Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'be' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'be' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1796)
ābecisks
ābecnieks
ābeideris
abejādi
abejāds
abejāt
abeji
abeji
abeji C. [und in Saussen], abẽji PS. (li. abejí),
1) beiderlei:
tādēļ gājis ar abejiem ābuoļiem uz savu pilsē̦tu LP. VI, 602, mit beiderlei Äpfeln, d. h. mit den von beiden Apfelbäumen gepflückten Ä. - brālis nuorauj nuo abejiem augļiem LP. VI, 761; abeju dzimumu bē̦rni.
2) beide,
a) bei plur. t.: abeji rati jāaizjūdz, beide Wagen müssen angesspannt werden;
b) in manchen Gegenden Mittelkurlands und auch in Livland für abi, abas gesetzt: abejās ruokās, in beiden Händen;
šuo abeju krūmu uogas labas Grünh.
3) Nom., Akk. Dual.: [äbeju komanu (Bersohn)]. divej kre̦klu mugurā, abej me̦lnu nuovalkātu BW. 20630,5. cūku gani cūkas zīda, abej ausu turē̦dami 29350,1; mūs muižā divej' vārtu, abej ve̦lnu sargājami 31417,1. [Wohl, gleich li. abeja bei Bezzenberger BGLS. 186 f., altes Neutrum, wie abaju oben].
Avots: ME I, 5
1) beiderlei:
tādēļ gājis ar abejiem ābuoļiem uz savu pilsē̦tu LP. VI, 602, mit beiderlei Äpfeln, d. h. mit den von beiden Apfelbäumen gepflückten Ä. - brālis nuorauj nuo abejiem augļiem LP. VI, 761; abeju dzimumu bē̦rni.
2) beide,
a) bei plur. t.: abeji rati jāaizjūdz, beide Wagen müssen angesspannt werden;
b) in manchen Gegenden Mittelkurlands und auch in Livland für abi, abas gesetzt: abejās ruokās, in beiden Händen;
šuo abeju krūmu uogas labas Grünh.
3) Nom., Akk. Dual.: [äbeju komanu (Bersohn)]. divej kre̦klu mugurā, abej me̦lnu nuovalkātu BW. 20630,5. cūku gani cūkas zīda, abej ausu turē̦dami 29350,1; mūs muižā divej' vārtu, abej ve̦lnu sargājami 31417,1. [Wohl, gleich li. abeja bei Bezzenberger BGLS. 186 f., altes Neutrum, wie abaju oben].
Avots: ME I, 5
abejpus
abejpus (ceļa), zu beiden Seiten des Weges MWM. IX, 939; auch abej pušu, abu pušu, abjupus ceļam, ceļa: veldrē rudzi, veldrē mieži abej pušu (Var.: abejpus, abjupus, abu pušu) liela ceļa (Var.: lielceļam) BW. 28437.
Avots: ME I, 5
Avots: ME I, 5
abejup,
ābelcene
ābeļdārzs
ābele
âbele: Demin. ābeltiņa auch BW. 4778, 5 var.; 11437 var.; in Frauenb. dafür âbeles 2 kuoks gebräuchlich.
Avots: EH I, 191
Avots: EH I, 191
ābele
âbele, auch âbels, -s (li. obelis) BW. 5590 var., 5591 var.], N. - Schwnb., Peb., Erlaa, [ābēls, -s Marzen], âbuole Serbigal, Neugut, Demin. âbelīte, âbeltiņa, âbeliņa BW. 4778, der Apfelbaum (Pirus malus L.); [ābels "Apfel" Zb. XV, 166]. meža - oder mežu ā., auch mežābele, Holzapfelbaum; suņu-ā., suņābele, gemeiner Wegedorn (Rhamnus cathartica L.), auch pabērze; vilku, vilka ā., vilkābele, Weissdorn (Crataegus oxiacantha L.), auch paērkšķis RKr. II, 70, 77; krusta ābele, tāds ābuols. zied kā ābeles balti ziedi. ābeļu dārzs, ābeļdārzs, Obstgarten. [Zu le. âbuols "Apfel", pr. wobalne "Apfelbaum", woble "Apfel", ksl. ablъko "Apfel", ablanь "Apfelbaum", air. aball, ahd. apful "Apfel", s. Trautmann Wrtb. 2, Berneker Wrtb. 22 f., Ebel KZ. VI, 216, Walde Wrtb. 2 3 f., Feist Wrtb. 2 40, Meillet Bull. XXII, 48, Bechtel KZ. XLIV, 129].
Kļūdu labojums:
âbe-ltiņa = âbel-tiņa
Avots: ME I, 234
Kļūdu labojums:
âbe-ltiņa = âbel-tiņa
Avots: ME I, 234
ābeliņš
ābelis
‡ âbelis,
1) âbelis Borchow, Warkl., acc. s. ābeli Pas. 111, 114: IX, 106, nom. pl. ābeļi Pas. VIII, 150, 206; IX, 539, acc. Pl. ābeļs Pas. VIII, 150; ābeļus VI, 173, = âbuõls I, der Apfel: nuo vēja ābeļi apbira Warkl. ābelīši sarkst uz kuoku Pas. V, 149 (aus Welonen). ābeļu sẽkliņas VI, 114; 21 voc. s. ābelīt BW. 9065, 8 var., = âbuõls 2, der Klee;
3) der Aprelbaum:
ar ābeļa ziediņiem BW. 6492. pa ābeļa lapiņām 8834, 6. par ābeļa (Var.: ābeļu) līdumiņu BWp. 1103, 1 var.
Avots: EH I, 191
1) âbelis Borchow, Warkl., acc. s. ābeli Pas. 111, 114: IX, 106, nom. pl. ābeļi Pas. VIII, 150, 206; IX, 539, acc. Pl. ābeļs Pas. VIII, 150; ābeļus VI, 173, = âbuõls I, der Apfel: nuo vēja ābeļi apbira Warkl. ābelīši sarkst uz kuoku Pas. V, 149 (aus Welonen). ābeļu sẽkliņas VI, 114; 21 voc. s. ābelīt BW. 9065, 8 var., = âbuõls 2, der Klee;
3) der Aprelbaum:
ar ābeļa ziediņiem BW. 6492. pa ābeļa lapiņām 8834, 6. par ābeļa (Var.: ābeļu) līdumiņu BWp. 1103, 1 var.
Avots: EH I, 191
abeļkoks
ābeļkoks
‡ âbeļkùoks, âbelskùoks, âbelkùoks, das Holz des Apfelbaumes: ābeļkuoka biķerītis BW. 21731; 32059. ābelskuoku līdumiņa 26013, 1. ābelkuoka laivu daru 33732.
Avots: EH I, 191
Avots: EH I, 191
ābelnīca
ābelnīca
âbelnĩca, [âbēlnīca Erlaa], âbelnĩce, âbuõlnīca BW. 34104, âbelcene BW. 10290, 4 var.,
1) der Apfelbaum:
vilki gājuši pie ābelnīcas un sākuši tuo grauzt Etn. IV, 14;
2) der Obstgarten
Buschh., Dubena. [ābelcene aus Dondangen könnte dort rein phoetisch aus * ābulcene (vgl. ksl. ablъko) entstanden sein; vgl. aber auch pr. wabelcke "Apfel".]
Avots: ME I, 234
1) der Apfelbaum:
vilki gājuši pie ābelnīcas un sākuši tuo grauzt Etn. IV, 14;
2) der Obstgarten
Buschh., Dubena. [ābelcene aus Dondangen könnte dort rein phoetisch aus * ābulcene (vgl. ksl. ablъko) entstanden sein; vgl. aber auch pr. wabelcke "Apfel".]
Avots: ME I, 234
ābeļziedi
‡ âbeļziêdi, gen. pl. ābelziedu BW. 5930, 6 var., Apfelblüten: ābeļziedu baltumiņu BW. 5260.
Avots: EH I, 191
Avots: EH I, 191
aberēties
aberis
aizbedīt
aizbeigt
‡ àizbèigt,
1) endgültig töten:
a. cūku, lai nemuocās Bers., Lubn., Prl., Sessw.;
2) abquälen, ermüden:
(viņš) mani tâ aizbeidza, ka ne˙kur likties Gr. - Buschh. Refl. -tiês, sich abquälen: pa˙visam aizbeidzuos Gr. - Buschh.
Avots: EH I, 8
1) endgültig töten:
a. cūku, lai nemuocās Bers., Lubn., Prl., Sessw.;
2) abquälen, ermüden:
(viņš) mani tâ aizbeidza, ka ne˙kur likties Gr. - Buschh. Refl. -tiês, sich abquälen: pa˙visam aizbeidzuos Gr. - Buschh.
Avots: EH I, 8
aizbekot
‡ àizbe̦kuôt,
1) Pilze sammelnd fortgehen, bis zu einem gewissen Punkt hingehen:
a. līdz viņai meža malai Bauske. viņš man aizbe̦kuojis priekšā C.;
2) eilig fortgehen, fortlaufen:
bē̦rns nez kur aizbe̦kuojis Lubn.
Avots: EH I, 8
1) Pilze sammelnd fortgehen, bis zu einem gewissen Punkt hingehen:
a. līdz viņai meža malai Bauske. viņš man aizbe̦kuojis priekšā C.;
2) eilig fortgehen, fortlaufen:
bē̦rns nez kur aizbe̦kuojis Lubn.
Avots: EH I, 8
aizbelzt
àizbèlzt, intr., langsman sich wegschleppen: viņš šuorīt aizbelza uz mežu! Annenhof, Mar.; cf. belzt.
Avots: ME I, 19
Avots: ME I, 19
aizbendēt
aizbere
aizberēties
‡ àizberêtiês, fortgehen, sich fortbegeben: laikam visi jau aizberējās uz lauku Kaltenbrunn.
Avots: EH I, 8
Avots: EH I, 8
aizberzēt
‡ àizber̂zêt,
1) (wiederholt) reibend hinter etwas geraten lassen:
a. netīrumus aiz naga Lems., Salis;
2) (wiederholt) reibend forttreiben:
a. miegu pruojām;
3) (wiederholt) reibend schliessen, zumachen:
acis a. (anschwellen machen). Refl. -tiês, beim (wiederholten) Reiben versehentlich hinter etwas geraten: man kas aiz naga aizberzējies Lems., Salis.
Avots: EH I, 8, 9
1) (wiederholt) reibend hinter etwas geraten lassen:
a. netīrumus aiz naga Lems., Salis;
2) (wiederholt) reibend forttreiben:
a. miegu pruojām;
3) (wiederholt) reibend schliessen, zumachen:
acis a. (anschwellen machen). Refl. -tiês, beim (wiederholten) Reiben versehentlich hinter etwas geraten: man kas aiz naga aizberzējies Lems., Salis.
Avots: EH I, 8, 9
aizberzt
‡ àizber̂zt,
1) reibend hinter etwas geraten lassen:
a. cepetim sāli aiz ādas;
2) reibend, scheuernd bis zu einem gewissen Ptinkt gelangen:
a. grīdu līdz pusei. Refl. -tiês, mit dem Reiben, Scheuern bis zu einem gewissen Punkt gelangen: e̦sam jau līdz pusei aizbe̦rzušās.
Avots: EH I, 9
1) reibend hinter etwas geraten lassen:
a. cepetim sāli aiz ādas;
2) reibend, scheuernd bis zu einem gewissen Ptinkt gelangen:
a. grīdu līdz pusei. Refl. -tiês, mit dem Reiben, Scheuern bis zu einem gewissen Punkt gelangen: e̦sam jau līdz pusei aizbe̦rzušās.
Avots: EH I, 9
aizbest
aizbezdēt
‡ àizbezdêt Warkl., fistend entfernen oder sperren: vilkacis tam rīkli aizbezâējis, sagt man von einem heiseren Menschen Siuxt.
Avots: EH I, 9
Avots: EH I, 9
aizģemberēt
àizģem̃berêt, intr., wackelnd, taumelnd sich entfernen weggehen, hingehen: tas jau aizģenberēja uz kruogu Kursiten [zu ģemberis].
Avots: ME I, 29
Avots: ME I, 29
aizķibelēt
àizķibelêt, verwickeln, Hindernisse in den Weg legen: viņa raudzīja visādi tuo aizķibelēt.
Avots: ME I, 35
Avots: ME I, 35
aizkleberēt
àizkleberêt, intr., plump, mit Geräusch sich entfernen, weggehen: viens aizkleberēja ar vāģiem pa ceļu JK., Schrund.
Avots: ME I, 32
Avots: ME I, 32
aizklemberēt
‡ àizklemberêt, hin-, wegtaumeln, -schlendern; sich hin-, wegschleppen: kas duos tik tālu ar sliktu zirgu aizklemberēt? Lis.
Avots: EH I, 31
Avots: EH I, 31
aizrībenēt
aizrobeža
aizrobeze
aizrobežot
àizrùobežuôt, tr., abgrenzen: viņiem kuopistabā savs aizruobežuots kaktiņš MWM. VIII, 337.
Avots: ME I, 48
Avots: ME I, 48
aizsleberēt
aizsteberēt
aizsteberēt
àizsteberêt, intr., dahin-, wegwatscheln: viņa aizsteberēja šķuobīdamies vīram pakaļ Stari I, 38.
Avots: ME I, 53
Avots: ME I, 53
aizzobe
àizzuobe, der Raum hinter einem Zahn oder zwischen den Zähnen: ar mēli aizzuobes tīrīdams Duomas I, 684.
Avots: ME I, 61
Avots: ME I, 61
alberīgs
ambelis
antskābele
apakšdrēbes
apbedīt
apbedît, tr., beerdigen, begraben: cilvē̦ks staigājuot pa zemes virsu tik ilgi, līdz viņa miesas tiekuot apbedītas.
Avots: ME I, 76
Avots: ME I, 76
apbeigas
apbeigties
‡ apbèigtiês, zugrunde gehen (von vielen Subjekten) Saikava: pīlē̦ni apbeidzēs: bij dabūjuši mušmires saknābāties; ausgehen, zu fehlen (mangeln) anfangen Dunika, Mahlup: mums milti apbeigušies.
Avots: EH I, 73
Avots: EH I, 73
apberzēt
‡ apber̂zêt, ringsum (nicht sehr energisch) reiben (perfektiv) Saikava u. a.: a. ausis, lai nenuosalst.
Avots: EH I, 73
Avots: EH I, 73
apberzt
apberzt
apber̂zt, tr., rund herum reiben,
1) zum Zweck des Reinigens:
meitas spaiņus tīrus apbe̦rzušas LP. VII, 297;
2) zum Zweck des Beschmutzens:
es būt' savu vainadziņu ar uoglīti apbe̦rzusi Ltd. 1286.
Avots: ME I, 76
1) zum Zweck des Reinigens:
meitas spaiņus tīrus apbe̦rzušas LP. VII, 297;
2) zum Zweck des Beschmutzens:
es būt' savu vainadziņu ar uoglīti apbe̦rzusi Ltd. 1286.
Avots: ME I, 76
apbest
apbest
apbest, tr., begraben Katech. 1586 [Und. Psal. 15.]; Oppek., L., PS. apbeda zirgus Dok. A.
Avots: ME I, 76
Avots: ME I, 76
apbezdēt
‡ apbezdêt, fistend bestänkern Dunika, Kal. u. a.: se̦sks mē̦dz vistu kūtī a. vistas, gribē̦dams tās apdullināt.
Avots: EH I, 73
Avots: EH I, 73
apbezdēties
apdobens
apgabenis
apgrobeņi
apgruobeņi, rundlich: kad nuo bluķa cirstai silei dibe̦ns ieapaļš pa bluķa apaļumam, tad saka: sile ir apgruobeņi taisīta. kad nuo ve̦claiku bišu truopa griež medus kāres un grib, lai gar apaļuo truopa iekšas malu laiž griežamuo nazi, tad saka: ņem ar dūci apgruobeņi Druw. [Wahrscheinlich, mit b aus p, zu gruõpêt].
Avots: ME I, 89
Avots: ME I, 89
apgube
‡ apgube,
1) = apguba Linden, Sonnaxt, Stelp.: sakasām sienu apgubēs Sonnaxt. kad sienu izārdīja, tad, kur plānāks, kasīja apgubēs Linden. kad zâle liela, tad apgubes bij bieži viena pie uotras ebenda. apgubēs siens vairāk reizes jāuzcē̦rt ebenda;
2) "liela rudzu stata" AP.: apgubē salikti rudzi.
Avots: EH I, 85
1) = apguba Linden, Sonnaxt, Stelp.: sakasām sienu apgubēs Sonnaxt. kad sienu izārdīja, tad, kur plānāks, kasīja apgubēs Linden. kad zâle liela, tad apgubes bij bieži viena pie uotras ebenda. apgubēs siens vairāk reizes jāuzcē̦rt ebenda;
2) "liela rudzu stata" AP.: apgubē salikti rudzi.
Avots: EH I, 85
apgubenis
apgubenis, ein Kopftuch: apgubenis - smalka aude̦kla drāna RKr. XVI, 124 aus Rutzau [zu li. gùbalotis oder gaũbtis, "sich (den Kopf) umhüllen", le. gubt, ksl. гъбежь "Biegung" u. a.].
Avots: ME I, 89
Avots: ME I, 89
apķebelēt
apkubeklis
apkubeklis
apkubekls
‡ apkube̦kls, ein Umlegetuch ("jetzt dafür: apkubeklis") Dunika: pajem tuo apkube̦klu un apkubinies, tai nesalīsti!
Avots: EH I, 94
Avots: EH I, 94
aprobežot
aprùobežuôt, tr.,
1) begrenzen:
gŗava apruobežuota rītuos, vakaruos dižiem mežiem LP. VII, 865;
2) beschränken:
tiesības, brīvību, patstāvību; apruobežuots putnu skaits.
Avots: ME I, 117
1) begrenzen:
gŗava apruobežuota rītuos, vakaruos dižiem mežiem LP. VII, 865;
2) beschränken:
tiesības, brīvību, patstāvību; apruobežuots putnu skaits.
Avots: ME I, 117
apskurbelēties
‡ I apskurbelêtiês "?": svārku ap skurbetēju,šās (zu korrigieren in *apskarbelējušās?) piedurknes Deglavs Riga II, 1, 150; vgl. skarbelẽt.
Avots: EH I, 114
Avots: EH I, 114
apskurbelēties
‡ II apskùrbelêtiês 2 , apskùrbulêtiês 2 Festen "= apskurb"; apskurbelêtiês "apdzerties" N.-Peb., sich wiederholt berauschen Wessen.
Avots: EH I, 114
Avots: EH I, 114
apžārben
apžārbens
apžērbeniski
apzibenēt
apzobe
ārrobežnieks
atbeigt
atbelzt
‡ atbelzt,
1) viņš tam atbèlza pretī C., er versetzte ihm auch seinerseits einen Schlag;
2) hauend (schlagend) stumpf machen
Kalz. (mit el): neatbelz cirvi!
3) = atbalˆstît Warkh.: a. siênu.
Avots: EH I, 134
1) viņš tam atbèlza pretī C., er versetzte ihm auch seinerseits einen Schlag;
2) hauend (schlagend) stumpf machen
Kalz. (mit el): neatbelz cirvi!
3) = atbalˆstît Warkh.: a. siênu.
Avots: EH I, 134
atberes
atberes, Wiedergabe des aus dem Gemeindemagazin geliehenen Getreides; das Getreide, das bei der Wiedergabe gleichsam als Prozent mehr abgegeben wird Konv. 2 349.
Kļūdu labojums:
wird Konv. 2 349 =wird [atberi] Konv. 2 349
Avots: ME I, 150
Kļūdu labojums:
wird Konv. 2 349 =wird [atberi] Konv. 2 349
Avots: ME I, 150
atberzēt
atberzt
atber̂zt Spr., tr.,
1) abreiben, abscheuern:
netīrumus nuo trauka;
2) wundreiben:
kāju zābakā. Refl. -tiês, sich abreiben.
Avots: ME I, 150
1) abreiben, abscheuern:
netīrumus nuo trauka;
2) wundreiben:
kāju zābakā. Refl. -tiês, sich abreiben.
Avots: ME I, 150
atgube
[atgube Stelpenhof "zum Trocknen vor der Scheune ausgebreitetes Heu oder Getreide"].
Avots: ME I, 160
Avots: ME I, 160
atgūbene
atkleberēt
atkleberêt, Refl. -tiês,
1): ratu sēdeklim atkleberējušās (nuo tricināšanas) skrūves Jürg.; ‡
2) in einem klappernden Wagen herfahren
Stenden.
Avots: EH I, 148
1): ratu sēdeklim atkleberējušās (nuo tricināšanas) skrūves Jürg.; ‡
2) in einem klappernden Wagen herfahren
Stenden.
Avots: EH I, 148
atkleberēt
atkleberêt, atkleģerêt,
1) intr., sich herschleppen (auf einem Klepper)
Spr.; mühsam mit einem schlechten Pferde od. Wagen herfahren: zirgi tam tīrie klebeŗi, kad viņs atkleberēs? Irmlau, Schrund. salūza rats, bet atkleberēja gan Peb.;
2) muhsam etw. verrichten:
ta ta bij kleberēšana, līdz atkleberēju atslē̦gu (aufschliessen). Refl. -tiês, sich loslösen: jaunie rati un visi dēļi jau atkleberējušies Irmlau.
Avots: ME I, 167
1) intr., sich herschleppen (auf einem Klepper)
Spr.; mühsam mit einem schlechten Pferde od. Wagen herfahren: zirgi tam tīrie klebeŗi, kad viņs atkleberēs? Irmlau, Schrund. salūza rats, bet atkleberēja gan Peb.;
2) muhsam etw. verrichten:
ta ta bij kleberēšana, līdz atkleberēju atslē̦gu (aufschliessen). Refl. -tiês, sich loslösen: jaunie rati un visi dēļi jau atkleberējušies Irmlau.
Avots: ME I, 167
atklemberēt
atklem̃berêt,
1) hertaumeln, -schlendern
Jürg.;
2) mit einem schlechten Pferde herfahren
Lemburg.
Avots: EH I, 148
1) hertaumeln, -schlendern
Jürg.;
2) mit einem schlechten Pferde herfahren
Lemburg.
Avots: EH I, 148
atļubenis
atļurbene
‡ atļurbene Frauenb.,
1) eine alte, abgetragene Mütze;
2) das männliche Geschlechtsglied.
Avots: EH I, 155
1) eine alte, abgetragene Mütze;
2) das männliche Geschlechtsglied.
Avots: EH I, 155
atrībenēt
‡ atrîbenêt 2 Frauenb., durch Dröhnen (die Brotkruste von der Krume) sich loslösen machen: kad maize ce̦puot ir atlēkusi, tad pa juokam saka: "kas tuo maizīti atrībenējis?"
Avots: EH I, 162
Avots: EH I, 162
atrobežot
atskarbe
atskarbe,
2) "der Widerspenstige, Widerhaarigë
zu ersetzen durch "= atskabarga (in der Postille des J. Baumann)".
Avots: EH I, 166
2) "der Widerspenstige, Widerhaarigë
zu ersetzen durch "= atskabarga (in der Postille des J. Baumann)".
Avots: EH I, 166
atskarbe
atskarbe,
1) ein flacher Riss am Zahne einer Brettersäge
Hug.;
2) der Widerspenstige, Widerhaarige:
dažs kalps un kalpuoen it kā atskarbe Manz.
Avots: ME I, 192
1) ein flacher Riss am Zahne einer Brettersäge
Hug.;
2) der Widerspenstige, Widerhaarige:
dažs kalps un kalpuoen it kā atskarbe Manz.
Avots: ME I, 192
atskarbelēt
atskarbelêt (unter atskarbinât), ‡ Refl. -tiês AP., = ‡ atskarâtiês: bikšu gali atskarbelējušies.
Avots: EH I, 166
Avots: EH I, 166
atšķembelēt
atstibens
atšūbeni
atšūbeniski
atšũbeniski (unter atšubu): auch AP. (mit ũ ), Bers., (mit ù 2 ) Fengen: kad kūts de̦g, tad sūdi jāsviež nuo kūts a. laukā, tad luopi nāks laukā AP. a. liet Fehgen.
Avots: EH I, 174
Avots: EH I, 174
atšūbeņš
atžiebeloties
aube
aube
bābele
bambele
bamberjāņi
barabeka
bārbele
bãrbele,
1) Franse
Wid.; s. bã`rbala;
2) ein essbarer Pilz, der auch
bârksnene 2 genannt werde Dond.
Avots: ME I, 273
1) Franse
Wid.; s. bã`rbala;
2) ein essbarer Pilz, der auch
bârksnene 2 genannt werde Dond.
Avots: ME I, 273
Bārbeles
Bārbeles (Bārbules, Bārbulas, Bārbalas) diena, der Barbaratag, der 25. November: ai kaziņu Bārbaļiņa BW. 29096. ak tu žiglā kazu Bārbele Tp. IV, 643. kazu Barbiņa BW. 29202.
Avots: ME I, 273
Avots: ME I, 273
bārbelīši
bārbelīši Stelpenh., die dicken Enden der Fransen an wollenen Decken. [Vgl. li. barbolas "узел у бича", barbti "пузатѣть".]
Avots: ME I, 273
Avots: ME I, 273
be
be
be
II be (li. bè), wohl, doch [?]: puisis be saslima. zirgs be pakrita Gramsden. mēs be tad sukājām raušus MWM. VI, 766.
Avots: ME I, 276
Avots: ME I, 276
be
III be: sprediķis bija tik gaŗš, ka apnika be, klausuoties Wessen. piekusa kājas be, stāvuot un gaiduot mācītāja ierašanuos ebenda. sniegs apsniga be, kašuot (kartupeļus) Kaltenbr.
Avots: EH I, 210
Avots: EH I, 210
be
III be (li. be-) bezeichnet in N. -Bartau [und Gramsden] als Vorsilbe vor einer Verbalform die Fortdauer der Handlung: jau palika berakstuot BW. 13988, 1. [vai ve̦ci gadus be-zinās? Gramsden].
Avots: ME I, 276
Avots: ME I, 276
bebarains
bebele
bebelēt
bebelēties
‡ bebelêtiês "niekuoties" Lemsal: nav ne˙kāda lāga strādāšana, bet tikai tāda bebelēšanās (= nabaguošanās?): visi darba rīki jāmeklē pie uotrn. šuodien nuobebelējuos visu dienu un ne˙kuo nedabūju padarīt Lemsal, Wainsel.
Avots: EH I, 210
Avots: EH I, 210
bebelis
bebelis
bēbels
beberains
beberkārkls
bebīte
beblis
beblis, ‡
2) "ein gekrümmtes
(līkumains) Holzstück mit einer Krümmung an der Wurzel" Druw.
Avots: EH I, 210
2) "ein gekrümmtes
(līkumains) Holzstück mit einer Krümmung an der Wurzel" Druw.
Avots: EH I, 210
beblis
beblis, ein Pflug mit einem Eisen zum Aufreissen unbebauten Landes Mag. IV, 2, 160; [Bielenstein Holzb. 453 und 478].
Avots: ME I, 276
Avots: ME I, 276
bebrains
bebrains
bebrenāji
bebrenājs
bebrene
bebrene
bebrs
be̦brs,
1): be̦brs auch Golg., bebris auch FBR. IX, 139, Dunika, Gr.-Buschh.: üdeņa bebrītis BW. 988, 4;
2) solanum dulcamara Oknist n. Fil. mat. 32.
Avots: EH I, 211
1): be̦brs auch Golg., bebris auch FBR. IX, 139, Dunika, Gr.-Buschh.: üdeņa bebrītis BW. 988, 4;
2) solanum dulcamara Oknist n. Fil. mat. 32.
Avots: EH I, 211
bebrs
be̦brs [Feht., Bers., Dond., BW. 30456; bebris Mar., AP., Stockm., Lös., Wenden, Ruj., Ermes, Nabben, Bächhof, Rahden], der Biber. Zu li. bēbras od. bebrùs apr. bebrus, bulg. бебер r. бобръ (altr. бебрянъ "aus Biberpelz" ), ae. beofor, korn. befer, aw. bawrō "Biber", ai. babhrú-ḥ "braun; grosse Ichneumonart" u. a.; [s. Berneker Wrtb. I, 47, Trautmann Wrtb. 28 f., Walde Wrtb. 2 287 u. a.].
Avots: ME I, 276
Avots: ME I, 276
bedaklis
bedakl(i)s, s. bedeklis. bedeklis [Ruj.], be̦dakls PS., [Muremois], be̦daklis U., Seibolt, [be̦daklas Zempenhof], Maulwurfshaufe (sonst: kurmju rakums, cē̦lums) Mag. III, 1, 111, U.
Avots: ME I, 276
Avots: ME I, 276
bedakls
bedakl(i)s, s. bedeklis. bedeklis [Ruj.], be̦dakls PS., [Muremois], be̦daklis U., Seibolt, [be̦daklas Zempenhof], Maulwurfshaufe (sonst: kurmju rakums, cē̦lums) Mag. III, 1, 111, U.
Avots: ME I, 276
Avots: ME I, 276
bedējs
bedējs (auch G. Bergmann Sprediķu mācības S. 211): cimdus, zeķes bedējiem, dvielīt[i] krusta nesējam BW. 27812, 11.
Avots: EH I, 211
Avots: EH I, 211
bedējs
bedējs [li. bedėjas], der Toten gräber, in einigen Gegenden Livl. für kapracis (von best): līķa bedēji Zalktis I, 108.
Avots: ME I, 276
Avots: ME I, 276
bedekls
bedīt
bedns
bedre
bedre (li. bẽdrė "Grubë Tiž. I, 355),
1): gar mālu bedri BW. 20196;
2): skauģis manim bedri (Var.: kapu) raka BW. 9110 var. guli ... tumšā smilkšu bedrītē! BW. piel. 2 27625 1 .
Avots: EH I, 211
1): gar mālu bedri BW. 20196;
2): skauģis manim bedri (Var.: kapu) raka BW. 9110 var. guli ... tumšā smilkšu bedrītē! BW. piel. 2 27625 1 .
Avots: EH I, 211
bedre
bedre (zu best),
1) die Grube.
Sprw.: kas citiem bedri ruok, pats iekrīt. rāceņu bedres, Kartoffelgruben Kand.;
2) das Grab:
bedrē līst, ins Grab steigen; bedrē nuolaist, ins Grab senken;
3) ausgefahrene Stelle auf den Wege;
4) der Vorofen des Backofens od. des Ofens in der Riege:
ve̦lns nuosēdies rijas krāsns bedrē LP. VII, 476;
5) lapsas bedre, die Fuchshöle; [
6) bada bedre Trik., Nacken];
7) Demin. bedrīte, das Grübchen:
sirds bedrīte, die Herzgrube. nuo vaigiem pazūd gle̦znās bedrītes Adam.
Avots: ME I, 276, 277
1) die Grube.
Sprw.: kas citiem bedri ruok, pats iekrīt. rāceņu bedres, Kartoffelgruben Kand.;
2) das Grab:
bedrē līst, ins Grab steigen; bedrē nuolaist, ins Grab senken;
3) ausgefahrene Stelle auf den Wege;
4) der Vorofen des Backofens od. des Ofens in der Riege:
ve̦lns nuosēdies rijas krāsns bedrē LP. VII, 476;
5) lapsas bedre, die Fuchshöle; [
6) bada bedre Trik., Nacken];
7) Demin. bedrīte, das Grübchen:
sirds bedrīte, die Herzgrube. nuo vaigiem pazūd gle̦znās bedrītes Adam.
Avots: ME I, 276, 277
bedrens
bedriens
beduklains
beduklis
be̦duklis, die Grube, Gruft: zaļais lauks samīdīts dubļuos, viņa cerības apraktas pakaviem uzkārnītuos be̦dukļuos Kaln. Uo.
Avots: ME I, 277
Avots: ME I, 277
begalis
begans
beģis
begona
begonis
be̦guonis, be̦gune Bielenstein Holzb. 625,
1) be̦guns Etn. IV, 61, eine kleine Fichte oder Birke zur Verbindung der Flösse
(Konv. 2 209); in Lubahn be̦guons, eine Lange, dicke klūga; [
2) in Laud. bedeute be̦guons ein abgemagertes Pferd].
Kļūdu labojums:
Konv. 209 = Konv. 1 209
Avots: ME I, 277
1) be̦guns Etn. IV, 61, eine kleine Fichte oder Birke zur Verbindung der Flösse
(Konv. 2 209); in Lubahn be̦guons, eine Lange, dicke klūga; [
2) in Laud. bedeute be̦guons ein abgemagertes Pferd].
Kļūdu labojums:
Konv. 209 = Konv. 1 209
Avots: ME I, 277
begons
be̦guons (unter be̦guonis 1): eine fichtene klūga zur Verbindung eines Flosses mit einem Balken am Ufer Warkl.
Avots: EH I, 211
Avots: EH I, 211
begu
begum
‡ beigum, Adv., zu Ende (von einer Arbeit), fertig Seyershof: uotrs tīrums ar drīz būs b. Apokopierter instr. s. von bèigums?
Avots: EH I, 211
Avots: EH I, 211
beidzam
bèidzam, Part. pass. von bèigt, in manchen Gegenden adverb. gebraucht statt bèidzuot: beidzam viņš bija ar mieru, schliesslich war er damit zufrieden. Cf. beidzuot.
Avots: ME I, 277
Avots: ME I, 277
beidzamais
bèidzamais: "ultimus" Kurl., "pessimus" Livl. n. BielU.; beidzamais, der letzte neben bei˙dzamais "quisquis" Segew.; beidzamā galā "am letzten Endë BielU.
Avots: EH I, 211
Avots: EH I, 211
beidzamais
bèidzamais, Part. pass. von bèigt, der letzte, äusserste, grösste: beidzamā vasara, der letzte Sommer. beidzamais puosts klāt, es ist das äusserste Unglück da. muocīt līdz beidzamam, bis zum äussersten quälen; izsalties līdz beidzamam; izlutināt bē̦rnus uz beidzamuo puostu, die Kinder bis zum äussersten verwöhnen. beidzamais nejē̦ga, der grösste Dummkopf. atņēma tiem beidzamuo luopiņu, man raubte ihnen das letzte Vieh, d. h. (mit dem letzten) alles Vieh. nuo tam kuo tu man stāstīji, beidzamais vārds (alles) man stāv prātā.
Avots: ME I, 277
Avots: ME I, 277
beidzenīte
beidzenīte, eine, die zuletzt gemacht ist (?): sācenītes, beidzenītes manas baltas villainītes BW. 23542.
Avots: ME I, 277
Avots: ME I, 277
beidzmiskis
beidzot
bèidzuõt, Part. act. von bēigt, als Adv. gebraucht, endlich, schliesslich: samaldās ilgu laiku, beidzuot iekuļas svešā pilī LP. IV, 70.
Avots: ME I, 277
Avots: ME I, 277
beigas
beigas
beĩgas, selten der nom. s. beiga,
1) das Ende:
vai būs beigas kult? diensvidus beigās, im äussersten Süden LP. VII, 1174. pļāves laiks tuvuojas savām beigām Etn. II, 114; nuobučuot beigu reizi aizgājēju, den Sterbenden zum letzten Mal küssen A. XIII, 312;
2) der Tod:
lielmāte sasirgst tik ļuoti, ka pati paredzējusi beigas LP. V, 402. ai, dieviņ, jau tik ātri beigas (gew. Pl. beigu) reize pienākusi BW. 17593. pie beigām od. beigu būt, justies, dem Tode nahe sein, sich dem Tode nahe fühlen. līdz beigām, bis zum Ende, Tode;
3) uz beigām iet, nākt, būt, pie beigām od. beigu būt, zu Ende, zur Neige gehen (von Vorräten, der Zeit
u. s. w.): rudenī, kad ganāms laiks ejuot uz beigām Etn. II, 100. nāk nu dziŗas uz beigām od. beigās LP. IV, 177, VI, 914. maize jau pie beigām;
4) pie beigām, pme beigu, im höchsten Grade, sehr, zur Verstärkung des Begriffs:
e̦smu pie beigām nuoguris, nuokusis, nuoskumis, slims;
5) beigu beigās, zuletzt:
beigu beigās izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):, im äussersten Süden
Avots: ME I, 277
1) das Ende:
vai būs beigas kult? diensvidus beigās, im äussersten Süden LP. VII, 1174. pļāves laiks tuvuojas savām beigām Etn. II, 114; nuobučuot beigu reizi aizgājēju, den Sterbenden zum letzten Mal küssen A. XIII, 312;
2) der Tod:
lielmāte sasirgst tik ļuoti, ka pati paredzējusi beigas LP. V, 402. ai, dieviņ, jau tik ātri beigas (gew. Pl. beigu) reize pienākusi BW. 17593. pie beigām od. beigu būt, justies, dem Tode nahe sein, sich dem Tode nahe fühlen. līdz beigām, bis zum Ende, Tode;
3) uz beigām iet, nākt, būt, pie beigām od. beigu būt, zu Ende, zur Neige gehen (von Vorräten, der Zeit
u. s. w.): rudenī, kad ganāms laiks ejuot uz beigām Etn. II, 100. nāk nu dziŗas uz beigām od. beigās LP. IV, 177, VI, 914. maize jau pie beigām;
4) pie beigām, pme beigu, im höchsten Grade, sehr, zur Verstärkung des Begriffs:
e̦smu pie beigām nuoguris, nuokusis, nuoskumis, slims;
5) beigu beigās, zuletzt:
beigu beigās izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):, im äussersten Süden
Avots: ME I, 277
beigt
beigt
bèigt, -dzu, -dzu (li. beĩgti), tr., endigen, vollbringen, aufhören, mit Akk. und abhäng. Inf.: viņš beidz pat˙laban savu darbu. beidz jel reiz savus pātarus, höre auf mit deiner Litanei. kur tās puķītes galu beidz? Vēr. I, 1903. kungs nevar beigt dusmuoties, nuobrīnīties. Refl. -tiês,
1) zu Ende gehen, aufhören:
lai beidzas mans mūžiņš BW. 6496. gads, pacietība beidzas; mit abhäng. Inf.: beidzas ruoze nuoziedēt BW. 27584, 1;
2) sterben, unkommen: viņš vai nu kāda kaŗa nuošauts, jeb vai tā˙pat kur beidzies. tu beigsies kādā siena šķūnī pie valga Stari II, 348. [Die Zusammenstellung mit la. fīnis "Ende"
bei Bezzenberger BB. VI, 239 und GGA. 1885, S. 947 1 und Osthoff IF. V, 296 ist ganz unsicher; vgl. Walde Wrtb. 2 294].
Avots: ME I, 277
1) zu Ende gehen, aufhören:
lai beidzas mans mūžiņš BW. 6496. gads, pacietība beidzas; mit abhäng. Inf.: beidzas ruoze nuoziedēt BW. 27584, 1;
2) sterben, unkommen: viņš vai nu kāda kaŗa nuošauts, jeb vai tā˙pat kur beidzies. tu beigsies kādā siena šķūnī pie valga Stari II, 348. [Die Zusammenstellung mit la. fīnis "Ende"
bei Bezzenberger BB. VI, 239 und GGA. 1885, S. 947 1 und Osthoff IF. V, 296 ist ganz unsicher; vgl. Walde Wrtb. 2 294].
Avots: ME I, 277
beigtin
[beigtin, Adv., beendigend: jūs beigtin neizstaigāsiet... pilsātus, tiekams cilvē̦ka dē̦ls nāks Glück Matth. 10, 23.]
Avots: ME I, 277
Avots: ME I, 277
beigts
beigts
bèigts, Part. pass. praet. von bèigt,
1) beendet:
darbs beigts; beigta balle, aus ist der Schmaus: kad dieviņš nuolicis mirt - beigta balle - nelīdz ne zāles, ne plāksteris. beigta, aus ist die Geschichte, sagt derjenige, welcher ein Märchen (pasaka) erzählt hat Zb. XVIII, 366;
2) tot, verloren, zugrunde gerichtet:
visi beigti, alle sind tot Etn. III, 15. beigts kā muša, mausetot. beigtu kaķi vien ieraudzīja LP. VI, 71. tik˙pat beigts esmu, trotzdem bin ich verloren V, 139. tie bija beigti kuģi, gestrandete Schiffe Skalbe. Oft mit pagalam verbunden: nuo ve̦lna ne jausmas - beigts un pa˙galam smalkuos pe̦lnuos LP. VI, 426;
3) uz (tuo) beigtuo (= beidzamuo): aitas viņš plucināšuot uz to beigtuo RKr. VIII, 78.
Avots: ME I, 277, 278
1) beendet:
darbs beigts; beigta balle, aus ist der Schmaus: kad dieviņš nuolicis mirt - beigta balle - nelīdz ne zāles, ne plāksteris. beigta, aus ist die Geschichte, sagt derjenige, welcher ein Märchen (pasaka) erzählt hat Zb. XVIII, 366;
2) tot, verloren, zugrunde gerichtet:
visi beigti, alle sind tot Etn. III, 15. beigts kā muša, mausetot. beigtu kaķi vien ieraudzīja LP. VI, 71. tik˙pat beigts esmu, trotzdem bin ich verloren V, 139. tie bija beigti kuģi, gestrandete Schiffe Skalbe. Oft mit pagalam verbunden: nuo ve̦lna ne jausmas - beigts un pa˙galam smalkuos pe̦lnuos LP. VI, 426;
3) uz (tuo) beigtuo (= beidzamuo): aitas viņš plucināšuot uz to beigtuo RKr. VIII, 78.
Avots: ME I, 277, 278
beigumās
beigums
bèigums: mums darbs beigumā (zu Ende) Seyershof. kad jumtu jumjuot beĩgums (= beigas) nāk, tad jumta pedīgā kārts tiek piesieta AP.
Avots: EH I, 211
Avots: EH I, 211
beigums
beika
beikus
beilis
‡ beĩlis,
1) ein abgestumpftes Messer
Plm.; ein kleines Messer Kandau;
2) ein geistig beschrankter
(neatjautīgs) Mensch Plm.; ein Schimpfname Sermus.
Avots: EH I, 211
1) ein abgestumpftes Messer
Plm.; ein kleines Messer Kandau;
2) ein geistig beschrankter
(neatjautīgs) Mensch Plm.; ein Schimpfname Sermus.
Avots: EH I, 211
beirāt
beirēt
beiris
beiris
beiseklis
beizars
beizeklis
‡ beizeklis PV., eine beinahe unleserliche, schlecht geschriebene Schrift: kas nu tādu beizekli var salasīt?
Avots: EH I, 211
Avots: EH I, 211
beizelēt
‡ beizelêt PV., schnell und beinahe unleserlich (mit einem Bleistift) schreiben; kritzeln; Striche ziehen.
Avots: EH I, 211
Avots: EH I, 211
beizelīgs
beizelis
beizerēt
beizerēties
beizeris
beizēt
beiziķis
beizīklis
beizis
beizīte
‡ beizîte Lubn., N.-Schwanb. "jem., der von einem Gesinde zum andern geht, um dort Flachs zu schwingen (kulstīt)".
Avots: EH I, 211
Avots: EH I, 211
beizīteris
beka
be̦ka,
1): auch Saussen, Wolm., Zaļm.; kazu b. und sūnu b. Linden, gewisse Pilzarten; ein Pilz
(sēne) überhaupt Muremois, Sonnaxt; ein (für Menschen) unessbarer Pilz Ramkau, Salisb. (in Salisb. nur ironisch auch von essbaren Pilzen: atkal tās pašas be̦kas galdā!); der obere Teil eines Pilzes Linden. Agaricus cinnamomus zu ersetzen (s. J. Alunans IMM. 1933 II, 227) durch boletus bovines resp. boletus edulis.
Avots: EH I, 211, 212
1): auch Saussen, Wolm., Zaļm.; kazu b. und sūnu b. Linden, gewisse Pilzarten; ein Pilz
(sēne) überhaupt Muremois, Sonnaxt; ein (für Menschen) unessbarer Pilz Ramkau, Salisb. (in Salisb. nur ironisch auch von essbaren Pilzen: atkal tās pašas be̦kas galdā!); der obere Teil eines Pilzes Linden. Agaricus cinnamomus zu ersetzen (s. J. Alunans IMM. 1933 II, 227) durch boletus bovines resp. boletus edulis.
Avots: EH I, 211, 212
beka
be̦ka, Demin. beciņa, auch becĩte BW. 2842,
1) der Kuhpilz (Agaricus cinnamonus):
nesēdi, krustmāte, kā be̦ka birzē BW. 1416. [Auch ciêtā be̦ka genannt, zum Unterschied von den nahe verwandten àuna be̦ka und uôzuolbe̦ka oder uôzuolene)];
2) eine alte Mütze;
3) be̦kas uz ple̦ciem, scherzhaft für Epauletten.
Cf. pe̦ka.
Kļūdu labojums:
1416 = 1486
Avots: ME I, 278
1) der Kuhpilz (Agaricus cinnamonus):
nesēdi, krustmāte, kā be̦ka birzē BW. 1416. [Auch ciêtā be̦ka genannt, zum Unterschied von den nahe verwandten àuna be̦ka und uôzuolbe̦ka oder uôzuolene)];
2) eine alte Mütze;
3) be̦kas uz ple̦ciem, scherzhaft für Epauletten.
Cf. pe̦ka.
Kļūdu labojums:
1416 = 1486
Avots: ME I, 278
bekainis
‡ be̦kainis "?": kad meitas gāja aitu kūtī mēģināt savu laimi, Lūsiņa nuoķēra tuo be̦kaini Janš. Bandavā II, 404.
Avots: EH I, 212
Avots: EH I, 212
bekains
be̦kaîns âzis: der Mond (im Ratsel) nach BielU. Von M. Niedermann IMM. 1924 II, 207 in der im Wrtb. gegebenen Bed. ("meckernd') mit poln. bek "die Stimme eines Widders oder Bockes" zusammengestellt.
Avots: EH I, 212
Avots: EH I, 212
bekains
be̦kaîns: b. dzis Biel. R. 135; nach Bielenstein bedeute es: meckern; stämmig (in der letzten Bedeutung werde es auch von Menschen gebraucht). Cf. bakans.
Avots: ME I, 278
Avots: ME I, 278
bekāt
beķerēt
beķeris
beķeris
beķernieks
bekot
be̦kuôt, Pilze lesen: ne˙viens neies be̦kuot, kur be̦ku nav. ej tu be̦kuot (gehe zum Kuckuck) ar visu savu policiju A. XXI,
Avots: ME I, 278
Avots: ME I, 278
bekotājs
be̦kuôtājs, jem., der Pilze sucht, liest: to jums saku, be̦kuotāji: rītuos ilgi negulat BW. 2841.
Kļūdu labojums:
negulat = neguļat
Avots: ME I, 278
Kļūdu labojums:
negulat = neguļat
Avots: ME I, 278
bekste
bekste RKr. XV, 107, Schwnbg., ein altes stumpfes Messer oder Beil. be̦ku und biku, eine onomatopoetische Interj. ("mekernd"): apēda Anniņa auniņa gaļu; auniņš gāja biku be̦ku pa Anniņas vēderiņu BW. 19191.
Avots: ME I, 278
Avots: ME I, 278
bekurs
be̦kurs, ein Lappen, mit dem man die Böte beteert, ieplē̦stā kuokā ielikts lupats, ar kuŗu, darvā mērcējuot, smērē laivas Etn. II, 82; A. X, 2, 535; [Bielenstein Holzb. 609].
Avots: ME I, 278
Avots: ME I, 278
beļa
bele
‡ bele,
1) wenn nur
Dunika: b. bē̦rns!
2) gleichviel
OB.: lai viņš iet b. kur! Mit -e- aus -i-; zu bil.
Avots: EH I, 212
1) wenn nur
Dunika: b. bē̦rns!
2) gleichviel
OB.: lai viņš iet b. kur! Mit -e- aus -i-; zu bil.
Avots: EH I, 212
beleksis
belis
‡ belis,
1) ein Schaf mit kurzen Ohren
Lemsal;
2) ein Hundename
Dreilingshof, Schlehk.
Avots: EH I, 212
1) ein Schaf mit kurzen Ohren
Lemsal;
2) ein Hundename
Dreilingshof, Schlehk.
Avots: EH I, 212
beļuks
belute
belzējiens
belzēt
belzēt
belzienis
belziens
belziens: cērtietēs, kaunietēs, ve̦cākie bāleliņi! man mazajam uzmetiet pa vienam belzienam! BW. piel. 2 3467 1 .
Avots: EH I, 212
Avots: EH I, 212
belziens
belziens, [belzenis U.], belzens 2 Kand., ein derber Schlag: belzienu duot, dabūt, einen Schlag versetzen, erhalten; duodat man vienu belzeniņu! BW. 3888 (aus Blieden). [vilka labu belzeni U., versetzte einen derben Schlag.]
Avots: ME I, 278
Avots: ME I, 278
belzis
‡ belzis, ein etwa einen Faden langer Holzslock (miets) am Netz Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 616.
Avots: EH I, 212
Avots: EH I, 212
belznis
belzt
belzt,
1): einen derben Schlag versetzen
Warkl. (mit èl 2 );
3): ungewandt zu gehen versuchen (von den ersten Schritten eines Kindes)
Stom.; eilig gehen Bers.; ‡
4) mühsam, ungewandt arbeiten
Warkl.
Avots: EH I, 212
1): einen derben Schlag versetzen
Warkl. (mit èl 2 );
3): ungewandt zu gehen versuchen (von den ersten Schritten eines Kindes)
Stom.; eilig gehen Bers.; ‡
4) mühsam, ungewandt arbeiten
Warkl.
Avots: EH I, 212
belzt
belˆzt, -žu, -zu, [Bers., LAUD., Saussen, Muremois, Roop, Bächhof u. a.], [bèlzt PS., C.],
1) einen Schlag versetzen:
sargs belž līķim ar milnu JK. V, 41. nu zvanus belž, man läutet (schlägt) die Glocken Rain.;
2) [stützen
Warkhof;
3) gehen:
viņš belž nuo kruoga mājās Gaiken, Stomersee. - Über belzt 2 s. bàlziens (mit balˆstît); belz- "schlagen" ist vielleicht eine Kontamination von beld- (in li. béldžiu "poche, klopfe" = le. * belžu, wozu mnd. anebelte "Amboss" u. a. bei Fick Wrtb. III 4 , 268) und telz- "schlagen" (wozu le. talzīt "durchprügeln" und li. télžti "бросить со стукомъ" bei Būga РФВ LXVI, 251).]
Avots: ME I, 278
1) einen Schlag versetzen:
sargs belž līķim ar milnu JK. V, 41. nu zvanus belž, man läutet (schlägt) die Glocken Rain.;
2) [stützen
Warkhof;
3) gehen:
viņš belž nuo kruoga mājās Gaiken, Stomersee. - Über belzt 2 s. bàlziens (mit balˆstît); belz- "schlagen" ist vielleicht eine Kontamination von beld- (in li. béldžiu "poche, klopfe" = le. * belžu, wozu mnd. anebelte "Amboss" u. a. bei Fick Wrtb. III 4 , 268) und telz- "schlagen" (wozu le. talzīt "durchprügeln" und li. télžti "бросить со стукомъ" bei Būga РФВ LXVI, 251).]
Avots: ME I, 278
bembele
bembele
bembelis
bembelis
bèmbelis 2 , ein Schimpfwort Annenhof, Mar. [ in Bezug auf Menschen (von kleinen, hässlichen, dickbäuchigen Kindern), Tiere (von dickbäuchigen Kälbern und Pferden) und verkrüppelte Bäume. Nebst bemberis "ein Dicker" u. a. zu li. bemblỹs ("jis apulže̦s kaip bemblys, t. y. tùr,is didi, pilvą") bémblėti "становиться толстымъ, покрываясь наростами (о деревѣ)", bamblỹs "кубовастый человѣкъ", le. bam̃ba "Kugel" (s. dies) u. a.]
Avots: ME I, 278
Avots: ME I, 278
bemberains
bembere
bembere, ‡
2) "?": īsā bruncītī un plikām bemberēm Janš. Bandavā I, 241 (ähnlich, Līgava I, 55); ‡
3) eine Fichte, deren Äste sich bis zum Erdboden herabneigen
(mit èm) AP.; ‡
4) ein ästiger, verkrüppelter Baum
N.-Peb., PV.
Avots: EH I, 212
2) "?": īsā bruncītī un plikām bemberēm Janš. Bandavā I, 241 (ähnlich, Līgava I, 55); ‡
3) eine Fichte, deren Äste sich bis zum Erdboden herabneigen
(mit èm) AP.; ‡
4) ein ästiger, verkrüppelter Baum
N.-Peb., PV.
Avots: EH I, 212
bembere
bemberis
bemberis,
1): ein krummer und ästiger Baum; auch - ein aus einem solchen Baum angefertigter Gegenstand
(mit em̃) Seyershof.
Avots: EH I, 212
1): ein krummer und ästiger Baum; auch - ein aus einem solchen Baum angefertigter Gegenstand
(mit em̃) Seyershof.
Avots: EH I, 212
bemberis
bemberis, be̦mburis,
1) ein knotiger Baum
A. X, 2, 535; eine krumme, schlecht gewachsene Birke Ar.; [auch bè̦mbars PS., ein Holzklotz];
2) ein Knoten, Knollen am Baume
A.; [auch bè̦mbars PS.];
3) Tannenzapfen
L.;
4) herabhängende Lumpen
U.; [auch bè̦mbari PS.]; Beiname des Wolfes U.;
6) ein zerlumpter Mensch;
7) ein eiliger, aber nichts zustande bringender Mensch
A.;
8) ein junges Tier von kleinem Wuchs
A. [In Schujen sei bèmberis ein faules oder auch abgejagtes Pferd;
9) bèmberis 2 Bers., ein Dicker, ein Unbeholfener. -
bemberis 1 - 2, 8 - 9 und vielleicht auch 3 zu bembelis. Dagegen bemberis 4 - 6 und vielleicht auch 3 nebst be̦barains und bẽ̦barains vielleicht mit Reduplikation zur Wurzel von bā`rda (s. dies); vgl. auch berbeles.]
Avots: ME I, 279
1) ein knotiger Baum
A. X, 2, 535; eine krumme, schlecht gewachsene Birke Ar.; [auch bè̦mbars PS., ein Holzklotz];
2) ein Knoten, Knollen am Baume
A.; [auch bè̦mbars PS.];
3) Tannenzapfen
L.;
4) herabhängende Lumpen
U.; [auch bè̦mbari PS.]; Beiname des Wolfes U.;
6) ein zerlumpter Mensch;
7) ein eiliger, aber nichts zustande bringender Mensch
A.;
8) ein junges Tier von kleinem Wuchs
A. [In Schujen sei bèmberis ein faules oder auch abgejagtes Pferd;
9) bèmberis 2 Bers., ein Dicker, ein Unbeholfener. -
bemberis 1 - 2, 8 - 9 und vielleicht auch 3 zu bembelis. Dagegen bemberis 4 - 6 und vielleicht auch 3 nebst be̦barains und bẽ̦barains vielleicht mit Reduplikation zur Wurzel von bā`rda (s. dies); vgl. auch berbeles.]
Avots: ME I, 279
bembers
bembis
bemburis
be̦mburis (unter bemberis),
1): ein kurzstämmiger Baum
Segew.;
9): ein kurzbeiniger Fettwanst
Segew.
Avots: EH I, 212
1): ein kurzstämmiger Baum
Segew.;
9): ein kurzbeiniger Fettwanst
Segew.
Avots: EH I, 212
ben
I ben,
1): ēd ben tu! Dunika. vai tu b. esi gatavs? Rutzau; ‡
2) "(wenn auch nicht völlig,) doch"
OB. (auch: bene); = jel (doch), taču Dunika, Kal., OB., (besonders haufig) Rutzau: ben̂ 2 liecies mierā! Rutzau. juk b. rītu arī ir diena! ebenda. ej b., ej! "geh doch!" ebenda (mit dieser Redensart wird die Wahrhaftigkeit der Worte des Angeredeten bezweifelt). varē̦tu b. nākt man palīgā ebenda; ‡
3) "sei es auch nur ein wenig
(kaut cik)" Rutzau: vai tev nauda b. ir? ‡
4) "?": mūžu nuokārsīsim bez ... greznības: b. katra lieka greznība un lepnība ir grēks Janš. Dzimtene III, 248. b. tu ... esi ... likumu zinātāja 258.
Avots: EH I, 212
1): ēd ben tu! Dunika. vai tu b. esi gatavs? Rutzau; ‡
2) "(wenn auch nicht völlig,) doch"
OB. (auch: bene); = jel (doch), taču Dunika, Kal., OB., (besonders haufig) Rutzau: ben̂ 2 liecies mierā! Rutzau. juk b. rītu arī ir diena! ebenda. ej b., ej! "geh doch!" ebenda (mit dieser Redensart wird die Wahrhaftigkeit der Worte des Angeredeten bezweifelt). varē̦tu b. nākt man palīgā ebenda; ‡
3) "sei es auch nur ein wenig
(kaut cik)" Rutzau: vai tev nauda b. ir? ‡
4) "?": mūžu nuokārsīsim bez ... greznības: b. katra lieka greznība un lepnība ir grēks Janš. Dzimtene III, 248. b. tu ... esi ... likumu zinātāja 258.
Avots: EH I, 212
ben
ben
II ben, drückt in Rutzau, wie das deutsche"soll"die Meinung eines anderen aus [?]: es ben e̦sus gājis. ich soll gegangen sein.
Avots: ME I, 279
Avots: ME I, 279
benausis
‡ benausis (mit e̦?), ein Lamm mit kleinen, kurzen Ohren Grühhof n. Walter; in Lieven-Bersen werde eine Art Hammel benausis (mit e) genannt.
Avots: EH I, 212
Avots: EH I, 212
bende
beñde [li. bendė bei Miežinis], der Henker, Scharfrichter: kruoga žūpa, sievas bende BW. 10803. kad tu bendes ruokās nāktu! bendes kalps, bendes maiss, Schimpfwörter: ej, puisīti, bendes kalps BW. 19958, 1.
Avots: ME I, 279
Avots: ME I, 279
bendele
beñdele,
1): auch AP., Orellen, Prl., Ramkau, Salis, Trik.;
2): auch Lieven-Bersen, Siuxt (in S. auch malkas b.); ‡
3) bendeles (plur. t.?) "kuoki pie arkla . . .., pie kuŗiem piesien dze̦naukšas Tirsen n. A. X 2, 536.
Avots: EH I, 212
1): auch AP., Orellen, Prl., Ramkau, Salis, Trik.;
2): auch Lieven-Bersen, Siuxt (in S. auch malkas b.); ‡
3) bendeles (plur. t.?) "kuoki pie arkla . . .., pie kuŗiem piesien dze̦naukšas Tirsen n. A. X 2, 536.
Avots: EH I, 212
bendele
beñdele [anscheinend aus mnd. bendel "Binde"],
1) der die Sparren verbindende Querbalken, der Hahnenbalken:
ķē̦ms apķēries ap spāŗu bendeli LP. VII, 42;
2) die Schicht, die Abteilung des Heues od. Getreides,
gew. panta genannt: pats kāpšuot uz bendeli LP. VI, 19; A. X, 2, 536.
Kļūdu labojums:
42 = 428
Avots: ME I, 279
1) der die Sparren verbindende Querbalken, der Hahnenbalken:
ķē̦ms apķēries ap spāŗu bendeli LP. VII, 42;
2) die Schicht, die Abteilung des Heues od. Getreides,
gew. panta genannt: pats kāpšuot uz bendeli LP. VI, 19; A. X, 2, 536.
Kļūdu labojums:
42 = 428
Avots: ME I, 279
bendēt
bendēt
beñdêt, -ēju, tr., hinrichten, quälen, abplagen, grausam behandeln: ķēniņš sasauc savus kaŗa vīrus un bendēs šuos nuost LP. IV, 3. par zirgu mani tie bendēja Lp. V, 145; valuodu b.
Avots: ME I, 279
Avots: ME I, 279
bendrs
bendrs
be̦ñdrs, eine weit verbreitete [wohl kurische] Nebenform von biedrs:
1) der Altenrgenosse, der Flausch:
ar saviem biedriem un be̦ndriem Jan.;
2) der Mitgesell, Partenr;
3) der zweite Teil des Paares:
kur cimdam be̦ndrs, wo sit der andere Handschuh? tie be̦ndri, die taugen zusammen (von Pferden); be̦ndrus sameklēt, etwas Ähnliches od. Gleiches aufsuchen Mag. II, 3, 115; III, 1,
Avots: ME I, 279
1) der Altenrgenosse, der Flausch:
ar saviem biedriem un be̦ndriem Jan.;
2) der Mitgesell, Partenr;
3) der zweite Teil des Paares:
kur cimdam be̦ndrs, wo sit der andere Handschuh? tie be̦ndri, die taugen zusammen (von Pferden); be̦ndrus sameklēt, etwas Ähnliches od. Gleiches aufsuchen Mag. II, 3, 115; III, 1,
Avots: ME I, 279
bendzele
bendzele
beñdzele,
1) = bendele 1 [Wolmar, U.];
2) eine nicht dicke, aber starke Schnur
A. X, 2, 536. [Aus einem d. * Bändsel? Oder aus r. бéнзель "перевязка"?]
Avots: ME I, 279
1) = bendele 1 [Wolmar, U.];
2) eine nicht dicke, aber starke Schnur
A. X, 2, 536. [Aus einem d. * Bändsel? Oder aus r. бéнзель "перевязка"?]
Avots: ME I, 279
bendzīt
bendzīte
bendzot
bene
bene,
1) ein Schaf mit kleinen Ohren, kurzen Beinen:
mūsu benei trinīši Grünh.;
2) eine Knabenmütze
Etn. II,I81, das Barett, die Kapuze: mūku benīte A. X, 2, 536; Etn. IV, 146; eine alte Mütze Mar. RKr. XV, 107. [bene 2 wohl auf grund des scheinbaren Deminutivs benīte (aus mnd. benit "geschmückter Hut" ) entstanden.]
Avots: ME I, 279
1) ein Schaf mit kleinen Ohren, kurzen Beinen:
mūsu benei trinīši Grünh.;
2) eine Knabenmütze
Etn. II,I81, das Barett, die Kapuze: mūku benīte A. X, 2, 536; Etn. IV, 146; eine alte Mütze Mar. RKr. XV, 107. [bene 2 wohl auf grund des scheinbaren Deminutivs benīte (aus mnd. benit "geschmückter Hut" ) entstanden.]
Avots: ME I, 279
bene
I bene,
1): auch Garrosen;
2) "eine runde Mützë
Fest.; "eine Mütze, die sich über die Augen gesenkt hat" Druw.
Avots: EH I, 212
1): auch Garrosen;
2) "eine runde Mützë
Fest.; "eine Mütze, die sich über die Augen gesenkt hat" Druw.
Avots: EH I, 212
bene
benga
bengerēt
bengulis
beņķapakša
benkāts
be̦ñkãts (entlehnt), der Bankert (älter Bankhart), der Bastard L.; [in Smilten nach PS. auch ein Kind scherzweise so genannt]; luopi, kas dzimuši nuo nevienādas sugas A. X, 1, 536.
Avots: ME I, 279
Avots: ME I, 279
beņķe
beņķelis
beņķis
beņ̃ķis,
1): tautu dē̦la galdi, beņķi BW. 17421. cieta beņģa gulēšana 31037, 3;
3): auch Siuxt.
Avots: EH I, 213
1): tautu dē̦la galdi, beņķi BW. 17421. cieta beņģa gulēšana 31037, 3;
3): auch Siuxt.
Avots: EH I, 213
beņķis
beņ̃ķis,
1) die Bank:
stīvs kā beņķis, steif wie ein Bock (in Smilten werde ein steifer, ungehorsamer Mensch beņķkāja genannt);
2) der Stuhl
Salisb. n. BD. 168;
3) Getreide-, Heuschicht,
gew. panta: siena (ābuoliņa) nuokŗāvums piedarbā vai šķūnī divu vē̦rbaļķu starpā Konv. 1 219. kad labību me̦t stirpās, tad mē̦dz uz divi baļķi samest kuopā; pa˙priekšu uzkŗauj vienu beņķi un tam klāt uotru Grünh.;
4) der Rumpf am Spinnrade -
ratiņa daļa, kuŗā iestiprinātas kājas, gūžas un rācenis, in Nerft krūtēža genannt A. XI, 83;
5) die Bank des Böttchers:
stīpu beņķis, zur Anfertigung der Fassbender Etn. I, 44, auch kaziņa genannt;
6) die Bank des Tischlers und Stellmachers:
beņķis (krē̦slu) stabiņu urbšanai A. XXI, 444;
7) ein Brett mit einem Loche in der Mitte, worin der Mastbaum zu stehen kommt
Mag. III, 1, 124;
8) ratu beņķis, ein Schimpfwort.
[Nebst li. benki (bei Meižinis) aus mnd. benke "Bank".]
Kļūdu labojums:
Konv. 1 219 = Dond. n. Konv. 1 219
Avots: ME I, 279
1) die Bank:
stīvs kā beņķis, steif wie ein Bock (in Smilten werde ein steifer, ungehorsamer Mensch beņķkāja genannt);
2) der Stuhl
Salisb. n. BD. 168;
3) Getreide-, Heuschicht,
gew. panta: siena (ābuoliņa) nuokŗāvums piedarbā vai šķūnī divu vē̦rbaļķu starpā Konv. 1 219. kad labību me̦t stirpās, tad mē̦dz uz divi baļķi samest kuopā; pa˙priekšu uzkŗauj vienu beņķi un tam klāt uotru Grünh.;
4) der Rumpf am Spinnrade -
ratiņa daļa, kuŗā iestiprinātas kājas, gūžas un rācenis, in Nerft krūtēža genannt A. XI, 83;
5) die Bank des Böttchers:
stīpu beņķis, zur Anfertigung der Fassbender Etn. I, 44, auch kaziņa genannt;
6) die Bank des Tischlers und Stellmachers:
beņķis (krē̦slu) stabiņu urbšanai A. XXI, 444;
7) ein Brett mit einem Loche in der Mitte, worin der Mastbaum zu stehen kommt
Mag. III, 1, 124;
8) ratu beņķis, ein Schimpfwort.
[Nebst li. benki (bei Meižinis) aus mnd. benke "Bank".]
Kļūdu labojums:
Konv. 1 219 = Dond. n. Konv. 1 219
Avots: ME I, 279
beņķlājkņope
beņķkãjkņuope, eine kleine Spange, eine Schnalle: vīrieša kre̦klu mēdza saturēt saktiņa, tā sauktā beņķkājkņuope Plutte 75, 78.
Avots: ME I, 279
Avots: ME I, 279
benze
benzele
beravika
berbele
‡ ber̂bele 2 Seyershof (vgl. ber̂beles),
1) "sterbele, atplīsusi skrandä;
2) ein zäher und krumm gewachsener Baum.
Avots: EH I, 213
1) "sterbele, atplīsusi skrandä;
2) ein zäher und krumm gewachsener Baum.
Avots: EH I, 213
bērbele
berbeles
ber̂beles [Lis.], Fetzen; ber̂beļatns [Lis.], ausgefranst, zerfetzt Burtn. [Zu bàrbala; und - mit "gebrochener" Reduplikation - zu bemberis 4 - 6? Vgl. auch li. bérbėti "состариться; разлагаться".]
Avots: ME I, 279
Avots: ME I, 279
berbelēt
berbelêt Stelpenhof,
1) schnell und undeutlich sprechen;
2) eine fremde Sprache radebrechen:
sāka tik berbelēt un iemācījās vāciski runāt.
Avots: ME I, 280
1) schnell und undeutlich sprechen;
2) eine fremde Sprache radebrechen:
sāka tik berbelēt un iemācījās vāciski runāt.
Avots: ME I, 280
berbelis
berbelis Stelpenhof, einer, der schnell und undeutlich spricht. [Vgl. serb. br̀blati "schwatzen", ai. barbaraḥ "stammelnd", gr. βάρβαρος "nicht griechisch" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 107 f.]
Avots: ME I, 280
Avots: ME I, 280
berebeka
berēties
bergs
bergs
beri
be̦ri [AP., Laud., Lös.], beŗi L. ST., beres, bẽrĩba, die Kornabgabe, Magazinschüttung, Tribut: visi rudeņuos be̦rus de̦vuši. [Zu bẽrt.]
Avots: ME I, 280
Avots: ME I, 280
beris
beris, ein Knabe von 10 - 18 Jahren Landskorona; dazu betītis, ein Knabe unter 10 - 12 Jahren und * beŗe̦ks (gespr. berãks), ein 10 - 12 Jahre alter Knabe. [Wohl zur Wurzel von le. bē̦rns und. an. burr "Sohn", ae. byre "Sohn, Jüngling".]
Avots: ME I, 280
Avots: ME I, 280
berlas
bernarags
be̦rnarags: kad bērni prasa, kuo dara bè̦rnaraga 2 dienā, tiem atbild: bērniem ragus sit pierē Linden.
Avots: EH I, 213
Avots: EH I, 213
berneļi
berneļi
bernragi
bert
berukaza
berukaza
berukaza, die Pfuhlschneppe (Siuxt n. LP. V, 99). [Eine Umbildung von r. бекасъ "Schnepfe"? Vgl. le. merkaza dass.]
Avots: ME I, 280
Avots: ME I, 280
berza
berza
berza
[be̦r̂za Stelpenh., Roop,
1) Laichstelle:
trinas kā zivs uz be̦rzas;
2) eine abgeriebene Stelle an zwei Bäumen, die sich bei windigen Wetter aneinander reiben.]
Avots: ME I, 280
1) Laichstelle:
trinas kā zivs uz be̦rzas;
2) eine abgeriebene Stelle an zwei Bäumen, die sich bei windigen Wetter aneinander reiben.]
Avots: ME I, 280
berze
berze
berzeklis
ber̂zeklis,
1) der immer eine Ursache zum Streit sucht Schwaneb.; [ein aufdringlicher Mensch od Hund];
2) Laichstelle
Brink.; [
3) etwas (Stroh, Binsen, Queckenwurzeln u. a.), womit man Geschirre scheuert
Nordost-Livl.].
Avots: ME I, 280
1) der immer eine Ursache zum Streit sucht Schwaneb.; [ein aufdringlicher Mensch od Hund];
2) Laichstelle
Brink.; [
3) etwas (Stroh, Binsen, Queckenwurzeln u. a.), womit man Geschirre scheuert
Nordost-Livl.].
Avots: ME I, 280
berzenis
berzenis, eine Art Speise (Mehl wird in Wasser oder Milch eingemengt und abgekocht) Allendorf.
Avots: EH I, 213
Avots: EH I, 213
berzenis
berzēt
ber̂zêt, -ẽju, freqn. zu berzt, wiederholt reiben: acis, priekā ruokas berzēt Aps. zāles berzēt, Medizin Reiben. gar krietniem cilvē̦kiem tīk ļaudīm zuobus berzēt Alm., verleumden, anschwärzen. Refl. -tiês, sich reiben: kuoki mežā berzējas vēja laikā. Fig. mit jem. in nähere Beziehungen zu kommen suchen, namentlich in feindliche, einen Streit suchen: Sprw. berzējas kā kašķaina cūka. tē̦vs berzējās visu savu mūžu ap lielmaņiem, buhlte um die Gunst. Japāna mazliet berzējās gar Krieviju XXI, 687. Auch: laichen Brink.
Avots: ME I, 280
Avots: ME I, 280
berži
berziens
ber̂ziens,
1) das einmalige Reiben;
2) = ķēpa, Brot (oder Quark) in süsse Milch gebrockt
Smilt., Bers.; in Palzmar dafür ber̂ziņš.
Avots: ME I, 280
1) das einmalige Reiben;
2) = ķēpa, Brot (oder Quark) in süsse Milch gebrockt
Smilt., Bers.; in Palzmar dafür ber̂ziņš.
Avots: ME I, 280
berzis
berznis
berzt
ber̂zt: tuos (= stāstus) es ... tiku berzis vai nezin cik reizes cauri, von wiederholtem Lesen gesagt Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 873. Refl. -tiês, ‡
2) scheuern
(intr.): sestdienās beržas visās mājās Siuxt.
Avots: EH I, 213
2) scheuern
(intr.): sestdienās beržas visās mājās Siuxt.
Avots: EH I, 213
berzt
ber̂zt, -žu, -zu, tr., reiben, scheuern, wund reiben: bē̦rns berž acis. zābaks berž kāju. sakas berž zirgam kaklu. rīkus, galdus berzt, Geschirre, Tische scheuern. Refl. -tiês, sich reiben. lasis beržas, der Lachs laicht. beržas kā kre̦kls ap miesu (dirsu), sagt man von dem, der Streit sucht; beržamais kušķis od. vīšķis, Gefässwisch, mit dessen Hilfe Gefässe, auch Tische gescheuert werden. [Wiedemann IF. I, 512 und Walde Wrtb. 2 297 stellen berzt, von der Bed. "scheuen" ausgehend, zu li. beršta "fängt an weiss zu werden", g. bairhts "hell" u. a. Aber das intrans. birzt "zerbröckeln" weist wohl auf eine Grundbed."zerreiben", und daher gehört berzt nach Persson Beitr. 466, 781 u. 859 f. wohl eher zu r. боронá "Egge", gr. φάροω "pflüge", φάρω "spalte, zerstückle" u. a.; vgl. auch birze.]
Avots: ME I, 280
Avots: ME I, 280
berzts
berzts
berztuve
be̦rztuve, ein Werkzeug zum Reiben: linu be̦rztuves jeb mīstīklas, die Flachsbreche A. XXI, 441.
Avots: ME I, 280
Avots: ME I, 280
beržu
berzumi
bes
beš
beš
bešā
bešā
besele
besele, ein Schaufel, mit der man Kartoffeln gräbt Kleinb. [Aus mnd. beseler "eine Art langer, spitzer Messer"?]
Avots: ME I, 280
Avots: ME I, 280
besiņi
bešķis
bešķis
bešķis, ein Pferd Etn. III, 31. [Hier findet sich nur der gen. s. bešķa, der zum nom. s. bestis (s. dies) gehören kann.]
Avots: ME I, 281
Avots: ME I, 281
besnika
bešo
bešprātis
bešrocis
best
best
best, be̦du [auch bežu Bielenstein LSpr. II, 394], bedu, tr., graben [Kolup], beerdigen PS., [Rujen, Wolmar], (scheint in Kurl. nicht mehr gebr. zu sein): duobi best, eine Grube graben LP. V, 14. [tur agrāk vilkiem be̦stas duobes Marienburg]. cūkas tavas saknes beda BW. 2792. tu, tautieti, nebed akas 21670, 2. līdz lejā kāpju, līķus be̦d Latv. niecīgs tuopu zemē be̦sts G. L. be̦damā diena, der Tag der Beerdigung. be̦dumi RKr. XV, 107, [Salisb.], Ausgegrabenes (cūkas be̦dumi Mar.), Maulwurfshaufen. [nebst li. bèsti "stechen, stecken, graben" zu bedre und badît (s. dies).]
Avots: ME I, 280, 281
Avots: ME I, 280, 281
best
bestarags
bestis
bestrs
bestrs
be̦strs, be̦sts,
1) gewandt [?], stattlich:
be̦strs vīrs Etn. III, 130. be̦stri (brave, tüchtige) puiši, be̦stri (prächtig, vortrefflich) rudzi Westkurland. nuolasa pagastā visas be̦stākās meitas MWM. VII, 34, Lems., Treiden; [
2) be̦sts, gross, dick
Nabben. be̦strs zirgs Salis. Zu ai. bhastrā "Blasebalg"?].
Avots: ME I, 281
1) gewandt [?], stattlich:
be̦strs vīrs Etn. III, 130. be̦stri (brave, tüchtige) puiši, be̦stri (prächtig, vortrefflich) rudzi Westkurland. nuolasa pagastā visas be̦stākās meitas MWM. VII, 34, Lems., Treiden; [
2) be̦sts, gross, dick
Nabben. be̦strs zirgs Salis. Zu ai. bhastrā "Blasebalg"?].
Avots: ME I, 281
bešu
bešū
bešus
bet
bet (li. bèt). Konj.,
1) aber: bet es tuo nedarīšu. viņš negribējis teikt; bet kad nu brā[is viņu lūdza, viņš arī sāka pateikt;
2) (nach der Negation) sondern,
stets am Anfange des Satzes stehend: ne tu, bet viņš man palīdzēja. Mit neba verbunden: bet neba ļaudis par pils nuogrimšanu vin dabūjuši izbrīnīties LP. I, 176. [Vgl. Le. Cr. § 592.]
Avots: ME I, 281
1) aber: bet es tuo nedarīšu. viņš negribējis teikt; bet kad nu brā[is viņu lūdza, viņš arī sāka pateikt;
2) (nach der Negation) sondern,
stets am Anfange des Satzes stehend: ne tu, bet viņš man palīdzēja. Mit neba verbunden: bet neba ļaudis par pils nuogrimšanu vin dabūjuši izbrīnīties LP. I, 176. [Vgl. Le. Cr. § 592.]
Avots: ME I, 281
bez
bez,
1): bez ne˙kādas runas, ohne alle Widerrede
BielU. bez ne˙kāda drauga, ohne einen Freund ebenda;
2): bez dienas, vor Tagesanbruch
Pas. IX, 456.
Avots: EH I, 213
1): bez ne˙kādas runas, ohne alle Widerrede
BielU. bez ne˙kāda drauga, ohne einen Freund ebenda;
2): bez dienas, vor Tagesanbruch
Pas. IX, 456.
Avots: EH I, 213
bez
bez (dial. bes, beš, li. bè, apr. bhe, slav. bez; wohl zu ai. bahih. "auserhalb" ), Präp. mit Gen., von allen Präp. auch in Pl. noch am häufigsten mit dem Gen.: bez bikšu, ohne Hosen, neben jetzt häufigerem bez biksēm; mit dem Akk. -Instr. des neutr. Interrogativ- und Demonstrativpronomens: bez kuo tad nav? was ist der letzte Preis? bez tuo nav, billiger ist es nicht zu haben; dial. auch bez kam, bez tam;
1) ohne:
kur es iešu bez pūriņa, kur pūriņš bez manim? bez rūpēm dzīvuot; minus: trīs dienīņi bez pusdienas saul[e] ar dievu ienaidā BW. 34017 vpr.;
2) bei Zeitbestimmungen hähert sich
bez der Bedeutung "vor", auch"nach"; ohne den richtigen Zeitpunkt = vor od. nach demselben: bez laika galu atrast, mirt, neredzīgs tapt, vor der Zeit, vorzeitig, eigentl. ohne die bestimmte Zeit, sterben, blind werden; Dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. bez rīta viņi aizbrauca uz pilsē̦tu. nebraukšu projām bez sava laika, bez triju dienu Ltd. 541. steidzu ruožu dārzu bez rasiņas izravēt. bez saules celties, vor dem Sonnenaufgang aufstehen. tās dzied rītuos agri, agri, tās bez saules vakarā, am Abend nach dem Sonnenuntergang. kad zina, kur maitas kauls laukā, tad bez saules, t. i. vai nu vē̦lu vakarā, vai arī rītā pie tā jāpieiet Etn. IV, 114;
3) bez hat im VL. zuweilen den Charakter eines Adv. = bešā: es gan miega negulē̦tu, kad varē̦tu bez iztikt;
4) bez verbindet sich mit den Adv. maz und vien: bez vien od. bez˙maz (s. dies), beinahe, bez vien, ausser nur, ausgenommen nur:
visas meitas, bez vin klibās, uogās (noch mit präpositionalen Charakter) Mag. II, 2, 70. visa manta sadega, bez vien sērdienītes lādīte JK. V, 102. brūtgans pa visu kāzu laiku neatstāj savas mājas, bez vien uz baznīcu braukdams BW. III, 1, S. 99. Die Komposita mit bez bezeichnen, dass eine Person od. Sache ohne den betreffenden Gegenstand ist, so in den genitivischen Komposita: bezastes žagata, eine schwanzlose Elster, bezgala jūŗa, das unendliche Meer; so auch in anderen Komposita: bezaste, die Schwanzlose, die Hexe, bezgalis, ein Nimmersatt, bezruocis, ein Ohnehand, ein Handloser; - bezgalīgs, unendlich, bezspēcīgs, kraftlos. [Vgl. auch Le. Gr. 518 - 9.]
Kļūdu labojums:
S.99 = S.96
Avots: ME I, 281, 282
1) ohne:
kur es iešu bez pūriņa, kur pūriņš bez manim? bez rūpēm dzīvuot; minus: trīs dienīņi bez pusdienas saul[e] ar dievu ienaidā BW. 34017 vpr.;
2) bei Zeitbestimmungen hähert sich
bez der Bedeutung "vor", auch"nach"; ohne den richtigen Zeitpunkt = vor od. nach demselben: bez laika galu atrast, mirt, neredzīgs tapt, vor der Zeit, vorzeitig, eigentl. ohne die bestimmte Zeit, sterben, blind werden; Dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. bez rīta viņi aizbrauca uz pilsē̦tu. nebraukšu projām bez sava laika, bez triju dienu Ltd. 541. steidzu ruožu dārzu bez rasiņas izravēt. bez saules celties, vor dem Sonnenaufgang aufstehen. tās dzied rītuos agri, agri, tās bez saules vakarā, am Abend nach dem Sonnenuntergang. kad zina, kur maitas kauls laukā, tad bez saules, t. i. vai nu vē̦lu vakarā, vai arī rītā pie tā jāpieiet Etn. IV, 114;
3) bez hat im VL. zuweilen den Charakter eines Adv. = bešā: es gan miega negulē̦tu, kad varē̦tu bez iztikt;
4) bez verbindet sich mit den Adv. maz und vien: bez vien od. bez˙maz (s. dies), beinahe, bez vien, ausser nur, ausgenommen nur:
visas meitas, bez vin klibās, uogās (noch mit präpositionalen Charakter) Mag. II, 2, 70. visa manta sadega, bez vien sērdienītes lādīte JK. V, 102. brūtgans pa visu kāzu laiku neatstāj savas mājas, bez vien uz baznīcu braukdams BW. III, 1, S. 99. Die Komposita mit bez bezeichnen, dass eine Person od. Sache ohne den betreffenden Gegenstand ist, so in den genitivischen Komposita: bezastes žagata, eine schwanzlose Elster, bezgala jūŗa, das unendliche Meer; so auch in anderen Komposita: bezaste, die Schwanzlose, die Hexe, bezgalis, ein Nimmersatt, bezruocis, ein Ohnehand, ein Handloser; - bezgalīgs, unendlich, bezspēcīgs, kraftlos. [Vgl. auch Le. Gr. 518 - 9.]
Kļūdu labojums:
S.99 = S.96
Avots: ME I, 281, 282
bež
bež
bežā
bezacis
bezacu
‡ bezacu adatas Pas. V, 359, Nadeln, die kein Ohr haben. b. rāciņi Dunika, Kal., Kartoffeln, die keine Keimgrübchen haben.
Avots: EH I, 213
Avots: EH I, 213
bezakotu
bezakuõtu mieži hachellose Gerste * Konv. 1 157.
Kļūdu labojums:
mieži, hachellose Gerste = auzas, hachelloser Hafer
Avots: ME I, 282
Kļūdu labojums:
mieži, hachellose Gerste = auzas, hachelloser Hafer
Avots: ME I, 282
bezaste
bezaste, wer keinen Schwanz hat, schwanzlos, die Hexe: raganas skrien par bezastes žagatām LP. VII, 548. tādas bezastes (Hexen) varuot vienīgi ar skaidru sudrabu nuošaut LP. V, 1. bezastes mērkaķi, schwanzlose Affen A. XX, 872.
Kļūdu labojums:
wer keinen Schwanz hat, schwanzlos, die Hexe = wer keinen Schwanz hat; die Hexe; gen. s. bezastes, schwanzlos
Avots: ME I, 282
Kļūdu labojums:
wer keinen Schwanz hat, schwanzlos, die Hexe = wer keinen Schwanz hat; die Hexe; gen. s. bezastes, schwanzlos
Avots: ME I, 282
bezbailība
bezbaîlība, die Furchlosigkeit: tas nuožēluojis, ka bailes gājis meklēt un bezbailību pazaudējis LP. I, 118.
Avots: ME I, 282
Avots: ME I, 282
bezbailīgs
bezbailis
bezbaîlis, F. -le, der, die Furchtlose, Unerschrockene: bezbaiļa od. -ļu vīrs LP. VI, 134. bezbailis naktī ņem... līķus... Latv.
Avots: ME I, 282
Avots: ME I, 282
bezbalsīgs
bezbàlsîgs, stimmlos, sprachlos, stumm: kā jē̦rs bezbalsīgs ir pret savu cirpēju Ap. 8, 32.
Avots: ME I, 282
Avots: ME I, 282
bezbārdis
bezbēde
bezbēdība
bezbèdĩība, die Sorglosigkeit: drīzi šādai jautrībai un bezbēdībām gadījās mazs pārtraukums A. XII, 522; ieslīkt dzē̦rumā un bezbēdībā Aps. III, 38.
Avots: ME I, 282
Avots: ME I, 282
bezbēdīgs
bezbèdîgs, sorglos, sorgenfrei, dreist: Juris palikap tuoties vienaldzīgāks un bezbēdīgāks Vēr. II, 195. bezbēdīgi smieties, dzīvuot, deži nuo bezbēdīgākiem bij jau paguvuši iesēsties starp sieviešiem Niedra.
Avots: ME I, 282
Avots: ME I, 282
bezbēdis
bezbēdnieks
bezbēdnis
bezbēdu
bezbēnīte
bezbēnīte L., bezbērnīte Konv. 2 3703, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (Trientalis europaea).
Avots: ME I, 282
Avots: ME I, 282
bezbēns
bezbērne
bezbērnība
bezbērnis
bezbērnu
bezbiksis
bezbilžu
bezceļa
‡ bezceļa (gen. s.), weglos: b. mežā A. Niedra Nemiera ceļi IV, 429. b. ceļam gals Janš. Mežv. ļ. II, 360.
Avots: EH I, 213
Avots: EH I, 213
bezcerība
bezcerĩba, die Hoffnungslosigkeit: savas dienas nuobeigt bezcerības skumjās un sāpēs MWM. VIII, 688; bezcerības stāvuoklis, ein hoffnungsloser, verzweifelter Zustand.
Avots: ME I, 282
Avots: ME I, 282
bezda
bezdakli
bezdals
bezdals
be̦zdals (li. bẽzdalas), eine still abgehende od. abgegangene Blähung; ein stinkender Schleicher; be̦zdalu maiss, Stänkerer, ein Schimpfwort; sf. be̦zde̦ls.
Avots: ME I, 282
Avots: ME I, 282
bezdarba
bezdarba strādnieki, ļaudis, arbeitlose Menschen; palikt bezdarbā, ohne Arbeit bleiben.
Avots: ME I, 282
Avots: ME I, 282
bezdarbība
bezdarbīgs
bezdarbis
bezdarbis
bezdar̂bis (li. bedar̃bis),
1) der Arbeitslose, Müssiggänger
Aps.;
2) ein Ungezogener, ein Unartiger
(= nedar̂bis): ak tu bezdarbi, kas tevi savaldîs! Mar. RKr. XV. 107.
Avots: ME I, 282
1) der Arbeitslose, Müssiggänger
Aps.;
2) ein Ungezogener, ein Unartiger
(= nedar̂bis): ak tu bezdarbi, kas tevi savaldîs! Mar. RKr. XV. 107.
Avots: ME I, 282
bezdarbnieks
bezdaunieks
be̦zdaunieks, der Taugenichts, ein Schimpfwort Taurekaln n. Mag. XIII, 3, 55, Buschh. N. U., Kreuzb. Wohl zu bezdêt.
Avots: ME I, 282
Avots: ME I, 282
bezde
bezde, 3): kad nuoruok kartupelus, tad uz tiem vajag uzlikt cūku bezdes, lai peles neiet klāt Linden.
Avots: EH I, 214
Avots: EH I, 214
bezde
bezde L., bezdelis, f. -le, bezdis,
1) der Stänkerer; [
2) bezde BW. VI, S. 156, der Fist;
in dieser Bed. auch * be̦zda od. be̦zd(u)s (li. bẽzdas): gaŗu be̦zdu be̦zdē̦dama BW. 34834; cūku bezdes U., Krausemünze.]
Avots: ME I, 282
1) der Stänkerer; [
2) bezde BW. VI, S. 156, der Fist;
in dieser Bed. auch * be̦zda od. be̦zd(u)s (li. bẽzdas): gaŗu be̦zdu be̦zdē̦dama BW. 34834; cūku bezdes U., Krausemünze.]
Avots: ME I, 282
bezdegunis
bezdeklis
bezdeļactiņa
bezdelēns
bezdelēt
bezdelêt ‡
2) hin und her laufen
Gr.-Buschh. n. FBR. XII. 85; ‡
3) be̦zde̦lē̦ti milti Sussei, = bīde̦lē̦ti milti.
Avots: EH I, 214
2) hin und her laufen
Gr.-Buschh. n. FBR. XII. 85; ‡
3) be̦zde̦lē̦ti milti Sussei, = bīde̦lē̦ti milti.
Avots: EH I, 214
bezdelēt
bezdelīdzēns
bezdelīdzēns
bezdelīga
bezdelîga: (mit ì 2 ) Sonnaxt: b. gaisu skrēja BW. 8980 var. b. dūmu luožņa 2686, 1.
Avots: EH I, 214
Avots: EH I, 214
bezdelīga
bezdelîga, dial. (in Westkurl.) bezdelinga Druva I, 909, Rutzau, Nied. - Bart., Kand., Zabeln, auch bezdeliņš Pernigel, die Schwalbe: bezdelīga čivina, vidžina, zwischert. mājas b., die Hausschwalbe (Hirundo urbica L.), auch čur̃kste genannt; dūmu b., die Rauchschwalbe (Hirundo rustica); klints, lāņu, saules b., Mauerschwalbe, Steinschwalbe. Zu li. blẽzdinga, blezdingė˜; aus einer dem entsprechender Form das le. Wort volksetymologisch im Anschluss an bezdêt od. bezdelêt umgebildet. [So auch Leskien Nom. 528. Eher aber wohl rein dissimilatorisch aus * blezdelīga.]
Avots: ME I, 282
Avots: ME I, 282
bezdelīgactiņa
bezdelinga
bezdelinga (unter bezdelîga): auch (mit iñ) Gramsden n. FBR. IX, 91, Dunika, Grobin, (bezdliñg) Ugalen n. FBR. VII, 18.
Avots: EH I, 214
Avots: EH I, 214
bezdeliņš
bezdelis
bezdelis (unter bezde),
1): auch Festen, Saikava;
2): auch Warkl.; ‡
4) ein kleines Kind
(pejorativ) Warkl.; ‡
5) ein unbesonnener, unbedachtsamer Mensch
Saikava, Warkl.; wer eflig hin und her lauft Warkl; ein Hitzkopf, wer sich leicht erzürnt Festen.
Avots: EH I, 214
1): auch Festen, Saikava;
2): auch Warkl.; ‡
4) ein kleines Kind
(pejorativ) Warkl.; ‡
5) ein unbesonnener, unbedachtsamer Mensch
Saikava, Warkl.; wer eflig hin und her lauft Warkl; ein Hitzkopf, wer sich leicht erzürnt Festen.
Avots: EH I, 214
bezdelnieks
bezdelnieks,
1): bezdelnieku actiņas Sassm., = ‡ bezdelīgactiņa(s); ‡
2) = bezde 2 Warkl.; ‡
3) be̦zde̦lnieks (sic!) Rojen n. FBR. XIII, 74 "?"
Avots: EH I, 214
1): bezdelnieku actiņas Sassm., = ‡ bezdelīgactiņa(s); ‡
2) = bezde 2 Warkl.; ‡
3) be̦zde̦lnieks (sic!) Rojen n. FBR. XIII, 74 "?"
Avots: EH I, 214
bezdelnieks
bezdels
be̦zde̦ls, ‡
2) ein kleines Quantum
Saikava; ‡
3) "ein allzu junger Mensch, der von einer eben besprochenen Sache wenig versteht"
Saikava.
Avots: EH I, 214
2) ein kleines Quantum
Saikava; ‡
3) "ein allzu junger Mensch, der von einer eben besprochenen Sache wenig versteht"
Saikava.
Avots: EH I, 214
bezdels
bezdemīgs
bezdēt
bezdêt, -u, -ēju (li. bezdė´ti), fisten. [Dazu als Nomen actionis bezdējiens BW. 35328, 1 od. bezdiens: laida gaŗu bezdieniņu (Var.: bezdējienu) BW. 34394. Dies baltische Werbum ist am ehesten eine Vermischung von pezd- (in la. pēdere und klruss. пездiти "furzen") und der Wurzel von ai. bhastrā "Blasebalg", bhasad- "After"; vgl. Bechtel Probl. 110, Güntert Reimw. 199 und Persson Beitr. 269 f. und 600.]
Avots: ME I, 283
Avots: ME I, 283
bezdibenains
bezdibenains, auch bezdibenîgs, grundlos, sehr tief: tur griežas uzplūdusi bezdibenīga straume R. Sk. II, 238; bezdibenīgi purvi Pūrs I, 102. b. dziļums.
Avots: ME I, 283
Avots: ME I, 283
bezdibenis
bezdibenis (unter bezdibens):
1) bezdibeņa (Var.: bezdibe̦na) avuotiņš BW. 24504, 7; ‡
2) grundlos:
b. ezerinis tautu dē̦la klētutiņa BW. 24504, 1.
Avots: EH I, 214
1) bezdibeņa (Var.: bezdibe̦na) avuotiņš BW. 24504, 7; ‡
2) grundlos:
b. ezerinis tautu dē̦la klētutiņa BW. 24504, 1.
Avots: EH I, 214
bezdibens
bezdibens, -s, bezdibenis, dial. bezdibins, -ens, grundlose, bodenlose Tiefe, der Abgrund: un es nuogāzuos dziļi bezdibenī Vēr. I, 669. jūtu bezdibens Stari II, 273. bezdibe̦na e̦ze̦rs, avuots, grundlos; bezdibens aka Rain.
Avots: ME I, 283
Avots: ME I, 283
bezdibinis
bezdibins
bezdiels
bezdievība
bezdievīgs
bezdievis
bezdievis
bezdìevis, f. -e (li. bediẽvis, -ė), auch bezdievnieks, der Gottlose, Atheist: bezdievis trieca atkal savus ve̦rgus rijā kult LP. VII, 110. daži ļaudis turēja viņu par bezdievnieku Kaudz. M.
Avots: ME I, 283
Avots: ME I, 283
bezdievnieks
bezdievnieks (unter bezdìevis): bezdievnieki bija nuošķīrušies Kaudz. Jaunie mērn, laiki IV, 165.
Avots: EH I, 214
Avots: EH I, 214
bezdis
bezdnieks
bezdnikačiņas
bezdomība
bezdrēbes
bezdubans
‡ bezdubans Rotnof n. FBR. VIII, 111, bezdubenis, bezdube̦ns, bezdubinis OB. n. Latv. Saule v. J. 1926, 5. 426, Dunika, Kal., = bezdibens: bezdube̦na (Var.: bezdubeņa) avuotiņš BW. 24504 var.
Avots: EH I, 214
Avots: EH I, 214
bezdūmu
bezdūšelis
bezdūšīgs
bezdvēsele
bezdvēsele, -lis,
1) wer keine Seele, kein Herz hat:
kuo tu dziedi, bēzdvēsele! tev nebija dvēselīte BWp. 869. spīganas bezdvēseles rumpis LP. VII, 534. nāc šurp tu pārgalvis, nebēdnieks, bezdvēselis Manz.;
2) die Puppe, ein Gemälde, lebloses Bild:
stāsti bez labām mācībām ir kā... bezdvēseles, kas gan liekas kā cilvē̦ki, bet kam dvašas nav St.
Kļūdu labojums:
bēzdvēsele = bezdvēsele
Avots: ME I, 283
1) wer keine Seele, kein Herz hat:
kuo tu dziedi, bēzdvēsele! tev nebija dvēselīte BWp. 869. spīganas bezdvēseles rumpis LP. VII, 534. nāc šurp tu pārgalvis, nebēdnieks, bezdvēselis Manz.;
2) die Puppe, ein Gemälde, lebloses Bild:
stāsti bez labām mācībām ir kā... bezdvēseles, kas gan liekas kā cilvē̦ki, bet kam dvašas nav St.
Kļūdu labojums:
bēzdvēsele = bezdvēsele
Avots: ME I, 283
bežga
bezgādnis
bezgala
bezgala,- unendlich, eine genitivische Bestimmung eines Substantivs: bezgala jūŗa, zeme, unendliches Meer, Land; bezgala mūžība, die endlose Ewigkeit GL. ķēve e̦suot tāds bezgala luops (unersättliches Tier), ka paēdināt viņu ne˙maz nevaruot JK. V, 68. bezgala riêbums A. Up.] Diese genitivische Zusammensetzung wird neuerdings auch zu Verben und Adjektiven gesetzt, z. B. bezgala mīlēt, unendlich, heiss lieben, bezgala laimīgs, unendlich glücklich.
Avots: ME I, 283
Avots: ME I, 283
bezgaļas
bezgale
bezgale,
1) Laserkraut, weisse Hirschwurz (Laserpitium latifolium),
[li. begalys dass.], auch guovju zāle, rūgtā sakne, bezgala sakne genannt Konv. 2 , Ein. III, 159;
2) der Blinddarm, Mastdarm
[Sessau], Gr. -Essern, Grünh.;
3) eine Plappertasche
A. X, 2, 536.
Avots: ME I, 283
1) Laserkraut, weisse Hirschwurz (Laserpitium latifolium),
[li. begalys dass.], auch guovju zāle, rūgtā sakne, bezgala sakne genannt Konv. 2 , Ein. III, 159;
2) der Blinddarm, Mastdarm
[Sessau], Gr. -Essern, Grünh.;
3) eine Plappertasche
A. X, 2, 536.
Avots: ME I, 283
bezgalība
bezgalĩba, die Unendlichkeit: debess zila bezgalība Niedra. es gribu izgaist bezgalībā R. Sk. II, 110.
Avots: ME I, 283
Avots: ME I, 283
bezgalīgs
bezgalīgums
bezgalis
bezgalis
bezgalis, fem. -le,
1) ein Nimmersatt, Vielfrass:
bezgaļi, bezgaļi tie sveši ļaudis BW. 19445, 2. kā bezgalis rija, kamē̦r pa˙galam viss bija Dünsb.;
2) der Abgrund, unenrgründliche Tiefe;
3) sikalu bezgalis, Speichelfistel
Preip. 48; zuobu bezgalis, Zahnfistel 45.
Avots: ME I, 283
1) ein Nimmersatt, Vielfrass:
bezgaļi, bezgaļi tie sveši ļaudis BW. 19445, 2. kā bezgalis rija, kamē̦r pa˙galam viss bija Dünsb.;
2) der Abgrund, unenrgründliche Tiefe;
3) sikalu bezgalis, Speichelfistel
Preip. 48; zuobu bezgalis, Zahnfistel 45.
Avots: ME I, 283
bezgalvainis
bezgalvis
bezgalˆvis, fem. -ve (li. begal˜vis, -vė), der, (die) Kopflose, wer keinen Kopf hat.
Avots: ME I, 283
Avots: ME I, 283
bezgausis
bezgaũsis, f, -se, der (die) Unersättliche, ein Nimmersatt: bezgausis bagātnieks nezin, kuo ēst un dzert St.
Avots: ME I, 283
Avots: ME I, 283
bezģis
bezģis Sassm., ein Stänkerer. [Zu bezdêt; mit ģ für d aus andern Kasus, z. B. aus dem gen. s. bezģa mit kurischem ģ aus dj).]
Avots: ME I, 284
Avots: ME I, 284
bežģis
bezgoda
bezgodene
bezgodība
bezgodīgs
bezgodis
bezgodis
bezgùodis, fem. -de, der (die) Zuchtlose, Schamlose, Unverschämte, ein Frechling: kāzās iedama bezguode biju, pametu guodiņu pie mātes mājā BW. 950.
Avots: ME I, 283
Avots: ME I, 283
bezgodiski
bezgodnieks
bezgrēcība
bezgrēcīgs
bezinis
bezinis, ein Handstock; ein Mass von etwa solcher Länge: kāds būs pāris beziņu Infl. n. U.
Avots: ME I, 284
Avots: ME I, 284
bezizejas
‡ bezizejas (gen. s.), keinen Ausgang habend; trostlos, verzweifelt: izeja nuo bezizejas stāvuokļa Janš. Dzimtene I, 287 u. a.
Avots: EH I, 214
Avots: EH I, 214
bezjēgas
bezjumta
bezjūtība
bezjūtīgs
bezjūtu
bezjùtu spalva tuo nespēj attē̦luot, eine gefühllose Feder vermag das nicht zu schildern. *
Avots: ME I, 284
Avots: ME I, 284
bezkājains
bezkãjaîns, keinen Fuss habend; bezkājainais gultā dzird, ka kaut kāds pie luoga grabinās LP. VI, 779. nuo uoliņām izperinās bezkājainie ķikuti A. XX, 42.
Avots: ME I, 284
Avots: ME I, 284
bezkājis
bezkãjis (li. bekójis), fem. -je, Demin. bezkãjĩtis, -te, auch bezkājiņš, -ņa, der Ohnefuss, wer keinen Fuss hat: bezkājiņa ceļu te̦k (Rätsel) RKr. VII, 456.
Avots: ME I, 284
Avots: ME I, 284
bezkāju
bezkārtība
bezkauņa
bezkauņa
bezkàuņa, comm., der, die Unverschämte: bezkauņa gul sē̦tmalī (Rätsel) RKr. VII, 847.
Avots: ME I, 284
Avots: ME I, 284
bezkaunība
bezkàunĩba, die Unverschämtheit: atklāt ģīmi, tuo turēja par nepieklājību un bezkaunību BW. III, 1, 76.
Avots: ME I, 284
Avots: ME I, 284
bezkaunīgs
bezkàunîgs, unverschämt, unanständig, zotig; Sprw.: bailīgs kā zaķis, bezkaunīgs kā kaķis. daža laba nuo šīm dziesmiņām bija it rupja un bezkaunīga BW. III, 1, 76.
Avots: ME I, 284
Avots: ME I, 284
bezkaunis
bezkaunis
bezkļūdains
bezkrāsains
bezkràsaîns, farblos: dze̦lte̦nās lapas paliek bezkrāsainas Vēr. I, 1486. viss bij savītis, sakaltis, bezkrāsains Smilga.
Avots: ME I, 284
Avots: ME I, 284
bezkrasta
bezkrunkains
bezkrustu
bezkunga
bezkūse
bezlaika
bezlaĩka teikumi, zeitlose Sätze *; bezlaikā, vor der Zeit, vorzeitig: lai sadega zelta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568; bezlaikā akls palikt LP. VI, 404.
Avots: ME I, 284
Avots: ME I, 284
bezlapains
bezlape
bezlaulība
bezlietus
bezligs
bezlikumība
bezlinga
bezlinga
bezlingačiņas
bezloga
bezlūpis
bezmājas
bezmājība
bezmājis
bezmaksas
bezmaksas slimnīca, bibliotēka, freies Krankenhaus, freie Bibliothek (ohne Bezahlung, nach d. russ. безплатный).
Avots: ME I, 284
Avots: ME I, 284
bezmantietis
bezmantīgs
bezmañtîgs, kein Vermögen habend, unbemittelt: skaudīgi ņurd nabagais un bezmantīgais Stari II, 211.
Avots: ME I, 284
Avots: ME I, 284
bezmantnieku
‡ bezmañtnieku (gen. pl.), keine Erben (Besitzer) habend: piesavinādamies b. muižu Janš. Mežv. ļ. I, 285.
Avots: EH I, 214
Avots: EH I, 214
bezmargas
bezmātes
bezmatis
bezmaz
bez˙maz (li. bemàž), bez maza PS., fast, beinahe: reiz es jau biju bez˙maz laimīga MWM. XI, 192. cildina tuo jau bez˙maz kā varuoni B. Vēstn.
Avots: ME I, 284
Avots: ME I, 284
bezmēlis
bezmēneša
bezmēns
be̦zmē̦ns: auch Kaltenbr., Oknist. Zur Etymotogie s. auch Karsten Ann. acad. scient. fenn. XXVII, 97 und Räsänen ebenda 274.
Avots: EH I, 215
Avots: EH I, 215
bezmēns
bezmērība
bezmērīgs
bezmẽrîgs, masslos, unermesslich: bezmērīga bagātība SDP, VIII, 13. bezmērīgas gaviles Stari II, 407.
Avots: ME I, 285
Avots: ME I, 285
bezmērķa
bezmērķa, kein Ziel habend, ziellos, zwacklos: bezmērķa klīstuošie viļņi MWM. VIII, 696; bezmērķa vagabundi Vēr. II, 1065.
Avots: ME I, 285
Avots: ME I, 285
bezmiedzība
bezmiegains
bezmiera
bezmiesas
bezmiesība
bezmìesĩba ,* die Körperlosigkeit, Gehaltlosigkeit: ideālisma bezmiesība Zalkt. I, 38.
Avots: ME I, 285
Avots: ME I, 285
bezmiesīgs
bezmins
beznaģe
‡ beznaģe, eine, die ungewandte oder schwächliche Finger hat: aukle... e̦suot liela b.: viss viņai krītuot nuo nagiem ārā un plīstuot Janš. Atpūla, № 372, S. 6. b. un nevēkle gan bijusi ar ruokām ebenda № 393, S. 4.
Avots: EH I, 215
Avots: EH I, 215
beznaģība
‡ beznaģĩba, das Abstraktum (als Eigenschaft gedacht) zu ‡ beznaģe Janš. Atpūta, № 372, S. 6.
Avots: EH I, 215
Avots: EH I, 215
beznaidība
beznaudība
beznaudīgs
beznāves
bezniks
beznoža
bezoderes
bezosas
bezpagātnes
bezpajumta
bezpajumtnieks
bezpamatība
bezpamatīgs
bezpapēžu
bezparaksta
bezpases
bezpelnis
bezpiedurkņains
bezpiedurknis
bezpiedurknis, ein ärmelloser Rock, eine ärmellose Jacke: šuva bezpiedurkņus (= bezpiedurkņu svārkus) A. XIII, 2, 228.
Avots: ME I, 285
Avots: ME I, 285
bezpirkstu
bezpogu
bezprāta
bezpràta od. bezpràta cilvē̦ks, ein unvernüftiger Mnsch: kur liksi, bezprāta, pus˙uotra cilvē̦ka BW. 26218, 2. triecat bezprātā (unvernünftig, ohne Vernunft, Überlegung) Aus.
Avots: ME I, 285
Avots: ME I, 285
bezprātība
bezpràtĩba, die Sinnlosigkeit, Absurdität, Unvernunft: izņemuot bezprātību, tu ne˙kuo citu nespēji teikt JR. V, 12. viņa mīlestība sniegsies vai līdz bezprātībai Etn. II, 20.
Avots: ME I, 285
Avots: ME I, 285
bezprātīgs
bezpràtîgs, unvernünftig: cilvē̦ks, suolis. mēs alkstam pēc bezprātīgām tālēm Stari II, 453.
Avots: ME I, 285
Avots: ME I, 285
bezprātis
bezprātis
bezpràtis, fem. -te, (li. beprõtis, f. -tė), der, die Unvernünftige, Sinnlose: bīsties dieva, bezprāte A. XVI, 362.
Avots: ME I, 285
Avots: ME I, 285
bezprāts
bezprieku
bezpupe
bezpupe od. bezpupu meita, keine (volle) Brust habend, ein flachbrüstiges Mädchen: kuo nāci kāzās, bezpupu meita (Var.: bezpupe) BW. 20191. kā jau bezpupa bē̦rns, wie schon ein Kind sein kann ohne Mutterbrust Mag. XIII, 1, 5.
Avots: ME I, 285
Avots: ME I, 285
bezradu
bezrobežu
bezroči
bezrocība
bezrocis
bezrùocis, fem. -ce,
1) acc. s. (zu bezrùoce) bezruoci Pas. IX, 189. "bezruocis ienācä, saka, kad duris pašas atdarās (tas nuozīmējuot kādu ļaunumu vai pat nāvi) Festen, Stelph.; ‡
2) ein Faulpelz
Kalz., Lubn. n. Fil. mat. 26.
Avots: EH I, 215
1) acc. s. (zu bezrùoce) bezruoci Pas. IX, 189. "bezruocis ienācä, saka, kad duris pašas atdarās (tas nuozīmējuot kādu ļaunumu vai pat nāvi) Festen, Stelph.; ‡
2) ein Faulpelz
Kalz., Lubn. n. Fil. mat. 26.
Avots: EH I, 215
bezrocis
bezrùocis, fem. -ce (li. berañkis, f. -ė), wer keine Hand hat, der Handlose; auch das scherzhafte Bezeichnung des Windes, wie im Deutschen der Handlose für Wind: bezruocis atskrien Buschh. bezruocis par sē̦tu RKr. VII, 1308 (Rätsel).
Avots: ME I, 285
Avots: ME I, 285
bezroķis
bezruoķis (unter bezruõči), ‡
2) jem., dem ein Arm oder eine Hand (resp, beide Hände) amputierl ist
(mit uô 2 ) Dunika, Kal.
Avots: EH I, 215
2) jem., dem ein Arm oder eine Hand (resp, beide Hände) amputierl ist
(mit uô 2 ) Dunika, Kal.
Avots: EH I, 215
bezrovju
‡ bezruõvju (gen. pl.), einen ruõvis 1 nicht habend: b. dzīvuojomuo ē̦ku laikme̦tā Janš. Dzimtene III, 248.
Avots: EH I, 215
Avots: EH I, 215
bezrūpība
bezrũpĩba, die Sorgenlosigkeit, Sorglosigkeit: dienas viņš gribēja pavadīt pilnīgākajā bezrūpībā A. XVI, 947.
Avots: ME I, 285
Avots: ME I, 285
bezrūpīgs
bezrũpîgs, sorgenfrei, sorglos: kā bē̦rns laizdamies bezrūpīgā miegā A. XX, 241; bezrūpīga dzīve.
Avots: ME I, 285
Avots: ME I, 285
bezrūpis
bezrūpju
bezrũpju dzīve, ein sorgenloses Leben; bezrūpju pasaule, die sorglose Welt MWM. V, 355.
Avots: ME I, 285
Avots: ME I, 285
bezsakara
bezsala
bezsāls
bezsamaņas
bezsaņķis
‡ bezsaņ̃ķis Dunika, Kal., fem. -ķe, ein Nimmersatt, ein unersattliches Lebewesen: kâ lai tādas bezsaņķes stalli uztur skaidru, kas tik daudz ēde un dzēre? Pas. II, 179.
Avots: EH I, 215
Avots: EH I, 215
bezsāpība
bezsaris
bezsaris, fem. -re, keine Borsten habend, der (dte) Borstenlose: bezsaris caur sē̦tu lien RKr. VII.
Kļūdu labojums:
RKr. VII = RKr. VII, 125
Avots: ME I, 286
Kļūdu labojums:
RKr. VII = RKr. VII, 125
Avots: ME I, 286
bezsātes
bezsātība
bezsatura
bezsaules
bezsaũles vakars, der Abend nach dem Sonnenuntergang; sonnenlos: bezsaules vakaru (nuo tā brīža, kad saule ielīguo jūŗā, līdz pilnīgai tumsai) ve̦cie svētījuši LP. VI, 226. mūsu tautas bezsaules pagātne MWM. IX, 536.
Avots: ME I, 286
Avots: ME I, 286
bezsejas
bezsejas cilvē̦ki, Menschen ohne ausgesprochene Gesichtszüge, ohne ausgesprochene Individualität * Vēr. I, 1232.
Avots: ME I, 286
Avots: ME I, 286
bezsēklu
bezsekmība
bezsētas
bezsirdība
bezsirdis
bezsirds
bezskaņas
bezsmaršas
bezsniega
bezspārņains
‡ bezspārņains (?), flügellos R. Ērglis Pel. bar. vect. 127. Zu erwarten ware bezspārnains, wie z. B, in Bērzgale gesprochen wird.
Avots: EH I, 215
Avots: EH I, 215
bezspārnis
bezspā`rnis, fem. -ne, der (die) Flügellose: atskrien putniņš bez spārniņu, uzskrien uz kuociņu bez lapiņu, atnāk guosniņa,... ē̦d putniņu bezspārnīti RKr. VII, 1106 (Rätsel).
Avots: ME I, 286
Avots: ME I, 286
bezspārnu
bezspēcība
bezsulu
beztiesība
beztiesis
beztrokšņains
‡ beztruokšņains, lärmlos still: jūrmala bij brīnišķi beztruokšņaina A. Brigadere Daugava 1928, S. 823.
Avots: EH I, 215
Avots: EH I, 215
beztrūcīgs
bezucains
bezvaida
bezvainas
bezvaĩnas schuldlos, unschuldig: tavs bezvainas bē̦rna prāts man pretim mirdz MWM. VI, 91.
Avots: ME I, 286
Avots: ME I, 286
bezvainība
bezvaĩnĩba die Schuldlosigkeit A. XI, 495: Glükam izdevās pierādīt savu bezvainību Plud.
Avots: ME I, 286
Avots: ME I, 286
bezvainīgs
bezvaldība
bezvalodis
bezvaluodis fem. -de, der (die) Stumme, Sprachlose: tu bezvaluodis un mē̦ms gars Mark. 9,25.
Avots: ME I, 286
Avots: ME I, 286
bezvārda
bezvārdība
bezvā`rdĩba, die Namenlosigkeit, Anonymität: viņa ienaidnieki slē̦pušies bezvārdībā Muller 103.
Avots: ME I, 286
Avots: ME I, 286
bezvārdīgs
bezvārdis
bezvā`rdis, fem. -de
1) der (die) Namenlose, ein Antonymus:
teicies, bezvārdi, kas tev vārdā BW. 21091. kāds bezvārdis ņēmies man uzbrukt avīzēs;
2) jeder ausländische Baum, dessen Namen man nicht kennt.
bezvārde
a) bezvārda koks
b) Cornus sanguinaea (Mag.IV, 2,27: bezvārža koks).
Avots: ME I, 286
1) der (die) Namenlose, ein Antonymus:
teicies, bezvārdi, kas tev vārdā BW. 21091. kāds bezvārdis ņēmies man uzbrukt avīzēs;
2) jeder ausländische Baum, dessen Namen man nicht kennt.
bezvārde
a) bezvārda koks
b) Cornus sanguinaea (Mag.IV, 2,27: bezvārža koks).
Avots: ME I, 286
bezvāržkoks
bezveida
bezveĩda būtnes, gestaltslose Wesen *Vēr. I, 1361. mani liek sakuost bezveidā Rainis.
Avots: ME I, 286
Avots: ME I, 286
bezveidība
bezveidis
bezveĩdis, fem. -de der (die) Gestaltslose, Unförmliche: tas tuomē̦r paliek bezveidis *Rainis.
Avots: ME I, 286
Avots: ME I, 286
bezvēja
bezvẽja laiks, windstilles, windloses Wetter. bezvēja saulainas dienas Stari I, 325.
Avots: ME I, 287
Avots: ME I, 287
bezvējš
bezvēns
bezvērtība
bezvērts
‡ bezvẽrts (gen. s.) sūtījums, eine Sendung ohne Wert (deren Wert nicht angegeben ist).
Avots: EH I, 215
Avots: EH I, 215
bezvēstures
bezvè̦stures ļaudis, Menschen ohne historische Vergangenheit, geschichtslose Menschen * R. A.
Avots: ME I, 287
Avots: ME I, 287
bezvētru
bezvẽ̦tru,- sturmlos, sturmfrei: vai visa dzīve nebūtu kā bezvē̦tru tuksnesis * R. A.
Avots: ME I, 287
Avots: ME I, 287
bezvien
bezviên, Adv., nur, ausschliesslich: man citu stāstu nav bezvien par sāpēm MWM. XI, 310. [nuo visādiem... luopiem ēst, bezvien no tām miesām, kas... Glück I Mos. 9.]
Avots: ME I, 287
Avots: ME I, 287
bezvietas
bezvìetas, bezvietu jaunavas, cilvē̦ki, stellenlose Jungfrauen, Menschen, Menschen ohne Anstellung Purap.
Avots: ME I, 287
Avots: ME I, 287
bezvietis
bezvietis, einer, der keinen Platz (zum Sitzen u. a.) hat: bezvietis nu arī tīkuo kādu vietu ieņemt BW. V, S. 218.
Avots: ME I, 287
Avots: ME I, 287
bezviltība
bezvins
bezzāļu
bezzaris
bezzarnis
bezzar̂nis, wer kein Eigenweide hat, Bezeichnung des Windes in der Rätselsprache (cf. bezruocis, bezsaris): bezzarnis caur sē̦tu lien RKr. VII, 1308.
Avots: ME I, 287
Avots: ME I, 287
bezzemes
bezziede
‡ bezziêde, eine (scheinbar) blütenlose Pflanze: zaļās bezziedes Janš. Dzimtene II 2 , 78.
Avots: EH I, 215
Avots: EH I, 215
bezziedots
bezziêduots, durch ein Opfer nicht geweiht, ungeweiht [?]: nedzeŗ mani kumeliņi bezzieduotu [vielleicht = bez(vien) zieduotu] ūdentiņu. me̦tu mārku upītē, lai dzeŗ mani kumeliņi.
Avots: ME I, 287
Avots: ME I, 287
bezziedu
bezzobība
bezzobis
bezzobis
bezzùobis, fem. -be, der (die) Zahnlose: sieviņu bezzuobes RKr. XVI, 244; in der Rätselsprache zur Bezeichnung des Windes RKr. VII, 1308; euphemistisch auch zur Bezeichnung der Schlange Tr. IV, 414.
Avots: ME I, 287
Avots: ME I, 287
bezzobu
bezzobu
bezzuobu od. bezzuobju mute, ein zahnloser Mund: kur nu tādu bezzuobju veceni bučuot? LP. VII, 1077.
Avots: ME I, 287
Avots: ME I, 287
bezzoles
bezzvejas
bibe
bībe
bībele
bībele
bībelīti
bībelīti (acc. s.) "?": ved kundziņa b. (Deminutiv zu bībis 1?) pie gaspažas cābelītes! BW. 35636.
Avots: EH I, 222
Avots: EH I, 222
bībelnieks
bībeļstāsti
bieberis
[* bieberis, zu erschliessen aus ostle. bìbers 2 , ein stiller, wenig sprechender Mensch: (ostle.) sit kot nûst! bìbers narunaj Mar. Rkr. XV, 107.]
Avots: ME I, 305
Avots: ME I, 305
bimbess
[* bimbe̦ss (gespr. bìmbass 2 ), ein träger, ungelenker Mensch Domopol; vgl. bimba 3.]
Avots: ME I, 296
Avots: ME I, 296
bļebenis
bļebenis, jem., der schnell und unzusammenhängend spricht Burtn.; dazu bļebinât, schnell und unzusammenhängend sprechen Burtn., Smilten; [vgl. li. blebénti "plappern"].
Avots: ME I, 320
Avots: ME I, 320
borbeka
brumbetes
brumbetes, betonica officinalis Wagner n. U. [Bei Manzel dafür brunpetnis (> braune Betonie), s. Zēvers Izgl. min. mēnešr. 1923, S. 536.]
Avots: ME I, 340
Avots: ME I, 340
bubelēt
bubelēt
bubenēt
bubere
bubere
bulbe
bulbe Kaltenbrunn n. Mag. IV, 2, 111, bulbis Wid., bùļba 2 infl. (Kreuzb., Warkland u. a.), plur. buļbi Stomersee, Mar. [und im Gespräch mit Juden (sonst: tuipeņi) in Laudohn; auch infl. bùļbi 2, Kartoffeln; nebst li. bulbė, buļba aus poln. bulba s. Niedermann Wus. VIII, 67 ff.]
Avots: ME I, 347
Avots: ME I, 347
buļbe
burbe
‡ burbe,
1) "eine ausgefaulte Stelle; ein Loch im Boden oder im Körper"
Warkl.;
2) eine Narbe
(rē̦ta) A. Rahden.
Avots: EH I, 254
1) "eine ausgefaulte Stelle; ein Loch im Boden oder im Körper"
Warkl.;
2) eine Narbe
(rē̦ta) A. Rahden.
Avots: EH I, 254
burbeklis
burbekls
‡ I bur̂be̦kls Warkl., ein unschöner Mensch, der gleichsam mit aufgeblasenen Wangen einhergeht. Zur Wurzel von burbulis II.
Avots: EH I, 254
Avots: EH I, 254
burbekls
cabe
‡ cabe,
1) auch Demin. cabiņa, das Huhn, das Hühnchen
aus einem handschriftl. Vokabular;
2) Demin. cabīte. Liebkosungswort:
nāc, mana cabīt, ārā! Janš. Dzimtene III 2 , 22.
Avots: EH I, 259
1) auch Demin. cabiņa, das Huhn, das Hühnchen
aus einem handschriftl. Vokabular;
2) Demin. cabīte. Liebkosungswort:
nāc, mana cabīt, ārā! Janš. Dzimtene III 2 , 22.
Avots: EH I, 259
čabe
čabe L., eine mit (rauschenden) Staatskleidern gekleidete Prson, eine Staatsdame [zu čabêt].
Avots: ME I, 399
Avots: ME I, 399
čabeklis
čabelēt
cābelis
cābelīte
‡ cābelīte "?": atradu ... brālīti vez jūs[u] māsas cābelītes BW. 34832. ved kundziņa bībelīti pie gaspažas cābelītes 35636.
Avots: EH I, 261
Avots: EH I, 261
čabene
čābene
čabeniski
čaubens
cebe
cēbe
cebelis
čeberēt
‡ čeberêt, -ẽju "sich bewegen" (strampeln?): bē̦rns, augšpēdus gulē̦dams, čeberē ar kājiņām Wessen.
Avots: EH I, 288
Avots: EH I, 288
cēberiņš
cēberiņš: (eine Pflanze) auch Siuxt: guovēm cēberiņus vāra, kad desmini apcietējuši, lai piena āderes neiet ciet.
Avots: EH I, 267
Avots: EH I, 267
cēberiņš
cēberiņš Birsm., [cēberiņs Wolgunt], cēbrene Bauschh., cēbriņš Mag. IV, 2, 55, Bohnenkraut (satureja hortensis). Daneben ceberiņš, eine Art Strauchweide Lasd. und] cēberīte, Thymian (thymus serpyllum) Nigr. [Mit. cēberīte wohl identisch] cèbrene 2, [eine Pflanze mit violetten Blüten] Jauns.Auch als Kosename einer Kuh: guosniņ[a] mana cēberīte [(var.: ce̦kulīte) BW. 29032. Nebst li. čiobras (satureja) entlehnt aus чабер].
Avots: ME I, 376
Avots: ME I, 376
čeberkājis
čeberkājis
čeberkãjis, f. -je"?": ve̦ca māte, čeberkāje BW. 14837 (aus dem Infl.); [mit ostle. č aus ķ? - In Trik. u. a. sei čeberkājis ein Bänkchen, als dessen Füsse die Äste od. Wurzeln desselben Baumes dienen; in Daiben ein Bänkchen mit wackeligen Füssen].
Avots: ME I, 409
Avots: ME I, 409
celbedes
cembe
cembe
cibe
cibenieks
cīberains
cĩbe̦rains, auch cĩpe̦rains, getiegert: c. runcis, kaķis, gailis Ahs.
Kļūdu labojums:
getiegert = getigert
Avots: ME I, 390
Kļūdu labojums:
getiegert = getigert
Avots: ME I, 390
čiebene
‡ cìebene 2 PV.,
1) "eine piepende Stimme";
2) "eine Frau, die viel zu jammern (piepen) pflegt".
Avots: EH I, 292
1) "eine piepende Stimme";
2) "eine Frau, die viel zu jammern (piepen) pflegt".
Avots: EH I, 292
cobele
cobele
čobele
čuobele: auch (mit ùo 2 ) Kaltenbr.; ein kleines, enges Gefäss Auleja: ustaba maza kai čùobele 2 . dêļu č. "dēļu, gliemežu čaula" ebenda.
Avots: EH I, 299
Avots: EH I, 299
čobele
cube
čube
[čube BW. 33487, čubele Gramsden, čubīte Nigr., BW. 2470, čubenīte BW. 27227, 2, = čubiņa.]
Avots: ME I, 417
Avots: ME I, 417
cūbele
čūbele
čūbele Illuxt, eine Tüte von Baumrinde zum Beerensammeln. [Vgl. cūbele und čuobele.]
Avots: ME I, 424
Avots: ME I, 424
čubelīte
čubenīte
čuberis
cūkābele
cūkubezdes
dabeigt
‡ dabèigt,
1) beenden
Kaltenbr., Wessen: dabeidžu jumtu jumīt Warkl. tai jis savu mūžu dabeidze ebenda;
2) endgültig abnutzen
Kaltenbr.: pa dubļiem dabeidžu zābakus.
Avots: EH I, 300
1) beenden
Kaltenbr., Wessen: dabeidžu jumtu jumīt Warkl. tai jis savu mūžu dabeidze ebenda;
2) endgültig abnutzen
Kaltenbr.: pa dubļiem dabeidžu zābakus.
Avots: EH I, 300
daberzt
dalbe
dalbe (unter dal˜ba),
5): ņem dal˜bi un izbaksti riju! Seyershof;
7): Plur. dalbes, eine zweizinkige Gabel
Gramsden.
Avots: EH I, 304
5): ņem dal˜bi un izbaksti riju! Seyershof;
7): Plur. dalbes, eine zweizinkige Gabel
Gramsden.
Avots: EH I, 304
darbeklis
darbenīca
‡ dar̂benīca, dar̂benīce, die (Fron)arbeiterin: trejas kunga darbenicas: uotarnica, muodernica, kunga rijas kūlājiņa BW. 799. brālīša darbenica 16603 var, darbenice, ... tā ir darba darītāja 11819. nabadze darbenīce 27835.
Avots: EH I, 307
Avots: EH I, 307
darbenieks
dārbens
debesbraucamā diena
debesgabals
debesgabals, eine schleimige Masse: uz laukiem, rugājiem brīžiem atruon puņķiem līdzīgas glemes; tauta duomā, ka tās e̦suot nuokrituši mākuoņu gabaliņi (debesgabali) Etn. II, 166.
Avots: ME I, 449
Avots: ME I, 449
debesi
‡ de̦be̦si Skaista n. FBR. XV, 39, Warkl.. Zvirgzdine, = debess 1, der Himmel: dievs... de̦be̦suos Pas. X, 104 (aus Dünaburg), dievs nuo de̦be̦siem 447 (aus Bewern). kliedze, ka visi de̦be̦si (der ganze lümmel) skanēja 220 (aus Asūne). Salomons gāja meklēt de̦be̦sus V, 275 (aus Domopol). izauga... da pašiem de̦be̦siem BW. 5057.
Avots: EH I, 313
Avots: EH I, 313
debesīgs
‡ debesîgs (li. debesingas "wolkig"), himmlisch (?): viešņa debesīgā, viešņa cē̦lā Austriņš Aizsaulē 115.
Avots: EH I, 313
Avots: EH I, 313
debesines
debesis
debesis,
1): debeši briest, es droht Regen
Diet.; ‡
2) auch Plur. debeši, der Himmel:
izauga... da pašam debešam BW. 5035, 3. nuogāja uz debešiem (in den Himmel) BWp. 2221, 6 var.
Avots: EH I, 313
1): debeši briest, es droht Regen
Diet.; ‡
2) auch Plur. debeši, der Himmel:
izauga... da pašam debešam BW. 5035, 3. nuogāja uz debešiem (in den Himmel) BWp. 2221, 6 var.
Avots: EH I, 313
debesis
debesis (li. debesìs, plur. dẽbesys od. debesiaĩ), Demin. debesītis, auch debestiņš BW. 28659, 2, 27959, die Wolke: saule aizbrida aiz me̦lniem debešiem. labs debesis nuolija, kupls, me̦lns debesis, eine dunkle Wolke. nāk mazs lietus debesītis od. debestiņš ar pē̦rkuoni. debeši staigā, die Wolken ziehen.
Kļūdu labojums:
28569,2,27959 = 18141,1 var.,debestiņa 21582
Avots: ME I, 449
Kļūdu labojums:
28569,2,27959 = 18141,1 var.,debestiņa 21582
Avots: ME I, 449
debešķīgs
debešķîgs, debesîgs [li. debesìngas "wolkicht"], himmlisch: debešķīgi prieki; debešķīgi jauks.
Avots: ME I, 450
Avots: ME I, 450
debess
debess, -s,
2): auch Puhren n. FBR. XIV, 48, Heidenfeld. aizgula me̦lna debess, darīs rasu tīrumā BW. 14650 var. lietus debestiņa 21582.
Avots: EH I, 313
2): auch Puhren n. FBR. XIV, 48, Heidenfeld. aizgula me̦lna debess, darīs rasu tīrumā BW. 14650 var. lietus debestiņa 21582.
Avots: EH I, 313
debess
debess, -s, pl. debesis, gen. pl. de̦be̦su u. debešu, Demin. debestiņa,
1) gew. f., der Himmel:
a) im Sing. gew. der sichtbare Himmel:
sākumā dievs radīja debesis un zemi. nejauks laiks, ka debess ar zemi iet kuopā od. jaucas. kur iesi? bedess augsta, zeme cieta. debess taisās, der Himmel bewölkt sich, es will regnen. Selten im Pl., selten auch m.: debesis bij nuoskaidruojušās Blaum. nekāp ar de̦su debesīs: kad pārtrūks, tad nuokritīsi. mirdz debestiņas Apsk. I, 286. nuo spuožām debestiņām tāds negaiss Alm. pie tumšā debestiņa man zvaigznīte gaiši spīd BW. 15778;
b) im Plur., der christliche Himmel:
mūsu tē̦vs debesīs. augstais dievs, de̦be̦su (auch debess) tē̦vs. Im Pl. auch fig.: celt kādu debesīs, bis zum Himmel erheben, rühmen, loben. de̦be̦su valstība, das Himmelreich, während in den Verbindungen, wo von dem sichtbaren Himmel die Rede ist, nur d. gen. sg. gebr. ist: debess mala, der Himmelsrand; debess zīme, das Himmelszeichen Spr.;
2) die Wolke:
sākusi me̦lna debess nākt šurp LP. VII, 1293. tūliņ saskrējuši ve̦lnu od. ve̦lni kâ me̦lna debess LP. IV, 133. krusas, lietus debess, Hagel-, Regenwolke. kaut uznāktu kāda lietus debess! Gleich li. debesìs "Wolke". [Unklar ist das Verhältnis des le. - li. d- zum n- in slav. nebo "Himmel", ai. nábhaḥ "Nebel, Dunst, Himmel", gr. νέφος "Wolke" u. a. Die bisherigen Deutungen verzeichnet Schrijnen KZ. XLII, 104. Am ehesten stammt das d- wohl aus einem sinnverwandten Wort, woher auch das δ- in gr. δνόφος "Finsternis" (neben νέφος "Wolke"; vgl. semasiologisch an. niól "Finsternis": ahd. nebul "Nebel").]
Avots: ME I, 449, 450
1) gew. f., der Himmel:
a) im Sing. gew. der sichtbare Himmel:
sākumā dievs radīja debesis un zemi. nejauks laiks, ka debess ar zemi iet kuopā od. jaucas. kur iesi? bedess augsta, zeme cieta. debess taisās, der Himmel bewölkt sich, es will regnen. Selten im Pl., selten auch m.: debesis bij nuoskaidruojušās Blaum. nekāp ar de̦su debesīs: kad pārtrūks, tad nuokritīsi. mirdz debestiņas Apsk. I, 286. nuo spuožām debestiņām tāds negaiss Alm. pie tumšā debestiņa man zvaigznīte gaiši spīd BW. 15778;
b) im Plur., der christliche Himmel:
mūsu tē̦vs debesīs. augstais dievs, de̦be̦su (auch debess) tē̦vs. Im Pl. auch fig.: celt kādu debesīs, bis zum Himmel erheben, rühmen, loben. de̦be̦su valstība, das Himmelreich, während in den Verbindungen, wo von dem sichtbaren Himmel die Rede ist, nur d. gen. sg. gebr. ist: debess mala, der Himmelsrand; debess zīme, das Himmelszeichen Spr.;
2) die Wolke:
sākusi me̦lna debess nākt šurp LP. VII, 1293. tūliņ saskrējuši ve̦lnu od. ve̦lni kâ me̦lna debess LP. IV, 133. krusas, lietus debess, Hagel-, Regenwolke. kaut uznāktu kāda lietus debess! Gleich li. debesìs "Wolke". [Unklar ist das Verhältnis des le. - li. d- zum n- in slav. nebo "Himmel", ai. nábhaḥ "Nebel, Dunst, Himmel", gr. νέφος "Wolke" u. a. Die bisherigen Deutungen verzeichnet Schrijnen KZ. XLII, 104. Am ehesten stammt das d- wohl aus einem sinnverwandten Wort, woher auch das δ- in gr. δνόφος "Finsternis" (neben νέφος "Wolke"; vgl. semasiologisch an. niól "Finsternis": ahd. nebul "Nebel").]
Avots: ME I, 449, 450
derbelēt
‡ derbelêt, schnell und schlecht etwas tun (mit èr 2 ) Kalz, und Meiran n. Fil. mat. 26; (auch reflexiv) "delverēt(iês); ātri šuo tuo ķerstīt" PV.
Avots: EH I, 316
Avots: EH I, 316
derbelis
‡ derbelis "kas derbelē" (mit èr 2 ) Kalz. und Lubn. n. Fil. mat. 26; "delveris" PV.
Avots: EH I, 316
Avots: EH I, 316
dībelēt
dibenējs
dibenēt
‡ dibenêt ausfragen, ausforschen: velti kuo d. un prašņāt Janš. Dzimtene IV, 182 (ähnlich III, 26; V. 485. Bandavā I, 24 u. a.).
Avots: EH I, 319
Avots: EH I, 319
dibenīca
dibenīca
dibenijs
dibenpuse
dibens
dibens
dibe̦ns, dibins (gen. s. -na, -s, selten -ņa), auch dibans BW. 29212, 1, dubens, [dibuns Bolwen],
1) der Boden, der Grund, die Tiefe:
aizsala jūrīte līdz dibinim (gew. -am) BW. 13282, 7. tukšs mans pūra dibentiņš 7705. ce̦pures, katla, mucas, upes dibe̦ns. kurpītes sarkaniem dibiniem BW. 21613. kuo saldē pa niekiem nagus; laidies tik dibinā. uoša laiva, smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. pateikt dievam nuo sirds dibe̦na od. dibe̦niem MWM. VIII, 284. līdz dibeņiem Aus. I, 5. lietu izstāstīt nuo paša gala un dibe̦na Seibolt. dibe̦nā dabūt, rīt, verschlucken: kumuosu ne˙maz nevaru dabūt dibe̦nā;
2) der innerste od. hinterste Teil eines Raumes:
ciemiņ, bēdz uz dibe̦nu, lai suņi neiekuož kājās, so fordert der Lette den Gast auf, ins Zimmer weiter zu rücken;
3) der Hintere:
uzduod uz dibe̦na un atlaiž LP. VI, 789. gan tu dabūsi pa dibe̦nu;
4) genitivische Verbindungen: maisa dibins, gals, das untere Ende des Sackes;
kambaŗa dibingals, der hinterste Teil des Zimmers; dibens, dibins, dibe̦na, dibina od. dibinistaba, das letzte, hinterste Zimmer; dibe̦na ļaudis, die im Altarchore versammelten Leute; = meža ļaudis Ruj. n. U.; dibinsiena, die hintere Wand. dibindurvis, die hintere Tür Duomas I, 675. [Aus Glücks Bibelübersetzung seien noch folgende Formen hier angemerkt: gen. s. dibiņa, n. pl. dibeņi, dat. pl. dibiņiem.] Wohl [mit ib aus ub nach Le. Gr.§ 18d] zu li. dùgnas, slav. dъno "Boden", [dъbrь "Schlucht", kymr. dwfn, got. diups "tief", li. dùbti "einsinken", daubà "Schlucht" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 238, 242 f. und 246 und Trautmann Wrtb. 46 (über das von Zubatỳ BB. XVIII, 261 und Bechtel BB. XXII, 280 mit le. dibe̦ns verglichene slav. dьbrь s. Berneker l. c. 242)].
Avots: ME I, 465
1) der Boden, der Grund, die Tiefe:
aizsala jūrīte līdz dibinim (gew. -am) BW. 13282, 7. tukšs mans pūra dibentiņš 7705. ce̦pures, katla, mucas, upes dibe̦ns. kurpītes sarkaniem dibiniem BW. 21613. kuo saldē pa niekiem nagus; laidies tik dibinā. uoša laiva, smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. pateikt dievam nuo sirds dibe̦na od. dibe̦niem MWM. VIII, 284. līdz dibeņiem Aus. I, 5. lietu izstāstīt nuo paša gala un dibe̦na Seibolt. dibe̦nā dabūt, rīt, verschlucken: kumuosu ne˙maz nevaru dabūt dibe̦nā;
2) der innerste od. hinterste Teil eines Raumes:
ciemiņ, bēdz uz dibe̦nu, lai suņi neiekuož kājās, so fordert der Lette den Gast auf, ins Zimmer weiter zu rücken;
3) der Hintere:
uzduod uz dibe̦na un atlaiž LP. VI, 789. gan tu dabūsi pa dibe̦nu;
4) genitivische Verbindungen: maisa dibins, gals, das untere Ende des Sackes;
kambaŗa dibingals, der hinterste Teil des Zimmers; dibens, dibins, dibe̦na, dibina od. dibinistaba, das letzte, hinterste Zimmer; dibe̦na ļaudis, die im Altarchore versammelten Leute; = meža ļaudis Ruj. n. U.; dibinsiena, die hintere Wand. dibindurvis, die hintere Tür Duomas I, 675. [Aus Glücks Bibelübersetzung seien noch folgende Formen hier angemerkt: gen. s. dibiņa, n. pl. dibeņi, dat. pl. dibiņiem.] Wohl [mit ib aus ub nach Le. Gr.§ 18d] zu li. dùgnas, slav. dъno "Boden", [dъbrь "Schlucht", kymr. dwfn, got. diups "tief", li. dùbti "einsinken", daubà "Schlucht" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 238, 242 f. und 246 und Trautmann Wrtb. 46 (über das von Zubatỳ BB. XVIII, 261 und Bechtel BB. XXII, 280 mit le. dibe̦ns verglichene slav. dьbrь s. Berneker l. c. 242)].
Avots: ME I, 465
diberēt
dīberēt
dimbeģis
dimberģis
dirbekelēt
dirbeklīgs
‡ dir̂beklîgs PV., fein, mit zitternder Hand, hastig und nachlässig geschrieben resp. angefertigt.
Avots: EH I, 321
Avots: EH I, 321
dirbeklis
dirbeklis
‡ dir̂beklis PV.,
1) eine feine, hastig geschriebene, schwer lesbare Handschrift;
2) eine feine, hastig und ohne die nötige Sorgfait angefertigte Handarbeit.
Avots: EH I, 321
1) eine feine, hastig geschriebene, schwer lesbare Handschrift;
2) eine feine, hastig und ohne die nötige Sorgfait angefertigte Handarbeit.
Avots: EH I, 321
dirbele
dirbelēt
‡ dir̂belêt Warkl., zittern. Refl. -tiês, sich unruhig verhalten, sich hin und herbewegen AP. (mit ir̂ ), Lemb. (mit ir̃ ).
Avots: EH I, 321
Avots: EH I, 321
dirbelīgs
dirbelis
dirbelnieks
divdibens
divdibe̦ns, divdibins, duidibe̦ns,
1) "?": sagaidi divdibe̦na pūru Vēr. I, 774;
2) ein Grützspann
[divdibins Domopol]: sieva nāca ar divdibe̦nu MWM. VIII, 323.
Avots: ME I, 471
1) "?": sagaidi divdibe̦na pūru Vēr. I, 774;
2) ein Grützspann
[divdibins Domopol]: sieva nāca ar divdibe̦nu MWM. VIII, 323.
Avots: ME I, 471
dižbībele
dižgrābeklis
dobe
dùobe: duôbe Wessen n. FBR. XIII, 81,
1): auch Ramkau, (mit ùo 2 ) Fest., Heidenfeld, Kaltenbr., Mahlup, N.-Rosen, Sonnaxt, Warkl.: dziļas duobes (Var.: bedres) dibe̦nā BW. 27536: iekrita ūdens duobē 21099; duobe, der Voröfen
- auch Lubn: n. BielU:; utu d., das Grübchen an Genick PV.;
2): puķu duobes maliņā BW. 1543;
3): negāja sargātu munas duobes Pas. VI, 361 (aus Eglūna); ‡
5) das Tal, die Schluchf
BielU.; ‡
6) ein Teich
Mesoten.
Avots: EH I, 349
1): auch Ramkau, (mit ùo 2 ) Fest., Heidenfeld, Kaltenbr., Mahlup, N.-Rosen, Sonnaxt, Warkl.: dziļas duobes (Var.: bedres) dibe̦nā BW. 27536: iekrita ūdens duobē 21099; duobe, der Voröfen
- auch Lubn: n. BielU:; utu d., das Grübchen an Genick PV.;
2): puķu duobes maliņā BW. 1543;
3): negāja sargātu munas duobes Pas. VI, 361 (aus Eglūna); ‡
5) das Tal, die Schluchf
BielU.; ‡
6) ein Teich
Mesoten.
Avots: EH I, 349
dobe
dùobe,
1) die Höhlung, Gruft, Grube:
zemei duobe ielīkusi BW. 17068, 8. ve̦lns bijis akmenim duobi iesēdējis JK. III, 6. duobe (ceļā), die Gruft Stockm. n. Etn. I, 90. puika izgriezis ce̦purei caurumu un tad turējis tuo uz duobes LP. VI, 388. divi māsiņas vienā duobē miezn (Rätsel). krāsns duobe, der Vorofen. kartupeļu duobe, Kartoffelgrube N. - Schwanb. duobītes uz vaigiem ; kakla duobīte, das Grübchen ;
2) das Beet:
kad kāpuostus iesāk stādīt, tad pirmās duobes galā nuoliek... akmeni... Etn. II, 96. aršanu var izdarīt duobēs vai gabaluos Konv 2. 189 ;
3) das Grab
Bers., Oppek., Golg., Rutzau: duobi (gew. kapu) rakt od. best, das Grab graben. nuonāķuši pie duobes, nesēji nuolika zārku BW. III 3, 875 ;
4) die Tiefe im Flusse:
upē duobes Kokn. Gleich li. duobė˜ [acc. duõbę und dúobę] "Vertiefung, Grube, Höhle, Grab" zu duobjš.
Avots: ME I, 531
1) die Höhlung, Gruft, Grube:
zemei duobe ielīkusi BW. 17068, 8. ve̦lns bijis akmenim duobi iesēdējis JK. III, 6. duobe (ceļā), die Gruft Stockm. n. Etn. I, 90. puika izgriezis ce̦purei caurumu un tad turējis tuo uz duobes LP. VI, 388. divi māsiņas vienā duobē miezn (Rätsel). krāsns duobe, der Vorofen. kartupeļu duobe, Kartoffelgrube N. - Schwanb. duobītes uz vaigiem ; kakla duobīte, das Grübchen ;
2) das Beet:
kad kāpuostus iesāk stādīt, tad pirmās duobes galā nuoliek... akmeni... Etn. II, 96. aršanu var izdarīt duobēs vai gabaluos Konv 2. 189 ;
3) das Grab
Bers., Oppek., Golg., Rutzau: duobi (gew. kapu) rakt od. best, das Grab graben. nuonāķuši pie duobes, nesēji nuolika zārku BW. III 3, 875 ;
4) die Tiefe im Flusse:
upē duobes Kokn. Gleich li. duobė˜ [acc. duõbę und dúobę] "Vertiefung, Grube, Höhle, Grab" zu duobjš.
Avots: ME I, 531
dobelains
dobele
dùobele 2 , eine (natürlich entstandene Mahlup) Höhlung, Gruft N.-Rosen n. FBR. VIII, 42, eine kleine Grube Auleja:. uz ceļa var būt nuo braukšanas izdauzītas duobeles Mahlup. vista cāļus pirināja ... duobelē (Var.: duobulī) BW. 25789 var.
Avots: EH I, 349
Avots: EH I, 349
dobens
duobe̦ns, hohl: viņš nuodzīvuoja duobe̦nuos kuokuos Apsk. I, 94 ; (als Subst.) bei Elv. acu duobens [aus * duobenis?] = duobums, Augapfel ; duobens L., duobums, die Höhle ; [duõbens "ein Loch im Baum od. Boden" Schujen, Weissenstein ; in Bers. sei duobens gleichbed. mit dibe̦ns und als Adj. gleichbed. mit se̦kls "untief, flach": d. trauks].
Avots: ME I, 531
Avots: ME I, 531
dorbe
drabeņa
‡ drabeņa, ein gehaltloser, leichtfertiger Mensch Warkl.; plur. drabeņas, Treber Kaltenbr., Warkl.; drabeņu vācietis Warkl., = kārklu vācietis?
Avots: EH I, 328
Avots: EH I, 328
drabenes
drabenes: kraties, drabeņu baļļa! sprāgs tavas stīpiņas, birs drabenītes BW. 24107. maize tāda kâ d. Janš. Līgava I, 60; "iesala atliekas" Frauenb.
Avots: EH I, 328
Avots: EH I, 328
drabenes
drabenes, drabiņas, drabiņi, die Träber: kas drabenēs maisās, tuo cūkas ē̦d. In Wain. nach Līniņ drabenes, das beim Bierbrauen nachbleibende Malz. drabiņu maiss (Schimpfwort) St., Draffsack; auch drabiņu de̦sa. [Nebst estn. raba aus dem Niederdeutschen (vgl. mnd. draf "Träber" und nd. drabbe "Bodensatz".]
Avots: ME I, 488
Avots: ME I, 488
drēbe
drẽbe,
2): auch AP., Linden (in Kurl.), Seyershof;
3): visas... guoda drēbes ... nuovalkāju BW. 10920; ‡
4) grīdas drẽbes Orellen, = grìdse̦ga; rīku drèbe 2 KatrE.; ein Wischlappen für Gefässe (Geschirr).
Avots: EH I, 333
2): auch AP., Linden (in Kurl.), Seyershof;
3): visas... guoda drēbes ... nuovalkāju BW. 10920; ‡
4) grīdas drẽbes Orellen, = grìdse̦ga; rīku drèbe 2 KatrE.; ein Wischlappen für Gefässe (Geschirr).
Avots: EH I, 333
drēbe
drẽbe,
1) [im Sing.] Stoff, Zeug, Gewand:
svārkiem pietrūka drēbes. kāda drēbe, tāda puoga. bāls kâ drēbe;
2) Pl., die Wäsche:
drēbes velēt, Wäsche waschen; drēbes kult, rollen Mar. n. RKr. XV, 112. tu dzirdi mani runājuot, es tev[i] drēbes velējuot BW. 18132. viņai uz drēbēm, sie hat ihre Menses. viņai vairs nav uz drēbēm, sie ist in Umständen;
3) [im Plur.], das Kleid, Kleidungsstück:
baznīcas, svētdienas, guoda drēbes, Sonntags- Festkleid; darba od. ne̦samās od. valka drēbes, Alltagskleider; mirstamās drēbes, Sterbekleid; kārta drēbju, ein Anzug. [Nebst drābule, drāna und li. drebùžis "Kleidungsstück" wohl von der Wurzel der- "reissen" (in dìrât u. a.); s. Būga KSn. I, 228.]
Kļūdu labojums:
2: rollen = die Wäsche mit einem Bläuel schlagend glätten
Avots: ME I, 497
1) [im Sing.] Stoff, Zeug, Gewand:
svārkiem pietrūka drēbes. kāda drēbe, tāda puoga. bāls kâ drēbe;
2) Pl., die Wäsche:
drēbes velēt, Wäsche waschen; drēbes kult, rollen Mar. n. RKr. XV, 112. tu dzirdi mani runājuot, es tev[i] drēbes velējuot BW. 18132. viņai uz drēbēm, sie hat ihre Menses. viņai vairs nav uz drēbēm, sie ist in Umständen;
3) [im Plur.], das Kleid, Kleidungsstück:
baznīcas, svētdienas, guoda drēbes, Sonntags- Festkleid; darba od. ne̦samās od. valka drēbes, Alltagskleider; mirstamās drēbes, Sterbekleid; kārta drēbju, ein Anzug. [Nebst drābule, drāna und li. drebùžis "Kleidungsstück" wohl von der Wurzel der- "reissen" (in dìrât u. a.); s. Būga KSn. I, 228.]
Kļūdu labojums:
2: rollen = die Wäsche mit einem Bläuel schlagend glätten
Avots: ME I, 497
drebeklis
drebeklis
drebeklis, gew. Pl.,
2) der Schauder, Schüttelfrost, das Zittern:
man uznāca tādi drebekļi;
2) N. U.: was zum Zittern bringt, Schreckbild;
3) drebeklis Zittergras
Sassm., [Dond.;
4) Gallert
Dond.;
5) drebêklis Lis., ein unruhiger Mensch].
Avots: ME I, 495
2) der Schauder, Schüttelfrost, das Zittern:
man uznāca tādi drebekļi;
2) N. U.: was zum Zittern bringt, Schreckbild;
3) drebeklis Zittergras
Sassm., [Dond.;
4) Gallert
Dond.;
5) drebêklis Lis., ein unruhiger Mensch].
Avots: ME I, 495
drebekls
drebelains
drebelēt
drebelêt, Refl. -tiês: beben, zittern (ein wenig), bebem - zu ersetzen durch "draiskāties, unartig sein" PV.
Avots: EH I, 332
Avots: EH I, 332
drebelēt
drebelêt, -ẽju,
1) ein wenig zittern, hin und wieder schaudern;
2) unbedacht etwas tun, greifen, reden
Etn. III, 162; [schnell und unachtsam arbeiten Stelp., Lub., Fest.]. Refl. -tiês, beben, zittern (ein wenig), bebern, besond. in der Zstz. mit pa- Tr. III, 1365: [nedrebelējies! stāvi rāms! Fest.]
Avots: ME I, 495, 496
1) ein wenig zittern, hin und wieder schaudern;
2) unbedacht etwas tun, greifen, reden
Etn. III, 162; [schnell und unachtsam arbeiten Stelp., Lub., Fest.]. Refl. -tiês, beben, zittern (ein wenig), bebern, besond. in der Zstz. mit pa- Tr. III, 1365: [nedrebelējies! stāvi rāms! Fest.]
Avots: ME I, 495, 496
drebelīgs
drebelîgs, zitternd, unruhig, hitzig, albern lebendig, unüberlegt: drebelīgas ē̦nas Vēr. II, 1166. viņa drebelīgi cilā un trin kājas Vēr. I, 1168. kas jauna, tā par drebelīgu, kas padzīvuojusi, tā par kūtru Blaum. drebelīgs bē̦rns, ein unruhiges Kind, das sich immer bewegt Adsel, Lös. Etn. IV, 18. drebelīgs cilvē̦ks, ein alberner Mensch Mar. n. RKr. XV, 112.
Avots: ME I, 496
Avots: ME I, 496
drebelis
drebelis, f. -le, ein Hitzkopf, der schnell und unüberlegt handelt und spricht Lasd. n. A. XI, 761, [Stelp., Fest.; "ein Raufbold" Kursiten]; ein schnelles, flinkes Pferd Krem.; drebele, eine schnell und unüberlegt handelnde und redende Frau Lasd.; eine schnelle, flinke Stute Krem. viņam ir tāda drebele, er ist so albern lebendig Infl. n. U.
Avots: ME I, 496
Avots: ME I, 496
drēbelis
drēbelis
drebelnieks
drebeņāt
drebene
drebene
drebene,
1) Gallert, eine Art Sülz
Etn. I, 42, 57;
2) ein unruhiger Mensch, der kein Sitzfleisch hat
Krem.
Avots: ME I, 496
1) Gallert, eine Art Sülz
Etn. I, 42, 57;
2) ein unruhiger Mensch, der kein Sitzfleisch hat
Krem.
Avots: ME I, 496
drebenēt
‡ drebenêt Warkl., zittern, beben. Refl. -tiês Warkl., zittern, beben: d. nuo aukstuma Lubn.
Avots: EH I, 332
Avots: EH I, 332
drebens
‡ drebens, Adv. zur Verstärkung von drebêt, zittern: d. drebi, apšu lapa! BW. 12709 var.
Avots: EH I, 332
Avots: EH I, 332
drēberīgs
drēberis
drẽberis,
1): ein feuriges Pferd
(mit è 2 ) KatrE.; "palaidnieks" (mit ẽ) Kegeln;
2): ein mageres Pferd
Lemsal, Wainsel.
Avots: EH I, 333
1): ein feuriges Pferd
(mit è 2 ) KatrE.; "palaidnieks" (mit ẽ) Kegeln;
2): ein mageres Pferd
Lemsal, Wainsel.
Avots: EH I, 333
drēberis
drēberis,
1) ein schnelles, feuriges Pferd,
ātrs, jauns zirgs, kas skrien dre̦be̦lē̦damies, trakuodams Bers.; ein unbändiges Pferd, ein unbändiger (trakulīgs) Mensch Kokn., Lasd.;
2) ein grosses, mageres Pferd
Nötkensh., Alt- Rahden, A. XI, 761. Aus d. Traber?
Avots: ME I, 497
1) ein schnelles, feuriges Pferd,
ātrs, jauns zirgs, kas skrien dre̦be̦lē̦damies, trakuodams Bers.; ein unbändiges Pferd, ein unbändiger (trakulīgs) Mensch Kokn., Lasd.;
2) ein grosses, mageres Pferd
Nötkensh., Alt- Rahden, A. XI, 761. Aus d. Traber?
Avots: ME I, 497
drebes
drembelēt
drubens
drumbetnes
dubendesa
dubengals
dubenīca
dubenis
I dubenis, dubenīca, dubesnīca Laud., ein dicker Knüppel Krem., Oppek.: lai tad zina, kad ar dubenīcu duod pa muguru. Aus r. дубина umgebildet.
Avots: ME I, 508
Avots: ME I, 508
dubenis
dubens
dubens
dube̦ns (gen. s. dube̦na), dubens, -s (masc. g.) in Westkurland für dibe̦ns. [Zur Verbreitung von dub- vgl. z. B. BW. 24503 - 6. Zu dubt. li. dùgnas "Boden", daubà "Schlucht", dubùs "tief ausgehöhlt", dùbti "hohl werden", apr. padaubis "Tal", slav. dъno "Boden", poln. dub "Baumhöhle", got. diups, kymr. dwfn "tief" u. a., s. Trautmann Wrtb. 46, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 153 f., Berneker Wrtb. I, 245 f.]
Avots: ME I, 509
Avots: ME I, 509
dubes
duidubenis
duidubenis: auch Blieden (mit ùI ), Amboten (mit uĩ ), Schrunden, Janš. Līgava I, 90; II, 19.
Avots: EH I, 339
Avots: EH I, 339
duidubenis
duidubenis, auch duîdubis 2 Paddern, ein Grützspann: duidubenis ir nuo taisniem galdiņiem sastīpuots putras vai piena trauks ar diviem dibeņiem, apakšā platāks nekā augšā Grob., Nigr., N. - Bartau. Katzd.; [vgl. auch Bielenstein Holzb. 329].
Avots: ME I, 511
Avots: ME I, 511
dujdubenu
dulbe
dulbe,
1) ein Pflock
Spr.;
2) ein Puff, Stoss:
dabūs dulbi (oder zu einem * dulbis?] mugurā BW. 19512.
Avots: ME I, 512
1) ein Pflock
Spr.;
2) ein Puff, Stoss:
dabūs dulbi (oder zu einem * dulbis?] mugurā BW. 19512.
Avots: ME I, 512
dulberēt
dulibers
dulibẽ̦rs BW. 9574, dulinbẽ̦rs [mit -in- "und" ] 20065, 30101 var., dulimbẽ̦rs 33642 var., [Nigr.], dulunbẽ̦rs [mit -un- "und" ] 30101 var., dulumbẽ̦rs 17039, dunkelbraun: d. kumeliņš. - auch substantiviert: duli(n)bēris und dulunbēris BW. 30101 var.
Avots: ME I, 513
Avots: ME I, 513
dumberots
durbelēt
‡ dùrbelêt 2 Warkl. n. FBR. XI, 122, -ẽju, suchen (verächtl.): visu cēlieni adatas durbelē.
Avots: EH I, 343
Avots: EH I, 343
dzeltābele
‡ dze̦ltâbele "?" : iestādīju dze̦ltābeli (Var.: dadzi) ..., lai izplēsa laumai acis BW. 32472, 15 var.
Avots: EH I, 353
Avots: EH I, 353
dzidrābele
ēberis
ēberis,
1): ein gutes Pferd
Schwanb.; ein flinkes Pferd von kleinem Wuchs (mit è 2 ) Saikava; ‡
2) "lielīgs draiska; palaidnis" (mit ẽ ) Peb.
Avots: EH I, 371
1): ein gutes Pferd
Schwanb.; ein flinkes Pferd von kleinem Wuchs (mit è 2 ) Saikava; ‡
2) "lielīgs draiska; palaidnis" (mit ẽ ) Peb.
Avots: EH I, 371
elberīgs
elberis
elberis
ērbeģis
ẽrbeģis U., LP., VII, 473, ērberģe L., St., ērberģis MWM. VI, 142, ẽrbẽģis PS., ẽrbẽķis C., ein acc. pl. ẽrbeķīšus BW. 25823, [ẽrbiķis Salis], die Herbere, das Nebengebäude, das Wohnhaus. [Aus mnd. herberge.]
Avots: ME I, 574
Avots: ME I, 574
ērberģis
ērberģis (unter ẽrbeģis): ...nedzīvuot uozuoliņa ērberģī. (Var.: muižiņā) BW. 3696 var.
Avots: EH I, 372
Avots: EH I, 372
ērberģis
ēvelbeņķis
gabeļāks
gambe
gārbe
gardibene
gaŗdibene,
1) ein breitrandiger Filzhut:
uzlika vīriešu ce̦puri (gaŗdibeni) BW. III, 1, 41. viņš lāpīja ar ratu ilksi savu milza gaŗdibeni LP. VII, 476. Auch platmale, ratene, rata ce̦pure genannt;
2) der Cylinderhut:
spuodras gaŗdibenes* galvā MWM. II, 738.
Avots: ME I, 606
1) ein breitrandiger Filzhut:
uzlika vīriešu ce̦puri (gaŗdibeni) BW. III, 1, 41. viņš lāpīja ar ratu ilksi savu milza gaŗdibeni LP. VII, 476. Auch platmale, ratene, rata ce̦pure genannt;
2) der Cylinderhut:
spuodras gaŗdibenes* galvā MWM. II, 738.
Avots: ME I, 606
ģelbene
ģelberēt
ģelberis
ģelberis
ģelumbe
ģe̦lumbe, feines, aus der Tuchhandlung gekauftes Tuch, ein gekauftes, bestes Kleidungsstück N. -Bartau u. U.; der Putz, Staat Rutzau n. Etn. II, 1. Aus li. gelumbė˜ "feines Tuch".
Avots: ME I, 695
Avots: ME I, 695
ģemberis
ģemberis,
1) bei Wid. ģe̦mburis], ein wackelnder, auf seinen Füssen nicht fest stehender Mensch:
tas tīrais ģemberis, aiziet meimuru meimuriem Stockm. u. Etn. II, Spr.;
2) ein wackelnder Schämel;
3) eine krumme, schlecht gewachsene Birke
AP., Adsel n. A. XIII, 81. Vgl. bemberis; [hieraus dissimiliert ?].
Avots: ME I, 696
1) bei Wid. ģe̦mburis], ein wackelnder, auf seinen Füssen nicht fest stehender Mensch:
tas tīrais ģemberis, aiziet meimuru meimuriem Stockm. u. Etn. II, Spr.;
2) ein wackelnder Schämel;
3) eine krumme, schlecht gewachsene Birke
AP., Adsel n. A. XIII, 81. Vgl. bemberis; [hieraus dissimiliert ?].
Avots: ME I, 696
ģībelēt
ģirbes koks
glābene
‡ glâbene Erlaa; Fehgen, Festen, Lub., Rettung, Zuflucht; Hilfe: kad tam pie mums vairs nava glābenes, kur tad lai viņš iet? Blaum. (Balss 1888, № 50).
Avots: EH I, 392
Avots: EH I, 392
glābenis
glâbenis: dieses Wort ist als unbelegt zu tilgen und das Zitat aus Blaum. unter ‡ glâbene zu veisetzen.
Avots: EH I, 392
Avots: EH I, 392
glābenis
glâbenis, gew. glâbiẽns, glâbiņš, die Rettung, Hilfe, Zuflucht, das Rettungsmitten: meklēja glābeni lūgšanā Blaum. nu tev atmaksāju par glābienu LP. IV, 62. nav viņam vairs cerības, ne glābiņa Vēr. II, 295.
Avots: ME I, 623
Avots: ME I, 623
glābetne
gnībeklis
gnībeklis (li. gnybẽklis "щипун"), ein am unteren Ende gespaltener Stecken, eine Holzgabel zum Krebsfangen od. um damit eine Schlange einzuklemmen U., Dond. n. A. XIII, 252. [Zu li. gnýbti, gnáibyti und (wenn mit k aus nichtpalatalem g) mnd. knîpen "kneifen".]
Avots: ME I, 633
Avots: ME I, 633
gobene
gobens
grābeķis
grābeķis,
1): auch AP., (mit
â 2 ) Orellen, Salisb., Demin. acc. s. grãbeķīti BW. 21298, 2 var.; ‡
2) gaisa (Salisb.) od. vēja (Orellen, Seyershof) g., ein Windbeutel.
Avots: EH I, 400
1): auch AP., (mit
â 2 ) Orellen, Salisb., Demin. acc. s. grãbeķīti BW. 21298, 2 var.; ‡
2) gaisa (Salisb.) od. vēja (Orellen, Seyershof) g., ein Windbeutel.
Avots: EH I, 400
grābeķis
grabeklis
I grabeklis, [grabe̦kls Gold.], ein Hohleisen zum Löffelausschneiden Lasd. [Zu grabinât II.]
Avots: ME I, 635
Avots: ME I, 635
grabeklis
grābeklis
grâbeklis: acc. s. grābekliņu BW. 17864 var.; 21298, 3 var.,
1): siena grābeklītis BW. 28722. rijas grābeklīti 21298, 1 var.;
2): vēja g. auch Warkl.
Avots: EH I, 400
1): siena grābeklītis BW. 28722. rijas grābeklīti 21298, 1 var.;
2): vēja g. auch Warkl.
Avots: EH I, 400
grābeklis
grâbeklis,
1) die Harke :
grābeklim zari nuolūzuši ;
2) der Fasler ;
gaisa (BW. 4833) od. vēja grābeklis ; der Windbeutel : skrien kā vēja grābeklis ;
3) ve̦lna grābekļi od. grābeklīši, Christophskraut (acatea spicata)
RKr. II, 64. grābeklītes, Reiherschnabel (erodium cicutarium) II, 71.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): (BW. 4833)
Avots: ME I, 642
1) die Harke :
grābeklim zari nuolūzuši ;
2) der Fasler ;
gaisa (BW. 4833) od. vēja grābeklis ; der Windbeutel : skrien kā vēja grābeklis ;
3) ve̦lna grābekļi od. grābeklīši, Christophskraut (acatea spicata)
RKr. II, 64. grābeklītes, Reiherschnabel (erodium cicutarium) II, 71.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): (BW. 4833)
Avots: ME I, 642
grabekls
grabelēt
grabelīgs
‡ grabelîgs,
1) rasseln machemit, holperig
(?): braucuot pa sakņuotiem un grabelīgiem neceļiem Janš. Mežv. ļ. II, 343;
2) zu rasseln pflegend
Jürg.: grabelīgi rati.
Avots: EH I, 397
1) rasseln machemit, holperig
(?): braucuot pa sakņuotiem un grabelīgiem neceļiem Janš. Mežv. ļ. II, 343;
2) zu rasseln pflegend
Jürg.: grabelīgi rati.
Avots: EH I, 397
grabena kauls
[grabe̦na - kauls Lis. (gespr. mit hochle. a aus e, zwischen b und n), ein Knochen, an dem noch etwas zum Nagen da ist.]
Avots: ME I, 635
Avots: ME I, 635
grabene
grābene
grâbene, eine Blume : Jurģī ar grābenēm istabu izkvēpināja Etn. II, 84. zāļu vakarā mazgātājās plūca tâ saucamās bē̦rnu zālītes, kâ : grābenes Etn. IV, 69.
Avots: ME I, 642
Avots: ME I, 642
grabesis
grantsbedre
grantsbedriens
‡ grantsbedriens, ein ort, wo mehrere Grandgruben sind: zemi ņemt nuo ve̦cā grantsbedriena Janš. Dzimtene I 2 , 352.
Avots: EH I, 398
Avots: EH I, 398
graznībe
grebe
grebe, eine Höhlung, Vertiefung, Grube überhaupt: baļķim siênā nuo slapjuma izpuvusi g. Druw. kad izbirst krāsnei viens vai divi kieģeļi, tad tādas grebes paliek Erlaa.
Avots: EH I, 401
Avots: EH I, 401
grebe
grebe, ein ausgefahrene Grube auf dem Wege : grebjains ceļš ; nul vienas grebes ārā, uotrā iekšā Sessw., Mag. IV, 2, 117. [Zu grebt 1.]
Avots: ME I, 645
Avots: ME I, 645
grebeklis
grebeklis, ein krummes eisernes Werkzeug, Messer, mit welchem man Holhlöffel aushöhlt Selg., Gold., Saussen n. Etn. III, 177, Bers., Modohn, Sassm., [Nigr., Wandsen].
Avots: ME I, 645
Avots: ME I, 645
grebele
[grebele "?": ve̦lna pesteļus un elles grebeles. Um Wenden, Serben, Schujen, Roop u. a. sei grebele ein alter, untauglicher od. abgenutzter Gegenstand ; in Plahnhof : ein altes Bett, ein altes Weib ; in Rujen : ein alter Holzgegenstand, auch als Schimpfwort gebraucht.]
Avots: ME I, 645
Avots: ME I, 645
grebelēt
‡ I grebelêt PV., -ēju, = drebelêt 2. Refl. -tiês PV., Ramkau "= drebelêtiês, grābstīties": nerātni bē̦rni vienmē̦r grebelējas.
Avots: EH I, 401
Avots: EH I, 401
grebelēt
grebelīgs
grebelis
‡ grebelis,
1) ein bei der Arbeit Übereilter, ein Hitzkopf
PV.;
2) "kas grebelējas" PV.: nerātņi un grebeļi, kas visu rauj un grābj, kuo tik atruod;
3) "ein unschöner, eckiger, zerbrochener oder zerrissener Gegenstand"
Bers.
Avots: EH I, 401
1) ein bei der Arbeit Übereilter, ein Hitzkopf
PV.;
2) "kas grebelējas" PV.: nerātņi un grebeļi, kas visu rauj un grābj, kuo tik atruod;
3) "ein unschöner, eckiger, zerbrochener oder zerrissener Gegenstand"
Bers.
Avots: EH I, 401
grebestāt
‡ gre̦be̦stât, -āju, beim Dachdecken die gre̦bê̦sti anbringen Auleja: g. klē̦vu. Vgl. li. grebėstúoti "mit Latten beschlagen".
Avots: EH I, 401
Avots: EH I, 401
grebeža
‡ grebeža, verächtl. Bezeichnung für ein altes Weib Kalz. n. Fil. mat. 27: ak tu ve̦cā g˙!
Avots: EH I, 401
Avots: EH I, 401
grebeze
grebeze
I grebeze,
1) eine stark abgenutzte Sache
Mar. n. RKr. XV, 114, [Oppek. ;
2) eine Pilzart
Welonen ;]
3) in Schwanb., (Welonen, Domopol und Oppek.] Schimpfwort für alte Menschen.
Avots: ME I, 645
1) eine stark abgenutzte Sache
Mar. n. RKr. XV, 114, [Oppek. ;
2) eine Pilzart
Welonen ;]
3) in Schwanb., (Welonen, Domopol und Oppek.] Schimpfwort für alte Menschen.
Avots: ME I, 645
grebeze
II grebeze "?": sieviņ, mana grebezīt! BW. 27228 var. [Wohl identisch mit grebeze I ; vgl. sieviņ, mana grabažiņa. BW. 27227.]
Avots: ME I, 645
Avots: ME I, 645
gribe
gribelīgs
gribelis
grobe
‡ grobe, eine längliche (natürliche, ausgespülte, ausgefahrene od. -gegrabene) Grube, Gruft, Schlucht Stenden: puisis izaris lauku grobju grobēs.
Avots: EH I, 410
Avots: EH I, 410
grobe
grobe
‡ gŗuôbe 2 Stenden, eine ausgefahrene; ausgegrabene, ausgespülte usw. längliche Gruft: ceļā bedres, gŗuobes. pie upes ceļš iet pa gŗuobi (Schlucht).
Avots: EH I, 415
Avots: EH I, 415
grūbe
grūberains
grūbes
gubecis
gubenis
gubenis.
2): eine Stroh- oder Kaffscheune (meist als Anbau am Viehstall, an der
rija oder der klẽts ) Mahlup, Orellen, Ramkau, Salis, Seyershof: gubeņi par sevi ar bija, bet vairāk pie kūts apakš viena jumta Orellen. gubenī lika barību luopiem Linden in Kurl.; ‡
3) eine dicke Frauensperson (spöttisch)
Seyershof. piedarbs un gube̦ns I, 674 durch piedarbs un gubenis zu ersetzen.
Avots: EH I, 415
2): eine Stroh- oder Kaffscheune (meist als Anbau am Viehstall, an der
rija oder der klẽts ) Mahlup, Orellen, Ramkau, Salis, Seyershof: gubeņi par sevi ar bija, bet vairāk pie kūts apakš viena jumta Orellen. gubenī lika barību luopiem Linden in Kurl.; ‡
3) eine dicke Frauensperson (spöttisch)
Seyershof. piedarbs un gube̦ns I, 674 durch piedarbs un gubenis zu ersetzen.
Avots: EH I, 415
gubenis
gubenis, gube̦ns, gubene, Demin. auch gubentiņš [BW. 2470 var.],
1) [gubina Kreuzb.], der Haufe:
trīs gube̦ni kremeldīšu BW. 30658. suns gul sniega gube̦nā. viņš nuoģērbies kâ gubenis. pe̦ka gāja gulēt; vilne raudāja, kâ būs gulēt pie tādas gubenes BW. 2840. rudzu gubeņi 2470;
2) eine Strohscheune, ein Anbau an der Riege
(AP.) oder am Viehstall [Wolm.]: rija, piedarbs un gube̦ns ieraduši mājuot zem viena pajumta Aps. virssalmus izkrata un sievieši tuos aizne̦s uz kūtsaugšām un gubeņiem Etn. III, 73. lūkuojiet, bāleliņi, vai ir salmi gubenī BW. 25976. Nach L. u. U. auch Heuscheune. [Wohl zu gubt, guba.]
Avots: ME I, 674
1) [gubina Kreuzb.], der Haufe:
trīs gube̦ni kremeldīšu BW. 30658. suns gul sniega gube̦nā. viņš nuoģērbies kâ gubenis. pe̦ka gāja gulēt; vilne raudāja, kâ būs gulēt pie tādas gubenes BW. 2840. rudzu gubeņi 2470;
2) eine Strohscheune, ein Anbau an der Riege
(AP.) oder am Viehstall [Wolm.]: rija, piedarbs un gube̦ns ieraduši mājuot zem viena pajumta Aps. virssalmus izkrata un sievieši tuos aizne̦s uz kūtsaugšām un gubeņiem Etn. III, 73. lūkuojiet, bāleliņi, vai ir salmi gubenī BW. 25976. Nach L. u. U. auch Heuscheune. [Wohl zu gubt, guba.]
Avots: ME I, 674
guberņa
gubezis
gubezis [ksl. гъбежь "Biegung"],
1) der Haufen;
2) = gubenis 2: salmi tāļu gubezī BW. 2470, 5. mantu vēla gubezī BW. piel. 2 31247.
Avots: ME I, 674
1) der Haufen;
2) = gubenis 2: salmi tāļu gubezī BW. 2470, 5. mantu vēla gubezī BW. piel. 2 31247.
Avots: ME I, 674
gulbene
gulbene
gulbene
gulbes
iben
iebedīt
iebedīt
iebeiļoties
iebelzt
ieberzēt
ìeber̂zêt, ‡ Refl. -tiês,
1) sich einreiben;
2) unversehens eingerieben werden
Jürg. u. a.: man kājā ieberzējies kāds gruzis.
Avots: EH I, 503
1) sich einreiben;
2) unversehens eingerieben werden
Jürg. u. a.: man kājā ieberzējies kāds gruzis.
Avots: EH I, 503
ieberzēt
ìeber̂zêt, einreiben: ādas apģē̦rbus taukiem iebe̦rzē̦tu bē̦rna luoceklīšus LP. VI, 1, 173. ìeber̂zẽjums, Einreibung: lietuo ieberzējumiem sāpīgās vietās Konv. 2 659.
Avots: ME II, 3
Avots: ME II, 3
ieberzt
ieber̂zt, ‡
2) einbrocken:
ie. maizi pienā. ‡ Refl. -tiês,
1) "iegrauzīies" Orellen: pine̦kls ieberzies zirgam kājā Jürg. u. a.;
2) für sich einbrocken (einbröckeln):
ie. maizi pienā Jürg. u. a.
Avots: EH I, 503
2) einbrocken:
ie. maizi pienā. ‡ Refl. -tiês,
1) "iegrauzīies" Orellen: pine̦kls ieberzies zirgam kājā Jürg. u. a.;
2) für sich einbrocken (einbröckeln):
ie. maizi pienā Jürg. u. a.
Avots: EH I, 503
ieberzt
iebest
iebest,
1): auch Bērzgale, Bērzpils, Kārsava, Kotwenhof, Līvāni, Liepna, Makašēni, Mar., Marienhausen, N.-Laitzen, Nautrēni, Pilda, Sakstagals, Warkh., Zvirgzdine: ie. ar lāpstu zemē Bērzgale. ie. kartupeļus zemē Pilda; ‡
2) "eine kleine Grube ausgraben"
Ludsen, Schwanb.; ‡
3) zu graben beginnen und nachher das Graben unterbrechen
Mahlup: iebe̦sta duobe; ‡
4) = ìemìet 1 Vīpe: ie. mietu. ‡ Refl. -tiês Zvirgzdine, = ieraktiês: cūka iebedēs dubļuos.
Avots: EH I, 503
1): auch Bērzgale, Bērzpils, Kārsava, Kotwenhof, Līvāni, Liepna, Makašēni, Mar., Marienhausen, N.-Laitzen, Nautrēni, Pilda, Sakstagals, Warkh., Zvirgzdine: ie. ar lāpstu zemē Bērzgale. ie. kartupeļus zemē Pilda; ‡
2) "eine kleine Grube ausgraben"
Ludsen, Schwanb.; ‡
3) zu graben beginnen und nachher das Graben unterbrechen
Mahlup: iebe̦sta duobe; ‡
4) = ìemìet 1 Vīpe: ie. mietu. ‡ Refl. -tiês Zvirgzdine, = ieraktiês: cūka iebedēs dubļuos.
Avots: EH I, 503
iebest
iedobe
ieduobe: eine Einsenkung, Vertiefung, Grube BielU.: kalna ieguorēs un ieduobēs spīdēja vēl ūdens paltītes Janš. Dzimtene V, 402. akmens... ar kurināmuo ieduobi apakšā Mežv. ļ. I, 246; eine niedrig gelegene Stelle, die Bodensenkung, das Tal Sonnaxt.
Avots: EH I, 510
Avots: EH I, 510
iedobe
iedobele
iedobelēt
iedrēbe
iedrēbe
iegrebe
ieķibelēt
ìeķibelêt, [hineinverwickeln: viņš tuo ieķibelējis prāvā. Refl. - tiês, sich hineinverwickeln Nigr.]
Avots: ME II, 35
Avots: ME II, 35
iekleberēt
‡ ìekleberêt unbeholfen herein-, hineinspringen, -hüpfen (Saikava), -gehen (Adsel): ar klibu kāju ie. istabā Adsel.
Avots: EH I, 519
Avots: EH I, 519
ieklemberēt
iekšdrēbe
ìekšdrẽbe, die Innenseite eines Kleidungsstückes: iekšdrēbi varēja redzēt cauri Niedra.
Avots: ME II, 31
Avots: ME II, 31
ielaben
ierobežot
ìerùobežuôt, tr., einschliessen, einschränken, beschränken: celiņu ieruobežuo lieli kuoki B. Vēstn. kailas nuoras ierùobežuõja nuo visām pusēm skuolu. ieruobežuojam diluoņa baktēriju darbuošanuos MWM. VI, 729. Subst. ìeruobežuojums, die Einschliesung, Einschränkung, Beschränkung: sē̦tsvidus ieruobežuojums A. XI, 53; sadzīves nuoteikumu ieruobežuojumi Vēr. I, 1321.
Avots: ME II, 59, 60
Avots: ME II, 59, 60
ierube
ieskābens
irbe
I ir̃be,
1): irba BW. 2659, 4 (aus Fest.), 6727 (aus Kalz); 11851 var. (aus Fehteln u. Stockm.), Demin. irbiņa BW. 21552; 18377 var.;
3) (Strohbündel zum Dachdecken):
auch Kegeln u. Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616, Orellen; ‡
4) Kuhname
AP.; Name einer fein gesprenkelten Kuh Seyershof.
Avots: EH I, 431
1): irba BW. 2659, 4 (aus Fest.), 6727 (aus Kalz); 11851 var. (aus Fehteln u. Stockm.), Demin. irbiņa BW. 21552; 18377 var.;
3) (Strohbündel zum Dachdecken):
auch Kegeln u. Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616, Orellen; ‡
4) Kuhname
AP.; Name einer fein gesprenkelten Kuh Seyershof.
Avots: EH I, 431
irbe
I ir̃be, dial. jirbe BW. 11111, 18, virba BW. p. 2659. irube 33577, ierube 11831, lauku auch lauku od. tīruma irbe, auch rudzu i., Feldhuhn, Ackerhuhn RKr. VIII, 95; meža irbe, Haselhuhn, Waldhuhn; kadiķu irbīte, Seidenschwanz (bombycilla garrula) RKr. VIII, 92. Im VL. werden hurtige gewandte Mädchen mit der irbe verglichen: atvedīšu dēliņam kâ irbīti līgaviņu Ltd. 2005. žigla kâ maza irbīte Kaudz. M. irbju pē̦das dzīt, auf die Freie gehen Agel. - irbītes, an dem untersten Rande des Daches zusammengeschnürte, mit der Sense quer abgeschnittene Strohbündel, sonst vistiņas genannt U., Biel. H. 21. [Von Zupitza Germ. Gutt. 18, Osthof Parerga 78, Boisaq. Dict. 719 f. unter ὀρφνός, Walde Wrtb. 2 656 f. unter rōbus, Berneker Wrtb. I, 274 f., Trautmann Wrtb. 104, Petersson IF. XXIV, 273 u. a. zu an. iarpe "Haselhuhn", ae. eorp "dunkelfarbig" u. a. gestellt (vgl. auch Suolahti Die deu. Vogeln. 257). Aber man darf wohl nicht irbe von le. ierube, irube und li. ėrubė˜, jíerbė (wohl aus * (j)ierubė) "Haselhuhn" trennen, weshalb wohl auch irbe zwischen r und b ein u gehabt hat. ierube wohl dissimilatorisch aus * rierube, zu rubenis "Birkhahn". * rierub-: rirub-: rērub- = li. vieversys: vivirsỹs: vėversys "Lerche"; zum r- Verlust vgl. le. (r)iere.]
Kļūdu labojums:
11831 = 11830, 1
Avots: ME I, 708, 709
Kļūdu labojums:
11831 = 11830, 1
Avots: ME I, 708, 709
irbe
irbenājs
irbenājs
[ir̃be̦nājs Arrasch, Lis., Bers., ir̃benājs C., Trik.], ir̃benãjs [Gotthardsberg], ir̃bene [Gr. -Essern], jirbene Selb., Buschh., [ir̃binãjs PS.], Schneeball (viburnum opulus) Mag. IV, 2, 38, RKr. II, 80; Zwickholz, darauf die Haselhühner sehr fallen St.: lauki ar kārklu, kazenāju un irbenāju pieaugušiem ežmaļiem JR. IV, 31. nuorauj lielu, ruobaiņu irbenes lapu A. XVIII, 31. nuode̦gumiem izlietuo irbeņu rūgtās uogas Etn. II, 147.
Avots: ME I, 709
Avots: ME I, 709
irbene
ir̃bene (unter ir̃be̦nājs ): auch Frauenb.; Salis, Siuxt; die Frucht (Beere) des ir̃benājs AP.
Avots: EH I, 431
Avots: EH I, 431
irbens
istabene
istabene
istabene, das Stubenmädchen N. - Bartau: viņas gāja muižā par istabenēm Janš. MWM. VIII, 83.
Avots: ME I, 711
Avots: ME I, 711
istubene
izbeigt
izbèigt, ‡
3) = nùobèigt 2: ragana mazuo sita, nedeve ēst... un visaiž muocīja, kâ čik tuo meitini drīžāk i. Pas. IV, 381. izbeidze (= izputināja 3?) cilvē̦ku nuo dzīves Warkl.; ‡
4) = izbèigtiês: tā ve̦cā muode vēl nevar i. Kand.
Avots: EH I, 434
3) = nùobèigt 2: ragana mazuo sita, nedeve ēst... un visaiž muocīja, kâ čik tuo meitini drīžāk i. Pas. IV, 381. izbeidze (= izputināja 3?) cilvē̦ku nuo dzīves Warkl.; ‡
4) = izbèigtiês: tā ve̦cā muode vēl nevar i. Kand.
Avots: EH I, 434
izbeigt
izbèigt,
1) vollständig zu Ende führen, beendigen:
lieta od. prāva izbeigta. tīkli izbeidz savu svētību LP III, 406;
2) verbrauchen:
sen jau izbeidzu pēdīguo tabaku Aps. Refl. -tiês, zu Ende gehen, aufhören, aus, zu Ende sein, aussterben: izbeidzas viss, kas ē̦dams A XX, 262. diegs izbeidzies, un dibe̦nu nevarējis atrast. bites mums izbeigušās. izbeigusies visa viņa cilts.
Avots: ME I, 715, 716
1) vollständig zu Ende führen, beendigen:
lieta od. prāva izbeigta. tīkli izbeidz savu svētību LP III, 406;
2) verbrauchen:
sen jau izbeidzu pēdīguo tabaku Aps. Refl. -tiês, zu Ende gehen, aufhören, aus, zu Ende sein, aussterben: izbeidzas viss, kas ē̦dams A XX, 262. diegs izbeidzies, un dibe̦nu nevarējis atrast. bites mums izbeigušās. izbeigusies visa viņa cilts.
Avots: ME I, 715, 716
izbeizerēt
‡ izbeizerêt, ausstochern (?): kuo tu beizerē ar kuoku pa tumsu? izbeizerēsi vēl kādu luogu vai uotram acis! PV.
Avots: EH I, 434
Avots: EH I, 434
izbekāties
‡ izbe̦kâtiês, zur Genüge Steinpilze lesen; ej nu i˙!, geh und lass mich in Ruhe! Lubn.
Avots: EH I, 434
Avots: EH I, 434
izbelzties
‡ izbèlztiês 2 Mahlup, zur Genüge von jem. Schlechtes erzählen AP.: tai nu iztielās un izbelžas tie... kupči par mums Austriņš Daugava 1928, S. 977.
Avots: EH I, 434
Avots: EH I, 434
izbendēt
izbeñdêt, tr., ausrotten, vernichten: verzehren: vilki dažam saimniekam izbendējuši visas aitas JU.
Avots: ME I, 716
Avots: ME I, 716
izberzēt
izber̂zêt, (freqn.) und izber̂zt, tr., ausreiben: acis LP. II, 40; asaras, miegu nuo acīm Vēr. II, 30, 35. jūs nevarat acu vēt izberzt MWM. VIII, 145. [Refl. -tiês, zur Genüge reiben.]
Avots: ME I, 716
Avots: ME I, 716
izberzt
izbest
izbest (li. išbèsti "ausstechen" ): cūkas izbeda kartupelēju Mahlup. izbe[dī]šu visu aku Pas. XI, 60, izbe̦d duobīti 151. izbede ... pagrabu Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 59).
Avots: EH I, 434
Avots: EH I, 434
izbest
izbest, tr., ausgraben Glück IV Mos. 21, 18. cūkas kaulu izde̦dušas (gew.: izrakušas) BW. 25818, 3. dziļu bedri izbedis Diez.
Kļūdu labojums:
25818, 3 = 25813, 2
Avots: ME I, 716
Kļūdu labojums:
25818, 3 = 25813, 2
Avots: ME I, 716
izbezdēt
izbezdēt
[izbezdêt, fistend hinausbekommen: sīvu rutku izbezdēju BW. 34928. Refl. -tiês, zur Genüge fisten.]
Avots: ME I, 716
Avots: ME I, 716
izbezdināt
izbezdinât Stenden, (einen Ofen) langsam erkalten lassen: krāsni nav laikā aiz šāvuši un tâ tuo galīgi izbezdinājuši.
Avots: EH I, 434
Avots: EH I, 434
izderbelēt
izderbelēt
‡ II izderbelêt PV. "flüchtig, hastig oder übereilt (etwas) verrichten oder aussprechen". Refl. -tiês "zur Genüge derbelêt(ies)" PV., "izākstīties" (mit er̂ ) AP.
Avots: EH I, 441
Avots: EH I, 441
izdibenis
izdibenis
izdibenis, einer, der ohne jegliche Auffordurung wie ein Ausgehungerter über das Essen herfällt: viņš kâ izdibinis krīt uz ēdienu Katzd. Dazu ein Verbum: nu esi gan labi izdibenējies, jetzt bist du wohl recht hungrig Bers.
Avots: ME I, 727
Avots: ME I, 727
izdrēbelēt
izgrebelēt
izķeberēt
izķeberēt
izķeberêt, tr., herausschleppen Spr. Refl. izķe̦buruôtiês, sich mühsam heraushelfen (aus einer unangenehmen Lage) M.
Avots: ME I, 759
Avots: ME I, 759
izķiberēties
izšļemberēt
izsteberēt
izsteberêt, intr., hinaus -, herauswanken: viņš piepildīja tam vēl glāzi, un Uošs izsteberēja ārā Saul.
Avots: ME I, 805
Avots: ME I, 805
izzibenēt
izzibenêt,
1): dažreiz arī izzibe̦nē̦tā vārpā aizme̦tas grauds Janš. Dzimtene III 2 , 377; ‡
2) (her)ausschlagen
Frauenb.: tu vari man tâ acis i.
Avots: EH I, 497
1): dažreiz arī izzibe̦nē̦tā vārpā aizme̦tas grauds Janš. Dzimtene III 2 , 377; ‡
2) (her)ausschlagen
Frauenb.: tu vari man tâ acis i.
Avots: EH I, 497
izzibenēt
[izzibenêt Nigr., nichtig, unfruchtbar sein lassen: tã sieviete tâ kâ izzibe̦nē̦ta,
a) ist unfruchtbar,
b) hat kleine Brüste.
vistas tagad kâ izzibe̦nē̦tas, tragen keine Eier. rieksti izzibe̦nē̦ti, sind leer (taub). Zu zibens, der Blitz (nach dem Volksglauben sei das Wetterleuchten schädlich).]
Avots: ME I, 831
a) ist unfruchtbar,
b) hat kleine Brüste.
vistas tagad kâ izzibe̦nē̦tas, tragen keine Eier. rieksti izzibe̦nē̦ti, sind leer (taub). Zu zibens, der Blitz (nach dem Volksglauben sei das Wetterleuchten schädlich).]
Avots: ME I, 831
jēbele
jembele
jirbe
jirbe: auch (mit ìr 2 ) Batlinow n. FBR. XI, 131, Oknist n. FBR. XV, 173, Wessen n. FBR. XIII, 82, Saikava, Sessw., jirba BW. 11851, 1 (aus Lasd.), 30505 var. (aus Selb.).
Avots: EH I, 565
Avots: EH I, 565
jirbe
jirbelēns
jirbenājs
jirbene
kabe
kabe,
1): "grimbulis I" zu ersetzen durch "grimbulis 1"; "zvejas rīki" Blieden;
2) (s. kaba
1): auch Iw., Kabillen; klēts pažuobelē aiz kabes gala aizbāztuo vāli Janš. Bandavā I, 118. nuo kūtsaugšas, kur, pie kabes saiklī pakabināts, karajās maizes kukulis Mežv. ļ. I, 12.
Avots: EH I, 572
1): "grimbulis I" zu ersetzen durch "grimbulis 1"; "zvejas rīki" Blieden;
2) (s. kaba
1): auch Iw., Kabillen; klēts pažuobelē aiz kabes gala aizbāztuo vāli Janš. Bandavā I, 118. nuo kūtsaugšas, kur, pie kabes saiklī pakabināts, karajās maizes kukulis Mežv. ļ. I, 12.
Avots: EH I, 572
kabe
kabele
kãbele [C., AP. "ein gewisser (eiserner Bestandteil eines Wagens an dessen unterer Seite."]
Avots: ME II, 185
Avots: ME II, 185
kabele
kabele
I kabele,
1) "?": kuo tādu kabeli kāzās lūdz? tā bija az vārtu āzkabināma;
[2) (auch kabila Wolgunt), eine alte, magere Stute:
iekabināšu savu kabeli un aizbraukšu uz mežu AP., Treiden, Memelshof. In der Bed. 2 wohl aus r. кобыла "Stute"].
Avots: ME II, 129
1) "?": kuo tādu kabeli kāzās lūdz? tā bija az vārtu āzkabināma;
[2) (auch kabila Wolgunt), eine alte, magere Stute:
iekabināšu savu kabeli un aizbraukšu uz mežu AP., Treiden, Memelshof. In der Bed. 2 wohl aus r. кобыла "Stute"].
Avots: ME II, 129
kabele
kabele
‡ III kabele,
1) "eine Art Hebel, mit Hilfe dessen man den Blasebalg in der Schmiede blast und die Getreidesäcke in der Mühle hebt"
N.-Peb.: parausti nu kabeli!
2) ein Fischereigerät
NB.
Avots: EH I, 572
1) "eine Art Hebel, mit Hilfe dessen man den Blasebalg in der Schmiede blast und die Getreidesäcke in der Mühle hebt"
N.-Peb.: parausti nu kabeli!
2) ein Fischereigerät
NB.
Avots: EH I, 572
kabelēties
kabelêtiês,
1): auch Saikava; ‡
2) "aizķerties" NB.; ‡
3) zanken, streiten Schibbenhof (hier etn in neuerer Zeit aufgekommener Ausdruck).
Avots: EH I, 572
1): auch Saikava; ‡
2) "aizķerties" NB.; ‡
3) zanken, streiten Schibbenhof (hier etn in neuerer Zeit aufgekommener Ausdruck).
Avots: EH I, 572
kabelēties
kabelêties, sich abgeben: dē̦ls bija sācis kabelēties ar zirgu mainīšanu Apsk. [Wohl zu kabināt.]
Avots: ME II, 129
Avots: ME II, 129
kabelēties
kābelēties
kābelêtiês, ‡
2) erfolglos oder zwecklos
(N.- Peb.) resp. saumselig oder schwerfallig ("tūļīgi" Sessw.) etwas tun: kuo tik ilgi kābelējies ap zirgu? jūdz ātrāk! Sessw. kuo nu tur kābelējies, ka nezini, kas jādara? Druw., N.- Peb.; ‡
3) einander auf den Rücken sfeigen"
(??) Basi.
Avots: EH I, 598
2) erfolglos oder zwecklos
(N.- Peb.) resp. saumselig oder schwerfallig ("tūļīgi" Sessw.) etwas tun: kuo tik ilgi kābelējies ap zirgu? jūdz ātrāk! Sessw. kuo nu tur kābelējies, ka nezini, kas jādara? Druw., N.- Peb.; ‡
3) einander auf den Rücken sfeigen"
(??) Basi.
Avots: EH I, 598
kabelis
kabelis: izdevies saķert durvju kabeli (kann hier und im folgenden Zitat auch zu einem nom. kabele gehören!) ruokā Janš. Bandava I, 16. iespiezdams ruokā turē̦tuo kabeli ("?") atpakaļ knaģī Mežv. ļ. II, 42.
Avots: EH I, 572
Avots: EH I, 572
kabelis
kabelis, etwas, womit man die Pforte zumacht (vārtu aizkabināmais) RKr. XVI, 181. [Vgl. li. kabẽklis "крюк для зацѣпки" und kabẽlis "лопатка с загнутым краем".]
Avots: ME II, 129
Avots: ME II, 129
kabene
kabene
kabene
kabes
kācībe
kamberis
kāpostdobe
kārbe
kārbe
kārbele
kārbeles
kārdibens
ķebe
ķebeklis
ķebeklis: eine dreizinkige Hacke zum Kartoffelaufnehmen (mit -ek- ) Rutzau; ķe̦be̦kls dass. Dunika.
Avots: EH I, 692
Avots: EH I, 692
ķebeklis
ķebeklis "rīks, ar kuo ruok rāceņus" Rutzau n. Etn. II, 17 ; ["eine kleine Schaufel zum Kartoffelaufnehmen" Wid.] Entlehnt aus li. kebẽklis "Haken".
Avots: ME II, 358
Avots: ME II, 358
ķēbelis
ķēbelis
ķebenes
ķeberēt
ķeberêt,
1): die ME. ll, 358 gegebene Übersetzung zu ersetzen durch "auf dem Rücken liegend die Arme und Beine bewegen, zappeln; tastend an etwas rühren (von kleinen Kindern)";
bē̦rns ķeberē ar ruociņām gar kādu priekšme̦tu Wessen; ‡
2) ungeschickt arbeiten
Auleja, Golg.; ‡
3) sich ungewandt, kraftlos bewegen, gehen
Sonnaxt; ‡ Refl. -tiês, ungeschickt zappein (von kleinen Kindern gesagt) Auleja: iztin bē̦rnu ārā, lai jis ķeberējas! Zur Bed. vgl. auch izķeberêt. Wohl ein Lituanismus; vgl. li. kẽberotis "zappeln".
Avots: EH I, 692
1): die ME. ll, 358 gegebene Übersetzung zu ersetzen durch "auf dem Rücken liegend die Arme und Beine bewegen, zappeln; tastend an etwas rühren (von kleinen Kindern)";
bē̦rns ķeberē ar ruociņām gar kādu priekšme̦tu Wessen; ‡
2) ungeschickt arbeiten
Auleja, Golg.; ‡
3) sich ungewandt, kraftlos bewegen, gehen
Sonnaxt; ‡ Refl. -tiês, ungeschickt zappein (von kleinen Kindern gesagt) Auleja: iztin bē̦rnu ārā, lai jis ķeberējas! Zur Bed. vgl. auch izķeberêt. Wohl ein Lituanismus; vgl. li. kẽberotis "zappeln".
Avots: EH I, 692
ķeberēt
[ķeberêt "einem kleinen Kinde die Hände und Beine bewegen ; damit etwas anrühren" Wessen.] Refl. -tiês Spr., zappeln.
Avots: ME II, 358
Avots: ME II, 358
ķeberis
ķebeze
ķemberēt
ķembers
ķem̃bers, gew. Demin. ķemberiņš, Cambric, ein Leinengewebe: kādu mici māsai liks: vai būs zīda, vai ķembera BW. 24656.
Avots: ME II, 363
Avots: ME II, 363
ķerbele
ķerbele, ein geflochtener Korb Nerft, N. - Schwanb.: ķerbele - nuo nedrāztām klūdziņām pīts cilindra veida kurvītis ar stīpiņu ; vis˙vairāk lietuots kartupeļu ņemšanai A. IX, 1, 289. es biju sācis pīt nuo priežu saknēm skaistu ķerbelīti Janš. [Beruht wohl auf d. körbe "Korb".]
Avots: ME II, 368
Avots: ME II, 368
ķezberis
ķibeklis
ķibeklis, ein Hindernis, eine Schwierigkeit Kand., Tals. [Aus li. kibẽklis "крюк".]
Avots: ME II, 378
Avots: ME II, 378
ķibekls
ķibele
ķibele
ķibele, [Gezänk, Händel U.]; Malheur, Pech, Unannehmlichkeit, Schwierigkeit, Patsche [Wolm.], Kand., Sessw.: bet nu bijusi savāda ķibele LP. V, 108. viņš nāca ķibelēs St. [Auf li. kiba "придирка, прицѣпка" beruhend? Vgl. Sommer Balt. 205, aber auch ķibelêtiês.]
Avots: ME II, 378
Avots: ME II, 378
ķibelēt
ķibelēt
ķibelêt, -ẽju, Händel machen; Hindernisse in den Weg stellen, Unannehmlichkeiten bereiten, belästigen: mātes dēļ mani neķibēlē vairāk LP. IV, 81. pabēris ērzelim auzas, lai neķibe̦lē̦tu viņu IV, 203. visādi mēdza panāksniekus ķibelēt BW. III, 1, 37. Refl. -tiês, sich zanken, in Unfrieden leben. Subst. ķibelêšana, das ķibelēšanas iekšā BW. III, 1, 40; ķibe̦lê̦tãjs, einer, der Schwierigkeiten macht: precinieks mācēja ķibe̦lētājiem labi pretī strīdēties BW. III, 1, 57. [ķibelêt wohl von ķibele abgeleitet, während ķibelêties wohl aus mnd. kibbelen "in Wortwechsel sein" entlehnt ist, vgl. Thomsen Beröringer 261.]
Avots: ME II, 378
Avots: ME II, 378
ķibelīgs
ķibelîgs, verzwickt, knifflich: tiešām nuožē̦luojamāks e̦smu tagad, kur e̦smu ar tādu ķibelīgu apsuolījumu saistīts.
Avots: ME II, 378
Avots: ME II, 378
ķibelnieks
ķibelniẽks, ‡
2) jem., der sich oder andern
ķibeles bereitet (dazu fem. kibelnîca) Oknist; ‡
3) "ein Gerät, das bei der Arbeit bricht und dadurch eine
kibele bereitet" Oknist.
Avots: EH I, 701
2) jem., der sich oder andern
ķibeles bereitet (dazu fem. kibelnîca) Oknist; ‡
3) "ein Gerät, das bei der Arbeit bricht und dadurch eine
kibele bereitet" Oknist.
Avots: EH I, 701
ķibelnieks
ķiberēties
ķiberis
klabeklis
klabekls
klabens
klamberis
klambers
klebecēt
klebecis
klebencis
kļebere
‡ kļebere (mit ļ < l vor palatalem Vokal?) Auleja, ein vor Alter wackelndes (auseinanderzugehen drohendes) Gerät.
Avots: EH I, 625
Avots: EH I, 625
kleberēt
kleberêt,
1): klappern
Aps. J.: izdilis nazis, kliņķis, ve̦ci rati lietājuot (braucuot) kleberā(jas) PV.;
2): ja, ejuot pa glumu le̦du, kājas slīd, tad saka, ka kleberē ("?") NB. Refl. -tiês: auch Lems.
Avots: EH I, 613
1): klappern
Aps. J.: izdilis nazis, kliņķis, ve̦ci rati lietājuot (braucuot) kleberā(jas) PV.;
2): ja, ejuot pa glumu le̦du, kājas slīd, tad saka, ka kleberē ("?") NB. Refl. -tiês: auch Lems.
Avots: EH I, 613
kleberēt
kleberêt. - ẽju,
1) mit Gepolter auf schlechtem Wege od. mit einem schlechten Pferde fahren
Hasenp., Irmelau, Tirs., Druw.;
2) taumeln
Etn. II, 50;
3) tr., hin und her bewegend etwas auseinanderbringen:
bij kleberēšana, līdz atkleberēja durvis, atslē̦gu Hasenp. Refl. - tiês, mit Geklapper wackeln: izdilis nazis (kleberis) kleberējas Lasd.
Avots: ME II, 220
1) mit Gepolter auf schlechtem Wege od. mit einem schlechten Pferde fahren
Hasenp., Irmelau, Tirs., Druw.;
2) taumeln
Etn. II, 50;
3) tr., hin und her bewegend etwas auseinanderbringen:
bij kleberēšana, līdz atkleberēja durvis, atslē̦gu Hasenp. Refl. - tiês, mit Geklapper wackeln: izdilis nazis (kleberis) kleberējas Lasd.
Avots: ME II, 220
kleberis
kleberis
kleberis [li. klèberis "išklìbe̦s, išklìgžde̦s peĩlis", kleberỹs (poln.) "klepadło"],
1) ein abgenutzter (klappernder) Wagen od. ein solches Taschenmesser, ein Klapperkasten:
par kleberi sauc tādu saliecamu nazi, kas izdilis un purinuot klaudz; arī iādus vāģus, kas izdiluši un braucuot klaudz Tirs., Druw.;
2) ein schlechtes Pferd:
zirgi tam tīrie klebeŗi Irmelau. klebeŗu klebeŗiem iet, taumeln, wackeln Etn. II, 50;
[3) ein Schwätzer
Wid. - Zu klebêt und klabêt (s. dies)].
Avots: ME II, 220
1) ein abgenutzter (klappernder) Wagen od. ein solches Taschenmesser, ein Klapperkasten:
par kleberi sauc tādu saliecamu nazi, kas izdilis un purinuot klaudz; arī iādus vāģus, kas izdiluši un braucuot klaudz Tirs., Druw.;
2) ein schlechtes Pferd:
zirgi tam tīrie klebeŗi Irmelau. klebeŗu klebeŗiem iet, taumeln, wackeln Etn. II, 50;
[3) ein Schwätzer
Wid. - Zu klebêt und klabêt (s. dies)].
Avots: ME II, 220
klebezis
klemberēt
klemberêt. - ẽju, intr., schlendern, sich schleppen Spr.: muļķis klemberēja ar sprāguonu LP. VI, 951, [AP.; klèmberêt C., Trik., = blandīties; klem̃berêt Jürg., N. - Peb., Bauske, taumeln.]
Avots: ME II, 221
Avots: ME II, 221
klemberis
klemberis
klem̃beris [Ruj.], der Bummler: kalpa klemberīši BW. 988. vai varu vienaldzīgi nuoskatīties, ka tas klemberis aizve̦d Aiju Jauns. [Vgl. klambât I, klimeris, klimstêt 5 und zur Form auch klenderis.]
Avots: ME II, 221
Avots: ME II, 221
klembests
klembests
klibe
klibeķis
klibes
klimbens
klimbests
‡ klimbe̦sts, ein ungewandter Mensch von hohem Wuchs Prl., Warkl.; ein grosses, aber schwaches Pferd Warkl.
Avots: EH I, 617
Avots: EH I, 617
klubežāt
klubežot
klubežot
kņabe
knābeķis
knābeķis [li. knobikis "клюв"], jem., der pickt, hackt: vilks nuoķēris knābeķi, den hackenden Raben LP. VI, 261.
Avots: ME II, 244
Avots: ME II, 244
knābeklis
knābeklis, die Pickwaffe, der Schnabel: de̦guns putniem ir knābeklis un knuozeklis, die Vögel gebrauchen ihren Schnabel zum Picken und Mausern. vistām knābeklis, pīlēm tikai knuozeklis, die Henne haben eine spitzen, die Enten einen flachen Schnabel Hug. Mag. II, 1, 70.
Avots: ME II, 244
Avots: ME II, 244
knābelēt
knabene
knaibeklis
knaîbeklis, etwas Kneifendes, eine Kneifzange: sirdi kâ knaibekļuos sagrāba Purap. 273. tuo knaibeklis stipri tas nuolādēja, kas galvu tam neganti spaidīja Lapsa - Kūm. 41.
Avots: ME II, 241
Avots: ME II, 241
Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (12)
atskabane
barnarags
be̦rnarags, [bē̦r̂naragi 2 Bauske], (n. U. auch bērnarags und bē̦rnu raks im Anschluss an bērns, das Kind), der Verdingungstag, gew. mīkūņas, de̦ramdienas genannt. [ Aus li. bernu, (od.) berno rãkas.]
Avots: ME I, 280
Avots: ME I, 280
bēbināt
bērulīte
be̦rulīte, Epith. des Schafes (wohl zu bẽrt) etwa - Spenderin [?]: avitiņa, be̦rulīte, līdzi pūru pieluocīt BW. 7573.
Avots: ME I, 280
Avots: ME I, 280
ķebare
‡ ķebere, ein ungeschickter, langsamer Mensch (auch ein solches Tier) Auleja: taids ķ. kuo padarīs!
Avots: EH I, 692
Avots: EH I, 692
knabane
I knabene, ‡
3) "?": ak tu, mana knabenīte, kâ tā kuoši nuorakstīta: viņas pašas ruokas darbi ... Tdz. 38723.
Avots: EH I, 626
3) "?": ak tu, mana knabenīte, kâ tā kuoši nuorakstīta: viņas pašas ruokas darbi ... Tdz. 38723.
Avots: EH I, 626
knabane
nib2
II nibe (unter nib): liels n. tâ darīšu Oknist n. FBR. XV, 180. vai tev patīk šī meita? - n. kuo ("ne˙kas") Wessen.
Avots: EH II, 24
Avots: EH II, 24
olbērzis
padrebuļoties
[padrebeļuôtiês, ein wenig tollen od. rasen: bē̦rni mīl padrebeļuoties Grawendahl.]
Avots: ME III, 18
Avots: ME III, 18
pārzode
[II pãrzùobe, pãrzuobi U., eine Scharte über der Schneide, die bei langem Schleifen eines Messers od. einer Sense entsteht: izkapti tecinuot, vajag ar pirkstu palūkuot, vai nav liela pārzuobe; pārzuobi nuogludina ar kuoka galuodiņu Jürg.]
Avots: ME III, 189
Avots: ME III, 189
šerva
šèrbe 2 Saikava "Nachbleibsel von Tabak am Pfeifenboden": es tev iesmērēšu šerbi aiz lūpas! Saikava.
Avots: ME IV, 16
Avots: ME IV, 16
Šķirkļa skaidrojumā (38855)
a
‡ II a, aber: maz, a labs bija Sonnaxt. a ka tu tâ darīsi, tad labi nebūs Oknist. a kuo tad jūs tur varat darīt! Siuxt. a kāpēc tad tu pats negāji līdz? ebenda. Aus slav. a.
Avots: EH I, 1
Avots: EH I, 1
a
‡ III a, in a˙dzi "hörst du?" aus ar dzirdi; s. ar 2. Identisch damit ist wohl à bei U.
Avots: EH I, 1
Avots: EH I, 1
ā
ã, [à Wolm.] (li. á), Ausruf der Überraschung, der Angst, der Erfüllten Erwartung, der Verdienten Zurückweisung: ā, te viņš ir! ā, tad tāds tu esi! ā, dieviņ! BW. 4957.
Avots: ME I, 234
Avots: ME I, 234
aa
a˙a, a˙ã
1) (li. aà) Ausruf nach einer genügenden Belehrung:
vai pats mājās? - nē, viņš uz lauka. - aa, tad es viņu dabūšu.
2) Ausdruck des Selbstbewusstseins:
viņš jau tevi pārspēj. - aa! Er übertrifft ja dich. - Keine Spur davon!
Avots: ME I, 5
1) (li. aà) Ausruf nach einer genügenden Belehrung:
vai pats mājās? - nē, viņš uz lauka. - aa, tad es viņu dabūšu.
2) Ausdruck des Selbstbewusstseins:
viņš jau tevi pārspēj. - aa! Er übertrifft ja dich. - Keine Spur davon!
Avots: ME I, 5
ab
ab, oder Kleinschmidt 8, RKr. XIV, 41; aba, infl.: Lementars aba ābece; [auch abu: sīkus luopus abu jebkuŗu luopu Glück, II Mos. 22,10. Gleich li., z. B. bei Širvyd, aba aus slav. abo "oder"].
Avots: ME I, 5
Avots: ME I, 5
aba
aba,
1) eben:
aba tālab, tālab aba, tāpēc aba, eben deswegen; ap kalnu it kā dūmi kūpuļuoja, - aba tālab kalns dabūjis vārdu (zilais kalns) LP. VII, 1324. tas jau aba tas, kas samaitā mūsu krietnākuos nuoduomus. nu ab' tikai apjēdzuos, ka māmiņas man nevaid BW. 23832. [Wenn dies aba alt wäre, so könnte man das a- mit dem a- von ai. àha "gewiss, ja" vergleichen; nun ist aber z. B. tāpēc aba gleichbedeutend mit tā ba pēc z. B. bei Manzel, und aus tā-ba könnte, indem es als tā-aba aufgefasst wurde, dies aba entnommen sein].
2) bet aba [wohl aus slav. abo "etwa"]
nu kāda laba diena zem kunga pātagas dzīvuot? Purap.
3) jūs gan iesiet, es aba ne Wid. [Im letzten Satze geht aba über abar wohl auf d. aber zurück.]
Kļūdu labojums:
kūpuļuoja = kūpuļuo
Avots: ME I, 5
1) eben:
aba tālab, tālab aba, tāpēc aba, eben deswegen; ap kalnu it kā dūmi kūpuļuoja, - aba tālab kalns dabūjis vārdu (zilais kalns) LP. VII, 1324. tas jau aba tas, kas samaitā mūsu krietnākuos nuoduomus. nu ab' tikai apjēdzuos, ka māmiņas man nevaid BW. 23832. [Wenn dies aba alt wäre, so könnte man das a- mit dem a- von ai. àha "gewiss, ja" vergleichen; nun ist aber z. B. tāpēc aba gleichbedeutend mit tā ba pēc z. B. bei Manzel, und aus tā-ba könnte, indem es als tā-aba aufgefasst wurde, dies aba entnommen sein].
2) bet aba [wohl aus slav. abo "etwa"]
nu kāda laba diena zem kunga pātagas dzīvuot? Purap.
3) jūs gan iesiet, es aba ne Wid. [Im letzten Satze geht aba über abar wohl auf d. aber zurück.]
Kļūdu labojums:
kūpuļuoja = kūpuļuo
Avots: ME I, 5
abāda
abāda, N.-Schwnbg.; abada (?). in Grosdohn nach Etn. IV, 17, eine aus eben geschlachtetem Schweinefleisch und Kohl bestehende Speise [s. apbē̦das].
Avots: ME I, 5
Avots: ME I, 5
abadi
‡ abadi, die Radfelgen Saikava; abadu skre̦tuļi, Räder, deren Felgen aus éinem Stück gemacht sind Oppek. n. U. (geschrieben: obadu, mit hochle. o aus a ). Aus r. óбод "Felge".
Avots: EH I, 1
Avots: EH I, 1
abadiv
abadui
aba-dui für abi divi, beide. Kruhten, N.-Bartau; aba-divi Ronneb. PS. [Mit diesem aba- vgl. weissruss. обó-два "beide".]
Avots: ME I, 5
Avots: ME I, 5
abai
abaju > abai [auch in Grawendahl], SF. als Sammelzahlwort: [abaju vāģu "beide Wagen" N.-Schwnbg.]; abai slieču pārlūza, die Sohlen beider Schlitten gingen entzwei, abai skrituļu, die Räder beider Wagen BB. XIV, 144. - [Altes Neutrum, gleich apr. abbaien und aksl. oboje dass].
Avots: ME I, 5
Avots: ME I, 5
abaji
abaju
abaju > abai [auch in Grawendahl], SF. als Sammelzahlwort: [abaju vāģu "beide Wagen" N.-Schwnbg.]; abai slieču pārlūza, die Sohlen beider Schlitten gingen entzwei, abai skrituļu, die Räder beider Wagen BB. XIV, 144. - [Altes Neutrum, gleich apr. abbaien und aksl. oboje dass].
Avots: ME I, 5
Avots: ME I, 5
abaris
abave
ābēle
ābēlnīca
ābēls
abi
abi, beide, erstarrter Nom., Akk. Dual. fem. und neutr. (li. abì, slav. обѣ); jetzt als Nom. Pl. masc. empfunden, und dazu d. Nom. fem. abas hinzugebildet; Gen. abu, abju, abńju, abeju Bers., Gen. und Lok. Dual. abeis oder abeiš (wohl aus abejus, agl. aksl. овою und ai. ubháyōḥ), Dat. abiem, abjiem, abējiem m., abām, abjām, abējām f., Akk. (abi), abus, abjus, abējus m., (abi), abas, abjas, abējas f., abuôs, abjuôs, abējuôs m., abâs, abjâs, abējâs f. zied ābele pret ābeli, abi oder jetzt häufiger - abas vienā kalniņā BW. 251; abu, abju, abēju, abeiš, auch abi ruoku pirksti nuosaluši; pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4; abeiš pušu ceļam gŗāvis, zu beiden Seiten des Weges ist ein Graben, Nauditen, Suixt, Lesten; grūduši pa abiem (beide zusammen) kaķi upē LP. VI, 153. Sprw.: abi labi, bāz maisā. skaties abām acīm, klausies abām ausīm (auch ar abi aci, ar abi ausi). ab' auši dzirdēt, pušmutes runāt. Naud. abi verbindet sich häufig pleonastisch mit divi (wie li. abìdvi, abùdu): ķēniņa meita sle̦pe̦ni turējusi kaimiņa ķēniņu par brūtganu, kuo neviens nezinājis, kā tik viņi abi divi paši Etn. IV, 69.
Avots: ME I, 5, 6
Avots: ME I, 5, 6
ābice
ābīderis
‡ II ābĩderis - werde in Selsau (von Zigeunern) ein mageres Pferd, in Druw. ein grosses (besonders, wenn es zugleich etwas mager ist Pferd genannt. Vielleicht zum Vorigen.
Avots: EH I, 191
Avots: EH I, 191
abigals
abigals [in Nigranden], jemand, der es mit beiden Teilen hält [vgl. li. abigaliaĩ "von beiden Enden"]; abgalîgs, dass. als Adjektiv.
Avots: ME I, 5
Avots: ME I, 5
abjāši
abji
āboļa
ābolainis
‡ âbuolainis,
1) wer geäpfelt ist (Beiname des Pferdes im VL.):
ābuolaini kumeliņu BW. 29667, 2;
2) Plur. âbuolaiņi, ein Strickmuster für Handschuhe
Fest.
Avots: EH I, 192
1) wer geäpfelt ist (Beiname des Pferdes im VL.):
ābuolaini kumeliņu BW. 29667, 2;
2) Plur. âbuolaiņi, ein Strickmuster für Handschuhe
Fest.
Avots: EH I, 192
ābolains
âbuõlaîns, [âbulains PS.],
1) viel Klee enthaltend, kleereich:
ābuolaina tā pļaviņa;
2) geäpfelt, mit apfelrunden Flecken, namentlich von Pferden:
ābuolains zirgs; ābuolains kumeliņš (im Volkslied sehr beliebt); ābuolains gaiss, mit runden, nicht zusammenhängenden Wolken bedeckter Himmel Etn. II, 74; ābuolainus od. ābulainus cimdus adu BW. 7249.
Avots: ME I, 234
1) viel Klee enthaltend, kleereich:
ābuolaina tā pļaviņa;
2) geäpfelt, mit apfelrunden Flecken, namentlich von Pferden:
ābuolains zirgs; ābuolains kumeliņš (im Volkslied sehr beliebt); ābuolains gaiss, mit runden, nicht zusammenhängenden Wolken bedeckter Himmel Etn. II, 74; ābuolainus od. ābulainus cimdus adu BW. 7249.
Avots: ME I, 234
ābole
āboliņš
âbuõliņš, âbuõltiņš, âbuõlītis, âbultiņš, auch abuoliņš ("Klee") U., [Salis], abuliņš ("Klee") Wolm.,
1) Äpfelchen:
maza, maza ābelīte, pieci ze̦lta ābuoltiņi (Var.: ābuoliņi, ābuolīši) BW. 102990;
2) Klee (Trifolium L.)
[nach Manzel Let. auch ābuoļa zāle genannt]; ceļa ā., Meliloten-, Steinklee; cūku ā., Brunelle (Prunella L.) dze̦ltānais ā., goldfarbener Klee (Tr. agrarium); Jāņa oder Pēteŗa ā., kastanienbrauner Klee (Tr. spadiceum); matu ā. (nach d. Konv.), aitu ā., Māŗas ā., Acker-Klee (Tr. arvense L.); pē̦rkuoņa od. vâšu ā., Anthyllis vulnerarie L.; sarkanais ā., Wiese-Klee (Tr. pratense); [baltais ā., weisser Klee; vẽŗa ā. Wolm., Berg-Klee]; sē̦tais ā., Saat-Klee (Tr. sativum); vērša ā., (Scabiosa arvensis L.); zaķu ā., Sauerklee (Oxalis acetosella L.); zirgu ā., mitlerer Klee (Tr. medium L.) RKr. II, 74, 75, 79; III, 69, 72; kāparu ā., Scorpiurus muricata, subvillosa Konv. 2 1531. ābuoliņš ist nach RKr. XVII, 33 auch der Name von gewissen prievīšu raksti.
Kļūdu labojums:
nach d. Konv. = Konv. 1 5
kāparu ā. = kāpuru ā.
Avots: ME I, 234, 235
1) Äpfelchen:
maza, maza ābelīte, pieci ze̦lta ābuoltiņi (Var.: ābuoliņi, ābuolīši) BW. 102990;
2) Klee (Trifolium L.)
[nach Manzel Let. auch ābuoļa zāle genannt]; ceļa ā., Meliloten-, Steinklee; cūku ā., Brunelle (Prunella L.) dze̦ltānais ā., goldfarbener Klee (Tr. agrarium); Jāņa oder Pēteŗa ā., kastanienbrauner Klee (Tr. spadiceum); matu ā. (nach d. Konv.), aitu ā., Māŗas ā., Acker-Klee (Tr. arvense L.); pē̦rkuoņa od. vâšu ā., Anthyllis vulnerarie L.; sarkanais ā., Wiese-Klee (Tr. pratense); [baltais ā., weisser Klee; vẽŗa ā. Wolm., Berg-Klee]; sē̦tais ā., Saat-Klee (Tr. sativum); vērša ā., (Scabiosa arvensis L.); zaķu ā., Sauerklee (Oxalis acetosella L.); zirgu ā., mitlerer Klee (Tr. medium L.) RKr. II, 74, 75, 79; III, 69, 72; kāparu ā., Scorpiurus muricata, subvillosa Konv. 2 1531. ābuoliņš ist nach RKr. XVII, 33 auch der Name von gewissen prievīšu raksti.
Kļūdu labojums:
nach d. Konv. = Konv. 1 5
kāparu ā. = kāpuru ā.
Avots: ME I, 234, 235
ābolnīca
ābols
âbuõls (li. óbuolas), âbuolis (li. obuolỹs), Demin. âbuõliņš, âbuõlītis, âbuõltiņš BW. 14310,
1) der Apfel;
ābuoli oft das Obst; ābuola dārzs, Obstgarten; meža ā., mežābuols, Waldapfel; zemes ā., knollige Sonnenblume (Helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; putras ā. Smilt., putru ā., putrābuols, Kürbis RKr. II, 70; uozuola ā., Gallapfel U., Eichel St.; trakuma ā. Birsm., auch vilka od. ve̦lnābuols RKr. II, 70, Stechapfel (Datura stramonium); acu ā., Augapfel: es viņu sargāšu, kā savu acu ābuolu;
2) der Klee
BW. 13413, 14559, in dieser Bed. auch abuols; im Volksl. kommt häufig baltābuola kalniņš vor, der Hügel mit weissem Klee, z. B. BW 445. Sprw.: ābuols nekrīt tālu nuo ābeles. nuo meža ābeles gardus ābuoļus nesagaidīsi. arī sarkanam ābuolam tārps vidū. ve̦se̦ls kā ābuols;
3) ābuoli, Kartoffeln
Mar. RKr. XV, 104. [Zu âbele, pr. wobilis "Klee". âbuols "Klee" für dābuols (li. dóbilas) unter dem Einfluss von âbuols "Apfel"; abuols "Klee" mit -a vielleicht nach amuols, s. Pott KSB. VI, 118 und Bezzenberger GGA. 1896, S. 955.]
Avots: ME I, 235
1) der Apfel;
ābuoli oft das Obst; ābuola dārzs, Obstgarten; meža ā., mežābuols, Waldapfel; zemes ā., knollige Sonnenblume (Helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; putras ā. Smilt., putru ā., putrābuols, Kürbis RKr. II, 70; uozuola ā., Gallapfel U., Eichel St.; trakuma ā. Birsm., auch vilka od. ve̦lnābuols RKr. II, 70, Stechapfel (Datura stramonium); acu ā., Augapfel: es viņu sargāšu, kā savu acu ābuolu;
2) der Klee
BW. 13413, 14559, in dieser Bed. auch abuols; im Volksl. kommt häufig baltābuola kalniņš vor, der Hügel mit weissem Klee, z. B. BW 445. Sprw.: ābuols nekrīt tālu nuo ābeles. nuo meža ābeles gardus ābuoļus nesagaidīsi. arī sarkanam ābuolam tārps vidū. ve̦se̦ls kā ābuols;
3) ābuoli, Kartoffeln
Mar. RKr. XV, 104. [Zu âbele, pr. wobilis "Klee". âbuols "Klee" für dābuols (li. dóbilas) unter dem Einfluss von âbuols "Apfel"; abuols "Klee" mit -a vielleicht nach amuols, s. Pott KSB. VI, 118 und Bezzenberger GGA. 1896, S. 955.]
Avots: ME I, 235
āboltains
âbuõltaîns, gleichbed. mit âbuolaîns: ābuoltains kumeliņš BW. 14321, 1.
Kļūdu labojums:
114321, 1 = 14821, 1
Avots: ME I, 235
Kļūdu labojums:
114321, 1 = 14821, 1
Avots: ME I, 235
ābolziedi
abpus
abpus, abpusês, abjpus LP. VII, 1306, auch abi puši Manc., abi pus BW. 19347, abpuš (cf. li. abìpus und abypusiaĩ), zu beiden Seiten: divas māsiņas abpuš kalna - Rätsel - das Auge). viņi griēja uzcelt guoda vārtus nuo abpusēs ceļam iemietiem bē̦rziem Kaudz. M.; auch pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4.
Avots: ME I, 6
Avots: ME I, 6
abpušām
abpusējs
abpusējs, beiderseitig: mūsu pusē abpusējas sūdzības par padarītā un padarāmā darba daudzumu un labumu traucē saimnieku un gājēju labuo satiksmi Etn. III, 90.
Avots: ME I, 6
Avots: ME I, 6
abpusgriezīgs
abra
abra, bei Mancelius auch abris, Backtrog; Demin, abriņa, kleiner Backtrog; abriņa, Wiesental Kand., eine Tiefe im Flusse oder Teiche Mit. (cf. li. ãbrinas, ein hölzernes Buttergefäss und [ãbrė "Bottich, Kübel" und - nach Petersson Zur Kennt. 33 f. - auch ir. uibne < * obnio- "kleines Trinkgefäss"]); abru-kãja, das Gestell, auf dem der Brodtrog ruht.
Avots: ME I, 6
Avots: ME I, 6
abrakasis
abr(a)kasis,
1) (auch in der Bed. "ein aus zusammengeschabtem Teig gebackener Brotlaib"):
abrakasis auch Siuxt, abrakasītis Linden, abrkasis auch Orellen, Seyershof, abrkaš Salis;
2) das letzte Kind
- auch Orellen.
Avots: EH I, 1
1) (auch in der Bed. "ein aus zusammengeschabtem Teig gebackener Brotlaib"):
abrakasis auch Siuxt, abrakasītis Linden, abrkasis auch Orellen, Seyershof, abrkaš Salis;
2) das letzte Kind
- auch Orellen.
Avots: EH I, 1
abrākasis
abrkasis
abr(a)kasis,
1) (auch in der Bed. "ein aus zusammengeschabtem Teig gebackener Brotlaib"):
abrakasis auch Siuxt, abrakasītis Linden, abrkasis auch Orellen, Seyershof, abrkaš Salis;
2) das letzte Kind
- auch Orellen.
Avots: EH I, 1
1) (auch in der Bed. "ein aus zusammengeschabtem Teig gebackener Brotlaib"):
abrakasis auch Siuxt, abrakasītis Linden, abrkasis auch Orellen, Seyershof, abrkaš Salis;
2) das letzte Kind
- auch Orellen.
Avots: EH I, 1
abruķis
abrurags
abstarpējs
abu
ābulains
ābuļdārzs
ābule
abulis
abulis, der Teil der Hosen in der Gebelung der Beine: kaunies staigāt ar pušainu abuli Mar. RKr. XV, 104 [auch in Schwnbg., Oberkurland und im Infläntischen. Wohl aus * ap-bulis, s. atbulu].
Avots: ME I, 6
Avots: ME I, 6
ābulnīca
ābūls
‡ âbūls 2 Siuxt, gen. s. ābūla BW. 5791, 5 var., gen. s. ābūļa BW. 5791, 5, âbūliņš 2 Siuxt, der Klee; baltais od. cūku od. mauras od. pārskrejamais ābūliņš, eine auf Wiesen wachsende Kleeart mit hohem Stengel und graugelber Blüte Siuxt.
Avots: EH I, 192
Avots: EH I, 192
ābuļziedi
acaine
‡ acaine, ein übermütiges, ausgelassenes Mädchen: liela acaine! Saikava. tādai acainei nij kauna, nij guoda ebenda.
Avots: EH I, 2
Avots: EH I, 2
acaines
acaînes,
1) eine Art von Spangen
(sakts) Wirg;
2) die Brille:
viņš sakārtuo savas acaines;
3) Strümpfe mit eingestrickten, von der Grundfarbe abweichenden Pünktchen
Kursiten.
Avots: ME I, 6
1) eine Art von Spangen
(sakts) Wirg;
2) die Brille:
viņš sakārtuo savas acaines;
3) Strümpfe mit eingestrickten, von der Grundfarbe abweichenden Pünktchen
Kursiten.
Avots: ME I, 6
acainis
acains
acaînis, ‡
3) ein Übermütiger, Ausgelassener
Saikava; ‡
4) "īpatnējs sešnīšu aude̦kls" Dunika; ‡
5) acainītis, ein Stickmuster für Handschuhe:
acainīšam iemete pamatā pa actiņai nuo dzīpuriem. divas vai trīs kārtas nuoadīja gruntes un tad mete actiņas biežāk, rešāk, kâ gadījās AP.
Avots: EH I, 2
3) ein Übermütiger, Ausgelassener
Saikava; ‡
4) "īpatnējs sešnīšu aude̦kls" Dunika; ‡
5) acainītis, ein Stickmuster für Handschuhe:
acainīšam iemete pamatā pa actiņai nuo dzīpuriem. divas vai trīs kārtas nuoadīja gruntes un tad mete actiņas biežāk, rešāk, kâ gadījās AP.
Avots: EH I, 2
acains
acaîns,
2) "hervorbrechende Keime habend"
zu verbessern in "porös": acaina maize Ruj., Salisb.; Ed. Virza Brīvā Zeme 1930, No 174; ‡
3) viele Augen (Keimgrübchen) habend (von Kartoffeln)
AP., Oknist, Siuxt; ‡
4) übermütig, ausgelassen
Saikava.
Avots: EH I, 2
2) "hervorbrechende Keime habend"
zu verbessern in "porös": acaina maize Ruj., Salisb.; Ed. Virza Brīvā Zeme 1930, No 174; ‡
3) viele Augen (Keimgrübchen) habend (von Kartoffeln)
AP., Oknist, Siuxt; ‡
4) übermütig, ausgelassen
Saikava.
Avots: EH I, 2
acains
ače
‡ ače! Siuxt, a˙če! Serbigal n. FBR. IV, 62, Dunika, Siuxt, a˙čeku(r)! Siuxt, Interj., sieh! sieh, hier! pārvedu tik, ače, vārāmuo sāli Janš. Bandavā I, 61. ače kundzē̦ns! izbrīnies nu! Dzimtene IV, 161. tad ače tâ, saņern pirkstuos un sasien! Siuxt. ače dieviņ, kāpēc tad tu tâ teici? ebenda. ej, izslauki istabu, a˙čeku ir sluota! ebenda.
Avots: EH I, 3
Avots: EH I, 3
acejas
aceknis
aceknis,
1) der Netzmagen
A. XVII, 379. Bers.
2) nach bestimmtem Muster gewebte Leinwand
Etn. III, 146, Golg. = acuots aude̦kls; auch aceklis BW. 9065. [zu acs].
Kļūdu labojums:
9065 = 7065
Avots: ME I, 7
1) der Netzmagen
A. XVII, 379. Bers.
2) nach bestimmtem Muster gewebte Leinwand
Etn. III, 146, Golg. = acuots aude̦kls; auch aceklis BW. 9065. [zu acs].
Kļūdu labojums:
9065 = 7065
Avots: ME I, 7
aceknis
aceknis
I aceknis,
2) : aceknīti izauž, ja skujainu saver tâ˙pat sien kâ skujainu, tad tikai paminas jāmin cik nuo vienas puses, tik nuo uotras puses, pamīšus Linden: vērpu acekņam (Var.: acekņiem, acekļam (= aude̦klam)) BW. 7065; karriertes Gewebe Krāslava, Zvirgzdine.
Avots: EH I, 2
2) : aceknīti izauž, ja skujainu saver tâ˙pat sien kâ skujainu, tad tikai paminas jāmin cik nuo vienas puses, tik nuo uotras puses, pamīšus Linden: vērpu acekņam (Var.: acekņiem, acekļam (= aude̦klam)) BW. 7065; karriertes Gewebe Krāslava, Zvirgzdine.
Avots: EH I, 2
acekts
ačgārnis
ačgārns
ačgãrns, ačgãrnisks, verkehrt: šī lieta taču bija pavisam neprātīga un ačgārna A. XII, 489; ačgārniskā jeb piņņu valuoda, verdrehte Sprache mit absichtlich versetzten Silben, z. B. tavastī st. tītavas Etn. I, 71.
Avots: ME I, 10
Avots: ME I, 10
ačīgs
ačîgs, Adv. ačîgi, eine dialektische Nebenform von acîgs, aufmerksam, munter, hurtig: maza, maza, bet ačīga kalpa vīra līgaviņa BW. 7365, 2. viens pieguļnieks ačīgi uzle̦c kājās Purap. - -
Avots: ME I, 10
Avots: ME I, 10
ačka
ačka,
3) : ačka, dulla, kustin[i] labuo (sc.: kāju)! BW. 6764 var.; "ein kluget u. geheimnistuerischer Mensch"
Ruj.: redz ar, kur ačka, ka izpinis kurvi!
4) : ačka - auch Urellen, Ruj., Salisb., Serbigal, Wolm., ačkis - auch Serbigal: ačka! kas ta[d] tas? Serbigal n. FBR. IV, 62. uja, ačka! ebenda. kur nu, ačka, dzīsies! ebenda. kas šis tāds ačka (ačkis) nav! ebenda. ačka! nemē̦tā zābakus! Orellen; ‡
5) ačka, das Auge
Pas. I, 172.
Avots: EH I, 3
3) : ačka, dulla, kustin[i] labuo (sc.: kāju)! BW. 6764 var.; "ein kluget u. geheimnistuerischer Mensch"
Ruj.: redz ar, kur ačka, ka izpinis kurvi!
4) : ačka - auch Urellen, Ruj., Salisb., Serbigal, Wolm., ačkis - auch Serbigal: ačka! kas ta[d] tas? Serbigal n. FBR. IV, 62. uja, ačka! ebenda. kur nu, ačka, dzīsies! ebenda. kas šis tāds ačka (ačkis) nav! ebenda. ačka! nemē̦tā zābakus! Orellen; ‡
5) ačka, das Auge
Pas. I, 172.
Avots: EH I, 3
acot
‡ acuôt, okulieren: kad (ābeles) ar acuošanu iepuortē̦tas, tad nav vis tik labi, kâ kad ar laulāšanu Saikava.
Avots: EH I, 3
Avots: EH I, 3
acots
acs
acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,
1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;
2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;
3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;
4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;
7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;
8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;
10)
c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡
11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡
12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡
13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.
Avots: EH I, 2, 3
1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;
2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;
3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;
4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;
7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;
8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;
10)
c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡
11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡
12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡
13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.
Avots: EH I, 2, 3
acs
acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),
1) das Auge.
2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).
3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.
4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.
5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher
a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;
b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!
6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...
7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.
8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.
9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.
10) In Verbindung mit Verben:
a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;
b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,
a) die Augen senken
b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;
c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.
Kļūdu labojums:
6553=6853
Avots: ME I, 7, 8, 9
1) das Auge.
2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).
3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.
4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.
5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher
a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;
b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!
6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...
7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.
8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.
9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.
10) In Verbindung mit Verben:
a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;
b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,
a) die Augen senken
b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;
c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.
Kļūdu labojums:
6553=6853
Avots: ME I, 7, 8, 9
actains
actaîns lauks, actaîna zeme, ein Kornfeld, in dem sich stellenweise unbewachsene Plätze (acis) befinden. Grünh. actains aude̦kls, audums, buntgeköpertes Gewebe = audums ar citas krāsas actiņām; actaini cimdi Grünh.; cf. acains.
Avots: ME I, 9
Avots: ME I, 9
actiņa
actiņa, Demin. von acs,
1) das Äuglein.
kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja Ar. 23;
2) als Zärtlichkeitsausdruck:
mana actiņa; mans ačiņš Kand.; māsiņai, actiņai, galvā ruožu vaiņadziņš BW. 6041, 1;
3) uneigentl.:
a) pasaules actiņa, die Sonne,
b) Zündloch eines Gewehrs,
c) Bienenzelle,
d) augu actiņas, die Zellen der Pflanzen,
Kronw.,
e) actiņu prauls, das faule Mark des Baumes,
Biel. H. 190,
f) biezputrā actiņu ielikt, im Brei eine Vertiefung machen und darin die Zukost tun,
g) bezdelīgas actiņa, die Mehlprimel (Primula farinosa),
h) mazā a., Wiesennelke (Dianthus deltoides U.),
mazactiņa RKr. II, 70.
Avots: ME I, 9
1) das Äuglein.
kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja Ar. 23;
2) als Zärtlichkeitsausdruck:
mana actiņa; mans ačiņš Kand.; māsiņai, actiņai, galvā ruožu vaiņadziņš BW. 6041, 1;
3) uneigentl.:
a) pasaules actiņa, die Sonne,
b) Zündloch eines Gewehrs,
c) Bienenzelle,
d) augu actiņas, die Zellen der Pflanzen,
Kronw.,
e) actiņu prauls, das faule Mark des Baumes,
Biel. H. 190,
f) biezputrā actiņu ielikt, im Brei eine Vertiefung machen und darin die Zukost tun,
g) bezdelīgas actiņa, die Mehlprimel (Primula farinosa),
h) mazā a., Wiesennelke (Dianthus deltoides U.),
mazactiņa RKr. II, 70.
Avots: ME I, 9
āda
âda (li. óda),
1) der Balg,
a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;
b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;
2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;
3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;
4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;
5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;
6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;
7) āda als die unzertrennliche
a) den Leib,
b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;
8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;
9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;
10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.
Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1
Avots: ME I, 235, 236
1) der Balg,
a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;
b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;
2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;
3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;
4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;
5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;
6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;
7) āda als die unzertrennliche
a) den Leib,
b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;
8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;
9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;
10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.
Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1
Avots: ME I, 235, 236
ādaiņi
âdaiņi: auch sing. âdainis Auleja, Kaltenbr.: senajie ļaudis šuva ādaiņus Kaltenbr. puišiem visiem ādaiņi bija ebenda.
Avots: EH I, 192
Avots: EH I, 192
adata
adata,
1) : piespraudu adata, eine Plaidnadel
Dond.;
5) adatiņas, Weidenruten...
auch Ramkau, Saikava; in AP. - solche Faulbaum- od. Ebereschenruten; adatiņa "eine dünne Rute zum Binden" Heidenfeld.
Avots: EH I, 3
1) : piespraudu adata, eine Plaidnadel
Dond.;
5) adatiņas, Weidenruten...
auch Ramkau, Saikava; in AP. - solche Faulbaum- od. Ebereschenruten; adatiņa "eine dünne Rute zum Binden" Heidenfeld.
Avots: EH I, 3
adata
adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),
1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.
2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.
3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, 1, 2. adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.
4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.
5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. 2 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. 2.
Avots: ME I, 10, 11
1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.
2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.
3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, 1, 2. adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.
4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.
5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. 2 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. 2.
Avots: ME I, 10, 11
adatnieks
adatniẽks, ‡
2) die Nadeldose
Vīt.; ein aus mehrfach zusammengebogenem Papier od. aus zusammengerollten Federn bestehender Nadelbehälter Ass. Kalt.: iespraud adatniekā adutas! ‡
3) ein dünnleibiger, hagerer Mensch:
viņa tievuma un kalsnējuma dēļ tuo devēja par adatnieku Aps. I,14; ‡
4) ein Spitzfindiger, ein Pfiffikus:
kuo tu tādam adatniekam padarīsi!
Avots: EH I, 3
2) die Nadeldose
Vīt.; ein aus mehrfach zusammengebogenem Papier od. aus zusammengerollten Federn bestehender Nadelbehälter Ass. Kalt.: iespraud adatniekā adutas! ‡
3) ein dünnleibiger, hagerer Mensch:
viņa tievuma un kalsnējuma dēļ tuo devēja par adatnieku Aps. I,14; ‡
4) ein Spitzfindiger, ein Pfiffikus:
kuo tu tādam adatniekam padarīsi!
Avots: EH I, 3
ādbrauķis
ādenīca
ādenis
âdenis T., âdeniẽks PS.,
1) ein Pferd, eine Kuh, deren einziger Wert nur noch in der
āda, Haut besteht, die Schindmähre Palzm., Lös. Etn. III, 145; ādeņa zirgs Latv.; juo es pašreiz sakās lieku savu dzejas ādenieku Laicēns;
2) ein hagerer Mensch
Etn. I, 139.
Avots: ME I, 236
1) ein Pferd, eine Kuh, deren einziger Wert nur noch in der
āda, Haut besteht, die Schindmähre Palzm., Lös. Etn. III, 145; ādeņa zirgs Latv.; juo es pašreiz sakās lieku savu dzejas ādenieku Laicēns;
2) ein hagerer Mensch
Etn. I, 139.
Avots: ME I, 236
ādere
ãdere, ‡
2) der Schröpfkopf
(?): laist asinis ar āderēm jeb ragiern Pet. Av. III, 285; ‡
3) "ein sehr kluger und beweglicher Hund"
Saikava.
Avots: EH I, 192
2) der Schröpfkopf
(?): laist asinis ar āderēm jeb ragiern Pet. Av. III, 285; ‡
3) "ein sehr kluger und beweglicher Hund"
Saikava.
Avots: EH I, 192
āderēt
ãderêt, -ēju,
1) zur Ader lassen, meist vom Vieh.
iesārti āde̦rē̦tas uolas, geadert Konv. 2 485;
2) gerben, prügeln:
tiks mugura āde̦rē̦ta BW. 26072.
Avots: ME I, 236
1) zur Ader lassen, meist vom Vieh.
iesārti āde̦rē̦tas uolas, geadert Konv. 2 485;
2) gerben, prügeln:
tiks mugura āde̦rē̦ta BW. 26072.
Avots: ME I, 236
ādģēris
adieņi
ādinieks
adīt
adît, -u, -ĩju (li. adýti "sticken; [nach Juškevič] продѣвать иглою, колоть"), tr., intr., stricken: adīkli, cimdus, zeķes, raibu rakstu BW. 7161; vīzes adīt, flechten (L.), gew. pīt; vīzēm de̦gunu adīt, die Spitze der Bastschuhe flechten; atkalnu, atkalniski adīt, eine Reihe von krausen Maschen stricken; labiski a., rechts stricken. Übertr. uz mājām zirgam kājas kâ adīt ada MWM. I, 595. Refl. -tiês,
1) für sich stricken,
2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,
3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,
1) das Gestrickte,
2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. gro,n "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 4, 351, dem sich Walde Wrtb. 2 unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].
Avots: ME I, 11
1) für sich stricken,
2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,
3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,
1) das Gestrickte,
2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. gro,n "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 4, 351, dem sich Walde Wrtb. 2 unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].
Avots: ME I, 11
ādmenīša
ādminis
ādogs
‡ ãduôgs 2 Siuxt, ãduõgs Schibbenhof, ein aus Zwirn gestricktes oder aus Leinwand genähtes Sackchen, das in der Badestube als Waschlappen diente: cits āduogu nuodarīja cimda veidā - galu nuoŗauca un uotru galu aizšuva ciet, cits nuodarīja kâ zeķu liêlu un abjus galus aizšuva ciet Siuxt n. Fil. mat. 66. āduogā daruot atstāja kādu caurumiņu, iemeta pa ziepju drupačiņai un tad ņēma līdz uz pirti mazgāties: tad nebij ziepes jāsit ebenda. Aus mnd. hārdōk.
Avots: EH I, 192
Avots: EH I, 192
ādraudzis
ādskalis
‡ *âdskalis (erschlossen aus ostle. âckels) Kaltenbr., ein abgeschnittenes (beim Zuschneiden übriggebliebenes, nicht grosses) Stück Fell (Pelzwerk).
Avots: EH I, 192
Avots: EH I, 192
aduta
ādzele
adžoks
‡ adžuõks Grünh., Schibbenhof, ein Albemer, ein Narr, Geck: zē̦ns tāds adžuoks. netīk viņā ne skatīties, ne klausīties.
Avots: EH I, 3
Avots: EH I, 3
aģirene
aģirene JK. VI, 54, wohl dieselbe Pflanze, die sonst apdzir,as genannt wird, wohl aus atģirenen. Par aģiru zālēm jeb aģirenēm saucam staipekļiem līdzīgu stādu Kursiten [wohl aus dem Litauischen; vgl. den li. Pflanzennamen atgirė˜ Jušk.].
Avots: ME I, 12
Avots: ME I, 12
agle
āgnēties
āgnēties (Altenwoga), zaudern, zögern: kāmuo, bet kad duod, tad āgnējas. [Zu li. ogùs "fad im Geschmack, schal" bei Būga KSn. I, 274?]
Avots: ME I, 237
Avots: ME I, 237
agns
agns (hochle. ogns), feurig, brünstig, eifrig, energisch: Andrievs ir ognis uz meitām Dr. [Auch in Aahof, Wellen, Bersohn und Adsel: viņš agns tuo izdarît. Zu li. agnùs Jušk.: agnùs nesiuntamas eina? Durch Dissimilation aus nagns (so in Grawendahl; zu nags)?].
Avots: ME I, 11
Avots: ME I, 11
agraine
agrējs
agrẽjs, ‡
2) der Abendmahlsgast:
agrējuos iet, zum Abendmahl gehen N. - und Ob. - Bartau n. Ar., Dunika, Rutzau. kādi desmit agrēju, kas... bija dievanamā iesteigušies Janš. Nīca 15 f. (die Abendmahlsgäste müssen früher als andere Leute in der Kirche dasein).
Avots: EH I, 4
2) der Abendmahlsgast:
agrējuos iet, zum Abendmahl gehen N. - und Ob. - Bartau n. Ar., Dunika, Rutzau. kādi desmit agrēju, kas... bija dievanamā iesteigušies Janš. Nīca 15 f. (die Abendmahlsgäste müssen früher als andere Leute in der Kirche dasein).
Avots: EH I, 4
agrējs
agrens
agriena
agrīms
‡ agrîms Sussei n. FBR. VII, 140, Auleja, agrīms 2 Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Kaltenbrunn, agrīms Wessen n. FBR. XIII, 88, = agrîns: agrīmuos miežus Fil. mat. 172, Auleja. agrīmie lini ni˙kad neizaug tik gaŗi kâ vē̦līmie Kaltenbrunn. šuogad būs agrīmais pavasaris Zvirgzdine. agrīmās visteņas rudin sāc dēt ebenda. agrīms ciemiņš Ass. - Kalt.
Avots: EH I, 4
Avots: EH I, 4
agrinītiņ
agri˙nĩtiņ, sehr früh: rītu nuo rīta celsimies agrinītiņ Druw., Tirs., Kursiten. [In Bersohn u. a. agrenītiņ].
Avots: ME I, 11
Avots: ME I, 11
agrs
agrs, früh, frühzeitig: vēl agrs od. vēl agrs laiks, es ist noch früh am Tage; agrākuos laikuos, in früheren Zeiten (auch agrāklaikuos K.). [Vielleicht mit Fick Wrtb. I 4 161 und 371, Grüntert Kalypso 169 1 u. a. zu ai. agra-m "Anfang, Spitze", av. aγra- "Anfang, Oberstes; erster, oberster"].
Avots: ME I, 12
Avots: ME I, 12
agrtecīte
āgs
ãgs (li. ogùs "fad im Geschmack" bei Būga KSn. 1, 274) Kal. "die Zahne stumpf werden machend": ievuogas ir āgas.
Avots: EH I, 193
Avots: EH I, 193
ai
ai "mit": auch Auleja, Eversmuiža, Pilda, Zvirgzdine: ai tevi e̦s nevaru sarunāties Eversmuiža n. FBR. VI, 41. ej ai dieveņu! Pilda n. FBR. XIlI, 45. ai tevi es negribu iet Zvirgzdine. cūkas ziemu barā ai pe̦lavas ebenda.
Avots: EH I, 4
Avots: EH I, 4
ai
ai, mit, für schriftlett. ar BD. 19, BW. 6416, EPr. I, 44; ebenso ai˙dzi? "hörst du?" für ar dzirdi?
Kļūdu labojums:
6416 = 8416
Avots: ME I, 12
Kļūdu labojums:
6416 = 8416
Avots: ME I, 12
ai
aĩ [so in Wandsen u. a.; ài in Ronneburg, Drostenhof u. a.] (li. aĩ und ái, gr. αῖ, d. ei), Ausruf des Schmerzes, des Unwillens, der Bewunderung, der Freude; vielfach vor dem Voc. u. Acc. exclam.: ai, manu dieniņu! o über mein Unglück! ai, Dieviņ žēlīgais! ai upīte, uolainīte, tavu gre̦znu līkumiņu! ai, cik jauki zieduonī! Mit jel verstärkt: ai jel, manu skaņu balsi BW. 374. Pēter, ai! "Peter, höre!" U., Pebalg u. a. [Da eine solche Interjektion in verschiedenen Sprachen vorkommt, so liegt kein Grund vor, le. ai wegen estn. und finn. ai mit Ojansuu 46 für ein Lehnwort aus dem Estnischen zu halten].
Avots: ME I, 12
Avots: ME I, 12
aicerot
‡ àizce̦ruôt,
1) staudenartig wachsend sich bis zu einer gewissen Stelle verbreiten:
zemenes aizce̦ruojušas līdz duobes malai Trik.;
2) staudenartig wachsend versperren:
krūms aizce̦ruojis ceļu C.
Avots: EH I, 13
1) staudenartig wachsend sich bis zu einer gewissen Stelle verbreiten:
zemenes aizce̦ruojušas līdz duobes malai Trik.;
2) staudenartig wachsend versperren:
krūms aizce̦ruojis ceļu C.
Avots: EH I, 13
aicināt
aicināt
aîcinât, -u, oder -ãju, -ãju, laden, rufen: palīgā aicināt, zu Hilfe rufen; pie galda aicināt, zu Tisch bitten; dievs aicina mūs pie sevis; pie tiesas aicināt, vor Gericht fordern. Refl. - -tiês, sich einladen: draugi nuorunājuši viens uotru aicināties savās kāzās. Subst. aicinãjums, die Aufforderung, der Ruf, die Einladung; aicinâtãjs, -ãja, der Einladende: mēs pateicāmies aicinātājam par ieaicinājumu; aicinâšana, der Akt der Aufforderung: kas nu tā par aicināšanu! Fordert man denn seine Gäste auf diese Weise auf? [Ableitung von ai (in Pēter, ai!)? vgl. vaicāt "fragen" zu vai. Oder mit Bezzenberger BB. XVI, 248, Fick Wrtb. I 4, 345 u. a. zu gr. αιχάζει· χαλεῖ Hesych.?].
Avots: ME I, 12
Avots: ME I, 12
aicis
aĩcis, das Pferd (scherzhafte Bezeichnung): viņš iejūdza savu aici un atbrauca Siuxt.
Avots: ME I, 12
Avots: ME I, 12
aidenieks
aija
aijā
aijādīt
‡ àizjādît,
1) wiederholt hin-, wegreiten
(mit ã ) Lems.;
2) = ‡ àizjādelêt (mit â ) Peb.;
3) wegtreiben, -jagen:
a. čigānus nuo mājas (mit â ) C.
Avots: EH I, 27
1) wiederholt hin-, wegreiten
(mit ã ) Lems.;
2) = ‡ àizjādelêt (mit â ) Peb.;
3) wegtreiben, -jagen:
a. čigānus nuo mājas (mit â ) C.
Avots: EH I, 27
aijimt
aikstīties
aîkstîtiês, -uôs, -ĩjuôs, schreien, lärmen, cf. vaikstîtiês. [= li. aikštyties "ausgelassen sein" in Viltis v. J. 1908, Nr. 87; wohl zu li. aikštis fem. "страсть" Jušk., woneben aistra dass. Li. aikštis aus * aisktis, oder nach v. d. Osten-Sacken IF. XXIII 376, wo auch über aistra gesprochen wird, zu aisl. eikinn "rasend", slav. igra "Spiel", gr. αῖγες "Meereswogen" ai. ējati "regt sich." Über li. aistra s. noch Boisacq Dict. unter οῖστρος und ἰαίνω].
Avots: ME I, 12
Avots: ME I, 12
aile
aile,
1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài 2 ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa 2 Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;
2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡
4) das Mal
(mit ài 2 ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡
5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡
6) àiļa 2 Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.
Avots: EH I, 4
1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài 2 ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa 2 Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;
2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡
4) das Mal
(mit ài 2 ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡
5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡
6) àiļa 2 Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.
Avots: EH I, 4
aile
aile, aila [in Meiran àila 2], auch wohl aiļa MWM. VI, 389 (li. eilė die Reihe, Schicht, ailà J., ailià: iet),
1) die Reihe:
viņas puses uozuoliņi ailiņām saauguši (Var.: rindiņām) BW. 2803. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām ailiņām (Var.: ailītēm) 28128. divi ailas skuju klāju 24640,4. dzērves laižas ailē (Schwnb.). vispirms nuoliek vienu ailu (die Reihe) salmu Konv. 1.
2) Der Gang
(cf. iela, die Strasse): uz apakšzemes pili varēja tikai pa apakšzemes ailu aiztikt LP. VII, 1326. zīlnieks palīdzēja tai pa aili pāri tikt LP. VII, 41. uguns liesma drusku augstāk tumšā ailā paceļas A. XIV, 213. [aile (Bersohn) = starpa starp salmu uzcirtumiem klājienā piedarbā].
3) aile od. iela, eine Reihe von 2 oder 3 in nicht grosser Entfernung an einander geschobenen Darrbalken
A. X, 1, 307 [nach Bugge PBrB. XXI, 422 hierzu auch norw. dial. eil "rinnenförmige Aushöhlung". Hierzu wohl auch ailis 4].
Kļūdu labojums:
die Reihe = die Reihe, die Schicht
ailu (die Reihe) salmu = ailu (die Schicht) salmu
Avots: ME I, 12, 13
1) die Reihe:
viņas puses uozuoliņi ailiņām saauguši (Var.: rindiņām) BW. 2803. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām ailiņām (Var.: ailītēm) 28128. divi ailas skuju klāju 24640,4. dzērves laižas ailē (Schwnb.). vispirms nuoliek vienu ailu (die Reihe) salmu Konv. 1.
2) Der Gang
(cf. iela, die Strasse): uz apakšzemes pili varēja tikai pa apakšzemes ailu aiztikt LP. VII, 1326. zīlnieks palīdzēja tai pa aili pāri tikt LP. VII, 41. uguns liesma drusku augstāk tumšā ailā paceļas A. XIV, 213. [aile (Bersohn) = starpa starp salmu uzcirtumiem klājienā piedarbā].
3) aile od. iela, eine Reihe von 2 oder 3 in nicht grosser Entfernung an einander geschobenen Darrbalken
A. X, 1, 307 [nach Bugge PBrB. XXI, 422 hierzu auch norw. dial. eil "rinnenförmige Aushöhlung". Hierzu wohl auch ailis 4].
Kļūdu labojums:
die Reihe = die Reihe, die Schicht
ailu (die Reihe) salmu = ailu (die Schicht) salmu
Avots: ME I, 12, 13
ailiņģis
ailis
ailis, aile (Gold.),
1) Stütze an Fischwehren, um Körbe daran zu befestigen
U; eine dünne Stange am Neunaugennetz Konv. 1 29 [in dieser Bedeutung aîlis 2 in Salis, aîle 2 in Zarnikau], der Stiel des Aalnetzes. Salis.
2) ein Rundholz zum Fortbewegen schwerer Gegenstände:
zem ragavām palikti apaļi rituoši aiļi Antr. II, 18; [aĩlis, in Dahlen, eine Stange unter einem Heuhaufen].
3) dünne, 4-5 Fuss lange Stangen, die an die Seiten des Leiterwagens angelehnt werden, um so den Wagenkorb zu vergrössern und mehr Heu, Strauchwerk u. a. in den Wagen aufnehmen zum können
Etn. IV, 17.
4) ein Fach in den Ständerwerken
(St.), Dr. [ailis 4 gehört wohl zu aile. Die Bedeutungen 1 - 3 sind wohl mit einander vereinbar, und ailis oder aile 1 - 3 ist nicht zu trennen von. li. ailė "Pricke, eine Art Stange zur Stütze des Netzes" und (žem.) áilis "clava". Hierzu stellt Būga РФВ. LXVI 237 le. ielukši "Femerstangen am Pflug" und li. ielek(š)tis f. "одиночная оглобля у сохи", íena "оглобля" und an. und ae. ár "Ruder". S. auch aire. Estn. ael "ein 4 Fuss langes Seitenholz am Netze" ist daher wohl eher mit Būga Aist. St. 81 für ein Lehnwort aus dem Baltischen zu halten, während Leskien Nom. 275 das Gegenteil davon für möglich hält. Finn. ailo "härenes Seil am Fischnetze" ist davon wohl zu trennen].
Avots: ME I, 13
1) Stütze an Fischwehren, um Körbe daran zu befestigen
U; eine dünne Stange am Neunaugennetz Konv. 1 29 [in dieser Bedeutung aîlis 2 in Salis, aîle 2 in Zarnikau], der Stiel des Aalnetzes. Salis.
2) ein Rundholz zum Fortbewegen schwerer Gegenstände:
zem ragavām palikti apaļi rituoši aiļi Antr. II, 18; [aĩlis, in Dahlen, eine Stange unter einem Heuhaufen].
3) dünne, 4-5 Fuss lange Stangen, die an die Seiten des Leiterwagens angelehnt werden, um so den Wagenkorb zu vergrössern und mehr Heu, Strauchwerk u. a. in den Wagen aufnehmen zum können
Etn. IV, 17.
4) ein Fach in den Ständerwerken
(St.), Dr. [ailis 4 gehört wohl zu aile. Die Bedeutungen 1 - 3 sind wohl mit einander vereinbar, und ailis oder aile 1 - 3 ist nicht zu trennen von. li. ailė "Pricke, eine Art Stange zur Stütze des Netzes" und (žem.) áilis "clava". Hierzu stellt Būga РФВ. LXVI 237 le. ielukši "Femerstangen am Pflug" und li. ielek(š)tis f. "одиночная оглобля у сохи", íena "оглобля" und an. und ae. ár "Ruder". S. auch aire. Estn. ael "ein 4 Fuss langes Seitenholz am Netze" ist daher wohl eher mit Būga Aist. St. 81 für ein Lehnwort aus dem Baltischen zu halten, während Leskien Nom. 275 das Gegenteil davon für möglich hält. Finn. ailo "härenes Seil am Fischnetze" ist davon wohl zu trennen].
Avots: ME I, 13
aimanas
aĩmanas: auch (mit ài 2 ) Golg., KatrE. (hier neben vàimanas 2 ), Kl.: cilvē̦ks kliedz aimanas vien, kad sāp KatrE.
Avots: EH I, 4
Avots: EH I, 4
aina
aina, das Bild, die sinnliche Erscheinung eines Gegenstandes oder malerischen Vorgangs; das Bild, die Arbeit des Malers heisst gle̦zna. aina, ein in neuer Zeit oft gebrauchtes Wort, kommt zum ersten Mal in der Literatur vor in A. I, 528: aina iz se̦najiem laikiem nuo Fr. Mālberģa. jūs par daudz šīs... ainas iztē̦luojat Rain.
Avots: ME I, 13
Avots: ME I, 13
aire
aire, die das Stützgerüste bildenen dicken Seitenstangen einer Schaukel. Lasd., Bers., Erlaa [in Rujen aĩre, eine Schwungstange; wohl zu ailis 1 - 3].
Avots: ME I, 13
Avots: ME I, 13
airēt
aĩrêt, -ẽju, -ẽju, aĩrât (Lind.), tr. u. intr., rudern: airēt laivu, bāleliņi BW. 14307,4; airējams kuģis ein Ruderschiff. Refl. airēties,
1) um die Wette rudern,
2) sich am Rudern ergötzen:
iekāpu laivā un airējuos Skalbe. Subst. airê̦tãjs, der Ruderer, Ruderknecht.
Kļūdu labojums:
-ẽju, -ẽju = -ẽju od. -u, -ẽju
airēt laivu = airiet laivu
Avots: ME I, 13
1) um die Wette rudern,
2) sich am Rudern ergötzen:
iekāpu laivā un airējuos Skalbe. Subst. airê̦tãjs, der Ruderer, Ruderknecht.
Kļūdu labojums:
-ẽju, -ẽju = -ẽju od. -u, -ẽju
airēt laivu = airiet laivu
Avots: ME I, 13
airis
airis
aĩris, aĩre J. R. V, 7, das Ruder. air,us drāzt Ar. 1797; mesties air,uos LP. VI, 167, sich auf die Ruder stürzen. [Wegen der auffälligen Übereinstimmung in der Benennung eines Werkzeuges wohl eher - vielleicht durch finnische Vermittelung (vgl. f. airo, estn. aer) - entlehnt aus dem Germanischen, so z. B. Wiedemann BB. XXVIII, 33, Leskien Nom. 187, Fick Wrtb. III 4, 3, als nach Lidén Stud. 64 f. verwandt mit an. und ae. ár "Ruder", gr. οἴαξ "Griff des Steuerruders", li. íena "Deichselstang", le. ailis 1 - 3 u. a.]
Avots: ME I, 13
Avots: ME I, 13
aisa
aisīt
àisît 2, -u, -ĩju, die Zähne zeigen, grinsen: suns aisīja zuobus uz kuošanu Tirs., Birsen. Refl. -tiês, albern, albern lachen: paliec tak prātīgs; beidz aisīties! Mar. RKr. XV, 104, Druw. [Zu li. áiškus "deutlich"? Oder zu atiezt (s. dieses), sei es mit alter Variation zwischen Tenuis und Media im Wurzelauslaut, oder indem -zt als altes st aufgefasst wurde?]
Avots: ME I, 14
Avots: ME I, 14
aita
àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].
1) als Gattungsbegriff des Schafes,
2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. 2 (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf
1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;
2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.
Avots: ME I, 14
1) als Gattungsbegriff des Schafes,
2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. 2 (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf
1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;
2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.
Avots: ME I, 14
aitāda
àitâda, Schafsfell; àitcirpis, der Schafscherer Dr.; àitu diena, der 25. November Etn. II, 121; àitgans, aitu gans, Schäfer; àitu kūts, Schafsstall; àitu suns, Schäferhund; àitstallis, Schafsstall.
Avots: ME I, 14
Avots: ME I, 14
aitašķi
aitiņas
àitiņas, ‡
7) kleine, leichte, weisse Wölkchen
Bers., Oknist: re, kur pie debesīm aitiņas! - būs labs laiks Oknist.
Avots: EH I, 5
7) kleine, leichte, weisse Wölkchen
Bers., Oknist: re, kur pie debesīm aitiņas! - būs labs laiks Oknist.
Avots: EH I, 5
aitiņas
àitiņas
1) Demin. von àita, Schäfchen.
2) Ackerklee (Trifolium arvense),
Peņģ.
3) Eine Art Brettspiel, das zwei Personen, die eine mit 12 kleineren Klötzchen
(aitiņas), die andere mit einem grösseren Klötzchen (vilks, der Wolf) spielen Etn. II, 16.
4) aitiņas ganīt, ein Kinderspiel, bei welchem ein Kind den Schäfer, ein anderes die Wirtin, ein drittes den Wolf vorstellt. Der Wolf stiehlt die Schafe während der Abwesenheit des Schäfers
Etn. III, 13, 26 und BW. V, S. 197; auf Grund dieses Spielchens ist wohl die sprw. Redensart vom Verschwinden entstanden: ganu, ganu aitiņas. līdz vakaram nevienas.
5) Weidenätzchen in der Kindersprache PS. [
6) Ein Haufe von 2 - 3 aufrecht gestellten und oben zusammengebundenen Hafergarben:
viņi auzas tikai aitiņās vien ir salikuši Alt-Ottenhof.]
Avots: ME I, 14
1) Demin. von àita, Schäfchen.
2) Ackerklee (Trifolium arvense),
Peņģ.
3) Eine Art Brettspiel, das zwei Personen, die eine mit 12 kleineren Klötzchen
(aitiņas), die andere mit einem grösseren Klötzchen (vilks, der Wolf) spielen Etn. II, 16.
4) aitiņas ganīt, ein Kinderspiel, bei welchem ein Kind den Schäfer, ein anderes die Wirtin, ein drittes den Wolf vorstellt. Der Wolf stiehlt die Schafe während der Abwesenheit des Schäfers
Etn. III, 13, 26 und BW. V, S. 197; auf Grund dieses Spielchens ist wohl die sprw. Redensart vom Verschwinden entstanden: ganu, ganu aitiņas. līdz vakaram nevienas.
5) Weidenätzchen in der Kindersprache PS. [
6) Ein Haufe von 2 - 3 aufrecht gestellten und oben zusammengebundenen Hafergarben:
viņi auzas tikai aitiņās vien ir salikuši Alt-Ottenhof.]
Avots: ME I, 14
aiviekša
aiviekstājs
aiviekstenājs
aiviekstene
aiviekstene: auch Fehteln, (mit aĩ ) AP., (mit ài 2 ) Bers., Fest., Kroppenhof, Lös., Saikava, Sonnaxt, Warkl.
Avots: EH I, 5
Avots: EH I, 5
aiz
àiz,
3) : nevar glābties aiz jiem Kaltenbrunn. aiz dunduriem dzina stallī ebenda;
4) : es ve̦cāks aiz visiem e̦su Linden;
5) : šuodien aiz mātes aizgāju uz ganiem Ramkau. aizgāja aiz Ievas kult Prl. n. FBR. VI, 114. vai aiz Jāņa ne˙viens nebij šuorīt ganuos? AP.; ‡
7) = uz 5: Jē̦kuops ir tīri traks aiz meitām Prl. n. FBR. VI, 114. Pīčs ir kārs aiz naudas ebenda.
Avots: EH I, 5
3) : nevar glābties aiz jiem Kaltenbrunn. aiz dunduriem dzina stallī ebenda;
4) : es ve̦cāks aiz visiem e̦su Linden;
5) : šuodien aiz mātes aizgāju uz ganiem Ramkau. aizgāja aiz Ievas kult Prl. n. FBR. VI, 114. vai aiz Jāņa ne˙viens nebij šuorīt ganuos? AP.; ‡
7) = uz 5: Jē̦kuops ir tīri traks aiz meitām Prl. n. FBR. VI, 114. Pīčs ir kārs aiz naudas ebenda.
Avots: EH I, 5
aiz
àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.
Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.
Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:
1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.
2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).
3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.
4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.
5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.
6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.
Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet
1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;
2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;
3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;
4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.
Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen
1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;
2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;
3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;
4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;
5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;
6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;
7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);
8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.
9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.
Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen
Avots: ME I, 14, 15, 16, 17
Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.
Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:
1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.
2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).
3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.
4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.
5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.
6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.
Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet
1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;
2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;
3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;
4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.
Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen
1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;
2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;
3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;
4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;
5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;
6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;
7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);
8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.
9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.
Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen
Avots: ME I, 14, 15, 16, 17
aiza
aĩza [so in Lemsal, Sermus, Annenburg, Weinschenken, Zabeln, Schrunden; àiza in Trikaten; aîza in Smilten, Wolmar; aîza 2 in Talsen],
1) Riss, Spalte im Eise
R. Sk. II, 235, in der Erde, im Felsen; klints od. klinšu aiza; Schlucht, Abgrund: par aizām tur ē̦nas drausmīgas slīd Vēr. I, 832;
2) Pass;
Šipkas aiza, Sch. - Pass;
3) übertragen die Kluft:
viņu un mani šķir, mūžam nepārkāpjama aiza (Kalniņ), gewöhnlicher dafür plaisma (Zu li. áižėti [od. èižėti "bersten", iẽžti "aushülsen", ižti "entzweigehen", aiža "Riss, Spalte", apr. eyswo "Wunde", slav. jazva "Wunde", klruss. jazvyna "Schlucht, Abgrund"; le. ieza "Spalt?, ize "Riss", s. Leskien Abl. 274, Berneker Wrtb. unter ězva und Trautmann Apr. Spr. 326]).
Avots: ME I, 17
1) Riss, Spalte im Eise
R. Sk. II, 235, in der Erde, im Felsen; klints od. klinšu aiza; Schlucht, Abgrund: par aizām tur ē̦nas drausmīgas slīd Vēr. I, 832;
2) Pass;
Šipkas aiza, Sch. - Pass;
3) übertragen die Kluft:
viņu un mani šķir, mūžam nepārkāpjama aiza (Kalniņ), gewöhnlicher dafür plaisma (Zu li. áižėti [od. èižėti "bersten", iẽžti "aushülsen", ižti "entzweigehen", aiža "Riss, Spalte", apr. eyswo "Wunde", slav. jazva "Wunde", klruss. jazvyna "Schlucht, Abgrund"; le. ieza "Spalt?, ize "Riss", s. Leskien Abl. 274, Berneker Wrtb. unter ězva und Trautmann Apr. Spr. 326]).
Avots: ME I, 17
aizaaizpatīta
aizadi
àizadi [Bersohn], Demin. -iņi, [angefangenes Strickwerk]: tuos cimdiņus brāļam devu, kur sajuka aizadiņi (Var.: pāradiņi, pāradiņas und raksti) BW. 25488. tã cimdiem adījuse aizadus Jan.
Avots: ME I, 17
Avots: ME I, 17
aizadīt
‡ àizadît,
1) zustricken
Wid.: nu jau ir īšķis aizadīts Salis; die Spitze des Bastschuhes machen Bielenstein Holzb. 695. a. vīzes,
a) (den Bastschuh) zusammenziehn und die Spitze machen
U. (unter vīze ),
b) die doppelte Sohle machen Wellig
4;
2) jem. im Stricken (in der Schnelligkeit des Strickens) übertreffen
Spr.;
3) zu stricken anfangen;
"ieadīt zeķes vai cimda sākumā" Kaltenbrunn: nuoadīju divi pāŗi cimdu, ij vēl trešam valmi aizadīju Saikava. aizada zeķei kādu graidu Kaltenbrunn;
4) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizadīju (zeķi) līdz papēdim.
Avots: EH I, 5, 6
1) zustricken
Wid.: nu jau ir īšķis aizadīts Salis; die Spitze des Bastschuhes machen Bielenstein Holzb. 695. a. vīzes,
a) (den Bastschuh) zusammenziehn und die Spitze machen
U. (unter vīze ),
b) die doppelte Sohle machen Wellig
4;
2) jem. im Stricken (in der Schnelligkeit des Strickens) übertreffen
Spr.;
3) zu stricken anfangen;
"ieadīt zeķes vai cimda sākumā" Kaltenbrunn: nuoadīju divi pāŗi cimdu, ij vēl trešam valmi aizadīju Saikava. aizada zeķei kādu graidu Kaltenbrunn;
4) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizadīju (zeķi) līdz papēdim.
Avots: EH I, 5, 6
aizaicināt
aizaids
aizaijāt
aizākstīties
‡ àizâkstîtiês, bis zu einem gewissen Grade Possen treiben, sich närrisch gebärden: a. pārāk tālu Bers.
Avots: EH I, 7
Avots: EH I, 7
aizallēt
‡ àizal˜lêt Siuxt,
1) (in grossen Mengen, mit Schwung) fortwerfen:
kur kaŗa laikā bumbas me̦stas. izrautas dziļas bedres, zeme aizallē̦ta pa gabalu pruojām Siuxt;
2) mit Schwung zuwerfen, (in grossen Mengen) werfend anfüllen:
ziemā kādreiz tik neganta vē̦tra, - aizallē ceļu, ka ne˙kur nevar patikt Siuxt.
Avots: EH I, 6
1) (in grossen Mengen, mit Schwung) fortwerfen:
kur kaŗa laikā bumbas me̦stas. izrautas dziļas bedres, zeme aizallē̦ta pa gabalu pruojām Siuxt;
2) mit Schwung zuwerfen, (in grossen Mengen) werfend anfüllen:
ziemā kādreiz tik neganta vē̦tra, - aizallē ceļu, ka ne˙kur nevar patikt Siuxt.
Avots: EH I, 6
aizārdīt
‡ àizārdît,
1) bis zu einer gewissen Stelle trennen:
a. zeķi līdz caurumam;
2) anfangen zu trennen:
a. vìli. Refl. -tiês: man aizārdījās par tālu, ich habe versehentlich zu weit getrennt.
Avots: EH I, 7
1) bis zu einer gewissen Stelle trennen:
a. zeķi līdz caurumam;
2) anfangen zu trennen:
a. vìli. Refl. -tiês: man aizārdījās par tālu, ich habe versehentlich zu weit getrennt.
Avots: EH I, 7
aizars
aizars
aizart
àizar̂t, ‡
4) aiz rītdienas jau tu nevari a. Saikava, du kannst ja das, was morgen zu pflügen ist, nicht heute aufpflügen.
‡ Refl. -tiês,
1) viņam aizaries par tālu, pflügend ist er - ohne es zu merken - zu weit hingeraten;
2) a. (kam) priekšā, pflügend vorbeigelangen:
viens aizaries uotram priekšā;
3) viņam ceļš aizaries, er hat (zufällig, ohne Absicht) pflügend den Weg versperrt od. zerstört;
4) sich vom Pflügen hinreissen lassen:
saimnieks aizaries, nenāk pusdienā Saikava. ‡ Subst. àizarums"aizartā daļa" Ar.
Avots: EH I, 6
4) aiz rītdienas jau tu nevari a. Saikava, du kannst ja das, was morgen zu pflügen ist, nicht heute aufpflügen.
‡ Refl. -tiês,
1) viņam aizaries par tālu, pflügend ist er - ohne es zu merken - zu weit hingeraten;
2) a. (kam) priekšā, pflügend vorbeigelangen:
viens aizaries uotram priekšā;
3) viņam ceļš aizaries, er hat (zufällig, ohne Absicht) pflügend den Weg versperrt od. zerstört;
4) sich vom Pflügen hinreissen lassen:
saimnieks aizaries, nenāk pusdienā Saikava. ‡ Subst. àizarums"aizartā daļa" Ar.
Avots: EH I, 6
aizart
àizar̂t,
1) bis zu einer bestimmten Stelle pflügen:
aizari līdz vagas galam;
2) abpflügen, wegpflügen:
nuo sava kaimiņa lauka kuo aizart un savam pieart (Elv.);
3) pflügend zerstören:
ceļu aizart; pflügend versperren (einen Weg): bij draudējis - (ceļu) aizart un aizsēt Druva II, 278.
Avots: ME I, 17
1) bis zu einer bestimmten Stelle pflügen:
aizari līdz vagas galam;
2) abpflügen, wegpflügen:
nuo sava kaimiņa lauka kuo aizart un savam pieart (Elv.);
3) pflügend zerstören:
ceļu aizart; pflügend versperren (einen Weg): bij draudējis - (ceļu) aizart un aizsēt Druva II, 278.
Avots: ME I, 17
aizasarot
aizāt
aizaudi
àizaudi: aizaudi ir ar vienkāršāku dziju un ar citu krāsu Bauske, Golg., Sessw., Trik.; "diegu gali, kuo aps,ien ap buomi aude̦kla sākumā" Bers.; "dzija, ar kuo iesāk aust" Golg. Zu streichen I 17 der Satz "hierzu auch das folgende Wort?".
Avots: EH I, 6
Avots: EH I, 6
aizaudi
aizaudzēt
àizaûdzêt,
1) : kad bacviņi aizaudzē̦ti ar zâli, tad jie labi neaug Zvirgzdine; ‡
2) sich allmählich mit Schmutz anfüllen lassen:
ustaba aizaudzē̦ta ai dubļiem Zvirgzdine. ausis aizaudzē̦tas netīras kai cūkai ebenda.
Avots: EH I, 6
1) : kad bacviņi aizaudzē̦ti ar zâli, tad jie labi neaug Zvirgzdine; ‡
2) sich allmählich mit Schmutz anfüllen lassen:
ustaba aizaudzē̦ta ai dubļiem Zvirgzdine. ausis aizaudzē̦tas netīras kai cūkai ebenda.
Avots: EH I, 6
aizaugt
àizaûgt,
2) : Jancis Frici aizaudzis (ist ihm über den Kopf gewachsen)
BielU. jaunākais puika aizaudzis ve̦cākuo Siuxt; ‡
3) sich allmählich mit Mist anfüllen:
jau citi kambaŗi aizauguši Kaltenbrunn. ar mē̦sliem aizaug ups ebenda; ‡
4) wachsend hingelangen:
avenes aizaugušas līdz grāvim.
Avots: EH I, 6
2) : Jancis Frici aizaudzis (ist ihm über den Kopf gewachsen)
BielU. jaunākais puika aizaudzis ve̦cākuo Siuxt; ‡
3) sich allmählich mit Mist anfüllen:
jau citi kambaŗi aizauguši Kaltenbrunn. ar mē̦sliem aizaug ups ebenda; ‡
4) wachsend hingelangen:
avenes aizaugušas līdz grāvim.
Avots: EH I, 6
aizaugt
àizaûgt,
1) verwachsen, von Gärten, Feldern, Wiesen, Wunden:
dārzs aizaudzis nezālēm, pļavas aizaugušas krūmiem, pušums aizaudzis, durvis ar sūnām aizaugušas BW. 11136;
2) im Wachsen zuvorkommen, überleben:
Stendera gar,ajā mūžā visas tā laika zīmes atruodamas, gan tādas, nuo kur,ām tas izaudzis, gan tādas, kur,as tas aizaudzis Kundz. St. 20.
Avots: ME I, 17
1) verwachsen, von Gärten, Feldern, Wiesen, Wunden:
dārzs aizaudzis nezālēm, pļavas aizaugušas krūmiem, pušums aizaudzis, durvis ar sūnām aizaugušas BW. 11136;
2) im Wachsen zuvorkommen, überleben:
Stendera gar,ajā mūžā visas tā laika zīmes atruodamas, gan tādas, nuo kur,ām tas izaudzis, gan tādas, kur,as tas aizaudzis Kundz. St. 20.
Avots: ME I, 17
aizaukstēt
aizaust
àizaûst,
1) anfangen zu weben
Ar.,
2) webend verschliessen, verweben: nere̦dzams zirneklis ir manas saules dienas aizaudis Skalbe.
Avots: ME I, 18
1) anfangen zu weben
Ar.,
2) webend verschliessen, verweben: nere̦dzams zirneklis ir manas saules dienas aizaudis Skalbe.
Avots: ME I, 18
aizaut
‡ àizàut,
1) anfangen die Füsse zu bekleiden:
a. kājas Lubn.;
2) eilig die Füsse bekleiden:
a. kājas Bauske, Erlaa, Lems., Sessw., Trik.
Avots: EH I, 7
1) anfangen die Füsse zu bekleiden:
a. kājas Lubn.;
2) eilig die Füsse bekleiden:
a. kājas Bauske, Erlaa, Lems., Sessw., Trik.
Avots: EH I, 7
aizāzēt
aizbādēt
aizbadīt
àizbadît,
2) : a. grāvi Warkl.; ‡
3) "(eine wunde Stelle) stochernd, stechend schmerzhafter machen"
Kaltenbrunn: aizbadīja tuo auguoni, i sāp Kaltenbrunn. aizbadi vien savu rēti! vairs netiksi galā ar viņu Warkl. ‡ Refl. -tiês,
1) einander (mit den Hörnern) stossend bis zu einem gewissen Punkt gelangen:
vē̦rsē̦ni aizbadījās līdz upei;
2) beim Stechen, Stochern versehentlich geschlossen werden:
pīpja kāts aizbadījās Jürg.;
3) caurumi pastalai aizbadījās par tuvu pie malas, es passierte, dass die Löcher der Pastel beim Durchstechen (der Löcher) zu nahe an den Rand (der Pastel) gerieten;
4) sich wiederholt leicht zerstechen:
kājas aizbadās (z. b. beim Gehen über ein Stoppelfeld) Ass. - Kalt.
Avots: EH I, 7
2) : a. grāvi Warkl.; ‡
3) "(eine wunde Stelle) stochernd, stechend schmerzhafter machen"
Kaltenbrunn: aizbadīja tuo auguoni, i sāp Kaltenbrunn. aizbadi vien savu rēti! vairs netiksi galā ar viņu Warkl. ‡ Refl. -tiês,
1) einander (mit den Hörnern) stossend bis zu einem gewissen Punkt gelangen:
vē̦rsē̦ni aizbadījās līdz upei;
2) beim Stechen, Stochern versehentlich geschlossen werden:
pīpja kāts aizbadījās Jürg.;
3) caurumi pastalai aizbadījās par tuvu pie malas, es passierte, dass die Löcher der Pastel beim Durchstechen (der Löcher) zu nahe an den Rand (der Pastel) gerieten;
4) sich wiederholt leicht zerstechen:
kājas aizbadās (z. b. beim Gehen über ein Stoppelfeld) Ass. - Kalt.
Avots: EH I, 7
aizbālēt
‡ àizbãlêt, ein wenig bleichen (intr.), zu bleichen anfangen: aizblilējusi drēbe, lapa Bauske, Golg.
Avots: EH I, 8
Avots: EH I, 8
aizbalss
aizbalzīt
‡ àizbàlzît, zudeckend hinter etwas stecken: a. se̦gu aiz muguras. Refl. -tiês, sich zudeckend, den Rand der Decke hinter den Rücken oder den Bettrand stecken: viņš ir labi aizbalzījies.
Avots: EH I, 7
Avots: EH I, 7
aizbangot
aizbarkšēt
‡ àizbarkš(ķ)êt,
1) rasselnd sich fortbewegen:
rati aizbarkšķ;
2) betäubt werden (von den Ohren gesagt):
ausis aizbarkšķ nuo runas.
Avots: EH I, 8
1) rasselnd sich fortbewegen:
rati aizbarkšķ;
2) betäubt werden (von den Ohren gesagt):
ausis aizbarkšķ nuo runas.
Avots: EH I, 8
aizbarkšķēt
‡ àizbarkš(ķ)êt,
1) rasselnd sich fortbewegen:
rati aizbarkšķ;
2) betäubt werden (von den Ohren gesagt):
ausis aizbarkšķ nuo runas.
Avots: EH I, 8
1) rasselnd sich fortbewegen:
rati aizbarkšķ;
2) betäubt werden (von den Ohren gesagt):
ausis aizbarkšķ nuo runas.
Avots: EH I, 8
aizbars
àizbars,
1) die Verkürzung der Schwade im Mähen:
tu man aizbaru pataisījis, du hast zu tief in meine Schwade gehauen und sie mir dadurch verkürzt Hr.; neu begonnene Schwade: bars ir pie labības pļaušanas spaile; jaunuo, iesāktuo baru sauc par aizbaru Len. n. A. X, 1, 307;
2) das Mehl, das auf den aufgegangenen Teig geschüttet wird, bevor das Brot in den Ofen geschoben wird
Wolm. (dies also zu bẽrt);
3) Grütze, Grützkorn:
aizbara oder aizbaru putra, putraimu p. Lasd., Lös., Sessw., Tirs., AP.;
4) āzbars, dial. für aizbars, eine Speise von abgestossener, von Hülsen befreiter Gerste
= grūdenis N. - Bartau. Etn. I, 3;
5) vom Hagelregen:
sniegs bira kā aizbars Tirs.
Avots: ME I, 18
1) die Verkürzung der Schwade im Mähen:
tu man aizbaru pataisījis, du hast zu tief in meine Schwade gehauen und sie mir dadurch verkürzt Hr.; neu begonnene Schwade: bars ir pie labības pļaušanas spaile; jaunuo, iesāktuo baru sauc par aizbaru Len. n. A. X, 1, 307;
2) das Mehl, das auf den aufgegangenen Teig geschüttet wird, bevor das Brot in den Ofen geschoben wird
Wolm. (dies also zu bẽrt);
3) Grütze, Grützkorn:
aizbara oder aizbaru putra, putraimu p. Lasd., Lös., Sessw., Tirs., AP.;
4) āzbars, dial. für aizbars, eine Speise von abgestossener, von Hülsen befreiter Gerste
= grūdenis N. - Bartau. Etn. I, 3;
5) vom Hagelregen:
sniegs bira kā aizbars Tirs.
Avots: ME I, 18
aizbāze
aizbāzeknis
àizbâzeknis Tēv., àizbâzis, àizbâznis, àizbâzs, àizbâža, Demin. -ĩtis, -iņa,
1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duomāju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;
2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;
3) d. Pl. aizbāzi,
a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,
b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.
Avots: ME I, 18
1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duomāju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;
2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;
3) d. Pl. aizbāzi,
a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,
b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.
Avots: ME I, 18
aizbāzīt
‡ àizbâzît,
1) wiederholt hinter etwas stecken;
2) wiederholt verstopfen, zustopfen:
šķirbas aizbāzīt BW. 34641, 1. duris aizbāzīja 35622 var., Druw. es paspārnes visas aizbāzīju un tâ˙pat visus caurumiņus AP. Refl. -tiês,
1) (für) sich
(dat.) wiederholt hinter etw. stecken, stopfen, verstopfen: aizbāzījās cimdus aiz juostas;
2) sich verstopfen, zustopfen:
viņš kamanās labi aizbāzījās;
3) beim Stecken, Stopfen versehentlich hingeraten:
nezin kur cimdi aizbāzījušies.
Avots: EH I, 8
1) wiederholt hinter etwas stecken;
2) wiederholt verstopfen, zustopfen:
šķirbas aizbāzīt BW. 34641, 1. duris aizbāzīja 35622 var., Druw. es paspārnes visas aizbāzīju un tâ˙pat visus caurumiņus AP. Refl. -tiês,
1) (für) sich
(dat.) wiederholt hinter etw. stecken, stopfen, verstopfen: aizbāzījās cimdus aiz juostas;
2) sich verstopfen, zustopfen:
viņš kamanās labi aizbāzījās;
3) beim Stecken, Stopfen versehentlich hingeraten:
nezin kur cimdi aizbāzījušies.
Avots: EH I, 8
aizbažīties
‡ àizbažîtiês, besorgt (= unruhig, bekümmert) werden: saimniece aizbažījās, vai pietiks tauku.
Avots: EH I, 8
Avots: EH I, 8
aizbazūnēt
‡ àizbazũnêt,
1) (laut weinend) vollposaunen, betäuben
(perfektiv): a. kam ausis;
2) laut weinend sich entfernen:
zē̦ns aizbazūnēja uz mājām Dunika.
Avots: EH I, 8
1) (laut weinend) vollposaunen, betäuben
(perfektiv): a. kam ausis;
2) laut weinend sich entfernen:
zē̦ns aizbazūnēja uz mājām Dunika.
Avots: EH I, 8
aizbēdāt
‡ àizbè̦dât,
1) sich grämend (dadurch etwas) entfernen, beseitigen:
tā bē̦da jau sen aizbē̦dāta Salis;
2) kuo nu daudz aizbē̦dāsi? Bauske, Lubn., was soll man sich viel grämen?
Avots: EH I, 9
1) sich grämend (dadurch etwas) entfernen, beseitigen:
tā bē̦da jau sen aizbē̦dāta Salis;
2) kuo nu daudz aizbē̦dāsi? Bauske, Lubn., was soll man sich viel grämen?
Avots: EH I, 9
aizbēdināt
aizbēguļot
aizbērēt
àizbẽrt,
1) zuschütten,
aku, 1. Mos. 26, 15; bezdibeni LP. I, 185; kapu;
2) hinter etw. schütten:
tam es aizbēru piparus aiz astes MWM. VII, 894.
Avots: ME I, 19
1) zuschütten,
aku, 1. Mos. 26, 15; bezdibeni LP. I, 185; kapu;
2) hinter etw. schütten:
tam es aizbēru piparus aiz astes MWM. VII, 894.
Avots: ME I, 19
aizbērt
àizbẽrt,
1) vollschütten:
pagrabu ar pupām aizbēre Warkl. ‡ Refl. -tiês,
1) sich zuschütten:
bedre aizbē̦rusies;
2) beim Schütten versehentlich hinter etwas geraten:
man kas aizbēries aiz kakla.
Avots: EH I, 9
1) vollschütten:
pagrabu ar pupām aizbēre Warkl. ‡ Refl. -tiês,
1) sich zuschütten:
bedre aizbē̦rusies;
2) beim Schütten versehentlich hinter etwas geraten:
man kas aizbēries aiz kakla.
Avots: EH I, 9
aizbīdelēt
aizbīdināt
‡ àizbīdinât, langsam, mit Mühe (hinter etwas) hinschieben: a. aizšaujamuo durīm priekšā Schwanb., Treiden.
Avots: EH I, 9
Avots: EH I, 9
aizbīdīt
àizbìdît, tr., weg-, hinschieben, hinter etw. schieben: aizb. sienu pie šķūņa. Refl. -tiês, sich hinschieben: aizsainis lapsai aizbīdījies aiz ausīm LP. I, 169.
Avots: ME I, 19
Avots: ME I, 19
aizbiezēt
‡ àizbìezêt: migla aizbiezējusi priekšā, der Nebel hat sich - dichter werdend - davorgelagert.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizbildniecība
aizbildniecĩba, Vormundschaft, Protektorat: par bē̦rna mantu ieceļ aizbildniecību MWM. V, 377. mana ve̦dekla bez manas ziņas mani tur aizbildniecībā Vēr. I, 523. tas atraidījis priekšlikumu pieņemt angļu valdības aizbildniecību par šuo salu A. XIII, 417.
Avots: ME I, 19
Avots: ME I, 19
aizbilst
àizbilˆst, -stu, -du,
1) für jem. ein gutes Wort einlegen:
aizbilst vārdu par kādu Etn. III, 146;
2) über etwas zu reden anfangen, in der Rede berühren:
priekšme̦ts, kuo nule aizbildu, ir tik interesants...
Avots: ME I, 19
1) für jem. ein gutes Wort einlegen:
aizbilst vārdu par kādu Etn. III, 146;
2) über etwas zu reden anfangen, in der Rede berühren:
priekšme̦ts, kuo nule aizbildu, ir tik interesants...
Avots: ME I, 19
aizbimbāt
‡ àizbim̃bât,
1) laut weinend sich entfernen, bis zu einem gewissen Punkt hingehen:
vinš aizbimbāja;
2) laut weinend betäuben, zufallen machen:
bē̦rns aizbimbāja mātei ausis.
Avots: EH I, 9
1) laut weinend sich entfernen, bis zu einem gewissen Punkt hingehen:
vinš aizbimbāja;
2) laut weinend betäuben, zufallen machen:
bē̦rns aizbimbāja mātei ausis.
Avots: EH I, 9
aizbirzīt
‡ àizbìrzît, aizbir̂žuôt 2 Siuxt, (eine Saatfurche) bis zu einem gewissen Punkt hinziehen; Saatfurchen ziehend fort-, hingehen; bis zu einer gewissen Grenze mit Saatfurchen versehen: a. vagu līdz mežam Wandsen. tīrums aizbirzīts līdz lielajam akmenim Saikava. jūs tik ātri aizbirzījāt, ka e̦s ni˙maz nepaguvu pateikt, lai beidz ebenda. paņem tik daudz salmu, kâ vari aizbiržuot līdz viņam lauka galam! Siuxt.
Avots: EH I, 9
Avots: EH I, 9
aizbīties
‡ àizbîtiês, (vor Schreck) zusammenfahren, ein wenig erschrecken (intr.): es aizbijuos, bet nenuobijuos Bauske.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizbizenēt
aizblandīties
àizblàndîtiês, sich wohin verirren, sich umhertreibend wohin geraten: tik neblandies vien atkal Poruk. tē̦vs pats nezin kur aizblandījies Saul.
Avots: ME I, 19
Avots: ME I, 19
aizblankot
aizblaugznāt
‡ àizblaugznât, sich bis zu einer gewissen Stelle mit Schinn bedecken: āda aizblaugznājusi līdz acīm Schwitten.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizbļaut
àizbļaût,
1) überschreien: tam tāda rīkle, ka visus tas aizbļauj;
2) von der bösen Vorbedeutung des Vogelschreies:
kad sikspārnis aizbļauj, tad paliek kurls JK. II, 73. - Refl. - tiês, aufschreien zu schreien anfangen: viņš aizbļāvās Dok. A.
Avots: ME I, 20
1) überschreien: tam tāda rīkle, ka visus tas aizbļauj;
2) von der bösen Vorbedeutung des Vogelschreies:
kad sikspārnis aizbļauj, tad paliek kurls JK. II, 73. - Refl. - tiês, aufschreien zu schreien anfangen: viņš aizbļāvās Dok. A.
Avots: ME I, 20
aizblēdīt
‡ àizblèdît, durch Betrug fortschaffen, hinschaffen: a. mantas nuo mājas pruom. Refl. -tiês, heimlich, durch Betrug sich entfernen, hingelangen: a. uz kruogu.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizblēt
‡ àizblêt, vollblöken, blökend betäuben (perfektiv): aitas man aizblēja ausis. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit zu blöken anfangen: aitas aizblējās.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizblieķēt
‡ àizbliẽķêt,
1) bis zu einem gewissen Punkt flach schlagen:
piedarba kulu aizblieķēja līdz vidum;
2) (mit einer Lehmschicht, sie datüber breitend und festschlagend) sperren:
a. ar māliem žurku alas.
Avots: EH I, 10
1) bis zu einem gewissen Punkt flach schlagen:
piedarba kulu aizblieķēja līdz vidum;
2) (mit einer Lehmschicht, sie datüber breitend und festschlagend) sperren:
a. ar māliem žurku alas.
Avots: EH I, 10
aizblīkšķināt
àizblĩkšķinât, ‡
2) einen lauten Knall hervorbringend zufallen machen, betäuben:
ar šaudīšanu a. kam ausis.
Avots: EH I, 10
2) einen lauten Knall hervorbringend zufallen machen, betäuben:
ar šaudīšanu a. kam ausis.
Avots: EH I, 10
aizblīkšķināt
àizblĩkšķinât, - kšinât, tr., intr., knallend wegschnellen: šauj irbju pulkā iekšā un aizblīkšina gar,ām, schiesst vorüber MWM. VII, 237. K.
Avots: ME I, 19
Avots: ME I, 19
aizblisēt
àizblisêt, faulenzend, sich herumtreibend fort-, hingehen: vai uz māju aizblisēja? Saikava.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizblīst
àizblîst - stu, -du od. -zu (n. U. - žu, -du): gaismiņa aizblīst, es beginnt zu tagen (Etn. III, 145); eilig davon ziehen (U.).
Avots: ME I, 19
Avots: ME I, 19
aizblunkšķēties
‡ àizblun̂kšķêtiês Saikava, beim Gähren des Biers gewisse Laute von sich geben: muca pa reizei aizblunkšķējās, vēl vis nav nuorūguse; in Lisohn bedeute es: glucksen, klunkern (von einer Flüssigkeit, die ihr Gefäss nicht ganz ausfüllt und darin geschüttelt wird).
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizboda
aizbojāt
àizbuõjât: ‡ Refl. -tiês, anfangen zu verderben (intr.), zu faulen: ābuols aizbuojājies.
Avots: EH I, 13
Avots: EH I, 13
aizbojāt
aizbokāt
aizbraucināties
‡ àizbraũcinâtiês, beim Spazierenfahren, Rodeln (versehentlich) hingeraten: bē̦rns aizbraucinājies par tālu Stenden.
Avots: EH I, 11
Avots: EH I, 11
aizbraukt
àizbràukt: ‡ Refl. -tiês,
1) aizbraukties garām, aneinander vorbeifahren:
viņi aizbraukušies viens uotram gaŗām Schwanb.;
2) man aizbraucies par tālu, ich bin unversehens zu weit hingefahren.
Avots: EH I, 11
1) aizbraukties garām, aneinander vorbeifahren:
viņi aizbraukušies viens uotram gaŗām Schwanb.;
2) man aizbraucies par tālu, ich bin unversehens zu weit hingefahren.
Avots: EH I, 11
aizbraukt
àizbràukt, wegfahren, hinfahren: dē̦ls aizbrauc uz e̦ze̦ru LP. IV, 2; aizbr. gaŗām, vorbei-, vorüberfahren: mēs visiem aizbraucām gar,ām, wir überholten alle im Fahren; kapsē̦tai aizbraukt gar,ām LP. VII, 148.
Avots: ME I, 20
Avots: ME I, 20
aizbrēkt
aizbrēkt
àizbrèkt,
1) überschreien,
2) von dem unheilvollen Vogelgeschrei:
kad dumpis aizbrē̦c, tad dvaša smirds JK. II, 72. kad pīpene aizbrē̦c, tad paliek dze̦lte̦ns JK. II, 71. Refl. -tiês, anfangen ein wenig zu schreien, zu weinen: bē̦rns aizbrēcās.
Avots: ME I, 20
1) überschreien,
2) von dem unheilvollen Vogelgeschrei:
kad dumpis aizbrē̦c, tad dvaša smirds JK. II, 72. kad pīpene aizbrē̦c, tad paliek dze̦lte̦ns JK. II, 71. Refl. -tiês, anfangen ein wenig zu schreien, zu weinen: bē̦rns aizbrēcās.
Avots: ME I, 20
aizbrīkšķēties
àizbrĩkšķêtiês, auch àizbrĩkšêtiês, anfangen etwas zu knacken, krachen; einen knackenden, krachenden Laut von sich geben: zars aizbrīkšķējās A. XIV, 2, 95.
Avots: ME I, 20
Avots: ME I, 20
aizbrist
àizbrist, intr.,
1) hinwaten:
līdz malai;
2) bewölkt untergehen:
laikam jau uz lietu, juo saule aizbrien, es wird wohl regnen, denn die Sonne geht bewölkt unter A. XI, 466; Etn. III, 145. mēness aizbrien (geht) aiz mākuoņiem Aps. V, 24; so auch refl.: saule aizbridusēs, netiek nuo bālās saules tinas laukā MWM. XI, 220.
Avots: ME I, 20
1) hinwaten:
līdz malai;
2) bewölkt untergehen:
laikam jau uz lietu, juo saule aizbrien, es wird wohl regnen, denn die Sonne geht bewölkt unter A. XI, 466; Etn. III, 145. mēness aizbrien (geht) aiz mākuoņiem Aps. V, 24; so auch refl.: saule aizbridusēs, netiek nuo bālās saules tinas laukā MWM. XI, 220.
Avots: ME I, 20
aizbrucināt
‡ àizbrucinât,
1) reibend hinter etwas geraten machen:
a. skabargu aiz ādas Dunika;
2) anfangen zu streichen, schärfen:
a. izkapti in Treiden gehört.
Avots: EH I, 12
1) reibend hinter etwas geraten machen:
a. skabargu aiz ādas Dunika;
2) anfangen zu streichen, schärfen:
a. izkapti in Treiden gehört.
Avots: EH I, 12
aizbrudzināt
‡ àizbruzdinât,
1) ein knarrendes Geräusch hervorbringend forttreiben
Dunika;
2) = àizbruzdêt: žīds aizbruzdināja (fuhr polternd fort) pa sasalušuo ceļu.
Avots: EH I, 12
1) ein knarrendes Geräusch hervorbringend forttreiben
Dunika;
2) = àizbruzdêt: žīds aizbruzdināja (fuhr polternd fort) pa sasalušuo ceļu.
Avots: EH I, 12
aizbrūzgāties
‡ àizbrūzgâtiês, eine ganz kurze Zeitlang prusten, schnauben: zirgs aizbrūzgājās un sāka dzert Fest.
Avots: EH I, 12
Avots: EH I, 12
aizbudīt
aizbudzīt
aizbugt
‡ àizbugt, uneben werden (?): zirga lùoks liecuot aizbudzis Vīt., auf der untern Seite eines Pferdekrummholzes haben sich beim Gekrümmtwerden Unebenheiten gebildet (?).
Avots: EH I, 12
Avots: EH I, 12
aizbuknīt
aizbumbāt
‡ I àizbum̃bât, fort-, hinrollen (tr.): a. bumbu pruojām Trik. Refl. -tiês, Kegel schiebend, Ball schlagend hingelangen: puikas aizbumbājušies līdz pašam mežam Saikava.
Avots: EH I, 12
Avots: EH I, 12
aizbungāt
‡ àizbuñgât,
1) trommelnd fort-, hingehen;
2) trommelnd betäuben, volltrommeln
(perfektiv): a. kam ausis;
3) trommelnd verscheuchen, verscheuchen überhaupt; forttreiben, fortschaffen
Ar.: a. zaķi. a. zivis (mit einer Stange) Dunika. vai nevarēji viņu a. pruojām? Ar.
Avots: EH I, 12
1) trommelnd fort-, hingehen;
2) trommelnd betäuben, volltrommeln
(perfektiv): a. kam ausis;
3) trommelnd verscheuchen, verscheuchen überhaupt; forttreiben, fortschaffen
Ar.: a. zaķi. a. zivis (mit einer Stange) Dunika. vai nevarēji viņu a. pruojām? Ar.
Avots: EH I, 12
aizburbēt
‡ àizburbêt,
1) anfangen porös, morsch zu werden, anfangen zu faulen:
le̦dus upē pavasarī šur tur jau aizburbējis Wandsen. stabs aizburbējis. tas jau aizburbējis kâ ve̦cs kuoks (von einem schwachen, kränklichen Menschen gesagt) Bauske;
2) mit weichen, porösen Gewächsen zuwachsen:
avuots aizburbējis 2 Ahs. - luogs aizburbējis, das Fensterglas hat sich mit einer Schnee- od. Eiskrusfe überzogen Gr. - Buschh.
Avots: EH I, 12
1) anfangen porös, morsch zu werden, anfangen zu faulen:
le̦dus upē pavasarī šur tur jau aizburbējis Wandsen. stabs aizburbējis. tas jau aizburbējis kâ ve̦cs kuoks (von einem schwachen, kränklichen Menschen gesagt) Bauske;
2) mit weichen, porösen Gewächsen zuwachsen:
avuots aizburbējis 2 Ahs. - luogs aizburbējis, das Fensterglas hat sich mit einer Schnee- od. Eiskrusfe überzogen Gr. - Buschh.
Avots: EH I, 12
aizburbis
àizburbis (Part. praet. act.): acis aizburbušas (sind verschwollen, eiterig) Bauske; (bereift) Gr. - Buschh.
Avots: EH I, 12
Avots: EH I, 12
aizburbis
àizbùrbis [Grawendahl un Serben], verwachsen mit weichen, porösen Gewächsen: aizburbis avuots, ein mit Moos verwachsener Quell; aizburbušas acis, die im aufgedundenen Gesichte in Fett versunkenen augen, besonders von Säufern gesagt. Konv. 1 30.
Avots: ME I, 20
Avots: ME I, 20
aizburgāt
aizburt
‡ àizbur̃t,
1) fortzaubern:
a. ļaunuos garus. agrāk varējuši e̦ze̦rus ar aizburt nuo vienas vietas uz uotru Salis;
2) verzaubern, behexen:
viņš ir aizburts.
Avots: EH I, 13
1) fortzaubern:
a. ļaunuos garus. agrāk varējuši e̦ze̦rus ar aizburt nuo vienas vietas uz uotru Salis;
2) verzaubern, behexen:
viņš ir aizburts.
Avots: EH I, 13
aizburtot
‡ àizbur̃tuôt, bis zu einer gewissen Stelle hinbuchstabieren: a. līdz lappuses beigām.
Avots: EH I, 13
Avots: EH I, 13
aizbūve
‡ àizbũve, was zum Abtrennen vorgebaut (aufgerichtet) ist; ein zwischen zwei Gebäuden eingebauter Anbau AP.: lai kāda aizbūve priekšā, bet zirgs ar guovēm ne˙kad nav kuopā Siuxt.
Avots: EH I, 13
Avots: EH I, 13
aizbūvēt
‡ àizbũvêt,
1) vor etwas bauen
(perfektiv), verbauen: a. kam kuo priekšā. a. ceļu;
2) "zur Arbeit abfertigen":
visi jau tīrumā, bet šās nevar vien aizbūvēt uz tīrumu! Saikava. Refl. -tiês, (in einiger Entfernung) einen Neubau ausführen und dahin übersiedeln: a. mežmalē.
Avots: EH I, 13
1) vor etwas bauen
(perfektiv), verbauen: a. kam kuo priekšā. a. ceļu;
2) "zur Arbeit abfertigen":
visi jau tīrumā, bet šās nevar vien aizbūvēt uz tīrumu! Saikava. Refl. -tiês, (in einiger Entfernung) einen Neubau ausführen und dahin übersiedeln: a. mežmalē.
Avots: EH I, 13
aizčabināt
àizčabinât,
1) sich raschelnd entfernen; mit kleinen Schritten fort-, hingehen
Trik.; schwatzend fort-, hingehen Trik.: lietiņš aizčabināja pruom (die Regenwolke entfernte sich) Trik. vecenes aizčabināja ebenda;
2) raschelnd, Rascheln verursachend fortscheuchen :
vecene bija zaķi aizčabinājusi;
3) verstopfen
C., Trik.: a. siênā šķirbas, lai vējš neiet cauri;
4) anspannen (von einem einfachen Pferde und einfachem Geschirr gesagt):
es aizčabināšu tuo pašu brūnuo Siuxt.
Avots: EH I, 14, 15
1) sich raschelnd entfernen; mit kleinen Schritten fort-, hingehen
Trik.; schwatzend fort-, hingehen Trik.: lietiņš aizčabināja pruom (die Regenwolke entfernte sich) Trik. vecenes aizčabināja ebenda;
2) raschelnd, Rascheln verursachend fortscheuchen :
vecene bija zaķi aizčabinājusi;
3) verstopfen
C., Trik.: a. siênā šķirbas, lai vējš neiet cauri;
4) anspannen (von einem einfachen Pferde und einfachem Geschirr gesagt):
es aizčabināšu tuo pašu brūnuo Siuxt.
Avots: EH I, 14, 15
aizčagāt
‡ àizčagât, (mit Stroh, Mist usw.) bewerfend verdecken: a. aizgaldu (zum Schutz vor dem Winde) Bauske.
Avots: EH I, 15
Avots: EH I, 15
aizčakarēt
‡ àizčakarêt,
1) stochernd, wühlend, schürend entfernen, forttreiben:
a. ar kruķi uogles krāsnī uz dibe̦nu Lems. a. vēžus uz uotru malu Trik. aizčakarējis īle̦nu aiz skapja;
2) stochernd, wühlend, schürend zustopfen, verstopfen:
a. caurumu Stenden. ar kārti pa dīķi čakarē̦dams aizčakarējis pumpi C.;
3) anfangen zu stochern:
a. luopam vīveles Bauske;
4) fassen, ergreifen:
ar kruķi aizčakarē (krāsnī) kāpuostu puodu un izvelc laukā! Memelshof. ar kārti aizčakarē ābuolu un nuorauj ebenda;
5) stecken bleiben:
puisis nezin kur aizčakarējis.
Avots: EH I, 15
1) stochernd, wühlend, schürend entfernen, forttreiben:
a. ar kruķi uogles krāsnī uz dibe̦nu Lems. a. vēžus uz uotru malu Trik. aizčakarējis īle̦nu aiz skapja;
2) stochernd, wühlend, schürend zustopfen, verstopfen:
a. caurumu Stenden. ar kārti pa dīķi čakarē̦dams aizčakarējis pumpi C.;
3) anfangen zu stochern:
a. luopam vīveles Bauske;
4) fassen, ergreifen:
ar kruķi aizčakarē (krāsnī) kāpuostu puodu un izvelc laukā! Memelshof. ar kārti aizčakarē ābuolu un nuorauj ebenda;
5) stecken bleiben:
puisis nezin kur aizčakarējis.
Avots: EH I, 15
aizčākstēt
‡ àizčākstêt,
1) sterben:
tas var drīz aizčākstēt A. - Ottenhof, AP., Erlaa;
2) anfangen zu welken, holzig, schwammig zu werden:
aizčākstējis burkāns Bauske, Erlaa; fig., aizčākstējis cilvē̦ks,
a) ein erkälteter und heiserer Mensch
(mit ã ) N. - Bartau;
b) ein lungenkranker Mensch
Bauske;
c) ein erkrankter Mensch
Jürg.
Avots: EH I, 15
1) sterben:
tas var drīz aizčākstēt A. - Ottenhof, AP., Erlaa;
2) anfangen zu welken, holzig, schwammig zu werden:
aizčākstējis burkāns Bauske, Erlaa; fig., aizčākstējis cilvē̦ks,
a) ein erkälteter und heiserer Mensch
(mit ã ) N. - Bartau;
b) ein lungenkranker Mensch
Bauske;
c) ein erkrankter Mensch
Jürg.
Avots: EH I, 15
aizčalīt
aizcelāt
àizce̦lât, wiederholt, allmählich fort-, hinheben: bē̦rni aizce̦lājuši nazi uz galda uotru malu Stenden.
Avots: EH I, 13
Avots: EH I, 13
aizcelt
àizcelˆt, tr., etwas vorheben, nach lettischer Vorstellung hinter sich heben zur Hinderung: vārtus aizc., die Pforte zumachen; svārkus aizcelt St., Konv. 1, den Rock versetzen. Refl.: sich versetzen, abziehen: nuo sacerējuma aizcelties līdz autuoram Jans. es nuoduošu viņu... Bābeles ķēniņa kar,a spē̦kam, kas tagad nuo jums aizcēlies Jerem. 34, 21.
Avots: ME I, 20
Avots: ME I, 20
aizcept
‡ àizcept, anfangen zu braten, backen (tr.): viņš gaļu aizcepis, bet pats aizgājis pruojām Gr. - Buschh. šī gaļa nav izce̦pta, bet tikai aizce̦pta (d. h. unvollkommen gebraten). Refl. -tiês, anfangen zu braten, backen (intr.): gaļas gabalam viens gals tikai aizcepies.
Avots: EH I, 13
Avots: EH I, 13
aizcerāt
aizcere
aizcerēt
àizcerêt, tr.,
1) sparen, ersparen
(naudu) Alschw.;
2) im Auge haben, werben wollen:
es tuo meitu pats sev aizcerēju Mar.; ēd, Madīte, rij, Madīte, aizcerē manu tiesu; tad es tevi aizcerēšu sava brāļa pē̦lūdē BW. 19252.
Kļūdu labojums:
pē̦lūdē = pe̦lūdē
Avots: ME I, 20
1) sparen, ersparen
(naudu) Alschw.;
2) im Auge haben, werben wollen:
es tuo meitu pats sev aizcerēju Mar.; ēd, Madīte, rij, Madīte, aizcerē manu tiesu; tad es tevi aizcerēšu sava brāļa pē̦lūdē BW. 19252.
Kļūdu labojums:
pē̦lūdē = pe̦lūdē
Avots: ME I, 20
aizčibināt
‡ àizčibinât,
1) fort-, hintrippeln
(in Bauske, Erlaa, Fockenhof, Lubn., Memelshof, Trik. nur von kleinen Kindern gesagt): ve̦cmāmiņa aizčibināja maziem suolīšiem uz uotru istabu Schwanb.;
2) langsam forttreiben, fortscheuchen:
a. cāļus Trik.
Avots: EH I, 15
1) fort-, hintrippeln
(in Bauske, Erlaa, Fockenhof, Lubn., Memelshof, Trik. nur von kleinen Kindern gesagt): ve̦cmāmiņa aizčibināja maziem suolīšiem uz uotru istabu Schwanb.;
2) langsam forttreiben, fortscheuchen:
a. cāļus Trik.
Avots: EH I, 15
aizciekāt
‡ àizciẽkât, langsam fort-, hingehen (von Hühnern gesagt) AP.: (gailis) aizciekāja (so nach der Angabe des Verfassers zu lesen statt aizcilkāja!)... uz kaimiņu kaņepēm Austriņš Nopūtas vējā 68 f.
Avots: EH I, 14
Avots: EH I, 14
aizciemoties
‡ àizcìemuôtiês,
1) Besuche machend, zu Gast seiend verweilen bis
... aizciemuojies līdz pašam vakaram Bauske;
2) ein wenig, eine kurze Zeitlang zu Gast sein:
dabūja tikai aizciemuoties, bet ne izciemuoties Bauske.
Avots: EH I, 14
1) Besuche machend, zu Gast seiend verweilen bis
... aizciemuojies līdz pašam vakaram Bauske;
2) ein wenig, eine kurze Zeitlang zu Gast sein:
dabūja tikai aizciemuoties, bet ne izciemuoties Bauske.
Avots: EH I, 14
aizciest
àizcìest, verschmerzen L. Refl. -tiês: längere Zeit etw. entbehren: nu tik viņš ē̦d! tik ilgi aizieties Wolm. u. a.
Avots: ME I, 21
Avots: ME I, 21
aizčīkstināt
àizčĩkstinât,
1) Knarren verursachend (z. B. mit einem knarrenden Wagen fahrend) sich entfernen
Heidenfeld, Lems.;
2) zum Weinen bringen:
nu tu atkal esi bē̦rnu aizčīkstinājis Bers., Schwanb., Stenden, Wandsen.
Avots: EH I, 16
1) Knarren verursachend (z. B. mit einem knarrenden Wagen fahrend) sich entfernen
Heidenfeld, Lems.;
2) zum Weinen bringen:
nu tu atkal esi bē̦rnu aizčīkstinājis Bers., Schwanb., Stenden, Wandsen.
Avots: EH I, 16
aizcilāt
‡ àizcilât,
1) wiederholt hebend fort-, hinschaffen:
siens jau aizcilāts līdz pļavas malai Warkh.;
2) sperrend (vor etwas) wiederholt hinlegen:
vakaruos puiši šķūnī aizcilāja durīm sienu priekšā. Refl. -tiês,
1) sich allmählich hinbewegen:
laiva pa straumi aizcilājās drusku uz leju Saikava. jis aizcilājās ("uz augšu cilādamies aizgāja") uz mežu Warkh.;
2) sich ein wenig erheben, in die Höhe bewegen:
uz vanaga ligzdas kaut kas aizcilājās Saikava;
3) übersiedeln:
puisis Jurģuos aizcilājās uz kaimiņiem Sessw.
Avots: EH I, 13, 14
1) wiederholt hebend fort-, hinschaffen:
siens jau aizcilāts līdz pļavas malai Warkh.;
2) sperrend (vor etwas) wiederholt hinlegen:
vakaruos puiši šķūnī aizcilāja durīm sienu priekšā. Refl. -tiês,
1) sich allmählich hinbewegen:
laiva pa straumi aizcilājās drusku uz leju Saikava. jis aizcilājās ("uz augšu cilādamies aizgāja") uz mežu Warkh.;
2) sich ein wenig erheben, in die Höhe bewegen:
uz vanaga ligzdas kaut kas aizcilājās Saikava;
3) übersiedeln:
puisis Jurģuos aizcilājās uz kaimiņiem Sessw.
Avots: EH I, 13, 14
aizcilpot
àizcilpuôt,
1) tr., zuhäkeln
(cilpas), intr., sich eilig wegbewegen, besonders vom Hasen, dann von anderen lebenden Wesen: tas aizcilpuoja kā zaķis Purap.
Avots: ME I, 20
1) tr., zuhäkeln
(cilpas), intr., sich eilig wegbewegen, besonders vom Hasen, dann von anderen lebenden Wesen: tas aizcilpuoja kā zaķis Purap.
Avots: ME I, 20
aizcīnīties
àizcìnîtiês, strebend, ringend wohin gelangen: aizcīnījuos līdz akadēmijai Stari II, 19.
Avots: ME I, 21
Avots: ME I, 21
aizcipāt
aizcipstēties
aizcipt
àizcipt, -cīpu, -cipu, stecken bleiben: kur gan viņš ir aizcipis, ka vēl nenāk? Dondagen [zu kaipties].
Avots: ME I, 21
Avots: ME I, 21
aizcipt
aizčirkstēties
‡ àizčirpstêtiês, aufzwitschern: kas tur aizčirpstējās? Bauske, Bers., Prl., Schwanb.
Avots: EH I, 15
Avots: EH I, 15
aizcirpt
‡ àizcìrpt,
1) bis zu einem gewissen Punkt scheren
(perfektiv): a. līdz pusei;
2) anfangen zu scheren:
aizcirpta aita aizmuka. Refl. -tiês: man aizcirpās drusku par tālu, beim Scheren geriet ich unversehens ein wenig zu weit.
Avots: EH I, 14
1) bis zu einem gewissen Punkt scheren
(perfektiv): a. līdz pusei;
2) anfangen zu scheren:
aizcirpta aita aizmuka. Refl. -tiês: man aizcirpās drusku par tālu, beim Scheren geriet ich unversehens ein wenig zu weit.
Avots: EH I, 14
aizcirst
àizcìrst, tr.,
1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;
2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;
3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;
4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;
5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,
1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;
2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.
Avots: ME I, 21
1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;
2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;
3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;
4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;
5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,
1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;
2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.
Avots: ME I, 21
aizcīsties
‡ àizcìstiês, strebend hingelangen: viņš aizcīties līdz profesuoram (hat die Professur erreicht). viņš aizcīties citiem priekšā.
Avots: EH I, 14
Avots: EH I, 14
aizcitsvētdienu
àizcitsvètdìenu od. àizcitu svètdìenu, den nachnächsten Sonntag. Ebenso àizcitu gadu, nedē ļu u. a.
Avots: ME I, 21
Avots: ME I, 21
aizčivināt
‡ àizčivinât,
1) zwitschernd, piepend sich entfernen:
bezdelīga aizčivina (fliegt zwitschernd fort) Bauske, Lubn., Sessw., Trik. u. a. zilīte... aizčivina tālāk Janš. Bandavā I, 237;
2) vollzwitschern, -piepen:
cāļi tâ čivināja, ka aizčivināja ausis Bauske, Lems.;
3) fortscheuchen:
a. cāļus Trik.
Avots: EH I, 15, 16
1) zwitschernd, piepend sich entfernen:
bezdelīga aizčivina (fliegt zwitschernd fort) Bauske, Lubn., Sessw., Trik. u. a. zilīte... aizčivina tālāk Janš. Bandavā I, 237;
2) vollzwitschern, -piepen:
cāļi tâ čivināja, ka aizčivināja ausis Bauske, Lems.;
3) fortscheuchen:
a. cāļus Trik.
Avots: EH I, 15, 16
aizčokurēt
aizčoža
aizčūbāt
‡ àizčūbât,
1) (heimlich) unbeholfen fortschleppen
(mit ũ ) Trik.;
2) zertreten, zertrampeln
Trik.: a. duobi. Refl. -tiês, unbeholfen fortgehen Bauske, Trik.
Avots: EH I, 16
1) (heimlich) unbeholfen fortschleppen
(mit ũ ) Trik.;
2) zertreten, zertrampeln
Trik.: a. duobi. Refl. -tiês, unbeholfen fortgehen Bauske, Trik.
Avots: EH I, 16
aizčubināt
‡ àizčubinât,
1) verstopfen, zustopfen:
a. siena stirpu (eine herausgenommene Lücke im Heu anfüllen) Bauske. a. (mit Lappen verstopfen) caurumu KatrE., Lems. a. (stecken) apse̦gu aiz muguras Siuxt;
2) sorgsam, hätschelnd fort-, ausbegleiten:
a. bē̦rnu uz skuolu Heidenfeld;
3) langsam fort-, hinfahren:
a. ar ve̦cu zirgu KatrE., Trik.
Avots: EH I, 16
1) verstopfen, zustopfen:
a. siena stirpu (eine herausgenommene Lücke im Heu anfüllen) Bauske. a. (mit Lappen verstopfen) caurumu KatrE., Lems. a. (stecken) apse̦gu aiz muguras Siuxt;
2) sorgsam, hätschelnd fort-, ausbegleiten:
a. bē̦rnu uz skuolu Heidenfeld;
3) langsam fort-, hinfahren:
a. ar ve̦cu zirgu KatrE., Trik.
Avots: EH I, 16
aizčučāties
‡ àizčučâtiês Dunika ("aizsnausties"), Stenden, àizčučêtiês Bauske, sich verschlafen (von Kindern gesagt): bē̦rns aizčučējies; pulkstenis aizčučējies (ist nachgeblieben oder stehen geblieben).
Avots: EH I, 16
Avots: EH I, 16
aizčudāties
‡ àizčudâtiês "sich zum Weggehen (Wegfahren) vorbereiten": nevar lē̦ti aizčudāties Stenden.
Avots: EH I, 16
Avots: EH I, 16
aizčudīt
‡ àizčudît Plm., Prl., forttreiben. Refl. -tiês, mit Mühe fort-, hingehen Jürg., Prl.
Avots: EH I, 16
Avots: EH I, 16
aizčūdīt
‡ àizčūdît, forttreiben, fortjagen: a. bē̦rnu uz ganiem Heidenfeld. Refl. -tiês Heidenfeld, = ‡ àizčudâtiês.
Avots: EH I, 16
Avots: EH I, 16
aizčuidīt
‡ àizčuidît, fort-, hintreiben, -jagen: a. suni uz ganiem KatrE., Prl., PS., Trik. a. čigānus Bauske.
Avots: EH I, 16
Avots: EH I, 16
aizčūkstēt
‡ àizčūkstêt "?": aizčūkstēja gaŗām (sagt man, wenn man etwas nicht bekommen hat) Jürg. Refl. -tiês,
1) (plötzüch, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu zischen:
kas tur aizčūkstējās? vai gaļa jau ce̦p? Bauske, Heidenfeld;
2) (plötzlich, für eine kurze Zeittang) anfangen zu flüstern
Adl., KatrE., Kl.
Avots: EH I, 17
1) (plötzüch, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu zischen:
kas tur aizčūkstējās? vai gaļa jau ce̦p? Bauske, Heidenfeld;
2) (plötzlich, für eine kurze Zeittang) anfangen zu flüstern
Adl., KatrE., Kl.
Avots: EH I, 17
aizčūlāt
àizčùlât,
1) eiternd verheilen
auch Heidenfeld, KatrE., Prl.; ‡
2) sich mit Eiter bedecken, überziehen:
bē̦rnam acis aizčūlājušas, nevar vairs redzēt Bauske, Lems.; ‡
3) sich weinend entfernen:
bē̦rns aizčūlāja Bauske.
Avots: EH I, 17
1) eiternd verheilen
auch Heidenfeld, KatrE., Prl.; ‡
2) sich mit Eiter bedecken, überziehen:
bē̦rnam acis aizčūlājušas, nevar vairs redzēt Bauske, Lems.; ‡
3) sich weinend entfernen:
bē̦rns aizčūlāja Bauske.
Avots: EH I, 17
aizčunčināt
aizčurāt
‡ àizčurât, Urin lassend beschmutzen: bē̦rns duru prieksu aizčurājis Dunika, Heidenfeld, Schwanb.
Avots: EH I, 16
Avots: EH I, 16
aizčurēt
àizčurêt,
1) hinter etwas fliessen
(perfektiv): ūdens nuo jumta man aiz kakla aizčurēja Dunika;
2) sich verstopfen, verkleben:
pīpes kāts aizčurējis Erlaa. rensteles aizčurē KatrE. ieŗi ilgi nav slaucīti, tīri aizčurējuši ebenda.
Avots: EH I, 16
1) hinter etwas fliessen
(perfektiv): ūdens nuo jumta man aiz kakla aizčurēja Dunika;
2) sich verstopfen, verkleben:
pīpes kāts aizčurējis Erlaa. rensteles aizčurē KatrE. ieŗi ilgi nav slaucīti, tīri aizčurējuši ebenda.
Avots: EH I, 16
aizčurkstēt
‡ àizčurkstêt,
1) plätschernd fort-, hinfliessen, -rieseln:
strautiņš pa pļavu aizčurkstēja Schwanb.;
2) fort-, hinfliegen (von einer Schwalbe gesagt):
čurkstīle aizčurkstēja Bauske.
Avots: EH I, 16
1) plätschernd fort-, hinfliessen, -rieseln:
strautiņš pa pļavu aizčurkstēja Schwanb.;
2) fort-, hinfliegen (von einer Schwalbe gesagt):
čurkstīle aizčurkstēja Bauske.
Avots: EH I, 16
aizdabūt
àizdabût,
1) wegbekommen, entfernen, hinbringen:
viņu vairs nevar aizdabūt pruojām, von einem unangenehmen Gast. līdz kruogam ve̦zums jāaizdabū JR. IV, 54;
2) bekommen, erhaschen:
cilvē̦ku vilki nuoplēš, lai kur aizdabūdami LP. VII, 863.
Avots: ME I, 21
1) wegbekommen, entfernen, hinbringen:
viņu vairs nevar aizdabūt pruojām, von einem unangenehmen Gast. līdz kruogam ve̦zums jāaizdabū JR. IV, 54;
2) bekommen, erhaschen:
cilvē̦ku vilki nuoplēš, lai kur aizdabūdami LP. VII, 863.
Avots: ME I, 21
aizdaga
aizdaidzīt
‡ àizdaidzît, zutrakeln, oberflächlich zunähen: a. maisam caurumu Adl., AP., Gr. - Buschh., KatrE., Prl., Saikava, Warkh.
Avots: EH I, 17
Avots: EH I, 17
aizdairīties
‡ àizdaĩrîtiês, bis zu einem gewissen Zeitpunkt saumselig sein, die Zeit arbeitslos verbringen: a. līdz vakaram Warkh.
Avots: EH I, 17
Avots: EH I, 17
aizdakstīt
aizdakterēt
‡ àizdakterêt, lange und erfolglos kurierend zum Sterben bringen: dakterēja, dakterēja, kaleit aizdakterēja pruojām Ass. - Kalt.
Avots: EH I, 17
Avots: EH I, 17
aizdalīt
aizdalot
‡ àizdàlduôt 2 Ass. - Kalt., sich herumtreibend fort-, hingehen: nezi kur jis jir aizdaldavis.
Avots: EH I, 17
Avots: EH I, 17
aizdalsāt
‡ àizdàlsât 2 Saikava (ohne einen bestimmten Grund) fortgehen: viņa atkal aiz dalsājusi.
Avots: EH I, 17
Avots: EH I, 17
aizdandalot
aizdaņģināt
‡ àizdaņ̃ģinât, (etwas Schweres) mühsam hin-, wegschaffen Dunika, Rutzau. Refl. -tiês. übersiedeln Rutzau: uz kurieni īsti e̦sat aizdaņģinājušies? Janš. Dzimtene III, 186.
Avots: EH I, 17
Avots: EH I, 17
aizdara
aizdara
aizdarināt
aizdarīt
àizdarît, tr.,
1) zumachen, schliessen:
acis uz mūžu aizdarīt, die Augen auf ewig schliessen, sterben; auch ohne uz mūžu: kur tad šī paliks, ja ve̦cāki savas acis aizdarīs Lautb.; sveši ļaudis lielījās manu kaklu aizdarīt BW. 21074;
2) mit seinem Tun zuvorkommen, etwas für jem. früher tun:
ve̦cāki bērniem tuo simtkārt aizdarījuši, kuo bē̦rni ne desmitkārt nespēj atdarīt. es priekš viņa jau tik daudz e̦smu aizdarījis, bet viņam izliekas grūti man tagad nākt palīgā Tirs.;
3) aizdarīt putru, zur gekochten Grütze saure Milch, Schmant hinzutun
Kand., aizdarināt putru Ronneb.; tie runas aizdarīja (würzten) ar juoku un atjautu sāli Apsk. I, 413;
4) aizdarīt dusmas kam Aps., jem. erzürnen;
5) besudeln, verschweinigeln:
te viss tā aizdarīts, ka nevar ne gar,ām aiziet. Refl. - tiês, sich schliessen: acis; kaps aizdarījies LP. VII, 908.
Avots: ME I, 21, 22
1) zumachen, schliessen:
acis uz mūžu aizdarīt, die Augen auf ewig schliessen, sterben; auch ohne uz mūžu: kur tad šī paliks, ja ve̦cāki savas acis aizdarīs Lautb.; sveši ļaudis lielījās manu kaklu aizdarīt BW. 21074;
2) mit seinem Tun zuvorkommen, etwas für jem. früher tun:
ve̦cāki bērniem tuo simtkārt aizdarījuši, kuo bē̦rni ne desmitkārt nespēj atdarīt. es priekš viņa jau tik daudz e̦smu aizdarījis, bet viņam izliekas grūti man tagad nākt palīgā Tirs.;
3) aizdarīt putru, zur gekochten Grütze saure Milch, Schmant hinzutun
Kand., aizdarināt putru Ronneb.; tie runas aizdarīja (würzten) ar juoku un atjautu sāli Apsk. I, 413;
4) aizdarīt dusmas kam Aps., jem. erzürnen;
5) besudeln, verschweinigeln:
te viss tā aizdarīts, ka nevar ne gar,ām aiziet. Refl. - tiês, sich schliessen: acis; kaps aizdarījies LP. VII, 908.
Avots: ME I, 21, 22
aizdars
àizdars (li. ùždaras), Zukost, als Fleisch, Fett, Butter, Milch, Häringe, besonders als Zutat zur Grütze und zum Kohl: pie darba ejuot, paņem maizi un dzērienu līdz, aizdaru un siltu ēdienu viņiem aizne̦s uz maltītes laiku Etn. III, 156. maltītē bijis tāds ēdiens, kur,am piens aizdaram Etn. III, 173. aizdars bedeutet in Kandau geschmolzene Butter oder das Fett, als Zukost zur Dickgrütze. Sprw.: kāds aizdars, tāda ēstgtriba. meita bez tikuma, kā putra bez aizdara.
Avots: ME I, 22
Avots: ME I, 22
aizdāstīt
‡ àizdāstît, (leichtsinnig) fortgeben, fortschenken: vai tik tu lakatu neesi kam aizdāstījusi? Selsau.
Avots: EH I, 18
Avots: EH I, 18
aizdaudzināt
‡ àizdaudzinât: tā lieta jau aizdaudzināta līdz pašai Rīgai, das Gerücht darüber hat sich schon sogar bis Riga verbreitet.
Avots: EH I, 17
Avots: EH I, 17
aizdaudzīties
àizdaũzîtiês, sich umherstossend, sich herumtreibend wohin geraten: dievs zin, kur viņš aizdauzījies.
Avots: ME I, 22
Avots: ME I, 22
aizdauzīt
‡ àizdaũzît,
1) (wiederholt) schlagend platzen machen:
a. māla trauku Dunika. aizdauzīt krūzai uosu Siuxt;
2) verprügeln:
ka tevi neaizdauza! Gr. - Buschh., Memelshof;
3) vom Lärm wiederholten Schlagenszufallen machen, betäuben:
a. kam ausis KatrE.;
4) klopfend zubekommen (zumachen)
Senden: ar āmuŗu a. caurumu.
Avots: EH I, 17, 18
1) (wiederholt) schlagend platzen machen:
a. māla trauku Dunika. aizdauzīt krūzai uosu Siuxt;
2) verprügeln:
ka tevi neaizdauza! Gr. - Buschh., Memelshof;
3) vom Lärm wiederholten Schlagenszufallen machen, betäuben:
a. kam ausis KatrE.;
4) klopfend zubekommen (zumachen)
Senden: ar āmuŗu a. caurumu.
Avots: EH I, 17, 18
aizdāvināt
‡ àizdãvinât, wegschenken; mit gewissen Bedingungen abtreten Warkh.: tē̦vs bē̦rniem aizdāvinājis māju.
Avots: EH I, 18
Avots: EH I, 18
aizdegt
àizdegt,
1) tr., anzünden:
aizdedz uguni. lampa vēl nav aizde̦gta Vēr. I, 615;
2) intr., sich entzünden, vom Euter der Kühe zufolge grosser Hitze oder zufolge zu grosser Anhäufung von Milch im Euter, wenn die Kühe nicht lange gemelkt sind:
tesmenis guovij aizdedzis. Häufig totum pro parte: guovis par daudz pieriet un pat sāk aizdegt A. XVIII, 239. Auch auf die Milch übertragen: guovij piens aizdedzis Kand. Refl. -tiês, in Brand geraten, sich entzünden, entbrennen: nuo smilgas citreiz pils aizde̦gas. Sprw.: viņš aizdegās dusmās. Auch - für sich anzünden: aizdedzuos (dial. aizsadedzu) gar,u skalu BW. 7597.
Avots: ME I, 22
1) tr., anzünden:
aizdedz uguni. lampa vēl nav aizde̦gta Vēr. I, 615;
2) intr., sich entzünden, vom Euter der Kühe zufolge grosser Hitze oder zufolge zu grosser Anhäufung von Milch im Euter, wenn die Kühe nicht lange gemelkt sind:
tesmenis guovij aizdedzis. Häufig totum pro parte: guovis par daudz pieriet un pat sāk aizdegt A. XVIII, 239. Auch auf die Milch übertragen: guovij piens aizdedzis Kand. Refl. -tiês, in Brand geraten, sich entzünden, entbrennen: nuo smilgas citreiz pils aizde̦gas. Sprw.: viņš aizdegās dusmās. Auch - für sich anzünden: aizdedzuos (dial. aizsadedzu) gar,u skalu BW. 7597.
Avots: ME I, 22
aizdegune
aizdejot
àizdejuôt,
1) intr., hintanzen,
2) tr., tanzend vertreiben:
nelabus garus Abtr. II, 112.
Avots: ME I, 22
1) intr., hintanzen,
2) tr., tanzend vertreiben:
nelabus garus Abtr. II, 112.
Avots: ME I, 22
aizdēlīties
‡ àizdēlîtiês, sich herumtreibend irgendwohin geraten: nez kur viņš aizdēlījies! Gr. - Buschh., Saikava.
Avots: EH I, 18
Avots: EH I, 18
aizdelverēt
àizdel˜verêt, àizdenderêt, hintumeln, ausgelassen wohin sich begeben: puika aizdelverēja uz kūti K.; dažs (putns) aizdelverēja pa gaisu labu gabalu Druva I, 833.
Avots: ME I, 22
Avots: ME I, 22
aizdēstīt
aizdevi
‡ aîzde̦vi, Zinsen, Prozente: kur... naudu aizdevās un aizņēmās..., tur tuo... izdarīja bez kādiem aizde̦viem jeb procentiem Kaudz. Izjurieši 32.
Avots: EH I, 18
Avots: EH I, 18
aizdiedelēt
‡ àizdìedelêt, sich herumtreibend, bummelnd fort-, hingehen: sliņķis nez kur aizdiedelējis.
Avots: EH I, 19
Avots: EH I, 19
aizdienēt
‡ àizdiẽnêt,
1) sich emporarbeiten:
a. līdz augstai kārtai;
2) dienend, mit Arbeit bezahlen:
es jau par juo aizdienēšu Ass. - Kalt.
Avots: EH I, 19
1) sich emporarbeiten:
a. līdz augstai kārtai;
2) dienend, mit Arbeit bezahlen:
es jau par juo aizdienēšu Ass. - Kalt.
Avots: EH I, 19
aizdikāt
aizdīkt
‡ àizdìkt, brüllend betäuben, vollbrüllen, vollsummen, vollheulen: bē̦rns man aizdīca visas ausis. Refl. -tiês, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen leise zu brüllen, leise aufbrüllen: guovs aizdīcās C., Gr. - Buschh.
Avots: EH I, 19
Avots: EH I, 19
aizdilbt
‡ àizdilˆbt Bers., fort-, hinlaufen AP.: puika aizdilba, ka smiltis vien nuoputēja N. - Schwanb.
Avots: EH I, 18
Avots: EH I, 18
aizdilt
‡ àizdilt,
1) bis zu einer gewissen Stelle verschleissen, abnehmen, kleiner, dünner werden:
aizdiļusi jau līdz pusei Heidenfeld, Lems.;
2) anfangen zu verschleissen, abzunehmen, dünner, kleiner zu werden:
svārkiem e̦lkuoņi jau aizdiluši Bauske, Gr. - Buschh., Warkh. ratiem ass aizdilusi ebenda,
Avots: EH I, 18
1) bis zu einer gewissen Stelle verschleissen, abnehmen, kleiner, dünner werden:
aizdiļusi jau līdz pusei Heidenfeld, Lems.;
2) anfangen zu verschleissen, abzunehmen, dünner, kleiner zu werden:
svārkiem e̦lkuoņi jau aizdiluši Bauske, Gr. - Buschh., Warkh. ratiem ass aizdilusi ebenda,
Avots: EH I, 18
aizdimdēt
‡ àizdimdêt,
1) dröhnend sich entfernen:
suoļi aizdimdēja gar istabu;
2) von einem dröhnenden Lärm zufallen, betäubt werden:
man ausis aizdimdējušas Lems. Refl. -tiês, erdröhnen, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu dröhnen: tur kas aizdimdējās.
Avots: EH I, 18
1) dröhnend sich entfernen:
suoļi aizdimdēja gar istabu;
2) von einem dröhnenden Lärm zufallen, betäubt werden:
man ausis aizdimdējušas Lems. Refl. -tiês, erdröhnen, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu dröhnen: tur kas aizdimdējās.
Avots: EH I, 18
aizdimdināt
‡ àizdimdinât,
1) auch àizdimdinêt, dröhnend sich entfernen
Gr. - Buschh.;
2) einen dröhnenden Lärm verursachend zufallen lassen, betäuben:
kalējs citiem aizdimdina ausis Lems.;
3) erdröhnen lassen:
kas tuo zvanu aizdimdinājis? Bauske.
Avots: EH I, 19
1) auch àizdimdinêt, dröhnend sich entfernen
Gr. - Buschh.;
2) einen dröhnenden Lärm verursachend zufallen lassen, betäuben:
kalējs citiem aizdimdina ausis Lems.;
3) erdröhnen lassen:
kas tuo zvanu aizdimdinājis? Bauske.
Avots: EH I, 19
aizdipēt
àizdipêt und aizdipinât, sich wegbewegen, wegtrippeln: gar,ām aizdip vējiņš Stari II, 931. bē̦rns aizdipināja pie mātes.
Avots: ME I, 22
Avots: ME I, 22
aizdipt
‡ aizdipt Bers., schallend sich entfernen: ātri tie (= suoļi) aizdipa gaŗām A. Brigadere Daugava I, 562; nach MSil.; flink hin-, weglaufen.
Avots: EH I, 19
Avots: EH I, 19
aizdirst
àizdìrst, tr., beschmutzen, besudeln: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise kann nicts werden.
Avots: ME I, 23
Avots: ME I, 23
aizdobīt
‡ àizduobît,
1) a. (?) zemi, mittels kleiner Gruben eine Grenze ziehen
Bauske, N. - Peb.;
2) (ein Loch) zumauern:
sametām mālus, aizduobijām, un redzi, sēdēšana tagad silta Azand. 177.
Avots: EH I, 21
1) a. (?) zemi, mittels kleiner Gruben eine Grenze ziehen
Bauske, N. - Peb.;
2) (ein Loch) zumauern:
sametām mālus, aizduobijām, un redzi, sēdēšana tagad silta Azand. 177.
Avots: EH I, 21
aizdot
àizduôt, ‡
4) ein wenig (Nahrung) verabfolgen:
vajag vēl a. zirgam Kaltenbrunn. mudri zirgam aizdevu ēst ebenda; ‡
5) aizduot (nach r. задáть gebildet) mīkli Infl. (z. B. Zvirgzdine n. Pas. IV, 473), Kaltenbrunn, ein Rätsel aufgeben.
Refl. -tiês, ‡
2) einander (ver)leihen:
naudu aizdevās un aizņēmās... paši cits citam Kaudz. Izjurieši 32.
Avots: EH I, 21
4) ein wenig (Nahrung) verabfolgen:
vajag vēl a. zirgam Kaltenbrunn. mudri zirgam aizdevu ēst ebenda; ‡
5) aizduot (nach r. задáть gebildet) mīkli Infl. (z. B. Zvirgzdine n. Pas. IV, 473), Kaltenbrunn, ein Rätsel aufgeben.
Refl. -tiês, ‡
2) einander (ver)leihen:
naudu aizdevās un aizņēmās... paši cits citam Kaudz. Izjurieši 32.
Avots: EH I, 21
aizdot
àizduôt, tr.,
1) hingeben:
Stenderu aizdeva Subatē Bauera skuolā Kaudz. St. 42. Stender schickte man in die Schule B. meitu aizduot tāļumā, die Tochter an einen fernlebenden Mann verheiraten;
2) hingeben mit der Bedingung der Zurückerstattung, verleihen, leihen:
aizduot naudu. kungs prasīja, lai puika dzirnaviņas uz kādu laiku viņam aizduotu LP. VI, 276. Sprw.: labs esi aizduodams, bet labāks neaizduodams. vieglāki (od. viegli) aizduot, nekā (od. gŗūti) atpakaļ dabūt. aizduots nepe̦l od. nepelēs;
3) erwecken, erregen:
vai tamdēļ tevi nuopirku, lai man dusmas aizduodi LP. I, 129. šī karaļa valuoda daudziem aizdeva dūšu, erzürnen Dünsb. Refl. - tiês, sich wohin schnell begeben, selt. aizduot, so: zirgs aizdevis lē̦kdams ar visu arklu Etn. II, 77.
Avots: ME I, 24
1) hingeben:
Stenderu aizdeva Subatē Bauera skuolā Kaudz. St. 42. Stender schickte man in die Schule B. meitu aizduot tāļumā, die Tochter an einen fernlebenden Mann verheiraten;
2) hingeben mit der Bedingung der Zurückerstattung, verleihen, leihen:
aizduot naudu. kungs prasīja, lai puika dzirnaviņas uz kādu laiku viņam aizduotu LP. VI, 276. Sprw.: labs esi aizduodams, bet labāks neaizduodams. vieglāki (od. viegli) aizduot, nekā (od. gŗūti) atpakaļ dabūt. aizduots nepe̦l od. nepelēs;
3) erwecken, erregen:
vai tamdēļ tevi nuopirku, lai man dusmas aizduodi LP. I, 129. šī karaļa valuoda daudziem aizdeva dūšu, erzürnen Dünsb. Refl. - tiês, sich wohin schnell begeben, selt. aizduot, so: zirgs aizdevis lē̦kdams ar visu arklu Etn. II, 77.
Avots: ME I, 24
aizdragāt
àizdragât, tr.,
1) hinschmettern, zertrümmernd hinschleudern:
skaudīgs vējš bij aizdragājis kādu jūr,as kuģi līdz pat tai salai A. XI, 125;
2) etwas beschädigen:
laivu.
Avots: ME I, 23
1) hinschmettern, zertrümmernd hinschleudern:
skaudīgs vējš bij aizdragājis kādu jūr,as kuģi līdz pat tai salai A. XI, 125;
2) etwas beschädigen:
laivu.
Avots: ME I, 23
aizdrāzt
àizdrãzt,
1) tr., beschabend anspitzen:
puļķi;
2) intr., hinlaufen, sich davon machen, schnell wohin gehen:
aizdrāzīšu uz kaimiņiem; auch refl., so: Ede aizdrāzās sulaiņiem gar,ām Blaum.
Avots: ME I, 23
1) tr., beschabend anspitzen:
puļķi;
2) intr., hinlaufen, sich davon machen, schnell wohin gehen:
aizdrāzīšu uz kaimiņiem; auch refl., so: Ede aizdrāzās sulaiņiem gar,ām Blaum.
Avots: ME I, 23
aizdrāztīt
‡ àizdrāztît, schnitzelnd, schabend hinter etwas geraten lassen: a. skaidas aiz galda.
Avots: EH I, 19
Avots: EH I, 19
aizdrimt
aizdūdot
àizdũduôt,
1) kollernd zufallen machen, betäuben:
baluoži aizdūduoja ausis Bauske;
2) weinend, flennend sich entfernen:
bē̦rns aizdūduoja Trik. Refl. -tiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang zu kollern anfangen: baluoži aizdūduojās Golg.
Avots: EH I, 21
1) kollernd zufallen machen, betäuben:
baluoži aizdūduoja ausis Bauske;
2) weinend, flennend sich entfernen:
bē̦rns aizdūduoja Trik. Refl. -tiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang zu kollern anfangen: baluoži aizdūduojās Golg.
Avots: EH I, 21
aizdudzis
àizdudzis gaiss, wie vom Rauch geschwängerte nebelige Luft (Grünh.); lietus nāk aizdudzis (Naud.).
Avots: ME I, 23
Avots: ME I, 23
aizdukāt
aizdukņīt
aizdūkt
àizdùkt,
1) tr., summend betäuben:
mušas viņam aizdūkušas ausis;
2) summend übertönen:
mušas aizdūca viņa vārdus Stari II, 37;
3) intr., summend wegfliegen:
alenīte aizdūca uz ligzdu MWM. VII, 412. Refl. - tiês, anfangen ein wenig zu summen, brausen, tosen: pē̦rkuonis, bite, vabuolīte aizdūcās.
Avots: ME I, 23
1) tr., summend betäuben:
mušas viņam aizdūkušas ausis;
2) summend übertönen:
mušas aizdūca viņa vārdus Stari II, 37;
3) intr., summend wegfliegen:
alenīte aizdūca uz ligzdu MWM. VII, 412. Refl. - tiês, anfangen ein wenig zu summen, brausen, tosen: pē̦rkuonis, bite, vabuolīte aizdūcās.
Avots: ME I, 23
aizdūkt
‡ II aîzdûkt 2 Dond., schwer, stickig werden (von der Luft): nevēdinātā istabā gaiss aizdūcis Dond. pagrabs aizdūcis ebenda. klēts aizdūkuse ebenda.
Avots: EH I, 21
Avots: EH I, 21
aizdukurēt
‡ àizdukurêt,
1) mit einem
dukuris 2 Fische scheuchend bis zu einer gewissen Stelle gelangen: a. līdz upes līcim, līdz alas dibe̦nam C., Oppek.;
2) mit einem
dukuris 2 stochernd verstopfen: a. alu ciet Stenden.
Avots: EH I, 20
1) mit einem
dukuris 2 Fische scheuchend bis zu einer gewissen Stelle gelangen: a. līdz upes līcim, līdz alas dibe̦nam C., Oppek.;
2) mit einem
dukuris 2 stochernd verstopfen: a. alu ciet Stenden.
Avots: EH I, 20
aizdūlēt
‡ àizdũlêt,
1) (mit einem
dūlãjs) räuchernd vertreiben: a. bites Wandsen;
2) beim Fischfang das Pergelfeuer anzünden:
zvejnieki jau aizdūlēja Lubn.;
3) bei Pergelfeuer fischend od. krebsend sich entfernen, bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. gar krastu uz augšu Memelshof, Sessw.
Avots: EH I, 21
1) (mit einem
dūlãjs) räuchernd vertreiben: a. bites Wandsen;
2) beim Fischfang das Pergelfeuer anzünden:
zvejnieki jau aizdūlēja Lubn.;
3) bei Pergelfeuer fischend od. krebsend sich entfernen, bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. gar krastu uz augšu Memelshof, Sessw.
Avots: EH I, 21
aizduļķēt
‡ àizduļķêt, àizduļkuôt, trüben (perfektiv): a. stiklu. a. kam skatu. Refl. -tiês, sich trüben (perfektiv); versanden: stikls aizduļķējies. avuots aizduļķuojies Schnehpeln. grāvis aizduļķuojies Trik.
Avots: EH I, 20
Avots: EH I, 20
aizdumēt
àizdumêt, -u, - ẽju, mit rauchigem Dunst sich füllem und infolge dessen sich trüben: gaiss aizdumējis, nevar sauli cauri redzēt Dr. [zu dumjš dunkelbraun].
Avots: ME I, 23
Avots: ME I, 23
aizdūmot
àizdũmuõt, tr.,
1) mit Rauch vertreiben:
bites Grünh.;
2) beräuchern:
aizdūmuot struopu JK.; auzdūmuots gaiss, räucherige Luft (Wolgunt); auch intr.: viss lauks aizdūmuojis ("hat sich mit blauem Dunst überzogen") Ruhental.
Avots: ME I, 23
1) mit Rauch vertreiben:
bites Grünh.;
2) beräuchern:
aizdūmuot struopu JK.; auzdūmuots gaiss, räucherige Luft (Wolgunt); auch intr.: viss lauks aizdūmuojis ("hat sich mit blauem Dunst überzogen") Ruhental.
Avots: ME I, 23
aizdunckāt
‡ àizdunckât, Rippenstösse versetzend vertreiben, fort-, hinjagen: a. nuo kruoga uz māju Golg.
Avots: EH I, 20
Avots: EH I, 20
aizdundurot
àizduñduruôt, intr., summend, brummend sich wohin begeben: dunduris aizdunduruoja eglē LP. V, 181.
Avots: ME I, 23
Avots: ME I, 23
aizdunēt
‡ II àizdunêt,
1) sich mit rauchigem Dunst anfüllen:
visa vakaru puse aizdunējuse Gr. - Buschh.;
2) "vom Stehen kaum merklich verderben
(intr.; vom Brot gesagt)": maize sāk jau a., jāē̦d kuopā Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25.
Avots: EH I, 20
1) sich mit rauchigem Dunst anfüllen:
visa vakaru puse aizdunējuse Gr. - Buschh.;
2) "vom Stehen kaum merklich verderben
(intr.; vom Brot gesagt)": maize sāk jau a., jāē̦d kuopā Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25.
Avots: EH I, 20
aizdunkāt
aizdurs
àizdurs, Riegel, eiserner Pflock = durvu aizduŗamais Etn. III, 145. aizdurs ir puļķis, ar kuo aizdur, durvis, lai tās netaisītuos vaļā Bers.; dzinteles aizdars izgaisis; tas jānuokaļ: ar kuoka puļķīti vien nepietiek V. A. 33. Vorrat: viņam nav nekāda aizdura, juo visu izdzīvuojis JK.
Avots: ME I, 23
Avots: ME I, 23
aizdurt
àizdur̃t, ‡
4) ar tādu mazumiņu es ne˙kā nevaru a. (damit ist mir nicht geholfen)
Golg. ar tuo tu ne˙kā neaizdursi (auf diese Art wirst du nichts ersparen, davon wirst du keinen Profit haben) Lis. ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) hinter etwas stechen, stecken: skabārga aizdūrusies aiz naga Siuxt.
Avots: EH I, 20
4) ar tādu mazumiņu es ne˙kā nevaru a. (damit ist mir nicht geholfen)
Golg. ar tuo tu ne˙kā neaizdursi (auf diese Art wirst du nichts ersparen, davon wirst du keinen Profit haben) Lis. ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) hinter etwas stechen, stecken: skabārga aizdūrusies aiz naga Siuxt.
Avots: EH I, 20
aizdurt
àizdur̃t,
1) hinter etw. stecken: aizdurt puķi aiz ce̦pures;
2) durchstechend etwas befestigen:
aizdurt ar puļķi de̦sas gaļu;
3) stechend verletzen, anstechen, anspiessen, Stichwunden beibringen:
jē̦rs pašu laiku aizdurts Kaudz. M.; bildl.: kā aizdurta viņa krita uz savu bē̦rnu Aps. IV, 19. v. staigāja kā aizdurts A. VIII, 1, 97, wie von der Tarantel gebissen.
Avots: ME I, 23
1) hinter etw. stecken: aizdurt puķi aiz ce̦pures;
2) durchstechend etwas befestigen:
aizdurt ar puļķi de̦sas gaļu;
3) stechend verletzen, anstechen, anspiessen, Stichwunden beibringen:
jē̦rs pašu laiku aizdurts Kaudz. M.; bildl.: kā aizdurta viņa krita uz savu bē̦rnu Aps. IV, 19. v. staigāja kā aizdurts A. VIII, 1, 97, wie von der Tarantel gebissen.
Avots: ME I, 23
aizdurve
aizdvašot
‡ àizdvašuôt,
1) behauchend trüben:
a. luoga rūti Bers.
2) aizdvašuot garām "vorbeifahren":
vilciens aizdvašuoja gaŗām KatrE.
Avots: EH I, 21
1) behauchend trüben:
a. luoga rūti Bers.
2) aizdvašuot garām "vorbeifahren":
vilciens aizdvašuoja gaŗām KatrE.
Avots: EH I, 21
aizdzēdēt
aizdzeltēt
aizdzenāt
‡ àizdze̦nât, wiederholt forttreiben, hinter etwas treiben, bis zu einer gewissen Stelle hintreiben: a. mušas nuo piena. a. miegu. vējš aizdze̦nāja mākuoņus saulei priekšā. suns zaķi aizdze̦nā līdz meža galam.
Avots: EH I, 21
Avots: EH I, 21
aizdzērība
aizdzert
àizdzer̂t,
1) eig. trinkend entfernen, verloben, Verlobung feiern:
dzirdu tevi aizdzer,uot BW. 4976, 14;
2) früher vollauf trinken, früher feiern:
mēs pie jums jau nu e̦sam divējādu guodību aizdzē̦rušI; kad mums reiz būs guodības, tad jums jānāk pie mums atdzert JK.
3) kuo tur aizēdīsim, kuo aizdzersim Str.
Avots: ME I, 24
1) eig. trinkend entfernen, verloben, Verlobung feiern:
dzirdu tevi aizdzer,uot BW. 4976, 14;
2) früher vollauf trinken, früher feiern:
mēs pie jums jau nu e̦sam divējādu guodību aizdzē̦rušI; kad mums reiz būs guodības, tad jums jānāk pie mums atdzert JK.
3) kuo tur aizēdīsim, kuo aizdzersim Str.
Avots: ME I, 24
aizdziedāt
àizdziêdât,
1) krähen, bevor der Taufel seine Absicht ausführt, nach dem Volksglauben:
ve̦lns vēl nesis uotru nastu, bet gailis aizdziedājis LP. V, 408. te gailis aizdziedājis un ve̦lns aizskrējis LP. VI, 215; ebenso refl. aizdziêdâtiês, zu singen anfangen: tuvējā mājiņā gailis aizdziedājies Etn. IV, 26;
2) von den bösen Folgen des Vogelgeschreies. Wenn im Frühling die Vögel zu singen anfangen, hüteten sich die Letten den Gesang der Vögel zu hören, bevor sie etwas gegessen hatten. Wenn vor dem Essen der Gesang der Vögel gehört wird, so ist das ein schlechtes Omen
Etn. III, 9. jāē̦d maizīte, lai putni neaizdzied RKr. VI, 17. tatiņu senāk turējuši par nelaimes putnu. ja viņš kādu darbinieku tukšā sirdī aizdzied, tad jau tai dienā muižā bez pēriena nepalicīs LP. V, 100. tavu darbu dze̦guze aizdziedāja; tāpēc nekas neiznāca Ar.;
3) im Gesange übertreffen,
mit dem Acc., mehr Lieder kennen: dzīrās mani citas meitas dziesmiņām aizdziedāt BW. 854. Refl. -tiês, anfangen zu krähen: gailis aizdziedājies Etn. IV, 26. àizdziêdâšanâs, Wettkampf im Gesange BW., S. 138.
Kļūdu labojums:
BW., S. 138. = BW. I, S. 138.
Avots: ME I, 24, 25
1) krähen, bevor der Taufel seine Absicht ausführt, nach dem Volksglauben:
ve̦lns vēl nesis uotru nastu, bet gailis aizdziedājis LP. V, 408. te gailis aizdziedājis un ve̦lns aizskrējis LP. VI, 215; ebenso refl. aizdziêdâtiês, zu singen anfangen: tuvējā mājiņā gailis aizdziedājies Etn. IV, 26;
2) von den bösen Folgen des Vogelgeschreies. Wenn im Frühling die Vögel zu singen anfangen, hüteten sich die Letten den Gesang der Vögel zu hören, bevor sie etwas gegessen hatten. Wenn vor dem Essen der Gesang der Vögel gehört wird, so ist das ein schlechtes Omen
Etn. III, 9. jāē̦d maizīte, lai putni neaizdzied RKr. VI, 17. tatiņu senāk turējuši par nelaimes putnu. ja viņš kādu darbinieku tukšā sirdī aizdzied, tad jau tai dienā muižā bez pēriena nepalicīs LP. V, 100. tavu darbu dze̦guze aizdziedāja; tāpēc nekas neiznāca Ar.;
3) im Gesange übertreffen,
mit dem Acc., mehr Lieder kennen: dzīrās mani citas meitas dziesmiņām aizdziedāt BW. 854. Refl. -tiês, anfangen zu krähen: gailis aizdziedājies Etn. IV, 26. àizdziêdâšanâs, Wettkampf im Gesange BW., S. 138.
Kļūdu labojums:
BW., S. 138. = BW. I, S. 138.
Avots: ME I, 24, 25
aizdziedēt
àizdziêdêt, àizdziêdinât, fact., das Zu-, Verheilen bewirken, zuheilen machen: pušumu.
Avots: ME I, 25
Avots: ME I, 25
aizdzinīgs
‡ àizdzinîgs, gierig, unersättlich: cik tas zirgs aizdzinīgs - nuoē̦d visu uotram! Seyershof. cik es aizdzinības uz karpeļiem: man ir uz telēķa, bet es vēl lieku ebenda.
Avots: EH I, 21
Avots: EH I, 21
aizdžinkstēt
‡ àizdžiñkstêt, vom Sausen betäubt werden, zufallen Kal.: nuo šā viena truokšņa man aizdžinkstēja ausis. ‡
Avots: EH I, 22
Avots: EH I, 22
aizdzirdēt
aizdzirst
aizdzirst
aizdzist
‡ àizdzist, in der Verbind. aizdzisusi maize, beim Backen schlecht aufgegangenes Brot, dessen Teig abgekühlt worden ist Bauske, Golg.
Avots: EH I, 22
Avots: EH I, 22
aizdzīt
àizdzìt, ‡
3) fort-, hinführen, -transportieren:
a. arklu (ecēšas) līdz lauka vidum (šķūnim) Siuxt. a. malku (sienu) uz pilsē̦tu ebenda; ‡
4) = àizdurt Dunika: a. skabārdi aiz naga. Refl. -tiês,
1) : aizdze̦nas (jagt hin,
intr.) līdz meža malai Pas. VI, 365; ‡
2) eine Herde treibend sich entfernen, hingelangen:
tur zâles ir daudz, tik nevar a. Kaltenbrunn.
Avots: EH I, 22
3) fort-, hinführen, -transportieren:
a. arklu (ecēšas) līdz lauka vidum (šķūnim) Siuxt. a. malku (sienu) uz pilsē̦tu ebenda; ‡
4) = àizdurt Dunika: a. skabārdi aiz naga. Refl. -tiês,
1) : aizdze̦nas (jagt hin,
intr.) līdz meža malai Pas. VI, 365; ‡
2) eine Herde treibend sich entfernen, hingelangen:
tur zâles ir daudz, tik nevar a. Kaltenbrunn.
Avots: EH I, 22
aizdzīt
àizdzìt, tr.,
1) weg -, ver -, hintreiben:
garus pamieluojuši un aidzinušI Etn. IV, 46. vē̦sais gaiss aizdzina viņa reibumu Blaum. Muozus aizdzina avis aiz tuksneša 2. Mos. 3, 1. vagu aizdzīt BW. 9912, die Furche hinziehen; gew. die Querfurche am Rande des Grabens oder des Zaunes ziehen;
2) hintreibend zumachen, befestigen:
bluķim aizdzina galus ar klučiem cieti Dok. A.; (asij) bij abās pusēs aizdzītas stipras tapas Abtr. II, 19. aidzīts ceļš, vom Schnee verwehter Weg. Refl. - tiês, nachjagen, verlogen: viņi aizdzinušies zagļiem līdz pilsē̦tai pakaļ. mēs aizdzināmies aiz kalna Druva I, 1460, wir jagten (intrans.) hinter den Berg hin.
Avots: ME I, 24
1) weg -, ver -, hintreiben:
garus pamieluojuši un aidzinušI Etn. IV, 46. vē̦sais gaiss aizdzina viņa reibumu Blaum. Muozus aizdzina avis aiz tuksneša 2. Mos. 3, 1. vagu aizdzīt BW. 9912, die Furche hinziehen; gew. die Querfurche am Rande des Grabens oder des Zaunes ziehen;
2) hintreibend zumachen, befestigen:
bluķim aizdzina galus ar klučiem cieti Dok. A.; (asij) bij abās pusēs aizdzītas stipras tapas Abtr. II, 19. aidzīts ceļš, vom Schnee verwehter Weg. Refl. - tiês, nachjagen, verlogen: viņi aizdzinušies zagļiem līdz pilsē̦tai pakaļ. mēs aizdzināmies aiz kalna Druva I, 1460, wir jagten (intrans.) hinter den Berg hin.
Avots: ME I, 24
aizdzīvināt
aizdzīvot
àizdzîvuôt,
1) auflebend verlieren:
dzīvuo, dzīvuo, tu puisīti, aizdzīvuosi līgaviņu BW. 12010;
2) erwerben, ersparen:
jaunas drēbes RKr. XV, 104. Refl. - tiês, von einer Frau gesagt, die schwanger wird, während sie noch ein Kind an der Brust hat (U).
Avots: ME I, 24
1) auflebend verlieren:
dzīvuo, dzīvuo, tu puisīti, aizdzīvuosi līgaviņu BW. 12010;
2) erwerben, ersparen:
jaunas drēbes RKr. XV, 104. Refl. - tiês, von einer Frau gesagt, die schwanger wird, während sie noch ein Kind an der Brust hat (U).
Avots: ME I, 24
aize
aĩze N. - Bartau "ein Mädchen von langem Wuchs": tāda aize vien ir N. - Bartau. uotras tādas aizes nav visuos raduos ebenda.
Avots: EH I, 22
Avots: EH I, 22
aizecēt
‡ àizecêt,
1) bis zu einer gewissen Stelle eggen
(perfektiv): a. līdz lauka uotram galam;
2) zueggen, eggend zuschütten:
a. vagu. (linsē̦klas) jau aize̦cē̦tas Pas. VII, 405;
3) mit Gewalt fort-, hinziehen:
a. āzi uz kūti C. Refl. -tiês: man aizecējās par tālu, ich habe unversehens zu weit geeggt.
Avots: EH I, 22
1) bis zu einer gewissen Stelle eggen
(perfektiv): a. līdz lauka uotram galam;
2) zueggen, eggend zuschütten:
a. vagu. (linsē̦klas) jau aize̦cē̦tas Pas. VII, 405;
3) mit Gewalt fort-, hinziehen:
a. āzi uz kūti C. Refl. -tiês: man aizecējās par tālu, ich habe unversehens zu weit geeggt.
Avots: EH I, 22
aizekls
‡ àize̦kls 2 Warkl. n. FBR. XI, 120, verächtliche Bezeichnung für einen, der überlegen zu lächeln pflegt: kuo tu te aizies kai aize̦kls? Warkl.
Avots: EH I, 22
Avots: EH I, 22
aizelcies
‡ àizelcies Bers., àizeldzies Jürg. (Part. praet. act.), = àizèlsis, atemlos, ausser Atem.
Avots: EH I, 22
Avots: EH I, 22
aizelpoties
aizelsāt
‡ àize̦l˜sât, keuchend sich entfernen, hingelangen: ievainuotais luops aize̦lsāja uz māju Bers. Refl. -tiês, atemlos werden, ausser Atem kommen: tas nu ņe̦mas aiz˙e̦lsājies Bauske.
Avots: EH I, 22
Avots: EH I, 22
aizēnot
‡ àizẽ̦nuôt, beschatten, in den Schatten stellen: kuoks aizē̦nuo luogu (dārzu, sauli). (fig.) viņa slava aizē̦nuoja citus māksliniekus.
Avots: EH I, 22
Avots: EH I, 22
aizēnota
aizēst
àizêst, tr.,
1) etwas essen, etw. vor der Hauptmahlzeit essen:
nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu Konv. 1 128;
2) anfressen:
skābes aizēda vienu (tē̦rauda sugu) lielākā, uotru mazākā mē̦rā Konv. 5 525;
3) im Essen zuvorkommen:
lai māsa nepagūtu viņu aizēst MWM. VIII, 542. Refl. -tiês, essen, bis der Hunger gestillt ist: kad nu viņi būs nuo pirmā ēdiena aizē̦dušies, tad tie citi smalkākie paliks tik mums Kaudz. M. 209. uzskati, kamē̦r cūkas aizē̦das aizgaldā Etn. III, 145.
Avots: ME I, 25
1) etwas essen, etw. vor der Hauptmahlzeit essen:
nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu Konv. 1 128;
2) anfressen:
skābes aizēda vienu (tē̦rauda sugu) lielākā, uotru mazākā mē̦rā Konv. 5 525;
3) im Essen zuvorkommen:
lai māsa nepagūtu viņu aizēst MWM. VIII, 542. Refl. -tiês, essen, bis der Hunger gestillt ist: kad nu viņi būs nuo pirmā ēdiena aizē̦dušies, tad tie citi smalkākie paliks tik mums Kaudz. M. 209. uzskati, kamē̦r cūkas aizē̦das aizgaldā Etn. III, 145.
Avots: ME I, 25
aizēvelēt
‡ àizẽvelêt,
1) hobelnd hinter etwas geraten lassen:
a. skaidas aiz kāda priekšme̦ta;
2) anfangen zu hobeln:
aizēvelējis dēli un atstājis Jürg.;
3) die Füsse schleppend, schlurrend hin-, fortgehen:
aizēvelējis ar klibuo kāju uz kruogu Bers.
Avots: EH I, 23
1) hobelnd hinter etwas geraten lassen:
a. skaidas aiz kāda priekšme̦ta;
2) anfangen zu hobeln:
aizēvelējis dēli un atstājis Jürg.;
3) die Füsse schleppend, schlurrend hin-, fortgehen:
aizēvelējis ar klibuo kāju uz kruogu Bers.
Avots: EH I, 23
aizgādāt
àizgãdât, ‡
3) befehlen, auftragen:
jai vecinīte aizgādava izslaucīt ustabu Pas. IX, 179. ‡ Refl. -tiês, übersiedeln: a. uz jaunu dzīvuokli Salis.
Avots: EH I, 23
3) befehlen, auftragen:
jai vecinīte aizgādava izslaucīt ustabu Pas. IX, 179. ‡ Refl. -tiês, übersiedeln: a. uz jaunu dzīvuokli Salis.
Avots: EH I, 23
aizgaiņāt
aizgainīt
aizgaite
àizgàite,
1) : uz labu nu gan viņa visu rītu nedzied, nu jau būs uz kādu aizgaitu Erlaa. bē̦rni kad rāpus iet, tad ar saka: nu gan ir uz kādu aizgaitu - vai vaidēs, vai slimuos ebenda.
Avots: EH I, 23
1) : uz labu nu gan viņa visu rītu nedzied, nu jau būs uz kādu aizgaitu Erlaa. bē̦rni kad rāpus iet, tad ar saka: nu gan ir uz kādu aizgaitu - vai vaidēs, vai slimuos ebenda.
Avots: EH I, 23
aizgājējs
aizgaldnieks
àizgalˆdniẽks, ein im aizgalds zu mästendes Kleinvieh im Gegensatz zu ārtecis Bers., Laud., Mar.: kas lai šuo bar,uojuot kā aizgaldnieku A. XXI, 46.
Avots: ME I, 25
Avots: ME I, 25
aizgalds
àizgalˆds, auch àizgalˆda, àizgalˆde, Demin. -iņš, iņa (li. ùžgalda),
1) der Raum hinter dem Bretterverschlag für Mastschweine, Kälber, Schafe, Geflügel; auch ein Bretterverschlag überhaupt:
aizgaldu taisīt. aizgaldā jāliek cūka. dažus putnus iesluoga mazās aizgaldās Konv. 1 3346. caurums, pa kur,u rudeņuos laida kartupeļus aizgaldā Vīt. 4;
2) der nächste Raum hinter dem Tische:
viņas izgāja iz aizgaldes Kaudz. M. nelaida nevienu nuo aizgalda ārā BW. III, 1, 31. Gewöhnlich im Lokativ: vainaks - krīt tautiešu aizgaldē Ltd. 2263. kas tā tāda kazas galva sēd bāliņa aizgaldē BW. 21241,1;
3) aizgalde, die Seitenbretter am Wagen
BD. 167.
Kļūdu labojums:
Konv. 1 3346 = Konv. 2 3346
Avots: ME I, 26
1) der Raum hinter dem Bretterverschlag für Mastschweine, Kälber, Schafe, Geflügel; auch ein Bretterverschlag überhaupt:
aizgaldu taisīt. aizgaldā jāliek cūka. dažus putnus iesluoga mazās aizgaldās Konv. 1 3346. caurums, pa kur,u rudeņuos laida kartupeļus aizgaldā Vīt. 4;
2) der nächste Raum hinter dem Tische:
viņas izgāja iz aizgaldes Kaudz. M. nelaida nevienu nuo aizgalda ārā BW. III, 1, 31. Gewöhnlich im Lokativ: vainaks - krīt tautiešu aizgaldē Ltd. 2263. kas tā tāda kazas galva sēd bāliņa aizgaldē BW. 21241,1;
3) aizgalde, die Seitenbretter am Wagen
BD. 167.
Kļūdu labojums:
Konv. 1 3346 = Konv. 2 3346
Avots: ME I, 26
aizgalot
‡ àizgaluôt,
1) die Enden befestigen (?):
a. lakatu"lakata bārkstis sapīt, lai lakats neirst" Bauske;
2) fortschaffen:
suni aizgaluojis Trik.
Avots: EH I, 23
1) die Enden befestigen (?):
a. lakatu"lakata bārkstis sapīt, lai lakats neirst" Bauske;
2) fortschaffen:
suni aizgaluojis Trik.
Avots: EH I, 23
aizgandis
àizgañdis, verhungert: ē̦d aizgandis, it kā trīs dienas nebūtu ēdienu redzējis Naud., Siuxt. [Als Lehnwort aus dem Litauischen oder Kurischen zu aksl. žędati "dürsten"? Zur Bedeutung von aiz- vgl. aizcieties unter àizcìest].
Avots: ME I, 26
Avots: ME I, 26
aizgānīt
‡ àizgānît,
1) schimpfend, schmähend verjagen, forttreiben:
a. ciemiņu pruom;
2) besudeln, verunreinigen:
a. duru priekšu. aizgānīt visu istabu Mahlup.
Avots: EH I, 24
1) schimpfend, schmähend verjagen, forttreiben:
a. ciemiņu pruom;
2) besudeln, verunreinigen:
a. duru priekšu. aizgānīt visu istabu Mahlup.
Avots: EH I, 24
aizgarēties
‡ àizgarêtiês, längere Zeit etwas entbehren: es tâ biju aizgarējusies rupjas maizes Nikrazen.
Avots: EH I, 23
Avots: EH I, 23
aizgarot
àizgaruôt, intr., inch., anfangen zu dampfen: aizkūpēja, aizgaruoja saldās misas zarakannas Skalbe.
Avots: ME I, 26
Avots: ME I, 26
aizgaudot
‡ àizgauduôt,
1) heulend, jammernd sich entfernen:
suns aizgauduoja pa tīrumu pruojām;
2) aufheulen:
vilks aizgaudavis kādu reizi Ass. - Kalt.;
3) heulend, bevor die Person, die dieses Geheul hört, am Morgen etwas gegessen hat, diese Person in ein Unglück stossen:
suns viņu aizgauduojis. Refl. -tiês, aufheulen: suns vēl reiz aizgauduojās.
Avots: EH I, 23
1) heulend, jammernd sich entfernen:
suns aizgauduoja pa tīrumu pruojām;
2) aufheulen:
vilks aizgaudavis kādu reizi Ass. - Kalt.;
3) heulend, bevor die Person, die dieses Geheul hört, am Morgen etwas gegessen hat, diese Person in ein Unglück stossen:
suns viņu aizgauduojis. Refl. -tiês, aufheulen: suns vēl reiz aizgauduojās.
Avots: EH I, 23
aizgavēnis
àizgavẽnis (li. ùžgavėnios), der Sonntag nach Fastnacht Neik.; auch: die Woche nach Ostern; die Zeit nach der Fastenzeit Aahof; àizgavẽņi, Fastnachtabend (Oppekn. n. U.), aizgavēņu vakars Apsk. I, 192, Fastnachtabend.
Avots: ME I, 26
Avots: ME I, 26
aizgavilēt
‡ àizgavilêt, mit Jubeln sich entfernen: līguotāji tâ ir aizgavilēja Oknist. Refl. -tiês: auch Spr.
Avots: EH I, 23
Avots: EH I, 23
aizgavilēties
aizgāzt
‡ àizgâzt,
1) hinter etwas stürzen
(tr.), giessen: a. kam ūdeni aiz kakla;
2) vor etwas stürzen
(tr.) Spr.: a. kuokus ceļam priekšā. šķūnī salmus nuo augšas gāžuot zemē, var a. sienam priekšā;
3) vollstürzen:
a. bedri. Refl. -tiês,
1) fortstürzen
(intr.); fortströmen: nu jau strauts rāmāki te̦k, lielums ūdens jau aizgāzies Siuxt;
2) vor etwas hinstürzen
(intr.): kuoks aizgāzies ceļam priekšā;
3) zustürzen, vollstürzen
Spr.: grants bedres aizgāzušās ciet Siuxt;
4) (schnell) fort-, hingehen, -fahren (verächtlich gesagt):
laikam jau atkal uz kruogu aizgāzās Siuxt. vinš aizgāzās pruom.
Avots: EH I, 24
1) hinter etwas stürzen
(tr.), giessen: a. kam ūdeni aiz kakla;
2) vor etwas stürzen
(tr.) Spr.: a. kuokus ceļam priekšā. šķūnī salmus nuo augšas gāžuot zemē, var a. sienam priekšā;
3) vollstürzen:
a. bedri. Refl. -tiês,
1) fortstürzen
(intr.); fortströmen: nu jau strauts rāmāki te̦k, lielums ūdens jau aizgāzies Siuxt;
2) vor etwas hinstürzen
(intr.): kuoks aizgāzies ceļam priekšā;
3) zustürzen, vollstürzen
Spr.: grants bedres aizgāzušās ciet Siuxt;
4) (schnell) fort-, hingehen, -fahren (verächtlich gesagt):
laikam jau atkal uz kruogu aizgāzās Siuxt. vinš aizgāzās pruom.
Avots: EH I, 24
aizģelbt
àizģelbt oder [aizģelbêt?], heilen, vorbeugen: vē̦de̦ra sē̦rgu aizģelbuošas zāles, prophylaktisches und heilendes Mittel. Buschh.
Avots: ME I, 29
Avots: ME I, 29
aizģist
aizglabāt
aizglābt
àizglâbt,
1) schützen, retten
(perfektiv): nuo viņiem ābuolus nevar a. Golg. aizglābt cilvē̦ku nuo suoda Bers.;
2) rettend, schützend fort-, hintransportieren:
a. ābuolus uz klēti;
3) heilen
(perfektiv): pūšļuotājs nevarēja vairs ruozi a. Refl. -tiês, sich retten, sich erwehren (perfektiv): nevar ne aiz˙glābties Bers.
Avots: EH I, 24
1) schützen, retten
(perfektiv): nuo viņiem ābuolus nevar a. Golg. aizglābt cilvē̦ku nuo suoda Bers.;
2) rettend, schützend fort-, hintransportieren:
a. ābuolus uz klēti;
3) heilen
(perfektiv): pūšļuotājs nevarēja vairs ruozi a. Refl. -tiês, sich retten, sich erwehren (perfektiv): nevar ne aiz˙glābties Bers.
Avots: EH I, 24
aizglāzāt
aizgližināt
aizgludināt
aizgore
àizguore,
1) der Raum hinter dem Ofen, der Raum zwischen der Wand und dem Ofen od. auch der Ofenbank
Druw., Lasd., [auch in Schujen];
2) der Vorderofen, der vordere Teil des grossen Ofens bis zur
aizuote Laud.;
3) Ofenröhre
(Sessw.);
4) ein Raum zwischen zwei Gebäuden
Lasd., Druw., A. X, 1, 416, AP. In den Bedeutungen 1 - 3 wohl zu gars; vgl. гарь "ausgebrannter Ort im Walde", klr. výhar "Brandstätte" un pr. goro "Herd", wo das o auf o' zurückgehen kann. Bedeutung 4 ist vielleicht aus 1 entstanden, als die Bedeutung von -guore nicht mehr klar war.]
Avots: ME I, 29
1) der Raum hinter dem Ofen, der Raum zwischen der Wand und dem Ofen od. auch der Ofenbank
Druw., Lasd., [auch in Schujen];
2) der Vorderofen, der vordere Teil des grossen Ofens bis zur
aizuote Laud.;
3) Ofenröhre
(Sessw.);
4) ein Raum zwischen zwei Gebäuden
Lasd., Druw., A. X, 1, 416, AP. In den Bedeutungen 1 - 3 wohl zu gars; vgl. гарь "ausgebrannter Ort im Walde", klr. výhar "Brandstätte" un pr. goro "Herd", wo das o auf o' zurückgehen kann. Bedeutung 4 ist vielleicht aus 1 entstanden, als die Bedeutung von -guore nicht mehr klar war.]
Avots: ME I, 29
aizgouznītis
àizguoznĩtis, ein kleiner Laib Brot, der in dem Vorofen von den Kindern geröstet wird, während noch der Ofen heizt Bers.
Avots: ME I, 29
Avots: ME I, 29
aizgozne
àizguozne, ‡
2) saules aizguozne, ein vom Wind geschützter, sonniger Ort, die Sonnenseite:
saules aizguoznē sildīties Bers.
Avots: EH I, 26
2) saules aizguozne, ein vom Wind geschützter, sonniger Ort, die Sonnenseite:
saules aizguoznē sildīties Bers.
Avots: EH I, 26
aizgozne
aizgrābīgs
àizgrâbîgs, ergreifend, rührend, begeisternd: cik sirsnīgu un aizgrābīgu vārdu runāts! A. XV, 2,245. svilpuot aizgrābīgi Purap. J. str. 33.
Avots: ME I, 27
Avots: ME I, 27
aizgrabināt
‡ àizgrabinât,
1) mit Geknarr, Gerassel sich entfernen:
aizgrabināja ar tiem mē̦slu ratiņiem Bauske;
2) raschelnd, rasseln machend fortschaffen, hinter etwas schaffen
(perfektiv) : a. (forttreiben) peles. peles aizgrabina maizi aiz skapja. Refl. -tiês,
1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rascheln, zu rasseln, zu klappern:
pele skapī aizgrabinājās;
2) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuons aizgrabinājās.
Avots: EH I, 24
1) mit Geknarr, Gerassel sich entfernen:
aizgrabināja ar tiem mē̦slu ratiņiem Bauske;
2) raschelnd, rasseln machend fortschaffen, hinter etwas schaffen
(perfektiv) : a. (forttreiben) peles. peles aizgrabina maizi aiz skapja. Refl. -tiês,
1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rascheln, zu rasseln, zu klappern:
pele skapī aizgrabinājās;
2) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuons aizgrabinājās.
Avots: EH I, 24
aizgrābīt
‡ àizgrãbât,
1) wiederholt greifend fortschaffen:
a. salmus nuo ceļa;
2) (wiederholt greifend) mit den Händen zuschütten:
a. nelielu bedri ar ruokām.
Avots: EH I, 25
1) wiederholt greifend fortschaffen:
a. salmus nuo ceļa;
2) (wiederholt greifend) mit den Händen zuschütten:
a. nelielu bedri ar ruokām.
Avots: EH I, 25
aizgrābsma
aizgrābstīt
‡ àizgrābstît,
1) wiederholt greifend fortschaffen:
a. gružus;
2) (wiederholt) fortharken; zuharken:
a. vadziņu ar grābekli ciet Stenden. Refl. -tiês,
1) tappend, tastend bis zu einer gewissen Stelle gelangen, fortgelangen:
tumsā gar siênu a. līdz durīm;
2) sich einen Diebstahl zu Schulden kommen lassen
Bauske.
Avots: EH I, 25
1) wiederholt greifend fortschaffen:
a. gružus;
2) (wiederholt) fortharken; zuharken:
a. vadziņu ar grābekli ciet Stenden. Refl. -tiês,
1) tappend, tastend bis zu einer gewissen Stelle gelangen, fortgelangen:
tumsā gar siênu a. līdz durīm;
2) sich einen Diebstahl zu Schulden kommen lassen
Bauske.
Avots: EH I, 25
aizgrābt
àizgrâbt, tr.,
1) packen, ergreifen:
aizgrābt aiz kājām. Dieva namā man aizgrābuši Gl., Apostelgesch. XXVI, 21 (in der neusten Ausgabe: sagrābuši). pūķis ņe̦m naudu, kur vien aizgrābj LP. VI, 94;
2) bis zu einer bestimmten Stelle hinharken:
sienu līdz šķūnim;
3) bildl. rühren, ergreifen, entzücken:
runa viņus aizgrāba Kaudz. M. prātā aizgrābts jauneklis Neik.;
4) plötzlich benehmen, Sinne, Kräfte, Verstand
L., St., U. aizgrābts, gelähmt, vom Schlage gerührt, im Krampfe liegend U. Refl. -tiês, für sich ergreifen, uneig. sich begeistern: pavārs ļuoti aizgrābās nuo kar,a vaduoņa aprakstiem Vēr. I, 1413.
Avots: ME I, 27
1) packen, ergreifen:
aizgrābt aiz kājām. Dieva namā man aizgrābuši Gl., Apostelgesch. XXVI, 21 (in der neusten Ausgabe: sagrābuši). pūķis ņe̦m naudu, kur vien aizgrābj LP. VI, 94;
2) bis zu einer bestimmten Stelle hinharken:
sienu līdz šķūnim;
3) bildl. rühren, ergreifen, entzücken:
runa viņus aizgrāba Kaudz. M. prātā aizgrābts jauneklis Neik.;
4) plötzlich benehmen, Sinne, Kräfte, Verstand
L., St., U. aizgrābts, gelähmt, vom Schlage gerührt, im Krampfe liegend U. Refl. -tiês, für sich ergreifen, uneig. sich begeistern: pavārs ļuoti aizgrābās nuo kar,a vaduoņa aprakstiem Vēr. I, 1413.
Avots: ME I, 27
aizgrābtība
àizgrâbtĩba, Begeisterung, Entzücken: savā aizgrābtībā dzejnieks nebeidz slavēt un cildināt dievu SDP. VI, 52. aizgrābtībā viņs pieskandināja pie glāzes A. XV, 1, 423. viņam vajadzēja tik sargāties nuo aizgrābtības un nemiera Lautb. L. 88.
Avots: ME I, 27
Avots: ME I, 27
aizgramstīt
aizgramzt
‡
I àizgramzt (?), einen brüllenden Laut von sich geben:
lācis nuogāja uz mežu, ka aizgramze (poln. zaryczał) Zbiór XVIII, 388. Dies ajzgramzia ist vielleicht fehierhaft für *ajzgriamzia aus *aizgremze (zu gremzt 2 ); vgl. übrigens auch Schreibungen wie III p. prt. pakora ebenda 390 aus pakāre, isbenda 393 aus iespēre.
Avots: EH I, 24
I àizgramzt (?), einen brüllenden Laut von sich geben:
lācis nuogāja uz mežu, ka aizgramze (poln. zaryczał) Zbiór XVIII, 388. Dies ajzgramzia ist vielleicht fehierhaft für *ajzgriamzia aus *aizgremze (zu gremzt 2 ); vgl. übrigens auch Schreibungen wie III p. prt. pakora ebenda 390 aus pakāre, is
Avots: EH I, 24
aizgramzt
II àizgram̃zt (??) Gr. - Roop, N. - Peb. "mit einem stumpfen Beil (einen Baum) anhauen"(?).
Avots: EH I, 24
Avots: EH I, 24
aizgraust
‡ àizgraust,
1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
kādu reizi aizgraude, i vairāk negraude Kaltenbrunn;
2) "bedonnern":
sniegs, kuo pē̦rkuons aizgraudis, lē̦ti nekūst Vīt. Refl. -tiês auch AP., Lub.
Avots: EH I, 25
1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
kādu reizi aizgraude, i vairāk negraude Kaltenbrunn;
2) "bedonnern":
sniegs, kuo pē̦rkuons aizgraudis, lē̦ti nekūst Vīt. Refl. -tiês auch AP., Lub.
Avots: EH I, 25
aizgrāvēt
aizgravis
‡ aizgravis Bers., ein hinter einer Schlucht sich befindendes Feld od. eine solche Wiese.
Avots: EH I, 25
Avots: EH I, 25
aizgrāvot
aizgremt
‡ àizgrèmt 2 Ass. - Kalt., plötzlich, eine kurze Zeitlang dumpfe Laute von sich geben (z. B. beim Verwinden von Schrnerzen): aizgrēme, aizgrēme, i nuoklusa Ass. - Kalt.
Avots: EH I, 25
Avots: EH I, 25
aizgribēt
àizgribêt,
1) irgendwohin weggehen wollen:
māte gan negribēja dē̦lam ļaut iegātņuos, bet dē̦ls pats turp aizgribēja. Refl., von einer Begierde, Lust angewandelt werden, von einem Verlangen befallen werden: aizgribējās zivu Zb. XVIII, 278.
Avots: ME I, 27
1) irgendwohin weggehen wollen:
māte gan negribēja dē̦lam ļaut iegātņuos, bet dē̦ls pats turp aizgribēja. Refl., von einer Begierde, Lust angewandelt werden, von einem Verlangen befallen werden: aizgribējās zivu Zb. XVIII, 278.
Avots: ME I, 27
aizgrieznis
àizgrieznis,
1) der Riegel, Vorschieber
PS., Gold.;
2) das von dem Schwung der Sense nicht erfasste Gras oder Getreide in der Schwade
Gold.;
3) die Flusskrümmung
(līcis): aizgrieznī zivis ķer, Annenhof, Annenburg;
4) der Strick, mit dem man die Femerstangen an die vordere Stütze der Schlittensohlen anbindet
Druw.
Avots: ME I, 27
1) der Riegel, Vorschieber
PS., Gold.;
2) das von dem Schwung der Sense nicht erfasste Gras oder Getreide in der Schwade
Gold.;
3) die Flusskrümmung
(līcis): aizgrieznī zivis ķer, Annenhof, Annenburg;
4) der Strick, mit dem man die Femerstangen an die vordere Stütze der Schlittensohlen anbindet
Druw.
Avots: ME I, 27
aizgriezt
àizgrìezt, tr.,
1) hinwegkehren, wegwenden; kehren:
aizgriezt ratus ceļam priekšā;
2) (kehrend) zumachen, zudrehen:
Lāčplēsis atrada kambar,a durvis aizgrieztas Pump. mucai tapu aizgriezt LP. I, 188. kalējs aizgriež skrūvbeņķi cieti. Refl. -tiês,
1) sich wegwenden, sich hindrehen:
tad viņš aizgriezās uz sienu Blaum. ellē lai aizgriežas visas nelaimes Tr. 123. valuodas var aizgriezties nuo lietas pruom MWM. VIII, 562;
2) sich zudrehen, sich drehend schliessen:
skrakšķē̦dama aizgriezās atslē̦ga A. XX, 653.
Avots: ME I, 27
1) hinwegkehren, wegwenden; kehren:
aizgriezt ratus ceļam priekšā;
2) (kehrend) zumachen, zudrehen:
Lāčplēsis atrada kambar,a durvis aizgrieztas Pump. mucai tapu aizgriezt LP. I, 188. kalējs aizgriež skrūvbeņķi cieti. Refl. -tiês,
1) sich wegwenden, sich hindrehen:
tad viņš aizgriezās uz sienu Blaum. ellē lai aizgriežas visas nelaimes Tr. 123. valuodas var aizgriezties nuo lietas pruom MWM. VIII, 562;
2) sich zudrehen, sich drehend schliessen:
skrakšķē̦dama aizgriezās atslē̦ga A. XX, 653.
Avots: ME I, 27
aizgriezt
àizgriêzt, tr.,
1) eine Schnittwunde beibringen, anschneiden:
sieviete gulējusi ar aizgrieztu rīkli LP. VI, 185. spārni aizgriezti Vēr. II, 817;
2) von dem bösen, vor dem Essen gehörten Geschrei der Schnarrwachtel:
kad grieze aizgriež, tad ruokas sagriež JK. II, 71.
Avots: ME I, 27
1) eine Schnittwunde beibringen, anschneiden:
sieviete gulējusi ar aizgrieztu rīkli LP. VI, 185. spārni aizgriezti Vēr. II, 817;
2) von dem bösen, vor dem Essen gehörten Geschrei der Schnarrwachtel:
kad grieze aizgriež, tad ruokas sagriež JK. II, 71.
Avots: ME I, 27
aizgrodot
àizgrauduôt [zu grûst],
1) wegstossen, weiterschieben:
gribē̦dams akmentiņu izvilkt, tuo vēl tāļāku aizgrauduoja Tirs. n. JK.;
2) verstopfen
Spr.;
3) leihen:
aizgrauduo man kādu nieku līdz rudeņam! Ruhental.
Avots: ME I, 27
1) wegstossen, weiterschieben:
gribē̦dams akmentiņu izvilkt, tuo vēl tāļāku aizgrauduoja Tirs. n. JK.;
2) verstopfen
Spr.;
3) leihen:
aizgrauduo man kādu nieku līdz rudeņam! Ruhental.
Avots: ME I, 27
aizgrozīt
‡ àizgruõzît, hin- und herdrehend, -wendend fort-, hinschieben: a. skapi uz citu vietu. a. bluķi Bers. Refl. -tiês, sich hin- und herdrehend, -wendend fort-, hingehen: viņa lē̦nām aizgruozījās uz istabu (von einer wohlbeleibten Frau gesagt).
Avots: EH I, 25
Avots: EH I, 25
aizgrudzināties
aizgrust
‡ àizgrust, refl. àizgrustiês, anfangen zu schwelen: malka aizgruzdusi. kuoks lielā karstumā aizgruzdis. pīpējuot drēbes aizgruzdušās Wolmarshof. tās (spalvas) nu aizgrūzd Pas. VII, 322,
Avots: EH I, 25
Avots: EH I, 25
aizgrūst
àizgrûst, ‡
5) a. kam naudu priekšā, jem. mit Geld bestechen:
izmeklēšanas iestādēm aizgrūdis naudu priekšā Janš. Dzimtene II, 313; ‡
6) (mit einer Schaufel) zuschütten:
a. vajaga duobis Ass. - Kalt. jis... saimi aizgrūde ar sniegu Pas. IV, 278 (aus Ludsen).
Avots: EH I, 25
5) a. kam naudu priekšā, jem. mit Geld bestechen:
izmeklēšanas iestādēm aizgrūdis naudu priekšā Janš. Dzimtene II, 313; ‡
6) (mit einer Schaufel) zuschütten:
a. vajaga duobis Ass. - Kalt. jis... saimi aizgrūde ar sniegu Pas. IV, 278 (aus Ludsen).
Avots: EH I, 25
aizgrūst
àizgrûst,
1) hin-, wegstossen:
viņš aizgrūda laivu upes vidū;
2) zustossen:
durvis aizgrūst Kaudz. M. 359. aizgrūda vārtuos kārti BW. III, I, 46. Bildl. gan mínstinās šā, gan tā, - nevar un nevar - kā aizgrūsts, wie vernagelt LP. V, 111;
3) hinschicken:
viņš tūliņ aizgrūdis uz muižu JU;
4) mit schweren Schritten hingehen:
viņš aizgrūda uz mežu. Refl. -tiês, sich hinstossen, sich wohin begeben: nav neviena mājās; visi aizgrūdušies uz tirgu Mag. XIII, 67.
Avots: ME I, 27, 28
1) hin-, wegstossen:
viņš aizgrūda laivu upes vidū;
2) zustossen:
durvis aizgrūst Kaudz. M. 359. aizgrūda vārtuos kārti BW. III, I, 46. Bildl. gan mínstinās šā, gan tā, - nevar un nevar - kā aizgrūsts, wie vernagelt LP. V, 111;
3) hinschicken:
viņš tūliņ aizgrūdis uz muižu JU;
4) mit schweren Schritten hingehen:
viņš aizgrūda uz mežu. Refl. -tiês, sich hinstossen, sich wohin begeben: nav neviena mājās; visi aizgrūdušies uz tirgu Mag. XIII, 67.
Avots: ME I, 27, 28
aizguldināt
‡ àizguldinât,
1) schlafen legen
(perfektiv): a. bē̦rnu;
2) hinter etwas betten:
a. bē̦rnu aiz skapja;
3) verschlafen lassen:
māte meitu aizguldinājusi (hat nicht zeitig geweckt).
Avots: EH I, 26
1) schlafen legen
(perfektiv): a. bē̦rnu;
2) hinter etwas betten:
a. bē̦rnu aiz skapja;
3) verschlafen lassen:
māte meitu aizguldinājusi (hat nicht zeitig geweckt).
Avots: EH I, 26
aizgulēt
àizgulêt, ‡
5) aizgulē̦ts piens "Milch, die über Nacht oder 24 Stunden in der Brust geblieben";
‡
6) āzgulêt "befestigen, beim Kaltn, anlegen (?)"
Mag. XVII, 1, 79 (aus der kur. Nehrung).
Avots: EH I, 26
5) aizgulē̦ts piens "Milch, die über Nacht oder 24 Stunden in der Brust geblieben";
‡
6) āzgulêt "befestigen, beim Kaltn, anlegen (?)"
Mag. XVII, 1, 79 (aus der kur. Nehrung).
Avots: EH I, 26
aizgult
àizgul˜t PS., sich hinlegen, sich lagern: aizgula me̦lns debess BW. 14650. mednieks aizgulst aiz krūma Antr. II, 26. Gew. refl. -tiês: viņam aizgulstas šķē̦rsu uz lielceļa cilvē̦ks LP. VII, 965.
Avots: ME I, 28
Avots: ME I, 28
aizgulte
aizgumdīt
‡ àizgumdît, fort-, hintreiben: a. vistas KatrE. sieva vīru aizgumdīja (bewog hinzugehen) uz tiesu.
Avots: EH I, 26
Avots: EH I, 26
aizgumt
aizgumzīt
‡ àizgumzît,
1) heimlich entfernen:
čigāniete kuo aizgumzīja Trik.;
2) heimlich hinter etwas stecken:
a. kuo aiz gultas Trik.;
3) herunter bekommen:
a. kumuosu lejā (z. B. von Enten gesagt).
Avots: EH I, 26
1) heimlich entfernen:
čigāniete kuo aizgumzīja Trik.;
2) heimlich hinter etwas stecken:
a. kuo aiz gultas Trik.;
3) herunter bekommen:
a. kumuosu lejā (z. B. von Enten gesagt).
Avots: EH I, 26
aizguņģis
‡ àizguņģis Bers., ein abgeteilter Raum im Zimmer: turpina ceļu uz savu aizguņģi Ezeripš Leijerk. I, 267.
Avots: EH I, 26
Avots: EH I, 26
aizgūt
àizgũt, ‡
3) "eine nicht ganz verheilte Wunde schmerzhaft berühren":
jis aizguva man pirstu Ass. - Kalt.
Avots: EH I, 26
3) "eine nicht ganz verheilte Wunde schmerzhaft berühren":
jis aizguva man pirstu Ass. - Kalt.
Avots: EH I, 26
aizgūt
àizgũt,
1) erraffen, ergreifen:
tas visu vē̦las aizgūt Dond. gluži aizgūts viņš sēdēja A. IX, 309. dažs tā aizgūts (verwirrt), ka pat ce̦puri aizmirst nuoņemt A. XII, 205;
2) entlehnen:
attīstību tie aizguvuši nuo citām tautām Apsk. I, 170. savas dzejas formu dažkārt aizguvis nuo tautas dziesmām Vēr. I, 1322. Refl. -tiês,
1) für sich erraffen:
viņš sev vien kuo aizgujas, ka uotram nekas nepaliek U.;
2) sich überstürzen, versagen:
viņa balss palika arvienu klusāka, valuoda juo vairāk sāka aizgūties, tad tas apklusa pavisam A. XI, 252. Besonders beliebt und gebräuchlich ist das Part. aizgūdamies zur Bezeichnung der eifrigen, energischen, wetteifernden, schnellen Handlung: zirgs ē̦d ābuoliņu aizgūdamies Nigr. viņa drāza vaļā aizgūdamās, sie lief spornstreichs Apsk. I, 1079. viņa vārdi nāca aizgūdamies A. XII, 251. viņš aizguvies runāja Dok. A. 40. tuo viņas dara, kā aizgūdamās (wie im Wetteifer), viena aiz uotras A. XII, 6.
Avots: ME I, 28
1) erraffen, ergreifen:
tas visu vē̦las aizgūt Dond. gluži aizgūts viņš sēdēja A. IX, 309. dažs tā aizgūts (verwirrt), ka pat ce̦puri aizmirst nuoņemt A. XII, 205;
2) entlehnen:
attīstību tie aizguvuši nuo citām tautām Apsk. I, 170. savas dzejas formu dažkārt aizguvis nuo tautas dziesmām Vēr. I, 1322. Refl. -tiês,
1) für sich erraffen:
viņš sev vien kuo aizgujas, ka uotram nekas nepaliek U.;
2) sich überstürzen, versagen:
viņa balss palika arvienu klusāka, valuoda juo vairāk sāka aizgūties, tad tas apklusa pavisam A. XI, 252. Besonders beliebt und gebräuchlich ist das Part. aizgūdamies zur Bezeichnung der eifrigen, energischen, wetteifernden, schnellen Handlung: zirgs ē̦d ābuoliņu aizgūdamies Nigr. viņa drāza vaļā aizgūdamās, sie lief spornstreichs Apsk. I, 1079. viņa vārdi nāca aizgūdamies A. XII, 251. viņš aizguvies runāja Dok. A. 40. tuo viņas dara, kā aizgūdamās (wie im Wetteifer), viena aiz uotras A. XII, 6.
Avots: ME I, 28
aizgūtne
àizgũtne,
3) aizgūtnēm
b) auch AP.: mājas darbi tâ˙pat aizgūtnēm vien ir jāpadara; ‡
c) grib aizgūtnēm, will über die Gebühr
BielU.
Avots: EH I, 26
3) aizgūtnēm
b) auch AP.: mājas darbi tâ˙pat aizgūtnēm vien ir jāpadara; ‡
c) grib aizgūtnēm, will über die Gebühr
BielU.
Avots: EH I, 26
aizgūtne
àizgũtne,
1) der Eifer, Wetteifer, die eifrige Ausnutzung der Mussestunden:
un cik viņš varējis rakstīt, tas arī vairāk tikai aizgūtnes darbs A. XX, 75;
2) der Vorrat:
tam vēl rudzi aizgūtnē. tam jau naudas aizgūtnēm, in Hülle und Fülle AP., JK.;
3) besonders häufig der Dat. - Instr. Pl. aizgūtnēm,
a) im Wetteifer, eifrig, schnell:
ar barbaru tautām aizgūtnēm cīnīties Kronw. strādājam aizgūtnēm Apsk. pļāvēji, aizgūtnēm pļaudami, stipri sacensās, lai nebūtu pēdējais bars jāpļauj Pūrs III, 65. žagata aizgūtnēm iemetās eglē LP. V, 181;
b) nebenbei, gelegentlich, wenn die Verhältnisse es dem Eifer erlaubten:
saimnieka dē̦ls iet pie mājas darbiem, bet aizgūtnēm viņš strādā arī galdnieka darbu Tirs., JK., Etn. IV, 162.
Avots: ME I, 28
1) der Eifer, Wetteifer, die eifrige Ausnutzung der Mussestunden:
un cik viņš varējis rakstīt, tas arī vairāk tikai aizgūtnes darbs A. XX, 75;
2) der Vorrat:
tam vēl rudzi aizgūtnē. tam jau naudas aizgūtnēm, in Hülle und Fülle AP., JK.;
3) besonders häufig der Dat. - Instr. Pl. aizgūtnēm,
a) im Wetteifer, eifrig, schnell:
ar barbaru tautām aizgūtnēm cīnīties Kronw. strādājam aizgūtnēm Apsk. pļāvēji, aizgūtnēm pļaudami, stipri sacensās, lai nebūtu pēdējais bars jāpļauj Pūrs III, 65. žagata aizgūtnēm iemetās eglē LP. V, 181;
b) nebenbei, gelegentlich, wenn die Verhältnisse es dem Eifer erlaubten:
saimnieka dē̦ls iet pie mājas darbiem, bet aizgūtnēm viņš strādā arī galdnieka darbu Tirs., JK., Etn. IV, 162.
Avots: ME I, 28
aizgūtnība
àizgũtnĩba, Eifer, Wetteifer, Gier: par šādu rakstīšanas aizgūtnību katrs tuoreiz priecājās Müller 114. šeit nebeidzama aizgūtnība, Wettkampf, Wetteifer Pūrs III, 73. aizgūtnība pēc pasaules mantām A. XI, 583.
Avots: ME I, 28
Avots: ME I, 28
aizgūtnīgs
aizgvelzt
‡ àizgvelzt,
1) vollschwatzen, -faseln:
a. kam ausis Gr. - Buschh., Warkh.;
2) im Schwatzen, Faseln übertreffen
Saikava. Refl. -tiês "sākt gvelzt, nekārtīgi runāt" Bauske.
Avots: EH I, 26
1) vollschwatzen, -faseln:
a. kam ausis Gr. - Buschh., Warkh.;
2) im Schwatzen, Faseln übertreffen
Saikava. Refl. -tiês "sākt gvelzt, nekārtīgi runāt" Bauske.
Avots: EH I, 26
aizīdināt
aiziere
aiziet
àiziêt,
4) guovs aiziet ciet Siuxt, die Kuh hört auf, Milch zu geben;
‡
5) sich einfinden, eintreten:
aiziet vakars Pas. V, 426 (aus Welonen). tē̦vam aizgāja dusmes IX, 105; ‡
6) = iziet 8: nu tev... atkal... it šķībi aizgāja Pēterburgas Avīzes II, 193. Refl. -tiês, ‡
3) für jem. eintreten:
ve̦cais tē̦vs aizgājās pa viņam Gr. - Buschh. viņš jau cieši aizgājās pa viņai ebenda.
Avots: EH I, 27
4) guovs aiziet ciet Siuxt, die Kuh hört auf, Milch zu geben;
‡
5) sich einfinden, eintreten:
aiziet vakars Pas. V, 426 (aus Welonen). tē̦vam aizgāja dusmes IX, 105; ‡
6) = iziet 8: nu tev... atkal... it šķībi aizgāja Pēterburgas Avīzes II, 193. Refl. -tiês, ‡
3) für jem. eintreten:
ve̦cais tē̦vs aizgājās pa viņam Gr. - Buschh. viņš jau cieši aizgājās pa viņai ebenda.
Avots: EH I, 27
aiziet
àiziêt,
1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;
2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;
3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;
4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,
1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;
2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.
Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln
Avots: ME I, 29, 30
1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;
2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;
3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;
4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,
1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;
2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.
Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln
Avots: ME I, 29, 30
aiziet
àiz˙iêt, Interj. des Jubels, auf! vorwärts! fort! uzgavilē, ka viss mežs nuošalc: aiziet! Purap. Kkt. 83, JR. V, 168, Saul. I, 115, 186.
Avots: ME I, 30
Avots: ME I, 30
aizirt
àizir̃t, anfangen auszufasern, sich zu zertrennen: drāna aizirst, die Näthe des Kleidungsstückes beginnen sich aufzutrennen. Bildl. - verweht werden: ceļā ziemu aizirst pē̦das.
Avots: ME I, 29
Avots: ME I, 29
aizirt
II àizir̃t, ‡
2) sich (bis zu einer gewissen Stelle) auftrennen; ausfasernd bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
zeķe aizirusi līdz pusei. viņam mati aiziruši uz pieres Bers.
Avots: EH I, 26
2) sich (bis zu einer gewissen Stelle) auftrennen; ausfasernd bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
zeķe aizirusi līdz pusei. viņam mati aiziruši uz pieres Bers.
Avots: EH I, 26
aizjāt
àizjât,
1) a. kam priekšā,
a) jem. im Reiten überflügeln (zuvorkommen),
b) vor
(lokal) jem. hinreiten, ihm dadurch den Weg sperrend; ‡
2) hin-, wegfahren
(tr.), -führen Memelshof: kad tu jāsi uz sē̦tu, aizjāj manu bābu ar! ‡
3) "unerlaubterweise fortlaufen":
aizjāj atkan guovs par pļavu! Ass. - Kalt.; ‡
4) fortwerfen (so, dass das Fortgeworfene schwer aufzufinden ist):
nezin kur tie bē̦rni nazi aizjājuši! Ass. - Kalt. ‡ Refl. -tiês,
1) = ‡ àizjādelêtiês;
2) a. citiem priekšā, unschicklich oder sinnlos andere im Reiten überholen;
3) man aizjājies par tālu, ich bin unversehens zu weit geritten.
Avots: EH I, 27
1) a. kam priekšā,
a) jem. im Reiten überflügeln (zuvorkommen),
b) vor
(lokal) jem. hinreiten, ihm dadurch den Weg sperrend; ‡
2) hin-, wegfahren
(tr.), -führen Memelshof: kad tu jāsi uz sē̦tu, aizjāj manu bābu ar! ‡
3) "unerlaubterweise fortlaufen":
aizjāj atkan guovs par pļavu! Ass. - Kalt.; ‡
4) fortwerfen (so, dass das Fortgeworfene schwer aufzufinden ist):
nezin kur tie bē̦rni nazi aizjājuši! Ass. - Kalt. ‡ Refl. -tiês,
1) = ‡ àizjādelêtiês;
2) a. citiem priekšā, unschicklich oder sinnlos andere im Reiten überholen;
3) man aizjājies par tālu, ich bin unversehens zu weit geritten.
Avots: EH I, 27
aizjausme
aizjautāties
aizjemt
àizjemt,
1) benehmen
Oknist: kakls aizje̦mts (von Heiserkeit);
2) anrühren, reizen
Kal.: a. uotra puiku.
Avots: EH I, 27
1) benehmen
Oknist: kakls aizje̦mts (von Heiserkeit);
2) anrühren, reizen
Kal.: a. uotra puiku.
Avots: EH I, 27
aizjendzēt
aizjozt
aizjozt
àizjuozt,
1) tr., zugürten:
juostu;
2) intr., sich eiligst wohin begeben:
ve̦cais aizjuož pie cūkgana uz lauku LP. I, 33.
Avots: ME I, 30
1) tr., zugürten:
juostu;
2) intr., sich eiligst wohin begeben:
ve̦cais aizjuož pie cūkgana uz lauku LP. I, 33.
Avots: ME I, 30
aizjūdīt
aizjukt
‡ àizjukt,
1) auseinanderstiebend hin-, weggeraten:
lapas vējā aizjuka vien pa gaisu; (in Unordnung) wohin hingeraten: mati aizjukuši aiz acīm Janš. Precību viesulis 73. Jukums ar visu... aunu būšuot aizjucis viņā pasaulē Janš. Līgava II, 308;
2) sich verlieren:
nezin kur šī lieta aizjukusi.
Avots: EH I, 27
1) auseinanderstiebend hin-, weggeraten:
lapas vējā aizjuka vien pa gaisu; (in Unordnung) wohin hingeraten: mati aizjukuši aiz acīm Janš. Precību viesulis 73. Jukums ar visu... aunu būšuot aizjucis viņā pasaulē Janš. Līgava II, 308;
2) sich verlieren:
nezin kur šī lieta aizjukusi.
Avots: EH I, 27
aizjumt
‡ àizjùmt,
1) (ein Dach) deckend (bis zu einer bestimmten Stelle) hingelangen:
a. līdz vidum;
2) a. jumta caurumu, ein Loch des Daches (deckend) ausbessern, zudecken;
3) a. jumtu, ein Dach zu decken anfangen (und nachher das Decken unterbrechen).
Avots: EH I, 27
1) (ein Dach) deckend (bis zu einer bestimmten Stelle) hingelangen:
a. līdz vidum;
2) a. jumta caurumu, ein Loch des Daches (deckend) ausbessern, zudecken;
3) a. jumtu, ein Dach zu decken anfangen (und nachher das Decken unterbrechen).
Avots: EH I, 27
aizjundīt
aizjūra
àizjũŗa: nuo aizjūrām (r. из-за морей ) Pas. VII, 41. aizjūru zirgi IV, 384, überseeische Pferde.
Avots: EH I, 28
Avots: EH I, 28
aizjūra
àizjũŗa, das Land jenseit des Meeres: sunīši nebij atnākuši nuo aizjūŗas atpakaļ LP. VI, 767; gewöhnlich der Genitiv: aizjūŗas zemes, die überseeischen Länder LP. VII, 216, A. XI, 758.
Avots: ME I, 30
Avots: ME I, 30
aizkaķēt
aizkaldināt
‡ àizkal˜dinât, zu schmieden anfangen machen: aizkaldinājis ratus (die Eisenteile eines Wagens), bet kalējs kalšanu pārtraucis Golg.
Avots: EH I, 28
Avots: EH I, 28
aizkalēties
àizkalêtiês,
1) lange Zeit nicht essen, hungern:
bij gan aizkalējies, bet nu ar tāpēc rij Lasd.;
2) angebrütet sein:
uola bij jau aizkalējusies Ruhental [wenigstens in der ersten Bedeutung, wohl zu kàlst; vgl. mnd. hellich "durstig, lechzend" und mndl. hael "ausgetrocknet, dürr"].
Avots: ME I, 30
1) lange Zeit nicht essen, hungern:
bij gan aizkalējies, bet nu ar tāpēc rij Lasd.;
2) angebrütet sein:
uola bij jau aizkalējusies Ruhental [wenigstens in der ersten Bedeutung, wohl zu kàlst; vgl. mnd. hellich "durstig, lechzend" und mndl. hael "ausgetrocknet, dürr"].
Avots: ME I, 30
aizkalne
àizkalˆne, die Gegend, der Raum hinter einem Berge. Gew. im Lok.: jē̦ri brēca aizkalnē BW. 13017.
Kļūdu labojums:
die Gegend = aizkalnis, die Gegend
aizkalnē BW. 13017. = aizkalnī BW. 13017 var.
Avots: ME I, 30
Kļūdu labojums:
die Gegend = aizkalnis, die Gegend
aizkalnē BW. 13017. = aizkalnī BW. 13017 var.
Avots: ME I, 30
aizkalpot
‡ àizkal˜puôt,
1) im voraus dienen, um nachher dafür etwas zu bekommen
Golg.: glābšana bijusi jau pirms aizkalpuota Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 147. kad... aizkalpuojumi nav darīti, tur dara par skaidru atlīdzību Kaudz. Vecpiebalga 47;
2) a. līdz virsniekam, bis zum Offizierstand empordienen.
Avots: EH I, 28
1) im voraus dienen, um nachher dafür etwas zu bekommen
Golg.: glābšana bijusi jau pirms aizkalpuota Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 147. kad... aizkalpuojumi nav darīti, tur dara par skaidru atlīdzību Kaudz. Vecpiebalga 47;
2) a. līdz virsniekam, bis zum Offizierstand empordienen.
Avots: EH I, 28
aizkaltināt
aizkamīt
aizkamot
‡ àizkamuôt Ass. - Kalt., = nùovãrdzinât: kad zirgu bez laika aizkamuo, i neaug Ass. - Kalt.
Avots: EH I, 29
Avots: EH I, 29
aizkampt
àizkampt,
1) ergreifen, fassen:
a. zaglim aiz apkakles, raujuot vaiņagu zemē, bija tai arī aizkampti... mati Janš. Dzimtene V, 455. aizkampt kam gaŗām, etwas fassend, greifend verfehlen;
2) erhaschen, bekommen
Stenden: var˙būt tu vēl varēsi kuo aizkampt;
3) fassend zudrücken, zudecken:
a. de̦gunu Wid. aizkampdama ar svabaduo ruoku sev acis Janš. Bandavā II, 279.
Avots: EH I, 28, 29
1) ergreifen, fassen:
a. zaglim aiz apkakles, raujuot vaiņagu zemē, bija tai arī aizkampti... mati Janš. Dzimtene V, 455. aizkampt kam gaŗām, etwas fassend, greifend verfehlen;
2) erhaschen, bekommen
Stenden: var˙būt tu vēl varēsi kuo aizkampt;
3) fassend zudrücken, zudecken:
a. de̦gunu Wid. aizkampdama ar svabaduo ruoku sev acis Janš. Bandavā II, 279.
Avots: EH I, 28, 29
aizkankarot
‡ àizkankaruôt,
1) in Lumpen gehüllt hin-, weggehen
AP.;
2) "übermässig oder zwecklos verdecken"
Bauske: a. luogu.
Avots: EH I, 29
1) in Lumpen gehüllt hin-, weggehen
AP.;
2) "übermässig oder zwecklos verdecken"
Bauske: a. luogu.
Avots: EH I, 29
aizkapināt
‡ àizkapinât (Druckfehler?), = àizkabinât I (?): aizkapinādams... aiz kabes gula izkapti Janš. Mežv. ļ. I, 174.
Avots: EH I, 29
Avots: EH I, 29
aizkāriens
aizkarīgs
aizkarināt
I àizkarinât, ‡
2) anhängen hinter..., hängend befestigen an:
a. dakstiņus aiz jumta latām.
Avots: EH I, 29
2) anhängen hinter..., hängend befestigen an:
a. dakstiņus aiz jumta latām.
Avots: EH I, 29
aizkarkšķēties
‡ àizkarkšķêtiês, einen rauhen, krächzenden Laut von sich geben Jürg.: kas tur krūmuos aizkarkškējās?
Avots: EH I, 29
Avots: EH I, 29
aizkārkties
aizkarpe
aizkārpīt
‡ àizkārpît,
1) = ‡ àizkar̂pît 2: suns aizkârpījis 2 bedri Siuxt;
2) = ‡ aizkar̂pît 3 Lemsal (mit àr 2 ).
Avots: EH I, 30
1) = ‡ àizkar̂pît 2: suns aizkârpījis 2 bedri Siuxt;
2) = ‡ aizkar̂pît 3 Lemsal (mit àr 2 ).
Avots: EH I, 30
aizkars
àizkars,
1) der Vorhang (vor Fenstern, Guckfenstern in den Türen):
viesnīcā atradās ikkatras iztabas durvīs apaļa stikla rūtiņa, kuŗām bij priekšā aizve̦lkami aizkari Kaudz. M.; vor den Türen: durvju aizkari B. Vēstn.; vor Betten: pie gultas karājās aizkars B. Vēstn.; vor der Bühne im Theater: aizkars krīt, paceļas. Bildl.: cerēja pacelt nākamības nuoslē̦pumainuo aizkaru Etn. II, 140;
2) das, woran man etwas hängt:
es negribu neveiklīšu ne ieluoka aizkaram BW. 21884.
Kļūdu labojums:
neveiklīšu = neveiklīša
Avots: ME I, 31
1) der Vorhang (vor Fenstern, Guckfenstern in den Türen):
viesnīcā atradās ikkatras iztabas durvīs apaļa stikla rūtiņa, kuŗām bij priekšā aizve̦lkami aizkari Kaudz. M.; vor den Türen: durvju aizkari B. Vēstn.; vor Betten: pie gultas karājās aizkars B. Vēstn.; vor der Bühne im Theater: aizkars krīt, paceļas. Bildl.: cerēja pacelt nākamības nuoslē̦pumainuo aizkaru Etn. II, 140;
2) das, woran man etwas hängt:
es negribu neveiklīšu ne ieluoka aizkaram BW. 21884.
Kļūdu labojums:
neveiklīšu = neveiklīša
Avots: ME I, 31
aizkārstīt
aizkart
àizkar̂t: Refl. -tiês, ‡
2) : man netīšām aizkârās Golg. u. a., unversehens habe ich (es) angerührt.
Avots: EH I, 29
2) : man netīšām aizkârās Golg. u. a., unversehens habe ich (es) angerührt.
Avots: EH I, 29
aizkart
àizkar̂t, -kar,u, -kâru PS., oft aizskart geschrieben, tr., anrühren, berühren, antasten: vīrs dabūja aizkart Elīzas kaulus 2. Kön. 13, 21. kājas viņai nemaz neaizkāra zemi Degl. ne matu gals zaķim nav aizkarts tur Dünsb.; übertr.: beleidigen (kādu cilvē̦ku vārdiem), verletzen (guodu). Refl. -tiês, sich beleidigt, verletzt fühlen: tā viņš nuoteica aizkardamies par savas lietas patiesību Kundz. Kr. 259 [zu ķer̂t].
Avots: ME I, 31
Avots: ME I, 31
aizkārt
aizkārt
àizkãrt, freqn. àizkãrstît, tr., hängen hinter etwas, verhängen, vorhängen: aizkārt drēbes aiz skapja; luogu ar drānu od. aizk. luogam drānu priekšā.
Avots: ME I, 31
Avots: ME I, 31
aizkārtņot
àizkãrtņuôt, auch àizkãrtuôt, mit Schranken, mit einem Vorhang, Schlagbaum versehen Serb., Bers., Aps.
Avots: ME I, 31
Avots: ME I, 31
aizkārums
aizkast
àizkast,
1) = ‡ àizkasît 1 Ass. - Kalt., C., Sessw.;
2) = ‡ àizkasît 2 C., Sessw.: aiskasis atkal kapu ciet Pas. III, 77;
3) sperrend ausgraben
Dunika, Kal., Rutzau: a. ceļam gŗāvi priekšā. Refl. -tiês, grabend hin-, weggelangen Dunika, Kal., O. - Bartau: aku ruokuot a. līdz ūdenim. kurmis bija aizkasies pruojām.
Avots: EH I, 29
1) = ‡ àizkasît 1 Ass. - Kalt., C., Sessw.;
2) = ‡ àizkasît 2 C., Sessw.: aiskasis atkal kapu ciet Pas. III, 77;
3) sperrend ausgraben
Dunika, Kal., Rutzau: a. ceļam gŗāvi priekšā. Refl. -tiês, grabend hin-, weggelangen Dunika, Kal., O. - Bartau: aku ruokuot a. līdz ūdenim. kurmis bija aizkasies pruojām.
Avots: EH I, 29
aizkāst
‡ àizkãst pienu spainim gaŗām, seihend unversehens die Milch am Eimer vorbeifliessen lassen.
Avots: EH I, 30
Avots: EH I, 30
aizkaunēt
‡ àizkàunêt, beschämen: pīle aizkaunē̦ta aizpeldēja Pas. L, 349. Refl. -tiês, = nùokàunêtiês: aizkaunējās un aizgāja Ass. - Kalt.
Avots: EH I, 29
Avots: EH I, 29
aizkaunināt
aizkaust
aizkaustīt
àizkaûstît,
1) : auch Ass. - Kalt., Oknist.; ‡
2) a. zirgu, ein Pferd so (falsch) beschlagen, dass es hinkt
Kaltenbrunn.
Avots: EH I, 29
1) : auch Ass. - Kalt., Oknist.; ‡
2) a. zirgu, ein Pferd so (falsch) beschlagen, dass es hinkt
Kaltenbrunn.
Avots: EH I, 29
aizkaustīt
àizkaûstît, tr., keilend befestigen, verkeilen: mucai stīpas Nerft, Lös.; grābekli, izkapti, cirvi A. XVII, 285 (aus Bersohn).
Avots: ME I, 31
Avots: ME I, 31
aizkaut
aizkavēt
àizkavêt, tr., aufhalten, verzögern, verabsäumen: dažu labu cimdu pāri uogas, rieksti aizkavēja BW. 24316,2. bij steidzamas darīšanas, kas mani aizkavēja Pur. kuo šodien aizkavēsi, tuo vairs ne mūžam nepanāksi. Refl. -tiês, aufgehalten werden, verweilen, verbleiben: tur par ilgi aizkavējāmies. Subst. àizkavê̦tãjs, -ãja, einer (eine), der (die) aufhält; aizkavẽjums, das Aufhalten, Versäumnis.
Kļūdu labojums:
24316,2 = 29376, 2
Avots: ME I, 31
Kļūdu labojums:
24316,2 = 29376, 2
Avots: ME I, 31
aizķemmēt
‡ àizķem̃mêt,
1) hinter etwas kämmen:
a. matus aiz ausīm;
2) ķemmējuot 2 (bis zu einer bestimmten Stelle) hingelangen:
a. aude̦klu līdz pusei C.
Avots: EH I, 34
1) hinter etwas kämmen:
a. matus aiz ausīm;
2) ķemmējuot 2 (bis zu einer bestimmten Stelle) hingelangen:
a. aude̦klu līdz pusei C.
Avots: EH I, 34
aizķēpāt
aizķēpēt
aizķēpēties
aizķepināt
aizķēpis
‡ àizķēpis Bers., Dond. "àizķepis (part. prt. zu àizķept)": luogs pa˙visam aizķêpis Golg.
Avots: EH I, 35
Avots: EH I, 35
aizķepot
aizķert
àizķer̂t,
1) fassen, ergreifen;
Sprw.: augstus kuokus visi vēji aizķer. tam gaŗa mēle - visu aizķeŗ. māksla aizķeŗ reliģiskās jūtas Vēr. I, 887;
2) antreffen:
viņu vairs neaizķēru mājās;
3) verletzen, beleidigen:
Lavaters savā aizķe̦rtā guodā nesaprata... Kundz. Refl. -tiês,
1) erfasst werden, sich anhäkeln:
man ce̦pure aizķērās aiz (pie) zara un kāja aiz ce̦lma;
2) stecken bleiben:
kur tad tu tik ilgi aizķēries? wo steckst du denn so lange?
3) stocken, entfallen:
ātrumā valuoda aizķē̦rusies LP. V, 102. sarunā reizām tam aizķērās Alm. man aizķērās, nevar atķert AP., es entfiel mir; ich kann darauf nicht kommen. Sibst. guoda aizķê̦rums, Beleidigung.
Avots: ME I, 35
1) fassen, ergreifen;
Sprw.: augstus kuokus visi vēji aizķer. tam gaŗa mēle - visu aizķeŗ. māksla aizķeŗ reliģiskās jūtas Vēr. I, 887;
2) antreffen:
viņu vairs neaizķēru mājās;
3) verletzen, beleidigen:
Lavaters savā aizķe̦rtā guodā nesaprata... Kundz. Refl. -tiês,
1) erfasst werden, sich anhäkeln:
man ce̦pure aizķērās aiz (pie) zara un kāja aiz ce̦lma;
2) stecken bleiben:
kur tad tu tik ilgi aizķēries? wo steckst du denn so lange?
3) stocken, entfallen:
ātrumā valuoda aizķē̦rusies LP. V, 102. sarunā reizām tam aizķērās Alm. man aizķērās, nevar atķert AP., es entfiel mir; ich kann darauf nicht kommen. Sibst. guoda aizķê̦rums, Beleidigung.
Avots: ME I, 35
aizķēzīt
aizķīlēt
aizkladzināt
‡ àizkladzinât,
1) kakelnd, gackelnd betäuben:
vistas man aizkladzināja ausis;
2) "mit einem schlechten Pferde in kleinem Trab langsam hin-, wegfahren"
Trik. Refl. -tiês, einige gackelnde Laute von sich geben Golg.: vistas aizkladzinājās.
Avots: EH I, 30
1) kakelnd, gackelnd betäuben:
vistas man aizkladzināja ausis;
2) "mit einem schlechten Pferde in kleinem Trab langsam hin-, wegfahren"
Trik. Refl. -tiês, einige gackelnde Laute von sich geben Golg.: vistas aizkladzinājās.
Avots: EH I, 30
aizklaigāt
‡ àizklaĩgât,
1) schreiend betäuben, vollschreien:
zuosis man aizklaigāja ausis;
2) schreiend verscheuchen:
gani aizklaigājuši vilku;
3) schreiend sich entfernen:
dzērves jau aizklaigāja.
Avots: EH I, 30
1) schreiend betäuben, vollschreien:
zuosis man aizklaigāja ausis;
2) schreiend verscheuchen:
gani aizklaigājuši vilku;
3) schreiend sich entfernen:
dzērves jau aizklaigāja.
Avots: EH I, 30
aizklaiņot
aizklamburot
‡ àizklamburuôt, mit einer Klammer verschliessen: bībele allaž stāvēja aizklamburuota Kr. Barona atmiņas 20.
Avots: EH I, 30
Avots: EH I, 30
aizklāt
àizklât, tr., bedecken, verdecken. Muozus aizklāja savu vaigu 2 Mos. 3,6. aizklāt acis (ar) abām ruokām Kaudz. migla aizklājuse visu Vēr. I, 1166. aizklāta balsu nuoduošana Konv. 2, 290. Refl. -tiês, sich bedecken.
Avots: ME I, 32
Avots: ME I, 32
aizklausināt
‡ àizklausinât, sich beizeiten im eigenen Interesse nach etwas erkundigen Bers.: a. sev sivē̦nus (wo Ferkel zu bekommen sind).
Avots: EH I, 30
Avots: EH I, 30
aizklausīt
àizklàusît: wegen J. Alunāns IMM. 1933 II, 225 sei bemerkt, dass "Geruch" kein Druckfehler ist, sondern im Manuskript, das sich jetzt im Besitz des Herrn F. Mühlenbach befindet, ganz unverkennbar vorliegt und an und für sich nicht unmöglich zu sein scheint (vgl. r. слышать "hören; riechen" ). Wohl aber schreibt uns Herr F. Mühlenbach, dass dies Manuskript nur eine Abschrift sei, und dass im Original das als "Geruch" abgeschriebene Wort sehr undeutlich und nicht ganz sicher zu lesen sei und "vielleicht" auch als "Geräusch" aufgefasst werden könne.
Avots: EH I, 30
Avots: EH I, 30
aizklausīt
àizklàusît, tr., dienend, gehorchend jem. befriedigen: līdz, Dieviņ, aizklausīt svešu māti BW. 5031. Refl. -tiês, hinhorchen: kuo palīdz tas, ka pusdienās auss nezin, kur lai aizklausās L. Bērziņš. Gew. nach nevarēt, nicht anhören können, von unangenehmem Geruch od. Geschrei: brēca, ka ne aizklausīties nevarēja JK. V, 85.
Avots: ME I, 32
Avots: ME I, 32
aizklaust
‡ àizklaust,
1) zu hören bekommen:
a. kuo pa ausu galam Bauske, Golg.;
2) = àizklàusîtiês, anhören: tik daudz runā, ka nevar aizklaust vien Meiran;
3) erforschen, sich erkundigen:
gribēju aizklaust, vai puisis jau saderējies Saikava.
Avots: EH I, 31
1) zu hören bekommen:
a. kuo pa ausu galam Bauske, Golg.;
2) = àizklàusîtiês, anhören: tik daudz runā, ka nevar aizklaust vien Meiran;
3) erforschen, sich erkundigen:
gribēju aizklaust, vai puisis jau saderējies Saikava.
Avots: EH I, 31
aizklauvēt
aizkleinot
‡ àizkleinuôt, = àizklejuôt Bers., "ungewandt" (AP.) oder säbelbeinig (Lemburg, mit eĩ ) hin-, weggehen.
Avots: EH I, 31
Avots: EH I, 31
aizkleķerēt
aizkleņģēt
aizklēpot
àizklēpuôt,
1) schwängern, schwanger sein:
Anna aizklēpuojusi, A. ist schwanger A. X, 1, 307;
2) mit hochgehobenen Füssen weggehen:
viņš aizklēpuoja od. aizgāja lieliem klēpjiem Druw., Sessw.: klēpis.
Avots: ME I, 32
1) schwängern, schwanger sein:
Anna aizklēpuojusi, A. ist schwanger A. X, 1, 307;
2) mit hochgehobenen Füssen weggehen:
viņš aizklēpuoja od. aizgāja lieliem klēpjiem Druw., Sessw.: klēpis.
Avots: ME I, 32
aizklešķēt
aizklēžot
aizklibināt
‡ àizklibinât,
1) ein wenig hinkend hin-, fortgehen; in kleinem Trab hin-, fortfahren
Bauske;
2) a. klibu cilvē̦ku līdz gultai KatrE., einem lahmen Menschen zum Bett hinzuhinken helfen.
Avots: EH I, 31
1) ein wenig hinkend hin-, fortgehen; in kleinem Trab hin-, fortfahren
Bauske;
2) a. klibu cilvē̦ku līdz gultai KatrE., einem lahmen Menschen zum Bett hinzuhinken helfen.
Avots: EH I, 31
aizklīdināt
àizklîdinât, fact. von àizklîst, zerstreuen, verjagen, vertreiben: aizkl. prātuojumus Pūrs. III, 104. un aizies gadi un arvien tālāk tie mūs aizklīdinās Vēr. II, 686.
Avots: ME I, 32
Avots: ME I, 32
aizklidzināt
àizklidzinât, ‡
2) in einem Wagen hin-, wegfahren, wo ein Eisenteil wackellg ist und beim Fahren klappert
Golg.; ‡
3) machen, dass jemand schreiend hin-, weggelangt
Oknist: a. bērniņu da pašai baznīcai.
Avots: EH I, 31
2) in einem Wagen hin-, wegfahren, wo ein Eisenteil wackellg ist und beim Fahren klappert
Golg.; ‡
3) machen, dass jemand schreiend hin-, weggelangt
Oknist: a. bērniņu da pašai baznīcai.
Avots: EH I, 31
aizkliegt
àizklìegt, ‡
4) schreiend hin-, weggehen
Oknist: jis aizkliedze vien uz dakteri; ‡
5) aufschreien
(nach r. закричать) :"vai jau visi?"aizkliedz kaŗavīrs Pas. VIII, 109 (aus Lettg.). jis aizkliedza (r. крикнул) reizi IX, 175 (aus Lettg.); absichtlich, bewusst aufschreien (neben àizkliegtiês, unversehens aufschreien) Oknist: pa reizei aizkliedzēm pļaudami. aizkliedze i nuoklusa Ass. - Kalt.
Avots: EH I, 31
4) schreiend hin-, weggehen
Oknist: jis aizkliedze vien uz dakteri; ‡
5) aufschreien
(nach r. закричать) :"vai jau visi?"aizkliedz kaŗavīrs Pas. VIII, 109 (aus Lettg.). jis aizkliedza (r. крикнул) reizi IX, 175 (aus Lettg.); absichtlich, bewusst aufschreien (neben àizkliegtiês, unversehens aufschreien) Oknist: pa reizei aizkliedzēm pļaudami. aizkliedze i nuoklusa Ass. - Kalt.
Avots: EH I, 31
aizkliegt
àizklìegt,
1) im Schreien übertreffen, überschreien:
viņa visus aizkliedz;
2) voll schreien:
viņš visas ausis aizkliedz;
3) von dem bösen Geschrei des Wasserläufers:
kuo titilbis aizkliedz, tas paliek stīvs Etn. III, 9. Refl. -tiês, aufschreien: vecis aizkliedzās LP. VI, 929; BW. 15369.
Avots: ME I, 32
1) im Schreien übertreffen, überschreien:
viņa visus aizkliedz;
2) voll schreien:
viņš visas ausis aizkliedz;
3) von dem bösen Geschrei des Wasserläufers:
kuo titilbis aizkliedz, tas paliek stīvs Etn. III, 9. Refl. -tiês, aufschreien: vecis aizkliedzās LP. VI, 929; BW. 15369.
Avots: ME I, 32
aizkliģēt
aizkliģēties
aizkliņģēties
‡ àizkliņģēties "?": kur nu esi atkal aizkliņģējies? N. - Peb.; "aizmesties" Warkl.; durvs aizkliņģējusies Bers., = duru kliņķis pats aizkritis 2 cieti.
Avots: EH I, 31
Avots: EH I, 31
aizkļoķelēt
aizklūgot
àizklũguôt, -ât, mit einem aus Birken oder Weidenzweigen gedrehten Bande (klūga) befestigen: vārtus Grünh., K.
Kļūdu labojums:
Birken = Birken-
Avots: ME I, 33
Kļūdu labojums:
Birken = Birken-
Avots: ME I, 33
aizklukstēties
àizklukstêtiês: "anfangen zu gakkern" zu verbessern in "für eine kurze Zeit zu glucken anfangen".
Avots: EH I, 31
Avots: EH I, 31
aizklungāt
aizklunkurēt
aizklupt
‡ àizklupt,
1) stolpernd hinfallen hinter...:
bē̦rns aizklupa aiz baļķa Salis;
2) bewusst niederstürzen
(intr.) hinter...: mednieks aizklupa aiz krūma un gaidīja zaķi.
Avots: EH I, 32
1) stolpernd hinfallen hinter...:
bē̦rns aizklupa aiz baļķa Salis;
2) bewusst niederstürzen
(intr.) hinter...: mednieks aizklupa aiz krūma un gaidīja zaķi.
Avots: EH I, 32
aizknābāt
‡ àizknãbât,
1) ein wenig bepicken
Sessw.: vistas aizknābājušas nuokritušuos ābuolus;
2) pickend ein wenig essen (zu sich nehmen)
Golg.: vistas ir jau aizknābājušas; lai nu gaida līdz pusdienai!
Avots: EH I, 32
1) ein wenig bepicken
Sessw.: vistas aizknābājušas nuokritušuos ābuolus;
2) pickend ein wenig essen (zu sich nehmen)
Golg.: vistas ir jau aizknābājušas; lai nu gaida līdz pusdienai!
Avots: EH I, 32
aizknābt
àizknàbt kam gaŗām, an etwas vorbeipicken, pickend nicht treffen, verfehlen Lemsal (in Stenden so auch von einem Fehlschuss): vista aizknāba graudam gaŗām.
Avots: EH I, 32
Avots: EH I, 32
aizknaukšķēties
àizknaũkšķêtiês, -šêtiês, anfangen zu knacken beim Brechen eines Gegenstandes: krē̦sls, viņam nuosēžuoties, drusku aizknaukšķējās Doku A.
Avots: ME I, 33
Avots: ME I, 33
aizkniepēt
aizknist
‡ àizknist, ein wenig zu keimen anfangen Golg., Siuxt, Stenden, Wid.: graudi aizknituši; in AP.: kartupeļi aizknituši, die Kartoffelknollen haben angesetzt.
Avots: EH I, 32
Avots: EH I, 32
aizknubināt
‡ àizknubinât,
1) = ‡ àizknaîbît 1 Sessw.;
2) knibbernd, stochernd verstopfen
Lemsal: a. de̦gunu vēl vairāk cieti.
Avots: EH I, 32
1) = ‡ àizknaîbît 1 Sessw.;
2) knibbernd, stochernd verstopfen
Lemsal: a. de̦gunu vēl vairāk cieti.
Avots: EH I, 32
aizkokot
aizkore
àizkuõre, Sperre: uz leišu ruobežām ir aizkuore; neļauj izvest labību (Sessau) [vielleicht mit dem Ablaut ā: uo zu kārt].
Avots: ME I, 35
Avots: ME I, 35
aizkorēt
àizkuõrêt,
1) den Dachfirst mit Schäwen, Moos, zuweilen mit Rasen bedecken
C., Bers. [zu kuore];
2) versperren, absperren:
ceļš uz Rīgu aizkuorē̦ts. policija aizkuorēja mājas, tādēļ ka tur lipīga slimība (Sessau; zu àizkuõre). Hieren schliesst sich wohl auch die Bedeutung "abstecken": saimnieks jaunuo grāvi aizkuorē = stiguo nākuošā grāvja gultni (Ruhental).
Avots: ME I, 35
1) den Dachfirst mit Schäwen, Moos, zuweilen mit Rasen bedecken
C., Bers. [zu kuore];
2) versperren, absperren:
ceļš uz Rīgu aizkuorē̦ts. policija aizkuorēja mājas, tādēļ ka tur lipīga slimība (Sessau; zu àizkuõre). Hieren schliesst sich wohl auch die Bedeutung "abstecken": saimnieks jaunuo grāvi aizkuorē = stiguo nākuošā grāvja gultni (Ruhental).
Avots: ME I, 35
aizkost
àizkuôst,
1) tr., anbeissen:
ābuolu;
2) intr., ein wenig den Hunger stillen, einen Imbiss machen:
drusciņ jau aizkuodām;
3) aiz lielas laimes Laucis tīri vai valuodu aizkuoda " verlor das Sprechvermögen "
Jauns. M. dr. 104.
Avots: ME I, 35
1) tr., anbeissen:
ābuolu;
2) intr., ein wenig den Hunger stillen, einen Imbiss machen:
drusciņ jau aizkuodām;
3) aiz lielas laimes Laucis tīri vai valuodu aizkuoda " verlor das Sprechvermögen "
Jauns. M. dr. 104.
Avots: ME I, 35
aizkrākt
aizkrāmēt
àizkrãmêt, ‡
2) kramend, häufend versperren (zumachen):
caurums durvīs akmeņiem aizkrāmē̦ts Jaunākās Ziņas v. J. 1929, 23. Juli; mit verschiedenem Kram (sperrend, behindernd) anfüllen Oknist: istaba tâ aizkrāmē̦ta, ka nav, kur pagruozīties. Refl. -tiês, ‡
2) a. citiem priekšā, sich mit seinem Kram vor andere (sie absperrend) hinstellen.
Avots: EH I, 33
2) kramend, häufend versperren (zumachen):
caurums durvīs akmeņiem aizkrāmē̦ts Jaunākās Ziņas v. J. 1929, 23. Juli; mit verschiedenem Kram (sperrend, behindernd) anfüllen Oknist: istaba tâ aizkrāmē̦ta, ka nav, kur pagruozīties. Refl. -tiês, ‡
2) a. citiem priekšā, sich mit seinem Kram vor andere (sie absperrend) hinstellen.
Avots: EH I, 33
aizkrāsne
àizkrâsne, àizkrâsnis [bei Lange, in Dondangen, Wandsen und Salis auch: aizkrāsis], der Raum hinter dem Ofen; der Aufenthaltsort der Schwachen: atmini, māmiņa, aizkrāsnes bērniņus BW. 977; besonders gebr. der Lok. aizkrāsnī, hinter dem Ofen; bildl. vernachlässigt, unbeachtet sein: gul darbiņi aizkrāsnē Ar. 1038. Sprw.: pats aizkrāsnē gulē̦dams, meklē citu aizkrāsnē. neviens nemeklēs citu aizkrāsnē, kas pats nebūs aizkrāsnē bijis. ar muti Rīgā, Je̦lgavā, bet ar darbiem aizkrāsnē (von einem Prahlhans).
Avots: ME I, 33
Avots: ME I, 33
aizkraukšķēties
‡ àizkraukšķêtiês, einen krachenden Laut von sich geben: mežā kas (lūstuot) aizkraukšķējās.
Avots: EH I, 32
Avots: EH I, 32
aizkraupēt
‡ àizkraũpêt,
1) sich mit Schorf (Grind) anfüllen
Trik.: aizkraupējušas ausis;
2) sich mit Ausschlägen bedecken, rauh werden (von Kartoffeln)
C.
Avots: EH I, 32
1) sich mit Schorf (Grind) anfüllen
Trik.: aizkraupējušas ausis;
2) sich mit Ausschlägen bedecken, rauh werden (von Kartoffeln)
C.
Avots: EH I, 32
aizkraustīt
‡ àizkraũstît, wiederholt oder oberflächlich (nachlässig) häufend (schichtend) versperren: a. caurumu.
Avots: EH I, 32
Avots: EH I, 32
aizkrebināt
àizkrebinât, leichthin befestigen, lose anbinden RKr. VI, 5.
Kļūdu labojums:
VI, 5 = VI, 88
Avots: ME I, 33
Kļūdu labojums:
VI, 5 = VI, 88
Avots: ME I, 33
aizkrekle
àizkrekle: māsiņai divi veģi aizkreklē BW. 5558. In einer Wörtersammlung aus Sassm. ist dies Wort mit -rē- (richtig?) geschrieben.
Avots: EH I, 33
Avots: EH I, 33
aizkrekls
àizkre̦kls, aizkrekle, der Busen, der Raum zwischen dem Hemde und der Brust: e̦suot piebāzis pilnu aizkre̦klu ar naudu LP. VI, 780. Besonders gebr. der Lok. aizkre̦klā, aizkreklē = azuotē: muļķītis aizbāzis pāris saujas skudru aizkre̦klā LP. VI, 683. lai meitiņa paņe̦muot aizkreklē līdz uguns lietas un sveci LP. VI, 113.
Avots: ME I, 33
Avots: ME I, 33
aizkrēkt
‡ àizkrēkt, einen krächzenden Laut von sich geben: aizkrēcis krauklis Pas. IX, 411 (aus Lettg.).
Avots: EH I, 33
Avots: EH I, 33
aizkrepēt
‡ àizkrep(ê)t Dond., mit Schmutz zukleben (intr.): slimās acis aizkre̦pušas oder aizkrepējušas.
Avots: EH I, 33
Avots: EH I, 33
aizkrept
‡ àizkrep(ê)t Dond., mit Schmutz zukleben (intr.): slimās acis aizkre̦pušas oder aizkrepējušas.
Avots: EH I, 33
Avots: EH I, 33
aizkrimst
àizkrimst, ‡
2) a. līdz, benagen bis:
egli bur(v)is aizkrimtis līdz pusei Pas. IV, 241.
Avots: EH I, 33
2) a. līdz, benagen bis:
egli bur(v)is aizkrimtis līdz pusei Pas. IV, 241.
Avots: EH I, 33
aizkrimst
àizkrimst, tr., annagen, anbeissen: tuomē̦r pats kuoduols viņā bija palicis neaizkrimsts A.
Avots: ME I, 33
Avots: ME I, 33
aizkristīt
‡ àizkristît,
1) = àizkrustît, (einen Weg) sperren Gr. - Buschh., Oknist;
2) mit dem Zeichen eines Kreuzes bezeichnend versperren:
duravas bija aizkristītas Pas. III, 318 (ähnlich S. 40 und V, 142).
Avots: EH I, 33
1) = àizkrustît, (einen Weg) sperren Gr. - Buschh., Oknist;
2) mit dem Zeichen eines Kreuzes bezeichnend versperren:
duravas bija aizkristītas Pas. III, 318 (ähnlich S. 40 und V, 142).
Avots: EH I, 33
aizkruķēt
àizkruķêt, tr., mit der Krücke wegschieben: uogles uz krāsns dibe̦nu; übertr. - entfernen: ar kruķīti aizkruķēju sav māsiņu tautiņās.
Kļūdu labojums:
sav māsiņu tautiņās = sav[u] māsiņu tautiņās BW. 18185, 2
Avots: ME I, 33
Kļūdu labojums:
sav māsiņu tautiņās = sav[u] māsiņu tautiņās BW. 18185, 2
Avots: ME I, 33
aizkrūņoties
àizkrùņuôtiês, -âtiês, langsam, mit schweren Tritten hinweggehen, besonders von alten Menschen Etn. III, 145.
Avots: ME I, 35
Avots: ME I, 35
aizkrustīt
àizkrustît, -uôt,
1) durch Aufrichten eines Kreuzes einen Weg als verboten bezeichnen:
ceļu Aps. III, 37;
2) durch ein Kreuz oder durch abgebrochene, in die Erde gesteckte Zweige andeuten, dass das Weiderecht aufgehört hat:
aizkrustuot pļavas. sieva plūca (zāli), kuo nagi ne̦s, nebē̦dādamies aizkrustuojuma Aps.;
3) übertr. versperren:
viņa aizkrustuoja ceļu A. XIII, 2, 132. aizkr. nākuotni Pūrs III, 96.
Kļūdu labojums:
jāizmet pirmā nozīme (zu streichen die Bedeutung 1)
nebē̦dādamies aizkrustuojuma = nebē̦dādama par aizkrustuojumu
Avots: ME I, 34
1) durch Aufrichten eines Kreuzes einen Weg als verboten bezeichnen:
ceļu Aps. III, 37;
2) durch ein Kreuz oder durch abgebrochene, in die Erde gesteckte Zweige andeuten, dass das Weiderecht aufgehört hat:
aizkrustuot pļavas. sieva plūca (zāli), kuo nagi ne̦s, nebē̦dādamies aizkrustuojuma Aps.;
3) übertr. versperren:
viņa aizkrustuoja ceļu A. XIII, 2, 132. aizkr. nākuotni Pūrs III, 96.
Kļūdu labojums:
jāizmet pirmā nozīme (zu streichen die Bedeutung 1)
nebē̦dādamies aizkrustuojuma = nebē̦dādama par aizkrustuojumu
Avots: ME I, 34
aizkūdīt
‡ àizkūdît, antreibend, hetzend hin-, wegbekommen, -gehen machen: a. kalpu nuo saimnieka, nuo laukiem uz pilsē̦tu.
Avots: EH I, 34
Avots: EH I, 34
aizkūkot
‡ àizkūkuôt kùo Ar., schreiend ein Unglück über jem. heraufbeschwören (Subjekt dazu ist der Kuckuck): dze̦guze būs tev prātu aizkūkuojusi Azand. 82. ja rītuos neē̦dušu aizkūkuo dze̦guze, tai vasarā šāds cilvē̦ks it kâ kalst... bet ja šādā gadījumā kabatā ir kāda druska maizes..., aizkūkuošana tad var nākt pat par labu Fil. Mat. 170.
Avots: EH I, 34
Avots: EH I, 34
aizkūlāt
àizkũlât, intr., mit hartem, schlechtem, weisslichem Grase bewachsen: pļavas aizkūlājušas Tirs.
Avots: ME I, 35
Avots: ME I, 35
aizkūlējs
àizkũlẽjs, bezeichnete während des Frohndienstes den, welcher den nachts dreschenden Arbeiter ablöste (an seine Stelle trat) L.
Avots: ME I, 35
Avots: ME I, 35
aizkulises
aizkult
‡ àizkul˜t,
1) zu dreschen anfangen
Kal., Rutzau: aizkults auzu pants;
2) a. strādniekus Rutzau, (einem Nachbarn) Arbeiter für die Drescharbeit leihend, das Recht erwerben, auf ebensoviele Arbeiter (des Nachbarn) für seine eigene Drescharbeit zu rechnen.
Refl. -tiês, ‡
2) ein wenig Getreide für sich ausdreschen
Gr. - Buschh.
Avots: EH I, 33
1) zu dreschen anfangen
Kal., Rutzau: aizkults auzu pants;
2) a. strādniekus Rutzau, (einem Nachbarn) Arbeiter für die Drescharbeit leihend, das Recht erwerben, auf ebensoviele Arbeiter (des Nachbarn) für seine eigene Drescharbeit zu rechnen.
Refl. -tiês, ‡
2) ein wenig Getreide für sich ausdreschen
Gr. - Buschh.
Avots: EH I, 33
aizkūņāties
‡ aîzkûņâtiês 2 Siuxt, langsam, mit schweren Schritten hin-, weggehen (dabei ist der so Gehende nicht deutlich zu sehen).
Avots: EH I, 34
Avots: EH I, 34
aizkūpēt
àizkûpêt, ‡
2) als Rauch oder mit Rauch sich entfernen:
tabaks... viss aizkūpējis (als Rauch verflattert) gaisā Ezeriņš Leijerk. II, 22. dūmi, vilciens (der Zug) aizkūpēja; ‡
3) sich mit Rauch beziehen:
visa tā puse aizkūpējusi Pas. VIII, 90.
Avots: EH I, 34
2) als Rauch oder mit Rauch sich entfernen:
tabaks... viss aizkūpējis (als Rauch verflattert) gaisā Ezeriņš Leijerk. II, 22. dūmi, vilciens (der Zug) aizkūpēja; ‡
3) sich mit Rauch beziehen:
visa tā puse aizkūpējusi Pas. VIII, 90.
Avots: EH I, 34
aizkūpēt
àizkûpêt, intr., inch., anfangen zu dampfen: aizkūpēja, aizgaruoja saldās misas zarakanna Skalbe.
Avots: ME I, 35
Avots: ME I, 35
aizkūpis
àizkûpis: ‡ sich mit Rauch bezogen habend: visa tā puse aizzilējuse un aizkūpuse Janš. Bandavā I, 378. āzkūpusi pils Pas. II, 180.
Avots: EH I, 34
Avots: EH I, 34
aizkūpis
aizkurkt
àizkùrkt, tr., intr., schreiend betäuben, taub werden: tu jau man ausis esi aizkurkusi MWM. VII, 893. aizkurc ausis nuo kliegšanas Zb. XVIII, 417.
Avots: ME I, 34
Avots: ME I, 34
aizkurs
àizkurs,
1) das Material zum Ofen(an) heizen
U; paplēs skalus aizkuram oder aizkuriem! Vīt. 53, Festen;
2) das Vorfeuer vor dem Backofen
Laud.: tas rāva kukuli par aizkuru BW. 1636; maize labi neizce̦p bez aizkura Lubei;
3) Backofenloch
L. liesma ķeŗ pa aizkuru, die Flamme schlägt zum Ofenloch heraus L.
Avots: ME I, 34
1) das Material zum Ofen(an) heizen
U; paplēs skalus aizkuram oder aizkuriem! Vīt. 53, Festen;
2) das Vorfeuer vor dem Backofen
Laud.: tas rāva kukuli par aizkuru BW. 1636; maize labi neizce̦p bez aizkura Lubei;
3) Backofenloch
L. liesma ķeŗ pa aizkuru, die Flamme schlägt zum Ofenloch heraus L.
Avots: ME I, 34
aizkurst
[àizkurst (zu li. kur̃sti "taub werden"), taub werden: neturi aizkurtušas ausis kā rubens rudenī! Manc. Post. II, 68; ähnlich noch in Bersohn.]
Avots: ME I, 34
Avots: ME I, 34
aizkust
àizkust, ermüden, ermatten: viņš apstājās, juo bija stipri aizkusis Vēr. II, 906. aizkūst dūša MWM. X, 577. aizkusis vējiņš Skalbe. krietni aizkusu MWM. VIII, 745.
Avots: ME I, 34
Avots: ME I, 34
aizkustēt
àizkustêt, intr., sich wegrühren, sich hinwegbewegen, hinwegwenden: tu nedrīksti ne pē̦das aizkustēt, kad jau viss uotrādi padarīts LP. I, 165.
Avots: ME I, 34
Avots: ME I, 34
aizkustināt
àizkustinât, tr., in Bewegung bringen, berühren, übertr. - rühren: sirdi, prātu, dvēseli; aizk. jautājumu. dziesmas aizkustināja klausītājus LP. VII, 514. Subst, (dvēseles) aizkustinājums, Erregung, Bewegung.
Avots: ME I, 34
Avots: ME I, 34
aizkūžņāt
‡ àizkūžņât(iês), sich schwerfällig hin-, wegbewegen, -begeben Kokn.: vecene aizkūžņāja (aizkūžņājās) pie kaimiņiem.
Avots: EH I, 34
Avots: EH I, 34
aizkūžņāties
‡ àizkūžņât(iês), sich schwerfällig hin-, wegbewegen, -begeben Kokn.: vecene aizkūžņāja (aizkūžņājās) pie kaimiņiem.
Avots: EH I, 34
Avots: EH I, 34
aizkvēpināt
‡ àizkvêpinât,
1) beräuchern:
a. luogu Trik. u. a.;
2) räuchernd vertreiben
Trik. u. a.: a. bites nuo kādas vietas pruojām;
3) a. upuri, ein Opfer (Rauchopfer) anzünden (biblisch).
Avots: EH I, 34
1) beräuchern:
a. luogu Trik. u. a.;
2) räuchernd vertreiben
Trik. u. a.: a. bites nuo kādas vietas pruojām;
3) a. upuri, ein Opfer (Rauchopfer) anzünden (biblisch).
Avots: EH I, 34
aizkvēpt
aizkviekt
‡ àizkvìekt, quiekend betäuben: a. kam ausis. Refl. -tiês, einen quiekenden Laut von sich geben: sivē̦ns aizkviecās.
Avots: EH I, 34
Avots: EH I, 34
aizlabot
aizlādēt
‡ àizlâdêt,
1) fluchend vertreiben;
2) verfluchen:
aizlādi... māju! Pas. III, 119 (ähnlich IX, 448).
Avots: EH I, 36
1) fluchend vertreiben;
2) verfluchen:
aizlādi... māju! Pas. III, 119 (ähnlich IX, 448).
Avots: EH I, 36
aizlaidināt
‡ àizlaîdinât,
1) allmählich hin-, weggehen lassen
C.: gans aizlaidinājis guovis līdz mežam;
2) a. guovi, machen, dass eine Kuh allmählich zu milchen aufhört
C., Golg., Sessw.; durch nachlässige Behandlung eine Kuh zu milchen aufhören lassen Trik. (bewusst, absichtlich dies bewirken - heisse dort nur: àizlaist).
Avots: EH I, 35
1) allmählich hin-, weggehen lassen
C.: gans aizlaidinājis guovis līdz mežam;
2) a. guovi, machen, dass eine Kuh allmählich zu milchen aufhört
C., Golg., Sessw.; durch nachlässige Behandlung eine Kuh zu milchen aufhören lassen Trik. (bewusst, absichtlich dies bewirken - heisse dort nur: àizlaist).
Avots: EH I, 35
aizlaidnis
aizlaika
aizlaiku
aizlaipot
‡ àizlaipuôt, von éinem Brett, Stein, Hümpel zum andern seinen Weg nehmend (um sich die Füsse nicht zu beschmutzen) hin-, weggehen: a. pa akmeņiem līdz seklim Salis. ceļš - slikts; jāaizlaipuo tuomē̦r ir.
Avots: EH I, 35
Avots: EH I, 35
aizlaist
àizlaîst,
1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;
2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;
3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;
4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.
Avots: ME I, 36
1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;
2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;
3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;
4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.
Avots: ME I, 36
aizlaistīt
‡ àizlaîstît,
1) wiederholt hinter etwas giessen
Salis: a. kam ūdeni aiz kakla;
2) wiederholt giessend nass machen
Dunika: a. duru priekšu;
3) wiederholt hingiessen:
ūdeni tik tālu nevar aizlaistīt (duobes laistuot).
Avots: EH I, 35
1) wiederholt hinter etwas giessen
Salis: a. kam ūdeni aiz kakla;
2) wiederholt giessend nass machen
Dunika: a. duru priekšu;
3) wiederholt hingiessen:
ūdeni tik tālu nevar aizlaistīt (duobes laistuot).
Avots: EH I, 35
aizlaitīt
‡ àizlàitît, massierend hin-, wegbefördern: laitīja, laitīja, kamē̦r aizlailīja uz viņu sauli KatrE.
Avots: EH I, 35
Avots: EH I, 35
aizlaizīt
aizlamāt
‡ àizlamât,
1) schimpfend vertreiben
KatrE.: a. nabagu pruojām;
2) im Schimpfen übertreffen
C.: viņš var visus a.
Avots: EH I, 35
1) schimpfend vertreiben
KatrE.: a. nabagu pruojām;
2) im Schimpfen übertreffen
C.: viņš var visus a.
Avots: EH I, 35
aizļāpāt
aizlapot
àizlapuôt,
1) mit Blättern bedeckt werden:
luogi ar ceriņiem aizlapuojuši JK., AP.;
2) mit belaubten Zweigen etw. verdecken, schliessen:
ar lapām aizlapuo vaļējuo šķūņa augšu C.;
3) = aizmeijuot Kursiten.
Avots: ME I, 36
1) mit Blättern bedeckt werden:
luogi ar ceriņiem aizlapuojuši JK., AP.;
2) mit belaubten Zweigen etw. verdecken, schliessen:
ar lapām aizlapuo vaļējuo šķūņa augšu C.;
3) = aizmeijuot Kursiten.
Avots: ME I, 36
aizlāpstāt
‡ àlzlâpstât AP., Selsau, mit grossen Schritten (langsam, schwerfällig) sich hin-, wegbegeben Meselau: šie nu aizlāpstā... pa pašu rudzu vidu, pāri kalnam Kaudz. Izjurieši 217.
Avots: EH I, 36
Avots: EH I, 36
aizļaut
aizlauzīt
‡ àizlauzît, wiederholt (an verschiedenen Stellen oder mehrere Objekte) anbrechen (tr.): a. zarus. Refl. -tiês, mühsam buchstabierend hingelangen: a. grāmatā līdz lapas beigām.
Avots: EH I, 36
Avots: EH I, 36
aizlauzt
àizlaûzt, ‡ Refl. -tiês, sich vorbeidrängen: tē̦vs negribēja ne˙vienam a. priekšā A. Brig. Daugava 1928, S. 308.
Avots: EH I, 36
Avots: EH I, 36
aizlavīties
àizlavîtiês, weg-, hinschleichen, sich wohin heimlich begeben: lapsa aizlavījās zuosīm priekšā LP. VI, 365. muižas kungs atstāja visu savu iedzīvi un aizlavījās pasaulē LP. IV, 22. viņš aizlavījās pruojām Vēr. I, 1160.
Avots: ME I, 36
Avots: ME I, 36
aizlecināt
àizlecinât,
1) hin-, wegspringen machen
C.: a. sapītu zirgu uz māju;
2) hinter etwas springen machen:
a. kuce̦nu aiz sē̦tas;
3) rutki tikai aizlecināti Erlaa, man hat den (zerschnittenen und mit Salz bestreuten) Rettig zu wenig geschüttelt (so dass er noch nicht nass geworden ist).
Avots: EH I, 36
1) hin-, wegspringen machen
C.: a. sapītu zirgu uz māju;
2) hinter etwas springen machen:
a. kuce̦nu aiz sē̦tas;
3) rutki tikai aizlecināti Erlaa, man hat den (zerschnittenen und mit Salz bestreuten) Rettig zu wenig geschüttelt (so dass er noch nicht nass geworden ist).
Avots: EH I, 36
aizleja
aizlenkt
aizļēpāt
àizļê̦pât, langsam, plump hin-, weggehen PS., mühsam durch Kot oder Schnee hin-, weggehen Trik., Wolmarshof, unbeholfen und schwerfällig hin-, weglaufen Gr. - Roop, Sermus u. a.
Avots: EH I, 37
Avots: EH I, 37
aizlidināt
àizlidinât, dahinschweben, fortfliegen: aizskrēja vanags, aizlidināja. Refl. -tiês: dvēsele aizlidinājās uz viņsaules laimes mājuokļiem Alm.
Avots: ME I, 36
Avots: ME I, 36
aizlidot
aizlīdzināt
àizlĩdzinât, ‡
2) Vertiefungen ausfüllend eben machen
Kal.: a. mūrī šķirbas ar māliem.
Avots: EH I, 37
2) Vertiefungen ausfüllend eben machen
Kal.: a. mūrī šķirbas ar māliem.
Avots: EH I, 37
aizlīdzināt
àizlĩdzinât, tr., abgleichen, bezahlen: pavalstnieki aizlīdzina nuoduokļus ar ve̦rgiem Konv. 2 408.
Avots: ME I, 37
Avots: ME I, 37
aizliecināt
‡ àizlìecinât,
1) a. kam par labu Stenden, zugunsten jemands ein Zeugnis abgeben;
2) viņš tiesā aizliecinājis uz mežu Saikava "er hat vor dem Gericht ein falsches Zeugnis abgegeben".
Avots: EH I, 37
1) a. kam par labu Stenden, zugunsten jemands ein Zeugnis abgeben;
2) viņš tiesā aizliecinājis uz mežu Saikava "er hat vor dem Gericht ein falsches Zeugnis abgegeben".
Avots: EH I, 37
aizliegt
àizliêgt,
1) versagen, verbieten:
viņš aizliedza svētdien strādāt; vielfach mit abhängigem negierten Infin.: Dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt BW. 4978; mit dem Obj. im Acc.: es tuo tev aizliedzu. gribējuse drusku aizliegtā istabā pažūrēt LP. IV, 103. auzas devu, neaizliedzu bāleliņa kumeliņam BW. 29612;
2) verleugnen:
tu aplamnieks, kas aizliedz savu tēviju Aus. I, 16. Refl. -tiês, absagen, verweigern: tev ir tāda daba, ka nevienam nevari aizliegties, kas ar glāzi uzmācas Neik. aizliedzējs, Verbieter; aizliegums, Verbot, jur. Beschlag Konv. 2
Avots: ME I, 37
1) versagen, verbieten:
viņš aizliedza svētdien strādāt; vielfach mit abhängigem negierten Infin.: Dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt BW. 4978; mit dem Obj. im Acc.: es tuo tev aizliedzu. gribējuse drusku aizliegtā istabā pažūrēt LP. IV, 103. auzas devu, neaizliedzu bāleliņa kumeliņam BW. 29612;
2) verleugnen:
tu aplamnieks, kas aizliedz savu tēviju Aus. I, 16. Refl. -tiês, absagen, verweigern: tev ir tāda daba, ka nevienam nevari aizliegties, kas ar glāzi uzmācas Neik. aizliedzējs, Verbieter; aizliegums, Verbot, jur. Beschlag Konv. 2
Avots: ME I, 37
aizliekt
‡ àizliekt,
1) "позагнуть" Spr.; etwas vor jem. oder vor etwas krümmen (biegen), ihn resp. es damit verdeckend:
a. kam zaru priekšā;
2) zu biegen (krümmen) anfangen (und darauf aufhören, es zu tun):
aizliekts lùoks KatrE. Refl. -tiês,
1) sich vor resp. hinter etwas biegen (beugen):
zars aizliecies luogam priekšā. zē̦ns aizliecās aiz krūma;
2) sich biegend (beugend) hingelangen:
nevaru tik tālu aizliekties.
Avots: EH I, 37
1) "позагнуть" Spr.; etwas vor jem. oder vor etwas krümmen (biegen), ihn resp. es damit verdeckend:
a. kam zaru priekšā;
2) zu biegen (krümmen) anfangen (und darauf aufhören, es zu tun):
aizliekts lùoks KatrE. Refl. -tiês,
1) sich vor resp. hinter etwas biegen (beugen):
zars aizliecies luogam priekšā. zē̦ns aizliecās aiz krūma;
2) sich biegend (beugend) hingelangen:
nevaru tik tālu aizliekties.
Avots: EH I, 37
aizlierēt
aizlīgot
àizlĩguôt, intr.,
1) hinter etwas schweben:
jau saulīte aizlīguoja aiz e̦ze̦riem;
2) dahinschweben, wegfliegen, davonziehen:
cilvē̦ka dvēsele aizlīguo citā pasaulē Etn. I, 25. par trīs gadi ce̦turtajā ir es pati aizlīguošu BW. 6345. gaŗām aizl. vorüberschweben, vorüberziehen: tādi zē̦ni mums aizlīguo gaŗām Jan.
Avots: ME I, 37
1) hinter etwas schweben:
jau saulīte aizlīguoja aiz e̦ze̦riem;
2) dahinschweben, wegfliegen, davonziehen:
cilvē̦ka dvēsele aizlīguo citā pasaulē Etn. I, 25. par trīs gadi ce̦turtajā ir es pati aizlīguošu BW. 6345. gaŗām aizl. vorüberschweben, vorüberziehen: tādi zē̦ni mums aizlīguo gaŗām Jan.
Avots: ME I, 37
aizlīgt
‡ àizlīgt,
1) sich hin-, wegverdingen:
a. par kalpu uz uotru pagastu;
2) e̦smu kalpu jau tâ pa pusei aizlīdzis Kl., mir einen Knecht dingend, bin ich mit ihm schon teilweise übereingekommen.
Avots: EH I, 37
1) sich hin-, wegverdingen:
a. par kalpu uz uotru pagastu;
2) e̦smu kalpu jau tâ pa pusei aizlīdzis Kl., mir einen Knecht dingend, bin ich mit ihm schon teilweise übereingekommen.
Avots: EH I, 37
aizlikt
àizlikt,
2) : a. ruoku aiz acīm Dunika, Stenden, mit der Hand die Augen verdecken;
3) (s. IV, 876): ziemeļiem zu verbessern in Ziemeļiem, s. J. Allunāns IMM. I933, II. 225;
4) es jiem aizlikšu ceļu Pas. VIII, 482; zumachen:
māte vēl nevarēja aizlikt acu Azand. 104;
6) : aizlikām kâ divi deviņi Saikava. Marts aizlikās bez stupelēm Seyershof; ‡
7) verdecken:
aizliec sevi ar tutinu! Pas. IX, 111 (aus Lettg.). satvēre puôda vāku, aizlika puôdu IV, 20 (aus Lettg.); ‡
8) hinstellen, -legen (bestimmen) vor (für):
darbu aizliek (gibt auf) ragana Pas. VI, 182 (aus Lettg.; ähnlich VII, 405). strāpi, aizliktu laupītājam Pas. IX, 540 (aus Lettg.); ‡
9) a. vārdu kam par labu, ein gutes Wort für jem. einlegen:
mācītāja... viņam par labu aizliktais vārds Deglavs Latv. attlstības solis 46.
Avots: EH I, 36
2) : a. ruoku aiz acīm Dunika, Stenden, mit der Hand die Augen verdecken;
3) (s. IV, 876): ziemeļiem zu verbessern in Ziemeļiem, s. J. Allunāns IMM. I933, II. 225;
4) es jiem aizlikšu ceļu Pas. VIII, 482; zumachen:
māte vēl nevarēja aizlikt acu Azand. 104;
6) : aizlikām kâ divi deviņi Saikava. Marts aizlikās bez stupelēm Seyershof; ‡
7) verdecken:
aizliec sevi ar tutinu! Pas. IX, 111 (aus Lettg.). satvēre puôda vāku, aizlika puôdu IV, 20 (aus Lettg.); ‡
8) hinstellen, -legen (bestimmen) vor (für):
darbu aizliek (gibt auf) ragana Pas. VI, 182 (aus Lettg.; ähnlich VII, 405). strāpi, aizliktu laupītājam Pas. IX, 540 (aus Lettg.); ‡
9) a. vārdu kam par labu, ein gutes Wort für jem. einlegen:
mācītāja... viņam par labu aizliktais vārds Deglavs Latv. attlstības solis 46.
Avots: EH I, 36
aizlikt
àizlikt, tr.,
1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;
2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek kāju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;
2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;
3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);
4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;
5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.
Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.
Avots: ME I, 36, 37
1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;
2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek kāju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;
2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;
3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);
4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;
5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.
Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.
Avots: ME I, 36, 37
aizlīkt
‡ I àizlìkt sich vor etwas krümmend (biegend, beugend), es verdecken: zars aizlīcis luogam priekšā.
Avots: EH I, 37
Avots: EH I, 37
aizlīmēt
aizlingot
‡ II àizlinguôt, hin-, weglaufen Ar., sich hin-, wegbegeben: kaķis ar līkumu aizlinguoja uz tauku puôdiņu Pas. I, 225.
Avots: EH I, 36
Avots: EH I, 36
aizļinkāt
àizļinkât, sich (langsam, kraftlos) wohin begeben: ve̦lns aizļinkāja uz avuotiem JK. II, 126.
Avots: ME I, 38
Avots: ME I, 38
aizlinot
àizlinuôt, sich hinwegbegeben, dahingehen: viņš aizlinuoja pa ežu uz māju A. XVIII, 121.
Avots: ME I, 37
Avots: ME I, 37
aizlipināt
aizlipsāt
aizlipt
àizlipt, zukleben: viņu acis aizlipušas Jes. 44,18; dazu faktiv àizlipinât, verkleben: vē̦stuli ar laku.
Avots: ME I, 37
Avots: ME I, 37
aizlīst
àizlìst, intr.,
1) hinter etwas kriechen:
saule aizlīda aiz bieziem padebešu klučiem Blaum.;
2) wegschleichen:
viņš klusu aizlīda pruojām.
Avots: ME I, 37
1) hinter etwas kriechen:
saule aizlīda aiz bieziem padebešu klučiem Blaum.;
2) wegschleichen:
viņš klusu aizlīda pruojām.
Avots: ME I, 37
aizlīt
àizlît, impers., beregnen: siens aizlija, das Heu wurde vom Regen benetzt, bevor es eingeführt werden konnte. viss siens ir vaļā, un debess taisās, bail ka neailīst Kaudz. M. kaudze aizlija, die Aufrichtung des Schobers wurde durch den Regen verhindert.
Avots: ME I, 37
Avots: ME I, 37
aizlitot
‡ àizlituôt, schnell und flink hin-, weglaufen Bers., Mahlup: Spuļģis... aizlituo pār nuolejas tīrumu Burtnieks 1934, S. 31.
Avots: EH I, 36
Avots: EH I, 36
aizlobt
àizluôbt, intr., sich eiligst wohin begeben: uz tuo pusi aizluobuši kā putenis LP. V, 129.
Avots: ME I, 38
Avots: ME I, 38
aizlūgt
àizlùgt,
1) bitten wohin zu gehen, einladen,
mit der Pers. im Acc., seltener im Gen. (in Livl.): saimnieks aizlūdz bērniņu nuokristīt Aps. mana tē̦va arī aizlūdza dzīŗās LP. VI, 386;
2) ein gutes Wort für jem. einlegen, für jem. bitten, Fürbitte tun:
piegāji vien pie Andŗa-tē̦va, lai aizlūdz pie Matveja, dass er ein gutes Wort bei M. einlege; aizl. dievu par aizgājēja dvēseli. aizl. tē̦va reizi, das Vaterunser für jem. sprechen. Subst. àizlùdzẽjs, Fürsprecher.
Avots: ME I, 38
1) bitten wohin zu gehen, einladen,
mit der Pers. im Acc., seltener im Gen. (in Livl.): saimnieks aizlūdz bērniņu nuokristīt Aps. mana tē̦va arī aizlūdza dzīŗās LP. VI, 386;
2) ein gutes Wort für jem. einlegen, für jem. bitten, Fürbitte tun:
piegāji vien pie Andŗa-tē̦va, lai aizlūdz pie Matveja, dass er ein gutes Wort bei M. einlege; aizl. dievu par aizgājēja dvēseli. aizl. tē̦va reizi, das Vaterunser für jem. sprechen. Subst. àizlùdzẽjs, Fürsprecher.
Avots: ME I, 38
aizlūgums
àizlùgums, Fürsprache, Fürbitte, auch àizlùgšana: mācītājam aizlūgumu lasuot, sacēlās negaiss LP. VI, 136; aizlūgumu pimbeŗi, das für die Fürbitter gezahlte Geld. Kaudz. M.
Kļūdu labojums:
Fürbitter = Fürbitten
Avots: ME I, 38
Kļūdu labojums:
Fürbitter = Fürbitten
Avots: ME I, 38
aizļunkāt
aizmainīt
aizmaitāt
àizmàitât, tr., den Grund des Verderbens legen: tārpu aizmaitāts ābuols, ein wurmstichiger Apfel.
Avots: ME I, 38
Avots: ME I, 38
aizmaksa
àizmaksa, Bezahlung, Rechnung: viņš aizturējās kādā kruogā uz kunga aizmaksas Kaudz. M. viņi grē̦kuo uz cita aizmaksas Kaudz. M., unter dem Einfluss des Deutsch., auf fremde Rechnung, Kosten.
Avots: ME I, 38
Avots: ME I, 38
aizmaksāt
aizmākties
àizmàktiês,
1) sich bewölken:
debess bij aizmākusēs MWM. XI, 190. vakara puse aizmākusies C. aizmācies laiks, aizmākusies saule Sessau;
2) atemlos werden:
bē̦rns raud aizmākdamies Ziepelhof.
3) von aizmàkt: aizmāktas krūtis, belegte Brust.
Doblen.
Avots: ME I, 39
1) sich bewölken:
debess bij aizmākusēs MWM. XI, 190. vakara puse aizmākusies C. aizmācies laiks, aizmākusies saule Sessau;
2) atemlos werden:
bē̦rns raud aizmākdamies Ziepelhof.
3) von aizmàkt: aizmāktas krūtis, belegte Brust.
Doblen.
Avots: ME I, 39
aizmākuļot
àizmãkuļuôt, intr., sich mit leichten Wolken bedecken: saule, debess aizmākuļuoja AP., JK.
Avots: ME I, 39
Avots: ME I, 39
aizmārša
àizmā`rša PS., nach L. auch aizmārsis (li. ùžmarša, Vergesslichkeit, vergesslicher Mensch),
1) Vergessenheit:
aizmāršā likt, in Vergessenheit bringen. aizmāršu bē̦rns, ein vergessenes Kind LP. VII, 1, 169;
2) (auch àizmā`rkša Serb., Bers.) der alles leicht vergisst:
tad tik e̦smu aizmārša Purap. kā aizmāršu kule RKr. VI, 1.
Avots: ME I, 39
1) Vergessenheit:
aizmāršā likt, in Vergessenheit bringen. aizmāršu bē̦rns, ein vergessenes Kind LP. VII, 1, 169;
2) (auch àizmā`rkša Serb., Bers.) der alles leicht vergisst:
tad tik e̦smu aizmārša Purap. kā aizmāršu kule RKr. VI, 1.
Avots: ME I, 39
aizmāršīga
àizmā`ršîga PS. (àizmā`rkšîgs Serb., Bers.), vergesslich: mugurā drēbi nevar šūt, tad paliek aizmāršīgs JK. II, 89, RKr. XVI, 23.
Avots: ME I, 39
Avots: ME I, 39
aizmaskot
àizmaskuôt, tr., maskieren, verbergen: muižnieki ir aizmaskuojuši valdībai lietu patiesuo stāvuokli Stari II, 225.
Avots: ME I, 38
Avots: ME I, 38
aizmastīt
àizmastît,
1) beim Stricken die ersten Maschen aufwerfen
U.;
2) einfriedigen, umzäunen;
3) mit Bohnenstangen bestecken
Dobl.;
4) flicken:
zeķes, maisu Annenburg. sē̦tā caurumu a., zuflechten.
Avots: ME I, 38
1) beim Stricken die ersten Maschen aufwerfen
U.;
2) einfriedigen, umzäunen;
3) mit Bohnenstangen bestecken
Dobl.;
4) flicken:
zeķes, maisu Annenburg. sē̦tā caurumu a., zuflechten.
Avots: ME I, 38
aizmataļāt
aizmats
‡ àizmats,
1) der Fruchtknoten, Fruchtkeim
(Neologismus?) Wid.;
2) die Zutat
(àizdars) Bers., Veļķi;
3) der Anfang eines Gewebes
Bers.
Avots: EH I, 38
1) der Fruchtknoten, Fruchtkeim
(Neologismus?) Wid.;
2) die Zutat
(àizdars) Bers., Veļķi;
3) der Anfang eines Gewebes
Bers.
Avots: EH I, 38
aizmaukt
àizmàukt, sich davonmachen, fliehen: tad aizmauca mājiņā BW. 12494; [Refl. -tiês: guovs aizmaukusies nuo ganāma pulka " hat sich unbemerkt entfernt " in Wandsen und Neuermühlen].
Avots: ME I, 38
Avots: ME I, 38
aizmaurāt
‡ I àizmaũŗât,
1) brüllend betäuben
Dunika, Kal.: a. kam ausis;
2) brüllend aufwühlen resp. vollscharren
Dunika: bullis aizmauŗājis duru priekšu, gŗāvi.
Avots: EH I, 38
1) brüllend betäuben
Dunika, Kal.: a. kam ausis;
2) brüllend aufwühlen resp. vollscharren
Dunika: bullis aizmauŗājis duru priekšu, gŗāvi.
Avots: EH I, 38
aizmaut
‡ II àizmaut, vollbrüllen, brüllend betäuben Dunika: a. kam ausis. Refl. -tiês, aufbrüllen: guovs aizmāvās.
Avots: EH I, 38
Avots: EH I, 38
aizmauties
‡ àizmautiês,
1) sich mit Wolken beziehen
Stenden (mit aû 2 );
2) = àizklîst, àizdaũzîtiês Trik. (mit aû ). Nebst maûtiês 2 wohl zu maût I.
Avots: EH I, 38
1) sich mit Wolken beziehen
Stenden (mit aû 2 );
2) = àizklîst, àizdaũzîtiês Trik. (mit aû ). Nebst maûtiês 2 wohl zu maût I.
Avots: EH I, 38
aizmēdīt
aizmeijot
àizmeĩjuôt, -jât, tr., pļavas, durch eingesteckte Zweige bezeichnen, dass man auf den Wiesen nicht weiden darf.
Avots: ME I, 39
Avots: ME I, 39
aizmelnēt
aizmentēt
aizmerzgt
‡ àizmerzgt (??) acis Lubn. n. Celm. "die Augen zumachen"; daneben gebe es da ein prs. aizmerdzu und ein prt. aizmirdzu (!).
Avots: EH I, 38
Avots: EH I, 38
aizmest
àizmest,
1) a. acis adīklim Bers.; ‡
5) hin-, wegwerfen.
Refl. -tiês,
3) : dažreiz arī izzibinē̦tā vārpā aizme̦tas graudi Janš. Dzimtene III, 377.
Avots: EH I, 38
1) a. acis adīklim Bers.; ‡
5) hin-, wegwerfen.
Refl. -tiês,
3) : dažreiz arī izzibinē̦tā vārpā aizme̦tas graudi Janš. Dzimtene III, 377.
Avots: EH I, 38
aizmest
àizmest, tr.,
1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;
2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;
3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);
4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.
1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:
viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;
2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;
3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);
4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.
Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)
Avots: ME I, 40
1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;
2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;
3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);
4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.
1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:
viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;
2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;
3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);
4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.
Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)
Avots: ME I, 40
aizmētāt
‡ àizmẽ̦tât,
1) wiederholt oder mehrere Objekte hin-, wegwerfen:
a. lietas uz visām pusēm;
2) bewerfend wegtreiben
Warkl.: a. vistas ar akmeņiem nuo dārza;
3) zutrakeln, lose zunähen
Siuxt, Warkl. u. a.: a. zeķei caurumu ar diegiem;
4) "strickend die ersten Maschen aufschlagen"
Ar.
Avots: EH I, 39
1) wiederholt oder mehrere Objekte hin-, wegwerfen:
a. lietas uz visām pusēm;
2) bewerfend wegtreiben
Warkl.: a. vistas ar akmeņiem nuo dārza;
3) zutrakeln, lose zunähen
Siuxt, Warkl. u. a.: a. zeķei caurumu ar diegiem;
4) "strickend die ersten Maschen aufschlagen"
Ar.
Avots: EH I, 39
aizmeteklis
‡ àizmeteklis,
1) ein Haken zum Anhaken, Befestigen
Lös., Meselau: valga vijējs piesien linu sauju pie aizmetekļa;
2) woran man sich anhäkeln (anklammern) kann
Festen, Lub.: viņš spēji nuošļūca nuo kalna, neatrazdams ne mazākā aizmetekļa;
3) die Ausflucht, der Vorwand, Scheingrund
Festen, Lub.: tiesā blēdim bij labs aizmeteklis, uzrāduot citu viņa tīkatnē.
Avots: EH I, 39
1) ein Haken zum Anhaken, Befestigen
Lös., Meselau: valga vijējs piesien linu sauju pie aizmetekļa;
2) woran man sich anhäkeln (anklammern) kann
Festen, Lub.: viņš spēji nuošļūca nuo kalna, neatrazdams ne mazākā aizmetekļa;
3) die Ausflucht, der Vorwand, Scheingrund
Festen, Lub.: tiesā blēdim bij labs aizmeteklis, uzrāduot citu viņa tīkatnē.
Avots: EH I, 39
aizmetiens
àizmetiêns,
1) die einmalige durch
aizmest bezeichnete Tätigkeit;
2) der Anstoss, das Hindernis:
izkapts kā sudrabs skanēja un gāja bez kāda aizmetiena Latv.
Avots: ME I, 40
1) die einmalige durch
aizmest bezeichnete Tätigkeit;
2) der Anstoss, das Hindernis:
izkapts kā sudrabs skanēja un gāja bez kāda aizmetiena Latv.
Avots: ME I, 40
aizmetināt
àizmetinât, tr.,
1) anknüpfen, befestigen:
virvi aiz kuoka;
2) vor dem Essen einen Imbiss machen.
Avots: ME I, 40
1) anknüpfen, befestigen:
virvi aiz kuoka;
2) vor dem Essen einen Imbiss machen.
Avots: ME I, 40
aizmežs
àizmežs, der Ort hinter dem Walde: jau aizmežuos saulītei rietuot zūd beidzamais gaismas stars A. aizsteigusēs uz aizmeža kaimiņiem Duomas II, 1087.
Avots: ME I, 40
Avots: ME I, 40
aizmīcīt
‡ àizmîcît, (den Teig) zu kneten anfangen (worauf dabei eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: maize aizmīcīta; nevaru iet (kamē̦r nav izmīcīta). Refl. -tiês, durch eine dickflüssige Masse watend mühsam hin-, weggelangen Erlaa: kâ mēs šai muklājā aizmīcīsimies līdz uotrai malai?
Avots: EH I, 39
Avots: EH I, 39
aizmīdīt
aizmidrīt
‡ àizmidrît Bers., Fehsen, Festen, Stockm., (mit kleinen Schritten) schnell hin -, weglaufen.
Avots: EH I, 39
Avots: EH I, 39
aizmiegt
aizmiekšķēt
‡ àizmiekšķêt, zu erweichen beginnen (worauf dabei eine Unterbrechung eintritt): aizmiekšķē̦ti zirņi Bauske.
Avots: EH I, 40
Avots: EH I, 40
aizmiglot
àizmigluôt: sich gleichsam mit Nebel beziehen: aizmigluojušām acīm Austriņš Vērpetē 17.
Avots: EH I, 39
Avots: EH I, 39
aizmiglot
àizmigluôt, mit Nebel bedeckt werden: visa jūŗa aizmigluoja ar incīša asarām BW. 2258; àizmiglât BW. 3668,
2) auch àizmiglît, wie der Nebel dahinschwinden, davonlaufen:
stirniņa kā miglīte aizmiglījuse LP. VI, 740. kâ migliņa aizmigluoja pa lieluo tīrumiņu BW. 18206.
Kļūdu labojums:
mit Nebel = 1) mit Nebel
BW. 3668, = BW. 3668, 2)
Avots: ME I, 40
2) auch àizmiglît, wie der Nebel dahinschwinden, davonlaufen:
stirniņa kā miglīte aizmiglījuse LP. VI, 740. kâ migliņa aizmigluoja pa lieluo tīrumiņu BW. 18206.
Kļūdu labojums:
mit Nebel = 1) mit Nebel
BW. 3668, = BW. 3668, 2)
Avots: ME I, 40
aizmīlēt
àizmĩlêt, lieb gewinnen. Refl. -tiês: man neviena nav vēl gaŗām aizmīlējusies, keine ist meiner Liebe entgangen. Aps.
Avots: ME I, 41
Avots: ME I, 41
aizmilzt
àizmilˆzt, intr.,
1) versanden, verwachsen:
upīte aizmilzuse LP. I, 178, um Windau. stāvuošā ūdenī atruonamas bedres ar laiku aizmilst;
2) eiternd anschwellen, wobei die angeschwollene Stelle gelb wird:
pirkstā iedūrās skabarga, tāpēc nags aizmilzis Aps., AP., C., JK.;
3) (von Fensterscheiben) sich trūbend grün und rot werden:
būdiņas rūtis nuo ve̦cuma aizmilzušas (Dondangen). Auch spottweise von jemandem, der etwas nicht erblickt hat: vai tev acis aizmilzušas? [vgl. aizsērêt].
Avots: ME I, 40
1) versanden, verwachsen:
upīte aizmilzuse LP. I, 178, um Windau. stāvuošā ūdenī atruonamas bedres ar laiku aizmilst;
2) eiternd anschwellen, wobei die angeschwollene Stelle gelb wird:
pirkstā iedūrās skabarga, tāpēc nags aizmilzis Aps., AP., C., JK.;
3) (von Fensterscheiben) sich trūbend grün und rot werden:
būdiņas rūtis nuo ve̦cuma aizmilzušas (Dondangen). Auch spottweise von jemandem, der etwas nicht erblickt hat: vai tev acis aizmilzušas? [vgl. aizsērêt].
Avots: ME I, 40
aizmilzt
aizmirdzināt
àizmirdzinât,
1) intr., vorüber-, vorbeigehen (vom Regen):
lietutiņš aizmirdzināja gaŗām JK.;
2) etw. bespritzen
Spr.
Avots: ME I, 40
1) intr., vorüber-, vorbeigehen (vom Regen):
lietutiņš aizmirdzināja gaŗām JK.;
2) etw. bespritzen
Spr.
Avots: ME I, 40
aizmirgot
àizmirguôt, sich hinbegeben: ceļš ir līdze̦ns, aizmirguosim vēja mātes muodē Duomas II, 138.
Avots: ME I, 40
Avots: ME I, 40
aizmirst
àizmìrst, -stu, -su (li. užmir̂šti), tr., vergessen, mit dem Acc.: tie viņu pavisam aizmirsuši LP. VII, 356. Refl. -tiês, dem Gedächtnis entfallen: kungs, man aizmirsās LP. VI, 77. man nazis bij aizmirsies Vēr. I, 520. kad sakām"aizmirsās dziesmiņa", tad jau puslīdz ir teikts tik daudz, ka dziesmiņa tika aizmirsta Etn. III, 149. Mit folgendem Inf. oder präd. Part., wobei der Inf. u. das Part. so wohl negiert, als unnegiert gebraucht werden ann: aizmirsās, aizmirsās man mātei ruoku duot BW. 3059, 1. Var.: mātei ruoku neieduot. aizmirsās, aizmirsās mātei ruoka nebučuota; kuŗu dienu māt' aizmirsa, man klēpī neņē̦musi? BW. 3059. kā māmiņa neaizmirsa, šūpuodama, auklē̦dama BW. 3059, 2? Wie vergass das Mütterchen nicht (mich) zu wiegen und zu warten? [Ausser li. (už) mir̃šti "vergessen" vgl. noch ai. mŗš,yatē "vergisst" und arm. mor̀anam "vergesse"].
Avots: ME I, 41
Avots: ME I, 41
aizmirt
àizmir̃t,
1) dem Tode nahe sein,
im Gegensatz zu nuomirt, sterben: badā aizmiris, ausgehungert;
2) tr., durch Zuvorsterben einem den Tod gleichsam abnehmen:
vai bē̦rns jums tuo kapiņu aizmirs, vai jūs viņam? Ihr könnt doch durch euer Frühersterben das Kind nicht retten Biel. U.
Avots: ME I, 41
1) dem Tode nahe sein,
im Gegensatz zu nuomirt, sterben: badā aizmiris, ausgehungert;
2) tr., durch Zuvorsterben einem den Tod gleichsam abnehmen:
vai bē̦rns jums tuo kapiņu aizmirs, vai jūs viņam? Ihr könnt doch durch euer Frühersterben das Kind nicht retten Biel. U.
Avots: ME I, 41
aizmirzt
‡ àizmirzt "langsam, mit kleinen Schritten hin-, weggehen" Bers.: suns aizmirza pār kalnu.
Avots: EH I, 39
Avots: EH I, 39
aizmīt
‡ àizmĩt,
1) zutreten, festtreten:
a. kurmja be̦dumu. luopi aizminuši grāvīti;
2) a. kam garām, tretend das Ziel verfehlen.
Avots: EH I, 40
1) zutreten, festtreten:
a. kurmja be̦dumu. luopi aizminuši grāvīti;
2) a. kam garām, tretend das Ziel verfehlen.
Avots: EH I, 40
aizmīt
aizmitināt
‡ àizmitinât, (Hausvieh im Herbst) für den Winter am Leben belassen: kad rudenī luopu aizmitināts pavairāk Janš. Mežv. ļ. II, 390.
Avots: EH I, 39
Avots: EH I, 39
aizmizāt
‡ àizmizât,
1) ein wenig abrinden:
aizmizātā ābelīte nuokaltusi C.;
2) abzurinden, abzuschälen anfangen (und dann aufhören, es zu tun):
a. kuoku, kartupeli C.
Avots: EH I, 39
1) ein wenig abrinden:
aizmizātā ābelīte nuokaltusi C.;
2) abzurinden, abzuschälen anfangen (und dann aufhören, es zu tun):
a. kuoku, kartupeli C.
Avots: EH I, 39
aizmudēt
‡ àizmudêt, ein wenig verderben (intr., von Brot und Grützkorn) Kalz. und Meiran n. Fil. mat. 25; zu schimmeln anfangen Laud., Saikava, Sessw.: aizmudējusi putra. Refl. -tiês, einen schlechten Geschmack annehmen AP.: aizmudējies alus.
Avots: EH I, 40
Avots: EH I, 40
aizmudināt
aizmudīties
‡ àizmudîtiês, eilig hin-, weggehen Bers., MSil., N. - Peb., Salisb.; aus eigenem Antrieb hin-, wegeilen Erlaa, KatrE., Kl.: negribēju viņu laist, bet viņš pats aizmudījās.
Avots: EH I, 40
Avots: EH I, 40
aizmūdīties
àizmūdîtiês, sich langsam hin- oder wegbegeben: viņš aizmūdījās valsts mājai gaŗām Zalkt. bijām jau aizmūdījušies līdz muižai Vīt. 45.
Avots: ME I, 42
Avots: ME I, 42
aizmudrīt
àizmudrît,
1) weg-, hinlocken
Gr. - Essern;
2) gewandt und schnell weg-, hingehen:
sadzinis guovis mājā, tâ i aizmudrīja uz upīti Bers., Laudohn.
Avots: ME I, 41
1) weg-, hinlocken
Gr. - Essern;
2) gewandt und schnell weg-, hingehen:
sadzinis guovis mājā, tâ i aizmudrīja uz upīti Bers., Laudohn.
Avots: ME I, 41
aizmuģīt
‡ àizmuģît, wegfliehen A. - Ottenhof, Lemsat. Refl. -tiês, schnell weggehen Salisb.; mühsam hin-, weggelangen Bers.
Avots: EH I, 40
Avots: EH I, 40
aizmurīt
àizmurît, tr.,
1) anschneiden, beim Schlachten verwunden:
es negriezu, bet tikai aizmurīju zaru AP. viņš aizmurīja jē̦ru Grünh.;
2) wegbringen, wegtragen mit Müh und Not:
krusttē̦vs tuo aizmurījis uz māju MWM. V, 527.
Avots: ME I, 41
1) anschneiden, beim Schlachten verwunden:
es negriezu, bet tikai aizmurīju zaru AP. viņš aizmurīja jē̦ru Grünh.;
2) wegbringen, wegtragen mit Müh und Not:
krusttē̦vs tuo aizmurījis uz māju MWM. V, 527.
Avots: ME I, 41
aizmusināt
aiznaglot
àiznagluôt, tr.,
1) mit Nägeln versehen, nagelnd verschliessen, zunageln, vernageln:
sietnieks luoga caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liew. nabadzīti iegrūda aiznagluotā mucā LP. VI, 1027;
2) nagelnd verderben, vernageln
(zirgu): aiznagluots kumeliņš BW. 11648.
Avots: ME I, 42
1) mit Nägeln versehen, nagelnd verschliessen, zunageln, vernageln:
sietnieks luoga caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liew. nabadzīti iegrūda aiznagluotā mucā LP. VI, 1027;
2) nagelnd verderben, vernageln
(zirgu): aiznagluots kumeliņš BW. 11648.
Avots: ME I, 42
aiznags
aiznārot
aizņaudēt
àizņaũdêt, tr., miauend, wehklagend jem. vertreiben: ja man nebūtu tik negantas sirds, tad nezin kur jau viņas mani būtu aizņaudējušas A. XIV, 1, 53. Refl. -tiês, anfangen zu miauen, zu jammern.
Avots: ME I, 42
Avots: ME I, 42
aizņemt
àizņemt,
1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;
2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;
3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;
4) ein wenig nehmen,
a) berühren einen Ort,
b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,
c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:
a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;
b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;
c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;
5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;
6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;
7)
a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;
b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;
8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,
1) etwas von jem. für sich nehmen,
a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;
b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;
2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;
3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;
4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.
Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.
Avots: ME I, 42, 43
1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;
2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;
3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;
4) ein wenig nehmen,
a) berühren einen Ort,
b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,
c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:
a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;
b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;
c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;
5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;
6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;
7)
a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;
b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;
8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,
1) etwas von jem. für sich nehmen,
a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;
b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;
2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;
3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;
4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.
Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.
Avots: ME I, 42, 43
aiznest
àiznest, tr., forttragen, hinbringen: vilks aizne̦s aitu Etn. I, 79. puisis aiznesis nešus ve̦zumu uz sudmalām LP. IV, 35. viņas kājas tuo tāļu aizne̦sušas Jes. 23, 7. aiznesi tē̦vam daudz labas dienas. aiznes manai māmuļiņai simtu labu vakariņu Ar. 222. Refl. -tiês, sich fortschleppen, sich begeben: divi veči ar gaļu aizne̦sušies uz viņpasauli JU.
Avots: ME I, 42
Avots: ME I, 42
aiznīdēt
‡ àiznîdêt, hassend entfernen (wegschaffen, beseitigen): nīdi, nīdi, sveša māte! gan tu man[i] aiznīdēsi VL.
Avots: EH I, 41
Avots: EH I, 41
aiznikt
‡ àiznikt, überfallen Rutzau: puiši, suņi mani aiznika. Refl. -tiês, überfallen, foppen, narrieren, reizen Dunika: puiši aiznikās meitu.
Avots: EH I, 41
Avots: EH I, 41
aizņirbināt
àizņirbinât, ‡
2) "mit kleinen Schritten eilig hin-, weggehen"
Erlaa (mit ir̂ ), Bers., N. - Peb., Setzen, Stomersee, Tirsen, Warkl.
Avots: EH I, 41
2) "mit kleinen Schritten eilig hin-, weggehen"
Erlaa (mit ir̂ ), Bers., N. - Peb., Setzen, Stomersee, Tirsen, Warkl.
Avots: EH I, 41
aizņurcīt
aizņurdēties
àizņur̃dêtiês, anfangen ein wenig zu brummen, einen brummenden Laut von sich geben: viņš jau tā arvienu aizņurdas un pasmīn Dok. A.
Avots: ME I, 43
Avots: ME I, 43
aizodere
àizuõdere,
1) : nuoslēpās savā dēļu aizuoderē Janš. Līgava I, 294 (ähnlich II, 132; Mežv. ļ. II, 7). šaurajā aizuoderē starp siltriju un āra siênu Dzimtene IV, 189; ‡
3) der Raum zwischen der Wandbekleidung und der Mauer
AP., Lemsal.; "der Raum zmischen dem Ofen und der Wand" (âzuõdere 2) Frauenb.; ‡
4) der Raum zwischen dem Kleiderstoff (Zeug) und dem Futter
Frauenb.: zīmulis iekritis aizuoderē Jürg.
Avots: EH I, 60
1) : nuoslēpās savā dēļu aizuoderē Janš. Līgava I, 294 (ähnlich II, 132; Mežv. ļ. II, 7). šaurajā aizuoderē starp siltriju un āra siênu Dzimtene IV, 189; ‡
3) der Raum zwischen der Wandbekleidung und der Mauer
AP., Lemsal.; "der Raum zmischen dem Ofen und der Wand" (âzuõdere 2) Frauenb.; ‡
4) der Raum zwischen dem Kleiderstoff (Zeug) und dem Futter
Frauenb.: zīmulis iekritis aizuoderē Jürg.
Avots: EH I, 60
aizodere
àizuõdere,
1) ein kleiner Raum, der von der grossen Gesindestube durch eine dünne Wand oder durch einen Vorhang aus Leinwand abgeteilt ist
Nigr.;
2) die Kaffkammer
(Windau); gew. pe̦lūde.
Avots: ME I, 58
1) ein kleiner Raum, der von der grossen Gesindestube durch eine dünne Wand oder durch einen Vorhang aus Leinwand abgeteilt ist
Nigr.;
2) die Kaffkammer
(Windau); gew. pe̦lūde.
Avots: ME I, 58
aizogot
aizokstēt
‡ àizuokstêt, sich mit Russ (und ähnlichen Stoffen) anfüllen (verstopfen): pīpe var a. Bers., Kurs., (mit uõ ) Frauenb.
Avots: EH I, 60
Avots: EH I, 60
aizorēt
àizuõrêt,
1) tr., in einem Fuhrwagen
(uore) wegführen, aber auch allgemein hinführen, fortschaffen, von einer grossen Anzahl Menschen gesagt: nu beidzuot visus aizuorēja pruojām Kand.; ja tu labi aizuorēsi, tiks tev labi aizmaksāts BW. 19248, 5. skaisti mani aizuorē baltā smilšu kalniņā BW. 27497;
2) intr., langsam sich entfernen:
gani aizuorēja ar luopiem pa uolnīcu T.
Avots: ME I, 58
1) tr., in einem Fuhrwagen
(uore) wegführen, aber auch allgemein hinführen, fortschaffen, von einer grossen Anzahl Menschen gesagt: nu beidzuot visus aizuorēja pruojām Kand.; ja tu labi aizuorēsi, tiks tev labi aizmaksāts BW. 19248, 5. skaisti mani aizuorē baltā smilšu kalniņā BW. 27497;
2) intr., langsam sich entfernen:
gani aizuorēja ar luopiem pa uolnīcu T.
Avots: ME I, 58
aizote
àizuõte,
1) = azuõte, der Busen
Gr. - Essern, BW. 15545, 12;
2) die Ecke des Ofens vor der
aizguore Laud. In Bers., Festen u. Lub. aizuote = aizguore, die Ecke des Vorderofens;
3) die Kaffkammer
(Windau); cf. pe̦lūde.
Avots: ME I, 58
1) = azuõte, der Busen
Gr. - Essern, BW. 15545, 12;
2) die Ecke des Ofens vor der
aizguore Laud. In Bers., Festen u. Lub. aizuote = aizguore, die Ecke des Vorderofens;
3) die Kaffkammer
(Windau); cf. pe̦lūde.
Avots: ME I, 58
aizpakšis
àizpakšis Festen, Lub., ein als Abtritt benutzter Ort hinter der Norke: kâ sivē̦nam uz aizpakši P. W. Šis ar mani tiesāties 4.
Avots: EH I, 41
Avots: EH I, 41
aizpaļāt
àizpaļât: aizpaļāta meita Sessw., ein Mädchen, das man zu verleumden begonnen hat; ‡
2) verleumdend, bekrittelnd entfernen (wegbekommen)
Trik.: a. kuo nuo šejienes.
Avots: EH I, 41
2) verleumdend, bekrittelnd entfernen (wegbekommen)
Trik.: a. kuo nuo šejienes.
Avots: EH I, 41
aizpaļāt
àizpaļât, tadelnd jem. Hindernisse in den Weg legen, verleumden, bekritteln, abraten, besonders beim Heiraten: vēvers šķelmis aizpaļājis, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402, 14. kad tu ņemsi ļīgaviņu, mūs māsiņa aizpaļās BW. 8459.
Avots: ME I, 43
Avots: ME I, 43
aizparīt
aizparītu
aizparītu
aizpātarot
‡ àizpãtaruôt,
1) Gebete herleiernd (besprechend) beseitigen (fortschaffen, entfernen):
a. zuobu sāpes;
2) Gebete herleiernd (eine Gardinenpredigt haltend) betäuben:
a. kam ausis Schnehpeln;
3) Gebete herleiernd (scheltend, räsonnierend) weggehen.
Refl. -tiês Bauske, = ‡ àizpãtaruôt 3.
Avots: EH I, 41
1) Gebete herleiernd (besprechend) beseitigen (fortschaffen, entfernen):
a. zuobu sāpes;
2) Gebete herleiernd (eine Gardinenpredigt haltend) betäuben:
a. kam ausis Schnehpeln;
3) Gebete herleiernd (scheltend, räsonnierend) weggehen.
Refl. -tiês Bauske, = ‡ àizpãtaruôt 3.
Avots: EH I, 41
aizpātēt
‡ àizpātêt,
1) vermauern
Döbner n. U. (unter pātêt);
2) beschützen, verteidigen
(mit â 2 Kal.: a. mazu bē̦rnu.
Avots: EH I, 41
1) vermauern
Döbner n. U. (unter pātêt);
2) beschützen, verteidigen
(mit â 2 Kal.: a. mazu bē̦rnu.
Avots: EH I, 41
aizpaunāties
‡ àizpaũnâtiês, nach saumseliger Vorbereitung mit seinen Habseligkeiten wegziehen (intr., verächtlich) Siuxt: nu jau reiz aizpaunājās ar.
Avots: EH I, 41
Avots: EH I, 41
aizpelnīt
àizpèlnît, ‡
4) (sich) verdienen, ersparen, erwerben:
jis ne˙reizi ciete badu, lai aizpelnīt (r. чтобы заработать) lieku rubli Lettg.
Avots: EH I, 41
4) (sich) verdienen, ersparen, erwerben:
jis ne˙reizi ciete badu, lai aizpelnīt (r. чтобы заработать) lieku rubli Lettg.
Avots: EH I, 41
aizpelnīt
àizpèlnît,
1) tu par mani nekuo vairāk neaizpelni, du verdienst nicht mehr als ich
Biel. (U.);
2) vorausarbeiten
RKr. II, 54, durch vorhergegangene Arbeit etw. verdienen: rūmes vieta jau pie saimnieka aizpelnīta Tirs. ej, aizpelni! tad varēsi ēst Polangen;
3) in Neugut = atpelnīt, eine schon bezahlte Arbeit verrichten.
Avots: ME I, 43
1) tu par mani nekuo vairāk neaizpelni, du verdienst nicht mehr als ich
Biel. (U.);
2) vorausarbeiten
RKr. II, 54, durch vorhergegangene Arbeit etw. verdienen: rūmes vieta jau pie saimnieka aizpelnīta Tirs. ej, aizpelni! tad varēsi ēst Polangen;
3) in Neugut = atpelnīt, eine schon bezahlte Arbeit verrichten.
Avots: ME I, 43
aizpelt
àizpelˆt, durch bösen Klatsch vereiteln, verklatchen, abraten, besonders beim Heiraten: jau es būtu izpre̦cē̦ta, kaut vēveris neaizpēlis BW. 8402, 14.
Avots: ME I, 43
Avots: ME I, 43
aizperēt
aizpērslot
‡ àizpē̦rsluôt,
1) (beim ersten Schneefall) mit einer dünnen Schneeschicht bedecken:
ceļš jau aizpē̦rsluots;
2) sich mit einigen Schneeflocken bedecken:
luoga rūtis aizpē̦rsluojušas.
Avots: EH I, 42
1) (beim ersten Schneefall) mit einer dünnen Schneeschicht bedecken:
ceļš jau aizpē̦rsluots;
2) sich mit einigen Schneeflocken bedecken:
luoga rūtis aizpē̦rsluojušas.
Avots: EH I, 42
aizpērt
àizpḕrt, ‡ Refl. -tiês,
1) mühsam hin-, weggelangen
Dunika, Saikava; auf grundlosem Weg (bei Tauwetter) hin-, wegfahren Stenden, Trik.;
2) die Flügel schwingend hin-, wegschwimmen:
zuosis aizpērās līdz uotram krastam Bauske.
Avots: EH I, 42
1) mühsam hin-, weggelangen
Dunika, Saikava; auf grundlosem Weg (bei Tauwetter) hin-, wegfahren Stenden, Trik.;
2) die Flügel schwingend hin-, wegschwimmen:
zuosis aizpērās līdz uotram krastam Bauske.
Avots: EH I, 42
aizpērt
àizpḕrt,
1) eine Krankheit (einen Ausschlage) durch unzeitiges Baden zurück (ins Innere) treiben
LU.: vātis tapa aizpē̦rtas, die Pocken schlugen nach dem Bade zurück;
2) intr., eilig vorüberfahren (das Pferd schlagend):
viņš mums aizpēra gaŗām.
Avots: ME I, 43
1) eine Krankheit (einen Ausschlage) durch unzeitiges Baden zurück (ins Innere) treiben
LU.: vātis tapa aizpē̦rtas, die Pocken schlugen nach dem Bade zurück;
2) intr., eilig vorüberfahren (das Pferd schlagend):
viņš mums aizpēra gaŗām.
Avots: ME I, 43
aizpiepēt
‡ àizpiepêt Trik., sich mit Holzschwämmen beziehen, verwachsen: bē̦rza caurums aizpiepējis.
Avots: EH I, 42
Avots: EH I, 42
aizpīkstēties
àizpĩkstêtiês, anfangen ein wenig zu pfeifen, zu zischen, einen piependen Laut von sich geben: zaldāts nuovācis čūsku ķēniņam dimanta kruoni nuo galvas, kamē̦r nedabūjis aizpīkstēties LP. VII, 1266.
Kļūdu labojums:
nuovācis = nuorāvis
Avots: ME I, 44
Kļūdu labojums:
nuovācis = nuorāvis
Avots: ME I, 44
aizpildīt
àizpil˜dît, tr., füllend zuschliessen, bedecken, ausfüllen: dievs ņēma vienu nuo viņa sānkauliem un aizpildīja tuo vietu ar miesu I. Mos. 2, 21. tuo tev būs pildīt ar četrām dārgu akmeņu rindām, ka tie tuo aizpilda II. Mos. 28, 17. kādu vietu aizpildīt, jem. ersetzen. Refl. -tiês, sich füllen, sich füllend schliessen: ruobi aizpildās Vēr. II, 165.
Avots: ME I, 44
Avots: ME I, 44
aizpilis
aizpīlis
‡ àizpĩlis (part. prt. act.) Dunika, nach Tauwetter mit einer gefrorenen Wasserschicht bedeckt: a. dīķis. Vgl. atpĩle.
Avots: EH I, 42
Avots: EH I, 42
aizpīpināt
‡ II àizpīpinât Etn. III, 9, Grawendahl, Grünw., Sessw.: kuo pīpens aizpīpina, tas paliek dze̦ltāns, wer (am Morgen, ohne gegessen zu haben) das Geschrei eines pīpens (eines gewissen Vogels) zu hören bekommt, bekommt die Gelbsucht.
Avots: EH I, 42
Avots: EH I, 42
aizpīt
àizpît, ‡
2) a. sē̦tu ceļam priekšā, sperrend vor dem Weg einen Zaun flechten;
‡
3) a. bizi līdz pusei, eine Haarflechte (einen Zopf) flechtend bis zur Hälfte derselben gelangen.
Avots: EH I, 42
2) a. sē̦tu ceļam priekšā, sperrend vor dem Weg einen Zaun flechten;
‡
3) a. bizi līdz pusei, eine Haarflechte (einen Zopf) flechtend bis zur Hälfte derselben gelangen.
Avots: EH I, 42
aizplaisāt
àizplaîsât, intr., mehrmals ein wenig bersten, Risse zu bekommen anfangen Grünh. bluķis, saulē gulē̦dams, aizplaisājis Tirs.
Avots: ME I, 44
Avots: ME I, 44
aizpļāpāt
‡ àizpļãpât līdz pašam vakaram Dunika, Golg. u. a., bis zum Abend hin schwatzen (plappern). a. "līdz kruoņa purvam" A.-Laitzen, sehr viel, über dies und jenes plappern. Refl. -tiês, sich vom Plappern hinreissen lassen Dunika, Kal., Saikava: mēs ar viņu aizpļāpājāmies un neatnācām laikā uz sēdi.
Avots: EH I, 43
Avots: EH I, 43
aizpļaut
àizpļaũt,
1) bis zu einer gewissen Stelle māhen:
viņi sāka pļaut un aizpļāva jau gaŗus barus MWM. VIII, 835. gaŗām aizpļ., im Mähen übertreffen, überholen: dievs aizpļauj ve̦lnam gaŗām LP. V, 105;
2) mit der Sense anschneiden, knicken, im Gegensatz von abmähen
(nuopļaut): viņa sašļuka krē̦slā, kā aizpļauts svikla laksts Purap.;
3) zu mähen anfangen:
aizpļauj manu cirtieniņu! BW. 28, 629. Refl. -tiês, sich eiligst wohin begeben: viņš jau aizpļāvās uz pilsē̦tu Wolm.
Kļūdu labojums:
BW. 28, 629. = BW. 28629.
Avots: ME I, 44
1) bis zu einer gewissen Stelle māhen:
viņi sāka pļaut un aizpļāva jau gaŗus barus MWM. VIII, 835. gaŗām aizpļ., im Mähen übertreffen, überholen: dievs aizpļauj ve̦lnam gaŗām LP. V, 105;
2) mit der Sense anschneiden, knicken, im Gegensatz von abmähen
(nuopļaut): viņa sašļuka krē̦slā, kā aizpļauts svikla laksts Purap.;
3) zu mähen anfangen:
aizpļauj manu cirtieniņu! BW. 28, 629. Refl. -tiês, sich eiligst wohin begeben: viņš jau aizpļāvās uz pilsē̦tu Wolm.
Kļūdu labojums:
BW. 28, 629. = BW. 28629.
Avots: ME I, 44
aizpļekāt
‡ àizpļe̦kât,
1) mit Kot besudeln
Kal.: a. duru priekšu;
2) durch Kot hin-, weggehen
Dunika.
Avots: EH I, 43
1) mit Kot besudeln
Kal.: a. duru priekšu;
2) durch Kot hin-, weggehen
Dunika.
Avots: EH I, 43
aizplekšēt
‡ àizplekšêt, sich mit Schmutz anfüllen, sich verkleben: (pīpe) atkal aizplekšējusi P. W. Šis ar mani tiesāties? 2.
Avots: EH I, 42
Avots: EH I, 42
aizpļerkt
aizplēst
àizplêst, tr., anreissen, die angefangene, unvollendete Handlung des Reissens bezeichnend: viens jauns cilvē̦ks aizplēsis apsei mizu, aizbāzis aiz tās dievmaizīti LP. VII, 237. Refl. -tiês, durch unablässige Bitten erlangen, dass man von jem. mitgenommen wird: nākuošā reizē, kad Jānis jāja pieguļā, es aizplēsuos viņam līdzi MWM. V, 20.
Avots: ME I, 44
Avots: ME I, 44
aizplīst
àizplîst, intr., etwas bersten, platzen, einen Riss bekommen: bļuoda, zvans, lakata stūris, zars aizplīsis AP., Tirs.
Avots: ME I, 44
Avots: ME I, 44
aizplīvurot
àizplĩvuruôt, verschleiern, verbergen: tagad nekuo vairs aizplīvuruot A. XXII, 646; cenšas gaismu aizkārt un aizplīvuruot B. Vēstn. Refl. -tiês, sich verschleiern: turciete aizplīvuruojusies B. Vēstn.
Avots: ME I, 44
Avots: ME I, 44
aizplūdīt
aizplūkt
‡ àizplùkt,
1) a. linu gabalu līdz pusei Golg., Flachs raufend bis zur Hälfte des Feldes gelangen;
2) a. linus Saikava, Flachs zu raufen anfangen:
aizplūkts linu gabals;
3) a. (linus) kam gaŗām Mahlup, Flachs raufend an jem. vorbeigelangen (schneller raufend).
Avots: EH I, 43
1) a. linu gabalu līdz pusei Golg., Flachs raufend bis zur Hälfte des Feldes gelangen;
2) a. linus Saikava, Flachs zu raufen anfangen:
aizplūkts linu gabals;
3) a. (linus) kam gaŗām Mahlup, Flachs raufend an jem. vorbeigelangen (schneller raufend).
Avots: EH I, 43
aizplūst
àizplûst,
1) wegschwimmen, weggeschwemmt werden:
baļķi ar plūdiem aizplūduši pruojām;
2) überschwemmt werden:
visi meži aizplūduši BW. 2258.
Avots: ME I, 44
1) wegschwimmen, weggeschwemmt werden:
baļķi ar plūdiem aizplūduši pruojām;
2) überschwemmt werden:
visi meži aizplūduši BW. 2258.
Avots: ME I, 44
aizpļūtīt
aizposāt
aizpost
àizpùost, intr., eiligst sich wohin begeben, sich entfernen: viņš aizpuosa pruojām; eig. wegsäubern.
Avots: ME I, 45
Avots: ME I, 45
aizpotēt
‡ àizpuõtêt,
1) okulieren
(perfektiv) Bauske, Erlaa, A.-Ottenhof: a. ābeles;
2) schlecht impfend hin-, wegschaffen:
a. bē̦rnu uz viņpasauli.
Avots: EH I, 44
1) okulieren
(perfektiv) Bauske, Erlaa, A.-Ottenhof: a. ābeles;
2) schlecht impfend hin-, wegschaffen:
a. bē̦rnu uz viņpasauli.
Avots: EH I, 44
aizprasīt
àizprasît, tr.,
1) vorfragen
(ce̦nu) AP., Bers.;
2) durch Fragen hinderlich sein, hemmen, ein böses Omen sein:
tur tecēju, kur vaj'dzēja; kam celiņu aizprasīju aizprasīji tecēju vietā = tecēja BW. 1104;
4) vorher fragen, früher bitten:
kad kāds prasa, kuo jau kāds cits izprasījis, tad atbild: tas jau aizprasīts Brandenburg;
4) einladen
[als Slavismus, vgl. sl. zaprositi] (viesus) Zb. XVIII, 410, gew. ieaicināt.
Kļūdu labojums:
tecēju = tecēja
aizprasīju = aizprasīji
4) vorher fragen = 3) vorherfragen
Avots: ME I, 44
1) vorfragen
(ce̦nu) AP., Bers.;
2) durch Fragen hinderlich sein, hemmen, ein böses Omen sein:
tur tecēju, kur vaj'dzēja; kam celiņu aizprasīju aizprasīji tecēju vietā = tecēja BW. 1104;
4) vorher fragen, früher bitten:
kad kāds prasa, kuo jau kāds cits izprasījis, tad atbild: tas jau aizprasīts Brandenburg;
4) einladen
[als Slavismus, vgl. sl. zaprositi] (viesus) Zb. XVIII, 410, gew. ieaicināt.
Kļūdu labojums:
tecēju = tecēja
aizprasīju = aizprasīji
4) vorher fragen = 3) vorherfragen
Avots: ME I, 44
aizprātot
‡ àizpràtuôt(iês), nachdenkend (sinnend, grübelnd) in Gedanken hingelangen: prātuojuot cilvē̦ks var nezin kur aizprātuot(ies).
Avots: EH I, 43
Avots: EH I, 43
aizprātoties
‡ àizpràtuôt(iês), nachdenkend (sinnend, grübelnd) in Gedanken hingelangen: prātuojuot cilvē̦ks var nezin kur aizprātuot(ies).
Avots: EH I, 43
Avots: EH I, 43
aizpraulot
‡ àizprauluôt,
1) zu modern anfangen
Bers., Festen: kuoks aizprauluojis;
2) modern (faulen, geistig verkommen) machen (?):
beigās tādi nieki pat aizprauluot var cilvē̦ku Austriņš M, z. 38;
3) "mit
praûli 1 versperren" Wessen.
Avots: EH I, 43
1) zu modern anfangen
Bers., Festen: kuoks aizprauluojis;
2) modern (faulen, geistig verkommen) machen (?):
beigās tādi nieki pat aizprauluot var cilvē̦ku Austriņš M, z. 38;
3) "mit
praûli 1 versperren" Wessen.
Avots: EH I, 43
aizprecēt
àizprecêt: ‡ Refl. -tiês, sich in die Fremde verheiraten (von beiden Geschlechtern): Jānis aizprecējies pruojām Janš. Apskats 1903, S. 149.
Avots: EH I, 43
Avots: EH I, 43
aizprecēt
àizprecêt, tr., an einen fern lebenden Mann verheiraten: kad meitas nuo pavārnīcas ē̦d, tad tās tāļu aizprecēs Etn. II, 60. reiz vienai mātei aizpre̦c meitu tāļumā par saimnieci LP. VI, 9.
Kļūdu labojums:
an einen fern lebenden Mann verheiraten = heiratend (die Frau) wegführen
Avots: ME I, 44
Kļūdu labojums:
an einen fern lebenden Mann verheiraten = heiratend (die Frau) wegführen
Avots: ME I, 44
aizpriecināt
‡ àizpriêcinât,
1) = ‡ àizlabinât: a. kuo uz ganiem Trik.;
2) fröhlich stimmen (machen)
Bauske: a. bē̦rnu, bet ne˙kā neieduot.
Avots: EH I, 43
1) = ‡ àizlabinât: a. kuo uz ganiem Trik.;
2) fröhlich stimmen (machen)
Bauske: a. bē̦rnu, bet ne˙kā neieduot.
Avots: EH I, 43
aizpucināt
aizpūdēt
àizpũdêt, ein wenig in Fäulnis übergehen lassen, bewirken, dass etw. zu faulen beginnt: sienu.
Avots: ME I, 45
Avots: ME I, 45
aizpudīt
aizpuinīt
aizpuišot
‡ àizpuĩšuôt pruojām, zum Weggehen (zur Abreise) ausrüsten Stenden: nu beidzuot viņu aizpuišuojām pruojām!
Avots: EH I, 44
Avots: EH I, 44
aizpujāt
aizpuķot
‡ àizpuķuôt, sich mit Reif (Eisblumen) beziehen machen: visas rūtis aizpuķuotas Janš. Līgava II 335.
Avots: EH I, 44
Avots: EH I, 44
aizpuļķot
àizpuļ˜ķuôt, -êt, mit einem Stöpsel, Pflock (puļķis) verschliessen, verstopfen, befestigen: ragu sievas aizpuļķuojušas ar tapu LP. V, 8. raganu vēmekļi ieliekami kaut kuŗā kaula ieduobumā; abi gali aizpiļķuojami LP. VII, 575; aizpuļķuot duris, mit einem Pflock die Tür schliessen Smilt.
Avots: ME I, 45
Avots: ME I, 45
aizpūļot
àizpũļuôt, mit Eiter teilweise oder ganz bedeckt werden: aizpūļuojušas acis Druva I, 832.
Avots: ME I, 45
Avots: ME I, 45
aizpuost
aizpurņīt
aizpušķot
àizpušķuôt, tr., schmücken, wobei der Schmuck als hinter einen Teil des zu schmückenden Gegenstandes gesteckt vorschwebt, wie z. B. Blumen hinter den vorn an der Mütze befindlichen Riemen: es ce̦puri aizpušķuoju BW. 9435. aizpuškuoju vainadziņu, ar uozuola lapiņām BW. 5865. aizpušķuots uozuoliņš BW. 12257. istabas durvis aizpuškuotas ar meijām Jaunsudr.
Avots: ME I, 45
Avots: ME I, 45
aizpūst
àizpùst, ‡
4) kas neēdis pavasarī pirmuo reizi dzird baluodi, tuo baluodis aizpūš Planhof, wer im Frühjahr, ohne gegessen zu haben, zum ersten Mal die Stimme einer Waldtaube zu hören bekommt, hat Schlimmes zu erleiden.
‡ Refl. -tiês,
1) sich anstauen (vom Wasser gesagt)
Spr.;
2) sich einbilden, dünkelhaft werden
Saikava: aizpūties sevī.
Avots: EH I, 44
4) kas neēdis pavasarī pirmuo reizi dzird baluodi, tuo baluodis aizpūš Planhof, wer im Frühjahr, ohne gegessen zu haben, zum ersten Mal die Stimme einer Waldtaube zu hören bekommt, hat Schlimmes zu erleiden.
‡ Refl. -tiês,
1) sich anstauen (vom Wasser gesagt)
Spr.;
2) sich einbilden, dünkelhaft werden
Saikava: aizpūties sevī.
Avots: EH I, 44
aizpūst
àizpùst,
1) tr., wegblasen:
vēji aizpūš kuokiem pēdējās lapas Aps. IV, 15. vējš aizpūta liepas lapu BW. 14154;
2) blasend schliessen, verwehen, verstühmen:
ceļš aizpūsts;
3) eiligst sich wohin begeben:
puiši aizpūta uz kruogu; gaŗām aizp. vorüberblasen, vorüber eilen: ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220.
Avots: ME I, 45
1) tr., wegblasen:
vēji aizpūš kuokiem pēdējās lapas Aps. IV, 15. vējš aizpūta liepas lapu BW. 14154;
2) blasend schliessen, verwehen, verstühmen:
ceļš aizpūsts;
3) eiligst sich wohin begeben:
puiši aizpūta uz kruogu; gaŗām aizp. vorüberblasen, vorüber eilen: ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220.
Avots: ME I, 45
aizpustīt
aizputene
aizputēt
àizputêt, intr.,
1) verweht werden:
aizputējis ceļš Kand.; auch aizputē̦ts ceļš;
2) davonstauben:
tas aizputēja pa lielceļu pruojām.
Avots: ME I, 45
1) verweht werden:
aizputējis ceļš Kand.; auch aizputē̦ts ceļš;
2) davonstauben:
tas aizputēja pa lielceļu pruojām.
Avots: ME I, 45
aizputne
àizputne, der Raum zwischen der von dem nach unten in die Breite gehenden Schornstein gebildeten Küche und der Aussenwand des Hauses. Ablegekammer neben der Küche Konv.; 33 cf. āzpute.
Kļūdu labojums:
Konv. = Konv. 1. 33
Avots: ME I, 45
Kļūdu labojums:
Konv. = Konv. 1. 33
Avots: ME I, 45
aizpūžņot
aizracināt
‡ àizracinât grāvi ceļam priekšā, (den Weg) sperrend einen Graben vor dem Weg graben lassen.
Avots: EH I, 44
Avots: EH I, 44
aizraibināt
‡ àizràibinât, mit Flecken bedecken: mušas aizraibinājušas (mit ihren Exkrementen) luogu.
Avots: EH I, 44
Avots: EH I, 44
aizraibīt
‡ àizraibît, besprechend (mit Zauberworten) wegschaffen (entfernen, beseitigen, heilen) Trik.: a. ruozi.
Avots: EH I, 44
Avots: EH I, 44
aizrakāt
‡ àizrakât,
1) hin-, wegscharren:
a. uogles krāsns dibe̦nā;
2) zu-, verscharren:
a. grāvi.
Avots: EH I, 44
1) hin-, wegscharren:
a. uogles krāsns dibe̦nā;
2) zu-, verscharren:
a. grāvi.
Avots: EH I, 44
aizrakāt
aizrakstīt
àizrakstît, tr.,
1) an jem. schreiben:
dē̦lam vē̦stuli, an den Sohn einen Brief richten;
2) aizrakstīt [vgl. russ. записать] in Oppek. für pierakstīt (U.);
3) vorschreiben:
skuolē̦nam burtus Mar., Tirs.;
4) verschreiben, schriftlich versprechen, hingeben:
ve̦lnam dē̦lu Zb. XVIII, 426 [gleich der Bedeutung 2 ein Slavismus].
Avots: ME I, 45
1) an jem. schreiben:
dē̦lam vē̦stuli, an den Sohn einen Brief richten;
2) aizrakstīt [vgl. russ. записать] in Oppek. für pierakstīt (U.);
3) vorschreiben:
skuolē̦nam burtus Mar., Tirs.;
4) verschreiben, schriftlich versprechen, hingeben:
ve̦lnam dē̦lu Zb. XVIII, 426 [gleich der Bedeutung 2 ein Slavismus].
Avots: ME I, 45
aizrakt
àizrakt, tr.,
1) bis zu einer gewissen Stelle graben:
aizrakuši jau līdz naudas šķirstam LP. VII, 1060;
2) grabend zumachen, zugraben:
aku, gŗāvi. Refl. -tiês: sich hin- oder zugraben.
Avots: ME I, 45
1) bis zu einer gewissen Stelle graben:
aizrakuši jau līdz naudas šķirstam LP. VII, 1060;
2) grabend zumachen, zugraben:
aku, gŗāvi. Refl. -tiês: sich hin- oder zugraben.
Avots: ME I, 45
aizrasoties
aizraudāt
àizraûdât,
1) auch Pas. IX, 306 aus Lettg.; ‡
2) weinend entfernen (beseitigen, wegschaffen)
Bauske: a. bē̦das: ‡
3) im Weinen übertreffen
Oppek.: a. uotru. Refl. -tiês: auch Pas. IV, 491 aus Liksna.
Avots: EH I, 45
1) auch Pas. IX, 306 aus Lettg.; ‡
2) weinend entfernen (beseitigen, wegschaffen)
Bauske: a. bē̦das: ‡
3) im Weinen übertreffen
Oppek.: a. uotru. Refl. -tiês: auch Pas. IV, 491 aus Liksna.
Avots: EH I, 45
aizraustīt
‡ àizraustît,
1) lose zunähen (zutrakeln)
Trik.: a. maisam caurumu;
2) wiederholt zerrend hin-, wegschaffen
Bauske u. a.: a. pilnu maisu uz klēti. raustīja maisu, kamē̦r aizraustīja. Refl. -tiês, (beim Sprechen) wiederholt stocken: a. runājuot.
Avots: EH I, 45
1) lose zunähen (zutrakeln)
Trik.: a. maisam caurumu;
2) wiederholt zerrend hin-, wegschaffen
Bauske u. a.: a. pilnu maisu uz klēti. raustīja maisu, kamē̦r aizraustīja. Refl. -tiês, (beim Sprechen) wiederholt stocken: a. runājuot.
Avots: EH I, 45
aizraut
àizraût,
1) kad tevi kāds ve̦lns aizrautu! BielU.;
2) viņš runu aizrāva "viņam balss aptrūka (nevarēja parunāt)" C., Golg., Lös., Nitau, Sessw. valuodu (garu) tūlīt aizrāva BielU., er wurde sogleich sprachlos (bewusstlos, als er einen Hufschlag bekam).
Refl. -tiês,
3) jis aizrāvās aiz... kuoka Pas. VIII, 293;
4) : kad ve̦zms būs smags, zirgs aizrausies un vairs nevilks Siuxt; ‡
5) guovis aizraujas, die Kühe hören auf zu milchen
Vank.
Avots: EH I, 45
1) kad tevi kāds ve̦lns aizrautu! BielU.;
2) viņš runu aizrāva "viņam balss aptrūka (nevarēja parunāt)" C., Golg., Lös., Nitau, Sessw. valuodu (garu) tūlīt aizrāva BielU., er wurde sogleich sprachlos (bewusstlos, als er einen Hufschlag bekam).
Refl. -tiês,
3) jis aizrāvās aiz... kuoka Pas. VIII, 293;
4) : kad ve̦zms būs smags, zirgs aizrausies un vairs nevilks Siuxt; ‡
5) guovis aizraujas, die Kühe hören auf zu milchen
Vank.
Avots: EH I, 45
aizraut
àizraût, tr.,
1) mit Gewalt hinreissen, hinziehen, hinschleppen, dahinraffen, wegschleppen:
saimnieks aizrāvis cūku akmeņa tuvumā LP. V, 93. dievs aizrāvis manus ienaidniekus caur manu ruoku Chron. 15, 11. kaķītis apmana, kur viņa kungs aizrauts LP. IV, 87;
2) reissend, mit Ungestüm zumachen, schliessen:
luogu, durvis; benehmen: e̦lpu, dvašu: tiklīdz kā gaisa trūkst, sakām, ka mums aizrauj dvašu, jeb mēs aizslāpstam Pūrs II, 170. guovis aizrauj pienu, die Kühe geben mehr nicht Milch. Refl. -tiês,
1) sich hinreissen, sich hinreissen lassen:
viņa aizraujas mīlestībā JR. IV, 109;
2) sich schliessen:
gaiss vienā vietā tā kā aizrautuos cieti LP. IV, 194;
3) hinter etwas gehen, sich verbergen:
mēnesis aizrāvās aiz mākuoņiem Stari II, 347;
4) benommen werden, stocken:
Andŗa mātei balss tā kā aizrāvās Aps. II, 14. nuo prieka viņai dvaša aizrāvās Vēr. I, 661. Das Part. aizraudamies, auch aizrāvies, wird zur Bezeichung einer eifrigen, eiligen, bis zur Atemlosigkeit gesteigerten Tätigkeit gebraucht: viņš rakstīja aizraudamies Vēr. I, 668. suns rēja aizraudamies Apsk. I, 316. viņa runāja aizrāvusies Apsk. I, 584. [aizrauties L. "in Rauch ersticken wollen"].
Kļūdu labojums:
geben nicht mehr Milch = fangen an, weniger Milch zu geben
Avots: ME I, 46
1) mit Gewalt hinreissen, hinziehen, hinschleppen, dahinraffen, wegschleppen:
saimnieks aizrāvis cūku akmeņa tuvumā LP. V, 93. dievs aizrāvis manus ienaidniekus caur manu ruoku Chron. 15, 11. kaķītis apmana, kur viņa kungs aizrauts LP. IV, 87;
2) reissend, mit Ungestüm zumachen, schliessen:
luogu, durvis; benehmen: e̦lpu, dvašu: tiklīdz kā gaisa trūkst, sakām, ka mums aizrauj dvašu, jeb mēs aizslāpstam Pūrs II, 170. guovis aizrauj pienu, die Kühe geben mehr nicht Milch. Refl. -tiês,
1) sich hinreissen, sich hinreissen lassen:
viņa aizraujas mīlestībā JR. IV, 109;
2) sich schliessen:
gaiss vienā vietā tā kā aizrautuos cieti LP. IV, 194;
3) hinter etwas gehen, sich verbergen:
mēnesis aizrāvās aiz mākuoņiem Stari II, 347;
4) benommen werden, stocken:
Andŗa mātei balss tā kā aizrāvās Aps. II, 14. nuo prieka viņai dvaša aizrāvās Vēr. I, 661. Das Part. aizraudamies, auch aizrāvies, wird zur Bezeichung einer eifrigen, eiligen, bis zur Atemlosigkeit gesteigerten Tätigkeit gebraucht: viņš rakstīja aizraudamies Vēr. I, 668. suns rēja aizraudamies Apsk. I, 316. viņa runāja aizrāvusies Apsk. I, 584. [aizrauties L. "in Rauch ersticken wollen"].
Kļūdu labojums:
geben nicht mehr Milch = fangen an, weniger Milch zu geben
Avots: ME I, 46
aizrautība
aizrautīgs
‡ àizrautîgs* hinreissend; begeistert: runāja aizrautīgi Veselis Daugava 1928, S. 421.
Avots: EH I, 45
Avots: EH I, 45
aizravēt
‡ àizravêt,
1) a. duobi līdz pusei, ein Beet jätend bis zur Hälfte hingelangen;
2) im Jäten übertreffen:
a. uotru.
Avots: EH I, 45
1) a. duobi līdz pusei, ein Beet jätend bis zur Hälfte hingelangen;
2) im Jäten übertreffen:
a. uotru.
Avots: EH I, 45
aizrecēt
‡ àizrecêt: pušums aizrecējis Bers., die offene Wunde hat sich mit geronnenem Blut bezogen.
Avots: EH I, 45
Avots: EH I, 45
aizredzēt
‡ àizredzêt, bei Lebzeiten zu sehen bekommen: es tuo cilvē̦ku vēl aizredzēju Kaltenbrunn, Oknist, ich habe den Menschen noch vor seinem Tode zu sehen bekommen. šādas parašas aizredzējusi mana māte Gr.-Buschhof,
Avots: EH I, 45
Avots: EH I, 45
aizreibt
aizrekšināties
àizrekš(ķ)inâtiês, oder aizrekš(ķ)êtiês, einen grunzenden Laut von sich geben: cūka aizrekšinās Aps., JK.
Avots: ME I, 46
Avots: ME I, 46
aizrēkšķēties
aizrekšķināties
àizrekš(ķ)inâtiês, oder aizrekš(ķ)êtiês, einen grunzenden Laut von sich geben: cūka aizrekšinās Aps., JK.
Avots: ME I, 46
Avots: ME I, 46
aizrēkt
‡ àizrèkt, brüllend betäuben, vollschreien: a. kam ausis. Refl. -tiês: auch Pas. VII, 48.
Avots: EH I, 45
Avots: EH I, 45
aizrepēt
‡ àizrepêt,
1) heilend
(intr.) bewachsen, vernarben Dunika u. a.: vâts, vaina, miza aizrepējusi;
2) verheilen
(intr.) machen: laiks aizrepē visas brūces Līg. Jēk. Daugava I, 1478;
3) sich mit Schmutz anfüllen:
pīpe aizrepējusi.
Avots: EH I, 45
1) heilend
(intr.) bewachsen, vernarben Dunika u. a.: vâts, vaina, miza aizrepējusi;
2) verheilen
(intr.) machen: laiks aizrepē visas brūces Līg. Jēk. Daugava I, 1478;
3) sich mit Schmutz anfüllen:
pīpe aizrepējusi.
Avots: EH I, 45
aizridēt
àizridêt, -ât, tr.,
1) seinen Kram
(ridas) wegbringen, beseitigen, entfernen überhaupt, so von unangenehmen Gästen: tikkuo viena banda aizridē̦ta pruom, te uotra atkal kaklā Laps.;
2) aizridât, (mit allerlei Kram) verstopfen, verdämmen, versperren:
viņš ar saviem krāmiem durvis tā aizridājis, ka nemaz vairs istabā nevar tikt K.; einen Graben oder Bach verstopfen oder zudämmen Mag. XIII, 2, 64.
Avots: ME I, 46
1) seinen Kram
(ridas) wegbringen, beseitigen, entfernen überhaupt, so von unangenehmen Gästen: tikkuo viena banda aizridē̦ta pruom, te uotra atkal kaklā Laps.;
2) aizridât, (mit allerlei Kram) verstopfen, verdämmen, versperren:
viņš ar saviem krāmiem durvis tā aizridājis, ka nemaz vairs istabā nevar tikt K.; einen Graben oder Bach verstopfen oder zudämmen Mag. XIII, 2, 64.
Avots: ME I, 46
aizrīdināt
àizrĩdinât, àizrĩdît, tr., füttern, übermässig füttern, sodass sich der Gefütterte verschluckt: ja tevi ve̦lns aizrīdīs, gan mēs kruķi dabūsim BW. 19243. Refl. -tiês, sich verschlucken, sich verstopfen Mag. XIII, 2, 56.
Kļūdu labojums:
sodasss sich der Gefütterte verschluckt = so dass der Gefütterte sich verschluckt BW. 19448; sich verschlucken lassen
Avots: ME I, 47
Kļūdu labojums:
sodasss sich der Gefütterte verschluckt = so dass der Gefütterte sich verschluckt BW. 19448; sich verschlucken lassen
Avots: ME I, 47
aizriebt
‡ II àizriebt, (mit Zauberworten) besprechend vertreiben (heilen, tr.) Lemsal, Warkl.: a. ruozi.
Avots: EH I, 46
Avots: EH I, 46
aizriest
àizrìest,
2) hinsenden:
a. (II p. s. imper. aizriet!) ziņu Saikava, tuo aizriežu Krievmalā... brāliņam BW. 32145, 1;
3) a. aude̦klu, bet nesariest KatrE.; ‡
4) zu reifen beginnen (von Beeren)
Bauske: uogas aizrietušas; ‡
5) zu milchen heginnen
Bauske: guovs aizrietusi; ‡
6) = ‡ àizriekt (?) Saikava. ‡ Refl. -tiês,
1) staudenartig zu wachsen beginnen:
krūms, ce̦rs jau aizriesies;
2) staudend hingeraten:
avenes aizrietušās līdz grāvim KatrE.;
3) spriessend zum Vorschein kommen:
augļi aizrietušies Jürg., Nitau, Praulen, Sessw. vārpas aizrìetušās Wolmarshof;
4) tâ nuobaruojies, ka pat kakls aizrieties Wessen, hat sich so abgemästet, dass sich gar ein Doppelkinn gebildet hat (?).
Avots: EH I, 46
2) hinsenden:
a. (II p. s. imper. aizriet!) ziņu Saikava, tuo aizriežu Krievmalā... brāliņam BW. 32145, 1;
3) a. aude̦klu, bet nesariest KatrE.; ‡
4) zu reifen beginnen (von Beeren)
Bauske: uogas aizrietušas; ‡
5) zu milchen heginnen
Bauske: guovs aizrietusi; ‡
6) = ‡ àizriekt (?) Saikava. ‡ Refl. -tiês,
1) staudenartig zu wachsen beginnen:
krūms, ce̦rs jau aizriesies;
2) staudend hingeraten:
avenes aizrietušās līdz grāvim KatrE.;
3) spriessend zum Vorschein kommen:
augļi aizrietušies Jürg., Nitau, Praulen, Sessw. vārpas aizrìetušās Wolmarshof;
4) tâ nuobaruojies, ka pat kakls aizrieties Wessen, hat sich so abgemästet, dass sich gar ein Doppelkinn gebildet hat (?).
Avots: EH I, 46
aizriest
àizrìest,
1) staudenartig wachsen, stauden:
kvieši jau aizrietuši krūmus C.;
2) sich fortwälzen; ūbermachen; zusenden
U.,Mag. IV, 2, 138;
3) (Garn auf den Weberbaum) bringen:
vakar aizrieta jaunu aude̦klu Neugut.
Avots: ME I, 47
1) staudenartig wachsen, stauden:
kvieši jau aizrietuši krūmus C.;
2) sich fortwälzen; ūbermachen; zusenden
U.,Mag. IV, 2, 138;
3) (Garn auf den Weberbaum) bringen:
vakar aizrieta jaunu aude̦klu Neugut.
Avots: ME I, 47
aizriet
‡ àizriêt,
1) bellend verscheuchen:
suns aizrēja zagli;
2) schimpfend wegtreiben:
a. uotru cilvē̦ku nuo mājas.
Avots: EH I, 46
1) bellend verscheuchen:
suns aizrēja zagli;
2) schimpfend wegtreiben:
a. uotru cilvē̦ku nuo mājas.
Avots: EH I, 46
aizrietēt
àizriẽtêt, sich verhärten (von den Milchdrüsen der Kuh): guovij neslauktai aizrietēja tesmenis. guovs aizriet Jan., Behnen.
Avots: ME I, 47
Avots: ME I, 47
aizrieties
aizriezt
‡ àizriezt,
1) emporheben, ausbiegen
Sakstagals: a. galvu;
2) wegbiegen
(àizliekt) Warkl.: a. zaru nuo šejienes.
Avots: EH I, 46
1) emporheben, ausbiegen
Sakstagals: a. galvu;
2) wegbiegen
(àizliekt) Warkl.: a. zaru nuo šejienes.
Avots: EH I, 46
aizrikšot
aizrindot
‡ àizriñduôt,
1) (in eine Reihe) hin-, wegstellen
Bers.: a. krê̦slu tālāk uz priekšu;
2) reihenweise hin-, weggehen
Wandsen: pulks aiz pulka aizrinduoja gaŗām.
Avots: EH I, 45
1) (in eine Reihe) hin-, wegstellen
Bers.: a. krê̦slu tālāk uz priekšu;
2) reihenweise hin-, weggehen
Wandsen: pulks aiz pulka aizrinduoja gaŗām.
Avots: EH I, 45
aizrisināties
àizrisinâtiês, sich los-, entwickeln bis zu einer bestimmten Stelle: duomu pavediens aizrisinājās līdz viņas pašas bērnībai Up.
Avots: ME I, 46
Avots: ME I, 46
aizrīstīties
aizrobīt
aizrocnieks
aizrosīties
‡ àizrùosîtiês, sich für einen Gang vorbereiten (und nach der Vorbereitung aufbrechen): a. uz darbu; nevar vien aizruosīties Erlaa.
Avots: EH I, 46
Avots: EH I, 46
aizrožot
aizrūcināt
‡ àizrūcinât,
1) donnernd sich entfernen:
pē̦rkuons aizrūcināja gaŗām Bers.;
2) (einen rūcenis
1) brummen machen:
a. rūceni Bauske.
Avots: EH I, 46
1) donnernd sich entfernen:
pē̦rkuons aizrūcināja gaŗām Bers.;
2) (einen rūcenis
1) brummen machen:
a. rūceni Bauske.
Avots: EH I, 46
aizrūgt
àizrûgt, anfangen zu gähren: mīkla aizrūgusi PS., Kursiten. alus gan aizrūga, bet beidzuot labi nerūga Sessw.
Avots: ME I, 47
Avots: ME I, 47
aizrūķēt
àizrũķêt,
1) sorgfältig etw. irgend wohin schaffen:
ve̦cā māte visas savas mantiņas aizrūķējusi uz klēti Tirs., JK.;
2) verbieten
Sessw. n. U.; verhindern: es būtu nuo kunga dabūjis zirgu, bet vagaris aizrūķēja Jan.
Avots: ME I, 48
1) sorgfältig etw. irgend wohin schaffen:
ve̦cā māte visas savas mantiņas aizrūķējusi uz klēti Tirs., JK.;
2) verbieten
Sessw. n. U.; verhindern: es būtu nuo kunga dabūjis zirgu, bet vagaris aizrūķēja Jan.
Avots: ME I, 48
aizrukšķēties
aizrūkstēties
aizrūkt
‡ àizŗũkt Dunika,
1) sich mit Russ anfüllen:
skurstenis aizŗūcis;
2) sich mit Rauch (Dunst) beziehen:
visa tā debess puse aizŗūkusi.
Avots: EH I, 47
1) sich mit Russ anfüllen:
skurstenis aizŗūcis;
2) sich mit Rauch (Dunst) beziehen:
visa tā debess puse aizŗūkusi.
Avots: EH I, 47
aizrūkt
àizrùkt,
1) rollend sich entfernen, wegrollen:
šāviens aizrūca par upes krastiem MWM. VI, 409;
2) von dem vor dem Essen gehörten Balzen des Birkhahns:
kad rubenis aizrūc, tad blusas ē̦d Etn. III, 9. Refl. -tiês,
1) aufbrüllen:
lācis, lauva aizrūcās;
2) anfangen ein wenig zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuonis tikai vienu reizi aizrūcies LP. VII, 473;
3) anfangen zu brummen (von Menschen), zu girren (von Tauben):
kuo mānies! kalējs aizrūcies Dok. A. siliņa uotrā malā aizrūcās baluodis.
Avots: ME I, 48
1) rollend sich entfernen, wegrollen:
šāviens aizrūca par upes krastiem MWM. VI, 409;
2) von dem vor dem Essen gehörten Balzen des Birkhahns:
kad rubenis aizrūc, tad blusas ē̦d Etn. III, 9. Refl. -tiês,
1) aufbrüllen:
lācis, lauva aizrūcās;
2) anfangen ein wenig zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuonis tikai vienu reizi aizrūcies LP. VII, 473;
3) anfangen zu brummen (von Menschen), zu girren (von Tauben):
kuo mānies! kalējs aizrūcies Dok. A. siliņa uotrā malā aizrūcās baluodis.
Avots: ME I, 48
aizruna
aizrunāt
àizrunât,
4) bestellen, belegen:
a. vietu, biļeti;
5) : tie jau gribēja aizrunāt, ka velti tērēties Deglavs Riga II, 1,255. Refl. -tiês, ‡
2) sich vom Sprechen hinreissen lassen
Salis: ciemā tâ aizrunājuos, ka netiku laikā mājās; ‡
3) sprechend hingelangen:
a. līdz pat Ķīnai; ‡ 4 = ìerunâtiês Oknist: uotrā istabā kas aizrunājās.
Avots: EH I, 46
4) bestellen, belegen:
a. vietu, biļeti;
5) : tie jau gribēja aizrunāt, ka velti tērēties Deglavs Riga II, 1,255. Refl. -tiês, ‡
2) sich vom Sprechen hinreissen lassen
Salis: ciemā tâ aizrunājuos, ka netiku laikā mājās; ‡
3) sprechend hingelangen:
a. līdz pat Ķīnai; ‡ 4 = ìerunâtiês Oknist: uotrā istabā kas aizrunājās.
Avots: EH I, 46
aizrunāt
àizrunât,
1) im Reden übertreffen:
Ažu viņas runīgās mutes dēļ neviens nevarēja aizrunāt Aps. ne tu mani aizdziedāsi, ne brāliņa aizrunāsi;
2) für jemand reden, Fürsprache einlegen, entschuldigen:
pie tiem mans vārds ar aizrunās jūs Dünsb.;
3) hinter dem Rücken reden, verleumden (selten):
kam tu mani aizrunāji? BW. 8804;
4) vorausbedingen, etw. für sich in Anspruch nehmen, Rücksprache über die Aufbewahrung eines Kalbes, Ferkels, jungen Hundes u. a. mit jem. nehmen:
baruons bija tam vakaram viņu aizrunājis. vai tu nuo saimnieces sivē̦nu, teļu aizrunāji? Hast du mit der Wirtin Rücksprache genommen, dass sie das Ferkel, das Kalb nicht einem anderen verkaufe, sondern für dich aufbewahre AP.; es jau laikus nuo kaimiņa aizrunāju sē̦klai rudzus T.;
5) ausreden, abraten:
sievietes aizrunājušas saimnieku, lai nešaujuot raganu LP. VII, 551.Refl. -tiês, sich entschuldigen: šis aizrunājās, ka e̦suot diezgan ar tuo vienu Subst. aizrunātājs, Fürsprecher.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) 3. nozīme (die 3. Bedeutung)
Avots: ME I, 47
1) im Reden übertreffen:
Ažu viņas runīgās mutes dēļ neviens nevarēja aizrunāt Aps. ne tu mani aizdziedāsi, ne brāliņa aizrunāsi;
2) für jemand reden, Fürsprache einlegen, entschuldigen:
pie tiem mans vārds ar aizrunās jūs Dünsb.;
3) hinter dem Rücken reden, verleumden (selten):
kam tu mani aizrunāji? BW. 8804;
4) vorausbedingen, etw. für sich in Anspruch nehmen, Rücksprache über die Aufbewahrung eines Kalbes, Ferkels, jungen Hundes u. a. mit jem. nehmen:
baruons bija tam vakaram viņu aizrunājis. vai tu nuo saimnieces sivē̦nu, teļu aizrunāji? Hast du mit der Wirtin Rücksprache genommen, dass sie das Ferkel, das Kalb nicht einem anderen verkaufe, sondern für dich aufbewahre AP.; es jau laikus nuo kaimiņa aizrunāju sē̦klai rudzus T.;
5) ausreden, abraten:
sievietes aizrunājušas saimnieku, lai nešaujuot raganu LP. VII, 551.Refl. -tiês, sich entschuldigen: šis aizrunājās, ka e̦suot diezgan ar tuo vienu Subst. aizrunātājs, Fürsprecher.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) 3. nozīme (die 3. Bedeutung)
Avots: ME I, 47
aizrūsēt
àizrùsêt, intr., von Rost angefressen werden, anrosten: aizrūsējis katls, zuobens PS.
Avots: ME I, 48
Avots: ME I, 48
aizrušināt
‡ aizrušinât,
1) zuscharren (scharrend anfüllen, bedecken):
a. bedri cieti;
2) scharrend (wühlend) (vor etwas) hinschaffen:
a. kam uogles priekšā.
Avots: EH I, 46
1) zuscharren (scharrend anfüllen, bedecken):
a. bedri cieti;
2) scharrend (wühlend) (vor etwas) hinschaffen:
a. kam uogles priekšā.
Avots: EH I, 46
aizsacīt
‡ àizsacît,
1) verbieten
Evang.1753,5.105 (nach r. заказáть dass.?);
2) befehlen (bestellen?):
ķēniņš aizsacīja izkalt vainagu Pas. II, 50 (aus Lettg.);
3) = àizrunât 2: a. par uotru labu vārdu Bers., Meselau, Sessw., Trik.;
4) hersagen:
a. (= nuoskaitīt) mācītājam pātarus priekšā Bers., Sessw.;
5) vorsagen (einem, der selbst nicht weiss, in der Klasse)
Sessw. Refl. -tiês, sich äussern, eine kurze Bemerkung machen Mahlup: tē̦vs gan aizsacījās, ka vairāk nevaruot duot, bet tuomē̦r iedeva.
Avots: EH I, 47
1) verbieten
Evang.1753,5.105 (nach r. заказáть dass.?);
2) befehlen (bestellen?):
ķēniņš aizsacīja izkalt vainagu Pas. II, 50 (aus Lettg.);
3) = àizrunât 2: a. par uotru labu vārdu Bers., Meselau, Sessw., Trik.;
4) hersagen:
a. (= nuoskaitīt) mācītājam pātarus priekšā Bers., Sessw.;
5) vorsagen (einem, der selbst nicht weiss, in der Klasse)
Sessw. Refl. -tiês, sich äussern, eine kurze Bemerkung machen Mahlup: tē̦vs gan aizsacījās, ka vairāk nevaruot duot, bet tuomē̦r iedeva.
Avots: EH I, 47
aizsaistava
‡ àizsaistava (gen. s.?) veldene Biel. Holzb. 401, ein dünner Stab, um den (beim Weben) die Fadensträhnen gebunden werden. In *aizsaistāma (part. prs. pass.) zu korrigieren?
Avots: EH I, 47
Avots: EH I, 47
aizsākt
aizsaldēt
àizsalˆdêt,
1) erkalten, erstarren machen:
Luda dzīvais skatiens it kā aizsaldēja viņas balsi MWM. VIII, 832;
2) durch Erkältung das Zurückschlagen oder Erstarken einer Krankheit bewirken:
masalas aizsaldēt C., Grünh. u. a.
Avots: ME I, 48
1) erkalten, erstarren machen:
Luda dzīvais skatiens it kā aizsaldēja viņas balsi MWM. VIII, 832;
2) durch Erkältung das Zurückschlagen oder Erstarken einer Krankheit bewirken:
masalas aizsaldēt C., Grünh. u. a.
Avots: ME I, 48
aizsalt
àizsalˆt, zufrieren: upes, durvis, luogi aizsaluši BW. 2258, 3. aizsala jūriņa līdz dibe̦nam BW. 13282. vai tev mute aizsalusi, sagt man von einem Menschen, der nicht spricht PS.
Avots: ME I, 48
Avots: ME I, 48
aizsardznieks
aizsargs
àizsar̂gs, f. àizsar̂dze,
1) der Beschützer:
es e̦smu aizsargs šai ciltij;
2) alles, was Schutz bietet:
aizsargu brilles, Schutzbrille, aizsarga dambis Tēv., aizsargu muita, Schutzzoll A. XI, 472. daži izpilda aizsarga organa vietu A. XII, 315; atrast aizsargu (prophylaktisch) puoti pret diluoni Vēr. I, 608. apgāzts katls tē̦vu tē̦vu laikuos nuoderēja aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472; ce̦pure - izpildīdama savu aizsardzes uzde̦vumu Vēr. I, 1456;
3) der Schirm:
lietus aizsargs. gulta aiz orientāliešu aizsargiem MWM. IX, 13.
Avots: ME I, 48
1) der Beschützer:
es e̦smu aizsargs šai ciltij;
2) alles, was Schutz bietet:
aizsargu brilles, Schutzbrille, aizsarga dambis Tēv., aizsargu muita, Schutzzoll A. XI, 472. daži izpilda aizsarga organa vietu A. XII, 315; atrast aizsargu (prophylaktisch) puoti pret diluoni Vēr. I, 608. apgāzts katls tē̦vu tē̦vu laikuos nuoderēja aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472; ce̦pure - izpildīdama savu aizsardzes uzde̦vumu Vēr. I, 1456;
3) der Schirm:
lietus aizsargs. gulta aiz orientāliešu aizsargiem MWM. IX, 13.
Avots: ME I, 48
aizsarkt
àizsar̂kt, intr.,
1) erröten, rot werden:
blāzma aizsarkst;
2) dahinschwinden (von der Röte):
vai dažam... jaukais mūžs par agru neaizsarka, kā īsas dienas stars gar īsuo debess luoku MWM. VIII, 172.
Avots: ME I, 48
1) erröten, rot werden:
blāzma aizsarkst;
2) dahinschwinden (von der Röte):
vai dažam... jaukais mūžs par agru neaizsarka, kā īsas dienas stars gar īsuo debess luoku MWM. VIII, 172.
Avots: ME I, 48
aizsarmot
aizšaudīt
‡ àizšaũdît,
1) wiederholt schiessend verscheuchen, -treiben:
a. zvirbuļus nuo dārza (pruojām);
2) wiederholt schiessend betäuben:
a. kam ausis;
3) (fahrend oder gehend) sich hinbegeben
Gr.-Buschhof: a. uz kaimiņiem. Refl. -tiês Wolmarshof, sich hinbegeben: viņš atkal aizšaudījies uz kaimiņiem.
Avots: EH I, 55
1) wiederholt schiessend verscheuchen, -treiben:
a. zvirbuļus nuo dārza (pruojām);
2) wiederholt schiessend betäuben:
a. kam ausis;
3) (fahrend oder gehend) sich hinbegeben
Gr.-Buschhof: a. uz kaimiņiem. Refl. -tiês Wolmarshof, sich hinbegeben: viņš atkal aizšaudījies uz kaimiņiem.
Avots: EH I, 55
aizšaujamais
aizšaut
àizšaũt atspuoli aiz šķieta, das Weberschiffchen hinter den Weberkamm hineinschiessen (intr.) machen; vgl. auch aizšautiem ("?") pupē̦niem (so, mit u zu lesen) Fil. mat. 133.
Avots: EH I, 55
Avots: EH I, 55
aizšaut
àizšaũt, tr.,
1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;
2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] kādu varavīksni Vēr. II, 193;
3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;
4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
e̦suot aizbraucis, kā aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;
5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs kā vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.
Avots: ME I, 54
1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;
2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] kādu varavīksni Vēr. II, 193;
3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;
4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
e̦suot aizbraucis, kā aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;
5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs kā vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.
Avots: ME I, 54
aizsedlot
‡ àizse̦dluôt,
1) = àizse̦gluôt
2) seine Stelle (seinen Posten) wechselnd anderswohin hin-, wegziehen
(intr.) Bers.: a. (= pãriet darbā) uz Latgali.
Avots: EH I, 47
1) = àizse̦gluôt
2) seine Stelle (seinen Posten) wechselnd anderswohin hin-, wegziehen
(intr.) Bers.: a. (= pãriet darbā) uz Latgali.
Avots: EH I, 47
aizseglot
aizsegt
àizsegt, tr., be-, zudecken: puisis aizsedza acis LP. III, 41. mākuoņi mēnesi aizse̦guši LP. VII, 475. kaps ar akmeni bij aizse̦gts LP. VII, 402. Refl. -tiês, sich bedecken.
Avots: ME I, 49
Avots: ME I, 49
aizsēklis
àizsẽklis,
1) die nachbehaltene Saat:
atstāt rudzus aizsēklim AP. neizduod tak visa; paturi man arī aizsēkļam, gib doch nicht alles weg; behalte auch für mich zur Saat übrig; auch von Ferkeln, Schafen u. s. w. gebraucht;
2) Nachkommenschaft, Fortpflanzung:
man ir liels aizsēklis, ich habe eine grosse Nachkommenschaft Infl. n. U.
Avots: ME I, 49
1) die nachbehaltene Saat:
atstāt rudzus aizsēklim AP. neizduod tak visa; paturi man arī aizsēkļam, gib doch nicht alles weg; behalte auch für mich zur Saat übrig; auch von Ferkeln, Schafen u. s. w. gebraucht;
2) Nachkommenschaft, Fortpflanzung:
man ir liels aizsēklis, ich habe eine grosse Nachkommenschaft Infl. n. U.
Avots: ME I, 49
aizseperēt
aizsērēt
àizsẽrêt, intr.,
1) versanden:
ar katru gadu kuģu piestātne palika se̦klāka, kamē̦r pēdīgi pavisam aizsērēja B. Vēstn. kad kultūras tēce sāk aizsērēt R. Sk. II, 8, C.;
[2) sich trüben (von Glas):
ar aizsērējušiem, pusakliem luogiem Austriņš, Māras zemē 2 9; vgl. aizmilzt].
Avots: ME I, 49
1) versanden:
ar katru gadu kuģu piestātne palika se̦klāka, kamē̦r pēdīgi pavisam aizsērēja B. Vēstn. kad kultūras tēce sāk aizsērēt R. Sk. II, 8, C.;
[2) sich trüben (von Glas):
ar aizsērējušiem, pusakliem luogiem Austriņš, Māras zemē 2 9; vgl. aizmilzt].
Avots: ME I, 49
aizsērīt
aizsērst
àizsērst (Bersohn), = àizsẽrst: ve̦lns piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408. ve̦lns, Salaci aizsē̦rsdams, nesis sagšā akmeņus LP. VII, 479. milzis aizsērsis se̦nākuo e̦ze̦ru LP. VII, 1304. ve̦lns aizsērš upes LP. VII, 1104. Subst. aizsērsējs LP. VII, V, der Teufel, der Riese, der die Flüsse, Seen verschüttet; aizsē̦rsums, der Erd-, Steinaufwurf LP. VII, 1304.
Kļūdu labojums:
LP. VII, V = LP VII, 480; 640
Avots: ME I, 49
Kļūdu labojums:
LP. VII, V = LP VII, 480; 640
Avots: ME I, 49
aizsērt
àizsẽrt, tr., mit Erde, Sand, Schlamm, auch Steinen ein Wasser anfüllen, abdämmen; in den lettischen Märchen die Arbeit des Teufels: ve̦lns vienreiz apņēmies Daugavu aizsērt LP. V, 383. citā reizē ve̦lns aizsēris Ķe̦gumu ib.
Avots: ME I, 49
Avots: ME I, 49
aizsēt
aizsētīt
aizsiens
aizsist
àizsist, ‡
5) eilig hinsenden
Lös.: a. ziņu, vē̦stuli; ‡
6) klopfend stumpf machen:
vai neaizsit (izkaptij) tuos (scil.: zuobus) trulus Janš. Bandavā II, 105; ‡
7) zuhämmernd einschliessen:
māti... aizsist bucā Pas. IX, 264; ‡
8) aizsist gaŗām, vorbeilaufen:
aitas aizsit būdai gaŗām Seyershof. ‡ Refl. -tiês,
1) sich eilig verbergen hinter:
a. aiz priedes Celm.;
2) a. cieti, schallend zufallen (sich schliessen)
Wid.
Avots: EH I, 47
5) eilig hinsenden
Lös.: a. ziņu, vē̦stuli; ‡
6) klopfend stumpf machen:
vai neaizsit (izkaptij) tuos (scil.: zuobus) trulus Janš. Bandavā II, 105; ‡
7) zuhämmernd einschliessen:
māti... aizsist bucā Pas. IX, 264; ‡
8) aizsist gaŗām, vorbeilaufen:
aitas aizsit būdai gaŗām Seyershof. ‡ Refl. -tiês,
1) sich eilig verbergen hinter:
a. aiz priedes Celm.;
2) a. cieti, schallend zufallen (sich schliessen)
Wid.
Avots: EH I, 47
aizsist
àizsist,
1) zuschlagen:
luogu, caurumu ar tapu, muti aizsist, mit einem Hiebe zum Schweigen bringen;
2) austra aizsitusi, die Morgenröte ist angebrochen
Buschh,;
3) neaizsiti man vājuo ruoku, berühre meine kranke Hand nicht
Mar. RKr. XV, 104;
4) pa nuosistuo mušu starpu spārdījās aizsistās, zwischen den erschlagenen Fliegen zappelten die vom Schlag (zwar) getroffenen (aber noch am Leben gebliebenen)
Duom. II, 455.
Avots: ME I, 49
1) zuschlagen:
luogu, caurumu ar tapu, muti aizsist, mit einem Hiebe zum Schweigen bringen;
2) austra aizsitusi, die Morgenröte ist angebrochen
Buschh,;
3) neaizsiti man vājuo ruoku, berühre meine kranke Hand nicht
Mar. RKr. XV, 104;
4) pa nuosistuo mušu starpu spārdījās aizsistās, zwischen den erschlagenen Fliegen zappelten die vom Schlag (zwar) getroffenen (aber noch am Leben gebliebenen)
Duom. II, 455.
Avots: ME I, 49
aizsitināt
‡ àizsitinât,
1) zuwickelnd verdecken
(àiztît) Dunika, Kal.: a. kam acis;
2) umwickelnd an etwas befestigen
Dunika: a. diegu (= aptît diega galu ap kuo, lai neiet vaļā).
Avots: EH I, 47
1) zuwickelnd verdecken
(àiztît) Dunika, Kal.: a. kam acis;
2) umwickelnd an etwas befestigen
Dunika: a. diegu (= aptît diega galu ap kuo, lai neiet vaļā).
Avots: EH I, 47
aizskandināt
‡ àizskañdinât,
1) klingelnd betäuben:
a. kam ausis;
2) hinschallen machen:
a. dziesmas līdz svešām zemēm;
3) für eine kurze Zeit zu klingeln anfangen:
a. zvaniņu.
Avots: EH I, 48
1) klingelnd betäuben:
a. kam ausis;
2) hinschallen machen:
a. dziesmas līdz svešām zemēm;
3) für eine kurze Zeit zu klingeln anfangen:
a. zvaniņu.
Avots: EH I, 48
aizskapstēt
‡ àizskapstêt, verrosten; trübe werden, beschlagen (intr.): luoga rūtes aizskapstējušas Golg.
Avots: EH I, 48
Avots: EH I, 48
aizskart
àizskar̂t, berühren, verletzen: sešas kājas, bet zemi neaizskaŗ RKr. VII, 123 (Rätsel: Käfer). paslapini savu pirkstu asinīs un aizskar manu mēli JK. V, 133. jūs e̦sat tas, kas mani aizskaŗ Rain. Subst. aizskārums, die Berührung, Beleidigung, Verletzung, Übertretung des Gesetzes. Aus aiz-s (i) -kart, sonst identisch mit aizkar̂t.
Avots: ME I, 50
Avots: ME I, 50
aizšķaudīt
àizšķaũdît, auch -êt, bezeichnet das ominöse Niesen, durch Niesen die Vorbedeutung, dass etwas Gehofftes oder Gefürchtetes geschehen werde, das Erwartete gleichsam verniesen Mag. III, 1, 85. Im Kandauschen u. Tukumschen
1) die Erfüllung einer im gegebenen Augenblick ausgesprochenen Hoffnung wegniesen:
viņš aizšķaudēja, tas nepiepildīsies;
2) eine Behauptung als unwahr bezeichnen:
viņš aizšķaudēja; tas nav tiesa, kuo tu sacīji, also das Gegenteil von dem deutschen: er hat beniest; also muss es wahr sein. In Nurmhusen bedeutet das Niesen eines am Tage geborenen Menschen die Erfüllung der augenblicklichen Hoffnung, das Niesen eines in der Nacht geborenen Menschen die Nichterfüllung. In Siuxt hat das Niesen an jedem Tage seine besondere Bedeutung: das Niesen am Montag weist auf die Ankunft von Gästen hin, am Dienstag auf Tränen, am Mittwoch auf Liebe, am Donnerstag auf Ruhm, am Freitag auf Freude, am Sonnabend auf Anfeindung und Neid A. X, 1, 211; durch Niesen ein böses Omen wegschaffen (U.). Refl. -tiês, plötzlich kurz niesen.
Avots: ME I, 54
1) die Erfüllung einer im gegebenen Augenblick ausgesprochenen Hoffnung wegniesen:
viņš aizšķaudēja, tas nepiepildīsies;
2) eine Behauptung als unwahr bezeichnen:
viņš aizšķaudēja; tas nav tiesa, kuo tu sacīji, also das Gegenteil von dem deutschen: er hat beniest; also muss es wahr sein. In Nurmhusen bedeutet das Niesen eines am Tage geborenen Menschen die Erfüllung der augenblicklichen Hoffnung, das Niesen eines in der Nacht geborenen Menschen die Nichterfüllung. In Siuxt hat das Niesen an jedem Tage seine besondere Bedeutung: das Niesen am Montag weist auf die Ankunft von Gästen hin, am Dienstag auf Tränen, am Mittwoch auf Liebe, am Donnerstag auf Ruhm, am Freitag auf Freude, am Sonnabend auf Anfeindung und Neid A. X, 1, 211; durch Niesen ein böses Omen wegschaffen (U.). Refl. -tiês, plötzlich kurz niesen.
Avots: ME I, 54
aizskaut
‡ àizskàust,
1) durch Neid wegbekommen (entfernen):
a. kuo nuo mājas pruojām;
2) durch Missgunst verhexen
Bauske: a. kam luopus.
Avots: EH I, 48
1) durch Neid wegbekommen (entfernen):
a. kuo nuo mājas pruojām;
2) durch Missgunst verhexen
Bauske: a. kam luopus.
Avots: EH I, 48
aizšķelt
àizšķelˆt, anfangen zu spalten, eine Spalte hervorbringen: kuoku. Refl. -tiês, sich zu spalten, zu trennen beginnen: aizšķē̦lusēs stīga terkšķ Sudr. E.
Avots: ME I, 54
Avots: ME I, 54
aizšķendēt
aizšķērpelēt
‡ àizšķẽrpelêt Stenden, behauend splittern (intr.) machen: kuoks nav gludi nuotē̦sts, bet šur un tur aizšķē̦rpe̦lē̦ts.
Avots: EH I, 55
Avots: EH I, 55
aizšķielēt
‡ àizšķiẽlêt gaŗām, schielend (lauernd) vorbeigehen: viņa aizšķielēja mājai garām Jürg.
Avots: EH I, 55
Avots: EH I, 55
aizšķiest
‡ àizšķiêst,
1) (eine nicht feste Masse) hin-, wegschleudern:
a. dubļus līdz zināmai vietai; hinter etwas schleudern;
2) (eine dickflüssige Masse) schleudernd (damit) verdecken (und zugleich besudeln):
a. kam acis ar dubļiem;
3) auseinanderstreuend hingelangen machen:
a. sienu līdz grāvim;
4) hin-, weglaufen
KatrE.: a., ka smiltis vien nuoput.
Avots: EH I, 55
1) (eine nicht feste Masse) hin-, wegschleudern:
a. dubļus līdz zināmai vietai; hinter etwas schleudern;
2) (eine dickflüssige Masse) schleudernd (damit) verdecken (und zugleich besudeln):
a. kam acis ar dubļiem;
3) auseinanderstreuend hingelangen machen:
a. sienu līdz grāvim;
4) hin-, weglaufen
KatrE.: a., ka smiltis vien nuoput.
Avots: EH I, 55
aizšķilt
àizšķilt, ‡ Refl. -tiês: dzirkstele aizšķīlās aiz piedurknes; gar acīm, der beim Feueranschlagen erzeugte Funke fuhr (schoss) hinter den Ärmel, an den Augen vorbei.
Avots: EH I, 55
Avots: EH I, 55
aizšķindēt
‡ àizšķindêt, klingend (klirrend) sich entfernen: zvani vien aizšķindēja Bers. ar kāju paspe̦rtais bleķa gabals aizšķindēja pa bruģi pruojām Dunika, Kal.
Avots: EH I, 55
Avots: EH I, 55
aizšķirt
àizšķir̃t, ‡ Refl. -tiês: man grāmata aizšķīrās cieti, unversehens habe ich das Buch zugeschlagen (zugemacht).
Avots: EH I, 55
Avots: EH I, 55
aizšķīst
àizšķîst, ‡
2) (mit einer dickflüssigen Masse) bespritzt (spritzend verdeckt, besudelt) werden:
man acis aizšķīda ar dubļiem.
Avots: EH I, 55
2) (mit einer dickflüssigen Masse) bespritzt (spritzend verdeckt, besudelt) werden:
man acis aizšķīda ar dubļiem.
Avots: EH I, 55
aizšķīt
àizšķĩt,
1) anfangen abzustreifen, abzunehmen:
apiņi aizšķīti ir, bet nav nuošķīti Aps.;
2) sich aus dem Staube machen:
ta ta tie e̦suot aizšķinuši, die haben sich rasch davongemacht Lind. Mag. XIII, 3, 69, JK., Aps.
Avots: ME I, 55
1) anfangen abzustreifen, abzunehmen:
apiņi aizšķīti ir, bet nav nuošķīti Aps.;
2) sich aus dem Staube machen:
ta ta tie e̦suot aizšķinuši, die haben sich rasch davongemacht Lind. Mag. XIII, 3, 69, JK., Aps.
Avots: ME I, 55
aizskraukstēties
‡ àizskraũkstêtiês, (Hartes beissend) für eine kurze Zeit zu knirschen anfangen Warkl. u. a.: riekstus kuožuot zuobi mē̦dz a.
Avots: EH I, 48
Avots: EH I, 48
aizskriet
àizskrìet,
1) weg-, hinlaufen, -fliegen, von jeder raschen Bewegung gesagt:
aizskrēja kā ar zaķa pastalām (von einem Feigling). raganas meita aizskrēja par žagatu LP. IV, 32;
2) im Laufen übertreffen:
es visus aizskrēju Waldis.
Avots: ME I, 50
1) weg-, hinlaufen, -fliegen, von jeder raschen Bewegung gesagt:
aizskrēja kā ar zaķa pastalām (von einem Feigling). raganas meita aizskrēja par žagatu LP. IV, 32;
2) im Laufen übertreffen:
es visus aizskrēju Waldis.
Avots: ME I, 50
aizskruķēt
‡ àizskruķêt Wolmarshof, mit einer Ofenkrücke hin-, wegstossen, -schieben: a. labību uz piedarba kaktu.
Avots: EH I, 48
Avots: EH I, 48
aizskrūvēt
aizskubināt
‡ àizskubinât, ermahnend, antreibend, ansputend hin-, wegbekommen, -gehen machen: a. puiku uz ganiem.
Avots: EH I, 48
Avots: EH I, 48
aizskurbt
aizšķūrēt
àizšķũrêt, 1): auch in Nötk. und Stenden; ‡
2) durch feindseliges Verhalten wegbekommen
Golg.: ve̦de̦kla vīramāti aizšķūrēja nuo mājas.
Avots: EH I, 55
2) durch feindseliges Verhalten wegbekommen
Golg.: ve̦de̦kla vīramāti aizšķūrēja nuo mājas.
Avots: EH I, 55
aizšķūtēt
‡ àizšķũtêt, ("mit Schiessen, Vorspann" oder irgendwie) hin-, wegbefördern, -schaffen Spr., Wid. u. a.: a. jaunkareivjus uz pilsē̦tu. a. visu kuo pruojām saviem radiem. Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren: a. līdz stacijai.
Avots: EH I, 55
Avots: EH I, 55
aizslabulēt
aizslaistīt
aizšļākt
àizšļàkt, tr.,
1) weg-, hinspritzen:
e̦smu izgudruojis mašīnu, kuŗa iespēj ūdeni milziskā tāļumā aizšļākt A. XII, 73;
2) intr., sich wohin begeben:
vecis aizšļāc uz pilsē̦tu Brig.
Avots: ME I, 55
1) weg-, hinspritzen:
e̦smu izgudruojis mašīnu, kuŗa iespēj ūdeni milziskā tāļumā aizšļākt A. XII, 73;
2) intr., sich wohin begeben:
vecis aizšļāc uz pilsē̦tu Brig.
Avots: ME I, 55
aizslapēt
‡ àizslapêt oder àizslapinât, ein wenig benetzen, anfeuchten: lietus aizslapējis sìenu.
Avots: EH I, 49
Avots: EH I, 49
aizslāpēt
‡ àizslâpêt,
1) dursten machen
Spr.;
2) (jem. die Nase zudrückend) beinahe ersticken
(tr.).
Avots: EH I, 49
1) dursten machen
Spr.;
2) (jem. die Nase zudrückend) beinahe ersticken
(tr.).
Avots: EH I, 49
aizslapstīties
àizslapstîtiês, sich bergend wohin geraten, sich verstecken: es aizslapstījuos dārzam pašā galā Vēr. I, 64.
Avots: ME I, 50
Avots: ME I, 50
aizslāpt
àizslâpt, sich im Anfangsstadium des Stickens befinden, Durst empfinden, im Ggstz. zu nuoslāpt "ersticken, vor Durst vergehen": viņš sāka gŗūti vilkt gaisu krūtīs, itin kā aizslāpis Kaudz. M. nu viņa dzeŗ kā aizslāpusi MWM. VIII, 100.
Avots: ME I, 50
Avots: ME I, 50
aizslāt
àizslãt,
1) tr., zuschlagen, verdecken, verbergen, schützen:
kuoks aizslāj mani nuo saules stariem Grünh.; vorhängen: (kluonā, labību vētījuot) aizslāj (= aizklāj) maisu, lai labība nebirst kaktā Ruhental;
2) wegschleichen
Bers.
Avots: ME I, 50
1) tr., zuschlagen, verdecken, verbergen, schützen:
kuoks aizslāj mani nuo saules stariem Grünh.; vorhängen: (kluonā, labību vētījuot) aizslāj (= aizklāj) maisu, lai labība nebirst kaktā Ruhental;
2) wegschleichen
Bers.
Avots: ME I, 50
aizslavēt
‡ àizslavêt,
1) verklatschend wegbekommen (entfernen)
Trik.: viņa man kalpuoni aizslavējusi (= aizpē̦lusi);
2) jem. rühmend seinen Ruhm hingelangen machen:
aizslavējusi savu meitu līdz debesīm Salis.
Avots: EH I, 49
1) verklatschend wegbekommen (entfernen)
Trik.: viņa man kalpuoni aizslavējusi (= aizpē̦lusi);
2) jem. rühmend seinen Ruhm hingelangen machen:
aizslavējusi savu meitu līdz debesīm Salis.
Avots: EH I, 49
aizslēgs
àizslê̦gs, Verschluss, alles, was verschlossen werden kann, wie Kisten u. Kasten: pārmeklēja citus aizslē̦gus; beidzuot izkratīja visu namu Kaln.
Avots: ME I, 50
Avots: ME I, 50
aizslempties
aizslēpt
àizslèpt, tr., verstecken, verbergen: zagtās lietas aiz svārkiem. Refl. -tiês, sich verstecken, sich verbergen: verstecken, verbergen aizslēpuos pie pe̦lē̦ka akmentiņa BW. 8333. kurp tu, kuplasti (Wolf), iesi, tā aizslēpies LP. VI, 260.
Kļūdu labojums:
sich verstecken, sich verbergen = sich hinter etwas verstecken, verbergen
pie pe̦lē̦ka akmentiņa = aiz pe̦lē̦ka akmintiņa
8333. = 8333, 2 var.
Avots: ME I, 50
Kļūdu labojums:
sich verstecken, sich verbergen = sich hinter etwas verstecken, verbergen
pie pe̦lē̦ka akmentiņa = aiz pe̦lē̦ka akmintiņa
8333. = 8333, 2 var.
Avots: ME I, 50
aizslīdēt
aizslidināt
‡ àizslidinât, hin-, weggleiten (-glitschen) machen: a. puiku (pa le̦du), einen Knaben (der noch nicht Schlittschuh zu laufen versteht) an der Hand haltend und selbst mitlaufend auf Schlittschuhen hin-, weggleiten machen.
Avots: EH I, 49
Avots: EH I, 49
aizslīdzēt
aizslieksnis
àizslìeksnis, der Raum hinter der Schwelle, bes. im Lok. aizslieksnī, hinter der Schwelle.
Avots: ME I, 51
Avots: ME I, 51
aizslogāt
aizšlogāt
‡ àizšlogât Dond., sich bei Schlackenwetter mit nassem Schnee anfüllen und dadurch gesperrt werden: kad struopa skrejcaurums ar šlogu aizšlogā, tad tas jāiztīra.
Avots: EH I, 56
Avots: EH I, 56
aizšļokāt
‡ àizšļuõkât,
1) mit schweren, schleppenden Schritten hin-, weggehen
Druw. n. RKr. XVII, 81; vom Gang der Enten: nezin kur pīles aizšļuokājušas (pa zâli, pa labību) Bers., Saikava, Trik.;
2) auf Schneeschuhen hin-, weggleiten
Lemburg, Nitau.
Avots: EH I, 56
1) mit schweren, schleppenden Schritten hin-, weggehen
Druw. n. RKr. XVII, 81; vom Gang der Enten: nezin kur pīles aizšļuokājušas (pa zâli, pa labību) Bers., Saikava, Trik.;
2) auf Schneeschuhen hin-, weggleiten
Lemburg, Nitau.
Avots: EH I, 56
aizsmādēt
aizsmaidīt
àizsmaĩdît, tr., durch Liebkosungen, Schmeichelei entfernen, beseitigen: neviena šīs sāpes neiespēja aizsmaidīt MWM. VIII, 807.
Avots: ME I, 51
Avots: ME I, 51
aizsmakt
aizsmaršot
àizsmar̂šuôt, intr., inch., anfangen zu duften: aizsmaršuoja baltās ievas, aizsmaršuoja sārtās ruozes Skalbe.
Avots: ME I, 51
Avots: ME I, 51
aizšmaukt
àizšmàukt, àizšmukt A. XX, 567, intr., ausspannen, sich davonmachen (unbemerkt): gan jau zināšu aizšmaukt pie biedriem Laps.
Avots: ME I, 55
Avots: ME I, 55
aizsmeldzēties
‡ àizsmelˆdzêtiês Meiran, Schwanb., àizsmelˆgtiês Bers., Lis., Wolmarshof, für eine kurze Zeit zu schmerzen anfangen Bauske, Frauenb. (àizsmelgties): man zuobs aizsmeldzās.
Avots: EH I, 49, 50
Avots: EH I, 49, 50
aizsmelt
‡ àizsmelˆt, (Flüssiges) zu schöpfen beginnen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: mēs aku (tīrīdami) jau aizsmēlām. Refl. -tiês: ūdens aizsmēlies aiz zābaku stulmiem, das Wasser ist (beim Waten) unversehens hinter die Stiefelschäfte geraten.
Avots: EH I, 50
Avots: EH I, 50
aizsmirdināt
àizsmir̂dinât, ‡
2) mit Gestank vertreiben:
a. blaktis ar petroleju nuo dzīvuokļa; ‡
3) a. pĩpi, schlechten Tabak (in der Pfeife) zu rauchen anfangen;
‡
4) dünkelhaft in einem Auto hin-, wegfahren
Trik.: kas tad tur aizsmirdina?
Avots: EH I, 50
2) mit Gestank vertreiben:
a. blaktis ar petroleju nuo dzīvuokļa; ‡
3) a. pĩpi, schlechten Tabak (in der Pfeife) zu rauchen anfangen;
‡
4) dünkelhaft in einem Auto hin-, wegfahren
Trik.: kas tad tur aizsmirdina?
Avots: EH I, 50
aizšmurgt
‡ àizšmurgt, schwirrend auf- und hin-, wegfliegen Fest.: rubeņi cits pēc cita šmurdzin aizšmurdza.
Avots: EH I, 56
Avots: EH I, 56
aizšņakstēties
‡ àizšņakstêtiês: zuobi vien aizšņakstējās, (etwas Hartes beissend) gaben die Zähne einige knirschende Laute von sich.
Avots: EH I, 56
Avots: EH I, 56
aizšņākt
àizšņàkt,
1) tr., im Schnarchen übertreffen;
2) schnarchend, tobend dahinjagen:
jātnieki sarkanuos zirguos aizšņāca tāļumā Vēr. I, 929. Refl. -tiês, anfangen zu schnarchen, zu brausen, aufbrausen: ve̦cais uozuols aizšņācās Aps.
Avots: ME I, 55
1) tr., im Schnarchen übertreffen;
2) schnarchend, tobend dahinjagen:
jātnieki sarkanuos zirguos aizšņāca tāļumā Vēr. I, 929. Refl. -tiês, anfangen zu schnarchen, zu brausen, aufbrausen: ve̦cais uozuols aizšņācās Aps.
Avots: ME I, 55
aizspert
àizsper̂t, ‡
2) hinschreiten, -gelangen:
ik uz suoļa a. septiņas jūdzes tāļu Pas. VIII, 240; ‡
3) a. gaŗām, schnell vorbeieilen (gehend oder fahrend)
Siuxt: aizspēra gaŗām, ka ne labdienu nepadeva. Refl. -tiês, ‡
2) energisch hin-, wegeilen Siuxt; fortstieben, sich auf und davon machen
Segewold.
Avots: EH I, 50
2) hinschreiten, -gelangen:
ik uz suoļa a. septiņas jūdzes tāļu Pas. VIII, 240; ‡
3) a. gaŗām, schnell vorbeieilen (gehend oder fahrend)
Siuxt: aizspēra gaŗām, ka ne labdienu nepadeva. Refl. -tiês, ‡
2) energisch hin-, wegeilen Siuxt; fortstieben, sich auf und davon machen
Segewold.
Avots: EH I, 50
aizspert
àizsper̂t, tr., mit dem Fuss wegstossen, wegschleudern: daļa akmeņu (nuo pē̦rkuona) aizspe̦rta vairāk asis tāļu LP. VII, 356; kāju aizspert, ein Bein stellen. Refl. -tiês, mühsam den Weg zurücklegen: ziemu µdamam gŗūti nācās aizsperties līdz avuotam Aps.
Avots: ME I, 51
Avots: ME I, 51
aizspieds
àizspieds, ein bestimmtes Fischernetz: mazs e̦ze̦ra tīkls, ar kuŗu zivis dze̦n murdā Perkuhnen n. Jan.
Avots: ME I, 51
Avots: ME I, 51
aizspiest
àizspiêst, tr.,
1) hin-, wegdrängen:
māte gulē̦dama aizspiedusi bē̦rnu pie pašas sienmalas;
2) zudrücken (die Augen eines Sterbenden), zuschnüren (die Kehle):
nāve aizspiež actiņas Ans. stāstītāja apklusa, itkā sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap.; aizsp. ausis, lai nedzirdē̦tu Vēr. II, 35; svilpes caurumus var pirkstiem aizsp. Antr. II, 108; versiegeln: aizspiežat tuo (rakstu) ar ķēniņa gre̦dze̦nu Esther 8, 8. Refl. -tiês,
1) sich hindrängen:
vai nu burzmas aizstumti, vai arī paši aizspiedušies Aps. IV, 49;
2) sich drängend stecken bleiben:
vārdi aizspiedās rīklē.
Avots: ME I, 51
1) hin-, wegdrängen:
māte gulē̦dama aizspiedusi bē̦rnu pie pašas sienmalas;
2) zudrücken (die Augen eines Sterbenden), zuschnüren (die Kehle):
nāve aizspiež actiņas Ans. stāstītāja apklusa, itkā sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap.; aizsp. ausis, lai nedzirdē̦tu Vēr. II, 35; svilpes caurumus var pirkstiem aizsp. Antr. II, 108; versiegeln: aizspiežat tuo (rakstu) ar ķēniņa gre̦dze̦nu Esther 8, 8. Refl. -tiês,
1) sich hindrängen:
vai nu burzmas aizstumti, vai arī paši aizspiedušies Aps. IV, 49;
2) sich drängend stecken bleiben:
vārdi aizspiedās rīklē.
Avots: ME I, 51
aizspīguļot
‡ àizspīguļuôt: saule aizspīguļuo kuplus debešus U. (unter spīguļuot) "die Sonne tritt hinter dichten Wolken strahlend hervor (funkelt sie weg)".
Avots: EH I, 50
Avots: EH I, 50
aizspīkstēties
aizspīlēt
‡ àizspīlêt cirvja kâtu A.-Ottenhof, kleine Keile eintreibend, den Axtstiel im Öhr befestigen.
Avots: EH I, 50
Avots: EH I, 50
aizspirāt
‡ àizspirât, mit spiras I 1 unsauber machen Rutzau: avis aizspirājušas duris (duru priekšu).
Avots: EH I, 50
Avots: EH I, 50
aizspļaut
àizspļaũt, ‡ Refl. -tiês: man aizspļāvās par tālu, unversehens habe ich zu weit weggespieen.
Avots: EH I, 51
Avots: EH I, 51
aizspolēt
àizspuõlêt, intr., rasch hin-, weggehen, sich wegbegeben: it tuvu kamenīte pār zāli aizspuolēja MWM. VIII, 413.
Avots: ME I, 52
Avots: ME I, 52
aizsprādzēt
‡ àizspradzît, sich eilig wegbegeben: labāki aizspradzījis uz leišiem nekâ laidies uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 100.
Avots: EH I, 51
Avots: EH I, 51
aizsprāgt
àizsprâgt, ‡
2) halbwegs krepieren:
(pusē) aizsprādzis luops; ‡
3) einen Riss bekommen, zu bersten anfangen
Wid.; ‡
4) laut schallend zufallen (sich schliessen, von Türen)
Wid.
Avots: EH I, 51
2) halbwegs krepieren:
(pusē) aizsprādzis luops; ‡
3) einen Riss bekommen, zu bersten anfangen
Wid.; ‡
4) laut schallend zufallen (sich schliessen, von Türen)
Wid.
Avots: EH I, 51
aizsprāgt
àizsprâgt,
1) eine weitere Strecke wegspringen, wegfliegen, hinfallen
(beim Bersten): kā licis ar nūju pa ce̦lmu, tā ce̦lms aizsprādzis lielu gabalu LP. IV, 3. rati bij aizsprāguši nuo pļavas nuost LP. IV, 3.
Kļūdu labojums:
1) eine = eine
Avots: ME I, 52
1) eine weitere Strecke wegspringen, wegfliegen, hinfallen
(beim Bersten): kā licis ar nūju pa ce̦lmu, tā ce̦lms aizsprādzis lielu gabalu LP. IV, 3. rati bij aizsprāguši nuo pļavas nuost LP. IV, 3.
Kļūdu labojums:
1) eine = eine
Avots: ME I, 52
aizsprakstēt
àizsprakstêt: dzirkstele aizsprakstēja. ‡ Refl. -tiês, einen prasselnden Laut von sich geben: malka krāsnī aizsprakstējās.
Avots: EH I, 51
Avots: EH I, 51
aizsprakstēt
àizsprakstêt, intr., mit Geräusch wegspringen (beim Bersten): nags aizsprakstēja pruom.
Avots: ME I, 52
Avots: ME I, 52
aizspraukt
‡ àizspràukt kam garām, (sich drängend) an jem. vorbeieilen. Refl. -tiês, sich hindrängen: a. līdz durīm, citiem priekšā, aiz krāsns.
Avots: EH I, 51
Avots: EH I, 51
aizsprauslāt
àizspraũslât, ‡ Refl. -tiês, auch àizsprausluôtiês, einen prustenden (schnaubenden) Laut von sich geben: zirgs var a.
Avots: EH I, 51
Avots: EH I, 51
aizsprauslāt
àizspraũslât PS., K., tr., schnaubend, prustend vertreiben: lācis duomājis nuo de̦guna bites aizsprauslāt A. XX, 53.
Avots: ME I, 52
Avots: ME I, 52
aizspraust
àizspraûst, hinter etwas stecken, stopfen: vakarā vajadzēja žagaru nest mājās un aizspraust laidarī jeb kūtī aiz griestiem Etn. II, 98; aizspraust palagu aiz gultas malas. Refl. -tiês, für sich etwas hinter etwas stecken, anstecken: un tās citas kruoņa muižas aiz ce̦pures aizspraudīja od. aizsprauduos (oder mit präfigiertem Reflexivpronomen aizspraudu) BW. 13186, so prahlt ein grossprecherischer Bursche. gan jums tie kumuosi aizspraudīsies kaklā Aps., die Bissen werden euch wohl im Halse stecken bleiben.
Avots: ME I, 52
Avots: ME I, 52
aizsprēgāt
‡ àizsprē̦gât,
1) sprühend hin(hinter etwas), -wegfliegen:
dzirkstes aizsprē̦gāja aiz kastes;
2) teilweise platzen, Risse bekommen:
le̦dus aizsprē̦gājis līdz krastam. lāpstai kāts sen bij aizsprē̦gājis; nu reiz nuolūza Warkl. kājas aizsprē̦gājušas (rissig geworden) Warkl.
Avots: EH I, 51
1) sprühend hin(hinter etwas), -wegfliegen:
dzirkstes aizsprē̦gāja aiz kastes;
2) teilweise platzen, Risse bekommen:
le̦dus aizsprē̦gājis līdz krastam. lāpstai kāts sen bij aizsprē̦gājis; nu reiz nuolūza Warkl. kājas aizsprē̦gājušas (rissig geworden) Warkl.
Avots: EH I, 51
aizsprengt
‡ àizspreñgt, gewaltsam hinter etwas stecken (klemmen) Dunika, Kal., Rutzau: tā a. dzirkles aiz skapja, ka grūti tâs izdabūt laukā. Refl. -tiês citiem priekšā, sich gewaltsam an andern vorbeidrängen Dunika, Kal., Rutzau.
Avots: EH I, 51
Avots: EH I, 51
aizspriest
àizspriêst, tr., versperren (die Tür). Refl. -tiês, sich drängend wo stecken bleiben, stocken: vārds aizspriedās līdz ar kumuosu kaklā Aps. II, 38. atrauj aizspriedušuos e̦lpu Vēr. I, 1414.
Avots: ME I, 52
Avots: ME I, 52
aizspringt
‡ àizspriñgt Dunika, Rutzau, (im Halse) stecken bleiben: man aizspringa (ē̦duot lielu, sausu kumāsu),
Avots: EH I, 51
Avots: EH I, 51
aizsprūgt
‡ àizsprũgt Schibbenhof, sperrend in den Weg treten: tapai, te̦kuošam ūdenim kas aizsprūgst priekšā.
Avots: EH I, 51
Avots: EH I, 51
aizspurgt
‡ àizspurgt, hin-, wegschwirren Bers., Lis., O.-Bartau, Warkl.: aizspurdza (meitas) pruojām kâ izbiedē̦ts irbju puduris Janš. Dzimtene II, 114 (ähnlich Līgava I, 236).
Avots: EH I, 51
Avots: EH I, 51
aizsrgāt
àizsar̂gât, tr., behüten, beschützen: pret raganām varuot guovis aizsargāt caur raganu zāli Etn. III, 53. Refl. -tiês, sich schützen.
Avots: ME I, 48
Avots: ME I, 48
aizsrudzināties
‡ àizsprudzinâtiês,
1) sich drängend stecken bleiben
Dond.: siena ve̦zms aizsprudzinājies šķūņa vārtuos;
2) a. kam gaŗām, sich an jem. vorbeidrängen
Dond.
Avots: EH I, 51
1) sich drängend stecken bleiben
Dond.: siena ve̦zms aizsprudzinājies šķūņa vārtuos;
2) a. kam gaŗām, sich an jem. vorbeidrängen
Dond.
Avots: EH I, 51
aizstāt
àizstât,
1) tr., verteidigen, in Schutz nehmen:
tē̦vs nerātnuo bē̦rnu rāj, bet māte viņu aizstāj. brāļiem bija tiesība māsu pret tautu bargumu aizstāt BW. III, 1, 5;
2) intr., sich hinstellen:
Jānis aizstāja priekšā; in dieser Bedeutung gew. refl. -tiês: vecis aizstājās aiz kuoka LP. VI, 224. viņam aizstājusies daiļa jaunava priekšā LP. VII, 1077. aiz bāliņa aizstājuos kā aiz kupla uozuoliņa BW. 14941. Subst. aizstājējs, der Verteidiger, Beschützer; vietas aizstājējs, Stellvertreter. Jan.
Avots: ME I, 52
1) tr., verteidigen, in Schutz nehmen:
tē̦vs nerātnuo bē̦rnu rāj, bet māte viņu aizstāj. brāļiem bija tiesība māsu pret tautu bargumu aizstāt BW. III, 1, 5;
2) intr., sich hinstellen:
Jānis aizstāja priekšā; in dieser Bedeutung gew. refl. -tiês: vecis aizstājās aiz kuoka LP. VI, 224. viņam aizstājusies daiļa jaunava priekšā LP. VII, 1077. aiz bāliņa aizstājuos kā aiz kupla uozuoliņa BW. 14941. Subst. aizstājējs, der Verteidiger, Beschützer; vietas aizstājējs, Stellvertreter. Jan.
Avots: ME I, 52
aizstatīt
‡ àizstatît,
1) hinter etwas, hin-, wegstellen:
a. kuo aiz galda;
2) gewaltsam hin-, wegschaffen, -führen
Golg.;
3) hinpflanzen, pflanzend hingelangen
Mesoten: neiznāca (kartupeļu), kuo aizstatīt līdz galam;
4) befehlen, zwingen
(nach r. застáвить ) Pilda.
Avots: EH I, 52
1) hinter etwas, hin-, wegstellen:
a. kuo aiz galda;
2) gewaltsam hin-, wegschaffen, -führen
Golg.;
3) hinpflanzen, pflanzend hingelangen
Mesoten: neiznāca (kartupeļu), kuo aizstatīt līdz galam;
4) befehlen, zwingen
(nach r. застáвить ) Pilda.
Avots: EH I, 52
aizstāvēt
àizstãvêt,
1) tr., verteidigen, beschützen:
un tie nuostājās paša tīruma vidū un tuo auzstāvēja I. Chron. 12, 14. aizst. nabagus, nespējniekus, vajātuos. zinātne aizstāv šīs attīstības pareizību Pūrs III, 78;
2) vertreten:
vietniekavārds aizstāv lietas-vārda vietu, das Fürwort vertritt die Stelle des Hauptwortes;
3) aizstāvēt ceļu, im Wege sein, den Weg versperren:
aizstāv (Var.: apstāj) mani sīvas tautas sīkā priežu kalniņā BW. 13330. Refl. -tiês, sich verteidigen: mūsu kaŗa-spē̦ks aizstāvējās varuonīgi."ir labi", Ješka aizstāvējās A. XX, 567.
Avots: ME I, 52, 53
1) tr., verteidigen, beschützen:
un tie nuostājās paša tīruma vidū un tuo auzstāvēja I. Chron. 12, 14. aizst. nabagus, nespējniekus, vajātuos. zinātne aizstāv šīs attīstības pareizību Pūrs III, 78;
2) vertreten:
vietniekavārds aizstāv lietas-vārda vietu, das Fürwort vertritt die Stelle des Hauptwortes;
3) aizstāvēt ceļu, im Wege sein, den Weg versperren:
aizstāv (Var.: apstāj) mani sīvas tautas sīkā priežu kalniņā BW. 13330. Refl. -tiês, sich verteidigen: mūsu kaŗa-spē̦ks aizstāvējās varuonīgi."ir labi", Ješka aizstāvējās A. XX, 567.
Avots: ME I, 52, 53
aizstāvētājs
àizstãvê̦tãjs, Verteidiger, Beschützer: viņš gājis apmāktiesm un nespējniekiem par aizstāvē̦tāju Kaudz. M.
Avots: ME I, 53
Avots: ME I, 53
aizstāvis
àizstãvis, vielfach àizstãvs (diese Form auch in der Bed.: Schutz ) A. XI, 101, der Verteidiger, Advokat, Beschützer L.: brālis māsas aizstāvis un tautas rājējiņš BW. 1878. nav nekāda aizstāviņa nuo tā viena bāleliņa BW. 13734, 2.
Kļūdu labojums:
brālis māsas aizstāvis un tautas rājējiņš BW. 1878. = brālis māsai... aizstāvis un tautas rājējiņš BW. I, S. 303.
Avots: ME I, 53
Kļūdu labojums:
brālis māsas aizstāvis un tautas rājējiņš BW. 1878. = brālis māsai... aizstāvis un tautas rājējiņš BW. I, S. 303.
Avots: ME I, 53
aizstāvnieks
àizstãvniẽks, der Beschützer, Verteidiger: Stenders nuopelnIjās ticības aizstāvnieka vārdu A. XII, 762.
Avots: ME I, 53
Avots: ME I, 53
aizsteģīt
aizsteigt
‡ àizstèigt,
1) = àizstèigtiês: a. uz darbu Bauske, Salis;
2) sich beeilend (mit einer Arbeit) zeitig damit fertigwerden:
nu tuo vairs nevarēs a. (piem., sagrābt sienu priekš lietus ) Dunika, Kalz., Stenden.
Avots: EH I, 52
1) = àizstèigtiês: a. uz darbu Bauske, Salis;
2) sich beeilend (mit einer Arbeit) zeitig damit fertigwerden:
nu tuo vairs nevarēs a. (piem., sagrābt sienu priekš lietus ) Dunika, Kalz., Stenden.
Avots: EH I, 52
aizstibīt
àizstibît,
1) auch Lemburg, Lemsal; ‡
2) unbeholfen (in Bauske so von kleinen Kindern) oder mit grossen Schritten hin-, weggehen
Bers., Drostenhof, Golg., N.-Peb., Salis, Schwanb.
Avots: EH I, 52
1) auch Lemburg, Lemsal; ‡
2) unbeholfen (in Bauske so von kleinen Kindern) oder mit grossen Schritten hin-, weggehen
Bers., Drostenhof, Golg., N.-Peb., Salis, Schwanb.
Avots: EH I, 52
aizstigot
àizstiguôt, versperren, benehmen: aizst. vīram spēju glābties uz turieni MWM. II, 498.
Avots: ME I, 53
Avots: ME I, 53
aizstīpāt
‡ àizstĩpât,
1) a. mucu A.-Ottenhof, Meselau, das Bebänden einer Tonne beenden;
2) a. izkaltušu spaini, die Reifen eines ausgetrockneten Eimers straffer zusammenziehend, die Ritzen desselben verschliessen (beseitigen).
Avots: EH I, 53
1) a. mucu A.-Ottenhof, Meselau, das Bebänden einer Tonne beenden;
2) a. izkaltušu spaini, die Reifen eines ausgetrockneten Eimers straffer zusammenziehend, die Ritzen desselben verschliessen (beseitigen).
Avots: EH I, 53
aizstipināt
‡ àizstiprinât,
1) hinter etwas befestigen
Bauske: a. kuo aiz spāres;
2) a. dūšu Bauske, das Herz (trinkend) kräftigen.
Avots: EH I, 52
1) hinter etwas befestigen
Bauske: a. kuo aiz spāres;
2) a. dūšu Bauske, das Herz (trinkend) kräftigen.
Avots: EH I, 52
aizstirāt
‡ II àizstirât Festen, Wessen,
1) (mit Stroh) bestreuen:
a. (stirājus ne̦suot) visu ceļu Bers.;
2) obetflächlich, nachlässig verstopfen.
Avots: EH I, 53
1) (mit Stroh) bestreuen:
a. (stirājus ne̦suot) visu ceļu Bers.;
2) obetflächlich, nachlässig verstopfen.
Avots: EH I, 53
aizstīvēt
‡ àizstĩvêt, mühsam hin-, wegbekommen, -schleppen: šai tai (=šâ tâ) aizstīvēja tuo zirgu līdz mežam Pas. VI, 365. a. smagu maisu uz klēti. Refl. -tiês, mühsam einander hinziehen: cīnuoties viņi aizslīvējās līdz grāvim.
Avots: EH I, 53
Avots: EH I, 53
aizstrādāt
àizstràdât,
1) in der Arbeit überholen:
vai viens cilvē̦ks var divi trīs cilvē̦kus aizstrādāt Ruhental. Oppek., Bers., Smilt.;
2) den Anfang einer Arbeit machen:
skruodelis mūsu mājā gan aizstrādājis, bet nav pabeidzis Aps.;
3) vorausarbeiten:
kaimiņš man deva zirgu uz pilsē̦tu braukt, bet ne par velti; juo biju viņam par tuo aizstrādājis JK.
Avots: ME I, 53
1) in der Arbeit überholen:
vai viens cilvē̦ks var divi trīs cilvē̦kus aizstrādāt Ruhental. Oppek., Bers., Smilt.;
2) den Anfang einer Arbeit machen:
skruodelis mūsu mājā gan aizstrādājis, bet nav pabeidzis Aps.;
3) vorausarbeiten:
kaimiņš man deva zirgu uz pilsē̦tu braukt, bet ne par velti; juo biju viņam par tuo aizstrādājis JK.
Avots: ME I, 53
aizstrēbt
‡ àizstrèbt, (gerade soviel als nötig) schlürfen (löffeln) Bauske, Golg., Kalz., Kaltenbr., Oknist: aizstrēbu putras un aizsteidzuos pie darba. Refl. -tiês: kâ tev arvien tâ aizstrebjas? Stenden, wie kommt es, dass dir immer beim Sprechen der Atem wiederholt einwärts gezogen wird?
Avots: EH I, 53
Avots: EH I, 53
aizstrīdēt
‡ àizstrĩdêt, im Streiten übertreffen Bauske u. a.: kas nu tevi aizstrīdēs? Refl. -tiês: a. līdz zilām ugunīm Bauske, sich im Streit sehr erhitzen.
Avots: EH I, 53
Avots: EH I, 53
aizstrīķēt
‡ àizstrĩķêt, zuschmieren Stenden u, a.: a. plaisas mūrī. Refl. -tiês: viena laiva uotrai aizstrīķējās gaŗām Salis, éin Boot fuhr am andern, sich daran retbend, vorbei.
Avots: EH I, 53
Avots: EH I, 53
aizstrīpot
‡ àizstrĩpuôt, anstreichen, ein Zeichen einkerben Golg.: aizstrīpuo (aizvelc zīmi) tai vietā!
Avots: EH I, 53
Avots: EH I, 53
aizstrostīt
‡ àizstruostît, scheltend (Jürg., Schwanb.) oder mit Gewalt nötigend (C., Erlaa) hin-, wegtreiben.
Avots: EH I, 53
Avots: EH I, 53
aizstrumpāt
‡ àizstrumpât, hin-, wegspringen, -hüpfen Frauenb., (mit um̃ 2 ) Stenden, mit gefesselten Beinen sich hin-, wegbewegen: zirgi aizstrumpāja.
Avots: EH I, 53
Avots: EH I, 53
aizstuidīt
‡ àizstuidît, (stossend) hin-, wegtreiben Bauske, Erlaa, Schnehpeln, Stenden: māte viņu aizstuidīja uz aku pēc ūdens Pas. IX, 81.
Avots: EH I, 53
Avots: EH I, 53
aizstuknīt
‡ àizstuknît, stossend hin-, wegtreiben Jürg., Nötk.: a. puiku uz ganiem. Refl. -tiês, widerstrebend hin-, weggehen Bauske, Selsau: nevar viņš a. vien uz ganiem.
Avots: EH I, 53
Avots: EH I, 53
aizstumdīt
aizstumt
àizstum̃t, tr., hinwegschieben, -stossen, hindrängen: vai nu burzmas aizstumti, vai paši aizspiedušies Aps.
Avots: ME I, 53
Avots: ME I, 53
aizstūrēt
‡ àizstũrêt,
1) a. kam garām, an etwas vorbeisteuern:
a. laivu bākai garām;
2) hin-, weggehen
Sessw. u. a.: a. nuo kruoga uz māju; a. kam garām. Refl. -tiês ar laivu kam garām, ein Boot an jem. vorbeisteuern.
Avots: EH I, 53
1) a. kam garām, an etwas vorbeisteuern:
a. laivu bākai garām;
2) hin-, weggehen
Sessw. u. a.: a. nuo kruoga uz māju; a. kam garām. Refl. -tiês ar laivu kam garām, ein Boot an jem. vorbeisteuern.
Avots: EH I, 53
aizstutēt
aizsūbēt
àizsùbêt 2, [auch àizsũpêt PS.], intr., verrosten, mit Fensterschweiss, mit Schmutz bedeckt werden: aizsūbējušas luogu rūtes A. XV, 1, 406.
Avots: ME I, 53
Avots: ME I, 53
aizsukt
aizsulot
‡ àizsuluôt, einen Saft von sich zu geben anfangen Lemburg: kuo tu raudi kâ aizsuluojis bē̦rzs?
Avots: EH I, 54
Avots: EH I, 54
aizsunīt
aizsūnot
àizsûnuôt, tr., intr., mit Moos bewachsen, mit Moos verstopfen: sūnas, ar kuo baļķu šķirbas aizsūnuot LP. I, 169.
Avots: ME I, 53
Avots: ME I, 53
aizsust
àizsust,
1) in Nässe und Wärme zu faulen anfangen:
aizsutuši kāju pirksti Golg. siens gubā aizsutis Sessw.;
2) müssig liegend (oder schlafend) hingelangen:
a. līdz pašam vakaram Golg. u. a., bis zum Abend müssig daliegen.
Avots: EH I, 54
1) in Nässe und Wärme zu faulen anfangen:
aizsutuši kāju pirksti Golg. siens gubā aizsutis Sessw.;
2) müssig liegend (oder schlafend) hingelangen:
a. līdz pašam vakaram Golg. u. a., bis zum Abend müssig daliegen.
Avots: EH I, 54
aizsvaidelēt
‡ àizsvaidelêt, = ‡ aizsvaidât (aber wohl in Bezug auf leichtere Gegenstände): bē̦rns atkal aizsvaidelējis savas mantiņas.
Avots: EH I, 54
Avots: EH I, 54
aizšvelpt
aizsvempties
àizsvem̂ptiês 2, plump, unbeholfen hin-, weggehen: pats nevari aizsvempties? Alm., K.
Avots: ME I, 53
Avots: ME I, 53
aizsvēpēt
aizsvētīt
‡ àizsvètît,
1) : sākumā viņš stipri dzēra, bet vē̦lāk dievs viņu aizsvētīja ("?") Sessw., anfangs pflegte er viel zu trinken (saufen), aber nachher hat ihn Gottes Segen dem Saufen abwendig gemacht;
2) schimpfend wegtreiben.
Avots: EH I, 54
1) : sākumā viņš stipri dzēra, bet vē̦lāk dievs viņu aizsvētīja ("?") Sessw., anfangs pflegte er viel zu trinken (saufen), aber nachher hat ihn Gottes Segen dem Saufen abwendig gemacht;
2) schimpfend wegtreiben.
Avots: EH I, 54
aizsviedrēt
aizsviest
àizsviêst, ‡
3) bewerfend und dadurch bedeckend töten:
aizsviesim juo ar akmeņiem Pas. VIII, 436; ‡
4) a. cieti Segewold "(jemanden) festsetzen".
Refl. -tiês, hin-, wegeilen: viņš kâ vējš aizsviedās pruojām Deglavs Rīga II, 1, 593.
Avots: EH I, 54
3) bewerfend und dadurch bedeckend töten:
aizsviesim juo ar akmeņiem Pas. VIII, 436; ‡
4) a. cieti Segewold "(jemanden) festsetzen".
Refl. -tiês, hin-, wegeilen: viņš kâ vējš aizsviedās pruojām Deglavs Rīga II, 1, 593.
Avots: EH I, 54
aizsvilpt
‡ àizsvìlpt,
1) einen pfeifenden Laut von sich geben:
aizsvilp! jis atskries Pas. VI, 388 (aus Lettg.);
2) pfeifend wegrufen;
a. suņus.
Avots: EH I, 54
1) einen pfeifenden Laut von sich geben:
aizsvilp! jis atskries Pas. VI, 388 (aus Lettg.);
2) pfeifend wegrufen;
a. suņus.
Avots: EH I, 54
aizšvilpt
‡ aîzšvilˆpt 2 Dunika, Kal.,
1) pfeifend (sausend) hinfliegen:
luode aizšvilpa man gar ausi;
2) pfeifend betäuben:
a. kam ausis.
Avots: EH I, 56
1) pfeifend (sausend) hinfliegen:
luode aizšvilpa man gar ausi;
2) pfeifend betäuben:
a. kam ausis.
Avots: EH I, 56
aizsvilpties
àizsvìlptiês, àizsvèlptiês, anfangen zu pfeifen, einen pfeifenden Laut von sich geben: šauta irbe aizsvilpās BW. 8877.
Avots: ME I, 53
Avots: ME I, 53
aizsvīrēt
aizsvīst
àizsvîst, intr.,
1) sich mit (Fenster-) Schweiss bedecken:
caur aizsvīdušu luogu Skalbe;
2) anfangen zu tagen,
mit dem Subj.: gaisma jau aizsvīda LP. VII, 245, od. subjektlos: jau aizsvīda, es fing schon zu tagen an.
Avots: ME I, 54
1) sich mit (Fenster-) Schweiss bedecken:
caur aizsvīdušu luogu Skalbe;
2) anfangen zu tagen,
mit dem Subj.: gaisma jau aizsvīda LP. VII, 245, od. subjektlos: jau aizsvīda, es fing schon zu tagen an.
Avots: ME I, 54
aizsvurkšt
‡ àizsvurkšt,
1) einen knurrenden Laut von sich geben (?):
suns... aizsvurkše un iekuode bē̦guošam sle̦pkavai kājā Pas. I, 260;
2) schwirrend hin-, wegfliegen
Festen.
Avots: EH I, 54
1) einen knurrenden Laut von sich geben (?):
suns... aizsvurkše un iekuode bē̦guošam sle̦pkavai kājā Pas. I, 260;
2) schwirrend hin-, wegfliegen
Festen.
Avots: EH I, 54
aiztaisīt
àiztaĩsît,
1) : izteikt aiztaisāmuos vārdus Pas. IX, 496; ‡
3) einsperren:
pajēme kalvi, aiztaisīja palicā (= policijā) Zbiór XVIII, 256. Hierher gehört auch die von Mühlenbach unter a. 1 gegebene Phrase suņi ir aiztaisīti pūnītē. ‡ Refl. -tiês,
1) sich
(acc.) von selbst zumachen, sich (acc.) schliessen: aiztaisies! Pas. IX, 132. duris pašas aiztaisījušās;
2) sich
(dat.) oder hinter sich zumachen: a. bikses. jī aiztaisījās duris cieši Pas. IV, 251. aiztaisies (hebe dir den Kragen empor)! citadi aizlīs aiz apkakles Libau;
3) sich
(acc.) einschliessen (einsperren): meita aiztaisījusies klētī un nenāk laukā Dunika u. a. (ähnlich Pas. IV, 250);
4) sich (zum I, Weggehen oder Wegfahren) bereit-, machen (und sich darauf wegbegeben)
Trik. u. a: nevar vien a. uz baznīcu.
Avots: EH I, 57
1) : izteikt aiztaisāmuos vārdus Pas. IX, 496; ‡
3) einsperren:
pajēme kalvi, aiztaisīja palicā (= policijā) Zbiór XVIII, 256. Hierher gehört auch die von Mühlenbach unter a. 1 gegebene Phrase suņi ir aiztaisīti pūnītē. ‡ Refl. -tiês,
1) sich
(acc.) von selbst zumachen, sich (acc.) schliessen: aiztaisies! Pas. IX, 132. duris pašas aiztaisījušās;
2) sich
(dat.) oder hinter sich zumachen: a. bikses. jī aiztaisījās duris cieši Pas. IV, 251. aiztaisies (hebe dir den Kragen empor)! citadi aizlīs aiz apkakles Libau;
3) sich
(acc.) einschliessen (einsperren): meita aiztaisījusies klētī un nenāk laukā Dunika u. a. (ähnlich Pas. IV, 250);
4) sich (zum I, Weggehen oder Wegfahren) bereit-, machen (und sich darauf wegbegeben)
Trik. u. a: nevar vien a. uz baznīcu.
Avots: EH I, 57
aiztalzīt
aiztāpļāt
aiztāpļāt
aiztaurēt
‡ àiztaurêt, in ein Horn blasend betäuben: a. kam ausis. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit in ein Horn zu blasen anfangen: medinieks aiztaurējās.
Avots: EH I, 57
Avots: EH I, 57
aiztelst
aiztenterēt
‡ àiztenterêt, hin-, wegstraucheln; mühsam hin-, weggelangen: aiztenterējis aizvējā aiz mājas stāra K. Students Latvis No 1567, a. nuo kruoga uz māju. slimais kaut kâ aiztenterēja līdz durīm Schujen. Refl. -tiês, (nach saumseliger Vorbereitung) sich wegbegeben Trik., Wolmarshof: nevar vien aiztenterēties.
Avots: EH I, 57
Avots: EH I, 57
aiztērēt
‡ àiztẽrêt,
1) zu verbrauchen anfangen
Bauske: aiztē̦rē̦ti tauki;
2) beschädigen, verletzen:
aiztērē̦ti kuoki vairs labi neaug Lemsal.
Avots: EH I, 58
1) zu verbrauchen anfangen
Bauske: aiztē̦rē̦ti tauki;
2) beschädigen, verletzen:
aiztērē̦ti kuoki vairs labi neaug Lemsal.
Avots: EH I, 58
aizterkšķēt
‡ àizterkšķêt, vollschwatzen, schwatzend betäuben: a. kam ausis. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit zu rasseln (klappern) anfangen: pļaujamā mašīna aizterkšķējās.
Avots: EH I, 57
Avots: EH I, 57
aiztest
aiztēst
‡ àiztèst,
1) behauend (bekantend) hingelangen:
a. kārti līdz vidum;
2) behauend hingeraten machen:
a. skaidas aiz kubla.
Avots: EH I, 58
1) behauend (bekantend) hingelangen:
a. kārti līdz vidum;
2) behauend hingeraten machen:
a. skaidas aiz kubla.
Avots: EH I, 58
aizticināt
‡ II àizticinât,
1) befriedigen, sättigen
Fest.: kur nu tuo nepieēšku aizticināsi?
2) "wiederholt anrühren"(?)
Wessen;
3) "wiederholt wohin hingelangen"(?)
Wessen.
Avots: EH I, 58
1) befriedigen, sättigen
Fest.: kur nu tuo nepieēšku aizticināsi?
2) "wiederholt anrühren"(?)
Wessen;
3) "wiederholt wohin hingelangen"(?)
Wessen.
Avots: EH I, 58
aiztiepties
aiztīklot
àiztìkluôt, wie mit einem Netze bedecken, verschleiern: ar zvaigžņu mirdzu acis aiztīkluoja Rain.
Avots: ME I, 57
Avots: ME I, 57
aiztikt
àiztikt, ‡ Refl. -tiês: man trauks aiztikās un apgāzās, unversehens habe ich das Gefäss angerührt und umgestürzt.
Avots: EH I, 58
Avots: EH I, 58
aiztikt
àiztikt, intr.,
1) hingelangen:
tad zini, kur tu aiztieci LP. V, 43; priekšā aiztikt, vorauseilen, überholen, übertreffen: duošu tev kumeļu, ar kuŗu aiztiksi vēl brāļiem priekšā LP. IV, 94. tu jau ar valuodu viņam priekšā aiztiksi RKr. VI, 25;
2) anreichen:
ce̦pure pakārta par augstu; bē̦rns nevar aiztikt, auch mit dem Obj.: bē̦rns tai od. tuo nevar aiztikt;
3) tr.,
a) anrühren, berühren, antasten:
viņa lūgusies, lai tuo aizliekuot ar pātagas galu LP. III, 103. sieva auzas nebij ne aiztikuse LP. III, 88; zuweilen mit dem Dativ: tiklīdz viņiem aiztiekuot, tad tie paliekuot par naudu LP. VII, 1038;
b) fig. anrührend verletzen, beleidigen:
zvē̦ri neaiztika brālim ne mata spruodziņu LP. VI, 606. bē̦rni nebijuši aiztikti Etn. II, 16. spuogi sākuši ceļa gājējus aiztikt LP.VI, 41. starks ir neaiztiekams, svē̦ts putns Etn. III, 9;
c) anrühren ein hingelegtes unheilvolles Zaubermittel od. einen nach dem Volksglauben unntastbaren Gegenstand, Leid zufügen einem nach dem Volksglauben unantastbaren Tiere:
akmeni izve̦ldams tu esi aizticis LP. VII, 651, beim Herausheben des Steines bist du mit einem unheilbringenden Gegenstande in Berührung gekommen. vai šī nee̦suot tām lubām aiztikusi LP. VII, 327; [d) antreffen: kuŗu nu tā pastara diena tāduos grē̦kuos aiztiks, tam būs tā diena gŗūta Manc. Post. I, 23]. Subst. àizticẽjs, der anrührt, beleidigt.
Kļūdu labojums:
aiztiksi = neaiztiksi
Avots: ME I, 56
1) hingelangen:
tad zini, kur tu aiztieci LP. V, 43; priekšā aiztikt, vorauseilen, überholen, übertreffen: duošu tev kumeļu, ar kuŗu aiztiksi vēl brāļiem priekšā LP. IV, 94. tu jau ar valuodu viņam priekšā aiztiksi RKr. VI, 25;
2) anreichen:
ce̦pure pakārta par augstu; bē̦rns nevar aiztikt, auch mit dem Obj.: bē̦rns tai od. tuo nevar aiztikt;
3) tr.,
a) anrühren, berühren, antasten:
viņa lūgusies, lai tuo aizliekuot ar pātagas galu LP. III, 103. sieva auzas nebij ne aiztikuse LP. III, 88; zuweilen mit dem Dativ: tiklīdz viņiem aiztiekuot, tad tie paliekuot par naudu LP. VII, 1038;
b) fig. anrührend verletzen, beleidigen:
zvē̦ri neaiztika brālim ne mata spruodziņu LP. VI, 606. bē̦rni nebijuši aiztikti Etn. II, 16. spuogi sākuši ceļa gājējus aiztikt LP.VI, 41. starks ir neaiztiekams, svē̦ts putns Etn. III, 9;
c) anrühren ein hingelegtes unheilvolles Zaubermittel od. einen nach dem Volksglauben unntastbaren Gegenstand, Leid zufügen einem nach dem Volksglauben unantastbaren Tiere:
akmeni izve̦ldams tu esi aizticis LP. VII, 651, beim Herausheben des Steines bist du mit einem unheilbringenden Gegenstande in Berührung gekommen. vai šī nee̦suot tām lubām aiztikusi LP. VII, 327; [d) antreffen: kuŗu nu tā pastara diena tāduos grē̦kuos aiztiks, tam būs tā diena gŗūta Manc. Post. I, 23]. Subst. àizticẽjs, der anrührt, beleidigt.
Kļūdu labojums:
aiztiksi = neaiztiksi
Avots: ME I, 56
aiztikums
àiztikums, die Berührung. Nach dem Volksglauben sind unantastbar viele Gegenstände, so die von einem Zauberer zur Schädigung der Mitmenschen hingelegten Zaubermittel, die in der Erde vergrabenen SchāTze, die der Vergrabende verflucht und deren Bewachung dem Teufel übergreben hat, ferner auch alle auf dem Schlachtfelde befindlichen Gegenstände. Unantastbar sind auch alte Gebäude, in denen böse Menschen, Zauberer u. Hexen gewohnt haben, ferner gewisse bezeichnete Steine, alte Zäune, nachgelassene Felder, heilige Quellen, heilige, zur Darbringung von Opfern dienende Berge, Feldraine, Wege, einzelne Bäume, von der Tierwelt in erster Reihe der Storch, der heilige Vogel (svē̦tputns, svētelis), der Marienkäfer (Coccinella), der Holzbock, der in dem Volksglauben als svē̦tmeita, heilige Jungfrau, erscheint, die in der Wand spinnt (svē̦tmeitas vērpj) Etn. IV, 62. Wer mit den genannten Gegenständen, Stätten, Tieren wissend od. unwissend in Berührung kam, den letzteren Leid zufügte, den traf ein schweres Unglück, der wurde ganz besonders von der durch die Berührung herbeigeführten Krankheit befallen (tam pieme̦tas aiztikuma slimība). Bei einer langwierigen, durch Medikamente nicht bald zu heilenden Krankheit pflegte man zu sagen: te aiztikumi! Am menschlichen Körper wurden einige Wunden, Warzen, Ausschläge für unantastbar angesehen. Wenn ein Mensch, der mit diesen Gebrechen von der Geburt schon behaftet war, geheilt wurde, so musste er sterben Etn. II, 62, LP. VII, 651, 652.
Avots: ME I, 56, 57
Avots: ME I, 56, 57
Šķirkļa labojumos (25)
aizčākstēties
àizčãkstêtiês, anfangen zu schreien: sīlis aizčākstas eglītē Purap.
Kļūdu labojums:
anfangen zu schreien = einige heisere Laute von sich geben
Avots: ME I, 21
Kļūdu labojums:
anfangen zu schreien = einige heisere Laute von sich geben
Avots: ME I, 21
aizdāvāt
àizdãvât, tr., wegschenken: muiža bijusi tiem nuo kruoņa aizdāvāta Konv. 2 276.
Kļūdu labojums:
wegschenken = vieles (zu verschiedenen Zeiten) oder an viele wegschenken; zu Lehen geben
Avots: ME I, 22
Kļūdu labojums:
wegschenken = vieles (zu verschiedenen Zeiten) oder an viele wegschenken; zu Lehen geben
Avots: ME I, 22
aiztecēt
àiztecêt,
1) dahin-, davonlaufen, eiligst wohin gehen:
es redzēju skaistu meitu pa celiņu aizte̦kuot BW. 11297. kalējs aizte̦k alus traukiem pakaļ LP. V, 318. lieli ceļi,mazi ceļi, viš uz Rīgu aiztecēja BW. 12008. Veraltet die Konstruktion mit dem Akk.: tec, upīte, līkumā, aiztec manu līgaviņu (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas) BW. 26365;
2) von der Zeit, vergehen, verstreichen:
tā nu aizte̦k seši gadi LP. IV, 107.
Kļūdu labojums:
Veraltet die Konstruktion mit dem Akk. = laufend oder fliesend jem. überholen und sich ihm (ihr) in den Weg stellen
jāizmet (zu streichen): (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas)
Avots: ME I, 56
1) dahin-, davonlaufen, eiligst wohin gehen:
es redzēju skaistu meitu pa celiņu aizte̦kuot BW. 11297. kalējs aizte̦k alus traukiem pakaļ LP. V, 318. lieli ceļi,mazi ceļi, viš uz Rīgu aiztecēja BW. 12008. Veraltet die Konstruktion mit dem Akk.: tec, upīte, līkumā, aiztec manu līgaviņu (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas) BW. 26365;
2) von der Zeit, vergehen, verstreichen:
tā nu aizte̦k seši gadi LP. IV, 107.
Kļūdu labojums:
Veraltet die Konstruktion mit dem Akk. = laufend oder fliesend jem. überholen und sich ihm (ihr) in den Weg stellen
jāizmet (zu streichen): (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas)
Avots: ME I, 56
aiztversme
àiztver̂sme, Hemmnis, Hindernis: pa ūdeņa ceļam bija kāda ūdeņa aiztversme Konv. 2 863.
Kļūdu labojums:
Hemmnis, Hindernis = ein Sammelbecken
bija kāda ūdeņa aiztversme =...cita kāda dabīga ūdeņa aiztversme
Avots: ME I, 57
Kļūdu labojums:
Hemmnis, Hindernis = ein Sammelbecken
bija kāda ūdeņa aiztversme =...cita kāda dabīga ūdeņa aiztversme
Avots: ME I, 57
aizžņaugt
àizžņaûgt, tr., erwürgen; cilvē̦ku; zuschnüren: Jē̦kaba rīkle bij kā aizžņaugta Blaum. zirga aizžņaugts zviedziens Bārda, Z. d. 202. Refl. -tiês, sich zuschnüren, ersticken: kakla gals viņam ir kā aizžņaudzās Latv.
Kļūdu labojums:
erwürgen = (fast, beinahe) erwürgen
Avots: ME I, 61
Kļūdu labojums:
erwürgen = (fast, beinahe) erwürgen
Avots: ME I, 61
akmenaite
akme̦naite, akminaite, ein Steincomplex LP. VII, 358.
Kļūdu labojums:
akminaite, ein Steincomplex LP. VII, 358. = akminaite LP. VII, 358 ein Ort, wo sich viele Steine befinden, ein Steincomplex.
Avots: ME I, 63
Kļūdu labojums:
akminaite, ein Steincomplex LP. VII, 358. = akminaite LP. VII, 358 ein Ort, wo sich viele Steine befinden, ein Steincomplex.
Avots: ME I, 63
aplīdzināt
aplĩdzinât, tr., gleich machen: matus, das Haar ordnen Kaudz. M., A. XX, 10.
Kļūdu labojums:
ordnen = beschneiden
Avots: ME I, 102
Kļūdu labojums:
ordnen = beschneiden
Avots: ME I, 102
apstatīt
apstatît (li. apstatýti), etw. womit umstellen: kāpuostiņus apstatīju ar ve̦cām sieviņām BW. 28360.
Kļūdu labojums:
etw. womit umstellen = bepflanzen
Avots: ME I, 125
Kļūdu labojums:
etw. womit umstellen = bepflanzen
Avots: ME I, 125
atbraukāt
atbraũkât, freqn.,
1) intr., wiederholt herfahren
Spr.;
2) tr., wiederholt aufstreifen:
piedurknes, ruokas LP. VII, 1124, die Ärmel aufstreifen.
Kļūdu labojums:
jāizmet 2. nozīme (zu streichen die Bed. 2).
Avots: ME I, 151
1) intr., wiederholt herfahren
Spr.;
2) tr., wiederholt aufstreifen:
piedurknes, ruokas LP. VII, 1124, die Ärmel aufstreifen.
Kļūdu labojums:
jāizmet 2. nozīme (zu streichen die Bed. 2).
Avots: ME I, 151
aunene
àunene, eine Pilzart PS., wohl = àunagalva, Sparoosia crispa Peņģ.
Kļūdu labojums:
wohl = ànagalva, Sparossia crispa Peņģ. = der Kapuzinerpilz, Birkenpilz (boletus schaber)
Avots: ME I, 225
Kļūdu labojums:
wohl = ànagalva, Sparossia crispa Peņģ. = der Kapuzinerpilz, Birkenpilz (boletus schaber)
Avots: ME I, 225
birzums
II birzums, Dem. birzumiņš birzieniņš, biržumiņš,
1) die Furche:
ik birzuma galiņā dusin savu kumeliņu Rutz.;
2) Saatfurche:
nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt gaŗu birzumiņu Etn. III, 87. jūgsim labus kumeliņus, dzīsim gaŗus birzumiņus BW. 2604;
3) der einem Pflüger zugeteilte, zu pflügende Strich
A. X, 2, 536; [ "was im Laufe eines "cêliens" aufgepflügt ist" Werssen];
4) der Strich zwischen den Saatfurchen:
sēj dieviņ manu tiesu, sēj jel vienu birzumiņu;
5) ein Stück Feldweges, Stadium:
kas 240 birzumu tāļumā nuo turienes bija II Mak. 12 9; [nuomirsi... uz ceļu, vienu zemes birzumu nuo Ievratas Glück I Mos. 48, 7; viņs nuo tā kādu zemes birzumu (in der neusten Auflage dafür: kādu ceļa gabalu) bij nuogājis II Kön. 5, 20. Als ein Feldmass: desmits vīnadārza birzumi Jes. 5, 10. [Zur Wurzel von birze "Furche" und wohl von einer Verbalwurzel birz- abgeleitet].
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):birzieniņš, biržumiņš,
piemērs"nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt garu birzumiņu Etn.III,87"jāpārvieto 1) nozīmes nodalījumā. - Das Beispiel"nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt garu birzumiņu Etn.III,87" ist unter 1) zu versetzen.
2604 = 28017
Avots: ME I, 300
1) die Furche:
ik birzuma galiņā dusin savu kumeliņu Rutz.;
2) Saatfurche:
nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt gaŗu birzumiņu Etn. III, 87. jūgsim labus kumeliņus, dzīsim gaŗus birzumiņus BW. 2604;
3) der einem Pflüger zugeteilte, zu pflügende Strich
A. X, 2, 536; [ "was im Laufe eines "cêliens" aufgepflügt ist" Werssen];
4) der Strich zwischen den Saatfurchen:
sēj dieviņ manu tiesu, sēj jel vienu birzumiņu;
5) ein Stück Feldweges, Stadium:
kas 240 birzumu tāļumā nuo turienes bija II Mak. 12 9; [nuomirsi... uz ceļu, vienu zemes birzumu nuo Ievratas Glück I Mos. 48, 7; viņs nuo tā kādu zemes birzumu (in der neusten Auflage dafür: kādu ceļa gabalu) bij nuogājis II Kön. 5, 20. Als ein Feldmass: desmits vīnadārza birzumi Jes. 5, 10. [Zur Wurzel von birze "Furche" und wohl von einer Verbalwurzel birz- abgeleitet].
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):birzieniņš, biržumiņš,
piemērs"nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt garu birzumiņu Etn.III,87"jāpārvieto 1) nozīmes nodalījumā. - Das Beispiel"nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt garu birzumiņu Etn.III,87" ist unter 1) zu versetzen.
2604 = 28017
Avots: ME I, 300
brikns
[brikns, widerwärtig Wessen, Warkhof; brikns zirgs Kreuzb., ein Pferd, das ausschlägt, sich heftig sperrt. Wohl eine Umbidung (unter dem Einfluss von nikns) entweder von *bri[t]ks (vgl. dial. ruks aus rutks) aus wruss. бридкiй "гадкiй", oder von brigns > *bridns = li. brìdnas "гадкiй" (zum entlehnten brìdytis "имѣть отвращенiе", vgl˙wruss. бридзицьца dass.).]
Kļūdu labojums:
brikns zirgs = brikns zirgs [nach J.Allunan auf dem gleichbed. r. #]
Avots: ME I, 332
Kļūdu labojums:
brikns zirgs = brikns zirgs [nach J.Allunan auf dem gleichbed. r. #]
Avots: ME I, 332
desmits
desmits, -s,
1) auch desmita, der Zehner:
e̦smu iekš septītās desmits gadiem, ich bin schon gegen 70 Jahre alt. Der Lok. desmitā BW. 25864: es atradu trīs trešā desmitā, d. h. dreiundzwanzig;
2) dial. noch für desmit;
3) desmits (als o- Stamm U.) oder desmita, Dekade:
10 saimnieku, kuŗi iztaisa desmitu Setzen.
Kļūdu labojums:
gegen 70 = über 60
Avots: ME I, 459
1) auch desmita, der Zehner:
e̦smu iekš septītās desmits gadiem, ich bin schon gegen 70 Jahre alt. Der Lok. desmitā BW. 25864: es atradu trīs trešā desmitā, d. h. dreiundzwanzig;
2) dial. noch für desmit;
3) desmits (als o- Stamm U.) oder desmita, Dekade:
10 saimnieku, kuŗi iztaisa desmitu Setzen.
Kļūdu labojums:
gegen 70 = über 60
Avots: ME I, 459
dzīpurnīca
dzīpurnīca "?": dzīpurnīca mana ve̦ca krusta māte BW. 7124.
Kļūdu labojums:
"?" Färberin von dzīpari (?)
Avots: ME I, 557
Kļūdu labojums:
"?" Färberin von dzīpari (?)
Avots: ME I, 557
ēška
ēška,
1) ēšķis Konv. 2 1920, [êška Warkh.] ein Vielfrass
Sessw. n. U., Lasd., Lub., Wend.: nevar vien pieēst kâ ēška;
2) ein zänkischer Mensch:
kuo tu vienumē̦r uz mani ēdies kâ ēška Lub. [Hochle. ēška kann auf *ēšķa zurückgehen, ein niederle. ēška durch Mischung von ēšķis und *ē̦ska entstanden sein.]
Kļūdu labojums:
ēšķis Konv. 2 1920 jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā (gehört zur Bed. 1).
Avots: ME I, 578
1) ēšķis Konv. 2 1920, [êška Warkh.] ein Vielfrass
Sessw. n. U., Lasd., Lub., Wend.: nevar vien pieēst kâ ēška;
2) ein zänkischer Mensch:
kuo tu vienumē̦r uz mani ēdies kâ ēška Lub. [Hochle. ēška kann auf *ēšķa zurückgehen, ein niederle. ēška durch Mischung von ēšķis und *ē̦ska entstanden sein.]
Kļūdu labojums:
ēšķis Konv. 2 1920 jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā (gehört zur Bed. 1).
Avots: ME I, 578
ēstoties
gaidības
gaĩbĩbas [N. - Bartau, gàidĩbas C.],
1) die Erwartung der Gebur, die Schwangerschaft:
viņiem gaidības. sieva gaidībās, die Frau ist hochschwanger, die Geburt ist bald zu erwarten AP., Druw.;
2) iztrūkumu nuorunāja uz gaidībām, das Fehlende verabredete man abzuwarten
Rīg. Av.
Kļūdu labojums:
besprach = verabredete
Avots: ME I, 583
1) die Erwartung der Gebur, die Schwangerschaft:
viņiem gaidības. sieva gaidībās, die Frau ist hochschwanger, die Geburt ist bald zu erwarten AP., Druw.;
2) iztrūkumu nuorunāja uz gaidībām, das Fehlende verabredete man abzuwarten
Rīg. Av.
Kļūdu labojums:
besprach = verabredete
Avots: ME I, 583
grauzdēt
gràuzdêt [Wolm., PS., Arrasch, Jürg., Schujen u. a.], -u, - ẽju,
1) rösten:
kafiju, ciguoriņus, kaņepes. Jē̦kaba dienā vajaguot dzert nuo visādas labības grauzdē̦tu kafiju, tad labība izduoduot daudz graudu Etn. IV, 91. čūskas āda jāgraudzē uz uguns un bē̦rns viņas dūmuos jākvēpina BW. I, 185;
2) brenne:
alkšņi, kuŗus... saskalda un grauzdē. uogles grauzdē arī nuo rudzu salmiem Konv. 2 379;
3) [graũzdêt Bl.], brennend härten:
sē̦rdzelzi vis+pār apdedzina jeb grauzdē Konv. 2 682. pa vēja grauzdē̦tuo klinti A. XX, 770. [Zu gruzdinât "rösten", li. griaũsti praet. (griauzdžiaũ) "пряжить, подсушивать (на огнѣ)", grūdinti "härten"; s. Leskien Abl. 297].
Kļūdu labojums:
-u, -ēju = -ēju
rösten: = 1) rösten
pirmajai nozīmei jāpiešķir fraze no Konv. 2 682 (die Phrase aus Konv. 2 682 gehört zur Bed. 1)
Avots: ME I, 640
1) rösten:
kafiju, ciguoriņus, kaņepes. Jē̦kaba dienā vajaguot dzert nuo visādas labības grauzdē̦tu kafiju, tad labība izduoduot daudz graudu Etn. IV, 91. čūskas āda jāgraudzē uz uguns un bē̦rns viņas dūmuos jākvēpina BW. I, 185;
2) brenne:
alkšņi, kuŗus... saskalda un grauzdē. uogles grauzdē arī nuo rudzu salmiem Konv. 2 379;
3) [graũzdêt Bl.], brennend härten:
sē̦rdzelzi vis+pār apdedzina jeb grauzdē Konv. 2 682. pa vēja grauzdē̦tuo klinti A. XX, 770. [Zu gruzdinât "rösten", li. griaũsti praet. (griauzdžiaũ) "пряжить, подсушивать (на огнѣ)", grūdinti "härten"; s. Leskien Abl. 297].
Kļūdu labojums:
-u, -ēju = -ēju
rösten: = 1) rösten
pirmajai nozīmei jāpiešķir fraze no Konv. 2 682 (die Phrase aus Konv. 2 682 gehört zur Bed. 1)
Avots: ME I, 640
greits
greits (li. greĩtas "flink"),
1) "mudrs", munter
Rutzau n. Etn. [III], 178, [Lassen] : greita mūs[u] māsiņa BW. 12318 var. [aus Selb. ;
2) grèits 2 Laud. "zornig, grimmig":
viņš šuodien pa˙visam greits Saikava. viņš uzmani palika ļuoti greits Laud.] ;
3) "?": greitas [Var. : greizas] ce̦purītes BW. 9788 var. [aus Selb. Wohl fehlerhaft hier für greizas].
Kļūdu labojums:
fraze no BW. 12318 var. jāpārceļ 2. nozīmes nodalījumā (die Phrase aus BW. 12318 var. gehört zur Bed.2).
Avots: ME I, 647
1) "mudrs", munter
Rutzau n. Etn. [III], 178, [Lassen] : greita mūs[u] māsiņa BW. 12318 var. [aus Selb. ;
2) grèits 2 Laud. "zornig, grimmig":
viņš šuodien pa˙visam greits Saikava. viņš uzmani palika ļuoti greits Laud.] ;
3) "?": greitas [Var. : greizas] ce̦purītes BW. 9788 var. [aus Selb. Wohl fehlerhaft hier für greizas].
Kļūdu labojums:
fraze no BW. 12318 var. jāpārceļ 2. nozīmes nodalījumā (die Phrase aus BW. 12318 var. gehört zur Bed.2).
Avots: ME I, 647
izdevība
izdevĩba,
1) Gedeien, Ertrag, Fruchtbarkeit:
kâ attaisnuot alpiešu garīguo neražīgumu Francijā un viņu tik lielu izdevību Itālijā Vēr. I, 1884;
2) izdevības, = izdeves 2, der Hochzeitschmaus;
3) izdevības, das Verlassen des früheren Wirts, der Auszug:
es nāku, ja ne vairs uz izdevībām, tad jel uz ievedībām Kaudz. M.;
4) günstige Gelegenheit
(vgl. izdevîgs): šuo izdevību mūsu tautas gara mantu krājējiem nevajadzē̦tu palaist gaŗām neizlietuotu Etn. II, 90.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu strichen) 3. nozīme (die Bed.3); "izdevību" vietā te jālasa: izvedības (statt izdevības ist hier izvedības zu lesen).
Avots: ME I, 727
1) Gedeien, Ertrag, Fruchtbarkeit:
kâ attaisnuot alpiešu garīguo neražīgumu Francijā un viņu tik lielu izdevību Itālijā Vēr. I, 1884;
2) izdevības, = izdeves 2, der Hochzeitschmaus;
3) izdevības, das Verlassen des früheren Wirts, der Auszug:
es nāku, ja ne vairs uz izdevībām, tad jel uz ievedībām Kaudz. M.;
4) günstige Gelegenheit
(vgl. izdevîgs): šuo izdevību mūsu tautas gara mantu krājējiem nevajadzē̦tu palaist gaŗām neizlietuotu Etn. II, 90.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu strichen) 3. nozīme (die Bed.3); "izdevību" vietā te jālasa: izvedības (statt izdevības ist hier izvedības zu lesen).
Avots: ME I, 727
izplēst
izplêst (li. išplė´šti), tr., 1) ausreissen: lapu nuo burtnīcas. visu tuo es gribē̦tu aizmirst un izplēst nuo savas dzīves Vēr. II, 808;
2) erpressen, abdringen:
kuo nu nuo skuopuļa izplēsīsi? Refl. - tiês,
1) sich herausreissen, sich heraushelfen:
skruoderis izplēsies nuo zārka laukā LP. VI, 170;
2) sich herumreissen, sich zanken, sich balgen:
izplēsties ar savu biedri MWM. XI, 306;
3) sich zerreissen
nevaru es vairs izplēsties; ve̦cums nāk virsū Zalkt.
Kļūdu labojums:
sich zerreissen = die Arbeit(en) mit Mühe und Not längere Zeit hindurch bewältigen
Avots: ME I, 783
2) erpressen, abdringen:
kuo nu nuo skuopuļa izplēsīsi? Refl. - tiês,
1) sich herausreissen, sich heraushelfen:
skruoderis izplēsies nuo zārka laukā LP. VI, 170;
2) sich herumreissen, sich zanken, sich balgen:
izplēsties ar savu biedri MWM. XI, 306;
3) sich zerreissen
nevaru es vairs izplēsties; ve̦cums nāk virsū Zalkt.
Kļūdu labojums:
sich zerreissen = die Arbeit(en) mit Mühe und Not längere Zeit hindurch bewältigen
Avots: ME I, 783
krājums
krâjums,
2): izdalīt sav[u] senēju krājumiņu BW. 25254, 3. izdalīju dažas dienas krājumiņu 25553. tur būs ve̦cs k. Lng., dort wird ein alter Schatz sein.
- krājums Lng. "ein zusammengebrachter Haufe" ist wohl fehlerhaft für krājums.
Kļūdu labojums:
für krājums jālabo par (zu verbessern in) für krāvums.
Avots: EH I, 645
2): izdalīt sav[u] senēju krājumiņu BW. 25254, 3. izdalīju dažas dienas krājumiņu 25553. tur būs ve̦cs k. Lng., dort wird ein alter Schatz sein.
- krājums Lng. "ein zusammengebrachter Haufe" ist wohl fehlerhaft für krājums.
Kļūdu labojums:
für krājums jālabo par (zu verbessern in) für krāvums.
Avots: EH I, 645
līmenisks
lĩmenisks,
2): nuo stipri līmeniskās apkārtnes, kas necieš paaugstinājumus Janš. Augšz. 12.
Kļūdu labojums:
Janš. Jālabo par (zu verbessern in) Jauns.
Avots: EH I, 750
2): nuo stipri līmeniskās apkārtnes, kas necieš paaugstinājumus Janš. Augšz. 12.
Kļūdu labojums:
Janš. Jālabo par (zu verbessern in) Jauns.
Avots: EH I, 750
neaiztiekamība
neàiztìekamĩba ,* die Unangreifbarkeit, Unantastbarkeit.
Kļūdu labojums:
[*) Bei der Anführung der negierten Formen ist im Folgenden Vollständigkeit nicht beabsichtigt, da sie weder gut möglich, noch notwendig ist.]
Avots: ME II, 706
Kļūdu labojums:
[*) Bei der Anführung der negierten Formen ist im Folgenden Vollständigkeit nicht beabsichtigt, da sie weder gut möglich, noch notwendig ist.]
Avots: ME II, 706
smiga
‡ smiga Baar in seinem Exemplar von U. "ein schiefer Winkel". Druckfehler?
Kļūdu labojums:
Druckfehler jālabo par (zu verbessern in) Schreibfehler.
Avots: EH II, 537
Kļūdu labojums:
Druckfehler jālabo par (zu verbessern in) Schreibfehler.
Avots: EH II, 537