Paplašinātā meklēšana

apslaka, die Besprengung, Bespritzung: ar savu asins apslaka viņš remdē dieva dusmību GL.

Avots: ME I, 122

‡ āslaka, verachtl. Bezeichnung für eine Frauensperson: ja nevajadzẽ̦tu sviestiņa.... tad tādas āslakas vis māti neatminē̦ta (von den in der Stadt wohnhaften Töchtern gesagt) Daugava 1933, S. 1.

Avots: EH I, 195

àulaka ² comm., àulaks ² (au- + lekt > hochle. lakt), ein Eilender, Stürmender, Rasender: iet kā aulaka Aps., Bers., Lub. [-lak- in dieser hochle. Form aus urbalt. lak- oder lek-; im ersten Teil steckt aber wohl nicht au-, denn dies Präfix gäbe hier keinen passenden Sinn, sondern aul- zu aulis II.]

Avots: ME I, 223

blaka: auch Lemburg.

Avots: EH I, 225

blaka (li. blakà), ein Fehler im Gewebe, wenn statt eines Einschlagfadens deren zwei nebeneinander zu liegen kommen, od. durch zu starkes Anschlagen Längsfäden reissen, sodass über einem Einschlagfaden stellenweise zwei Längsfäden nebeneinander zu liegen kommen (kur divi dzijas gul blakām): kad iekāpa aude̦klā, cilpas vien, blakas vien BWp. 942, Mag. XX, 3, 107; A. XI, 81. pazinu, pazinu algādža darbu: div' blaku (-as) blakām, čuokura vidū BW. 6920. [Zu blaks; vgl. Leskien Nom. 175 und 214.]

Kļūdu labojums:
sodass = so dass

Avots: ME I, 308

I blakains, fehlerhaft (vom Gewebe): cilpaiņi, blakaiņi tautmeitas dvieļi BW. 25474.

Avots: ME I, 308

[II blakains od. blakuots Bers., fleckig.]

Avots: ME I, 308

blakais, blakējais A. XIV, 2, 72, nebenan befindlich, benachbart: viņa iegāja Klāras istabā, kad šī blakajā pat˙laban sēdēja pie klavierēm * Kaln. Uoz. 61.

Avots: ME I, 308

‡ blakam Borchow n. FBR. XIII, 30, blakam Puhren n. FBR. XIV, 49, Sonnaxt, = blakām.

Avots: EH I, 225

blakas (unter blakām): auch AP., Dunika: mainīt b. (ohne eine Zugabe) Janš. Dzimtene I ² , 341.

Avots: EH I, 225

‡ blakata, der Schall von mehreren, schnell aufeinander folgenden Schlagen PV.

Avots: EH I, 225

dulaka: die Faust Ramkau. Erinnert an das gleichbedeutende Lehnwort kulaka.

Avots: EH I, 340

dulaka, [dulaks Wid.], der Faustschlag: sist ar dulakām LP. VI, 245. Wohl aus kulaka unter dem Einfluss von duļāt entstanden.

Avots: ME I, 512

‡ II è̦rslaka Sermus "?": tâds kâ e̦. (von einem allzu hastigen Menschen). Nebst è̦rslaks I aus mnd. ars-lock? Zur Bed. vgl. le. dirselis 2.

Avots: EH I, 370

ē̦rslakas,

1): auch Schwitten; ‡

2) Überbleibsel, dürftige Reste
(mit ẽ̦ ) Lemb.

Avots: EH I, 373

ē̦rslakas Neu - Bergfried, ẽ̦rskala Gr. - Sess., = e̦r̂sla, e̦r̂slaka.

Avots: ME I, 576

garlaka, garlaks U., gārlaka, die Taucherente Mag. II, 3, 120, der Polartaucher RKr. VIII, 99; e̦ze̦ra g., Polartaucher (colymbus arcticus), jūŗas g., n. Konv. ² 2389 sarkankakla garlaciņa, rotkehlinger Seetaucher (podiceps septentrionalis), maza garlaciņa, kleiner Lappentaucher (podiceps minor), me̦lngalvju garlaka, Eistaucher (podiceps glacialis), me̦lnkakla g. schwarzhalsiger Lappentaucher (podiceps nigricollis), pe̦lē̦krīkles g., graukehliger Lappenläufer (podiceps subcristatus), ragainā garlaka, gehörnter Lapentaucher (podiceps cornutus) Natur. XXXVII, 267, lielā gārlaka, der Rothalssteissfuss Siliņ.

Kļūdu labojums:
maza garlaciņa = mazā garlaciņa

Avots: ME I, 603

gārlaka, s. garlaka.

Avots: ME I, 618

iẽplaka [C.], eine niedrig gelegene Stelle, ein Tal [Erlaa n. U.]: dārza ieplakā vasaras saulē guozējas divi bišu kuoki Latv.

Avots: ME II, 51

iẽplakaniski [Bauske, iêplakaniski ² Salis,

1) mit der flachen Seite]:
iepl. sist ar airi];

2) "?": dē̦ls atvēsina pātagu un gāž ieplakaniski pa ciskām LP. IV, 3.

Avots: ME II, 51

iẽplakans [PS., C., Trik., ìeplakans Arrasch, iêplakans ² Salis, Ruj.], ein wenig abgeplattet: ieplakana duozīte Kaudz. M. Dunduri ir paprāvi, ieplakani Konv. ² 719. zeme abuos galuos ir drusku ieplakana Pūrs III, 124.

Avots: ME II, 51, 52

izklakarêt: auch Stenden.

Avots: EH I, 455

izklakarêt, tr., verschwenden, vergeuden, verquackeln: naudu Kand. Vgl. izkakalêt.

Avots: ME I, 751

‡ izplakanuôt M. 81, flach schlagen (plätten).

Avots: EH I, 472

izplakarêt Degl., Burtn., = izklakarēt.

Avots: ME I, 781

‡ kankarlaka, comm., verächtl. Bezeichnung für eine Person: šādi tādi kankarlakas BW. 12644, 1.

Avots: EH I, 584

ķe̦rstlaka - anscheinend tehlerhaft für ‡ ķe̦r̂stakla (s. dies) und daher ME. II, 369 zu streichen!

Avots: EH I, 697

ķe̦rstlaka [?], Windbeutel, eine unzuverlässige Person: zinu, ka tik uz tevi vari palaisties ; tās citas tik tādas ķe̦rstlakas Seibolt.

Avots: ME II, 369

ķilakala: s. dazu Schwers Unters. 65.

Avots: EH I, 702

ķilakala, ķilkala Etn. I, 34, Riga n. U., das Geschwätz, Gezänk, der Lärm: kas tur par ķilakalu? Kand.

Avots: ME II, 380

klakarêt, - ẽju, tr., verschwenden, vertun: viņš sāk savu m antu klakarēt Kand., Selg. n. Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 211

klakaris, der Verschwender Kand., Selg. n. Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 211

‡ klakatât,

1) "plampât" ("?") NB.;

2) piedarbā klakatā visu dienu Behnen, in der Dreschtenne rasselt es den ganzen Tag (indem dort eine Maschine tätig ist).

Avots: EH I, 608

‡ knoblaka; comm., "ein haibwüchsiges Kind (meist ein Knabe)" Seyershof: es biju tāds mazs k. tādiem knoblakām ir vaļa, kad māte nav mājā.

Avots: EH I, 633

‡ kulaka C., Lemb., Orellen u. a., = kulaks 1; kas tad (nuorīts) nuogāja pa kaklu lejā kâ laba k. Kaudz. Izjurieši 258.

Avots: EH I, 669

laka: auch N.-Peb. n. Latv. Saule 1043, Ramkau.

Avots: EH I, 716

laka, flüssiger Hundefrass, die Hundesuppe Bers., Lub., Aps., [Jummardehn]: vai tu suņiem devi laku? Etn. IV, 129. malu, malu visu rītu, suņam lakas nesamalu BW. 8104. Zu lakt.

Avots: ME II, 415

lakača: auch Holmhof.

Avots: EH I, 716

[lakača, eine Klatschtasche Neu - Wohlfahrt.]

Avots: ME II, 415

I lakači [Schrunden, Fockenhof, Treiden, Kand., lakāči N. - Peb.], Lungenkraut (pulmonaria) St., RKr. II, 76, [Ruj.; um Mitua werde angeblich dafür auch lãkači (?) gesprochen; vgl. * lê̦kači].

Avots: ME II, 415

[II lakači, die einzelnen Schlucke (dzīvniekam luokuot) Sessw., Golg., N. - Schwanb.]

Avots: ME II, 415

[III lakači [mit hochle. a aus e, ?) "gekochter, nicht gesäuerter Kohl" Dricē̦ni.]

Avots: ME II, 415

‡ lakalas Balt. Zemk. pielik. 1884, S. 199, = laka. Vgl. li. lãkalas dass.

Avots: EH I, 716

lakans Mar., [Malup], = lagriẽta.

Avots: ME II, 415

I lakans, ‡

2) "?": kai lakani arājeņi Tdz. 41154.

Avots: EH I, 716

‡ II lakans Ruhental "?": viņš nāk l. (geschmeidig?) mājā nuo pirts.

Avots: EH I, 716

lakarêt, - ẽju, unstät sein Ruj.; über einem und denselben Gegenstand verschiedene Aussagen machen Gr. - Essern: šurp un turpu lakarēt ar valuodu, nicht bei seinem Worten bleiben U. [Zu lèkt? dann eigentlich: flattern.]

Avots: ME II, 415

‡ II lakarêt Warkl. "= lakt": suns pienu lakarē.

Avots: EH I, 716

lakaris, jemand, der über einen und denselben Gegenstand verschiedene Aussagen macht Gr. - Essern.

Avots: ME II, 415

‡ *lakata,

1) "?": lakatas (Lappen?)
iemē̦rcētas un kājas ar tām aptītas Stobe v. J. 1797 I. S. 97 f.;

2) "?": tu met nuost ... bezdievjus ... kâ lackaties (kann auch zum nom. s. lakats gehören) Geizels Psalmen 109 (bei Glück dafür sārņus "Schlacken").

Avots: EH I, 716

‡ lakataine, eine aus Lappen gewebte Decke Auleja.

Avots: EH I, 716

‡ lakatainis "wer sich ein Tuch umgebunden hat" C.: puisi, lakataini ("?")! Tdz. 41159, (ähnlich 51658).

Avots: EH I, 716

‡ lakatas (vielleicht mit hochle. a aus e, in der Wurzel) Wessen "Geschwätz, Geklatsch".

Avots: EH I, 716

‡ lakatât, -āju "schlechte (alte) Kleider anziehen" Auleja. Refl. -tiês "schlechte (alte) Kleider tragen" Auleja.

Avots: EH I, 716

‡ lakateņa "kosynka" Ulanowska Łotysze Inflant polskich 29.

Avots: EH I, 716

I lakatêt (unter lakât ): auch Zvirgzdine.

Avots: EH I, 716

‡ II lakatêt Wessen "schwatzen; klatschen (über andere)".

Avots: EH I, 716

lakatlaiža ein Schimpfwort (eig. ein Tuchlecker) Etn. II, 95.

Avots: ME II, 415

lakats: lakatelis auch Brig. Dievs, daba; darbs 170, Grenzh. n. FBR: XII, 16,

1): austais l., ein grosses Umlegetuch
Siuxt. lielais l. Salisb. u. a., ein grosses Tuch, das um die Schultern genommen wird. mutes l. Seyershof, ein Schnupftuch; ‡

2) ein Lappen, Lumpen
(lupata) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Lappen"), BielU., Auleja, Pilskalne, Višķi: pajem lakatu, nuoslauki galdu! Auleja; "trauku lupats" Lesten n. FBR. XV, 31; rīku l. "Küchenlumpen" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Küche"); Plur. lakati, alte, schlechte Kleider Auleja; ‡

3) Demin. lakatiņš, die Windel
AP.: ne tam (= bērniņam) krekliņa, ne lakatiņa BW. 1166; ‡

4) die Wamme (einer Kuh)
Seyershof. S. auch ‡ *lakata 2.

Avots: EH I, 716

lakats (li. lãkatas ["Flicker" Lit. Mitt. I, 68], "Fetzen, Stück"), verächtl. Demin. lakatelis, das Tuch: dienu katra nē̦sājām smalku zīda lakatiņu BW. 22432, 1. galvas, kakla lakats, das Kopf -, Halstuch: vīra māte dabūja galvas lakatiņu BW. III, 1, 11. [Nach Fortunatov BB. III, 57 zu gr. λαχίς od. λάχος "Fetzen", la. lacer "zerfetzt", laicina "Zipfel", wozu wohl auch la. lacerna "mantelartiger Überwurf", vgl. Walde Wrtb. ² 403 f.]

Avots: ME II, 415

[lakauši Nötk., eine Art Wasserpflanzen (augļi gļuotaini un līdzīgi kalmju čukuriņiem, sirds veida lapas biezas, stublājs - stingrs, gaļains; pavasarī, kad nav vēl citu zāļu, lakaušus sagrūstus duod sivē̦niem).]

Avots: ME II, 415

lakausis,

1) [ļakausis N. - Peb.], ein Tier mit herabhängenden Ohren Tirs., Druw.;

[2) lakauši N. - Peb., eine Art Pflanzen
(auch: cūkauši). - Vgl. ļekausis, ļe̦kausis.]

Avots: ME II, 415

mārlakas: eine gewisse Pflanze, die sich um Karfoffelstauden u. a. windet (mit ã ) Lemb.

Avots: EH I, 792

mārlakas U., = maranas, madaras. [Wie verhält sich dazu li. mar̃lakos Goldhafer, Windekraut, Heckenwicke"?]

Avots: ME II, 584

‡ mor̂slaka ² Seyershof "viltīgs un plēsīgs cilvē̦ks".

Avots: EH I, 827

[nùoklakarêt "vergeuden": kur tu tuo naudu nuoklakarēji? Stenden.]

Avots: ME II, 797

[paplakans, etwas platt: paplakanu vēderiņu BW. 35251, 2 var.]

Avots: ME III, 82

I plaka (urgerm. *flahō "Fläche" bei Fick Wrtb. III4, 250),

1) der Kuhfladen
St.;

2) "līdze̦nums; ieplaka" Lös. n. Etn. IV, 165. Zu plakt.

Avots: ME III, 316

II plaka, in der Verbind. plika plaka, Interj.: plika plaka, karašiņa BW. 15891, 3.

Avots: ME III, 316

plakanis, eine platte Kartoffel od. Gemüsewurzel Gr.-Buschhof; ein platter, geflochtener Korb.

Avots: ME III, 316

plakanisks, = plakans, platt, flach: plakanisks instrūments Konv. ² 1166. plakaniskā virzienā ib. 811. - Adv. plakaniski, platt, flach, auf der platten, flachen Seite Fest.: dzirnu akmens sauli saspiež plakaniski bezveidīgā klaipā Rainis. kauss nuokritis... plakaniski LP. V, 409. es viņam ar sakumiem plakaniski drusku gribēju iesist Blaum. kasti liek plakaniski ratuos Ahs.

Avots: ME III, 316

plakanĩte, die Platt-, Filzlaus (pediculus pubis).

Avots: ME III, 316

plakankãjĩtis BW. 2273, f. -ĩte, der (die) Plattfüssige.

Avots: ME III, 316

plakannadzis,* hyrax syriacus Wid.

Avots: ME III, 316

plakanuôt,* tr., plätten Dr.

Avots: ME III, 316

plakanpautis BW. 34693, jem. mit platten Hoden.

Avots: ME III, 316

I plakans (li. plãkanas, in plãkanos rópės Leskien Nom. 384), platt; flach (von Tellern und Schüsseln); plakanie (ābuoli) eine Art Sommeräpfel Salisb. plakanā pē̦da, eine Fusskrankheit Plattfuss (pesvalgus) Konv. 1527. plakans puisis, ein verheirateter Knecht Biel. n. U. (vgl. apaļš puisis). - Subst. plakanums,

1) das Plattsein, die Plattheit;

2) die Fläche
U.

Avots: ME III, 316

II plakans (für *plakanis?), eine Art Milcheimer (vgl. placĩtis); zu plakans I?

Avots: ME III, 316

plakanžaũņi, eine Art von Meerbewohnern ("viņu vāki nav vienagabala, bet sastāv nuo 2 pusēm").

Avots: ME III, 316

plakanzir̃ņi,* die Platterbse, lathyrus Konv. ¹ 660;

Avots: ME III, 316

I plakarēt, vertun, vergeuden: dē̦ls sāka tē̦va mantu plakarēt Jürg., Bauske.

Avots: ME III, 316

II plakarēt "klopfen" Rutzau. Refl. -tiês, bei der Arbeit unentschlossen sein·: viņš tik tâ plakarējas (sāk kādu darbu, nepabeidz, sāk atkal citu) Dunika.

Avots: ME III, 316

plakata, die Plackerei Seew. n. U.; aus klapata (untet dem Einfluss von d. Plackerei) umgestellt?

Avots: ME III, 316

‡ pusplakans Burtnieks 1934, S. 876, halbplatt.

Avots: EH II, 333

‡ rom̂slaka ² Seyershof, comm., "re̦sns, neveikls cilvē̦ks, kustuonis".

Avots: EH II, 380

I salaka: auch Dobl.

Avots: EH XVI, 423

I salaka L., U., Bielenstein Holzb. 651, 653, Karls., Wid., Stockm., Ronneb., salaks Sassm., ein (grosser U.) Stint (osmerus eperlanus L.) RKr. VIII, 103; IX, 93; clupea sprattus Wid.: Burtnieku e̦zarā salaka ar ķīsi saderējuši skrieties LP. V, 172. Aus liv. salāk "grosser Stint", s. Thomsen Beröringer 277.

Avots: ME II, 666

II salaka U., salaks U., in Oppek. n. U. der Plur. salakas, Spülwasser U.; schlechte Grütze Erlaa n. U. Zu lakt.

Avots: ME II, 666

‡ III salaka Torensberg, die Wiesen-Kuhschelle (pulsatilla).

Avots: EH XVI, 423

saplaka,

1) ein Kuhfladen
U.;

2) ein zerfallener Heuhaufen
U.;

3) eine jede Vertiefung
Serben n. U.

Avots: ME II, 701

saplakanuôt: auch M. 531.

Avots: EH XVI, 436

saplakanuôt, tr., ganz flach machen Dr.

Avots: ME II, 701

saplakarêt, tr., durchklopfen: saplakarēt mīklu maizi iejaucuot; iesalu Rutzau.

Avots: ME II, 701

silakaza, die Bekassine Karls.

Avots: ME III, 838

I slaka,

3): mieži ir slakā (izmē̦rcē̦ti un salikti čupā, lai siltumam ruoduoties dīgst) Lubn.;

4): kad s. līst, tad nevar ne˙maz paiet.. ūdens tūliņ sasalst AP.

Avots: EH II, 519

I slaka,

1) der Tropfen
Bauske: viņš sit ūdeni, slakas vien le̦c Mar. n. RKr. XV, 136. nav ūdens ne slakas ebenda;

2) die zum Besprengen bestimmte Flüssigkeit, das Sprengwasser;

3) die Besprengung, Anfeuchtung
U.: kviešus liek slakā Peb., Oppek. n. U. iesalu ielikt slakā Golg.;

4) ein feimer, herabfallender
Nebel KL, Selsau: slaka nāk; būs liela atkala Vīt. Nebst slacît zu li. šlãkas "Tropfen", šlėkti "spritzen", šlekùtė "geflecktes Hühnchen", šlik(nó)ti "triefen", s. Leskien Abl. 349.

Avots: ME III, 914

II slaka: eine Weise, die Art, das Geschlecht Lng.

Avots: EH II, 519

II slaka, = kava, die Art, das Geschlecht U., Karls.: tāds bij tas saimnieks, tādi tie viesi, viss vienā slakā Manz. Post, II, 287. vai nu tuo izmācīsi citādi, tas jau nuo tādas slakas! Laud. brāļa ābelei katru gadu ābuoļi, tā nuo labas slakas ebenda. šie kartupeļi neauglīgas slakas Mar. es pārvedu brālītim krievu slakas līgaviņu BW. 22462. žīdu slakas sievu ņēmu (Var.: sieva mana žīda rada; sieviņ[a] mana žīdu tautas) 27225, 3 var. tās nemīl mūziku kâ visa nezvē̦ru slaka MWM. VII, 607. man ar kaimiņiem cūkas ir vienas slakas Memelshof; die Farbe (im Kartenspiel) Memelshof, Lieven-Bersen. Aus mnd˙slach "Schlag".

Avots: ME III, 914

šlaka, s. šļaka.

Avots: ME IV, 58

šlakata Arrasch, Schwanb., s. šļakata.

Avots: ME IV, 58

strūklaka,* strūkļaka* MWM. XI, 250, strūklu aka U., der Springbrunnen: nāsis šļāc ūdeni gaisā kâ strūklaka Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 360.

Avots: ME IV, 1098

šublaka od. šublaks MSiI., ein Schubjack.

Avots: ME IV, 104

I valaka U., Mag. IX, 2, 223, der Platz, wo sich ein Pferd im Getreide gewälzt hat; vgl. vālaks.

Avots: ME IV, 450

II valaka: auch Lubn.

Avots: EH II, 751

II valaka C., Golg., KL, Mar., Memelshof, Nötk., N: Laitzen, Oknist, Saikava, Sessw., valaks U., N.-Peb., Ramkau, Wessen, ein zur Arbeit eingemessenes (2 [Ramkau] od. 5 [Saikava] Lofstellen umfassendes) Stück Feld (od. Wiese [= 3 Lofstellen] Ramkau) für den Gesindewirten resp. Gutsherm (zur Zeit der Frohne): iet valakās (Golg. Saikava Sessw.) od. uz valakām, ein solches Stück Feld od. Wiese bearbeiten gehn. būs jāiet uz muižas valakām Saul. Daugava I, 53. sienu izdala pēc valaku gabaliem Lt. Arch. IV K, 1 (1809). siens kašams uz valaku vīzi ebenda. ja kāds vē̦lāk aizbrauca uz valakām, šķē̦rsts nuodeva pakaļai karstu Saikava; valaks, ein 60 Lofstellen grosses Landstück LKVv. Nebst li. valaka Lit. Mitt. I, 370 "eine Hufe Landes" aus r. волóка, ein Landmass.

Avots: ME IV, 450

vē̦rzlaka Grünwald "= vẽ̦rzaka, ein Quersack".

Avots: ME IV, 569

vìrslakats, ein Schultertuch: baznīcā vai guoduos valkāja tâ sauktuos virslakatus virs vamžiem ap ple̦ciem Etn. IV, 108.

Avots: ME IV, 613

I zalaka, s. zalaks I.

Avots: ME IV, 683

II zalaka, s. zalaks II.

Avots: ME IV, 683

III zalaka, eine Wiese, der einem Inhaber gehörende Teil einer gemeinsamen Wiese Gotthardsberg. Aus r. залог "новь, цѣлина, непашь"?

Avots: ME IV, 683

ze̦mlaka Ruj, n. U., comm., ze̦mlaks, ein kleiner Knabe.

Avots: ME IV, 711

že̦mlaka Allend. und Ruj. n. U., = ze̦mlaka (zu zeme und lèkt?).

Avots: ME IV, 803

‡ e̦rslakas Schwitten, = e̦rslaka I (unter e̦r̂sla ² ).

Avots: EH I, 370

‡ àizdāstît, (leichtsinnig) fortgeben, fortschenken: vai tik tu lakatu neesi kam aizdāstījusi? Selsau.

Avots: EH I, 18

‡ àizgaluôt,

1) die Enden befestigen (?):
a. lakatu"lakata bārkstis sapīt, lai lakats neirst" Bauske;

2) fortschaffen:
suni aizgaluojis Trik.

Avots: EH I, 23

‡ àizgumzât,

1) unordentlich, verknillend hinter etwas stecken:
a. lakatu aiz kakla Bauske;

2) wankend, schwerfällig sich entfernen:
aizgumzāja pa ceļu Jürg. lācis lēniņām aizgumzāja Vīt.

Avots: EH I, 26

‡ àizplevinât, hin-, wegflattern machen: vējš aizplevinājis visus lakatiņus nuo valga Lemsal.

Avots: EH I, 42

àizplîst, intr., etwas bersten, platzen, einen Riss bekommen: bļuoda, zvans, lakata stūris, zars aizplīsis AP., Tirs.

Avots: ME I, 44

‡ àiztīņât, zuwickeln, verhüllen, verdecken: seja bija aiztīņāta ar... lakatu Veselis Netic. Toma mīlestība 159.

Avots: EH I, 58

apalisks oder apaļisks, rundlich, oval; Adv. apaliski od. apaļiski (hochle. opaliska in Marienburg RKr. XVII, 145), rund, rundum: ap galvu tai apaļiski apsiets lakats B. Vēstn. villaines vienu malu apaļiski apņēma ap ple̦ciem Etn. IV, 108; apaļiski slē̦gtā rindā BW. V, S. 199; apaliski apcirptiem matiem Jauns.; baru (die Schwade) appļaut apaļiski LP. VI, 126; apaļiski nuovilkta āda, ein heiler Balg St. ādu apaļiski nuodīrāt, nuovilkt ve̦se̦lu ādu, tuo nepārgriežuot, nuo galvas sākuot, tā p. p. zaķim, se̦skam Bers., Lub.;

2) ohne störende Ecken und Kanten, frei, unbesorgt, unverheiratet:
kas kaitēja puisīšam apaļiski (apališki BW. 5271 Lösern; Var.: lustīgam) nedzīvuot.

Avots: ME I, 74

apbîtiês, plötzlich in Furcht geraten (von mehreren Subjekten): paspīdēja vēl divas asaras, bet apbijās, atplaka Duom. I, 5.

Avots: ME I, 77

‡ apḕrst, ringsum auftrennen Trik.: a. lakatam malas.

Avots: EH I, 80

‡ apģuģinât umwickeln, (ringsum) einwickeln, einhüllen: apģuģini bē̦rnu labāki. lai nenuosalst! Kal. Refl. -tiês, sich (ringsum) einwickeln (einhüllen): vecā māte apgraginājusēs trim lakatiem Perkuhnen. apģuģinājusies meitene Dunika, Kal.

Avots: EH I, 86

‡ apgumbât "unordentlich umbinden" Bauske: a. lakatu.

Avots: EH I, 85

‡ apgumzât,

1) (ringsum) ein wenig verknillen:
apgumzāts lakats Bauske, Lems., Memelshof, Nitau;

2) auf(fr)essen, verschlingen
(mit um̃) Lemburg, (mit ùm ² ) Fest., KatrE.: liels ēdējs visu apgumzājis.

Avots: EH I, 85, 86

‡ apir̃dinât,

1) ringsum auftrennen
(tr.): a. lakatam malas Trik.;

2) rings um etwas auflockern:
a. zemi ap ābeli. a. ābeles, die Erde um die Apfelbäume auflockern.

Avots: EH I, 86

‡ II apirt (li. apìrti), sich ringsum (leicht) auftrennen Spr.: lakatam mala apirusi Trik.

Avots: EH I, 87

‡ apklāstît (li. apklóstyti), wiederholt (etwas ausbreitend) bedecken: ar ze̦mde̦gu apklāstīias puses Pēt. Av. II, 26. vairāk naktis a. puķes ar zariem Warkl, a. pļavas ar liniem C. Refl. -tiês, sich (wiederholt, etw. ausbreitend) bedecken: a. vairākiem lakatiem Bauske.

Avots: EH I, 92

apkubinât: auch Gramsden; bedecken NB.: apkubini ar lakatu galvu! NB. apkubini rāceņus! ebenda. Refl. -tiês: pajem apkube̦klu un apkubinies! Dunika.

Avots: EH I, 94

apkubinât, tr., umlegen: lakatu ap galvu Kalleten, N. - Bartau [Wohl zu kuburis]. Refl. -tiês, sich umdecken: ārā auksts, apsakubinies jel vilnaini! Etn. III, 65 (Grobin).

Avots: ME I, 96

aplikt [li. aplìkti], tr.,

1) umlegen:
puisis aplika striķi gar kaklu LP. VII, 63; diena apliek krē̦slas mēteli Vēr. II, 94; apliekami ruoku gre̦dze̦ni I Mos. 24, 22, Armband, jetzt dafür apruoce;

2) belegen:
kapu ve̦lê̦nām. namu grīdu viņš aplika priežu galdiem I Kön. 6, 15. Refl. -tiês, sich umlegen, sich hinlegen: viņa aplikusies lakatu Liew. 237. tava ruoka viegli tiecas man ap vidu aplikties JR. IV, 19. likāmies visi gar zemi, kur kuŗais aplikdamies Aps. aplikums, das, was umgelegt ist: meita nuoņe̦m (guovij nuo ragiem) aplikumus (aptītus zirga saŗus) LP. VII, 576.

Kļūdu labojums:
jāizme̦t teikums (zu streichen ist der Satz) likāmies visi gar zemi, kur kurais aplikdamies Aps.

Avots: ME I, 101

apmetinât, ‡

2) = apmest 2: apmetina lûciņu ve̦lnam ap kaklu Pas. VIII, 436; ‡

3) = apmẽ̦tât 2, apdiêgt, apšūt 1 Bers.: a. lakatiņam malas; ‡

4) "?": kurpnieks ar tuo apmetināja... ziemas zābakus Janš. Bandavā II, 251. Subst. apmetinãjums, die Einfassung, der Besatz
(?): gar apakšu šiem lindrukiem gāja vis˙apkārt šaurs, sarkans apmetinājums Janš. Nīca 42 (ähnlich 43, Precību viesulis 52, Dzimtene I ² , 21; V, 11, Līgava I, 270).

Avots: EH I, 101

apuõlē (loc. s.) AP., = pùoliski, buoliski: a. apsiet lakatu galvā AP. Wohl zu apuols.

Avots: EH I, 124

‡ applãt, ‡

4) ringsum (von oben) bedecken
Renzen: a. piena bļuodu ar lakatu.

Avots: EH I, 105

‡ applèst, um etwas (ausspannend) ausbreiten: ādu applēte ap krāsni Pas. V, 374. applēta ... sev brīnuma mēteli VI, 335. a. lakatu bē̦rnam apkārt Trik. Refl. -tiês,

1): a. ar lakatu Sessw. tiklīdz applētīsies ar tuo (= mēteli) Pas. VI, 334; sich Amnehmen:
tu jau vari a. lakatu KatrE.; ‡

2) sich unter etwas ausstrecken
Trik.: ievainuotais vanags applēties zem krūma.

Avots: EH I, 105

apsist, tr.,

1) beschlagen:
apsist namu dēļiem; apsist kāpuostus, den Kohl befäusten;

2) umschlagen, umwickeln:
viņa turēja ruokā, ar baltu lakatiņu apsitusi, ne visai jaunu dziesmu grāmatu Kaudz. M.;

3) niederschlagen, niedermetzeln:
krusa apsita visu, kas bij laukā II Mos. 9, 25. viņš citus ve̦lnus apsitis LP. VI, 691;

4) perfectiv: tuornī pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita vienpadsmit LP. VII, 1277. Refl. -tiês,

1) sich umschlagen, anziehen:
izeju, cieši svārkus apsities Līb. P. 5;

2) ausschlagen, mit einem Ausschlag bedeckt werden:
apsitās kašķis vispār miesām LP. VI, 865. bē̦rns apsitās ar uguns vātīm BW., S. 190;

3) beschlagen (von Fesnstern, Metallen):
luogi apsitušies;

4) dunkel werden:
seja apsitas saulē, vējā Dondangen;

5) umschlagen, anders werden, sich umwenden, umstürzen:
vējš apsitās uz uotru pusi. apsitās daba un liktenis spēji Sudr. E. Dārte ātri apsitās Up. 13. laiva apsitās apkārt.

Kļūdu labojums:
BW.,S. 190 = BW. I, S. 190

Avots: ME I, 120

apslacît, apslacinât [li. apšlãkinti], tr., bespritzen, besprengen, nass machen: puķes, jaunus kāpuostus. ar gaiļa asinīm apslaka staļļa durvis LP. VII, 312. brūtgans un brūte apslaka ar ruoku viens uotram acis un drēbes BW. III, 1, 98.

Avots: ME I, 122

apsnāt, umwerfen, umnehmen (?): apsnāja... lakatu ap ple̦ciem Seibolt.

Avots: ME I, 124

‡ apsvīnît, beschmutzen Wolmarshof (mit ì), Salis (mit î ² ): a. jaunuo tē̦rpu. Refl. -tiês, ‡

2) schmutzig werden:
lakatiņš jau apsvìnījies Wolmarshof.

Avots: EH I, 119

aptuntuļuôt, nachlässig (mehrfach) umwinden: aptuntuļuoja ap galvu... lakatu Seibolt.

Avots: ME I, 132

apvìlêt, tr., besäumen: lakatu; kažuokam apakšmalu A. XX, 266.

Avots: ME I, 136

‡ apžmaugt,

1) fest úmbinden
C. (mit aû ), Lemburg: a. lakatu ap kaklu;

2) fest einschnüren
AP.: kakls apžmaugts mazā apkaklītē.

Avots: EH I, 129

atlakt Spr., [Kalz.], tr., (einen Teil) wegsaufen. Refl. -tiês, sich satt, bis zum Überdruss trinken, saufen (namentl. von Hunden und Katzen): ve̦lna māte izlaka visus e̦ze̦rus, kamē̦r atlakās LP. VI, 485.

Avots: ME I, 171

‡ atvīcinât, entgegenschwenken, schwenkend reagieren Jürg.: pļāvēji ar lakatiņu atvīcināja saucējai.

Avots: EH I, 181

atvîstît: atvīstījušas sev lakatus vairāk nuo mutes nuost Janš. Dzimtene V, 237.

Avots: EH I, 181

‡ àulẽ̦ka AP., = laka">àulaka ² : tas jau tads a. - i[r] valdīt nevar (von einern Pferde gesagt).

Avots: EH I, 187

aule̦kãm AP., BW. 1560, aule̦kiem Nerft, BW. 12674, aule̦kus, aule̦kuos Lautb.; dial. àuļe̦kām C., aũļe̦kām Kand., hochle. aulākām Spr., àulakiem ² Kreuzb., aulakis Lassen, auļakiem [-a- in den vier letzten Formen viell. hochle. aus -e̦-], auļikām Buschh. n. BW. 12674; [àulukiem ² Selb.]; aulekšu, aulekšus, [aũlèkšis PS.], aũlekšiem Ruj., aulekšuos, auch aulekšām, aule̦kum BW. 20724, im Galopp, schnell: aule̦kus aizbrauca pruojām Lautb. šuorīt Marija aulekšus skrēja BW. 1609. [Vgl. das zu àulaka ² Bemerkte; auļ- wohl aus auļ-l-. Mit aulekšiem vgl. das synonyme lèkšiem.]

Avots: ME I, 223

bãbiņa, Dem. v. bãba,

1) der Abendstern
Etn. II, 187, A. XIV, 242; MWM. XI, 192; [vgl. russ. бáбы "Plejaden"];

2) ein wertikales Brett zum Schwingen des Flasches,
stāvus kājā ielikts aptē̦sts dēlis, uz kuŗa linus kulsta Konv. ¹ 172;

3) ein Haarschopf, wie ihn die Frauen, wenn sie aus der Badstube kommen, auf der Stirn drehen
Selg. n. Etn. III, 161;

4) bābiņā(s) lakatu apsiet U., das Tuch glatt, rund um den Kopf binden];

5) nach Etn. IV, 129 auch gleichbed. mit lākturis.

Avots: ME I, 270

‡ bârkste̦ns ² (mit e, aus ai?) Seyershof, = bā`rkstaîns 1: b. dvielis, lakats.

Avots: EH I, 209

bā`rksts, -s C., -ste; bārsts, -s BW. 32277, bārksta,

1) der Fadensaum, die Franse:
jāzieduo, ja ne vairāk, kāda lakatiņa bārksts LP. VII, 83. Gew. PL.: karuogs bija nuo balta zīda ar ze̦lta bārkstīm Vēr. I, 831;

2) die feine weisse Birkenrinde
Etn. IV, 93; das an den Bäumen herabhängende Moos, bes. an den Tannen, auch bārstes A. X, 438; Tirs.;

3) das von der Sense nicht erfasste Gras in der Schwande:
slikts pļāvējs atstāj bārstis apakš spailes (nenuopļautus zāles kušķus);

4) die Faser, das Härchen [auch am Blüten], der Faden, das Fühlhorn:
sūnas ar ķeŗamām bārkstiņām Konl. ² 859. mazuo zarnu iekšpusē atruodas sīki matiņi jeb bārkstiņas Vēr. II, 40. kustuonīši, kuŗi ar ritulī nuostādītām bārkstiņām žigli kustējās MWM. VI, 316; [

5) Plur. bārkstes, Warzen od. Borsten im Maule des Hornviehs
L., St., U.];

6) der Saum am Kleide:
dara savām drēbēm platas bārkstas Mat. 23, 5. [Wohl zu ai. bhṛṣ̌ṭi-ḥ "Zacke, Spitze", ahd. burst "Borste" u. a.; s. Persson Beitr. 23 und Thomsen Berör. 102].

Avots: ME I, 274

blace (li. blãke), ein Fehler im Gewebe (Dond.); gew. blaka. [Mit blace identisch (als Lituanismus) scheint blaķe zu sein: ja kur ievē̦rta bij blaķe Jaunsudr. Balt. gr. I, 130.]

Avots: ME I, 307

I blaks, das Meer bei Windstille Sackenhausen n. U. [Auch noch als Adjektiv: blaks "eben" Nieder-Bart., blaks e̦zars, blaka jūŗa Mag. V, 1, 149, der (die) ruhende, als Ebene erscheinende See. Dazu le. blaka, blakts, blakām. li. blãkis "Bressem" u. a.]

Avots: ME I, 308

buoliski (auch puoliski) PK. n. U., glatt vor der Stirn: lakatu buoliski apsiet, glatt über die Stirn binden L., U. [Wohl zu buole(ne).]

Avots: ME I, 362

I brukt: praes. brukstu Auleja, brùkstu ² Warkl.,

1): nuo vāruoša ūdens brūk āda ar visu vilnu nuo AP. krāasaina drēbe brūk ebenda. sarkanā dzija saule nebruka Sonnaxt. lakats sāk b. (bleichen)
Dond.;

2): sapuva klē̦vs, sāka b. Zvirgzdine. atspiežu malkas grē̦du, lai nebrūkst Warkl. sen jau pīšļuos brukušu, vel dzīvu tevi šķitīs Janš. L. dzejas pag. 178.

Avots: EH I, 245

‡ *III bruslaks od. *laka">bruslaka "?": apve̦lk[u] sav[u] bruslak[u] BW. 13250, 35; bruslaks Trik., bruslaki Jürg., Lemburg, Wolmarshof, ein alter Frauenrock; bruslaks, eine gestrickte Frauenbluse ohne Ärmel N.-Autz, ein grauer, langer Männerrock Alschw., Felixberg, eine Arbeitsbluse für mannliche Personen; eine geslickte krùts 4 Schleck. Vgl. li. brùsliotas "veste, svārki" und zum Auslaut le. lindraks.

Avots: EH I, 245

bumbulis, bumbuls MWM. X, 892, eine weiche Hervorraggung, Anschwellung, und zwar

1) eine Knolle, Wurzelknolle
[bum̃bulis Bächhof, Muremois u. a.]: puķe ar sakņu bumbuli Konv. ² 244. šiem augiem (dze̦guzenēm) ikkatram pa divi bumbuļiem. [bum̃bulis C., Ruj., Salis, Nigr., Lis. u. a., = bum̃baļa];

2) die Kartoffel:
dievs nuolaida bumbuli zemē; [vgl. Niedermann WuS. VIII, 87 f.];

3) der Knorr, ein knotiger Auswuchs am Baume
[bum̃bulis Wandsen]: bumbuļi uz alkšņu sāknēm;

4) die Beule
[bum̃bulis Ronneb.]: kāpēc Jēcītim bumbulis pierē BW. 20174;

5) die Blase:
apdzied savu maizes klaipu, savu piena bumbuliņu [?];

6) die Troddel, Franse:
lakatiņš ar maziem bumbulīšiem abuos galuos A. XX, 169;

7) auch sonstige Hervorragungen, Knöllchen, Knötchen, etwas Rundes, Aufgeblasenes überhaupt:
šīs šūniņas dažādi izveidojas, gan par gaŗiem pavedieniem, gan par bumbuļiem Vēr. II, 721. [bum̃bulīši ("Klümpchen") rūgušpienā Ruj., bumbulis ² Warkhof "eine dickere Stelle".] vilnai de̦guot, ruodas uzpūsti uogļu bumbulīši Konv. ² 229. tautu meita bumbulīte BW. 33089,2. ej, vērsīt, bumbulīt BW. 29246. ir gan bumbulis šis te̦lē̦ns Mar. n. RKr. XV, 109;

3) (von Menschen) der Knirps:
vīra bumbulītis, bumbuliņš, der Knirps BW. 9397. Vgl˙li. bum̃bulas "knotenartige Verdickung, Kugel", bumbulỹs "Steckrübe", bumbolas "узел на бичѣ", [bumbur(i)s, bum̃ba. Nach Fröhde BB. I, 331, Uhlenbeck PBrB. XX, 327, Walde Wrtb. ² 101, Persson Beitr. 254 und 268 f. und Petersson IF. XXXIV, 236 bumbul - aus *bulbul - Wegen bumba und bumbur(i)s aber eher mit Berneker Wrtb. I, 79, Trautmann Wrtb. 39 und Niedermann Izgl. min. mēnešr, 1923, S. 855 als Ableitung von einer Lautgebärde bumb- aufzufassen].

Kļūdu labojums:
3) = 9)

Avots: ME I, 349, 350

bùrlaks [Wolm., bur̃laks Salis, Bl.], bùrlaka [PS.], burlāks RKr. XVi, 251, [bùrle̦ks Serbigal], der Strusenzieher, der Strassenräuber, Mörder; aus r. бурлак "ein Bootzieher; wilder, grober Kerl; Landstreicher".

Avots: ME I, 354

‡ bur̂nît,

1): auch AP.; ‡

3) "grastīt, purinât" Serben n. A. XI, 166. ‡ Refl. -tiês,

1) sich drängen
(?): ap piebrauktiem pasta ratiem kādi burnījās, buldurēja stīvām mēlēm Kaudz. Izjurieši 286;

2) "?": kuo tur nu burnies tik ilgi? Zaravič;

3) = ‡ bur̂zîtiês 1: šis lakatiņš viegli burnās.

Avots: EH I, 255

čaũkstêt [V., PS., Salis, Segew., Līn.; mit aû ² Ruj.], -u, -ēju,

1) auch refl. -tiês BW. 25853, 5, rascheln, rauschen, knistern:
lapas, salmi, siens, lakats, vilnaine, zīds čaukst. Gauja te̦k čaukstē̦dama BW. 31033;

2) schwatzen, faseln:
kau nu čauksti atkal? bē̦rni čaukst pa krūmiem;

3) klaffen:
sunelīši skrej ap jājēju čaukstē̦dami un riedami Lautb. L. 67. [Vgl. li. čiáuškėti "singen"(von einem Vogel).]

Avots: ME I, 406

‡ čigãniski Orellen, nach Zigeunerart: č (in ein Dreieck gefaltet) lakatu siet.

Avots: EH I, 290

cik [wohl enklitische Kürzeng aus ciek = li. kiek],

1) wieviel:
cik pulkstens? wieviel ist die Uhr? Mit dem part. Gen.: cik tur vīru? cik, puisīti, tev prātiņa? [cik tā zē̦na ir U.? was ist an dem Jungen daran? wieviel vermag er?] ak tu liels grēcinieks, cik viņai muguriņas? Auch beim Part.: strādā, cik gribē̦dams, spē̦dams, varē̦dams;

2) wie (sehr):
svinējuši tādas kāzas, ka ne ieduomāties, cik līksmas LP. IV, 169. putns dziedāja brīnum cik jauki VI, 938. Sprw.: cik sen bagāts, ka jau le̦pns. cik sen mani pašu veda;

3) vai cik, in Hülle und Fülle, sehr viel, sehr:
dārzā augļu vai cik. man spē̦ka tagad vai cik. lai vai cik, (auch ohne vai) - lai cik, wenn auch noch so sehr: viņa priekšā es nebē̦dāju, lai mana sirds ir vai cik me̦lna Kaudz. M. lai cik žē̦l, cirtis ar LP. VI, 960;

4) kaut cik, cik necik, einigermassen viel, einigermassen:
tur mežā vēl ir kaut cik Sudr. E. kaut cik paaudzis, dē̦ls aizgājis tē̦vam līdz. baznīcā bija ļaužu cik necik,

5) cik ne vēl, wie viel mehr, geschweige denn:
tuo jau bē̦rns var izdarīt, cik ne vēl liels cilvē̦ks;

7) = tik wieviel, wie weit davon, dass, beinahe, fast:
cik (gew. tik) upē neiekritu. cik galviņas nenuolauza, neesi cik (= tik) glups, kâ biji Zb. XVIII, 291;

8) cik tik, wie viel nur;
ē̦d cik tik ieiet;

9) cik - tik:

a) wieviel - so viel:
cik zvaigžņu debesīs, tik caurumu zemē;

b) temporal, wie oft - so oft, jedesmal, wenn, so oft, als:
cik vītuols luocījās, tik es gauži nuoraudāju. cik ies meitas ruožu raut, tik tās mani apraudās. Oft mit ausgelassenem tik im Hauptsatze: cik es gāju maltuvē, pa vienai ritināju BW. 29. Selten cik statt tik im Hauptsatze: cik pietrūka vadu virvju, cik tecēja lūku plēst A. XI, 426. Oft wird cik mit dem prädik. Part. verbunden: māmuliņa pieminēja, cik se̦gdama lakatiņu BW. 10141;

10) cik = ik: cik rītiņa migla kāpa BW. 6694. cik vakara klausījuos, kur aizgāja pieguļnieki BW. 30172,5;

11) cik, cik kuo,

a) beinahe, fast:
cik kuo ar viņu nesanācu ienaidā. tautiet[i]s mani ce̦rē̦dams cik klēpī neauklēja! Mag. XX, 3,201;

b) sobald als, wenn:
cikkuo tē̦vs piedzimis, jau dē̦ls jumta galā (Rätsel). In dieser Bedeutung auch cik līdz.

Kļūdu labojums:
10141 = 5657

Avots: ME I, 379, 380

cil˜puôt, auch cilpât A. XX, 764, Upīte Medn. laiki, Dond.,

1) Schlingen machen, häkeln:
cilpuots gadauts, lakats, priekšauts; kad... kādas dzijas nepareizi ievē̦rtas, tad aužūot aude̦kls cilpā. pļaujuot izkapts cilpā Dond.;

2) Haken machen (wie der Hase), gehen
[Wessen]: mēs tam cilpuojam pakaļ. [Auch: Umschweife brauchen; grosse Sprünge machen U. Refl. cilpuoties L. "sich in ein weitläufiges labyrinth verwickeln".]

Avots: ME I, 382

dalaîst: bis zu einer gewissen Stelle od. bis zu einem gewissen Zeitpunkt tassen: d. kājas da zemei Kaltenbr. gribējām šituo balku d. (fallen lassen) tai blakam, bet aizšķiebēs Saikava. ka[d] dievs dalaistu da galam (wenn Gott gäbe, dass das Korn reif wird), tiktu visa kā Kaltenbr.

Avots: EH I, 304

draska,

2): lakats saplīsa drasku draskās Linden in Kurl.

Avots: EH I, 330

[dzirkstains, "mit roten, feinen raksti geschmückt": dz. lakats Bers.]

Avots: ME I, 553

ẽ̦rmi, der Teil des Wagens, wo die Deichsel befestigt ist ("plakans kuoks starp ratu priekšasi un ratu grīdu, pie kuŗa piestiprināta dīstele Rutzau. n. Etn. II, 97). [Zu li. armaĩ "бруски, между которыми вставляеться дышло повозки" wohl identisch mit ide. armo - "Arm, Schulter" bei Trautmann Wrtb. 13 f., Walde Wrtb. ² 62 unter armus u. a.]

Avots: ME I, 575, 576

garenisks, gaŗenisks, garnisks, länglich: skujas plakanas, apakšpusē 2 gareniskām, apaļām strīpām Konv. ² 764. Adv. gareniski, gaŗeniski, gaŗeniskis, [gariniski St.], garniski(s), [garãniski Ronneb., Smilt.], der Länge nach gulies gareniski uz lizu LP. VII, 999. baltais pārlēcis garniski pār ve̦zumu LP. I, 186. rumpis pāršķēlies taisni garniskis pušu LP. V, 29.

Kļūdu labojums:
apaļām = baltām
gulies gareniski = gulies gareniskis

Avots: ME I, 602

gâzt, - žu, - zu (li. góžti "валить; giessen"),

1) tr., giessen:
rīklē gāž bez prāta Stari II, 365;

2) zum Fall, zum Sturz bringen, umstürzen:
mazs cinītis lielu ve̦zumu gāž. viltus mani gāž Rainis. kumeļš mums gāž sē̦tu laukā Kaudz. M. kungs gāž visas malas (visu pasauli) apkārt LP. V, 405, I, 98. reižu gāzt, ein von dem Gutsherrn angewiesenes Stück Wiese od. Acker abmähen. mē̦slus gāzt, den Dünger von dem Wagen aufs Feld werfen. gribēju gāzt lieluo pļavu gar zemi, ich wollte die grosse Wiese abmähen Janš.;

3) intr., giessen, stark regnen:
lietus gāž A. XII, 904. gāž kâ ar spaiņiem LP. IV, 199;

4) bauen, schlagen:
gāž pa ādu, pa galvu! dē̦ls (ar pātagu) gāž pieplakaniski kaŗavīriem pa ciskām LP. IV, 3. Refl. - tiês,

1) sich ergiessen, strömen:
strauts gāžas kr,ākdams upē. ūdens gāžas pār dambi;

2) giessen, stark regnen, strömen:
lietus virs zemes vairs negāzās II Mos. 9, 33. ūdens gāžas zemē kâ spaiņiem LP. VII, 627;

3) strümen, umfallen, einstürzen:
uozuols arī gāzies LP. VII, 346. gāzies savam pretiniekam krūtīs. mučele izkaltusi: tur˙pat kuopā gāzties LP. V, 308. me̦lns suns gāzies pakaļ LP. IV, 235. zirgi kâ viesulis gāzušies uz priekšu LP. VII, 483. mūr,i sākuši virsū gāzties VII, 144. [Vielleicht zu ai. gāhatē "vertieft sich", das seinerseits von W. Miller IF. XXI, 323 zu osset. äw - γäzun "eintauchen" gestellt wird.]

Kļūdu labojums:
4) bauen = 4) hauen

Avots: ME I, 620

ģimene,

1) das Geschlecht, die Familie
Smilt., Bers., Dond., N. -Autz: uz ģimeņu ģimenēm, von Geschlecht zu Geschlecht Dond. A. XIII, 81.

1) ne ģimen[e]s, keine Spur, keineswegs:
ne ģimen[e]s nuo guoda tiem nebija Dünsb. nav tā ne ģimen[e]s nuo kūmiņa slakas Dünsb. Aus li. giminė˜ "Geschlecht".

Avots: ME I, 699

glâbt, - bju, - bu (li. glóbti "umarmen" ), tr., retten, schützen: ik˙viens glāba savu dzīvību. glāb guodiņu BW. 14369,9. galvu tā, nuo aukstuma glābdama, bija cieši ietinuse lakatā JR. IV, 45. ruozi glābt, die Rose (Krankheit) heilen Etn. IV, 110. Refl. - tiês,

1) sih retten, bergen, flüchten, Zuflucht finden, sich erwehren:
es nezinu, kur glābties. luopi, nevarē̦dami ne˙kur glābties LP. VII, 1166. nu tā mūsu māmuliņa ne šķirbā neglābsies BW. 21746, 1. līdz gājis mežā, medījumu, ka ne glābties LP. V, 138. nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. bē̦rns raud, ka ne˙maz glābties LP. VII, 443. ve̦lns ielīdis uozuola duobumā, nuo lietus glābdamies LP. IV, 163. nevarējuši nuo viņa glābties LP. VI, 13;

2) sich retten, sich behelfen:
lai glābjas, kas var. glābies, pādīte, ar linu ziedu BW. 1823. [Zu glabât und glêbt (s. dies); entweder mit altem ā, oder aber mit dem neuen ā (statt uo), das man in zâle u. a. findet, s. Le. Gr. 60.]

Avots: ME I, 623

‡ gre̦dze̦nuôt, sich ringeln: skrulainajām peļastītem (Löckchen), kas gre̦dze̦nuo vis˙apkārt ap ... lakatiņu A. Brigadere Dievs, daba, darbs 18.

Avots: EH I, 402

grizulis, ein Werkzeug zum Windigen dem Getreides, ein Art von Kornschwinge : vis+pirms labību vētī ar grizuli ; grizulis līdzinās lmekšķerei, tikai dibena vietā nāk 6 un vairāk plakani zari, kuŗus satur šķē̦rskuoks, un caur kuŗiem krīt labība ar pe̦lavām Turlau n. Etn. III, 104 Gold. IV, 98, 145.

Avots: ME I, 656

gùmzît C., [gum̂zît ² Ruj.], -u, -ĩju, gumzuot U. tr.,

1) knillen, zerknittern
[Erlaa], Annenburg, Bers., Lös., Salis, Lems., Ulpisch: pirksti gumza nuonē̦sātuo ce̦puri JR. VII, 49;

2) knautschen, drücken:
tie grūstīja un gumzīja viņu A. Up.; [

3) gum̃zît Ronneb., schnell essen];

4) beyegen [?]:
ve̦cākais gumza lūpas Alm. Refl. -tiês,

1) sich biegen:
kuoki, cilvēki gumzās Lös., Bers.,;

2) gum̂zîties, ringen,
lauzties: kuo tu gumzies? sāpēs vē̦de̦rs Mar. n. RKr. XV, 115; sich stossen Wain.;

3) wackend gehen, sich rekeln, bei der Arbeit ungeschickte Bewegungen machen
Dond. n. A. XIII, 493;

1) sich knillen:
zīda lakats lē̦ti gumzās Dond.; [

5) = guldzīties, sich würgen
U.;]

6) "?":
es piegulu pie tautieša kâ pie īsta bāleliņa; man sirsniņa drūmējās, kuo tik gauži ggumzījās [etwa: sich rekelte] BW. 24933.

Avots: ME I, 682

I gùrste,

1) ein Flachsknocke:
linu gurste, auch gursts, -s, [Serbig.]:

2) der Klumpsack:
ruotaļas iesācējs paņe̦m lakatu, tuo sagriež gurstī (gurstē Etn. III, 28) Etn. II, 70. Zu r. горсть "Handvoll", [serb. gr̂st "hohle Hand, zum Fassen hingehalten", poln. garnąc/ "zusammenscharren" u. a. s. Zubatý AfslPh. XVI, 394, Zupitza Germ. Gutt. 171. Brugmann IF. XVIII, 129 F., Berneker Wrtb. I, 371 f., Trautmann Wrtb. 102 und (zum Suffix) Fay AJPh. XXXIV, 30.]

Avots: ME I, 684

ìeguomît, ‡ Reft. -tiês, sich einbiegen Dunika: lakata stūris ieguômījies 2.

Avots: EH I, 516

ìegumzît, tr.,

[1) ein beschränktes Quantum eilig essend zu sich nehmen:
puiši iegumzīja dažus plāceņa gabalus un devās atkal pie darba Serbigal, Jügr., Bers.;

2) ungeschickt einbiegen
(ieburzīt, ieluocīt) Bers.;

3) "unordentlich und gewaltsam hineinquetschen"
MSil.;

4) einwickeln
Ruj.;

5) stibitzen;

6) gewaltsam hinunterschlingen:
pīle iegumzīja vardi Gr. - Essern;

7) unbewusst hineinstecken, - wühlen (gewöhnlich von Kleidern):
kur tu nu atkal tuo lakatiņu esi iegumzījusi? Wolm.].

Avots: ME II, 20

iẽlùoks Kand., [ìelùoks PS., C., iêluoks ² Bauske, Ruj.], auch iẽlùoka, ielùocis, ielùoce, ielùokne BW. 17838,

1) eine in den Volksliedern vielgenannte Verzierung der
vilnaine, der Handschuhe, auch das Kragens und des Gürtels; n. L. Fransen; Einschlag an Kleidern Mag. IX, 2, 222, brodierter Rand der vilnaine; Falte M.; in Selb.: "ieluoki ir lakata malā ieausta strīpa nuo savādas dzijas": vai duos kre̦klu bez piedurkņu, vai vilnaini bez ieluoka BW. 25410. bez ieluoču 6780. vai tie bija cimdu raksti, vai villaines ieluociņi? 935, (vgl.: apsedzās bārenīte gaŗieluoku villainīti 4477; 4777). es neadu raibu cimdu bez pe̦lē̦ku ieluociņu 7257; 25270, 1. apkaklīšu stūrīšam sīki šūti ieluociņi 6651. plānu deva sveša māte bez ieluoku paladziņu 4610. man bija raiba juosta deviņiem ieluokiem 1061. māt[e] (pirka) ieluoka mētelīti BW. 32103, 2. tev vajaga kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes 3645. gudreniece tautas meita, klētī luoka ieluociņus 13852 (ieluocītes 7131.) ar pušķiem galdu slauku, ieluočiem istabiņu 21551. In Livl. sind n. Mag. XX, 3, 117 mit ieluoki die tiefen Falten am Rückenschoss der alten Männerröcke und die mit rotem Wollband eingefassten Zacken am unteren Rande der Weiberkamisole bezeichnet worden (Wend., Lindenhof);

2) die Einbucht, Biegung:
straujupītes ieluokā A. XI, 550. nuonāca pie kapsē̦tas meža ieluokā Niedra. pa rudzu ieluokiem nāk meiča A. Up. J. 1. 1. baltais matu ieluoks ap tuo bij smuki sasukāts A. XXI, 264. tauriņš brūniem spārnu ieluokiem;

3) das in den Brautschatz
(pūrs) Niedergelegte U.: ieluokus līdzināt U., wegen der Mitgabe der Braut übereinkommen;

[4) der Aufzug (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 390].

Avots: ME II, 41, 42

‡ ìeļukt, sich einbiegen, einfallen: ce̦purei. dibe̦ns ieļucis AP. cūkai ausis ieļukušas Lennew. uz duobuota galda uzklāts lakats ieļukst galda duobē Wessen. ielukuši vaigi Kreuzb.; hineingleiten: kāja ieļuka grāvī N.-Peb.

Avots: EH I, 528

[ìemìrkt,

1) lagsam hineinsinken:
siekta iemirkusi dūņās Kl. lakata stūris iemirka ūdenī Bauske;

2) zu weichen anfangen:
lini vēl tikai iemirkuši, bet nav izmirkuši PS.]

Avots: ME II, 45

izdilt (li. išdilti), intr., abgerieben werden, abzehren, verschleissen, fadenscheinig werden: izdilis kâ kaulu kambaris, kâ lūks, von einem sehr mageren Menschen. lakats ap izdilušiem ple̦ciem tās drēbītes tādas izdilušas A. XX, 651. cimdiem izdila īkšķi A. XI, 477. sāpes lai izdilst kâ ve̦cs mēnesis Tr. IV, 88.

Avots: ME I, 728

izdribis (unter izdribêt ): izdribis lakatiņš Dunika, Sonnaxt.

Avots: EH I, 443

izņīdrêt, fadenscheinig werden: viņa sakārtuoja ve̦suo, izņīdrējušuo se̦gu A. XXI, 274. lakatiņš sadilis un izņīdrējis kâ zirnekļu audums D. 118, 47.

Avots: ME I, 777

‡ izplẽcinât,

1) = izplêst 1, izplucinât II 1 Seyershof: vējš izplēcinājis, (salmu) jumtu;

2) eine Zeitlang im Winde flattern machen
Wolmarshof: i. lakatu. Refl., -tiês Wolmarshof, eine Zeitlang im Winde flattern: izkar veļu, lai izplēcinās!

Avots: EH I, 473

izplĩvuôt [Bauske, nach verschiedenen Seiten hin flattern]: uz abām pusēm izplīvuojuošu lakatiņu ap kaklu A. Upītis Duomas I, 785. [izplīvuojuši mati Bauske.]

Avots: ME I, 783

izslàucît, tr.,

1) ausfegen, auskehren:
istabu;

2) auswischen:
ar lakatiņu tā izslaucīja acis.

Avots: ME I, 799

izšņūkt, tr., schneuzen: de̦gunu. Refl. - tiês, sich ausschneuzen: vecene turpināja, lakata stūrī izšņūkusēs Vēr. II, 656.

Avots: ME I, 813

izšvitinât,

[1) so schnell drehen, dass der Rock sich hebt]:
meitas viņš tad izgrieza un izšvitināja Janš.; [gehörig wedeln: izšv. lakatu pa gaisu Dunika;

2) vertun, vergeuden:
izšv. visu naudu Nigr.].

Avots: ME I, 814

izžâvêt, sehr verbreitet z. B. in Nigr., Siuxt auch izživêt, tr., austrocknen: lakatus, iesalu, sienu. es izžāvēšu e̦ze̦rus Jes. 42, 15. Refl. - tiês, austrocknen, trocknen werden: sieviņa cāli uzlikuse uz krāsns augšu, lai izžavējas pa nakti LP. VI, 50.

Avots: ME I, 833

jûdziņš ² Salisb. [Demin. zu jûgs]" plakani apaļš daikts pie ratiņa, kuŗā ieiet skrūve, un kuŗā stāv stabiņi ar spuoli."

Avots: ME II, 121

kalbît (unter kal˜binât ),

1): auch (mit al˜ ) Schwitten; ‡

2) lessen
(mit al˜ ) Lin. ‡ Refl. -tiês, sich mit Bitten aufdrängen (mit al˜ ) Pankelhof: meitene kalbījās man virsū, tad atdevu ar tuo lakateli.

Avots: EH I, 577

‡ kal˜teniski Sassm., Adv., "kâ ar kaltu krustīm pa kuoka šķiedrēm" : plakana nagla jādze̦n k. kuokā, bet ne ķīliski, lai kuoks neplīst.

Avots: EH I, 579

‡ kañtê̦ts Ramkau, = kañtaîns: k. lakats. kantē̦ta kaste.

Avots: EH I, 585

kañtiski,

1) kantig, auf der Kante liegend:
ja piespiež viena spārna galu plakaniski pie galda, tad uotrs gals stāv kantiski uz augšu D.;

[2) gewürfelt U.]

Avots: ME II, 156

‡ ķerêt, Schmutz annehmen, schmutzig werden (gew. in der Zstz. Mit sa- ) Auleja: lakats ķerējis, saķerējis, ni˙kad neizmazgāts.

Avots: EH I, 696

‡ ķĩleniski Sassm., gleich einem Keil, keilartig: plakanu naglu nevajag dzīt ķ. kuokā (kâ ķīli pēc kuoka šķiedrēm), juo tad tas plīst, bet kalt(en)iski, tad neplīst.

Avots: EH I, 706

ķilkala, s. ķilakala.

Avots: ME II, 380

I ķirķis,

1) [ķir̂ķis ² Dond., ķir̃ķis Selg.], = circenis, das Heimchen Kand.: pie skursteņa iesāk ķirķis savu vienmuļīguo čirkstēšanu Duomas II, 5;

2) = ķirmis, ķirpis, ein ganz kleiner Holzwurm, der aber durchdringend Schreit L., St.;

3) ein Insekt, das die Netze zerfrisst
Rojen, Libau, [Dond.]: ķirķis ir mazs, mušas lielumā, iebrūns, plakans dzīvnieks, kas zvejniekiem nuodara milzīgus zaudējumus. tikkuo ūdas jūŗā izme̦stas, tad ķirķis ie klāt un nuoē̦d uz āķa izkabinātuo zivs kumuosu. ķirķis saē̦d jeb pārgrauž pušu tīklu vai ūdu ģīnas Latv.;

4) ķirķis als Repräsentant der Nichtigkeit, Winzigkeit:
zirgs tâ nuodzīts, ka tam beidzamais ķirķis izņemts nuo kauliem Etn. II, 177. kuo tur, saimniece, nuo tāda ķirķa izteikt! A. IX. 2, 139. [tu ķirķi dabūsi U. "du wirst (mit all deinem Schreien) einen Quark bekommen."] iegulies te˙pat manuos ratuos, apsegšu ar svārkiem, nesauodīs ne ķirķis, es wird dich niemand aufpüren LP. V, 166. tur nav ne ķirķis (= ķirķa) iekšā, da ist nichts drin Kand. [In Salis ķir̃ķis, ein magerer, junges Tier, das nicht recht wächst. - Wenigstens in den Bed. 1 - 2 wohl (als ein Lituanismus) zu li. kir̃kti "kreischen."]

Avots: ME II, 384

ķir̃zlaks Sassm., [ķir̃zlaka Wandsen, ķìrzlats ² Warkl.], = ķirzaka.

Avots: ME II, 386

klānis, eine Stelle, ein Fleck: izde̦g klānis rudzu laba zirga vālaka lielumā AU. puspūrvietas liels, me̦lns, kūpuošs klānis sniedzas līdz rudzu laukam AU. [klànis ² Warkh. "ein freier Platz, laukums". - Vgl. klāns.]

Avots: ME II, 217

‡ knabulis,

1) "= knablis" Grünh.;

2) "neliels daikts, kas atruodas pie kāda lielaka priekšme̦ta" Siuxt: piķa lampiņai pie vāciņa mazs knabulītis ar caurumtiņu un pie knabulīša cau-rumtiņā dakts;

3) "?": pē̦rkuons tur spēra. knabuļi vien zibināja Anekd. IV, 252;

4) der penis
Frauenb.

Avots: EH I, 626

knibinât, knibinâtiês, freqn. zu knibêt 1, [wiedrholt) knibbern, knittern, pinkern; zupfern, rupfen; (mit den Fingern) eine leichte Arbeit tun: pirksti trīcēja, galdautu knibinuot A. XVII, 398. Ieva knibināja uz ple̦ciem nuoslīdējušā galvas lakatiņa stūri MWM. XI, 167. ja vistas kasās (knibina) pa spalvu apakšu, tad sagaidāms putenis Etn. II, 71. tik mājās kādus darbus knibināja JK. viņ knibinājās ap paegļu nūju Poruks III, 158. tie sāka knibināties gar guovīm MWM. VIII, 13. bija tāda knibināšanās ap ve̦cu vāti Vēr. I, 1030; nicht vorwärts kommen mit der Arbeit U.: [viņā knibina savu darbu visu rītu Wessen. neknibini (neurbini) de̦gunu! Bers. Vgl. li. knibinėti "čiupinėti" Viltis 1908, 104].

Avots: ME II, 246

‡ knupurs, ein (als Verzierung eingewebter od. gestickter) Knoten im Gewebe NB.: par knupuriem sauc lakatuos ieaustus jeb iešūtus, uz augšu pace̦ltus me̦zglus. knupuru lakats. knupuru drāna.

Avots: EH I, 634

‡ kor̃mulis ² Seyershof "eine faltige, zusammengeschrumpfte Erhöhung": tādi kâ kormulīši iekšā lakatiņā (in der Wamme). Zu kùrmulis I?

Avots: EH I, 639

kramavecis, en grindiger Alter: nu pagaidi, kuili, kramaveci, burlaka, es tevi mācīšu Latv.

Avots: ME II, 257

krĩzduôgs: galvā ganiņam bij nātna k.

Siuxt; ein grosses Schultertuch für Frauen
(mit uõ ) Frauenb.; "ein Tuch, wenn es umgelegt auf dem Rücken ein Dreieck bildet" Frauenb.: kad tâ apse̦dz (sc.: lakatu) uz stūŗiem, tad ir k. liela bij zīdene, ka varēja likt krīzduogā; lielais k. Lesten n. FBR. XV, 31, ein Umlegetuch; krĩzduôdziņš ² ebenda "ein Tüchlein".

Avots: EH I, 657

kroka, kroķe, krokpĩle,

1) die Krickente (anas crecca)
Hug., RKr. VIII, 98;

2) = laka">gārlaka, der Taucher U. [Auf r. крохаль "Tauchergans" beruhend?]

Avots: ME II, 285

kruñkât: neduošu lakatu vazāt un k. (knillen) Siuxt. Refl. -tiês: schrumpfen

Avots: EH I, 660

krustaîns, kreuzweize gebildet, mit Kreuzen versehen, kreuzformig: paņēmis cimdu, krustaiņiem rakstiem adītu LP. VI, 13. apsēja krustaiņuo lakatiņu ap kaklu Neik.

Avots: ME II, 288

II kuča,

1) etw. Dichtes (aus r. куча "Haufen"?),
z. B. das Haar, Getreide [Bilsteinshof n.] Etn. II, 97;

2) ein dickes, grünes Tuch ohne Fransen
[N.-Peb.]: biezi zaļi lakati bez bārkstīm, saukti "kučas". tur gulēja svē̦ta Māŗa zaļa zīda kučiņā Etn. III, 87. zili brunči, zila svīta, zaļa kuča vilnānīte BW. 21529.

Avots: ME II, 298

lagriẽta, [lagriets Malup], der Kranz, um dem die Radfelgen, Schlittensohlen, Krummhölzer gekrümmt werden Golg., Peb., Tirs., Lub., Etn. IV, 129. [Aus lakg-? Vgl. lakans dass.]

Avots: ME II, 399

laiksne [Liewenhof], laiksnis [Skaista], N. - Peb.], die See -, Teichrose (nymphaea nuphar) Lub., Druw.: e̦ze̦ruos un upēs baltas un dze̦ltānas puķes - laiksnes Druw., Wid. bālgana gaisma... kâ skautin skāvās ap niedrēm un laiksnēm A. XI, 21. un cik plakani gulēja uz līmeņa zaļās laikšņu lapas un starp tām balti ziedi Poruk, AP. [Mit laiksn - aus * laiksn. -; nebst laiska I, laišķi zu li. laĩšķas, slav. listъ "Blatt", apr. lāiskas "Buch". Vgl. dazu Petersson Ar. und arm. Stud. 91.]

Avots: ME II, 407

ļaka,

1) (auch ļe̦ka, [ļaks Wessen]), die Öse, Schlinge, Schleife
Kand.: ļakām šūti kamzuolīši BW. 7741. turē̦tāji rauj ļaku cieti Etn. III 189. ieāķē āķi ļakā Kand.;

2) ein Hut- od. Kopfband
(von L. als tahmisch bezeichnet). ļaku ļakām,

a) mit Bändern besetzt, die da flattern
L.;

b) wenn was schlaff ist und sich schlenkert
St.;

3) ein Misthaufe
Spr. [Von U. für die Bed. 1 u. 2 auch ein laka angeführt; zur Bed. 3 vgl. ļe̦ka I;

Avots: ME II, 530

‡ *lakāns, = lakans">lakans I ‡ 2 (?): kai lakāni (geschrieben: lokuoni; mit -kon- < -kan- zu lesen?) arājiņi Tdz.45520.

Avots: EH I, 716

lakât [slav. lokati dass.], - ãju, freqn. zu lakt, [lakatêt (mit - ēt für - ît?) Biržgalis], wiederholt lecken: suns lakā ar mēli N. - Schwanb., Druw., [Salis. Refl. - tiês, sich belecken: suns lakājas Walgalen.]

Avots: ME II, 415, 416

[ļakausis, s. lakausis.]

Avots: ME II, 530

laksis, das Stück, das Scheit, Holzscheit: malka jāsaskalda lakšus Dobl., Oberk., Infl. [Zu lakšķis, lakats?]

Avots: ME II, 416

II lakta, der Amboss: laktas un veseŗi dus Aus.; auch der Amboss im Ohre Konv. ² 244. [Bei Für. I und Lng. dafür laka (?).]

Avots: ME II, 417

‡ III lakts (Stammform unbekannt) Lieven-Bersen "= villāne". Aus lakats?

Avots: EH I, 717

[laũkači N. - Peb. "= laka%C4%8D">lakač I".]

Avots: ME II, 426

laûska,

1) etwas Zerbrochenes
[Ringmundshof], z. B. ein alter Tisch Mar. oder eine zerbrochene Schüssel" par lausku sauc māla bļuodu vai puodu ar nuoplīsušu malu, kur smiltis glabā kuoka trauku beršanai vai suņiem duod lacekli Laud. ieduodat man kaut kādu lausku, nuo kā kaķi ceļā paēdināt A. XX, 346;

2) Splitter, Scherbe
[laûski, Scherben Kl.]: stiklu lauskās mirdz šķidrums Stari II, 421. akmini un lauskas jāme̦t bij uz viņas kapa Liekais. lauskas - gabali nuo saplīsuša katla Etn. IV, 129; [ein unförmliches Stück, ein Fetzen: lakatam atplīsusi lausku Wessen];

3) lauskas, der Schinn, Schelfer
Oppek., Sessw.;

4) lauska, auch laûsks [Erlaa], der Brecher (Personifikation des Frostes). Wenn der Lette bei starken Frost die Wände, Bäume, das Eis krachen und knacken hört, so sagt er:
tur sit laûska puika ar pātadziņu Mar. n. RKr. XV, 123; gew. laûskas, [laũskas Ruj., Lautb., laûski Warkl.] od. laûsks speŗ, sit: bija salts, lauskas spēra A. XVII, 485. sprē̦gā me̦t; lauskas me̦t, lauž ziemā, īpaši tad, kad pa dienu ir saule spīdējusi un pa nakti stipri salst; tad priedes kuoka stāvkuočelēm (stikaļiem, vabām, riķiem) nuo salas tuŗ kur tās sē̦tā pinuot saliektas, atpliżt mazas šķembelītes, pie kam labi nuoknaukšķas. šuos knaukšķienus dzirduot saka: "tad ta salst, ka lauskas vien lauž (me̦t)". lauska spēriens: kuoka visū tiek bieži atrasta šķeltne (ieplīsums), kas ceļuojties lauskām speŗuot; šai šķeltnē ar˙vien sakrājas skaidri, te̦kuoši sveķi Etn. I, 58. ādas sasprē̦gājumi jāsmērē ar lauska spēriena sveķiem Erlaa. lausks staigā apkārt un šur tur kapā skaļiem dimanta cirvīšiem. - Zu laûzt; [so am ehesten in den Bed. 1 - 2 und 4, und dem widersprächen nicht r. лускъ "Knacken", лускá "Hülse, Schale, Sreu", лýскать "platzen", sloven. lûska "Schuppe" u. a. (s. Berneker Wrtb. I, 747), sowie li. lùskos "Lumpen" (von Būga РФВ. LXV, 318 und LXXI, 470 f. hierher gestellt), wenn li. lusk - hier (was phonetisch möglich ist) auf *lužsk - zurückgeht].

Avots: ME II, 430

[* lê̦kači (erschlossen aus lâkači aus dem ostle. Pededze) "ein an Zäunen und Wänden wachsende Pflanze mit violetten Blüten"; vgl. lakači.]

Avots: ME II, 456

‡ le̦kacis (erschlossen aus ostle. lakacs Bērzgale) "rupucis".

Avots: EH I, 732

ļe̦ntri, Adv., lose, schlaff: lakats ļe̦ntri apsiets Naud.

Avots: ME II, 537

lùocît [li. lankýti "besuchen", slav. lǫčiti "biegen; trennen, verbinden"), -ku od. -cu [Dond., Salis], BW. 4902, ĩju, tr., freqn. zu lìekt,

1) wiederholt biegen:
kuokus, zarus, galvu, ceļus (pret augstiem, pret dievu), aude̦klu, lakatu. tautas luoka zaļas birzes BW. 13315. priede luoka, egle luoka, bē̦rzs i(r) luoka savu galuotnīti 12225. izmeklēju ruožu dārzu, visas ruozes luocīdams 13254. tautietis luoka zaļu zīdu apkārt savu ce̦purīti 15220. [acis luocīt, die Augen niederschlagen Nerft n. U.];

2) fig., wenden, bewegen, rühren, lenken:
prātu, sirdi. ak kungs, kâ tu luoki cilvē̦ka ceļus! Kaudz. M. es tavu likteni luoku Asp.;

3) biegend hervorbringen; zurechtlegen, besorgen, ordnen, schmücken:
viņš luocīja nuo kārklu sluoksnēm gruoziņus. nuo pīķiem mietus duŗ, zuobe̦niem sē̦tas luoka BW. 31990, 7. adu cimdus, adu zeķes, luoku baltas villainītes BW. 25294, 1. kuplu luoku villānīti 7433. audz, meitiņa, luoki pūru, besorge die Mitgift! 6325. vai nebiju ieradusi grūtas dzirnus ritināt, luocīt lielus tīrumiņus, mit grossen Feldern fertig zu werden den BW. 22568;

4) luocīt dziju, Garn aufwinden.
luocīt spuoles = uztīt dziju nuo spuoles uz luokiem Grünh. piektuos vakaruos nedrīkst divi vienā reizē luocīt dziju; citādi aitas baduoties LP. V, 24; JK. VI, 76;

5) hin- und herwenden, tummeln, tänzeln:
luoki, tautieti, vai neluoki nebaruotu kumelinu BW. 14445. kas dusmās netrakuoja, neluocīja kumeliņu 10183. šurpu luoka nuomalieši diže̦najus kumeliņus 16548;

6) modulieren, die zweite Stimme singen:
luoki balsi, tautu meita, kalniņā stāvē̦dama! mans brālītis lejiņā luoka bē̦ru kumeliņu 13980. luocīdama es dziedāju 16550. trejādi luoku valuodiņu 13224; so auch von dem modulierten Gesange der Vögel, namentl. der Nachtigall St.: vāluodze luocīja savu dziesmu A. XX, 466. zīle (žube) vilka, stērste luoka BW. 2697. birzē lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. [valuodu luocīt U., eine fremde Aussprache haben];

7) beugen, flektieren, deklinieren, konjugieren:
lietu, darbības vārdus luocīt*. Refl. -tiês,

1) sich biegen, sich krümmen, sich schmiegen:
luokās kâ niedre. luokies le̦pni, uozuoliņ! BW. 7520. tīri ceļi luokās, kâ viņš grib ēst JK. III, 66. pakaļā kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962. vīrs luokās kaukdams pa gultu Purap.;

2) Bücklinge machen, sich zu schaffen machen:
kas šim te kuo luocīties? LP. V, 30;

3) sich schlängeln:
birztala, pa kuŗu luocījās kuopti celiņi Vēr. II, 157. aiz kalna luocījās plata upe Skalbe;

[4) träge bei der Arbeit sein:
kuo tur luokies? Erlaa; Allotria treibend nicht recht arbeiten Dond.; luocīdamies dziedāt,

a) in einem groben Dialekt singen
Bergm. n. U.,

b) in besonderen Modulationen singen
U.] Subst. lùocîšana, das Biegen, Rühren usw.; lùocîšanâs, das Sichbiegen usw.; lùocitãjs, wer biegt, rührt, tummelt usw.; lùocitãja, die zweite Sängerin: vedējene bija dziesmu saucēja (auch teicēja), kāda nuo panaksniecēm luocītāja RKr. XVI, 200. Der Chor bestand aus der teicēja od. saucēja, d, i. aus der ersten Sängerin, der Hauptsängerin, der luocītāja, der zweiten Sängerin, die den Gesang modulierte, und aus den vilcējas; s. dies. teicējas, vilcējas, luocītājas juo smalki dziedāja, juo gari vilka Lautb. [vgl. v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 220.]

Avots: ME II, 522, 523

luõtis: der nom. pl. (luõši) auch aus Dond., Pernigel, Sussikas belegt; in Dahlen, Katlakalns, Pabbasch auf Grund der Kasus mit luoš- ein nom. s. luõsis neugebildet; iemeta pļavās luošus zivju zvejui Bigauņc. 16. Sehr zweifelhaft ist der Beleg für einen ā-Stamm (luoša) aus Pas. III, 390. (aus Dand.): izme̦tuši luošas (für gesprochenes luošs < luošus?) ... un gaidījuši, kamē̦r vimbas salien luošās (für gesprochenes luoše̦s < luošuos?). Doch gibt auch BielU. aus Peterskapelle ein luošas "Netz aus sehr feinem Garn, wo in den Maschen die Strömlinge hängen bleiben".

Avots: EH I, 768

lubstãjs: lubstāji lietuoti se̦najiem lubu jumtiem; tuos pagatavuo pārplēšuot uz pusēm re̦snas kārtis un nuotešuot gludu plakanuo pusi: virsū - kâ beidzamuo liek apaļu lubstāju Ramkau. apaļiem kuokiem, kuŗus sauca lubstājus Jürgens 7.

Avots: EH I, 759

[luñdzaks Dond., ein zum Schlagen zusammengebundenes Tuch oder Handtuch: ja sasien lakatu vai dvieli, kuo sist, tad iznāk lundzaks.]

Avots: ME II, 513

[lupats U., ein kleines Tuch (im Gegensatz zu lakats); s. auch lupata.]

Avots: ME II, 515

maîdzît [auch C., Kl., Kr.], -gu [od. -dzu KL, Drosth., Arrasch], -dzĩju [li. maigįti Miež.], tr., freqn. zu miêgt, wiederholt drücken, kneten, knautschen Bers., C.: bē̦rni sāk kaķē̦nus pa ruokām maidzīt MWM. VIII, 145. viņa maidzīja pa ruokām lakata stūri Saul. II, 115, Smilt., Lub.

Avots: ME II, 548

malenisks, ‡

2) auf die Kante gestellt:
kŗautēm pāri cēla istabas durvis, liekuot vienas plakaniski, uotras maleniski Janš. Mežv. ļ. II, 343.

Avots: EH I, 780

mazgs [Lis., Bers., Kl., Drosth., Jürg., Kreuzb., Warkh., Warkl.] (li. mãzgas), mazga Dond., U., Demin. mazdziņš, mazdziņa, der Knoten: mazgi vien aude̦klā BW. 7343. lai me̦t mazgas striķuos LP. VII, 794. izpestī tuos mazdziņus nuo visiem maniem tīkliem VI, 1, 168. lakatiņu viņa bija... sasējuse mazdziņā uz pakauša Jauns. rīkles mazgs, der Adamsapfel U.; sprigula mazgs, eine Doppelschleife, Doppelschlinge Kawall n. U. [Nebst me̦zg(l)s, megzt und mežģît zu li. mezgù "stricke, schürze einen Knoten" und ahd. masca "Masche", vgl. Boiascq Dict. 646, Güntert Reinw. 147, Zubatý AfslPh. XV, 479 und XVI, 399.]

Avots: ME II, 572

me̦tams [li. mẽtamas, slav. metomъ], Part. praes. pass. von mest: me̦tams tīkls, das Setnetz, me̦tama ķesele, der Setzkescher zum Krebsen; me̦tama mašīna, die Wurfmaschine; gara me̦tamais, = garmetis; me̦tamais, der Prügel, ein Stock zum Hauen, Schlagen: saimnieks paķēris me̦tamuo LP. VII, 476. viens savīsta nuo lakata labu me̦tamuo Etn. III, 186; me̦tamie, ein Gestell zum Aufscheren Nurm., Gold. [n. Etn. IV, 146], Aufschersel L.

Avots: ME II, 606

II mila: "kārts ar plakani nuotē̦stu galu pluosta stumšanai" (mila) Salis: milu ietiek aci (= pluosta caurumā), lai pluosts turē̦tuos, kad piebrauc Salis; = mìlna I: kur nuomalšu siekam kaudzi, - pūķīt[i]s milas galiņā BW. 8271 (aus Brucken).

Avots: EH I, 813

‡ *mirks, in der Verbind: mirkus laist "ūdens malā laist plakanus akmentiņus gan˙drīz gulu līnijā pa ūdens virsu pruojām" Sams un Tarzieris Rotaļas.

Avots: EH I, 817

mūdîgs,

1): m. sliņķis gan tu esi Ciema spīg. 178. mûdīgs (= mûža; dicht)
mežs Lubn., Sessw. mûdīgi (sehr) skaists lakats AP.; ‡

2) arbeitsam
(mit û ) AP.: m. cilvēks.

Avots: EH I, 838

‡ mulītē (loc. s.) Odziena, = tuoliski: m. sasiet lakatu.

Avots: EH I, 831

murduļuôt,

1): auch Katlakalns, Nötk., Schujen;

2): cūkas murduļuo (ē̦d, kājām sakāpušas silē) Welonen.

Avots: EH I, 833

I muskulis, muskuls [LP. I, 179], muškuls PS.,

1) ein Päckchen, Bündel:
saimnieks ienesa dažus muskuļus un uzlika uz galda Blaum. viņam ruokā bija drēbju muskulītis Bers., Laud. lācis izņe̦m nuo mē̦sliem... daž˙dažādus sataisītus muskuļus LP. VII, 693. skrējis liels, pe̦lē̦ks vīrs, ne˙sdams lielus muskuļus padusē VII, 1319. [iesien tuo lakatiņā, muskulītī Manz. Post. I, 249. atrada savu naudas muskuli Glück I Mos. 42, 35];

2) eine zusammengeschlungene Masse, etwas Verwickeltes, ein Knäuel:
[lielais ienaidnieku muskuls De̦glavs Rīga II, 1, 222.] tâ nu bija trīs vīri un trīs sievas vienā muskulā JK. me̦lns muskulis pa ceļa virsu ritnājies LP. pastalas jāsasienuot kuopā muskulī LP. V, 1. guovis sagriezās muskulā Vēr. II, 1290. slimnieks sarauts muskulā [diegu muskuls Zaravič. - Zu li. muškulėls "ein Knoten in einem Taschentuch, einer Schürze u. drgl., in welchen Geld u. drgl. eingeknüpft ist" bei Bezzenberger Lit. Forch. 144.]

Avots: ME II, 672

mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],

1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;

2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];

3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;

4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;

5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;

6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. ² 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I ^3, I, 346 f.]

Avots: ME II, 674, 675

naskuôt,

1): auch Trik.;

2): auch Nötk.; ‡

3) "?": es viņu (scil.: puiku) mizuošu, es viņu naskuosu A. Laiviņš Nosarkuši mākoņi 69; ‡

4) naschen
Ronneb. Refl. -tiês,

1): "ne˙kā prātīga nedarīt; niekuoties" Allendorf;

2): "kārtīgi neēst" Katlakalns.

Avots: EH II, 6

naûda (li. naudà "Nutzen, Habe; [(bei Bezzenberger Lit. Forch.) Geld"]), Demin. verächtlich naûdele, [naũdele Līn.],

1) das Geld;
[naudas vīrs U., ein reicher Mann];

a) mit attributiven Bestimmungen: sīka nauda, auch šķira nauda Mat., Kleingeld;
dārga, liela nauda, daudz naudas, schweres, viel Geld; cieta nauda, klingende Münze; balta, [gatava U.], tīra, skaidra nauda, nach St. auch šķīsta nauda, baar Geld. tautie[i] s skaita sīku naudu BW. 24322, 2. lielas, dārgas naudas kumeliņš 15850. aizmaksāja cietā naudā vienu dālderi BW. III, 1, 49. tas jau maksās naudu, tīru, baltu naudu A. XX, 85. nauda kâ dubļi, naudas kâ ve̦lnam pe̦lavu, naudas vai cik, viel Geld, Geld wie Heu. nesātīga nauda, flüchtiges, dem Eigentümer untreues Geld LP. I, 117; braucama oder ceļa nauda, das Fahrgeld; dzeŗama nauda, das Trinkgeld; paceļamā nauda, das Findegeld: cik duosi paceļamās naudas? LP. VI, 837. ve̦se̦la nauda, ein grösseres Geldstück, [die volle Summe U.] asins nauda, Blutgeld: maksāsim tam labu asins naudu LP. II, 36. atslē̦gas oder klēts oder mātes naudas, das Geld, das der Mutter für die Auslieferung der Mitgift gespendet wurde BW. 16847; III, 1, S. 93; bāru oder bāriņu, nauda, das Pupillengeld; circeņu nauda, das Geld, das die Verlobten früher opferten Lautb.; dze̦uzes nauda, der Heckpfennig, der nach dem Volksglauben immer neues Geld bringt U.; drānu nauda, das Geld, das für die von der Braut verteilten Handtücher gesammelt wurde BW. III, 1, S. 75. galvas nauda, das Kopfgeld, die Kopfsteuer; īres nauda, das Mietgeld; kabatas nauda Taschengeld; kāzu nauda, das Geld, das dem jungen Paare von dem Braugefolge gesammelt wurde BW. III, 1, S. 11; krūmu nauda, das Patengeld,

a) für das Pastor:
bē̦rna tē̦vs maksāja mācītājam 4 vērdiņus (tē̦va naudu) un katra kūma pa vērdiņam (kūmu naudu) I, 178; kruoņa nauda, die Morgengabe: prasait pa pilnam kruoņa naudas un dāvanas! I Mos. 34, 12; pādes nauda BW. I, S. 180, = kūmu n. 1.; pūra nauda, das Geld, das für die Braut gesamelt wurde: pašā vakarā meta pūra naudu BW. III, 1, 100. ruokas nauda, das An-, Handgeld. ruokas oder precības (in Dond. aizduodamā) nauda, das von dem Bräutigam nach der Annahme der Werbung gezahlte Geld Bl. sliekšņa, slieksnīša nauda BW. 16846, = atslē̦gas n.; smiekla (spēles BW. 30017) nauda, Spottgeld: pārduot par smiekla naudu LP. I, 128; sudraba nauda, Silbergeld; šūpuoļa nauda, das Wiegengeld: krusttē̦vs un citi kūmi ieme̦t šūpuoļa naudu BW. I, S. 173; tilta nauda, das Brückengeld; vaŗa nauda, Kupfergeld; velšu nauda, das von den Hochzeitsgästen für das junge Paar gesammelte Geld BW. III, 1, 89; ze̦lta nauda, Goldgeld; zuobu nauda, das Zahngeld: par pirmuo zuobu, kas bē̦rnam uzdīga, īstais krusttē̦vs dāvināja bē̦rnam dālderi zuobu naudas BW. I, 184;

b) als Subj.: Sprw. nauda gribas skaitāma, Geld will gezählt sein.
kāda nauda, tāda prece. kam nauda, tam tiesa. nauda stiprāka par taisnību. kur nauda, tur nav trūkuma. nauda ķešas neplēš. te, kundziņ, naudiņa, te lakatiņš, das ist meine ganze (letzte) Barschaft. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta paliek mūžam. ve̦ca nauda atpakaļ nāk. nauda gudra - vīra ruokā, das Geld ist klug. d. h. bringt Segen in der hand eines (klugen) Mannes. nauda tava nezudīs Ltd. 1790. nauda iet viņam līdz kâ pielipusi Kaudz. M. nauda kaltējas, žāvējas, das geld trocknet - ein alter Volksglaube. nauda kaltējusēs mazās, spuožas uguntiņās LP. VII, 1047. daudzāmies vēl te˙pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;

c) als Obj.: naudu aizduot, aizņemties, izduot, ieņemt; naudu kalt, münzen:
nauda naudu pe̦lna neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. cūkas naudu neē̦d, radiem pašiem diezgan - Devise eines Trinkers und Verschwenders. [naudu plêst U., unbarmherzig Geld zu erhalten suchen; naudu dzìt (germanismus?), Geld eintreiben U.];

d) im Lok. u. nach Präp.: maksāt nevis naudā, bet graudā nicht bares Geld zahlen, sondern mit Naturalien (Korn) vergüten;
naudā iedzīvuoties, celties, zu Geld kommen; naudā turēties, sich im Besitze des Geldes festhalten Dok. A. tad es viņas medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv, wenn das Fellchen teures Geld kostet BW. 30531. dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu, bizmanis uzsveŗ tuo ar smagu naudu Aus. I, 5. par naudu visu var dabūt, tik tē̦vu un māti (mātes) vien ne. par naudu ir ve̦lns dancuo. šuodien par naudu, rītu par velti, sagt man zu denjenigen, die auf Rechnung etwas erhalten wollen; [uz naudu vien dzīvuot U., für bares Geld leben];

2) der Rubel:
cik gribat... pār sivē̦niem? astuoņas naudas (+ 8 Rbl.). Vgl. Etn. IV, 150. [Zu an. nautr "wertvolles Stück Eigentum", naut "Stück Vieh", got. niutan "erlangen, geniessen", nuta "Fänger", ae. notu "Ertrag", vgl. Walde Wrtb. ² 531, Meringer IF. XVIII, 234, Persson Beitr. 223.]

Avots: ME II, 695, 696

ņerinât, tr., (einen Hund) reizen: suni [C., Wandsen. Ähnlich ņerinâtiês ar suni Katlakaln].

Avots: ME II, 900

nùoêst,

4): senāk gan savu vīru nuoēdu Sonnaxt;

6): rāva ūdens nuoē̦d kājas Heidenfeld. karsta saule ģīmi tīri jē̦lu nuoē̦d ebenda. saule nuoē̦d lakatam krāsu Sonnaxt. Refl. -tiês,

1): auch Auleja, Frauenb., Segew.: aita bija ar zaļiem kartupeļiem nuoē̦dusies Seyershof; ‡

2) "ē̦duot nuodilt" (von Zähnen)
Auleja: kad tuo vien e̦d, tad zuobi nuoē̦das: ‡

3) sich mit etwas ausschliesslich beschäftigen (?):
ar malku vien nuoē̦das; cita ne˙kā nepadara Segew.; ‡

4) sich abhärmen:
kuo viņš nuoē̦das un nuoraizējas ar savām bē̦dām! Ar.

Avots: EH II, 44

nùolecinât, tr., fakt. zu nùolēkt, herab -, hinabspringen machen, lassen: nuo lakatas gailīti nuolecināšu Ltd. 862.

Avots: ME II, 809

nùonest,

2): atskrēja baltais gulbis un nuonese juo Pas. IV, 542; ‡

3) abtragen (Kleider)
Seyershof: pa laukiem nuone̦stu virsjaku valkā mājā; ‡

4) überschwemmend mit Schlamm od. Schutt bedecken:
tās pļavas tiek plūduos nuone̦stas Heidenfeld. ar našu nuone̦stas pļavas AP. Refl. -tiês, ‡

2) für sich wegtragen
Auleja: saknīšu piekašas i[r] nuone̦sas; ‡

3) sich abtragen
Seyershof: šis lakats jau ir nuonesies.

Avots: EH II, 72

nùoràisît [li. nuraišýti], tr., losbinden, abknüpfen, ablösen: lakatu nuo galvas, kakla drānu, priekšautu. Refl. -tiês, sich ab-, loslösen: gaļa nuo kauliem nuoraisījusies Kav. kāja nuoraisījusies Kav.

Avots: ME II, 836

nùosìet, ‡

2) ab-, wegbinden:
viešņa nuovilka mēteli, nuosèja ... lakatu Jauns. Daugava 1928, S. 295.

Avots: EH II, 85

nùosvīnît,

1): n. drēbes Trik. ‡ Refl. -tiês, sich beschmutzen:
lakats nuosvînās ² Salisb.

Avots: EH II, 94

‡ nuošvitinât,

1) schnell hinabfahren
Frauenb.: n. nuo kalna lejā;

2) eine Weile schwenken (schwingen)
Dunika: meita nuošvitināja lakatu puisim gar acīm;

3) vergeuden, vertrinken
Dunika, Stenden: n. visu naudu.

Avots: EH II, 99

nuõvads: gen. s. nuovads BW. 22361, BWp. 4591,

2): Vorwerk
(luopu muiža, muižele) Livl. n. Stender Deutsch-lett. Wrtb.; = pagasts, die Gemeinde Grob.;

5): "rieža" Lesten n. FBR. XV, 31; ein Flächenmass von einer bestimmten (3 und mehr Lofstellen) Grösse (in dieser Bed.
= valaka II) P. Alunāns; "muižas labības nuokuopšana" A. Leitāns; siena n. "Heu-Reesche" P. Alunāns.

Avots: EH II, 104

[nùovīstît,

1) dicht einhüllen, umbinden:
n. kaklu ar šalli. n. bērnu ar lakatu;

2) windend od. flechtend verbrauchen:
n. visas pakulas valguos Bers.;

3) verlegen, hinstecken:
kur tu nu atkal savus cimdus esi nuovīstījis (= nuobāzis)? Widdrisch;

4) wegstibitzen:
čigāns nuovīstījis vistu Behnen. Refl. -tiês,

1) sich dicht einhüllen;

2) eine Zeitlang faulenzend od. andere störend trödeln:
n. bez darba C., Warkl.; n. citiem pa kājām Kl.)

Avots: ME II, 889

nùoziest, tr., beschmieren: citi aiztina lakatiem vai nuozieda ģīmi kvēpjiem BW. III, 1, 10. [Refl. -tiês, sich beschmieren Pas. III, 315: e̦smu... nuoziedies Pas. III, 384.]

Avots: ME II, 892

‡ uolekšdrẽbe (mit "ùo") AP. "galvas lakats, kas šūts nuo puķaina kartūna: 6 uolektis kartūna pārgriež vidū pušu un gareniskās malas sašuj kuopā".

Avots: EH II, 743

II uore Grob., uôrs ² Ahs., ein Holzstück mit einer Öffnung an jedem Ende zum Anbinden des Viehs im Viehstall: uors sastāv nuo ieapaļi plakana kuoka 11/2-2 pē̦du gaŗumā, kam katrā galā izurbts caurums. vienā caurumā ievērta saite, kuŗu sien guovij ap kaklu, bet uotrā ieveŗ sautē̦tu kārkla, kadiķa vai bē̦rza vici, kuŗu savij riņķī. uora savītuo riņķi uzmauc pie rensteles iesistā mietā Ahs. Ans mnd. ôr "Ohr, Handhabe" (vgl. d. Nadelöhr).

Avots: ME IV, 419, 420

pacaũrs: p. lakats Sonnaxt. p. maiss AP. pacaurā kulītē Pas. VIII, 82.

Avots: EH II, 123

pacelˆt [li. pakélti], tr.,

1) auf-, er-, emporheben:
zīda svārkus pacē̦luse BW. 1104. Lats pacēla savas acis I Mos. 13, 10. vecis ne ausu nepacelis Purap. kazlē̦ns aizskrejis asti pa˙cēlis pruojām LP. VII, 497. viņš runāja pace̦ltā balst. tā (ce̦purīte) bij viegli paceļama priekš meitiņu māmuliņas BW. 15226, 1. es, puisīti, tevis deļ ne galvīti nepacēlu. viņi nevīžuo ne salmiņu pacelt od. ne pirksta pie darba pacelt, sie sind a'usserst faul, sie wollen den Finger nicht rühren. knapi tas spēja kājas pacelt Alm. Kaislību varā 112;

2) hebend hinstellen, hinsetzen:
paceļ man niedru krē̦slu BW. 13250, 34. paceļ baltu liepas galdu 13250, 12. me̦llas (= me̦lnas) kannas pacē̦lušas 13270. zirgus pacelt, die Pferde an einer andern Stelte auf der Wiese oder auf dem Kleefelde anbinden Behnen;

3) erheben, verursachen:
man ļautiņi pacē̦luši nezināmas valuodiņas; pacel, dievs, ļautiņiem nezināmas nelaimītes! BW. 8676;

4) erheben, auf eine höhere Stufe bringen, fördern:
tirdzniecību, izglītību; pacelt par, erheben, erhöhen: tad pacelšuot par kungu LP. VII, 104;

5) wecken:
pacel mani ce̦ldamies! BW. 23445;

6) aufheben, finden:
jādams vēl pacelis uz ceļa savadu lakatiņu LP. IV, 94. Refl. -tiês, sich erheben, sich aufrichten, aufstehen: tur paceļas neliels kalns. kumeļš paceļas gaisā LP. IV, 61. tamdēļ saņemies, pacelies vīrā! Lautb. Subst. pacêlẽjs, wer auf-, er-, emporhebt, aufweckt; der Aufheber (Muskel); pacelˆšana, das Auf-, Er-, Emporheben, Finden; pacê̦lums, das Aufgehobene, Gefundene, der Fund: kuo duosi man par pacē̦lumu? balss pacē̦lums, die Hebung der Stimme, der Wortakzent.

Avots: ME III, 11

paķele, paķelis Gold. nach BW. III, 1, 77,

1) (echt le. pacele) das Strumpfband (das Band unter dem Knie)
Rutzau, Grob., Ekau, Grünw., Alt-Rahden, Bauske, Nerft, Sussei, Sissegal, Drosth., Nitau, Stelp. BW. 2157; 33879, 13, [Bielenstein Holzb. 416]: auž juostinas, paķelītes, auž baltās villānītes BW. 7492. cimdu, zeģu gribē̦dama, ne paķeļu nedabūju 25377. kādas viņai paķeles! izšūtas ruozītes uz me̦lnas, platas bantes Jauns. izstiepa kājas, tâ ka zeķes līdz pat raibajām paģelēm nāca re̦dzamas A. XVIII, 498. paķeles pītas trim pielupiem RKr. XVI, 106. paķeles pa lielākai daļai vitas nuo vilnas dzijas, pie kam katram ievītajam pavedienam (trīs un vairāk) savāda krāsa. paķeli apsien lejpus ceļgala, lai gaŗas zeķes nenuobrūk Ekau. paķele izšķiŗas nuo prievieta ar tuo, ka pirmējā ir pīnes veidā, pusapaļa, kamē̦r pēdējā plakana Grob. Etn. 1V, 162;

2) das Hosenband
Elv., Manz. [paķele], der Gürtel: paķeles jeb grieztas juostas: - šaurākās lietuo. lai zeķes apsietu, platākās, lai sasietu virsdrēbes Plutte 73. So ist wohl auch paķele als Gürtel zu verstehen BW. 21342: sen tuo lielu lielināja, sen s1ave̦nu s1avināja; - ne lielāka, ne mazāka, līdz brālīša paķelēm. Aus li. pakelė˜ "Strumpfband".

Avots: ME III, 53

‡ palak(a)tīte "mazais lakatiņš, kuo liek bē̦rnam gurniņuos, lai lakatiņš netiek netīrs" AP.

Avots: EH II, 148

palikt, dazu eine III p. prt. palicei (aus dem 17. Jahrh.) IMM. 1938 I, 555,

1): p. vistai padēkli Linden in Kurl. trīs (sc.: villainītes) paliku pagalvī Tdz. 55495;

2): auch ("atstāt") Perkunen n. FBR. XVIII, 133. ābeli (den Apfel)
paliku rītam Infl.;

3): iet jie pa ceļu ... saiminieks nuogura un sāc p. nuo Jāņa Pas. XII, 526 (aus Bewern). puisis negribēja nuo saviem draugiem p. un arī ielēce tur˙pat IV, 214. - p. od. atpakaļ p. od. pāri p., genesen:
duomājām, ka paliks, bet nuomira tā sieva Frauenb. kad vai[r] nepaliek atpakaļ guove, tad uzkauj Seyershof. viņiem viena guove nebij palikuse pāri; bij jānuokauj ebenda;

5): auch AP., Auleja, Frauenb., Kaltenbr., Linden in Kurl., Ruj., Saikava, Salis, Sonnaxt, Strasden: zaļas kaņepes berzē, kamē̦r paliek pienā Salis. man palika dusmu Oknist n. FBR. XV, 180; einige Belege dafür auch ME. III, 60 unter paliktiês 3; ‡

6) erkranken
Kand.: viņš palika ar kājam. es paliku ar ruoku, un nu vairs ne˙kuo strādāt. Refl. -tiês,

1): pajēmis, zem lakata palicies Kaltenbr.;

2): auch Saikava;

3): tē̦vs palicies slims Pas. XII, 124 (aus Smilt.); ‡

4) für sich hinlegen:
svāts ar jauniķi palikās alus bucu uz galda Auleja.

Avots: EH II, 151

‡ paņirbt, = paņirbêt: caur krūmiem paņirba ūdens Jürg. kājas vien paņirba Sessau. paņirba raibs lakatiņš Anzen. kad vējš uzpūš, tad ūdens paņirbst Würzau.

Avots: EH XIII, 161

papiere,

1) die Partie unter der Stirn
(pìere): tūiīt pēc radībām bē̦rnam sien papieri jeb spiež iegāļus (iegālīšus) JK. VI, 27;

2) ein Kopftuch
RKr. XVII, 29: divi stundas mici lika, trešuo sēja papierīti (Var.: lakatiņu) BW. 24662;

3) papieres, Kopfweh vom Rausche
LD.

Avots: ME III, 81, 82

I papiere,

1): viņai ... papierē raibs zīda lakats ap ... aubi Brigadere Dievs, daba, darbs 139.

Avots: EH XIII, 163

‡ *pāpier(īt)e od. *pāpier(īt)is, = pãrpìere: divi stundas mici lika, trešuo sēja pāpierīti (Var.: lakatiņu) BW. 24662 var.

Avots: EH XIII, 195

[paplandît, = pavẽdinât: p. lakatu Bauske.]

Avots: ME III, 82

paplukt, ‡

2) ein wenig abfärben (intr.), verschiessen:
drēbe jau paplukusi Vank. lakatam krāsa paplukusi Wessen.

Avots: EH XIII, 164

parãpu, Adv., halb, fast kriechend: (lakatus) nuo - ciema nesa satupu, parāpu BW. 1624.

Avots: ME III, 89

paraût [li. paráuti], tr.,

[1) unter etw. ziehen, reissen:
parauj... kurpes apakš... paltrakiem LP. I, 131];

2) ein wenig reissen, ziehen:
viņa parāva lakatu uz acīm Jauns. es viņas abas parauju pie zemes Plud. III, 60;

3) dahinraffen, holen, wegschleppen;
vilks parāva sivēniņu BW. 29132, 1. kad tevi ve̦lns (juods, jupis, piķis, nelaime) parautu! Refl. -tiês, sich reissen, sich ziehen: zirgs parāvās uz priekšu.

Avots: ME III, 88

parẽ̦guôtiês (unter parẽ̦gâtiês), ‡

2) "?": aiz tām parē̦guojās (war eine Weile sichtbar?)
pe̦lē̦ku lakatu apsieta sievietes galva un tūliņ atkal nuozuda Upītis Pirmā nakts 7; reizu reizām p. (wiederholt und nicht ganz klar sichtbar werden) Trik.

Avots: EH XIII, 167

‡ pãrpiêris ² Siuxt, Adv., über die Stirn, (horizontal) um den Kopf (und zwar so, dass das Haar oberhalb sichtbar bleibt): p. lakatu siet.

Avots: EH XIII, 208

pãrtìeši (unter pãrtìešãm), ‡

2) "?": lakats galvā bij it kâ p. uzme̦sts: vienu ausi apslēpa, pār uotru karājās matu šķipsnas Brigadere Skarbos vējos 80.

Avots: EH XIII, 214

pašaũt, tr.,

1) schnell unter etwas schieben
[Tirsen u. a.], stecken, [wegstibitzen Grünw., schnell od. heimlich reichen]: pašāvuse ķuoci zem lielā lakata Vēr. II, 650. [it kā gribē̦dams tev palīdzēt, pašaus viņš tev savu kāju Glück Sirach 12,16. viņa paguva pašaut Kārlim vē̦stuli De̦glavs Rīga II, 1, 75. saimniece pašāva (reichte schnell und verstohlen) nabagam gabālu gaļas Frauenburg, Plm.];

2) ein wenig schiessen;

[3) (heimlich) vergeuden:
p. mantu Sessw., Nötk., Schwanb., Selsau, Golg., Lub., Laud., Hofzumberge, Lös., Lis.]: es mākuot gan pašaut mantu Saul. II, 30; ["verlieren": viņš pašāvis visu naudu Wesselshof;

4) pašaut sāņus, vom geraden Weg abweichen;

5) vorschiessen, leihen:
esi tik labs un pašauj man naudu! Plm., Serbigal, Sćhlehk, Sauken, Marzen, Irmelau.] Refl. -tiês,

1) untertauchen, sich schnell unter etwas verstecken:
pīle pašāvusies apakš ūdens LP. IV, 70. ja tu kāda neražana, pašaujies pabeņķē! BW. 1434;

2) hervor-, in die Höhe schiessen:
aste tūlīn pašāvusies ārā LP. VII, 895. puisis augumā labi pašāvies A. XIII, 474.

Avots: ME III, 112

pasegt, tr., unterdecken, unterbreiten: bē̦rnam se̦gu. [Refl. -tiês,

1) sich (etwas) unterbreiten, unterdecken:
pasedzies sev lakatu apakšā!

2) sich unter etwas bergen:
viņi abi pasedzās zem vienas vilnaines Nigr.;

3) sich bedecken:
pasedzies ar tuo vilnainti! Lautb.].

Avots: ME III, 96

‡ pazìepes ² Auleja, Seifenwasser, worin etwas gewaschen worden ist: paziepēs kaidus lakatus izmazgā.

Avots: EH XIII, 193

‡ pazìmīgs ² Oknist n. FBR. XV, 161 ³ , Nerft, Sonnaxt, erkennilich, gekennzeichnet, unterschiedlich: mūsu meitām pazīmīgi lakati Oknist. pazīmīgu zirgu drīz var uzzināt PV. labības maisus aude ... baltus. kad grib pazīmīgus, ieme̦t kādas st˙rīpes ... p. būs, uotrs nevarēs pajemt Sonnaxt. cē̦rpuot aitai uz pieres atstāj kušķīti, - pazīmīgi; nevarēja izšķirt citād ebenda. nuosviedu nazi kaut kur pazīmīgā vietā Jauns. Mana dzīve ³ 30.

Avots: EH XIII, 192

pelīses, pelīsi Nerft, pelīss Zaļmuiža, Warkl., die untere Lindenrinde, die zu Matten gebraucht wird Nerft n. U. Zu r. полóть, aksl. плѣти "jäten", ai. phálati "birst", phálakam "Latte"?

Avots: ME III, 197

piẽkaras (pie ve̦zuma, kaudzes, drēbēm), etwas Überflüssiges, Unnützes Ronneb., Drosth., N.-Peb., Mitau: puisis nuoņe̦m auzu ve̦zumam piekaras, lai nepiekaisītu ceļu; "unnützer Schmuck am Pferdegeschirr" Vank.; "bārkstis, izruotājumi gar lakatu un vilnaiņu malām Ronneb.

Avots: ME III, 255

pìeplakt, sich (an etwas) audrücken, sich zusammendrücken, zusammenkauern: stiprais spiež nespēcīguo pieplakt pie zemes. kas tur tāļumā paceļas, pie pašas debess malas pieplacis? Vēr. II, 1289. jumti kâ pieplakuši zem mīkstās sniega kārtas Vēr. II, 527. kad liesma drusku pieplaka, baltas plēnes nāca zemē Vēr. I, 1156. luopiņi trīsē̦dami piepluok Vēr. II, 1397. - Refl. -tiês, platt auf piẽpeši, pìepêši ² Kr., pìepèši ² Adsel, piẽpêši, piepieši MSiI., piẽpeži, piẽpêži C., N.-Peb., Lis., Behnen, Bauske, Ahs., Wandsen, plötzlich; sehr eilig U.: pe̦lus, kuo viesulis piepeši izputina Glück Hiob 21, 18. piepeži viens nuo viņiem ieteicies... LP. VII, 892. Älter ist wohl die Aussprache mit š, vgl. piepētība, piepētīgs und pēši ( s˙dies); zum ž aus š s. Le. Gr. § 119a. Ursprünglich also etwa wie la. appetēns -hinstrebend, losgehend auf, woraus "eilig"; das kurze e kann entweder (z. B. in Ruj. und Salis) aus ē gekürzt sein, oder aber die alte Wurzelkürze fortsetzen; im letztem Falle könnte das ē aus pēši bezogen sein. die Erde fallen L. Subst. pìeplakums, die Plattheit, Plattgedrückfheit: zemes pieplakums MWM. IX, 373.

Avots: ME III, 279, 280

pìespraûst, anstecken; hinzutun, hinzufügen: piespraust lakatu, das Tuch (mit einer Stecknadel) anstecken U. Katriņa piesprauda Jāņam dadžus Krišs Laksts 53. brūtes vedēja zirgus appušķuoja puķēm un piesprauda pie iemauktiem pāri cimdu BW. III, 1, 17. piespraužamie izruotājumi Antrōp. II, 60. piespraudīsim pie apraksta arī ierunu atspē̦kuojumus Vēr. II, 334. te mums jāpiesprauž vēl piezīme A. XX, 368. Refl. -tiês, sich hinzutun, hinzugesellen: pēc sakāmiem vārdiem, kuŗiem nedaudzie lāsti un lamāšanas vārdi piespraužas, se̦kuo pēdīgi mīklas RKr. X, 15.

Avots: ME III, 295

pìezīt anerkennen: meita piezīst juo par savu vīru Pas. II, 439. Refl. - -tiês, intr., eingestehen Zb. XVIII, 432: lakata īpašniece pirmā sākumā gan negribējuse piezīties, bet vē̦lāk ... teikuse visu taisnību Upīte Medn. laiki. piezīstuos, ka ne̦su slīcināt savus bē̦rnus Pas. III, 292.

Avots: ME III, 313

pika Wolm., Burtn., Salis, Drosth., Bauske, Dond., Demin. piciņa u. pikiņa,

1) ein Klumpen, Kloss:
viena pati pika traukā, nuo tās iztaisa vairāk (Rätsel). sniega pika, ein Schneeball. sviesta pika, ein Stück Butter. kruvešu pikas A. XVII, 302. sūdu pika. lauž tad sasalušuo zemi pa pikām vien uz augšu Purap. Kkt. 82. savelties plakanā pikā... kâ vilna, lini, dzijas Etn. III, 161. piena pikiņa, kleiner Klumpen dicker Milch, die beste Milch: es tevi ar piena pikiņām ēdināšu U.; pika visādu lietu, ein Chaos Diez n. U.;

2) der Pl. pikas, eine Speise aus gestossenen Erbsen und Kartoffeln
Misshof n. Etn. I, 20: zirņus pikās sapikuoja LP. VII, 289. piciņas, gestossener Hanf Etn. I, 20 (aus Golg.);

3) vienā pikā, in einem fort:
dzeŗ un dzeŗ vienā pikā Purap.;

4) baltā sniega pika, Schneeballrübe
Peņģ. Nach Lidén IF. XIX, 326 (und Petersson Glotta VIII, 71 f.; s. auch Walde Vrgl. Wrtb. II, 70) zu av. pixa "Knoten"; dazu wohl auch (wenn mit altem ī ) le. pīca und pīcenis.

Avots: ME III, 212, 213

I piķene "eine Wintermütze" Druw.; "eine alte, schmutzige Mütze" Grenči bei Tuckum, eine schmierige Ledermütze Schibbenhof; "lakats%20ar%20me%CC%A6lniem%20punktiem">lakats ar me̦lniem punktiem" Serben, Peb., Sessw.

Avots: ME III, 214

pĩkstiņlapa "lakana">kāda plakana, plāna pļavas zāle" Sassm.; vgl. pīkstene.

Avots: ME III, 231