâlēm Pūrs III, 37. - Refl. svîdêtiês Lis., svīdinâtiês Ar., sich in Schweiss treiben Ar., (vor lauter Arbeit) schwitzen: ir diezgan kuo svīdēties, da gibt es genug zu arbeiten Kaudz. bija dažreiz kuo svīdēties Saul. I, 97.
Avots: ME III, 1162
Avots: ME III, 1162
švīkšēt
svīkšķēt
‡ svīkšķêt, raschem: sviedu šautru dibanā; ja būs rudzi, tad svīkšķēs BW. 25853, 1 var.
Avots: EH II, 619
Avots: EH II, 619
švīkšķēt
švīkstēt
švĩkstêt, -u, -ẽju AP., C., Gramsden, Iw., Līn., Ruj., Salis, Serbigal, (mit ì 2) Sussei n. FBR. VII, 182, Nerft, Prl., Preili, = svīkstêt, flüstern Wessen, zischeln, plaudern, lärmen Mag. III, 1, 137, mit der Peitsche Lärm machen U., sausen, schnarchen Ahs. n. RKr. XVII, 57 (slimniecei švĩkst krūtis), schallen (von der Sense beim Mähen) P. Abula Skolas druva I, No 26 (pļāvēju izkaptis švīkst pļavā), rascheln: švīkst drēbes Stari I, 72 und MWM. X, 902. egļu galuotnās vē̦sma nuoslē̦pumaini švīkstēja Poruk III, 323. pastaliņas pa grīdu švīkst Skola III, 219. pa ašķiem viens brien, ka švīkst vien A. XX, 865. švīkst kai de̦sas ceplī Birkert Sakāmv. 127. iet, dancuot, ka švīkst vien U., rasch und schwietig gehen, tanzen. pātaga švīkst pa zirga muguru N.-Peb. Refl. -tiês, rascheln: krūmi vien švīkstējās (Var.: nuošvīkstēja) BW. 17183, 1 var. ja bij rudzi, švīkstējas 25853.
Avots: ME IV, 118
Avots: ME IV, 118
svilnīt
švirkšēt
švirkš(ķ)êt, = svirkš(ķ)êt: sikspārņi spuokaini švirkš R. Sk. II, 24. ausīs švirkš Mag. III, 1, 104. aizde̦gas švirkšē̦dama egļu ataudze Zeif. III, 2, 200. uguns iet švirkšķē̦dama Alm. Balt. Vēstn., Lennew. švirkš sniega mutuļi atsituoties luodziņa rūtēs Jauna Raža IV, 76. Refl. -tiês, = švirkstêtiês: ja bij rudzi, švirkšējās BW. 25853 var.
Avots: ME IV, 117
Avots: ME IV, 117
švirkšķēt
švirkš(ķ)êt, = svirkš(ķ)êt: sikspārņi spuokaini švirkš R. Sk. II, 24. ausīs švirkš Mag. III, 1, 104. aizde̦gas švirkšē̦dama egļu ataudze Zeif. III, 2, 200. uguns iet švirkšķē̦dama Alm. Balt. Vēstn., Lennew. švirkš sniega mutuļi atsituoties luodziņa rūtēs Jauna Raža IV, 76. Refl. -tiês, = švirkstêtiês: ja bij rudzi, švirkšējās BW. 25853 var.
Avots: ME IV, 117
Avots: ME IV, 117
švirkstēt
švìrkstêt 2 Kl., Prl., -u, -ẽju,
1) = svirkstêt 1, schwirren Lettg. u. a. n. U., Wessen (plêš drēbes, ka švirkst vien), Spr.: kas švirkstēja gaisā Daugava v. J. 1928, No 1, S. 5. gāju, kājas augstu cilādams, lai nešvirkst zâlē Latv.; knistern: spalvai pa papīri šviŗkstuot Apsk. v. J. 1903, S. 488; prasseln Mar., Freiziņ, Lennew., Bers. u. a.: zari de̦g, ka švirkst, vien Dond. purvi dega švirkstē̦dami BW. 13061. ķēķī sprakst uguns, švirkst pannas Vēr. II, 525. sviests švirkstēja MWM. X, 14. krāsnī švirkst jau tāss Stari II, 416. dzirksteles lēca švirkstē̦damas Jaun. mežk. 10. kažuoks sāks (uz krāsns) švirkstēt 2 Pas. IV, 372 (aus Višķi). ak sprakstēšana! ak švirkstēšana! Stari I, 208;
2) zankend erregt sprechen:
Cīruļvējputenis švirkstēja atkal Kaudz. Izjurieši 145. Refl. -tiês, = švirkstēt 1: ja bij rudzi, švirkstējās BW. 25853 var.
Avots: ME IV, 117
1) = svirkstêt 1, schwirren Lettg. u. a. n. U., Wessen (plêš drēbes, ka švirkst vien), Spr.: kas švirkstēja gaisā Daugava v. J. 1928, No 1, S. 5. gāju, kājas augstu cilādams, lai nešvirkst zâlē Latv.; knistern: spalvai pa papīri šviŗkstuot Apsk. v. J. 1903, S. 488; prasseln Mar., Freiziņ, Lennew., Bers. u. a.: zari de̦g, ka švirkst, vien Dond. purvi dega švirkstē̦dami BW. 13061. ķēķī sprakst uguns, švirkst pannas Vēr. II, 525. sviests švirkstēja MWM. X, 14. krāsnī švirkst jau tāss Stari II, 416. dzirksteles lēca švirkstē̦damas Jaun. mežk. 10. kažuoks sāks (uz krāsns) švirkstēt 2 Pas. IV, 372 (aus Višķi). ak sprakstēšana! ak švirkstēšana! Stari I, 208;
2) zankend erregt sprechen:
Cīruļvējputenis švirkstēja atkal Kaudz. Izjurieši 145. Refl. -tiês, = švirkstēt 1: ja bij rudzi, švirkstējās BW. 25853 var.
Avots: ME IV, 117
svirkt
tecēt
tecêt (li. tekė̕ti "laufen"), -ku, -cẽju,
1) fliessen (von Flüssigkeiten):
siekalas te̦k Aus. I, 26. asinis tecēja strautiem 60. man te̦k sviedri matu galu (Var,: galus, galiem) BW. 8053. upe sīku straumi te̦cē̦dama Stāsts Krieviņ 20. alus ne˙maz netecējis LP. VI, 16. ausis te̦k Etn. III, 160. - te̦kuošs, te̦kuots, fliessend, laufend: te̦kuošs od. te̦kuots (U., Etn. II, 122) ūdens. ar te̦kuoti ūdeni Glück III Mos. 15, 13. te̦kuošu upītē BW. I, S. 884, No 1332, 2; BW. 21261, 10;
2) leck sein:
spainis te̦k; ķimenes labi jāaizdrīvē, tad netecēs Dond. Sprw.: ve̦cas mucas te̦k Br. sak. v. 767;
3) schwären
Brasche: te̦kuoša ruoze Br. 182. te̦kuošu jeb sūpuojuošu kāju ... izārstējis Etn. IV, 2;
4) (in kleinem Trab) laufen:
lai tas mūsu krustdēliņš drīzi te̦k kājiņām BW. I, S. 186. ciemā te̦ku villainītes BW. 6909 (ähnlich: 6917). lai te̦k mans kumeliņš deviņiem celiņiem 30216. zirgi gaŗu ceļu tecējuši 32334. cielaviņa tiltu te̦k 13932. ē̦rkulītis ceļu te̦k 6973. ze̦lta gailis daiļi te̦k RKr. VII, 1254;
5) fig., laufen (von Rädern u. a.); fliessen (von Korn, Sand u. a.); sich abwickeln; gebraucht werden, umgesetzt werden (vom Geld):
saule te̦k Br. 546. te̦k saulīte te̦kamā (Var.: te̦kamuo) BW. 4224. dzīves gadiņi te̦k Kundziņš Vecais Stenders 105. ceļš te̦k ar ļaudīm, die Strasse wimmelt von Menschen U. visi ceļi tecēja kâ upes ar tirdziniekiem Kaudz. M. 30. Sprw.: te̦k kâ smē̦rē̦ts. pa iebrauktu sliedi viegli te̦k Br, sak. v. 1123. viegli te̦k dzirnaviņas BW. 8130 (ähnlich: 7943). (meitiņas) audekliņu nemācēja, tas tecēja čuokarā 942, 4. tec, mātīte, pa diedziņu čuokarā! Br. 10. ar visām stāvuošām un te̦kuošām virvēm Konv. 2 4104. te̦kuošā smiltī (Flugsand) Mzv. m. 71. nuo pūķa te̦k rudzi vienā tecēšanā JK. V, 150. sudrabs te̦k te̦kamuo (Var.: te̦kamā) BW. 31012, 3. naudu, kas precinieku starpā te̦k Glück II Kön. 12, 4. šī nauda vairs nete̦k (neiet), dies Geld geht nicht mehr U. ka . . . kunga vārds te̦k un guodāts tuop Glück Thessal. 3, 1. te̦k apinis te̦kamuo BW. 19673. Refl. -tiês,
1) um die Wette laufen
U.: iesim, irbe, tecēties pa . . . atmatiņu! BW. 30609. kalnā gāja tecēties 4639. kâ varēsi tu tad tecēties ar jātniekiem Glück Jerem. 12, 5;
2) sich begatten (von Tieren):
kad aitas sāk tecēties (pāruoties) JK. VI, 40;
3) reifen
U. - Subst. tecêšana, das Fliessen; das Laufen (eig. und fig.); tecêšanâs, das Umdiewettelaufen; tecẽjums, das einmalige, vollendete Fliessen, Laufen (eig. und fig.), der Lauf Spr.: es tautieša dzinumiņu te̦k[u] ar vienu tecējumu BW. 33643, 3. kuo vē̦rts man tecējums ve̦cas vien māmuļiņas 557. auzu kumeļam par tuo jūdzu tecējumu! 971. pazīst kunga braukumiņu, dze̦lza ratu tecējumu (Var.: te̦kumiņu) 13481. tu nevari izskaitīt vienas dienas tecējumu 4662, 2; te̦cê̦tãjs (li. tekėtojis), wer (was) fliesst, läuft (eig. und fig.). Nebst taks, teciels, teksnis, tekt, tē̦kât u. a. zu li. tėkmė̃ "Flüsschen", apr. tackelis "Schleifstein", lattako "Hufeisen", slav, točiti "fliessen lassen", bulg. tečen "fliessend, flüchtig", ai. tákti "eilt", av. tačaiti "läuft, fliesst", taka- (masc. g.) "Lauf", hantačina- "zusammenfliessend" vitaxti- "Zetfliessen", ir. techim "fliehe", alb. ndjek "verfolge" u. a., s. Trautmann Wrtb. 316 f., Stokes Wrtb. 125 und IF. II, 172, Pedersen Kelt. Gr. I, 128, Mikkola IF. VI, 311, Liden Tochar. 35.
Avots: ME IV, 152, 153
1) fliessen (von Flüssigkeiten):
siekalas te̦k Aus. I, 26. asinis tecēja strautiem 60. man te̦k sviedri matu galu (Var,: galus, galiem) BW. 8053. upe sīku straumi te̦cē̦dama Stāsts Krieviņ 20. alus ne˙maz netecējis LP. VI, 16. ausis te̦k Etn. III, 160. - te̦kuošs, te̦kuots, fliessend, laufend: te̦kuošs od. te̦kuots (U., Etn. II, 122) ūdens. ar te̦kuoti ūdeni Glück III Mos. 15, 13. te̦kuošu upītē BW. I, S. 884, No 1332, 2; BW. 21261, 10;
2) leck sein:
spainis te̦k; ķimenes labi jāaizdrīvē, tad netecēs Dond. Sprw.: ve̦cas mucas te̦k Br. sak. v. 767;
3) schwären
Brasche: te̦kuoša ruoze Br. 182. te̦kuošu jeb sūpuojuošu kāju ... izārstējis Etn. IV, 2;
4) (in kleinem Trab) laufen:
lai tas mūsu krustdēliņš drīzi te̦k kājiņām BW. I, S. 186. ciemā te̦ku villainītes BW. 6909 (ähnlich: 6917). lai te̦k mans kumeliņš deviņiem celiņiem 30216. zirgi gaŗu ceļu tecējuši 32334. cielaviņa tiltu te̦k 13932. ē̦rkulītis ceļu te̦k 6973. ze̦lta gailis daiļi te̦k RKr. VII, 1254;
5) fig., laufen (von Rädern u. a.); fliessen (von Korn, Sand u. a.); sich abwickeln; gebraucht werden, umgesetzt werden (vom Geld):
saule te̦k Br. 546. te̦k saulīte te̦kamā (Var.: te̦kamuo) BW. 4224. dzīves gadiņi te̦k Kundziņš Vecais Stenders 105. ceļš te̦k ar ļaudīm, die Strasse wimmelt von Menschen U. visi ceļi tecēja kâ upes ar tirdziniekiem Kaudz. M. 30. Sprw.: te̦k kâ smē̦rē̦ts. pa iebrauktu sliedi viegli te̦k Br, sak. v. 1123. viegli te̦k dzirnaviņas BW. 8130 (ähnlich: 7943). (meitiņas) audekliņu nemācēja, tas tecēja čuokarā 942, 4. tec, mātīte, pa diedziņu čuokarā! Br. 10. ar visām stāvuošām un te̦kuošām virvēm Konv. 2 4104. te̦kuošā smiltī (Flugsand) Mzv. m. 71. nuo pūķa te̦k rudzi vienā tecēšanā JK. V, 150. sudrabs te̦k te̦kamuo (Var.: te̦kamā) BW. 31012, 3. naudu, kas precinieku starpā te̦k Glück II Kön. 12, 4. šī nauda vairs nete̦k (neiet), dies Geld geht nicht mehr U. ka . . . kunga vārds te̦k un guodāts tuop Glück Thessal. 3, 1. te̦k apinis te̦kamuo BW. 19673. Refl. -tiês,
1) um die Wette laufen
U.: iesim, irbe, tecēties pa . . . atmatiņu! BW. 30609. kalnā gāja tecēties 4639. kâ varēsi tu tad tecēties ar jātniekiem Glück Jerem. 12, 5;
2) sich begatten (von Tieren):
kad aitas sāk tecēties (pāruoties) JK. VI, 40;
3) reifen
U. - Subst. tecêšana, das Fliessen; das Laufen (eig. und fig.); tecêšanâs, das Umdiewettelaufen; tecẽjums, das einmalige, vollendete Fliessen, Laufen (eig. und fig.), der Lauf Spr.: es tautieša dzinumiņu te̦k[u] ar vienu tecējumu BW. 33643, 3. kuo vē̦rts man tecējums ve̦cas vien māmuļiņas 557. auzu kumeļam par tuo jūdzu tecējumu! 971. pazīst kunga braukumiņu, dze̦lza ratu tecējumu (Var.: te̦kumiņu) 13481. tu nevari izskaitīt vienas dienas tecējumu 4662, 2; te̦cê̦tãjs (li. tekėtojis), wer (was) fliesst, läuft (eig. und fig.). Nebst taks, teciels, teksnis, tekt, tē̦kât u. a. zu li. tėkmė̃ "Flüsschen", apr. tackelis "Schleifstein", lattako "Hufeisen", slav, točiti "fliessen lassen", bulg. tečen "fliessend, flüchtig", ai. tákti "eilt", av. tačaiti "läuft, fliesst", taka- (masc. g.) "Lauf", hantačina- "zusammenfliessend" vitaxti- "Zetfliessen", ir. techim "fliehe", alb. ndjek "verfolge" u. a., s. Trautmann Wrtb. 316 f., Stokes Wrtb. 125 und IF. II, 172, Pedersen Kelt. Gr. I, 128, Mikkola IF. VI, 311, Liden Tochar. 35.
Avots: ME IV, 152, 153
tevī
tevī, Loc. s. von tu, du: tevī man te̦vs, māmiņa, tevī (Var.: tevie) visi paduomiņi BW. 22881. aug tevī rudzi, mieži 3147 var.
Avots: ME IV, 169
Avots: ME IV, 169
tilāt
I tilât: lini tilā Assiten, Kaugershof. Refl. -tiês: man vēl rudzi tilāļas (žūst) tīrumā gubās Seyershof. lini izklāti tilājas (balinās) ebenda, Salis.
Avots: EH II, 681
Avots: EH II, 681
tilāt
I tilât Karls., -ãju,
1) intr., ausgebreitet liegen (von Flachs, Heu)
N.-Bartau n. U., Kurl. n. Etn. III, 72, Bielenstein Holzb. 520, 715;
2) tr., ausbreiten
U., Bielenstein Holzb. 715. Refl. -tiês, trocken werden U., Bielenstein Holzb. 715: rudzi tīrumā nedabūja tilāties U.; ausgebreitet und bleichend liegen. Zu tale II.
Avots: ME IV, 187
1) intr., ausgebreitet liegen (von Flachs, Heu)
N.-Bartau n. U., Kurl. n. Etn. III, 72, Bielenstein Holzb. 520, 715;
2) tr., ausbreiten
U., Bielenstein Holzb. 715. Refl. -tiês, trocken werden U., Bielenstein Holzb. 715: rudzi tīrumā nedabūja tilāties U.; ausgebreitet und bleichend liegen. Zu tale II.
Avots: ME IV, 187
trūcenieks
trūceniẽks, der Notleidende M. Klusiņš: vai mēs kādi trūcenieki (Var.: tukšenieki)? ciemā ceplis, mežā malka, Rīgā rudzi spīķerī BW. 27045 var.
Avots: ME IV, 249
Avots: ME IV, 249
udža
uz
uz,
3): galutne auga u. priekšu (immer)
augstāk Linden in Kurl.;
4): u. acīm (vornüber)
krist Frauenb. viņi strādā vai u. acīm krizdami (sehr fleissig) cauru dienu un nakti ebenda. kārs u. skābas putras Linden in Kurl.;
5): u. tuo dē̦lu jau var priecāties Frauenb. visi brīnējās u. tādu ebenda. viņi ienāca u. naktsguļu ebenda;
6): b): u. vakaru viņš bija ganuos AP. u. citas ziemas viņi katrā ziņā mēģinās zvejuot Jauns. J. un v. 40. u. trīs četri dieni rudzi ir nuopļauti Frauenb. pâ[r]nāca 2 u. gaismu (als es schon hell war)
ebenda;
7): u. tē̦vu divi gadi ve̦cāks Frauenb., Salis (ähnlich in Oknist). u. acīm tumšs (blind)
Frauenb. maksāja par šķērēsanu 5 kapeikas u. aitas Ramkau. es tiku aiz˙vien de̦rē̦ts u. (= ar) savām drēbēm Jauns. Raksti III, 19. Juris ir šuogad palicis u. brīvi (hat sich nicht als Knecht verdingt) Frauenb. rudzi jau man itin labi iet; tikai u. gaŗāka (wenn es länger dauert) ruokas (pļaujuot) piekūst Jauns. Raksti III, 20. iz (ostle. für uz) re̦ta Oknist, selten; iz lē̦na ebenda, langsam. u. (ungefähr) kādu piecu pē̦du augsts Linden in Kurl.
Avots: EH II, 717
3): galutne auga u. priekšu (immer)
augstāk Linden in Kurl.;
4): u. acīm (vornüber)
krist Frauenb. viņi strādā vai u. acīm krizdami (sehr fleissig) cauru dienu un nakti ebenda. kārs u. skābas putras Linden in Kurl.;
5): u. tuo dē̦lu jau var priecāties Frauenb. visi brīnējās u. tādu ebenda. viņi ienāca u. naktsguļu ebenda;
6): b): u. vakaru viņš bija ganuos AP. u. citas ziemas viņi katrā ziņā mēģinās zvejuot Jauns. J. un v. 40. u. trīs četri dieni rudzi ir nuopļauti Frauenb. pâ[r]nāca 2 u. gaismu (als es schon hell war)
ebenda;
7): u. tē̦vu divi gadi ve̦cāks Frauenb., Salis (ähnlich in Oknist). u. acīm tumšs (blind)
Frauenb. maksāja par šķērēsanu 5 kapeikas u. aitas Ramkau. es tiku aiz˙vien de̦rē̦ts u. (= ar) savām drēbēm Jauns. Raksti III, 19. Juris ir šuogad palicis u. brīvi (hat sich nicht als Knecht verdingt) Frauenb. rudzi jau man itin labi iet; tikai u. gaŗāka (wenn es länger dauert) ruokas (pļaujuot) piekūst Jauns. Raksti III, 20. iz (ostle. für uz) re̦ta Oknist, selten; iz lē̦na ebenda, langsam. u. (ungefähr) kādu piecu pē̦du augsts Linden in Kurl.
Avots: EH II, 717
uz
uz (li. už-, aksl. vъz-), Prap., mit dem Gen. (gewöhnl. auf die Frage "Wo?" oder "worauf?") od. Akk. -Instr. (gewöhnl. auf die Frage "wohin?"),
1) eine Bewegung nach oben bezeichnend, 'auf':
uz kalniņa dziedāt kāpu (ich stieg auf den Hügel, um zu singen) BW. 224, 1. le̦c uz luoga (springt aufs Fenster) 2732. ar trepēm uz zirga kāpj (steigt mit Hilfe einer Treppe aufs Pferd) Saussen n. BB. XIV, 117;
2) bedeutend, dass sich etwas auf der Oberfläche eines Gegenstandes befindet od. bewegt, “auf”:
uz galda (galdu), auf dem Tisch U. uz ceļa, auf dem Wege U. uz acīm (auf den Augen, d. h. tief in die Stirn gedrückt) ce̦purīte BW. 21877. es nuocirtu uz ruobežu (auf der Grenze)... uozuoliņu 1690 (aus Saucken). uz siênas (an der Wand) karinej kule Pas. IV, 46 (aus Višķi). uz durvīm (in, an der Tür) stāvē̦dama BW. 15120. tas spēlē uz cimbuoli un... pijuoli (auf der Geige; häufiger der Gen. gebräuchlich) Blieden n. Mag. XlII, 12. (fig.) uz vietas, auf der Stelle U.: viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;
3) die Bewegung zu einem bestimmten Ziel bezeichnend, 'nach, zu':
uz Rīgu braukt, nach Riga fahren U. uz baznīcu iet, nach der Kirche zu gehen (neben baznīcā iet, in die Kirche gehen) U. uz tuo pusi (in AP. und Wolm, mit dem Dat.: uz tai pusi), auf die Seite, nach der Gegend. es biju uz pagrabu (ich war in den Keller gegangen) Wolm. Ancis iznāk uz durvīm A. XX, 162. jāaizjājuot uz krustceļa LP. VI, 149. aizbrauca uz mācītāju rādīties, (das Brautpaar) fuhr zum Pastor, um sich demselben vorzustellen Mag. XIII, 2, 57. cilvē̦ks sāka braukāt uz dakteriem (zu Ärzten) A. XX, 503. Mālnieks atnācis uz tevi (ist zu dir gekommen) Blaum. St. 55. nebraucis uz brāli ciemā LP. VI, 92. lai palaiž juo uz māti aizbraukt Pas. IV, 437 (aus Nīcgale). viņa ir uz mums sūtīta par spiegu V, 33 (aus Schonberg). nuove̦d juo uz sevim (führt ihn zu sich [nach Hause]). 229 (aus Preili). (līgaviņa) ik svētdienas uz māmiņu (besucht jeden Sonntag die Mutter) BW. 22438. medinieks uz tetepiem (Birkhühner zu jagen) iedams LP: VII, 454. gājuši uz medņiem A. XX, 944. kas uz turien[i] (dorthin) nuoiet, nepārnāk vairs atpakaļ Dicm. pas. v. I, 46. (fig.) kad iet uz puostu (wenn das Verderben naht), tad sarauj ar juostu Br. sak. v. 974. jau nāk drīzi uz gaismi,nu (die Morgendāmmerung wird bald anbrechen) BW. 13559. uz pŗiekšu, vorwärts. viena diena uz priekšu vai atpakal (ein Tag hin oder her) A. XVI, 317;
4) bedeutend die Richtung einer Handlung, nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen, werfen, fallen"
u. ähnl.: ņem katlu, liec uz kāša (nimm den Kessel, lege [hāngej ihn auf den Haken)! RKr. VII, 365 b. uz e̦ze̦ra linus sēju (auf dem See sāte ich Flachs) Saussen n. BB. XIV, 117. uz galdu liekams RKr. Vll, 686. uz kumeļa ziedi bira Mag. VIII, № 29;
5) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, horchen, sagen, fragen"
u. ähnl. und nach Ausdrücken verschiedener psychischer Bestrebungen: Pēteris... nuoskatās uz izpiē̦stuo vagu Purap. Kkt. 43. cits uz cita (Var.: citu) raudzījās (sahen aufeinander, einander an) BW. 3138 var. uz tevim klausuoties (dich, deine Stimme anhbrend) 382, 1. gailīt[i]s saka uz vistiņas (Var.: vistiņu; der Hahn sagt zum Huhn) 2470. runā laudis uz... mana augumiņa (die Leute verleumden mich) 8818 var. Laim[a] uz Laimas vaicājās (die eine Laima [Glücksgöttin] fragt die andere) 4376, 2. vuicā sniedze uz cīŗuļa (die Ammer fragt die Lerche) RKr. VIII, 56. "kâ tas izskatās?" viņa rājās uz brāli (schalt sie den Bruder) Janš. Bandavā 11, 152. man neticēja, bet gan manam ienaidniekam, kas uz mani uzme̦luoja (der mich belog) Mežv. ļ. I, 388. skubināt uz krāpšanu (zum Betrug antreiben) Austr. kal. 1893, S. 37. dusmuoties uz dē̦la (dem Sohn zürnen) Dīcm. pas. v. I, 39. uz sava brāla dusmīgs (auf seinen Bruder bose) Grünh. uz tevim cerējuot (Var.: duomājuot; an dich [in Liebe] denkend) BW. 11018, 5. dievs... apžē̦luojas uz Jē̦kuba (Gott erbarmt sich über Jakob) Pas. IV, 49 (aus Lixna). tik uz dievu apduomāju (nur an Gott denkend gelang ich zur Einsicht), kas māsai maizes duos BW. 13730. uz kam raudi (wen beschuldigst du weinend), tautu meita? tavas pašas vaina bij 21709. uz ve̦cā bāleliņa visas manas asariņas (dem alten Bruder gelten alle meine Tränen) 14581. uz priedītes cirvi trinu, uz meitiņas kājas avu (ich schärfte das Beil, um die Kiefer zu fällen, ich legte die Fussbekleidung an, um das Mädchen zu freien) 13912. viņa prāts stāv, ne̦sas uz dišlera amatu, er hat Lust zum Tischlerhandwerk U. viņš ir uz kaušanuos, er ist geneigt zu Prügeleien U. mēs bijām div[i] māsiņas, simtiem tādu nedabūja, uz vērpšanu, uz aušanu (Var.: pie vērpšanas, pie aušanas; unter hundert fand man nicht solche zum Spinnen und Weben geneigte) BW. 6874, 1. tas jau ir uz mantu, der ist habgierig Kav. zē̦nam pārgājuši visi prieki uz karašām (dem Knaben ist alle Lust zu den Festbroten vergangen) LP. III, 94. tas bijis ļuoti kāŗs uz naudu (sehr geldgierig) VII, 1120. ve̦lns tīri traks uz ķēvi (der Teufel ist sehr erzürnt auf die Stute) 1, 90. ne visiem ļautiņtem uz mantm labs prātiņš (nicht alle Leute sind mir wohlgesinnt) BW. 933. kas tev uz man? was hast du gegen mich? U. tas jau uz manis, das ist ja auf mich gemünzt Seew. n. U. vai es tevi uz nelabu mācīšu (werde ich dich Schlechtes lehren)? LP. I, 141. viņš nebus uz mieru (er wird [damit] nicht zufrieden sein) Lippaiken n. Mag. X, 3, 78. viņš tâ kâ uz mīksču Mag. XIII, 1, 17, es scheint gelinder zu werden. uz lietu arī, kad suns zâli ē̦d (Regen ist auch zu erwarten, wenn der Hund Gras frisst) Etn. II, 71. ja zīlīte ap luogu lē̦kā, tad tas uz salu 96. vari laikā un debešuos nuoskatīties un tad tāmēt, vai uz lietu, uz sausu A. XI, 466. suns vīļājas uz mīkstu laiku (der Hund wälzt sich, wenn gelinderes Wetter zu erwarten ist) RKr. VI, 816. kad ve̦ciem cilvē̦kiem utis aug - tas uz miršanu (das bedeutet den nahen Tod) Etn. II, 111. kad cūkas uz paviļām ruok, tad tas uz miršanu (dann ist [im betreffenden Hause] ein Todesfall zu erwarten) LP. VII, 414. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas. uz cita izstiepjas Br. sak. v. 853. putni le̦c uz puosta (wenn Schlimmes bevorsteht) LP. IV, 19. ģīmi uz smiekliem savilkt (das Gesicht zum Lachen verziehen) DL. dalīt uz pusēm (pusi), auf die Hälfte teilen. dzer ... uz pādītes veselību (auf das Wohl der Tauftochter)! BW. 2015;
6) bei Zeitbegriffen
(dialektisch auch mit dem Dativ),
a) auf die Frage "auf wie lange?":
lai aizve̦d mani uz vienu dienu pie tē̦va (man möge mich auf einen Tag zum Vater bringen) LP. 111, 2. e̦smu uz deviņiem gadiem nuoburts 1, 47. ne uz dieneņas, ne uz nedēļas, tautās nuogāja uz visa mūža BW. 5180;
b) auf die Frage "wann?":
nuo rītiņa es dziedāju, uz vakaŗu (Var.: vakara 136, 1; gegen Abend) gavilēju: nuo rītiņa tautas jāja, uz vakara bāleliņi BW. 451, 2. jauni ļaudis uz rudeni precējās 13777. uz citam rudeņam (im nächsten Herbst) 7872; 11591. vēl neiešu šuoruden, ne uz citu vasariņu (auch im nächsten Sommer nicht) 10596. uz nākuošam pavasaram, im nächsten Frühjahr Smilt. uz nākuošai svētdienai, am nächsten Sonntag ebenda. uz pašiem svē̦tkiem, gerade zum Fest Kav., kurz vor dem Fest BielU. uz Jurģiem, am Georgitag ders. uz Jāņiem, zu Johannis U. uz tuo pašu dienu atnācu, ich kam zum (bestimmten) Tage selbst an U. nākt tâ uz pusnakti (so gegen Mitternacht) Etn. I, 65. viņš uz pusnaktim aizmiga Pas. V, 240 (aus Rositten). uz nakts (in der Nacht) būs lietus Prl. n. FBR. VI, 115. uz trešdienas (am Mittwoch) būšu mājā ebenda. visu rītu smalki malu, uz gaismiņu (bei Tagesanbruch) puspušām RKr. VIII, 56;
c) auf die Frage "zu wann?":
uz rītdienai uzduots, zu morgen aufgegeben Plm. taisa uz parītu kāzas (rüstet die Hochzeit zu übermorgen) LP. I, 64;
7) in verschiedenen Verbindungen: (beim Komparativ) uz manim ve̦cāks, älter als ich Loddiger.
lielāks uz tuo, grosser als der Smilt. u. a. dzer glāzīti uz glāzītes, ēd plāceni uz plāceņa (trink ein Glas nach dem andern, iss einen Fladen nach dem andern)! BW. 33240. kad nuogāju pie tautieša, tad grūtums uz grūtuma (Var.: grūtumuos nuodzīvuoju) 23943. izteica paldies uz paldies (dankte einmal nach dem andem) JK. jaunākai māsai nāk precinieks uz precinieka LP. IV, 119. Sprw.: labāk ēdiens uz ēdiena nekâ sitiens uz sitienu Br. s. v. p. 29. uz (Var.: aiz, pie) ce̦kula turē̦dama (am Schopf haltend) BW. 2720, 2. uz mums gādā (sorgst für uns) Geistt. Lieder und Psalmen v. J. 1671, S. 82. apmīt (meitu) uz kumeliņu (das Mädchen gegen ein Pferd tauschen) LP. VI, 940. lai mijuot kaltu uz viņa izkapti V, 105. nu būt[u] mijis... uz kaimiņu cūkganīti BW. 22448, 1. uz arāju (Var.: arāja) māsu devu, ne uz rudzu tīrumiņu (Var.: tīrumiņa; einem Landmann [Pflüger] gab ich die Schwester, nicht gegen ein Roggenfeld): ja būs labs arājiņš, tad būs rudzi tīrumā 25954. vecīte bija par valdinieci uz visiem kustuoņiem (Herrscherin über alle Tiere) Pas. V, 109 (infl.). es uz acīm e̦smu slimīgs (ich habe kranke Augen) Stricken n. Mag. XIII, 10. uz ausīm kurls (taub) Wirben. skaista meita uz acīm (das Mädchen hat sch6ne Augen) BW. 12327. Andrejs ar Marģietu uz vienām actiņām (haben gleiche Augen [?]). vai tie bija mazgāj[u]šies vienā acu ūdenī? 21361. dzīvuot uz sevi(m), für sich (d. h. nicht als Knecht) leben: pats iesākdams uz sevi dzīvuot Etn. IV, 105. nuoduot... gājēju rīcībā pa gabaliņam zemes, lai tie var dzīvuot uz sevi Janš. Dzimtene IV, 92. uz ruokām vien maizi pelnīt, von der Hände Arbeit allein leben U. viņš uz maniem liniem daudz nepelnīs Wolm., er wird an meinem Flachs nicht viel verdienen. (sa)derēt uz kaut kuo, auf etwas wetten: mēs bijām derējuši uz matiem, un man vajadzēja ļaut Jurkam krietni manus matus pavilnuot Domas II, 295. uz vienu ruoku, im Einverständnis: saimnieks dzīvuo ar ve̦lnu uz vienu ruoku LP. I, 77. uz reizi, auf einmal, plötzlich: uz reizi sāk zeme dimdēt LP. III, 4. uz labu laimi, auf gut Glück: ne˙kuo darīt - jājāj uz labu laimi LP. IV, 92. uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. v. I, 66. uz rāviena, sofort, momentan, uz cirtiena (mit einem Hieb) galva nuost LP. IV, 34. es duošu tev uz izbailēm (nach dem Schreck) gaļas saēsties LP. III, 106. uz ruozītes (für eine Rose) uortu ņēmu, uz maguones pusdalderi BW. piel. 2 6447. stabuli uz divpadsmit balsīm (eine Flote mit 12 Tonen) LP. IV, 222. Vgl. Le. Gr. §§ 573-6 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 190.
Avots: ME IV, 311, 312, 313, 314
1) eine Bewegung nach oben bezeichnend, 'auf':
uz kalniņa dziedāt kāpu (ich stieg auf den Hügel, um zu singen) BW. 224, 1. le̦c uz luoga (springt aufs Fenster) 2732. ar trepēm uz zirga kāpj (steigt mit Hilfe einer Treppe aufs Pferd) Saussen n. BB. XIV, 117;
2) bedeutend, dass sich etwas auf der Oberfläche eines Gegenstandes befindet od. bewegt, “auf”:
uz galda (galdu), auf dem Tisch U. uz ceļa, auf dem Wege U. uz acīm (auf den Augen, d. h. tief in die Stirn gedrückt) ce̦purīte BW. 21877. es nuocirtu uz ruobežu (auf der Grenze)... uozuoliņu 1690 (aus Saucken). uz siênas (an der Wand) karinej kule Pas. IV, 46 (aus Višķi). uz durvīm (in, an der Tür) stāvē̦dama BW. 15120. tas spēlē uz cimbuoli un... pijuoli (auf der Geige; häufiger der Gen. gebräuchlich) Blieden n. Mag. XlII, 12. (fig.) uz vietas, auf der Stelle U.: viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;
3) die Bewegung zu einem bestimmten Ziel bezeichnend, 'nach, zu':
uz Rīgu braukt, nach Riga fahren U. uz baznīcu iet, nach der Kirche zu gehen (neben baznīcā iet, in die Kirche gehen) U. uz tuo pusi (in AP. und Wolm, mit dem Dat.: uz tai pusi), auf die Seite, nach der Gegend. es biju uz pagrabu (ich war in den Keller gegangen) Wolm. Ancis iznāk uz durvīm A. XX, 162. jāaizjājuot uz krustceļa LP. VI, 149. aizbrauca uz mācītāju rādīties, (das Brautpaar) fuhr zum Pastor, um sich demselben vorzustellen Mag. XIII, 2, 57. cilvē̦ks sāka braukāt uz dakteriem (zu Ärzten) A. XX, 503. Mālnieks atnācis uz tevi (ist zu dir gekommen) Blaum. St. 55. nebraucis uz brāli ciemā LP. VI, 92. lai palaiž juo uz māti aizbraukt Pas. IV, 437 (aus Nīcgale). viņa ir uz mums sūtīta par spiegu V, 33 (aus Schonberg). nuove̦d juo uz sevim (führt ihn zu sich [nach Hause]). 229 (aus Preili). (līgaviņa) ik svētdienas uz māmiņu (besucht jeden Sonntag die Mutter) BW. 22438. medinieks uz tetepiem (Birkhühner zu jagen) iedams LP: VII, 454. gājuši uz medņiem A. XX, 944. kas uz turien[i] (dorthin) nuoiet, nepārnāk vairs atpakaļ Dicm. pas. v. I, 46. (fig.) kad iet uz puostu (wenn das Verderben naht), tad sarauj ar juostu Br. sak. v. 974. jau nāk drīzi uz gaismi,nu (die Morgendāmmerung wird bald anbrechen) BW. 13559. uz pŗiekšu, vorwärts. viena diena uz priekšu vai atpakal (ein Tag hin oder her) A. XVI, 317;
4) bedeutend die Richtung einer Handlung, nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen, werfen, fallen"
u. ähnl.: ņem katlu, liec uz kāša (nimm den Kessel, lege [hāngej ihn auf den Haken)! RKr. VII, 365 b. uz e̦ze̦ra linus sēju (auf dem See sāte ich Flachs) Saussen n. BB. XIV, 117. uz galdu liekams RKr. Vll, 686. uz kumeļa ziedi bira Mag. VIII, № 29;
5) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, horchen, sagen, fragen"
u. ähnl. und nach Ausdrücken verschiedener psychischer Bestrebungen: Pēteris... nuoskatās uz izpiē̦stuo vagu Purap. Kkt. 43. cits uz cita (Var.: citu) raudzījās (sahen aufeinander, einander an) BW. 3138 var. uz tevim klausuoties (dich, deine Stimme anhbrend) 382, 1. gailīt[i]s saka uz vistiņas (Var.: vistiņu; der Hahn sagt zum Huhn) 2470. runā laudis uz... mana augumiņa (die Leute verleumden mich) 8818 var. Laim[a] uz Laimas vaicājās (die eine Laima [Glücksgöttin] fragt die andere) 4376, 2. vuicā sniedze uz cīŗuļa (die Ammer fragt die Lerche) RKr. VIII, 56. "kâ tas izskatās?" viņa rājās uz brāli (schalt sie den Bruder) Janš. Bandavā 11, 152. man neticēja, bet gan manam ienaidniekam, kas uz mani uzme̦luoja (der mich belog) Mežv. ļ. I, 388. skubināt uz krāpšanu (zum Betrug antreiben) Austr. kal. 1893, S. 37. dusmuoties uz dē̦la (dem Sohn zürnen) Dīcm. pas. v. I, 39. uz sava brāla dusmīgs (auf seinen Bruder bose) Grünh. uz tevim cerējuot (Var.: duomājuot; an dich [in Liebe] denkend) BW. 11018, 5. dievs... apžē̦luojas uz Jē̦kuba (Gott erbarmt sich über Jakob) Pas. IV, 49 (aus Lixna). tik uz dievu apduomāju (nur an Gott denkend gelang ich zur Einsicht), kas māsai maizes duos BW. 13730. uz kam raudi (wen beschuldigst du weinend), tautu meita? tavas pašas vaina bij 21709. uz ve̦cā bāleliņa visas manas asariņas (dem alten Bruder gelten alle meine Tränen) 14581. uz priedītes cirvi trinu, uz meitiņas kājas avu (ich schärfte das Beil, um die Kiefer zu fällen, ich legte die Fussbekleidung an, um das Mädchen zu freien) 13912. viņa prāts stāv, ne̦sas uz dišlera amatu, er hat Lust zum Tischlerhandwerk U. viņš ir uz kaušanuos, er ist geneigt zu Prügeleien U. mēs bijām div[i] māsiņas, simtiem tādu nedabūja, uz vērpšanu, uz aušanu (Var.: pie vērpšanas, pie aušanas; unter hundert fand man nicht solche zum Spinnen und Weben geneigte) BW. 6874, 1. tas jau ir uz mantu, der ist habgierig Kav. zē̦nam pārgājuši visi prieki uz karašām (dem Knaben ist alle Lust zu den Festbroten vergangen) LP. III, 94. tas bijis ļuoti kāŗs uz naudu (sehr geldgierig) VII, 1120. ve̦lns tīri traks uz ķēvi (der Teufel ist sehr erzürnt auf die Stute) 1, 90. ne visiem ļautiņtem uz mantm labs prātiņš (nicht alle Leute sind mir wohlgesinnt) BW. 933. kas tev uz man? was hast du gegen mich? U. tas jau uz manis, das ist ja auf mich gemünzt Seew. n. U. vai es tevi uz nelabu mācīšu (werde ich dich Schlechtes lehren)? LP. I, 141. viņš nebus uz mieru (er wird [damit] nicht zufrieden sein) Lippaiken n. Mag. X, 3, 78. viņš tâ kâ uz mīksču Mag. XIII, 1, 17, es scheint gelinder zu werden. uz lietu arī, kad suns zâli ē̦d (Regen ist auch zu erwarten, wenn der Hund Gras frisst) Etn. II, 71. ja zīlīte ap luogu lē̦kā, tad tas uz salu 96. vari laikā un debešuos nuoskatīties un tad tāmēt, vai uz lietu, uz sausu A. XI, 466. suns vīļājas uz mīkstu laiku (der Hund wälzt sich, wenn gelinderes Wetter zu erwarten ist) RKr. VI, 816. kad ve̦ciem cilvē̦kiem utis aug - tas uz miršanu (das bedeutet den nahen Tod) Etn. II, 111. kad cūkas uz paviļām ruok, tad tas uz miršanu (dann ist [im betreffenden Hause] ein Todesfall zu erwarten) LP. VII, 414. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas. uz cita izstiepjas Br. sak. v. 853. putni le̦c uz puosta (wenn Schlimmes bevorsteht) LP. IV, 19. ģīmi uz smiekliem savilkt (das Gesicht zum Lachen verziehen) DL. dalīt uz pusēm (pusi), auf die Hälfte teilen. dzer ... uz pādītes veselību (auf das Wohl der Tauftochter)! BW. 2015;
6) bei Zeitbegriffen
(dialektisch auch mit dem Dativ),
a) auf die Frage "auf wie lange?":
lai aizve̦d mani uz vienu dienu pie tē̦va (man möge mich auf einen Tag zum Vater bringen) LP. 111, 2. e̦smu uz deviņiem gadiem nuoburts 1, 47. ne uz dieneņas, ne uz nedēļas, tautās nuogāja uz visa mūža BW. 5180;
b) auf die Frage "wann?":
nuo rītiņa es dziedāju, uz vakaŗu (Var.: vakara 136, 1; gegen Abend) gavilēju: nuo rītiņa tautas jāja, uz vakara bāleliņi BW. 451, 2. jauni ļaudis uz rudeni precējās 13777. uz citam rudeņam (im nächsten Herbst) 7872; 11591. vēl neiešu šuoruden, ne uz citu vasariņu (auch im nächsten Sommer nicht) 10596. uz nākuošam pavasaram, im nächsten Frühjahr Smilt. uz nākuošai svētdienai, am nächsten Sonntag ebenda. uz pašiem svē̦tkiem, gerade zum Fest Kav., kurz vor dem Fest BielU. uz Jurģiem, am Georgitag ders. uz Jāņiem, zu Johannis U. uz tuo pašu dienu atnācu, ich kam zum (bestimmten) Tage selbst an U. nākt tâ uz pusnakti (so gegen Mitternacht) Etn. I, 65. viņš uz pusnaktim aizmiga Pas. V, 240 (aus Rositten). uz nakts (in der Nacht) būs lietus Prl. n. FBR. VI, 115. uz trešdienas (am Mittwoch) būšu mājā ebenda. visu rītu smalki malu, uz gaismiņu (bei Tagesanbruch) puspušām RKr. VIII, 56;
c) auf die Frage "zu wann?":
uz rītdienai uzduots, zu morgen aufgegeben Plm. taisa uz parītu kāzas (rüstet die Hochzeit zu übermorgen) LP. I, 64;
7) in verschiedenen Verbindungen: (beim Komparativ) uz manim ve̦cāks, älter als ich Loddiger.
lielāks uz tuo, grosser als der Smilt. u. a. dzer glāzīti uz glāzītes, ēd plāceni uz plāceņa (trink ein Glas nach dem andern, iss einen Fladen nach dem andern)! BW. 33240. kad nuogāju pie tautieša, tad grūtums uz grūtuma (Var.: grūtumuos nuodzīvuoju) 23943. izteica paldies uz paldies (dankte einmal nach dem andem) JK. jaunākai māsai nāk precinieks uz precinieka LP. IV, 119. Sprw.: labāk ēdiens uz ēdiena nekâ sitiens uz sitienu Br. s. v. p. 29. uz (Var.: aiz, pie) ce̦kula turē̦dama (am Schopf haltend) BW. 2720, 2. uz mums gādā (sorgst für uns) Geistt. Lieder und Psalmen v. J. 1671, S. 82. apmīt (meitu) uz kumeliņu (das Mädchen gegen ein Pferd tauschen) LP. VI, 940. lai mijuot kaltu uz viņa izkapti V, 105. nu būt[u] mijis... uz kaimiņu cūkganīti BW. 22448, 1. uz arāju (Var.: arāja) māsu devu, ne uz rudzu tīrumiņu (Var.: tīrumiņa; einem Landmann [Pflüger] gab ich die Schwester, nicht gegen ein Roggenfeld): ja būs labs arājiņš, tad būs rudzi tīrumā 25954. vecīte bija par valdinieci uz visiem kustuoņiem (Herrscherin über alle Tiere) Pas. V, 109 (infl.). es uz acīm e̦smu slimīgs (ich habe kranke Augen) Stricken n. Mag. XIII, 10. uz ausīm kurls (taub) Wirben. skaista meita uz acīm (das Mädchen hat sch6ne Augen) BW. 12327. Andrejs ar Marģietu uz vienām actiņām (haben gleiche Augen [?]). vai tie bija mazgāj[u]šies vienā acu ūdenī? 21361. dzīvuot uz sevi(m), für sich (d. h. nicht als Knecht) leben: pats iesākdams uz sevi dzīvuot Etn. IV, 105. nuoduot... gājēju rīcībā pa gabaliņam zemes, lai tie var dzīvuot uz sevi Janš. Dzimtene IV, 92. uz ruokām vien maizi pelnīt, von der Hände Arbeit allein leben U. viņš uz maniem liniem daudz nepelnīs Wolm., er wird an meinem Flachs nicht viel verdienen. (sa)derēt uz kaut kuo, auf etwas wetten: mēs bijām derējuši uz matiem, un man vajadzēja ļaut Jurkam krietni manus matus pavilnuot Domas II, 295. uz vienu ruoku, im Einverständnis: saimnieks dzīvuo ar ve̦lnu uz vienu ruoku LP. I, 77. uz reizi, auf einmal, plötzlich: uz reizi sāk zeme dimdēt LP. III, 4. uz labu laimi, auf gut Glück: ne˙kuo darīt - jājāj uz labu laimi LP. IV, 92. uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. v. I, 66. uz rāviena, sofort, momentan, uz cirtiena (mit einem Hieb) galva nuost LP. IV, 34. es duošu tev uz izbailēm (nach dem Schreck) gaļas saēsties LP. III, 106. uz ruozītes (für eine Rose) uortu ņēmu, uz maguones pusdalderi BW. piel. 2 6447. stabuli uz divpadsmit balsīm (eine Flote mit 12 Tonen) LP. IV, 222. Vgl. Le. Gr. §§ 573-6 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 190.
Avots: ME IV, 311, 312, 313, 314
uzčamdīt
uzčam̃dît,
1) betastend, umhertastend auffinden:
uzčamdīt tumsā sìenā vai salmuos kaut kuo cietu Siuxt. uzčamdīt irbes;
2) tastend aufwecken:
uzčamdīt nuo miega Golg.;
3) hinauftreiben, -jagen:
uzčamdīt vistas uz istabas augšu;
4) aufschütten
(perfektiv): auzas uzčamdīt (uzgāzt) virsū rudziem Wandsen.
Avots: ME IV, 322
1) betastend, umhertastend auffinden:
uzčamdīt tumsā sìenā vai salmuos kaut kuo cietu Siuxt. uzčamdīt irbes;
2) tastend aufwecken:
uzčamdīt nuo miega Golg.;
3) hinauftreiben, -jagen:
uzčamdīt vistas uz istabas augšu;
4) aufschütten
(perfektiv): auzas uzčamdīt (uzgāzt) virsū rudziem Wandsen.
Avots: ME IV, 322
uzērpēt
uzērpêt, (auf der ērpe) harfend über etwas fallen machen: uzērpēt kviešus uz rudziem Dunika.
Avots: ME IV, 330
Avots: ME IV, 330
uzspiest
uzspiêst,
2): "aufdringen" ME. IV, 382 durch "aufdrängen" zu ersetzen, desgleichen ebenda unter uzspiêstiês 1; ‡
3) aufdrückend einschalten (elektrisches Licht):
uzspiedis uguni Pas. XIV, 423; ‡
4) hinaufdrücken:
uz augšu uzspiests ūdens Pēt. Av. III, 421. Refl. -tiês,
1): un es tâ uzspieduos, lai tie vēl spē̦tu Rainis Dz. un d. II, 258; ‡
3) sich aufstemmen:
rudzi klājienē jāsalauž: paje̦m kūli un uzspiežas tam virsā Linden in Kurl.; ‡
4) sich beeifern, sich zu einer Arbeit zwingen
Orellen.
Avots: EH II, 734
2): "aufdringen" ME. IV, 382 durch "aufdrängen" zu ersetzen, desgleichen ebenda unter uzspiêstiês 1; ‡
3) aufdrückend einschalten (elektrisches Licht):
uzspiedis uguni Pas. XIV, 423; ‡
4) hinaufdrücken:
uz augšu uzspiests ūdens Pēt. Av. III, 421. Refl. -tiês,
1): un es tâ uzspieduos, lai tie vēl spē̦tu Rainis Dz. un d. II, 258; ‡
3) sich aufstemmen:
rudzi klājienē jāsalauž: paje̦m kūli un uzspiežas tam virsā Linden in Kurl.; ‡
4) sich beeifern, sich zu einer Arbeit zwingen
Orellen.
Avots: EH II, 734
uzzaļot
uzzaļuôt, grün werden: rudzi jau labi uzzaļuojuši. nātres, kuras... piesaulītē bija pasteigušās uzzaļuot R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 118. jumts bija sūnām pārklājies, kas jauki uzzaļuoja, kad tuvuojās rudenis Daugava I, 1060.
Avots: ME IV, 400
Avots: ME IV, 400
uzzelt
uzzel̂t, grün werden, aufblühen, erblühen (eig. und fig.), gedeihen (perfektiv); zum Wohlstand kommen LKVv., Wid.: rudzi jau uzzē̦luši. saimniecība uzzē̦lusi. (tautas) uzzelšana U., Kaudz. M. 344.
Avots: ME IV, 400
Avots: ME IV, 400
vājš
vâjš AP., Neuenb., Preili, Prl., Serbigal, (mit â 2 ) Līn.,
1) mager
U., Arrasch, Bauske, Dond., Dunika, Erlaa, Frauenb., Jürg., Kl., Lubn., Memelshof, Nerft, Ogershof, Sehren, Selg., Sessw., Siuxt, Sonnazct, Stenden, Wandsen: vājš cilvē̦ks. vāja guovs, eine magere Kuh U. Sprw.: tik vājš kâ kaulu kambaris Birk. Sakāmv. 33. tik vājš kâ caur siênu izvilkts 115. gaida kâ vārna uz vāja sivē̦na Br. s. v. p. 100. tas ir tik vājš kâ nuodzīta žīda ķēve Frauenb. (aitas) tik vājas, ka kauli un āda LP. IV, 191. vāji tautu kumeliņi BW. 14582;
2) schwach
U., Bers., Dunika, Erlaa, Frauenb., Lubn., Saikava: Sprw.: tik vājš, ka tuo vējš gāž gar zemi Birk. Sakāmv. 34. ve̦ciem cilvē̦kiem vājas kājas RKr. VI, 101. Liena skaitīja ar vāju balsi Kaudz. M. 62. vājas acis St., blöde Augen. vāju darīt, schwächen Brasche;
3) krank
U., Adiamünde, A.-Laitzen, Drosth., Golg., Lös., Mahlup, Ruj., Saikava, Salis, Schwanb., Sessw., Sussikas, Widdrisch, Wolm.: viņa ir vājš cilvē̦ks, sie ist schwanger Mag. IV, 2, 153, U. vāji laiki, Zeit, wo Krankheiten herrschen U.;
4) schlecht
U., schwach (fig.): vāja zeme, schlechte, magere Erde Frauenb. vāji rudzi, schlecht stehender Roggen U. vāji laiki, knappe Zeiten U. vājas lietas, üble Zustände, schlimmer Stand U. vāji ēdinājis LP. VI, 101. aiz kuo man vāji (Var.: slikti) svārki, aiz kuo vāja (Var.: nuoplīsusi, šaura) ce̦purīte? BW. 19878. vājas tauteņas sabrauce 14582. tā nuo krē̦sla necēlās vāju ļaužu bildināma 14916. - Subst. vâjums, die Schwäche, das Kranksein, die Krankheit U.; bē̦rna oder bē̦rnu vājums, das Wochenbett PS.: bē̦rnu vājumā gulē̦damas Etn. III, 171. Zu li. vojęs "leidend", *vojas oder *vojus (vójei bepaeĩt "er ist schwach auf den Füssen" Lit. Mitt. I, 73) und (nach Persson Beitt. 535 f., wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 213 f.) vielleicht weiterhin zu ai. vāyú-ḥ "müde", vāyati "wird matt".
Avots: ME IV, 493, 494
1) mager
U., Arrasch, Bauske, Dond., Dunika, Erlaa, Frauenb., Jürg., Kl., Lubn., Memelshof, Nerft, Ogershof, Sehren, Selg., Sessw., Siuxt, Sonnazct, Stenden, Wandsen: vājš cilvē̦ks. vāja guovs, eine magere Kuh U. Sprw.: tik vājš kâ kaulu kambaris Birk. Sakāmv. 33. tik vājš kâ caur siênu izvilkts 115. gaida kâ vārna uz vāja sivē̦na Br. s. v. p. 100. tas ir tik vājš kâ nuodzīta žīda ķēve Frauenb. (aitas) tik vājas, ka kauli un āda LP. IV, 191. vāji tautu kumeliņi BW. 14582;
2) schwach
U., Bers., Dunika, Erlaa, Frauenb., Lubn., Saikava: Sprw.: tik vājš, ka tuo vējš gāž gar zemi Birk. Sakāmv. 34. ve̦ciem cilvē̦kiem vājas kājas RKr. VI, 101. Liena skaitīja ar vāju balsi Kaudz. M. 62. vājas acis St., blöde Augen. vāju darīt, schwächen Brasche;
3) krank
U., Adiamünde, A.-Laitzen, Drosth., Golg., Lös., Mahlup, Ruj., Saikava, Salis, Schwanb., Sessw., Sussikas, Widdrisch, Wolm.: viņa ir vājš cilvē̦ks, sie ist schwanger Mag. IV, 2, 153, U. vāji laiki, Zeit, wo Krankheiten herrschen U.;
4) schlecht
U., schwach (fig.): vāja zeme, schlechte, magere Erde Frauenb. vāji rudzi, schlecht stehender Roggen U. vāji laiki, knappe Zeiten U. vājas lietas, üble Zustände, schlimmer Stand U. vāji ēdinājis LP. VI, 101. aiz kuo man vāji (Var.: slikti) svārki, aiz kuo vāja (Var.: nuoplīsusi, šaura) ce̦purīte? BW. 19878. vājas tauteņas sabrauce 14582. tā nuo krē̦sla necēlās vāju ļaužu bildināma 14916. - Subst. vâjums, die Schwäche, das Kranksein, die Krankheit U.; bē̦rna oder bē̦rnu vājums, das Wochenbett PS.: bē̦rnu vājumā gulē̦damas Etn. III, 171. Zu li. vojęs "leidend", *vojas oder *vojus (vójei bepaeĩt "er ist schwach auf den Füssen" Lit. Mitt. I, 73) und (nach Persson Beitt. 535 f., wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 213 f.) vielleicht weiterhin zu ai. vāyú-ḥ "müde", vāyati "wird matt".
Avots: ME IV, 493, 494
vārpot
vãrpuôt,
1) vārpât Rutzau, Ähren treiben
U., AP., Bauske, Blumenhof, Golg., Grünw., Jürg., Lennew., Mar., Meiran, Nitau, Nötk., Wolmarshof, Zvirgzdine: mieži, rudzi sāk vārpuot. labības vārpuošana Veselis Tīr. ļaudis;
2) Ähren lesen
Frauenb., Wessen: zuosis vajaga izdzīt vārpuot uz rugāju (lai nuolasa atlikušās vārpas pēc labības nuovešanas) Frauenb. pļāvējus, grābējus un vārpuotājas Janš. Bandavā I, 222. Refl. -tiês, LKVv., AP., Jürg., = vārpuôt 1: šie augi vārpuojas un zied Latv.
Avots: ME IV, 508
1) vārpât Rutzau, Ähren treiben
U., AP., Bauske, Blumenhof, Golg., Grünw., Jürg., Lennew., Mar., Meiran, Nitau, Nötk., Wolmarshof, Zvirgzdine: mieži, rudzi sāk vārpuot. labības vārpuošana Veselis Tīr. ļaudis;
2) Ähren lesen
Frauenb., Wessen: zuosis vajaga izdzīt vārpuot uz rugāju (lai nuolasa atlikušās vārpas pēc labības nuovešanas) Frauenb. pļāvējus, grābējus un vārpuotājas Janš. Bandavā I, 222. Refl. -tiês, LKVv., AP., Jürg., = vārpuôt 1: šie augi vārpuojas un zied Latv.
Avots: ME IV, 508
vāsms
vàsms 2 Gr. - Buschh., KatrE., (mit â 2 ) Segew., vāsmis Erlaa, Selb., mit Spreu gemischtes Kom auf dem Estrich der Dreschtenne (nachdem das Stroh fortgeschafft ist); vâsms 2 Vīt. "= vārsms: graudu čupa": šuorīt ir biezs vāsmis, būs kādi 10 pūri graudu Seib. šuogad labi rudzi: graudu vāsms ir augstāks par pe̦lavām Vīt. ceļš tik smilšains, ka kājas grimst kâ vāsmā Gr. - Buschh. Aus vārsms.
Avots: ME IV, 511
Avots: ME IV, 511
vecaine
I ve̦caine U.; Spr., Mag. V, 190, Bers., Gr. - Buschh., Kaltenbrunn. Laud., Lubn., Meiran, Memelshof, Oknist, Saikava, Sehren, Selsau, Sessw., Sissegal, Stockm., Zvirgzdine, ve̦cainis St., U., Ramkau, ein Stück Land, das früher als Acker benutzt worden ist U., das Brachfeld; eine mit Moos bewachsene erhöhte Stelle auf einer Wiese Selb.; "eine hochgelegene Stelle mit Gebüsch" Lubn.; eine noch nie gepflügte Weide Ledmannshof n. Latv. Saule v. J. 1924, S. 169: gulēs... zeme pieci gadi ve̦cainē BW. 3805. ābuoliņa ve̦cainīte smildziņām saauguse 8283. smilgām guovju neredzēju ve̦cainē ganīdama 19123. ai, ve̦cā ve̦cainīt, auga tev rudzi, miež[i]? 23452. nuo celmiņa gre̦mzdu gaida, nuo ve̦caines (Var.: dzedziedas) rācentiņu 3033 var: zirgi ēda ve̦cainē 10569, 13. Pēterim piederēja purva pļava un ve̦caine Stāsti Kraukļu kr. 100. uz šīs pašas ve̦cainītes uzcē̦luši... kruodziņu LP. VI, 233. - Vgl. auch die Orts- resp. Flurnamen Ve̦caine Lvv. II, 65 (Weide in Setzen), II, 167 (Gesinde in Jāsmuiža), Lielā ve̦caine II, 170 (Gesinde in Lievenhof), Garā ve̦caine II, 58 (Feld in Dubena), Ve̦caines II, 70 (Weide in Wallhof), Ve̦caiņu kalns II, 67 (Hügel in Selb.). Zu ve̦cs.
Avots: ME IV, 514
Avots: ME IV, 514
velde
vel̂de (li. veldė "velde" Miežinis) AP., Arrasch, Bers., C., Erlaa, Golg., Jürg., KatrE., Mahlup, Ogershof, Oknist, PS., Saikawa, Schujen, Schwanb., Wolm., vel̂de 2 Bl., Segewold, Stenden, Wandsen, vèlde 2 KL, velde L., U., Spr., Frauenb., Meiran, N. - Peb., Prl., veldes St., vel̂dre 2 Mitau, Pankelhof, Selg., veldre U., Meiran, Sehren, das gelagerte, von Regen und Wind niedergeschlagene Korn (unbek. in Dond. und Salisb.): veld(r)ē gulēt, gelagert liegen U.: man rudzīši veldē guļ BW. 28050. veld(r)ē krist, lagern (intr.): lai veldītē nesakrita... linu lauks 33279, 1. kupliem miežiem veldrē krītuot Lautb. Lomi 104. augdama kritīšuot veldē un sapūšuot Etn. II, 139, veldē (veldēs L., St.) iet, sich lagern (vom Korn) U. veldē rudzi, veldē mieži, veldē guoves laidarā,... veldē bē̦ri kumeliņi BW. 33192. labība salikta veldē Golg. veldes iet smagi pļaut Frauenb. le̦dus puķes... bij sagulušās uz vienu pusi, veldē vien. Zu vel̂t, got. waltjan "sich wälzen" u. a., s. Persson Beitr. 543, der schwed. säden ligger som vältad "das Korn liegt wie gewälzt" vergleicht.
Avots: ME IV, 526, 527
Avots: ME IV, 526, 527
veldrains
vēlīgs
vēlinieks
vêlinieks, der Späthng, der Verspätete: šie vēlinieki (spät säende Bauern) ... izskaidruo, ka ... agri sē̦ti rudzi mē̦dzuot izsarkt B. Vēstn.
Avots: ME IV, 557
Avots: ME IV, 557
vēlīns
vêlîns Prl. n. FBR. VI, 76, vēlīns Sessw., Vīt., vēlins Lemburg, Wessen, (mit ê ) Nötk., spät eintretend, verspätet: vēlīna labība Sessw., Getreide, das spät gesät wird und spät reift. vēlīni lini Sessw., Vīt. vēlīnie rudzi neiezeļ N.-Peb., Vīt. vēlīna sēja Vīt. vēlinās vasaras līetutiņš A. v. J. 1902. S. 388. vēlins pavasars Austriņš M. Z. 69. vēlins zieds Stari 1, 262. vēlinas vakariņas A. v. J. 1897, 11, S. 135. vēlīns ciemiņš Sessw. vēlinie viesi A. v. J. 1899, S. 361. paraudzījās uz vēlinajiem meženiekiem Niedra Kad mēnesis dilst 264. māsiņa . . . kam augi vēlina bāliņuos? BW. 13645, 5.
Avots: ME IV, 558
Avots: ME IV, 558
vērpata
I vē̦rpata,
1) ein Wasserstrudel, -wirbel
Grünw., Nigr. (mit ẽ̦r ), Erlaa, Vīt.; der Wirbelwind L., (mit ḕ̦r ) Ronneb. n. RKr. XVI, 48: kādu puostu viesuļa vē̦rpatas bija pastrādājušas mežuos Janš. Bandavā II, 368. vējš sagrieza sniega vē̦rpatu (den Schneewirbel) tâ, ka e̦lpa rāvās cieti Daugava I, 673;
2) der Scheitel
Peb. und Plm. n. U.; der gedrehte Haarschopf am Mittelkopf des Menschen, beim Stier u. a. Erlaa, Lemburg, Vīt., Warkl., (mit ẽ̦r ) Lindenberg, Weissenstein, Wolm., (mit ẽ̦r ) Jürg., N.-Peb., Nötk.: uz galvas vē̦rpata ir virs pakauša, kur daļa matu liecas uz priekšu, citi uz pakausi, uz leju un citi uz abiem sā-niem Nötk. rudzi sagriezušies vḕ̦rpatās C., Nigr., PS. (vẽ̦rpatnās Segew.), der Roggen hat sich (üppig wachsend) zusammengedreht. Zu vḕrpt, s. Persson Beitr. 498 f.
Avots: ME IV, 563
1) ein Wasserstrudel, -wirbel
Grünw., Nigr. (mit ẽ̦r ), Erlaa, Vīt.; der Wirbelwind L., (mit ḕ̦r ) Ronneb. n. RKr. XVI, 48: kādu puostu viesuļa vē̦rpatas bija pastrādājušas mežuos Janš. Bandavā II, 368. vējš sagrieza sniega vē̦rpatu (den Schneewirbel) tâ, ka e̦lpa rāvās cieti Daugava I, 673;
2) der Scheitel
Peb. und Plm. n. U.; der gedrehte Haarschopf am Mittelkopf des Menschen, beim Stier u. a. Erlaa, Lemburg, Vīt., Warkl., (mit ẽ̦r ) Lindenberg, Weissenstein, Wolm., (mit ẽ̦r ) Jürg., N.-Peb., Nötk.: uz galvas vē̦rpata ir virs pakauša, kur daļa matu liecas uz priekšu, citi uz pakausi, uz leju un citi uz abiem sā-niem Nötk. rudzi sagriezušies vḕ̦rpatās C., Nigr., PS. (vẽ̦rpatnās Segew.), der Roggen hat sich (üppig wachsend) zusammengedreht. Zu vḕrpt, s. Persson Beitr. 498 f.
Avots: ME IV, 563
vērpete
vērpete,
1) der Wasserwirbel
(mit ḕr ) Peb., (mit ẽr ) Grünw., (mit ḕr 2 ) Golg.: raustīja uz visām pusēm kâ mutuļuojuošais atvars vērpetē iegrìeztu lāsi Kaudz. Izjurieši 155. gružainā vērpetē (Wirbel im Fluss) Austriņš Vērpetē 54;
2) = vērpata 2 N.-Peb.; eine zusammengedrehte, verwühlte Stelle im Getreide Zaravič: dzīvniekiem (sunim, guovij) uz muguras spalvas saaugušas vērpetē AP., N.-Peb. vērpetēm vien rudzi Zaravič. grūti tādā vērpetē pļaut ders. Nebst li. verpetas "Wasserstrudel" (bei Mikuckij Извѣст. IV, 403 und Miežinis) zu vḕrpt.
Avots: ME IV, 564
1) der Wasserwirbel
(mit ḕr ) Peb., (mit ẽr ) Grünw., (mit ḕr 2 ) Golg.: raustīja uz visām pusēm kâ mutuļuojuošais atvars vērpetē iegrìeztu lāsi Kaudz. Izjurieši 155. gružainā vērpetē (Wirbel im Fluss) Austriņš Vērpetē 54;
2) = vērpata 2 N.-Peb.; eine zusammengedrehte, verwühlte Stelle im Getreide Zaravič: dzīvniekiem (sunim, guovij) uz muguras spalvas saaugušas vērpetē AP., N.-Peb. vērpetēm vien rudzi Zaravič. grūti tādā vērpetē pļaut ders. Nebst li. verpetas "Wasserstrudel" (bei Mikuckij Извѣст. IV, 403 und Miežinis) zu vḕrpt.
Avots: ME IV, 564
vērtēt
I vẽrtêt, ‡
2) von Wert sein
(?): (rudzi) ziedēja ze̦lta ziedis, tie vērtēja naudiņā BW. 27945 (ähnlich 28305).
Avots: EH II, 778
2) von Wert sein
(?): (rudzi) ziedēja ze̦lta ziedis, tie vērtēja naudiņā BW. 27945 (ähnlich 28305).
Avots: EH II, 778
viest
I viest (li. veĩsti "durch Fortpflanzen sich vermehren machen"), -šu, -su, aufziehen, erziehen (mit ìe 2 ) Lubn., Saikava; entstehen lassen; verbreiten, (ver)mehren Bewershof, Kl., Meiran, Sessw., (mit ìẽ ) Gr.-Buschh.: viest trušus ir izdevīgi Saikava. tādu luopu sugu de̦r viêst 2 Nigr. rudzi vieš (= rieš) krūmus Gr.-Buschh. kuoks vieš ce̦ru Nötk. zemes krūtis... ziedus un skuoslas un kukaiņus vieš U. b. 85, 72. mēness vieš lē̦nu gaismu Sessw. visas (sc.: zvaigznes) gaismu vieš Poruk. Refl. -tiês, sich einfinden L.; fruchtbar sein, gedeihen, sich mehren U., Bewershof, Warkl., (mit ìe ) C., Trik., (mit ìe 2 ) Erlaa, Golg., Gr.-Buschh., Heidenfeld, Kl., Kr., Lubn., Saikava, Sessw., Sonnaxt, Warkh., (mit iẽ ) AP., Arrasch: lai viešas (BW. 1326, 9 var. dafür eine III p. prt. vietēs!) man telītes kā liepiņas krūmiņā BW. 16455. lai guotiņas tâ viesās kâ vistiņa uoliņās 28931. vairāk viešas... nezâles A. XX, 138. vītuola, zem kura... kalves viesās un lubstāji Austrinš Nopūtas vējā 91. še bites labi viešas, gedeihen wohl L., U. lai avis labi viestuos Janš. Bandavā II, 25. miers un... laime viešas dvēselē Pūrs I, 29. baigas viesās krūtīs 111. siltie stari viešas... ļaužu sirdīs Rainis Ave sol 21. ē̦nas viešas un aug Zalktis I, 97. viešas tumsa Sessw. gaismai viešuoties A. XX, 643. Nebst váisla zu vãisius "Frucht", vìsti "sich fortpflanzen", an. vīsir, norw. vise "Keim" u. a. (s. Persson Beitr. 3221 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 242), sowie (nach Jokl WuS. XII, 67) zu alb. vesh "Traube", visharák "fruchtbar".
Avots: ME IV, 670
Avots: ME IV, 670
vilkt
vìlkt,
1): kartupeļus v. Oppek. n. BielU., Kartoffeln (im Herbst) abnehmen.
aude̦klu v. (aufscheren) AP. tur ruok (ve̦lk) grāvjus Dünsb. Bērnu draugs I, 10. v. ("taisīt") taisni ceļu Frauenb.;
2): darba. v. (in die Länge ziehen)
Mag. V 1-2, 155, citam ve̦lk ("sāp" [?]) tādas sāpes ve̦satu nedēļu Orellen. šī šuos gan maziņus e̦suot vilkuse ("kuopusi, audzinājusi") Heidenfeld;
5): vējš vilka pa˙visam nuo pretējās puses Jauns. Raksti V, 200. vējš vilka pretim Kaltenbr. lai neve̦lk vēju virsū (damit es nicht zieht)
Orellen. nu jau sāk pa krietnam v. (sagt man, wenn im Winter der Frost an Stärke zunimmt) Frauenb.;
8): (līnis) nuosvē̦rts vilka ve̦se̦las sešas mārciņas Jauns. Augšz. 25;
9): ar akmini vilku par sānu Kaltenbr.;
10): rakstuos v. Mag. V 1-2, 156, Schriftzüge machen;
14): gehen, laufen:
Miks ve̦lk lejup, taisni purvā. skrienuot viņam nuokrīt ce̦pure Jauns. B. gr. 3 II, 145. saķērām savas mantas un vilkām katrs savu malu I, 195. vai duot labu dienu ... stāvuošiem vai v. (gehen) tâ˙pat gaŗām Raksti III, 128. puisis ik vakaru ve̦lk uz brūti Saikava. v. vaļā Frauenb., anfangen zu laufen od. eilig etwas zu tun. - ve̦lkamais, d) tam ir labais v. (das männliche Geschlechtsorgan) BW. 34434. Refl. -tiês,
1): mums jau rudzi tâ lēņi vilkās (= auga) AP.;
2): drēbei diegi ve̦lkas ārā Orellen. tā drēbe ve̦lkas ("gandrīz = ārdās") ebenda;
3): ve̦lkas, ka ne˙maz nevar pie vākšanas tapt Frauenb.;
4): pieguļnieki ... vilkušies ar apaušiem, kuŗš kuŗu pārraus pār kalnu Austriņš Raksti V, 237. kaķi taču nevar iet v. ar ... lāčiem (gemeint sind schwache und starke Pferde)
A. Upītis Pirmā nakts 136;
5): v. tīru kre̦klu AP., Frauenb. u. a.;
6): auch Kaltenbr.; juo smalkāk sieva ve̦lkas, juo vīriem labāk patīk Sprūdžs Asaru liekņa 58;
7): auch Saikava (auch von Kühen);
kad dzīvniekiem iet ve̦cā spalva nuost, tad saka, ka spalva ve̦lkas AP. vistas ve̦lkas Kaltenbr.; ‡ 8) sich bewölken Heidenfeld: nu ve̦lkas, - būs lietus. Subst. vilkums: kuo maksāsi par vilkumu? BW. 30894, 2. Subst. vìlcējs,
1): saņemt pretī krietnu darba vilcēju (ein Pferd?)
Vindedze 103. gar krastmalām, kad cilāja staigādami ieliktuos vilcējus ("?") un murdus 90.
Avots: EH II, 783
1): kartupeļus v. Oppek. n. BielU., Kartoffeln (im Herbst) abnehmen.
aude̦klu v. (aufscheren) AP. tur ruok (ve̦lk) grāvjus Dünsb. Bērnu draugs I, 10. v. ("taisīt") taisni ceļu Frauenb.;
2): darba. v. (in die Länge ziehen)
Mag. V 1-2, 155, citam ve̦lk ("sāp" [?]) tādas sāpes ve̦satu nedēļu Orellen. šī šuos gan maziņus e̦suot vilkuse ("kuopusi, audzinājusi") Heidenfeld;
5): vējš vilka pa˙visam nuo pretējās puses Jauns. Raksti V, 200. vējš vilka pretim Kaltenbr. lai neve̦lk vēju virsū (damit es nicht zieht)
Orellen. nu jau sāk pa krietnam v. (sagt man, wenn im Winter der Frost an Stärke zunimmt) Frauenb.;
8): (līnis) nuosvē̦rts vilka ve̦se̦las sešas mārciņas Jauns. Augšz. 25;
9): ar akmini vilku par sānu Kaltenbr.;
10): rakstuos v. Mag. V 1-2, 156, Schriftzüge machen;
14): gehen, laufen:
Miks ve̦lk lejup, taisni purvā. skrienuot viņam nuokrīt ce̦pure Jauns. B. gr. 3 II, 145. saķērām savas mantas un vilkām katrs savu malu I, 195. vai duot labu dienu ... stāvuošiem vai v. (gehen) tâ˙pat gaŗām Raksti III, 128. puisis ik vakaru ve̦lk uz brūti Saikava. v. vaļā Frauenb., anfangen zu laufen od. eilig etwas zu tun. - ve̦lkamais, d) tam ir labais v. (das männliche Geschlechtsorgan) BW. 34434. Refl. -tiês,
1): mums jau rudzi tâ lēņi vilkās (= auga) AP.;
2): drēbei diegi ve̦lkas ārā Orellen. tā drēbe ve̦lkas ("gandrīz = ārdās") ebenda;
3): ve̦lkas, ka ne˙maz nevar pie vākšanas tapt Frauenb.;
4): pieguļnieki ... vilkušies ar apaušiem, kuŗš kuŗu pārraus pār kalnu Austriņš Raksti V, 237. kaķi taču nevar iet v. ar ... lāčiem (gemeint sind schwache und starke Pferde)
A. Upītis Pirmā nakts 136;
5): v. tīru kre̦klu AP., Frauenb. u. a.;
6): auch Kaltenbr.; juo smalkāk sieva ve̦lkas, juo vīriem labāk patīk Sprūdžs Asaru liekņa 58;
7): auch Saikava (auch von Kühen);
kad dzīvniekiem iet ve̦cā spalva nuost, tad saka, ka spalva ve̦lkas AP. vistas ve̦lkas Kaltenbr.; ‡ 8) sich bewölken Heidenfeld: nu ve̦lkas, - būs lietus. Subst. vilkums: kuo maksāsi par vilkumu? BW. 30894, 2. Subst. vìlcējs,
1): saņemt pretī krietnu darba vilcēju (ein Pferd?)
Vindedze 103. gar krastmalām, kad cilāja staigādami ieliktuos vilcējus ("?") un murdus 90.
Avots: EH II, 783
viļņot
viļˆņuôt C., Schwanb., viļnuôt Wolm., viļņuôt U., auch refl. -tiês Frauenb., wogen, Wellen werfen U.: e̦ze̦rs, rudzu lauks, zâle, dūmi, ļaužu masas viļņuo. tādi rudzi šuogad, ka viļņuot viļņuo (von gut gediehenem Roggen gesagt) Frauenb. kartupeļu tīrumi viļņuot viļņuojas Kaudz. Izjurieši 5. skrullainie mati kuplās pāsmās karādamies viļņuoja lejup Janš. Līgava I, 400.
Avots: ME IV, 598
Avots: ME IV, 598
vīrēksne
vìrēksne 2 Sonnaxt, vīrēksne Memelshof, vīreksne, vīraksne, vìrêksnis 2 Oknist, Plur. vīrēkšņi Barbern, acc. s. vīrieksnīti BW. 21871 var., vìrēkste 2 Kalzenau, vīrekste, vìriêkste 2 Buschhof bei Kreuzb., vìrēksts 2, - -s Erlaa, KatrE., Kl., Gr.-Buschh., nom. pl. vìrēkstis 2 Festen, vīrekstis (Sg. od. Plur.?) RKr. II,78, vīraksts, -s Spr., vīrekstiņa, vīrekstiņš, vīrakstiņi U., vîrāksts, vîrākste, vīrākšķi Sawensee, Stockm., vìrākšķi 2 Bewershof, vīrakšķi U., = vīgrieze: griêza grieza rudzīšuos, paipaliņa vīrekstēs: griêzai rudzi piedereja, paipaliņai vīrekstiņš BWp. 2480. kas tur čaukst vīreksnēs? BW. 33011, 2. saguvuos vīrieksnīti (Var.: vīrakstiņu, vīrekstiņas, vīreksnīšu, vīgrieznīti ) 21871 var. pilns līcis ar vīriekstēm zied FBR. IV, 77. pa gaŗkātainām vīraksnēm Veselis Tīr. ļaudis. sagaidīju vīrekstīnas RKr. XX, 54. vīr- wohl aus vīgr- wegen des nachfolgenden -k-.
Avots: ME IV, 641
Avots: ME IV, 641
virkši
virkši, ein Unkraut (?): izmin virkšus, izmin lāčus, lai aug rudzi tīrumā! BW. 32560, 2. Vgl. vir̃kšļi und virksne 3.
Avots: ME IV, 607
Avots: ME IV, 607
virsa
virsēji
zaķis
zaķis,
1) der Hase:
Sprw. bailīgs kâ zaķis RKr. VI, 836. mudrs kâ zaķis 837. divus zaķus reizē ķe̦rdams neviena nenuoķersi 838. viņš nedzird kâ zaķis ap veļiem Br. s. v. p. 116. cilvē̦kam kâ zaķim klājas Br. sak. v. 174. zaķi pakar, vilku palaiž JK. II, 467. lielās kâ zaķis suņus mācīt 468. zaķi ķert,
a) fallen
RKr. VI, 834;
b) auch
zaķi siet U., ein Spiel U. zaķis pārskrēja par ceļu, es gelang nicht, es missglückte. zaķu mātīte, der Setzhase Brasche. baltais zaķis BW. 2317. sila zaķis 2296. zaķis cilpas pārcilpuoja par... lauku 13102. zē̦ns lē̦kāja pa siekstām kâ pats zaķu brālis Neik. 48. zaķis nuogāza Etn. II, 45, sagen Erwachsene zu einem Kind, das hingefallen ist. - baltais zaķis, weisser Hase, Schneehase, Holzhase (lepus variabilis Pall.) RKr. VIII, 83; Natur. XXXVII, 30; jūras z., der Seehase (cyclopterus lampus L.) RKr. VIII, 105; Natur. XXX, 16; mazais z. RKr. VIII, 83, = baltais z.; leišu z., der Steinhase, Spitzkopf, Litauer (lepus timidus L.) RKr. VIII, 83; pe̦lē̦kais z. RKr. VIII, 83; Natur. XXXVII, 31, = leišu z.; rudais z. Wid., = leišu z. - pakulu zaķis"?": kad citi redzēja, kâ... dē̦ls rāva kuokus ar saknēm ārā, tad šie teica:"... tas nav vis pakulu zaķis!" LP. VI, 550; salmu zaķis, ein Strohmännchen Ruj. n. U.;
2) verächtl. Bezeichnung für einen ängstlichen Menschen
Frauenb. u. a.;
3) in genitivischen Verbindungen: zaķa briesmas, ein starker Schreck
Frauenb.: tās tik bija zaķa briesmas! zaķu gans, verächtl. Bezeichnung für einen halbwüchsigen Knaben Frauenb.: tu tik tāds zaķu gans vēl esi, ne puisis! zaķa miegs Wid., leiser Schlaf; zaķa pastala, verächtl. Bezeichnung für einen ängstlichen Menschen Frauenb., Salis u. a.; Plur. zaķa pastalas, das Hasenpanier L., U.: apaut zaķa pastalas, das Hasenpanier ergreifen Wid. viņš laižas pruojām ar zaķa pastalām (sehr schnell) Kav. tam jau zaķa pastala kulē JK. lI, 466. - zaķu amuols, Sauerklee (oxalis acetosella L.) RKr. II, 75; zaķu kāpuosti,
a) Haselwurz (asarum europaeum)
L., U.;
b) Sauerklee (oxalis acetosella L.)
RKr. lI, 75, Karls.; zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) U.; zaķa mieži, Haarmoos Dond.; zaķu pēdiņas Salis, Katzenpfötchen (antennaria dioica R. Br.) RKr. II, 66; zaķu pinekļi, vinca minor: zaķu pinekļus lietuo kâ dziedekli pret pleni Etn. 1, 30; zaķu puodiņi, Glockenblume (campanula L.) RKr. II, 68; zaķu rācenis, grosse Fetthenne (sedum vulgare L.) RKr. II,78; zaķu rudzi, eine Moosart U.; zaķu skābenes Frauenb., Salis, Sauerklee (oxalis acetosella) L., U.; zaķa staipekļi (staipīkli Ahs.), lycopodium annotinum Wid. Umgebildet aus wruss. зайка "Hase" nach le. kaķis "Katze"?
Avots: ME IV, 682, 683
1) der Hase:
Sprw. bailīgs kâ zaķis RKr. VI, 836. mudrs kâ zaķis 837. divus zaķus reizē ķe̦rdams neviena nenuoķersi 838. viņš nedzird kâ zaķis ap veļiem Br. s. v. p. 116. cilvē̦kam kâ zaķim klājas Br. sak. v. 174. zaķi pakar, vilku palaiž JK. II, 467. lielās kâ zaķis suņus mācīt 468. zaķi ķert,
a) fallen
RKr. VI, 834;
b) auch
zaķi siet U., ein Spiel U. zaķis pārskrēja par ceļu, es gelang nicht, es missglückte. zaķu mātīte, der Setzhase Brasche. baltais zaķis BW. 2317. sila zaķis 2296. zaķis cilpas pārcilpuoja par... lauku 13102. zē̦ns lē̦kāja pa siekstām kâ pats zaķu brālis Neik. 48. zaķis nuogāza Etn. II, 45, sagen Erwachsene zu einem Kind, das hingefallen ist. - baltais zaķis, weisser Hase, Schneehase, Holzhase (lepus variabilis Pall.) RKr. VIII, 83; Natur. XXXVII, 30; jūras z., der Seehase (cyclopterus lampus L.) RKr. VIII, 105; Natur. XXX, 16; mazais z. RKr. VIII, 83, = baltais z.; leišu z., der Steinhase, Spitzkopf, Litauer (lepus timidus L.) RKr. VIII, 83; pe̦lē̦kais z. RKr. VIII, 83; Natur. XXXVII, 31, = leišu z.; rudais z. Wid., = leišu z. - pakulu zaķis"?": kad citi redzēja, kâ... dē̦ls rāva kuokus ar saknēm ārā, tad šie teica:"... tas nav vis pakulu zaķis!" LP. VI, 550; salmu zaķis, ein Strohmännchen Ruj. n. U.;
2) verächtl. Bezeichnung für einen ängstlichen Menschen
Frauenb. u. a.;
3) in genitivischen Verbindungen: zaķa briesmas, ein starker Schreck
Frauenb.: tās tik bija zaķa briesmas! zaķu gans, verächtl. Bezeichnung für einen halbwüchsigen Knaben Frauenb.: tu tik tāds zaķu gans vēl esi, ne puisis! zaķa miegs Wid., leiser Schlaf; zaķa pastala, verächtl. Bezeichnung für einen ängstlichen Menschen Frauenb., Salis u. a.; Plur. zaķa pastalas, das Hasenpanier L., U.: apaut zaķa pastalas, das Hasenpanier ergreifen Wid. viņš laižas pruojām ar zaķa pastalām (sehr schnell) Kav. tam jau zaķa pastala kulē JK. lI, 466. - zaķu amuols, Sauerklee (oxalis acetosella L.) RKr. II, 75; zaķu kāpuosti,
a) Haselwurz (asarum europaeum)
L., U.;
b) Sauerklee (oxalis acetosella L.)
RKr. lI, 75, Karls.; zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) U.; zaķa mieži, Haarmoos Dond.; zaķu pēdiņas Salis, Katzenpfötchen (antennaria dioica R. Br.) RKr. II, 66; zaķu pinekļi, vinca minor: zaķu pinekļus lietuo kâ dziedekli pret pleni Etn. 1, 30; zaķu puodiņi, Glockenblume (campanula L.) RKr. II, 68; zaķu rācenis, grosse Fetthenne (sedum vulgare L.) RKr. II,78; zaķu rudzi, eine Moosart U.; zaķu skābenes Frauenb., Salis, Sauerklee (oxalis acetosella) L., U.; zaķa staipekļi (staipīkli Ahs.), lycopodium annotinum Wid. Umgebildet aus wruss. зайка "Hase" nach le. kaķis "Katze"?
Avots: ME IV, 682, 683
zaļš
zaļš (li. žãlias "grün; roh, ungekocht", apr. saliga-n "grün"),
1) grün:
zaļš kâ maurs Br. 143. zaļa žagata 75. zaļais zuobentiņš 397. zila, zaļa uguntiņa 210. kab tu ar zaļiem guņiem sade̦gtu! Zbiór XV, 191. zili, zaļi dūmi kūp BW. 8905 var. zaļa puķīte Kaudz. M. 12. tie (Kiefern, Fichten) zaļ[i] ziemu, vasariņu BW. 12224, 2. kam es sē̦tu rudzu lauku, ka tas zaļi nezaļuotu? Biel. t. dz. 822. zaļi mirdzuošs zīds A.XX, 253. zaļi mīksts mauriņš MWM. VIII, 447. zaļi ze̦ltains tauriņš R.Sk. II, 29. zaļam palikt nuo e̦rrastībām Purap. Kkt. 142. zaļš vien gar acīm nuogāja JK. II, 96, Frauenb. u. a., von grosser Anstrengung, heftigem Schreck u. s. w. gesagt. nuo pārbīļa viņai zaļš vien griežas gar acīm A. Upītis J. l. 28. zils un zaļš vien gar acīm stiepās Baltpurviņš I, 28. dē̦ls tik tura, lai zaļš acīm me̦tas LP. IV, 42. man acis... bij za. ļas, man ļuoti slikti bij ap dūšu Plūd. LR. III, 62. gaida sieva, gaida bē̦rni zaļas acis gruozīdami BW. 30529. - zaļā muiža, der Wald (scherzhaft) Kav. zaļā ce̦turtdiena od. ce̦turta Stari I, 232, der Gründonnerstag. zaļa gaisma, die hellwerdende Dämmerung vor Sonnenaufgang an Wintermorgen Frauenb.: zaļa gaisma ausa BW. 816, 4; 20070; 30006, 9. zaļa diena ausa 13899; 19960;
2) frisch, unfertig,.. unreif, roh
U.: zaļi ābuoli, unreife Apfel. zaļas uogas. zaļi rāceņi Dond., Wessen. zaļa gaļa U., Bers., Dond., Frauenb., Laud., Salis, Sessw., Wessen, rohes Fleich; (in Dunika) geräuchertes, aber ungekochtes Salzfleisch. gabals zaļa šķiņķa Janš. Mežv. ļ. II, 79. zaļa siļķe Dunika, ungebratener Hering. zaļas reņģes Adiamünde, Salis, gesalzene, roh zu essende Strömlinge. zaļa putra Kav., nicht gargekochte Grütze. zaļas (jē̦las) uolas Kreuzb. zaļa maize, nicht recht ausgebackenes, rohes Brot Warkh.: zaļas (Var.: jē̦las) maizes cepējiņu BW. 18659, 13 var. zaļi rudzi (nicht ausgetrockneter Roggen) dzirnavām 8245. zaļa malka Bers., Frauenb., Laud., Warkl., ungenügend getrocknetes Holz: krāsnī iebāzis zaļu malku LP. VI, 751. citiem dedza zaļa malka Biel. 1669. (skalus) zalus dedzināju BW. 7316. šķirsts nuo zaļiem dēļiem. zaļi diegi, ungebleicht Garn U., A.Ottenhof, Ruj., Segewold;
3) gesund, kräftig, stark
Frauenb.: zaļš cilvē̦ks Frauenb. jaunam jau tā sirds zaļa ebenda;
4) lustig, sorglos: kruodziniekam zaļa dzīve MWM. VI, 311. zaļa izdzīve Kaudz. M. 181. sākuši zaļi dzīvuot: ē̦duši, dejuši LP. III, 85. ieve̦duši meitas... un dzīvuojuši zaļi 1V, 228. zaļa diena, ein guter Tag, eine Zeit, da es gut geht
Frauenb.;
5) "?": zaļa ruoka, slaida valuodiņa RKr. VI, sak. v. 681. - Subst. zaļums (li. žaliumas), das Grünsein, das Grüne:
lapu zaļums (Chlorophyll) MWM. VII, 714; Plur. zaļumi,
a) das Grüne (in der Natur), das Grünwerk; das Gemüse
Frauenb.: pastaigāt pa zaļumiem LP. VII, 183. iziet zaļumuos Dr. ārpus pilsē̦ta spēlējas bē̦rni pa zaļumiem LP. VI, 599. pajūgs un... zirgi... bija puškuoti zaļumiem BW. III, 1, S. 9. vasarā zirgs dabū zaļumus (frisches Gras), rudenī negrib ēst sienu Ahs.;
b) das Grünfest, ein Fest im Grünen, unter freiem Himmel
Frauenb., Saikava u. a. Zu zel̂t.
Avots: ME IV, 687, 688
1) grün:
zaļš kâ maurs Br. 143. zaļa žagata 75. zaļais zuobentiņš 397. zila, zaļa uguntiņa 210. kab tu ar zaļiem guņiem sade̦gtu! Zbiór XV, 191. zili, zaļi dūmi kūp BW. 8905 var. zaļa puķīte Kaudz. M. 12. tie (Kiefern, Fichten) zaļ[i] ziemu, vasariņu BW. 12224, 2. kam es sē̦tu rudzu lauku, ka tas zaļi nezaļuotu? Biel. t. dz. 822. zaļi mirdzuošs zīds A.XX, 253. zaļi mīksts mauriņš MWM. VIII, 447. zaļi ze̦ltains tauriņš R.Sk. II, 29. zaļam palikt nuo e̦rrastībām Purap. Kkt. 142. zaļš vien gar acīm nuogāja JK. II, 96, Frauenb. u. a., von grosser Anstrengung, heftigem Schreck u. s. w. gesagt. nuo pārbīļa viņai zaļš vien griežas gar acīm A. Upītis J. l. 28. zils un zaļš vien gar acīm stiepās Baltpurviņš I, 28. dē̦ls tik tura, lai zaļš acīm me̦tas LP. IV, 42. man acis... bij za. ļas, man ļuoti slikti bij ap dūšu Plūd. LR. III, 62. gaida sieva, gaida bē̦rni zaļas acis gruozīdami BW. 30529. - zaļā muiža, der Wald (scherzhaft) Kav. zaļā ce̦turtdiena od. ce̦turta Stari I, 232, der Gründonnerstag. zaļa gaisma, die hellwerdende Dämmerung vor Sonnenaufgang an Wintermorgen Frauenb.: zaļa gaisma ausa BW. 816, 4; 20070; 30006, 9. zaļa diena ausa 13899; 19960;
2) frisch, unfertig,.. unreif, roh
U.: zaļi ābuoli, unreife Apfel. zaļas uogas. zaļi rāceņi Dond., Wessen. zaļa gaļa U., Bers., Dond., Frauenb., Laud., Salis, Sessw., Wessen, rohes Fleich; (in Dunika) geräuchertes, aber ungekochtes Salzfleisch. gabals zaļa šķiņķa Janš. Mežv. ļ. II, 79. zaļa siļķe Dunika, ungebratener Hering. zaļas reņģes Adiamünde, Salis, gesalzene, roh zu essende Strömlinge. zaļa putra Kav., nicht gargekochte Grütze. zaļas (jē̦las) uolas Kreuzb. zaļa maize, nicht recht ausgebackenes, rohes Brot Warkh.: zaļas (Var.: jē̦las) maizes cepējiņu BW. 18659, 13 var. zaļi rudzi (nicht ausgetrockneter Roggen) dzirnavām 8245. zaļa malka Bers., Frauenb., Laud., Warkl., ungenügend getrocknetes Holz: krāsnī iebāzis zaļu malku LP. VI, 751. citiem dedza zaļa malka Biel. 1669. (skalus) zalus dedzināju BW. 7316. šķirsts nuo zaļiem dēļiem. zaļi diegi, ungebleicht Garn U., A.Ottenhof, Ruj., Segewold;
3) gesund, kräftig, stark
Frauenb.: zaļš cilvē̦ks Frauenb. jaunam jau tā sirds zaļa ebenda;
4) lustig, sorglos: kruodziniekam zaļa dzīve MWM. VI, 311. zaļa izdzīve Kaudz. M. 181. sākuši zaļi dzīvuot: ē̦duši, dejuši LP. III, 85. ieve̦duši meitas... un dzīvuojuši zaļi 1V, 228. zaļa diena, ein guter Tag, eine Zeit, da es gut geht
Frauenb.;
5) "?": zaļa ruoka, slaida valuodiņa RKr. VI, sak. v. 681. - Subst. zaļums (li. žaliumas), das Grünsein, das Grüne:
lapu zaļums (Chlorophyll) MWM. VII, 714; Plur. zaļumi,
a) das Grüne (in der Natur), das Grünwerk; das Gemüse
Frauenb.: pastaigāt pa zaļumiem LP. VII, 183. iziet zaļumuos Dr. ārpus pilsē̦ta spēlējas bē̦rni pa zaļumiem LP. VI, 599. pajūgs un... zirgi... bija puškuoti zaļumiem BW. III, 1, S. 9. vasarā zirgs dabū zaļumus (frisches Gras), rudenī negrib ēst sienu Ahs.;
b) das Grünfest, ein Fest im Grünen, unter freiem Himmel
Frauenb., Saikava u. a. Zu zel̂t.
Avots: ME IV, 687, 688
zarot
zaruôt,
1) Äste, Zweige treiben
U., Spr., Bers., PS.: kuocinš jau sāk zaruot PS. audz, bērziņ, zaruo kupls! BW. 11631, 1. ve̦cābele zaruojuse 3190, tas (= rudzis) uzauga zaruodams 32544. nu zaruo un zied tā (= puķīte) Rainis Gō"tes dzeja 16;
2) Strahlen werfen
U.: ej, saulīt, drīz zemē sīkus zarus zaruodama! BW. 25180. nuoiet saule vakarā ze̦lta zarus zaruodama 33879, 4 (ähnlich: 18135, 1; FBR. XI, 139;
3) Äste abhauen:
kam zariņus nezaruoji? BW. 30331. ņem cirvi un sāc zaruot! Frauenb.;
4) "?": meitas... zaruo zīdu vainadziņu BW. 13245;
5) "?": lai zaruoja tautu dē̦ls BW. 18934. Refl. -tiês,
1) Zweige treiben
Fockenhof, Schibbenhof; sich verästeln, verzweigen U., Adsel, Assiten, Autz, Bers., Drosth., Ellei, Golg., Grenzhof, Jürg., Laud., Mesoten, Nauksch., Nötk., PS., Ruba, Schwarden, Sermus, Siuxt, Ukri, Vīt.: lai (sc.: ieviņa) kupla auga, lai zaruojās BW. 33606, 7. ja tu ābeles zariem galus apgriêzīsi, tad griêzumā sāks zaruoties Vīt. upe zaruojas Golg. u. a. ceļš zaruojas Jürg. u. a.;
2) sich bräsen
U.;
3) zanken, streiten
Lennew.;
4) "?": tautu meita zaruojās [?] BW. 6104, 5.
Avots: ME IV, 691, 692
1) Äste, Zweige treiben
U., Spr., Bers., PS.: kuocinš jau sāk zaruot PS. audz, bērziņ, zaruo kupls! BW. 11631, 1. ve̦cābele zaruojuse 3190, tas (= rudzis) uzauga zaruodams 32544. nu zaruo un zied tā (= puķīte) Rainis Gō"tes dzeja 16;
2) Strahlen werfen
U.: ej, saulīt, drīz zemē sīkus zarus zaruodama! BW. 25180. nuoiet saule vakarā ze̦lta zarus zaruodama 33879, 4 (ähnlich: 18135, 1; FBR. XI, 139;
3) Äste abhauen:
kam zariņus nezaruoji? BW. 30331. ņem cirvi un sāc zaruot! Frauenb.;
4) "?": meitas... zaruo zīdu vainadziņu BW. 13245;
5) "?": lai zaruoja tautu dē̦ls BW. 18934. Refl. -tiês,
1) Zweige treiben
Fockenhof, Schibbenhof; sich verästeln, verzweigen U., Adsel, Assiten, Autz, Bers., Drosth., Ellei, Golg., Grenzhof, Jürg., Laud., Mesoten, Nauksch., Nötk., PS., Ruba, Schwarden, Sermus, Siuxt, Ukri, Vīt.: lai (sc.: ieviņa) kupla auga, lai zaruojās BW. 33606, 7. ja tu ābeles zariem galus apgriêzīsi, tad griêzumā sāks zaruoties Vīt. upe zaruojas Golg. u. a. ceļš zaruojas Jürg. u. a.;
2) sich bräsen
U.;
3) zanken, streiten
Lennew.;
4) "?": tautu meita zaruojās [?] BW. 6104, 5.
Avots: ME IV, 691, 692
zelme
I zel̂me, eingegrastes, grünendes Getreide od. Gras Schibbenhof (mit êl ); kräftiger, üppiger Wuchs: zelmenis rudziem ir, bet zel̂me nav laba Ermes; unter der Oberfläche des Wassers wachsende Pflanzen (Algen?) Ermes; zel̂mes Ramdam, Stellen im Getreide, wo die Getreidehalme höher sind als in der Umgebung.
Avots: ME IV, 704
Avots: ME IV, 704
zelmenis
zel̂menis C., Nötk., PS., Sessw., zelmenis Rutzau, (mit "èl 2 ") Līvāni, Ramdam, Stockm., zelmenis Bers., Doblen, Golg., Kalzenau, Lubn., Meiran, LKVv., zel̂minis Gr: Buschh, zel̂minis 2 Dunika, zèlminis 2 Vīt., zelminis Ob.Bartau n. U., Selb., ein eingegrastes Roggenfeld; Eingegrastes, junge Triebe überhaupt Sessw.: rudzi labi iezē̦luši: tāds zelmenis, ka pat pļaut var rudzzāli Vīt. ap rudzu tīrumu, kur jau bija labs zelmenis Janš. Čāp. 44. nākuošā pavasarī viņi (= rudzi)... ņe̦muot zelmeni Nīca 30. (fig.) man zelmenis neuzplauks, ich werde auf keinen grünen Zweig kommen Celm. Nebst li. žeimuõ "Sprössling", rugių̃ žélmenys "Roggenhalme" zu zelt I.
Avots: ME IV, 704
Avots: ME IV, 704
zelts
zè̦lts,
1): vienam bija rudzi, mieži, uotram - ze̦lti, sudrabi BW. 30802 var. ar šituo lītu ze̦lti (Gold, d. h. grosse Fruchtbarkeit)
nāk nuo gaisa Saikava. vai tik tur būs tie ze̦lti (ein gutes Leben)? ebenda. ze̦lti od. ze̦lts auch - der Dünger ebenda;
2): šis ze̦ltais puisēniņš Adolphi Dziesmu grām. 1685, S. 16. Subst. ze̦ltums: ar tuo pautu ze̦ltumu Lange Latv. ārste 79.
Avots: EH II, 804
1): vienam bija rudzi, mieži, uotram - ze̦lti, sudrabi BW. 30802 var. ar šituo lītu ze̦lti (Gold, d. h. grosse Fruchtbarkeit)
nāk nuo gaisa Saikava. vai tik tur būs tie ze̦lti (ein gutes Leben)? ebenda. ze̦lti od. ze̦lts auch - der Dünger ebenda;
2): šis ze̦ltais puisēniņš Adolphi Dziesmu grām. 1685, S. 16. Subst. ze̦ltums: ar tuo pautu ze̦ltumu Lange Latv. ārste 79.
Avots: EH II, 804
zem
zem,
1): ābuliņu sēj ze̦m rudziem un ze̦m auzām AP. ze̦m Je̦lgavas Kaltenbr., in der Umgegend von Mitau;
2): ze̦m svē̦tku Kaltenbr. ze̦m kaŗa ebenda. jau zem svē̦tkiem A.-Ottenhof. ze̦m gaismu Zvirgzdine n. FBR. X, 33.
Avots: EH II, 804
1): ābuliņu sēj ze̦m rudziem un ze̦m auzām AP. ze̦m Je̦lgavas Kaltenbr., in der Umgegend von Mitau;
2): ze̦m svē̦tku Kaltenbr. ze̦m kaŗa ebenda. jau zem svē̦tkiem A.-Ottenhof. ze̦m gaismu Zvirgzdine n. FBR. X, 33.
Avots: EH II, 804
ziedēt
ziêdêt (li. žiedèti "blühen"), -du od. -žu (z. B. in Ladenhof und Nabben n. FBR. XI, 77), -dẽju,
1) blühen, Blüten treiben:
Sprw. zied kâ puķe, aug kâ ruoze RKr. VI, 634. kauls, bet tuomē̦r zied VII, 741 (Rätsel). zied ābele baltis ziedis BW. 4287, 1. ieviņ [a] ziež (Var.: zied) kalniņā 25885, 6. puķīti, kas ziež (Var.: zied) vidū e̦ze̦rā 7668. zied, puķīte! šī dieniņa ziežamā 17691. ruozes ziež (Var.: zied) 6467 var. balta zied laukmalē, vai bij ieva, vai ābele? 5590. kâ liepiņa ziedē̦dama Br. 465. nuplē̦suši... ziedamu maganeņu 18354, 1. rudzi zied...; tie ziedēja ze̦lta ziedis (Var.: ziedus; baltiem ziediem) 27945. siliņi (Heide), kas ziedēja baltus ziedus 4199. kas ziedēja baltus ziedus (Var.: ar baltiem ziediem zied) 3613 var. e̦ze̦rs zied mēļu ziedus (Var.: ziliem ziediem) 3668, 3 var. ruozes šuovasar daiļus ziedus neziedēja 6449, 4. trīs puķītes, ze̦lta ruozes, ziež man vaigu galiņā 10858. tad, kad pūcei aste ziedēs (d. h. niemals) MWM. VII, 885. ūdens zied, sagt man, wenn sich im Wasser Anabaena flos agnae in grossen Mengen vorfindet Konv. 76. (fig.) zieduošie vaigi Vēr. II, 982. galva zied balti kâ ābele Janš.;
2) bunt sein, bunt schimmern, leuchten:
raibi cimdi zied tautieša ruociņā BW. 15555. mazam bērnam zied visas miesas Frauenb. pirkstu nagi zied ar baltiem raibumiem ebenda. (telīte) zieduošām (Var.: zieduotām) kājiņām BW. 29030 var.;
3) schimmeln
St., U.;
4) anbrechen, tagen:
sāk ziedēt jau gaisma Janš. Dzimtene 2 I, 268. gaisma jau zied austrumu pusē Mežv. ļ. I, 72. blāzma jau zied debess malā Bandavā II, 101. - Subst. ziêdêšana, das Blühen: puķīt, tavu ziedēšanu! BW. 21694; 23840; 23999. cedriņi ziedēja vēl pilnu ziedēšanu Janš.; ziêdẽjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Blühens: nuo šās dienas ziedējuma vīst ziediņi vīstamuo BW. 17691. Nebst li. pražýsti "aufblühen" wohl zu got. keinan "keimen", and. kīmo, ae. cīd "Keim", ahd. frumkīdi "Erstlingsfrucht", arm. cił "Halm" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 544, Fick Wrtb. III 4, 42 f.
Avots: ME IV, 738, 739
1) blühen, Blüten treiben:
Sprw. zied kâ puķe, aug kâ ruoze RKr. VI, 634. kauls, bet tuomē̦r zied VII, 741 (Rätsel). zied ābele baltis ziedis BW. 4287, 1. ieviņ [a] ziež (Var.: zied) kalniņā 25885, 6. puķīti, kas ziež (Var.: zied) vidū e̦ze̦rā 7668. zied, puķīte! šī dieniņa ziežamā 17691. ruozes ziež (Var.: zied) 6467 var. balta zied laukmalē, vai bij ieva, vai ābele? 5590. kâ liepiņa ziedē̦dama Br. 465. nuplē̦suši... ziedamu maganeņu 18354, 1. rudzi zied...; tie ziedēja ze̦lta ziedis (Var.: ziedus; baltiem ziediem) 27945. siliņi (Heide), kas ziedēja baltus ziedus 4199. kas ziedēja baltus ziedus (Var.: ar baltiem ziediem zied) 3613 var. e̦ze̦rs zied mēļu ziedus (Var.: ziliem ziediem) 3668, 3 var. ruozes šuovasar daiļus ziedus neziedēja 6449, 4. trīs puķītes, ze̦lta ruozes, ziež man vaigu galiņā 10858. tad, kad pūcei aste ziedēs (d. h. niemals) MWM. VII, 885. ūdens zied, sagt man, wenn sich im Wasser Anabaena flos agnae in grossen Mengen vorfindet Konv. 76. (fig.) zieduošie vaigi Vēr. II, 982. galva zied balti kâ ābele Janš.;
2) bunt sein, bunt schimmern, leuchten:
raibi cimdi zied tautieša ruociņā BW. 15555. mazam bērnam zied visas miesas Frauenb. pirkstu nagi zied ar baltiem raibumiem ebenda. (telīte) zieduošām (Var.: zieduotām) kājiņām BW. 29030 var.;
3) schimmeln
St., U.;
4) anbrechen, tagen:
sāk ziedēt jau gaisma Janš. Dzimtene 2 I, 268. gaisma jau zied austrumu pusē Mežv. ļ. I, 72. blāzma jau zied debess malā Bandavā II, 101. - Subst. ziêdêšana, das Blühen: puķīt, tavu ziedēšanu! BW. 21694; 23840; 23999. cedriņi ziedēja vēl pilnu ziedēšanu Janš.; ziêdẽjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Blühens: nuo šās dienas ziedējuma vīst ziediņi vīstamuo BW. 17691. Nebst li. pražýsti "aufblühen" wohl zu got. keinan "keimen", and. kīmo, ae. cīd "Keim", ahd. frumkīdi "Erstlingsfrucht", arm. cił "Halm" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 544, Fick Wrtb. III 4, 42 f.
Avots: ME IV, 738, 739
zieds
I ziêds,
1): Jāņa z. AP., Ramkau, melampyrum nemorosum, mārka ziedi Ramkau, lemna.
vienā malā ieraka dievkuociņu; tas bija Annas mīļākais sē̦tu z. Sieva 155. bite savu ziedu nesa BW. 18095. bite, ziedu lasīdama 28657, 3;
2): silta ... diena, kas dabu viļināja uz ziedu Stērste A. Z. 148. zieda laiks Kaltenbr. pašā ziedā salna ķēre ebenda. rudzi jēme dze̦ltani palikt da ziedam Višķi n. Ceļi IX, 394. tagad ievām labs z. AP., Mahlup, Ramkau;
4): brūte visiem deve ziedu AP., Frauenb. ziediņš Baldohn n. BielU., Taufgeld der Paten.
ziêds 2 Orellen, ein kleines Entgelt für das Gewähren eines Ebers od. Bullen. ziêda 2 negliņa Salis, ein Nagel, der dort eingeschlagen wird, wo eine Leiche gewaschen ist, damit das dort vergossene Wasser nichts Schlimmes verursache. dieva zieduos aiziet (scherzweise) Heniņš, krepieren;
9): ziêdiņi 2 Mežamuiža n. Ceļi VIII, 2,32, Quark mit süsser Milch.
ziêdi Erlaa "nemīcīts biezpìens; biezpiena atliekas, kas sastājas sūkalām virsū, kad sasildītā biezpiena vairums jau nuoņe̦mts". ziêdiņš Linden in Kurl. "sildīta piena drumstala". pie katla ziedus strēbt Austriņš Raksti VII, 268;
10): cimdā ieme̦t pa ziedam (= raibumam) AP. naga z. Karls.; ‡
14) die Färbung:
viņas mati bija tumša ze̦lta ziedā Jauns. Kapri 16.
Avots: EH II, 810
1): Jāņa z. AP., Ramkau, melampyrum nemorosum, mārka ziedi Ramkau, lemna.
vienā malā ieraka dievkuociņu; tas bija Annas mīļākais sē̦tu z. Sieva 155. bite savu ziedu nesa BW. 18095. bite, ziedu lasīdama 28657, 3;
2): silta ... diena, kas dabu viļināja uz ziedu Stērste A. Z. 148. zieda laiks Kaltenbr. pašā ziedā salna ķēre ebenda. rudzi jēme dze̦ltani palikt da ziedam Višķi n. Ceļi IX, 394. tagad ievām labs z. AP., Mahlup, Ramkau;
4): brūte visiem deve ziedu AP., Frauenb. ziediņš Baldohn n. BielU., Taufgeld der Paten.
ziêds 2 Orellen, ein kleines Entgelt für das Gewähren eines Ebers od. Bullen. ziêda 2 negliņa Salis, ein Nagel, der dort eingeschlagen wird, wo eine Leiche gewaschen ist, damit das dort vergossene Wasser nichts Schlimmes verursache. dieva zieduos aiziet (scherzweise) Heniņš, krepieren;
9): ziêdiņi 2 Mežamuiža n. Ceļi VIII, 2,32, Quark mit süsser Milch.
ziêdi Erlaa "nemīcīts biezpìens; biezpiena atliekas, kas sastājas sūkalām virsū, kad sasildītā biezpiena vairums jau nuoņe̦mts". ziêdiņš Linden in Kurl. "sildīta piena drumstala". pie katla ziedus strēbt Austriņš Raksti VII, 268;
10): cimdā ieme̦t pa ziedam (= raibumam) AP. naga z. Karls.; ‡
14) die Färbung:
viņas mati bija tumša ze̦lta ziedā Jauns. Kapri 16.
Avots: EH II, 810
zināt
zinât (li. žinóti, apr. -sinnat), zinu, zinãju,
1) wissen, kennen, verstehen:
skaidri zinu, ich weiss genau Mērn. l. 11. labāk zini daudz, saki maz! 20. kas daudz zin, tas daudz min Br. sak. v. 1515. zināt paduomu LP. III, 75. rašuoties kāds labu... paduomu zinus VI, 433. tu kuo zini? tu esi nakti dzimusi! Bērziņš. kuo zin (Var.: kas zin; was weiss man, wer weiss), pats vai mācēji cūkai sili pataisīt BW. 22595, 10. var. tu precies un daries, - es nezinu ne rīta, ne vakara (ich weiss davon nichts) Janš. B. 209 (ähnlich LP. II, 49, Manzel Post. III, 141). ne brālīši mani zina (wissen, wo ich bin), ne es zinu bālenīšus BW. 26660. kau es būtu zinājusi tādu suni tautu dē̦lu (gewusst, das der tautu de̦ls ein solcher Hund ist) 21675. ja tu zini lielu pūru (dass die Aussteuer gross ist) 7654. zināju Anniņu bagātu meitu BW. I, S. 883, № 1304 1. zināj[u] tē̦vu klausījusi (ich wusste, dass ich dem Vater gehorcht hatte) BW. 16418, 4. Pēterim... plekste gul skutulā; nezin dūris (er weiss nicht, ob er die plekste stechen soll), nezin griêzis, nezin bāzis kabatā. bāz jel, muļķi, kabatā! 19355. man līkstiņa sen zināma 1664. man vietiņa sen zināma 7833. mūsu dienas gan zināmas 29139. nav laivīnu es ielaidis, - jau zināms bālīnuos 13688. nu, zināma lieta Mērn. l. 45. nezināmais (von dem jem. nichts weiss) brālis LP. VII, 450. viņam bijis tāds vīriņš zināms VI, 6. nuolika bļuodu zināmā vietā VII, 287. zināmu darīt, bekannt machen, zu wissen geben: lai daru jums zināmu, ka... LP. VII, 371. ka[d] likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi Sadz. viļņi 156. nezināja, kuo darīt, kuo ne Dīcm. pas. v. I, 54. nezināja vairs, kas ļauns vārds LP. I, 187. neliekuos (ne) zinuot (zinis LP. VI, 773, zinīts A. XXI, 43, zinus Puriņš Nauda 35, zinīties LP. VI, 219. VII, 1062, zinuots MWM. X, 203, zinīt) sich stelle mich an, als ob ich (von jem. oder etwas) nichts wüsste, ich ignoriere, nehme keine Rücksicht auf: kungs... nelicies gar saņēmējiem ne zinuot LP. III, 110. kam... piede̦ŗ tas neliekas zinuot RKr. VII, m. 1381. šī klausās, klausās, - nezin ne krustiem, ne šķē̦rsām (weiss gar nichts) LP. VI, 311 (ähnlich IV, 153). ne manuot, ne zinuot gultiņa bij aizne̦suse Daiļu pie tē̦va LP. III, 94. kas zin, wer weiss, vielleicht U. kas tad zin, wer maģs wissen, Gott weiss U. lai kâ zin (kas zin) kâ strādā St., man mag noch so gut arbeiten U. tur nezin kas nāk St., da kommt irgend jemand U. viņš nezin kur ies St., er wird Gott weiss wo hingehen. ne zināt nezinām, das ist uns völlig unbekannt U. lai dievs par tuo zin, darüber möge Gott richten! U. bij man tevi sen zināt (kennen)! BW. 24904; 26821. māte savu dē̦lu teica; kas tuo dē̦lu nezināja? 15601. vai tie bija nezināmi? 15606. zināma tautinu maize 19413. zināja (verstanden) padarīt 6853 var. dar[i]. māsī, kâ tu zini! 15457. manis dēļ dari, kâ zini! A. XI, 99. pieciet mani, māmuliņa, kâ tu pate zinādama! BW. 17330. zē̦ns ietinies pakulu būkšķī, kâ nu zinājis LP. III, 94. apse̦dz tuos, cik nu zin un pruot VI, 496. zinājis nu tâ labi slaidi pa trepēm lejā un kaņepēs iekšā (scil.: skriet) A. XX, 118. nuotvert ne zināt Etn. II, 87;
2) zinât paŗ sorgen für
U.: tad nu jūs ar... par tuo manu dē̦lu zināt! A. XI, 104. es par tām zināšu JlgRKr. III, 68. Refl. -tiês,
1) gemeinschaftlich etwas wissen; untereinander im Einverständnis sein:
tie divi nu zinājās kuopā, kas še... nuotiek Pas. II, 299. gadiem tâ kuopā tie zinājās abi Lapsa-Kūm. 14. mums pašiem jārunā, mums pašiem jāzinas BW. 15062, 6;
2) sich kennen
U.;
3) sich bewusst sein
U.: es jau tuo zinuos Mag. XIII, 13. es ne˙kā nezinuos LP. II, 26. es sirdī ļauna nezinuos A. XXI, 595. tik vien dzēru kruodziņā, kâ var [u] sevi zināties BW. 20069. zinājuos tautu galdu trīs gadiņi nemazgātu 26006, 7. rudzi auga liela ceļa maliņā; zinājās naudas rudzi 27944; 27946. cik daudz gan tu par citiem pārāks zinies? Götes dzejas 5. zinies grūti auklējusi! BW. 15079, 2. zinuos tē̦va klausījuse 16440. zinājuos nemākuot... audekliņa 7327. ruokas darba nebijās, zinājās padaruot (Var.: padarīt) 6853. zinājuos valkādama (vaiņagu); šī beidzama vasariņa 5878; (mit abhängigem Infinitiv) voraussehen, dass: zinājuos ar tautieti visai mīļi nedzīvuot BW. 7479. ja zinies neizbēgt 13341; vorhaben, beabsichtigen: ja zinies neklausīt manas... māmuliņas BW. 15702. ja zinies (Var.: gribēji) ļaužu būt 4693;
4) sich verstehen
U.: mēs zināmies U.;
5) zusehen, sorgen:
lai nu zinās paši Alm. Kaislību vārdā 77. zinies nu, kâ ar šādu gudrinieku tiec galā! Janš. Bandavā I, 115. par tuo jāzinās un jārūpēs jums pašiem 104. - Subst. zinâšana, das Wissen, Kennen, Verstehen: varējis iet uz māju pa zināšanai LP. VII, 949. plaša zināšana Ar. Mat. Kr. Vald. 53; zinâšanas, Kenntnisse, Wissen: jāiegūst zināma izglītība un zināšanas Vēr. II, 162; zinâtãjs (li. žinótojas),
1) wer etwas weiss, kennt, versteht, ein Kenner Frauenb.:
ja nu tāds zinātājs, tad stāsti! Mērn. l. 325. tas būšuot... dievvārdu zinātājs BW. I, S. 184;
2) wer zu wissen, zu sorgen hat:
Anuža nav par Lienu sen vairs ne˙kāda zinātāja Mērn. l. 44;
3) ein Zauberer
Frauenb., U. Nebst pazĩt und zìme zu li. žénklas "Zeichen", apr. ebsentliuns "bezeichnet", ai. jānāmi "ich weiss", jñātá-ḥ, gr. γνωτός, air. gnàth "bekannt", lat. ignōtus "unbekannt", av. paiti-zānatā "ihr erkennt an", apers. adānā "er wusste", got. kunnan "(er) kennen", kann "ich kenne", arm. caneay "ich erkannte", aksl. znati "wissen, kennen", ahd. urknāt " Erkenntnis" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 578 ff., Trautmann Wrtb. 370 f., Boisacq Dict. 148 f., Meillet Bull. de la Soc. de ling. de Paris XXVII, 55 und Mèl. ling. ff. à Vendryes 275 ff. Slav. znati ist vielleicht wenigstens mundartlich aus zьnati entstanden, vgl. russ. знамо "извѣстно" (= li. žinoma?).
Avots: ME IV, 721, 722, 723
1) wissen, kennen, verstehen:
skaidri zinu, ich weiss genau Mērn. l. 11. labāk zini daudz, saki maz! 20. kas daudz zin, tas daudz min Br. sak. v. 1515. zināt paduomu LP. III, 75. rašuoties kāds labu... paduomu zinus VI, 433. tu kuo zini? tu esi nakti dzimusi! Bērziņš. kuo zin (Var.: kas zin; was weiss man, wer weiss), pats vai mācēji cūkai sili pataisīt BW. 22595, 10. var. tu precies un daries, - es nezinu ne rīta, ne vakara (ich weiss davon nichts) Janš. B. 209 (ähnlich LP. II, 49, Manzel Post. III, 141). ne brālīši mani zina (wissen, wo ich bin), ne es zinu bālenīšus BW. 26660. kau es būtu zinājusi tādu suni tautu dē̦lu (gewusst, das der tautu de̦ls ein solcher Hund ist) 21675. ja tu zini lielu pūru (dass die Aussteuer gross ist) 7654. zināju Anniņu bagātu meitu BW. I, S. 883, № 1304 1. zināj[u] tē̦vu klausījusi (ich wusste, dass ich dem Vater gehorcht hatte) BW. 16418, 4. Pēterim... plekste gul skutulā; nezin dūris (er weiss nicht, ob er die plekste stechen soll), nezin griêzis, nezin bāzis kabatā. bāz jel, muļķi, kabatā! 19355. man līkstiņa sen zināma 1664. man vietiņa sen zināma 7833. mūsu dienas gan zināmas 29139. nav laivīnu es ielaidis, - jau zināms bālīnuos 13688. nu, zināma lieta Mērn. l. 45. nezināmais (von dem jem. nichts weiss) brālis LP. VII, 450. viņam bijis tāds vīriņš zināms VI, 6. nuolika bļuodu zināmā vietā VII, 287. zināmu darīt, bekannt machen, zu wissen geben: lai daru jums zināmu, ka... LP. VII, 371. ka[d] likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi Sadz. viļņi 156. nezināja, kuo darīt, kuo ne Dīcm. pas. v. I, 54. nezināja vairs, kas ļauns vārds LP. I, 187. neliekuos (ne) zinuot (zinis LP. VI, 773, zinīts A. XXI, 43, zinus Puriņš Nauda 35, zinīties LP. VI, 219. VII, 1062, zinuots MWM. X, 203, zinīt) sich stelle mich an, als ob ich (von jem. oder etwas) nichts wüsste, ich ignoriere, nehme keine Rücksicht auf: kungs... nelicies gar saņēmējiem ne zinuot LP. III, 110. kam... piede̦ŗ tas neliekas zinuot RKr. VII, m. 1381. šī klausās, klausās, - nezin ne krustiem, ne šķē̦rsām (weiss gar nichts) LP. VI, 311 (ähnlich IV, 153). ne manuot, ne zinuot gultiņa bij aizne̦suse Daiļu pie tē̦va LP. III, 94. kas zin, wer weiss, vielleicht U. kas tad zin, wer maģs wissen, Gott weiss U. lai kâ zin (kas zin) kâ strādā St., man mag noch so gut arbeiten U. tur nezin kas nāk St., da kommt irgend jemand U. viņš nezin kur ies St., er wird Gott weiss wo hingehen. ne zināt nezinām, das ist uns völlig unbekannt U. lai dievs par tuo zin, darüber möge Gott richten! U. bij man tevi sen zināt (kennen)! BW. 24904; 26821. māte savu dē̦lu teica; kas tuo dē̦lu nezināja? 15601. vai tie bija nezināmi? 15606. zināma tautinu maize 19413. zināja (verstanden) padarīt 6853 var. dar[i]. māsī, kâ tu zini! 15457. manis dēļ dari, kâ zini! A. XI, 99. pieciet mani, māmuliņa, kâ tu pate zinādama! BW. 17330. zē̦ns ietinies pakulu būkšķī, kâ nu zinājis LP. III, 94. apse̦dz tuos, cik nu zin un pruot VI, 496. zinājis nu tâ labi slaidi pa trepēm lejā un kaņepēs iekšā (scil.: skriet) A. XX, 118. nuotvert ne zināt Etn. II, 87;
2) zinât paŗ sorgen für
U.: tad nu jūs ar... par tuo manu dē̦lu zināt! A. XI, 104. es par tām zināšu JlgRKr. III, 68. Refl. -tiês,
1) gemeinschaftlich etwas wissen; untereinander im Einverständnis sein:
tie divi nu zinājās kuopā, kas še... nuotiek Pas. II, 299. gadiem tâ kuopā tie zinājās abi Lapsa-Kūm. 14. mums pašiem jārunā, mums pašiem jāzinas BW. 15062, 6;
2) sich kennen
U.;
3) sich bewusst sein
U.: es jau tuo zinuos Mag. XIII, 13. es ne˙kā nezinuos LP. II, 26. es sirdī ļauna nezinuos A. XXI, 595. tik vien dzēru kruodziņā, kâ var [u] sevi zināties BW. 20069. zinājuos tautu galdu trīs gadiņi nemazgātu 26006, 7. rudzi auga liela ceļa maliņā; zinājās naudas rudzi 27944; 27946. cik daudz gan tu par citiem pārāks zinies? Götes dzejas 5. zinies grūti auklējusi! BW. 15079, 2. zinuos tē̦va klausījuse 16440. zinājuos nemākuot... audekliņa 7327. ruokas darba nebijās, zinājās padaruot (Var.: padarīt) 6853. zinājuos valkādama (vaiņagu); šī beidzama vasariņa 5878; (mit abhängigem Infinitiv) voraussehen, dass: zinājuos ar tautieti visai mīļi nedzīvuot BW. 7479. ja zinies neizbēgt 13341; vorhaben, beabsichtigen: ja zinies neklausīt manas... māmuliņas BW. 15702. ja zinies (Var.: gribēji) ļaužu būt 4693;
4) sich verstehen
U.: mēs zināmies U.;
5) zusehen, sorgen:
lai nu zinās paši Alm. Kaislību vārdā 77. zinies nu, kâ ar šādu gudrinieku tiec galā! Janš. Bandavā I, 115. par tuo jāzinās un jārūpēs jums pašiem 104. - Subst. zinâšana, das Wissen, Kennen, Verstehen: varējis iet uz māju pa zināšanai LP. VII, 949. plaša zināšana Ar. Mat. Kr. Vald. 53; zinâšanas, Kenntnisse, Wissen: jāiegūst zināma izglītība un zināšanas Vēr. II, 162; zinâtãjs (li. žinótojas),
1) wer etwas weiss, kennt, versteht, ein Kenner Frauenb.:
ja nu tāds zinātājs, tad stāsti! Mērn. l. 325. tas būšuot... dievvārdu zinātājs BW. I, S. 184;
2) wer zu wissen, zu sorgen hat:
Anuža nav par Lienu sen vairs ne˙kāda zinātāja Mērn. l. 44;
3) ein Zauberer
Frauenb., U. Nebst pazĩt und zìme zu li. žénklas "Zeichen", apr. ebsentliuns "bezeichnet", ai. jānāmi "ich weiss", jñātá-ḥ, gr. γνωτός, air. gnàth "bekannt", lat. ignōtus "unbekannt", av. paiti-zānatā "ihr erkennt an", apers. adānā "er wusste", got. kunnan "(er) kennen", kann "ich kenne", arm. caneay "ich erkannte", aksl. znati "wissen, kennen", ahd. urknāt " Erkenntnis" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 578 ff., Trautmann Wrtb. 370 f., Boisacq Dict. 148 f., Meillet Bull. de la Soc. de ling. de Paris XXVII, 55 und Mèl. ling. ff. à Vendryes 275 ff. Slav. znati ist vielleicht wenigstens mundartlich aus zьnati entstanden, vgl. russ. знамо "извѣстно" (= li. žinoma?).
Avots: ME IV, 721, 722, 723
žļaga
I žļaga,
1) etwas Aufgeweichtes
Druw.; nasses Holz Saikava; nasses Getreide Saikava: rudzi bija slapji; salmi nāca ārā nuo mašīnas kâ žļaga Druw. tur jau nuo (izklātiem) liniem vairs ne˙kā nav; tik tāda žļaga (eine verfaulte Masse) vien palikuse Bauske. piene̦susi tādu žļagu (nasses Holz, Späne usw.); kas tev nu duos degt! Saikava; eine hässliche, feuchte Masse, Erde Erlaa;
2) Nasser, unfruchtbarer Sandboden
Plm. n. RKr. XVII, 87, solche Erde unter der Humusschicht Tirs.: mums tīrumuos zem plānās aŗamās kārtas ir baltā vai rudā neauglīgā žļaga; rudenī vai pavasarī veļas gar arklu, ka žļagzd vien Plm. jaunsaimniekam piešķiruši tādu žļagu Saikava;
3) Spülicht
Grawendahl;
4) eine schlecht geratene Speise; schlecht ausgebackenes Brot
Grawendahl. Vgl. zlags.
Avots: ME IV, 814
1) etwas Aufgeweichtes
Druw.; nasses Holz Saikava; nasses Getreide Saikava: rudzi bija slapji; salmi nāca ārā nuo mašīnas kâ žļaga Druw. tur jau nuo (izklātiem) liniem vairs ne˙kā nav; tik tāda žļaga (eine verfaulte Masse) vien palikuse Bauske. piene̦susi tādu žļagu (nasses Holz, Späne usw.); kas tev nu duos degt! Saikava; eine hässliche, feuchte Masse, Erde Erlaa;
2) Nasser, unfruchtbarer Sandboden
Plm. n. RKr. XVII, 87, solche Erde unter der Humusschicht Tirs.: mums tīrumuos zem plānās aŗamās kārtas ir baltā vai rudā neauglīgā žļaga; rudenī vai pavasarī veļas gar arklu, ka žļagzd vien Plm. jaunsaimniekam piešķiruši tādu žļagu Saikava;
3) Spülicht
Grawendahl;
4) eine schlecht geratene Speise; schlecht ausgebackenes Brot
Grawendahl. Vgl. zlags.
Avots: ME IV, 814
žņakšēt
žūža
III žūža, comm., Demin. žūžītis "?": kas tev kait, līgaviņa, ar žūžīti nedzīvuot? žūžam rudzi, žūžam mieži, žūžam bē̦ri kumeliņi BW. 22758, 1.
Avots: ME IV, 838
Avots: ME IV, 838
zvāla
zvāla,
1) zvāla Spr., zvāle, zvā̀ls 2 Ramkau, = vāla 1: sìena zvāles (Var.: vāles, vāla) galiņā BW. V, S. 242. izkapts zâli gulda zvālē Zalktis I, 94;
2) = veldre: labība zvāliem sazvilst Celm. rudzi zvālu zvāliem Kaudz. labība sakritusi zvàlā (Jürg.) oder zvàlē (Schujen);
3) die Welle
Spr. Zu zvelt II.
Avots: ME IV, 767
1) zvāla Spr., zvāle, zvā̀ls 2 Ramkau, = vāla 1: sìena zvāles (Var.: vāles, vāla) galiņā BW. V, S. 242. izkapts zâli gulda zvālē Zalktis I, 94;
2) = veldre: labība zvāliem sazvilst Celm. rudzi zvālu zvāliem Kaudz. labība sakritusi zvàlā (Jürg.) oder zvàlē (Schujen);
3) die Welle
Spr. Zu zvelt II.
Avots: ME IV, 767
žvārgzdēt
žvirkstēt
žvir̃kstêt Sassm. ("klirren"), Stenden, = zvirkstêt, švirkstêt: zirņi, akmeņi beŗuot žvirkst Lis. pārgatavuojušies rudzi pļaujuot birst, ka žvir̃kst Sassm. celiņa grants zem kājām žvir̃kst Stenden, N. - Wohlfahrt. dzirdama... pastalu žvirkstēšana un zvirgzdaiņā... ceļa Janš. Bandavā I, 327. ja būs rudzi, tad žvirkstēs BW. 25853, 1 var. (Var.: refl. žvirkstējās 25853 var.). zuobȩns kaujuoties žvirkst Sassm., atslȩ̄gas, nauda kabatā žvirkst Sassm. žvir̃kst dȩguot sausi paegļi Frauenb. cirvji (strādājuot) žvirkstēja Jaun. mežk. 63. vicinādams pātagu, tâ ka aukla žvirkstȩ̄dama gaisā luocījās 153. žvirkst smiltis ar barību nuokļuvušas starp zuobiem AP., Meselau.
Avots: ME IV, 846
Avots: ME IV, 846