Paplašinātā meklēšana

àiziêt,

4) guovs aiziet ciet Siuxt, die Kuh hört auf, Milch zu geben;
‡

5) sich einfinden, eintreten:
aiziet vakars Pas. V, 426 (aus Welonen). tē̦vam aizgāja dusmes IX, 105; ‡

6) = iziet 8: nu tev... atkal... it šķībi aizgāja Pēterburgas Avīzes II, 193. Refl. -tiês, ‡

3) für jem. eintreten:
ve̦cais tē̦vs aizgājās pa viņam Gr. - Buschh. viņš jau cieši aizgājās pa viņai ebenda.

Avots: EH I, 27

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30

àiz˙iêt, Interj. des Jubels, auf! vorwärts! fort! uzgavilē, ka viss mežs nuošalc: aiziet! Purap. Kkt. 83, JR. V, 168, Saul. I, 115, 186.

Avots: ME I, 30

àiziêtene, der Weggang (Spr.).

Avots: ME I, 30

‡ àizviẽtêt, erhitzen (um biegsam zu machen) Erlaa: a. kuoku.

Avots: EH I, 64

dziedzietis, = dzedziede: dziedzietī gulēt U. [Vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 423.]

Avots: ME I, 562

dziet, ‡

2) (Infinitiv nur erschlossen, vgl. slav. žiti) arbeiten, tun:
šuo un tuo jau vēl dziêvu ² (prs.) Gramsden n. FBR. IX, 108. abi dziêvuši ² kuopā ebenda, Perkunen. kuo tas līdz šim ... dzievis Pas. X, 232 (aus OB.). Vgl. Le. Gr. § 610.

Avots: EH I, 364

dziet, - ēju, hervorblühen, hervorragen L.; blühen Bergm. [Refl. - tiês L.: blāzme dzejas "es lässt sich so in der Luft ein Licht sehen". man jauns žiglums dzejas Dietz. - Eher wohl mit Leskien Abl. 273 zu le. dzît und li. įgýti "emporwachsen" (vgl. le. dzievu "ich lebte" Le. Gr. § 610) als mit Wiedeman Prät 28 zu got. keina "keime".]

Avots: ME I, 563

‡ *dziets (Neologismus?) "?": zeme sē̦klas un asnus un cilvē̦ku augumus glabā, mūžudien dzietus (Triebe?) jaunus pret ... sauli lai dzītu Fr. Gulbis Jaun. Ziņas 1933, № 93.

Avots: EH I, 364

iziet,

1): izgāja iz meitas, heiratete sich (als Schwiegersohn) in den Besitz eines Bauernhofes ein
Kaltenbr. jī izgājuse, sie hat geheiratet Auleja. slimība izgāja, die Krankheit verging, war zu Ende ebenda;

2): izgājis pagastskuolu, hat die Gemeindeschule absolviert
Ar.; ‡

9) = izkal˜puôt 2: mācēju saimniekam i. uz mata Seyershof; ‡

10) zum Vorschein kommen:
izgāja nuo skrīņas ... pilsē̦ta Pas. V, 291; ‡

11) = iznākt 2: iziet trīs kubikas (Kubikfaden) malkas Pas. IX, 321. kad ar ak viņiem (= akmeņiem) sutina (sc.: iesalu), stiprāks al[u]s iziet Auleja; ‡

12) i. di˛ajuos oder i. skaluos Dunika, prahlend in arge (absurde) Übertreibungen geraten.
Refl. -tiês,

2): gan iziešuoties sapuvušais siens ar Ramkau; ‡

3) reis werden
AP.: labība izietas. - Subst. iziêšana: kāda ir i.? wie ist der Stuhlgang? Ar.

Avots: EH I, 451

iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,

1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;

29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;

3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;

4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;

5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. ² 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;

6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;

7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;

8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,

1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;

2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.

Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku

Avots: ME I, 743, 744, 745

lĩdziêt, eimu, iemu od. eju lĩdz, gāju lĩdz, intr., mitgehen: bē̦rns gribēja mātei līdziet.

Avots: ME II, 482

nāburdziete (unter nãburgs ): auch Bw. 32600, 1.

Avots: EH II, 7

nuobardziẽtis, der Verkommene, Zerfetzte: māte, māte, glabā meitas! nuobardziešu (= panīkušas) tautas jāj BW. 13415.

Avots: ME II, 759

‡ parīdzietis Lubn. n. BielU., jem., der in der Nähe von Riga wohnt.

Avots: EH XIII, 168

‡ *sadzietiês (od. *sadzītiês?), von Nutzen sein Līvāni: ēdiens nesadzejas ("neiet labumā"; andere Formen sind nicht bekannt).

Avots: EH XVI, 407

uziêt,

1): (mit einem Boot) stromaufwärts gelangen
Saikava: tik lielā ūdenī nevar vis u. uz kalnu;

5): zur Bed. "finden" vgl. das gleichbedeutende d. bair. aufgehn;
"5)", "6)", "7)", "8)" ME. IV, 336 durch "6)", "7)", "8)", "9)" zu ersetzen!

6): uzgājusi aitām griezuoņa Janš. Precību viesulis 32;

8): visa diena uzgāja, kamē̦r tuo nuoadīju Seyershof. malkas tur uzgāja pulka A.-Ottenhof. četri pūri rudzu uz cilvē̦ka uzgāja Iw.; ‡

10) Schläge verabfolgen
Frauenb.: tev māte uzies par biksēm; ‡

11) nach vorhergehendem iet mit intensiver Bedeutung
(mit betonter 2. Silbe): duod, māmiņa, uzduodama ar ieluoku paladziņu! es ten gāju uziedama, negāj[u] suoļus taupīdama Tdz. 44418.

Avots: EH II, 723

uziêt (li. užeĩti "hinaufgehen; gehend antreffen", slav. vьziti "hinaufgehen"), uziẽt,

1) (hin)aufgehen:
uziet pa trepēm augšā. uziet uz bēniņiem. saule uziet (= uzle̦c) Ar.;

2) uziet (mācībā), konfirmiert werden
Wolm.;

3) aufgehen
(fig.): kurpe nav ne˙vienai kājai uzgājuse JK. V, 75. kurpe vinai uz mata uzgāja Dīcm. pas. v. I, 66;

4) einholen
Für. I: kaut mēs viņu varē̦tum uziet! Für. I;

5) antreffen, entdecken
U., (auf)finden: nuoglabāt kuo tādā vietā, kur ne˙viens nevar uziet Etn. I, 107. es uzgāju (Var.: atradu) ganīdama rasā... ābuoltiņu BW. 9623 var. bē̦rni uzgājuši putniņus Saikava;

5) über jem. kommen, widerfahren
U.: viņam uzgāja lielas bē̦das, ihm widerfuhr grosses Leid U. dusmas uziet saimniekam LP. IV, 32. kārums uziet II, 77. kas tev par jautrību uzgājusi? Pas. I, 177 (aus Usingen). ja mums... uzies izsalkums III, 182 (aus Ruj.). jai... uzgāja miegs IV, 391 (aus Atašiene). jam uziet smiekls V, 294 (aus Welonen). kas jums visiem uzgājis - kādēļ tādi nuošļukuši? LP. IV, 27;

6) aufkommen:
uznāk lietus. uznāk... migla JK. IIl, 71;

7) aufgehen, verbraucht werden:
vai viss tev uziet (= saiet)? Ar. tur pulka zemes uziet, bei dieser Art (Kartoffeln zu ptlanzen) geht viel mehr Land drauf Duhren n. Mag. XIlI, 11. cik uziet, soviel draufgeht, zur Bezeichnung einer grösseren Menge: dzeri, cik uziet! LP. VI, 43. lai ne̦suot barības, cik uziet Stari II, 736. e̦smu dabūjuse žagarus cik uziet MWM. X, 886. paāksties nu cik uziet! Vēr. I, 1165; 8) (mit Bitten, Forderungen usw. auf jem.) eindringen U.: viņš man uzgāja ar draudiem, er stürmte mit Drohungen auf mich ein U. Ilzei... sametās... žē̦l, ka bij viņam tik sīvi uzgājusi Kaudz. M. 57. ciešāk vajadzēja uziet Upītis Nemiers 112. Refl. -tiês,

1) = uziet 8: tē̦vs stingri uzgājās. tad tu negribi viņiem uzieties? A. XX, 213;

2) finden:
vē̦lāku Šļupsts uzgājies, ka tas... bijis tas riktīgais zaķis Upīte Medn. laiki 117;

3) sich erinnern, sich besinnen auf:
nevar dziesmas uzieties (gespr. mit iz-) N. - Schwanb.

Avots: ME IV, 336

ziet(ies), zeju(os), hervorblühen, zum Vorschein kommen L. Wenn zuverlässig, was zu bezwifeln ist (s. P. Schmidt RKr. XVI, 20), zur Wurzel von ziedêt (s. dies).

Avots: ME IV, 744

ziet(ies), zeju(os), hervorblühen, zum Vorschein kommen L. Wenn zuverlässig, was zu bezwifeln ist (s. P. Schmidt RKr. XVI, 20), zur Wurzel von ziedêt (s. dies).

Avots: ME IV, 744

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

‡ àizaũrêt,

1) schreiend, rufend fortjagen:
vilku;

2) vollschreien
(perfektiv) Dunika, O. - Bartau: a. kam ausis;

3) "aurē̦dams aiziet" Dunika, O. - Bartau.

Avots: EH I, 7

‡ àizbrazdinêt,

1) anfangen (für eine kurze Zeit) zu lärmen
Kaltenbrunn: nez kas tur aizbrazdinēja;

2) polternd fort-, hinfahren:
tur kas gar stūri aizbrazdinēja Warkh.;

3) "līku luoču aiziet" Gr. - Buschh. Refl. -tiês "anfangen hörbar zu gehen":
tur augšā kas aizbrazdinējās Gr. - Buschh., Warkh.

Avots: EH I, 11

àizcìest, verschmerzen L. Refl. -tiês: längere Zeit etw. entbehren: nu tik viņš ē̦d! tik ilgi aizieties Wolm. u. a.

Avots: ME I, 21

àizdarît, tr.,

1) zumachen, schliessen:
acis uz mūžu aizdarīt, die Augen auf ewig schliessen, sterben; auch ohne uz mūžu: kur tad šī paliks, ja ve̦cāki savas acis aizdarīs Lautb.; sveši ļaudis lielījās manu kaklu aizdarīt BW. 21074;

2) mit seinem Tun zuvorkommen, etwas für jem. früher tun:
ve̦cāki bērniem tuo simtkārt aizdarījuši, kuo bē̦rni ne desmitkārt nespēj atdarīt. es priekš viņa jau tik daudz e̦smu aizdarījis, bet viņam izliekas grūti man tagad nākt palīgā Tirs.;

3) aizdarīt putru, zur gekochten Grütze saure Milch, Schmant hinzutun
Kand., aizdarināt putru Ronneb.; tie runas aizdarīja (würzten) ar juoku un atjautu sāli Apsk. I, 413;

4) aizdarīt dusmas kam Aps., jem. erzürnen;

5) besudeln, verschweinigeln:
te viss tā aizdarīts, ka nevar ne gar,ām aiziet. Refl. - tiês, sich schliessen: acis; kaps aizdarījies LP. VII, 908.

Avots: ME I, 21, 22

‡ àizdulburêt "dulburē̦dams aiziet" Trik.

Avots: EH I, 20

àizgàite, àizgàita (aus àiz + gàita),

1) Hindernis, Verhindertsein, Mangel an Musse; Unglück, Unfall:
viņa dzīve bij nīkulīga un pilna dažādām likstām un aizgaitām Līb. P. 42; [ja suns uz celiņiem ķēzijas, tad tas ir uz kādu aizgaitu: vai nu būs kādam nuo mājas jāaiziet, jeb būs kāds cits sliktums Erlaa];

2) Krankheit:
kā nu nemirs, viņam tā aizgaita jau agrāki bij Kok.;

3) Ausrede, Vorwand, Grund:
viņš nepaguva ne kaut kā vēl teikt aizgaitei A. XII, 110; grābstījās pēc aizgaitēm A. XII, 813; neatrada nekādas aizgaites, nedz ievē̦ruojama ieme̦sla A. XII, 883; mākslas darbu aizgaitā (unter dem Vorwande, vorschützend) sapulcējās A. XII, 27; varēji jau atnākt, - nebij nekādas aizgaitas (Grund) Grosdohn;

4) ein Gang
(gaita) anstatt eines Andern.

Avots: ME I, 25

àizgãjẽjs, f. -ẽja, von aiziet,

1) der Auswanderer, die -in,

2) der (die) Verstorbene.

Avots: ME I, 26

aizsaĩnis (zu -sìet), das Bündel: viņa uzlika krūzi un maizes aizsaini uz ecēšas Blaum. kad aiziet bē̦rna raudzībās, tad jāsteidz kukuļa aizsainis ātri attaisīt Etn. II, 143. citu gadu tad vaj'dzēs ar plāceņa aizsainīti BW. 25161, 1.

Avots: ME I, 48

àizsil˜dît, fact., etwas warm machen, erwärmen: aiziet nuo aizsildītas vietas MWM. VIII, 825.

Avots: ME I, 49

‡ àizzemē* ziet">àiziet, ins Jenseits dahingehen Jaunākās Ziņas v. 13. Jan. 1926.

Avots: EH I, 64

anduogi, die gröberen und engmaschigeren Teile des Zugnetzes (vads): kuopējā lašu vadā vidus iziet anduoguos un āmā. anduogi ir vada pusgabali Etn. II, 106.

Avots: ME I, 71

apcelˆt [li. apkélti herumheben um], tr.,

1) jem. umstimmen, für sich gewinnen:
krāpnieks pūlējās publiku apcelt B. Vēstn. tagad šī Rīdzeniece apcē̦lusi kādu bagātu veci Alm.;

2) aufspüren, auffinden, einkreisen:
suņi apcē̦luši zaķi. reiz brālis aiziet medībās un apceļ ze̦lta putnu LP. IV, 24; neizbēga apce̦lta zeltenīte BW. 13389, 10. māte bij apcē̦luse savai meitai brūtgānu LP. V, 108. kas tas par gre̦dze̦nu? kur tādu apcēli LP. V, 364. tas neteica savai sievai, kādu laimi apcēlis LP. IV, 25.;

3) hinter etw. kommen, bemerken - mit einem abhängigen Satz:
beidzuot apceļ, kas šī tāda LP. IV, 112. bet reiz ķēniņš apceļ, ka ze̦lta ābelei katru nakti sāk viens ze̦lta âbuols zust LP. IV, 149. kaimiņa kunga meitas apcēla, kur šis tuo lieluo naudu sadabūjis LP. VI, 590;

4) sich bemächtigen:
kā tad viņš (ve̦lns) tevi apcēlis LP. VI, 552. tuo lietuvē̦ns bij apcēlis sev par jājamuo zirgu.

Kļūdu labojums:
apce̦lta zeltenīte = apce̦ltā zeltenīte

Avots: ME I, 78

apdarît (li. apdarýti), tr.,

1) um etw. etw. machen:
es jums gribu palīdzēt ruozēm dārzu apdarīt BW. p. 296. apdarīju rudzu de̦su visapkārt galda galu BW. 19190; apdarīt pastalas = apbadīt, apbakstīt Stürzenh.;

2) einfriedigen, einfassen, ringsum einen Zaun ziehen:
caunītēm, lapsiņām es apdaru apluociņu BW. 30531;

3) zu machen beenden, beenden (in grossem Umfange):
viņa iziet apdarīt vakara darbu Aps.; būs visi darbi apdarīti Apsk. Refl. -tiês,

1) für sich etw. machen, beenden:
viņš teica, lai Juris beidz darbu un apdarās sev, kas vajadzīgs Vēr. II, 196;

2) sich bemachen, besudeln:
bē̦rns apdarījies;

3) verbrechen, sich versündigen:
kuo tie nabadziņi apdarījušies? A. XX, 550.

Avots: ME I, 80

‡ apdziêvât ² ,

1) bearbeiten
Dunika, Kal.: a. laukus;

2) besudeln
Dunika, Kal.: bē̦rns apdzievājis suolu;

3) verletzen, beschädigen
Dunika, Kal.: gans apdzievājis (mizu apdrāzdams) visus jaunuos kuociņus. Refl. -tiês,

1) gewisse Arbeiten beenden
Dunika, Kal.: e̦smu nu apdzievājies (auch: apsadzievis, von einem Infinitiv *apdzieties, s. Le. Gr. § 610); varu atpūsties; sich besudeln Dunika, Kal.;

3) = apzagties; etwas Schlechtes begehen Dunika, Kal.

Avots: EH I, 80

‡ apgultnis,

1) eine cinschiessende Stelle im Morast
(mit ul˜ ² ) Siuxt: a. ar sūnu apaudzis, ne tur var uziet luops, ne cilvē̦ks, līguojas tâ kâ tāds palags Siuxt n. Fil. mat. 66;

2) ein See, der sich vom Himmel her an einer Stelle , gelagert habe Grenzhof n. BielU.

Avots: EH I, 85

‡ aplancît (li. aplankýti) Rutzau (mit añ und an̂ ² ), Kur. Nehrung, besehen, visitieren, besuchen: a. venterus, radus, slimnieku. Refl. -tiês NB. (mit an̂ ² ), = ‡ aplaipuôt(iês): ja aplankās gar pļunēm, tad var iziet sausām kājām.

Avots: EH I, 97

apraũdzît, tr.,

1) besichtigen, besehen:
tē̦vs aiziet apraudzīt luopus LP. V, 34, geht in den Stall, um nachzusehen, ob da alles in Ordnung ist; apr. guovis LP. VII, 1161; zirgu Kaudz. M. 44; laukus RKr. VIII, 39; vietu BW. 15348, sich die Beschaffenheit einer neuen Stelle genauer ansehen, so namentlich die Verwandten der Braut, das Gesinde, den Hausstand des Bräutigams; apraugāmā metode Konv. ^2, Anschauungsmetode. nāc, dieviņ, pats apraugi, kāda mana dzīvuošana Ltd. 540;

2) besehend besuchen:
apr. slimniekus, radus, draugus; ej, māmiņ, kambarī, apraug mūsu malējiņu BW. 13646, 24. dē̦ls gribēja savus ve̦cuos apraudzīt LP. VI, 335;

3) auf andere Sinne übertragen,

a) auf den Tastsinn:
apr. meitai pupus, die Brust des Mädchens betasten, eine in früherer Zeit weitverbreitete Unsitte,

b) auf den Geschmack:
saimniece duod kalpu sievām savu ēdienu nuosmēķēt jeb apraudzīt Etn. III, 158, gibt zu kosten, abzuschmecken;

4) auf den Geist übertr., mit dem Verstande besehen, betrachten:
apraudzīsim katru sevišķi RKr. VIII, 34. Refl. -tiês, sich rings umsehen: līdz māsiņa apraugās, es uzjāju augstu kalnu BW. 13250, 36.

Avots: ME I, 113, 114

apslìmt, intr., inch., krank werden: vai pirmuo reizi redziet, ka kāds ir apslimis Alm. man sirds apslimusi, mir ist übel geworden.

Avots: ME I, 123

âra, âre, ârs (li. óras Luft, Wetter), Dem. âriņš, âriņa, ârīte BW. 6189,

1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;

2) das Aussen,des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;

3) ārā

drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;

4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. ² 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I ⁴⁵ 5 und 358.]

Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.

Avots: ME I, 239, 240

âriẽne, ârene [Glück Gal. 2, 6], das Äussere, die äussere Erscheinung, das Draussen; ungew. âriens: Visvalda āriens, die äussere Erscheinung Lautb. nuo ārienes (nākt), von draussen (kommen); auch: äusserlich, von aussen. re̦dz ārieni, nevar iziet, sieht das Freie, kann aber nicht hinaus (Rätsel) RKr. VII, 115; nuoslēgties pret ārieni A. XI, 475.

Avots: ME I, 243

aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,

1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;

2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,

1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);

2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 145

atdzesêt, atdzisinât, tr., abkühlen: ēdienu, ūdeni, alu; atdzesēt karstas asinis. vai nebūsiet savas atriebīgās sirds atdzisinājuši visu gadu pie viņa nelaimes Kaudz. M. Refl. -tiês, sich abkühlen: iziet laukā atdzesēties, atdzesināties.

Avots: ME I, 156

atdzētiês, aufleben, sich erholen: kuģis atdzejas, traucas uz priekšu MWM. VIII, 463; Allendorf n. A. X, 1, 529 [vgl. dziet].

Avots: ME I, 156

‡ atguôrîtiês ² Dunika,

1) wackelnd oder sich rekelnd herkommen;

2) zur Genüge trödeln (säumen, sich rekeln):
meita nevarēja a. vien pa mājām un aiziet pie darba.

Avots: EH I, 143, 144

atjûgt, tr., abspannen, abjochen: zirgu, vērsi LP. IV, 172; atjūdziet (Var.: nojūdziet) jūs, māmiņas, Rīgas meitu jūgumiņu BW. 31801. Refl. -tiês, sich abspannen, abjochen: atjūdzās kumeliņš BW. 909.

Kļūdu labojums:
māmiņas = māsiņas

Avots: ME I, 163

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.

Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176

atsàukt, ‡

3) rufend anfworten:
"tevi es pa˙visam negribu!" nabadziņš ... pikti atsauc Pas. IV, 107 (aus Selg.); ‡

4) wiederholend, von neuem buchstabierend lesen:
dziesmu grāmata jau Kristapelim bij izieta cauri, viņš tuo tik atsauca A. Brigadere Dievs, daba, darbs 31.

Avots: EH I, 163

atstât (li. atstóti, [russ. отстáть]),

1) intr., sich entfernen, weichen, sich trennen, scheiden, von jem. lassen:
atstāj nuost, nieku puiši BW. 12697. drudzis atstāja Etn. I, 83. man pašam raudas nāca, nuo māmiņas atstājuot Ltd. 1196. tīšām vedu trīs pūriņi, nuo bālīša atstādama BW. 16524, 2; [

2) krepieren:
šuonakt guovs atstāja U.; auglis viņai atstāja U., sie abortierte];

1) tr., zurück-, hinter, verlassen:
Sprm. kas ņe̦mams, ņemt, kas atstājams, atstāt. lauziet, meitas, visus zarus, galuotnītes atstājiet BW. 13250, 44. ce̦turtdienu še es būšu, tad vairs tevis neatstāšu 13257, 2. atstāt darbu, streiken.

Refl. -tiês,

1) sich entfernen, weichen:
pruoties kaunu, atstājies (Var.: atstāj nuost) BW. 11502. drudzis atstājuoties (Var.: atstājuot) LP. VII, 1242;

2) mit nuo, zurücktreten, aufgeben, abtrünnig werden:
atstāties nuo mūrēšanas LP. VII, 372; nuo dieviem VII, 470;

3) mit Inf., aufhören:
atstājās raganās iet LP. VII, 605. atstâjums, die Nachlassenschaft.

Kļūdu labojums:
nieku puiši = nieku puisi
16524, 2 = 16584, 2

Avots: ME I, 197

‡ atve̦se̦lâtiês Warkl., Pas. VII, 488, 492; VIII, 436, atveseļâtiês, sich verabschieden: atveseļāties ar sievu Pas. IV, 116 (aus Domopol). atvese̦lāšuos ar sievu 51 (aus Višķi). vecis atveseļājas un aiziet 151 (aus Rositten).

Avots: EH I, 180

atžeibinât, tr., erfrischen: iziet laukā acu atžeibināt (N. - Schwnb.) A. XII, 656; zum Bewusstsein bringen: piedzē̦rušuo. Refl. -tiês, zu sich kommen, sich erholen: drīz tas atžeibinājās nuo belziena A. XVIII, 245; nuo reibuoņa Wid.

Avots: ME I, 213

âzis (li. ožỹs "Ziegenbock", ožkà "Ziege", apr. wosse "Ziege", wosux "Bock"),

1) der Ziegenbock; Demin.
âzẽ̦ns, âzĩtis, âzulē̦ns, âzlē̦ns A. XII, 92, verächtlich âželis LP. VII, 499. āžuos iet (von der Begattung der Ziegen), sich begatten. Sprw.: kas āzi cels par dārznieku "wer wird den Bock zum Gärtner machen". ve̦cam āzim stīvi ragi, von dem Eigensinn, von der Ungefügigkeit des Alters. palaižas kā āzis uz saviem ragiem, von der Überschätzung eigener Kraft. savilkušies kā izpe̦ldē̦ti āži, nach einem unangenehmen, niederdrückenden Erlebnis. āzi od. āžus dīrāt, kaut, plēst, āžu ādas spīlēt, n. U. auch āžus durt, ar āžu ādām braukt, euphem. für vomieren, erbrechen. taisns kā āžu rags (scherzhaft). āža od. āžu rags, Bockshorn, auch ein beliebtes Blaseinstrument. grē̦ku āzis, der Sündenbock;

2) ein schlechtes Pferd:
manis dēļ, Annēnieši, savus āžus nejūdziet BW. 10259. vai bij zirgs vai nebija, vai baltais āžulē̦ns BW. 14378;

3) âzĩtis der Holz - Sägebock der Säger
JR. IV, 87; das Gestell unter einem Rahmen: uz āzīšiem rāmis Stari II, 165;

4) der Eisbock, Eisbrecher im Flusse;
āži nach Spr. auch ein Holzwehr im Fluss;

5) âži, âzīši, die Dachreiter, die Kreuzhölzer auf dem Firste des Daches, auch die unterste abgestützte Reihe der Strohbündel des Strohdaches, sonst
vistiņas;

6) Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln
A. XI, 84; nach Etn. IV, 145 ist āzis auch eine Vorrichtung an Fischerböten, auf die man beim Fischen die Netzstricke windet; [nach U. auch Schliesshaken, Klinkhaken];

7) âžu od. âža luoki, Dreizack, Salzbinse (Triglochin L.)
RKr. II, 79, Juncus n. Konv. ² 647;

8) kļava azītis = kļava auglis PS.,;

9) pē̦rkuoņa āzis od. dievāzis, ķikuts, Bekassine, (Ascalopax gallinago L.)
RKr. VIII, 97, n. Aps. dieva-āzis, der Storch A. XVI, 884. [Zu ksl. azno "Fell", ai. ajá-ḥ "Bock", ajā "Ziege", phl. azag "Ziege", air. ag allad "wilder Bock", s. Zubatý AfslPh. XVI, 396, Fick Wrtb. I ^4, 2, Leumann Wrtb. 10, Berneker Wrtb. 35 f., Trautmann Wrtb. 22.]

Kļūdu labojums:
7): Konv. ² 647 = Konv. ¹ 647

Avots: ME I, 246

bads (li. bãdas), auch badus C. (besond. in der Verbindung: nuo badus), der Hunger, die Hungersnot, jeder fühlbare Mangel: bads klētī, tukšums vē̦de̦rā. naudas bads, grosser Geldmangel. tur meitu nebija bads, da war kein Mangel an Mädchen MWM. VIII, 407. badu, badu (Var.: bada, bada) Jānīts nāca, vēl badāku (Var.: badāki, juole badu, vēl juo bada) Pēterīts BW. 33031. bads ar sienu, Heumangel. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem, der Hunger lauert aus allen Ecken LP. II, 29. bads sāk vai acis no pieres spiest. badu ciest, Hunger leiden; badu kāsēt, geizen (= baduoties A. X, 438), Hungerpfoten saugen St.; badu vilkt, ein Hungerleben füren AP.; bada tiesu nopelnīt, so viel verdienen, dass man nicht vor Hunger sterben muss. badu [li. badù] od. badā, auch baltā badā od. bada nāvē mirt, badā aiziet, vor Hunger sterben. Sprw.: bads dara rūgtumu saldu, Hunger ist das beste Koch; bads māca strādāt, aukstums tecēt; bads māca lūgties, trūkums diedelēt; kas negrib strādāt, cieš badu; badā spokus redz; badā bez nāves mirst; rij, kā pie bada bijis; cīnās kā bads ar nāvi; tā kā badu paredzējis (dzīvuo), sagt man spottisch von einem Geizigen. Genitivverbindungen: bada bē̦rni, ļaudis, vom Hunger gequälte Menschen; bada dienas, Hungertage; bada dzīve, Hungerleben; bada dze̦guze, bada taure, bada tūte, der Wiedehopf; badgalis Nigr., badkāsis od. bada kāsis, auch bada karsis od. kāsējs A. X, 438, St., fem. (kas kaut kāda bada kāse (Var.:, bada kāsis), tai pašai nepietika BW. 4412), bada stakle, der Unersättliche, Nimmersatt: kuo badkāsis krāj, tuo plītnieks nuotērē; badkāsim jau ne+kad nav diezgan. bada laiki od. gadi, teure Zeiten, Hungerjahre. bada maize, Hungerbrot. bada pātaga, der Angelstiel NP.; bada puķīte, Hungerblümchen A. XV, 469, auch badene. [Nach Fick Wrtb. I ⁴ , 89, Uhlenbeck got. Wrtb. 26, Zubaty' BB. XVIII, 250 u. a. zu ai. bādhatē "drängt, drückt", bādha-ḥ. "Bedrängnis". Aber im Vokalismus stimmt zu ai. bādh- besser li. bodùs "beschwerlich". Vielleicht gehört bads vielmehr zur Wurzel bhedh "stechen" (in best und badît); hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Hunger: li. keñkti "wehe tun", kankinti "peinigen", an. há "quälen", und ahd. quāla "Qual": le. dzelt "stechen".]

Avots: ME I, 248

bars (li. bãras "полоса покоса, пашни, в один прiем обрабатываемая; толпа"),

1) die Schwande:
lielu, platu baru dzinu Etn. II, 118 (ņēmu pļāvu BW. 12120), ich legte (das Gras od. Getreide) in breiten Schwanden nieder, ich durchmass mit der Sense eine breite Reihe; baru iziet, die Schwande bis zum Ende mähen; baru siet, das auf einer Schwande liegende Getreide in Garben binden Degl.; baru nuogrābstīt, die Schwande abharken; baru vest, den andern Mähern zur Nachfolge vorangehen, vormähen, dann überhaupt eine grossere Menge führen, an der Spitze stehen BW. 12120; 2) ein bestimmter Strich Feldes bei der Flachsraufe: rāvējas rauj katra savu baru Etn. II, 89, Alt-Ottenhof. es nuoķeru cielaviņu linu bara galiņā Jan., RKr. XV, 107;

3) die Mast:
vienu baru jau izgājām, bet neizdzinām ne˙vienu zaķi; iesim vēl uotru baru; varbūt, nu būs labāka laime Jan.;

4) der Haufe, die Menge, die Schar, Herde
[vgl. ačech. bor "Versammlung, Schar"]: čigānu bars; dzīt aitu baru, eine Schafherde treiben. bariem od. baru bariem, auch baru barumis, baruos, haufenweise, scharenweise: putni steidzās baru bariem viņa dziesmās klausīties; tad devās visi baru barumis pakaļ ratiem Kleinberg;

5) die Sandmassen in den Flussmündungen, die das Fahrwasser seichter machen:
upes rada rada savām iete̦kām apakšūdens smilts sēkles jeb tā sauktuos barus;

6) = atberi: klātpieduoto barības tiesu sauc par beriem, baru, biežāk atberiem Konv. ² 349 (zu bērt). [Zu diesem Verbum stellen es auch Leskien Abl. 321 und Nom. 167 und Büga KSn. I, 268. Aber ganz deutlich gehört es dazu nur in der Bed. 6 und vielleicht auch in der Bed. 4. Büga meint freilich 1. C. "bāras yra tiekas dirvos plotas, kiek galima jo sėjant apiber̃ti2 vienu žybiu." Nun heisst aber dieser "dirvos plotas" beim Säen,
soweit bekannt, nicht bars (li. bāras), sondern birze (li. biržė). Und die Bed. 1 - 3 kann man schwehrlich von bērt "schütten, streuen" ableiten. Daher gehört wohl bars 1 - 3 eher (mit einer urspringlichen Bed."Abschnitt") zu mir. berra ⁱ m "schere", av. tiži-bāra- "mit scharfer Schneide", la. ferīre "hauen", forus "Gang um ein Beet", ahd. bara "eingehegtes Land", r. заборъ "Zaun", gr. φάρος "ein Stück Land", Furche u. a., vgl. Walde Wrtb. ² 283 f. und 311, Fick Wrtb. I ⁴ , 491 F., Prellwitz Wrtb. ² 483, Boisaq Dict. 1016 f., Berneker Wrtb. 1, 76 f. und Petersson KZ. XLVII, 260. Dagegen bars 4 - 5 am ehesten wohl zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. gr. φορά "Menge" ) in ai. bhárāmi, arm. bererm, gr. φέρω la. ferō, air. berim, g. baira "trage" russ. dial. беремя "Last" u. a., s. Berneker 1. c. 76.]

Kļūdu labojums:
baru vest = baru vest, mahen
barības tiesu = labības tiesu

Avots: ME I, 264, 265

biedrū, biedrumis, Adv., gemeinsam, zusammen, vereint: lūdzami palīdziet man, un, ja iespējams, biedrumis ar jaunajiem Tauriņiem (Kronw.). vārnas medī biedrū ne tikai ūpjus D.

Avots: ME I, 306

bìezs,

1): b. sienenieku (eine Menge von Heuarbeitern)
aiziet Lubn. n. Celm.; 2): b. tēviņš Orellen; ‡

3) bewdlkt
Heidenfeld, Salis.

Avots: EH I, 225

bluzga, bļuzga LP. VI, 475, kleine Stückchen, Fetzen, Trümmer: kad tikai ēdiens nesavārās bluzgā Siuxt. zirgs saplucis un savārījies bļuzgā LP. VI, 475. tilts aiziet ar visu kaŗa spēku bluzgu bluzgās straumei līdzi. [Zu blauzga].

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen):[zu

Avots: ME I, 318

‡ buodrs (?) "?": aiziet ve̦cā . . bodra un taisna ar savu gaŗuo buozi A. Brigadere Dievs, daba, darbs 205.

Avots: EH I, 258

buôjā ² Kand., [Ruj., Libau, Dond., Selg., Bächhof, buõjã C., PS., Wolm.; in den ältesten Texten - buojan] iet, zugrunde gehen, verderben: daudz dzīvību aiziet buojā. tas ir buojā, damit ist's vorbei U. [Nach Thomsen Berörigen 253 aus liv. puoi "Grund, Boden".]

Avots: ME I, 361

bràuciêns,

1) die Fahrt:
brauciêns brīnum vedies LP. IV, 201;

2) der Zug, der Eisenbahnzug;
apdzieduot saņēma kāzu braucienu BW. III, 1,8. brauciens nuo Je̦lgavas atnāk pulksten sešuos;

3) das einmalige Massieren:
uz nabu aiziet visi ruoku braucieni tn. II, 160.

Avots: ME I, 325

brẽkât, - āju, wiederholt laut schreien, jodeln (auf der Hütung): kliedziet, gani, brē̦kājiet BW. 11222.

Avots: ME I, 330

‡ bruôdnieks, eine zur Ventilation dienende Öffnung in der Oberlage des Viehstalles oder über der Aussentür der Rauchstube Auleja: b. ietaisīts, kab suts izietu.

Avots: EH I, 247

bubuldancis, in einem Rätsel zur Bezeichnung der Laus: desmit akli vīri iet pa mežu, uziet vienu bubuldanci un ve̦d uz kaula tiltu kaut Rkr. VII, 1268.

Avots: ME I, 343

‡ *II bujāni, in der Verbind. bujānuos būt, aiziet, fort sein, gehen (als Antwort auf eine unerwünschte Frage nach dem Verbleiben von jem. oder etwas) Kalz, und Meiran n. Fil. mat. 26: nu ir bujānuos! nun ist er fort.

Avots: EH I, 249

čaugiņi, Schaudern, Grauen: viņam iziet čaugiņi gar visiem kauliem Dond. n. LP. VII, 901, 109; vgl. čugiņi.

Avots: ME I, 405

cè̦drs ² ,

1): (herb)
auch Nautrēni, Pilda, Warkl.: cē̦dra putra auch Laud. cē̦dra garša Nautrēni. saules pupas cē̦dras (Kartoffeln, die während des Wachstum von der Sonne beschienen worden sind, haben einen herben Geschmack) Warkl. n. FBR. XI, 120; ‡

2) "grell"
Warkl.: cē̦dra juosta, ein grellgrüner Gurt; ‡

3) "unangenehm kühl"
Lubn.: c. rīts. - Subst. cè̦drums ² Bērzgale, Kr. Dünaburg, herber (zu süsser, saurer, bitterer u. s. w. Auleja) Geschmack: sasviež ceplī rāceņus, kab izietu c., piktums Auleja.

Avots: EH I, 267

čûksnis ^2,

1) ein mit Gestrüpp, Schutt bedeckter Ort:
jums nepieklātuos līst kaut kādā čūksnī MWM. VIII, 816;

2) das Dickicht:
tāds čūksnis, ka nevar ne cauri iziet Kand.

Avots: ME I, 424

[čuprains Nigr., dicht belaubt, buschicht, traubenförmig]: audziet, lini, lieli, gar,i, čuprainām puodziņām BW. 28277 [aus Weissenstein].

Avots: ME I, 421

I čũrâtiês, -ājuos, čūruôtiês, bald sich erheben, bald sich auf die Kniee niederlassen, trödeln, [sich auf der Diele beschäftigen wie Kinder U.], zögern, ducken: skatījuos, brīnījuos, kas pa grāvi čūrājās BW. 21053. kas tad ir, tas ir, kuo tur gar,i čūrāties A. XI, 155. aiziet čūrādamies, suoļus vilkdams LP. VI, 904. kuo cilvē̦ks dara, tuo izdara ātri - čūruoties ne˙kad A. IX, 141.

Kļūdu labojums:
21053 = 21059

Avots: ME I, 425

dar̂bs: raže̦ns d. BW. 4719 var. steidzami darbi 16894, kaŗa darbus pastrādāja 27781. d, tik (man braucht nur) nuo istabas iziet, un slimība klāt Oknist. d. atsēsties, un vecine tūlīt baŗas ebenda.

Avots: EH I, 307

derža,

1) der Frohndienst:
klaušu laikuos zemniekiem vajadzēja braukt ar savu zirgu kunga darbuos; šādu gaitu sauca par deržu, deržām Lasd., Bers. deržās iet, sich zum Frohndienst einstellen Etn. II, 49;

2) schwere Arbeit, schwerer Dienst:
ir gan nu reiz ticis deržā Lasd., Bers.;23

3) der Frohnarbeiter, der Arbeiter auf einem Herrengute, dann auch jeder, der schwere Arbeiten zu verrichten hat
[der̃ža N. - Peb.]: viņš aiziet uz muižu par deržu Schujen;

4) der Standhafte
Krem.;

5) der Alberne, Ungezogene
Alt-Rahden;

6) eine kurze Peitsche, deren Stiel aus einem Ziegen- oder Hasenfusse besteht
Setzen; eine grosse Peitsche, eine Zigeunerpeitsche Selb. [urspr. Riemen- oder Lederpeitsche?];

7) das Band der Schürze
Lubahn n. Etn. II, 34, [einer Decke Bers. - deržās iet bedeutete urspr. vielleicht - unter die Frohnarbeiter gehen, und deržā tikt - zu einem Frohnarbeiter werden. In diesem Fall hätte man etwa von der Bed. 4 auszugehen, und derža gehörte zu li. dir̃žti "zäh und hart werden", diržùs "тягучiй, неломкiй", dir̃žas "Riemen", apr. nom. pl. dyrsos (wenn -s- hier = z ist) "fromme (= tüchtige)", aksl. дръзъ "kühn", r. дéрзкiй "frech" (vgl. le. derža "der Ungezogene" ), ai. dṛhyati "ist fest", av. dǝrǝzi- "stark", dǝrǝz- "Bande, Fessel", alat. forctus "bonus" u. a., vgl. Walde Wrtb. ² 310 unter fortis, Berneker Wrtb. I, 257 und 258 und Trautmann Wrtb. 56].

Avots: ME I, 458

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481

dìenenieks, [auf bestimmte Tage gestellter Arbeiter U.]; auf Tageslohn gestellter Arbeiter: dienenieki ik˙rītus atnāk pie darha un ik˙vakarus, saņe̦mdami savu dienas algu, aiziet.

Avots: ME I, 483

‡ dižajuôs iziet Dunika, OB., Rutzau, sich blamieren (übertreibend oder renommierend): stāstīja, stāstīja, līdz izgāja d.

Avots: EH I, 324

duõma,

1): man neiziet tā d. nuo galvas AP. man duomas, ka ..., ich denke, dass ...
Sonnaxt. Indriķis ne duomiņu nebūtu viņu ņēmis Janš. Bandavā II, 176. kaļķītis ne duomiņu nevar nuoturēties lūpu kaktā A. Brigadere Dievs, daba, darbs 136. ar savu duomu, durch sein Nachdenken (nachdenkend) Elger bei Günther Altlett. Sprachdenkm. I, 192.

Avots: EH I, 350

duõmât;

1): tādas pumpas; ka jāduomā, sehr grosse Auswtichse
Sonnaxt;

5): d., ka (es scheint, dass)
putna spārni būtu Sonnaxt. Refl. -tiês,

1): šī duomājas nez cik liela e̦sam AP. šie duomājušies pļavu vēl šuovakar sakasīt Heidenfeld; ‡

2) beabsichtigen
Kaltenbr.: es vis duomājuos tur aiziet.

Avots: EH I, 350

drũmaliņa, die Betrübte, Finstere: meitenītes, drūmaliņas, aiziet ciema sētiņā Aus. I, 65.

Avots: ME I, 506

dudinât,

1): auch A.-Schwanb., Naud., Pampeln;

3): aiziet kâ pē̦rkūns dude̦nādams Ramkau; ‡

4) vor Kälte zittern
Lettg.

Avots: EH I, 339

I dunêt, -u, -ēju, intr., dumpf tönen, tosen, brausen, dröhnen: puiši gāja runādami, kâ uozuoli dunē̦dami BW. I, 272. spēru kāju, zeme dun 6630. kas tur rīb, kas tur dun pašā gala istabā? 16355. ausis od. ausīs, galva od. galvā man dun. tikai tālumā vēl duobji dun pē̦rkuoņa ducieni Vēr. II, 68. rudens vējš dunēja un šalca pa laukiem II, 70. drīz birzes dunēs gavilēs II, 1382. zemes virsū dunēja lielgabali Vēr. 1904, 294. nere̦dzamuos augstumuos dun rīta zvans II, 401. sviestais akmens aiziet dunē̦dams. duni, duni, briežu māte BW. 30455. Uogre te̦k dunē̦dama BW. 30710, 3. [Zu an. dynr "Geräusch, Getöse", as. dunjan "dröhnen", ai. dhunih, "rauschend", li. dundė´ti u. a., s. Persson Beitr. 568.]

Avots: ME I, 516, 517

gads, [gen. s. gada, dial. auch gad(u)s [s. Le. Gr. 325], z. B. Zb. XVIII, 245, nuo gads jāmaksā trīs rubļi par zemi Odensee, šāgads maize AP., vgl. Ltd. 1795, allgemein in gadskārta), das Jahr:

1) gads nav gada brālis. dzīves gadiņi te̦k, aiziet. zuda mani meitas gadi BW. 24492. vēl nebija puiša gadi, kad es viņu iemīlēju;

2) Attribute: apaļš (rund, ganz),
jauns (neu) gads, liekais od. lielais gads, das Schaltjahr, mazais od. parastais gads, das trockene Jahr 1868 Etn. IV, 152. pē̦rnais od. aizgājušais, aizpē̦rnais, nākuošais gads. ilgi gadi, lange Jahre. vāji gadi, bargi kungi, nevar daudz nuopelnīt BW. 1848;

3) nach den einzelnen Kasus:
tâ dzīvuo un strādā... gads gadā. pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363. citu gadu, šādu laiku, im nächsten Jahr um diese Zeit. dažus gadus atpakaļ, vor einigen Jahren. viņš sadzīvuoja apaļus septiņus gadus pie kunga. viņis gadis Adolphi, dafür jetzt viņiem gadiem, in jenen Jahren. ilgiem gadiem od. gadu gadiem gaidīt, lange Jahre, immer warten. citiem gadiem, šādu laiku (in anderen Jahren um diese Zeit) bija pie mums sēšana pilnā gaitā. kur ēda un dzēra, kâ nebijis gadiem, wie es seit Jahren nicht gewesen ist Dünsb. pa tiem lieliem gadiem, in dieser langen Zeit Ellei. viņš jaunekļa od. jaunekļu, vīra(- u), pusmūža, pašuos spē̦ka, pašuos zieda(- u) gaduos. tu jau labi od. stipri gaduos, du bist schon recht bejahrt. zē̦ns jau iekāpis puišu gaduos LP. V, 225. gadu aiz od. nuo od. pēc gada (jahraus, jahrein) ruozes zied. gads par gadu Jānīt[i]s nāca BW. 32937. ar gadiem spē̦ki aug. viņa jau nuo gadu gadiem (seit langen Jahren, seit jeher) neslavā kâ vilkace LP. VI, 121. kad dē̦li bijuši pieauguši, tad ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi LP. VI, 93. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem (jahrelang) Dünsb. tas ir uz gadiem od. gadu gadiem, auf lange Jahre, auf immer. [Als ein Kulturwort und sonst im Baltischen nicht bekannt wohl entlehnt aus r. годъ "Jahr".]

Kļūdu labojums:
juo vairāk = juo mazāk

Avots: ME I, 582

gaîlis: Dernin. acc. s. gailiņu BW. 23278, 2 var.,

2): gaiļuos kāds nāk un grib iet zārkā Pas. IV, 232 (aus Serbigal). gaiļuos māte maltu cēle Warkl. pa gaiļiem, zwischen Mitternacht und Morgendämmerung
Seyershof;

4): rube̦na g., der Birkhahn
Sonnaxt; dusmu g., ein streitsüchtiger Mensch, ein Zänker Diet.; ē̦rmu g. Sassm., ein Sonderling Possenreisser; purvu g. VL. "?";

7): gaĩlītis Dunika, Orellen, gaĩlīts (Stammform?) Salis, der Pfefferling;

9): piens sagājis gaîļuos Friedrichshof bei Ronneb.; ‡

10) die Frucht des Ahorns
Dunika; ‡

11) gaĩlis Orellen "cē̦rpa, purvu augs baltām pakām": e̦ze̦ra dibe̦nu re̦dzuot ar ... sūnām, laišku lapām un tumšajiem gaiļiem Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 871; ‡

12) (verblümt) das männliche Geschlechtsglied
Frauenb.; gailītis dass. (zu Kindern gesagt) Frauenb.: ej, dē̦ls, izlaid gailīti! (saka māte vakarā puikam, lai iziet izčurāties) AP. In der Bed. 7 und 11 (man beachte die Intonalion!) etwa zu apr. gaylis "weiss"?

Avots: EH I, 376, 377

gãjums,

1) der vollendete Gang:
kruogā dzied bāleliņš ar vakara gājumiņu BW. 1007. pēc dažu dienu gājuma tie uziet mājiņu JK. III, 1. gada gājuma, der Jahrgang (einer Zeitung, Zeitschrift);

2) das Resultat des Ganges,

a) die Spur:
pazīst lāča tupējumu, gājuma nepazīst RKr. VII, 503. pazīst meitiņu gājumiņu, vizulīšu birumiņu BW. 13481;

b) (arāja) gājumiņš, das bestellte Feld, auf welchem der Ackermann, um es zu bestellen, hin und her ging, resp. auch die zur Bestellung des Feldes getane Arbeit
Mag. XX, 3, 206;

c) die Frucht der Arbeit, der Ertag, der Erwerb, der Lohn:
kad prasīju gājumiņu, tad paliku naideniece BW. 3565. tas ir viss mans šīs vasaras gājums. šī sūri, grūti iepelnītā maizīte ir manu sviedru gājums A. XII, 868. saimniecei ir arī ziemu nuo vasaras gājuma, t. i. sviests un piens. bitinieks duod pa reizei nuo sava rudens gājuma, t. i. me̦du Druw. (pē̦rkuonis) nemaitāja ievu ziedu, ne arāju gājumiņu. arāju gājumu un kuopumu veicināt Pūrs II, 65. nav trūcis guovs gājuma, d. i. Milch und Butter Etn. II, 88. me̦dus ir bišu gājums. ēdiena vārītājas saka: pasmeķē nuo mana gājuma A. XII;

3) (dzīves) gājums, der Lebensgang, der Lebenslauf:
jūsu kunga dzīves gājums manējam līdzīgs Lautb. nuomanu, ka mans gājums šai pasaulē drīz, drīz nuobeigsies Kaudz. M.;

[4) tas ir mans gājums U., das ist mein Beruf, meine Pflicht (das kommt mir zu), oder: an mir ist die Reihe].

Avots: ME I, 616, 617

II garinât: g. (erkalten lassen) putru Salis. g. krāsni ebenda, Wolmarshof; den ersten rauchigen Qualm nach dem Heizen des Badstubenofens durch die offene Tür und die Offnung in der Oberlage abziehen lassen Siuxt: g. pirti; "ein wenig wehen, ziehen (von der Luft)" Auleja: vējeņš drusku garinātu. Refl. -tiês, sich vom rauchigen Qualm befreien: ar garmeti izlaistīja sie[n]māļus, griestus, sameta garu, lai pirts garinās, lai viss tvaikus iziet ārā Siuxt. Zu gars 1.

Avots: EH I, 384

gātis,

1): auch der Sing.: pa apākšzemes gāti Janš. Mežv. ļ. I, 4, 306;

4): gàts ² kakts Erlaa, ein Abguss in der Küchenecke:
g. k. bij ķeķī; tur tāda duobe bija ķēķa kaktā, kur visu, kas nuolija, vai kādas gružas saslaucīja. g. kaktā dažam pasiêna caura; tad uzlej ūdeni, lai iziet;

5): gātis, die Wasserwege für Böte und Fische im Babitsee zwischen dem Schilf
BielU. Zur Bed. 4 s. Zēvers IMM. 1928 II, 306.

Avots: EH I, 390

I ģaûbt ² [Bl.], -bju, -bu, tr., ergötzen St., [ jubeln U.]. Refl. -tiês,

1) sich freuen, jubeln:
viss dzīvuo, ģaubjas, zied St. viņš ģaubjas, ka tagad ejout labi Nerft., Bers. neģaubies par cita nelaimi;

2) hoffen, erwarten:
gaŗas zeķes vien adīju, uz vācieša ģaubdamās (Var.: gerē̦dama, duomādama) BW. 7272; LP. V, 34;

3) versprechen, im Begriff sein
[ģàubtiês ² Nerft]: viņš ģaubās (= suolījās) aiziet [Kreuzb.], Linden n. Mag. XIII, 3, 70; [ "prahlen" Wessen];

4) sich beklagen
Bers., Nerft, Sonnaxt, [ģaũbt Stuhrhof]: ve̦lns ģaubies, ka nevaruot vairs paiet Kokn. n. LP. V, 86 (hier scheint ģaubies mit gaudies verwechseln zu sein). [Persson Beitr. 59 bezieht es nebst ģaugties zu mnd. guft "laute Freude" und ahd. goukolōn "Narrenpossen treiben" u. a. Aber des ģ- wegen können diese Formen nicht echt lettisch sein, und aus dem Litauischen sind * giaubti(s), * giaugtis (woraus sie entlehnt sein könnten) nicht bekannt. Daher ist ģaugties (wovon ģaubties eine spätere Umbildung oder aber eine alte Nebenform mit Wurzelvariation sein kann) vielleicht aus einem altkurischen oder li. * ďaugtis (woraus li. džiaũgtis "sich freuen") entlehnt.]

Avots: ME I, 694

gâzt,

4): auch Dunika, Orellen, Seyershof, Strasden; ‡

5) schnell (im Trab) laufen, sich eilig begeben:
lai jau zirgs pa ceļu gāž, cik uziet Seyershof. es gribēju te g. taisni pa dārzu Strasden. es gāzu caur mežu. kuo es varēju ebenda; ‡

6) "arbeiten, tun"
Orellen: kuo tur nu gāž, ka nenāk mājā! Refl. -tiês, ‡

4) "sterben"
Orellen: ir palicis pa˙visam vājš; gan nu drīz gāzīsies.

Avots: EH I, 390

ģemberis,

1) bei Wid. ģe̦mburis], ein wackelnder, auf seinen Füssen nicht fest stehender Mensch:
tas tīrais ģemberis, aiziet meimuru meimuriem Stockm. u. Etn. II, Spr.;

2) ein wackelnder Schämel;

3) eine krumme, schlecht gewachsene Birke
AP., Adsel n. A. XIII, 81. Vgl. bemberis; [hieraus dissimiliert ?].

Avots: ME I, 696

glaũdît [Dond., Nigr., N. - Bartau, Līn., Pl., Tr., Neuenb., Arrasch, Segew., Salis, Ruj., glàudît Serbigal, AP., C., PS., Trik., Jürg.], - u, - īju, bei L. u. St. auch glaudāt, glaudēt, tr.,

1) streichen, liebkosen:
ar vienu ruoku glaudīt, ar uotru plūkt (sist). gludu, gludu galvu glaudu BW. 14088, 1. tev galviņa neglaudīta 8087;

2) vom Gesang der Nachtigall:
puogāt, svilpuot, skanēt, klukstēt, līguot, glaudēt St. Refl. - tiês [li. glaudýtis "ласкаться"],

1) sich streicheln, sich schniegeln und bügeln:
aiziet diena glauduoties (Var.: glaužuoties) BW. 11143. glaudās kâ kaķis;

2) sich schmeicheln, anschmiegen, zärtlich tun:
ne tā mana līgaviņa, kuŗa klāt glaudījās BW. 11341. kâ gar mani glaudījies 9331. māte nemīlēja, kad ap tuo glaudījās Baltpurv. Agrā rītā 10. Subst. glaudîtãjs, der Schmeichler; wer streichelt, liebkost: man ir sava glaudītāja (Var.: glaudējiņa) BW. 11502. Zu glaust.

Kļūdu labojums:
streichen = streicheln, glätten

Avots: ME I, 622

[glè̦vs ² Lis., Bers., Kr., glê̦vs Kl.], glê̦vs ² Biel., Tr., Dond., Selg., Nigr., Gr. - Essern], glē̦vs Sessw., [gļê̦vs ² Līn., Salis, Segew., Dunika, gļè̦vs Serbigal, glê̦vs Kreuzb., C., Arrasch, Neuenb., AP., Nerft],

1) wie dicker Schleim sich ziehend
U.; weich, schlüpfrig, wässerig: glē̦vs rācenis Katzd.;

2) schlaff, weichlich, gefährlich, zur Erkrangung geneigt:
kungu bē̦rni ļuoti glē̦vi; tikkuo iziet ārā, tūdaļ tie saaukstējas. man kājas glē̦vas Kand. gļē̦vs kâ pauts Kand.;

3) schlaff, indolent, energielos:
man tāda gļē̦va daba, ka nevaru ne˙vienam lūdzējam atsacīt Kand.;

4) zart, gefährlich, zerbrechlich:
ar viņu vajaga gļē̦vi apieties Kand. gļē̦vs trauks Bers.;

[5) glē̦va sirds U., blödes Herz.
Wohl zu glē̦ma 1 und li. glė˜vės od. glė˜mės "слизь" s. Būga РФВ. XVI, 240 und Siebs KZ. XXXVII, 314].

Avots: ME I, 626

guôrît [C., PS., Kr.], -u, -ĩju, tr., recken, strecken: puisis ceļu gāja, gūžas guorīdams BW. 12997. kas bij kāda staltde̦gune, aiziet gūžas guorīdama 30963, 2. Refl. -tiês,

1) sich hin- und herdrehen, sich rekeln:
viņš guorās drusku šurp un turp uz sava krē̦sla Vēr. II, 777;

2) sich strecken, recken:
guorīties sulguozī LP. I, 171;

3) taumeln, wackeln:
Kaspars uzcēlās guorīdamies un ļuodzīdamiens Kaudz. M.; guorīdamies iet, wackelnd gehen;

4) trödeln, sämen, zögern:
nu ej nu! kuo vēl guories? LP. III, 90. kas nu tas par strādnieku, tikai guorās tīrumā Laud.

Avots: ME I, 692

grìezt (li. grẽ̦žti) C., [Serbigal, Schmucken, PS., AP., Neuenb., Jürg., Schujen], griêzt ² Kand., [Dond., Selg., Wandsen], griẽzt Wolm., [Salis, Ruj., Pl., Paltemal, Sessau, Līn.], -žu, -zu,

1) kehren, wenden, drehen:
me̦tus uz stellēm, ratiņu, bizes gre̦dze̦nā. griez tu ceļu, dē̦lu māte, es tev ceļa negriezīšu BW. 23284. negriež vairs ceļa ne cilvē̦kam, ne luopam, auch ne ve̦lnam, er fürchtet sich vor niemand. griez apkārt, bāliņ, tavu kumeliņu! BW. 13970. Intrans.: jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751. apkārt griezu lielu riņķi ap atraitņa kamanām BW. 9350. bē̦rni danci grieza BW. 32865, 4. zirgus, guovis vienkuopu griezt, die Pferde, Kühe zusammentreiben. griezt visas malas od. maliņas apkārt, das Unterste zu oberst kehren. vēmiens griež U., (mir) wird übel. līgaviņa priekšu grieza, mutes deva Ltd. 2321. krūtis grieza pretim, die Stirn bieten: tas katram grūtumam grieza krūtis pretī Aps. tas tev vairs nekaunas man krūtis griezt pretī Alm. visiem griezis nagus pretim Upīte Medn. laiki 100. valuodu, sarunu uz citu pusi, uz citām lietām griezt, das Gespräch auf andere Gegenstände leiten. ausis uz putnu balstiņām griezt Aps. uz tevim dziesmu griežu, uz tevim valuodiņu, ich wedrde mich gegen dich mit meinem Liede, mit meiner Rede BW. 1030. griezt valuodu heisst auch - dialektische Eigentümlichkeiten aufweisen: ik pēc zemes gabaliņa griež savādu valuodiņu BW. 21129. visu acis (so auch vērība griezta) grieztas uz jūŗu A. XIII, 246. par labu griezt, verbessern: tuo nelaimi varam par labu griezt Dünsb.; uz ļaunu griezt, eine böse Wendung geben Kaudz. M. griezt kažuokam ļaunuo pusi, seine schlimmen Seiten zeigen, sich zum Bösen andern die Schuld geben;

2) winden, bauen:
grib putniņi ligzdu griezt BW. 4479 (Amt-Durben, Alt-Seeksahten, Zirau), gew. vīt, taisīt;

3) breuhen:
linus Mar.;

4) gre̦dze̦nu griezt BW. 32299; 32302. sudraba (Var.: ze̦ltā) grieztu gredzentiņu 6318 var. [stīgām griezta (od. griêzta?) vilnainīte " ein drahtdurchwirktes Tuch"
Bielenstein Holzb. 435];

5) intr., sich drehen, tanzen:
nu tik griež! nu tikai sākuot griezt vaļā, ka putuot vien LP. Refl. -tiês,

1) sich drehen:
zeme griežas ap sauli, viņš griežas kâ vilciņš riņķī. princim sāka galva riņķī griezties JK. V, 68. Das Part. griezdamies, sich drehend, wird oft gebraucht

a) bei den Verben der Bewegung zur Bezeichnung der Intensität
aiziet griezdamies, er eilt über Hals und Kopf drvon. skrej peklē griezdamies BW. 5954. zaķis nāk griezdamies atpakaļ LP. IV, 221 sniegs nāk zemē griezdamies. gaŗa, plata kļava lapa krīt griezdamās BW. 17442;

b) bei augt, wachsen, zur Bezeichnung des üppigen Wachstums:
auzpas, mieži, rudzi, kāpuosti, lini aug griezdamies, man aug mieži griezdamies BW. 653. augat, mani gaŗi mati, vizbuļuos griezdamies BW. 5498;

2) sich wenden, sich anders gestalten, sich ändern, ein andere Richtung nehmen:
vējš tagad griezies. griežas saule uz vakaru (auch pret vakaru, vakarā) BW. 15805. kaut jel dzīvīte grieztuos citādi Aps. ja tik vien varē̦tu citādi kâ griezties Apsk. visam vajadzēja griezties par labu Kaudz. M. lieta griezās pa˙visam citās sliedēs Aps. valuodas griežas uz tagadējām valsts būšanām Kaudz. M.;

3) biegen, kehren:
atpakaļ griezties, zurückkehren. ceļš griežas palabuo ruoku, kruogā. griezies ceļa maliņā BW. 1869;

4) sich hin und her wenden, [sich viel bewegen und zu tun machen
U.], spielen, lärmen, toben: [bē̦rni tur griežas pa istabu kâ nelabais. [nikni griezties St. " übel hantieren"];

5) mit Fähigkeit sich zu wenden hört auch die Lebensfähigkeit auf, daher bedeutet
nevarēja vairs griezties nicht mehr leben, auskommen können: vīrs lielā trūcībā nevarē̦dams ne˙kādi vairs griezties LP. VII, 106. [Nebst gruozīt und grīzte, sowie apr. greanste " Strang aus gedrehten Baumzweigen" und granstis " Bohrer" zu an. kringr. " Kreis, Ring", mndl. cringhen " sich wenden", ae. cringan " sich winden", d. Kringel u. a. (s. Fick Wrtb. I ⁴ , 213 und BB. VI, 213 und Trautmann Wrtb. 97) resp. zu engl. crank " gekrümmt", norw. krenkja " verrenken" u. a. (s. Fick Wrtb. III ⁴ , 52 Wiedemann BB. XXVII, 229 ¹ , Lidén Stud. 13 f., Wood IF XVIII, 12 und XXII, 162).]

Kļūdu labojums:
tavu kumeliņu = savu kumeliņu
LP. = LP, VII, 620
uz vakaru = uz vasaru
1869 = 13691

Avots: ME I, 662, 663

grìļuôt C., grĩļuôt [Gold.], K., gew. refl. [grìļuôtiês N. -Peb., Salis, Ruj., Ronneb., Drosth., Bauenhof], schwanken, wanken, watscheln, taumeln, [sich mit dem Schiff auf die Seite legen U.] : guovis grīluo smagi šķūnī iekšā Lautb. grīļuo laiviņa R. Sk. I, 31. sirdī smagas sē̦ras grims, kājas grīļuot sāks. viņš grīļuojās un sašļuka zemē Purap. grīļuojas kâ mieļu piedzēris. ve̦lns aiziet grīļuodamies LP. II, 64. zeme beidz grīļuoties SDP. VI, 43. nuo slavas pareģuonei galva grīļuojas Adam. [redzēju jūriņā ze̦lta grīsli grīļuojam BW. 30742. Nach Bielenstein Holzb. 561 grīļuot auch vom Gleiten einem Bootes auf dem Meereswogen und vom Herumfliegen der virpeles (des Carousselschlittens).]

Avots: ME I, 656, 657

grìzte C. (li. grįžtė˜ "связка льну"), auch grīzta, grīzts, -s St. [li. grĩ,žtis "связка"],

1) etw. Zusammengedrehtes:
grib sudraba grīzti (ein zusammengedrehtes Band) grìezt apkārt cauņa ce̦purīti BW. 27132. sudrabiņu grīztu (Strick JK. II, 154) griezu gar dze̦ltānu miežu lauku; pakaļ nāca tautu meita pa sudraba griezumiem BW. 28250, 3. audziet mani balti lini, grīztītēs (Büschel) griezdamies (vom üppigen Wachstum) BW. 28282. kurlām grīztēm un puduriem aug vaivarāji Vēr. II, 2;

2) etwas unordentlich Gedrehtes, Zerwühltes, Zerzaustes:
pa laukiem vēlās pūkainas sniega grīztes Upīte Nemiers 98. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīztēm savē̦lusies. mati savē̦lušies grīztē. arī par šâ un tâ sagrieztiem liniem un sagrieztu labību saka: grīztēm vien sagriezti Lasd.;

3) drall, straff gesponnenes Garn
Dond. n. A. XIII, 329;

4) " eine Tocke Garn, aufgewickeltes Garn"
(unb.): grīztes ir gabaliem satītas dzijas;

5) ein aus Baumzweigen gedrehtes Band:
pūķis pavēlējis saimniekam izraut visas grīztes (rīkstes), ar kuŗām bijuši sagriezti kuopā trīs mieti Etn. II, 8. pūķi varuot nuosist ar sē̦tas grīzti Etn. I, 107. paķēris sē̦tā grīzti un nuositis pūķi LP. VII, 767;

6) grīztītes aude̦klā, Streifen im Gewebe
AP.;

7) ein Bündel:

a) linu grīzte, die Knocke:
nuo uotra aizņe̦mtas linu sukas atduoduot, jāapsien ap linu grīzti, lai aug labi lini RKr. VI, 76. ar ilguošanuos viņa gaida, kad linu grīztīšu klētī pie sienas vairs nebūs Jaunsudr.;

b) der Wulst, der Zopf, die Flechte:
matu grīztas Stari II, 904. mati bij sagriezti pakausē skaistā grīztē R. Sk. II, 251. krati mavu baltajām matu grīztēm ierāiē̦tuo galvu! Apsk.;

c) salmu grīzte, ein Strohwisch:
salmu grīzte vē̦de̦rā. grīzte ir salmu kušķis, ar kuo nuoberž baltus kuoka traukus Naud. māte savākuse deviņus ve̦zumus grīztu LP. VI, 832 1

d) siena grīzte, ein Heubündel
(n. U. eine Grieste = 20 U Heu): Jānis ar dakšām siena grīzti pace̦ldams... MWM. V, 19. kājas viņš aptinis piemirkušām siena grīztēm Bārda;

e) sūnu grīzte, eine aus Moos zusammengedrehte Wulst
Saul.;

f) striķu grīzte, ein Knäuel von Stricken
Purap.;

g) vilnas grīzte, zusammengerollte, ausgetockte Wolle
A. XII, 164: izsukātu vilnu sagriež grīztē Lasd.;

8) der Klumpen, Haufen, etw. Zusammengeballtes:
grīztām cēlās mitra migla Egl. caur mākuoņu grīztēm. migla palsām grīztēm tinas ap pe̦lē̦kajām ēciņām Druva I, 49.

Avots: ME I, 658, 659

grīzulis,

1) der Wirbel, Strudel:
apgriež laivu ūdens grīzulī Antrop. III, 47;

2) [grĩzulis Nigr.], die Laune, Caprice:
kas tev par grīzuli megājis galvā? Janš. kad tai kāds grīzulis uziet, tad viņai ne ve̦lns nevar iztapt Janš.; [

3) grĩzuļi die Drehkrankheit:
aitām grĩzuļi Nigr. Vgl. li. grįžulỹs " der Wagen im Sternbild des grossen Bären"].

Kļūdu labojums:
apgriež = apgāž

Avots: ME I, 659

grûst,

4): fahren
Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "fahren"): cik te grūduši! ‡

5) eilig, unachtsam hinlegen:
diezin, kur nu grūduši tuo ce̦puri! Saikava; ‡

6) hastig geben, zuschieben (auch von Bestechungen
BielU.): viņš grūž dē̦lam naudu, cik tik vien var Kand. kuo nu grūdīs zirgiem? was wird man nun den Pferden zu fressen geben? Orellen; ‡

7) hastig essen
(pejorativ): grūž iekšā, kuo vien ruokā dabū Salis. Subst. grûdējs Segew., wer gut frisst (vom Vieh): pē̦rn cūkas bij grūdējas, šuogad ne˙kā! Refl. -tiês,

1): vakar Daugava e̦suot grūdusēs; le̦di sākuši g. uz leju Linden in Kurl. Daugava grūdīsies, es wird Eisgang in der Düna geben ebenda;
‡

2) sich stossen lassen:
slapji mieži labak grūžas Seyershof; ‡.

3) sich eilig (zu Fuss od. zu Pferde) wohin begeben
Kaltenbr. nevajaga g. tādā vietā ("piedalīties; aiziet dzīvuot") ebenda; ‡

4) den Beischlaf ausüben
Anekd. IV, 162.

Avots: EH I, 412

‡ gùlbē̦ns, Deminutivform zu gùlbis, der Schwan: kuo kliedziet, gulbēniņi? BW. 3360; 3782, 1 var.

Avots: EH I, 416

guns: auch Erlaa n. FBR. XI, 10, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 67, Grenzhof n. FBR. XII, 13, A.-Annenhof, AP., Auleja, Beļava, Bērzgale, Borchow, Druw., Dubena, Fest, Heidenfeld, Ildzene, Jaunušani, Kaltenbr., Laitzen, Laud, Linden in Livl., Lubn., Odensee, Oknist, N.-Peb, Pilda, Preiļi, Prohden, Ramkau, N.-Schwanb., Selsau, Sessw., Setzen, Skaista, Sonnaxt, Unguri, Wessen, Zvirgzdine; instr. s. gunu BW. 13642, 1; zila (zilais 2629,

2) g. BW. 2221, 9. dedziet ... gaišu guni! 24317. skalu g. 21600, 1. spuodru guntiņu 15030. visi meži gunī de̦g NB. n. RKr. XX, 72, guns diena Lubn. n. BielU., Sonnaxt, der 10. August (Laurentiustag).

Avots: EH I, 420

idras, idres, idri, Leindotter (camelina sativa): kad pūriņu piedarīju, idri (Var.: idras, idres, idriņi), egļi saaudziet! BW. 28278, 2, 3. saplūkusi idru sauju, duod manam kumeļam Ltd. 911. izmin idras, izmin usnas, lai aug tīra labībiņa BW. 32560, 15. - Vgl. judras dass.

Avots: ME I, 702

ìeeja, der Eingang, die Einfahrt; der Eintritt: pils ieeja aizbrukuse LP. IV, 228. nevar uziet ieeju savā dzīvuoklī Etn. III, 40. atklājuot Eiropas precēm ieeju A. XI, 475.

Avots: ME II, 14

‡ izaustît "sasist": aiziet kai izaustīts Pas. IV, 277 (aus Domopol).

Avots: EH I, 433

izâvît, tr.,

1) foppen:
izāvi viņu, lai viņš bīstas tevis Mar. n. RKr. XV, 116;

2) erschrecken:
viņš... zaķi izāvīs, tâ ka tas aizbēgs Seibolt. Refl. -tiês, zur Genüge toben, sich unbändig, albern gebärden, sein Wesen treiben: izāvījušies ķē̦mi atkal aiziet LP. VII, 1061. akrobāts izrādē visādi izāvījās Tirs.

Avots: ME I, 714

izgãjis, Part. praet. von iziet, vergangen: izgājušu nakti, vergangene Nacht.

Avots: ME I, 737

‡ izguôrît ² ,

1) hin und her drehen:
viņa mācēja i, gurnus Dunika;

2) hin und her drehend verrenken:
pielūkuo, ka tu gūžas neizguori! Tdz. 42031. Refl. -tiês,

2): i. ("lē̦ni vilkdamies iziet") darbā Dunika.

Avots: EH I, 451

izgumzât, ‡

2) schwerfällig hinausgehen:
izgumzāt ("lē̦nām un luokuoties iziet") nuo me˛a Warkl. Refl. -tiês, ‡

2) = izšķuôbîtiês: kad puķes rindā nuodē̦sta, tad dažreiz izgùmzājas ² uz vienu pusi, uz uotru Erlaa.

Avots: EH I, 450

izkàisît,

1): istabas izkaisījis ar naudu Pas. Xll, 73; ‡

3) verschwenden
BielU. ‡ Refl. -tiês, sich zerstreuen Dunika u. a.: ve̦zums tâ jāsasien, lai siens neizkaisās pa ceļu Jürg. u. a. mieži, izkaisāties un uzaudziet! Pas. III, 165.

Avots: EH I, 452

izlaîst (li. išláisti),

5): siena gubu izlaiž žāvēšanai Zvirgzdine;

6): me̦lus i. U., Lügen verbreiten;

11) izlaîsts, ungezogen, unartig, ausgelassen
Ahs. u. a.: izlaisti bē̦rni; ‡

12) i. uguni, das Feuer ausgehen (verlöschen, intr.) lassen: meita patīšām izlaidusi uguni Pas. V, 424; ‡

13) weggeben; -verkaufen
Frauenb., Seyershof: jaunu guovi vēl negribas i ; ‡

14) = izmest, izsviest Dunika: i. akmini gaisa; ‡

15) gedeihen lassen:
lai dievs izlaiž Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês,

1):· izlaidies (= izgājis) nuo sē̦tas ap pusdienas laiku Kaltenbr. kājām jūs nevarat i. (= iziet); tad jūs varat palikt uz ceļa Frauenb.;

3): gul vē̦de̦ru is˙laidies Blieden;

4): pakakle izlaidās (= piepama) kâ ūdeņa pilna Frauenb.; ‡

7) zerschmelzen
Auleja: sviests izlaižas.

Avots: EH I, 461

izluõpuôt: hässlich durchschimpfen Bauske. ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang sich tierisch betragen: tādi dzē̦rāji sanāk, izluopuojas un aiziet Jürg.

Avots: EH I, 464

iznãkt [li. išnókti "созрѣть"], intr.,

1) herauskommen:
vai nuo elles tas iznācis? BW. 15627, 4;

2) heraus -, aus -, hervorgehen, zustande kommen, werden:
kur ne+kas nav, tur ne˙kas neiznāk. dievs duod tur aiziet, kur māmiņa iznākusi Ltd. 1614. izsitumi iznāk. nuo viņa ne˙kas labs (labs strādnieks) nevar iznākt. meitai nuo precībām ne˙kas neiznācis LP. III, 99. ja brūte, brūtgāns saķeŗas, tad iznāks precības LP. II, 4. nuo viņiem iznākšuot reiz pāris Wil. te jau lemeši neiznāk LP. V, 235. nuo tā pūliņa viņam ne˙kas neiznāca Etn. II, 180. iznāca strīdi, kautiņi. iznāca viss gaismā LP. VI, 716. valuodas bij iznākušas MWM. XI, 263;

3) sich treffen
(mit abhäng. Inf.): saimniekam iznācis ap pusnakti jāt LP. VII, 983. viņam ne˙kad nebij iznācis nuoiet cirkū Poruk. [Refl. - tiês,

1) sich treffen:
man tâ iznācās, ka es viņam aizgāju līdz Nigr.;

2) wiederholt vergebens kommen:
iznācies par velti.]

Avots: ME I, 775

izpaûst, tr., ausposaunen, aus sprengen, verbreiten, bekannt machen: tie izpauda nelabu slavu IV Mos. 13, 33. izpaudziet tuo līdz zemes galiem Jes. 48, 20. puiši laikam izpauduši šuo vēsti Blaum. šā vīra vārdu nee̦smu izpaudis Kronw. mežuoņi izpauž dejā sava jūtas Antrop. II, 110. Refl. - tiês, sich verbreiten (von einem Gerücht): izpaudās slava, valuodas, vēstis, ziņa. pār lūpām ne vārdiņš neizpaudās MWM. VI, 840. [Bei Glück öfters iz paust in der Bed. von izpausties: šī lieta izpaudīs Esther 1, 17. nuo jums ir... kunga vārds izpaudis I Thess. 1, 8. nepatiesa slava izpauda II Makkab. 5, 5.]

Avots: ME I, 778

izrìkuôt, tr.,

1) ausrichten, veranstalten:
kāzas, krustības. spēcīgi vīri izrīkuoja cīniņus LP. VII, 402. kungi izrīkuojuši lielas medības Etn. III, 142;

2) anstellen, anordnen, bestellen, schicken:
puišus pie darba Neik. viņš izrīkuojis katru uz savu pusi LP. VII, 859. viņš izrīkuoja darbus Latv.;

3) aus -, wegräumen:
tas pie laika savas mantas izrīkuojis LP. VII, 833;

4) ausstatten, versehen:
ar elektriskiem organiem izrīkuotas zivis Konv. ² 812. Subst. izrìkuõjums, die Veranstaltung, Ausrichtung: iziet uz kādu atklātu izrīkuojumu Asp.; izrìkuôtãjs, der Ausrichter: balles izrīkuotājs LP. VII, 621.

Kļūdu labojums:
spēcīgi = spēcīgie

Avots: ME I, 792

‡ izrūcinât māju ar lāci A.-Sehwanb., in einem Gesinde (zwecks Reinigung) einen Bären tüchtig brummen lassen: māja, kur ļaudis dzīvuojuši naidā, jāizrūcina ar lāci; tad ļaunums aiziet.

Avots: EH I, 477

izšķiebt, Refl. -tiês, ‡

2) fehl schlagen, nicht gelingen:
viņam viss izšķiebās Lis. precības, nuoduoms izšķiebās; "šķībi iziet" Zaravič.

Avots: EH I, 486

izsmẽķêt, tr., ausrauchen: tabaku, pīpi. Refl. - tiês, zur Genüge, nach Herzenslust rauchen: aiziet pie Jānīša izsmēķēties A. XX, 82.

Avots: ME I, 801

izteñterêt, ‡ Refl. -tiês, sich zum Gehen fertigmachen Schwitten Sessw., Trik.: viņš nevar vien i., iziet uz darbu; tur viņš tenterējas Erlaa.

Avots: EH I, 489

iztèst: iziet tīrumā, iztēš (haut ab nach erfolgter Auswahl) kuokus sakām Auleja.

Avots: EH I, 489

izvẽdinât (li. išvėdínti), tr., auslüften: dzīvuokli, istabas. meitas... ve̦damas kalnā, izvēdināmas BW. 24086, 1. Refl. - tiês, sich auslüften, sich abkühlen: muižnieki daudz dzē̦ruši, iziet ārā izvēdināties St.

Avots: ME I, 827

jàusma, (vgl. jaũsmas "чувство"),

1) die Ahnung:
kad kāda nelaba jausma uziet St. brīnišķīgu jausmu pilna ziedu diena Saul. dē̦lam ne jausmas par tuo, ka viņu grib nuolietāt LP. VI, 392. še tuo tik jausmās matām L. Bērziņ. man nuo tā nebij jausmas Vēr. I, 1077, tik divās actiņās nuo sē̦rām nebij jausmas MWM. VIII, 81;

2) das Gerücht:
vai taisnība tai jausmai? K. Kaln. tāda jausma pārtecēja pa visu zemi U.; jausmas taisīt, = pasakas taisīt Ruj. n. U. [viena jausma (nāks) pār uotru Glück Ezech. 7, 26.]

Avots: ME II, 103

jẽ̦ga [li. jėgà (acc. jė˜gą) "Kraft; сообразительность"],

jē̦gs ² [Lis.], Mar. n. RKr. XVII, 138,

1) das Vermögen, physische Kraft:
lai es malu cik maldama, atsagriezu dzirnaviņas, lai jēdziņa (Var.: varīte, spēciņš) atsagrieztu līdz citam rītiņam;

2) Vernunft, Verstand, Verständnis:
prāta, jē̦gas man nebija iet pie tāda delverīša BW. 21899. tuo nespēj apķert filozofu jē̦ga Rainis. vai tev maz jē̦gas? oder vai tu bez jē̦gas? tē̦vs stāvēja kâ bez jē̦gas A. XVII, 114. kuo nu bļaujat kâ bez jē̦gas? Dīcm. es drīzāk teiktu, ka tas tâ gluži pret visu jē̦gu Vēr. I, 1341. [jē̦gas nav U., (er) kann es nicht fassen];

3) die Besinnung:
[bez jē̦gas palikt U., die Besinnung verlieren]. acumirklī viņš nesapruot, bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas LP. II, 24. man jē̦ga zūd Seibolt;

4) die Ahnung:
viņam nuo tam nav ne jē̦gas. visā tai laikā izrādījies, it kâ kāds šuo prāta vīru vadātu - nuo paša prāta vairs nebijis ne jē̦gas Etn. IV, 26;

5) nebūt, neiet ne˙kādā jē̦gā, unter aller Kritik sein, durchaus keinen Erfolg haben, nicht gelingen:
negāja dzīve ne˙kādā jē̦gā IV, 110. ķēniņam neiet ne˙kādā jē̦gā ar kaŗu LP. IV, 65. šī nāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72;

6) iziet nuo jē̦gas, unsinnig werden, herunterkommen:
muiža izies vai no jē̦gas Grühn.;

7) bez jē̦gas, unsinnig -
oft zur Bezeichnung des Übermasses - sehr: bez jē̦gas e̦smu piekusis LP. IV, 172. lielskungs nuoskaities bez jē̦gas. e̦suot izsalcis bez jē̦gas LP. V, 206. luožņātāji... knuozējuši šuo tīri bez jē̦gas V, 183;

8) jē̦ga, ein Verständiger
L. [Nebst jēgt nach Bezzenberger BB. II, 190, Fick Wrtb. I ⁴ , 522, Boisacq Dict. 313 f., Trautmann Wrtb. 107 zu gr. ή˚βη "kräftiges Alter; Jugend"; vgl. auch Zubatý AfslPh. XVI, 395 und Berneker Wrtb. I, 443.]

Avots: ME II, 111

II jê̦ls,

1) wund, abgerieben:
sāni līdz kaulam jē̦li LP. IV, 162. zirgam krūtis jē̦las nuobe̦rztas. jē̦las kājas, ruokas, wunde Füsse, Hände;

2) in ursprünglichem Zustande,

a) roh, ungar, ungekocht, ungebraten, nicht gar gekocht, gebraten, gebackt:
jē̦la maize, gaļa. jē̦las zivis ēst LP. IV, 39. jē̦las uolas dzert;

b) frisch, süss:
jē̦ls piens St., C., Bers., Lub., Erlaa, Smilt. jē̦lu pienu brucināju Tr. IV, 638;

c) nicht gehörig getrocknet:
jē̦ls siens, jē̦la zeme, nasser Boden; rāceņi tīri jē̦li, die Kartoffeln sind verfault Nigr.; jē̦ls laiks, nasskaltes Wetter; [jē̦li ķieģeļi U., lufttrockene Ziegel];

3) enreif:
jē̦las uogas;

4) jē̦ls vē̦de̦rs, ein schlecht verdauender, loser Leib;

5) schlaff gedreht, gewunden:
jē̦ls striķis, jē̦la dzija Druw.; [jē̦li diegi U., loser Zwirn];

6) schlaff, schwächlich:
tam jē̦li nagi; viss krīt nuo ruokām ārā Kand. (vgl. jē̦nadzis). tu gan esi jē̦ls: līdz iziet ārā, tūliņ saaukstējas Kand. [ar jē̦lām ruokām strādāt U., die Arbeit nicht recht anfassen wollen. zirgam jē̦las kājas U., das Pferd geht unsicher. tad ir jē̦ls! wie ist der doch an harte Arbeit nicht gewöhnt U.] puišam palikuse jē̦la sirds, tuo skatuot, wurde schlecht zu Mut Etn. III, 79;

7) roh, unflätig, zotig:
katrs trīc zem jē̦liem un draudiem skatiem A. XVII, 583. jē̦la valuoda, zotige Rede. te atkal dažu reiz it jē̦li dziedāja BW. III, 1, 77. [Von Leskien Nom. 167, Bezzenberger KZ. XLIV, 328 f., Berneker Wrtb. I, 444, Trautmann Wrtb. 107 zu slav. jal(ov)ъ "unfruchtbar" gestellt. Sollte diese Zusammenstellung richtig, so wäre von einer ursprünglichen Bedeutung "unreif" auszugehen, die noch in klrss. яловля "junges Vieh, Kälber" vorliegen kann.]

Avots: ME II, 113

je̦zga,

1): "ķe̦za, eine heikle, verwirrte Sache (oder Geschichte) aus einem handschr. Vokabular; Verwirrung, Wirrwarr, Chaos Segew.: labi, ka nebūsi klāt pie šās je̦zgas (ķe̦zas) Saikava. trijatā ar kārtīm iznāk vēl lielāka j. (Wirrwarr) Seyershof. tāda j., ka bail Sermus. viss tur gāja je̦zgu je̦zgām ebenda;

2): jāpiere̦dz, kâ tā krievu j. aiziet Austriņš Nopūtas vējā 128. je̦zga zeķu, suņu, bē̦rnu AP.

Avots: EH I, 563

juka,

1): juk[u] jukā sajukuši BW. 20949 var. dzijas sagāja jukā Nauksch., NB. viņi aiziet jukā(s) ("šajūk") Plm.-Plur.

a): jukām Oknist n. FBR. XV, 183 u. a., durcheinander;
čuriņas, dzīsliņas, jukām (dazwischen) gaļas drupaniņas Sonnaxt.;

b) : = ‡ jukāji Ramkau; ‡

3) die Kreuzung
Anzen: ceļu jukā.

Avots: EH I, 566

jũtis,

1) [jũtis Bauske, N. - Peb., jùtis C., Serben, Jürg., Trik., jûtis ² Ruj.,Salis], die Stelle, wo sich der Weg teilt, der Scheideweg, gew.
ceļa jūtis: zirgs bij jau jūtīs, kur viens ceļa zars gāja kalniņā, uotrs nuogriezās drusku uz leju Duomas II, 30. divu ieliņu jūtīs Sudr. E.; ceļa jūtīs heisst auch - unterwegs, auf dem Wege wohin, auf der Reise wohin begriffen: satiek tais pašās ceļa jūtīs lāci LP. VI, 260. nuo rīta ķēniņš argi juo agri ceļa jūtīs pie brūtes LP. IV, 127. braucam iepriekš paziņuot, ka mūsu ķēniņš ceļa jūtīs uz tejieni IV, 129;

2) gada jūtīs, beim Jahreswechsel
U.;

3) pašās jūtīs sievai bija nuo mājas iziet, im kritischen Moment, da eben die Niederkunft bevorstand, musste die Frau aus dem Hause gehen
U.;

4) jūtis, [jûtis ² Lautb.], die Gelenkstellen, wo zwei Knochen sich berühren
Biel.: apslapinā ir padusītes, un cirksnīšus (jūtītes), lai nejustu JK. VI, 20. [Nebst jūtavas und jaut (s. dies) zu ai. yūti-ḥ "Verbindung", yāuti "bindet an" u. a., s. Walde Wrtb. ² 393 unter jungo, Bugge KZ. XXXII, 22, Reichelt KZ. XXXIX, 46, Fick Wrtb. I ⁴ , 114.]

Avots: ME II, 123

I ka,

4): auch Auleja, Kaltenbr.;

5): mēnesis iziet, ka ne vairāk Kaltenbr.;

6): ka tâ būtu! Oknist n. FBR. XV, 185. ka nesame̦lātum! Kaltenbr. ka teiktu tak viņš ka˙kuo! Sonnaxt. Vgl. li. aš jum padėkavosiu, ka mani užauginot Tiž. I, 144.

Avots: EH I, 572

kaļiņa, eine seichte Stelle im Fluss: pluosts uziet uz kaļiņas (se̦kluma) Etn. IV, 61.

Avots: ME II, 147

I kàlis: auch AP., Ramkau, Wolm., (mit à ² ) Linden in Kurl., (mit â ² ) Orellen, Pussen, Salis, Siuxt, Strasden: audziet, kāļi, tupenīši! BW. 4405 var. lai aug kāļi, kāpuostiņi 33457; nakts k., eine gewisse Pflanze ("kāda zâle, kuo cūkas nevar ēst") Siuxt. Aus nd. kāl, s. Sehwers KZ. LIV, 35.

Avots: EH I, 600

kam̃baris, auch kam̃bars [Salis], kam̃maris [Ruj.], kammaris, kam̃buris [Drosth.], die Kammer; das Zimmer des Wirtes: es iegāju kambarī pie saimnieka. krāsns kambaris, n. U. das Wirtzimmer; im Gegensatz zum saltais od. pieliekamais kambaris, die Ablege - od. Handkammer. Richtiger jedoch ist wohl krāsns od. krāss kambaris im A. XVI, 377 erklärt: ve̦cuos laikuos, kad vēl dzīvuoja rijās, tad dažu reizi pei pēdējām piebūvēja kambaŗus dzīvuošanai; bet tâ kâ šuo kambaŗu krāsnīm nebija skursteņu, kur dūmiem iziet, tad nuo kambaŗa kādu daļu atšķīra ar sienu un šai atšķirtā daļā atradās dzīvuojamā kambarī. dzirnu kambaris, die Kammer für die alte Handmühle: maļam dzinu kambarī BW. 7992; naudas k., die Schatzkammer: līķu od. kaulu k., das Beinhaus; kaulu kambaris, ein magerer, knochiger Mensch od. ein solches Tier: tik vājš od. izdilis kâ kaulu kambaris. ērzelis bija stīvs un līks kâ pats kaulu kambaris LP. VII, 110. ve̦cais kaulu kamburi, kuo tu tik ilgi dzeri? LP. VI, 226. In Livl. kam̃baris, der Versammlungsort der Herrnhuter; baznīcas k., die Sakristei St. spraigas (cietā smiltī) te (Pastendes pagastā) dēvē par Māŗas kambaŗiem LP. VII, 645. [Nebst li. kambarỹs und estn. kammer od. kamber aus mnd. kamer.]

Avots: ME II, 149

kampeša, der Rauchfang in der Wand der Badstube: aiztaisi jel tuo kampešu ciet, lai gars neiziet ārā."mute kâ pirts kampeša", sagt man zu einem, der ungewaschen einhergeht.

Avots: ME II, 151

kaplis (kaplỹs), [kapls Glück I Sam., 13, 20, kaple Depkin],

1) die Hacke, ein landwirtschaftliches Werkzeug [Setzen, Selb.]:
nāc ar cirvi, nāc ar kapli: visa mana tē̦va zeme sīku kārklu pieauguse BW. 25929. ai sīkās madariņas, bēdziet kārklu krūmiņā, liela pulka meitu nāca, visām kapļi mugurā 7123. ar kapli nuocẽ̦rt ciņus Drsth.;

2) ein Instrument zum Ausnehmen des Honigs U.:
bē̦das bija tam tē̦vam, kam aug dē̦li, kam aug meitas: kapli kalt, dzeini mīt BW. 3351;

3) = cērte, die Hohlaxt zum Aushöhlen von Krippen, Bienenstöcken, Särgen (Biel. H. 181) u. a.:
aizgāju uz mežu bez cirvja, bez kapļa, atnesu tīni ar visu vāku (Rätsel);

4) das Grabeisen
Elv.;

5) eine zweizinkige Mistgabel Trik., Stom., Mar.;

6) ein Instrument des Maurers zur Zubereitung des Lehms
Aps. [Zu kapât.]

Avots: ME II, 159

kàpuõsts: Demin. voc. plur. kāpuostīši BW. 4405 var.; audziet, balti kāpuostiņi! BW. 4405. gārdi, silti kāpuostiņi 22065. tauki kāpuostiņi 29200. bez putraimu kāpuostiņi 2905.

Avots: EH I, 602

ķem̃mêt, -ẽju, tr.,

1) kämmen:
galvu ;

2) Garn durch den Weberkamm ziehen
(auch ķemmuôt in dieser Bedeutung) ;

3) gehörig (fr)essen:
pats ķemmēju cūkas gaļu BW. 27225. [zirgi visu laiku auzas ķemmēja U.] lai ķemmē, cik uziet LP. VI, 757. Refl. -tiês,

1) sich kämmen:
meitas ķemmējas ;

2) sich durchschlagen, durchhelfen:
viņš ķemmējas it dūšīgi Wid. [Aus dem Deutschen.]

Avots: ME II, 363, 364

ķêriẽns, der Griff, Fang: aiziet, smiedamies par tādu ķērienu LP. V, 230. tagad kungam cits ķēriens V, 197. pa ķērienam nākt, in den Schuss kommen: lai viņš man tikai nāk pa ķērienam JR. IV, 87. Zu ķer̂t.

Avots: ME II, 375

kladzêt [li. klagéti "gackern"], - u, - ẽju, gew. kladzinât, [kladzinêt Warkl.], intr.,

1) gackern, kakeln:
ja vista nekladzinātu, tad nezinātu, ka tā uolu dējusi. Auch von dem Geschrei anderer Vögel: dzeņi vien klidzināja (Var.: kladzināja) BW. 25909. citai pūces kladzināja 30379;

[2) vielsprechen
Dond.: nu tu sāksi atkal kladzināt.] Vom Gezänk der Weiber: beidziet, sievas, kladzināt. viņi kladzina blēņas vien, sie schwatzen lauter Unsinn Purap. - [Zu li. klegė´ti "laut lachen; schreien, laut reden", ksl. klegъtati "schreien", klegota "convicium".]

Avots: ME II, 208

kleîsts [Kr., PS., Trik., Lis., C., Wolm., klèists N. - Peb.],

1) der Herumtreiber, Strolch, Windbeutel:
kas nu tādu kleistu ņems par strādnieku C., PS., Smilt., Bers., Lub., Tirs., Wolm. ir ar mums liela vajadzība pēc tādiem pasaules kleistiem Baltp. kleistuos aiziet, verkommen, herunterkommen Mesoten;

[2) ein langer, schiefbeiniger, verkommener Mensch
U. - In der Bed. 1 zu kliest, klîst; in der Bed. 2 zunächst wohl zu li. kléiščioti "похрамывать" und le. kleins].

Avots: ME II, 221

klijãns, [klijâns Kl.] (auch mit ī geschreiben), der Schreiadler: klijans laižas augsti gaisuos un savādi kliedz Sassm. kuo kliedziet klijāniņi? gana dziļš ezeriņš BW. 3782, 1. tas bijis lietus putns (klijāns, vāluodze) LP. VI, 193. peļu klijāns, Mäusebussarg (buteo vulgaris) Natur. XXXVII, 11. [klijāns Nigr. "der Reiher". - Zu klija.]

Avots: ME II, 226

klimaža (unter klimaša): tas bez klimažas ne˙kur neiziet Trik.

Avots: EH I, 617

‡ IV klĩrêt Seyershof aufmerksam schauen und suchen: kad uziet ūdŗa pē̦das, tad viņu sāk k.

Avots: EH I, 619

klusĩtẽm, klu;sĩtẽm, klusĩtim A. XII, 571, klu˙sĩtiņãm, Instr. Pl., ganz leise, sachte, still, heimlich: es saklausu klusītēm, kuo suolīja meža māte BW. 30478. labāk maļu dziedādama, nekâ malu klusītēm 619. kâ nācis, atkal ej klusītēm Asp. viņš klusītiņām aiziet uz pūķa kalnu LP. IV, 27.

Avots: ME II, 237

knùosît C., knùosît ² [Kr., Kl.], U., mit dem Schnabel im Gefieder knibbern, rupfen, flöhen. [So auch das Reflexivum knùosīties ² Stomersee: visu nakti tautu dē̦ls knuosīties knuosījās;... viņu smagi blusas kuoda BW. 25013. êdat (uodi!) puišus pieguļā! tiem ir vaļa knuosīties 29284. knùrsīties ² Bers., Mar., = knuopêties 1. u. 2; um Lennewarden bedeute kuuosīties: das Jucken zu beseitigen suchen, indem man die juckende Stelle (nicht mit den Fingern reibt, sondern) hin und her bewegt.] Refl. - tiês, in Ruj., [Stenden und Līn.] knuôsîtiês ² [knùosîties ² Stomersee], fackeln, zögern, nicht von der Stelle kommen: kuo tu te knuosies? was knibberst, faulenzest du da? Ruj. n. U. knuosās vien un ne˙kā nestrādā U. aizgāja pirmais uz tīrumu, ja citi pa māju knuosījās Latv. vīrs knousās vienaldzīgi pa mājām Purap. tē̦vs ilgāk neknuosās, - aiziet... LP. IV, 46. [Wohl eher nach Persson Wrtb. 808 und 882, Walde Wrtb. ² 518, Prellwitz Wrtb. ² 230 u. a. zu gr. χυῆν "kratzen, schaben", χνώδων "Zahn am Jagdspiess", ahd. nuoen "schabend glätten", ai. kiknasa-ḥ "Gries" u. a., als nach Būga LM. IV, 438 zu knausis.]

Avots: ME II, 251, 252

kramàusis [li. kramausỹs "паршивый"], kramàuslis Perk., in einem Rätsel zur Bezeichnung des Schweines, wohl: Grindohr: gaida kramausi izietam Etn. III, 12 (krama + àuss); [als Schimpfwort für Menschen und abgemagertes Vieh Dunika; kramauslis, ein kleiner, unartiger Knabe Durben].

Avots: ME II, 257

kriet "?": vai kriet būs jāaiziet pie viņa un pašam jāaprunajas [=krietn)i "im Ernst"?].

Avots: ME II, 284

‡ kris[t]celes Warkl. n. FBR. XI, 121, kristceļi, = krustceļš: iet un iziet uz kristceļiem Pas. IV,'83 (aus Warkl.).

Avots: EH I, 655

‡ kris[t]celes Warkl. n. FBR. XI, 121, kristceļi, = krustceļš: iet un iziet uz kristceļiem Pas. IV,'83 (aus Warkl.).

Avots: EH I, 655

[krukšinât Pas. I, 245 (aus Lettg.), = rukšinât, grunzen: vepris aiziet krukšinādams.]

Avots: ME II, 286

kuîtenis ² N.-Bartau, kuîtiêns ² Wain., [Lin., Preekuln, Dunika, kuîts ² (auch in Preekuln) od. kuîtelis ² Dunika (hier mit der Bed. "ein schwer zu passierender, junger Fichtenwald")], das Dickicht: kuitenis ir biezuoknis, sevišķi kur ve̦cs mežs nuocirsts Janš. kur tu tur iebrauci tādā kuitienā Wain. tur ir tāds kuitiens, ka ne iziet nevar Brinken. [viņš... kuitenī pazustu kâ čigāns tirgū Janš. Čāp. 36.] Vgl. li. kuĩtas, [kuĩtis od. kuitýnas] "хвойный лѣсок, роща"; [wenn ursprünglich kurisch, vielleicht mit epenthetischem i zu serb. kȉta "Strauss, Quaste", čech. kytice "Busch"].

Avots: ME II, 301

kũma, kũms, der Taufzeuge, Pate, Gevatter: kūmi, kūmi, jūdziet zirgus BW. 1662. dižā kūma, die Taufmutter BW. I, S. 192. kūmās aicināt, lūgt, zu Gevatter bitten ; kūmās od. kūmās stāvēt, zu Gevatter stehen: vai tu viņam kūmās stāvēji? [Nebst kuoma, kuoms und li. kũmas od. kūmà dass.] aus r. кумъ.

Avots: ME II, 336

II kums, der Knäuel, der Haufen: aitiņas nuotupjas istabas vidū vienā kumā Etn. III, 13. aiziet kumu kumiem, auch kumu kumām Bers., gebückt taumelnd geht er davon. Vgl. kumurs.

Avots: ME II, 312

kurs,

1) die Heizstelle in der Küche
Biel. H. 87: viņa lika katlu uz kuru Sudr. E.;

2) ein Ofen voll Holz:
pietiks ar vienu kuru Lub., Aps.;

3) das Heizmaterial:
daiktus, nuo kurienes siltums iziet, sauc par kuriem Konv. ² 145;

4) der Feuerherd, das Feuer:
piemeta jaunu pagalīti viņa lielības kuram A. XVIII, 195. Zu kurt.

Avots: ME II, 325

I kuza,

1) der Kropf
[Lems.]: stārķim kuza tukša kâ stabule Grünh. baluodīti, kas tavā kuziņā (Var.: guziņā BW. 2426. kuzu kuzām,

a) haufenweise
Smilt., [Trik.];

b) über Kopf und Hals:
viņš kuzu kuzām iziet laukā. šis kuzu kuzām steidzās cauri dārzam Seib. šis tēviņš visiem pa˙priekšu kuzu kuzām pie ratiem klāt Etn.;

[2) = kurza

4, "saspiedums" Wessen. - Nebst kuzma und kuzums vohl zu av. kava- "Hocker",
s. Persson Beitr. 114 ² und Būga РФВ. LXXI, 51].

Avots: ME II, 330, 331

lâdêt, - u, - ẽju, fluchen, schimpfen: Sprw. lai lād: pa muti iziet, pa nāsīm ieiet, der Fluch trifft den Fluchenden selbst. lad, ka suodrēji sāk nuo gaisa birt. [Bei Glück mit dem Dativ: kas savam tē̦vam jeb mātei lād, tuo buż nuokaut Matth. 15, 4. Jetzt aber nur mit dem Akkusativ bekannt: kuo tu mani lâdi?] lād pie dzīva gala, er flucht Stein und Bein zusammen. Refl. - tiês, fürchterlich fluchen, schimpfen, sich dem Fluchen, Schimpfen ergeben: lai māsiņa lādējās BW. 7715. Vgl. lâsts, lāt.

Avots: ME II, 435, 436

‡ laideriski, = šķìbi: man ar gribēja tâ iziet tik˙pat l. Kaudz. Izjurieši 268.

Avots: EH I, 712

laĩks (li. laĩkas "Zeit"),

1) die Zeit,

a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;

b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,

a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149;

b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;

c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;

d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;

e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;

f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;

g) im Dat., laikam,

a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;

b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];

h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,

a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;

b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;

i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,

a) zur rechten Zeit,

b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];

j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];

2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;

3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;

[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];

5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;

6) der Pl. laiki,

a) Zeiten,

b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].

Avots: ME II, 405, 406, 407

laĩskums: viņam ir l. aiziet pēc ūdens Salis, Seyershof.

Avots: EH I, 714

‡ lan̂kars ² Orellen, ein Fetzen. aiziet resp. aizbraukt lan̂karu ² lan̂kariem ² ebenda, eilig, behängt mit verschiedenen Gegenständen (die dabei herabhangen können) weggehen resp. in einem Wagen, in den Verschiedenes unordentlich zusammengeworfen ist (däs beim Fahren klappert), wegfahren.

Avots: EH I, 719

I laũks: lauka [?] BW. 28093 var.,

1): unbewaldeter Boden
Ramkau;

2): iziet uz lauka, zum Besuch, in die Kirche usw. gehen
Sonnaxt. kad nuone̦s virsjaku pa laukiem, tad valkā mājā Seyershof; laukā

a): kad tu saplīstu l˙! dass du zugrunde gingest!
Sonnaxt;

4): viss plašais ūdens l. Jauns. Neskaties saulē 5;

7): pavasaruos viss līcis ir nuoplūdis vienu lauku Siuxt. viss laidars vienu lauku (bildet eine Fläche?):
zirgs vienā galā, uotrā galā guovis ebenda.

Avots: EH I, 723

[ļe̦kadu ļe̦kadām aiziet, eiligst fliehen Stenden; vgl. ļe̦kata I 1.]

Avots: ME II, 534

lèkt (li. lė˜kti "fliegen), le̦cu od. lè̦cu, lècu od. lecu, auch lekt Matk., [Salis, lèkt, le̦cu Arrasch, Kl., Lis., Dond., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen, Bers., lekt, le̦cu, lecu Ruj., Wolmarshof, lèkt, lè̦cu, lècu Trik.], intr.,

1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;

2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. - tiês,

1) um die Wette springen:
iesim lēkties!

2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);

3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;

4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];

5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;

6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;

7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;

8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. ² 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I ^4, 539 und III ^4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]

Avots: ME II, 458, 459

lem̃t [li. lémti, "bestimmen"] PS., Kand., [Bl. lem̂t Serbigal, Linde, Kl., Nerft, Kr. lem̂t ² Tr., Līn., Salis, Ruj.], lèmt C. [li. lem̃ti in der Gramm. von Jaunis 136], lemju, lēmu,

1) jemandem bestimmen, festsetzen, namentl. das Schicksal:
kam Laimiņa man[i] aizmirsa, labu mūžu nelē̦musi BW. 9187. Laima lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam BW. I, S. 116. kad le̦mtā diena pienāca LP. VII, 523. ja liktenis lēmis, ka būs aiziet tālu;

2) bestimmen, (ein Urteil) fällen:
sle̦pkavam lemiet tiesu un suodu Dünsb.; sprieduma lemšana Konv. ² 7;

3) urteilen, eine Schlussfolgerung ziehen:
kad es re̦dzu un dzirdu, ka ik˙dienas cilvē̦ki mirst, tad es le̦mdams duomāju: visi cilvē̦ki iraid mirstami G. Iv, 15;

[4) prüfen
St.;

5) schätzen (Waren);

6) wahrsagen;
zīmes lemt St., Zeichen deuten;

7) Böses wünschen
Für. I.] Refl. - tiês,

[1) lem̂ties ² Ruj., zwecklos, sinnlos od. erfolglos sich abmühen:
kuo tu tur lemies? viņš tur lēmās visu dienu, bet ne˙kas neiznāca;]

2) "?": lemies, daries mietā, ne pie luopa (cilvē̦ka) auguma Tr. IV, 246. Subst. lēmẽjs, der Bestimmer:
likteņa lēmējs; der Abschätzer, Schiedsmann: lēmējs nuolemj padarītuo skādi Ahs.; lemšana, die Bestimmung; lē̦mums, der Beschluss, die Bestimmung: gudrāks Laimes lē̦mumiņš par visiem paduomiem BW. 9167, 1. [wohl zu slav. lomiti "brechen", le. limt (s. dies) usw., s. Leskien Abl. 333, Zubatý AfslPh. XVI, 398, Bezzenberger BB. XXVI, 167 f., v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 224 f., Berneker Wrtb. I, 731.]

Avots: ME II, 450

[le̦nkām uziet L., St., beschleichen.]

Avots: ME II, 451

lêkšât, - ãju, intr., im grossen Flocken schneien: redziet, kâ sniegs lêkšā Wolm.

Avots: ME II, 458

letenis, le̦te̦ns [Bl.], letene Wid.,

1) die Pfote, Tatze, namentl. die eines Bären:
vecis atbild (lāčam): tādi le̦te̦ni (Zehen, Finger), kâ tev ir LP. VI, 266. leteņus laist vaļā Ramkau, leteņu leteņiem, letņu letņiem aiziet Burtn., das Hasenpanier ergreifen; das Fussblatt St., die Fussohle L.; le̦te̦ni, das Schienbein (= liêli) Spiess;

2) aus Hanf und Bast geflochtener Bastschuh
N. - Schwanb. - Zu li. letenà "Tatze" [uns (nach Johansson Beitr. z. greich. Sprachkunde 106 f. und 142) ai. ratni - "Elle; geshlossene Faust"?].

Avots: ME II, 454