Paplašinātā meklēšana

àizšķìebt, tr., in schiefe Stellung bringen, verziehen; refl., in schiefe Stellung kommen, sich verziehen: mute aizšķiebusēs sāņus Aps.

Avots: ME I, 55

‡ àizšķiẽlêt gaŗām, schielend (lauernd) vorbeigehen: viņa aizšķielēja mājai garām Jürg.

Avots: EH I, 55

‡ àizšķiêst,

1) (eine nicht feste Masse) hin-, wegschleudern:
a. dubļus līdz zināmai vietai; hinter etwas schleudern;

2) (eine dickflüssige Masse) schleudernd (damit) verdecken (und zugleich besudeln):
a. kam acis ar dubļiem;

3) auseinanderstreuend hingelangen machen:
a. sienu līdz grāvim;

4) hin-, weglaufen
KatrE.: a., ka smiltis vien nuoput.

Avots: EH I, 55

‡ apšķiebt, betrugen. Kaltenbr.

Avots: EH I, 119

apšķiêst, tr., bespritzen: dubļiem apšķiests zirgs A. XIV, 425. ar ūdeni, ar asinīm apšķiest. Cf. apšķîst.

Avots: ME I, 129

atšķìebt lūpu, dass., was atšiebt Kand.

Avots: ME I, 202

‡ II atšķìebt ² Oknist, wegschenken (vulgär).

Avots: EH I, 174

atšķiêst,

2): auch Kur. Nehrung n. BielU.

Avots: EH I, 174

atšķiêst (li. atskísti),

1) dass., was atšķērst U.; [

2) verdünnen
Mag. XVII, 1, 80].

Avots: ME I, 202

‡ aûšķiene Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, = aûgšene.

Avots: EH I, 189

‡ blīkšķiens, = brĩkšis: bija... dzirdami... blīkšķieni un rībieni Janš. Bandavā III ² , 201.

Avots: EH I, 230

gaŗšķiêdraîns, langfaserig: gaŗšķiedraina dzija Konv. ² 229.

Kļūdu labojums:
dzija = vilna

Avots: ME I, 608

[ìešķiebt, ein wenig verziehen: muti tanī pusē drusku iešķiebdams Janš. DZimtene ² I, 301.

Avots: ME II, 77

[ìešķiêst,

1) hineinsprengen, - spritzen
(trans.): dubļus acīs Arrasch, Bauske;

2) auseinanderzuwerfen beginnen:
iešķiesta siena guba Wolm.;

3) "einschneiden (?)":
viņš iešķieda drēbē Warkl.]

Avots: ME II, 77

îsšķiêdrains, kurzfaserig: īsšķiedrainas vilnas dzija Konv. ² 926. kuokvilnas un citu īsšķiedrainu vielu plucināšana 1533.

Avots: ME I, 837

izšķiebt, Refl. -tiês, ‡

2) fehl schlagen, nicht gelingen:
viņam viss izšķiebās Lis. precības, nuoduoms izšķiebās; "šķībi iziet" Zaravič.

Avots: EH I, 486

izšķiebt, tr., schief machen: viņš izšķiebis lūpu, er macht ein schiefes Maul. Refl. - tiês, sich ausbeugen, ausweichen: sienas drusku izšķiebušās Kand., Siuxt. Subst. izšķiebums, schiefe Lage, Ausbeugung: jaunajā klētī jau ieradušies izšķiebumi.

Avots: ME I, 812

‡ izšķieda Ar., izšķiedība ders., die Verschwendung.

Avots: EH I, 486

izšķiêdẽjs, der Verschwender.

Avots: ME I, 812

izšķiêdruôt, intr., ausfasern: mati, kas kâ aste izšķiedruo Stari II, 680.

Avots: ME I, 812

izšķiêst,

1) auseinander werfen, auseinanderbreiten:
sienu izšķiež žāvēšanai Etn. III, 72. tīruot grāvju zemes izšķiezdamas III, 71;

2) verschleudern, vergeuden, vertun:
mantu, naudu, spē̦ku. Refl. - tiês, sich teilen, vergeudet werden: sīkumuos izšķiežas darbi. Subst. izšķiêdums, izšķiêšana, die Verschwendung: spē̦ku izšķiedums Stari II, 971. tā būtu veltīga laika izšķiešana JR. IV, 82.

Avots: ME I, 812

klakšķiens, klakšiens, ein einmaliges Klatschen, Geklapper, Schnalzen mit der Zunge.

Avots: ME II, 211

‡ kņakšķienis Strods Par. vōrdn. 93, = knakšķis (?).

Avots: EH I, 635

knaũkšķiens, der Knall Etn. I, 58.

Avots: ME II, 243

‡ knikšķiens, = ‡ knikšis: šauteņu gaiļu vilkšanas knikšķienus dzirdēt Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 215.

Avots: EH I, 630

kùokšķiêdra, die Holzfaser Konv. ² 830; 2525.

Avots: ME II, 343

krikšķiens, ein einmaliges Knacken; kad krikšķiens atskan mugurā, tad kakls ir uzce̦lts Etn. IV, 51.

Avots: ME II, 278

liẽlšķiêdra "kuoks re̦snām, lielām šķiedrām" C. [lielšķiedru (Bers.) od. liẽlšķiedraini (N. - Peb., Drosth.) lini, grobfaseriger Flachs.]

Avots: ME II, 502

mirkšķiens, = mirkšķis: sievai būtu jānuolasa vīra velēšanās, rauguoties uz viņa acu mirkšķieniem K. Kundziņš Pagalms 1881, № 4, S. 38.

Avots: ME II, 634

nùošķiebt: n. zābakus Sessw. u. a. nuošķiebtiem papēžiem Tdz. 57628. n. ce̦puri Meselau. Refl. -tiês,

1): nuosašķiebuse istabiņa Pas. IX, 484. zā bakam nuošķìebies papēdis Nötk. dēlis nuošķiebies Sehren;

2): tev ar precēšanuos pa˙visam nuošķiebies Grünw. kādreiz var kāds darbs (piem., siera siešana) n. Meselau.

Avots: EH II, 95

nùošķiebt, tr., schief hinneigen, hinschieben, schief abtreten: nuošķiebu pe̦lē̦kuo platmali uz vienas auss MWM. VIII, 28. vainaku nuošķieba uz vienu pusi BW. III,1, 35. pastalas nuošķiebtas. zābakiem papēži nuošķiebti [Mesoten.] Refl. -tiês,

1) sich schief hinneigen, schief werden;
laiva nuoškiebās stipri uz sāniem A. XXI, 506. salmu kaudze ar nuošķiebušuos mietu Vēr. II, 53. zābaki sāka nuošķiebties AU. [nuošķiebās petenīte BW. 35757.] ka tiesās nuošķiebušies svaru kausi...;

2) missraten, schief gehen:
[man šuogad mieži nuošķiebušies Infl. n. U.]. kad nuošķiebjas, tad lai es ciešu viens pats Apsk. [alus ir nuošķiebies Anekd. 67.]

Avots: ME II, 866, 867

nùoškiêdruôt, tr., abfasern: pupas Dr. Refl. -tiês, sich abfasern; lini nuošķiedruojušies Paul.

Avots: ME II, 867

nùošķiêst,

1) bespritzen:
nuošķiež manus zīžu svārkus ar uozuola asinīm BW. 34043, 8. dubļi nuošķiež visu, gan ratus, gan drēbes A. XIV, 8;

[2) ganz vergeuden:
n. visu naudu Warkl., Domopol;

3) abschneiden, abstechen:
n, ve̦lē̦nu ar lāpstu Kl. Refl. -tiês, sich mit Dickflüssigem hespritzen: n. ar dubļiem.]

Avots: ME II, 867

pãršķiebt, ‡

2) schief hinüberneigen:
šķībi iedurtu mietu p. uz uotru pusi Wessen.

Avots: EH XIII, 213

pãršķiebt, tr., verzerren, verziehen: muti, lūpas, ģīmi. [pāršķleba seju, sagrīļuojās un nevarīgi atkrita krē̦slā Leijerk. II, 135].

Avots: ME III, 181

pãršķiêst, tr., entzweireissen, entzweihauen: žīdulē̦ni ar pāršķiestām biksēm MWM. ar spuodru zuobinu... tu pāršķiedīsi viņus pamatuos Zalkt.

Avots: ME III, 181

pašķiebt, tr.,

1) ein wenig schief neigen, schieben:
kas manai kaziņai? atnāk galvu pašķiebuse BW. 2910I. platmali viņš pašķieba drusku uz vienu ausi Vil.;

2) verziehen: ģīmjus A. XII, 339. Refl. -tiês,

1) sich ein wenig schief neigen, sich verziehen:
viņš pašķiebās nuo luoga nuost J.Dr. apakšlūpa pašķiebās Doku A.;

[2) = misêtiês: kad cilvē̦kam vienreiz pašķiebies, viņš nav tūliņ jāpazudina Jürg.]

Avots: ME III, 114

[pašķiedêt, =pašķīdinât 2: p. kartupeļus. lietus ceļu pašķiedējis.]

Avots: ME III, 114

pašķiẽlêt: ve̦lns pašķielē ar˙vienu, vai cilvē̦ks nāks šim pakaļ Pas. XIII, 210.

Avots: EH XIII, 179

pašķiẽlêt, intr., ein wenig schielen: maz˙drusciņ es vinā pašķielēju Treum. viņš pašķielē uz Rozāliju Purap.

Avots: ME III, 114

pašķìemele: auch Ramkau, (mit iẽ) AP.

Avots: EH XIII, 179

[pašķìemele, der Zwischenraum des Garnaufzugs, den das Weberschiffchen durchfliegt: aude̦klu grūti aust, ja maza pašķiemele Jürg.]

Avots: ME III, 114

‡ paškiẽmene AP., = pašķìemele.

Avots: EH XIII, 179

pašķiêst, ‡ Refl. -tiês Jürg., eine Zeitlang verschwenderisch sein: te nevarēja vis p. uz vienu pusi, uz uotru: te bija viss ar daļu Jauns. J. un v. 76.

Avots: EH XIII, 179

[pašķiêst, etwas zerstreuen, vergeuden, vertun: svē̦tkuos krietni pašķiedu naudu, tagad jādzīvuo taupīgāki Jürg.]

Avots: ME III, 114

pìešķiebt, (ein wenig) neigen, zur Seite legen, zukehren : kruodzinieks sēž galvu piešķiebis un acis piemidzis Purap. mēness, galvu piešķiebis, runājās ar zvaigznēm Latv. viņš klausās, ausis piešķiebis Kav.

Avots: ME III, 301

pìešķienēt, anschienen Dr.

Avots: ME III, 301

pìešķiêst, ausstreuend anfüllen: lupatām nesmuki piešķiestā istabā Duomas I, 1121. ar braucamiem maisiņiem vien tika piešķiesta vai pus˙pasaules MWM. v. J. 1896, S. 419.

Avots: ME III, 301

plânšķiêdraîns, zartfaserig.

Avots: ME III, 330

plaukšķiens, ein klatschender Laut, das einmalige Klatschen: e̦ze̦rmalu atskanēja irkļu plaukškieni Jaun. mežk. 67.

Avots: ME III, 326

rikšķiem (unter rikšus ): auch Fest. n. FBR. XVII, 93.

Avots: EH II, 371

sašķiebt, Refl. -tiês: (ragavas) sasašķieba Tdz. 53112.

Avots: EH XVI, 454

sašķiebt Wid., Alschw., tr., stark seitwärts neigen, schief machen, krümmen: vēja sašķiebtais žuogs Vēr. II, 1167. uz saškiebta krusta nuosēdies 24. lūpas saškiebis LP. VII, 328. Refl. -tiês, sich seitwärts neigen: laivas priekšgals nuo meičas svara sašķiebās D. 118, 17. gar sašķiebušuos... vītuolu rindu Vēr. II, 1242.

Avots: ME III, 756

sašķiêdêt, = sašķīdinât, sašķîdît: s. kartupeļus vāruot Wolm.; ve̦duot sašķiedēt uogas Jürg., Siuxt.

Avots: ME III, 756

sašķiedrât, zerfasern, zerpflücken Dr. sašķiêst, tr.,

1) (im Wasser) auflösen
Wid.;

2) zerkleinern
Wid., zerspalten, zerschneiden Spr.; vernichten: samīta un sašķiesta... luopu kājām Atbalss kal. bē̦rni sašķieduši (saplê̦suši) uolas N.-Peb. - naids bija sašķiests MWM. VI, 644.

Avots: ME III, 756

‡ sašķielêt "?": devās bēgli gūstīt, izšāva gaisā ...; Sinepītis sašķielēja tik stipri, ka krita līdze̦nā vietā Atpūta № 648, S. 5.

Avots: EH XVI, 454

‡ saverkšķiens, die Verzerrung (des Gesichtes): saverkšķa ... ģīmi ... briesmīgā grēcinieka saverkšķienā Kaudz. Izjurieši 114.

Avots: EH XVI, 465

sîkšķiêdraîns, fein gefasert: s. kuoks Konv. ² 1786.

Avots: ME III, 853

šķiê "ecce" Blumbergshof, PS., Smilten; aus štiê.

Avots: ME IV, 50

‡ šķiêba ² Seyershof, = šķir̃ba: baļķī vairākas šķiebas.

Avots: EH II, 639

‡ šķiêbelêt ² Seyershof "riebties": ēdiens man šķiebelē.

Avots: EH II, 639

I šķìebt, Refl. -tiês,

1): papēži šķiêbjas AP. purvciemieši jau šķiebās pie malas, arī lapmuižnieki bij sabijušies A. Upītis Laikmetu griežos I, 64;

2): brāļam sieva šķiebusies (der Bruder hat sich hinsichtlich der Frau verrechnet):
izveicīgas lūkuojās, izlaitīta gadījās Tdz. 45855.

Avots: EH II, 639

I šķìebt Arrasch, Jürg., Nötk., (mit ìe ² ) Bers., Gr. - Buschh., Golg., Kl., Kr., Lubn., Saikava, Selsau, Sessw., (mit iê) Ermes, Schujen, Wolmarshof, N. - Wohlfahrt, (mit iê ² ) Bauske, Bershof, Bl., Dond., Dunika, Gramsden, Grünw., Salis, MSiI., Siuxt, Schibbenhof, Stenden, šķiebju, šķiebu, schief neigen, kippen U., Drobbusch, Druw., Festen, Lös., Prl., Meselau, Oppek., Schwanb., Sessw., Stomersee, Odsen, Wessen, schief machen Mar.; (das Gesicht) verziehen Adsel, Schibbenhof, Wolmarshof: es šķiebu trauku pie zemes Gr. - Buschh. šķieb ķipi slīpāk, lai piens labāk līst kāstuvē! Fest. šķiebtas lūpas BW. 23302. acis šķieba Zuobgal. kal. v. J. 1904, S. 80. viņš šķiebj kājas uz āru, un tādēļ viņam nuošķiebjas papēži Üxküll. nelīdze̦ns ceļš šķiebj zābakus Blumenhof; schief zuschneiden: šķiêbti ² lindraki, ein Rock, der unten breiter ist als oben Siuxt, Stenden. Refl. -tiês,

1) schief werden; sich ausbeugen, aus der geraden Lage hinaustreten (von Wänden
z. B.), ausweichen U.: zābaka papēdis šķiebjas Saikava. ve̦zums šķiebjas uz grāvja pusi Aahof u. a. tuornis ļuogās un šķiebjas kâ uz krišanu Etn. I, 81. nams jau sāce šķieblies St. pakši šķiebjas A. XI, 125. (krūze) it kâ pate jau šķiebjas pretī dzē̦rāja lūpām Austriņš M. Z. 81. mute škiebās uz irōnisku smaidu MWM. X, 271. (fig.) tam, rasi, prātiņš šķiebies! VI, 490. ceļš šuo ziemu ne˙maz nešķiebās, der Weg ist diesen Winter garnicht abgegangen Livl. n. Mag. IV, 2, 142;

2) sich verrechnen
Spr. Falls ìe älter ist als iê (vgl. šķìbs), könnte iê aus dem Reimwort viêbt bezogen sein. Doch wohl zu šķībs und (trotz šķuobît) mit ie aus ei; li. skiêbti "auftrennen" gehört wohl eher zu šķibit I (s. dies).

Avots: ME IV, 50, 51

II šķiebt,

1) "geben
(auch in Gr. - Buschhof, mit ie ² ), anbieten, schenken" Wessen; "he mlich geben" Kreuzb., Laud.;

2) eine Ohrfeige verabfolgen
Kokn., schlagen (mit ìe ² ) Sawensee: šķìebšu ² pa ausi Gr. - Buschhof.

Avots: ME IV, 51

šķiebtene, eine Art Ärmel: izšķīra šķiebtās piedurknes jeb škiebtenes RKr. XVII, 27. Vgl. šķiebti (unter šķiebt) lindraki.

Avots: ME IV, 51

‡ šķieburās (?) "?": brāļam sieva š.: izvēlīgas lūkuojās, izlaidīga gadījās Tdz. 45855, 1.

Avots: EH II, 639

šķiedainis, šķiedaine, ein längerer leinener, vorn offener Weiberkittel Salwen n. U., Mag. IV, 2, 142; Plur. šķiedaiņi "?": ve̦cajam garie šķiedaiņi plīvuoja pastāvīga vēja piepūsti Jauns. Baltā grām. I, 189.

Avots: ME IV, 51

šķiêdenis C., šķìedenis ² Plm. n. RKr. XVlI, 81, Kartoftelbrei. Zu šķiêst.

Avots: ME IV, 51

šķiedes Latv. Vēstn. 1924, No 39, = šķaidiņi, eine Art Speise aus abgekochten und zerstampften Kartoffeln; diesen Brei habe man mit Milch verdünnt und aufgekocht, eventuell auch mit Mehl vermischt, und beim Essen habe man noch Fett oder Sahne darauf gegossen: agrāk šķiedes lika cibā Rīgas braucējiem, kuo smērēt uz maizes. - šķiêdes ² Bauske "apšķīdušas nuovārītas kartupeļu šķēles".

Avots: ME IV, 51

šķiêdêt Arrasch, C., Jürg., Kr., (mit iê ² ) Siuxt, -ẽju,

1) = šķīdêt: kartupeļus šķiêdēt C., Ermes, Wolmarshof. uogas šķiêdēt ² Bauske. ceļu šķiêdēt Warkl.;

2) verspillen, verschleudern, verschwenden
L., U.

Avots: ME IV, 51

I šķiêdi Sessw., Warkl., der Aufzug beim Weben; die Zähne des Weberkammes L. (auch im Sing.), U., Bielenstein Holzb. 401; šķiedi, šķiedas L., Webereinschlag. Zu šķiêst.

Avots: ME IV, 51

II šķiedi, šķiediņi N. - Peb., = šķiedes.

Avots: ME IV, 51

šķiedĩba, die Verschwendung MWM. v. J. 1898, S. 584.

Avots: ME IV, 51

šķiediêns: mit wurzelhaftem iê auch Wolm.

Avots: EH II, 639

šķiediêns, Geschleudertes: zirgs uzšķieda gaisā tādus dubļus, ka kāds šķiediens ieskrēja arī braucēja ģīmī MWM. VII, 845.

Avots: ME IV, 51

šķiedîgs: auch (mit iê ) Wolm., (mit iê ² ) Seyershof.

Avots: EH II, 639

šķiedîgs, verschwenderisch: taupīgais kalpuotājs savu algu pelnījis daudz cītīgāki par šķiedīguo MWM. VIII, 408.

Avots: ME IV, 51

šķiediņa U., = šķiesna; vgl. li. skiedà "Span".

Avots: ME IV, 51

‡ šķiêdinât ² Seyershof, = šķîdinât, likt sašķīst.

Avots: EH II, 639

šķiediņš, eine halbe Handvoll gehechelten Flachses Ruj. n. U.

Avots: ME IV, 51

‡ šķiedna, = šķiêdra: nuo ... linu šķiednas izauž ... audeklu Pas. X, 239 (aus Lixna). Zum Suffix vgl. šķiezna.

Avots: EH II, 639

šķiêdra: auch Ramkau; auklu vij nuo dujām šķiêdrām ² Grob. kad š. atle̦c, tad var linus jemt augšām ebenda. linu š. BW. 7877. (liniem) lai šķiedriņa mirdzēt mirdz 28274. šitās šķiedras (Feder- od. Schleierwolken) ve̦lk atkal tâ kâ uz lietu Heidenfeld.

Avots: EH II, 640

šķiêdra (li. skiedrà "Span") AP., Kl., Lös. (die Holzfaser, im Gegensatz zu šķiêzna, Flachsfaser), Neuenb., Serbigal, Wolm., šķiêdra ² Iw., Ruj., šķiedra U., šķiêdre Preili, šķiêdrs ² Bershof, Bl. ("Flachsstengel"), Dond., Kabillen, Nigr., Plur. šķiêdri ² Līn., šķiedri U., šķiedris, der Harl, (šķiedra Grünw.) Flachsstengel; die Flachsfaser, Faser überhaupt U.: māmiņ[a] auda zēģelīti linu šķiedres lasīdama BW. 30945. plūc, māsiņa, lasi šķiedrus! 28475. nuo viena liniņa deviņi šķiedri, nuo viena šķiedrīša deviņas spuoles 6897. es ar vienu šķiedri aptē̦rptu visu ķēnesti Pas. IV, 374 (aus Lixna). ne̦rvu šķiedra Vēr. II, 406. mēnešmaliņa kaisīja vieglas gaismas šķiedras A. Brigader. Zu šķiêst.

Avots: ME IV, 51

šķiedraîns, faserig (auch vom Fleisch) U.: ar šķiedrainu ze̦ltu cauraustu (palagu) Skalbe Āb. 19. šķiedrains lūzums Konv. ² 2549. šķiedrains ("kad padebeši šķiedrā") gaiss Nötk.

Avots: ME IV, 52

šķiedrājs,

3): šķiêdrāji Wolmarshof, Faserpflanzen (Flachs, Hanf).;
šķiedrāji Lubn. "izmē̦rcē̦ti un izkaltē̦ti lini" (?).

Avots: EH II, 640

šķiedrājs,

1) "?": caur kuo izradās šķiedrāji (Faserstoff? Gewebe?)
stāvā MWM. VII, 513;

2) "ein abgerauftes Flachsfeld, auf dem vereinzelte Flachsstengel
(šķiedras) ungerauft geblieben sind" Grünw.;

3) šķiedrāji "Faserpflanzen"
Adsel; "= šķiedri, Flachsstengel" Nötk. (mit iê).

Avots: ME IV, 52

šķiẽdralˆce Kabillen, die Eidechse. Wohl aus *šķierdalce < *šķirdalce; vgl. šķirdaka.

Avots: ME IV, 52

šķiedrât, Refl. -tiês: (talēšanai izklātie lini) varēja sākt š. Latvju Mēnešr. 1942, S. 237.

Avots: EH II, 640

šķiedrât, -ãju "(šķiedrai) atlēkt nuo tilināmuo linu kaula" Nötk. (mit iê): lini gatavi saņemšanai, juo sāk jau šķiedrāt Fest., Smilten; faserig, fadenscheinig werden (mit iê ² ) Schibbenhof: palagi jau sāk šķiedrāt; (beim Spinnen) aus einzelnen Fasern den Faden machen Salis; sich wie Fasern und parallel in die Länge strecken: mākuoņi šķiêdrā uz lietu; tādā laikā jāsēj lini, juo tad tie labi šķiedrā Sessw. padebeši šķiêdrā uz labu laiku; tad jāsējuot lini Nötk. Refl. -tiês, faserig, fadenscheinig werden: pusvadmala ātri sāk šķiêdrāties Jürg.

Avots: ME IV, 52

šķiêdre (unter šķiêdra): auch Liepna, Mahlup, (mit iê ² ) Popen, Siuxt; liec šķiedrīti pie šķiedrītes! BW. 24837, 1.

Avots: EH II, 640

‡ šķiêdrējs ² Popen n. FBR. XVI, 120, = šķiedraîns: šķiedrēji lini.

Avots: EH II, 640

šķiedreklis,* Faserstoff MWM. VII, 433.

Avots: ME IV, 52

šķiedrêt, Refl. -tiês: lini labi šķiêdrējas, - tuos var viegli izberzt Laud.

Avots: EH II, 640

šķiedrêt, Hanfstengel mit Walzen zermahlen Kokn. - Refl. -tiês "fasern" Nötk. (mit iê), Bauske: pavediens šķiedrējies D. 116, 72; = šķiedrât (atlēkt) Lös., Schwanh., Sessw., Stomersee (mit iê).

Avots: ME IV, 52

‡ šķiêduõns Kaugershof, ein Verschwender.

Avots: EH II, 640

šķiêdruôt, tr., zerfasern, in feine Fasern zerreissen: š. zâli, kuoku Bers. Refl. -tiês,

1) sich mit faserförmigen Wolken bedecken:
debesis šķiedruojas Bers.;

2) sich in Fasern zerteilen.
šķiêdruôti (mit guten Fasern) lini Nötk.

Avots: ME IV, 52

šķiêdrs ² (unter šķiêdra): auch Iw.; nuo smalkā linu šķiedra BW. 30854 (aus Windau).

Avots: EH II, 640

šķieds,

1) s. šķiedi;

2) "?": paplūc... prieka dēļ sulainus un šķiedus (?) R. Kam. 146.

Avots: ME IV, 52

‡ šķiêku(r) Smilt. n. FBR. XVI, 165, = re kur!

Avots: EH II, 640

‡ šķiêku(r) Smilt. n. FBR. XVI, 165, = re kur!

Avots: EH II, 640

šķiẽlacis: auch bei Senkeviča, Godi Vidus-Kursā, S. 12, (mit ìe ² ) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 640

šķiẽlacis Wain., šķielas acis Dz. V., ein Schielender (häufig als Schlmpfwort gebraucht) Wain.

Avots: ME IV, 52

‡ šķielactiņa BW. 23229, 2 var., eine Schielende.

Avots: EH II, 640

‡ šķielens Nitau "auns"; vgl. šķielis I und ave̦ns.

Avots: EH II, 640

šķiẽlêt, -ẽju, auch refl. -tiês, schielen U.: šķielē kâ vērsis JK. II, 648. izmisis viņš šķielēja uz savām kājām A. XX, 858. īsts mākslenieks nesāks atpakaļ šķielēt pēc publikas prasījumiem Vēr. I, 1284. sātāns šķielējās sāniski vien Dünsb. Par. 72. Aus mnd. schelen.

Avots: ME IV, 52

‡ šķielîgs, schielend: savām šķielīgajām acīm Daugava 1933, S. 322.

Avots: EH II, 640

I šķielis, = šķēlis, ein Beschäler U., Gaul Manz. Lettus, ein Schafbock Allasch, Celm., (mit iẽ) Arrasch, Nitau, ein Schafbock oder Hengst mit einer Hode Nigr.: šķieļa vilna BW. 5723, 4. Aus mnd. schele "Beschäler".

Avots: ME IV, 52

II šķiẽlis, wer schielt Salis. Aus mnd. schêl(e) "schielend".

Avots: ME IV, 52

šķieliski, ‡

2) šķiẽliski(s) Orellen "(ie)slīpi": stāvbūvēm stūŗuos baļķus liek vaìrāk š.

Avots: EH II, 640

šķieliski, Adv., schielend: uz... saimnieku tā šķieliski paskatījās LP. Vll, 868. kūmiņš it šķieliski skatījās Lapsa - Kūm. 81.

Avots: ME IV, 52

‡ šķiels, schielend: tev šķielas acis Tdz. 57923; s. auch ME. unter šķiẽlacis.

Avots: EH II, 640

šķiemele,

1): auch (mit iẽ ) Lems.; ‡

3) šķiẽmeles (od. šķiẽmeļi?) Salis "kuociņi, kuo iesprauž šķē̦rumuos, kur šķērējuot iemest aude̦kla krustus."

Avots: EH II, 640

šķiemele,

1) der Zwischenraum, welchen das Weberschiffchen durchfliegt
U., (mit iẽ) Jürg., (mit ìe ² ) Golg., Sessw., (mit iê ² ) Karls., Ruj.; Plur. šķiemeles, die Zwischenräume zwischen einer oberen und einer unteren Fadenlage (bei der Bandweberei), wo der Einschlagfaden hindurchgeleitet wird Biefenstein Holzb. 419;

2) "plaisa": Jancis iegriêza pirkstā lielu šķiemeli ar nazi Salisb. Aus *šķiedmele; zu šķiêst, vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 385.

Avots: ME IV, 52

‡ šķiemelis Nitau "ķemmju rāmis stellēm".

Avots: EH II, 640

I šķiemene: auch (mit ìe ² ) Liepna.

Avots: EH II, 640

I šķiemene Lubn., Stomersee, (mit ìe ² ) Saikava, šķiemine ² Warkl., šķiêmenis ² Bauske, = šķiemele 1; šķieminis ² Gr. - Buschh. "starpa, kas ruodas lumstu ieliekuot"; šķiemenis Bielenstein Holzb. 394, 410, 425, šķiemens, šķiemins Wessen, die Scheidung der Aufzugsfäden; Plur. šķiemeņi Elv., šķiemiņi ² Warkh., = lumsti; šķiemeņi U., Bielenstein Holzb. 400, die über den lumstiņi sich kreuzenden Fäden beim Weben: ieliek šķiemenē lumstus A. XI, 84. lejā bij vēl viena tapa, kurai dzijām vajadzēja vienu reizi iet pa virsu, uotrureiz pa apakšu, lai iznāktu šķiemiņi Jauns. Baltā gr. I, 132. lumstu uzde̦vums ir dzijis uzturēt zināmā kārtībā: starp dzijīm uzturēt tâ sauktuo šķiemeni Laud.; šķiemeņi L., St., dünne Späne, die der Weber beim Weben zwischen das Gewebe legt. Mit iem aus iedm. Nebst šķeimini und li. nom. pl. skie(d)menys "Webergänge" zu šķiêst.

Avots: ME IV, 52

II šķiemene, in der Verbindung bez šķiemenes ² (Meiran) dzert, ohne Mass trinken Celm. viņš strādā kâ bez šķiemenes ² ("bez apduoma") Meiran.

Avots: ME IV, 52

šķiemenis (unter šķiemene I): "vieta, kur dzijas mijas aužuot" (mit ìe ² ) Sonnaxt; "me̦tu krustuošanās vieta; skals, kas neļauj izjukt me̦tu krustuojumam" (mit ìe ² ) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 640

šķìeminis ² (unter šķiemene I),

1): auch Warkl.; "pamīši ejuošu dziju pāris aude̦kla me̦tuos" Auleja; "Scheidung der Aufzugfäden"
Oknist; ‡

2) "šķautne, asums" Bērzgale; ‡

3) "Vernunft, Verstand"
Oknist: tev dzīvuošana iet bez šķiemiņa; zu dieser Bed. vgl. šķiemene II.

Avots: EH II, 640

šķiene,

2): kad aude̦klam ir ieliktas šķìenes ² , tad sāk nītīt Mahlup; ‡

5) der Schlittschuh
Diet.

Avots: EH II, 640

šķiene U., šķiens U.,

1) die Schiene, das Eisen unter der Schlittensohle
U., (mit iẽ) Bershof, Siuxt, Wandsen; die Schiene an der hölzernen Wagenachse Bielenstein Holzb. 545; Plur. šķienes, die kleinen Schienen am Webstuhl Oppek. n. U.: ragu sliecēm šķienes Wandsen;

2) das Brettchen, das vor und hinter die sich kreuzenden Fäden geschoben wird (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 400;

3) "?": pašu arklu vagā kārtīgi nuotur šķiene vagas malā un zuole vagas dibinā Konv. ² 184;

4) der Brustknochen beim Federvieh
L., U. Wegen der grossen Ähnlichkeit der Form und Bedeutung wohl (nach Falk -Torp Norw: dän. etnoss. Wrtb. 999) entlehnt aus mnd. schene "Schienbein, Schiene" (man beachte, dass nach Grimms Wrtb. d. Schiene auch andere Knochen bezeichnet!), und nicht (nach Persson Beitr. 826 f., Walde Vrgl. Wrtb. II 542 u. a.) als ein Erbwort zur Wurzel von šķiêst.

Avots: ME IV, 52, 53

šķienêt: nach Sehwers Unters. 132 aus mnd. schēnen "schienen".

Avots: EH II, 640

šķienêt, schienen Brasche, V.

Avots: ME IV, 53

‡ šķiẽnis Strasden "dzelzs gabals, kas atruodas pie dzelzs arkla apakšā".

Avots: EH II, 640

šķiẽniski Salis, Adv., schräg.

Avots: ME IV, 53

‡ šķiepsna Strods Par. vōrdn. 170 "?".

Avots: EH II, 640

šķiedraîns: kad šķiêdre̦ni ² ("strīpaini") gaisi, tad laba linu sēšana Seyershof. šķiedre̦na ("ar liesuma svītrām") gaļa ebenda. šķiêdraini ("kam daudz labu šķiedru") lini Bers.

Avots: EH II, 640

šķiêsna Kr., U., šķiesne Mag. IV, 2, 142, Demin. šķiesnīte V. Egl. JR. IV, 30, der feine Faden, der sich vom Flachs abteilen lässt, die Flachsfaser; eine Faser überhaupt; eine Stsähne;"eine Handvoll gekämmten Flachses" (mit iê ² ) Bauske: vērpiet, meitas, kunga linus pa vienai šķiesniņai! BW. 6966 (ähnlich: 25236, 7). māte auda zēģelīti linu šķiesnas (Var.: šķiedras) lasīdama 30871. meitiņām... šķiesnas (Var.: linu šķiedras) vien plivināja 12240, 1 var. laiviņas ze̦lta šķiesnam rakstītām zēģelēm Skalbe. jūk matu šķiesnas Plūd. Vēr. v. J. 1904, S. 547. Zu šķiêst.

Avots: ME IV, 53

šķiesnaîns, = šķiedrains: šķiesnaini lini, feinfädiger Flachs Nerft n. U., Mag. IV, 2, 142.

Avots: ME IV, 53

šķiesne (unter šķiêsna): sasprēdu linu sauju pa vienai šķiesnītei BW. 25236, 1.

Avots: EH II, 640

šķiêst: unbek. in Stenden,

1): ruokas dzirnas (acc.) šķiêž ² ārā, kad brauc uz citu māju dzīvuot Seyershof. sumazgu spani šķiede (ar sparu lēja) virsā Auleja. lietus šķiež (strömt)
un šķiež ebenda;

2): pārāk platu aude̦klu vajadzēja š. (griêzt) nuo malām Sonnaxt. š. siksnu nuo guovs ādas Wessen; ‡

3) schnell gehen od. fahren
Seyershof: tur kāds šķiêž ² gaŗām, ka putekļi vien veļas. Refl. -tiês: verschwenderisch sein, prassen Segew. šķiedies ar naudu Pas. VIII, 59. kad strazdiem aiztiek bē̦rnus, tad tie šķiêžas ² (= apmē̦tā aizticējus ar saviem mē̦sliem) kâ nelabie Seyershof. Subst. šķiêdums, ‡

2) Ritze, Spalte, Schlitz:
gaŗais mutes š., gan˙drīz visam ģīmim šķē̦rsām pāri Jauns. Raksti IV, 64. mongoļu ... iešķībie šķiedumi ... gīmja apaļumā 356. bāž ruoku lindraku šķiedumā Sliņķu virsnieks 143. svārki ... ar gaŗu šķiedumu uz muguras 125. Hierher gehört auch das ME. IV, 53 gegebene Zitat aus Jauns.

Avots: EH II, 640

šķiêst (li. skíesti "verdünnen; scheiden"), šķiêžu, šķiêdu,

1) verstreuen
U., (nach allen Seiten hin) schleudern; vergeuden, vertun U.: (zaltis) sācis šņākt un šķiest savu ģifti uz visām pusēm Pas. I, 390. guovis šķieda atpakaļ uz silēm saliktuo sēku MWM. VIII, 564. ve̦zmus vaļā šķiest vis nevaram Neik. 40. zibins labību šķiež, ka tā balta paliekuot Etn. II, 181. naudu šķiest, Geld vergeuden, vertun. sudraba putekļus mēness šķiež Vēr. I, 832. par tuo nevajadzēs velti vārdus šķiest B. Vēstn. daudz ce̦nsuoņu spē̦ku šķiež Apsk. v. J. 1905, S. 737. dzīve šķieda savus priekus Vēr. I, 672. laimē skūpstus var šķiest Teodors;

2) schneiden, reissen
Gr. - Buschhof. šķiežamais, das Pflugmesser: mūsu arklam ir par daudz nuodilis šķiežamais Selb. Refl. -tiês, sich verstreuen, sich verspritzen; vertan, vergeudet werden; vertun, vergeuden: smiltis šķiežas Seifert Chrest. III, 3, 53. klintis šķiedās. viļņi škiežas ar... sparu pret krasta uoļām JR. VII, 1. plūdi šķiežas jūru bļuodās Aus. I, 36. ze̦lts caur miglu līst, šķiežas kâ dukāti lielās pilēs Zalktis. vai tev tā nauda tâ ir, kuo šķiesties? - Subst. šķiêšana, das Verstreuen; das Vergeuden; die Verschwendung U.; šķiêšanâs, das Sichverstreuen; das Vergeuden, Vertun; šķiêdums, das einmalige, vollendete Verstreuen, Vergeuden, Vertun; das Verstreute; das Vergeudete: bij skaisti nuoskatīties gravas šķiedumā Jauns. Daugava I, 293 f.; šķiêdẽjs, wer verstreut; der Verschwender U: pats bija laidējs un šķiedējs Janš. B. 201. Nebst skaida, skaidît, skaidrs, skaists, šķieva, šķiedra, šķiesna, šķiemene, šķiedi, šķeidêt, šķīst, šķīsts, šķidrs u. a. zu lat. scindō (perf. scidī) "spaite", ae. scītan "scheissen", gr. σχιδαρόν· ἀραιόν Hes., bret. skeja "schneiden" u. a., s. Trautmann Wrtb. 263 f., Brugmann IF. VI, 92 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 und 150 f., Hoffmann Гέρας 43 f., Güntert Reimw. 30 ff., Persson Beitr. 149, Boisacq Dict. 872 und 933 f., Walde Vrgl. Wrtb. Il, 541 ff.

Avots: ME IV, 53

‡ *šķiesta od. *šķiests, = šķe̦sts II (?): viņa vicināja gaŗu šķiestu, it kâ ... gribē̦dama savaldīt ... luopus Stērste A. Z. 141.

Avots: EH II, 640

I šķieta,

2): niedras š. BW. 31003, 1 var.

Avots: EH II, 640

I šķieta,

1) auch šķiete, der Brustknochen der Gans, beim Federvieh überhaupt
U.;

2) = šķiets, Weberkamm (mit ìe ² ) Alt - Kalz. Zur Wurzel sqēi- "scheiden" in šķiêst u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 542, Persson Beitr. 827.

Avots: ME IV, 53

II šķieta, Anschauung: tā ir mana šķieta ² Bers., Sessw. Zu šķist.

Avots: ME IV, 53

šķìetamĩba,* die Scheinbarkeit, der Schein: pārgruozīta šķietamība Pūrs III, 99.

Avots: ME IV, 53

šķìetams, s. šķist.

Avots: ME IV, 53

šķietavas: auch (mit ìe ² ) Fehteln, Heidenfeld.

Avots: EH II, 640

šķietavas N. - Bartau, = šķiets, der Weberkamm; šķiêtavas ² (?) Bauske "die Kammiade".

Avots: ME IV, 53

I šķiete, = šķiets, der Weberkamm U., Bielenstein Holzb. 401: duodat man nītes, šķietes! BW. 14591.

Avots: ME IV, 53

II šķiete, s. šķieta 1.

Avots: ME IV, 54

šķietelis U., šķietels Manz. Lettus, L., = šķīris 2, der Scheitel. Aus mnd. schetel.

Avots: ME IV, 54

šķieteniẽks Nigr., šķiêtnieks ² Ahs. n. Rkr. XVII, 55, einer, der Weberkämme (šķieti) anfertigt und verkauft: šķietnieks taisa un pārduod šķietus Ahs. n. RKr. XVII, 55.

Avots: ME IV, 54

šķietne "?": gadu simteņiem šķietnes slīd lejup un upē birst JR. IV, 43. staru šķietnes neizsalst V, 94.

Avots: ME IV, 54

šķiêtnieks ² (unter šķieteniẽks): auch Frauenb.

Avots: EH II, 640

šķietuôt: vilka tuos (scil.: me̦tus) staklēs iekšā, nītēja un šķietuoja Janš. Līgava I, 427.

Avots: EH II, 641

šķietuôt Wid., den Aufzug durch den Weberkamm führen: nītēšana nuotikuse. nu tik vien jāšķietuo Lautb.

Avots: ME IV, 54

šķietpinis Nigr., Janš. Bandavā II, 207, = šķietenieks.

Avots: ME IV, 54

šķiêts ^2,

1): auch AP., Frauenb., Ramkau, Salis, (mit ìe ² ) Kaltenbr., Lubn., Sonnaxt; niedru š. (Var.: šķieti) BW. 31003,1. še šķietiņš, še nītiņas 27761,2. tu, meitiņa, šķieta mēle, puiša guodu sijātāja Frauenb.; "re̦ti austa drēbe" AP.;

2): auch Dunika, (mit ìe ² ) Saikava.

Avots: EH II, 641

šķiêts ² (li. skiẽtas "Querbalken bei der Egge; Leinweberblatt", serb. štît, air. scíath "Schild") Iw., Līn.,

1) šķìets Drosth., PS., (mit ìe ² ) Gr. - Buschh., Kl., Kr., Kreuzb., Lis., Meiran, Ohselshof, Saikava, Sessw., Warkh., Warkl., (mit iê ² ) Arrasch, Bauske, Bl., Dond., Dunika, Jürg., Tr., Plur. šķìeti C., der Weberkamm
Elv., U., Bielenstein Holzb. 401, 410, Adsel, Bers., Grobin, Lubn., Nerft, Selb.: man jāauž kre̦klu drēbe, bet šķieta nav tāda, kurā aust Selb. pamāte viņu sūtīja pēc šķieta aude̦klam Saul. III, 187; Demin. šķietiņš, der Kamm bei der Bandweberei Bielenstein Holzb. 418: šķietiņš prievietu aušanai RKr. XVI, 161;

2) = braukts, das Streichwerkzeug zum Reinigen des Flachses Lubn.;

3) šķiêts ² Dond., Wandsen, das Querholz vorn am Zweispännerwagen, woran die Schwengel angebracht werden:
šķiets uzniedē̦ts ar divām niedēm priekšā uz šķēri; katrā galā viņam iekabināts... zveņģelis RKr. XVII, 37. zirgus sajūguši kuopā; mūs[u] zirgs ilksīs, Brammanīšu - piejūgts šķietā blakus Janš. Bandavā I, 27;

4) e̦nkura šķiets, der Ankerbalken
L., Bergm. n. U., Mag. II, 3, 119, Adiamünde, Kaltene, Nogallen, (mit iê ² ) Salis;

5) "?": krē̦slu iepītnes šķieti Konv. ¹ 185; šķiêti ² Bauske "ve̦lki, me̦ti";

6) Ried, Riet
V. Wenigstens in den Bedd. 1 - 4 nebst šķieta I zu apr. scaytan "Schild", an. skīđ "Scheit", skeiđ "Weberkamm", and. skēth "Unterschied", g. skaidan, ahd. scidōn "scheiden" mhd. schīten "spalten" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 5431, s. Zubatý AfsIPh. XVI, 414 f., Trautmann Wrtb. 264, Būga KSn. I, 282.

Avots: ME IV, 54

šķieva, eine Spalte im Holz W. - Livl. n. U.; "rē̦ta auglī" (mit iê ² ) Bauske. Nebst li. skivỹtas "Fetzen" zu šķiêst; vor v kann ein d geschwunden sein, vgl. Leskien Nom. 347, Persson Beitr. 826 f., Būga Ksn. I, 283, Zubatý AfslPh. XVI, 385.

Avots: ME IV, 54

šķiežamais, s. šķiest.

Avots: ME IV, 54

‡ šķiezlis PV. "šķiedējs".

Avots: EH II, 641

šķiêzna: auch Fehteln, Fest., Heidenfeld, Kaltenbr., Meselau, Oknist, Sonnaxt; (linu) šķiezneņas pielasīju Tdz. 46241.

Avots: EH II, 641

šķiêzna Bers., Gr. - Buschh., KL, Lös. (die Flachsfaser, im Gegensatz zu šķiêdra, Holzfaser), Meiran, Nerft, Prl., Saikava, Selsau, Sessw., Warkh., Warkl., šķiezna Wid., Bielenstein Holzb. 521, Memelshof, Wessen, šķiezne 8 St., Spr., Zaļmuiža, = šķiêdra, šķiêsna: šuogad liniem laba šķiezna Gr. - Buschh. bāliņš linus deve puoda šķieznes skaitīdams Domopol n. FBR. IV, 73. es sasprēdu linu sauju pa vienai šķieznītei VL. aus Lubn. gaļas šķieznas Pūrs III, 27. baltie mati šķieznās plivinās caur zaļiem stādiem Stari I, 205. "kuokam ir šķiêzna ² , linam - šķiedra" Bauske. - "sleja": izgriezt kuokam mizā šķiêznu Gr. - Buschhof.

Avots: ME IV, 54

‡ *šķiežņa od. *šķieznis, = šķiêzna: ar vienu šķiežņu Pas. IX, 232 (aus Welonen).

Avots: EH II, 641

škiêznains: auch Sonnaxt; linus var sēt, kad š. Lasd.

Avots: EH II, 641

šķiêznaîns Gr. - Buschh., Meiran, Saikava, Sessw., šķieznaîns Wid., Memelshof, šķiêznuôts Spr., Gr. - Buschh., Nerft, faserig Spr., fein gefasert Wid., "ar labu šķiedru": šķieznaini (šķieznuoti Nerft) lini Wessen. saule... sāka brist šķieznainuos mākuonuos Jauns. III, 207.

Avots: ME IV, 54

šķiezne (unter šķiêzna): auch (mit ìe ² ) Auleja, (mit iê) Wessen, Demin. šķiêznīte Saikava; ar vienu linu šķiezni Pas. IX, 267 (ähnlich 247). linu šķieznes es savērpu Tdz. 39638.

Avots: EH II, 641

‡ *šķieznis (?), s. unten ‡ *šķiežņa.

Avots: EH II, 641

‡ šķieznuots Līvāni "škiedrains": šķieznuoti lini.

Avots: EH II, 641

šķiezt (?) "aptraipīt, apmē̦tāt" Bewershof; fehlerhaft für šķiest? Doch spreche man auch in Bers.: viņš man šķieza (= šķieda) dubļus acīs (neben: šķieda naudu!).

Avots: ME IV, 54

sprikšķiêns Jaun. mežk. 168, = sprikšķis.

Avots: ME III, 1020

‡ stikšķiens Laud., Tirs., der durchs Verbum ‡ stikšķinât bezeichnete (einmalige) Schall, substantivisch ausgedrückt.

Avots: EH II, 579

stirkšķiêns, das (zeitlich begrenzte) Klirren: zuobe̦nu stirkškieniem Vēr. II, 18.

Avots: ME IV, 1073

strikšķiêns, eine Art Geräusch: strikšķieni (die Laute, welche bei künstlicher Illumination zu hören sind) aizviļņuojas tāļi Jaun. mežk, 188.

Avots: ME IV, 1090

tarkšķiens, Gerassel, Geschnarre : pulkstens nuotarkš savu tarkšķienu A. XX, 468.

Avots: ME IV, 133

‡ trakšķienis Strods Par. 176, ein gewisser Schall (?).

Avots: EH II, 690

trinkšķiens, = trinkšis: ar kuokles trinkšķieniem A. v. J. 1899, S. 168; Geklirr: skanēja glāžu trinkšķieni Kaudz. Jaunie mēm. laiki III, 66.

Avots: ME IV, 238

uzšķiebt, ‡ Refl. -tiês "kippen" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 736

uzšķiebt, schief auf etw. neigen, aufkippen: uzšķiebt ce̦puri uz vienas auss.

Avots: ME IV, 389

uzšķiêst,

1) (zerdrückend) aufspritzen
(tr.): uzšķiest kam dubļus. zirgs uzšķieda gaisā... dubļus MWM. VII, 845;

2) aufstreuen:
uzšķiest ceļam plānu kārtu grants;

3) = uzšķḕrst Ruj. und Salisb. n. U. Refl. -tiês,

1) (hin)aufspritzen
(intr.): viļņi uzšķiežas līdz pat kuoku gadiem Pas. VI, 279;

2) uogas spiežuot sula uzšķiedās uz galda, beim Zerdrücken der Beeren spritzte der Saft versehentlich auf den Tisch.

Avots: ME IV, 389

vīkšķu vīkšķîem "?": circeņi saskrēja gan vīkšķu vikšķiem savā kaktā, kâ kuŗais Kaudz Izjurieši 269.

Avots: ME IV, 638

‡ šķieznuôt, aus einzelnen Fasern einen Faden machen (?): linu kuodeļu šķieznuodams, ve̦ctē̦vs mēdzis vīt auklas Sārts Str. 84. Refl. -tiês, sich in Fasem zerteilen: dūmi šķieznuojās Sārts Jaun. Ziņas 1938, № 62.

Avots: EH II, 641

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

‡ àizkampstît, (mehreres oder wiederholt) aufgreifen: a. nuokritušās linu šķiedras.

Avots: EH I, 28

àizmir̂dzêt, -guôt, intr., hinstrahlen, strahlend, leuchtend sich entfernen: ūdeņi pavasaŗa plūduos tā vien kā mirdzēt aizmirdz uz leju JK. burbuļi saules mirdzumā kā sudrabs aizmirguoja MWM. VII, 572. Refl. àizmirdzêtiês, für eine kurze Zeit aufleuchten, erstrahlen: baltie stāvi - tie, šķiet, nu sadre̦b, aizmirdzas Druva III, 387.

Avots: ME I, 40

àizmir̂kšt (: auch C., Golg.): II pl. imper. aizmirkšķiet acis! III p. prt. aizmirkšķa, part. prt. aizmirkšķis Kaudz. Izjurieši 267; acīm jāstāvuot... stipri aizmirkstām (für aizmirkštām?) Jaunie mērn. laiki IV, 115.

Avots: EH I, 39

àizšaũt atspuoli aiz šķieta, das Weberschiffchen hinter den Weberkamm hineinschiessen (intr.) machen; vgl. auch aizšautiem ("?") pupē̦niem (so, mit u zu lesen) Fil. mat. 133.

Avots: EH I, 55

apkûpinât, ‡ Refl. -tiês "(sich beräuchernd) zaubern" (?): kad cita nebij, tad ņēme pats savas lincē̦klas, trejdeviņas reizes izlaide caur šķietu un apkūpinājās; tad palika ve̦se̦ls Saikava.

Avots: EH I, 95

apmarguôt, apme̦rguôt C.,

1) mit einem Geländer, einer Brüstung versehen:
pīlāri atbalstīja apme̦rguotu balkuonu Laps. 28. apmarguojums, die Brüstung: viņa ar ceļiem uzmetās uz sarkanā apmarguojuma B. Vēstn. pie altāŗa apmarguojuma nuome̦tusies ceļuos Jan.;

2) fein ausspinnen, zu Ende spinnen:
smalki vērpu kunga linus; pa vienai šķiedriņai kā marguot apmarguoju BW. 6964.

Avots: ME I, 104

apšļuncinât (wo?), = ‡ apžļuñcinât: "apšķiest" Baltinov.

Avots: EH I, 120

apzùobis, eine fehlerhafte Stelle im Gewebe, die dadurch entsteht, dass beim Aufziehen der Kette ein Zahn des Weberkammes übersprungen ist: šķietā veŗuot jāraugās, ka kāda zuobstarpa nepaliek tukša bez dzijas. šādu kļūdainu vietu sauc par pārzuobi, arī apzuobi Lasd. n. A. XI, 84.

Avots: ME I, 138

atbruka, das über den Rand der Spule gefallene Garn: kad spuole vērpjuot apbrūk, tad nuobrukušuo daļu sauc par atbruku. kad sapuvušus linus kuļ, tad šķiesnu sakuļ, sasit un teic: iet atbrukām, atbruku brukām Etn. III, 146. nelīdze̦na dzijs iet aužuot atbruku brukām Stelpenhof, Festen u. a.

Avots: ME I, 151

‡ atmā`rks ² Warkl., das zum zweitenmal vollzogene Weichen des Flachses in einem Gewässer, wo in demselben Jahre schon Flachs geweicht ist: mēs linu nemē̦rcam atmārkā: atmārka liniem slikta šķiezne.

Avots: EH I, 155

atslê̦ga,

1): atslē̦gas zuobi, der Bart des Schlüssels
Siuxt u. a.; ‡

2) die äussere Reihe des auf dem Felde ausgebreiteten Flachses
Ramkau: kad linus klāj, tad vienu rindu klāj vis˙riņķī; tuo sauc par atslē̦gu. tad var zināt, ka zagļi ņe̦m linus; ‡

3) "iegriezumi abuos kuoka stīpas galuos, kuo, saliekuot kuopā, apsien ar linu šķiedru, lai stiprāk stāvē̦tü Warkl.; ‡

4) Pēteŗa a., primula officinalis Jacq. Oknist.

Avots: EH I, 167

‡ atvāršņi "?": ievēru dzijas nītīs un šķietā, atsēju atvāršņus un tad audu Janš. Bandavā II, 190. Vgl. ‡ atvārži.

Avots: EH I, 179

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. ² 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228

bads (li. bãdas), auch badus C. (besond. in der Verbindung: nuo badus), der Hunger, die Hungersnot, jeder fühlbare Mangel: bads klētī, tukšums vē̦de̦rā. naudas bads, grosser Geldmangel. tur meitu nebija bads, da war kein Mangel an Mädchen MWM. VIII, 407. badu, badu (Var.: bada, bada) Jānīts nāca, vēl badāku (Var.: badāki, juole badu, vēl juo bada) Pēterīts BW. 33031. bads ar sienu, Heumangel. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem, der Hunger lauert aus allen Ecken LP. II, 29. bads sāk vai acis no pieres spiest. badu ciest, Hunger leiden; badu kāsēt, geizen (= baduoties A. X, 438), Hungerpfoten saugen St.; badu vilkt, ein Hungerleben füren AP.; bada tiesu nopelnīt, so viel verdienen, dass man nicht vor Hunger sterben muss. badu [li. badù] od. badā, auch baltā badā od. bada nāvē mirt, badā aiziet, vor Hunger sterben. Sprw.: bads dara rūgtumu saldu, Hunger ist das beste Koch; bads māca strādāt, aukstums tecēt; bads māca lūgties, trūkums diedelēt; kas negrib strādāt, cieš badu; badā spokus redz; badā bez nāves mirst; rij, kā pie bada bijis; cīnās kā bads ar nāvi; tā kā badu paredzējis (dzīvuo), sagt man spottisch von einem Geizigen. Genitivverbindungen: bada bē̦rni, ļaudis, vom Hunger gequälte Menschen; bada dienas, Hungertage; bada dzīve, Hungerleben; bada dze̦guze, bada taure, bada tūte, der Wiedehopf; badgalis Nigr., badkāsis od. bada kāsis, auch bada karsis od. kāsējs A. X, 438, St., fem. (kas kaut kāda bada kāse (Var.:, bada kāsis), tai pašai nepietika BW. 4412), bada stakle, der Unersättliche, Nimmersatt: kuo badkāsis krāj, tuo plītnieks nuotērē; badkāsim jau ne+kad nav diezgan. bada laiki od. gadi, teure Zeiten, Hungerjahre. bada maize, Hungerbrot. bada pātaga, der Angelstiel NP.; bada puķīte, Hungerblümchen A. XV, 469, auch badene. [Nach Fick Wrtb. I ⁴ , 89, Uhlenbeck got. Wrtb. 26, Zubaty' BB. XVIII, 250 u. a. zu ai. bādhatē "drängt, drückt", bādha-ḥ. "Bedrängnis". Aber im Vokalismus stimmt zu ai. bādh- besser li. bodùs "beschwerlich". Vielleicht gehört bads vielmehr zur Wurzel bhedh "stechen" (in best und badît); hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Hunger: li. keñkti "wehe tun", kankinti "peinigen", an. há "quälen", und ahd. quāla "Qual": le. dzelt "stechen".]

Avots: ME I, 248

bal˜sinât, auch balsît, weiss, rein machen, weissen, bleichen: līdz šim savu bāleliņu kā gulbīti balsināju BW. 16004, 4. tad es tevi balsināšu linu šķiedru baltumiņu 10272. balsināt sienas. saule zarus balsināja (Var.: balināja) 2798. Refl. -ties, wird vom Gewehrputzen der Soldaten gebraucht: viņi vēl balsinājas, sind sie noch damit beschäftigt (Mag. III, 1, 107). Mit at-: luopi tagad atbalsinās, das Vieh kommt wieder zur Leibesfülle. [In der leztern Bed. gehöhrt es wohl zu balsêtiês.]

Avots: ME I, 254

bašķis,

4): etwas Verachtungswürdiges, "nieks" Sonnaxt: ar tādiem bašķiem es ni˙maz nekrāmējuos; ‡

7) verächtliche Bezeichnung für ein kleines Mädchen Frauenb.; ‡

8) "mūsu senču guovju dievs" Dond., Sassm.

Avots: EH I, 206

bluožs [li. blandùs "bündig; nicht wässerig"], dicht, fest, kompakt: šķiedras tuop bluožas un zaudē savu valkanumu Vēr. II, 42 [Zu blîst.]

Avots: ME I, 319

blūkšķināt, blūkšinât, fact., lärmen, mit der purga die Fische treibend Lärm hervorbringen Caunītis; gerauschvoll schlagen: (kre̦klus) ap pakšķiem blūkšķināju (Var. apdauzīju, paplītēju) BW. 23045, 3 var.

Avots: ME I, 319

brikšķêt, brikšêt, brikstêt, - u, - ēju, intr., inch., knistern, knachen; brĩkstêt, brĩkšêt, brĩkšķêt, - u, - ēju, knattern, krachen - zur Bezeichnung eines mit einem Bruche verbundenen länger andauernden Schalles, während brikstêt usw. einen kurzen Schall bezeichnet: sudmalu dambis sācis brikšķēt un brakšķēt LP. III, 103. ve̦lns lauž kuokus, ka brikst un brakst I, 47. vē̦tra lauž mežā kuokus, ka brikst Ahs. mati brikst un brakst JR. IV, 8. uguns de̦g, ka brikšķ LP. IV, 147. le̦dus upē sāk brikšēt A. XII, 204. zirgs spārdās, vīrs strādā, ka brīkšķ vien Refl. - ties, poltern, krachen: brikšķējās, brakšķējās sieva ar tīni pakaļā BW. 21083, 2. Subst. brikšķiens, brīkšķiens, der Krach.

Avots: ME I, 332

burkšķins, das Gerassel, epolter: nuo pilsē̦tas atviļņuoja burkšķieni, svilpieni, klaudzieni JK. V, 81.

Avots: ME I, 354

‡ ciere, der Spaziergang (?): visi mani cieres ceļi ar ērkšķiem pieauguši BW. 34392, 3. ciẽrêt: kalnu galu cierē̦tāja (Var.: staigātāja) BW. 21610, 1 var.

Avots: EH I, 278

dalaîst: bis zu einer gewissen Stelle od. bis zu einem gewissen Zeitpunkt tassen: d. kājas da zemei Kaltenbr. gribējām šituo balku d. (fallen lassen) tai blakam, bet aizšķiebēs Saikava. ka[d] dievs dalaistu da galam (wenn Gott gäbe, dass das Korn reif wird), tiktu visa kā Kaltenbr.

Avots: EH I, 304

II duona, gew. Pl., auch duones [Bielenstein Holzb. 321], duoni U., [duõnas Ruj., Jürg.],

1) die Kimmen, Zargen:
tīnītes dibins ar visām duonām Līb. Pūķis 55. iekuodās ar zuobiem mucas duonā Etn. IV, 154. duoņu dūcis od. nazis, ein Schnitzmesser, mit dem man die Kimmen ausschneidet Ruj., U. ;

2) der Boden eines Gefässes, Fasses
Krem., U., Ruj.: laiviņu ieve̦lk upītes galā, lai le̦di neē̦d viņas duonas Stari II, 43 ;

3) Rand von Tellern, Töpfen
PK. n. U. ;

4) eine in die Kammlade gelegte Rinne:
ja šķiets par smalku vai mustavu rene par daudz izdilusi, tad ieliek mustavu renē duoniņas, t. i. tādu renīti, kuŗa mustavu renē stingri stāv un satur arī šķietu Nerft ;

5) rijās pie krāsns pietaisa sānuos mūrīti ; tuo vietu, kur ze̦mākais mūris ar krāsni satiekas, sauc pa duonu, duoni Druw.

Avots: ME I, 534

dràišķis [C.], f. -šķe, [auch draiška und draiškaļa Fest.], der (die) Ausgelassene, Mutwillige: mana draudzene ir tāda draišķe. viņa jūtas labi starp mazajiem draišķiem Druva I, 1170.

Avots: ME I, 489

drašķît, -īju [li. draskýti "zerreissen"], schnitzen, spalten: malku, cukuru drašķīt Gr. - Sess. Refl. -tiês, -ķuos, -ījuos, draškâtiês [zu draška] N. - Autz n. U., sich reissen, balgen, toben, lärmen: puiši drašķās ar meitām N. - Schwanb. kuo tu plēsies, kuo tu drašķies? [auch: unruhig sein, sich ungebärdig anstellen U.]

Kļūdu labojums:
draškâtiês [zu draška] N.-Autz. U. = unruhig sein N.-Autz. U. draškâtiês [zu draška]

Avots: ME I, 491

‡ II drika NB. "?": ja šķēriņš par platu, tad tuo malu, kuŗu je̦m nuost liekuot stellēs, sauc par driku. Vielleicht entlehnt aus li. drikà "ve̦lku dziju daļa, kuo neieveŗ šķietā un nītīs".

Avots: EH I, 334

drupināt. tr., bröckeln. abbrechen: maizi drupināja MWM. VIII, 3. sīkstuošuos spē̦kus drupini allaž pa drupatai Vēr. I, 912. Refl. -tiês, zerbröckeln (intr.), zerfallen: man šķiet, ka zeme drupinātuos zem manām kājām Steperm.

Avots: ME I, 504, 505

duklas, die Schlinge, der Fallstrick: putnus viņš ķēra duklām. duklas ir nuo ašķiem vītas cilpas putnu, visvairāk teteŗu ķeršanai ziemas laikā Wend.; [vgl. dukurs II,].

Avots: ME I, 511

dzebŗu [Var.: cebru. cadra] juosta BW. 13195"?" [="audums. kuŗa audi ar ārā atstātiem galiem kâ pušķiem".]

Avots: ME I, 539

dzìmša, die Geburt, Abvkunft: nuo dzimšas viņš ir latvietis Turlau. [tam jau nuo dzimšas (von Geburt an) acis šķielē Goth. nuo dzimšas "von örtlicher Abstammung" AP. n. U.; dzimša "Geburtsort" AP.]

Avots: ME I, 550

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

glaũms [Tr., Līn., Nigr.],

1) glatt
[Erlaa]: glaums kâ zutis Bers., Drsth., Rol. uzkrāpu dē̦lu māti uz glaumaju le̦dutiņu BW. 23621, 6. glaums kamanu ceļš Schwanb. uozuoliņš glaumajām lapiņām BW. 26540 var. glaumi vārdi Diez;

2) gleichmässig, fein:
zīda glaumās šķiesnas MWM. X, 72. šuogad mūsu kaimiņam ir glaumi lini Selb., Bers. mīkstā, taukā ūdenī mē̦rcē̦ti lini ir glaumi, t. i. lini izliekas kâ glumi Druw. Zu glums (s. dies), li. glaumas od. gliaũmas "schleimiger Abgang", gliaumùs "schleimig, schlüpfrig"; vgl. auch glaust.]

Avots: ME I, 622

‡ II grabe̦kls, = grabeklis II (?): šķiet dzirdam kuoka grabe̦klu Janš. Dzimtene III ² , 372.

Avots: EH I, 397

grãbšķis [Nigr. grâbšķis Trik.],

1) ein Zugreifer, ein Dieb
Etn. III, 172, Trik. ;

2) ein Fasler, Tölper
Kand. : skrandas, ar kaŗām izpušķuojas ziņkārīgie grābšķi ;

3) der Plur. grãbšķi,

a) zusammengeharkter Roggen
Kand., Trik. ;

b) Unsinn, aus der Luft gegriffenes Zeug :
jābrīnās, nuo kurienes ziņuotājs tādus tukšus grābšķus ķēris Ar., Spr. ar tādiem grābšķiem ne cik tāļu nevar tikt A. XIII, 455.

Avots: ME I, 643

‡ gramšķît,

1) raffen, stehlen
Fest. (mit am̂); zirgs ar lūpām gràmšķī (rafft, sucht) sienu AP., (mit àm ² ) Schwanb.;

2) suchen
N.-Peb. (mit àm), Lemsal (mit am̂ ² ): g. vārdus Fest. Refl. -tiês, hin und her tappend (fig.) sprechen: kuo tu gramšķies? teic laukā, nerunā niekus! Fest. gràmšķīties (suchen) pēc vārdiem N.-Peb.

Avots: EH I, 398

gŗaût ² [Nigr., Dunika, Gr. -Essern], gŗaûju, gŗâvu (li. griáuti "niederbrechen, donnern"),

1) tr., stürzen, schleudern, zertrümmern, zerstören:
nuo visām slē̦ptuvēm sē̦ru un uguni gŗaut Brig. jums, šķiet man, pē̦rkuonu nav kuo gŗaut Vēr. II, 102. piļu mūŗus viņš ir gŗāvis Janš. de̦vušies uz Alūksnes pilsētiņu, tuo arī gŗaut LP. VI, 212. ve̦lna māte atjuož, sākdama smēdes jumtu gŗaut VI, 485. negrauj nuo galda bļuodu zemē! Plm. plūst lielie ūdeņi. sev citu ceļu gŗaujuot (mit Gewalt bahnend) MWM. VI, 49. pie kapa var ar gŗautu sirdi (mit gebrochenem Herz) vēl drīzāk kļūt MWM. VII, 18;

2) mit Erfolg schleunigst bewältigen:
kas tad visus darbus gŗaus un grūdīs Janš.;

3) intr., toben, rollen, donnern:
lai gŗauj ar aukas bargas Vēr. I, 1060. aiz kāpām gŗauj jūŗa Stari II, 83. pē̦rkuons gŗauj un vē̦tra brāžas Rainis. pē̦rkuons gŗauj, uzgŗaudams, rollt gewältig, unaufhörlich JR. VII, 2;

4) stürzen, mächtig schneien:
sniegs gŗauj; - tâ gŗauj kâ gŗauj, es schneit mächtig N. -Autz n. U., [Mitau];

5) sich eiligst begeben, mit Ungestüm eilen, stürzen:
gŗaut pruojām uz pili Rob. es tūdaliņ bez apduomas vai pašā ellē gŗautu Rainis;

6) erbrechen
Ahs. Refl. -tiês,

1) einstürzen, verfallen:
debess līguojas un gŗaujas Plūd. Rakstn. II, 9. pa druskām pīšļuos grausies un nīks MWM. VI, 406;

2) mit Gewalt Eingang zu finden suchen, einstürmen:
bē̦das raizes sirdī graujas JR. IV, 62;

3) toben, lärmen, poltern:
dzird: viens gŗaujuoties pie (auch gar) durvīm LP. VI, 517. ja labs cilvē̦ks, nāc iekšā! kuo gŗaujies? [Nebst gŗût zu la. ingruere "mit Heftigkeit hereinstürzen", gr. ἔχραε "überfiel", r. гру́хнуться "mit Geräusch zusammenstürzen" u. a., s. Berneker IF. X, 164 und Wrtb. I, 357 f., Bechtel Lexil. 334,Trautmann Wrtb. 100, Wood IF. Anz. XXI, 14, Persson Beitr. 284, Güntert Reimw. 171, Boisaq Dict. 1068.]

Avots: ME I, 672, 673

gũbât, -ãju, gūbuôt,

1) intr., gebückt gehen
Elv., schwerfällig gehen, sich ducken: kad ieraugu vīra māti,šķietu gūbājuot BW. 23441;

2) tr., verbergen, verstecken:
viņš tuo gūbā aiz svārkiem Ermes. Refl. -tiês, sich krümmen, sich bücken, sich verstecken, sich in der Ferne bewegen, sich heimlich drücken: šķietu lapsu gūbuojam tīrumiņa galiņā; tautu meita gūbuojas svilušām villainēm BW. 21569. kuo, zaķīti, gūbājies mana tē̦va tīrumā 2304. [Zu gubt (s. dies), r. гибáть "biegen" u. a.]

Avots: ME I, 685

gūbruôt, = gūbuoties sich bücken: es šķietu lāci gūbruojam diža ceļa maliņā RKr. XVI, 244. [Vgl. li. gūbras "курган, насыпь". Oder gūbr- aus gūb- (in gūbuot) und gūr- (in gūruot) kontaminiert?]

Avots: ME I, 685

III i, für ir mit abgeworfenem r, lokal in der Volkssprache, aber auch in der nachlässigen Schriftsprache,

a) ir, ist: tāds viņš i! K.;

b) ir, auch, sogar, i - i = ir - ir, sowohl, als auch: dze̦rdami, ļautiņi, i man duodiet! BW. 769. bet labs i tas Vēr. I, 1030. tik i nu bij, da haben wir's.
es šķietuos jaunietei i actiņu neredzẽt BW. 18672, 4. šī muocījuse zaldātu i dienām i naktīm LP. VII, 658. pazudis i gailis i viss VII, 1052.

Kļūdu labojums:
actiņu... 18672, 4 = actiņas... 18572, 4

Avots: ME I, 701

‡ ìe̦ķẽ̦rnât, hineinsudeln, -schmutzen, besudeln: kaķe ieķē̦rnājuse abrā Dunika. nevajag ie. (hier und da ein wenig hinlegend) visu šķūni ar bišķiem; augstu pantas vajag kraut Frauenb. Refl. -tiês (s. ME. II, 35), 4): ir jau nu gan ieķḕ̦rnājies, bet dievs zin, kâ galā tiks Peb.

Avots: EH I, 525

ìeklaũsît, tr., beachten, gehorchen: gudrus labprāt ieklausa Plūd. Llv. II, 337. Refl. - tiês, aufhorchen: ieklausuos, ka gausi jau tuvumā MWM. VIII, 618. māte... skaņas diktumu un truoksni ieklausās. piešķieb ausi, ieklausies Zalkt. I, 16.

Avots: ME II, 27

iẽlùoks Kand., [ìelùoks PS., C., iêluoks ² Bauske, Ruj.], auch iẽlùoka, ielùocis, ielùoce, ielùokne BW. 17838,

1) eine in den Volksliedern vielgenannte Verzierung der
vilnaine, der Handschuhe, auch das Kragens und des Gürtels; n. L. Fransen; Einschlag an Kleidern Mag. IX, 2, 222, brodierter Rand der vilnaine; Falte M.; in Selb.: "ieluoki ir lakata malā ieausta strīpa nuo savādas dzijas": vai duos kre̦klu bez piedurkņu, vai vilnaini bez ieluoka BW. 25410. bez ieluoču 6780. vai tie bija cimdu raksti, vai villaines ieluociņi? 935, (vgl.: apsedzās bārenīte gaŗieluoku villainīti 4477; 4777). es neadu raibu cimdu bez pe̦lē̦ku ieluociņu 7257; 25270, 1. apkaklīšu stūrīšam sīki šūti ieluociņi 6651. plānu deva sveša māte bez ieluoku paladziņu 4610. man bija raiba juosta deviņiem ieluokiem 1061. māt[e] (pirka) ieluoka mētelīti BW. 32103, 2. tev vajaga kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes 3645. gudreniece tautas meita, klētī luoka ieluociņus 13852 (ieluocītes 7131.) ar pušķiem galdu slauku, ieluočiem istabiņu 21551. In Livl. sind n. Mag. XX, 3, 117 mit ieluoki die tiefen Falten am Rückenschoss der alten Männerröcke und die mit rotem Wollband eingefassten Zacken am unteren Rande der Weiberkamisole bezeichnet worden (Wend., Lindenhof);

2) die Einbucht, Biegung:
straujupītes ieluokā A. XI, 550. nuonāca pie kapsē̦tas meža ieluokā Niedra. pa rudzu ieluokiem nāk meiča A. Up. J. 1. 1. baltais matu ieluoks ap tuo bij smuki sasukāts A. XXI, 264. tauriņš brūniem spārnu ieluokiem;

3) das in den Brautschatz
(pūrs) Niedergelegte U.: ieluokus līdzināt U., wegen der Mitgabe der Braut übereinkommen;

[4) der Aufzug (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 390].

Avots: ME II, 41, 42

ievalkaîns, schieffaserig, uneben (vom Holz), [bei Wid. ievalkuojs, splittrig]: ievalkainuo, cīpslainuo ielē̦- stuo pagali Vīt. 53. [kuoks ir ievalkains, ja šķiedru grupas līkumuoti izvijušās cita caur citu; kamē̦r vienā vietā ēvele ņe̦m gludi, uotrā tā "ieve̦lk" un atstāj spurgulas.]

Avots: ME II, 86

ìezîst, tr., einsaugen: pienu, asinis. aizspriedumus cilvē̦ks iezīž kuopā ar mātes pienu Stari II, 629. Refl. - tiês, sich einsaugen: iezīdies kâ ērce mīkstumā. kâ uodze tā man aptinas, kâ lēle sirdī iezīžas Asp. iezīdies kâ glise mīkstumā Ahs. spaļi ir šķiedrā iezīdušies Fest.

Avots: ME II, 92

îkstis (gen. s. - šķa) [PS., Trik.], ikstis (aus îkstis; gen. s. ikša) N. - Schwanb., iksts, - s Fianden, Ilsen, îksis Raipol, Landskorona, îkšķis, îkšis Tr. IV, 322, Lind. Mag. XIII, 2, 61, îšķis ² Kand., Spr., [Salis], der Daumen: trešais raganai bijis liels īkstis LP. VI, 993. sēdi uz dūri, uz īksti atspiedies, scherzhafte Redensart, wenn kein Platz zum Sitzen da ist. tu, puisīt, svelp gar īksti, du kannst pfeifen A. XVI, 306. gul savās bailēs, ka ne īkšķa nepakustina LP. V, 167. es tev duošu xaltus cimdus bez īķšķiem nuodarītus BW. 17198. īkšķa re̦snumā, daumendick. Das Demin. îkstîtis, îkšķĩtis,

1) ein kleiner Daumen;

2) der Däumling:
tāpēc ka dē̦ls ir bijis tik maziņš kâ pirksta lielumā, viņu iesaukuši par īkšķīti JK. V, 22. Zu [ali. inkštys], apr. instixs "Daumen . [Nach d. Daumen: av. tūma - "feist" zu urteilen, weiterhin vielleicht zu inguen "Geschwulst in der Schwamgegend", gr. ἀδήν "Drüse", schwed. ink "Blutgeschwür bei Pferden", økkr "Geschwulst"; hierher denn wohl auch īksts "Niere". Apr. instixs vielleicht dissimilatorisch aus * inkstixs].

Avots: ME I, 835

izaûst, ‡

2) webend abnutzen:
šķiets ar izaustiem galiem Linden in Kurl.

Avots: EH I, 433

izbārstît (li. išbarstýti), tr., ausverstreuen: putniem graudus. es ar savu lē̦numiņu izbārst[u] tautas grīnumiņu BW. 21664. Fig., vergeuden: naudu izbārstīt par sievišķiem LP. Refl. -tiês, sich ausstreuen, entfallen: ve̦lnam akmeņi izbārstījušies pa visu apgabalu LP. III, 105.

Avots: ME I, 715

izbļaûstît (freqn.) und izbļaût,

1) aus-, verschreien:
ve̦lns nav tik me̦lns kâ izbļauts;

2) ein Geschrei ausstossen:
izbļaut nāves kliedzienu A. XX, 232;

3) schreiend emporschnellen lassen:
tur skurstenis bļaun, šķiet, izbļaus gaisā kuģi MWM. XI, 260. Refl. -tiês, sich ausschreien: lai bē̦rns izbļaujas. mežā krietni izbļaustījāmies, im Walde haben wir nach Herzenslust geschreien.

Avots: ME I, 717

izlaîst, tr.,

1) hinaus -, herauslassen:
māte mani neizlaida ne ganiņu pavadīt BW. 13454, 7. luopi nuo kūts izlaisti LP. VII, 318. jāme̦t cimdu pāris, lai attaisītu vārtus un izlaistu cauri BW. III, 1, 62 (hindurchlassen). Laimiņa pakaļ gāja plaši matus izlaiduse (lösen) BW. 1090. es būtu savus gaŗus matus pa vaiņagu izlaiduse 9987. ikrus izlaist, laichen. viņš grāmatas ne˙maz neizlaiž nuo ruokām, er kann sich von den Büchern gar nicht trennen. izlaist, oft mit dem Zusatz tautās od. pie vīra, verheiraten: māte, meitu izlaizdama. izlaist ļaudīs, unter die Meschen schicken, veröffentlichen: ap ziemas svē̦tkiem gribē̦tu grāmatiņu izlaist ļaudīs Kronw.;

2) hervorstrecken:
me̦lns šķielis izlaiž savu diņķi Tr. IV, 84. kaķis izlaiž nagus;

3) auslassen:
ne˙vienu aci adīklī; ne. vienu dienu, ne˙vienu stundu. svārki jāizlaiž; tie drusku par īsiem. izlaist savas dusmas, īgnumu, žulti pret kādu;

4) hervorbringen, von sich geben:
balsis izlaist ne˙maz Kaudz. M. viņa neizlaida ne vārda Latv. cilvē̦ki gan rejuot kâ suņi, gan izlaižuot citādas dzīvnieku skaņas JK. III, 3;

5) ausbreiten:
linus uz pļavas, sienu. siens bij izlaists uz apārda Kaudz. M.;

6) ergehen lassen, verbreiten:
kungs izlaidis tādu ziņu LP. IV, 57. kam, tautieti, slavu izlaidi BW. 8510. tu izlaidi valuodiņas. tie augstie padebeši izlaida pē̦rkuoņus Psalm 77, 18;

7) aushauchen, aufgeben:
garu, dzīvību: tas savu dzīvību (garu) izlaidis LP. VI, 118;

8) aufbieten:
viņš bija izlaidis beidzamuos spē̦kus A. XI, 7;

9) izlaist labi vieglus suoļus, schnell gehen, schnell einen Gang abmachen
Grünh.; izlaist riksi, einen kleinen Spaziergang machen;

10) izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen:
viņš nuo acīm mērķi neizlaiž Teod.;

11) verziehen, verwöhnen:
kādi izlaisti (ungezogen) bē̦rni! MWM. X, 866. tavu izlaist (unverschämt) muti! izlaista audzināšana K. Kundziņš. Refl. - tiês

1) sich auf eine Reise begeben
Spr., hinausfliegen: bites izlaidušās, die Bienen haben geschwärmt

2) unordentlich, nachlässig werden:
tu pa˙visam izlaidies;

3) sich hin -, ausstrecken:
viņš izlaidās piesaulītē visā savā gaŗumā Purap. es izlaiduos zālē gaŗšļaukus; izlaisties krê̦slā;

4) zunehmen, fett, dick werden:
guovs par daudz izlaidusies gaļā Niedra. viņš pārlieku izlaidies vē̦de̦rā, er hat einen gehörigen Schmerbauch bekommen;

5) izlaisties mutē, unverschämt, keck reden, schwatzen:
tas pa˙visam mutē izlaidies;

6) auslaufen, abfallen:
Baišleja ziemeļu pusē izlaižas klajā līdze̦numā.

Avots: ME I, 761

izmâkt (li. išmókti), tr., erlernen, sich aneignen Rutzau: tad visu mākslu var izmākt Kurisch - Haff. Sehr gebräuczlich im VL. das Part. praet. f. g. izmâkusi, erlernt habend, verständig, gewandt, wissend: izmākusi man māsiņa BW. 17608, 5. es izaugu izmākusi 22605. neliecies nemākusi, ne visai izmākusi (Var.: nešķieties nemākuot, nešķieties izmākuot) 17734. izmākusi, sapratusi, tad es gāju tautiņās, lai nesaka vīra māte: nemācīta vedekliņa 6655. izmākušas ciema meitas vainā mani nemākušu 6652.

Avots: ME I, 769

‡ izpakalâtiês, hedicht werden (perfektiv) Auleja: kaî cē̦rt saiveņu (sc.: linu) uz ūdiņa, tiê tai šķieznīte atle̦c, izpakalājas galveņa.

Avots: EH I, 470

‡ izplaĩnît,

1) = izā`rdît 2 Nogallen: siens jāizplainī Nogallen. vējš izplainījis (= izpluinījis, izšķiedis; izjaucis) labību pa visu tīrumu N.- Peb.;

2) (Geheimnisse) ausschwatzen
Gramsden. Refl. -tiês Dunika, zur Genüge albern, Unsinn schwatzen.

Avots: EH I, 472

izplũkât, tr. freqn.,

1) auszupfen, ausrupfen:
bārdu; matus. dažam matus izplūkāji BW. 19882. viesulis skrējis tikai zirņus izplūkāt LP. VII, 1190;

2) auszupfen, fasern:
vilnu, šķiedras. Refl. - tiês, sich ausfasern, ausgerupft, ausgezupft werden: bārdas mati izplūkājas LP. VII, 1278.

Kļūdu labojums:
skrējis = spējis

Avots: ME I, 784

izplũksnât,

1) tr., auszupfen, ausfasern:
šķiedras, vilnu;

2) intr., sich ausfasern:
sarkanas svītras kâ pavedieni vērpās, sašķetinājās re̦snas, izplūksnāja atkal Latv.

Avots: ME I, 784

iztecinât,

2): iztecināja ... nazi Pas. IX, 352; ‡

3) ausdrechseln
Auleja: i. vārpstītes. cibas nuo viena gabala iztecina; ‡

4) Perfektivform zu tecinât 5: vilnas dziju nevaruot i. tik smalku kâ linu šķiedru Janš. Mežv. ļ. I, 311.

Avots: EH I, 488

iztecinât (li. ištêkinti), tr.,

1) gehörig laufen, abfliessen lassen, abzapfen:
ķēniņš pagalmā ruga savu zirgu iztecināt. viņš iztecinājis visu alu nuo mucas, asinis nuo iekuoduma. šķiedras, caur kuŗām iztecina pienu Konv. ¹ 781. alu iztecināt, Bier brauen LP. VI, 423; brandvīnu iztecināt, schärfen: cirvi, nazi. labi iztecināts šķē̦ps Bārda Zemes dē̦ls 116.

Avots: ME I, 816

izvalcît, stückweise, einzeln herausziehen: [suns izvalcījis nuo trauka gaļu Mar.] izvalceju linu sauju pa vienai šķiedriņai BW. 27137, 1 [aus Schwanb.; izvàlcît ² "(auklas) izstaipīt (veļas izkāršanai)";"(mantas) izne̦sāt, izvalkāt";"(linus) izvilkt vijuot jeb vērpjuot" Mar.; "(linus) kulstuot jeb sukājuot izstaipīt, izlīdzināt" Bers.; "šai kuodeļā izvalcīju visus izsukātuos linus" Fest.; "izstaipīt": māte izvàlcīja ² aude̦klus dārzā balināšanai Mar.; hin und her wenden, umstellen, izgruozīt: izvalcīt krāsnī maizi Tadaiken, Lis. Vgl. auch izvalcêt].

Avots: ME I, 824

izval˜kât,

3): (ceplis) teicis: "... izvalka manu maizi!" meitene ātri izvalkājusi maizi Pas. V, 316 (aus NB.); ‡

4) herausziehen; auseinanderziehen, -schleppen:
suņi sē̦tu izvalkava Tdz. 42566, ar knābi izvalkāšu sūnas nuo sienām Pas. I, 246 (ähnlich: 166). suņi ... izvalkāja visu gaļi Pas. XI, 364; ‡

5) ausnutzen
Diet.; ‡

6) eine bestimmte Zeit hindurch tragen:
kas parlieku druošs, tas savu mūžu savas ādas ve̦sals neizvalkā (aus einem handschr. Vokab.). ‡ Refl. -tiês,

1) längere Zeit, zur Genüge (ein Kleidungsstück) tragen:
šādi tādi izvalkājas mana ze̦lta gredzentiņa Tdz. 39235. šuos svārkus izvalkājās abi brāļi, bet nevarēja nuovalkāt Jürg.;

2) beim Tragen fadenscheinig werden, Löcher bekommen:
valkā, kāļ izvalkājas šķiedras Auleja. zeķes izvalkājušās cauras.

Avots: EH I, 493

[jauba (wohl = jau . ba) "?": jauba šķietas savās ruokās mani turuots (aus einem Gesangbuch des 18. Jahrh.)]

Avots: ME II, 97

‡ kal˜teniski Sassm., Adv., "kâ ar kaltu krustīm pa kuoka šķiedrēm" : plakana nagla jādze̦n k. kuokā, bet ne ķīliski, lai kuoks neplīst.

Avots: EH I, 579

kapât, - ãju (kapóti "hauen, hacken", [slav. kopati "hacken, graben "]), tr.,

1) hacken, klein hauen:
kāpuostus, kartupeļus, lapas, skujas. de̦sas mē̦dz taisīt nuo putraimiem, aknām un kapātas gaļas Etn. II, 137;

2) hauen, schlagen:
dieva dē̦ls kapās jūs ar pātagām Tr. IV, 419. es jūsu miesas kapāšu ar ēršķiem Rich. 8, 7;

3) stampfen:
zirgs iet, kājas kapādams. [meita nāks, kājas kapādama Janš. C'āp. 15.] divi sirmi auzas ēda, stallī grīdu kapādami BW. 13812;

4) zerhacken, zernagen, fressen:
ja žurkas linu gubas kapājušas, tad būšuot dārgi lini Etn. II, 96. uodi kapā drānas. Refl. - tiês,

1) sich zanken, streiten, kämpfen:
nu man vaļas ar puišiem kapāties BW. 897. ūdens gāja ar akmeni svē̦tu rītu kapāties; ūdens cirta akmenim, akmens galvu purināja;

2) stampfen, trampeln:
zirgi nemierīgi dižļājās un kapājās ar kājām MWM. VIII, 290;

[3) sich abmühen, abarbeiten Seew. n. U. - nebst. kaps "Grab", kaplis "Hacke", kapinât "behacken" u. a. und alb. kep "behauen Steine" zu gr. χόπτω "schlage, haue, hacke", χοπίς "Schlachtmesser" u. a., resp. zu gr. χάπετος "Graben, Grab, Grube" u. a., woneben noch npers. kafaδ "wird gespalten" mit f au ph; vgl. Berneker Wrtb. I, 563, Walde Wrtb. ² 864 unter scapulae, Persson Beitr. 884, Solmsen Beitr. I, 196 ff., Boisacq Dict. 408, 492, 870.]

Avots: ME II, 158

kâšu [C., Trik., kâšu ² Lautb., Nigr., Bauske], Biel., oft kašu (z. B. Jos. 8, 15, Ap. 8, 23, L., Vēr. II, 967; 1096), wie, als ob, als wenn: vaiņadziņu nuoraudāju kašu tē̦vu, māmuļīti RKr. XVI, 202. tādas pat villainītes kāšu man nabagam BW. 18462. jājējam šķiet, kāšu atbalss viņu mēdītu Lautb. slimais rādās kašu visu˙bagātam Biel. [tāšu bija nabagam, kāšu visu˙bagātam BW. 35553 var. Kristus valstība it kašu vēl nezaļuoja Glück II Sam. 23. rādīdamies kāšu dievs e̦suots II Thess. 2, 4. - Aus kâ + šu (s. Le. Gr. § 591).]

Avots: ME II, 205

III kaûšķis: ar kaušķiem aizkausta izkapti, lai nekustas un lai labi turas pie kāta Golg.

Avots: EH I, 596

I kaûss, [kàuss ² Mar. n. RKr. XVII, 104] (li. káušas [plur. káušai]),

1) der Schädel, die Hirnschale, gew. mit vor- angehendem Genit.
galvas; neziņas kauss, ein unnützer Händelmacher;

2) ein grösseres Gefäss, ein Trinkgefäss:
ēdiet gaļu, panākstiņi, ķeriet kausu dibinā; paša kausa dibinā varžu kauli saluocīti RKr. XVI, 181. tai laikme̦tā liek uz galda kukuli maizes, sviestu, sāli un kausu ar ūdeni LP. VII, 288. alus kauss. dzeŗait, brāļi, kausiem alu BW. 28806. dzer, bāliņ, ar kausiņu, man nevaid biķerīša BW. 19593. es dzirdēju dē̦la māti kausiem pienu mērījuot BW. 16421;

3) die Schale, der Napf, das Becken:
asiņu kausiņš, der Blutnapf zum Auffangen des Blutes beim Aderlassen Kaudz. M. tiesās nuošķiebušies svaru kausi Adam.;

4) der Kochlöffel, Löffel
LP. VI, 835, Etn. III, 26; auch - garmetis: nuoliek uz lāvu garmeti (kausu) ar ūdeni LP. VII, 288. kausiņu lietuo pirtīs gara uzmešanai A. IX, 2, 182;

5) kausiņš, eine kleine Schaufel zum Schöpfen trockener Dinge, z. B. der Asche
C., U.;

[6) kausiņš U., halbkugelförmiges Lager, in welchem Maschinenteile sich bewegen;]

7) ein Klötzhen mit einem Loche an dem oberen Mühlstein der alten Handmühle
(s. Bielenstein Holzb. 258]: ap virsējās dzirnavas augšmalu aplikta stīpa. pie stīpas piesiets klucītis ar caurumu, vai duobīti, vai ar ruobu stīpas pusē. šuo klucīti sauc par kausu Biel. kausiņš, ein Eisenstück im Mühlstein N. - Bartau, Lub., [Bielenstein Holzb. 259]: lai augšējuo dzirnavu nuo klusās varē̦tu drusciņ vai vairāk pacilāt, augšējās dzirnavas acs apakšā ielikta dzelzs šķienīte īkšķa platumā. škienītei nuo apakšpuses kausiņš Biel. [Eher wohl nebst li. kiáušė " Hirnschädel" und kiaũšis " Ei" zu ai. kōša-ḥ " Behälter" u. a. (s. Persson Beitr. 184 ff.,Būga KSn. I, 197 u. 250, Berneker Wrtb. I, 594), als zzu an. hauss " Hirnschädel" (s. Fick Wrtb. I ⁴ , 27 u. a.); vgl. auch Thomsen Beröringer 184, Johansson IF. XIX, 129 f. und Būga Aist. Stud. 28.]

Avots: ME II, 178

‡ II ķiẽmeles Salis "aude̦kla krusti, kas vajadzīgi, lai aude̦kls šķiŗas un atspuoli var šaut cauri". ķ- unter livischem Einfluss aus šķ-, vgl. šķiemele und šķiemene 1.

Avots: EH I, 707

‡ ķĩleniski Sassm., gleich einem Keil, keilartig: plakanu naglu nevajag dzīt ķ. kuokā (kâ ķīli pēc kuoka šķiedrēm), juo tad tas plīst, bet kalt(en)iski, tad neplīst.

Avots: EH I, 706

klaburis,

1) die Klapper, wie sie bei der Klapperjagd gebraucht wird:
zaķu tramdīšana ar klinkšķiem un klabuŗiem LP. III, 103, [Bielenstein Holzb. 600];

2) das Klopfbrett;

3) = kabata 1 Kand.

Avots: ME II, 207

‡ klâšks (>ostle. kłošterys) Auleja, eine Schicht ("šķiedraina materiāla kārta"): pa kratam drusku linu, liekam pašukas klāškiem virsā (kuodeļu taisuot).

Avots: EH I, 612

klaũdziens, das Geklapper, Gepolter: nuo pilsē̦tas atviļņuoja burkšķieni, svilpieni, klaudzieni JR. V, 81. pakavu klaudzieni Dr. atskanēja apspiesti suoļu klaudzieni Lipskaln.

Avots: ME II, 215

klikšķis,

1) ein Messer, dessen Klinge wackelig ist und klappert
Gold., Wid.;

2) eine Jagdklapper:
truoksnis līdzinājies medinieku zaķu tramdīšanai ar klikšķiem un klaburiem LP. III, 103.

Avots: ME II, 227

klum̃šķis, [klum̂šķis ² Līn.],

1) der Klumpen:
paslapju labību krauj klumšķiem ve̦zumā. bē̦rni savē̦luši lielus klumšķus sienga Dond.;

2) der Schluck:
tad iemet krietnu klumšķi RA.

Avots: ME II, 235

[knubs Dond., Wandsen, einenspitzen Winkel bildend: izkapts par knubu iesieta ir jālaiž variāk atkaru. šī apiņu kārts ir knuba nuošķiebusies; jānuostāda taisnāki. - Vgl. kņubs.]

Avots: ME II, 250

kuoksne ,* Holzfaser; der Zellstoff, die Zellulose: kuoksne jeb kuoku šķiedra MWM. VI, 952.

Avots: ME II, 343

krešķi, der Schmutz: iekš krešķiem un trūdekliem valstījās dziļi Dünsb.

Avots: ME II, 274

kum̃šķis, [kum̂šķītis ² Gr.-Essern], eine Handvoll, ein Wisch, ein zerwühltes Päckchen, ein Bündel: kumšķis siena, sūnu, zāļu Laud. izrāvis lielu kumšķi (matu) LP. VI, 919. viņa atsvieda atpakaļ matu kumšķus A. XX, 246. rāva kumšķiem jau izdzeltējušuo lapu Apsk. Zu kumste.

Avots: ME II, 312, 313

laîdẽjs, f. laîdẽja,

1) laîdẽja, Beiname der
Laima, die das Mädchen zu dem bestimmten Mann ziehen lässt: tu, Laimiņa, laidējiņa, tu mūžiņa licējiņa BW. 1210;

2) der Verschwender, die V-in:
pats bija laidējs un šķiedējs Janš.;

3) der Spritzführer in der Feuerwehr;

4) uguns laidējs, der Brandstifter.
Zu laîst.

Avots: ME II, 403

laîst (li. láisti), - žu, - du,

1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene ² II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene ² I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,

a) meitu, die Tochter heiraten lassen,

b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene ² I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;

3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;

4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;

5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]

Avots: ME II, 411, 412, 413

lam̃pât, - ãju, lampuôt,

1) tr., schlagen, prügeln, stossen:
lampāt = sasist, saplēst lampās Etn. IV, 129. trīsreiz dienā es viņu lampuošu Niedra;

2) schlürfen:
es redzēju sētiņā piestā putru lempējuot (Var.: lampājuot) BW. 19407;

3) sich bewegen, laufen, schwefällig gehen:
vilkam zeķes nuoplīsušas ciemu starpas lampājuot BW. 7319. kad ieraugu vīra māti, šķietu lāci lampājuot 23203, C. [In der Bed. 1 Ableitung von lampa II, in der Bed. 3 zu lampa III, in der Bed. 2 mit Wurzelvariation zu la. lambere "lecken", nhd. schlamp(f)en "schlürfen" (wozu Walde Wrtb. ² 409).]

Avots: ME II, 418, 419

I lañka [Tr., Bl., Līn.,

1) "upes līcis" Dond.];

2) eine niedrige, langgestreckte Ebene
[Schrunden, Kurs., Lvv. I, 44, 64, II, 8, 9, 10, 11, 15, 16, 18, 19, 21, 23, 31, 43, 76, 88, 102, 107, 126, 127, 141], namentlich an Glussufern Preekuln, [Gr. - Sessau, Wandsen, Bauske, Gr. - Essern, Dond., Jakobshof, Nigr.], Kalleten, Grob., Popen, Etn. I, 121: jābrauc meža lankā pēc siena Stari II, 362. [aiz lankas cirtumiem Janš. Bārenīte 5; grosse Pfütze; Wasseransammlung an niedrigen Stellen U.] Wasserland L.; [in Selg. "ein Getreidefeld"; um Gold., Kabillen, Luttr. "viss lauku plašums (atšķirībā nuo atsevišķiem, mazākiem laukiem): muižas lañkas ("visi muižas lauki kuopā")];

3) das Riedgras:
slapjās pļavās aug gaŗa lanka Sassm. [Als ein Kuronismus nebst li. lankà "Tal", slav. lǫka "Tal, Wiese" zu le. liekt.]

Avots: ME II, 420

laûska,

1) etwas Zerbrochenes
[Ringmundshof], z. B. ein alter Tisch Mar. oder eine zerbrochene Schüssel" par lausku sauc māla bļuodu vai puodu ar nuoplīsušu malu, kur smiltis glabā kuoka trauku beršanai vai suņiem duod lacekli Laud. ieduodat man kaut kādu lausku, nuo kā kaķi ceļā paēdināt A. XX, 346;

2) Splitter, Scherbe
[laûski, Scherben Kl.]: stiklu lauskās mirdz šķidrums Stari II, 421. akmini un lauskas jāme̦t bij uz viņas kapa Liekais. lauskas - gabali nuo saplīsuša katla Etn. IV, 129; [ein unförmliches Stück, ein Fetzen: lakatam atplīsusi lausku Wessen];

3) lauskas, der Schinn, Schelfer
Oppek., Sessw.;

4) lauska, auch laûsks [Erlaa], der Brecher (Personifikation des Frostes). Wenn der Lette bei starken Frost die Wände, Bäume, das Eis krachen und knacken hört, so sagt er:
tur sit laûska puika ar pātadziņu Mar. n. RKr. XV, 123; gew. laûskas, [laũskas Ruj., Lautb., laûski Warkl.] od. laûsks speŗ, sit: bija salts, lauskas spēra A. XVII, 485. sprē̦gā me̦t; lauskas me̦t, lauž ziemā, īpaši tad, kad pa dienu ir saule spīdējusi un pa nakti stipri salst; tad priedes kuoka stāvkuočelēm (stikaļiem, vabām, riķiem) nuo salas tuŗ kur tās sē̦tā pinuot saliektas, atpliżt mazas šķembelītes, pie kam labi nuoknaukšķas. šuos knaukšķienus dzirduot saka: "tad ta salst, ka lauskas vien lauž (me̦t)". lauska spēriens: kuoka visū tiek bieži atrasta šķeltne (ieplīsums), kas ceļuojties lauskām speŗuot; šai šķeltnē ar˙vien sakrājas skaidri, te̦kuoši sveķi Etn. I, 58. ādas sasprē̦gājumi jāsmērē ar lauska spēriena sveķiem Erlaa. lausks staigā apkārt un šur tur kapā skaļiem dimanta cirvīšiem. - Zu laûzt; [so am ehesten in den Bed. 1 - 2 und 4, und dem widersprächen nicht r. лускъ "Knacken", лускá "Hülse, Schale, Sreu", лýскать "platzen", sloven. lûska "Schuppe" u. a. (s. Berneker Wrtb. I, 747), sowie li. lùskos "Lumpen" (von Būga РФВ. LXV, 318 und LXXI, 470 f. hierher gestellt), wenn li. lusk - hier (was phonetisch möglich ist) auf *lužsk - zurückgeht].

Avots: ME II, 430

‡ lauzenis "?": tē̦vam jābrauc steidzīgi pie kalēja: l. pašķiebies Anna Dzilna 38.

Avots: EH I, 724

‡ lavîgs, schleichend (?): tā ... visā gaitā lavīgajā kaut kas nuo lūša glūna Jurim šķiet Juris Brasa 435.

Avots: EH I, 725

lest,

1): auch Dunika;

3): "save̦lkuot aude̦klu, samest dzijas uz kāršu dakšiņām" Ramkau; "šķirstīt pamīšus pa vienai vai vairākām vietām" Auleja: kai izjūk šķiemiņi, vajag l., kāļ pārleš visu aude̦klu ebenda; raksts le̦sts ("?") sarkanu dziju Fil. mat. 129; ‡

4) "kaut kuo taisīt nuo daļām" Nautrēni: i. statini.

Avots: EH I, 735

I lẽzêt, - ẽju,

1) "šķiemeni mest ve̦lkuot" N. - Peb., Erlaa [wohl aus d. lesen "die Fäden (beim Weben) in die Ordnung bringen"];

2) das Netz in das Boot ziehen; [einen Strick ablaufen lassen"
Neurmühlen];

3) zielen
[wohl aus d. lösen (= abfeuern) einem Schuss]: ģēģeŗi nelēzēja uz stirnu, tie lēzēja viens uz uotru Lautb.;

4) vermuten, erwägen, bestimmen, abschätzen, schlieesen:
viņš tâ lēzēja Kand. kuo tu lēzē, cik tas maksās? Ahs.;

5) verleumden, beklatschen
Etn. IV, 130. - Subst. lẽzẽjums, die Voraussetzung, Praemise Konv. ² 3745; 3921; lẽ̦zê̦tãjs, der Abschätzer Ahs.

Avots: ME II, 464

līdzaša, līdzaška, līdzašņa, comm., auch m. līdzašķis, fem. līdzašnĩte, der Doppelgänger, das Ebenbild Dobl.: mātes meitas līdzašnītes pieviļ dē̦lu māmulīti; abas vienu daiļumiņu, abas vienu augumiņu VL. cilvē̦ki, kas atgadās vienādiem veidiem, tuop saukti par līdzašņiem [Zu einem nom. s. * līdzasnis?], līdzašķiem, savlīdžām Naud.

Avots: ME II, 479

lini (li. linaĩ), Demin. verächtl. lineļi BW. 32231, 1, der Flachs, Lein: [linu drēbes, leinene Kleider]. Der Sing. lins bezeichnet die einzelne Flachspflanze: augat, liniņi, lins lina galā! BW. 28279. nuo viena liniņa deviņi šķiedri 6897; zuweilen jedoch kollektiv gebraucht st. des Pl.: lina (st. linu) kre̦kls, Linnenhemd LP. III, 36, BW. 4715. liniņam (Var.: linīšam, st. liniņiem) vainu devu 6996. Arten des bearbeiteten Flachses: baltgalvju lini, Zinskron, zaļgalvju lini, Risting. dze̦guzes lini, Haarmoos (polytrichum) RKr. II, 76; pļavu od. caurejas lini (linum catharticum) Latv.; zaķu lini: izdegā aug tikai stiebri un zaķu lini AU.; liniņi Trik., linaria vulgaris RKr. III, 71. linus sēj, ravē, plūc od. rauj, save̦d slitā, sukā (nuosukā puogaļas), mērcē, izklāj, tilina od. balina, mīsta, kulsta, sukā. lini nāk ārā, der Flachs ist zu raufen Etn. III, 158. linu muokas LP. VI, 36. [Zu apr. lynno, slav. lьпъ, gr. λίνον, la. līnum, alb. (geg.) ľįni, ir. līn, ahd. līn "Flachs" u. a., vgl. Berneker Wrtb. I, 754, Walde Wrtb.2 434, Boisacq Dict. 582 f.]

Avots: ME II, 472