Paplašinātā meklēšana

ãbecniẽks, der ABC-Schüler.

Avots: ME I, 234

abiniêks, Amphibie. *

Avots: ME I, 6

‡ acainieks, der Netzmagen.

Avots: EH I, 2

‡ acekņaîns "ar aceknīšiem izausts": acekņains palags Linden.

Avots: EH I, 2

I aceknis,

2) : aceknīti izauž, ja skujainu saver tâ˙pat sien kâ skujainu, tad tikai paminas jāmin cik nuo vienas puses, tik nuo uotras puses, pamīšus Linden: vērpu acekņam (Var.: acekņiem, acekļam (= aude̦klam)) BW. 7065; karriertes Gewebe Krāslava, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 2

aceknis, ein Spanneisen für Weber; s. atsegte.

Avots: ME I, 7

aceknis,

1) der Netzmagen
A. XVII, 379. Bers.

2) nach bestimmtem Muster gewebte Leinwand
Etn. III, 146, Golg. = acuots aude̦kls; auch aceklis BW. 9065. [zu acs].

Kļūdu labojums:
9065 = 7065

Avots: ME I, 7

acekts, -s, ein Spanneisen für Weber, Alt-Pebalg; s. atsegte.

Avots: ME I, 7

‡ âdainieks Golg., = âdaũniẽks.

Avots: EH I, 192

adatniẽks, ‡

2) die Nadeldose
Vīt.; ein aus mehrfach zusammengebogenem Papier od. aus zusammengerollten Federn bestehender Nadelbehälter Ass. Kalt.: iespraud adatniekā adutas! ‡

3) ein dünnleibiger, hagerer Mensch:
viņa tievuma un kalsnējuma dēļ tuo devēja par adatnieku Aps. I,14; ‡

4) ein Spitzfindiger, ein Pfiffikus:
kuo tu tādam adatniekam padarīsi!

Avots: EH I, 3

adatniẽks, f. -niẽce (li. adatniñkas), Nadler, Nadelverfertiger oder - händler.

Avots: ME I, 11

âdaũniẽks: âdaunieks ² auch Orellen.

Avots: EH I, 192

âdaũniẽks (wohl für * âdaũneniẽks, eine Weiterbildung von * ādaunis, für schriftle. * āduonis, wie virsaune für virsuone), die Schindmähre PS. [Eher dürfte ein * ādava zugrunde liegen.]

Avots: ME I, 236

âdeniẽks (unter âdenis und âdiniẽks): "Schindmährë - auch Frauenb.

Avots: EH I, 192

‡ ādernieks Mitau, der Aderlasser.

Avots: EH I, 192

âdiniẽks, âdeniẽks, âdniẽks,

1) Schindmähre
K.;

2) Hundertrubelschein
Etn. IV, 150.

Avots: ME I, 236

aĩdeniẽks, aidiniẽks (li. eidiniñkas), der Passgänger; aĩdeniski iet, im Passe gehen. Auch mit ei- (zu iet, gehen, li. eĩdina Jušk. "иноходью", eidinė "Gangart" und slav. idǫ "ich gehe" Lesk. Abl. 272 [und Bezzenberger BB. XXIII, 313]).

Avots: ME I, 12

‡ airinieks Janš. Tie, kas uz ūdens 15, = aĩrniẽks.

Avots: EH I, 5

aĩrniẽks, der Ruderer.

Avots: ME I, 14

‡ atse̦kls Pilda, = zùobgalis. Zu aisît(ies).

Avots: EH I, 5

àitniẽks, ‡

2) ein Schafspelz
Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 5

àitniẽks f. -niẽce, der Schäfer, die -in. Purap.

Avots: ME I, 14

‡ aiviekša BW. 33612, die Himbeere.

Avots: EH I, 5

‡ àiviêkstājs ² Warkl., der Himbeetstrauch.

Avots: EH I, 5

‡ aĩviêkste̦nãjs ² AP., àiviêkste̦nājs ² Prl. n. FBR. VI, 76, der Himbeerstrauch.

Avots: EH I, 5

aiviekstene: auch Fehteln, (mit aĩ ) AP., (mit ài ² ) Bers., Fest., Kroppenhof, Lös., Saikava, Sonnaxt, Warkl.

Avots: EH I, 5

aiviekstene [in Preili àiviêkstene ^2], aviêkstene Sissegal, aiviekstenãji A. XIV, 256 od. aiviekstu krūmi AP.; s. avene, avenãji.

Avots: ME I, 14

àizaũlekšuôt, àizauļuôt: gar sē̦tas zediņiem aizauļuoja kāds braucējs Azand. 84.

Avots: EH I, 6

àizaũlekšuôt, àizaũļuõt, weggaloppieren, davonsprengen: tas kā vējš aizaulekšuoja uz kalnu LP. VI, 685.

Avots: ME I, 18

àizbâzeknis,

1) : àizbàznis, der Stöpsel Malv.

Avots: EH I, 8

àizbâzeknis Tēv., àizbâzis, àizbâznis, àizbâzs, àizbâža, Demin. -ĩtis, -iņa,

1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duomāju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;

2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;

3) d. Pl. aizbāzi,

a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,

b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.

Avots: ME I, 18

‡ àizbe̦kuôt,

1) Pilze sammelnd fortgehen, bis zu einem gewissen Punkt hingehen:
a. līdz viņai meža malai Bauske. viņš man aizbe̦kuojis priekšā C.;

2) eilig fortgehen, fortlaufen:
bē̦rns nez kur aizbe̦kuojis Lubn.

Avots: EH I, 8

àizbīdeklis, Stöpsel Mag. II, 1, 69; zu bīdît.

Avots: ME I, 19

àizbildeknis, f. -kne, das Mündel Kronw.

Avots: ME I, 19

‡ àizciẽkât, langsam fort-, hingehen (von Hühnern gesagt) AP.: (gailis) aizciekāja (so nach der Angabe des Verfassers zu lesen statt aizcilkāja!)... uz kaimiņu kaņepēm Austriņš Nopūtas vējā 68 f.

Avots: EH I, 14

‡ àizdiekt, fort-, hinlaufen: viņš aizdieca, ka stilbi vien nuospīdēja Annenburg, Garrosen.

Avots: EH I, 19

‡ àizdzirnieks, wer sich zur Verlobung einfindet; der Bräutigam Warkl.

Avots: EH I, 21

‡ àize̦kls ² Warkl. n. FBR. XI, 120, verächtliche Bezeichnung für einen, der überlegen zu lächeln pflegt: kuo tu te aizies kai aize̦kls? Warkl.

Avots: EH I, 22

àizgal̂dniẽks, ein im aizgalds zu mästendes Kleinvieh im Gegensatz zu ārtecis Bers., Laud., Mar.: kas lai šuo baŗuojuot kā aizgaldnieku A. XXI, 46.

Avots: ME I, 25

‡ àizjũrnieks Wid., wer jenseit des Meeres lebt.

Avots: EH I, 28

àizkrekle: māsiņai divi veģi aizkreklē BW. 5558. In einer Wörtersammlung aus Sassm. ist dies Wort mit -rē- (richtig?) geschrieben.

Avots: EH I, 33

àizkre̦kls, aizkrekle, der Busen, der Raum zwischen dem Hemde und der Brust: e̦suot piebāzis pilnu aizkre̦klu ar naudu LP. VI, 780. Besonders gebr. der Lok. aizkre̦klā, aizkreklē = azuotē: muļķītis aizbāzis pāris saujas skudru aizkre̦klā LP. VI, 683. lai meitiņa paņe̦muot aizkreklē līdz uguns lietas un sveci LP. VI, 113.

Avots: ME I, 33

‡ àizkrekšķêtiês Ar., = àizkrekstêtiês.

Avots: EH I, 33

àizkrekstêtiês, sich räuspern. Purap.

Avots: ME I, 33

‡ àizkvìekt, quiekend betäuben: a. kam ausis. Refl. -tiês, einen quiekenden Laut von sich geben: sivē̦ns aizkviecās.

Avots: EH I, 34

àizļe̦kât, schnell weggehen (Marienburg, Schwaneburg u. a): šķipelīti nuometis, viņš aizļe̦kāja uz mācītāja galu.

Avots: ME I, 38

àizleksît, davoneilen: galvu nuodūris viņš aizleksīja pruojām C., JK.

Avots: ME I, 36

‡ àizliekt,

1) "позагнуть" Spr.; etwas vor jem. oder vor etwas krümmen (biegen), ihn resp. es damit verdeckend:
a. kam zaru priekšā;

2) zu biegen (krümmen) anfangen (und darauf aufhören, es zu tun):
aizliekts lùoks KatrE. Refl. -tiês,

1) sich vor resp. hinter etwas biegen (beugen):
zars aizliecies luogam priekšā. zē̦ns aizliecās aiz krūma;

2) sich biegend (beugend) hingelangen:
nevaru tik tālu aizliekties.

Avots: EH I, 37

‡ àizmeteklis,

1) ein Haken zum Anhaken, Befestigen
Lös., Meselau: valga vijējs piesien linu sauju pie aizmetekļa;

2) woran man sich anhäkeln (anklammern) kann
Festen, Lub.: viņš spēji nuošļūca nuo kalna, neatrazdams ne mazākā aizmetekļa;

3) die Ausflucht, der Vorwand, Scheingrund
Festen, Lub.: tiesā blēdim bij labs aizmeteklis, uzrāduot citu viņa tīkatnē.

Avots: EH I, 39

‡ àizmiekšķêt, zu erweichen beginnen (worauf dabei eine Unterbrechung eintritt): aizmiekšķē̦ti zirņi Bauske.

Avots: EH I, 40

‡ àizmugurniẽks*, wer sich in der àizmugure aufzuhalten pflegt: krietna daļa... aizmugurnieku R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 149.

Avots: EH I, 40

‡ àizpļe̦kât,

1) mit Kot besudeln
Kal.: a. duru priekšu;

2) durch Kot hin-, weggehen
Dunika.

Avots: EH I, 43

‡ àizplekšêt, sich mit Schmutz anfüllen, sich verkleben: (pīpe) atkal aizplekšējusi P. W. Šis ar mani tiesāties? 2.

Avots: EH I, 42

àizrekš(ķ)inâtiês, oder aizrekš(ķ)êtiês, einen grunzenden Laut von sich geben: cūka aizrekšinās Aps., JK.

Avots: ME I, 46

àizrekš(ķ)inâtiês, oder aizrekš(ķ)êtiês, einen grunzenden Laut von sich geben: cūka aizrekšinās Aps., JK.

Avots: ME I, 46

àizriekt, zum erstenmal aufpflügen Meiran: a. riekumu.

Avots: EH I, 46

àizrùocniẽks, der Hintermann (beim Kartenspiel) Dr.

Avots: ME I, 48

aizsar̂dzniẽks, f. -iẽce, der Beschützer B. Vēstn.

Avots: ME I, 48

‡ àizsar̂glĩdzeklis*, ein Schutzmittel.

Avots: EH I, 47

‡ àizšāve̦kls, ein Riegel: a. aizšauts durvīm priekšā Janš. Mežv. ļ. II, 311.

Avots: EH I, 55

àizslìeksnis, der Raum hinter der Schwelle, bes. im Lok. aizslieksnī, hinter der Schwelle.

Avots: ME I, 51

‡ àizsniẽkt Siuxt, = àizsniêgt. Refl. -tiês Siuxt, hinreichen, -gelangen: biju tik mazs, ka līdz galdam vēl nevarēju aizsniekties; sich erstrecken: lauki viņam aizsniecas tālu pruojām.

Avots: EH I, 50

àizstãvniẽks, der Beschützer, Verteidiger: Stenders nuopelnIjās ticības aizstāvnieka vārdu A. XII, 762.

Avots: ME I, 53

‡ àizte̦kalêt, hin und her laufend sich entfernen Bauske: cālē̦ni aizte̦kalējuši.

Avots: EH I, 57

‡ àizte̦kât, hin-, wegtrippeln: nezin kur bē̦rns aizte̦kājis.

Avots: EH I, 57

‡ àiztiektiês,

1) hinreichen
(intr., bis zu einer gewissen Stelle) Salis: a. līdz griestiem;

2) tangsam hin-, weggehen
(mit iẽ ) Dunika: a. pie darba;

3) sich (heimlich) verkriechen, sich hinter etwas verstecken
(mit iẽ ) Dunika, Kal., Rutzau: a. aiz istubas stūŗa.

Avots: EH I, 58

‡ àiztrìekt,

1) hin-, wegjagen, -treiben;

2) a. ausis, die Ohren betäuben
Dunika, Kal., Rutzau;

3) (unversehens) hinter etwas stossen:
a. strādājuot skabargu aiz naga;

4) = satriekt, bestürzt machen AP.: šai acumirklī izrādījās visi... aiztriekti Kaudz. Izjurieši 158. Refl. -tiês, (gewaltsam oder sehr schnell) hin-, wegeilen, -stürzen (intr.); a. garām, (gewaltsam oder sehr schnell) vorbeieilen, -jagen (intr.).

Avots: EH I, 59

àizupniẽks: auch BW. 6507, 1; 9344.

Avots: EH I, 60

àizviekstene N. - Schwaneb., f. aiviekstene, avene, Himbeere.

Avots: ME I, 61

‡ àizžẽlniẽks, ein Beschützer Segewold.

Avots: EH I, 65

‡ akatnieks,

1) jem., den nach etw. gelüstet:
briesmīgi akatnieks Kaltenbr.;

2) jem., der gegen Bezahlung die Wehrpflicht eines anderen übernimmt:
nuopirka akatnieku; akatniekam astuoņi simti samaksāja Kaltenbr. Aus r. охóтник "Liebhaber; Freiwilliger".

Avots: EH I, 65

‡ II akuotnieks, ein Akkordarbeiter Salis.

Avots: EH I, 67

akuõtniẽks, der Pfifficus, Klügling: viņš blēdis, liels akuotnieks. - U. und Etn. II, 113 dafür akutnieks.

Avots: ME I, 65

àldziniẽks [li. algininkas], der Lohndiener.

Avots: ME I, 66

aliniẽks, -iẽce, der Höhlenbewohner, die -in Ar.

Avots: ME I, 67

‡ amadnieks Elger Dict. 42, Serbigal, = amatniẽks.

Avots: EH I, 69

‡ amatinieks BW. 33537; 33704, 1, = amatniẽks.

Avots: EH I, 69

amatniẽks: auch BW.10101; 21908,2 u˙a., f. amatniece BW. 12583; 12774 u. a. In Frauenb. sei amatnieks nur ein solcher Handwerker, der Holz bearbeitet, z. B. ein Tischler.

Avots: EH I, 69

amatniẽks, f. -iece, Demin. -ciņš, der Handwerker [li. amat (i) ninkas dass.]: pie viņa atnākuši divi amatnieki: ze̦lta kalējs un dreimanis LP. IV, 158. trīs meitiņas māmiņai, visas trīs amatnieces: viena vērpa, uotra auda, treša zīdu šķeterēja;

2) seltener: der ein Amt, eine Obliegenheit übernommen hat:
kāzu amatnieki bija - pavārs, rīka-meita, alus nesējs BW. III, 1, 63; [nach Stender auch: ein Zauberer]. amatnieki, ein Spielchen BW. V, S. 197. dial. amadnieks RKr. XVI, 23.

Avots: ME I, 70

âmeklis: āmēklis Fest.

Avots: EH I, 193

âmeklis Bers., āmekle, der Possenreisser, Hanswurst: kuo tu te āmējies kā ameklis? Wozu gexärdest du dich wie ein Hanswurst? ak tu saldā āmeklīte! LP. V, 177, Ach du süsses Närrchen!

Avots: ME I, 239

ame̦kns, durch Metathesis aus akmens, der Stein Etn. IV, 124.

Avots: ME I, 70

‡ am̃zeklis Lautb. "ein Hampelmann".

Avots: EH I, 70

‡ apakšĩrniẽks*, ein Aftermieter.

Avots: EH I, 71

‡ apakškre̦kls Riga u. a., ein Unterhemd.

Avots: EH I, 71

apakšniẽks, f. -niẽce,

1) der Untertan, Untergebene:
dzīvuojuši varmācīgi valdinieki, nebē̦dādami par savu apakšnieku labklājību LP. VII, 627. kungs savus apakšniekus ļuoti spaidījis LP. V, 144;

2) der Besiegte, Überwundene:
šim būšuot jāpaliek par apakšnieku LP. VII, 1173, er werde unterliegen müssen, den Kürzeren ziehen; dafür gew. apakšā palikt.

Avots: ME I, 73

‡ apakšnuõmniẽks*, ein Afterpächter.

Avots: EH I, 71

‡ apakšvìrsniẽks*, ein Unteroffizier.

Avots: EH I, 71

apcìemnieki, an liegende Bauernhöfe L.

Avots: ME I, 80

apekle: auch Sonnaxt, Stomersee.

Avots: EH I, 80

apekle, der breite Saum am oberen Rande der Hosen: guovīm vajaguot ap kaklu apsiet ve̦cu bikšu apekli Etn. IV, 62 (aus Selburg); cf. apakle, apkakle.

Avots: ME I, 85

apgãdniẽks, ‡

2) der Verleger:
grāmatu a.

Avots: EH I, 81

apgãdniẽks, -niẽce, auch apgãdnis, -ne, der Versorger, die -in, Be-: viņš palika par familijas apgādnieku A. XVII, 122. māte, kas bija vienīgā bē̦rnu apgādniece, bija vājīga un nespēcīga Aps. VII, 31. bē̦rns ve̦cāku apgādnis ve̦cuma dienās Vārpa II, 45.

Avots: ME I, 87

apkārtnieki, apkārnieki (Sissegal), apkārtieši Etn. I, 53, die Menschen der Umgegend. LP. I, 177.

Avots: ME I, 94

apķekšuôt, tr., mit Haken (ķeksis) versehen, bekritzeln: apķekšuots papīrītis JR. V, 62.

Avots: ME I, 98

apkubeklis, ‡

2) s. ‡ apkube̦kls.

Avots: EH I, 94

apkubeklis, der Dorn [= Zunge einer Schnalle? Jedenfalls Ableitung von apkubinât].

Avots: ME I, 96

‡ apkube̦kls, ein Umlegetuch ("jetzt dafür: apkubeklis") Dunika: pajem tuo apkube̦klu un apkubinies, tai nesalīsti!

Avots: EH I, 94

aplamnieks,

1): a. ir tāds cilvē̦ks, kas neapdomīgi runā un dara Saikava; ‡

2) ein betrügerischer Mensch
Seyershof: kas tad ar tādiem aplamniekiem var satikt!

Avots: EH I, 97

aplamnieks, -iece, der Tor, der Unsinnige: tu esi aplamnieks LP. V, 40.

Avots: ME I, 99

aplatnieki, Eingepfarrte Sessw. n. L. (cf. li. ãplatas, Distrikt Leskien Nom. 177).

Avots: ME I, 100

‡ apļe̦kât, um etwas herumlaufen: a. ap istubu Rutzau.

Avots: EH I, 100

aplekšêt, schmutzig werden in Serben, Lisohn, Saussen u. a.].

Avots: ME I, 100

aplìekamais, Part. pass. von aplikt, was umgelegt wird od. werden kann: atnes man manu apliekamuo, meinen Umleger; slapji apliekami, nasse Umschläge A. XX, 321.

Avots: ME I, 102

apliekšêt, beschmutzt werden, sich besudeln: guovis ar sīvuo apliekšējušas A. XVI, 380. Grünh. [in Serben mit iê]. Refl. -tiês: pasaule jau apliekšas man "wird widerwärtig" Dietz.]

Avots: ME I, 102

aplìekt: runā, mēli apliekdams "?" Zaravič. viņš runā, sirdi apliekdams (heuchelnd, nicht aufrichtig) Peb. Refl. -tiês Ewers: nevar ne˙maz nuo truok-šņa a. (= apklausīties), man kann sich den Lärm gar nicht mehr anhören (aushalten).

Avots: EH I, 99

aplìekt [li. apleñkti], tr., umbiegen: apliekt līkumu BW. 13405, einen Umweg machen. Refl. -tiês,

1) sich umbiegen;

2) jemd. überholen, zuvorkommen:
es nuogāju nuo ceļa un apliecu viņu Kurisch Haff.

Avots: ME I, 102

apmeklêt ‡

2) "meklēt sev vis˙apkārt (pa drēbēm u. c.)" Bers. Refl. -tiês, ‡

2) = apietiês I Siuxt: visas guovis jau apmeklējušās.

Avots: EH I, 101

apmeklêt, tr., besuchen: radus, draugus, skuolu. Refl. -tiês, einander besuchen.

Avots: ME I, 106

‡ apmiekšķêt,

1) unvollständig erweichen
Bauske: graudi tikai apmiekšķē̦ti:

2) aufessen
(pejorativ) KatrF.: viens pats visu apmiêkšķējis.

Avots: EH I, 102

‡ apniẽkât, = apsmur̃gât, apsmulêt: a. ēdienu un pamest.

Avots: EH I, 103

‡ apniẽkuôt,

1) zwecklos vernichten, unnötig beschädigen
Siuxt: nevar jau ļaut mežu a.;

2) verleumden:
nesāciet viņu ve̦cuma galā a˙! Janš. Bandavā I, 81.

Avots: EH I, 103, 104

‡ appekstêt Fraueab. "unsauber (schmutzig) werden": lindraki appekstējuši me̦lni nuo valkāšanas.

Avots: EH I, 104

‡ appiñčekļuôt Frauenb., behexen.

Avots: EH I, 105

‡ appļe̦kât Dunika, (mit schmutzigen Füssen auftretend) besudeln: a. grīdu dubļainām kājām.

Avots: EH I, 106

‡ applekšêt Golg., Warkl., ringsum mit Schmutz u. a. bekleben (intr.): kubulam malas applekšējušas ar raugu.

Avots: EH I, 105

‡ aprieka Kalz. n. Fil. mat. 25, Demin. aprìeciņa ² KatrE., = aprika.

Avots: EH I, 110

apriêks ² : auch AP., Schnehpeln, Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 110

apriêks ² Dond., gleichbed. mit aprika.

Avots: ME I, 116

‡ apriẽkstuôt visu krastu, am ganzen Ufer die Nüsse absuchen.

Avots: EH I, 110

apsàimniẽkuôt, bewirtschaften: 40 pūravietas tĩrumu A. XXI, 2.

Avots: ME I, 117

‡ apsar̂dzniẽks*, ein Soldat der Leibwache (r. опричник): apsardznieku bars Fr. Adamovičs Rudens ziedi 237.

Avots: EH I, 111

apšekšêt, intr., beschmutzt werden: visi krē̦sli apšekšējuši ar lielu netīrumu kārtu Jauns. [šekš- assimilatorisch aus sekš-, vgl. apsekšķêt dass.]

Avots: ME I, 129

apsekšķêt, apsekšêt, tr., intr., besudeln, beschmutzen; durch Schmutz stänkericht werden L., U., Mag. III, 1, 92.: apsekšējušas bikses Smilt., Bers.

Avots: ME I, 118

‡ apšekstêt Pilda, Warkl., refl. -tiês Warkl., = apšekšêt.

Avots: EH I, 119

apsekt [li. apsèkti], tr., ein Wild einkreisen, die Spur auffinden: briedi būšu apsecis. zaķi apse̦kuši, gew. zaķa pē̦das apse̦guši PS.; cf. apsegt 3.

Avots: ME I, 118

apsiẽkaluôt, -ât, tr., mit Speichel (siekalas) benetzen, begeifern: drēbes. mūsu" publicisti" apsiekaluoja savu valuodu un rakstniecību Druva II, 244. Refl. -tiês, sich besabbeln.

Avots: ME I, 120

‡ apsliekât Bauske, C. (mit iẽ), Wolmarshof, = apsliekuôt: bē̦rns mē̦dz a. priekšautu. Refl. -tiês, sich begeifern: bē̦rns apsliekājies Bauske u. a.

Avots: EH I, 114

‡ apšļiêkât Golg., = apsliekuôt.

Avots: EH I, 120

apsliekuôt, apsliẽnêt, begeifern: kas tad tuo gaļu ēdīs, kuo tu apsliekuojis Sessw., C.

Avots: ME I, 123

‡ apsmekšêtiês Festen, ringsum schmutzig werden.

Avots: EH I, 115

apsmiêkls: meita paliek ļaužu apsmieklā BW. 8361 var.

Avots: EH I, 115

apsmiêkls, auch apsmiêklis, der Hohn, der Spott: apsmieklā likt, verhöhnen, verspotten. palikt par ļaužu apsmieklu, den Menschen zur Zielscheibe des Spottes dienen. lai nekrīt mūsu literatūra apsmieklī Ar. gribi mana sieva būt, jeb diedelnieka apsmieklis LP. V, 2.

Avots: ME I, 124

apte̦kât, auch aptē̦kât, freqn. von aptecêt, umherlaufen: kreisās ruokas pirksti sāka aptē̦kāt stīgas Stari II, 484. Refl. apte̦kâtiês, sich belaufen, begatten (vom Vieh, namentlich von Schafen).

Avots: ME I, 130

apteksne, die Aufwärterin Kronw.; cf. aptecêt 5. apteksnis, ein Bedienter (L.).

Avots: ME I, 130

‡ aptiẽktiês Dunika, Kal., heimlich herumgehen (-schleichen) um: a. (medības) ap meža stūri.

Avots: EH I, 122

‡ aptre̦knuôt "fett machen" Für. I (unter tre̦knuot).

Avots: EH I, 122

aptrìekt ‡

2) bestürzen
(?): aptriekta smiekliem A. V, 1500.

Avots: EH I, 122

aptrìekt, tr., herumjagen: aitas ap kalnu. Refl. -tiês, sich herumjagen, sich gründlich aussprechen: Čībai bija vaļa aptriekties ar Luzi Degl. Cf. triekt, viel sprechen.

Avots: ME I, 131

apžẽlniẽks, gew. apžẽ̦luôtãjs, der Begnadiger, der Barmherzigkeit übt: vēl lielais apžēlnieks lēnību parāda GL.; lielais apžē̦luotājs, der Heiland Kaudz. M.

Avots: ME I, 139

‡ arājnieki, Bezeichnung der Strandbewohner für ihre nachstgeiegenen (vom Strande mehr entfernten) Nachbarn Neuland Mani Jaunības laiki.

Avots: EH I, 129

ā̀rdeklis: Plur. ā̀rdekļi ² Saikava.

Avots: EH I, 194

ā̀rdeklis Golg., ā̀rdîklis Wolm., ārdīklas Grob., Mistgabel mit zwei Zinken, mit der man auf dem Acker den Dünger ausbreitet (ārda). iet kā ārdeklis, stossend, zerstörend C., Smilt.

Avots: ME I, 241

ârenieks BW. V, S. 197, ârinieks, ârnieks, auch ârenietis, der Auswärtige, Externe, Fernstehende: biedrības ārinieku biedri, die auswärtigen Mitglieder der Gessellschaft B. Vēstn.; * vai satiksme ar tē̦vu viņam bija labuojusies, nevarēja ārenieki izšķirt A. XXI, 44; der externe Schüler A. XII, 671; XIII, 78; XV, 24, 91.

Avots: ME I, 242

ar̂klinieks, Häkner, Inhaber eines Hakens Landes.

Avots: ME I, 141

ârmuĩžnieks: 14425 zu ersetzen durcn 14425, 1.

Avots: EH I, 195

ârmuĩžnieks, einer, der nicht auf dem Gute lebt BW. 14425.

Avots: ME I, 243

ârnuõvadnieks, einer, der ausserhalb der Gemeinde des Redenden lebt, der Auswärtige; zu ârnuõvads = ârpagasts (puisis pre̦c sievu ārnuovadā Ahs.)

Avots: ME I, 243

aruõdniẽks, f. -niẽce, der Fachmann; aruõdniẽcisks, auch aruõdisks (Adam.), fachmännisch: lai ikviens aruodnieks nuodarbuojas ar savu aruodu. aruodnieciska izglītība, skuola. jūsu rakstam pārāk aruodniecisks raksturs Vēr. I, 1550.

Avots: ME I, 141, 142

‡ aruodskuôlniẽks*, der Fachschüler.

Avots: EH I, 130

‡ ârpagastnieks, = ârnuõvadnieks.

Avots: EH I, 195

ârpusnieks, ârpušnieks, der Auswärtige; namentlich das Gemeindeglied, welches ausserhalb des Gebietes lebt.

Avots: ME I, 243, 244

ârrĩdz(e)nieks, einer, der ausserhalb der Stadt Riga wohnt.

Avots: ME I, 244

ârrĩdz(e)nieks, einer, der ausserhalb der Stadt Riga wohnt.

Avots: ME I, 244

ârrùobežnieks, der ausserhalb der Grenze (ruobeža) Lebende, der Auswärtige.

Avots: ME I, 244

ârvalstinieks, ârvalstnieks,

1) = ârpagastnieks;

2) in neuerer Zeit auch: der Ausländer
(= ārzemnieks).

Avots: ME I, 244

ârvalstnieks (unter ârvalstinieks),

1): auch Fest.

Avots: EH I, 195

ârzemnieks,

1) ein abgelegen angesiedelter Bauerwirt
U.;

2) der Ausländer.

Avots: ME I, 244

‡ aseknĩtis "?": visas zvaigznes vakarā, aseknītis vien nebij: aseknītis Vāczemē zīda svārkus šūdināj[a] VL. aus Rbnnen Latv. Saule 1927, S. 621.

Avots: EH I, 130

asmĩtniẽks, der Achtelhaker, der Inhaber von 1/8 Haken Land: nuo asmītniekiem bij ar laiku cē̦lušies pusasmītnieki (zu li. ãšmas, apr. asma-, aksl. осмъ, der achte).

Avots: ME I, 144

astuôņnieks, astuôtnieks, astûtnieks, astuôņš, die Acht im Kartenspiel.

Avots: ME I, 146

astuotnieks,

1) = astuoņnieks,

2) Achtel
Wid.; astuotniece, 1/8 Tonne Dr.

Avots: ME I, 146

‡ astuņnieks ein Zwanzigkopekenstück AP.

Avots: EH I, 132

‡ atasnieki Warkh. (gesprochen: atosnìki ² ), Warkl. "Eisenstücke, die auf Wagenachsen aufgestülpl werden, um daran die "Femerstrange" (Deichselstangenstrange) zu befestigen". Beruht auf r. "веревка от конца переднеи́ оси к концу оглобли, для оборота передка".

Avots: EH I, 133

ataũlekšuôt, ataũliskuôt, herbeigallopieren, heransprengen: ataulekšuo jātnieks LP. VI, 19, zirgs LP. III, 78.

Kļūdu labojums:
herbeigallopieren = herbeigalloppierne

Avots: ME I, 149

atbaĩdeklis, die Scheuche, ein abschreckendes Mittel Pūrs III, 12.

Avots: ME I, 150

‡ atgādnieks, f. atgàdnīca ² , wer sich gut erinnert, wer ein gutes Gedächtnis hat Festen: es vienīgā nuo mājām ešu tik laba a.

Avots: EH I, 142

‡ atķe̦kuôtiês, sich wehren, mit der Obermacht kampfen: viņš gribēja viens pats a. trijiem pretim Frauenb.

Avots: EH I, 151

‡ atkliêkt(iês) ² Schnehpeln, = atklìegt(iês).

Avots: EH I, 149

‡ atkliêkt(iês) ² Schnehpeln, = atklìegt(iês).

Avots: EH I, 149

‡ atkre̦kuõjumi, = ‡ atkre̦pas: nuo... mutes sprikstēja siekalas un a. Veselis Netic. Toma mīlest. 114.

Avots: EH I, 150

atkrekstêtiês, sich ausräuspern, sich räuspernd wieder Atem schöpfen: daudzmaz atkrekstējies, vecītis atkal pasāka runāt Latv.

Avots: ME I, 168

‡ atļe̦kât, plump zurück-, herlaufen Rutzau: gans atļe̦kājis nuo ganīklas mājās.

Avots: EH I, 154

‡ atle̦ku, Adv., abstehend, losgelöst Bērzgale: papīrs nav pielipis pie sienas, bet stāv atle̦ku.

Avots: EH I, 153

atliẽka C., atliêka ² Kand., atlieks (li. ãtliekas), Überbleibsel, Rest: mūŗu atliekas, Ruinen LP. VII, 305; kustuoņu un stādu atliekas, Überreste von Tieren und Pflanzen SDP. VIII, 40; mirstīgās atliekas, sterbliche Hülle, irdische Überreste.

Avots: ME I, 174

atliekām Spr., f. atlikām.

Avots: ME I, 174

atlìekt: muguru, kūkumu, naglu a. taisni Siuxt.

Avots: EH I, 154

atlìekt [li. atleñkti], tr., zurückbiegen: man vajadzēja skatīties, galvu atliekušam Pur. viņš bija strādājis, tā sakuot, muguras neatliekdams, sehr eifrig Niedra. savienuošanai skārdam malas atliec (falzen), atliekumus (die Falzen) ieliek vienu uotrā Konv. ² 888. Refl. -tiês, sich zurückbiegen: kuociņš nuo piedurtā mieta atpakaļ atliecies Liev. 6.

Avots: ME I, 174

atmeteklis, ein ausgesetztes Kind, ein Findling L. In Linden = atmešņa.

Avots: ME I, 176

atmiekšķenis, Tauwetter. Bers.

Avots: ME I, 178

atmiêkšķêt, auch atmiêkšêt, tr., erweichen, aufweichen (= atmīkstināt): mālu Etn. IV, 2. lietus atmiekšķē lauku, plāksteres ādu Ver. I, 598. Übertr.: ak kungs, atmiekšķē manu sirdi G. L.; auch durch Körperliche Züchtigung zum Gehorsam bringen. Refl. -tiês, wieder weich werden: dubļi sāka atmiêkšķēties un lipt pie kājām Vēr. 645.

Avots: ME I, 178, 179

‡ atniekāt ² Bērzgale, schwingend absondern: a. sē̦nalas nuo azbara.

Avots: EH I, 157

‡ atpļe̦kât, durch Kot watend herkommen Dunika, Rutzau: vai tu varēji pa tādu ceļa a.? Refl. -tiês, bis zum eignen Überdruss durch Kot waten Dunika: a. pa dubļiem.

Avots: EH I, 159

atriekne für atraikne U.

Avots: ME I, 186

‡ atrìekt ² (li. atriẽkti) riekumu līdz kādai vietai Saikava, Neuland zum ersten Mal bis zu einer gewissen Stelle aufpflügen.

Avots: EH I, 162

‡ atse̦kas, die Folgen: paģiru a. Veselis Daugava 1934, S. 202.

Avots: EH I, 164

‡ atseknis "die Förderung" Für. I (unter segt): viņam neir ne˙kāds a. "ihm geht die Arbeit gar nicht von der Hand".

Avots: EH I, 164

atsekste, der Stachel: kas uodzes atsekstēm tam sirdi cauri šūtu MWM. VI, 772. Sudr. E. [Anscheinend zu atse̦dzē̦ns.]

Avots: ME I, 189

atsekiês [li. atsisèkti],

1) sich fördern, von statten gehen:
darbs atsuokas;

2) sich besinnen, auf etw. verfallen:
nevarēdams atsekties, kur viņš ir LP. VI, 84.

Avots: ME I, 189

atslêdzniẽks, Schlosser. *

Avots: ME I, 193

atslìektiês C., = atslieties.]

Avots: ME I, 194

‡ atsniẽkt Siuxt, = atsniegt. Refl. -tiês, bis zu einer gewissen Stelle herreichen, sich erstrecken: kaimiņu lauki atsniecas līdz mūsu pirtij Siuxt.

Avots: EH I, 168

atspernieki * Seibolt, gleichbed. mit atspeŗu rati, Federwagen.

Avots: ME I, 194

‡ atstuopnieks "?": lauku a. (verächtl. auf eine Mannesperson bezogen) BW. 14517, 8.

Avots: EH I, 172

atsvēreklis, das Gegengewicht: sēdi virsū par atsvērekli, setze dich drauf als Gegengewicht (nämlich auf das Ende des Hebebaumes) Hug. Mag. II, 1, 72.

Avots: ME I, 199

atte̦ka (unter attaka),

1): upe te̦k deviņām atte̦kām BW. 33844,4;

3): im Wald od. auf einer Wiese angestautes Wasser, das sich von einem grösseren Wasserbassin angesammelt hat
Siuxt.

Avots: EH I, 175, 176

atte̦ka, s. attaka.

Avots: ME I, 204

‡ atte̦kât, (wiederholt) eilig hertrippeln: bē̦rns atte̦kājis šurp.

Avots: EH I, 176

attiektiês (unter attiecinât), ‡

2) heimlich herkommen, herschleichen
(mit iẽ) Dunika, Kal.: vilks attiecies nuo meža pie avīm.

Avots: EH I, 176

attrìekt, tr., gewaltsam und schnell her-, zurücktreiben, her-, zurückstossen Ronneb., Ruj., Schujen, Bers., Wandsen; in Lisohn u. Drostenh. dafür attrènkt.]

Avots: ME I, 205

atturĩbniẽks, Temperenzler, Antialkoholiker Vēr. II, 797. *

Avots: ME I, 206

atvadnieki, die Hochzeitsgäste, die die eben vermählte Frau von dem Hause des jungen Ehemannes zum Elternhause zurückbegleiten, damit sie von ihren Eltern, Geschwistern und Verwandten Abschied nehmen könnte BW. III, 1, S. 25.

Avots: ME I, 206

aûdeklis (unter aûde̦kls): auch Salis, Sonnaxt.

Avots: EH I, 183

aûde̦kls: auch Ramkau, Sonnaxt, Warkl.

Avots: EH I, 183

aûde̦kls C., aûdeklis Kand., aûdakls PS. (li. áudeklas und audakļas SzD]. unter aksamit u. atļas]), das Gewebe, die Leinwand: aude̦klu mest, uzmest Ltd. 2392, uzgriezt, vilkt Ar. 1718, auch uzlikt BW. 7332, die Kette aufziehen; aude̦klu aiztaisīt BW. 7337, nuolaist, das Gewebe abschliessen. kāpt, iekāpt aude̦klā Ar. 1975, sich in den Webstuhl setzen, um das Gewebe zu weben. audēja auda zīda aude̦klu LP. III, 83.

Avots: ME I, 214, 215

audeknis, ein aus Leinwand verfertigtes Netz Ar. [zu aûsi].

Avots: ME I, 215

aûgšenieks, ‡

2) "lūciņš rijā virs durīm, uz kambaŗa sienas pusï Mahlup: a. ir mazs luodziņš, iegriêzts vienā baļķī. augšenieku laiž vaļā tad, kad ir liela suta; ‡

3) "wer oder was oben ist"
Vīt.

Avots: EH I, 185

aûgšenieks, der Oberländer: ilūkstnieki vai citi augšenieki J. Allun.

Avots: ME I, 219

‡ aûgšsliêksnis ² Siuxt "duru stenderes augša, kur iekšā stāv duru kājä.

Avots: EH I, 185

aûgstcil̂tnieks, der Vornehme, Adlige, Patrizier M., B. Vēstn. *

Avots: ME I, 217

augstnieks (unter aûgstnesis): der Grosse im Rat II. Kön. 10, 11.

Avots: EH I, 184

aûgstpràtnieks, der Hochmütige A. XVI, 609.

Avots: ME I, 217

aûgstskuõlnieks, * der Student.

Avots: ME I, 218

aûgšzemnieks, der Oberländer, Bergbewohner Antr. II, 68; A. XV, 251.

Avots: ME I, 219

aule̦kãm AP., BW. 1560, aule̦kiem Nerft, BW. 12674, aule̦kus, aule̦kuos Lautb.; dial. àuļe̦kām C., aũļe̦kām Kand., hochle. aulākām Spr., àulakiem ² Kreuzb., aulakis Lassen, auļakiem [-a- in den vier letzten Formen viell. hochle. aus -e̦-], auļikām Buschh. n. BW. 12674; [àulukiem ² Selb.]; aulekšu, aulekšus, [aũlèkšis PS.], aũlekšiem Ruj., aulekšuos, auch aulekšām, aule̦kum BW. 20724, im Galopp, schnell: aule̦kus aizbrauca pruojām Lautb. šuorīt Marija aulekšus skrēja BW. 1609. [Vgl. das zu àulaka ² Bemerkte; auļ- wohl aus auļ-l-. Mit aulekšiem vgl. das synonyme lèkšiem.]

Avots: ME I, 223

aule̦kiem (unter aule̦kãm): auch (mit àu ² ) Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89, Oknist, Sussei; verstärkt - aule̦ku aule̦kiem: laida a. a. ar tukšām ragavām uz pļavu Janš. Bandavā II, 73.

Avots: EH I, 186

‡ aũļe̦kiem Ahs., aũļe̦ku ebenda, aule̦kām.

Avots: EH I, 187

‡ aule̦kis, Adv., = aule̦kām: skriešu a. vien Janš. Bandava Il, 93. laiduši a. Mežv. ļ. I, 93.

Avots: EH I, 186

auļe̦kuôt, intr., galoppieren: patruļa auļe̦kuoja B. Vēstn.

Avots: ME I, 224

aũlekši: viegli kâ jatnieks uz aulekšu zirga (auf einem galoppierenden Pferde) A. Brigadere Skarbos vējos 47.

Avots: EH I, 187

aũlekši, auch aule̦ki, (ein auf Grund des Adv. aulekšus gebildetes Substantiv), der Galopp, das Galoppieren: es dzirdu zirga aulekšus B. Vēstn.

Avots: ME I, 223

aũlekšiem (unter aule̦kãm): auch (mit àu ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, Sonnaxt.

Avots: EH I, 187

‡ aulekšis, Adv., = aule̦kām: gan rikšis, gan a. Janš. Dzimtene ² I, 338. atpakaļ (sc.: braucuot) laiž pat a. Dzimtene V, 350.

Avots: EH I, 187

aũlekšuôt, intr., galoppieren, schnell laufen: tie aulekšuoja uz mājām RKr. XI, 78.

Avots: ME I, 223

aule̦kus (unter aule̦kãm): auch (mit aũ ) Grobin.

Avots: EH I, 187

‡ auŗinieks, wer zu heulen pflegt: viņš vēl atauŗās kādu nuo kalna šurp, vai tu, a., nebūsi reiz klusu! Janš. Līgava I, 248.

Avots: EH I, 188

aũrnieks, der Jagdhornbläser; ein blasender Jäger Ruj. n. U.

Avots: ME I, 226

aũseklis: ^{aûseklis 2} Salisb. Demin. àusekliņš ² Sussei n. FBR. VII, 740, (-eņš) Wessen n. PBR. XIII, 88, aũsêklis ² Orellen n. FBR. XI, 37.

Avots: EH I, 188

aũseklis Kand., àusêklis PS., C., der Morgenstern: auseklītis agri lēca BW. 1926. šķitu rīta auseklīti (Var.: ausekliņu) vakarā uzle̦cam BW. 32155. Auch als ein Femininum: auseklīte garu lēja BW. 33975. Zu àust.

Avots: ME I, 226

‡ ause̦kls (personifiziert) Pas. V, 999, = aũseklis.

Avots: EH I, 188

auseknis, das Erscheinen der Lichtstrahlen, der Tagesanbruch: (kumeliņš) aiztecēja pretim dienas ausekņam BWp. 1327.

Kļūdu labojums:
1327 = 1327 ¹

Avots: ME I, 226

aušķinieks Mar., aušķenieks Schwaneb., ein kleines Fensterlein (eine Luke) an der Oberlage der Korndarre.

Avots: ME I, 230

austrumnieks, austrumietis Aps., der Orientale, Morgenländer.

Avots: ME I, 229

âveklis: âve̦kls Borchow n. FBR. XIII, 21, Warkl. (nur von Kindern gesagt), Zaļmuiža ("ķē̦ms").

Avots: EH I, 196

âveklis, âvakls, âvs Lis., ein Mensch, der sich nicht standesgemäss kleidet und aufführt, ein Dummstolzer, Alberner, Spassmacher: es nestaigāšu pasaulei par āvaklu apkārt A. XX, 725; Etn. I, 90 (Stockm.). kuo tu te āvies kā āveklis (Serb.); cf. âvîtiês.

Avots: ME I, 245

‡ aviekša BW. 4166, Kaltenbr., (mit iẽ ) NB., Rutzau, (mit iê ² ) Dunika, Gramsden, Kal., plur. aviekši Lixna, avieksu uoga Prohden, = avene.

Avots: EH I, 190

avieks(e)ne, aviekstene; avieksnājs, s. avene, avenãjs.

Avots: ME I, 232

avieks(e)ne, aviekstene; avieksnājs, s. avene, avenãjs.

Avots: ME I, 232

‡ aviekstājs Warkl., ein Ort, wo Himbeerstraucher wachsen.

Avots: EH I, 190

‡ aviêkste Sussei n. FBR. VII, 139, Wessen n. FBR. XIII, 87, = avene.

Avots: EH I, 190

‡ aviẽkste̦nãjs ² AP., Ramkau, = ave̦nãjs.

Avots: EH I, 190

aviekstene (unter avene): auch Meselau, (mit iê ) Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 21, KatrE., (mit iê ² ) AP., Ramkau, (aviêkstine) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 64.

Avots: EH I, 190

avinieks, der Schäfer Aus. I, 94.

Avots: ME I, 232

avĩžniẽks,

1) Journalist;

2) Zeitungsleser:
tu jau tas avīžnieks Alm.

Avots: ME I, 232

azkre̦kls Popen, Ugahlen, der Busen; cf. àizkre̦kls.

Avots: ME I, 233

‡ bābinieks Strods Par. varan. 59 "?"

Avots: EH I, 208

I babulnieks (unler babulis I ): auch N.- Bergfried.

Avots: EH I, 197

II babulnieks (unter babulis II),

1): auch Peb. n. BielU.; babuļnieks "piedzīvuotājs" Nötk.

Avots: EH I, 197

‡ badeklîgs, reich an badekļi 4: nest tuo visām ciekuržainām . . . vai citādi badeklīgām vietām pāri Janš. Līgava I, 327.

Avots: EH I, 197

badeklis, ‡

4) etwas Scharfes, woran man sich wund stossen kann:
kur ne bija ne˙kādu badekļu Janš. Līgava I, 327.

Avots: EH I, 197

badeklis [li. badeklis "бобило"],

1) etwas, womit man
badît kann Bewr.;

2) ein Werkzeug zum Durchwühlen des Korns in der Rihje
Altw., Erlaa;

[3) Zahnstocher
Kalz., Bers.;] s. auch badîklis.

Kļūdu labojums:
Rihje = Riege

Avots: ME I, 247

‡ bãdnieks Kaugurciems, der Badegast.

Avots: EH I, 208

‡ badsprāgstnieks Latv. Av. 1863, № 51, ein Nimmersatt.

Avots: EH I, 198

bagâtnieks: bāliņi bagātnieki BW. 12775.

Avots: EH I, 198

bagâtnieks, der Reiche, Wohlhabende: nabadziņi daudzkārt priecīgāki un laimīgāki par badīgiem bagātniekiem.

Avots: ME I, 249

baĩdeklis Kalz., Bers., Serbigal], baĩdêklis [PS., baidē̦kls Preili, baîdaklis (ak kann hier ein ek vertreten) Nerft], baĩdīklis BW. 26178, 7 (li. baidỹklė "Scheuche"),

1) das Schreckmittel, Schreckbild:
lai viņš tev ir par baidekli Hug.; šīs bailes ir visniknākais baideklis Kaudz. M.; putnu baideklis.

a) die Vogelscheuche,

b) ein der Vogelscheuche änlicher Mensch;

2) das Gespenst:
spuoks, baideklis, ķē̦ms netiek izšķirti katrs par sevi, bet tik lietuoti juku jukām Etn. IV, 84. visus spuokus ue baidekļus turēja par nuomirušuo gariem LP. VII, 96;

3) die Ohreule; der Wiedehopf.

Avots: ME I, 249, 250

balciniẽks, der Balkenführer Ar.

Avots: ME I, 253

‡ ballinieks Gramsden, ballenieks, der Ballgeher, Ballgast: ap pusnakti deva balleniekiem vakariņas Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 52.

Avots: EH I, 200

‡ bal̃tmàizniẽks*, ein Weissbrotbäcker.

Avots: EH I, 202

bañceklis Dond., = banstaklis.

Avots: ME I, 261

bañdinieks, -enieks (f. -niece), ein Knecht, dem der Wirt ein Stück Land als lohn abgegeben hat. bandinieki sind nach den VL. als gut situiert zu denken: labāk laba bandiniece, nekā kāda saimeniece BW. 22342. 8; besonders werden ihre Rosse gerühmt: bandinieku zirgi.

Avots: ME I, 262

bandžinieks Smilten, einer, der hölzerne Gefässe verfertigt; vgl. bandžas.

Avots: ME I, 262

‡ barabe̦ka Ramkau, der Steinpilz.

Avots: EH I, 205

bā̀rkstniẽks *, Posamentier: bārkstnieku darbi Konv. ² 3507.

Avots: ME I, 274

baũslinieks, wer die Gebote immer im Munde Führt, ein Scheinheiliger.

Avots: ME I, 268

bāzeklis,

1) ein vermeintes Zauberstück, das einer dem andern zum Possen steckt
St.; ‡

3) ein aufdringlicher Mensch
A. X 2, 438.

Avots: EH I, 210

bāzeklis (zu bâzt),

1) ein Zaubermittel:
bāzekļi, tie tādi pesteļi, kuo skauģis kur citam ieliek, iebāž Mag. II, 3, 114; gew. nešļavas; [

2) ein bezauberter Gegenstand
Wid.].

Avots: ME I, 275

bâzeknis, ein Stöpsel Konv. ¹ 817.

Avots: ME I, 275

baznîcnieks, fem. -niece, der Kirchengänger, die -in: viņi ir lieli baznīcnieki, sie besuchen die Kirche gern, oft. arī bērniņa mātei jāapģērbjas kā baznīcniecei un jāsēd gultā sē̦dus BW. I, S. 192 baznīcnieks in Kurl. = baznīcē̦ns in Livl.

Avots: ME I, 269

bedeklis [Ruj.], be̦dakls PS., [Muremois], be̦daklis U., Seibolt, [be̦daklas Zempenhof], Maulwurfshaufe (sonst: kurmju rakums, cē̦lums) Mag. III, 1, 111, U.

Avots: ME I, 276

bedeklis [Ruj.], be̦dakls PS., [Muremois], be̦daklis U., Seibolt, [be̦daklas Zempenhof], Maulwurfshaufe (sonst: kurmju rakums, cē̦lums) Mag. III, 1, 111, U.

Avots: ME I, 276

be̦de̦kls "ein Mensch, der saumselig arbeitet" Domopol.

Avots: EH I, 211

bèdniẽks, ein kummervoller, trauriger Mensch: ir zemīte tā ne rīb, kā bēdnieka dvēselīte BW. 9168.

Avots: ME I, 288

bêdzeklis, [bēdzeglis L.], der Flüchtling, Deserteur AP.; gew. bêglis.

Avots: ME I, 289

beĩseklis,

1) "ein Gegenstand
(daikts) zum Mischen (Umrühren)" N.-Peb., PV.;

2) "= jàuteklis 1" PV. Vgl. ‡ beizîklis 1.

Avots: EH I, 211

‡ beizeklis PV., eine beinahe unleserliche, schlecht geschriebene Schrift: kas nu tādu beizekli var salasīt?

Avots: EH I, 211

be̦ka,

1): auch Saussen, Wolm., Zaļm.; kazu b. und sūnu b. Linden, gewisse Pilzarten; ein Pilz
(sēne) überhaupt Muremois, Sonnaxt; ein (für Menschen) unessbarer Pilz Ramkau, Salisb. (in Salisb. nur ironisch auch von essbaren Pilzen: atkal tās pašas be̦kas galdā!); der obere Teil eines Pilzes Linden. Agaricus cinnamomus zu ersetzen (s. J. Alunans IMM. 1933 II, 227) durch boletus bovines resp. boletus edulis.

Avots: EH I, 211, 212

be̦ka, Demin. beciņa, auch becĩte BW. 2842,

1) der Kuhpilz (Agaricus cinnamonus):
nesēdi, krustmāte, kā be̦ka birzē BW. 1416. [Auch ciêtā be̦ka genannt, zum Unterschied von den nahe verwandten àuna be̦ka und uôzuolbe̦ka oder uôzuolene)];

2) eine alte Mütze;

3) be̦kas uz ple̦ciem, scherzhaft für Epauletten.
Cf. pe̦ka.

Kļūdu labojums:
1416 = 1486

Avots: ME I, 278

‡ be̦kainis "?": kad meitas gāja aitu kūtī mēģināt savu laimi, Lūsiņa nuoķēra tuo be̦kaini Janš. Bandavā II, 404.

Avots: EH I, 212

be̦kaîns âzis: der Mond (im Ratsel) nach BielU. Von M. Niedermann IMM. 1924 II, 207 in der im Wrtb. gegebenen Bed. ("meckernd") mit poln. bek "die Stimme eines Widders oder Bockes" zusammengestellt.

Avots: EH I, 212

be̦kaîns: b. dzis Biel. R. 135; nach Bielenstein bedeute es: meckern; stämmig (in der letzten Bedeutung werde es auch von Menschen gebraucht). Cf. bakans.

Avots: ME I, 278

‡ be̦kât Linden, Lubn., = be̦kuôt.

Avots: EH I, 212

‡ beķernieks Kaltenbr., = beķeris, màiznieks.

Avots: EH I, 212

be̦kuôt, Pilze lesen: ne˙viens neies be̦kuot, kur be̦ku nav. ej tu be̦kuot (gehe zum Kuckuck) ar visu savu policiju A. XXI,

Avots: ME I, 278

be̦kuôtājs, jem., der Pilze sucht, liest: to jums saku, be̦kuotāji: rītuos ilgi negulat BW. 2841.

Kļūdu labojums:
negulat = neguļat

Avots: ME I, 278

bekste RKr. XV, 107, Schwnbg., ein altes stumpfes Messer oder Beil.

Avots: ME I, 278

be̦ku und biku, eine onomatopoetische Interj. ("mekernd"): apēda Anniņa auniņa gaļu; auniņš gāja biku be̦ku pa Anniņas vēderiņu BW. 19191.

Avots: ME I, 278

be̦kurs, ein Lappen, mit dem man die Böte beteert, ieplē̦stā kuokā ielikts lupats, ar kuŗu, darvā mērcējuot, smērē laivas Etn. II, 82; A. X, 2, 535; [Bielenstein Holzb. 609].

Avots: ME I, 278

‡ beleksis Frauenb., ein auf kranke Leute bezogener Schimpfname.

Avots: EH I, 212

‡ be̦rabe̦ka BW. piel. ² 24310, 1, = baravīka.

Avots: EH I, 213

bērenieki: bērenieku kumeliņi BW. 27482,1.

Avots: EH I, 216

bērenieki, bērinieki, bērnieki, f. -nieces, die Beerdigungsgäste: viņš nebij īstuos bēriniekuos ielūgts.

Avots: ME I, 290

bērinieki (unter bērenieki): vai dzied skaisti b. BW. 27791, 1.

Avots: EH I, 216

bērnieki (unter bērenieki), ‡

2) Spitzname für Zigeuner
Salisb.

Avots: EH I, 216

ber̂zeklis,

1) der immer eine Ursache zum Streit sucht Schwaneb.; [ein aufdringlicher Mensch od Hund];

2) Laichstelle
Brink.; [

3) etwas (Stroh, Binsen, Queckenwurzeln u. a.), womit man Geschirre scheuert
Nordost-Livl.].

Avots: ME I, 280

bezbèdnieks Mar. RKr. XV, 107, ein ausgelassener Mensch.

Avots: ME I, 282

‡ bezdar̂bniẽks, fem. -ce, wer arbeitslos ist.

Avots: EH I, 214

be̦zdaunieks, der Taugenichts, ein Schimpfwort Taurekaln n. Mag. XIII, 3, 55, Buschh. N. U., Kreuzb. Wohl zu bezdêt.

Avots: ME I, 282

bezdeklis, ein Stinkender Schleicher, der Fist. bezdekļi, die Ackerwinde U.

Avots: ME I, 282

bezdelnieks,

1): bezdelnieku actiņas Sassm., = ‡ bezdelīgactiņa(s); ‡

2) = bezde 2 Warkl.; ‡

3) be̦zde̦lnieks (sic!) Rojen n. FBR. XIII, 74 "?"

Avots: EH I, 214

bezdelnieks, für bezdelīga Selg. n. Etn. III, 161 und Sassm.

Avots: ME I, 282

bezdievnieks (unter bezdìevis): bezdievnieki bija nuošķīrušies Kaudz. Jaunie mērn, laiki IV, 165.

Avots: EH I, 214

‡ bezdnieks Dond., die Schwalbe.

Avots: EH I, 214

bezguodnieks Duomas II, 775, ein Schamloser.

Avots: ME I, 284

‡ bezmañtnieku (gen. pl.), keine Erben (Besitzer) habend: piesavinādamies b. muižu Janš. Mežv. ļ. I, 285.

Avots: EH I, 214

bezpajùmtniẽks, f. -niece, der (die) Obdachlose.

Avots: ME I, 285

bezpriêku dzīve, freudloses Leben.

Avots: ME I, 285

bezsekmĩba, bezsekme, die Erfolglosigkeit: pāliecināties par savu pūļu bezsekmību Purap.; spriest taisnu tiesu par mūsu bezsekmju vaininiekiem B. Vēstn.

Avots: ME I, 286

bezsekmîgs, erfolglos, vergeblich: darbs.

Avots: ME I, 286

bĩbelniẽks, fem. -niece, Kenner(in) der Bibel Plūd. Llv. II, 121.

Avots: ME I, 303

bĩdeklis,

1) ein Werkzeug zum Schieben, die Weiche
(Wid.);

2) ein unbeholfener Mensch, der nichts aus eigener Initiative tut:
ne par kuo negribēja savas meitiņas uzticēt tādam lempim un bīdeklim.

Avots: ME I, 303

bidzeklis, ‡

2) ein Besen
Lixna.

Avots: EH I, 218

bidzeklis, [in Fehteln bidžeklis], = bidzulis.

Avots: ME I, 293

biêdeklis (unter biêdêklis), ‡

2) wer unnütz blöde ist, wer Furcht hat
Autz n. BielU.

Avots: EH I, 223

‡ biêde̦kls Pas. IX 543, Borchow n. FBR. \III, 21, Pilda n. FBR. XIlI. 49, Warkl.. (mit iê ² ) Dunika, biêdakls Zvirgzdine, = biêdêklis: par visaidu biedaklu Pas. IV, 313 (aus Welonen).

Avots: EH I, 223

bìedrinieks [li. beñdrininkas "Teilhaber" ], (fem. -niece), = biedrs, der Genosse, Kamerad: me̦tamies biedrinieki! BW. 20828. [tie bij abi biedrinieki BW. 35526]; die an Streuländern (biedra gabali) Anteil haben (L., St.).

Avots: ME I, 305

‡ biekiezis (wohl mit -ķ- zu tesen) A. X 2, 535, = bieķezis.

Avots: EH I, 224

biezeklis, ‡

2) ein dichter Wald
Lemb., Bolwen.

Avots: EH I, 224

biezeklis Wid., ein dicker Mensch.]

Avots: ME I, 306

biksteklis [PS.], [bikstiklis Mar., Salisb. u. a.], auch bĩkstaklis,

1) eine Stange zum Schüren des Feuers, die Ofenkrücke
(vgl. bĩstaklis);

2) einer, der die Gewohnheit hat wärend desSprechens dem Nachbar Seitenstösse zu geben
Burtn.; vgl. bikstis.

Avots: ME I, 295

biktnieks, der Beichtende, der zur Beichte Gehende.

Avots: ME I, 295

‡ bil̃dinieks, der Photograph Gramsden.

Avots: EH I, 219

‡ biļetnieks, ein beurlaubter Soldat BielU.

Avots: EH I, 219

‡ birdeklêt PV., -ẽju, = bir̂dinât 1: pa pirkšītim b.

Avots: EH I, 220

‡ bìrdeklis ² ,

1) Schneewetter, wenn der Schnee in klelnen Flocken fällt
PV.;

2) einer, der aus Geiz od. Ungeschicktheit ein bestimmtes Pensum nicht auf einmal, sondern allmählich schüttet
PV.: šis buodnieks ir tāds b.: uz reizes nevar nuosvērt, pamazām birdeklē, lai nuosvē̦rtu uz acs:

3) was geschüttet wird oder heruntergeschöttet ist
PV.

Avots: EH I, 220

birkavnieks: auch (mit ir̃) Salis; trīs guovis viņai e̦suot birkavnieces: birkavu sviesta izduoduot Linden.

Avots: EH I, 220

birkavnieks, -niece, ein Gegenstand, der ein Schiffpfund wiegt: dē̦ls paņēmis savu birkavnieci (kūju) LP. VI, 524; 476.

Avots: ME I, 298

birzeklis, birzīklis, birzuoklis, ein Werkzeug, mit dem die Saatfurchen (birzes) gezogen werden Bershof.

Avots: ME I, 299

bir̂zeknis, ein Gericht aus Milch, in welche Brot hineingerieben ist Serb., AP.

Avots: ME I, 299

birznieks Lng., der an od. in einem Birkenhain wohnt.]

Avots: ME I, 299

bis(i)nieks: nuošāva bisnieciņš BW. 4086.

Avots: EH I, 221

bis(i)nieks, -enieks, der Schütze: jātnieki, kas bisenieki bija Jud. 2, 15. bisinieki, medinieki, nešauniet se̦rmulīti BW. 11071. es bij kunga bisenieks, man jāguļ siliņā BW. 30437.

Avots: ME I, 300

bis(i)nieks, -enieks, der Schütze: jātnieki, kas bisenieki bija Jud. 2, 15. bisinieki, medinieki, nešauniet se̦rmulīti BW. 11071. es bij kunga bisenieks, man jāguļ siliņā BW. 30437.

Avots: ME I, 300

‡ bišnieks Salis, = bit(e)nieks.

Avots: EH I, 222

bit(e)nieks: bitenieks auch Ramkau, bitinieks auch BW. 22236, I, Warkl.

Avots: EH I, 222

bit(e)nieks, -inieks, der Bienenzüchter (li. bìtininkas): ceļaties kājiņas, ve̦cu bišu bitenieki BW. 30427.

Avots: ME I, 301

bit(e)nieks: bitenieks auch Ramkau, bitinieks auch BW. 22236, I, Warkl.

Avots: EH I, 222

bit(e)nieks, -inieks, der Bienenzüchter (li. bìtininkas): ceļaties kājiņas, ve̦cu bišu bitenieki BW. 30427.

Avots: ME I, 301

bītnieks, Pfuscher, der nicht zur Zunft gehort Riga St., L.: (prātīgs strādnieks) visur guodā pastāvēs, kur bītnieks..., kas amatu nepruot un visu amatu samaitā, kaunā paliek A., St. Scheinbar zu bīte 3.

Avots: ME I, 305

‡ blākselnieks (wom mit kš zu lesen) PV., = ‡ blākša.

Avots: EH I, 227

‡ blandeklis, ein Strolch Segew.

Avots: EH I, 226

‡ bļaustavnieks, der Schreihals Fest.

Avots: EH I, 233

‡ bļausteklis Bers., Segew., = bļaûstīklis.

Avots: EH I, 233

bļãveklis Līn. FBR. III, 42, wohl = bļāva 2; in Pernigel sei bļāveklis ein viel schreiendes Kind.]

Kļūdu labojums:
jāiesprauž (nach dem Artikel bļāveklis ist einzufügen):bļāveris,s˙blāveris

Avots: ME I, 320

‡ blēdenieks Ev. Ephes. 6. = blèdnieks (unter blèdis).

Avots: EH I, 228

blèdnieks (unter blèdis): auch AP., Elger (Günther Altfett. Sprachd. 1, 371, Evang. 1753, S. 49, P. W. šis ar mani tiesalies? 19.

Avots: EH I, 229

bļe̦ka, frischer Kuhmist.

Avots: ME I, 321

bleknêt: "sitzend oder liegend faulenzen" Saikava (prs. -ēju).

Avots: EH I, 227

bleknêt, -nu, -nēju, gekrümmt und erschlaft sitzen Bers.]

Avots: ME I, 313

‡ bleknît, -ĩju, schlagen, stossen: lai tik bleknī, kamē̦r graudi kaili (vom Stossen der Gerstenkörner im Mörser) Seyershof. b. (schlagen) bē̦rnu C.

Avots: EH I, 228

‡ bļe̦kšķêt, -u, -ẽju, schallnachahmendes Verbum (von einem undeutlichen Geräusch) Siuxt n. Pil. mat. 67: mīcās pa māliem, ka bļekšķ vien. tâ vārās rāceņi cūkām ka bļe̦kšķ.

Avots: EH I, 233

‡ bleksterêt Meiran, PV., = ‡ blekstêt. Refl. -tiês PV., dass.

Avots: EH I, 228

‡ bleksteris, wer faulenzt, bei der Arbeit nachlässig ist Meiran, PV.

Avots: EH I, 228

‡ blekstêt Meiran, faulenzen, etw. nachlässig tun.

Avots: EH I, 228

I blekte

1) eine Binsenflechte zur Herstellung der weichen Unterlage des Kummets
Katzd.;

2) die Flechte, der Klumpen, eine unförmlich zusammengeballte Masse:
liniem ir blektes, šķipsnas, kas nav vienādi izkultas Etn. III, 161. ja matuos tiek līpuoša viela, tad tie salīp blektē. vilnainas dzijas mazgajuot daudzkārt salīp blektē. sapuvis siens salipis blektē. mē̦sli tīrumā izārdīti lielām blektēm. uz mīkste papīra rakstuot tinte saiet blektē Lasd. Druw. Etn. II, 97. vāks rāda kaut+kuo; bet kuo, grūti izprast, - sagājis blektē A. XII, 233. mati savē̦lušies blektēs. siens sapelējis blektēs Druw.;

3) ein unsauberer Mensch
Mar. n. RKr. XV, 108. [Aus mnd. vlechte "Flechte".]

Avots: ME I, 313

II blekte Salis, ein

Avots: ME I, 313

blektêt, ‡

2) schlagen, hauen
Golg., Saikava, Sessw.; ‡

3) "schwarz, unleserlich machen"
Saikava: ņēmi b. un nuoblektēji tīri me̦lnu. Die Bed. 3 beruht wohl ganz auf der Bed. 2.

Avots: EH I, 228

blektêt, sich zu einem Klumpen zusammenballen (von der Wolle, vom Flachs u. a.) Lös. n. Etn. III, 161.

Avots: ME I, 313

‡ bliẽka Seyershof, feste Erde ("neirde̦na zemë): te gan ir tīrā b., - vai nu te sēj kuo, vai nesēj!

Avots: EH I, 231

‡ bliẽke̦ns Seyershof, fest, nicht locker: lejasgals tīrumam b., tāpēc ka pavasarī ilgi stāv ūdens virsū.

Avots: EH I, 231

blieks l., ein Kalk- oder Lehmschlägel. Nebst bliete dass. etwa zu blīmêt 3?]

Avots: ME I, 317

bļuõdenieks, der Schüsselmacher.

Avots: ME I, 321

‡ bļuodnieks Wessen u. a., = bļuõdenieks.

Avots: EH I, 234

buõdnieks: Rīgas buodnieciņi BW. 34336 var.

Avots: EH I, 258

buõdnieks (fem. buõdniece, - niecene Luhde), der Kaufmann, der Krämer.

Avots: ME I, 360

‡ borbe̦ka Salis, Sussikas, der Steinpilz.

Avots: EH I, 235

‡ buosteklis (mit ostle. uo aus ā?) Lubn. n. BielU., wer sich aufdrängt.

Avots: EH I, 259

‡ buõtnieks Dunika, Kal., OB., Rutzau, = buõdnieks.

Avots: EH I, 259

buozeklis, der Beissbärige: īsts buozeklis, ar kuo ne+kas nav spēlēs darāms Sudr. E. VIII, 5.

Avots: ME I, 363

buoznieks: viņu mūžīgi turēja par buoznieku Deglavs Vec. pilskungs 10.

Avots: EH I, 259

buoznieks, ein Mann mit einem Knüttel, ein Wachtkerl, Nachtwächter auf dem Gut: vagari jāatlaiž, buoznieki jāizsūta Alm.

Avots: ME I, 363

‡ buožnieks, der Imker, der cinen Bienenbaum kappt, s. Blese Latv. pers. v. un uzv. stud. 164.

Avots: EH I, 259

brādzinieks, auch brēdzinieks LP. V, 128, der Branntweinbrenner.

Avots: ME I, 327

brākulnieks, der Tadler BW. 16953, 2 var.; cf. brakalaiņi. [Ableitung von brākât "braken".]

Avots: ME I, 327

‡ brãļnieki Ladenhof n. FBR. XI, 72, Geschwisterkinder.

Avots: EH I, 239

brãlnieks,

2): (Gebrüderkinder)
auch Manz. Lettus.

Avots: EH I, 239

brãlnieks,

1) der Bruder
[Wilkenhof], Salisb. (hier gebraucht dieses Wort nur sich), Mar. n. RKr. XV, 108 (hier von einem jüngeren Bruder inbezug auf en älteren gebraucht);

2) der Vaters Bruder:
tad sacīja Zaula brālnieks [Glück] I Sam. 10, 14; Jer. 32, 9. brālnieki, Gebrüderkinder.

Avots: ME I, 328

braũceklis Dond., = braũklis.]

Avots: ME I, 325

braucinieks (Gegensatz von kājinieks), der Fahrende U.: ce̦turtais steliņģis bij vai nu kāda ciemiņa, vai braucinieka žīda zirgam Jauns. Gew. dafür zirdzinieks.

Avots: ME I, 325

bre̦ks, entbehrlich, nichtswürdig St.: alkšņu lapas . . . par bre̦kām turētas Lange Latv. Ārste 72.

Avots: EH I, 240

bre̦ks [aus braks 2.], auch brē̦ks, unnüzt, untauglich; brē̦ku lietiņas, unbedeutende Kleinigkeiten.

Avots: ME I, 330

‡ bre̦kulis, ein Schafbock Dond.

Avots: EH I, 240

‡ brìede̦kls ² Domopol, Pilda, brìedakls ² Zvirgzdine, ein Schwätter, Lügner.

Avots: EH I, 243

briẽsmeklis, das Schreck -, Zerrbild, Schrecknis, Scheusal, Ungeheuer: seja pārvērtās nejaukā briesmeklī Poruks. tur nav pūķu un citu briesmekļu Purap. šausmīgs briesmeklis ir karš Rainis.

Avots: ME I, 337

‡ brĩvduõmnieks*, ein Freidenker.

Avots: EH I, 243

‡ brĩvenieks Kal., = brĩvnieks 2: šādi tādi brīvenieki.

Avots: EH I, 243

‡ brĩvmâkslinieks* (ein nach r. свободный художник gebildeter Titel), freier Künstler.

Avots: EH I, 243

brĩvnieks, ‡

4) "liecinieks ... Arbeiter zu öffentlichen Baulen" BielU.; "ve̦cāks strādnieks" Puhren; ‡

5) Volontär
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 243

brĩvnieks, brīvinieks,

1) der Freie, der freie Mann:
tas ir brivnieks, kas mācījies savus kārumus valdīt A. St. viņš prata klaušu ļaudis nuostādīt lidzās brīvniekiem Klaust. 96;

2) der Lostreiber, =
vaļinieks MWM. VIII, 324;

3) der Freibauer, =
brīvzemnieks Kaudz.

Avots: ME I, 335, 336

brĩvzemnieks, der Freibauer, auch brīvzemnieks, ķuõniņš genannt.

Avots: ME I, 336

brĩvzvejnieks, einer, der ohne Erlaubnis, heimlich fischt R. A.

Avots: ME I, 336

‡ bruôdnieks, eine zur Ventilation dienende Öffnung in der Oberlage des Viehstalles oder über der Aussentür der Rauchstube Auleja: b. ietaisīts, kab suts izietu.

Avots: EH I, 247

bruceklis,

1): auch Franenb., Iw., Saikava; ‡

3) ein Schrapeisen
Bixten.

Avots: EH I, 244

bruceklis,

1) Sensenstreichholz
Dond., Gold.: izkaptis asina brucekļiem;

2) fig., ein überflüssiger Mensch, ein fünftes Rad
Grob. n. Etn. IV, 17.

Avots: ME I, 338

bruce̦kls, ‡

2) = bruceklis 1 Dunika, Grob., Kal., OB., Rutzau: sabrucināja tuo (= izkapti) ar smilšuotu bruce̦klu Janš. Mežv. ļ. I, 175.

Avots: EH I, 244

bruce̦kls Wessen, ein unordentlich gekleideter Mensch.]

Avots: ME I, 338

bruņnieks, bruņenieks, - inieks, der Geharnischte, der Riter. ceļmalu br., ein Raubritter, Wegelagerer LA.

Avots: ME I, 340

‡ brùtenieki ² Saikava "puisis un meita, kas brūtējas".

Avots: EH I, 247

‡ bùcenieks ² Prl. "maza pieliekamā mājiņa". Zu būcenis I.

Avots: EH I, 256

‡ bucinieks Strods Par. vōrdn. 61, = mucinieks.

Avots: EH I, 248

bũd(e)nieks (f. - niece), der Eigentümer, der Bewohner einer kleinen Hütte, ein kleiner Grundbesitzer, ein Häusler: precē mani trīs vasaras būdenieka dēliņam; es neiešu būdiņā ar tuo pērļu vainadziņu BW. 6066. būdenieki apme̦tušies mežā uz dzīvi Sassm.

Avots: ME I, 357

‡ budinieks Janš. Mežv. ļ. II, 158, wer bei einem Toten wacht.

Avots: EH I, 249

bũdnieks: auch Iw.

Avots: EH I, 257

bũd(e)nieks (f. - niece), der Eigentümer, der Bewohner einer kleinen Hütte, ein kleiner Grundbesitzer, ein Häusler: precē mani trīs vasaras būdenieka dēliņam; es neiešu būdiņā ar tuo pērļu vainadziņu BW. 6066. būdenieki apme̦tušies mežā uz dzīvi Sassm.

Avots: ME I, 357

‡ bumbuļnieks Segew., = pusgraudnieks, Halbkörner (ironisch).

Avots: EH I, 252

bum̃burnieks,

1): ein Mieter
(mit ùm ² ) Saikava; ‡

4) = pusgraûdnieks Livl. n. BielU.

Avots: EH I, 252

bum̃burnieks [PS., C.,v Ruj.], bum̃barnieks Walk,

1) der Häusler, Kätener

2) Hofsknecht, der zum Lohn nicht Geld oder Getreide bekommt, sondern ein Stück Land (etwa 5 Lofstelen) zur Benutzung erhält;

3) 3 - 15 Loftstellen besitzende kleine Kronswirte,
in Kurl. mazmājnieki genannt. [Vgl˙li. bumbilas "земледѣлец, бладѣющiй третью или четвертою долею участка земли".]

Avots: ME I, 350

buñdulnieks, jem., der bunduļi verfertigt und verkauft.

Avots: ME I, 351

bundz[i]nieks: bundzinieks BW. 20931 var., bundzenieks 20931.

Avots: EH I, 253

bundz(i)nieks, der Trommel -, Paukenschläger, Trommler; debess bundznieks, der Donnerer (Pē̦rkuonis) LP. VII, 1149. meža zuosis, bundzinieces Plūd. Uz saul. tāli 62.

Avots: ME I, 351

bundz(i)nieks, der Trommel -, Paukenschläger, Trommler; debess bundznieks, der Donnerer (Pē̦rkuonis) LP. VII, 1149. meža zuosis, bundzinieces Plūd. Uz saul. tāli 62.

Avots: ME I, 351

‡ buntavnieks, der Aufrührer: kungi sauca buntavnieku BW. 31544.

Avots: EH I, 253

‡ burbeklis Mesoten "ķīsēlis, kas sagājis kunkuļuos".

Avots: EH I, 254

‡ I bur̂be̦kls Warkl., ein unschöner Mensch, der gleichsam mit aufgeblasenen Wangen einhergeht. Zur Wurzel von burbulis II.

Avots: EH I, 254

‡ II burbe̦kls Bērzgale, = ‡ burba.

Avots: EH I, 254

burekle, das Zaubermittel: burekles, burstekļus, pesteļus ieliek ve̦cā ratu rumbā Etn. III, 56.

Avots: ME I, 353

burenieks,

1) das Segelschiff
Latv., Duomas III, 485;

[2) einer, der Segel anfertigt
Wid.].

Avots: ME I, 353

bursteklis, das Zaubermittel: bur stekļus, pesteļus ieliek ve̦cā ratu rumbā Etn. III, 56; burstekļu vārdi, Zauberworte A. XIII, 227.

Avots: ME I, 354

burtnieks,

1): auch ("Zauberer")
Kaltenbr. (mit ùr ² ).

Avots: EH I, 255

burtnieks (li. (bùrtininkas, der Wahrsager),

1) der Zauberer, Zeichendeuter:
tavs tēviņš burtenieks, mana māte raganīte BW. 21051, BW. 155;

2) der den Kerbstock führt;

3) in der Neuzeit auch in der Bed. "Barde"
gebraucht;

[4) der Ortsname
Bur̃tniẽki bedeutet wohl gleich russ. бортник eigentlich: Bienenzüchter; s. Abuls Izgl. min. mēnešr. 1921, 356 ff.].

Avots: ME I, 355

‡ bur[v]eklene Kangurciems, = bùrve.

Avots: EH I, 255

burveklis,

1): ein Zaubermittel, womit man andere an sich fesselt
Janš. Bandavā I, 121.

Avots: EH I, 255

burveklis,

1) ein zur Schädigung seines Nächsten irgendwo hingelegtes Zaubermittel
[bùrveklis C., Salis, būrvēklis ² Bers., Laud., Fehteln, bur̃veklis Ruj.]: burveklis - laukuos vai ē̦kās nuolikta lieta, kâ uola, pele, cālis u. t. pr. Konv. ¹ kad atruon savā mājā vai nuome̦stu pautu, vai citus atstātus burvekļus, tad tuo darījis ļauns cilvēks Tr. IV, 525;

2) der Haus -, Baumschwamm, dessen Erzeugung der Zauberei zugeschrieben wird
Etn. III, 162.

Avots: ME I, 355

‡ bur[v]e̦kls Saikava, = burveklis 1.

Avots: EH I, 255

‡ bùrvinieks ² Zvirgzdine, = bùrvis.

Avots: EH I, 255

‡ butinieks Rutzau, = mazsaimnieks, der Besilzer eines ‡ buts.

Avots: EH I, 256

‡ bũvstràdnieks, ein Bauarbeiter, wer an einem Bau (als Arbeiter) arbeitet.

Avots: EH I, 258

‡ cacaunieks "etwas Hübsches (?)" Kaltenbr.: tâ kâ cacaunieki, liebkosend von kleinen Entchen gesagt.

Avots: EH I, 260

čačeklis "priekšme̦ts, uz kuŗa uztin pinamas dzijas" Alk. - S.

Avots: ME I, 400

‡ čakarnieks, der Baggerer (?): "čakarnieki", me̦klē̦dami Daugavas dibe̦nā nuogrimušuos kuokus, ... uzķēra kādu līķi Jaun. Ziņas v. 27 August 1928.

Avots: EH I, 283

‡ caũrte̦ka*, Wasserdurchlass, Abflussrohr.

Avots: EH I, 261

I če̦ka: brūklenēm šuogad lielas če̦kas Dond.

Avots: EH I, 288

I če̦ka,

1) die Traube
[Wandsen], der Büschel: uogu če̦kas Dünsb.; sīpuolu č. Tals., Sassm.; [vgl. ce̦kulis].

Avots: ME I, 409

II če̦ka, eine Kuh, die am Donnerstag geboren ist Pinkenhof; [vgl. ce̦kula].

Avots: ME I, 409

če̦kains, traubenartig, voller Trauben Preip. 36.

Avots: ME I, 409

ce̦kalis,

3): ce̦kulītis, ein braungraues Vögelchen mit einem Federbüschel auf dem Kopf
Tals.

Avots: EH I, 263

‡ ce̦kata Ruhtern, = ce̦taļa.

Avots: EH I, 262

če̦kls,

1) auch Dunika, Zvirgzdine; ‡

2) hübsch, schön
NB.: nuomazgājušās un uzkuopušās če̦klas un spuodras Janš. Bandavā II, 14 (ähnlich Dzimtene V,461 und Mežv. ļ. I, 223); ‡

3) "?": kāpuosti če̦kli izauga Zvirgzdine.

Avots: EH I, 288