Paplašinātā meklēšana

àizgulêt, ‡

5) aizgulē̦ts piens "Milch, die über Nacht oder 24 Stunden in der Brust geblieben";
‡

6) āzgulêt "befestigen, beim Kaltn, anlegen (?)"
Mag. XVII, 1, 79 (aus der kur. Nehrung).

Avots: EH I, 26

àizgulêt, tr.,

1) verschlafen, schlafend versäumen:
tu esi bruokastis aizgulējis;

2) vai es tavu miegu aizgulēšu? Brigader;

3) viņa ir aizgulē̦ta U., sie ist schwanger
[vgl. aruss. залеже ю "coiit cum ea" in Sreznevskis Wörterb. 925];

4) viņam netīk sievas aizgulēt U, er will nicht getrennt von seiner Frau schlafen;

5) Refl. -tiês, sich verschlafen:
tu esi šuorīt aizgulējies Purap.

Avots: ME I, 28

‡ àizpraûlêt Dunika, Frauenb., PS., Trik., aizpraulêtiês Stenden, zu modern anfangen: aizpraulēji(e)s kuoks.

Avots: EH I, 43

‡ àizstabulêt,

1) auf der Pfeife blasend betäuben:
a. kam ausis;

2) hin-, wegschaffen, forttransportieren, -bringen
Lemburg, Segewold: kur tu tuo baļļu esi aizstabulējis?

3) jem. verschicken
Segewold.

Avots: EH I, 51, 52

‡ àizste̦bulêt, weinend hin-, weggehen Dunika.

Avots: EH I, 52

‡ àiztuntulêt,

1) = àiztuñtuļuôt 1: a. acis;

2) = àiztuñtuļuôt 2. Refl. -tiês, nach saumseliger Vorbereitung weggehen: nu viņi reiz aiztuntulējās pruojām.

Avots: EH I, 59

‡ I apgràulêt ² Golg., KatrE., Selsau, auf(fr)essen, verschlingen: a. visu ēdienu.

Avots: EH I, 83

‡ II apgraulêt, mit Kuhmist beschmutzen Bers.: luopi apgraulējuši visu laidara priekšu. Refl. -ties, sich mit seinen Exkrementen besudeln Bers.

Avots: EH I, 83

‡ III apgraulêt "apkuošļât (vom Vieh)" Peb.

Avots: EH I, 83

‡ IV apgràulêt ² Sessw. "sehr oberflachlich (nachlässig, eine Arbeit) verrichten".

Avots: EH I, 83

‡ apgulêt,

1) (eine Anzahl von Objekten) schlafend beschädigen, erdrücken:
vajaga cūku atšķirt, citadi viņa apgulēs visus sivē̦nus Mahlup. tas puisis kâ prātu apgulējis (wie unsinnig) Bauske;

2) "?" pie māsiņas sērst atnācu, šuo naksniņu negulēšu: vai atnācu . . . māsiņu ar miedziņu apgulēt? VL. aus Schnehpeln od. Turlau;

3) = apgùlt 1 Stenden. Refl. -tiês,

1) = apgùltiês Schnehpeln, Stenden;

2) einschlafen
Lems., Salis;

3) guovis apgulējušās, die Kühe haben sich beim Liegen mit Mist besudelt
Fest., Memelshof, Prl.

Avots: EH I, 85

appraûlêt, intr., ringsum modern, faulen: appraulējis kuoks.

Avots: ME I, 112

apsmulêt, tr., beschmutzen: apsmulē̦ti pirksti JR. V, 9; XX, 780.Sissegal, Laud.

Avots: ME I, 124

‡ apšmurgulêt Dunika (mit ur̂ ² ), Kal., = apsmur̃gât 1. Refl. -tiês Dunika, Kal., sich beschmurgeln.

Avots: EH I, 120

‡ apulêt, stumpf werden: cirvim zuobi apulējuši Vīt.

Avots: EH I, 124

atgulêt, Refl. -tiês, ‡

2) liegend allmāhlich zusammensinken (vom Heu, Stroh u. a.)
Siuxt: kāp zemē nuo panta! tagad vairs neliksim. kad atgulēsies, tad varēs vēl kādu ve̦zmu uzlikt.

Avots: EH I, 143

atgulêt (li. atgulė´ti),

1) versäumten Schlaf einholen:
tas varēja nuokavē, tuo miegu atgulēt Alm.;

2) wund schlafen:
viņa sāni bij atgulē̦ti;

3) einen Rückfall bekommen
PK. n. Mag. III, 1, 95.;

4) dial., eine längere Zeit schlafen:
trīs naksniņās atgulēju (Var.: sagulēju) jauna puiša kažuokā BW. 12618, 6. Refl. -tiês, genügend schlafen, ausruhen: tas jau labi būs atgulējies. lai zemīte atguļas BW. 10290.

Kļūdu labojums:
naksniņas = vasaras
12618, 6 = 12617, 6

Avots: ME I, 160

atkaũlêt, tr., abdingen: sievas raudzīja kādus vairāk atkaulēt BW. I, S. 194.

Avots: ME I, 165

[atšķer̃bulêt Salis, (einen Holzsplitter) abreissen.]

Avots: ME I, 201

‡ atšmaulêt, zurück-, wegstreichen Heniņ: a. matus nuo pieres.

Avots: EH I, 174

‡ atspuogulêtiês Janš. Dzimtene I ² , 279, = atspuõguļuôtiês.

Avots: EH I, 171

atstabulêt, tr., auf der Pfeife spielend herbeilocken LP. VI, 807.

Avots: ME I, 197

‡ attuñtulêt C., Jürg., Lemb., loswickeln: a. vaļā satītu bē̦rnu.

Avots: EH I, 177

‡ aulêt "raudāt jeb aulekšuot" Warkl.

Avots: EH I, 187

babulêt od. babilêt Friedrichstadt A. X, 2, 438, intr., babelêt Degl., tr., schwatzen. Wohl entlehnt aus d. babbeln.

Avots: ME I, 246

‡ buogulêt Celm. aus Lubn., sich zu verstecken suchen.

Avots: EH I, 258

‡ brañkulêt AP., = brañkaļât.

Avots: EH I, 238

braulêt L., in der Brust sein.

Avots: ME I, 326

‡ bruzgulêt Prl., Saikava, (hier auch reflexiv) Kalz., hörbar und liederlich (dazwischen die Luft hinausblasend) schlürfen (von Schweinen): sivē̦ns pa sili bruzgulē(jas).

Avots: EH I, 246

brūzulêtiês, sich abschütteln (von einem nassgewodenen Vogel): zīlīte nuo aukstuma brūzulējās Plm.

Avots: ME I, 342

bubulêt, - ēju, uneben spinnen: es pakulas bubulēju BW. 7120. [Wohl zu bubulis "Knoten".]

Avots: ME I, 343

budulêt Mag. III, 1, 121, = budinât: bubulēt pie grāmatas, immerfort zum Lesen anhalten.

Avots: ME I, 345

bulbulêt, - ēju, intr., schlagen, schmettern, rufen: bulbuls bulbulē Etn.

Avots: ME I, 348

‡ bùmbulêt ² Kalz., Lubn., Riga, bummeln (hierauf beruhend?), sich ohne Arbeit herumtreiben.

Avots: EH I, 252

‡ buñdulêt Libau "puogas sist": puikas aizgāja sē̦tā b. (vgl. unten bunduls 10).

Avots: EH I, 253

bur̂bulêt, ‡

3) undeutlich sprechen
(mit ur̂ ² ) Kand.

Avots: EH I, 254

bur̂bulêt, - ēju, bur̂buļuot (li. (burbuliúoti)

1) intr., Wasserblasen erzeugen:
un lejā strautiņš burbuļuo. azaids, lē̦ni burbuļuodams, kaktā vira A. XX, 648. ūdeņi burbulēja nuo augstām klints gravām zemē. klusām strautiņš burbulē Plūd. Llv. II, 339;

2) tr., sprudelnd bringen:
ak upīte, kad burbulēsi saldu miegu draugam MWM. VI, 172.

Avots: ME I, 352

burzgulêt, - ēju, burzguļuôt [Bers.], sprudeln, brodeln, wallen: ūdens burzgulē pa silēm.

Avots: ME I, 355

[čumulêt, unschön etwas machen; saumselig sein Wessen.]

Avots: ME I, 420

čunčulêt,

2): eine Speise schlecht zubereiten
Wessen. Refl. -tiês: auch Skaista.

Avots: EH I, 295

[čunčulêt,

1) = čunčelêt St.;

2) unschön etwas machen; saumselig sein
Wessen; in der letzten Bed. auch čunčuluoties Gramsden od. čunčuļuoties Siliņ; in Posendorf, Jürgensburg, AP., Ruj., Ekau bedeute čuñčuļuoties: allzu langsam ( anderswo: allzu kompakt od. ungeschickt) sich ankleiden (in dieser Bed. čuñčulêties N. - Peb.); in Aistern čun̂čuļuoties ^2, langsam fahren.]

Avots: ME I, 420, 421

‡ dagulêt, bis zu einem gewissen Zeitpunkt schlafen Kaltenbr.: d. da bruokastei.

Avots: EH I, 302

[dakaũlêt Drsth., noch dazu ausbedingen.]

Avots: ME I, 433

‡ dre̦bulêt, -ēju Auleja, zittern, beben: zuobi vien klab, kad sāk d.

Avots: EH I, 332

dusulêt, -ēju, hüsteln; beim Husten keuchen JK. VI, 48; [dusuļuôt Kārsava u. a.].

Avots: ME I, 522

[ē̦rkulêt, verwühlen, zerzausen Wid.]

Avots: ME I, 575

gaûlêt ² , laut schreien, rufen Karls.; [wohl aus gavilẽt].

Avots: ME I, 611

graulêt, - ẽju, auch graulât, - ãju, mit vollem Munde langsam essen Druw., Erlaa, Nerft, Etn. I, 106; [gràulêt ² , fressen, schlingen Lis., Kreuzb.]; kâ graulāt sagraulājis A. XII, 815.

Avots: ME I, 639

I graulêt: ve̦ci luopi, kam nav lāga zuobu, vienmē̦r graulē (gausi ēd) Schwanb.; "ēst neknasti" Wessen; vgl. zur Bed. auch ‡ apgraulêt III und IV.

Avots: EH I, 399

‡ *II graulêt, zu erschliessen aus ‡ apgraulêt II.

Avots: EH I, 399

gulêt,

4): zirgs gulēja (war krank an)
ienāšus Linden in Kurl.;

7): jūs guliet viņam pŗiekšā pēc viņa nelabiem darbiem, ihr entschuldigt ihn wegen seiner schlimmen Streiche
Kalz. n. BielU. Refl. -tiês, ‡

2) da gaismai gulies Līvāni, man pflegt bis zum Tagesanbruch zu schlafen.

Avots: EH I, 417

gulêt, -lu od. -ļu, - ẽju (li. gulė´ti "liegen"),

1) intr., schlafen:
kas gul, tas negrē̦kuo, kur pats gul, tur citu meklē. guluošs suns zaķi neķeŗ. gulē̦dams ne+kā nepadarīsi, kas guluošam kuo duos? Von sanften Schlafe: gul kâ dieva ausī, dieva mierā; gul kâ dievam dvēseli atdevis; gul kâ blusa caunas ausī. guli kâ kaķīte, kâ pelīte saritinājusies, kâ sivēniņi Tr. IV, 6, 69. Von festen Schlaf: gul ausis sa˙glaudis od. asti atšāvis. gul kâ riju izkūlis, gul kâ nuosists, nuokauts, nuost nuokauts, sprādzis od. sprāguoņa, kâ silksnis, kâ zutis, kâ lācis; gul kâ bluķis, kâ lūki; dagegen caurmiegā gulēt, einen leichten, unruhigen Schlaf haben. Vom Schlafen einer grossen Menge: gulēt kâ līdums, nuosistās lapsas gulējušas kâ līdums LP. VII, 99;

2) schlafen, mit faktitivem Objekt:
miegu BW. 6911; atmiegas, pusdienu, diensvidu gulēt; mūžīgu miegu gulēt, den ewigen Schlaf schlafen; guļu, guļu guļamuo BW. 33562, 4; auch mit dem Lok.: viņš gulēja drīz saldā miegā;

3) mit d. Akk. der Ausdehnung: gulēšu tē̦va beņķi BW. 15090 (gew. uz tē̦va beņķa), 9597.
vai tam tautu dēliņam gulēt manus paladziņus 7483 (gew. uz maniem paladziņiem);

4) gulēt ap, krank sein, krank liegen an:
viņš gul ar masalām od. masalās;

5) gulēt iet, likties, schlafen gehen, sich schlafen legen:
viņi iet gulēt līdz ar vistām, kas zin, vai šuo darbu līdz gulēt ejamam lai- kam nenuobeigsi A. XI, 54. uzkūruši uguni un nuolikušies gulēt LP. VI, 220;

6) liegen:
uz miršanu gulēt, auf dem Sterbebette liegen. gulēt vienā me̦dū, herrlich und in Freuden leben, tas gul man uz sirds. parāds gul uz zemes A. XX, 141. viņš gul vienmēr grāmatās, er beschäftigt sich eifrig mit den Büchern;

7) citam virsū gulēt (vgl. gult), auf einen losgehen, auf einen dringen
St. virsū gulēt kādam, jemand beschwerlich fallen mit Bitten, Beschwerden U. [gulēt kādam priekšā U., jemand vertreten. ] Refl. -tiês, um die Wette schlafen: tu māsiņa, es bāliņš, iesim abi gulē̦tuos BW. 12665. gulē̦ta maize od. gulīma maize, das Brot, welches das junge Paar nach der ersten Nacht den Hochzeitsgästen gibt: ir mums gulē̦tas maizes RKr. XVI, 217. jaunā sieva izne̦s citiem kāzeniekiem gulīmu kukuli RKr. XVI, 197.

Avots: ME I, 677, 678

gulê̦tãjs, ‡

2) ein Kranker
Lubn. n. BielU.

Avots: EH I, 417

gulê̦tãjs, der Schläfer: celies gulē̦tājs! septiņus gulē̦tājus piemin jūnija 27. dienā Etn. IV, 88. Zu gult.

Avots: ME I, 678

ìegulêt,

1 ): akmens iegulējis dziļu duobi Saikava; ‡

3) erkrankend bettlägerig werden:
kâ maijā bē̦rns iegulēja, tâ tik rudenī izcēlās Strasden; ie. bakas Frauenb., an den Pocken erkranken, ‡ Refl. -tiês,

1) sich ans Schlafen (Liegen) gewöhnen (?):
tie ir gan vare̦ui iegulējušies: ne par kuo nevar vairs izvākties ārā Janš. Dzimtene III ² ,12;

2) iegulējušies parādi Riga, zum Termin nicht bezahlte Schulden.

Avots: EH I, 515

ìegulêt,

1) liegend eindrücken:
ielejuota tā zemīte̦... ziemu sniega iegulē̦ta BW. 34194;

2) andauern lassen:
iesnas nedrīkst iegulēt RKr. XII, 7.

Avots: ME II, 20

‡ ìekaũlêt handelnd, feilschend erlangen (einnehmen): labi būtu, ja varē̦tu vairāk ie. Kalz. und Lubn. n. Fil. mat. 27.

Avots: EH I, 519

ìepraûlêt, anfaulen: iepraulējis uozuoliņš BW. 13041.

Avots: ME II, 53

ìerumulêt, die ersten Hirten im Frühjahr anfangen mit Wasser zu begiessen Spr.

Avots: ME II, 59

‡ izburbulêt,

1) = izbur̂buļuôt Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "aussprudeln");

2) "= izburbêt" (mit ur̂ ² ) Siuxt: apakš pē̦das tāda izburbulējuse gaļa.

Avots: EH I, 437

izburzgulêt U., [izburzguļuôt Wid.], aussprudeln.

Avots: ME I, 720

‡ izčaulêt, = izluôbît, aushülsen Wessen.

Avots: EH I, 439

izẽ̦rkulêt, tr., wie eine KUnkel aufbauschen: mākslīgi izē̦rkulē̦ti mati A. XX, 256.

Avots: ME I, 735

‡ izgràulêt(iês) ² Lubn. "= izêst(iês)": izgraulējuši visu.

Avots: EH I, 449

‡ izgràulêt(iês) ² Lubn. "= izêst(iês)": izgraulējuši visu.

Avots: EH I, 449

izgulêt (li. išgulė´ti),

1): tam ir vaļas i. Tdz. 37045;

4): kumeļš izgulēja ienašus Kand.;

5): visi kalni ... manis vien izgulē̦ti Tdz. 39521, auf allen Bergen habe ich allein geschlafen (gelegen);
‡

8) ausbrüten:
vista izgulēja piecus calē̦nus Strasden.

Avots: EH I, 450

izgulêt,

1) intr., eine bestimmte Zeit schlafen, sein Schlafbedürfnis vollständig befriedigen, sich ausschlafen:
kâ jau zaldāts, - kur krīt, tur izguļ Vēr. II, 1036. nāks rudens, gaŗās naktis, nevar viens izgulēt (Var.: pār -, sagulēt) BW. 11092. bajāri lielījās cietu ziemu izgulēj[u]ši (Var.: izcietuši, izmituši) BW. 27957, 6;

2) mit fakt. Obj., zu Ende schlafen:
miegu (auch: visu miegu izgulēt), diendusu. ai miedziņ, nevar tevi izgulēt 6693. miegu gulu, tuo izgulu 9243. miedziņš izgulē̦ts 15705, 6. abas acis izgulēt, sich gut ausschlafen: dzē̦rumu, dullumu. Sprw.: piedzēris izgul dullumu, muļķis ne˙kad. saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25;

4) durchmachen, überstehen:
slimību, asinis sē̦rgu. vēju bakas viegli izgulamas;

5) schlafend od. liegend etw. unordentlich machen, abnutzen:
gulta izgulē̦ta BW. 9508. villainītes tautu dē̦la izgulē̦tas 15711;

6) durchliegen:
slimnieks izgulējis ādu cauri od. cauru, jē̦lu;

7) ausliegen:
sniegs izgulējis labību. ūdens labību izgulējis Konv. ² 4067. Refl. - tiês,

1) sich ausschlafen:
lai tad arī gul, kamē̦r izgulas LP. V, 358. viņš e̦suot izgulējies nuo tāla ceļa, nuo ve̦lna cīniņiem, viņa vien nevaruot izgulēties LP. IV, 58. Oft in der Verbindung mit labi, krietni, brangi. Mit dem temporalen u. faktitiven Akk.: bē̦rns dienu izgulējies, pa nakti brē̦cuot Etn. I, 90. nee̦suot taču nākuši kāzās miegu izgulēties;

2) die Nacht über schlafen, übernachten:
tur ne˙viens nevaruot izgulēties LP. VII, 457.

Kļūdu labojums:
15706, 6 = 15705, 6 var.

Avots: ME I, 741

izkaũlẽt, tr., abdringen, erfleichen, erbetteln, erwipken Ahs.: ķēniņš iznācis vienu zaķi izkaulēt LP. IV, 203. meita izkaulēja vēl klāt divi mārciņas vilnas Vēr. II, 204. māte izkaulēja sev tiesību dzīvuot kādā nuo spārniem Stari II, 102. izkaulēt, lai atlaiž tevi A. XI, 545. Refl. - tiês,

1) lange feilschen, dingen:
gan saimnieks izkaulējies, bet lē̦tāki ne par kuo nedevis Etn. III, 31;

2) für sich abdringen, erbitten, erbetteln:
bērni izkaulējās nuo mātes lampiņu Anrop. II, 119. velti pēc tās palīga izkaulējies Stari II, 328. lūgdamies izkaulējas sev vienu ruozīti BW. V, S. 225.

Avots: ME I, 749

izķaulêt, tr., ausessen, gehörig essen: izķaulē vai par pieci, er isst so viel, wie fünf andere zusammen.

Avots: ME I, 759

izmaulêt: "izgrambuot" Etn. IV, 146: i. ceļu.

Avots: EH I, 465

izmaulêt, tr., auswühlen, ausfahren: cūkas ir sienmalas izmaulējušas Druw. Etn. II, 81. nuogājis pāri verstes pa izmaulē̦tuo dubļainuo ceļu Wid. slapjākās vietās izmaulēsim krietnus caurumus Vīt. 20.

Avots: ME I, 769

‡ izobulêt "izmaisīt un izņemt derīgākuo" Seyershof: i. zupu.

Avots: EH I, 469

izpraûlêt: izpraulē̦ts, im Innern faul (hohl) geworden: izpraulē̦tuos kuokus kaldāmās Janš. Mežv. ļ. Il, 466. ‡ Subst. izpraûlējums, eine Höhlung im Holz, die sich durch Ausfaulen gebildet hat: kuoka ... izpraulējumā ... savijis sev ligzdiņu Janš. Dzimtene V, 423.

Avots: EH I, 474

izpraûlêt, izpraûluôt, intr., im Innern ausfaulen: ve̦ci kuoki izpraulējuši BW. 27675, 5. izprauluojis uozuoliņš gaida bišu ielienuot 13041.

Kļūdu labojums:
uozuoliņš = uozuoliņš 12333, 1.
gaida bišu ielienuot 12333 = izpraulējis (Var.: izpraulājis) uozuoliņš gaida bišu ielienuot 13041

Avots: ME I, 785

‡ izsmaulêt Laud., = izsmaulât.

Avots: EH I, 481

‡ izšmaulêt Wizenhof "izmuļķuot".

Avots: EH I, 486

‡ iztulêtiês, zur Genüge ausgebreitet liegen (vom Flachs) Sessw.: lini labi iztulējušies.

Avots: EH I, 491

‡ iztutulêt,

1) (weich, vorsichtig) loswickein, herauswickein
Bers.;

2) "lutināt" Bers.

Avots: EH I, 491

‡ izurbulêt, auslöchern Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 492

izur̂bulêtiês ² Ahs., vom Gären porös werden. Dazu auch ein aktives Part. prt. izurbulẽjuksi maizi, poröses Brot; izurbulējis siers.

Avots: ME I, 822

kaũlêt, - ẽju,

1) dingen, feilschen
LD.; das Aktiv gew. in der Zstz. mit nuo -;

2) mit Hörnern fechten wie die Böcke
L. Refl. - tiês,

1) feilschen, dingen:
guovs e̦suot pārduodama, un nu sākuši kaulēties LP. VI, 200. pēc ilgas kaulēšanās salīga par pusrubli BW. III, 1, 52;

2) durch vieles, unaufhörliches Bitten etwas zu erlangen suchen:
dē̦ls sāka kaulēties, lai tā sieva atlaiž viņu uz mājām LP. VI, 335. lūdzas kaulē̦damies, lai braucuot līdz V, 318;

3) mit den Hörnern kämpfen
U., spielend mit den Hörnern kämpfen C.;

4) mit Eiern schlagen (zu Ostern).
Zu li. kaũlyti "durch vieles Bitten zu erlangen suchen"; [kaũlytis "торговаться; ссориться", kaulỹs "клянча", woneben bei Būga РФВ. LXV, 316 li. kaũnyti u. kaũzyti "beharrlich bitten", und nach Berneker Wrtb. I, 642 zu ai. kōlāhalaḥ "Geschrei von Tieren und Menschen", čech. kulík "Regenpfeifer". In der Bed. "mit Hörnern kämpfen; mit Eiern schlagen" dagegen wohl zu kaut(ies)].

Avots: ME II, 174

I kaũlêt, ‡

3) "harte Gegenstände aneinanderschlagen"
(mit àu ² ) Auleja: k. riekstus Auleja. k. uolas (zu Ostern) ebenda, Wessen; ‡

4) stark blasen (vom Wind)
Seyershof (mit aũ ): tas laiks kaulēs, kamē̦r sakaulēs liêtu. Refl. -tiês, ‡

5) "pūlēties" (mit aũ ) Seyershof, "sisties ar darbiem" Wessen: viņš ar tuo zirgu kaulējas vie˙nādi ("versucht mit Hilfe des Pferdes zu grösserem Verdienst zu gelangen").

Avots: EH I, 594

‡ II kaulêt, würfeln: par maniems svārkiems kaulējuši Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 143). Refl. -tiês Ev., würfeln.

Avots: EH I, 594

[II ķaulêt, mit Fäusten schlagen (von Kindern gebraucht) PK. n. U. ; ķaũlêt "dauzît": tas gan var tuos traukus ķaulēt Salis, Wolm., Bauske.]

Avots: ME II, 357

I ķaûlêt,

2): auch Saikava; ķaulē (vērpjuot) pavedienu kâ virvi Druw. vai šis nu māk? ķaûlē tik! KatrE.

Avots: EH I, 691

I ķaûlêt, -ẽju, ķaulât, -ãju Druw.,

1) essen
Smilt.: tas tādām mutēm ķaulē maizi, it kâ būtu piecas dienas pie mieta bijis Stockm. n. Etn. I, 58 ; [ķàulēt ² Kl., unästhetisch essen] ;

2) eine Arbeit plump, ungeschickt verrichten
Ar., Smilt., Druw.

Avots: ME II, 357

II ķaulêt: ķ. (pejorativ) zirgu pa pašu purnu (mit aũ ) Orellen. ‡ Refl. -tiês Lems. (mit aũ), = daûzîtiês, trùokšņuôt.

Avots: EH I, 691

‡ ķàulêtiês ² Kaltenbr., sich (ab)lösen, -schälen: cements ķaulējas zemē.

Avots: EH I, 691

ķavulêt, kläffen, s. ķavulis.

Avots: ME II, 358

ķimpulêt, -ẽju, tr., klöppeln L., Konv. ² 3507, Druva II, 205.

Avots: ME II, 381

‡ kņābulêt Warkl., = knābuļuôt.

Avots: EH I, 636

knaũlêt,

1): auch (mit au ) N.- Bergfried, Panemune, Schwitten; ‡

2) "(ver)nieten"
Freudenberg. Refl. -tiês: auch (mit au) Freudenberg, N.- Bergfried, Schwitten.

Avots: EH I, 628

knaũlêt [um Bauske], schlagen Kav. [Refl. - tiês, gegenseitig schlagen: ar uolām um Bauske.]

Avots: ME II, 243

‡ *kraũkulêt zu erschliessen aus apkraũkulêt (unter apkraũkaļât).

Avots: EH I, 643

‡ kravulêt, Wache stehen Kalnemois, Mahlup. WohI aus r. караулить umgebildet.

Avots: EH I, 644

‡ kre̦bulêt Lems., = kraũpêt.

Avots: EH I, 646

‡ krudzulêt, -ēju AP., = ‡ krudzelêt.

Avots: EH I, 659

‡ *krūzulêt, zu erschliessen aus sakrūzulêtiês.

Avots: EH I, 663

kulêt -ẽju, Schlingen beim Strickzeug, Maschen bilden; davon kulējuma adījums Konv. ² 227.

Avots: ME II, 306

[kumulêtiês Wessen, sich auf einer Stelle bewegen: kas tur lauka galā kumulējas? - Zu kumt I.]

Avots: ME II, 313

I kuñkulêt, -ẽju, klümpig werden od. machen L., St., U.

Avots: ME II, 315

II kunkulêt, s. sakunkulêt.

Avots: ME II, 315

‡ k unkulêtiês Salis, sich gleichsam rollend bewegen.

Avots: EH I, 675

kurmulêt, intr., sich langsam bewegen (wie ein Maulwurt) Spr.

Avots: ME II, 324

maulêt, ‡

2) ein Loch, eine Vertiefung) aushöhlen
(mit àu ² ) Bērzgale. Zur Etymologie s. Kiparsky Die gemeinslav. Lehnw. aus dem Germ. 49.

Avots: EH I, 786

maulêt, ausfahren: tagad ceļi kâ maulēt izmaulē̦ti Vīt. 66., [Bers.].

Avots: ME II, 569

‡ me̦mmulêt (kann me̦mulêt bedeuten) A. Leitāns, undeutlich sprechen. Vgl. me̦mulis.

Avots: EH I, 780

mur̂mulêt (unter mur̂muļuôt): undeutlich, ohne Zusammenhang sprechen (mit ur̂ ² ) Salis.

Avots: EH I, 834

muskulêt: zusammenwickeln Aahof, Lis.; "siet muskulī" Nötk. Refl. -tiês "satīties" Ronneb.

Avots: EH I, 835

[muskulēt L., aufwickeln.]

Avots: ME II, 672

mutulêt, ‡

2) "?": citi pa e̦ze̦ru mutulēja AP.

Avots: EH I, 837

mutulêt, -ẽju, s. mutuļuôt 1.

Avots: ME II, 676

[nùoaũlêtiês Lautb. "nuoskraidīties": bē̦rnu nuoaulējies.]

Avots: ME II, 758

nùobargulêt, intr., fadenscheinig, zerfetzt werden: kāju stars izskatās nuobargulējis Preip.

Avots: ME II, 759, 760

nùogulêt,

4): iesamīlējušiem e̦suot iespējams pat uz sklandas kuopā n. Janš. Dzimtene IV, 168. daudz kūlēju pa kuļamuo laiku ... pa riju un ap riju nuoluodājuot un nuoguļuot Pas. XII, 259. Refl. -tiês,

1): nu˙pat ir nuogulējušies (längere Zeit liegend reif geworden)
ābuoli, - var ēst Seyershof; ‡

5) (an einer schmutzigen Stelle) liegend schmutzig werden
AP., Auleja, Iw., Sonnaxt: slapjumā guovis nuogulas tadas ar vienām ļēpēm Siuxt.

Avots: EH II, 48

nùogulêt [li. nuglė´ti],

1) tr., abschlafen, schlafend beschädigen, abnutzen:
palagus, ruoku. puiši beņķus nuogulēja BW. 8128. maza, maza meitenīte mātei ruoku nuogulēja (Var.: nuosēdēja BW. 1925. uotrs pastaipīja nuogulē̦tuo spārniņu A. XX, 136. krelles kaklu nuogulēja BW. 21523;

2) ausschlafen, ein Schläfchen machen:
uz ruociņas atspieduos, tâ miedziņu nuogulēju (Var.: izgulēju) BW. 7752. viņai patika kādu stundiņu nuogulēt diendusu Dok. A.;

3) im Schlafe erdrücken:
viņa savu bē̦rnu ir nuogulējuse I Kön. 3, 19;

4) längere Zeit schlafen, auf dem Krankenbette liegen:
vīrs vairāk nedēļu nuogulējis LP. VI, 183;

5) verschlafen:
viņš īstuo brīdi, savu laimi nuogulējis. Refl. - tiês,

1) ablagern:
nuogulējušies cigāri; uzirdināt nuogulējušuos zemi Konv. ² 1534;

2) eine Zeitlang gemütlich ein Schläfchen halten:
būtu laiks labi nuogulēties dienasvidus atmiegu Janš.;

4) sich verschlafen:
tu jau šuorīt esi nuogulējies Wain.

Avots: ME II, 788

nùokaũlêt, tr., abdingen, abfeilschen: nu zellis kaulas, kaulas, nevar nuokaulēt LP. VI, 696. Refl. - tiês, sich abfeilschen, abdingen: ļaujas nuokaulēties MWM. XI, 187.

Avots: ME II, 795

[nùoķaulêt, verhunzen, unschön machen: n. (= neglīti nuopît) vîzes Saikava.]

Avots: ME II, 805

nùoķimpulêt, abklöppeln Brasche.

Avots: ME II, 806

‡ nuokre̦bulêt Lems., ganz schorfig (grindig) werden: kājas nuokre̦bulējušas.

Avots: EH II, 55

[nùokulêt "welk und dürr werden": zâle nuokulējusi (?) Bauske.]

Avots: ME II, 803

nùopraulêt, abfaulen Spr.

Avots: ME II, 834

nùopur̃dulêtiês, [nùopurdelêtiês], sich mit Nasenschleim besudeln Purd.: [de̦guns puikam nuopurdelējies Zaravič].

Avots: ME II, 834

nùorumulêt, nùorumelêt, tr., mit Wasser begiessen Spr.: lauki ar ganiem nuorumulē̦ti Aps. vai gan lai šitāds vakars paliktu neaplaistīts un nenuorume̦lē̦ts? A. XII, 734.

Avots: ME II, 841

nùošķe̦rmulêtiês, sich vor Ekel eine Weile schütteln: "man riebjas", viņa teica; nuošķe̦rmulējās un nuolika kafeju uz galdiņa Latv.

Avots: ME II, 865

nùosmaũlêt, beschmurge1n: ēdienu Kand.

Avots: ME II, 854

nùošmaũlêt, tr., beschmutzen: bē̦rnam nuošmaulē̦ta mute Paul. Refl. -tiês, sich besabbeln, sich beschmutzen: bē̦rns nuošmaulējies kâ sivē̦ns Paul.

Avots: ME II, 869

nùosmulêt [Dunika, C.], nùosmuļ˜ļât, nùosmulinât, auch nùošmulinât Dond.,

1) tr., besudeln, besabbeln, beschmutzen:
līdumu dedzinātāji nuosmulēja jaunam pārim ģīmjus ar suodrējiem BW. III, 1, 18. nuosmulē̦ta istaba R. Sk. II, 129. nuosmuļļāta klūga MWM. VIII, 241;

2) nuosmulêt, intr., sich besudeln, sich beschmutzen:
krādziņš bij pa˙visam me̦lns nuosmulējis Vēr. II, 1051; dafür gew. refl. nùosmulêtiês, nùosmuļ˜ļâtiês, [nùosmulinâtiês Hen.].

Avots: ME II, 854

‡ nùošmulêt, nùošmuļât, beschmutzen: nuošmulē̦ts de̦guns Ramkau. n. drēbes Stenden. mutīte nuošmuļāta Tdz. 57875 (aus Tilža). Refl. -tiês, sich beschmutzen: nuošmulējies kâ sivē̦ns.

Avots: EH II, 97

‡ nuosmurgulêt, = nùosmur̃gât. Refl. -tiês, sich besudeln: nuosmurgulējies kâ cūka Dünsb.

Avots: EH II, 89

‡ nuošmur̂gulêt ² Dunika, beschmutzen: n. svārkus. Refl. -tiês Dunika, sich beschmutzen.

Avots: EH II, 97

nùostabulêt, tr., auf der Pfeife ein Stück abblasen: vilki nuostabulējuši savu gaudu dziesmu LP. VI, 294.

Avots: ME II, 858

‡ nuoste̦bulêt Dunika, = nùostabulêt.

Avots: EH II, 91

nùotrulêt, intr., stumpf, abgestumpft werden: tavas jūtas ir nuotrulējušas Rainis.

Avots: ME II, 877

nùotumulêt: tas bē̦rns nuotumulē̦ts, jenes Kind īst durch schlechte Lehrmethode verdorben Biel. n. U.

Avots: ME II, 878

nùotuñtulêt, tr.,

1) vertrödeln:
laiku;

2) vermummen, in viel Kleidungsstücke einhüllen:
bē̦rnu. Refl. -tiês, trödeln, sich rekeln, sich vermummen.

Avots: ME II, 878

‡ obulêt, zu erschliessen aus ‡ izobulêt.

Avots: EH II, 117

pagulêt (li. pagulė´ti), ‡

2) durchliegen (=
li. pragulė´ti): vai viņš pagulēja vietu cauru? Jauns. Augšz. 92; ‡

3) verschlafen
Mag. XVII, 1, 87, PlKur.

Avots: EH II, 135

pagulêt, intr., eine Zeitlang schlafen, liegen: kamē̦r princis padzīvuojas, kuopēja atkal paguļ LP. I, 101. licies pagulēt. Refl. -tiês, eine Zeitlang gemütlich schlafen: lai vēl drusku paguļas Por. viņš varēja ilgāk pagulēties Vīt.

Avots: ME III, 32

‡ paķaûlêt KatrE. "neglīti pataisīt": diez kâ tur nevar pataisīt, - jā nu kâ p˙!

Avots: EH II, 146

[pakaũlêtiês,

1) ein wenigfeilschen;

2) Eier rollen
U.;

3) sich die Zeit vertreiben
U.]

Avots: ME III, 42

‡ palaîdulêt, dann und wann palaîst 3 Liepna: rudens pusē vēl palaidulēja guovis pa krūcēm.

Avots: EH II, 148

[papraûlêt, ein wenig modern: papraulējis kuoks.]

Avots: ME III, 83

‡ parāpulêt Warkl., parāpuļâtiês ebenda, = parãpâtiês.

Avots: EH XIII, 167

pãrgulêt, ‡

3) = nùogulêt 4 Auleja: cits pa div dienas pārguļ kruogā; ‡

4) = nùogulêt 5 (r. проспать), verschlafen
Pas. XII, 132.

Avots: EH XIII, 200

pãrgulêt,

1) intr., übernachten:
beidzuot iejāj atkal vienā vietā pārgulēt LP. IV, 98. trīs naksniņas pārgulēju BW. 13562. še dzīrās tautas jāt, še par nakti pārgulēt 14544, 1;

2) tr., eine Krankheit durchmachen:
vâtis. [Refl. -tiês, übermässig schlafend schlaff werden: pamuodini saimnieku! viņš būs jau pārgulējies Jürg.]

Avots: ME III, 156, 157

‡ pasmulêt, (ein wenig?) beschmutzen: kādu krietni pasmulē̦tu zīmi Kaudz. Izjurieši 102.

Avots: EH XIII, 174

pastabulêt, intr., tr., ein wenig auf der Pfeife blasen: viņš pastabulējis tē̦va stabulīti LP. VI, 672.

Avots: ME III, 106

‡ pāvulêt "?": pīvulēju, pāvulēju, tē̦va zirgus ganīdams BW. 30189.

Avots: EH XIII, 217

pìegulêt,

1) anliegen, anstehen:
lai seģenes labāk piegulē̦tu Antrop. II, 67;

2) be(i)schlafen, den Beischlaf ausüben
U.: cita šāda, cita tāda, cita puišu piegulē̦ta BW. 8784;

3) liegend füllen, besetzen:
kur bij man gulēt iet ? visi kakti piegulē̦ti BW. 34369;

4) zur Genüge schlafen:
vai es varu visu nakti piegulēt, kad tik ātri iet gulēt? Ahs. n. RKr. XVII, 45;

5) schlafend erreichen:
kuo tad tu gulē̦dama piegulēsi? Jauns. Vēja ziedi 64.

Avots: ME III, 252, 253

pìekaũlêt, zudingen, sich obendrein (etwas) ausbedingen: piekaulēju nuo žīda vēl kādas adatas klāt.

Avots: ME III, 256

pìeķaulêt,

1) (fr)essend anfüllen:
p. pilnu vē̦de̦ru plāceņa ar me̦du Bers., Sessw., Golg., N.-Peb., Kalz., Druw. luops pieķaulējis ² (hat fressend vollgestreut) visu kūts priekšu siena zâlēm Druw.; mit einer weichen Masse voll. stopfen Lennew.;

2) ungeschickt arbeitend anfüllen:
p. (vērpjuot) pilnu spuoli neglītu pavedienu Druw.;

3) "anschlagen":
p. bildi pie sienas Seppkull (mit aû ^2);

4) "= piekaut" Grünh. (mit aû ^2);

5) = pìekaũlēt Dreilingshof (mit aû ² ).

Avots: ME III, 263

pìesmulêt Kl., Kreuzb., Warkl., piesmuļ˜ļât Wolm., PS., Drosth., besudeln.

Avots: ME III, 293

pìešmurgulêtiês, sich einen Strich anlegen U., Mag. XIII, 41.

Avots: ME III, 301

pinkulêt, ‡

2) "kamuolā tīt" (mit iñ) Seyershof: man dzīvs (= dzijas) pinkulis jāpinkulē.

Avots: EH XIII, 235

pinkulêt "knüppeln" Für. I.

Avots: ME III, 220

praûlêt C., Kl., prt. -ẽju,

1) modern:
skrej, bitīte, . . . gar prauluošu uozuoliņu! BW. 12333 var.;

2) glühen (wie modriges Holz im Dunkel)
St.

Avots: ME III, 379

pulêt (??): III p. prs. pul "?" FBR. XVIII, 192.

Avots: EH II, 323

pulêt (??), = pult; grē̦kuos pulēt Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 407

pumpulêt(iês) "sich dick bekleiden" Etn. IV, 166.

Avots: ME III, 411

pumpulêt(iês): aus d. pumpeln "einhüllen" n. Sehwers Unters. 97.

Avots: EH II, 325

pumpulêt(iês) "sich dick bekleiden" Etn. IV, 166.

Avots: ME III, 411

‡ pur̂pulêt ² Strasden, leise und undeutlich bei sich sprechen: vai es zinu, kuo viņš tur purpulē!

Avots: EH II, 329

pužulêtiês "sich langsam und liederlich ankleiden" Bauske.

Avots: ME III, 444

rāpulêt: auch (mit à ² ) Auleja.

Avots: EH II, 361

rāpulêt, s. rāpuļuôt.

Avots: ME III, 497

raudulêt Warkl., = rauduļuot.

Avots: ME III, 484

‡ *ringulêtiês, zu erschliessen aus saringulêtiês.

Avots: EH II, 372

ripulêtiês Kl., Ball spielen.

Avots: ME III, 530

rumulêt (unter rumelêt): ganu rumulē, lai tas ganuos neaizgulas Ramkau. Refl. -tiês: auch Golg.

Avots: EH II, 384

ruñdulêt Karls. "rollen, wälzen" Allendorf; "(Blumen) pflanzen" A.-Schwanb.

Avots: ME III, 561

‡ sačuñčulêtiês Dunika, sich dicht einhüllen: atradu viņu gultā sačunčulējušuos.

Avots: EH XVI, 401

sačurkulêt Lenzenhof n. Etn. II, 17, etw. oberflächlich tun, schlecht flicken.

Avots: ME II, 606

sagulêt,

1): neļauj ... dzē̦rājam ... palaga s. Tdz. 47774. ‡ Refl. -tiês, sich lagern, sich senken, fest werden:
velsim lielām plēkšām sagulējušuos labību Jauns. Raksti III, 17. zeme sagulējusles sīkstā ve̦lē̦nā J. un v. 179. zeme ir sagulējusies, sazē̦luse Iw.

Avots: EH XVI, 411

sagulêt,

1) tr., liegend verderben, zusammenfallen machen:
sagulē̦tās gultas MWM. VII, 34. spilventiņš, kuŗa saturs jau sagulē̦ts līdz beidzamam A. XI, 5. tur, ganiņi, nedze̦nat, kur gulēja pieguļnieki, lai telītes nedabūja sagulēta dābuoliņa BW. 29051;

2) intr., sich sacken, zusammenfallen
(?) U.;

3) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit (krank) liegen, schlafen:
šie saguļ līdz 10 LP. I, 94. cauru vasaru sagulējis VI, 18. viņš mierīgi sagulēja līdz uotram rītam VII, 199. mazais dabūjis 1000 gadu sagulēt uozuola duobumā ebenda 487. es ilgi, ilgi sagulēju MWM. XI, 287. trīs naksniņas sagulēju (Var.: pārgulēju) baltu gulb(j)u saliņā BW. 13562. rudens nāk, gaŗas naktis, nevar viens sagulēt 137671: divi nedēļas sagulēju, zwei Wochen habe ich krank gelegen U. e̦suot sagulējis divas nedēļas slims Alm. Meitene nuo sv. 28. ilgi viņš sagulējis ar smadzeņu karsuoni Vēr. I, 1308. - Part. praet. sagulējies, verschlafen, schläfrig Wid.

Avots: ME II, 632

sakaũlêt, tr., dingend, feilschend erlangen, erreichen.

Avots: ME II, 646

‡ II sakaũlêt Seyershof, = sapùst 4: laiks kaulēs, kamē̦r sakaulēs liêtu.

Avots: EH XVI, 416

‡ III sakaulêt Berzgale "sasalt": sakaulējuši dubļi.

Avots: EH XVI, 416

‡ IV sakaulêt (?) Wessen, = saķaulêt 1.

Avots: EH XVI, 416

saķaulêt,

1) zerschlagen:
saķaũlēt bļuodu Wolm., Salis, Widdrisch;

2) gierig aufessen
(mit àu ² ) Lis., Golg.;

3) liederlich vermauern:
mūrnieks krāsni tikai saķàulējis ² Lis., Golg., Adleenen.

Avots: ME II, 662

‡ sakrudzulêt AP. "savilkt": brunčus visādi sakrudzulēja.

Avots: EH XVI, 419

sakrūzulêtiês, sich kräuseln (perfektiv): svārki slikti uzšūti: pakaļā savilkušies, sakrūzulējušies Stenden.

Avots: ME II, 656

sakunkulêt, = satuntulêt, dicht und fest einhüllen, einwickeln U.

Avots: ME II, 659

sakuželêt U., zerwühlen, zerzausen.

Avots: ME II, 660

samuskulêt, (Garn) in einen unregelmässigen Knäuel verwickeln Seew. n. U., Stelp., Barbern.

Avots: ME II, 691

sapraulêt: mit aû AP. - "(sapraulāt) Für." ME. III, 707, zu verbessern in "(sapraulēt) Für.".

Avots: EH XVI, 438

sapraulêt L., Wid., sapraulât, intr., verfaulen, vermodern, ausfaulen, vermasern (sapraulāt) Für. I (unter praulis): sapraulējis kuoks Hiob 41, 18. sapraulējis (Var.: sapraulājis, izpraulējis, izburbājis, izduobājis, iztrūdājis u. a.) uozuoliņš BW. 13041, 7. saspārdīju sapraulēj[u]šu (Var.: sapuvušu) bē̦rza ce̦lmu 15097, 2, sapraulājuši ir viņu tikumi Stari II, 203.

Avots: ME II, 707

sapubulêtiês Gr. - Buschhof, sapubuļâtiês Saikava, Zvirdzene "sapūkāties".

Avots: ME II, 708

‡ sapum̃pulêt AP., irgendwie in Kleider einwickeln.

Avots: EH XVI, 439

saringulêtiês, saringuļuôtiês Wid., sich zusammenringeln: guli kâ kaķīte saringulējusies (saringuluojusēs Порж. 72) Br. 3. zalktis ir sariñguluojies Wain.

Avots: ME II, 717

sarumulêt (unter sarumelêt), ‡

2) "rumulējuot iegūt": kuo jūs šitâ liedamies e̦sat iemantājuši, kādus ze̦lta kalnus sarumulējuši? Heidenfeld. Refl. -tiês, ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch
rumulêtiês: šie sarumulējās visu vakara cēlienu Heidenfeld.

Avots: EH XVI, 444

sarumelêt Kl., sarumulêt Lis., Golg., Perfektivform zu rumelêt: s. ganus. Refl. -tiês, Perfektivform zu rumelêtiês: gani sarumulējās Lis.

Avots: ME III, 723

‡ saruñdulêt Seyershof, glatt zusammenwickeln: s. vārpzāļu saknes un berzt ar tām traukus.

Avots: EH XVI, 444

sasmaũlêt,

1) beschmutzen
Wolm.; begeifernd belecken: guovs teļam galvu sasmaulējusi Arrasch;

2) "sasist": s. uotram galvu Bauske.

Avots: ME III, 738

sašmaulêt, l längere Zeit weinen, heulen Spr.

Avots: ME III, 758

sasmulêt: auch Wessen; sasmulē̦tās ... grāmatas Jauns. Augšz. 122 f.

Avots: EH XVI, 449

sasmulêt Dunika, sasmulinât, sasmuļât Dr., besudeln, beschmutzen: sasmulē̦ti seji Kaudz. kas manu grāmatu sasmulinājis? Sassm. Refl. -tiês, sich besudeln, beschmutzen: lai ejuot, kâ gribuot, - sasmulējies LP. VI, 809.

Avots: ME III, 739

sašmulêt: auch Dunika.

Avots: EH XVI, 454

sašmulêt Spr., sašmullêt, sašmulât, (mit Speichel) besudeln Spr.: sašmuļāta drāniņa.

Avots: ME III, 758

saspruñgulêt Lautb., C., = sasprundzelêt.

Avots: ME III, 744

sastabulêt,

1): "anschwellen (tr.);" ME. III, 745 zu streichen.

Avots: EH XVI, 450

sastabulêt,

1) anschwellen
(tr.); ģīmis kâ sastabulē̦ts, pausbäckig Segew.;

2) auf der Pfeife blasend zusammenbekommen:
gani pruot sastabulēt luopus kuopā Saikava;

3) eine gewisse Zeit hindurch laut weinen:
s. visu vakaru Jürg.

Avots: ME III, 745

saste̦bulêt Dunika, = sastabulêt 2: s. savu nelaimi.

Avots: ME III, 746

satuntulêt U., satuntuļuôt AP., Selsau, Kerstenbehm, Golg., satuntuļuot Salis, tr., eintunteln, stark, fest einhüllen, umhüllen U.: savīstīja mani siltās se̦gās, iesēdināja tâ satuntuļuotu kamanās D. Kleinb. J. 76. lakatuos satuntuļuotām dāmām Eglītis Zilā cietumā 33. Refl. -tiês (satuntuļuôtiês Mitau [mit un ² ], Nerft), sich stark, fest einhüllen, umhüllen, sich vermurnmen: es e̦suot satuntulējies kâ ve̦ca bāba. A. v. J. 1896, S. 749.

Avots: ME III, 767, 768

šaulêt, flattern L. I, 246. Refl. -tiês Mag. XIII, 2, 68, U., = šaulâties.

Avots: ME IV, 6

‡ sàulêtiês ² Rugāji, sich sonnen.

Avots: EH XVI, 460

sa-urbulêt, zerstochern: s. grāmatu Salis.

Avots: ME III, 774

‡ savickulêt Laidsen "?": lieluo drēbi s. mazāku.

Avots: EH XVI, 465

‡ septiņgulē̦tājs,* der Siebenschläfer (zool.) Zundu P. 1898, I, 61.

Avots: EH XVI, 478

‡ *šķe̦r̃bulêt, zu erschliessen aus atšķe̦r̃bulêt.

Avots: EH II, 631

‡ *šķe̦rmulêtiês, zu erschliessen aus ‡ nùošķe̦rmulêtiês.

Avots: EH II, 631

‡ *skrabulêtiês, zu erschliessen aus ‡ uzskrabulêtiês.

Avots: EH II, 506

skraidulêt, ‡ Refl. -tiês Dond. "?".

Avots: EH II, 506

skraidulêt, s. skraidelêt.

Avots: ME II, 885

‡ skre̦bulêtiês Seyershof "pūlēties piecelties".

Avots: EH II, 508

I skrulêt, -ẽju "mit einem Ruder (skrule) rudern" Salis n. U., Markgrafen.

Avots: ME III, 898

II skrulêt, -ẽju, herumlaufen, sich herumtreiben U.

Avots: ME III, 898

III skrulêt, s. skrul˜lêt.

Avots: ME III, 898

‡ skulêtiês "?": kad laiva straumes vidū iepeldēja, tad uzskrēja uz ūdens skrituli, kur skulējās uz bezdibeni strāva Dünsb. Krista gājiens II, 189.

Avots: EH II, 515

I smaũlêt Wolmarshof, ẽju, sabbeln, schmurgeln Wid. Refl. -tiês Wolmarshof, (mit àu ² ) Saikava, = smulêtiês; vgl. smaulis I.

Avots: ME III, 955

II smàulêt ² : "ilgstuoši skaļi un lieliem paņēmieniem raudāt" Saikava.

Avots: EH II, 534

II smàulêt ² Saikava, -ẽju, anhaltend weinen (von Kindern): ir gan palaidnis! smaulē vienā smaulēšanā, ne apklausīties nevar! Laud. Etwa zu mhd. smollen "schmollen" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 687 und Fick Wrtb. III ^4, 531?

Avots: ME III, 955

‡ III smaulêt,

1) "essen"
(mit aũ ) Kegeln: nepel, smaulē tik iekšā!

2) "trinken"
(mit àu ² ) Saikava.

Avots: EH II, 534

‡ *šmaulêt, zu erschliessen aus ‡ atšmaulêt, ‡ izšmaulêt und nùošmaũlêt.

Avots: EH II, 648

šmàulêt ² Saikava, = smaulêt II, heulen, schluchzen Spr.: večuks tâ bija piesūcies, ka sāka šmaulēt (= raudāt nuopurduļuojies) Saikava.

Avots: ME IV, 83

‡ šmugulêtiês Frauenb., schmuggeln ("blēdīties").

Avots: EH II, 649

smulêt,

1): auch Grünw., Kaltenbr., Līvāni, Saikava, Warkl.; ‡

2) "ar nepatiku ēst" Līvāni. Refl. -tiês: kaut kuŗš nejē̦ga ap tuo (scil.: svē̦tu grāmatu) vis nevaruot s. Jauns. B. gr. ³ II, 247.

Avots: EH II, 540

smulêt, -ẽju, besudeln Wessen, Vīt., Spr., Kl.: smulē savas villainītes BW. 11002. vai mana skaista sietaviņa tādam smuļam jāsmulē? 19234, 4. Refl. -tiês Spr., sich besudeln, sich mit einer unsaubern, unangenehmen Arbeit befassen: dabū cūkas kāju un smulējas ar tuo Stari III, 34. es lai vēl tur smulējuos apkārt! Blaum.

Avots: ME III, 969

smur̃gulêt, ‡ Refl. -tiês "ķē̦pāties" Salis: s. kâ smur̃gulis; ungehörig, unschicklich mit etwas umgehen Seyershof: Jancis smur̃gulējas ap ēdienu.

Avots: EH II, 540

smur̃gulêt C., schmurgeln, sabbeln, sudeln U.: pilnu dzēru biķerīti; kas bij kada smurgulīte, līdz pusei smurgulēja BW. 19774, 2.

Avots: ME III, 970

šmùrgulêt ² Lis., -ẽju, refl. šmùrgulêtiês ² Lis., (mit ur̂ ² ) Dunika, = smurgulêt: pilnu dzēru biķerīti; kas bij kāda šmurgulīte, līdz pusei šmurgulēja (Var.: smurgulēja) BW. 19774, 2 var.

Avots: ME IV, 87

šmur̃kulêtiês "hässlich essen, die Speise aus dem Munde zurück1assend" Dunika.

Avots: ME IV, 87

‡ snaũdulêt AP., = snaũduļuôt.

Avots: EH II, 542

‡ šņe̦rgulêtiês A.-Autz, Salgaln, = šņe̦rgât(iês) 1. Zur Bed. vgl. auch nùošņe̦rgulējiês (unter nùošņerglējiês).

Avots: EH II, 652

šņùrgulêt ² Bers., šņur̃gulêtiês Stenden, Wandsen, unsauber (fr)essen: cūka šņurgulē(jas) pa sili.

Avots: ME IV, 98

‡ *spuogulêtiês, zu erschliessen aus ‡ atspuogulêtiês.

Avots: EH II, 565

‡ sprigulêt Seyershof, mit einem Dreschflegel dreschen: s. rudzus. Subst. sprigulêšana Dünsb. Baskājiete 99, das Dreschen mit einem Dreschflegel.

Avots: EH II, 559

springulêt, mit einem springul(i)s schtagen, klopfen: cepa ... maizi, springuliem springulēja BW. 23512. 2 var.

Avots: ME III, 1021

‡ sprugulêtiês "?": kuo tu sprugulējies? ("saka uz cilvē̦ku, kas, vai nu ātri iedams, vai arī kaut kuo darīdams, uzskrējis virsū uotram") Schönberg.

Avots: EH II, 561

sprungulêt, ‡

2) "?": jaunības dienās, kad Gotlībe vẽl pašu baruonu sprungulēja (wickelte?)
ap saviem pirkstiem, kâ vien iepatikās Veldre Dižmuiža 62. ‡ Refl. -tiês "velties, vārtīties" (mit uñ ) Seyershof: mazs bē̦rns sprungulējas pa gultu.

Avots: EH II, 561

sprungulêt, mit einem sprungulis das Seil um ein Fuder festziehen Sauken.

Avots: ME III, 1024

‡ spur̃gulêtiês Seyershof "burbulējuot dzert": teļš spurgulējas; laikam nav izslāpis.

Avots: EH II, 564

stabulêt, -ẽju, tr., intr., auf der Pfeife blasen U., aufspielen Elv.: gans stabulēja vai dziedāja Poruk IV, 27. dzirdējuši ganu stabuli stabulējuot MWM. VIII, 103. ļaudis stabulēja ar stabulēm I Kön. 1, 40. vējiņš pūta, sili krāca, priežu gali stabulēja BW. 30670 (ähnlich: 27560 var.).

Avots: ME III, 1037

staigulêt, s. staiguļuôt.

Avots: ME III, 1039

ste̦bulêt,

1): auch Kaltenbr., Schnehpeln.

Avots: EH II, 575

ste̦bulêt, -ẽju,

1) = stabulēt Dunika; priežu gali ste̦bulēja (Var.; stabulēja) BW. 27560 (aus Zirau); 30670 var. (aus Wirgen);

2) laut weinen;
bē̦rns sāka ste̦bulēt Dunika.

Avots: ME III, 1057

‡ stre̦bulêt "uztraukties, trakuot" Lems.; "aušīgi, strauji rīkuoties" Sermus.

Avots: EH II, 585

‡ streîpulêt ² Seyershof, taumeln. Refl. -tiês ebenda, taumelnd gehen: puika streipulējas vien uz kājām, - vēl nemāk iet.

Avots: EH II, 586

stribulêt, sich wie ein stribulis 3 betragen.

Avots: ME IV, 1089

I strubulêt, ‡

2) "uz ātru ruoku šļurpstuot strēbt" Gramsden.

Avots: EH II, 589

I strubulēt, schmarotzen Für. I: tu strubulēdams staigā pa ciemiem Für. I. Zu struba I?

Avots: ME IV, 1093

II strubulêt "ungeschickt und mit einem stumpfen Beit (einen Baum) behauen" Drobbusch.

Avots: ME IV, 1093

‡ sùlêt ² (III p. prs. sūl ² Heidenfeld), in einem fort regnen.

Avots: EH II, 608

svĩbulē̦ts Nötk., = svībulains.

Avots: ME III, 1162

‡ tan̂tulêt ² Seyershof, wanken, schwanken, taumeln: galvas vien tantulē pa vāģiem.

Avots: EH II, 666

‡ taûlêt Stom. "lē̦ni:, tūļīgi runāt".

Avots: EH II, 669

te̦kulêt, = te̦kalât: sāka cūkas te̦kulēt BW. 29146.

Avots: ME IV, 159

‡ tor̃bulêtiês Seyershof "bieži šņaukāties".

Avots: EH II, 688

traulêt "?"

Avots: ME IV, 226

‡ tribulêt, tribulieren: viņš mani tikām tribulēja, kamē̦r vairs nebiju tālu nuo īstām raudām Sējējs 1938, S. 1020.

Avots: EH II, 694

trulêt, stumpf werden : pieši mūžam netrul asumā Plūd. Uz saul. tāļ. 53.

Avots: ME IV, 245

‡ tulêt, geweichten Flachs ausbreiten Diet. Refl. -tiês (s. ME. IV, 259): auch Auleja.

Avots: EH II, 701

tulêt (mit ll?), (mit Kraftmehl) stärken: vīriem ar apaļām, tulē̦tajām apkaklēm. kas stāvēja baznīcas luoguos Latv. Vgl. tullêt I.

Avots: ME IV, 258

tulêtiês Golg., = tulinâtiês I: lini tulējas.

Avots: ME IV, 259

tumulêtiês, tumuļêtiês Kremon n. U., = tumuļâtiês, vielweserig bei der Arbeit sein und nichts zustande bringen. Zu tumelis.

Avots: ME IV, 264

tuntulêt: auch (mit uñ) Salis, ("vairākkārt tīt") Seyershof. Refl. -tiês: "tūļāties" Seyershof. Was den Ursprung betrifft, verweist Sehwers Unters. 146 auf nd. tunteln "verwickeln ...; langsam und träge in der Arbeit sein, zaudern" (Versuch eines bremisch-niedersächs. Wörterbuches V, 132).

Avots: EH II, 703

tuntulêt, s. tuntelêt.

Avots: ME IV, 265

tutulêt Vīt., -ẽju, tutuļuôt Dond., Golg., duzen: vini cits citu jau brālīgi tutuļuoja MWM. VII. 805. Refl. -tiês, einander duzen.

Avots: ME IV, 275

‡ *II tutulêt, zu erschliessen aus ‡ iztutulêt.

Avots: EH II, 706

‡ I ulêt "?": kad viss zem sniega se̦gas gul, tik vietām upe me̦lna ul, kur nav tā aizsalusi Austriņš Aizsaulē 33.

Avots: EH II, 712

‡ *II ulêt, zu erschliessen aus ‡ apulêt.

Avots: EH II, 712

ùrbulêt ² Gr.-Buschhof, langsam, allmählich bohren, durchlöchern (wie der Holzwurm es tut) U.: ar spieķi zemi urbulē̦dams Lautb. Lomi 112.

Avots: ME IV, 302

urulêt, -ẽju, kollern, falzen Bers.; mit dem Kollern, Falzen (der Birkhahne) erfüllt sein: (rubeņu) purvā diezgan daudz vārījās un uralēja RA. visas malas urulēja nuo rubeņiem Baltpurviņš Zalktis 1, 114.

Avots: ME IV, 308

uzgulêt,

1) = uzgult: kuo tu vārties pa gultu? vari bē̦rnam uzgulēt virsū Stenden;

2) von neuem, noch schlafen:
šuodien svētdiena; vari vēl vienu stundu uzgulēt Stenden. Refl. -tiês, = uzgultiês: māte uzgulējusies bē̦rnam uz ruokas Salis.

Avots: ME IV, 335

‡ uzjuñkulêtiês Frauenb. "Schwerfällig hinaufsteigen".

Avots: EH II, 724

uzkaũlêt: "1)" ME. IV, 340 zu streichen!

Avots: EH II, 724

uzkaũlêt,

1) dazufeilschen:
uzkaulēt vēl vienu latu virsū. Refl. -tiês, sich (mit Erfolg) aufdrängen, auf etw. bestehn: uzkaulējās, lai tuo kādu gabalu pave̦d.

Avots: ME IV, 340

‡ uzskrabulêtiês Seyershof "uzrāpties, uzķe̦puruoties".

Avots: EH II, 733

uzstabulêt, auf einer stabule aufspielen Janš. Līgava I, 73: kādu (mūziku) tur tagad vilki paši sev uzstabulē Janš. Mežv. ļ. II, 498.

Avots: ME IV, 383

uzste̦bulêt Dunika, = uzstabulêt.

Avots: ME IV, 384

uztuntulêt (unter uztuntelêt), ‡

2) "tūļīgi uzmaukt vai uzvilkt (piem., zābakus)" Seyershof (mit uñ).

Avots: EH II, 737

‡ vizulêt, = vizuļuôt II (?): (kaķis) uz jumta visaiž spēlēs, vizulēs, dancās, dziedās Pas. XI, 151 (aus Eglūna).

Avots: EH II, 791

I vižulêt, -ẽju, = vizinât III, singen (von der Nachtigall): lakstīgala vižulē Kundziņš Vecais Stenders 57.

Avots: ME IV, 633

II vižulêt (?) "lässig arbeiten" Bauske.

Avots: ME IV, 633

vur̂vulêt, ‡

2) "?": ūdens vurvulēja pa visiem grāvjiem A. Saulietis Kâ viņumātes gudri dzīvoja; ‡

3) "?": tālumā dzird rubeņu vurvulēšanu Latvis, № 3496.

Avots: EH II, 799

vur̂vulêt Lubn., Meiran, Saikava, vur̂uļuôt Gr.-Buschh., schnell und undeutlich sprechen.

Avots: ME IV, 677

zabulêt: auch Lems.

Avots: EH II, 800

zabulêt, -ẽju, auslachen, verspotten Salis; (Gottes Wort) lästern Adiamünde: tā e̦suot Karlīnu pa muižu zabulējuse MWM. XI, 2.

Avots: ME IV, 678

‡ zeibulêt od. zeibulît PV., = zeibelêt 1.

Avots: EH II, 803

‡ žibulêt Jaun. Ziņas 1938, № 178, auf eine gewisse Art und Weise fischen.

Avots: EH II, 819

žulêt, mit einem stumpfen Messer schneiden Celm.; mit einer stumpfen Säge sägen Puhren.

Avots: ME IV, 829

àizmìegs oder aizmiega, ein kurzes Schläfchen, der Halbschlaf: nuokrist aizmiegā Mesoten. es aizmiegā jutu, ka kāds ienāca istabā JK. vasaru puiši iet aizmiegā, t. i., gulēt pēc launaga (= dienvidā) Ruhental.

Avots: ME I, 41

àizrìkuôt: šuos aizrīkuo gulēt Pas. IX, 513.

Avots: EH I, 46

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73

‡ apkņẽ̦gât, benagen Frauenb.; "apsmulēt" Dunika, Rutzau: n. maizi Dunika, Rutzau. bē̦rns jau nav ne˙kāds ē̦dājs, tas tik tâ a. pruot Frauenb.

Avots: EH I, 93

apmiga, ein Schläfchen, ein Nachschläfchen: tikusi māte, tikusi meita, negāja pirtī apmigu gulēt BW. 25515, 6 (Var.: atmiegu).

Avots: ME I, 107

‡ apžāvâtiês, einmal oder mehreremal gähnen: bē̦rns jau apžāvājās: jāliek gulēt Wolmarshof u. a.

Avots: EH I, 128

atdusêt BW. III, 1, 94, gew. refl. atdusêtiês, sich erholen, ein wenig ausruhen, ruhen: lai ļaujuot līdz rītam pārgulēt, atdusēties LP. VI, 26. viņš jau atdusas zem zaļajām ve̦lē̦nām Etn. III, 30.

Avots: ME I, 155

atmaņa, Besinnung, Bewusstsein: bez atmaņas gulēt Etn. I, 86; nākt pie atmaņas; dabūt pie atmaņas, zur Besinnung bringen Kaudz M.

Avots: ME I, 175

atmìegs, oft der Pl. atmìegi, atmìegas, ein Nachschläfchen. In früheren Zeiten standen die Letten sehr früh auf und machten sich an die Areit. Nachdem sie gründlich gearbeitet, oft ihre Arbeit beendet hatten, legten sie sich vor Sonnenaufgang auf ein Stündchen hin: vienā rītā deviņi atmiegi BW. 25701. aizgāja atmiegā LP. VI, 76, atmieguos BW. 8079; atmiegas gulēt Sessau. Auch der Mittagsschlaf mit atmiegs, Wiederholung des Schlafes, bezeichnet: būtu laiks nuogulēties dienasvidus atmiegu Janš.

Avots: ME I, 178

atmigs, atmiga, auch als Pl. t. atmigas Grünh., atmidze, Dem. atmidziņš, atmidziņa BW. 8011, ein Nachschläfchen, wie atmiegs: atkrīt rijās visi uz atmigas LP, VII, 859; BW. 25515. [atmigā krist Trik.] gāj'si pirtī atmiga gulēt Mag. XX, 3, 102.

Kļūdu labojums:
uz atmigas = uz atmigu

Avots: ME I, 177

atspùta,

1): auch (mit û ² ) Orellen n. FBR. XI, 46, Salis; ‡

2) ein Wasserloch in einem sumpfigen Morast
("purvs tâ kâ atspūšas, kad viņi atstāj tuo ūdenï) Orellen; ‡

3) "zemes tvans" Salis: kamēr pērkuons nav zemi iztricinājis, nuo zemes nākuot tāda atspūta; zeme vienmē̦r atspūšuoties; kad tanī reizā gadās mazgāt vai gulēt zemē, kad atspūta nāk, tad dabū zemes vainu.

Avots: EH I, 170, 171

aûgši,

1): ziemā iet a. (= sehr weit ins Meer hinaus)
zvejuot re̦nģes Kaugurciems. tis nav a. skuolāts Kaltenbr.;

2): auch Wessen n. FBR. XIII, 90, Sonnaxt: a. (= auf dem Heuboden)
var gulēt Sonnaxt.

Avots: EH I, 185

aũkstasinîgs ,* kaltblütig (uneig.): cilvē̦ks. jāiet gulēt, kruodziniece aukstasinīgi atteica Vēr. II, 1205.

Avots: ME I, 222

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. ² 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228

azaîds,

1) Mittagsmahl
[Manzel, Lettus], St., Infl. n. Konv. sietiņš ir uz azaida laiku, es ist über Mitternacht hinaus. Das Siebengestirn steht nämlich dann da, wo die Sonne azaida laikā (etwa 2 Uhr Nachmittags) steht U.;

2) die Zwischenmahlzeit zwischen Frühstück und Mittagsmahl,
so in Siuxt und Irmlau n. Mag. XX, 3, 74. nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu, azaidu un tad likties gulēt. piecē̦lusies ēda īstuo pusdienas maltīti Konv.;

3) das Frühstück
(Wohlfart n. Etn. III, 155): azaidiņu, māmuļiņa, par šī rīta bridumiņu BW. 972, 1. vāri agri azaidiņu BW. 31041. gul pie manis, tautu meita, līdz lielam azaidam BW. 24950. guli, guli, meža meita, līdz saulīte azaidā BW. 6729; Ltd. 1678 (Salisb.);

4) Vesperbrot
Kand.;

5) Abendbrot, Mahlzeit überhaupt:
tas azaids man ļuoti sālijs A. XX, 415;

6) Zukost
PS. Nach Bezzenberger BB. XXI. 316 azaids aus az (= aiz) + aids, das er mit dem lat. īdūs "Monatsmitte" vergleicht. [Und Prellwitz zieht BB. XXIII, 67 ¹ auch noch gr. αἶϑος "Brand" heran, indem le. aids etwa "Mittagshitze" bedeutet haben könnte. Aber die ursprüngliche Bedeutung von la. īdūs ist ganz unsicher, und die Wurzel aidh- "brennen" ist sonst im Baltischen nicht bekannt und passt hier auch wegen der Bedeutung nicht gut. Vielleicht ist azaids aus * aza-ē̦ds kontrahiert (zu êst "essen"); vgl. aizē̦da laiks "prandium"in Elgers Dictionarium und acc. s. āzaidu (= azaidu) RKr. XVI, 263 aus Rutzau, zur Kontraktion - le. dial. pàiglis aus paeglis. Neben urbalt. * ažo' (woraus li. ažúo-) kann es ein * aža (mit -a aus -o) gegeben haben; dass eine auslautende Kürze vor Vokalen nicht elidiert wurde, zeigt li. apjàkti "blind werden" aus * api-àkti.]

Avots: ME I, 233

bâzt, -žu, -zu, tr., stecken, stopfen: aiz jostiņas cimdus bāzu BW. 13919. Sprw.: kas vienreiz pirkstus ugunī bāzis, tas uotrreiz vairs nebāzīs. abi labs, bāz maisā. latviešus vienā maisā bāzt ar vāciešiem, über einen Kamm scheren, verwechseln A. XX, 233. de̦gunu bāzt, kur nav daļas od. visur savu de̦gunu b., allenthalben seine Nase stecken. sienu šķūnī bāzt, die Scheune mit Heu füllen, Heu einfahren. man nav kuo mutē bāzt, ich habe nichts zu beissen, nichts zu brechen. es viņam negribu apakšā bāzt, ich will ihm nicht nachstehen; zuobenu makstīs bāzt. Refl. -tiês, sich drängen, sich hineindrängen, sich einmischen: uz klēti vien bāzās gulēt (Neik. 7). kuo tu bāzies tādā vietā, kur tu nederi. lai šis nebāžuoties pulkā LP. VI, 160. virsū bāzties, sich aufdrängen; nebāzies man virsū! [Wohl zu li. božmas "Bauchnetz" bāžmas "Masse", ai. bāhatē "drängt, drückt" und vielleicht auch zu russ. базло "Kehle, Schlund, Rachen" und arm. bazum "viel"; vgl. dazu Leskien Abl. 372, Bartholomae IF. VII, 86, Sommer Balt. 124, Hübschmann Arm. Gramm. I, 426 und Petersson Balt. -slav. Wortstud. 42 f.]

Kļūdu labojums:
13919 = 13918

Avots: ME I, 276

bḕ̦rns (li. bérnas "Knecht" ), mundartlich auch bē̦[r]ns od. bē̦r[n]s gesprochen (Plur. daneben bē̦rni, selten bē̦ri Ruj., Salisb.), Demin. -iņš,

1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;

2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦cmātes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;

3) im erweiterten Sinne,

a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?

b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;

c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, mājas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;

4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;

5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;

6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. ² 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]

Avots: ME I, 290, 291

‡ bļurbêt (li. bliurbėti "burbulēt"), -u, -ẽju,

1) (ein entsprechendes Geräusch hervorbringend) Blasen werfen
Dunika (mit ur̂ ² ), OB., Rutzau: dīķī bļurbēja vien, kad iemeta akmeni Dunika. ūdens grapī jau bļurb ebenda, Rutzau. alus rūgstuot, kāpuosti skābstuot bļurb OB.;

2) schwatzen, faseln
Rutzau: kuo tu bļurbi! - Zur Bed. vgl. auch ‡ atbļur̂bêt ² .

Avots: EH I, 234

‡ III bricis Warkl. = muôšķis 2: uz ceļa saticis brici un pārbīdies. bē̦rni, gulēt! b. atnāks un apēds!

Avots: EH I, 241

caũrmiegs [li. kiáurmiegis], leiser Halbschlaf: caurmiegā gulēt. tas nav miegs, bet grūts caurmiegs Up.

Avots: ME I, 365

‡ čāva, = lâva Diet.; "das Bett" (mit â ² )Frauenb.: ej gulēt pats savā čāvā!

Avots: EH I, 288

ciêts (li. kietas),

1) hart:
ciets kâ akmens, dzelzs, tē̦rauds, kauls. grūti, grūti man gulēt uz cietām cisiņām. cūkas kājas cietas vārīt. ciets ūdens. Sprw.: ciets ir ciets un paliek ciets. ciets ar cietu kuopā nede̦r;

2) fest:
zaglis dabū savu algu, savā kaklā cietu valgu. ciets miegs;

3) hart, fest, verstopft (vom Leibe):
ciets vidus, cietas iekšas;

4) unempfänglich, schwer begreifend:
cieta galva, schlechtes Gedächtnis, ein schwer begreifender Kopf;

5) hart, blank (vom Silbergelde):
sudraba rubuļi - saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

6) hart, streng, barsch:
muižas īpašnieks bijis bargs un ciets. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu. sak(a) māmiņai cietu prātu. viņš teica cietā balsī Vēr. II, 157;

7) anhaltend:
ciets kle̦pus;

8) knauserig:
tas tik ir ciets dzīvuotājs;

9) cieti radi, nahe Verwandte.
[Wohl zu apr. keytaro "Hagel" (s. Trautmann Apr. Spr. 355 mit Literaturang.) und zu serb. čȉt "ganz, unverletzt" (s. Jagić AfslPh. VIII, 154 f. und XVII, 292 und Berneker Wrtb. I, 158), sowie (?) r. чи́тый "mässig, nüchtern" urspr.: solid?).]

Avots: ME I, 396

‡ čîkata ² Lemsal, = ‡ čik̑ala ² II: tādā ve̦cā čĩkatā ne˙maz nevar gulēt. žīds aizbrauca, iesēdies tādās čīkatās.

Avots: EH I, 292

‡ čiñkâtiês Dond. "kaulēties": ar žīdiem daudz jāčinkājas.

Avots: EH I, 290

cisas,

1) langes, besonders in alten Flussbetten wachsendes Gras
(cisu jumti L. W. 1921, No 50), das getrocknet in Betten oder auf die Diele zum Schlafen gebreitet wird:

2) das Lager überhaupt:
gulēt uz nāves (miruoņu) cisām, auf dem Sterbebette liegen. pataisīja siena cisas, guovis guļ uz cisām. tu dūņu cisās luteklīgi dusi R. Sk. II, 14. siena cisas BW. 30178; cisu maiss, der Strohsack;

3) eža cisas lycopodium clavatum RKr. III, 71. [Etwa zu li. kìsti prs. (kisù) "насаживать овин" (urspr. nach Būga Изв. XVII, 1, 19 etwa: класть, складывать), wozu nach Jaunis (bei Būga 1. c.) ai. cinōti "schichtet"
u. a. bei Berneker Wrtb. I, 157.]

Kļūdu labojums:
teikums "pataisīju siena cisas" jāpārceļ uz 2. nozīmes nodalījumu(der Satz"pataisīju siena cisas"gehört zur Bed. 2).

Avots: ME I, 388

čučêt, -u, -ēju, intr., schlafen (von Kindern): apsēdies, māsiņa, lai vistiņas uolas dēj, lai bērniņi čuč. Oft mit gulēt verbunden: čuči, guli! [Vgl. li. čiučiúti "schlafen".]

Avots: ME I, 418

I čũriski, čũrisku(s), auf allen Vieren, mit zusammengezogenen Knieen: iet, mesties, izmesties č. Grünh.; čūriski gulēt Mag. III, 1, 38; [dafür cūrisku Für.].

Avots: ME I, 425

I da, Konj., in Ostlivl. und im Infl.,

1) wenigstens
[Wessen]: kas man duotu sviesta maizes da i vienu kumuosiņu? kas man duotu muižas puisi da naksniņu klāt gulēt BW. 12551, 2 (Lubahn),

2) auch: vai ir jau da cik liels tavs bē̦rns N. - Schwnb.;

3) dennoch, doch:
re̦dzu, re̦dzu, kaut tāli, da re̦dzu Zb. XVIII, 326;

4) viens da labs, einerlei, gleichviel:
viens da labs, ej vai neej, ne+kā nepanāksi Mar. [Wohl aus russ. да, wenigstens in der Bed. 3.]

Avots: ME I, 427

‡ dàužaka ² PV., comm., = daũzeklis 1: vista kâ d., - nav nuometināma gulēt uz uolām. tā jau tāda d.: vai katru nakti ar puišiem jājas.

Avots: EH I, 310

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481

‡ *diende̦sa (??). = dienasvidus: diende̦su (= dienvidu) pagulēt BWp. 724, 3.

Avots: EH I, 327

dìensvidus, acc. s. diensud Wensau, der Mittag; Akk. s. dienudi: zâlē izstiepies gulēt dienudi Etn. I, 120; Akk. s. dienaudu BW. 14369, 5.

Avots: ME I, 483

dìenvidus, auch dienvidis N. - Schwanb.: der Mittag, die Mittagsruhe, der Süden: tas likās dienvidu (-i) gulēt. rītuos skani, vakaruos, dienvižuos (dienviduos) neskanēji BW. 425; pret dienvidiem, dienvižiem, gegen Süden.

Avots: ME I, 483

dīks [dìks ² Nerft, Wessen, Kr., dîks ² Tr.],

1) leer
[Selb. u. a.]: dīka (gew. tukša) muca tāli skan; dīks (gew. tukšs) vē̦de̦rs, dīka (gew. tukša) ruoka Buschh., [Nerft]. pele galvu nuolauzuse dīka pūra dibinā BW. 16774, 4. nē, tie nav sapņi dīki! Rainis;

2) frei von Arbeit, müssig:
zirgs stāv dīks Buschh. dīka, bezdarbīga dzīve Stari II, 20. latviešiem dīkiem būt un lustēties patīk J. Stend. Allgemein gebräuchlich der Lok.: dīkā būt, gulēt, besond. dīkā stāvēt, müssig sein, stehen. [Nebst dìeks ² und li. dỹkas "leer, müssig, unbeschäftigt, übermütig" zu slav. dikъ "wild"; vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 389 f., Berneker Wrtb. I, 200 und Trautmann Wrtb. 54.]

Avots: ME I, 478

dimžât, auch dimzât Karls., -āju, trampeln U., sich unruhig gebärden: uz beņķīša dancuodami jeb dimžādami BW. III, 1, 35. Refl. -tiês, trödeln, sich hin und herbewegen, ungeschickt arbeiten: kuo nu dim̃žājies [C., PS.], ej labāki gulēt Etn. I, 138, AP.

Avots: ME I, 468

divēji: sunītis ar vilcē̦nu jau d. (zu zweien) vis rej Pas. III, 317. divējuos (zu zweien) gulēt 458. tu būsi divējuos, es - viens IV, 341.

Avots: EH I, 323

duõma, gew. im Pl., lokal auch in der masc. Form,

1) der Gedanke, die Meinung:
velti, puisīt, tava duoma, od. velti, tavi duomi BW. 15238. kur le̦pnas duomas, tur īss paduoms. viņai duomas nestāvēja pie šās vietas Kaudz. M. visi prāti un duomas griežas Apsk. I, 193. bet ne duomas gulēt LP. I, 146. ne duomiņas tevi negaidīju Vēr. II, 1307. duomu duomas izduomāju ganuos cūkas ganīdams. duomu duomāt Ltd. 1404. tādas duomas lieci pie malas. viņš ieņēmis aplamas duomas galvā. viņš nuogrimis dziļās duomās. [viņš palika duomās U., er blieb in Gedanken vertieft.] ne tā dzied, ne runā, ar duomām vien staigā BW. 817. vienādās duomās būt, derselben Meinung sein ;

2) die Überlegung:
viņš gribēja labāki mirt nekâ atsacīties nuo savām duomām ;

3) der Verdacht:
nebij ne˙viena cilvē̦ka, uz kuŗa varē̦tu mest jel zādzības duomas Kaudz. M. ;

[4) duomi Lis., Absicht: kur (od. uz kuŗu pusi) tev duomi stāv, was für eine Absicht hegst du?]
Nebst li. dūmà aus slav. duma, [und zwar muss le. duoma zu de Zeit entlehnt sein, als in slav. duma statt u noch ein geschlossenes ō gesprochen wurde].

Kļūdu labojums:
Überlegung = Meinung, Ansicht

Avots: ME I, 532, 533

dràugs,

1) der Freund;
Demin. dràudziņš, verächtl. draũģelis [Līn.], ein unbedeutender Freund, der Buhler (bibl.): drauģeļiem Jer. 3, 1. Sprw.: kam draugu, tas bagāts. labs draugs re̦ta manta pasaulē. labāk simtu draugu, ne˙kā viens ienaidnieks. viens ienaidnieks ir par daudz, simts draugupar maz. priekšā draugs, pakaļā suns. neīsts draugs nav labāks par īstu ienaidnieku. maizes draugi iet simts uz mārciņu. labs draugs od. man draugs kâ caurais trauks, von einem unzuverlässigen Freunde. būt, dzīvuot pa draugam, auch būt draugam BW. 25000, 3, freundschaftlich leben. tas nuotiekas pa draugam, das geschieht wie schon unter Freunden. drauguos būt, tikt, samesties, Freunde sein, werden: īsti drauguos ar dieviņu nekad nee̦sam bijuši Purap. viņš pabrīnējās, kur šie tāduos drauguos tikusi A. XVIII, 400. ķēve ar lāču māti sametās drauguos LP. VI, 559. ielaisties labuos drauguos, sich anfreunden Upīte Medn. laiki 179. laulāts od. mūža draugs, der Gatte, auch die Gattin LP. VI, 319, BW. III, 1, 99. mūža draugs ausserdem - der beständige Freund im Gegensatz zu brīža dr., d. Augenblicksfreund: ej pie juoda, brīža draugs, kad nebiji mūža draugs BW. 9607;

2) [der andere Teil eines Paares
U.]; der andere: drauga bē̦rns, ein Waisenkind. drauga bē̦rns ir uotra bē̦rns N. - Schwanb. ej gulēt, drauga bē̦rns BW. 4409. puķīte, mana līgaviņa, drauga (eines anderen) vīra ruociņā BW. 15864, 4. vai es iešu ar tevim draugu (anderer; Var.: drauga, eines anderen 10576) durvis virināt 15237. kājām, tautas, nenāciet, drauga zirga neņemiet 15690. Zu li. draũgas "der Gefährte; Freund", [apr. acc. s. draugi- waldūnen "den Miterben", serb. drûg "Gefährte, Gemahl." r. другъ "Freund", другой, "ein anderer", an. drótt "Gefolge", ae. gedréag "Menge" u. a., s. Feist Wrtb. ² 93 unter driugan, Zupitza Germ. Gutt. 178, Walde Wrtb. ² 243 f. unter drungus, Grassmann KZ. XII, 127, J. Schmidt KZ. XIX, 273, Berneker Wrtb. I, 230 f., Trautmann Wrtb. 59 u. a.].

Kļūdu labojums:
BW. 4409 = BW. 4409 ¹

Avots: ME I, 492

dũlêt, -ēju Druw., n. U. auch dūļât.

1) mit dem dūlājs räuchern zum Forttreiben der Bienen
[dũļât un Bauske]: viņš aizdedzinājis dūli, attaisījis struopu un dūlējis struopā A. XX, 230;

2) bei brennenden Pergeln in der Nacht Fische oder Krebse fangen;

3) lange auf sein, nicht schlafen gehen, mit der Arbeit nicht fertig werden (eig. Feuer brennen)
Lasd., Laud., Bers., Fest.: kuo tik ilgi dūlējiet ? ejiet gulēt! AP., Bers., Nötkensh., Nerft. Refl. -tiês.

1) schwelen, fortglimmen
U.;

2) andauern, dauern (von Krankheiten):
slimība ilgi dūlējas AP., A. XI, 761.

Avots: ME I, 527

I dum̃pis,

1): Lärm
- auch Iw. (z. B, vom Donner): kad es dzirdu kādu dumpi, tad es nevaru gulēt Strasden; Streit: dzirdēju ... lielu dumpi strīdējam BW. 15067, I. dumpi nedarāt! 23611, 1 var. es šķitu, tur d., kur suņi rēja: Ķīsene... meitu pirtī pēra 20805; ‡

2) "?": meitas mani dumpi (Var.: dullu, ģeķi u. a.) sauca... alus mani dumpi taisa BW. 20017, 1 var.

Avots: EH I, 342

dzedzieda Druw., Laud., N. - Peb., dzedziede U., Bers., n. BW. I, S. 932. Nr. 3033. 1 auch dzedzieds, Dreeschland, abgearbeitetes Land, nachgelassener Acker AP., Lasd., Adsel: es nebiju tâ augusi, kâ smildziņa dzedziedā (Var.: ve̦cainē) BW. 6637. brāļa guovu neganīju sausajā dzedziedā BW. 28975. dzedziedē gulēt, unbearbeitet bleiben. In Oppek. n. U. dzedzīte [mit ostle. ī aus ie? - dzedzieda wohl assimilatorisch aus dedzieda (zu degt; vgl. slav. ugorź "Brachfeld" ), s. Zubatý AfslPh. XIII, 422 f. und Sborn. fil. II, 109 ^1.]

Avots: ME I, 539

dzê̦rums,

1) das Getrunkene, was getrunken ist:
atstāsim kumeliņu par ē̦dumu, dzē̦rumiņu Ltd. 2164;

2) der Rausch:
izgulēt dzē̦rumu, dziedāju vienu dziedājumu vakarējā dzē̦rumā BW. 985. dzē̦ruma kaite, die Trinksucht.

Avots: ME I, 548