Paplašinātā meklēšana

burstīšanās, das Hexen, das Zaubern Konv. ² 3461.

Avots: ME I, 354

[mātīši, verheiratete Frauen, Mütter Golg., Warkh.]

Avots: ME II, 589

netĩšãm [li. netyčiom Niemi 1351], netĩšãmis (li. netyčiomìs), netĩši, netĩšu [Glück IV Mos. 25, 22], netĩšus, unabsichtlich, von ungefähr: netīšām (Var. 24: netīšamis) es iesēdu tautu dē̦la kamanās BW. 17889, 4. ai mīļie bāleliņi, tas nuotika netīšām 13646. viņš bij atnācis gluži netīšu A. XIV, 90. bērēs tīšā prātā saplēš traukus, ja netīšus ne˙viens nesaplīst LP. II, 138.

Avots: ME II, 737

[netĩšĩba Wid., die Ünabsichtlichkeit, der Zufall.]

Avots: ME II, 737

netĩšs, ‡ Subst. netĩšums, der Zufall: cik ... laimīgs n˙! kaut tādi netīšumi atkārtuotuos nu ik dienas! Janš. Bandavā I, 225.

Avots: EH II, 21

netĩšs, unabsichtilch, zufällig: netīšs nuoziegums, grē̦ks. dabūjis netīšu sitienu pa deniņiem, - gatavs LP. VII, 37.

Avots: ME II, 737

‡ pãrtĩš Ramkau, pãrtĩšus AP., = tĩšãm: p. kaitināt.

Avots: EH XIII, 214

[pãrtīšs, nicht ernst gemeint: tur tad atkal bija dzirdams daudz juoku, daudz pārtīšu spē̦kuošanuos vārduos Kaudz. M. Atmiņas I, 19. kas tā varē jusi būt tāda par bardzību - pārtīšu vai nuo patiesības? Jaunie mērn. laiki II, 136. Daneben ein pārtĩšam N.-Peb. "= tĩšãm" .]

Avots: ME III, 183

pašìestâstîšanâs,* die Selbstbeschwatzung Saul.

Avots: ME III, 112

‡ patīšām Pas. IX, 464, = tĩšām: meita p. izlaidusi uguni Pas. V, 424.

Avots: EH XIII, 182

‡ pirtīši BW. 1445 var., = pìrtīžas (2 od. 3?).

Avots: EH XIII, 239

‡ pustĩšām, halbwegs absichtlich: p. guovis ganu, nuovadiņa lūkuodama Blieden n. FBR. XVI, 105.

Avots: EH II, 334

saũlrietīši: sempervivum soboliferum (> saũr-) Weissensee.

Avots: EH XVI, 460

saũlrietīši A. XX, 133; XXI, 415, saulrietītes Apsk, v. J. 1903, S. 436, eine Blumenart.

Avots: ME III, 774

tīš Etn. III, 11, =tiš, Interjektion, gebraucht zum Fortscheuchen der Hühner.

Avots: ME IV, 204

tĩšām: pa t. Orellen, absichtlich.

Avots: EH II, 686

tīšam (unter tĩšām): auch Lennew., Üxküll.

Avots: EH II, 686

tĩšām AP., Līn., Serbigal, Wolm., (mit ì ² ) Bers., Kalz., Lös., Nerft, Prl., tīšam Bauske, Segew., tĩšam Iw., Ruj., Salis, tīšam U., tīši U., tīšis Seibolt, tĩšu Dunika, Līn., tĩšum Iw. n. FBR. VI, 56, Alschw., tĩšus Dunika, Adv., mit Fleiss, geflissentlich, vorsätzlich U., absichtlich; zum Trotz: cilvē̦ks tīši sev galu padara LP. V, 66. arājs tīšu gājis nuoskatīties VII, 214. kad tik nebūtu tuo tīšam man slēpis 345. tuo viņš dara it kâ tīšu Janš. Dzimtene V, 460. tīšu tie tuo nezina Glück II Petrus 3, 5. ja mēs tīši grē̦kuojam Hebr. 10, 26. neraugiet raudas manas! pate tīšu šnukstīnāju BW. 17243, 2 var. brāļi mani ķēdēm sēja, nelaiž mani tautiņās. tīšam (Var.: tīša) gāju tautiņās, pušu rāvu vara ķēdes 18189, 4. tīšu, tīšu, kâ varēju, tautu dē̦lu kaitināju 33089, 16. tīšām tautas man darīja, es tīšām atdarīju: tautas lauza liepai zarus, es uozuolam galuotnīti 15722. tautiet[i]s manim tīši dara, es tautietim vēl tīšāki 24632, 2. tīšu, tīšu (Var.: tīši, tīši) vanagam zīle dzied kāņepēs BW. 10217, 1 var. skruodelis tam (?) tīšam kavējies labi ilgi LP. V, 27. Nebst li. tyčiomis "absichtlich, zum Possen" zu tītît I.

Avots: ME IV, 205

‡ tīšêt "?": vainudzeni ... sadauzīju māmeņai tīšē̦dama, kam duod jaunu tauteņās Tdz. 47484. Vgl. li. týčiotis "herausfordernd ärgern".

Avots: EH II, 686

‡ tīšība (aus einem Manuskript), Vorsatz, (meist böse) Absicht.

Avots: EH II, 686

‡ tìši˙pràt ² Kaltenbr., ohne ernstlichen Grund: t. aizgāju da jums.

Avots: EH II, 686

tīšņā likt,

a) "satīt tinumā" (mit î) Nötk.;

b) etwas wohl merken; wohl verwahren
L. (n. U. nicht bekannt);

c) "= tīšām likt" (??) Alswig. Zur Bed. "wohl merken" vgl. tikšņā likt; damit verwechselt?

Avots: ME IV, 205

tīšņis, = tīsnis, ein zusammen festgebundenes Packlein L. Wahrscheinlich mit šņ für sn nach dem gen. tīšņa u. a.

Avots: ME IV, 205

tīšuôt, ‡ Refl. -tiês Frauenb. (mit ĩ), scherzen.

Avots: EH II, 686

tīšuôt, etwas absichtlich tun (mit ĩ) Nötk.; trotzen Bielenstein LSpr. I, 395 (mit ĩ), Nötk.: tē̦vam tīšuot L., St.; "streiten": par vē̦lu tīšuot Boriss God. 64. Vgl. li. týčiuotis "Trotz bieten".

Avots: ME IV, 205

tĩšpràt, Adv., = tīšām: kâ es tīšprāt būtu nuoslēpis vis˙galvenuo MWM. VIII, 887. vecis tīšprāt brīnēdamies iesaucās JR. V, 9.

Avots: ME IV, 205

tĩšpràtîgs, = tīšs: tīšprātīgs sagruozījums RA.

Avots: ME IV, 205

tĩšs: gāju tìšu ² prātu Erlaa. viņš nav t. darītājs ("ļaundarītājs") Seyershof. Subst. tĩšums: viņš tĩšumam (geflissentlich) parāda, kuo var Seyershof.

Avots: EH II, 686

tĩšs BL, Wolm., tìšs ² Kl., Prl., vorsätzlich, geflissentlich, wissentlich L., St., U.: neba tīšas lietas dēļ... sarājās BW. 28910. tīši jeb netīši ceļi Kaudz. M. 285. lal tīšā nāvē neskrien (absichtlich in den Tod laufen) LP. VI, 1007. tīšā prātā LP. III, 50, tīšis prātis Kundzip Vecais Stenders, tīšus prātus, = tīšām, tīšprāt: kara vīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82; tīšu dē̦ku Grünh., = tīšām: vai nu tīšu dē̦ku tuo gribiet grūst nāvei rīklē Alm. Subst. tīšums L., St., der böse Vorsatz, vorsätzliche Bosheit. Dürtte anf Grund von tīšām gebildet sein.

Avots: ME IV, 205

tĩšum (unter tĩšām): auch Seyershof, Suitu k., № 653.

Avots: EH II, 686

‡ tīšuprāt, = tĩšām: pati t. nelīdīs cilpā A. Upītis Laikmetu griežos I, 226.

Avots: EH II, 686

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

àizcìrst, tr.,

1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;

2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;

3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;

4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;

5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,

1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;

2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.

Avots: ME I, 21

àizguldît, verschlafen lassen: tu laikam gribēji mani aizguldīt Vīt. 61; Līze mani ir tīšām aizguldījusi Vīt. 52.

Avots: ME I, 28

àizgũtnĩba, Eifer, Wetteifer, Gier: par šādu rakstīšanas aizgūtnību katrs tuoreiz priecājās Müller 114. šeit nebeidzama aizgūtnība, Wettkampf, Wetteifer Pūrs III, 73. aizgūtnība pēc pasaules mantām A. XI, 583.

Avots: ME I, 28

àizkar̂t: Refl. -tiês, ‡

2) : man netīšām aizkârās Golg. u. a., unversehens habe ich (es) angerührt.

Avots: EH I, 29

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40

âkstît, -u, -ĩju, narrieren: mazs vīriņš ākstījis, juokuojis ganus LP. VII, 478. Refl. -tiês, auch âkstuôtiês Sessw., âkšķuôtiês, âkšuôtiês B.,

1) Possen treiben, Dummheiten machen, sich närrisch gebärden:
tam panāksnieki mauca zirgu sakas kaklā un vēl dažādi ākstījās BW. III, 1, 55. vai ņemsi? kuo āksties? zagts jau nav LP. IV, 107;

2) radebrechen, falsches Deutsch sprechen
Rol.;

3) würgen beim Erbrechen
Sissegal: kuo tu āksties? Subst. âkstîšanâs, albernes, geckenhaftes Benehmen: citādi dzīves smalkumi ir tikai pērtiķa ākstīšanās Kaudz. M.

Avots: ME I, 237

apkapât: a. rudziem (auch von anderem Getreide gesagt) malas, die Ränder des Roggenfeldes ringsum mit der Sense abmähen, um mit der Mähmaschine arbeiten zu können Siuxt. ‡ Refl. -tiês, unversehens ringsum abgehackt werden: netīšām apkapājušās ābeles saknes C.

Avots: EH I, 89, 90

appelêt (li. api[elė´ti), intr., beschimeln: appelējusi maize. tīšām gāju me̦lnu kre̦klu, appelēj'šu vainadziņu BW. 10827.

Avots: ME I, 110

apruna: tā nav nekāda apruna, bet taisnība Kand. dzirdē̦tu paļu un aprunu pastāstīšanu pašai aprunātai Janš. Līgava I, 461.

Avots: EH I, 110

apskàust, tr.,

1) kuo od. kam kuo, od. kuo dēļ cum. gen., beneiden:
kā es apskaudu pēdējuos Vēr. I, 1428. apskaužama dzīve Ar., beneidenswertes Leben;

2) beneidend, besonders mit neidischem Blick schädigen; beschädigen überhaupt, zu Grunde richten, verderben:
tīšā prātā kuokus apskauž LP. V, 146, er beschädigt absichtlich die Bäume. tādi vare̦ni ze̦lta mati, kas tuos būtu apskaudis? LP. V, 358, so herrliche goldene Haare, wer sollte sie wohl (abscherend) verhunzt haben? muļķi, kuo apskaudi bē̦rnus? Tor, warum richtest du deine Kinder zu Grunde? ķēniņam apskaust tik daudz ļaudis, soviel Menschen des Königs vernichten LP. VI, 44.

Avots: ME I, 121

[apskumjuôt, betrüben: tuos ar tīšiem grē̦kiem neapskumjuot Manzel, Post. I, 518.]

Avots: ME I, 122

aptaûstît, tr., betasten, befühlen: aptaustījis luopu muguras Etn. II, 89; pulsu. gan es tev lielus aptaustīšu, ich werde dir schon zeigen Alm.

Avots: ME I, 130

apziêduôt, tr., beschenken, namentlich mit Brautgeschenken ausstatten: es tuo savu vīra guovi ar ziediem apzieduošu (Var.: ar veltēm apveltīšu) BW. 25572, 2.

Avots: ME I, 138

astgals, auch astagals, astagalis, astgalis, astĩgalis C., PS., astigalis,

1) das Schwanzende, ein kleiner Teil:
tie tak nebija visi, kas mums aizšāva gaŗām. kas nu visus deva! tas jau bij tikai tas astīgals A. XIV, 9;

2) das leichte, beim Worfeln hinten (gleichsam als
aste) bleibende, minderwertige Getreide, Achter-, Hinterkorn BW. 8720. gew. Pl., auch astugali, astes, astītes, astīšu gali Etn. I, 94, ašķi, s. dieses, astigalas (Serb.) genannt: tā ir tikai astīgalu labība A. - Peb.; astu (Var.: ašķu) galu alutiņš BW. 19722; aštu gali 21348, 6 (Kontaminationsprodukt aus ašķu u. astu gali);

3) minderwertig, von der Frau; eig. die letzte ihrem Werte nach:
es citkārt, jauns būdams, meitas laidu vējiņā; man pašam gadījās astagala līgaviņa Ar. 924. (Var.: astagaļa, astigaļa, astigaļu, astigales, astesgala, aščugalu (ašču unter dem Einfluss des Litauischen) līgaviņa BW. 22018.)

Kļūdu labojums:
21348, 6 = 21318, 6

Avots: ME I, 145, 146

atdarît (li. atdarýti), tr.,

1) zurücktun, etwas Getanes rückgängig machen, annullieren:
nācu ar tevi parunāties, kamē̦r nav nekas neatdarāms padarīts Kaudz. M. Sprw.: kas padarīts, tuo nevar atdarīt;

2) zurücktun, vergelten im üblen Sinn, sich rächen:
tīšām tautas man darīja, es tīšām atdarīju BW. 15722; nu viņš tuo visu grib atdarīt LP. VII, 436; bet redzi, kādu labumu viņa nu tev atdarīja LP. IV, 185; kad es tev neatdarīšu, tad mani bē̦rni tev tuo atdarīs;

3) auftun, öffnen:
acis, ausis, durvis, luogu, muti, vārtus. Sprw.: kas neatdara acis, atdara maku. Refl. -tiês,

1) sich rächen, vergolten werden:
gan tu redzēsi, brāli: pašam viss tas tev atdarīsies, das alles wird sich an dir rächen Dok. A.;

2) sich auftun, sich öffnen:
acis LP. V, 240, ausis Kundz. St. 5, akmens JK. V, 67, durvis R. Sk. II, 217, kaps LP. IV, 206, pagrabs VII, 1052, ruoka, vārti LP. III, 76, zeme VI, 212. kad durvis pašas nuo sevis atdarās, tad nave nākuot Etn. II, 111.

Avots: ME I, 153

atlikt (li. atlìkti),

1) tr., weg-, zurücklegen, erübrigen, ersparen:
atliek ratiņu pie malas LP. I, 154. viņdien tam lika uzvilkt tē̦va atliktuo kamzuoli Alm. atlikt naudu nebaltām dienām;

2) intr., übrig bleiben, wobei das Übrigbleibende im Nom. od. Gen. steht:
atlika pūra, pietrūka tautas. atlika veltīšu, pietrūka tautiešu BW. III, 1, 19. stārķis gājis, kad tik tam atlikuse vaļa, uz upi mazgāties Etn. IV, 143. Refl. -tiês, übrigbleiben: es dziedāju cauru dienu, man dziesmiņas (od. dziesmiņu) atlikās BW. 915. nuo pils tikai skurstenis atlicies LP. VII, 646. pēc pašam atlikās astagaļa līgaviņa BW. 22018.

Avots: ME I, 173

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.

Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176

atmuôst ‡

2) kad es atmuodu pasauli BielU., als ich Bewusstsein in der Welt bekam; in früher Kindheit kennen lernen
Siuxt: tādu es tuo akmeņu valli e̦su atmuodis, un tādu es tuo pametīšu: ‡

3) atmuodis miegu, vom Schlafe auferwacht
Deglavs Rīga II, 1, 164.

Avots: EH I, 157

atrunât, tr.,

1) abreden, abraten:
K. raudzīja viņu nuo tāda darba atrunāt LP. VI, 517. tie raudzīja viņu atrunāt, lai tīšā nāvē neskrien LP. VI, 1007;

2) wieder, noch einmal reden, wiedererzählen:
kuo ar mani nuorunāja, steidz uotram atrunāt BW. 9024; dafür gew. atstāstīt;

1) entgegnen:
es viņam neatrunāju nevienu vārdu pretim; [

4) nach U. auch: durch Sprechen von etwas losmachen, freimachen
]. Refl. -tiês,

1) likties atrunāties, sich beschwatzen, abraten lassen
A. XIII, 523;

2) redend sich entgegenhalten, sich weigern:
nuo sākuma tas atrunājās, bet... Apsk. I, 455;

3) sich satt reden:
abas dpaudzenes runāja un nevarēja atrunāties ne cauru nakti A. XVI, 297.

Avots: ME I, 187

atskàitît [li. atskaitýti,

1) hersagen:
pātarus, baušļus Kaudz. M.;

2) abziehen, subtrahieren:
vai pruot izdarīt saskaitīšanu, atskaitīšanu? Etn. III, 106;

3) abrechnen, absehen:
atskaituot zirgu dzelzs pinekļu žvadzienus, nekāds cits truoksnis apkārtnes mieru netraucēja JR. IV, 154.

Avots: ME I, 191

atstât (li. atstóti, [russ. отстáть]),

1) intr., sich entfernen, weichen, sich trennen, scheiden, von jem. lassen:
atstāj nuost, nieku puiši BW. 12697. drudzis atstāja Etn. I, 83. man pašam raudas nāca, nuo māmiņas atstājuot Ltd. 1196. tīšām vedu trīs pūriņi, nuo bālīša atstādama BW. 16524, 2; [

2) krepieren:
šuonakt guovs atstāja U.; auglis viņai atstāja U., sie abortierte];

1) tr., zurück-, hinter, verlassen:
Sprm. kas ņe̦mams, ņemt, kas atstājams, atstāt. lauziet, meitas, visus zarus, galuotnītes atstājiet BW. 13250, 44. ce̦turtdienu še es būšu, tad vairs tevis neatstāšu 13257, 2. atstāt darbu, streiken.

Refl. -tiês,

1) sich entfernen, weichen:
pruoties kaunu, atstājies (Var.: atstāj nuost) BW. 11502. drudzis atstājuoties (Var.: atstājuot) LP. VII, 1242;

2) mit nuo, zurücktreten, aufgeben, abtrünnig werden:
atstāties nuo mūrēšanas LP. VII, 372; nuo dieviem VII, 470;

3) mit Inf., aufhören:
atstājās raganās iet LP. VII, 605. atstâjums, die Nachlassenschaft.

Kļūdu labojums:
nieku puiši = nieku puisi
16524, 2 = 16584, 2

Avots: ME I, 197

‡ atveiktiês "?": stāstīšanas brīži nenāca ik˙katru vakaru, bet vienīgi... kad krusttē̦viem prāts atveicās bezrūpīgs un jautrs Kaudz. Atmiņas I, 74.

Avots: EH I, 179

aûstuve, aûstava, austave,

1) das platte Holz, das zum Gurtenmachen gebraucht wird;

2) die Weberspule:
es tev sitīšu ar austavīti BW. 33560;

3) der gewebte Gurt
(U.);

4) der Webestuhl:
tev vajag kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes [nach Bielenstein Holzb. 429 ist mit a. hier ein Brettchen gemeint, auf dem die Fransen gewebt werden];

5) Weberwerkstatt, Weberei
MWM. III, 717; zīda austuve, Seidenweberei D.

Kļūdu labojums:
aiz austuvītes jāiesprauž: BW. 3645, 1. - Hinter austuvītes ist einzufugen: BW. 3645, 1.

Avots: ME I, 229

bim̃bis,

1) das Weinen:
vai jau atkal laiž bimbi vaļām Goldm.;

2) jem., der immer weint:
vai re, kāds bimbis; kāds netīši piedūries, jau pīkst MWM. X, 436.

Avots: ME I, 297

‡ I būksna PV.,

1) "der vor Zorn Redende, undeutlich Redende";

2) "ein verargerter und fauler Mensch";

3) "grūstīšanās";

4) "ein altes, unruhiges Weib".

Avots: EH I, 257

bula Dond., gew. buls, [Dunstkreis um die Sonne Bl.], dunstige, schwüle Luft, Höhenrauch, Dürre Serb., Adsel: bulas [Glück V Mos. 28,22, auch bulu (Jes. 58, 11)], gew. bula [Glück Jerem. 14,1] laiks, schwüle Witterung, Dürre: smagi zem rudeņa bulas viss mieg Skalbe. [caur bulu (dies geschient in einer Winternacht!) spīguo apkārtējo māju ugunis Austriņš Mār. z. 80.] buls nāk pār viņas ūdeņiem Jer. 50,38. tâ zibens šaudījās iz tvaiku bula Asp. es uzsūtīšu lielu karstumu, īstu bulu LP. VI, 509. vienu dienu atsitās bula gaiss. gaiss aplaidies ar bulu AP. bula gaiss ir zilgans, dūmakains, pietvīcis gaiss vasarā. [bula gaiss, dunstige Luft bei heisem Wetter Mittelkurl.] bula gads, ein Notjahr Serbig. būs visi bulā (in der Not) Serbig. bula bites, Wespen, Bremsen u. andere Insekten, die im Sommer bei heisem Wetter in der Luft umherfliegen PS. ["bula bites dzied", saka, kad vasarā sausā laikā ap diviem pēc pusdienas dzirdami klusi elektriski dūcieni, kas atgādina bišu dūkšanu Ronneb. bula mākuoņa Wid., Federwolke; bulu gaisi U., Lämmerwolken.] bulu vasara, ein heiser, dürrer, unfrucntbarer Sommer Mar. [buli, grosse Hitze Korwenhof. Wenn die Urbedeutung etwa "pietvīcis gaiss" ist, kann man mit Persson Beitr. 254 dies Wort etwa zu got. ufbauljan "aufschwellen machen", air. bolach "Beule" u. a. stellen. während Bezzerberger es bei Stokes Wrtb. 180 mit ir. bolad "Geruch" verbunden hat (vergleichen könnte man damit semasiologisch li. tvañkas "Schwüle, Hitze"; tvans "Gestank" RKr. XVII, 60). Dagegen nach Petersson Etymol. Miszellen 34 zu arm. bal "caligo".]

Avots: ME I, 347

I bur̂bulis [PS., C., Wolm., Kr., Lis., Kreuzb., AP., Mar., Bers., Dond., Bächhof, Grünwald, Lemsal u. a. bùrbulis ² K., Nerft], burbula N. - Schwb., Spr., [* burbuls (= li. bur̃bulas), erschlosen aus dem Demin. burbuliņš BW. 29720], eine Luftblase in einer Flüssigkeit, Wasserblase: apaļš mans kumeliņš kâ ūdens burbulītis BW. 29599; burbuļus mest, Wasserblasen erzeugen. ielīdīšu putras baļļiņā un uzmetīšuos par burbuli LP. VI, 147; ziepju b., Seifenblase. viss tik sapņu burbulis, viss tik burbuļu sapnis Zalkt. II, 57. Zu burbināt und li. burbė´ti "клокотать (о кипящей вод); кипѣть с гулом."

Avots: ME I, 352

burtskuoks (unter bur̂ta ² ): turējās īpašu burtskuoku dienu skaitīšanai Janš. Mežv. ļ. I, 224 (s. auch Bandavā I, 6).

Avots: EH I, 255

ce̦rba,

1) eine Locke, eine Krautkopf
Neik. n. U.: [es kritīšu tev ce̦rbā Posendorf;

2) ce̦r̃ba, ein Mensch mit verwühltem Haar
Ronneb.]; zu ce̦ra [und li. kerba "кисть плодов"].

Avots: ME I, 374

cits (li. kìtas),

1) ein anderer, der andere:
puķīt(e), mana līgaviņa, cita vīra ruociņā. Sprw.: es citam, cits man. kur cits, tur es arī. vakarā divas citas raganas mājās pārnāca LP. VII, 1002;

2) cits kas, etwas anderes:
viņam cits kas prātā. cits ne˙kas, nichts anderes;

3) cita pasaule, das Jenseits, die Unterwelt Konv. ²
131;

4) cits cita, citam, citu,

a) einander, bei reziproker Ausdrucksweise zur Verdeutlichung der wechselseitigen Handlung, wenn von mehr als zwei Subjekten die Rede ist:
tās iedamas tautiņās, cita citu vadījās BW. 91. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies 8603,11. ar bailēm visi sāka skatīties cits citam acīs. nāks dieniņa pēc dieniņas, cita citu vadīsim. piecas māmiņas, cita citu dze̦nā (neben dze̦nājas) Tr. III, 30; jau tie sāka cits uz cita (citu);

b) bei wetteifernder Ausführung einer Handlung von mehreren Subjekten:
visi brē̦c un skrien cits caur citu LP. VI, 480. ļaudis steidzas cits par citu;

5) in Distributivsätzen cits mehrmals wiederholt, zuweilen auch mit
vieni, daži abwechselnd,

a) der eine... der andere:
manas baltas vilnainītes, cita īsa, cita gaŗa BW. 4602. citam lēmi lē̦tu mūžu, citu gauži raudināji 1218 kame̦r vieni (daži) pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi precinieki apvaktēja... BW. III, 1,81. In einem anderen Kasus wiederholt: likt galdus citu cita galā, Tische hinter einander stellen;

b) der eine das, der andere jenes:
citam bija cita svārki, citam cita ce̦purīte Ltd. 1427. Wenn in Distributivsätzen ein Adjektiv das Prädikat ist, so kann es sich nach dem im Sing. stehenden cits oder nach dem Plur. des Subjekts richten: bērniņi cits par citu augstāki (od. augstākas) Tr. III, 1320;

6) im temporalen Sinne,

a) auf die Zukunft weisend, der nächste:
citu gadu, tad sūtīšu divi ve̦cuos bāleļiņus. [citu gadu vairs neiešu BW.155.] citu svētdienu, rudeni, ziemu, rītu, nächsten Sonntag, Herbst, Winter, Morgen;

b) auf die Vergangenheit weisend, früher:
citu reizi, citām reizēm, ehemals, früher, einst; citām reizām (citu reizi) dzīvuoja bagāts vīrs LP. VI, 868;

[7) cits, mancher:
cits cilvē̦ks tuo negrib ticēt U.; citi, einige.] Selten kommt dial. auch die definitive Form von cits vor: lai netiku citajam (für citam) BW. 11284. tagad zemnieks kâ katrs citais malu malas izstaigā Neik., A. XIII, 1,35. [Weiterhin zu apr. acc˙pl. kitans "andere", le. atkait li. kisti "sich verändern", keĩsti "wechseln"].

Kļūdu labojums:
vakar = vakarā
1218 = BWp.1218,1

Avots: ME I, 389, 390

‡ dacìest, bis zu einem gewissen Zeitpunkt leiden, dulden, edragen: dacietīšu da gala Zvirgzdine. uz galu (zum Schluss) nezināju, kaî būs d. ebenda.

Avots: EH I, 301

dacìrst, ‡

2) bis zu einer bestimmten Stelle (hin)hauen:
d. kuokam da serdei (serdes Warkl.) Saikava; ‡

3) anschlagen, zuschlagen, einen Hieb versetzen:
dacirtīšu ... spieķi pie grīdas Pas. VIIl, 201. dacērt tam iņģistam pa pakaļu! Warkl.; ‡

4) "?": iesāka dzert un dacirta ("vēl dzēra"), kamē̦r bij iereibuši Lubn.

Avots: EH I, 301

darît, -u, -īju (li. darýti),

1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];

2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,

a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;

b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,

1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;

2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;

3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;

4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;

5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;

6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II ^2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]

Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3

Avots: ME I, 440, 441

I dē̦ka,

1) "freier Wille"
im Instr. tīšu dē̦ku, absichtlich, mit Vorsatz: tīšu dē̦ku skriet nelaimē. jūs mani tīšu dē̦ku negribat saprast;

2) das Naturell, die Charaktereigentümlichkeit:
mans maziņais tādas dē̦kas. vai bijusi pati klāt, vai ne, dzīvuojas pats savā dē̦kā Naud. [Zunächst wohl aus li. dėkà "das Belieben; своенравность", das seinerseits aus dem Slavischen stammt, vgl. čech. bezděky poln. bezdzięki "wider Willen" bei Berneker Wrtb. I, 193 f.]

Avots: ME I, 462

drebinât,

1) fact. zittern machen
(li. drẽbinti), zum Zittern bringen, schütteln: apšu lapa, vējiņš tevi drebināja BW. 8379. kam lapiņas drebināji? 11898. aukstums drebināja un stindzināja bezspēcīguos luocekļus Stari II, 328. pašas dre̦b apšu lapas, ne vējiņa drebināmas BW. 12208;

2) intr., zittern:
krūms drebināja lapām Apsk. I, 613;

3) in kleinem Trab laufen:
zirdziņš smalkiem rikšiem drebināja uz priekšu JR. IV, 33. Refl. -tiês, sich zittern machen, zittern: kūmiņš tīši drebinājās LP. VII, 98. rugāji vējā drebinās A. XX, 411.

Avots: ME I, 496

drìksna;

1): izdzīt (nuomizuot) balkai trīs drīksnas; lai nepūst Saikava. izdzīt mazu drīksnu oder drīksnīti (= vadziņu) runkuļu dēstīšanai ebenda;

4): auch Baltinow, Pilda.

Avots: EH I, 335

driska,

1) ein abgerissenes Stück;
gew. Pl. driskas, Lumpen, Fetzen Ahs.: viņa drēbes bija driskās Vēr. I, 679. grib tās pa driskām pruojām mest MWM. IX, 186. mākuoņi liduo kâ karuoga driskas Vēr. II, 18. smiltienā mē̦tājas tik jē̦las driskas MWM. X, 6. tik salašņi vien nāk ar drisku ce̦purēm Rainis;

2) ["ein Mensch, der
driskas an hat" Morizberg, Mar.; in Mar. u. Bixten auch "ein unordentlicher Mensch"], ein alberner, unbändiger, ["unruhiger" Gotthardsberg] Mensch [Nigr.], Annenburg (vgl. draiska);

[3) "lakstīšanās, pluosīšanās" Lindenhof, Laud., Mar., Domopol, Marienhausen];

4) [das Ausgelassen-, Unbändigsein
M. Siliņš]: nu jē̦riem uzgājusi driska (das bedeute in Gr. - Sessau: man schlachtet jetzt alle Lämmer). [Nebst li. driskà "eine abgeschnittene Partie Garn" zu draska (s. dies)].

Kļūdu labojums:
[das Ausgelassen-, Unbändigsein M. Siliņš]: = [das Ausgelassen-, Unbändigsein M. Siliņš]; 4)

Avots: ME I, 500

dur̃stît, -u, -īju (li. dùrstyti), iter. zu durt, wiederholt stechen, stochern: strādnieks durstījis vilku LP. VII, 853. viņai bij sācis durstīt deniņuos Up. Refl. -tiês,

[1) einander wiederholt stechen;]

2) hapern, stottern, stolpern:
Miķelītis durstīdamies sāk lasīt MWM. VII, 533. "es gribēju tev kuo ieduot, kuo parādīt ", vecis durstījās. viņš tuo darīja veikli bez durstīšanās MWM. VIII, 649. zirgs... pie grāvīša tuomē̦r sāka durstīties Duomas II, 288.

Kļūdu labojums:
VII, 853 = VII, 858

Avots: ME I, 519, 520

dur̃tin, zur Verstärkung von durt: durtin duršu, necirtīšu BW. 1604.

Avots: ME I, 520

dvars Sassm., dvaŗš Dond. n. Bezzenberger Lett. Di. - Stud. 169, dvari in Dond., [Wandsen], eine Art Pforte, welche aus schiebbaren, liegenden Stangen besteht (gew. vārstuļi genannt): ar dieviņu vārti, dvari, es jūs nu vairs nevārstīšu. dvari aizvilkti kārtīm RKr. VI, 88. [Zu dur(v)is (s. dies), slav. dvorź "Hof", la. forum "Vorhof", apers. duvarayā "am Hofe" od. "am Tore" u. a.]

Avots: ME I, 536

eršinât: ärgern, reizen (mit er̂ ² ) Schibbenhof; eršinādams suni ar sprungulu A. Brigadere Dievs, daba, darbs 76. lielākais brālis ... tuos (mazākuos) vēl tīšām eršināja Skarbos vējos 246.

Avots: EH I, 370

gatavs (li. gãtavas),

1) fertig, bereit, vollendet:
ēdiens jau gatavs. [nevar gatavu dirst U., man kann's nicht fertig blasen.] nuo gatava izlīguoja, gatavā ielīguoja Ltd. 1748. lai gatava taisījuos līdz citam rudenim Ltd. 692. kuģi stāvēja uostā gatavi uz iešanu. žīds bij gatavs gaili pirkt LP. VI, 272. tā gatava nācēja, sie ist bereit zu kommen (oft: in des Freiers Haus, d. h. zu heiraten). mudīgi strādnieki jau ap pusdienu bijuši gatavi (fertig mit ihrer Arbeit) Etn. III, 172. kad lini gatavi (wenn die Flachsarbeit beendet ist), tad viņi ve̦d granti Etn. III, 73. gatavi milti! basta!

2) reif:
labība, augļi jau gatavi;

3) fertig, zu Ende, tot:
dabūjis netīšu sitienu pa deniņiem - gatavs LP. VII, 37. kâ lika galvu pret bē̦rzu, gatavs bija LP. V, 166;

4) fertig, dass nichts daran fehlt, leibhaftig, echt:
saimniece bijuse gatava pūce LP. IV, 146. vīrs bijis tāds dieva duots - gatavs vientiesītis VI, 344. sala gatavs tuksnesis IV, 111. ūdeni nest bijušas gatavās muokas Jauns. Balt. gr. I, 16. [Wohl aus slav. gotovъ " fertig" entlehnt.]

Avots: ME I, 609

grâbstît C., [Kl., PS., Schujen, Jürg., Serbigal, AP., Preili, Nerft], grãbstît [Bl., Tr., Gr. -Fssern, Naukschen, Autz, Līn., Nigr., Dond., Selg., Wandsen, Dunika], freqn. von grâbt,

1) zu ergreifen suchen
[grâbstît Arrasch, Ruj., Salis] : tādi vārdi kâ kaislība, vē̦sture nav acumirkļa bē̦rni nedz gaisā grābstīti Kronw. vēju od. vēja grābstīti, windbeuteln Neik. ;

2) harken
[grābstît Salis, Ruj.] : rudzus, seltener sienu BW. 973 : rudzu grābstīšana ir sieviešu darbs Etn. III, 103 ;

3) tappen, tasten :
mana sieva mušas kāva, ap sienām grābstīdama BW. 6929 ;

4) schnappen :
zirdziņš grābstīja lūpām apsē̦rsnuojušu kupe̦nu ;

5) vārdus grābstīt, nach dem passenden Ausdruck suchen, stammeln, nicht rein lesen ; reden, was einem vor den Mund kommt, nachsprechen
U. grābstīt ieme̦slus, Ausflüchte suchen St., U. Refl. -tiês,

1) wiederholt zu greifen suchen, haschen, tappen :
grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. grābstās kâ gar mūri od. kâ pa tumsu, im Dunkeln tappen. grābstījies, - beidzuot atradis vienu ē̦ku LP. V, 260. grābstīšanās pēc vēja Pred. Sal. 1, 14. lai sadega puisim nagi, kas gar mani grābstījās BW. 7375 ;

2) [grãbstîtiês Ruj. Salis.], Unsinnschwatzen, faseln :
tu tikai grābsties vien ; [

3) nach allerlei umhergreifen, um sich zu rechtfertigen
U.].

Kļūdu labojums:
Gr.-Fseern = Gr.-Essern

Avots: ME I, 643

gramdît, ["bewegen"(?); fassen und schütteln Ruj. (mit - am̃); "forwährend hin und her jagen"(?) Druw. (vgl. tramdīt); "scharren" Wandsen (mit - am̃ -)]: nejutīšu, ka mani kāds gramdīs Vēr. I, 685. [Refl. gràmdîtiês Drobbusch, = gramstīties: viņš pa tumsu gramdās. Vgl. auch sagramdīt.]

Avots: ME I, 636

[grāvelêtiês, = grāvêtiês Wid. : caunu var nuoskārst nuo grāvelēšanās un riebīgas bļaustīšanās.]

Avots: ME I, 644

greiznis, der Schiefe : sitīšu greizni pa pašu galvu BW. 12130, 2.

Avots: ME I, 647

grìzte C. (li. grįžtė˜ "связка льну"), auch grīzta, grīzts, -s St. [li. grĩ,žtis "связка"],

1) etw. Zusammengedrehtes:
grib sudraba grīzti (ein zusammengedrehtes Band) grìezt apkārt cauņa ce̦purīti BW. 27132. sudrabiņu grīztu (Strick JK. II, 154) griezu gar dze̦ltānu miežu lauku; pakaļ nāca tautu meita pa sudraba griezumiem BW. 28250, 3. audziet mani balti lini, grīztītēs (Büschel) griezdamies (vom üppigen Wachstum) BW. 28282. kurlām grīztēm un puduriem aug vaivarāji Vēr. II, 2;

2) etwas unordentlich Gedrehtes, Zerwühltes, Zerzaustes:
pa laukiem vēlās pūkainas sniega grīztes Upīte Nemiers 98. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīztēm savē̦lusies. mati savē̦lušies grīztē. arī par šâ un tâ sagrieztiem liniem un sagrieztu labību saka: grīztēm vien sagriezti Lasd.;

3) drall, straff gesponnenes Garn
Dond. n. A. XIII, 329;

4) " eine Tocke Garn, aufgewickeltes Garn"
(unb.): grīztes ir gabaliem satītas dzijas;

5) ein aus Baumzweigen gedrehtes Band:
pūķis pavēlējis saimniekam izraut visas grīztes (rīkstes), ar kuŗām bijuši sagriezti kuopā trīs mieti Etn. II, 8. pūķi varuot nuosist ar sē̦tas grīzti Etn. I, 107. paķēris sē̦tā grīzti un nuositis pūķi LP. VII, 767;

6) grīztītes aude̦klā, Streifen im Gewebe
AP.;

7) ein Bündel:

a) linu grīzte, die Knocke:
nuo uotra aizņe̦mtas linu sukas atduoduot, jāapsien ap linu grīzti, lai aug labi lini RKr. VI, 76. ar ilguošanuos viņa gaida, kad linu grīztīšu klētī pie sienas vairs nebūs Jaunsudr.;

b) der Wulst, der Zopf, die Flechte:
matu grīztas Stari II, 904. mati bij sagriezti pakausē skaistā grīztē R. Sk. II, 251. krati mavu baltajām matu grīztēm ierāiē̦tuo galvu! Apsk.;

c) salmu grīzte, ein Strohwisch:
salmu grīzte vē̦de̦rā. grīzte ir salmu kušķis, ar kuo nuoberž baltus kuoka traukus Naud. māte savākuse deviņus ve̦zumus grīztu LP. VI, 832 1

d) siena grīzte, ein Heubündel
(n. U. eine Grieste = 20 U Heu): Jānis ar dakšām siena grīzti pace̦ldams... MWM. V, 19. kājas viņš aptinis piemirkušām siena grīztēm Bārda;

e) sūnu grīzte, eine aus Moos zusammengedrehte Wulst
Saul.;

f) striķu grīzte, ein Knäuel von Stricken
Purap.;

g) vilnas grīzte, zusammengerollte, ausgetockte Wolle
A. XII, 164: izsukātu vilnu sagriež grīztē Lasd.;

8) der Klumpen, Haufen, etw. Zusammengeballtes:
grīztām cēlās mitra migla Egl. caur mākuoņu grīztēm. migla palsām grīztēm tinas ap pe̦lē̦kajām ēciņām Druva I, 49.

Avots: ME I, 658, 659

ģuñdêt, ‡

2) öffentlich abkündigen
St; künden (?): ziņa, kas tādu puostīšanu ģundē Moskavas nodedz. (Jelgava 1813), S. 4; tirgu ģundēt "einen Markt ausrufen" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 428

ìebràukt, ‡

4) ein-, herein-, hineinfahren
(tr.): ie. vāģus šķūnī AP., Saikava. kad bij iebraukti piedarbā pajūgi Brigadere Daugava 1928, S. 302; ‡

5) = ìebraũcît Dunika (mit aũ ): saimnieks visu naudu iebrauca sev saujā. ‡ Refl. -tiês,

1) vai tev būs īstās mājās iebraucies? Saikava, wirst du - den Weg nicht gut kennend ins rechte Gesinde hineingefahren sein?

2) hineinfahren:
netīšam iebraucuos meitu mātes sētiņā Tdz. 40049;

3) fahrend in Schwung kommen:
viņš tâ iebraucies, ka nevar zirgu nuoturēt Laud., Lubn., Sessw.

Avots: EH I, 504

ìecìrst,

1) einhauen, anfangen zu hauen, hacken (mit dem Beile):
viņš bij iecirtis sev kājā Smilga Aizsnig. ceļš 42. cirvis iecirsts vē̦de̦rā RKr. VII, 530;

2) hineinbauen herstellen:
liek sev luogus iecirst Glück Jerem. 22, 14;

3) (einen Schlag) versetzen (mit der Hand):
iecirst pliķi Lāčpl. 91;

4) hineinstossen, womit hineinfahren in:
kad tik... neiecē̦rt asti lamatās Alm. Kaislību varā 61. pūce iecirtīšuot viņai asuos nagus mugurā Vēr. II, 6. iecirta... pirkstus savuos biezajuos matuos Blaum. Pie skala uguns 3;

5) von Schlagenbissen gebraucht
U.;

6) starr aufrichten:
galvu iecirtis stāv Vēr. II, 519. Refl. - tiês,

1) sich einen Hieb versetzen, sich einhauen:
iecirsties kājā; sich worein verrennen, sich worauf steifen, eigensinnig dabei beharren: [kad iecē̦rtas, kaut griez, ne˙kā nevar darīt, kur kaut uguni uz galvas Mar.] muļķis tādā meitā iecirties LP. VI, 954;

[3) unwirsch werden:
saimnieks ne˙maz nav runājams Dond.];

4) gründlich ins Essen einhauen
Seew. n. U.;

5) energisch dazwischen reden:
"ar Antuonu nav iespējams kuopā strādāt", Andrejs iecē̦rtas spītīgi Purap. Savs kakt. 82. Subst. ìecìrtums,

1) Einhieb, eingehauene Stellen:
tikai daži iecirtumi un ruobi nuomanāmi LP. VI, 1, 204;

2) eine durch Hauen entstendene Wunde:
uz iecirtumu liek sadedzinātas nātnas drēbes pe̦lnus Etn. IV, 115. pret iegriezumiem, iecirtumiem un tamlīdzīgiem ievainuojumiem Etn. IV, 1.

Avots: ME II, 6, 7

ìedulˆdurêt, jem. in den Anfangsgründen des Lesens unterrichten Mag. XIII, 2, 44: bē̦rnu iebuldurēt grāmatā U. Refl. ìebul˜durêtiês, ìebul˜derêtiês, sich unterrichten, sich einüben, sich beibringen: likās iebuldurēties vajadzīguos pātarus Kundziņš Ve̦cais Stenders 13. rakstīšanā arī iebuldurējuos pati Brig. Ceļa jūtīs 122.

Avots: ME II, 5

I ìekļàustît ^2: es iekļaustīšu rūgušuo pienu Mahlup: cūkas dūšīgi iekļaustīja nuo rīta Jāsmuiža, Līvāni.

Avots: EH I, 520

ìelīņuôtiês,

1) "?": būdu luoguos (krẽ̦slā) pirmās uguntiņas ielīņuojās Rīg. Av.;

2) in Bewegung geraten,
"ielīguoties (vom Wasser)": kur ūdens ielīņuosies, tur es ar že̦be̦rklu cirtīšu Oppek., Schwanb.;

3) "staignā vietā ieiet" Kokn.].

Avots: ME II, 40

ìesêst, sich wohin setzen, sich hineinsetzen: netīšām es iesēdu pie tautieša kamanās BW. 17889, 5. ve̦de̦kla dabū iesēst pie panākšiem ratuos BW. III, 1, 98. Refl. - tiês, sich wohin setzen, sich hineinsetzen: vakarā iesēduos uozuoliņa laiviņā. brūte iesēžas vāģuos BW. III, 1, 12.

Avots: ME II, 63

‡ II îksIis Mahlup, Ohnist, (> iksts) Ramkau, Sussei (hier plur. îkšķi), Warkl., Plur. *îkstīši (> ikstīši) Lubn. n. BielU., = īksts I: zirgam kauc îkšķi Lubn., Saikava.

Avots: EH I, 500

‡ ìlgata ² "atlikšana kaŗa klausībā, ieskaitīšana zemessarguos· Warkl. n. FBR. XI, 107: jam izgāja i. par tuo, ka viens pats dēls ... S. dazu FBR. XIII, 156.

Avots: EH I, 429

il˜guôt, lange mauhen, säumen, verziehen (U). Refl. -tiês, sich die Zeit lang werden lassen, sich sehnen: mana dvēsele ilguojas pēc tevis. [man ilguojās jūs redzēt Glück Röm. 1, 11.] Subst. il˜guôšanâs, die Sehnsucht: mana dvēsele gan˙drīz pamirst nou ilguošanās pēc tavas pestīšanas Psalm. 119, 81.

Avots: ME I, 706

izā`rdît [li. išardýti], tr.,

1) trennen:
vīli, drēbes gabala;

2) auseinanderbreiten:
sienu, mē̦slus, re̦lnus. spaiļu izārdīšana pierkrīt sievietēm Etn. III, 103. mē̦slu kājniecei vajadzējis izārdīt vienu pūrvietu par dienu Etn. III, 90;

3) auseinander nehmen, niederreissen:
krē̦slu, gultu. tâ˙pat bij jāduod veltes pie tīši izārdītiem tiltiem BW. III, 1, 62;

4) zerstören:
likt neizārdāmus pamatus Pūrs II, 195. viņš čūskas darbus izārdīs G. L.;

5) geläufig, gewandt sprechen, gut singen:
vai dziedāju, vai runāju, kâ ārdīt izārdīju BW. 411. Refl. -tiês, zur Genüge wüten, toben, sich austoben, sich unabhängig gebärden: kad mežsargi pa pagastu bij izārdījušies... JU.

Avots: ME I, 714

[izbāzît, heimlich zu verstecken andern Personen weggeben: mantu uzrakstīšanas brīdim tuvuojuoties parādnieks savas mantas izbāzīja pie kaimiņiem Druw.]

Avots: ME I, 715

izcilts, hoch, erhaben: dēstīšu tuo uz augstu, izciltu kalnu Hez. 17, 22.

Avots: ME I, 721

I izdzìt (li. išgiñti), tr.,

1) hinaus -, austreiben, vertreiben:
ve̦lnu, spuogu. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. ganus od. luopus izdzīt od. izdzīt allein, dem Hirten das Vieh auf die Trift zu treiben helfen: es pūriņu atvedīšu, tautu ganus izdzīdama BW. 13594. izdzīdama piena prasa 20809. mazuo laiviņu beidzuot izdze̦n uz salu LP. IV, 111. izdzīt vadzi nuo kluča. izdzīt baļķus, malku nuo meža, die Balken, das Holz anführen. luomu labi idzīt, das eingekreiste Wild aus einer Mast hinausjagen JU. izdzīt sarus, die Finnen od. Mitesser durch ein abergläubisches Bad vertreiben: kad bē̦rnam neizdze̦n sarus, tad tie sakrīt acīs Etn. II, 165;

2) auspressen, beitreiben:
tiesa nuo šī neizdzīšuot ne plika graša Aps.;

3) izdzīt darbiniekus, strādniekus,

a) die Arbeiter bestellen
U.,

b) sie schinden, mit Arbeiten abquälen:
te nu sākās gājēju sūdzība par izdzīšanu. darbus izdzīt, die Arbeiten anordnen, zu Ende führen: tas pratīšuot darbus rīkuot, izdzīt;

4) ziehen (bis zum Ende):
vienu vagu izdzinuši BW. 9912. ruobežas izdzīt Kaudz. M. viņš izdzīs dārzuos celiņus Purap.;

5) treiben:
izdze̦namas jeb uzziedināmas puķes Konv. ² 1373. kreimenes var uzziedināt (izdzīt) kaut kuŗā laikā 1988;

6) auszacken?:
apdūŗiem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27. Refl. - tiês,

1) mühsam vorwärtskommen
Schwnb. n. U.;

[2) zur Genüge treiben].

Avots: ME I, 732, 733

izguļa, gemütliches Schlafen, Ausruhen: tur bija laba izguļa. tīšām iešu pie kalniņa, izguliņas (izguļiņas 22256) gribē̦dama BW. 10826; 12502. nuosist mēnesi nevajadzīgā svē̦tku gardēdībā un izguļā Duomas II, 97.

Avots: ME I, 741

izjât (li. išjóti),

1) aus -, herausreiten
nuo meža;

2) länge Zeit reiten:
tie izjāja dienu, nakti BW. 13272;

3) tr., ausreiten:
tr., ausreiten: gribēju jauns būdams izjāt savu kumeliņu BW. 29742. izjāji bez apaušiem manu ērzeli LP. I, 17. tīšām tautas sabaruoja izjājamuo kumeliņu Reitpferd BW. 17206;

4) bereiten, durchreiten:
visu valsti;

5) ausreiten, reitend verderben:
pļavas, labību;

[6) betrügen
C., Domopol;

7) izjāt meitu, ein Mädchen beschlafen
Bers.] Refl. - tiês, sich ausreiten, seine Reitlust befriedigen, oft mit dem Nebenbegriff des vergeblichen Reitens: nu tik labi izjājuos. simtiem tai dienā vēl izjājās, bet par velti LP. I, 62.

Avots: ME I, 745

izjemt: izjēme nuo krāsnes *še̦kauņus Pas. IX, 517. ‡ Refl. -tiês,

1) für sich herausnehmen;

2) = iztẽrêtiês: tā nauda izje̦mas ar Frauenb. pa druskai (in kleinen Portionen, allmählich) vien izjēmēs (der Fleischvorrat, von dem beständig gegessen wurde) Kaltenbr.;

3) = izņemtiês 2: izjem̃ties visu nakti ar linu mīstīšanu Dunika;

4) = izņemtiês 3.

Avots: EH I, 452

izlaîst (li. išláisti),

5): siena gubu izlaiž žāvēšanai Zvirgzdine;

6): me̦lus i. U., Lügen verbreiten;

11) izlaîsts, ungezogen, unartig, ausgelassen
Ahs. u. a.: izlaisti bē̦rni; ‡

12) i. uguni, das Feuer ausgehen (verlöschen, intr.) lassen: meita patīšām izlaidusi uguni Pas. V, 424; ‡

13) weggeben; -verkaufen
Frauenb., Seyershof: jaunu guovi vēl negribas i ; ‡

14) = izmest, izsviest Dunika: i. akmini gaisa; ‡

15) gedeihen lassen:
lai dievs izlaiž Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês,

1):· izlaidies (= izgājis) nuo sē̦tas ap pusdienas laiku Kaltenbr. kājām jūs nevarat i. (= iziet); tad jūs varat palikt uz ceļa Frauenb.;

3): gul vē̦de̦ru is˙laidies Blieden;

4): pakakle izlaidās (= piepama) kâ ūdeņa pilna Frauenb.; ‡

7) zerschmelzen
Auleja: sviests izlaižas.

Avots: EH I, 461

izmîcît,

2) (figürlich):
vērtīšu tevi ... sìenā iekšā un krietni izmīcīšu Janš. Dzimtene V, 431 (ähnlich in Dunika u. a.).

Avots: EH I, 467

‡ izmisîgs, verzweifelt: izmisīga, pacietīga, nebeidzama skatīšanās Daugava 1935, S. 400. cerības uzplūdumi un izmisīgi atplūdumi Veselis Saules kaps. 111. viņš izmisīgi paskatījās uz biedriem Ezeriņš Leijerk. II, 180.

Avots: EH I, 466

II izmist (li. išmìsti), intr., sich ernähren, überwintern, durchkommen: viņam šuoziem izmitusi četri zirgi un kumeļš. rudzi pa ziemu labi izmituši Nigr. divi bajāri lielījās cietu ziemu izmituši BW. 27957, 6. tē̦va, tē̦va es meitiņa, līdz ziemiņu izmitīšu RKr. XVI, 142.

Avots: ME I, 772

izraûstît, freqn., tr., ausrupfen, auszupfen, ausreissen: izraustījis sakni pēc saknes nuo šā tīruma A. XX, 558. krūmiņam lieli gabali zemes bij izraustīti līdz LP. VII, 978. kāpuostiņus izraustīšu BW. 32775. Refl. - tiês, sich gründlich balgen, zanken, einander zerren: abi izraustījās gar šķirstu un beidzuot plūcās LP. VII, 481. ar žīdiem brangi izraustījuos Mag. XIII, 2, 69.

Avots: ME I, 790

izredzêt,

1) aussehen, sich nach etw. aussehen, ausspähen, genau besehen:
kalnā kāpu, juo kalnā, lai varē̦tu izredzēt tautu dē̦la bagātību BW. 25919. mît es gribu kumeliņu, bet nemīšu šuovakar; mîšu rītu saulītē, lai varē̦tu izredzēt BW. 30242, 1;

2) ausersehen, auserwählen:
dieva izre̦dzē̦tie; izre̦dzē̦tuo tauta. Juris aplaimuos savu izre̦dzē̦tuo LP. VII, 33;

3) gründlich besehen, erleben, erfahren:
tu biji tāļu izstaigājis, tu bij daudzi izredzējis BW. 19, 1. lai dievs neduod tuo uotram piedzīvuot, kas Krišam bij jāizre̦dz Dok. A. Refl. - tiês,

1) sich gründlich besehen, ansehen:
nav tur sagaidāma ne˙kāda izredzēšanās un izskatīšanās Jan.;

2) sich ausersehen, auserwählen:
dievs izredzēsies par de̦dzamu upuri jē̦ru I Mos. 22, 8;

3) erleben, erfahren:
tik bē̦du jāizre̦dzas Aps. kur jau viņa nebij izredzējusies? A. XVI, 781.

Kļūdu labojums:
rīta saulītē, lai vaŗē̦tu = rītu saulītē, lai varēju

Avots: ME I, 791

izskatît,

1) aussehen, nachsehen:
lai ārsts izskata un izzina, kas tur par vainu A. XX, 89. gribējis acis izskatīt, er habe sich die Augen aussehen wollen Jauns.;

2) ausersehen:
redzēs, kuŗu viņa izskatīs (gew. izredzēs) B. Vēstn. Refl. - tiês,

1) hindurchsehen, hinausschauen:
dē̦ls izskatījās pa luogu;

2) gründlich besehen, betrachten, zur Genüge sehen:
viņš izskatījies ļaudis LP. VII, 203. izskatījuos grāmatas, avīzes, bites, luopus, viņu dzīvi. brāļi gāja pasauli izskatīties LP. VI, 724. duraks izbrīnās, izskatās, un tâ paliek VI, 344;

3) sehen und sich sehen lassen:
nav tur sagaidāma ne+kāda izredzēšanās un izskatīšanās Jan.;

4) aussehen, scheinen, ein gewisses Aussehen haben:
kāpēc tu izskaties tāds nuoskumis? [izskatās piedzēris U.] spīganas izskatījušās kâ čūskas LP. VI, 56. tā izskatījusies pēc krustmātes VII, 142. tas it ne pēc kā neizskatās. viņš izskatījies cilvē̦ka izskatā VII, 965. tâ izskatās, ka nebūs vairs lāgā Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
965 = 365

Avots: ME I, 798

izskrìet [li. išskriẽti], intr.,

1) hinauslauen:
kaķis izskrējis pie suņa LP. IV, 89. Sprw.: nuo pagales arī luode izskrej, - Hinweis auf eine nicht geahnte Gefahr. nu jau izskrēja malā, nun ist er auf dem Holzwege. ar pieri caur sienu neizskriesi, mit der Stirn kann man nicht durch die Wand rennen;

2) fig., entfahren:
šie vārdi izskrēja netīšu Kaudz. M.;

3) durchfahren, in die Gliedre fahren:
karsts izskrēja Valdim caur miesu A. XX, 243. meitai tirpas caur kauliem izskrējušas Etn. II, 22;

4) līdzi izskriet, mitlaufen:
es jau tiem jauniem nevaru līdzi izskriet R. Sk. II, 137;

5) ausschiessen, lang auswachsen
Ahs.: sieva gaŗa, izskrējusi kâ maikste B. Vēstn.;

6) im Laufen übertreffen:
kas viņa meitu izskriešuot, tam duoduot tuo par sievu un pus+valsti LP. VI, 643. Refl. - tiês, zur Genüge laufen: ve̦lns izskrējās slapju muguru LP. II, 76. vai nu vēl savu mūžu nee̦smu izskrējusies A. XIII, 41.

Avots: ME I, 799

izsmalˆstît, tr.,

1) wiederholt ausschöpfen:
Andŗa tē̦vs rūpīgi izsmalsta trauku Aps. tikmē̦r smalstīja, kamē̦r izsmalstīja katlu tukšu C., Mar.;

2) verbleuen, ausschlagen:
es tev izsmalstīšu zuobus Aps.

Avots: ME I, 800

izspiêst, tr.,

1) aus -, herausdrücken, aus -, herauspressen, quetschen, ausquetschen:
Sprw. nuo sūda nevar ze̦ltu izspiest. grib nuo katras bites astuoņi mucas me̦dus izspiest LP. V, 342. tīšu šņukstējusi un ar varu izspiedusi asaras LP. VII, 70. sīpuols jau pa gabalu izspiež asaras;

2) abnötigen, abdringen, erpressen:
nuo sava ve̦cā ne˙kā nevaru izspiest Alm. Refl. - tiês,

1) hervortreten, hervorragen:
tad varēja saredzēt izspiedušuos žuokļus Vēr. I, 1469. ciemā paipalām vai acis izspiedīsies, Jurī buoluoties Purap.;

2) sich durchdrängen:
kâ izspiedīsimies caur ļaužu drūzmu?

Avots: ME I, 802, 803

izvẽtît (li. išvėtyti), tr., ausschwingen, auswindigen: labību, miežus, rudzus. nu viena dzīvuošu kâ izvētīta. es tuos ar vētekli pa zemes vārtiem izvētīšu ārā Jer. 15, 7.

Avots: ME I, 828

je̦zga,

[1) das Gelaufe, Gerenne; der Lärm
Wid.; ein Gewühl, buntes Treiben: nu ir gan je̦zga; nezini, kuo ķert, kuo grābt Burtn. istabā tāda je̦zga ("liela nekārtība, savienuota ar kliegšanu, smiešanuos, grūstīšanuos, krê̦slu apgāšanu u. t. t."), ka var par gabalu dzirdēt Kokn. viss vienā je̦zgā (= juceklis) Planhof];

2) dime Menge:
rau kur tie ve̦séla je̦zga Bers. aizdzina ve̦se̦lu je̦zgu luopu Serb. vēl šis netiks ar visu je̦zgu pruojām A. XVIII, 130. iet je̦zgu je̦zgnām, in grosser Menge Nötk. n. A. XV.

Avots: ME II, 111

juôstît, windeln: bē̦rnu Spr., Lautb.; [juostīšana, das Gürten Für I.]

Avots: ME II, 128

‡ ķaki (mit hochle. a aus e̦?) PV. "ķerstīšanās, juokuošanās": kas tie jums (puisim ar meitu) par ķakiem ir? Vgl. ķe̦ki und ‡ ķoki.

Avots: EH I, 691

kàpuõsts: Demin. voc. plur. kāpuostīši BW. 4405 var.; audziet, balti kāpuostiņi! BW. 4405. gārdi, silti kāpuostiņi 22065. tauki kāpuostiņi 29200. bez putraimu kāpuostiņi 2905.

Avots: EH I, 602

ķar̂stît Nigr., [Dunika], Dond., Ahs., Spr., Lautb., Kand., -u, -ĩju, tr., freqn. zu ķer̂t, wiederholt haschen, greifen: puiši ķarsta meitas. Refl. -tiês, haschen, greifen, ausgreifen Ahs.: neķarsties gar svešu mantu Nigr. nu nāksi tik tu man klāt, ķarstīsies tu ap mani, tad es tev nagus atsitīšu RA. lūdzamas, kūmiņas, neķarstāties, lai mūsu pādīte neķarstās BW. 1557. [Mit ķ- statt k- wohl nach ķer̂t ; vgl. auch ķer̂stît.]

Avots: ME II, 356

kàsis [Wolm., C., N. - Peb., PS., Schujen, Arrasch, Lis., Bers., Kreuzb., kâsis ² Dond., Wandsen, Salis] (li. košys "Haken"), der Haken, in früherer Zeit ein gegabelter Ast, dann auch ein eiserner Haken, um etw. daran zu hängen oder etwas damit zu ergreifen und an sich zu ziehen,

1) der gegabelte Ast, später der eiserne Haken, woran der Kessel hängt. Dieser Haken genoss bei den alten Letten besondere Verehrung:
kâ uguns dievu un apsargātāju guodāja katla kāsi. kāsītis tup namiņā, guni tur ruociņā. katrs, kas namā iegāja, pielika ruoku pie kāsīša un sacīja: "labrīt, kāsīt, labrīt!"... ja kāds ruokas nepielika un kāsim labas dienas un paldies nesacīja, tas uguni nedabūja LP. VII, 327. Jē̦kaba dienā vārīja jaunu rudzu biezputru, tad deva kāšam un puodiņam pa+priekšu Etn. IV, 91, BW. III, 41. Sprw.: kâ ar kāsi apvadāts, von einem, der oft besucht. katlu nuocelt nuo kāša, uzlikt uz kāsi;

2) der Haken, früher, auch jetzt noch, der gegabelte Ast an dem Stricke des Achseljoches
Kand.; das ganze Achseljoch: ūdens ne̦samiem kāšiem nevajaga pāri kāpt LP. V, 56, Selb., Adsel. kur būs ņemt ūdens kāšus BW. 20215;

3) eine Stange mit einem gegabelten Ast am Ende, worauf der Schöpfeimer beim Wasserschöpfen aus dem Brunnen gehängt wird;

4) die hölzernen Haken, in denen die Tür hängt, dann auch die eiserne Türangel:
ruoku vajaga spaidīt tādās durvīs, kuŗām ir kuoka, ne+vis dzelzs kāši LP. VII, 1254;

5) der Sparrenhaken am Lubbendach
Biel. H. 27 (vgl. kabe);

6) ein Haken zum Heranziehen:
Sprw. ar kāsi ve̦lkams, ar kruķi stumjams, von einem Faulenzer ausgesagt. Am Johannisabend legte man einen Frosch in einen Ameisenhaufen. Wenn man seinerzeit das Gerippe wieder heraus- nahm, so fand man unter den Knochen eine Haken und eine Krüche (kāsītis und kruķītis). Wenn ein Mädchen jemand mit jenem anhakt, so kann er von ihr nicht lassen; wenn sie mit diesem einen Burschen fortstösst, der ihr als Freier lästig ist, so kümmert er sich nicht mehr um sie Sackenhausen Biel.;

7) ein gegabelter Ast, Haken zum Strickdrehen:
ar kāsi vij auklas, pinekļus, striķus; kāšu valgs, ein gegedrehter Strick U.;

8) izkapts kāsī, die Sense bildet mit dem Stiel einen spitzen Winkel
Schub. (vgl. uzkumā);

9) kāsītis, ein Haken, mit dem man die Fäden des Aufschlags durch den Weberkamm zieht
A. X, 2, 440;

10) auf hakenförmige, der Astgabelung ähnliche Erscheinungen übertragen, so auf den Flug der Vögel, namentlich der Kraniche:
rindā dzērves, rindā dzērves, dzērves kāsī, kamuolā Kaudz. zuosis ceļuojumuos laižas kāsī Konv. ² 3688; auf das Wachstum der Erbsen: zirnīši druvā kāsīšuos BW. 10237, 4; auf die Schriftzeichen: raksti ar tiem kāšiem un punktainiem raibumiem Vēr. I, 1457. rakstīšana ir jau izcīnījusies nuo kāšu un ķekšu laikme̦ta Aps. monograms, īpašuma zīme nuo burtiem, krustiņiem un kasīšiem Konv. ² 2815. kāja savilkta kāsī, der Fuss ist krumm zusammengezogen Ruj. n. U.;

11) kāsītis, Akelei (aquilegia vulgaris)
Trik., Rkr. III, 69;

12) elles kāsis, ein schlechter, böser Mensch
Mar., Grünh.: ai ve̦cuo elles kāsi BW. 23438. elles kāši bāleliņi BW. 25909;

13) kāsīši, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Gegen die Verbindung mit kasît (bei Thomsen Beröringer 183) oder mit kãrt (bei Bielenstein Holzb. 94; vgl. die nebenform kārsis) spricht li. košys, es sei denn, dass es aus dem Lettischen entlehnt ist. - Nach Petersson Ar. u. Arm. Stud. 39 zu ai. kāši - "geschlossene Hand" (urpsr.: * Krümmung).]

Avots: ME II, 203, 204

[kaslab, kaslaba Manz. Post. II, 223], kaslaban, irgend einer, irgendwas: ja kaslaban netīši apgrē̦kuojies III Mos. 4, 2; III Mos. 5, 15, 17. [tam ir kaslaban viņam jāsaka Glück Apost. 23, 17. Vgl. li. vislāb "alles" und le pat˙laban.]

Avots: ME II, 169

kàuns, die Scham, Schande, Schmach: Sprw. kauns pār visu gīmi. vai kauns kāds guods, vai nauda kāda manta? strādāt nav kauns. kauns, bet veselīgs. kam nav kauna, tam nav guoda. ne tiem ļautiņiem kauna, ne guoda. tam nav ne suņa kauna. ne kauna, ne labas dienas, sagt man von einem armen, dabei schlechten Menschen. ne tik daudz kauna kâ vistas kājai gaļas. cik suņam kauna, tik ve̦cai meitai. kamē̦r kauns, nuogriež ar nazi, antwortet man scherzweise auf die Frage: vai tev nav kauna? kauns nāca gaismā (namentlich die Schmach einer Geschwängerten). nākas kauns tuo dzirduot. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. Altertümlich hier der blosse Gen.: kauns man ļaužu, bail māmiņas. ar kauna acīm (mit Schmach) jāiet pruojām, tas jādara Grünh. kauna darbs, eine Schandtat. kauna gabals, kauna gaļa, ein Unverschämter U. kauna gaļa, ein Schandstuhl (s. krē̦sls); kauna lieta, die Schmach, etwas Schändliches; kauna stabs, Schandpfahl Kronw.; kauna valuoda, unverschämtes, unzüchtiges Gerede. es tam devu dievpalīgu, tas kaunam (Var.: ar kaunu, vor Schande) nesaņēma BW. 25872, 11. kādu kaunu tautu meita glauda manu kumeliņu BW. 11502. atmetīšu (Var.: pametīšu) visu kaunu, ich werde die Scham vergessen BW. 6800, Ltd. 1031. Sprw.: atstāj labāk kaunu aiz durvīm un ej iekšā. sev kaunu padarīt, sich Schmach zuziehen. Sprw.: kauns kaunu dzemdē. kaunies kaunu, bīsties dievu! puisītis nesa piecus kaunus BW. 6592. šie tādu kaunu nevarējuši panest LP. I, 168. kas kaunu nepruot, badu nemirst. kaunu slēpt, die Schmach verbergen, verheimlichen: tautas jāj, zeme rīb, es gulēju dienuvidu; slēp, māršiņ, manu kaunu, saki ruozītes ravējuot Ltd. 2348. kaunā paši guoda ļaudis BW. 8488. kaunā palikt, zu Schanden werden, Schande, Misserfolg erleben: lai kaunā nepaliku BW. 958. tur visas zâles ar saviem dakteŗiem paliek kaunā Kaudz. M. cerība neatstāj kaunā, die Hoffnung lässt nicht zu Schanden werden. kaunā pamest, in Schanden stehen lassen, verlassen: puisis pame̦t meitu kaunā. aiz kauna viņš nezin kur dēties. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. kali, ka nav par kaunu, dass es nicht zur Schande gereicht. kauna dēļ, kaum, eig. zur Vermeidung der Schande: tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. šis tik kauna dēļ var izrunāt JK. III, 19. kauna pēc, zur Wahrung des guten Scheins, eig. der Schande wegen: bagātais iedeva kauna pēc nabagam riece̦nu maizes. Es kommt auch der Pl. von kauns vor: aiz kauniem nezini, kur dēties Grünh., BW. 12574. es nezinātu nuo kauniem, kur glābties MWM. X, 481. Zu li. kūvė´ti (III prs. kũvis) "sich schämen", got. hauns "niedrig, demütig", [ahd. hônida "Schmach, Schande", gr. χαυνός· χαχός Hes. u. a., s. Trautmann Wrtb. 122, Berneker Wrtb. I, 645, Bugge KZ. XIX, 415].

Avots: ME II, 176, 177

ķeksis, Demin. verächtl. ķekselis,

1) der Haken:
ķeksis - dzelzs kāsis ar kuoka kātu ; lietuo dažādām vajadzībām dzīvē Konv. ^{1 ;} der Feuerhaken, der Bootshaken: ar ķeksi nuorauj baļķus de̦guošām mājām, izve̦lk baļķus nuo upes, pludina tuos pa upēm, izķeksē mēslus nuo ratiem, ve̦lk linus nuo mārks Serb., Lös., Nerft, Kand. rakstīšana ir jau izcīnījusies laukā iz kāšu un ķekšu laikme̦ta A. XIII. 474 ;

2) Krücke, Stelze
L.:

3) der Hakenlachs
L. ;

4) der Kinderzahn
Samiten, Kand. ;

5) ein Klügling:
tas tik vare̦ns ķeksis Wolm. Zuweilen hat das Wort einen verächtlichen Beigeschmack: man tuo pašu vīra kranci (Var.: ķeksi) meža putni nuoknābuši BW. 27116. [Le. ķeksis (woraus wohl li. kẽkšis "Feuerhaken" in Jūžintai) wohl durch liv. kekš "Bootsshaken" wahrscheinlich aus dem Nordgermanischen ; vgl. Thomsen Beröringer 258.]

Avots: ME II, 361

ķer̂t,

1): nedrīkstuot tīši dievam ķ. acīs Janš. Dzimtene V, 195.

2): kur nu tādu ir ķēris (=atradis)? Orellen; ‡

5) stehlen
Orellen; ‡

6) entnehmen (folgern, schliessen):
nuo raksta nevar ķ., ka (rakstītājs) būtu jucis Jauns. Neskaties saulē 20. Refl. -tiês,

4): viņam neķeŗas (zivis) Pas. VIII, 157; ‡

6) ansteckend sein (von Krankheiten)
Salis.

Avots: EH I, 697

ķiekans, spröde, zerbrechlich: ķiekani ķiļķe̦ni. nemšu kādu kuoku, sasitīšu tevi ķiekanu [?] Naud.

Avots: ME II, 390

I klâstît [C., Kl., Arrasch, Warkh., Kr., Jürg., Trik.] klãstît [li. klóstyti] Smilt., [PS., Lautb., Selg., Gr. - Essern, klâstît ² Bauske, Dond., Ruj., Salis], - u, - ĩju, tr., freqn. zu klât,

1) fortgesetzt breiten, spreizen, decken:
es pa zemi neklāstīšu savu linu paladziņu BW. 24861. audēji aude̦klus tirgū klāsta JR. IV, 99. es neklāstīšu savus uzskatus Stari I, 182;

2) wiederholt im Buche aufschlagen
Lub., U. Refl. - tiês, sich fortgesetzt bedecken: gan tu biji klāstījies ar ve̦ciem kažuokiem BW. 24985.

Avots: ME II, 218

knābulis,

2): nuocirtīšu (sc.: baluodim) knābulīti (Var.: de̦guntiņu, snābulīti) BW. 2427 var.;

3): Kosename für einen beliebigen kleinen Vogel
(mit à ² ) Bers., Mar.; ‡

5) Kosename für ein kleines Kind
(mit à ² ) Bers., Mar.

Avots: EH I, 629

‡ knapstîtiês, -uôs, -ījuôs, (einander) mit den Zähnen berühren (beissen, kratzen; von Pferden gesagt): kad kumeļu māca k. (wenn man einem Füllen erlaubt, mit den Zähnen Menschen zu berühren), tad viņš liels kuož Seyershof. citi zirgi stāv mierīgi, bet citi sāk k., kuož viens uotram Salis. tuo ar sauc par knapstīšanuos, kad zirgi saiet kuopā un kašājas ebenda.

Avots: EH I, 627

knibaslis (so zu lesen!): eine verwickelte, langsam vonstatten gehende Arbeit Wessen; sajauktuo dziju tīšana ir knibasla darbs ebenda.

Avots: EH I, 630

II krâsns, - s (li. krósnis, gen. s. krósnies od. krósnoi, куча, груда, Steinhaufen, Steinofen), krâsne Serbigal, [N. - Peb., Bauske], krâsns, gen. - a [Glück II Mos. 9, 8 u. a.], RKr. VII, 735 ("pilns krāsns"), LP. VI, 757, krâsnis, gen. - šņa Paddern, Adiamünde n. LP. VI, 1005, [ein nom. krāsnis [ohne Angabe des gen. s.) auch bei Lng.], krâss, - s [Serbigal], dazu der Akk. krâsni PS., [krâse (?) Smilt.], krân(t)s, - s (mit eingeschobenem t) Walk, Salisb., [krânc auch Wolm., aber mit dem acc. s. krâsni!], krāne [?] U., Demin. krāsnutiņa BW. 34043, 7, der Ofen überhaupt, im Infl. nur der Ofen in der Badestube. dze̦lzu kr., Eisenofen, puodu kr., Kachelofen. Sprw.: ja krāsni nekurināsi, istabu nesildīsi. me̦lna cūka krāsnī, sagt man, wenn das Feuer im angeheizten Ofen erlischt. pats krāsnī, citu pa dibe̦nu meklē. tas bij kâ uz karstu krāsni, das was wie ein Tropfen auf einem heissen Stein. kādam krāsni sakurinātu karstu, jem., die Hölle heiss machen. tu ne krāsnī neglābsies, du wirst dich nirgends bergen können. neskrejiet, ļautiņi, tīšām krāsnē pēdīguo spalviņu sev nuodedzināt Neik. es mēness laikā ar lizu pie savas krāss nee̦smu bijis, ich habe seit einem Monat kein Brot gehabt (gebacken) U. [Da also von der Bed. "ein Haufen (von Steinen" auszugehen ist, so gehört es wohl zunächst zu krât "sammeln", krāstît I(s. Būga KSn. I, 179) und weiterhin vielleicht (s. Reichelt KZ. XLVI, 328 ff., Bezzenberger BB. XXVII, 170, Meillet Et. 253) zu aksl. krada, dial. (wenn zuverlässig!) krâs "Scheiterhaufen", ae. und as. hrōst "Dachgesparre."] krāsnums, die Schönheit [Für. I], L., St.

Avots: ME II, 268

kratît, - u, - ĩju (li. kratýti), tr., freqn. zu krèst,

1) wiederholt schütteln:
kratām salmiņus, lai bira graudi BW. 14763, 1. kur manas pē̦rnās kratāmās dakšas, lai kratu panākstus pa luogu laukā BW. 20891. kratāmas dakšas lietuo uzkratīšanai, kluonā labību kuļuot Grünh. viņš duomīgi kratīja galvu. tec galviņu kratīdams BW. 14008, 5;

2) schüttelnd Mengfutter bereiten
[Dond., Wandsen]: reiz kratīja muižas meitas luopiem ē̦damuo LP. VII, 63;

3) schütteln (vom Fieber):
tautu dē̦lu druzis krata BW. 8973. drudzis vairāk ne˙kas kâ ļaunā muocīšana, kratīšana LP. I, 162. viņu krata dre̦buļi Purap. Sprw.: Matīs, Matīs, ve̦lns tevi kratīs! es wird dir schlimm ergehen;

4) schütteln, stuchen (von einem hart trabenden Pferde:
ve̦cais bēris viegli te̦k, lai nekrata ve̦damās BW. 16150, 1. šis zirgs vare̦ni krata;

5) fig., ausschütten:
svešam savu sirdi priekšā kratīt LP. VI, 668. kaimiņa ļaudis atnāca viņu kratīt V, 33. Refl. - tiês,

1) sich schütteln, Ekel empfinden, sich erwehren, sich zu befreien suchen:
viņš īdzīgi kratījās nuo tās nuost MWM. X, 481;

2) sich aufdrängen:
visi tavi kankarīši uz meitām kratījās BW. 20430. viņš kratās man virsū kâ negudrs Kav.;

3) sich unruhig gebärden, nachlässig sein
Etn. IV, 97, PS. [Nebst krèst (s. dies), kre̦tulis zu an. hrađr "schnell", ir. crothim "schüttele", s. Zupitza Germ. Gutt. 123, Falk - Torp 928.]

Avots: ME II, 261

‡ kristenīca Marienhausen "istaba bē̦rnu kristīšanai".

Avots: EH I, 655

kristît: praes. auch -u (z. B. in Rutzau n. FBR. VIII, 135), ‡

2) mit dem Kreuzeszeichen versehen
(?): baznīekungs ... aizkristīja tās (= duravas) ar kristāmuo krītu Pas. V, 142; ‡

3) prügeln
Wessen. Refl. -tiês, ‡

2) sich bekreuzigen
Auleja; ‡

3) sich verwirren
Auleja: - aude̦kls kristās ("= me̦ti režģījas"). ‡ Subst. kristīšanâs, das Taufen, die Taufe: pie kristīšanās nākam (wir kommen, ein Kind taufen zu lassen) BielU.

Avots: EH I, 655

kùleņuôt, kùlenêt, -ẽju, intr., kobolzen, einen Purzelbaum, ein Rad schlagen, sich kopfüber stürzen, purzeln, strauchelnd sich vorwärts bewegen: pagājusi skatīšuos, kâ tas labi kūleņuo Kokn. zaķis kūleņuo Purap. viņa sāka teciņus kūleņuot uz māju Saul. es atstāju mājiņu neapduomīgiem suoļiem kūleņuodams pa kukuržņiem un ve̦le̦niem Skalbe. nuo kalniem virpuļiem sāk puikas kūlenēt Austr. laukmalē kūleņuoja strauts MWM. XI, 60. Refl. -tiês, purzeln, strauchelnd vorwärts zu kommen suchen: pa arumiem kūleņuojās diez kâ pasprucis gailis A. XX, 169.

Avots: ME II, 334, 335

kul˜sma,

1) das in der Tenne zum Dreschen ausgebreitete Getreide:
ļautiņi lūdzas, lai jele atvē̦luot kādu zirgu kulsmu nuomīdīt LP. VII, 110; 740;

2) das gedroschene Getreide
Perk.: pēc rijas nuokulšanas sastumj kulsmu piedarba kaktuos vētīšanai Grob., [Hasenp.]. zirgi gul kâ kulsmā, von einem gut gestreuten Stalle Nigr. Zu kul˜t.

Avots: ME II, 307

kur̃piņ, wohin, ne kurpiņ, nirgends hin: ganiem ne kurpiņ sprukt Vīt. ar rakstīšanu viņiem neiet ne kurpiņ Kaul.

Avots: ME II, 325

laîpsta ^2,

1): kuoka lāpstiņa vērpjamuo linu uztīšanai (laĩpstiņa) Pelzen; ‡

3) ein Maischholz
(mit aĩ ) Frauenb.: ar laipstu (menti) apmaisa iesalu, kad uzlej karstu ūdeni; ‡

4) der untere Teil (vom Griff an) eines Sensenstiels
(mit aĩ ) Grob.

Avots: EH I, 714

laîpsta ^2,

1) der Stock, um welchen das Abzuspinnende geschlungen ist, der Rocken
Ahs., Dond., Sassm., [Bielenstein Holzb. 383; laĩpstiņa "kuociņš, uz kā uzmauc spuoles tīšanai" Bauske];

2) "?": kas tā tāda laipstas mēle, kas parāva manas dziesmas? BW. 925, 2.

Avots: ME II, 410

laîstît (li. laístyti), - u, ĩju, tr., freqn. zu liêt,

1) wiederholt begiessen:
puķes, kāpuostus;

2) für laitīt, streichen, massieren
BW. 20338; 20536. Refl. - tiês,

1) wiederholt sich begissen, einander begiessen:
divi upītes blakām te̦k, viena uotru laistījās BW. 3625. kad guovis izslauktas, jauni ļaudis laistās RKr. XI, 82;

2) sichillern, funkeln, glänzen:
pilī viss laistījies un mirdzējis ze̦ltā, sudrabā un dažādās ugunīs LP. III, 104. sienas laistījās nuo dārgumiem LP. VII, 624. saulē luogi laistās, kâ ze̦ltu pārvilkti Aps. zibiņi laistījās pie debesīm LP. VII, 471. acis tam laistās laimībā. Subst. laîstĩjums,

1) die Begiessung, das Begossene:
es sieviņai samaksāju par puķu laistījumu, ich bezahlte der armen Frau, weil sie die Blumen begossen hatte;

2) = laitījums, die Massage: gaŗas zeķes izde̦vušas par vē̦de̦ra laistījumu BW. 20536, 4; laîstîšana, das Begiesse: es sieviņai samaksāju par puķu laistīšanu, ich bezahlte der armen Frau für das Begiessen der Blumen, d. h. weil sie Blumen begiesst; Subst. laîstîšanâs,

1) das Sichbegiessen;

2) das Schillern;
laîstîtãjs, f. - ãja,

1) wer begiesst:
kur man sējēja, kur laistītāja BW. 13256;

2) wer streicht, massiert:
māte kuili nuojādīja laitītājas (Var.: laistītājas) me̦klē̦dama BW. 20338.

Avots: ME II, 413

‡ II lamâtiês Seyershof "buojāties": es lamāšuos sevi tur kuopā un cietīšu.

Avots: EH I, 717

lepeste: liec ... jaunas kājas pie ve̦cuos lepestīšu! Tdz. 46992.

Avots: EH I, 734

ļuôgans [auch Drosth., Trik., Lis.], wackelig, schwankend, watschelnd, schlaff, lose, lax: ļuogans cilvē̦ks A. XXI, 618; ļuogana gaita Stari II, 323; ļuogani suoļi Druva I, 206, gājiens tik ļuogans kâ pussprāgušam suņam Liev. ruokas ļuogani karājas Sudr. E., Etn. IV, 130. [sēdi ratuos ļuogani! tad kratīšanu viegli panest Fest.]

Avots: ME II, 546

lum̂stîtiês, [lùmstîtiês ² Mar., Warkh.], ļum̂stîtiês Laud., Spr., Stelp., [Nerft, -uôs, -ĩjuôs], lumstuôtiês,

1) schwänzeln, sich anschmiegen, anschmeicheln, zunächst von Hunden:
vai neiesi pruojām, kuo te lumsties? Nerft, [Kārsava]. suņu savstarpēju luncināšanuos, sevišķi tad, ja starp viņiem ir kuņas, sauc par lumstīšanuos Laud. viņš (pūdelis) lumstās klāt, kâ daždien suņi māk Rainis. viņš sāka arī ap savu maizes tē̦vu lumstīties A. XIII, 953. puisis lumstuojas pie meitas Erlaa;

[2) lumstîtiês "faulenzen"
Bers., Warkl. - Vgl. dazu Būga Изв. XVII, 1, 35].

Avots: ME II, 512

luterticîgs,* lutherisch: citticĩbnieki nuo luterticīgiem latviešiem svētdienu svētīšanā ne˙kuo neizšķiras Etn. III, 124.

Avots: ME II, 516

madarât, -ãju, madaruôt, auch madarêt, -ẽju, intr.,

1) Krapp, Labkraut sammeln;
eita, meitas, madaruot! BW. 7126;

2) mit Krapp färben:
dzīparuot, madaruot (Var.: madarêt, madarāt RKr. VII, 33), negulēt tai mātei! BW. 1989. meitas paņē̦mušas līdza madaruotas uolas Janš.;

3) ausnähen, sticken
Ar., verzieren, schmücken: šuvu, šuvu, varažāju (Var.: madarēju, knipelēju) BW. 7194. šuodien mani tautas veda dzīparuotu, madaruatu (Var.: maranuotu) 18263. es vakar nuozapirku madaruotu (Var.: madarainu, made̦rē̦tu) kumeliņu; še nevaid meitiņām madaruota vainadziņa 29741. madaruošana - tik daudz kâ vilnaiņu, kre̦klu u. c. izrakstīšana sikiem, marguotiem, zvaigžņuotiem rakstiem, kādi ir madaru ziedi un lapas Konv. ² 2561.

Avots: ME II, 547

màita (li. maità),

1) das Aas, das Fleisch gefallener Tiere:
kur maita, tur kraukļi saskrien. kur cilvē̦ki, tur miruoņi; kur luopi, tur maitas. maitās sist, zu Schanden hauen: es tevi maitās sasitīšu LP. IV, 11;

2) als Schimpfwort:
kurlais maita od. maitas gabals! bites, maitas, nuorējušas manu vīru dravenieku BVV. 30284. [Wie d. Aas (zu essen) urspr. die "Speise" bedeutet, so gehort wohl auch màita zu li. maĩstas "Nahrung", maitìnti "nähren", apr. maitā "nährt", li. mìsti "sich nähren", le. miteklis "Nahrung" und (?) ir. méith "fett". Damit entfallen die Kombinationen von Zupitza BB. XXV, 99 und Wiedemann BB. XXVIII, 42; vgl. auch mist I.]

Avots: ME II, 552

mašķis,

1): auch Ramkau; ‡

2) "jūŗas zâles, kuo lieto veikaluos ietīšanai, siešanai" (?) AP.; traukus berzē ar mašķi AP.

Avots: EH I, 784

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. ² 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. ² 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589

‡ mãtītis Salis, Seyershof; = mãtīte 1 (mit verächtl. Bedeutung). Vgl. mātīši.

Avots: EH I, 794

‡ II maûklis Lubn. "ķīlis ratu luoka aizkaustīšanai (liecuot)".

Avots: EH I, 786

me̦l˜nbēris, ein schwarzbraunes Pferd; me̦l˜nbẽ̦rs, schwarzbraun: (von Pferde): tīšām tautas sajūgušas me̦lnbērīšus kumeliņus BW. 17207.

Avots: ME II, 596

mìedzîgs, schläfrig [Pas. II, 513], verschlafen: bē̦rnu pie kristīšanas nedrīkstuot uz ruokām kustināt jeb aijāt; ja tuo daruot - tad bē̦rns e̦suot miedzīgs un laisks Etn. II, 143 (aus Jerküll). māte pamuodās pa uotram lāgam un miedzīgi ieprasījās... Seibolt.

Avots: ME II, 650

I miltît,

1) zermahlen
[Druw.]: Bezbailis teica uz milzi: "nu es tevi miltīšu smalkās druskās" LP. VI, 1, 379;

[2) mil˜tît (prs. -ĩju) mērci, zur Sauce Mehl hinzumischen
Bauske;

3) "essen":
viņš miltī biezputru Laud., N. - Schwanb.].

Avots: ME II, 628

muškulis Smilt., Matk., MWM. X, 479, Wid., [muškuls PS., Dunika], = muskulis: [kuokā sametās liels muškuls, der Wickel, Knäuel: kuŗu dziesmu nuodziedāju, tuo satīšu muškutā BW. 899 [dzija samurķšķīta vienā muškutā Jürg.]

Avots: ME II, 673

mutàuts, mutes àuts Aps., das Schnupftuch: tu ganīsi, es rakstīšu bāliņam nē̦zdaudziņu (Var.: mutautiņu) BW. 28847. viņš slaukās mutautā A. XX, 507.

Avots: ME II, 674

nabadzĩba,

1) die Armut:
Sprw. vai nabadzības dēļ lepnību atstāt?

2) die geringe Habe, Habseligkeit:
tur nuoslīka visa mana nabadzība;

3) pie nabadzības, jämmerlich, entsetzlich:
viņš tuo sasitīšuot pie nabadzības. viņš ir sīksts pie nabadzības, er ist entsetzlich geizig U.

Avots: ME II, 685

nã˙ču! (aus nāc šur̃p od. šur), načûr ² Rutzau, načiê (aus nāc šiê) N., S'np., komm her: nā˙ču! tagad stāstīšu tev LP. IV, 173. nāču šurp! komm her! Kand., Nurm., Mat., Salis.

Avots: ME II, 698

nebèidzams, nicht endend, endlos, nicht enden wollend: nebeidzama pļaukstīšana sacēlās zãlē. [nebeidzama gaismas straume līst Asp.].

Avots: ME II, 708

negribuot, negribus, wider Willen, uugern, unwillkürlich: gribuot negribuot man bija jāapmierinās. viņš netīšām un negribus satika kaadu nuo draugiem Janš.

Avots: ME II, 713, 714

‡ negudrība, die Dummheit, Torheit: tā bijusi ... parskatīšanās jeb n. Janš. Dzimtene III ^2, 144. pārvarēt negudrību Spīduolas sirdī Vindedze 95.

Avots: EH II, 12

nẽ̦zdaũgs auch PS.], nẽzdaũks, [nāzduogs BW. 25084, 7 var. aus Üxkül], nẽ̦zduõgs, ne̦zdaugs, ne̦zduõgs C., [Arrsach], Demin. auch nē̦znaudziņš BW. 12215, nē̦znauciņš 14268, 1 nē̦znuociņš nē̦zdautiņš BW. 34015,

1) das Nastuch, Nasentuch, Schnupftuch:
tu ganīsi, es rakstīšu bāliņam nē̦zdaudziņu (Var.: mutautiņu) BW. 28847. abi divi slaucījās vienā zīdu nē̦zduogā (Var.: ne̦zdaugā 25084. vienam duošu slēžu kre̦klu, uotram zīda nē̦znuociņu 30894, 6;

2) das Tuch, Kopftuch
Edwahlen. So häufig im VL.: es duomāju šuorudeni pirkties jaunu vaiņadziņu; patraucas tautu dē̦ls, nuopirk zīda nē̦zduodziņu 24654. kad vaiņagu uz balta šķīvja, ar baltu autu apse̦gtu nuo klēts ne̦s (tad dzied): mīļa Māŗa man vaicāja, kuo es ne̦su nē̦zdaugā (var.: nē̦zduogā, nē̦zduogā, nē̦zdaukā). [Aus mnd. nesedôk "Schnupftuch".]

Avots: ME II, 743

[nùočẽkstêt, halblaut und undeutlich aussprechen" MSil.; sterbend einen schwachen Schrei ausstossen: gailis kaujams nuočēkstēja vien Kurs. kad es tev likšu (sitīšu), tu ne nuočēkstēt nedabūsi Stenden; "heiser und zischend eine Weile atmen" Neu - Wohlfahrt.]

Avots: ME II, 770

nùokratît, Refl. -tiês, ‡

2) unabsichtlich abgeschüttelt werden:
netīšām nuokratījās negatavs auglis; ‡

3) eine Zeitlang geschüttelt werden (?):
žīdiņš brauca muižiņā: muižas meitas nuosaskata, žīds uz maisa nuosakrata Tdz. 52652; ‡

4) eine Zeitlang sich schütteln:
apsavilku, nuosakratu me̦lnu jē̦ru kažukā Tdz. 55475.

Avots: EH II, 55

nùokratît li. nukratýti], tr.,

1)

abschütteln, abrüteln: nu vai nu visu esi nuokratījuse, kas tev uz sirds sakrājies? Vēr. I, 393. viņa nuokratīja visas bailes Kaudz.;

2) mit dem Schütteln fertig werden:
ej māsiņa, pagulēt, es salmiņus nuokratīšu BW 31557. Refl. -tiês, sich, von sich abschütteln: šīs šķiras lūkoja nuokratīties smaguo sluogu Pūrs III, 53.

Avots: ME II, 801

nuokul˜stas: auch Frauenb., (mit ùl ² ) Auleja, Kaltenbr., Linden in Kurl. Demin. gen. plur. nuokulstīšu Tdz. 38813; nuokulstiņu vērpējiņa Tdz. 39621. - "(Var.: nuokulstnīšu 4661)" ME. II, 803 ganz zu streichen; "4666" ME. II, 803 zu verbessern in "4666, 1".

Avots: EH II, 57

nùoliẽsinât, fakt. zu nùoliest, abmagern, mager machen, abnutzen, abmergeln (vom Acker): tīša prātā nāvi nuoliesinājis LP. VI, 986. lini nuoliesina laukus Sassm. zeme, rentniekiem bieži mainuoties, nuoliesināta Duomas II, 1313. Refl. - tiês, sich abmargen: slimnieks tâ nuoliesinājies, ka tam tikai kauli un āda Sassm.

Avots: ME II, 813

nùopelêt, intr., verschimmeln: tīšām gāju me̦lnu kre̦klu, nuopelējušu vai nadziņu BW. 10827. nuopel balti dālderīši 11633.

Avots: ME II, 827, 828

[nùoplaucinât, abbrühen: n. cūkai sarus. netīšām n. uotram ruoku. Refl. -tiês, sich abbrühen: viņa krizdama nejauki nuoplaucinājusies Nigr.]

Avots: ME II, 830

nùoraĩdît: es būtu nuoraidī[ju]si (= nuosūtījusi) pie savas meitenes Gramsden n. FBR. IX, 110. Refl. -tiês: viņa nuoraidījās (weigerte sich [zu erzählen]) teikdama, tu jau man visu izstāstīšuot Janš. Līgava II; 342.

Avots: EH II, 79

I nuorieta Dobl., [nuorietne], nuorietnis Kokn., nuorietis Wolm., die SonnenblumeU.: sasē̦duši bārenīši nuorietnīšu (Var.: nuorietniešu, nuorietīšu) kalniņā; nuorietņiem (Var.: nuorietiņām) ziedi bira BW. 4216. [Nach Leskien Nom. 383] zu li. riẽtenos "eine Schlingpflanze; sempervivum tectorum", riẽsti "rollen".

Avots: ME II, 840, 841

nùorùsêt, intr., ab-, verrosten: tīšam gāju me̦lnu kre̦klu, nuorūsējušu vainadziņu BW. 10827.

Avots: ME II, 842

nùosviêdrêt, nùosviêdruôt, tr., in Schweiss, zum Schwitzen bringen: Laime zirgus nuosviedrēj[u]si BW. 6629. es tīšām nuosviedruoju lielas naudas kumeliņu 18442.

Avots: ME II, 864

nùozĩlêt, ‡

2) behexen (?):
apglāstījis zirga galvu un ar tuo apglāstīšanu luopiņu nuozīlējis puostā Vanagu ligzda 151.

Avots: EH II, 109

nùozũmêt, tr.,

1) abmurksen, umbringen (namentlich vom Kindermorde)
Kand.: meita bē̦rnu nuozūmēja Etn. IV, 161. ve̦cuos laikuos še tikušas meitas suodītas, kas savus bē̦rnus nuozūmē jušas JR. III, 4;

2) [nùozũmât um Libau u. Hasenpot], unterschlagen (z. B. geliehenes Geld), entziehen (von der Gage)
[Dond.]: viņš manu naudu nuozūmēja Lin. [mums paziņuojums nav piesūtīts, - kungi tuo tīšu nuozūmējuši, lai mēs par visu tuo ne˙kā nezinātu Janš. Dzimtene ² II, 431;

3) ableugnen
Biel. n. U.]

Avots: ME II, 892

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3

‡ paglam̃stîtiês Dunika, verstohlen eine Weile hin und her schleichen: pa stūŗiem paglamstīšuos Pas. VI, 128.

Avots: EH II, 133

‡ II pakaustît N.-Peb. (mit aû), Alswig, Bērzgale, C., Ermes, Grawendahl, Lubn., Meselau, Prl., Sessw., = papļaũstît: pakaustīšu purvā sē̦ku; aitai barības ziemai pietiks Ramkau.

Avots: EH II, 141

pamest [li. pamèsti, slav. pomesti], tr.,

1) unten hin-, vorwerfen:
buļļam siena pame̦tat! BW. 28947. reiz māte sūtījuse meitu uz kūti guovīm ēst pamest LP. IV, 236; pamest nuovārtā, vernachlässigen, der Verachtung preisgeben;

2) wegwerfen, lassen, hintun, verlassen:
pame̦sti bē̦rni. kumeliņ, kur pameti jājējiņu? BW. 29804. tu darīji nepareizi, pame̦zdams savus dievus LP. VII, 467. vinam bij jāpame̦t sava vietiņa Kaudz. [mutes izbrīnā pame̦tuši Leijerk. II, 228];

3) wegwerfen, verlieren; verspielen:
es pametu visu kaunu BW. 11157. viņš pametis nazi Kav. derību pamest, die Wette verlieren Etn. IV, 153. kārtis spē̦lē̦dams, viņš pametis daudz naudas;

4) vergeben, erlassen, eig. wegwerfen, nicht anrechnen:
pamet mums mūsu parādus, kâ mēs pame̦tam saviem parādniekiem!

5) lassen, zurück-, hinterlassen:
es tevi pametīšu te˙pat. tautietis lūdza raudādams: pamet vēl šādu gadu! BW. 13711. kam jūs visas sievas pame̦tuši dzīvas? IV Mos. 31, 15. Mit abhängigem Partizip: es pametu savu bāliņu kumelinu se̦gluojuot Ltd. 1I05. tas pameta zirģeli tâ˙pat stāvam Vēr. I, 770. pame̦tuse naudu nerakuse LP. VII, 1123. pame̦tama guovs RKr. XVII, 44, = aizlaižama guovs, eine Kuh, die nicht mehr zu melken ist;

6) ein wenig, etwas werfen:
arī mācītājs pameta acis uz skaistuo jaunavu Dīcm. pamest ar acīm, mit den Augen ein Zeichen geben: suns pametis ar acīm, lai nelaiž tuo vaļām LP. IV, 222. pamest ar ruoku, mit der Hand ein Zeichen geben. pamest vieglu kāju, suoli, hurtig einen Gang machen, hurtig seine Aufgabe, seine häuslichen Arbeiten beenden: pametis vieglu kāju od. savu suolīti, varu atpūsties Lub. Refl. -tiês,

1) sich unter etwas werfen:
viņš pameties zem vilciena;

2) sich verwandeln, werden:
šī pametīšuoties. par avuotu LP. VI, 479. Subst. pamešana, das Hin-, Wegwerfen, Verlassen, Vergeben, Zurücklassen; pametẽjs, wer hin-, wegwirft, ver-, zurücklässt, vergibt; pame̦tums, das Hin-, Weggeworfene; Verlassene, der Verlust [Salisb.]: mūsējiem pame̦tumu nebijis A. XX, 302.

Avots: ME III, 69

paņemt, tr.,

1) wegnehmen, entwenden, dahinraffen, bewältigen:
pruojām iedami mēdza panāksnieki paņemt sle̦pe̦n līdz šādas, tādas lietas BW. III, 1, 45. juods paņēma vīra māti BW. 14154, 5. kuo nepaņems cirvis, tuo uguns rīs Skalbe. [lai tu gan duomā gudrs būt, tuomē̦r tu mani nepaņemsi vis Infl. n. U., ob du dich gleich klug dünkst, wirst du mich doch nicht in den Sack stecken];

2) heiraten (eig. wegnehmen, rauben):
tuo paņēmu mīlē̦dams Ltd. 688. tik es tevi neapņēmu (Var.: nepaņēmu) BWp. 531;

3) nehmen
(perfektiv); ergreifen, erfassen: vecītis paņēma bāreni āiz ruokas LP. VI, 837. dē̦ls paņe̦m āiz ausīm (lāčus) IV, 2. viņi paņēma sērdienīti un aizbrauca Dīcm, viņš paņēmis pats savu galvu, er handelt nach seinem eigenen Kopf. Refl. -tiês,

1) für sich nehmen:
tec, tautieti, vārtu celt, paņemies ce̦purīti! BW. 18996. tik jau līdzi paņēmuos sava pūra atslēdziņu;

2) für sich von einem andern nehmen, leihen, borgen:
kam naža nav, tas paņe̦mas nuo cita BW. III, 1; 96;

3) übernehmen, sich anheischig machen:
viņš paņēmās vest piecas asis malkas Mar. n. RKr. XV, 129. viens vecis gribēja par vakti paņemties LP. VI, 265;

4) sich angewöhnen:
cūka paņē̦musies rāceņuos iet Kand. bij paņēmies runājuot dažas zilbes gaŗāki izrunāt Purap.;

5) sich von selbst nehmen, genommen werden:
vē̦stules netīši paņē̦mušās līdzi Niedra.

Avots: ME III, 79

parakstît, ‡

4) schreiben
(perfektiv): parakstīts ir Evang. 1753, S. 25; "atrakstīt" Gramsden n. FBR. IX, 110: p. vē̦stuli; ‡

5) verschreiben (vermachen):
jis juo parakstēja ve̦lnam Pas. X, 141. mājas es tev neparakstīšu Ciema spīg. 184; ‡

6) (wiederholt? eifrig?) sticken, ausnähen:
lai klausa māmiņu pate̦cē̦dama, lai luoka pūriņu parakstīdama (mit Betonung der 2. Silbe?) Tdz. 36746.

Avots: EH XIII, 166

pãrkristît,

1): var˙būt te nešķīsts gars! ... pārkristīšu es ituo suni Pas. V, 274; ‡

3) die Nottaufe (an einem Kind) vollziehen
Oknist: lūdza p. vārgu bērniņu; ‡

4) kreuzweise übereinander legen
Oknist: p. kājas. Refl. -tiês,

1): tâ kâ mums bija pagānu ticība, tad mūs pierunāja p. Pas. IX, 403. p. par krievu (= pareizticīgu) Salis u. a.;

2) = pãrkrustîtiês 2 Auleja, Kaltenbr.: lai skriedams ... pārsakrista Pas. XIV, 85 (ähnlich IV, 183 aus Lettg.).

Avots: EH XIII, 203

pãrmisît, tr., verwirren, Fehler machen: tâ kâ man ar rakstīšanu lāgā neveicas, varu būt pārmisījis Blaum. Refl. -tiês, sich irren, sich versehen: man bieži pārmisās Rn. pārmisījies ar tuo steigšanuos A. XX, 84.

Avots: ME III, 167

pãrmist, intr., sich eine Zeitlang aufhalten, ernähren, wohnen; nakti, ziemu pārmist, übernachten, überwintern: tē̦va, tē̦va es meitiņa, līdz ziemiņu pārmitīšu BW. 3106. lai Jumis līdz nākuošam gadam pārmistu LP. VI, 26.

Avots: ME III, 167

pãrmît, tr.,

1) umtauschen, verwechseln:
es pārmija gulē̦dama savu ze̦lta gredzentiņu BW. 15375. pārmīsim māsiņām, būs abiem līgaviņas! 11542. raud kâ pārmīts bē̦rns LP. VII, 166;

2) aus Versehen vertauschen, verwechseln:
es netīšām kāzās pārmiju ce̦puri Ahs.;

3) einen Arbeiter eine Woche ablösen:
darbinieku;

4) verwandeln:
dievs pārmija juo (= viņu) par kurmu Pas. I, 405. Refl. -tiês,

1) abwechseln, sich ablösen:
kruodzinieks pārmijās ar savu sievu Aps. ruoka ruoku pārmijās pie grūtām dzirnavām; kas pārmija grūtu mūżu, ar nelieti dzīvuojuot? BW. 8173;

2) aneinander vorübergehen, begegnen:
durvīs viņš pārmijās ar kādu dāmu A. XVII, 484,

Avots: ME III, 168

‡ pãrsalˆdêt, befrieren machen, mit einer Eisdecke überziehen: pirmais pliksalis bija pārsaldējis dīķus Apsk. 1903, S. 31. Refl. -tiês (s. ME. III, 173): tu tīšā prātā pārsaldējies Upītis Pirmā nakts 77.

Avots: EH XIII, 209

pãrsist, tr., entzwei-, durchschlagen: tev kājiņu pārsitīs BW. 29156. [Refl. -tiês,

1) beim Gestossen- oder Geschlagenwerden entzweigehen:
man galva pārsitās; uola krizdama pārsitās;

2) sich durchschlagen
(übertr.): lai gan laiki grūti, tuomē̦r kaut kâ pārsitīšuos Bers.;

3) umschlagen
(intr.): vējš pārsities uz citu pusi C.; (übertr.) šis šaubīgais atkal pārsities citā pusē, ist zu einer andern Partei übergegangen.]

Avots: ME III, 174, 175

pãrsvètît,

1): tuos (Fische vor dem Essen)
viņš ar pārsvētīja (segnete) Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 180); Fürbitte mit Handauflegung halten Walk n. BielU. pēc popa pārsvētīšanas ve̦lns palika vēl niknāks Pas. IV, 205. visa zeme pārsvētīta: visu zemi Jezus gāja kristīdams, svētīdams Tdz. 54854.

Avots: EH XIII, 213

pãrsvètît, tr.,

1) den kirchlichen Segen einem Täufling der Nottaufe geben, noch einmal segnen, [(mehrere) segnen (perfektiv) : es jūsus nuokristīšu un pārsvētīšu Pas. III, 239];

2) mit einem Guss Wasser Raufbolde trennen:
plūkšanās, kuŗu muižas galdnieks pārsvētījis ar ķipi ūdens Baltp.;

3) durchwalken, durchprügeln:
tev viņš pēc bruokastīm jāiesauc iekšā un jāpārsvētī Druva II, 770.

Avots: ME III, 180

pàsma ² [Kr.], pāsms,

1) [pàsms ² Golg., Stomersee, Bers., Warkh., Warkl., Gr.-Buschhof], abgeteilte Fäden beim Aufscheren, [ein Gebinde von je 30 Fäden Bielenstein Holzb. 394, 40I], Fitze Garn St., [auch vom Haar]: gadījās arī tâ, ka me̦tu pietrūka un aude̦kls iznāca par pāri pāsmu šaurāks, nekâ sākumā bija nuoduomāts Jauns. pāsma jeb puosma sastav nuo trim dzijām Bērziņš. aude̦kla platumu rē ķina pēc pāsmiem Nerft n. A. XI, 84. Der šķiets, Weberkamm, besteht aus 30 Zähnen, das ist ein pāsms od. pāsma, und 10 Zähnen, das ist ein gaņģis U.; [pãsms "matu vai linu šķipsna" Bauske];

2) = puosms, das Stadium: sievieši ātrāk iziet savus īsākuos attīstīšanās pāsmus A. Xl, 492; [n. U. auch sonst pãsms für puosms. - Nebst li. põsmas "ein Gebinde beim Garn" aus slav. pasmo dass.].

Avots: ME III, 190

pastâstît, tr., erzählen, mitteilen: paga, paga, tautu meita, pastāstīšu bāliņam BWp. ² 12201.

Avots: ME III, 107

patmala(s) [Bielenstein Holzb. 253 (li. pãtmalos LtT. II, 10 aus Daukša)], patmaļas [Kaunata, Kārsava, Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12, S. 112, patmaļi Wallhof n. Manz.], die Windod. Wassermühle, die ohne Menschenkraft in Bewegung gesetzt wird: izžāvē̦tus kartupeļus var patmalā (gew. patmalās) likt samalt Gg. II, 90. nu labi būs patmalās savu labību samalt I, 103. dzirnas rūca, ne patmaļas BW. 8034. bāleliņu dzirnaviņas kâ skaliņu vicināju; tautu dzirnas nevarēju kâ patmalu (Var.: patmaļu) kustināt 22484. [liesim ūdeni cittautiešu patmaļām L. W. v. J. 1921, № 40, 33. stāstīšana iet vaļā kâ patmaļas Austriņš Nuopūtas vējā 16.]

Avots: ME III, 123

patmala(s) [Bielenstein Holzb. 253 (li. pãtmalos LtT. II, 10 aus Daukša)], patmaļas [Kaunata, Kārsava, Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12, S. 112, patmaļi Wallhof n. Manz.], die Windod. Wassermühle, die ohne Menschenkraft in Bewegung gesetzt wird: izžāvē̦tus kartupeļus var patmalā (gew. patmalās) likt samalt Gg. II, 90. nu labi būs patmalās savu labību samalt I, 103. dzirnas rūca, ne patmaļas BW. 8034. bāleliņu dzirnaviņas kâ skaliņu vicināju; tautu dzirnas nevarēju kâ patmalu (Var.: patmaļu) kustināt 22484. [liesim ūdeni cittautiešu patmaļām L. W. v. J. 1921, № 40, 33. stāstīšana iet vaļā kâ patmaļas Austriņš Nuopūtas vējā 16.]

Avots: ME III, 123

I pavaļa Dunika, die Musse: pavaļas brīžuos (bei Lautb. Luomi 35 pavaļās), in Mussestunden. pavaļā rakstīšu vairāk MWM. IX, 11. pavaļā (Var.: lē̦tumā) uzauguse BW. 3309. papuve jau saarta, un zirgi tagad e̦suot drusku pavaļā Janš. Dzimtene IV, 53. ja tev iznāk pavaļa, atraksti! Fest.

Avots: ME III, 132

pìebirkstît, anschüren Zogenhof: piebirkstīšu uguntiņu BW. 23221, 1.

Avots: ME III, 239

pìecìest,

1) "warten":
ciet klusu... kungam un pieciet viņu (warte auf ihn)! Glück Ps. 37, 7;

2) sich etwas gefallen lassen, verschmerzen:
viņš piecieta visus tiesas izdevumus A. XXI, 50. māte mani nepiecieta vienu dienu tautiņās; kâ māmiņa piecietīs visu mūžu dzīvuodama? RKr. XVI, 164. labāk vīra piecietusi, ne skaistā vaiņadziņa BW. 24345. saki, mana līgaviņa, kâ es tevi piecietīšu? BW. 33616.

Avots: ME III, 241

pirnuote, der Ärmel Leitīšnieki: pirnuotīte.., kur asaras nuoslaucīju BW. 4156 var. Dissimilatorisch aus *pirduote (vgl. pirduokne)?

Avots: ME III, 227

plãtît, -u, -ĩju, freqn. zu plèst, tr.,

1) breit machen, ausbreiten, auseinandersperren:
tu atnāci nuo kruodziņa, vilnānītes plātīdama BW. 9648. dzied[u] ruociņas plātīdama (Var.: mē̦tādama) BW. 98. muti plātīt, das Maul aufsperren U.: dziedi, muti plātīdama BW. 22698. tā baŗas ar māmiņu, visu muti plātīdama (Var.: atplē̦tusi) 862;

2) karašas plātīt, Kuchen mit Sahne oder Ei bestreichen
U. - Refl. -tiês,

1) sich ausbreiten:
pūš vējiņš maguonē; lai maguone plātījās BW. 7803. kâ siltās vasaras naktīs tālumā plātuošās rūsa Vēr. II, 1252;

2) beim Reden mit den Händen fechten
U.: plātās kâ rūsa Etn. IV, 75, zu einem gesagt, der grosstuend stark gestikuliert;

3) sich breit machen, sich bräsen
U.; paradieren, seine neue Kleidung zeigen Mag. XIII, 2, 55; gross tun, prahlen: Sprw. plātās kâ pāvs, kâ tītars. plātās kâ gailis uz sē̦tas, kâ kaķis pa le̦du. ne tā mana līgaviņa, kas pa priekšu plātījās (Var. platījās); tā būs mana līgaviņa, kas nuo manis bēgšus bēga BW. 11341 var. kuo jūs ar naudu plātāties, tas tikai nieks! LP. V, 405. Subst. plãtîšana, das Breitmachen, Ausbreiten, Auseinandersperren; plãtîšanâs, das Sichausbreiten; das Gestikulieren, Grosstun, Prahlen, Sichbreitmachen: viss bija nuoticis bez kādas lielīšanās un plātīšanās Vēr. I, 1304; plãtîtãjs, wer breit macht, ausbreitet, auseinandersperrt; plãtîtãjiês, wer sich breit macht, gestikuliert, der Prahler.- Zum ã vgl. li. plõtis "Breite", plótas "breiter Platz".

Avots: ME III, 331

I pliķis, die Ohrfeige, Maulschelle: pliķi sist, cirst, iecirst, duot U., BW. 9809 var., spert, vilkt Brasche, šaut BW. 9809, 1 var., iešaut U., eine Ohrfeige geben. cirtu pliķi par gurniem BW. 23586. es savai līgavai mūžam pliķa nesitīšu 22711. Aus *pliklis (zu plikšinât), oder entlehnt aus dem Li?

Avots: ME III, 346