Paplašinātā meklēšana

atzvilus, zurück, rückwärts: viņš metās atzvilus uz krē̦sla A. XI, 192.

Avots: ME I, 213

bailulis, der Furchtsame, Menschenscheue Burtn.; der Feigling MWM. IV, 315.

Avots: ME I, 251

‡ cilu, cilus, Adv., locker (nicht fest gepackt) PV.: vietu taisīju cilu, cilu, lai mīksta gulēšana. ve̦lēna stāv cilus.

Avots: EH I, 271

čilu! Interj., s. čalu.

Avots: ME I, 413

dailulīte, das Schönchen, ein schönes Mädchen MWM. III, 755.

Avots: ME I, 431

‡ dilum, Adv. zur Verstärkung von (nùo)dilt: d. nuodilušais Kaudz. Jaunie mērn. laiki III. 31.

Avots: EH I, 320

dilums, die erfolgte Tätigkeit des Verschleissens, Abnehmens, das Abgeriebensein; diluma vaina od. kaite, die Schwindsucht. dilumzāles, Sonnengold (helichrysum arenarium) RKr. II, 72.

Avots: ME I, 467

ìesilums, der Rausch: guoda mielasta iesilumā Krōnvalds atbildēja Kundz.

Avots: ME II, 63

iẽzvilu, ziemlich schräge: svece stāvēja iezvilu uz galda Blaum.

Avots: ME II, 92

‡ ilu, s. ‡ alumis.

Avots: EH I, 430

[izcilus, izcilu Karls., Adv., hervorragend: izcilus re̦dzama vieta.]

Avots: ME I, 721

kaîlums, die Blösse, Nacktheit.

Avots: ME II, 133

ķilu ķalu od. ķilu ķe̦lu, ein onomatopoetisches Wort zur Bezeichnung des Hundegebelles: rej sunīši ķilu ķalu BW. 15627, 7 var. (Var.: ķilu ķe̦lu).

Avots: ME II, 381

ķilu ķilumis, ‡.

2) laut lärmend:
bē̦rni dzīvuo pluosēdamies un iet ķ. ķ. Grünh., Pankelhof.

Avots: EH I, 702

ķilu ķilumis, in Hülle und Fülle: cāļe̦nu e̦suot ķilu ķilumis Grünh. [Aus liv. küll "genug" resp. estn. küll "Menge, Genüge."]

Avots: ME II, 381

nuozvilu: mit uõ Karls.

Avots: EH II, 110

nuozvilu, Adv., sich auf eine Seite neigend, schief: ve̦cais mūris nuozvilu (auch pazvilu) Tirs.

Avots: ME II, 893

pacilu: auch Lasd. u. a. n. FBR. IX, 159, Nerft. PV., Saikava.

Avots: EH II, 124

pacilu [Mar. n. RKr. XV, 128], pacilus, Adv., etwas emporgehoben, nicht fest anliegend: vāks bija pacilu Etn. IV, 163, Grünh. viens gals pie ce̦lma, uotrs zemē, bet vidus nuo zemes pacilus LP. VII, 853. vē̦lu kārtuotās zemes rūgst vē̦lu un līdz ziemai nevar nuosēsties, kamdēļ paliek, kâ saka, pacilus Latv. sienu un malku ar˙vien sakraun pacilu (od.: pacilus), lai gaiss un vējš var piekļūt Plm. n. RKr. XVII, 70. [Vgl. li. pakilùs, Adj., erhaben.]

Avots: ME III, 12

pacilus (unter pacilu): žagari nesagul uz kluona virsū, bet viņi ir p. Siuxt.

Avots: EH II, 124

pasvilu [?], Adv., schräge, schief L., U., [Nötk.]. Vgl. pazvilu; [mit z schreibt es auch U, unter piezvilu; aber vgl. li. pasviliõm "?" Tiž. III, 395].

Avots: ME III, 111

pazvilu (unter pazvili): auch Gramsden; kvieši sagāzušies p. Saikava. redzēja gultā atsē̦dušuos p., ar muguru pie sienas Blaum. MWM. 1898, S. 742.

Avots: EH XIII, 193

piezvilu(s), piezviļu, piezviļus, Adv., schräge, schief; angelehnt, halb erhoben Wid.: lini arī nebij ne˙cik gar zemi, tikai tâ piezvilu Vīt. 26.

Avots: ME III, 313

piezvilu(s), piezviļu, piezviļus, Adv., schräge, schief; angelehnt, halb erhoben Wid.: lini arī nebij ne˙cik gar zemi, tikai tâ piezvilu Vīt. 26.

Avots: ME III, 313

piluks Dond., der Truthahn.

Avots: ME III, 217

pilumi "?": divi kārtis pilumi ("voll") baltu vistu Bl. m. 689.

Avots: ME III, 217

pilums, =lāsīte: tāds pilums vien palicis pudelē Bauske; pilumi "piepilējumi" Nötk.; zu pilt II.

Avots: ME III, 217

‡ pusdilu, halb abgeschliffen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Korn").

Avots: EH II, 331

puszvilu, puszvilus, puszviļu, puszviļus, puszvīlu Cālītis Dzīvība 12, puszvīļus ebenda 38, Adv., halb liegend: braucējs nuolaidies puszvilu A. v. J. 1898, S. 9. palika arī pate puszvilus zemē guļuot MWM. VIII, 591. Meija... bij izlaidies puszviļus gultā Duomas I, 625. dūmi laižas puszviļus uz istabas vidu U. b. 127, 14.

Avots: ME III, 437

‡ silusks (Adj.) "?" Heidenfeld; Adv. silusku, = uzkumā (?): kuŗa izkapts bija s. - mugura augstāki kâ zuobi - tij ne˙maz nelīde Heidenfeld.

Avots: EH II, 487

svilums, s. svilt I.

Avots: ME III, 1159

til˜lu, Interjektion: tillu, tillu, tentelīti! VL. aus Ronneb.

Avots: ME IV, 189

tilu, tilum, Interjektion: tilu, tilu (Var.: tilum, tilum), buku, buku, sieviņ[u] vedu ve̦zumā BW. 27241 var. tilu, tilu, vagarīte...! 31445, 6.

Avots: ME IV, 190

uzcilus, Adv., locker, nicht fest anliegend Vīt.: ve̦lē̦na ir uzcilus AP., Bers.

Avots: ME IV, 321

I vailums: in Salis n. FBR. XV,63 mit aî ² .

Avots: EH II, 748

I vailums Salis n. U., vaiļums Salis, die Stelle im Boot, wo eine Planke über die andere hinübergreift Bielenstein Holzb. 609; vailuma galdi, diese Planken im Boot U., Bielenstein Holzb. 609. Ableitung mit -ums von einem aus dem Estnischen (vgl. estn. wailite "verschränkt, über einander" ) oder Livischen entlehnten Wort?

Avots: ME IV, 437

II vailums,

1) bunt Wollenzeug L., Bergm. n. U.;

2) ein Filzstiefel
(?) Pērse (vgl. russ. войлок "Filz").

Avots: ME IV, 437

‡ vilukšķi "?": uguns de̦gdama vē̦lusies pruojām ar ... lieliem vilukšķiem uz tuo vietu Pas. XV, 344.

Avots: EH II, 785

ziluguns, -s (als zil[a] uguns aufzufassen?), blaues Feuer: kur palika ziluguns? BW. 2221, 6.

Avots: ME IV, 721

‡ zilumbrùnči ² Saikava, ein blauer Frauenrock zum alltäglichen Tragen.

Avots: EH II, 807

zilumi Frauenb., ein Farbstoff zum Wäschebläuen.

Avots: ME IV, 721

zilumzâles, Indigo RKr. VII, 34: sveŗ kâ zilumzāles A. XX, 646. zilus kâ zilumzāles Kaudz. Izjurieši 8.

Avots: ME IV, 721

zilumzaļš: zilumzaļi dũmi kūp BW. 8905 var.

Avots: EH II, 807

zilumzaļš, blaugrün (?): zilumzaļas eglītes Janš. Mežv. ļ. I, 152.

Avots: ME IV, 721

ziluža, eine graue (?) Kuh Janš. Mežv. ļ. II, 307.

Avots: ME IV, 721

zvilus Nötk., Vīt., zvilu, Adv., (halb) liegend: Teodōrs guļ zvilus A. v. J. 1900, S. 489. atzveltnes krē̦sls... bija mīksts, lai varē̦tu kalpuot gudrībai sē̦du un zvilu Stari II, 34. zvilus kann der alte dat. s. (s. Le. Gr. § 736) eines part. prt. von zvilt I sein.

Avots: ME IV, 776

‡ atkailuôt,* entblössen: a. ruokas un ple̦cus Jaun. Ziņas v. 11. März 1929.

Avots: EH I, 145

‡ dailuonĩte, = dailulīte: tautu meita d. Celm.

Avots: EH I, 302

diluônaîns ,* schwindsüchtig: diluonaina sieviete Vēr. I, 1490.

Avots: ME I, 467

‡ diluonîgs, lungenkrank A. Brigadere Daugava v. J. 1928, S. 498.

Avots: EH I, 320

diluônis, diluôns,

1) eine auszehrende Krankheit:
kad bē̦rns kādu laiku nepieņe̦mas miesā un svarā, bet paliek vājš un itin kâ izdilst, tad teica, ka bē̦rnam diluonis BW.;

2) die Schwindsucht:
plaušu d., Lungenschwindsucht.

Avots: ME I, 467

diluoņslimnieks, der Schwindsüchtige.

Avots: ME I, 467

diluôt, abschleissen. Refl. -tiês, von vielem Umherschleissen sich abschleifen; sich ablaufen, sich abrennen Neik. n. U.

Avots: ME I, 467

gailuôt, refl. gailuôtiês Spr., glimmen, glühen: ceļinieks paņēma uogli un, tuo ar˙vien vēcinādams, lai tā gailuo un neizdziest, gāja laukā Etn. II, 170.

Avots: ME I, 585

ģiluode U. eine Schnur mit einem Gewicht an der Tür [Aus mnd. gelode "Gewicht"; s. Mikkola BB. XXI, 224.]

Avots: ME I, 699

[izčiluôtiês, zur Genüge plaudern.]

Avots: ME I, 722

izviluôt (mit -ll- zu lesen?) "izplūkt" Grünh. (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 496

nùogàiluôtiês, verglimmen Spr.

Avots: ME II, 783

nùosvailuôt "?": dedzināja zīmes citiem uz miesas ar karstu, nuosvailuotu dzelzi JK.

Avots: ME II, 863

nùoziluôt, tr., blau abfärben, blau machen: šis tumšums tuop caur saules gaišumu nuoziluots St.

Avots: ME II, 890

piluonis U., ein Blutgeschwür, Hundsnagel. Zu pilt; vgl. piepilt.

Avots: ME III, 217

pretdiluoņa* zâles, Medizin, Mittel gegen die Schwindsucht.

Avots: ME III, 387

šķiluojs, = šķilaîns 2: zirņi nav jāsēj ziemeļa vējā, tad tie ir šķiluoji Erlaa.

Avots: ME IV, 41

‡ *smailuôt, zu erschliessen aus nùosmailuôt (unter nùosmailinât).

Avots: EH II, 532

sviluoņa,

1): kas tad tev nu ir par sviluoņu (Eile)?
PV.; ‡

2) comm., ein Hitzkopf
Meselau, PV.

Avots: EH II, 618

sviluoņa Golg., Lubn., Eile: liela sviluoņa; Hitze Warkl.

Avots: ME III, 1159

sviluošs "?": puiši... sviluošām ce̦purēm BW. 12265.

Avots: ME III, 1159

sviluots, sviluošs, eilig Golg.: sviluots darbs, sviluoši darbi; vgl. sve̦luots.

Avots: ME III, 1159

svàiluôt ² Aiviekste, = kvē̦luot (glühen): uogles svailuo; s. auch nùosvailuôt; vgl. sveilêt.

Avots: ME III, 1141

tiluodas, s. tilaudas.

Avots: ME IV, 190

viziluôt U., = vizuļuôt.

Avots: ME IV, 631

‡ ziluonē̦ns Jaun. Ziņas 1938, № 160, ein Elephantenjunges.

Avots: EH II, 807

ziluonis, der Elephant. Erinnert an slav. slonъ dass.

Avots: ME IV, 721

ziluonkaũls LKVv. oder ziluoņkaũls, Elfenbein.

Avots: ME IV, 721

ziluôt (li. žiluoti "?" Miežinis),

1) blau färben
L., U.;

2) blau erscheinen, schimmern:
augšā... ziluot ziluo dzidras debesis Janš. Bandavā I, 98. viss dārzs ziluo (vor lauter blauen Blumen) Grünh. tik daudz (zileņu) uogu, ka ziluo vien Frauenb. pie apvāršņa... ziluoja... kalnu silueti Vēr. II, 152. vietām ziluoja ugunskuru vietas Jauns. Rupuča āda. pa starpām ziluoja bišu struopi Jauns. III, 287; "grau werden Nötk.;

3) prügeln
Zaravič.

Avots: ME IV, 721

aile, aila [in Meiran àila ^2], auch wohl aiļa MWM. VI, 389 (li. eilė die Reihe, Schicht, ailà J., ailià: iet),

1) die Reihe:
viņas puses uozuoliņi ailiņām saauguši (Var.: rindiņām) BW. 2803. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām ailiņām (Var.: ailītēm) 28128. divi ailas skuju klāju 24640,4. dzērves laižas ailē (Schwnb.). vispirms nuoliek vienu ailu (die Reihe) salmu Konv. ^1.

2) Der Gang
(cf. iela, die Strasse): uz apakšzemes pili varēja tikai pa apakšzemes ailu aiztikt LP. VII, 1326. zīlnieks palīdzēja tai pa aili pāri tikt LP. VII, 41. uguns liesma drusku augstāk tumšā ailā paceļas A. XIV, 213. [aile (Bersohn) = starpa starp salmu uzcirtumiem klājienā piedarbā].

3) aile od. iela, eine Reihe von 2 oder 3 in nicht grosser Entfernung an einander geschobenen Darrbalken
A. X, 1, 307 [nach Bugge PBrB. XXI, 422 hierzu auch norw. dial. eil "rinnenförmige Aushöhlung". Hierzu wohl auch ailis 4].

Kļūdu labojums:
die Reihe = die Reihe, die Schicht
ailu (die Reihe) salmu = ailu (die Schicht) salmu

Avots: ME I, 12, 13

aile, aili, ilu">ailu, Interj., oft vor d. Nom. u. Acc. exclam.: aili, manu skaņu balsi! BW. 373; 370; aile, manu sēru dienu J. K. I, 75. ailu, ailu, mans brālītis jems rudeni līgaviņu BW. 13766.

Avots: ME I, 13

àizaûst,

1) auch Saikava;

2) : aude̦kla galus vari ar zilu dziji aizaust Oknist. ‡ Refl. -tiês, versehentlich gewebt werden:
svītra man aizaudusies par tālu Bauske.

Avots: EH I, 7

‡ àizdilt,

1) bis zu einer gewissen Stelle verschleissen, abnehmen, kleiner, dünner werden:
aizdiļusi jau līdz pusei Heidenfeld, Lems.;

2) anfangen zu verschleissen, abzunehmen, dünner, kleiner zu werden:
svārkiem e̦lkuoņi jau aizdiluši Bauske, Gr. - Buschh., Warkh. ratiem ass aizdilusi ebenda,

Avots: EH I, 18

àizmugura, -re, das, was hinter dem Rücken ist: nuo klinšu bluķu aizmugurēm kūpēja augšā balti sniega putekļu mākuoņi. Gew. im Gen.: ka tu man vairs šādu aizmuguras (heimlich, unerlaubt) ceļu nestaigā! A. XVIII, 5; aizmuguras oder aizmugurisks spriedums, Verurteilung in contumaciam Str.; cf. aiz muguras aprunāja mani BW. 8815, Adv. àizmuguris, hinter dem Rücken, hinterwärts, nach hinten hin: zuobuojās aizmuguris A. XI, 56. aizmuguris gan šāvis, tuomē̦r nuošāvis LP. II, 19.

Avots: ME I, 41

‡ àizpilt, eiternd anschwellen (mit l˜ ) Dunika, (mit lˆ ² ) Kal., O. - Bartau: pirksts nuo iedūrušās skabargas aizpilis (= aizmilzis) PS. pirksta aizpilums uztrūcis Dunika, Kal.

Avots: EH I, 42

àizsar̂gs, f. àizsar̂dze,

1) der Beschützer:
es e̦smu aizsargs šai ciltij;

2) alles, was Schutz bietet:
aizsargu brilles, Schutzbrille, aizsarga dambis Tēv., aizsargu muita, Schutzzoll A. XI, 472. daži izpilda aizsarga organa vietu A. XII, 315; atrast aizsargu (prophylaktisch) puoti pret diluoni Vēr. I, 608. apgāzts katls tē̦vu tē̦vu laikuos nuoderēja aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472; ce̦pure - izpildīdama savu aizsardzes uzde̦vumu Vēr. I, 1456;

3) der Schirm:
lietus aizsargs. gulta aiz orientāliešu aizsargiem MWM. IX, 13.

Avots: ME I, 48

‡ àizsil˜t, warm werden: zeme vēl nav aizsilusi Stenden. aizsilis piens sāk skābt. viņš dusmās aizsilis (erhitzt).

Avots: EH I, 47

àizsvil˜t, anfangen zu glimmen, zu brennen, erröten: viņš aizsvila līdz ausu galiem MWM. X, 837. paliku kâ aizsviluse Fallijs, Krēslā 33. Refl. -tiês, anfangen zu brennen, zornig werden: ausis tā kā aizsvilstas A. XX, 164. kaimiņš aizsvilās A. XIV, 1, 54.

Avots: ME I, 54

‡ alumis, in der Verbind. ilu alumis"?": (suņi) riedami un ķiukdami ilu alumis kâ traki bruka mums virsū Janš. Mežv. ļ. I, 392.

Avots: EH I, 68

I ap, 3): die Übersetzung von puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot ist zu verbessern etwa in: von dem (vielen) Reden über die Mädchen hat sich die Zunge des Burschen abgeschliffen (abgenutzt) J. Al.; ‡

4) bezeichnet, dass die Tätigkeit sich auf mehrere Objekte bezieht:
brauce ap visiem dakteŗiem, zu vielen - eig. allen - Ärzten Kaltenbr.

Avots: EH I, 70

I ap (li. apiẽ, apr. ep-), Präp. mit dem Acc.;

1) local um:
zeme griežas ap sauli. viņš apsēja kaklautu ap kaklu. senāki bij ik ap pilsātu mūŗi. Zur Hervorhebung, dass ein Gegenstand von einem anderen ringsum umgeben ist, dient apkārt, visapkārt;

2) da
ap nicht einen bestimmtem Punkt, sondern den Umkreis eines Ortes bezeichnet, dient es vielfach zur Bezeichnung ungefährer Ortsangaben: tā runā ap Je̦lgavu, ap Rīgu, so spricht man in der Gegend von Mitau, Riga. Bei Mass-, Gewicht und Zeitangaben drückt ap stets nur das Ungefähre aus: ap divi pē̦di gaŗš, ungefähr 2 Fuss lang, ap seši mārciņi smags, ungefähr 6 Pfund schwer, ap deviņi gadi ve̦cs, ungefähr 9 Jahre alt, ap pulksten septiņiem, ungefähr um 7 Uhr; ap vakaru, gegen Abend, ap pusnakti, um Mitternacht, ap lieldienām, um Ostern;

3) im Volksliede findet man noch recht oft bei den Verben des Sprechens den Gegenstand der Rede durch
ap ausgedrückt, wie im Litauischen durch apiẽ, wobei wohl der Gegenstand als von allen Seiten besprochen vorzustellen ist: puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot BW. 8285, dem Jüngling ist die Zunge eingeschrumpft, weil er (soviel) über die Mädchen spricht. ap sevim vien dziedāju, ap saviem bāliņiem BW. 956 p. brīnums bija, brīnumiņš ap tām muižas meitiņām Ltd. 1735 [Vgl. Le. Gr. § 501].

Avots: ME I, 71

apcìrknis PS., apcir̃knis C. (ap + cìrst),

1) ein kastenähnliches, aus einem Bretterverschlag bestehendes Fach in der lettischen Kornkammer, der Kleete, Kornkasten,
in Ober-Kurl. aruods genannt: nabagam pavasarī visi apcirkņi tukši;

2) auch sonst ein Fach, eine Abteilung zur Aufbewahrung verschiedener Gegenstände:
naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082. siena šķūnis jau apcirknī pilns Vēr. I, 257;

3) übertragen wie das deutsche Schrein:
dvēseles apcirkņuos, im Schrein der Seele. visi mūsu ievē̦ruojumi mīt mūsu apziņas apcirkņuos DJ. II, 74; ziņu apcirknis, die Nachrichtenrubrik in einer Zeitschrift Vēr. II, 254. nuo apputējušiem senatnes apcirkņiem viņš iznesa un atdeva jaunajai pasaulei neievērībā pame̦stās garīgās mantas Vēr. I, 1289;

4) Brunnenbrüstung:
stipriem gruodiem izbūvē̦ta aka, ar augstu apcirkni virsū Druva III, 9 (Saul.).

Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu streichen ist der Satz): naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082.

Avots: ME I, 79

apdilt, abgenutzt, abgetragen, abgeschluffen werden: apģē̦rbs tāds apdilis Deglau. nazis apdilis, tuo es e̦smu apdilusi dzirdē̦dama, das ist mir lange nichts Neues mehr Biel. n. U.

Avots: ME I, 81

apduõms und apduõma, Bedacht, Überlegung, Nachdenken: muļķis bez lieka apduoma (bez liekas apduomas A. XIX, 33) nuojūdza zirgu LP. VI, 406; bez kādas apduomas Lautb. V. X, 429, bez apduoma A. XIII, 373, ohne sich lange zu besinnen; pēc īsas apduomas, nach kurzem Bedenken. tāds iedalījums prasa daudz apduomas SDP. VIII, 18, solch eine Einteilung erfordert viel Überlegung und Vorsicht. vai tev apduomas? Neik. 3, bist du bei Sinnen? māmiņ' bija gudra sieva, tavu muļķu apduomiņu BW. 25266, 6. Sprw.: nestrādā bez apduoma. strādā ar apduomu. runā ar apduomu. bez apduoma krīt nelaimē, ar apduomu nāk svētība.

Avots: ME I, 83

apmàkt, tr.,

1) sich bemächtigen, in seine Gewalt bekommen, Besitz ergreifen von etw., überwältigen, befallen:
bijis tīri kā apmākts nuo nere̦dzē̦tiem brīnumiem LP. IV, 233. lampas gaisma caur mēneša stariem it kā apmākta Aps. rijas bijušas nuo spuogiem kā apmāktas LP. III, 107. nu viņš sapratis, ka burvji viņu apmākuši LP. V, 3. miedziņš mani apmāca BW. 9243. zilu debess velves maliņu tie (padebeši) nespēj apmākt Liew. 6, den blauen Rand des Himmelsgewölbes vermögen die Wolken nicht in ihre Gewalt zu bekommen, d. h. bedecken, bewölken. Part. apmācis, gew. apmācies, bewölkt, trübe: šuodien diena apmākuse BW. 16045. Refl. -tiês (dial. apmâcîtiês ² Kand.), von Wolken überzogen werden, sich bewölken: debess sāk apmākties; auch laiks apmācas, das Wetter wird trübe; apmācies (apmâcijies Laut. L. 42) laiks, trübes Wetter bei bewölktem Himmel. tē̦va vaigs apmācas Baltpur.

Avots: ME I, 105

aprept, auch aprepêt und aprẽpêt C., AP.,

1) (auch aprẽpêt) zur Heilung bewachsen, benarben:
vāts jau aprepējusi PS. kaula lauzums, brūce sāk aprept. ābelei iegriezums jau aprepis A. X, 1, 417. kad asinis apstājas un sakalst, tad saka: asinis aprep Dobl.;

2) schmutzig sein, vor Schmutz bersten:
bē̦rnam kājas, ruokas nuo melnumiem apre̦pušas JKaln., A. X, 1, 417. kājas jau gluži aprepējušas, i. i. netīrumi, me̦lnumi jau ieauguši ādā C.;

3) tr., verstocken (Glück):
aprepē šuo ļaužu sirdi Jes. 6, 10. Refl. -tiês, verstockt werden: tie citi ir aprepējušies Röm. 11, 7.

Avots: ME I, 115

‡ aprìebinât, (zur Heilung) bestreichen und besprechen machen KatrE.: a. ruozi, lai vairs neaug.

Avots: EH I, 110

apsil˜t [li. apšìlti], intr., etwas warm werden: daudz maz apsila Apsk. I, 261. apsiluša meža malā Jauns. M. dr. 102.

Avots: ME I, 120

apspriêst, ‡

3) = nùospriêst 1, beschliessen: apspriež kāzas turpināt Pas. II, 15. apspriež citur apmesties V, 431; ‡

4) a. krāsnij sprieslus Siuxt, den Ofen mit einem Gewölbe überdécken (umspánnen);
‡

5) "= apspraust" (?) Bauske: a. svārkus. ‡ Subst. apspriêdums, eine abgeschlossene Beurteilung, das Gutachten.

Avots: EH I, 116

apstràdât, tr.,

1) bearbeiten:
laukus, zemi; bearbeiten, verprügeln, mit dem Zusatz: zilu, me̦lnu. Refl. -tiês, seine Arbeiten beendigen: tu esi apstrādājies MWM. VII, 133. apstràdãjums, die Bearbeitung: zalkša līgavas vielas apstrādājums A. III, 569.

Avots: ME I, 127

apšuva (li. apsiuvà), -e, auch apšuja BW. 13284, 1, apšuvums, der Bräm, Besatz am Kleide, Saum: kakla iegriezums apšūts zilu vai me̦lnu apšuvi Etn. IV, 109. kurpes - sudrabiņa apšuvām BW. 5707. apšuvums ist auch eine Fenstereinfassung.

Avots: ME I, 130

apsvil˜t (li. apsvìlti), ringsum angesengt werden: mati nebij apsviluši Psalm. 3, 27. burvis, lai gan apsvilis, tuomē̦r dzīvs JK. skrien kā apsvilis.

Kļūdu labojums:
Psalm 3, 27 = Daniel 3, 27

Avots: ME I, 128

apzilis, -uša [li. apžìle̦s, zum Inf. apžilti], blau umflort: pret apzilušām tālēm Jauns. Druva I, 1209.

Avots: ME I, 137

‡ apzvilt, sich lagern (vom Getreide, perfektiv) Kalz.: labība apzvilusi.

Avots: EH I, 128

ar,

1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;

2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;

3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:

a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;

b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;

c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]

Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7

Avots: ME I, 139, 140

aruõds [li. arúodas],

1) bei den Hochletten ein Fach, eine durch Bretter eingeschlossene Abteilung in der Kleete, der Kornkasten, wofür sonst
apcirknis: par aruodu rudzi bira BW. 3876;

2) seit Kronw. das Fach, das Gebiet in Wissenschaft, Kunst, im Handwerk.
[Nach Būga KSn. I, 72 zu einem arūs "Getreide", pr. acc. s. arrien, lat. arvum, gr. ἄρουρα "Ackerland" und somit zu ar̂t "pflügen". Aus dem Baltischen entlehnt sind wahrscheinlich weissr. аруд "засѣка" und d. dial. arrłde bei Frischbier "ein Fach in einer Schüttung".]

Avots: ME I, 142

‡ atcilˆt ² (li. atkìlti "übersiedeln") Wandsen,

1) sich von neuem emporheben:
veldē sagāztie rudzi jau atciluši;

2) mīkla atcilusi, der Teig ist (wegen der schlechten Qualität der Hefe) wieder zusanunengesunken.

Avots: EH I, 137

atdaļa, die Abteilung: vīriešu atdaļās Kaudz. M.

Avots: ME I, 153

atradi, Infl. für aruodi n. U. [Aus r. отряды "Abteilungen"?]

Avots: ME I, 183

[atzilt "?": visi... uozuoliņi pret ziemeli atziluši (Var.: atzīluši, saziluši, nuolīkuši); vienam kāpu galiņā, visus griezu launagā BW. 30424 (aus Goldingen). rudzi atziluši Wandsen; cf. atzīlis.]

Avots: ME I, 212

baîl, angst: kauns man ļaužu, bail māmiņas BW. 9328 (bails 9329). man paliek(as), (sa)metas bail, mir graut es, ich werde von Furch ergriffen. tāds milzis, ka t iri bail. Sprw.: kam bail nuo ienaidnieka, tas nav drauga pelnījis. Mit abhängigen Infin. od. ka: bē̦rnam bail tumšā istabā iet. man bail, ka tik viņš mani nepiekrāpj. [Wohl aus * bailu = li. bailù "страшно", Neutralform zu bailùs "furchtsam".]

Avots: ME I, 250

baîļuôt, tr., ängstigen, in Furcht setzen: ka nav neviena, kas mūs baiļuo Aus. I, 31. Aktiv ungew.: gew. refl. baiļuoties, sich ängstigen, sich fürchten: zē̦ns sāka baiļuoties LP. V, 225. mana sirds baiļuojas par visu Kaudz. M. meitene jau baiļuojusies no viņa, ka ka šis tā uzmācas LP VII, 669 [Bei Glück dafür mehrfach bailuoties V Mos. 7, 21; 28, 66; 31, 6; Micha 1, 8 u. a.]

Avots: ME I, 251

beñdele [anscheinend aus mnd. bendel "Binde"],

1) der die Sparren verbindende Querbalken, der Hahnenbalken:
ķē̦ms apķēries ap spāŗu bendeli LP. VII, 42;

2) die Schicht, die Abteilung des Heues od. Getreides,
gew. panta genannt: pats kāpšuot uz bendeli LP. VI, 19; A. X, 2, 536.

Kļūdu labojums:
42 = 428

Avots: ME I, 279

‡ bĩlãde Dunika, OB., (mit î ² ) Kal., eine kleine Abteilung im Aussteuerkasten: meklē tādu uoša lādi, kam deviņas bīlādītes! BW. 34043, 3; bilādīte, ein Schmuckkastchen Gramsden. Aus mnd. bitade dass.

Avots: EH I, 223

blãvs [Nabben, Roop],

1) bläulich, fahl, matt, unentschieden:
blāvi ziedi; [blāvas (= bālganas, nenuoteiktas krāsas) drēbes Treiden; blāva (hellgrau) migla Wolgunt]; blāvs gaišums, [blãva gaisma, Dämmerlicht PS., Ruj.]; blāva debess; blāva, zili pe̦lē̦ka leja MWM. IX, 613; uogles meta uz grīdu blāvu spīdumu. [kad cilvē̦ks ilgi slims gulējis, tad viņam ir"blâvas ² "(= neskaidras) acis Stuhrhof.] blāva acs, ein Auge, wo das Weisse zu sehr hervortritt Dond. zilum blāva tu, Anniņa, bläulich fahl BW. 20129, 2; zila, blāva mūs māsiņa BW. 24339, 1. Rainis gebraucht das Wort blāvs in der Bedeutung "zart": blāvas krūtis, zarte Brust. Adv. blāvi: tie e̦ze̦rs zibēja blāvi, te tumsdams, te zalguodams Sudr. E. ē̦nas iet pār viņa blāvi bāluo ģīmi Druva I, 977. [Nach Prellwitz BB. XXV, 285 und Persson Beitr. 31 wohl entlehnt (aus mnd. blaw "blau, dunkel", woher wohl auch li. blāvas "палевый, половой" E. ).]

Kļūdu labojums:
mūs māsiņa = mūs[u] māsiņa

Avots: ME I, 312

‡ II bresme, der Brathsen (abramis brama L.) Sassm.; bresmes maukas bērns, der Bleier (leuciscus rutilus) ebenda. Aus mnd. bressem.

Avots: EH I, 240

čãkarains, bauschig, knorrig: saule... strādāja, bāgātīgi apveltīdama vainadziņiem ziluo vizbulīti, čākarainuo pureni LP. I, 172.

Avots: ME I, 408

čalu, Interj., gew. in Verbindung mit čilu: nu iet čilu, čalu, jetzt wird gehörig durcheinandergeschwatzt, jetzt geht das Geschwätz los. knipu, knapu kurpes gāja, čilu, čalu juostas gali BW. 5726, 4.

Avots: ME I, 402

cũkaste, die Wurzel einer Pflanze: cūkaste derīga pret cūku ziluo jeb sarkanuo slimību Sassm.

Avots: ME I, 398

daĩlinât [Nigr.] (li. dáilinti "verzieren"), zierlich, anmutig, schön machen: daila bija sērdienīte, kas tuo dailu dailināja? BW. 4460. dailinājums, die Verzierung.

Avots: ME I, 431

dails (unter dàiļš),

1): auch (mit aĩ) Gramsden n. FBR. IX, 102, (mit ài ² ) Sussei n. FBR. VII, 143, Lös., (mit aî) Erlaa n. FBR. XI, 11; ‡

2) gross
(mit ài ² ) Zvirgzdine: sivē̦ni jau daili izauguši; ‡

3) dàils ² laiks, lange Zeit
Bērzgale, Cibla. Subst. dailums (unter daiļums): maguones dailumā BW. 10030 var. kas nuo meitas dailumiņa 6657 var.

Avots: EH I, 302

dàiļš [C., daĩļš Nigr., Ruj., Walk, Neuenb., Tr., Salis], daîļš ² Kand., [Pl.], daĩls [Rutzau n. RKr. XVI, 124 ^2, O. - Bartau], daîls (Linden in Kurl., Ogershof), zierlich, nett, niedlich, anmutig, hübsch, schön: dailu rāvu ābuoliņu BW. 17089. kas... nuo daiļa augumiņa 6559. lai ce̦p daiļi kukulīši 8117. sukā savus daiļus matus 14132. nav ne˙viena daiļa puiša 10983. augat, mani daiļi zirgi 15905, 11. daiļu dziesmu es dziedāju 563. skaista piere, daiļa mute od. daiļa mēle 10975. te nu mana daiļa ruota 15932, 4. aug man daiļa līgaviņa 15905, 4. daiļa, skaista tautu meita 5400, 1. skaista meita, daiļa meita, tā bij puišu vīlējiņa 6885. - daiļam daiļa indeve LP. III, 40. viņa izskatījās daiļa kâ eņģelītis Grünberg. Adv. daiļi, daili: daiļi dziedāt BW. 204, jāt 6646, spēlēt 13646, 17, pastaigāt 6770, tecēt 13730, 27. brūnītis galvu daiļi ne̦s 13838. Nebst li. dailus "zierlich", [neutr. daĩlu, am ehesten zu ai. dīdēti "scheint, leuchtet", gr. δέατο "schien", schwed. tīra "leuchten", (vgl. auch le. dairīties "umhergaffen" ), norw. tīr "Glanz", an. tìrr "Ehre, Ruhm"; dagegen nach J. Schmidt Vok. II, 486 f. und 418 zu ae. til "tauglich, gut", got. gatils "passend" u. a.].

Kļūdu labojums:
dziedāt BW. 204 = dziedu BW.224,11

Avots: ME I, 431, 432

daĩļums, dailums [li. dailumas], die Zierlichkeit, Niedlichkeit, Schönheit: upe, upe, meita, meita, abas vienu daiļumiņu.

Avots: ME I, 432

dalĩba, dalĩbas [li. dalýbos "дѣлежъ"],

1) die Teilung:
briedi, briedi, lāci, lāci, iesim meža dalībās. klētī tur dalībiņas ar ve̦ciem brūtgāniem BW. 16878, 2. nāc, Laimiņa, dalībās 16411;

2) das Teilhaben, der Anteil:
vai ir mums vēl dalība mūsu tē̦va namā I Mos. 31, 14. vai par tuo tev kāda dalība (gew. daļa) LP. VII, 823;

3) die Teilnahme:
Tenis klausījās bez lielas līdzcietības un dalības Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
dalība, dalības... 1) die Teilung = 1) dalības, die Teilung; der Streit, Zank

Avots: ME I, 435

dalît, -u, -īju (li. dalỳti), tr.,

1) teilen:
tē̦vs ar dē̦lu zemi dala Ltd. 1179. dali, māmiņa, manu tiesu BW. 16402. dabūjām rieksta kuolu, tuo uz pusi dalījām 3635. kārtis dalīt. brūte dalīja savu pūru, die Braut verteilte die Geschenke. Sprw.: kāda tē̦vuzeme gan tiem jādala;

2) dividieren:
dali seši ar divi. Refl. -tiês,

1) sich mit der Teilung beschäftigen, sich teilen:
šķir,amies mēs, māsiņas, kuo tik ilgi dalāmies BW. 17597. divi nelieši dalījās gar tuo manu augumiņu BW. 9474. es dabūju tuo meitiņu, kur puisē̦ni dalījās 15305. es dalīšuos tavā liktenī Vēr. II, 147;

2) von statten gehen:
kad es gāju druviņā, druvas darbi dalījas BW. 8038. dalāms, teilbar; dalīšana, das Teilen, die Teilung, Division; dalītājs, der Teiler. Zu daļa.

Kļūdu labojums:
sich teilen = sich teilen; zanken, streiten

Avots: ME I, 435

damest, ‡

2) ein wenig bezahlen, vergüten
Kaltenbr.: jam saimnieks vis damete. cik damesi par tuo darbn? Refl. -tiês, ‡

2) überfallen (von einer Krankheit):
dame̦tas diluons Kaltenbr.

Avots: EH I, 306

‡ de̦gzna Matkuln (?) "apde̦ga, de̦ga, izde̦ga, ilurns%20maz%C4%81k%C4%81%20m%C4%93%CC%A6r%C4%81">svilurns mazākā mē̦rā".

Avots: EH I, 314

dẽ̦kla [Ronneb.], dẽklis, ein anzuschweissendes oder angeschweisstes Stück Stahl od. Eisen: par dēkli sauc tē̦rauda vai dzelzs daļu, kuŗu pieliek (uzdēj) nuodilušiem cirvja zuobiem vai arī nuodilušiem lemešiem.

Avots: ME I, 462

dielinš, = dalība PK. n. U. (Aus mnd. dēlinge "Teilung".]

Avots: ME I, 481

dil˜t [Wolmar, PS., Serbigal, dìlt C., Jürg., dilˆt AP., dilˆt ² Līn., Tr., Bl., Salis, Ruj., Dond., Nigr., dìlt ² Nerft, Kl., Preili], dilstu od. de̦lu, dilu (li. dìlti od. dil˜ti),

2) verschleissen, sich abtragen:
drēbes, zābaki dilst;

2) abnehmen, mager, kleiner, weniger werden:
mēnesis dilst. tē̦vs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 983. maizīte dilst dilstamuo JR. V, 93. sniegs krietni dilis. kviekšana dila vien, dila vien tievāka kâ urkstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe;

3) dünn, stumpf werden:
nazis, pakavs dilst, diltin dila vaŗa dzirnus, man varīte augtin auga BW. 8229. stilsti, dilsti, kumeliņ, uz tā balta le̦dutiņa 14488, 5. de̦lamā kaite, die Schwindsucht. [Nach Fick Wrtb. I ^4, 456, Persson Beitr. 575 f., Walde Wrtb. ² 239 unter dolō und Boisacq Dict. 161 zu daļa, dalît, ai. dálati "birst", la. dolāre "behauen" u. a.]

Avots: ME I, 467

dìmdêt [Wolmar, PS., C., Salis, Ruj., dim̃dêt Tr., Nigr., Jürg.], -u, -ēju, dröhnen, tosen, gellen: nu brauc, ka zeme dimd. dimd, dimd pūriņš pa silu ve̦duot BW. 16723. sasalst e̦ze̦rs dimdē̦dams. ausis dimd, die Ohren gellen. Refl. -tiês, gewaltig, stark dröhnen: kas mežã klaudzējās? kas tik dikti dimdējās? BW. 2744. dimdējās dzirnaviņas 8012. Subst. dimdiens, das Getöse. [Zu dimt.]

Avots: ME I, 468

divdalība ,* Zweiteilung, Zweiteiligkeit: rindas divdalība RKr. IX, 103.

Avots: ME I, 471

II duona, gew. Pl., auch duones [Bielenstein Holzb. 321], duoni U., [duõnas Ruj., Jürg.],

1) die Kimmen, Zargen:
tīnītes dibins ar visām duonām Līb. Pūķis 55. iekuodās ar zuobiem mucas duonā Etn. IV, 154. duoņu dūcis od. nazis, ein Schnitzmesser, mit dem man die Kimmen ausschneidet Ruj., U. ;

2) der Boden eines Gefässes, Fasses
Krem., U., Ruj.: laiviņu ieve̦lk upītes galā, lai le̦di neē̦d viņas duonas Stari II, 43 ;

3) Rand von Tellern, Töpfen
PK. n. U. ;

4) eine in die Kammlade gelegte Rinne:
ja šķiets par smalku vai mustavu rene par daudz izdilusi, tad ieliek mustavu renē duoniņas, t. i. tādu renīti, kuŗa mustavu renē stingri stāv un satur arī šķietu Nerft ;

5) rijās pie krāsns pietaisa sānuos mūrīti ; tuo vietu, kur ze̦mākais mūris ar krāsni satiekas, sauc pa duonu, duoni Druw.

Avots: ME I, 534

drikte, drikts, -s,

1) die Achse der Spule des Spinnrades
Kand., Krem.;

2) driktīte, driktītis U., Schwungholz am Fusstritte eines Rades, z. B. beim Spinnrade, dadurch das Eisen bewegt wird;

3) das Schraubengewinde
LKVv.;

4) Hängen, Federn
Naud.: tam jau driktis izdilušas (= tas jau vienmē̦r pe̦rd);

5) driktes, die Zähne am Kammrade
U.

Avots: ME I, 499

drimêt,

2): šie zābaki maz valkāti; tie nav vēl i[r] drimējuši (nevar manīt, ka tie diluši) A.-Sehwanb.

Avots: EH I, 334

dubra,

1) ein Sumpf, Moor
Lubn. n. Etn. III, 1;

[2) dubras, ausgefahrene Grüfte auf Wegen
Mar. - Zu dubļi. Fraglich ist die Zugehörigkeit von] dubras [Var.: labas, guobas] zemes arājiņš BW. 14425, 4 var. [Der Zusammenhang spricht dafür, dass hier von einem guten Boden die Rede ist; vielleicht also von einem Adj. * dubrs (etwa: reich an schwarzem Humus; vgl. ir. dub "schwarz"). Dazu eine Mitteilung aus Schujen: "dubra (Adj. od. Subst.?) zeme = auglīga, stipra māla zeme".]

Avots: ME I, 509

‡ dūciņas, die Tränen, das Weinen (?): pilu, pilu, d., ragutiņas spēlē... BW. 2180 (Kinderreim. womit man ein weinendes Kind beruhigt). - Vgl. dũka I 4.

Avots: EH I, 345

dusulis (li. dusulỹs "Engbrüstigkeit"),

1) Engbrüstigkeit, Asthma, Schweratmigkeit
[Bers.] (oft bei der Schwindsucht); oft = iluonis">diluonis, die Schwindsucht: viņš dabūja caur dusuli nāvi Lautb.;

2) der Husten
Katzd.; gar,ais dusulis od. kāsus, der Keuchhusten;

3) der keuchet
Manz.; der Engbrüstige Mag. II, 3, 118. vārgie gara dusuļi U. b. 110, 55; [ einer, der fortwährend hustet U.];

4) ein Pferd, das den Bauchschlag hat
U.

Avots: ME I, 522

dzieva: auch Gramsden n. FBR. IX, 102 3 (mit iê ² );

1): vai tā ir dz.?- tāda dz., tas ne˙kā nav (man hat nichts von so einem Leben)
Grob. būt savā dzievā, ein selbständiges Leben (mit eigenem Haushalt) führen ebenda; ‡

2) die Arbeit, Beschäftigung; die Anordnung, Binteilung der Arbeiten:
tāda jau nu ve̦cu cilvē̦ku dz. ir Gramsden. tā nav ne˙kāda dz., die Arbeit ist nicht richtig angeordnet Dunika. viņš dzievā zemes dzievu (verrichtet die Landarbeit) Grob. tã tã vieglākā dz., so ist es am leichtesten zu verrichten ebenda.

Avots: EH I, 364

gãgât, - ãju [=slav. gagati "schnattern"], gãginât, gaginât, gaģinât Līg. [aus li. gagénti dass.?], intr., schnattern, schreien wie Gänse, Schwäne: zuosis gāgā Etn. II, 51. zuosē̦ns gāgināja LP. VI, 247. putni gagināja Stari I, 78. spē̦lē̦dami un gaģinādami pa silu skrēja gulbji un mežzuosis Vēr. II, 1035.

Avots: ME I, 616

gaîlis, Demin. gaîlîtis, gaîlē̦ns, verächtlich gaĩlelis [Līn.],

1) der Hahn:
Sprw. kad gailis dzied vakarā, tad cilvē̦ki maldās. strādāt strādā kâ zirgs, ēdin ē̦d kâ gailis. gailis nuominis vērsim kāju od. mēli. viens pats gailis daudz vistu valda. kuo lielies kâ gailis uz sē̦tas od. uz sūdu čupas od. laktā? ar gaili mājas nevar uzņemt, ar zirgu nevar nuolaist. ne gailis nedziedās, keiner wird darüber wissen;

2) alte, beliebte Einteilung der Nacht nach dem Hahnenschrei:
gaiļu laiks, die Zeit des Hahnenkrähens Mar. n. RKr. XV, 114. piecēlāmies rīta agrumā - gaiļuos, pirmajuos, uotrajos, trešajuos gaiļuos, priekš gaiļiem; nuo gaiļiem līdz vakaram. līdz pat gaiļu laiciņam (Var.: līdz rītam, līdz gaiļiem) BW. 16832. pirmā gailītī (d. Sing. ungew. st. pirmuos gaiļuos) 6787;

3) als Symbol des Feuers - in vielen Rätseln - das Feuer:
sarkans gailis uz jumta tup RKr. VII, 1249. ze̦lta gailis daiļi te̦k (= uguns skalā) 1254. sarkans gailis bedrē dzied (uguns krāsnī) 1257. jumtā ielaist sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;

4) e̦ze̦ra gailis, = dumpis U., meža gailis, ="mednis ar sarkanu seksti" Jauna raža IV, 84. jūŗas gailis, der Kampfhahn (machetes pugnax)
RKr. VIII, 96: agri dzied jūŗas gaiļi, es agrāk piecēluos BW. 13250, 21. rāmīts gailis, der Kapaun; juoku od. spuogu gailis, der Spassvogel LP. I, 184, VI, 495; vakara gailis BW. III, 1, S. 47, ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss; žagaru gailis, Hahnrei St., ein leichtsinniger, prahlerischer Mensch A. XII, 869;

5) der Hahn am Flintenschlosse:
gaili atvilkt, nuolaist, der Hahn spannen, abdrücken;

6) die letzten Balken im Giebel
B. Vēstn.;

7) gailīši, gailītes, auch gaiļi, = gailenes U.;

8) gailīši, die obersten Strohbünde beim Decken des Daches:
gailīši ir kūļi, kas nāk pēc vistiņām uz jumta Grühn.; labības gailīši, lema cyanella Mežuos un ārēs 19;

9) gailīši, gaiļi, die Klumpen saurer Milch in der Grütze, in den Molken, Nachbleibsel, Klumpen der gewärmten Milch in den Molken
Trik., Smilt., [Ronneb.], Serben, Oppek., Erlaa, U.: gailīši - putrā rūgūša piena vai krējuma kunkuļi Smilt., [Trik.], Adsel. arī biezai putrai virsū liktuos, smalki sagrieztuos un izce̦ptuos gaļas gabaliņus sauc par gailīšiem Adsel. A. XII, 869. [Wohl eher nach Jagić AfslPh. VIII, 144 eine Koseform mit l gegenüber li. gaidỹs (wie brãlis neben apr. brāti) als unmittelbar von der Wurzel von ai. gāyati "singt"abgeleitet; vgl. dziêdât.]

Kļūdu labojums:
ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss = der Inhaber eines bestimmten Ehrenamts auf Hochzeiten, der scherzweise dabei auch die Rolle eines "Hahns" spielt

Avots: ME I, 584, 585

I gails, ‡

3) glühend, glimmend
(mit ài ² ) Lettg.: gailas uogles; ‡

4) "?": g. mežs Lixna (vgl. gails I 2 und gails II). ‡ Subst. gàilums ² Lettg., der Glanz.

Avots: EH I, 377

I gaušņa, ‡

2) "= gaũša I" (nach Mitteilungen von Schülern) N.- Peb.

Avots: EH I, 388

gavilêt, - ẽju, gaviļuôt, gavulêt, - ẽju, gavuļuôt, intr.,

1) jodeln, namentlich auf der Hütung, jauchzen:
klausās mans arājiņš, ka es sē̦ri gavilēju BW. 492. jauni puiši upmalē jautras dziesmas gavilē 514. ve̦ci puiši gavilēja uz jaugām meitiņām 889. gaviļuo, tu māsiņ! 244. ik˙vakarus gavulēja 2374. vai nu˙pat tur kāds negavuļuoja? Niedra;

2) vom Gesange der Nachtigal.
- Im VL. kommt das Präs. gavilu st. gavilēju vor: kâ tie gauži negavil BW. p. 711; BW. 537; part. prs. act. gaviluot BW. 29147. [Wohl zu gaura I; s. Walde Wrtb. ² 335 unter gaudeō und Trautmann Wrtb. 81.]

Avots: ME I, 614

gāžuôtiês, ‡

2) "gähnen"
(??) N.- Peb. nach Mitteilungen von Schülern.

Avots: EH I, 391

ģilas, ģili, ģilens, ģiluotas, Pferdegeschwür, die sich wie Erbsen zwischen Fell und Fleisch setzen St. [Wohl als ein Lituanismus zu li. ģilė˜ "Eichel" u. a.; s. Zubatý AfslPh. XVI, 424.]

Avots: ME I, 698

ģiltene, [ģiltine Nerft, Wessen], gew. ģiltenis Bers., Lös.,

1) das Totengerippe, Skelett
St.: izdiluse kâ ģiltene LP. VI, 986;

2) ģiltenis, ein abgezehrter Mensch
Stockm. n. Etn. I, 90;

3) [ostle. džiltine ² Warkh., der personifizierte Tod;]

4) ģiltene, eine verlarvte Person, die den Tod vorstellt
Kurl. n. U. Aus li. giltinė˜ "Todesgöttin, Tod" [dies nach Būga Aist. Stud. 161 dissimilatorisch aus * gintinė (vgl. le. ģindenis?), das zur Wurzel von dze̦nu "treibe" gehöre].

Avots: ME I, 699

gleins od. glèinis ² [Kreuzb.], mehrere zusammengebundene Balken - eine Abteilung des Holzflosses: gleinā ir apmē̦ram ap 50 baļķu kuopā siets, un visā pluostā mē̦dz būt pa 4 vai 5 līdz 6 gleini viens pie uotra galeniski savilkti Konv. ² Etn. IV, 61, [Bielenstein Holzb. 624. Zu li. gleità "ряд, шеренга"

Kļūdu labojums:
Konv. ² = Konv. ² 3217

Avots: ME I, 624

guõļa [Bl., Pl., Līn.],

1) Nest, Lager Kurl., Oppek. n. U.;

2) ein langer Brutkasten mit Abteilungen, in die man Gänse, n. U. auch anderes Fasel zum Brüten setzt
Kand., Nigr., [Dond.], Biel.: zuosu guoļa;

3) die Muschel, Schneckenhaus;
gliemeža guõļa, = gl. vāks Nigr.;

4) die Raufe;
kaste, kur ieliek guovīm ē̦damuo Dond.;

5) die Hecke
V. - Zu li. guõlis "Lagerstätte", [le. gult (s. dies)].

Avots: ME I, 691, 692

grâbt,

1): dievam acīs g., Gott lästern in Frechheit
BielU. vējš paliek tāds grābdams ("?"); būs lietus Orellen n. FBR. XI, 46;

3): auch Alschw., Baldohn, Dobl., Dunika, Ekau, Ellei, Erwalen, Gold., Gudenieki, Hasau, Hasenp., Kand., Kremon, Kr.-Würzau, Matkuln, Nigr., Pampeln, Pāviluosta, Pernigel, Pussen, Ruj., Salisb., Schmarden, Selg., Siuxt, Stenden, Treiden, Wirginalen; līdumu g., die Rodung nach geschehener Saat nocheinmal von den Wurzeln reinigen
Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "Rödung") Ramkau.

Avots: EH I, 400, 401

gripiņa das herabgebogene Stück an den Enden oder in der Mitte eines Hufeisens Schwanb. : pakavam visas gripiņas nuodilušas.

Avots: ME I, 656

gũbât, -ãju, gūbuôt,

1) intr., gebückt gehen
Elv., schwerfällig gehen, sich ducken: kad ieraugu vīra māti,šķietu gūbājuot BW. 23441;

2) tr., verbergen, verstecken:
viņš tuo gūbā aiz svārkiem Ermes. Refl. -tiês, sich krümmen, sich bücken, sich verstecken, sich in der Ferne bewegen, sich heimlich drücken: šķietu lapsu gūbuojam tīrumiņa galiņā; tautu meita gūbuojas svilušām villainēm BW. 21569. kuo, zaķīti, gūbājies mana tē̦va tīrumā 2304. [Zu gubt (s. dies), r. гибáть "biegen" u. a.]

Avots: ME I, 685

‡ ìebùksnît ² Saikava, einen Hieb (Rippenstoss?) versetzen: tā iebūksnīja, ka zilums palika.

Avots: EH I, 505

ìedaļa,

1) Einteilung, Abteilung:
trijās iedaļās Zeif. Latv. chr. III, 219;

[2) Zugeteiltes, Portion:
katram ar savu iedaļu Dond.; Bauske].

Avots: ME II, 8

[iedilt,

1) durch steten Brauch gangbar werden
L.: ass jau iedilusi, die Achse ist schon abgeglättet. ragavu slieces iedilušas N. - Peb.;

2) abnehmen
(intr.), kleiner od. mager werden: iedilis mēness Wolm. iedilis (= nuovājējis) cilvē̦ks Arrasch.]

Avots: ME II, 9

ìegriêzt, einschneiden, hineinschneiden, einen Schnitt anfangen: kad iegriež vai iecē̦rt kādā luoceklī Etn. II, 135. ar... rungu, kuŗai iegriezti deviņi riņķi RKr. VIII, 1. maizes kukuli iegriezt, anschneiden Etn. I, 87. Refl. - tiês,

1) hineinschneiden:
viņa balss ma[n sirdī iegriezās kâ nazis MWM. XI, 193;

[2) unvorsätzlich eingeschnitten werden
(mit dem Agens im Dativ): man iegriezās pirkstā, es passiert mir, das ich unvorsätzlich (ohne es selbst zu wollen) mir in den Finger einschnitt];

3) aufschreien (vom Ruf der Schnarrwachset):
pa reizei grieze iegriežas Vēr. I, 1095. Subst. ìegriêzums, der Schnitt, Einschnitt, Ausschnitt: iegriezumam uzliek suņu kumeļu lapas un apsien Etn. IV, 117. kakla iegriezums, apšūts zilu... apšuvi Etn. IV, 109.

Avots: ME II, 19

ìerùobežuôt, tr., einschliessen, einschränken, beschränken: celiņu ieruobežuo lieli kuoki B. Vēstn. kailas nuoras ierùobežuõja nuo visām pusēm skuolu. ieruobežuojam diluoņa baktēriju darbuošanuos MWM. VI, 729. Subst. ìeruobežuojums, die Einschliesung, Einschränkung, Beschränkung: sē̦tsvidus ieruobežuojums A. XI, 53; sadzīves nuoteikumu ieruobežuojumi Vēr. I, 1321.

Avots: ME II, 59, 60

iesilis, = ilums">iesilums, die Wärme: dienas iesilī skudras atdzīvuojas Fest., Stelp.

Avots: ME II, 63

ìesil˜t,

1) warm werden:
istaba jau labi iesilusi. šuoreiz sirds neiesila Vēr. I, 1153;

2) fig.,

a) sich berauschen:
viņš iesilis nuo sīvā;

b) eifri, lebhaft werden:
viņu saruna tuomē̦r vairs neiesila Saul.

Avots: ME II, 63

il˜gt: mit ìl N.-Wohlfahrt,

1): jis nevarēs tik ilgi i. (vorhalten, am Leben bleiben),
juo jam ir diluonis Bērzgale;

2): man tīri siekalas te̦k un vē̦de̦rs ilgst; ja ... visādas ē̦damas lietas kuopā ieraugu Pēt. Av. II, 134; ‡

3) "verlängern"
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 430

irbīte: der Froschköder PV. Nach einer Mitteilung von E. Ozoliņš darf in Jürg. (wohl such anderswo) beim Krebsen mit einem Froschköder der Frosch (var̂de) nicht beim Namen genannt werden, sondern wird irb(īt)e ("Rebhuhn") genannt.

Avots: EH I, 431

izcils, vorspringend, hervorstechend, hervorranend, erhaben: baznīca izcilā vietā Aps. izcilas rakstnieka īpašības A. XIII, 392. Adv. izcilu Kurs.: svētdiena stāv izcilu pār citām dienām Plūd.

Avots: ME I, 721

izdegt [li. [išdègti], int., ausbrennen: labība, zāle izde̦gusi, mežs izdedzis. kad bij iespe̦rts, izdega gan+drīz ar visiem pamatiem Kaudz. M. Verwünschung: kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu!

Avots: ME I, 726

[izdiedêt, = izdēdêt: maitas kauli izdiedējuši, slimnieks izdiedējis, drēbe izdiedējusi (= izdilusi) Postenden. izdiẽdējis kâ skals Mitau.]

Avots: ME I, 728

izdilt, ‡ Subst. izdilums Frauenb. u. a., ein durch Verschleissen oder Geriebenwerden entstandenes Loch.

Avots: EH I, 442

izdilt (li. išdilti), intr., abgerieben werden, abzehren, verschleissen, fadenscheinig werden: izdilis kâ kaulu kambaris, kâ lūks, von einem sehr mageren Menschen. lakats ap izdilušiem ple̦ciem tās drēbītes tādas izdilušas A. XX, 651. cimdiem izdila īkšķi A. XI, 477. sāpes lai izdilst kâ ve̦cs mēnesis Tr. IV, 88.

Avots: ME I, 728

II izdzît (li. išgýti), intr., ausheilen, verheilen, völlig genesen: tiem plaušu diluonis izdzijis. vai slimais mirs, vai izdzīs LP. VI, 849.

Avots: ME I, 733

‡ izper̃vêt, = izkrāsuôt: izpervē matu citā krāsā Pas. IV, 152. ar ziluo pienu var siênas i. Ramkau.

Avots: EH I, 471

[izpilˆt ² , - pilˆstu ² , - pilu Dond., = izpilêt.]

Avots: ME I, 780

‡ izsiẽrêt, = izstaĩgât: visus silus izsierēj[u]ši Tdz. 41978.

Avots: EH I, 479

‡ izstìlt ² , -stiļu (Līvāni) od. -stìlstu ² (Pilda), -stilu, = iztilt, aushalten: nevaru tur ilgāk i. Jāsmuiža, Warkh. nevar savā ādā i. Bērzpils. viņš karstumu labi izstilst Ludsen.

Avots: EH I, 483

izsvil˜t: tev rīklīte izsviluse zilajām zēvelēm Tdz. 36423.

Avots: EH I, 484

izsvil˜t, intr., ausgesengt werden, ausbrennen: krūmi izsviluši.

Avots: ME I, 809

iztḕrpt (so zu lesen!), ‡

2) entkleiden:
i. kailu nuo drēbēm Warkl. Refl. -tiês, sich entkleiden Warkl.

Avots: EH I, 489

iztilˆt, - stu, - u, intr., ausbleichen: lini iztiluši Dond.

Avots: ME I, 818

‡ izturkšķêt "?": ve̦cā pletne bija sadiluse, izžuvuse, izžurkšķējuse un palikuse pa˙visam viegla Janš. Līgava I, 131.

Avots: EH I, 491

‡ izzālêt Infl., heilen (tr.), auskurieren: (doktori) pasacīja, ka i. nevar Pas. V, 252 (aus Sakstagals). zālē, bet... nevar viņa i. IX, 323. izzālēsi munu slimuo meitu X, 456 (aus Bewern). Refl. -tiês, sich auskurieren, durch Heilung genesen Kaltenbr.: es... neve̦se̦ls un ... nevaru i. Pas. V, 24 (aus Viļāni).

Avots: EH I, 497

izzilêt, izzilt, blau werden: rudzi izziluši Bers.

Avots: ME I, 831

jele, eine Flossabteilung A. - Rahden n. U.

Avots: ME II, 109

II jums,

1) die Bedachung, das Obdach:
bet laukā duomas klīst kâ pilnas izmisuma, bez kāda pabalsta, bez nuolūka un juma Sudr. E.;

29 das Gewölbe:
skrien ērglis augsti debess jumā Rainis, [Warkl., Bers.] se̦dz glāžu pili jūŗas jums Asp.;

[3) "eine Abteilung des zu bedecken Daches"
Kreuzb., Domopol].

Avots: ME II, 119

kaîls [Wolm., Kl., PS., Lis., N. - Peb., Arrasch, C., Trik., kaîls ² Ruj., Salis, Bauske, kaĩls Tr., Gr. - Essern; unbekannt in Dond., Selg., Wahnen, Kabillen, Angern, Kreuzb., Warkh., Warkl., wo dafür nur pliks],

1) kahl, nacht, splitternackt:
Sprw. baznīcā iet kailu galvu, pirtī gluži kails. Auch von einzelnen Körperteilen: kailas ruokas, krūtis. Sprw.: kails kâ pirksts. Auch von anderen Gegenständen: kaili kuoki, kahle, blätterlose Bäume; kails laiks, schneeloses Wetter, die Zeit des Kahlfrostes. kailās nuorās guldinās (guovis) BW. 29004. kaila nabadzība, die grösste Armut;

2) bloss, unberwaffnet:
tuo kailām acīm var redzēt Kaudz. M.; kails grauds, das blosse Korn (ohne die Schale) Luopk. III, 66. kaila alga, das Gehalt ohne sonstige Einnahmen Aps. kails cilvē̦ks, ein unverheirateter Mensch Bers. kaili ļaudis,

a) kahle Menschen;

b) arme;

c) ein Ehepaar ohne Kinder
U. pliks, kails od. pliks un kails, bettelarm: kuopā, kuopā plikie, kailie BW. 25255. [Am ehesten zu la. caelebs, "unvermählt, ehelos" und (?) slav. cěglъ "allein"; vgl. Walde Wrtb. ² 106 f. und Berneker Wrtb. I, 123.]

Avots: ME II, 133

kalmaka, kàlmaks ² Mar., kalmuks, etwas Grosses Mar., [kalmaks Serben " ein grosses Stück "], ein grosses, mageres Tier [kalmaka Erlaa, N. - Peb.] oder ein solcher Mensch Stockm., Frauenb., Etn. I, 121, A. XVI, 284; [kàlmaks ² Mar., kalˆmaks ² Appricken, Schnönberg, Treiden, kàlmāks ² Bers. "ein grosser, korpulenter und ungewandter Mensch od. ein solches Tier "; kal˜māks "ein schwer begreifender Mensch" Stuhrhof; kalmāks ² od. kàlmāka ² Fest. "ein grober, gewalttätiger, gefrässiger Mensch"; kalmaka od. kalmaks Serben, Schujen, kal˜maks Drobbusch, Sermus, kal˜maka Nötk., AP., kal˜muks Neuenb., Autz, ein gefrässiger Mensch od. Hund; kalmaka "nelāga kuoka gabals" Ruj. - Nach einer brieflichen Mitteilung des Herrn J. Ozoliņ aus N. - Peb. gebe es dort eine Volkstradition, dass zur Zeit des nordischen Krieges in Lösern fremde Leute, genannt kalmaki od. kalmakas (= kalmücken?), gehaust und frische Menschenleichen gegessen hätten.]

Avots: ME II, 142

karulis (li. karuliai "Eiszapfen"), etwas, was hängt, das Gehänge: tupiķis tup, karulis karājas, tupiķis grib tuo karuli baudīt (Rätsel; s. karelis, karenis). ve̦lns iene̦s dārgu vilnaini dimanta bārkstīm, gaŗiem karuļiem LP. V, 296. šis vaiņadziņš ar vizuļiem, šis ze̦lta, šis zītara karuļiem Brig. vē̦tra skrabināja kailuo kuoku karuļus U. b. 110, 19. Bei Jauns. Baltā gr. I, 143 karulītes, eine kleine Schaukel. Zu kãrt.

Avots: ME II, 165

kaũls (li. káulas, [pl. káulai, apr. caulan "Bein"]),

1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;

2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;

3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;

4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;

5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;

6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;

7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. ² 1746);

8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;

9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. ² 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];

10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 145, Boisacq Dict. 422 f.]

Avots: ME II, 175, 176

ķel˜deris,

1): ein alter Männerrock
AP., ein kurzes, kleines Kinderröckchen N.-Peb., ein dünnes Kleidungsstück Frauenb., Siuxt; kèldeŗi Saikava "svārki, paltraki"; "sasviluši" ME. II, 362 zu ersetzen durch "nuosviluši"; "25731" zu ersetzen durch "25731, 1 var."; ‡

2) jem., der dünn und unpassend resp. schäbig gekleidet ist
PV., Seyershof.

Avots: EH I, 694

ķel˜deris, ein leichtes, linnenes Kleidungsstück, ein Kittel, ein alter Rock (bei Spr. in dieser Bed. der Pl. ķeldeŗi).: Sprw. kuo līdz vācu ķelderīši, kad nav vācu valuodiņas, kâ tad tādā ķelderītī nesals Naud. [pārvilkdams pār vesti... drēbes ķelderi jeb pārve̦lkamuo Deglavs Rīga II, 1, 143.] blusai me̦lni lindraciņi (Var.: ķelderīši) BW. 2728. ķelderiņi sasviluši gar uguni le̦'kājuot 25731. pakaļ lēca tautas dē̦ls ar ķeldeŗ [u] svārciņiem 24890. [Aus nd. köller (in Grimms Wrtb. unter Koller.)]

Avots: ME II, 362

ķērcis, eine Abteilung im Stalle zum Aufbewahren von Heu, Klee, Stroh als Viehfutter Gr. - Essern. Vgl. ķer̃cis.

Avots: ME II, 375

ķerešas, ķereši [Ruj., ķereži Salisb.], ķeršas, ķerši,

1) Glutsteine im Riegen- und Badstubenofen, der Glutfang
Biel. H. 100, 115: uzmet siltumu uz ķerešiem Ruj. ;

2) "die Schlacken in der Schmiede"Naukschen.
[Aus estn. keres "obere Abteilung des Bauerofens", s. Thomsen Beröringer 259 f.]

Avots: ME II, 368

I ķilas: ķilu laiks "die Zeit, in der die Flüsse aus den Ufern treten" P. Allunan.

Avots: EH I, 702

[ķilata Wid.], ķilate, ķilis, ķilka, Brätling (clupea sprattus) RKr. VII, 103. [Beruht auf estn. kilu dass., s. Thomsen Beröringer 261].

Avots: ME II, 380

klabstêt, - u, - ẽju, ungleichmässig klappern Mar. n. RKr. XV, 118: mašīna klabst vien: skrūves izdilušas.

Avots: ME II, 207

klaũdzêt, - u, - ẽju [Jürg., N. - Peb., Dond., Selg., Bauske], C., Kand., klaûdzêt PS., Smilt., [Arrasch, klàudzêt Wolm., Trik., klaûdzêt ² Dunika, Lautb., Gr. - Essern, Salis, Ruj.], intr.,

1) klopfen, klappern, poltern:
kas tur rīb, kas tur klaudz? BW. 16355. klaudz milniņš man maļuot 6869. spriguļi klaudz pa piedarbu Blaum. tīņi vien klaudzēja pa klēti Kaudz. M. klaudzēs pūriņš pa silu ve̦duot BW. 7644. ve̦cajam kūja klaudz 13151. lai tā tava mēle klaudz 22676. pātaga klaudz uz zirgu mugurām A. XIV, 8. zābaki vien klaudz LP. VII, 134. jāj, iet, ka klaudz vien. Sprw.: klaudz kâ izkaltusi vanckare od. kâ redeles. kuniņa rej, zuobiņi klaudz (Rätsel);

2) räsonnieren, schimpfen:
vai tu nebeigsi reiz klaudzēt Mag. XIII, 3, 62. Refl. - tiês, intensiv längere Zeit klopfen, klappern, poltern: kas mežā klaudzējās? BW. 2744. sieki, vāki klaudzējās 8012. klaudzējās, būkšējās sieva ar tīni pakaļā 21083, 2. [Zu li. kliaugė´ti (III kliáuga) " schwatzen", klaũgas " Rohrdommel", s. Leskien Abl. 299 und Būga KZ. LII, 288.]

Avots: ME II, 215

kleberis [li. klèberis "išklìbe̦s, išklìgžde̦s peĩlis", kleberỹs (poln.) "klepadło"],

1) ein abgenutzter (klappernder) Wagen od. ein solches Taschenmesser, ein Klapperkasten:
par kleberi sauc tādu saliecamu nazi, kas izdilis un purinuot klaudz; arī iādus vāģus, kas izdiluši un braucuot klaudz Tirs., Druw.;

2) ein schlechtes Pferd:
zirgi tam tīrie klebeŗi Irmelau. klebeŗu klebeŗiem iet, taumeln, wackeln Etn. II, 50;

[3) ein Schwätzer
Wid. - Zu klebêt und klabêt (s. dies)].

Avots: ME II, 220

kliñtaine, kliñtãjs, eine felsige Gegend, ein felsicher Erdboden, eine Felsenmasse, eine Felsenschicht, eine Felsenkette: baltā klintaine, kas diže̦ni pacēlās pār ziluo jūŗas līmeni... A. nuosēduos uz klintāja Rainis. kâ snieguots klintājs me̦lnā naktī es mierīgs stāvu Egl. pār šejienes klintājiem tumsa Vēr. II, 9.

Avots: ME II, 229

kulˆcerêt Druw., -ẽju, tr., bewegen: bē̦rns uz galda sē̦dē̦dams kulcerē kājas. Refl. -tiês, sich bewegen, hin- und herschlenkern: vāģiem ilkss izdilusi, kulcerējas.

Avots: ME II, 305

kum̃brs [auch Līn. (li. kumbras "der krumme Griff am Steuerruder" Lit. Mitt. I, 17)], auch kum̃bris (li. kumbrỹs "Knieholz; wer einen langen, krummen Hals hat"),

1) [kum̃brs Dond., kum̃bris Lautb., kum̂brs ² Selg., kum̃bra Dunika], der Buckel:
kumeļam piecas ribas, pašam kumbris mugurā BW. 14432; 20172;

2) der Halswirbel, der vorstehende Knochen des Genickes, der Rist (bei Pferden):
es tev duošu kakla kumbri Wain., Kand., [Edw., N.-Sessau n. U.] uzslauc zīdalu uz bē̦rna kakla kumbru JK. VI, 38. viņi (ziluoņi) nesa savus vadītājus uz saviem kakla kumbriem. [kumbris "Genick" Lng.];

3) [kum̃brs N.-Peb.], der Auswuchs, der Knoten am Baume
Katzd. (vgl. kumburs);

4) ein Einschnitt im Balken, in dem das Steuerruder eiaes Flosses liegt:
drigalkas stāv kumbruos Etn. IV, 61; Konv. ² 3217; die Gabel, in der das Steuerruder liegt Salwen n. Mag. IV, 2, 123. In der Bauskeschen Gegend: ein Stück Holz, mit dem die Fldsser Pfähle zum Anbinden der Flösse ins Ufer schlagen;

5) ein Tritzbügel der Imket
Biel. H. 200. [Wohl zur Wurzet von le. kumbt, kumburs, kumbata, norw. hump "Knorren, Knollen", engl. hump "Buckel", gali. cumba "Tal" u. a. bet Boisacq Dict. 534 und Fick Wrtb. III4, 94; dies kumb- vielleicht aus kub- (in le. apkubinât, la. cubitus "Ellenbogen" u. a.). kum- (in le. kumt und (?) gr. kypr. χυμερνάω "χυβερνάω"; vgl. Boisacq Dict. 527 f.). - Vgl. auch gùmbris ^2.]

Avots: ME II, 310

kur̃pe, [kur̂pe ² (?) Bl.] (li. kùrpè, apr. kurpe),

1) der Schuh: kurpes apaut, nuoaut. kurpe spiež, nuomukusi. Im VL.: es apaušu kurpītēm (statt des gew. kurpes) BW. 14778. rīta kurpes, Morgenschuhe ; sniega k., Schneeschuhe. zābakiem jaunas kurpes piešūt, vorschuhen ;

2) das dicke Ende der Femerstange, das so angefertigt ist, dass es an die vorderste Stütze der Schlittensohle angebunden wird
Dond., [Ronneb.] ;

3) dze̦guzes kurpes, Frauenschuh (cypripedilum calceolus)
RKr. II, 70 ; dze̦lte̦nā kurpīte, Eisenhut (aconitum lycoctonum) Birsm., RKr. II, 64. rudzu kurpītes, Rittersporn (delphinium consolida) Kav. ; zilās kurpītes, aconitum napelleus Birsm. ve̦cumā nevar redzēt, ja ē̦d me̦du, kuŗu bites savākušas nuo kurpītēm (aconitum napellus) RKr. XII, 15. [Zu p. dial. kiérpce "Art Schuhe", serb. dial. krplje "Schneeschuhe" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 670, Mikkola BB. XXI, 120 f., Reichelt KZ. XLVI, 339 f., Walde Wrtb. ² 134, Boisacq Dict. 515 f., Pedersen Vergl. kelt. Gramm. I, 94, Trautmann Wrtb. 146.]

Avots: ME II, 325

I laîda,

1): ādu sagriêž laĩdās (in schmale Streifen)
Siuxt. nuogriêž, kādu laĩdiņu nuo vidukļa ebenda. tur tīrums, tur pļava - viss vienā laîdā KatrE. kad sāka kliegt, viņam valuoda gāja vienā laîdā ebenda. viss vienā laîdā, iznāk Oknist. mūsu lādēm vāki ir vienā laîdā (sind eben) AP. izšuvās sev kleitus vienā laîdā (in einem Stück, ohne Teilung in Rock und Bluse) ebenda. visa būve bij vienā laîdā ebenda. ejuot ē̦kas divstāvu laidai ("?") gar galu gaŗām Janš. Līgava I, 184;

3): ‡

g) laîda saucama; kad uzliek lieku dzelztiņu izkaptij pie pē̦das gar mugaru Heidenfeld; ‡

4) Freiheit
Druw,: luopi palikuši savā laĩdā Zögenhof.

Avots: EH I, 711

làipa,

1) der Steg über einem Fluss od. Graben:
es pārsviedu šauru laipu pār te̦kuošu ūdentiņu BW. 13445, 1; Bretter oder Balken, die das Gehen auf dem kotigen Bauernhof erleichtern und ermöglichen Kand.: vīzde̦gune laipu meta (pagalma dubļuos) Ltd. 1586;

2) eine primitive Treppe, eine Klotz - oder Kerbtreppe, eine Baklen mit Kerben zum Hinaufklimmen, z. B. zum Futterboden
Autz, Ruj., Biel. H. 130;

3) ein unter den Darrbalken befindliches Gerüst:
apakš ārdiem ierīkuota stumdāma laipa, uz kuŗu stāvuot labību uzliek ārduos Etn. III, 103;

4) eine Leiste unterhalb der
plauktiņi, darauf sich die Bienen setzen, ehe sie in den Stock hineinkriechen: un le̦pni nuosē̦stas uz truopa laipas Vēr. I, 70;

5) laipiņa, das Trittbrett am Spinnrade
Dond., [Bielenstein Holzb. 385];

6) der Dorn, die Zunge der Spange:
sakte, kuŗai laipiņa bijuse izkritusi vai sadilusi LP. VI, 72;

7) ein Pergelstab in der Iltsfalle
Bielenstein Holzb. 597;

8) laîpa ² Nigr., = dãriens 2.] Zu lipt "steigen",
li. laiptas "Gerüst", [láipioti "fortgesetzt ein wenig umhersteigen" u. a.].

Avots: ME II, 409

lasmenis [Grünwald], lasminis L., lāsmenis, eine offene Stelle im Eise Lasd., Iluxt, eine im Winter nicht zugefrorene Stromschnelle im Flusse, auch im See (wegen quelligen Grundes) Brasche: skrien, spiežas e̦ze̦rvietās vaļējās, kur lasmeņi pleš plati me̦lnuo rīkli Plūd. aizsaluši jūtu lasmeņi Plūd. drīz tāļākie lāsmeņi klusi kļūs Druva I, 857; die Wuhne: lasmenis - le̦dū izcirsts āliņģis, kur zvejnieki venteŗus liek Lasd. [Nach Leskien Nom. 419 und Ojansuu Lisiä suomalais - balttiaisiin kosketuksiin 52 f. aus estn. lasme "grosses, viereckiges Loch im Eise (zum Hineinlassen der Netze)".]

Avots: ME II, 424

lāsumaîns: auch (mit ã ) Frauenb.; kad drēbi krāsuo un neizduodas, tad tā paliek làsumaina ² Linden in Kurl. lāsumainiem vaigiem Janš. Līgava I, 53 (ähnlich 433). gaišziluo, lāsumainuo saitni Veselis Daugava 1934, S. 5.

Avots: EH I, 729

lini: gen. plur. liņu BW. 16523, Demin. linītis auch BW. 32556, Lubn., Ramkau; zaķa lini Ramkau, bryum caespiticum. puķu liniņš Oknist, linum grandiflorürn; eine linaria. - "lini nāk ārā" (s. ME. II, 472) nach einer Mitteilung vön Apsišu Jēkabs "tikai nuo mārka".

Avots: EH I, 743

luõdât, -ãju, intr., freqn. zu lìst, fortgesetzt umherkriechen: zīlei spārni nuodiluši, biezus krūmus luodājuot BW. 8461, 10. bē̦rns jau luodā, drīz staigās.

Avots: ME II, 523

luõžât, -ãju (li. lándžioti), luõžņât, luožņuôt BW. V, S. 235, intr.,

1) umherkriechen, umherschleichen:
[pa pagalmu luožājuot BW. 23619, 8 var.] irbei spārni nuodiluši, biezu mežu luožājuot (Var.: luodājuot, luožņājuot) BW. 8461. kâ es lai luožņāju ap citu namu A. XX, 936. luožā bitīte BW. V, S. 203;

2) kriechen, schmeicheln:
luocīties un luožņāt pret augstmaņiem Rol.;

[3) schnüffeln
U.] Subst. luõž(ņ)âšana, das Umherkriechen, Umherschleichen; luõž(ņ)âtãjs, der Umherschleicher, Kriecher; akmiņu čupas luožātājs, Beiname der Schlange Tr. IV, 394. zemes māte sasauca visus luožņātājus, visus zemes te̦kātājus LP. V, 335.

Avots: ME II, 529

ļùnkât, -ãju, tr., hin- und herbewegend zum Wanken, Wackeln bringen: mietu Bers. Refl. -tiês, wackeln, wanken, schwanken: viņš iet ļunkādamies C., Smilt. izdiluši riteņi ļunkājas Bers., Lub., [Fest.], Burtn.

Avots: ME II, 543

ļurzas "offener Mund; izdilusi, vaļīga mēlīte" Burtn.: saturi nu reiz ciet savas ļurzas!

Avots: ME II, 545

mãja,

1): auch Orellen, Ramkau, Salis;

2): lielā m. Orellen, das Herrenhaus (eines Gutsbesitzers);
iet uz mājām - auch A.-Laitzen, Annenhof (Kr. Walk), Ekau, Ellei, Erwalen, Hasau, Kr.-Würzau, Matkuln, Pāviluosta, Schmarden, Setzen, Stirniene, Wirginalen, uz māju - auch Fossenberg, Gotthardsberg, Grosdohn, Linden in Livl., Marzen, Marzenhof, Meselau, Plm.; visa m. (das ganze Gesinde) nāks pie dieva galda BielU.;

3): mājas Lös., die Schamlippen.
Mikkola IMM. 1930 II, 442 lässt le. mãja aus den finnischen Sprachen entlehnt sein, ohne jedoch die Länge des wurzelhaften ā in le. mãja zu etklären. S. auch Kiparsky Fremdes im Baltendeutsch 52 ff. Vgl. auch: diripuerunt maias, id est habitacula, ubi cibi et pabula servabantur Script. rer. pruss. II, 112 (v. J. 1377).

Avots: EH I, 789

mãjuôt,

1): viņš mājuo luopu kūtī Siuxt. vai jums te irbes ne˙maz nemājuo? ebenda; agrāk diluoni (sic!) ne˙maz nebij tik vare̦ni; tagad tie briesmīgi mājuo Orellen;

3): auch Ev. Subst. mãjuôtãjs - schon
LLD. II, 22 ₆ .

Avots: EH I, 789

‡ mãrkslis (gespr. mar̃kslis) Siuxt "smailums guovij žuokļu iekšpusē": guovīm aiz dze̦ruokšļa zuobiem mārkšļi.

Avots: EH I, 792

matpĩne,

1) = matu pīne, die Haarflechte: māte bij matpīnēs iepinuse Līziņai zilu bantīti Lieventhal;

2) = matpina; s. das.

Avots: ME II, 566

I mẽļš.,

1): mēļu adu, mēļu rakstu, mēļu liku pūriņā BW. 7181. mēļu rāvināt "blau färben"
Baar in seinem Exemplar von U. m. priekš acīm "blau vor den Augen (beim Ohnmächtigwerden)" ebenda aus Dond.; ‡

2) = mêles (?): kur silam mēļa ziedi, kur sarkani dzīpariņi? BW. 5640 var: segsim sē̦ras villainītes: segsim baltas, mēļiem grìeztas: man nevaid zilumiņa BW. 4642. ‡ Subst. mēļums, das Blaue, die blaue Farbe: vijuolīšu m. Fr. Adamovičs Rudens ziedi 209.

Avots: EH I, 806

mẽnesis li. dial. mė´nesis), mẽness, -s [gen. s. mēness bei Glück I, Kön. 12, 32, Jerem. 52, 6, I Makkab. 7, 43; ein nom. pl. mēnesis Lukas 1, 24, Joh. 4, 35 u. a.], Demin. mẽnesniņš, mẽnestiņš, mẽnesĩtis, mẽnesnĩtis BW. 5226, mẽnestiņa 6834, mẽnestĩte 4753,

1) der Mond:
mēnesis uzle̦c, mirdz, spīd; aug, dilst od. zūd, nimmt zu, nimmt ab. esi tik žigls kâ mēness pie debess! Tr. IV, 585. auguošs, jauns, pilns, dilstuošs, ve̦cs, tukšs mēnesis, zunehmender Mond, Neu-, Vollmond, abnehmender Mond; Altlicht. ja grib, lai labībai labas vārpas, tad vajaga sēt tādā me̦tā, kad mēnesis līks - vai nu jauns, vai ve̦cs Tr. IV, 529. [mēness ir maitāta (von einer Mondfinsternis) L.] ve̦ci ļaudis vēl ar+vienu rēķina pēc mēnešiem, vis+pirms pēc tā, vai kāds darbs padarīts jeb vai padarāms auguošā vai ve̦cā mēnesī Konv. ² 2150. mēnesis jaunā galā, der Mond im ersten Viertel, m. ve̦cā galā, der M. im letzten Viertel;

2) der Monat; die alten, jetzt in Vergessenheit geratenen Benennungen der Monate:
ziemas mēnesis, Januar L., sveču m. L., Februar, sē̦rsnu jeb baluožu m. L., Einhorn, März; sulu m., April Einhorn, L.; lapu, sējas (sēju) L.) m., Mai; papuves, ziedu m. L., Juni; siena m. od. liepu m. (Etn. IV, 90), Juli; rudzu L., labības m. Launitz, August; silu m. L., silu, virsāju, auch ve̦salu m., Etn. IV, 100, September; rudens, zemliku, veļu m., Oktober L., salnas m., November L.; vilku m. L., Dezember. L., St. u. Biel. II, 51 unterscheiden mēness, -s, der Mond, von mēnesis, der Monat, wobei n. L., St. und U. mēness weiblichen, jetzt wohl nur männlichen Geschlechts ist. Dieser Unterschied ist jetzt verwischt; das weibliche Geschlecht ist nur noch in dem Deminutiv mēnestiņa, mēnestīte in der Bedeutung "Mond", und der konsonantische Stamm in dem Genitiv mēness "des Mondes" (mēness [gew. mēneša] un zvaigžņu neredzi) und in den Zusammensetzungen, z. B. mēnessgrieži, [mēness gruoži od. gruožas in Fest.], dafür jedoch jetzt gew. mēnešgrieži der Mondwechsel. Zu li. mė´nuo (gen. mė´nesies), apr. menins, got. mēna "Mond", la. mēnsis, gr. μήν "Monat" u. a., s. Walde Wrtb. ² 476 f., Berneker Wrtb. II, 51].

Avots: ME II, 616

mẽrķêt, Refl. -tiês, ‡

2) "rādīties zināmā vietā, virzīties pa zināmu vietu" Salis: saulīte paliek bieza; tas zilums ar tanī ceļā mērķējas ("lietus mākuonis arī kāpj augšup saulei priekšā").

Avots: EH I, 808

meždā`rzniẽks, myelophilus piniperda MWM. VI, 948.

Avots: ME II, 609

I mila, grobes Bauerngewand St., grobes Tuch Bauske, Boldohn, Oberl. n. U., "vadmala" Gricgale: Līza auda sev deķus, mana ve̦cmāte milu Jauns. Baltā gr. I, 130. mila kâ krijs Jauns. [In Nerft milas rats, eine Art Gewebe; mila "Filz" Kreuzb. - Nebst milna II zu li. mìlas "(grobes) Tuch", apr. milan dass. und (?) vielleicht (s. Būga Aist. Stud. 105) ai. mala -m = (etwa) "ein schmutziges gewand".]

Avots: ME II, 626

II mila: "kārts ar plakani nuotē̦stu galu pluosta stumšanai" (mila) Salis: milu ietiek aci (= pluosta caurumā), lai pluosts turē̦tuos, kad piebrauc Salis; = mìlna I: kur nuomalšu siekam kaudzi, - pūķīt[i]s milas galiņā BW. 8271 (aus Brucken).

Avots: EH I, 813

I mìlna: auch (mit ilˆ ² ) Dunika, Kal., Kegeln, Lemb., OB., Zögenhof, (mit ìl ² ) Sessw., (mit il˜ ) Blieden n. FBR. XVI, 98,

1): auch (mit ìl ) Serbig., (mit ilˆ ² ) lw., Orellen, Wenden; ‡

6) "gaŗš; apaļš kuoks ar smailu galu, kuo sprauž alus darināmās baļļas dibe̦nā" (mit ilˆ ² ) Siuxt; ‡

7) die Kurbel am Spinnrad
(mit ilˆ ² ) Orellen.

Avots: EH I, 813

mir̃t [auch Wolm., Dond., Jürg., Bauske, Līn., Ruj., Salis, Serbigal], mìrt C., [Peb., Arrasch] (li. mir̂ti, prs. mìrštu), -rstu, -ru, intr.,

1) im Sterben liegen, sterben:
mirt es (Var.: mirtin) miru, nenuomiru BW. 27372. lai mirst māršas mirstamuo, lai dzīvuo bāleliņi, mögen die Schwägerinnen immerhin sterben 25399, 2. mirt nelabā galā, nelaikā, dabiskā nāvē, eines unnatürlichen (schrecklichen), eines natürlichen Todes, frühzeitig sterben; mirt ar diluoni, ar asins sē̦rgu mirt, an der Schwindsucht, an der Dysentarie sterben; badu od. badā mirt, Hungers sterben. mirt par tē̦vzemi, für das Vaterland sterben. Sprw.: klausi kungam, mirsi bez nāves. ve̦cam jāmirst, jauns nuomirst. miris pie tiesas nesūdzēs;

2) mirt uz, [dzīvs, miris virsū krist L.], verpicht sein:
kâ bē̦rns es e̦suot uz pasakām zudis un miris Lautb.; kungs jau par viņu zūd un mirst (geht in den Tod) Lautb. [Zu mērdêt, li. māras, slav. moŗ "Pest", aksl. mrěti (prs. mьrǫ), la. morī "sterben", ai. maratē "stirbt", mṛtá-ḥ, kymr. marw "tot", arm. meranim "sterbe", got. maúrƥr "Mord", gr. μορτός· βροτός Hes. u. a., s. Walde Wrtb. ² 495, Trautmann Wrtb. 186.]

Avots: ME II, 634, 635

I mûdît, -u, -ĩju, tr.,

[1) "skubinât" Jürg.];

2) stecken, werfen:
mūdi malku krāsnī! Mar. n. RKr. XV, 127. Refl. -tiês [Jürg.], sich strecken, sich ziehen, sich schleppen, sich mit Mühe begeben, sich quälen Etn. III, 167; IV, 147; [RKr. XVII, 69]: guovis mūdās uz mājām Bers. rīt agri nuo rīta mūdīsimies atkal uz kapsē̦tas silu uogās Tirsm. viņš mūdījās atkal uz priekšu Saul. [dubļuos kājām mūdīties Austiņš Naidnieki 30.] šuo smaguo dzīves krustu nuolieku, lai viņu ne̦s, kam tīk, lai mūdās, möge er sich quäln Austr. Zu mūtiês.

Avots: ME II, 677

[I mukls (la.) caliginosus, nebulosus, nubilus, (le.) miglains, apmācies": m. laiks Elger Dict. 216 und 296; vgl. mūknêt.]

Avots: ME II, 663

muñdiẽr(i)s, gew. Demin. muñdiẽriņš, die Montur, Uniform: kur... tu dabūji tādu zilu mundieriņu? BW. 20479. [Zunächst wohl nebst li. mundiera auf r. мундир beruhend.

Avots: ME II, 667

mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],

1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;

2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];

3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;

4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;

5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;

6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. ² 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I ^3, I, 346 f.]

Avots: ME II, 674, 675

nùobrukt,

1) od.

2): ve̦cas, jau sen nuobrukušas un nuodilušas kartis Janš. Ltgava I, 296; ‡

3) verbrüht werden (am Körper)
Kaltenbr. ‡ Subst. nùobrukums,

1) das Abgesttirzte, Abgerutsche, der Absturz:
krasta nuobrukums;

2) eine verbrühte Stelle am Körper:
nuobrukumam labas priedīšu mizeņas Kaltenbr.

Avots: EH II, 34

nũcilas, zur Schädigung des Nächsten niedergelegte Zaubermittel: nuocilas - raganu nuomešļi, kâ sapuvušas uolas, matu kušķi, lupatas Naud., [Oppek.] raganas atstāj kâ iedarījuma (burvības) zīmi nuocilas LP. VII, 569. uz kūts durvīm šai (pūpuoļu) svētdienā uzve̦lk trīs krustus, tad nuocilu ne̦sātāji netiekuot tur iekšā. tâ˙pat tas jādara cituos svē̦tkuos, kad nuocilu ne̦sātāji staigājuot apkārt Etn. II, 53; I, 75.

Avots: ME II, 768

nùodilt [li. nudìlti], sich abschleifen, sich abnutzen, abmagern: nazis nuodilis. durvīm malas nuodilušas BW. 12338. tavas drēbes nav nuodilušas V Mos. 8, 4. nuodilst kalti ritentiņi BW. 18090, 2. kad tev mēle nuodiltu! tur jāklausās nuodilušie juoki Alm.

Avots: ME II, 775

‡ nùogailêtiês C. (mit aĩ ), Ermes (mit aî ), Lemb., Mesoten, Wenden, = ilu%C3%B4ti%C3%AAs">nùogàiluôtiês: uogles jau nuogailējušās.

Avots: EH II, 44

nùolikt, tr.,

1) ab -, weg -, niederlegen:
liku, liku, nenuoliku savu zīļu vainadziņu BW. 10197. jātiek nuoliekamā istabiņā LP. IV, 120. nezinu, kur e̦smu grāmatu nuolicis. [nuolikt karuoti pie malas, sterben Grünh.];

2) bestellen, anstallen, hinstellen:
katru nuolika pie sava darba MWM. IV, 204. kaŗa spē̦kam dē̦lu priekšgalā nuolikt LP. II, 61;

3) herabstzen, heruntermachen:
viņš tuo nuoliek uz beidzamuo. viņš nav nuoliekams vīrs, er ist kein zu verachtender Mann Dünsb.; neguodā nuolikt, in schlechten Ruf bringen: labāk re̦dzu ze̦lta naudu zilu uguni sade̦guot, nekâ savu augumiņu neguodā nuoliekuot BW. 6528, 1;

4) volladen, vollpacken:
kalpi nuolikuši vare̦nus ve̦zumus. abi ar vilku nuolika labus vē̦derus (labu vebi Etn. I, 150) LP. VI, 254; [Pas. I, 194 (aus Selg.)];

5) bestimmen, beschliessen, auftragen:
vai tuo viņam dievs nuolicis? BW. 15363, 10. tas viņam tâ nuolikts, das ist ihm so vom Schicksal bestimmt. [tuo tiesa nuolikusi U.; nuolikti gadi U., die bestimmten, verabredeten Jahre]. nuoliktā dienā, laikā, am bestimmten Tage, zur bestimmten Zeit. gŗūtu mūžu nuolikuse BW. 9267. dievs kurmim un čūskai nuolicis uz ceļu neiet Etn. I, 54;

[6) verbringen:
mēs divi nedēļas tur nuolikām Infl. n. U.] Refl. - tiês,

1) sich hinlegen, oft mit einem Zusatz:
nuolikties gultā, uz ausi, gar,šļaukus;

2) verlegt werden;
diezin, kur atslē̦gas nuolikušās Grünh.;

3) [sich erniedrigen, sich gering schätzen]:
kas pats sevi par daudz nuoliekas, tuo pasaule kājām min JR. VII, 148. [viņš nuolikās uz brīvi (gab alle Arbeit auf) Janš. Tie, kas uz ūdens 9.] uz sevi nuolikusēs, viņa brīvē nestāvēja Janš. Subst. nùolicẽjs, wer weglegt, bestellt, bestimmt; nūolikšanas, das Weglegen, Bestimmen; nūolikums, das Weggelegte, Bestimmte, die Bestimmung: nevarēju atrast sava nuolikuma Etn. II, 176; brāļu draudzes nuolikumi, die Bestimmingen, Verordnungen der Brüdergemeinde A. XV, 29.

Avots: ME II, 810, 811

nùomigluôt, tr., intr.,

1) benebeln,
(nùomiglâties Ahs. n. RKr. XVII, 42), sich benebeln: šuorīt mans vainadziņż ze̦lta miglu nuomigluojis BW. 24617 (Var.: ze̦lta miglas nuomigluots 27947). [trīs gadiņi tā pļaviņa zilu miglu nuomigluoja BW. 34714, 3];

2) zu Wege, fertigbringen:
par trīs gadi cimdu pāri kâ migluot nuomigluoju BW. 7284.

Avots: ME II, 820

‡ nuopilˆt ² (li. nupìlti "abgiessen") Dunika, = nùotecêt 1: tauki nuopiluši.

Avots: EH II, 74

nùoplukt [li. nuplùkti "die Farbe verlieren"], intr.,

1) verschiessen, abbleichen, abgehen, zottig, zerlumpt werden:
gan nuopluks tad viss zilums Kaudz. krāsa nuoplūk. nuoplukusi ce̦pure, bārzda, ē̦ka; nuoplukušas drēbes. nuoplukusi ķē̦ve Ahswikken, Wain., Bahten. te pārveda tautu meitu kâ vāveri nuoplukušu BW. 24698. ja ilgi bez ce̦pures cūkas būšuot jāgana, tad mati gluži nuoplukšuot Upīte Medn. laiki;

2) verbrüht werden:
viņiem visa āda bij nuoplukuse A. XX, 290. Subst. nùoplukums, das Verschossene, Verbrühte; eine verbrühte Stelle am Körper.

Avots: ME II, 832

nuõšķira, nuošķiŗa,

1) die Abteilung, Unterabteilung:
dziedātaju putnus sadala 870 nuošķirās un 51 dzimtēs Konv. ² 674;

2) der Plur. nuošķiras, das Abgefallene vom Getreide.

Avots: ME II, 866

nùosmailinât, ilu%C3%B4t">nùosmailuôt, tr., 1) abspitzen: gals tam nuosmailināts Druva II, 1155;

2) fein regnen:
nuomarguojis un nuosmailuojis smalks lietutiņš MWM. VI, 569.

Avots: ME II, 854

nùostrĩķêt: mit den Händen den Leib abstreichen (zur Heilung gewisser Leiden) Kalz. n. BielU.

Avots: EH II, 92

nùosvil˜t [li. nusvìlti), intr., abbrennen, abgesengt werden: kur tu skriesi vilku māte? vieni sāni nuosviluši VL. nùosvinêt, tr., zu Ende feiern, eine Feier beendigen: kāzas, kristības, Jāņus. lai sanāk Jāņu bē̦rni, Jāņa svē̦tkus nuosvinēt BW. 32899.

Avots: ME II, 864

[nùotḕrpt,

1) = nùoģērbt, auskleiden: nuotērpt kailu Warkl.;

2) schön bekleiden:
māte bē̦rnus gre̦zni nuotē̦rpusi. Refl. -tiês, sich gut ankleiden: viņš krāšņi nuotērpies.]

Avots: ME II, 874

nuotrīsa, die Erzitterung, das Hinzittern: tik švīkstuoņu kâ klusu nuotrīsu dzird augstu ziluos gaisa laukuos Akur. ze̦lta stabā spīd viļņu nuotrīsas MWM. IX, 882.

Avots: ME II, 877

nùovãrgt [li. nuvar̃gti], intr.,

1) abzehren, absiechen, verkommen, verquienen, entkräftet, erschöpft werden:
kāds cilvē̦ks bijis ļuoti nuovārdzis ar plaušu diluoni Etn. II, 166. nuovārguse mātes meita BW. 8300;

2) zur Langweile, zum Trödeln verdammt sein:
viņam jānuovārgst kādas... stundas MWM. VIII, 379. Refl. -tiês, elend werden Bl. II, 226.

Avots: ME II, 884

nùozeldinât,

[1) (mit Nesseln) versengen
Gramsden, Pampeln, Kursiten, Bauske]: raganas Jāņu nakti skrejuot apkārt basām kājām un kailu galvu, baidīdamās, ka kājas nesaduŗ, ruokas un ģīmi nenuozeldina Etn. IV, 71. [nātrēs nuozeldināju ruoku Sessau, Neu-Bergfried ("mit el˜"), Lennew., Grünwald; ("mit elˆ ² ") Mesoten;

2) durchprügeln:
n. muguru Grünwald.]

Avots: ME II, 890

‡ pabārkšņi, = pabārkši: pabārkšņiem pakliestās ... paparžu lapiņas bija apsvilušas Janš. Mežv. ļ. II, 370.

Avots: EH II, 120

‡ pacils, nicht fest anliegend, locker: ar šuo arklu aŗuot ve̦lē̦na paliek cilus, tâ ka viss arums iznāk tāds p. PV. pacilas ve̦lē̦nas Mesoten. p. arums (kur ve̦lē̦nas nav cieši piekļautas zemei) Behnen, Heidenfeld, Lubn.

Avots: EH II, 124

[pacilt (li. pakìlti), sich (ein wenig) heben: mīkla jau pacilusi Wandsen.]

Avots: ME III, 12

padilt, ‡

2) beim Gebrauch löcherig werden:
padilis cimds Dunika, Oknist. apakša gan jau bija padilusi caura Janš. Līgava II, 324. pa- hier für *pra-?

Avots: EH II, 127

padilt, intr., einigermassen abnehmen, abgenutzt, abgegriffen werden: sataustīja labi padilušu pieckapeiku gabālu A. XX, 123.

Avots: ME III, 17

paguļu, sehr gebückt, halb liegend: nuo ciema nesa (ruotu) paguļu, paguļu (Var.: pagužu, pagumzu, palīku, pazvilu) BW. 20577.

Avots: ME III, 32

pajemt,

1) - 3): auch Pas. I, 330; VIII, 53; IX, 231; XI, 283; XIV, 496, PlKur. u. a.; svārku nepajēmis cauri (der Rock war nicht vom Regen ganz und gar durchnässt)
Kaltenbr.; ‡

4) abschlachten
Frauenb.: nuo rīta agri vajaga p. teliņu. Refl. -tiês,

1): "labi, dēliņ, būšu!" pasajēme ... ve̦lns Pas. V, 140. jis pazajēmēs, ka būs ... IX, 278. kad viņš paje̦mas, tad viņš tuo dara Strasden. puisis, pajēmies, aiziet pruojām Sonnaxt; ‡

2) = paņemtiês 1; pasajēmies savu galvu, aiziet ("aiziet, kur grib") Nerft; ‡

3) nehmen, heiraten:
pasajēme ve̦cu sievu Tdz. 54263; ‡

4) = paņemtiês 4: viņš ir pajēmies me̦luot Kand. vistas ir pajē̦mušās nākt manā dārzā Strasden; ‡

5) herkommen, sich einstellen
(r. взяться): nuo kurenes pasajēmies (nach r. откуда ни взялся) - izlien nuo dziļuma ve̦lns Pas. XII, 497 (ähnlich V, 167; XIII, 56). ‡ Subst: pajē̦mums, das Genommenhaben; das Genommene; "eine Abteilung von 3 Aufschurfädep, 3 Zähne des Weberkammes, 3 Ösen der Weberhefteln" Auleja: desmit pajē̦mumu saskaita - tie ir pāsms.

Avots: EH II, 138

‡ paķizît, ein wenig necken (reizen), indem man etwas zeigt, aber nicht gibt Dunika; neckend (reizend) zeigen: iešāvies prātā palielīties ar savu sle̦pe̦nuo dailumu, un viegli tai nācies tuo mēnesim p., uzraujuot vienīguo drēbes gabalu uz augšu Janš. Bandavā I, 246. gribē̦dama tuo (scil.: gre̦dze̦nu) p. citiem ganiem Līgava I, 358.

Avots: EH II, 147

‡ paklikšinât, ein wenig klappern (mahen) Dunika: pajēma ve̦cuo, izdilušuo nazi un ar tuo paklikšināja.

Avots: EH II, 142

pakš(ķ)inât, intr., tr., den Schall pak(š) hervorbringen, patschen, klopfen, paffen: zirgi pakškina kājām AU. pakšķināja ar plaukstu uz viņa kaklu Niedra. mierināja, vinam uz ple̦ca pakšķinādams A. XX, 949. kâ [stārķis Ar.] dzenis pakšķinādams MWM. VIII, 326. ņēmās pīpīti pakšināt Zemk., [pakšķināt Grünwald]. gultā gulēja tē̦vs, pakši nādams sīkus, zilus dūmiņus Latv. [pakšķinât (schliessen und darauf hörbar öffnen) muti Mitau. zirgs pakšķina, läuft in kleinem Trab Grünwald. lietus piles pakšķina, fallen schallend Grünwald.]

Avots: ME III, 50

pakš(ķ)inât, intr., tr., den Schall pak(š) hervorbringen, patschen, klopfen, paffen: zirgi pakškina kājām AU. pakšķināja ar plaukstu uz viņa kaklu Niedra. mierināja, vinam uz ple̦ca pakšķinādams A. XX, 949. kâ [stārķis Ar.] dzenis pakšķinādams MWM. VIII, 326. ņēmās pīpīti pakšināt Zemk., [pakšķināt Grünwald]. gultā gulēja tē̦vs, pakši nādams sīkus, zilus dūmiņus Latv. [pakšķinât (schliessen und darauf hörbar öffnen) muti Mitau. zirgs pakšķina, läuft in kleinem Trab Grünwald. lietus piles pakšķina, fallen schallend Grünwald.]

Avots: ME III, 50

palĩdzêt, [palîdzêt], -u, -ẽju, helfen: Sprw. palīdzi man bē̦das ciest! es tev palīdzēšu me̦du ēst Etn. II, 79. pa līdziet, labi ļaudis, līgaviņu sataujāt! BW. 13810. ai tu guovu māršaliņa, palīdz[i] man telītēs, jaunas siet vai dziņā, ve̦cas laist naudiņā! 29162. dieviņ, palīdzi sirmu jūgt, pe̦lē̦ku braukt, ar abi ruokām kūju celt, sagt man beim Beginn einer Arbeit PS. Refl. -tiês, sich, einander helfen: Laima nepalīdz, ja pats nepalīdzas. zvē̦ri cits citam palīdzējušies LP. VI, 252. Subst. palîdzêšana, das Helfen, Unterstützen; palĩdzê̦tãjs, der Helfer. [Die Vertetlung von ĩ und î in der Wurzel deckt sich mit derselben Verteilung in palīgs, nur dass in Salis und Ruj. das Verbum mit ĩ gesprochen wird, s. auch līdzêt.]

Avots: ME III, 60, 61

pañts [Tr., BL, Dunika, Sackenhausen, Līn.], pañta,

1) Reihe, Glied od. Linie der Soldaten;

2) das Glied
[Dunika]: visi panti man sāp. panti bijuši kâ salauzti JK. VI, 41. [pantu pantām St., gliederweise.] gul sasiets, nejaudādams kustināt ne panta A. XV, 96. lai kauliņš pie kauliņa, pantiņš pie pantiņa, miesiņa pie miesiņas! Etn. IV, 109. viņa bij slaika, spēcīgiem miesas pantiem (Gliederbau) Purap.; [das Kreuz im Körper eines Tiers: zirgs platiem pantiem Dunika];

3) [pañte Nitau], eine Schicht, Abteilung Getreide, Heu
[Dunika], Stroh in der Scheune: šķūnī pirmā panta [pirmais pañts Nigr., Gr.-Essern, Selg., Frauenburg, Behnen, Lautb.] siena jau pielikta Kand.; miežu panti paceļas ar˙vienu augstāki pret čukuru Grob.; auch sonst eine Abteilung, Schicht: [ve̦se̦ls pants (kaudze) žagaru Stuhrhof.] nuo vienas sijas līdz uotrai skaita vienu pantu (pie lubu jumta) B. Vēstn. liela, gaŗa egle sešu pantu, katrā pantā ligzds Tr. 823;

4) ein Teil des Pfluges Sackenhausen
(wohl =. panda);

5) ģīmjā, sejās pānti, die Gesichtszüge
Vēr. II, 459;

6) der Vers, die Verszeile,
namentlich so das Deminutiv pantiņš: skuoluotājs uzduod bē̦rniem dažus pantiņus izmācītles nuo galvas. (Nach Būga KZ. LI, 115 (als ein Kuronismus) zu le. pît "flechten", slav. pęti "spannen, strecken, zusammenfügen"; vgl. auch li. panta bei Bezzenberger Lit. Stud. 150.]

Avots: ME III, 78

‡ papilt,

1) sich mit einer dünnen Wasserschicht (über dem Eis) beziehen
(mit il˜ ) Dunika: papīlis dīķis;

2) vâtis ir papilušas, die Pocken werden reif
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Pocken").

Avots: EH XIII, 162

pãrbrẽcinât, fakt., zum übermässigen Weinen veranlassen, zu sehr weinen lassen: viņš bē̦rnu pārbrēcinājis pa˙visam zilu Degl.

Avots: ME III, 151

pãrdilt, intr., sich durchreiben: ruokai āda bij pārdiluse Dok. A.

Avots: ME III, 153

pãrskañdinât, tr., dichtend um-, übersetzen: Dünsbe̦rgs "Reinecke Fuchs" pārskandinājis daktiluos Plūd.

Avots: ME III, 175

pãrstèidzĩba,* die Übereilung: jaunības pārsteidzība A. XX, 558.

Avots: ME III, 178

pãrstèigtĩba,* für pãrsteigums, die Überraschung, das Überraschtsein: pārsteigtības izsaucieni MWM. VI, 385; [die Übereilung].

Avots: ME III, 179

[pãrzvilt, sich senkend lagern über: rudzi pārzviluši pār ceļu Warkl.]

Avots: ME III, 189

II pasile, ein Loc, s. pasilā BW. 30669, der Raum vor dem sils, der Waldrand BW. 2310: lapsa silu izskraidīja, atsagula (=atgulās) pasilē (Rätsel) RKr. VII, 1091.

Avots: ME III, 98

[pašķelˆt,

1) ein wenig spalten:
pašķel nu vēl kādu šķilu! pašķēla siekstu un ielaida bārdu iekšā;

2) "iepuotēt" Warkl. Refl. -tiês, sich spalten: pašķēlās mākuonis, un izšāvās zibens.]

Avots: ME III, 113

pašķira,* Unterabteilung, Untergattung.

Avots: ME III, 113

paslavas, Pluderhosen Manz. Lettus; ["Unterhosen" Baltinov; "nuokāries bikšu dibe̦ns": ja biksēm dibe̦ns nepiegul miesai, tad tām pārāk lielas paslavas. viņa paslavas kâ laba kule; tur variebērtsieku rāceņu Alschwangen]. gaiļa paslavas, auch gaiļa bikses, die Schlüsselblume (primula officinalis) Dond. [Etwa aus * pac(i)lavas (zu li. pakilùs "erhaben", le. pacilu)? Zum Suffix vgl. etwa le. ārd(av)s.]

Avots: ME III, 101

pasve̦lu [?], Adv., schräge, schief U., [Nötk.]. Vgl. pasvilu.

Avots: ME III, 110

pasvil˜t, intr., etwas gesengt, brandig werden [Warkh., Warkl.]: pasviluši mieži auga slinka vīra arumā BW. 28147.

Avots: ME III, 111

patèikt [li. pateikti "приспособить"], tr., intr.,

1) sagen, erzählen:
pateikšu tē̦vam, pateikšu mātei, kuo dara meitiņas apiņu dārzā BWp. ² 7063;

2) loben, rühmen, preisen:
pateiciet, sveši ļaudis, manas mazas dāvaniņas! BW. 25324, 1. sen dzirdēju, nu redzēju, pateicamu (Var.: teicamuo) tē̦va dē̦lu 21893, 6. kad es būšu pateicama, pateiks mani sveši ļaudis BWp. ² 6878;

3) danken
- mit dem Dat. der Person und mit par od. einem Satz mit ka: pateicat, sveši ļaudis, par rupjām dāvanām! BW. 25324, 2. pateic dievam, māmuliņa, ka meitiņas skaistas auga, danke Gott, Mütterchen! BW. 7701 (Var.: pateic dievu, lobe Gott). Sprw.: cik ir, tik jāpateic. kāds ir, par tādu jāpateic. [ne par kuo nav jāpateic, dēliņ! Pas. II, 170.] jāpateic dievam, ka tâ tapuši vaļā LP. VII, 85. Statt par mit dem Akk.-Instr. findet man im VL. vereinzelt den blossen Akk. od. auch den Gen.: es pateicu dieviņam savu labu kumeliņu BW. 29723 (Var.: sava laba kumeliņa 29724). Refl. -tiês, [1) sagen: pateicēs, ka viņš e̦su viņu brālis Pas. II, 181 aus OberBartau];

2) danken, sich bedanken:
nezin, kâ pateikties LP. II, 37. Subst. patèicẽjs, wer sagt, (obt, dankt; patèikšana, das Sagen, Loben, Danken, auch der Dank: simtu, simtu kārt[u] ir man jāduod tev pateikšana GL.; pateikšanas upuris, das Dankopfer IV Mos. 29, 39; patèikums, die Mitteilung, Erzählung, Danksagung: zemnieki iedeva par pateikumu naudas gabalu ziedam LP. VII, 706.

Avots: ME III, 120

[patilt ² Dond., = patilât: lai lini vēl patilst! nav vēl labi iztiluši.]

Avots: ME III, 122

pavàlsts,

1): viņš pārvaldīja ... Autinas pavalsti Vindedze 31; ‡

2) Abteilung, Klasse (?):
kaulu dzīvnieku uotrā pavalstī ir putni; trešā pavalstī - rāpuļi Kav. (1860), S. 119.

Avots: EH XIII, 187

pavèstît, erzählen, mitteilen, ankündigen: viņa skan, pavēstīdama nāves uzvaras gājienu Vēr. II, 965. pavèstĩjums, die Mitteilung, die Nachricht: nelaimes pavēstījums LP. 1, 179.

Avots: ME III, 137

I pelējas, seltener pelēji Dubena, Warkh., Warkl., = pelenes: pret dusuli (diluoni) dzeŗ pelējas.

Avots: ME III, 196

pḕrt (li. per̃ti "schlagen, baden"), per̂t ² Salis, peŗu, pèru,

1) schlagen, prügeln:
Sprw. juo bē̦rnu peŗ, juo bē̦rns raud. suni peŗ ir pie baznīcas. atraitn[i]s tevi pērtin pēra BW. 9712. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP. VII, 143. nuokarsē akmeni un tad peŗ ūdeni virsū JK. III, 75. uolas pērt, eine Ostersitte: puiši iet apkārt... nuo vienām mājām uz uotrām un peŗ meitas, lai duod uolas Wandsen. per nuost! ein beim Kartenspiel üblicher Ausruf Etn. IV, 41;

2) baden
(tr.), eigentlich mit dem Blätterquast (belaubten Besen) schlagen: Sprw. tāda vārnā pē̦rta, tāda nepē̦rta, - me̦lna kâ me̦lna. vienas mātes bē̦rni, - ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. brūti pirtī krietni peŗ un mazgā BW. IIl, 1, 12. pē̦rti visādām sluotām A. v. J. 1899, S. 431. se̦rus pērt, ein junges Kind in der Badstube mit dem Badequast schlagen, damit es später keine Ausschläge bekommt, s. BW. I, S. 173. peŗamā sluota, der Blätterquast;

3) niekus pērt, mit der Zunge dreschen, klatschen:
lai... peŗ savus niekus! Janš. Dzimtene. V, 432. Refl. -tiês,

1) sich baden, sich mit dem Blätterquast schlagen:
Sprw. peŗas kâ pa pirti. kādu pirti citam kūris, tādā pašam jāpeŗas;

2) zappeln, sich hin und her werfen:
Sprw. peŗas kâ zutis pa smiltīm. peŗas kâ pliks pa nātrām. dažs saimnieks peŗas (parādu dēļ) kâ čigāns pa Daugavu Aps. J. III, 25. viņš gaiņājas un kājām peŗas Jaunības dzeja 35. putns spārniem peŗas MWM. VI, 770. baluoži pa ziluo dzīdri pērās MWM. VI, 332. ja vistas pa smiltīm peŗas (C., Saikava), tad drīz lietus būs Etn. II, 95;

3) eine Sprache radebrechend sprechen:
viņš peŗas, ka put vien, pa vāciski Seew, n. U. Subst. pḕršana,

1) das Prügeln;

2) das Baden, das Schlagen mit dem Badequast.
pèriêns,

1) eine Tracht Prügel, Schläge:
Sprw. pēriens jaunam par mācību, ve̦cam par veselību. bez brandvīna ne˙kā nevari dabūt - ne pēriena LA. pēriens kâ lietus LP. IV, 215, Lautb. Luomi 129;

2) ein Bad
St., Bergm. n. U. pèrẽjs, pè̦rãjs, ein Prügelnder, ein mit dem Badequast Schlagender (reflex. nom. s. pērējies LP. VII, 786). uolas pērēji Wandsen, = kas peŗ uolas. Nebst pìrts, pirēties zu slav. pero, "schlage, wasche". arm. hari "ich schlug", s. Hübschmann Arm. Gramm. 464, Trautmann Wrtb. 215, Walde Vrgl. Wrtb. II, 42.

Avots: ME III, 210