Paplašinātā meklēšana

‡ agal Dond., = atkal.

Avots: EH I, 3

‡ *ašķagals, in der verbind. ašķagala līgaviņa BW. 22018, 1, von einer minderwertigen Frau gesagt (vgl. astgals 3).

Avots: EH I, 132

astagalis (unter astgals) - auch Saikava (in allen 3 Bedeutungen),

1): tāds a. vien bij palicis, kuo kast Saikava.

Avots: EH I, 131

‡ *aždagales od. *aždagaļi, in der Verbind. aždagaļu līgaviņa BW. 22018, 4 var., von einer minderwertigen Frau gesagt. Vgl. astgals 3.

Avots: EH I, 191

jagalêtiês Serb., Bers., jagalîtiês, tollen, sich albern gebärden. [Aus etn. jagalema "sich streuten?"

Avots: ME II, 95

ķe̦ragalva, Zottenkopf: tautu meita, ķe̦ragalva, gaida kuošu vedējiņu ; atiet kuoši vedējiņi, ķe̦ragalva nesukāta RKr. XVI, 117.

Avots: ME II, 368

nepa˙galam, auf keine Weise, gar nicht: bet zuobins tik smags, tik smags - nepa˙galam cilāt LP. IV, 27.

Avots: ME II, 726

pa˙galam

1): auch Rojen n. FBR. XIII, 80, Salis; kad dzija p. nestipra, tā nede̦r adīšanai Frauenb. stadalas vārti p. vaļā Upītis Pirmā nakts 7;

2): tis p. ("zudis") Oknist (hier nur in dieser Bed˙!); ‡

4) "?": es tuo savu vainadziņu p. darināju; vai sirsniņa paredzēja, ka es ilgi nedzīvuošu? BW. 27338.

Avots: EH II, 131

pa˙galam, oft getrennt wegen der Betonung der zweiten Silbe geschrieben: pa galam, bis zum Ende Adolphi. Aus dieser dem le, pa sonst unbekannten Bedeutung [?] "bis, biszu" (vgl. russ. no "bis") liessen sich alle Anwendungsweisen von pa˙galam erklären:

1) zur Verstärkung von Adjektiven und Verben (gew. im schlimmen Sinne) - sehr, überaus, ganz und gar, vollständig:
viņš pa˙galam bezdievīgs, negants, briesmīgs. krusttē̦vs taisīja pa˙galam jaunus... Aps. cerēji mani, tautu dē̦ls, pa˙galam necerēji BW. 15880. lai niecina pa˙galam 8111. naudas tam nebijis ne pa˙galam, Geld habe er durchaus nicht gehabt LP. IV, 111. vējš ne pa˙galam nepūš IV, 20. tē̦vu neklausījis ne pa˙galam VI, 1064. bet šī neteic ne pa˙galam II, 16;

2) als Prädikat - zu Ende, aus, um; tot:
trīs vasaras jau pa˙galam BW. 15724. nu visa manta man pa˙galam. bet nu ar bijis ar visu laimi pa˙galam Etn. I, 86. kungs atkritis augšpē̦du un bijis pa˙galam LP. III, 92. kaut mani naidnieki visi pa˙galam būtu LP. IV, 146;

3) interjektionsartig:
te pa˙galam! te nu bij pa˙galam! da haben wir's!

Avots: ME III, 26

pagalde: ja viena partija kāršu spēlē nedabū stiķa, tad tā ir kritusi "pagaldē" Wessen.

Avots: EH II, 132

pagalde, pagalˆds, der Raum unter dem Tisch: pabenke un pagalde piekŗautas izdze̦rtām pudelēm Sudr. E. izslaucīja pagaldu tīru LP. VII, 280. kuo tie mūsu cāļi lasa, pa pagaldi (Var.: pagaldē, pagaldā, pa pagaldu, pagaldēm) staigādami? BW. 20880. Am gebräuchlichsten der Lok. pagalˆdê, pagaldâ, auch pagaldî 1499fi, unter dem Tisch, pagaldês, unter den Tischen. kājas likt savā pagaldē, seine eigene Wirtschaft anfangen: ēd, kamē̦r pie ve̦cākiem! diezin, kâ ies, kad liksi kājas savā pagaldē Etn. II, 188. meklē savu grāmatu pagaldēs un pagultes LA.

Avots: ME III, 26

‡ pagalˆdis Skaista n. FBR. XV, 40, = pagalde.

Avots: EH II, 132

pagaldît: pagalˆdīt zirņu Warkl.

Avots: EH II, 132

[pagaldît, eine Weile schälen: p. pupas, riekstus Warkl.]

Avots: ME III, 26

pagalˆds (unter pagalde): pa pagaldu pagaldēm BW. 20880 var.

Avots: EH II, 132

pagale,

1): kâ p. sprakšķē̦dama BW. 9807. vēl viena p. pę̄rnās malkas 25969;

2): slinks kâ p. Wessen. grē̦ku p., ein Ungläubiger
Kand.; "me̦lns grauds" Mar.: mieži jāsēj jaunā mēnesī, tad neaug pagales.

Avots: EH II, 132

pagale, [bei Manz. auch dat. pl. pagaļiems] (vgl. li. pagalỹs "Holzscheit"),

1) das Holzscheit:
viena pagale vien nedęg. nuo pagales arī luode izskrej. [elles pagaļiems palikt būs Manz. Post. II, 183];

2) zur Bezeichnung von etwas Minderwertigem, auch als Schimpfwort:
tam tā plintes pagale vienmē̦r ple̦cuos stāv JU. kuo tu, pagale! Purap. Wohl zu gals "Ende"·, [li. gãlas "ein längeres Stück Holz"; oder zu čech. hůl "Stab, Stock", r. голья, arm. kołr "Zweig" (vgl. le. pazaris)?].

Avots: ME III, 26

‡ pa˙galem Puhren n. FBR. XIV, 44, = pa˙galam.

Avots: EH II, 132

‡ pagalêt Segew. "zu Ende bringen, vertun".

Avots: EH II, 132

‡ pagalinât, verlieren: nepagalini, pa āru staigādama, dzintara sakti! Janš. Bandavā I, 77 (ähnlich Līgava I, 358).

Avots: EH II, 132

pagalinâtiês Dond. "paniekuoties".]

Avots: ME III, 27

‡ II pagalmis Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 71 (mit alˆ), Roop n. FBR. XV, 150, = pagalˆvis.

Avots: EH II, 132

‡ pagalˆ[m]maîsiņš ² Kl.-Roop n. FBR. XV, 150 "pagalvja maisiņš".

Avots: EH II, 132

pagalˆms,

1): auch C., Wolm., (mit al˜) AP., Ramkau, (mit àl ² ) Warkl., (mit al) Aahof, Dickeln, Ellern, Lennewarden, Naud., Oknist, Salisb., Sauken, Uxküll, Zirau (unbek. in A.-Autz, wo dafür sē̦tsvidus, Hasenp., Popen, Stenden, wo dafür sē̦ta, Dunika, wo dafür sētiens); par pagalmu sauc tuo, kas nuoaudzis ar mauru AP.

Avots: EH II, 132

pagalˆms, [bei Manz. Lettus pagalme; bei Glück auch eine Form pagalmis Jerem. 19, 14, Esther 2, 11, II Chron. 29, 7 u. a.],

1) der Hof, Hofraum:
māršaviņa guovis dzina pa tuo manu pagalmiņu BW. 29174. tīrs bij sē̦tas pagalmiņš 13289;

2) der Vorhof
(bibl.): ik˙katra pagalma stūrī bij citi pagalmīši Ez. 46, 22;

[3) das Gehöft
hochle. n. Bielenstein Holzb. - vietleicht zu ahd. kalo, slav. golv "kahl, bloss", sloven. golíca, "kahle Fläche", poln. alt gola "freie Stelle", r. голомя "die flache Seite eines Schwertes".].

Avots: ME III, 27

pagaluôtiês, ‡ Subst. pagaluôšanâs, das Charmieren: ar šās nakts lakstuošanuos un pagaluošanuos lai pietiek Janš. Līgava II, 242.

Avots: EH II, 132

pagaluôtiês, pagalêtiês, ein wenig albern, Unsinn treiben, charmieren: mēdza ar Madi allaž pagaluoties Lautb. [mēs abas būtu ienākušas ar jums pagaluoties Janš. Dzimtene V, 38.]

Avots: ME III, 27

pagalˆsts: plur. pagalsti auch Ermes.

Avots: EH II, 132

[pagalˆsts Planhof], pagalsti Karls., das Kopfkissen, Kopfende (durch Kontamination aus pabalsti und pagalvis entstanden): velc, tautiet, savus svārkus, liec manuos pagalstuos (Var.: manā pagalvī)! BW. 1089.

Avots: ME III, 27

pagalˆve (unter pagalˆvis): auch Seyershof; caur ... pagalves galu BW. 2111, 1.

Avots: EH II, 132

pagalˆvenis [PS.], pagalvene, = pagalˆvis: [paliec vēl kuo pagalvenī! Wolm.] žagaru bunte bij jānuosviež atpakaļ uz gultas pagalvenes MWM. VIII, 243.

Avots: ME III, 27

pagalˆvis: ze̦ms p. BW. 24955.

Avots: EH II, 132

pagalˆvis [li. pagalvis], pagalˆve (li. pagalvė˜), pagalˆva, tahm. pagâlis, pagāle, die Stelle unter dem Kopfe, Kopfunterlage, das Kopfkissen: es spiedu galvu pagalvī Saul. meitas nuo zaļumiem pataisīja pagāli Rol. velc, pelīte, bē̦rnam miegu caur šūpuļa pagalviņu (Var. 2: pagālīti)! BW. 2110.

Avots: ME III, 27

pagalˆvuôt, tr., kavieren: vienam viņš astuoņi simti pagalvuojis Jauns.

Avots: ME III, 27

ragaliņš, Pflugsterze LKVv.

Avots: ME III, 464

ragalis Kurl., auch ragale Bielenstein Holzb. 473, ragals Konv. ¹ 121, bei Seibolt raggalis, raggals, der Handgriff am Pfluge: ar šituo arklu nevar lāga art: ļuoti negluds ragalis Selb,; infl. rogols "(poln.) laska (am Pfluge)" Zb. XV, 200.

Avots: ME III, 464

ragaluõps, Rindvieh, als Schimpfwort gebraucht Ezeriņš Leijerk. II, 248.

Avots: ME III, 464

sagalˆdêt, intr., hart werden Stomersee: sagaldējusi zeme Mar. maize drīz sagald Mar. n. RKr. XV, 133; Neu-Laitzen. sniegs sagaldējis Kalnemois.

Avots: ME III, 624

‡ sagaldît, (eine gewisse Menge) bolstern (perfektiv): s. zirņu sauju Warkl. līst kaudzē, lai sagaldītu ... vairāk pe̦lē̦kuo zirņu Jauns, Raksti IV, 288.

Avots: EH XVI, 407

sagalêt,

1): es nevaru dienu s., cik gaŗa! Frauenb. ‡ Refl. -tiês, sich lassen (z. B. vor Langerweile):
kur tad nu visu dienu lai sagalējas? AP. vakarā ne˙kur s. vēji pūš un gauduo ap māju ... Austriņš Raksti VII, 26. kur ... tāds slims cilvē̦ks lai sagalējas? krusts vien viņam pašam un citiem 85.

Avots: EH XVI, 408

sagalêt, tr.,

1) bewältigen; zu Ende bringen :
ne˙varuot jaunpienācējus ne˙kur sagalēt Jaunie mērn. laiki III, 69. viena mājās viņa . . , nevarēs sagalēt laiku Janš. Dzimtene V, 41. savu mūžu ... drīz sagalēsim Janš. Bandavä I, 93 (ähnlich I, 50);

2) (ein gewisses Ende) erleben
C.: vai kādreiz biju duomājusi, ka viņš ies tādus ceļus un sagalēs tādu mūža galu Janš. Dzimtene IV, 203.

Avots: ME III, 624

šagalêt Mar., Refl. -tiês, -ẽjuôs C. RKr. XV, 70, Serben, PS., Ar., Golg., Wolmarshof, Smilten (unbek. in Papendorf u. a.), = trakuot, draiskāt, niekuoties, juokuoties, aušāties, ākstīties, palaidņuoties, tollen, albern, unartig (aber nicht böswillig) sein: meitiņ, savaldies! kuo tu te šagalējies! Seibolt Mājas naids 46.

Avots: ME IV, 1

šagalîgs: šagalīgi ("strauji, bizenīgi") iet Orellen.

Avots: EH II, 621

šagalîgs C. RKr. XV, 70, Smilten, Serben, albern: šagalīgs skuķis A. 1897, S. 306.

Avots: ME IV, 1

šagalis, ein alberner Mensch Smilten, draiska, āksts, juokuotājs, ģeķis PS., Drosth., Golg., Wolmarshof, trakulis, vieglprātiņš Mar., auša, karstgalvis Serbigal; ein schlaffer, furchtsamer Mensch. Etwa aus r. щóголь "ein Stutzer, Modenarr"?

Avots: ME IV, 1

sagàlît ² Erlaa, sich mit einer Eiskraste bedecken, vereisen: lietus sit virsuo, apsalst; ne˙maz nedrīkst kustināt, lūst pušu - tâ ir sagālījuse drēbe saltā laikā.

Avots: EH XVI, 408

sagalˆvuôt, viel(en) bürgen, kavieren: sagalvuojis tik daudziem, ka nevar samaksāt.

Avots: ME III, 624

‡ šķagalis Tdz. 57579 und 58129 (aus Lettg.), ein Stutzer. Aus r. щеголь dass.

Avots: EH II, 628

staigalniẽks* Norw. 48, Balss, Zaravič, der Nomade.

Avots: ME III, 1038

‡ vagals Lubn. n. FBR. XVII, 127, = vagulis.

Avots: EH II, 747

žagalêtiês, albern, tollen Bers., Serben: kâ nu vēl nežagalēsies, kâ trakais āzis...! Upīte Ledn. laiki. Vgl. šagalêt(iês).

Avots: ME IV, 785

žagals, ein alberner Mensch Oppek. n. U. Vgl. šagalis.

Avots: ME IV, 785

àizkunkuļuôt, intr., hin-, wegwatscheln: maza meitene aizkunkuļuoja pa pagalmu A.

Avots: ME I, 34

‡ II àizraûdzêt, mit Rauch anfüllen Kaltenbr.: a. visu pagalmu ar dūmiem.

Avots: EH I, 45

‡ àizriezt,

1) emporheben, ausbiegen
Sakstagals: a. galvu;

2) wegbiegen
(àizliekt) Warkl.: a. zaru nuo šejienes.

Avots: EH I, 46

apbràukt, tr.,

1) befahren, besuchen:
kaimiņus;

2) um etw. fahren, umfahren:
kur tik ātri tu, saulīte, jau zemīti apbraukusi RKr. VIII, 4. ceļuotāji apbraukuši milzīgajai bumbai apkārt Astr. 5. dažus riņķus pa pagalmu un ap māju apbraukuši BW. III, 1, 14.

Avots: ME I, 77

apdegt, intr.,

1) ringsumher anbrennen, Brandwunden bekommen;
es parušināju apde̦gušās pagales Aps. IV, 6;

2) versengt werden:
apde̦guse zāle LP. VII, 339;

3) einbrennen, von der Sonne gebräunt werden:
viņš ieskatās savas sievas saulē apde̦gušā ģīmī Blaum.;

4) abbrennen, durch Feuer beraubt werden, verarmen:
nav vairs ne skalgana, tā apde̦guši LP. VI, 148, es ist kein Pergel mehr vorhanden, so abgebrannt sind wir, d. h. so ist unser Pergelvorrat verbraucht. tas apdedzis, der ist abgebrannt, verarmt durch Feuer A. XV, 2, 5.

Avots: ME I, 81

‡ apdejuôt, um etwas herumtanzen: apdejuoja ar līgavu . . . pagalmam apkārt Janš. Bandavā II, 144 (ähnlich Latvis No 2614).

Avots: EH I, 77

apjât (li. apjóti),

1) intr., um etw. herumreiten:
ap istabu;

2) tr., reitend ringsum durchstreifen:
šuo pusi e̦smu apjājuse LP. V, 396;

3) reitend Kreise bilden:
dažus riņķus pa pagalmu un ap māju apjājuši BW. III, 1, 14;

4) reitend umwerfen:
bē̦rnu.

Avots: ME I, 91

‡ apkratît (li. apkratýti),

1) (eine grössere Anzahl von Objekten od. ringsum) abschütteln
Spr.: vējš apkratījis visus ābuolus. (ābelnīca) prasa... apkrat[i] munus ābelīšus! ka tu mani neapkratīsi, visi zari aplūzīs Pas. V, 322 (aus Welonen; weiterhin folgt hier [richtig?] ein nom. s. fem, gen. part˙prt˙act˙apkrotusia [aus *apkratuse von einem Infinitiv *apkrast?]):

2) ringsum bestreuen, beschütten
Spr.: a. galdu ar druskām. a. mē̦slus ap ābeli;

3) umschütteln; schüttelnd umwerfen:
vēl reiz a. kratījumu (siena un salmu jaukumu) Stenden. a. lampu Lems. Refl. -tiês, sich (ringsum) beschütten Spr.: pagalms apkratījies ar salmiem Jürg.

Avots: EH I, 93

apkrēst, ‡

2) (eine grössere Anzahl von Objekten) abschüttcln:
vējš apkrētis ābuolus Wolm.; ‡

3) schüttelnd bestreuen:
a. ar salmiem pagalmu Bewern; ‡

4) schüttelnd umfallen machen, niederwerfen:
vējš apkrêtis zārdus Trik.

Avots: EH I, 94

‡ apkuģêt, langsam, mit kleinen Schritten durchstréifen, um etw. herumspazieren Lems.: vistas apkuģā sējumus un tasa graudus laukā. cik mazs bē̦rns, un jau apkuģējis pagalmam apkārt!

Avots: EH I, 94

‡ apkunu Sakstagals, = ‡ apkum.

Avots: EH I, 95

apmir̃t (li. apmir̃ti), intr.,

1) hinwegsterben (in grossem Umfange):
radi ir apmiruši Kaudz. M. 17. visas zivis apmira II Mos. 7, 21. raugi, mēs apmirstam, mēs eimam buojā IV Mos. 17, 12. vārdi apmirst virs mēles Liew. 11;

2) betäubt, gelähmt werden:
muskuļi apmiruši Preip.;

3) tr., durch den Tod weihen, sterbend verderben:
triju augumu apmirta sakta Saul. vilnānu drēbi mirējam nelika pagalvī, juo mirējs tuo apmirstuot un tad aitas neizduoduoties. neturēja arī ēdienu istabā, lai mirējs tuo neapmirst, un apmirtu ēdienu vairs neēda BW. III, 3, 865.

Avots: ME I, 107

‡ apridât, in Ordnung bringen, indem jeder Gegenstand auf den gehörigen Platz weggeräumt wird Stenden, Wandsen: a. pagalmu. Refl. -tiês,

1) Ordnung schaffen, indem jeder Gegenstand auf den gehörigen Platz weggeräumt wird
Stenden: puiši jau apridājušies;

2) alles Notwendige ausrichten (vollziehen)
Wolmarshof.

Avots: EH I, 109

aprimt (li. aprìmti), inch., intr., sich beruhigen, ruhig werden: tie aprima uz kādu laiku nuo savas trakuošanas Vēr. II, 180. viesulis aprimst LP. I, 147. sirds bija jau pagalam aprimuse Vēr. II, 48, das Herz hatte aufgehört zu schlagen. ūdens aprimst, das Wasser (das heisse) wird lau (Neik., U.); cf. re̦mde̦ns. Refl. -tiês, sich legen: vējš aprimstas Treum.

Avots: ME I, 115

apstĩpuôt, -ât, -êt, bebänden, Reifen umlegen: mucu, dzirnavu puses Konv. 2, 709. visi pagalma stabi bij apstīpuoti. mēle kā apstīpuota (apstīpē̦ta), die Zunge bleibt mir im Munde stehen L.

Kļūdu labojums:
Konv. 2, 709 = Konv. ² 709

Avots: ME I, 126

ā`rds: ãrdi auch Mežamuiža,

1): ā`rds, -a AP., (mit ā`r ² ) Mahlup, (mit âr ² ) Grob., Iw., Seyershof, Siuxt, ā`rds, -s Ramkau, (mit ā`r ² ) FBR. IX, 140, Erlaa u. KatrE. n. FBR. XIV, 125, Mahlup, Plur. ârdi ² Frauenb., Orellen, Salis: rijas ārdi BW. 6732; 2): Plur. ardi BielU., ā`rdis ² Auleja: iet māršiņa istabā, me̦t actiņas ārdiņuos, vai būs malkas pagalīte BW. 23249.

Avots: EH I, 194

ā`rds, auch ārde BW. 33435 var. (aus Blieden), LP. VI, 201 (Lennewarden), gew. Pl. ā`rdi (= li. ardaĩ), ãrdi K., [Wandsen, Selg.], ãrdis LP. VI, 78, A. X. 307, [BW. 34583],

1) die Dörrbalken in der Heizriege;

2) dicke Stangen, die über oder neben dem Ofen
(Kandau) im Zimmer zum Trocknen der Pergel, Kleider (vgl. RKr. XI, 86) u. s. w. angebracht sind: trīs pagales apses malkas uz ārdiem (Var.: ardīm, ārdēm) kaltējamas BW. 25961;

3) die Balken in der Küche oder in der Badstube,
in Livl. auch über dem Riegenofen zum Räuchern des Fleisches Kand., C., Smilt., Bers.;

4) der Freuerherd:
izgrāb pe̦lnus iz ārda (oder pavarda) A. X, 307 (vgl. ārdi);

5) zusammengeharktes Heu:
siena ārds Bers. [Da die ārdi nach Bedarf auseinander geschoben werden, so am ehesten mit Leskien Abl. 329 und Petersson IF. XIII, 389 zu ā`rdît.]

Avots: ME I, 241, 242

ârisks, ârišķs, wie ârējs, ârîgs 4, im Freien befindlich, gut, schön: ārisks dābuliņš BW. 3522, bē̦rzs 3907 Jauns. B. gr.; gan pazinu sila priedi, āriskuo (āriškuo) uozoliņu BW. 9907; 8895; 10189, 27552; ārisks siens im Gegen satz zu p_u_r_v_a siens RKr. VII, 130; āriskākas pļavas, die mehr im Freien liegenden Wiesen Kaln. āriska vieta, ein freier, offener, hochgelegener, schöner Ort: ak tu mana brāļa sē̦ta, āriskā vietiņā; pagalmā stāvē̦dama, re̦dzu tautu tīrumiņus BW. 3677; 1671; 3708; āriska dzīvuošana Mag. XX, 3, 96. es duomāju sila zemi par ārisku (Var.: āriņu) padarīt BW. 27993. dzied purviski, dzied āriski: BW. 600. [In Werssen bedeute āriski: hell, schön, gut]. âriski runāt,

1) verkehrt, falsch sprechen, wie die Auswärtigen
Seppkull;

2) unsinnig reden
Lub., Smilt., Bers. [ârisks nuotikums Spr. Kalz., ein ausserordentliches, ungewöhnliches Ereignis.]

Avots: ME I, 242

ass, [asrs in Rutzau], scharf: ass nazis; asi kalti kumeliņi BW. 14710; ass liktenis, hartes Geschick Aus. I, 12; ass prāts, scharfer Verstand Pav.; ass skats, scharfer Blick. Sprw.: sveša tē̦va vārds asāks nekā īsta tē̦va rīkste. asa mēle griež vairāk nekā nazis. Zu li. aštrùs [oder ãštras, s. Būga KSn. I, 194, aksl. остръ "scharf", ai. áśriḥ "Kante, Schneide", arm. asełn "Nadel", alb. áϑεtε "herb", gr. ἄχρος "spitz", ἀχή "Spitze", la. ācer "scharf", acus "Nadel", ags. egl "Stachel", aisl. eggja "schärfen", ahd. ekka "Spitze", mcmyr. agalen "Wetzstein" u. a., s. Walde Wrtb. ² 7 und auch le. asaka, asaris, asmens, asns, aste].

Avots: ME I, 144, 145

astgals, auch agals">astagals, agalis">astagalis, astgalis, astĩgalis C., PS., astigalis,

1) das Schwanzende, ein kleiner Teil:
tie tak nebija visi, kas mums aizšāva gaŗām. kas nu visus deva! tas jau bij tikai tas astīgals A. XIV, 9;

2) das leichte, beim Worfeln hinten (gleichsam als
aste) bleibende, minderwertige Getreide, Achter-, Hinterkorn BW. 8720. gew. Pl., auch astugali, astes, astītes, astīšu gali Etn. I, 94, ašķi, s. dieses, astigalas (Serb.) genannt: tā ir tikai astīgalu labība A. - Peb.; astu (Var.: ašķu) galu alutiņš BW. 19722; aštu gali 21348, 6 (Kontaminationsprodukt aus ašķu u. astu gali);

3) minderwertig, von der Frau; eig. die letzte ihrem Werte nach:
es citkārt, jauns būdams, meitas laidu vējiņā; man pašam gadījās astagala līgaviņa Ar. 924. (Var.: astagaļa, astigaļa, astigaļu, astigales, astesgala, aščugalu (ašču unter dem Einfluss des Litauischen) līgaviņa BW. 22018.)

Kļūdu labojums:
21348, 6 = 21318, 6

Avots: ME I, 145, 146

atķe̦puruôt, intr., herzappeln, hertrippeln: atķe̦puruoja arī vecais vaļenieks Niedra. Refl. -tiês, sich verzappeln, zappelnd den Geist aushauchen: atķe̦puruojās un bija pagalam.

Avots: ME I, 170

‡ atsêst (li. atsė´sti),

1) sich hinsetzen
Dunika, Kal., Rutzau: zīlīte . . . jam atsē̦st uz ple̦ca Pas. III, 242 (ähnlich IX, 447). jis... atsē̦da manā vietā Pas. IV, 98 (aus Sakstagals);

2) sich wegsetzen:
atsē̦zdama nuostāk Janš. Dzimtene IV, 83. Refl. -tiês, ‡

2) rückgängig werden, zu wachsen aufhören (von einem Geschwür)
Seyershof: viņam pie vaiga bij nuo auguona, kas nav izaudzis, tāds atsēdies bleķītis Seyershof; ‡

3) abnehmen
(intr.), fallen Segew.: ūdens (upe) atsēžas. ūdens atsēdies (hat sich im Fallen entfernt) nuo ieža tāļāk nuost Segew.

Avots: EH I, 164, 165

atšķîst, intr., inch., aufweichen: ceļš pagalam atšķīdis A. XIV, 1, 7.

Avots: ME I, 202

‡ atsmar̂ža "pretsmarža, smaržas atplūdums jeb atsitums": starp skaidieni un pagalma mauriņu ... kumelītes aug, kuru asā smarža vijas ar istabas dūmu un suodrēju atsmaržu K. Jürgens Mana vect. nost. 20. vēl glabājās... ziedu a. Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 168

àunene, eine Pilzart PS., wohl = àunagalva, Sparoosia crispa Peņģ.

Kļūdu labojums:
wohl = ànagalva, Sparossia crispa Peņģ. = der Kapuzinerpilz, Birkenpilz (boletus schaber)

Avots: ME I, 225

bâzît [Bers., Laud., Mar.], -u, -īju, freqn. von bâzt, wiederholt stopfen: mīkstas cisas taisīdama, pagalvīti bāzīdama BW. 5619. bāzīdams kukuļus, bestechend (Latvija). Refl. -tiês, einander etw. zustecken, zukommen lassen. saimnieks sāka pukuoties par saimnieces bāzīšanuos Latv.; Bers., Lub., Erlaa.

Avots: ME I, 275

bèigts, Part. pass. praet. von bèigt,

1) beendet:
darbs beigts; beigta balle, aus ist der Schmaus: kad dieviņš nuolicis mirt - beigta balle - nelīdz ne zāles, ne plāksteris. beigta, aus ist die Geschichte, sagt derjenige, welcher ein Märchen (pasaka) erzählt hat Zb. XVIII, 366;

2) tot, verloren, zugrunde gerichtet:
visi beigti, alle sind tot Etn. III, 15. beigts kā muša, mausetot. beigtu kaķi vien ieraudzīja LP. VI, 71. tik˙pat beigts esmu, trotzdem bin ich verloren V, 139. tie bija beigti kuģi, gestrandete Schiffe Skalbe. Oft mit pagalam verbunden: nuo ve̦lna ne jausmas - beigts un pa˙galam smalkuos pe̦lnuos LP. VI, 426;

3) uz (tuo) beigtuo (= beidzamuo): aitas viņš plucināšuot uz to beigtuo RKr. VIII, 78.

Avots: ME I, 277, 278

bikstît, -u, -īju, tr.,

1) wiederholt stechen, stochern:
b. ar uolekti. piespiežuos pie eglītes, egle biksta adatām. viņu dedzina un biksta apziņa Duomas II, 1398;

2) schüren:
uguni, pagales, māte bikstīju nesadegušuos sprunguļu galus Vēr. II, 648;

3) anspornen, antreiben:
daudz arī nevar bikstīt, gan˙drīz aizkaitina LP. V, 366. [Etwa zu ahd. bic "Stoss, Stich"? vgl. Prellwitz Wrtb. ² 489 f.]

Avots: ME I, 295

‡ I bìngalis ² Domopol "agales%20gals%20jeb%20mieta%20gals">nuodedzis pagales gals jeb mieta gals, agalm%C3%BC">kas mē̦tājas pa pagalmü.

Avots: EH I, 220

birze, [bir̃ze Tr., bir̂ze Neuenb.], birza Wid.], auch birzs, -s, n. Biel. II, 48 u. birzis, birzene,

1) die Furche:
ik birzītes galiņā dusin savu kumeliņu BW. 10202; gaŗas birzes dzīt Ar. 1770;

2) die Saatfurche:
ej, taisi birzes, ka var redzēt, kur jāsēj;

3) der durch Saaturchen umgrenzte Streifen, dessen Breite der Säer mit einem Wurf besät:
birzes platums (starp divām vagām) bija ap 7 - 10 pē̦das Konv. ² 3205;

4) der einem Pflüger zugemessene, zu pflügende Streifen Landes:
Spricis iesāka jaunu birzi un apstādināja zirgu vagas galā MWM. VI, 637, Nötkenshof;

5) ungleich besäte Streifen im Saatfelde:
jūs sējumā ne mazākuo birzīti neredzēsiet L. A.; birzēs, birzim nuosēt, ungleich besäen Bers. labību ar ruoku sējuot, dažreiz nevienādi nuosēj: vietām re̦tāki, vietām biežāki; šādu nevienādu nuosējumu sauc par"birzim nuosē̦tu" Laud. birzim (streifenweise) auga baltas puķes bāleliņa pagalmā BW. 14246. Zu li. [bir̃žė KZ. LI, 126], biržis (-žio), r. бороздá "Furche", [s. Trautmann KZ. LI, 127 ¹ , und weiterhin zu ber̂zt (s. dies)].

Avots: ME I, 299

bizuls, bizulis,

1) die Schürstange beim Roden, die Ofenkrücke, ein dicker Stock zum Schlagen
Etn. I, 45: es saduošu ar bizuli Bewr. paņem labu krietnu bizulu, kuo atgaiņāties nuo suņiem A. X, 2, 536. viešņa pa ceļu, bizuls uokstā (Rätsel: der Besen ) Tr. III, 1179. ceļnieks patvēra bizulu un iesita niknajam sunim. paduod bizulu, lai izrakņāju krāsnī pagales Ramkau;

2) gaŗš, kalsnējs, slābans cilvē̦ks. slaikstās te kâ lielais bizuls Druw. [ bizuls Kreuzb., ein Besenstiel.
Wohl eine Umbildung von bizuns (s. dies.) unter dem Einfluss von bigulis od. bidzulis.]

Kļūdu labojums:
bizuns (s. dies) = bizuns (s. bizūne)

Avots: ME I, 302, 303

I bruģis,

2): akmeņ[u] bruģ[i]s (Var.: plāns, grīda) BW. 7476, 3 var. dze̦lzu b. man sē̦tai 30401 var.; ‡

6) die innere Verkleidung der Bootswand
Salis; ‡

7) "= agalms">pagalms" (?): bē̦rni skraida pa bruģi IMM. 1932 I, 20 (aus Dond.).

Avots: EH I, 244, 245

bucêt, [in Ronneb. Praes. - u], - ēju, erschallen, dröhen: šī vadāja zirgus pa pagalmu ganībās, ka bucēja vien MWM. III, 692. vgl. būkšêt, li. bukti "мычать" und bukas "выпь, водяной бык" bei Микуцкiй Извѣст. III, 365, ksl. bučati "dröhnen", gr. βυχάνη "Trompete", kymr. bugad "mugitus" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 98 f. und 112.]

Avots: ME I, 344

‡ II bùltêt ² -ēju Auleja,

1) beim Fischen mit einer Stange die Fische ins Netz scheuchen;

2) (eine Flüssigkeit) hörbar umrühren:
bē̦rns bultē sumazgas ar pagalīti.

Avots: EH I, 251

‡ bùzinêt ² Sakstagals, (mit û ) Bērzgale, matt (kraftlos, erschöpft) bellen oder so sprechen (ironisch).

Avots: EH I, 258

‡ būzinis Bērzgale, Sakstagals, ein Hund, der nur noch matt bellen kann.

Avots: EH I, 258

caũrs (li. kiáuras),

1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;

2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;

3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;

4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];

5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);

6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė˜ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, ^3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]

Avots: ME I, 365, 366

čikstît, -u, -īju, tr., schüren: kâ pagali čiksta, biksta BW. 12964, Mar. n. RKr. XV, 110. Vgl. cikstīt.

Avots: ME I, 412

‡ cildîgs, aufzureizen, anzuspornen pflegend ("kas musina kaut kuo izdarīt") Sakstagals, Welonen.

Avots: EH I, 270

čukât, čuknât, -āju, stechen, stochern Smilt., Bers.: ar sluotu pačukāja gar visiem rijas pakšiem LP. VII, 287. de̦guns ķēķī pagales čuknā BW. 20095, 2. [Refl. čukâties Trik., sich stossen.]

Kļūdu labojums:
20095,2 = 20095,4

Avots: ME I, 418

‡ II dakstît, stecken Dunika, Rutzau, Trik.: kam vajadzēja mietiņus pagalmā d˙!

Avots: EH I, 303

degt (li. dègti), -gu, -gu od. -dzu,

1) intr., brennen, in Flammen stehen:
a) eig.: malka, žagari, deglis, svece, krāsns de̦g. man skaliņi gaiši de̦g. lampa tumši de̦g. Sprw.: viena pagale vien nede̦g. smejies, smejies, ka citiem pirts de̦g; kad tik tev pašam istaba nenuode̦g. citam de̦g, viņam smird. vēl jau nede̦g, es hat durchaus keine Eile. Im VL. kommt häufig das Part. praes. st. des Part. praet. vor: kuo, bitīte, tu dabūji, de̦gušā (Var.: de̦guošā) siliņā BW. 16590, 15617. de̦guot karsts, glühend heiss;

b) übertr., glühen, von Hitze ergriffen sein körperlich und geistig:
slimnieka miesas de̦g. bē̦rns de̦g kâ ugunī. tautietim acis de̦g, uz manim rauguoties. zagļiem kājas de̦g;

c) von einer Glut, Leidenschaft, Sehnsucht ergriffen sein,
mit den Präp. pēc, uz: viņam pirksti de̦g pēc manas mantas. viņam dedza prāts uz patiesību. tam jau tikai zuobi vien de̦g uz tuo, lai taptu izjautāts A. XII, 656. [zē̦nam de̦g pēc mājām Talsen];

2) tr., brennen:
de̦gu skalu, de̦gu (Var.: de̦dzu) sveci, tumša mana istabiņa BW. 3160. uguns vēl nav de̦gta LP. V, 237. augšā degt, anzünden: uguni de̦g augšā jau agrāki, pruoti jau linu raujamā laikā, vakariņas ē̦duot Etn. III, 126. de̦dzams upuris, Brandopfer;

3) Refl. -tiês, brennen, glühen:
kalna gals liesmās dedzies G. Allunan. ugunis nede̦gas BW. 31067. Subst. degšana, das Brennen: uguns de̦g pilnā degšanā. naudas degšana, das Trocknen des Geldes N. - Bartau. [Zu apr. dagis "Sommer", slav. degъtь "Birkenteer", ai. dáhati "brennt", alb. djek "verbrenne" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 74, Berneker Wrtb. I, 182 f., Trautmann Wrtb. 49, G. Meyer IF. V, 180 u. BB. VIII, 187, Pedersen KZ. XXXVI, 323 f., Walde Wrtb. ² 276 f., Boisacq Dict. 963 f., Bechtel Lexilogus 313 f.]

Avots: ME I, 451, 452

del˜veris, hochle. fem. delverīša,

1) ein unruhiges Kind:
tu esi liels delveris Kand.;

2) ein Herumtreiber, Unruhiger, Lärmmacher, ein Betrunkener, ein Schwätzer:
delverītis delverē pa lieluo pagalmiņu BW. 14535. nesmejiet, jūs ļautiņi, ka es tāda delverīte 93. es biju liela delverīša 9626;

3) Beiwort eines unruhigen, unbändigen Pferdes:
kumeliņ, delveriņ, negriez galvas tai ciemā 14000, 13.

Avots: ME I, 454

dìevkùociņš, dìevakuoks, die Eberraute (artemisia abrotanum): kliņģerītes, dievkuociņus, tuos paliku pagalvī. tâ izdēdējis, kâ dievakuoks Etn. IV, 40.

Avots: ME I, 485

I driksna: auch Lixna, Sakstagals, Warkl.; Baumrinde zum Flicken von Gefässen Warkl.; ein Hobelspan Zvirgzdine: driksniņām, skaidiņām BW. 23617 var.; ein sehmaler Span Zaļm.; "strēmele" Weinsch.; "ein Streif; Strich" Adsel: uz ieplīsušās glāzes ir re̦dzama d. vaŗavīksnei ir septiņas driksnas.

Avots: EH I, 334

druoztalītis, = druoztala 1: apakš galdu pagaldē trīs sudraba druoztalīši BW. 15718, 22847.

Avots: ME I, 508

druska: atlikušām druskām pagalmu kaisīja BW. 20364 var. lai drusciņa nenuokrita 31169. es tā vīna padzēruos pa vienai drusceņai 33638, 6. pa drusciņam Salis n. FBR. XV, 72, brockenweise.

Avots: EH I, 336

dubļaîns, dublaiņš BW. 34905. auch dubļājs. kotig: dubļainas kājas, ruokas; dubļaini ceļi; dubļains laiks; dubļājs pagalms.

Avots: ME I, 509

dubļājs (unter dubļaîns und dubļuojs): auch Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Pilda n. FBR. XIII, 48: d. pagalmiņš BW. 9141. dubļāju kājas autu 23988, 9 var.

Avots: EH I, 338

‡ dubļâts Kaltenbr., = dubļaîns: d. pagalms.

Avots: EH I, 338

dubļuojs, dubļājs, kotig: d. pagalmiņš RKr. V, 556.

Avots: ME I, 509

dùksts, -s Mar., Tirs., Bers., Lasd., Laud., Fest., [Ronneb.], dùkste, Demin. -iņa, -īte BW. 29804 var., n. U. auch -iņš, ein Sumpf, eine Sumpflache, eine morastige Stelle, eine grosse Pfütze: nevar jau vē̦de̦ru par dūksti pataisīt, sagt der Lette, wenn er zum Essen aufgefordert wird, nachdem er schon genug gegessen hat. zirgi dūksti mina pagalmā. aug man bē̦ri kumeliņi, staigu dūkšu bridējiņi BW. 15905, 3. gan zināma ceļa dūksts: te pielija, te izžuva. [dūkstī kāju iemē̦rkuši BW. 22614, 2 var.]. pats labais kumeliņš iegulās dūkstiņā BW. 8789. [Nebst dūksne wohl zu dūkans (s. dies).]

Kļūdu labojums:
iemē̦rkuši = iemē̦rkusi

Avots: ME I, 525, 526

dùņuojs, schlammig: dūņuojā (Var.: dūņuotā) purviņā BW. 5470. 4 var. dūņuoju kājas autu 8614 var. dūņuojs pagalmiņš 10879 var.

Avots: ME I, 529

‡ dzidaine, in der Verbind. dz. pagale, ein spitzer, spiessartiger Holzscheifi Warkl.

Avots: EH I, 357

el˜le, elne [Wessen], BW. 22277, LP. VI, 1, 541, [Le. Gr. 177], die Hölle: Sprw. uz elli kâ pa laipu. vai ellē, vai debesīs - kad tik pulkā! kad kungam darba trūkst, kad ellē muoku? Etn. III, 43. ej ellē mālus mīt, sagt man, wenn sich jemand ungefragt in die Rede mischt Etn. II, 63. kur ellē viņš ir? wo, zum Henker, ist er? U. elle pagale, elles prauls, elles gabals, elles (s)kruķis, ein Höllenbrand, elles strāķe, der Höllenpfuhl n. U. [Aus mnd. helle.]

Avots: ME I, 568

[gaĩgala N. - Bartau, Markgrafen, gàigala C., AP., gaîgala Kreuzb., gàigala ² Kl.], gaigale [Edw., Ekau n. Izgl. min. Mēn. 1923, 1379], gaigalis [Manz. Lettus], gaîgals ² [Tr., gaigula Golg., gaigule Edw. n. Izgl. Min. Mēn. 1923, 1379], gaigulis BW. 28399,

1) der Taucher
n. Manz., Bürgereisters Möwe (larus glaucus): jūŗas putni, gaigalīši (Var.: gaigaliņas, gaigaliņi), traucēja manu kumeliņu BW. 11204. jau ciemā gaiļi dzied, gaigalīte (Var.: gaigaliņa) e̦ze̦rā 26229. aiz upītes me̦lni alkšņi pilni baltu gaigalīšu (Var.: gaigaliņu) 13323, sargies, meita, vairies meita! gaigals egles galiņā 13512. e̦ze̦ra gaigalītis 18512;

2) [gaigalītes], Schlüsselblume (primula officinalis)
Konv. ² 986; [gaigaliņi], mehlige Primel (primula farinosa) RKr. III, 72, [gaigales], Seerose (nymphaea alba) RKr. II, 74;

3) gaĩgala, ein rasch laufender Mensch od. ein solches Tier:
tava guovs ir tāda gaigala, ganuos ne˙maz nevar panākt Dond. [Vgl. li. gaĩgalas "Enterich" gagalas "Storch", giegals "Taucher", apr. gegalis "kleiner Taucher", r. гóголь "Quäkente", poln. gogoł "clangula glaucion". Wohl eher nach Bezzenberger BB. I, 253, Meillet MSL. XII, 217 ^1, Berneker Wrtb. I, 318, Trautmann Wrtb. 74 reduplizierte Bildungen von der Wurzel von aksl. glagolъ "Wort", гологóлить "plappern" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 321) als nach Niedermann (Festgabe A. Kaegi 90 ¹ zu li. gagė´ti "schnattern" gehörig (indem ein gagal - als eine reduplizierte Bildung aufgefasst und nach dem Muster anderer Formen im Le. zu gaigal - umgebildet sei).]

Kļūdu labojums:
ciema gaiļi = ciemā gaiļi
11234 = 11204

Avots: ME I, 583, 584

galms,

1) der Hof, der Hofraum:
Pē̦rkuoņa zirgi stāvēja se̦dluoti galmā Pump. (dafür gew. pagalms, sē̦ta);

2) der Hof, der Sitz eines Fürsten:
viss tavs galms ar duomi kuopā ne viņa naga neatsveŗ Adam. [Wohl ein Neologismus auf Grund von pagalˆms.]

Avots: ME I, 592

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595

galˆvgals (unter galˆvgalis): pie galvgala (Var.: pagalvja) stāvē̦dams BW. 23712 var.

Avots: EH I, 381

‡ gardvēdze Sakstagals, der Regenbogen.

Avots: EH I, 384

‡ garvêdzele Baltinow, Bērzgale, Dricēni, Makašēni, Pilda, Sakstagals, Uozuolmuiža, = ‡ gàrvèlce ² .

Avots: EH I, 385

glè̦mât ² : auch Lubn., Makašēni, Pilda, Sakstagals.

Avots: EH I, 393

gluds [il. gludùs],

1) glatt:
gluda man galviņa BW. 16910. tas gludajam pilsuonim ir pliķis pa ausi Vēr. II, 16;

2) aalglatt, schlüpfrig:
gluds ir glude̦ns, glums, ka nevar saturēt ruokā N. - Schwnb.;

3) eben, sauber:
gluds pagalmiņš BW. 14012, 1. slauki namu gludu Ltd. 2236. [Zu glaust; vgl. Būga РФВ. LXX, 108.]

Avots: ME I, 629

gram̃stît, - u, - ĩju, greifen, raffen, streichen, betasten: gramsta naudu LP. VI, 886. tik viņš jūs dabū gramstīt Purap. viņš kārtuoja bārdu, tuo ar pirkstu gramstīdams Apsk.; [auflesen, aufharken, zusammenraffen Bergm. n. U.]. Refl. - tiês,

1) greifen, umhergreifen, tappen:
viņš gramstījās kabatās A. XXI, 353. viņa gramstījās pa priekšiņu un aizgāja pagalmā Etn. ap sienām gramstīties Dz. Vēstn. sieru sēju, puišiem devu, lai ap mani gramstījās (Var.: knakstījās) BW. 29476. kuo tu te gramsties apkārt Bers.;

2) Unsinn schwatzen:
negramsties aplam! A. XX, 723. [Nebst gramšķi, gramslis II und gramšļi I am ehesten zu li. grambýti "хватать" und weiterhin entweder zu mmhd. krammen "mit den Klauen packen", ahd. chrimman "die Klauen zum Fange krümmen", aschwed. krama "hart umfassen", la. gremium "Schoss, Armvoll" u. a., vgl. Zupitza Germ. Gutt. 150, Siebs KZ. XXXVII, 318, Walde Wrtb. ² 353, Fick Wrtb. III ⁴ , 52 f., oder aber zu schwed. dial. gramma "greifen", grams "Handvoll".]

Avots: ME I, 637

grè̦da [C., Jürg., Schujen, grē̦da Ruj.],

1) eine Haufe, eine Menge, eine lange Reihe :
akmeņu, kalnu, mākuoņu, malkas, žagaru, radžu, sniega, viļņu, muļķīgu vārdu grē̦da. migla savē̦lusies gubās un grē̦dās A. XX, 860. divas grē̦das bē̦rza malkas, trešā alkšņa pagalīte (Rätsel). kas tev bē̦das, kad suns aiz grē̦das ;

2) der Steinwall
Spr. ;

3) das Beet :
puķu, kāpuostu gr. Lasd., Stockm., Fest. grē̦du gali ravējuot nuotupē̦ti BW. 28563. [Entlehnt aus r. грядá "Reihe, Beet".]

Avots: ME I, 652

‡ gŗuzdêt, = gruzdêt: pagale gŗuzd Siuxt. zem plēnēm un. pe̦lniem vēl gŗuzdēja ... uguns Janš. Dzimtene I ² , 383. dega un gŗuzdēja Mežv. ļ I, 247.

Avots: EH I, 415

grūžuojs, = gružains; grūžuojs tautu pagalmiņš BW. 23378.

Avots: ME I, 670

gružuôt, grūžuot, mit Schutt bestreuen: gružuo (Var.: grūžuo) savu pagalmiņu, lai negāju šuoruden BW. 11600.

Kļūdu labojums:
negāju = nejāja

Avots: ME I, 667

iebest,

1): auch Bērzgale, Bērzpils, Kārsava, Kotwenhof, Līvāni, Liepna, Makašēni, Mar., Marienhausen, N.-Laitzen, Nautrēni, Pilda, Sakstagals, Warkh., Zvirgzdine: ie. ar lāpstu zemē Bērzgale. ie. kartupeļus zemē Pilda; ‡

2) "eine kleine Grube ausgraben"
Ludsen, Schwanb.; ‡

3) zu graben beginnen und nachher das Graben unterbrechen
Mahlup: iebe̦sta duobe; ‡

4) = ìemìet 1 Vīpe: ie. mietu. ‡ Refl. -tiês Zvirgzdine, = ieraktiês: cūka iebedēs dubļuos.

Avots: EH I, 503

I ìedrêbt: auch Bērzgale, Sakstagals, einen schweren Schlag versetzen Līvāni.

Avots: EH I, 510

‡ ìegailinêtiês, zu glimmen beginnen Līvāni, Sakstagals, Warkl., Zvirgzdine: uogles atkal iegailinējās.

Avots: EH I, 513

ìegraudât: auch Bērzgale, (mit àu ² ) Oknist, Pilda; zertrümmernd (zerbrechend) einstürzen (tr.), (hin)einstossen: ie. kūtij griestus Baltinow, Dricēni, Kārsava, Ludsen, Višķi, Vīpe. ie. le̦du, zem kura vairs nav ūdens Līvāni. ie. span[n]i aka Makašēni, Pilda, Sakstagals; "= ìebir̃dinât 2" Izvalta, Jāsmuiža: ie. kam kuo acī; "einen Schlag versetzen" Jāsmuiža: tâ kam ie., ka ... Zvirgzdine; "gierig und viel essend zu sich nehmen" (identisch mit ìegrauduôt I?) Dricēni.

Avots: EH I, 514

‡ I ieklambât plump hereinkommen Kurl. n. U. (unter klambāt), schwerfällig, mit grossen Schritten und schwerem Schuhwerk (Holzpantoffeln) hineingehen Ermes, Golg., Lettihn, Līvāni, Meselau, N.-Peb., PrL, Selsau, Sessw-., Wessen, (mit am̃ ) Gramsden, (mit aliz) Saussen: ie. istabā ar dubļainiem zābakiem Saussen. ieklambājis ar visām tupelēm N.-Peb.; plump herein-,hineinfahren Golg.: žīds ieklambāja pagalmā.

Avots: EH I, 519

iẽkurs, [ìekurs C.], gew. Pl. iẽkuri, auch iekuras Praulen, trockenes Holz, trockene Birkenrinde u. a. zum Anzünden, Einheizen: lūdzis dažas uogles iekuram. sevišķi paegļus ieliek par iekuriem Etn. III, 71. iekuriem ņem... cīpslainuo, ieplê̦stuo pagali! Vīt. 53.

Avots: ME II, 32

ìekur̃t, tr., Feuer anmachen, anzünden, einheizen: uguni, pirti, riju, istabu. lē̦ti kurt uguntiņu iekurtās pagalēs BW. 22993.

Avots: ME II, 32

ìemìet, tr.,

1) einschlagen, eintreiben, einstecken
Sassm.: tīrumā iemien mietus, pagalmā zarus Etn. IV, 152. Lāčausis iemējis tē̦vu stāvu zemē LP. VI, 490. Sveķītis palika ceļa vidū kâ iemiets stāvam Seibolt;

2) einbohren (mit einem Pfahl):
saimnieks iemej ar mietu caurumu zemē LP. VII, 68;

3) einen Hieb versetzen:
kad tik neiemiešu tev pa kaklu Tals. viņš iemēja uotram pa ausi Sassm. Refl. - tiês, einsinken: vāle iemējusies dziļi zemē LP. V, 46. bungvāle... atpakaļ krītuot iemējās zemē VI, 518.

Avots: ME II, 46

ìepazītinât Pagalms, [Bers., Warkl.,] = iepazīstināt.

Avots: ME II, 50

ìeratuôt, hereinfahren, hereinrollen: pagalmā ieratuoja jaunskungs Seibolt.

Avots: ME II, 56

ievalkaîns, schieffaserig, uneben (vom Holz), [bei Wid. ievalkuojs, splittrig]: ievalkainuo, cīpslainuo ielē̦- stuo pagali Vīt. 53. [kuoks ir ievalkains, ja šķiedru grupas līkumuoti izvijušās cita caur citu; kamē̦r vienā vietā ēvele ņe̦m gludi, uotrā tā "ieve̦lk" un atstāj spurgulas.]

Avots: ME II, 86

ìežuoguôt, tr., einzäunen, begrenzen, einschränken: pļavu, laukus, sē̦tu. muižas pagalms iežuoguots Liev. ruobežas, kuŗas iežuoguo cilvē̦ka darbību... Rainis. Subst. ìežuoguõjums, dafür iežuogs Vēr. II, 1438, die Einzäunung, Einfriedigung, die Schranke: altāŗā ìežuoguojums MWM. VII, 672. it kâ nuospundê̦ts mutuļuojuošs vulkāns traucas ar varu salauzt savu smaguo iežuoguojumu Asp.

Avots: ME II, 94

īpaši (unter ĩpašs), ‡

2) = ‡ ĩpaš 2: es varu paieties līdz, parādīt jums ī. Orellen; ‡

3) = ‡ ĩpaš 4: ī. labi izdevēs AP. ī. sveķuotas pagalītes ebenda.

Avots: EH I, 501

irbulaîns,

3): i. ("ietrunējis") kuoks Sakstagals.

Avots: EH I, 431

ìstins ² (unter ĩste̦ns): auch Strods Par. vōrdn. 74, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72: īstinu draugu Pas. X, 256 (aus Sakstagals). pa īstinam sakuot VIII, 491.

Avots: EH I, 501

ĩsts (aksl. (istъ),

1) echt, unverfälscht, wahr, wirklich:
īsts ze̦lts. īstuo patiesību pateikt LP. III, 82. vai tā mana īsta rauda? Ltd. 1626. tas bijis tur·pat kaimiņa saimnieks, īsts gnīda LP. III, 42. īstais brālis, īstā māsa, leiblicher Bruder, leibliche Schwester; īstā māte, leibliche Mutter, im Gegensatz zu sveša māte. mātei divas meitas: īsta meita un pameita LP. V, 295;

2) recht (von der Zeit):
tu atnāci īstā laikā, brīdī. Adv. īsti, recht, eigentlich: jāpaglūn pa šķirbīti, kas tur īsti varē̦tu būt LP. IV, 33. spuožs zuobins pie saniem, īsti kuo redzēt LP. V, 218. ceļa īsti nezināju BW. 26524. īsti nemāku teikt LP. III, 100. Zur Verstärkung eines Adjektivs od. Adverbs: īsti tâ, just so; īsti klāt, ganz nahe. trešā (pagale) ne īsti strupa, ne īsti īsa LP. VI, 363. labāk dzeŗu īsti pilnu BW. 19931. [Zu ysčias "deutlich, offenbar", ýskus od. ýškus, éiškus, áiškus "deutlich", arm. isk "in Wirklichkeit" (auf ein īsk- deutet auch die le. Nebenform ĩksts), s. Изв. XVII, 4, 120.]

Avots: ME I, 838

‡ izbizinêt, hinauslaufen Dunika, Warkl.: teļš nuo pagalma izbizinēja. Refl. -tiês Dunika, Warkl., = ‡ izbizenêtiês.

Avots: EH I, 434

izbrĩvêt, befreien, erlauben, gönnen: izbrīvē viņu uz stundu, lai viņš var atnākt līdz Mar. ceļš jāizbrīvē ar varu Druva I, 981. kad tev tuo izbrīvē, tad makšķerē vien Blaum. skouluotãjs izbrīvēja skuolē̦niem paruotātes pa pagalmu A. XIV, 2, 73. Refl. -tiês, frei werden: vidū izbrīvējās vieta priesteŗiem Vēr. II, 348.

Avots: ME I, 719

izbukstît Sakstagals, = izbuksnît.

Avots: EH I, 436

izgrabêt,

1): rati izgrabējuši Frauenb.; ‡

2) rasselnd heraus-, hinausfahren
Wandsen: rati izgrabēja nuo pagalma; ‡

3) zur Genüge Unsinn schwatzen
Sessw.: vai nebūsi reiz izgrabējis? ‡ Refl. -tiês, ohne Erfolg eine Zeitlang zu jem. sprechen Frauenb.: vari i., cik gribi. - viņš neliekas ne zinis.

Avots: EH I, 448

izlavîtiês,

1) heraus -, hinausschleichen, sich drücken:
viņš izlavījās nuo muižas pagalma ārā Asp.;

2) umherschleichen:
izlavījās cauru dienc LP. V, 173.

Avots: ME I, 762

‡ izŗãpât Dunika, = izrãpuôt: bērns izrāpāja nuo pagaldes.

Avots: EH I, 478

‡ izšâstît,

1) "izcilāt, izgruozīt" Tirsen n. RKr. XVII, 81, Druw., Kapiņi: kuoks tik garš, ka tik ze̦mā te̦lpā vlņa nevar ne˙maz i. Druw.;

2) "= iz rādît 1" N.-Schwanb., Selsau: viņa man izšāstīja visu savu pūru;

3) (leichtsinnig) verteilen
Grawendahl: i. mantu; unangebracht vertun, verbrauchen Heidenfeld (mit â ), Jāsmuiža, Ludsen: i. visu ūdeni; "izmē̦tāt" Heidenfeld, Lös., Sessw.: i. malku pā pagalmu; ‡

4) "?": uoguodams visu mežu izšāstījis N.-Peb. izšāstiju pa malu malām, bet sēņu nav ebenda. In der Bed. 4 vielleicht fehlerhaft für iztâstît (s. dies). Refl. -tiês PV. "?": izlielījās, izšāstījas ar savu bagātību un spējām, kamē̦r iztāstīja visu savu paduomu.

Avots: EH I, 485

izskrìet [li. išskriẽti], intr.,

1) hinauslauen:
kaķis izskrējis pie suņa LP. IV, 89. Sprw.: nuo pagales arī luode izskrej, - Hinweis auf eine nicht geahnte Gefahr. nu jau izskrēja malā, nun ist er auf dem Holzwege. ar pieri caur sienu neizskriesi, mit der Stirn kann man nicht durch die Wand rennen;

2) fig., entfahren:
šie vārdi izskrēja netīšu Kaudz. M.;

3) durchfahren, in die Gliedre fahren:
karsts izskrēja Valdim caur miesu A. XX, 243. meitai tirpas caur kauliem izskrējušas Etn. II, 22;

4) līdzi izskriet, mitlaufen:
es jau tiem jauniem nevaru līdzi izskriet R. Sk. II, 137;

5) ausschiessen, lang auswachsen
Ahs.: sieva gaŗa, izskrējusi kâ maikste B. Vēstn.;

6) im Laufen übertreffen:
kas viņa meitu izskriešuot, tam duoduot tuo par sievu un pus+valsti LP. VI, 643. Refl. - tiês, zur Genüge laufen: ve̦lns izskrējās slapju muguru LP. II, 76. vai nu vēl savu mūžu nee̦smu izskrējusies A. XIII, 41.

Avots: ME I, 799

iztecinât (li. ištêkinti), tr.,

1) gehörig laufen, abfliessen lassen, abzapfen:
ķēniņš pagalmā ruga savu zirgu iztecināt. viņš iztecinājis visu alu nuo mucas, asinis nuo iekuoduma. šķiedras, caur kuŗām iztecina pienu Konv. ¹ 781. alu iztecināt, Bier brauen LP. VI, 423; brandvīnu iztecināt, schärfen: cirvi, nazi. labi iztecināts šķē̦ps Bārda Zemes dē̦ls 116.

Avots: ME I, 816

‡ iztunturuôt Zarnikau, ungewandt (mit Bastschuhen) herauskommen resp. hinausgehen: pagalmā kâ... ēnas iztunturuo... Rudmiesis un viņa... sieva A. Jansons Latvis № 3642.

Avots: EH I, 491

‡ izzālêt Infl., heilen (tr.), auskurieren: (doktori) pasacīja, ka i. nevar Pas. V, 252 (aus Sakstagals). zālē, bet... nevar viņa i. IX, 323. izzālēsi munu slimuo meitu X, 456 (aus Bewern). Refl. -tiês, sich auskurieren, durch Heilung genesen Kaltenbr.: es... neve̦se̦ls un ... nevaru i. Pas. V, 24 (aus Viļāni).

Avots: EH I, 497

jaudārzs [aus * jauj - dārzs, s. jauja], ein Hof um die Riege (pagalms ap riju) RKr. XI, 71 (aus dem Inflänt.)

Avots: ME II, 97

kãjgalis [li. kójagalis], kãjgals, [kãgalis PS., Jürg.], kãjgale Frauenb., das Fussende: saule lēca kājgalī BW. 6735. kad uzklāju (īsu paladziņu) galvgalam, tad pietrūka kājgalam BW. 24837. tad redzēja tā divi eņģeļus ar baltām drēbēm sēžam, vienu galvgalī (galvgalā), uotru kājgalī Joh. 20, 12. viņš pataisīja pakaļdurvtiņas līdz kājgalam vaļā A. XVIII, 396.

Avots: ME II, 188, 189

kàltêt, - ẽju, [kaltît Warkh., Sk. Do. 104],

1) dörren:
labību;

2) (mundartich) trocknen,
st. žāvēt: kaltēt abulu BW. 2688; drēbes Mag. XIII, 2, 47, kre̦klu Ltd. 1467. visi zari nuolīkuši, dzīpariņus kaltējuot BW. 7121. duod, dieviņ, siltu sauli, labu vēju kaltē̦tāju BW. 28610;

[3) räuchern
Infl. n. U.] Refl. - tiês, sich trocknen: nāc, bitīte, kaltēties manā ruožu dārziņā BW. 30361. viņi gājuši uz istabu kaltēties LP. VII, 365;

2) trocknen, trocken werden:
trīs pagales apses malkas uz ārdiem kaltējās BW. 25961. nauda kaltējas mazās, spuožās ugunīs Etn. I, 116. - Zu kàlst.

Avots: ME II, 145

kāriņi, Dachpfannen K. Kundziņ Pagalms 1882, S. 152. [Aus kārniņi?]

Avots: ME II, 196

kaũls (li. káulas, [pl. káulai, apr. caulan "Bein"]),

1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;

2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;

3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;

4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;

5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;

6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;

7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. ² 1746);

8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;

9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. ² 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];

10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 145, Boisacq Dict. 422 f.]

Avots: ME II, 175, 176

ķĩckât, ‡

2) herausziehen:
ķ. zivis nuo ūdens Stenden; ķ. biezumus nuo zupas Pabbasch; ‡

3) "?": tuo zuobuas un ķīckās katrs Janš. Atpūta, № 411, S. 8. ‡ Refl. -tiês,

1) "?": istabās un pa pagalmu ķīckājušies siŗuotāji Janš. Mežv. ļ. I, 38;

2) sich mit dam Herausziehen abgeben
Stenden.

Avots: EH I, 705

[kladît,

1) = kladēt, werfen: viņš kladī pagales zemē Nigr.;

2) tragend reichen od. stecken:
kl. labības rijā; kl. labības maisus rijā Weinsch.;

3) = kŗaut Rutzau.]

Avots: ME II, 208

klaîdu, Adv., umherirrend, umherfahrend: tas puisītis gul ar guodu, kam ruociņa pagalvē; tas ar guodu negu- lēja, kam ruociņa klaidu gāja BW. 12658.

Avots: ME II, 208

klaja,

1) ein freier, offener, leerer Raum, die Fläche, die Leere:
pagalmā tāda klaja, ne tur mieta, ne tur staba BW. 13730, 29. dievs, nedevi tādvu klaju, kāda klaja tai sē̦tā: ne mietiņu neatradu, kur piesiet kumeliņu BW. 19025. nav viegli dzīvās zemes klajā par dzīvu palikt mūžudien Egl. un debess zūd aiz tumšuo velvju klajām Duomas II, 448;

2) das Offene, Freie, die Öffentlichkeit:
se̦gluot savu zirgu un izjāt klajā Rainis. nuoslē̦pums nāk klajā, das Geheimnis kommt ans Tagelicht; grāmatu laist klajā, ein Buch veröffentlichen; grāmata nākusi klajā, das Buch ist veröffentlich worden. Zu klajš.

Avots: ME II, 209, 210

klìņât ² Druw., - ãju, freqn. zu klît, sich umhertreiben, irren: nākuošu nakti viņš pavadīja atkal bez miega, klīņādams pa pagalmu RA. zirgs, apse̦dluots, klīņāja gar mežmalu RA.

Avots: ME II, 230

kliņģere, kliņģerīte, kliņģernĩca Kaul., Buschh., kriņģelīte, Ringelblume: kliņģerītes, dievkuociņus, tuos paliku pagalvī BW. 6443.

Avots: ME II, 229

kramgalˆvis [li. kramagal˜\is "у кого голова шелудива"],

1) der Grindkopf
L., Biel. I, 454 (krama . galva);

2) der Starrkopf
St. (krams + galva).

Avots: ME II, 257

krustāniski (unter krustainisks): auch Orellen n. FBR. XI, 43, Saikava, (mit -an- ) Salis: same̦t pagales k. Fest. malku krauj k.: vienu gabalu tâ, uotru pāri Orellen.

Avots: EH I, 660

[kukšņâtiês, -ãjuos, sich hin und her beugen; ungeschickt hantieren: gans aiz krūmiem kukšņājas. meitas kukšņājās pagalmā visu rītu, bet pagalms vēl nav nuoslaucīts Jürg.]

Avots: ME II, 302

‡ kulasè̦ta ² Baitinow n. FBR. XI, 138, Pilda, ein Hof (pagalms) bei der rija.

Avots: EH I, 669

[kumburis, eine kleine Erhöhung auf ebener Fläche Sakstagals.]

Avots: ME II, 311

kur̃ce̦knaîns, ausgewachsen, holzig, schwammig: kurce̦knains kâ apses pagale Naud.

Avots: ME II, 321

kurs,

1) die Heizstelle in der Küche
Biel. H. 87: viņa lika katlu uz kuru Sudr. E.;

2) ein Ofen voll Holz:
pietiks ar vienu kuru Lub., Aps.;

3) das Heizmaterial:
daiktus, nuo kurienes siltums iziet, sauc par kuriem Konv. ² 145;

4) der Feuerherd, das Feuer:
piemeta jaunu pagalīti viņa lielības kuram A. XVIII, 195. Zu kurt.

Avots: ME II, 325

làipa,

1) der Steg über einem Fluss od. Graben:
es pārsviedu šauru laipu pār te̦kuošu ūdentiņu BW. 13445, 1; Bretter oder Balken, die das Gehen auf dem kotigen Bauernhof erleichtern und ermöglichen Kand.: vīzde̦gune laipu meta (pagalma dubļuos) Ltd. 1586;

2) eine primitive Treppe, eine Klotz - oder Kerbtreppe, eine Baklen mit Kerben zum Hinaufklimmen, z. B. zum Futterboden
Autz, Ruj., Biel. H. 130;

3) ein unter den Darrbalken befindliches Gerüst:
apakš ārdiem ierīkuota stumdāma laipa, uz kuŗu stāvuot labību uzliek ārduos Etn. III, 103;

4) eine Leiste unterhalb der
plauktiņi, darauf sich die Bienen setzen, ehe sie in den Stock hineinkriechen: un le̦pni nuosē̦stas uz truopa laipas Vēr. I, 70;

5) laipiņa, das Trittbrett am Spinnrade
Dond., [Bielenstein Holzb. 385];

6) der Dorn, die Zunge der Spange:
sakte, kuŗai laipiņa bijuse izkritusi vai sadilusi LP. VI, 72;

7) ein Pergelstab in der Iltsfalle
Bielenstein Holzb. 597;

8) laîpa ² Nigr., = dãriens 2.] Zu lipt "steigen",
li. laiptas "Gerüst", [láipioti "fortgesetzt ein wenig umhersteigen" u. a.].

Avots: ME II, 409

ļe̦ve̦ns, ļevins Oppek., Mar.,

1) [ļe̦ve̦ns Nerft], eine moorige, sich bewegende Stelle Mar.
[hier und in Stomersee, N.-Schwanb., Laud. auch: ļevenis] n. RKr. XV, 125; [der schlammige Ufersaum eines morastigen Sees Oppek. n. U.];

2) etwas vor Fett Watschelndes:
kâ ļe̦ve̦ns [Lis.], ne pavelties nevar Naud.;

3) als Adj.,

a) schlaff
[Stenden, Nurmhusen]: [miesa ļe̦ve̦na; ūdens puķēm ļe̦ve̦ni kāti Lis.] dzija, virve, saite ir ļe̦ve̦na Sassm.;

[b) (gespr.: ļavans) feist, wohlgenährt:
ļ. zirgs Sakstagals. - Vgl. allenfaus Petersson Heterokl. 188 f, und Büga KSn. I, 272 f.].

Avots: ME II, 539

I lîpêt: auch (mit ì ² ) Heidenfeld; tē̦rps tai lîpêt ² lîp ² (glänzt) Ramkau. guns vien līp pa pagalmu Pas. X, 499. Zur Bed. vgl. auch nùolīpêt.

Avots: EH I, 750

[*luogsna (gespr. mit ostle. ū aus uo) "paluodze; подоконное" Rozentov, Sakstagals.]

Avots: ME II, 524

luõžât, -ãju (li. lándžioti), luõžņât, luožņuôt BW. V, S. 235, intr.,

1) umherkriechen, umherschleichen:
[pa pagalmu luožājuot BW. 23619, 8 var.] irbei spārni nuodiluši, biezu mežu luožājuot (Var.: luodājuot, luožņājuot) BW. 8461. kâ es lai luožņāju ap citu namu A. XX, 936. luožā bitīte BW. V, S. 203;

2) kriechen, schmeicheln:
luocīties un luožņāt pret augstmaņiem Rol.;

[3) schnüffeln
U.] Subst. luõž(ņ)âšana, das Umherkriechen, Umherschleichen; luõž(ņ)âtãjs, der Umherschleicher, Kriecher; akmiņu čupas luožātājs, Beiname der Schlange Tr. IV, 394. zemes māte sasauca visus luožņātājus, visus zemes te̦kātājus LP. V, 335.

Avots: ME II, 529

[I lumstuôt Bers., Warkl. "lumstuos plêst": lumstuot pagali, aus einem Holzscheit Späne spleissen.]

Avots: ME II, 513

‡ *magauna, erschlossen aus dem ostle. Demin. nom. pl. magalneņis Tdz. 52024, 9 (aus Pilda), = maguone.

Avots: EH I, 776

mãrpuķe [Salis], mãrpuķĩte Salisb., Marienblümchen: kliņģerītes, mārpuķītes, tās palika pagalvī BW. 13611. - Auch als Kosewort gebraucht: māsiņ, mana mārpuķīte! BW. 18005, 7.

Avots: ME II, 584

mãsē̦ns,

1): auch (mit à ² ) Saikava; mãsē̦ni AP., Kinder von Schwestern;

2): auch Lubn. n. BielU.;

3): auch Puhren n. FBR. XIV, 47; nu es tavus bāleliņus pa durvīm izvadīšu; nu es tavus maseniņus ar pagali šmidzināšu BW. 10857, 9.

Avots: EH I, 793

màukt,

1): m. kuokiem mizas nuost Siuxt. m. ce̦puri galvā Warkl. es visu vasaru divējas zeķes maucu (trug 2 Paar Strümpfe)
Linden in Kurl.;

3): auch AP., KatrE., Schujen: tupeņus m. Jürgens 154. saknes mauc veļi rudenī Ramkau. piecpadsmitā augustā sīpuoli jāmauc nuost ebenda;

4): jis mauce pa ceļu, atpakaļ nepavērēs Warkl., Zvirgzdine. man jāmauc uz dārzu Salis; ‡

5) schwungvoll schlagen
Auleja: maucis ar vē̦zdu par aci. Refl. -tiês,

1): m. zeķes, cimdus Frauenb.; ‡

3) m. pruojām, sich eilig davonmachen
Jumpraweeten n. Diet.: maucies pruojām pa uotrpus mājai, kamē̦r gūstītāji vēl runājuši pagalmā Kaudz. Izjurieši 86. Zur Bed, vgl. auch ‡ ìemaukt II.

Avots: EH I, 786

maũraîns, mit Gras bewachsen: pa mauraiņuo pagalmu Vēr. I, 827.

Avots: ME II, 569

‡ I maũris Dond. n. FBR. V, 133, acc. s. mauŗu BW. 1943 var., = maũrs: kumeliņi mauri (od. zu einem nom. maure?) mina pagalmā BW. 1943 var.

Avots: EH I, 787

me̦l˜ns,

1) schwarz:
me̦lns kâ čigāns, krauklis, uogle, pagale, ruovis, pe̦lnu rušķis, ve̦lns, zeme. mati me̦lni kâ nakts A. Sprw.: ne tik daudz, kâ od. ne tik, cik me̦lns aiz naga, nicht einen Deut. viņi ņe̦mas me̦lnās miesās oder me̦lnām mugurām, auch ņe̦m me̦lnu, sie arbeiten im Schweisse ihres Angesichts, aus allen Kräften. netaisi me̦lnu, kas balts! aiz dusmām vai me̦lnu spļauj. Oft in Verbindung mit zils, blau: zila, me̦lla tautu meita Ltd. 1438. viņš tīri zils, me̦lns nuo dusmām, er ist schwarz vor Ärger. tas zils un me̦lns uz gultas gulējis LP. VII, 356;

2) schwarz, schneelos:
tas viņas (gubas) pieve̦d ar re̦gavām pa me̦lnu zemi Etn. III, 72. kur pavasarī, me̦lnā laikā (wenn der Schnee abgeganden ist), se̦sku ņemsi? LP. VII, 1252;

3) schwarz, schmutzig, unrein, nicht gewaschen:
me̦lns kre̦kls, palags, unreines Hemd, Laken; me̦lnas acis,

a) schwarze Augen,

b) ungewaschenes Gesicht;
kurmis me̦lns nuoracies LP. II, 77. kur, tautieti, tu redzēji mani me̦lnu staigājuot? BW. 1223. me̦lns darbs, balta maize. me̦lnu nuotaisīt, pataisīt, schwärzen, anschwärzen, verleumden: viens tautas darbinieks uotru nuotaisa me̦lnu kâ zemi R. Sk. II, 91;

4) böse, schlimm im Gegensatz zu
balts, weiss, gut: [me̦lnas dienas U., Unglückstage.] ne baltu, ne me̦lnu vārdu nesacīt, weder ein böses, noch ein gutes Wort sprechen, überhaupt nicht reden: es nee̦smu par viņu ne baltu, ne me̦lnu vārdu teicis. vai atsakies nuo baltā (der Gute, Gott) un paliksi visu mūžu pie me̦lnā (der Böse, Teufel)? Etn. I, 107. [Nebst le. mẽļš] zu li. mė´lynas "blau", "mel˜svas "bläulich"], apr. melne "blauer Fleck", [acc. s. mīlinan "Fleck", gr. μέλᾱς "schwarz", μολύνω "besudele", ai. maliná-ḥ "unrein, schwarz", mala- "Schmutz", kymr. melyn "gelblich", mhd. māl "Fleck" u. a., s. Walde Wrtb. ² 500 f., Boisacq Dict. 622 f., Lidén Stud. 87, Trautmann Wrtb. 178, Persson Beitr. 674 f.]

Avots: ME II, 598, 599

meņ̃ģêt, -ẽju,

1) tr., mengen (hieraus entlehnt), wühlen:
suns sācis pa lādes virsu meņģēt nuo viena gala uz uotru (wiederholt: mīdījis lādes virsu) LP. VI, 226. kuo tas mans kumeliņš meņģē (Var.: dīžā, izmīs) tavu sē̦tsvidiņu? BW. 12710, 2;

2) intr., spielen
[Salis], scherzen Glück Psalm 104, 26, L.: [es meņģēju vien, nu viņš jau sāk raudāt. ar meņģēšanu tuo nepadarīs, - tas maksā darbu Agel. n. U.] Dafür gew. das Refl. -tiês, spielen, scherzen, Mutwillen treiben, sich herumbalgen: suns ar suni meņģējas Lems., Laud., Ulpisch, Ruhtern, [Salis, Trik.]. Pridis rej un kauc ar kuce̦nu meņģē̦damies Neik. [saule raidīja pa luogiem spuožus ze̦lta starus, kuŗuos zeltītie putekļi jaucās un meņģējās De̦glavs Rīga II, 1, 170.] kam tie bē̦ri kumeliņi pa apluoku slaistījās (Var.: meņģējās) BW. 27712. aiziedami ganiņuos (puiši) ar meitām meņģējās (Var.: viļājās, spēlējās) 1385. sieru sēju, puišiem devu, lai ap mani meņģējās (Var.: knakstījās) 29476. es ar savu līgaviņu aiz kubula meņģējuos 19481. Jāņa tē̦va pagalmā div [i] Laimiņas meņģējas 32632. [In der Bed. 2 aus liv. mäṅg od. estn. mäṅgama "spielen."]

Avots: ME II, 602

mē̦zâtãja, die Fegerin, von einem vorauszusetzenden mē̦zât, freqn. zu mêzt: žagatiņa, gaŗastīte, tā pagalma mē̦zātāja BW. 2686.

Avots: ME II, 622

mêzt,

2): par Druvienas baruonu ne˙kā ļauna nee̦smu dzirdējis; nav viņam tik daudz tautā pagalms mē̦zts (man hat nicht so viel von ihm gesprochen, ihn kritisiert)
kâ lizumniekam Ciema spīg. 231; ‡

3) graben
(mit ê ) Auleja: m. duobi, aku; ‡

4) schlagen Celm., mit etwas Schwerem schlagen
(mit ê ) C., Lemb., Saikava, Serbig. - Subst: mē̦zumi: auch (mit ê̦ ² ) Seyershof.

Avots: EH I, 811

mêzt (li. mė´žti "den Dünger bearbeiten"), -žu, -zu, tr., intr.,

1) den Mist fortschaffen, misten:
nuo paša rīta līdz pusdienai mē̦zuši mē̦slus Etn. II, 35. kad kūti mēza, tad tuo izkaisīja ar zālēm un puķēm Etn. II, 182; mēžamie sakumi, Mistgabel R. Sk. II, 167;

2) fegen, kehren:
istabu, pagalmu. Sprw.: jauna sluota labi mēž Etn. III, 170. priekš paša durvīm jāmēž nuost Manz. - Subst. mêzẽjs, wer mistet, fegt: manam sūdu mēzējam trīs kažuoki mugurā BW. 28180. [mê̦zumi U., das Kehricht. Zu slav. mazati (nach Oštir WuS. IV, 215; im Kleinruss. mit der Bed. "wischen") und le. muozêt?]

Avots: ME II, 622

miêgt [Kl., Kr., PS., C.], - dzu,

1) miêgt [Erlaa], Bers., tr., stark drücken
Erlaa n. U., Lös.: miedz acis cieši! Bers., [Fest.], mach die Augen zu. viņa... man ap kaklu ruokas miedza JR. V, 166;

2) [vgl. li. numíegti "interficere" Sãlos] schlagen, einen Peitschenhieb geben
[Fest.], Neik. n. U.;

4) laufen
[Fest.], Drosth.: miêdz taišņi pa tīrumi! Mar. n. RKr. XV, VI, 28. es viņiem pakaļ miedzu MWM. v. J. 1898, S. 502. Babans miedza pa pagalmu uz vārtu pusi Poruk IV, 144. [Wohl zu migt, miegs, nebst le. meigt, maidzît, li. mýgti "drücken" LChr. 359, 43 aus Dusetos, apr. pelemaygis "Rötelweihe", vgl. Trautmann Apr. Spr. 393, Fick Wrbt. I ^4, 510.]

Avots: ME II, 651

mìesa [apr. mensā, žem. meisa bei Bezzenberger GGA. 1885, S. 919 und Specht 251],

1) das ungeteilte, lebendige Fleisch des Körpers:
miesu pilns, wohlgennährt U. miesa tik balta it kâ garu pirksti Kra. Vīt. 142. daba piešķīrusi brālim tuoties vairāk miesas, cik jaunākajam bij par maz Niedra. sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā, miesas, kauli vazājās pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694 var.:

[2) = gaļa Manz. Lettus: jem tuo miesas gabalu! 10 gespr.;

3) das Fleisch in biblischem sinne:
[nāce nuo visas miesas pa diviem šķirstā Glück I Mos. 7, 15];

4) gew. der Pl., der Leib, Körper:
Sprw. miesām radi, ne mantām. ar miesu un dvēseli, mit Leib und Seele. atdzisušās miesas, der Leichnam. mātes miesas, der Mutterleib. miesas kārība, Fleischeslust. [Zu slav. me̦so (serb. mêso), ai. mā,sá-m, got. mimz "Fleisch" balt. mens - kann dissimilatorisch aus mems - entstanden aus * minz; vgl. Walde Wrbt. ² 474, Berneker Wrbt. II, 44, Pedersen Kelt. Gramm. I, 82, Mikkola BB. XXII, 242, Trautmann Wrbt. 178 f.]

Avots: ME II, 654

[miešķêt,

1)"?": ļaudis apmanīja pelēķi pagaldē un miešķēja pa durvīm ārā Pas. I. 194 (aus Selg.);

2) = miekš(ķ)êt 1 Bers., Warkl., Laud., (mit iê) Fest., Kalz., Sessw., N. - Schwanb., Walgalen: m. miežus iesalam, sakaltušu maizi, zirņus vārīšanai;

3) schlagen
Rujen, Walk;

4) "essen"
N. - Schwanb.]

Avots: ME II, 655

Miķelis, Miķielis, Michael; im VL. der Pferdepatron: ai Jurģīti, Miķelīti, baruo labus kumeliņus! BW. 30052. - Miķeļi, Miķieļi Spr., Miķelis, Miķeļa diena, der Michaelitag, 29. September: nuo Jurģīša līdz Miķeļam slauku tīru pagalmiņu BW. 14087, 6. Miķelene, [der Michaelitag?]: visi te̦k skatīties, kad atbrauca Jāņa māte̦... tad es iešu skatīties, kad atbrauks Miķelene BW. 33076. Miķelu mēnesis, der September. -"Miķelītis nāk", teic par maziem bē̦rniem, kad tiem nāk miegs Etn. III, 63.

Avots: ME II, 626

mirkšķiens, = mirkšķis: sievai būtu jānuolasa vīra velēšanās, rauguoties uz viņa acu mirkšķieniem K. Kundziņš Pagalms 1881, № 4, S. 38.

Avots: ME II, 634

muôžs: egles pagalīte (dega) ... jautri un muoži sprē̦gādama Janš. Apskats 1903, S. 18. Adv. muoži Diet., schnell, flink.

Avots: EH I, 841

mudrs (li. mudrus, [ai. mudrá-ḥ "munter"]), hurtig, fix, schnell, munter, labhaft: vai tev nebija mudru zirgu? LP. VII, 383. mudri, jautri cilvē̦ki Vēr. I, 1089. mudra dzīve Rol. muižā mudras mātes meitas BW. 31425. jiem vajaga baŗuotāja, gudra, gudra, mudra, mudra BW. 33773, 8. drīzi, mudri, tautu meita, slauki savu pagalmiņu! Ltd. 1754. mudri pie darba! [lapsa mudri, mudri (auch in Wessen) aizskrien uz mežu Pas. I, 156. baluodis, kâ lielāks putns, neapreiba tik mudri I, 360. - Nebst mudêt I, mudinât, li. mùdrinti "antreiben (ein Pferd)" zu ai. mōdatē "ist lustig", s. Osthoff MU. IV, 114, Trautmann Wrbt. 188.]

Avots: ME II, 659

mulmêt, ‡

3) mit vollem Munde (unbeholfen) essen
Sakstagals; ‡

4) rauchen (pīpēt) Ronneb. (mit ulˆ ).

Avots: EH I, 831

nags (li. nãgas), Demin. verächtlich naģelis,

1) der Nagel am Finger, an der Zehe:
kad nags nuogājis, tad uz tuo vietu jāsien vasks, tad drīz augs jauns nags Etn. II, 163. tam nagi kâ lemeši. ķēniņš vē̦las aiz že̦lu\ma nagus nuokuodis LP. IV, 73;

2) die Kralle, Klaue:
vanagam asi nagi;

3) metonymisch - der Finger, die Hand, der Fuss:
tam gaŗi nagi, nagi,

a) er hat lange Nägel,

b) er macht lange Finger, stiehlt:
kam gaŗi nagi, tas zuog. viņš gaŗiem nagiem, er stiehlt. nagus palaist,

a) lange Finger machen, stehlen;

b) zuschlagen, bei der geringsten Veranlassung hauen;
nagus ievaldīt, savaldīt, valdīt, seine Hände,

a) vor Diebstahl;

b) vor Schlägereien hüten;
nagus pielikt,

a) rüstig angreifen,

[b) stehlen
U. nagus lauzît U., die Hände ringen.]. Sprw.: kam nav naziņ[a], lai ēd ar nadziņ[u]. par kuo nagus dedzināt, kad stangas ir. sadedzinātus nagus pie uguns vairs nebāzīs. viss beigts, kuo tik tas savuos naguos dabū. tā būs meita, ja tā augs, manu nagu neizbēgs BW. 10288. ve̦cais āzis kūlu grauza, četri nagi sameties. [naguos iet St., auf den Füssen kriechen.] gulējis bez atmaņas, izstiepis nagu nagus A. XX, 51;

4) als Sitz der Kraft, Gewalt, Gewandtheit, Tüchtigkeit:
Sprw. kam nags, tam daļa oder tiesa, wer Kraft, Gewandtheit hat, der verschafft sich Recht: kam nagi, tam maize. dūša bijusi kâ miets; nags arī bijis labs JU. nebūtu duomājusi, ka tev tāds nags Jauns. vai nepamēģināsim nagu ir mēs? MWM. X, 594. viņam ir cits nags gan nekâ mums, er hat einen anderen Griff als wir LP. IV, 464. kuo nagi ne̦s, aus allen Kräften: rauj, kuo tik nagi ne̦s. raujas, ņe̦mas, strādā, kuo nagi ne̦s, arbeitet, soviel er vermag. jāt, muocīt, pērt, kuo nagi ne̦s LP. IV, 66, II, 30, VII, 891. Aber auch: lielās, kuo nagi ne̦s. viņš dzēra, kuo nagi ne̦s Vēr. II, 65. naga od. nagu darbs, eine schwierige, anstrengende Arbeit: saimniekam bijis īsts nagu (naga II, 7) darbs, kamē̦r piedzē̦rušuo mājā pārvadījis LP. V, 92. kad tu būsi manā nagā, tad tu redzēsi Janš. Der Pl. nagi, die Krallen, Klemme, Verlegenheit, Malheur: man žē̦l, ka esi iestidzis ve̦lna naguos LP. III, 46. kuo nu, vai tie nav nagi? LP. V, 113. bet kuo darīt, nagi, vairāk ne˙kas IV, 155. saimnieks naguos, ne˙kā darīt V, 136. kungs naguos ar dē̦lu IV, 15;

5) nach Präp.: ne tik daudz ka me̦lns aiz naga me̦lnums, nicht um ein Hota, gar nicht, garnichts:
lāči viņam lucinājās apkārt, ne pa naga me̦lnumu ļauna nedarīdami LP. I, 181. uz jums palaisties nevar ne par naga me̦lnumu LP. VI, 484. ņemt aiz naga, pa nagam Kav. od. auch uz nagu od. nagiem, jem. vornehmen, einem tüchtig zusetzen: viņi mani ņēma aiz naga (pa nagam, uz nagu) LP. V, 85; A. XI, 103. [ar saviem nagiem pelnīties L. od. uzturēties U., von seiner Hände Arbeit leben.] ar nagiem strādāt, trödeln, nicht tüchtig zugreifen: kas strādā ar nagiem, tuo latvietis lamā par nagažu, tūli Etn. III, 181. kâ bez nagu, fax, schlaff, schlafmützig, träge: tu ej kâ bez nagu Kav. līdz nagiem, kīdz ar nagiem, kaum, mit Müh und Not, kaum hinreichend, ohne Überrest: īsi priekš gaismas pārkļuvušas tâ līdz ar nagiem mājā LP. V, 22. viņš nuodzīvuojies līdz nagu galam, er ist aufs äusserste verkommen. šuogad ar sienu iztikām līdz ar nagien. viņš gribējis saimnieci atpestīt nuo saimnieka nagiem. tas man pa nagam, das kommt mir zu pass. pa nagiem saduot, auf die Finger klopfen. [ne par nagu U., durchaus nicht]: labuma caur tam nepanāca ne par nagu Aps. vē̦lāk lielskungs gan apcēla, kas Jē̦kabam par stipru nagu Lp. VI, 565. tam cita labums pie nagiem līp, er ist diebisch;

6) der Huf, die Klaue:
nav manam kumeļam ir nadziņi nuosvīduši BW. 18717; šauri nagi, Zwanghuf; se̦kli nagi, Flachhuf; trusli nagi, nagu plīsumi, Hornspalte Luopk. II, 57; šķe̦lti nagi, gespaltene Klauen;

7) der Schirm einer Mütze:
ce̦pure viņam vij ve̦ca, sadrupušu nagu Jauns.;

8) der Star (im Auge):
[nagu dauzt L., den Star stechen]. pe̦lē̦kais nags, der graue Star, zaļais n., der grüne Star; me̦lnais n., der schwarze Star;

9) stīpas nagi, die Kerbe an einem Reifen - kuoka stīpām iegriezti ruobi, kas viens iekš uotra saāķējas Blied. n. Etn. II, 187;

10) e̦nkurā nagi, die Spitzen des Ankers: e̦nkuŗa nagi ir tie gali, kas dibinā ķeŗas jeb iecē̦rtas Mag. II, 3, 119;

11) vanaga nagi,

a) Wald-Platterbse (lathyrus sylvester)
Dond., RKr. III, 71;

b) ein bestimmtes Muster beim Handschuhstricken
RKr. XVII, 31;

12) nagi, Fingerhandschuhe mit abgeschnittenen Fingerspitzen.
[Nebst nagas (s. dies) zu ostli. nãgutė "Fingerwurm", apr. nagutis, slav. nogъtь, ačech. nehet, ahd. nagal "Nagel (am finger oder an der Zehe)", s. Walde Wrtb. ² 851 und Boisacq Dict. 705.]

Avots: ME II, 687, 688

nâve: Demin. voc. s. nāviņ BW. 27328 (aus Lodenhof),

1): n. grib tuo slakter[i] kaut BW. 2137. savas nāves gaidīdami 13155. čīkst kâ rūgta n. 13044. vīrs pagalam ... un ne savā nāvē (d. h. durch Selbstmord;
zu diesem Ausdruck vgl. W. Schulze Kleine Schriften 133 ff.) Jauns. Neskaties saulē! 34. nāves miegā aizmigt Wessen u. a. kad jau būs pa nāvi (wenn zu sterben bestimmt sein wird), tad ne˙viens dakteris neatcels Siuxt. nāves kamzuolis Frauenb., ein Schimpfname. Zu den li. Entsprechungen s. auch Būga Arch. Phil. I, 57 und Fraenkel FBR. XI, 53.

Avots: EH II, 9

nemĩļš: nemīļā vieteņā: pagalmā niedras auga, nav āriski uozuoleņi Tdz. 48297.

Avots: EH II, 16

nùobêgt,

1): dē̦ls nuo tē̦va nuobē̦g Pas. XII, 376 (aus Sakstagals); ‡

4) hinfahren
Preiļi (Kur. Nehrung).

Avots: EH II, 31

nùobīkšķêt, eine kurze Zeit poltern Spr.: [iesvieda malkas pagali kaktā, ka nuobīkšķēja vien Kl., Kreuzb., Warkl.].

Avots: ME II, 762

nùodedêt, [nùodedinât Grünw., Kurs., Annenburg], eine Zeitlang schnattern: zuosis nuoded pagalmā Līg. Jēk., [Preekuln].

Avots: ME II, 773

nùodipêt, [erdröhnen]: Ilzīte, kuo suoli speŗ, tūlin vai zeme nuodip A. IX, 544. [viņš aizskrēja pār pagalmu, ka zeme vien nuodipēja Druw., Lis.]

Avots: ME II, 775

[nùoglîtinât, Perfektivform zu glîtinât; "nuogludināt" Talsen; "nuospuodrinât" Laud., N. - Peb.; "uzkuopt": es vēl nuoglītināšu pagalmu nuoruokuot mazuo pauguriņu Vank.]

Avots: ME II, 785

nùogrudzêt, nùogrust Oppek., intr., abglimmen, abschwelen: pagalei viena mala nuogruzdējusi. [zeķei mala nuogruzdusi Vank.]

Avots: ME II, 787

[nùoklāstît,

1) mehrfach ausbreitend bedecken:
n. visu pļavu ar liniem Kl. pagalms nuoklāstīts ar drēbēm N. - Peb.;

2) durchprügeln:
es viņu krietni nuoklāstīju Ruj.]

Avots: ME II, 797

[nùošķaidît, bestreuen, besprengen: n. pagalmu ar salmiem; n. siênu ar asinīm.]

Avots: ME II, 865

nùoslàucīt, tr., abwischen, abfegen: galdu, putekļus, sviedrus, asaras. viņš nuoslaucīja muti piedurknē A. XX, 126. pate savu pagalmiņu dziedādama nuoslaucīja BW. 6882. Refl. -tiês, sich abwischen: ļauji man savā astē nuoslaucīties! LP. IV, 162.

Avots: ME II, 851

[nùosvaidelêt, = nùosvaidît: n. visu pagalmu ar skaidām. pati vairs nezin, kur saivītes nuosvaidelējusi Bauske.]

Avots: ME II, 863

nùotastît,

1) (behauen
Rutzau, Für. I, unter tastīt]: sasisti nuo divām nuotastītām malkas pagalēm Janš.;

[2) abprügeln
Kreuzb., N.-Peb.]

Avots: ME II, 872

nuovalka,

1): auch (nuõval˜ka) AP., (nùovàlka ² ) Sonnaxt;

2): auch Auleja; ‡

3) nuõvalka A.-Ottenhof, eine niedrige Stelle, ein Abflussgraben:
pļavās ir nuovalkas - ze̦mākas, aizaugušai upei līdzīgas vietas A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 83. pagalmā pavasaŗuos un rudeņuos izruok nuovalciņas, mazus grāvīšus, lai ūdens nuote̦k ebenda.

Avots: EH II, 105

‡ nùove̦se̦lâtiês, sich begrüssen: ķēneņš iegāja ... ustabā un nuozave̦se̦lāja: "ve̦se̦ls ...!" Pas. X, 268 (aus Sakstagals).

Avots: EH II, 106

‡ ùolàknis ² Kapiņi n. Ceļi VIII, 227 ("sace̦ptas uolas ar gaļü), (mit uo) Welonen n. Tdz. 42541, Sakstagals n. Tdz. 54484 var., = ùolakne ² .

Avots: EH II, 743

‡ I paģalˆdît Oknist, = pagaldît.

Avots: EH II, 136

pagâlis, tahm. für pagalvis.

Avots: ME III, 28

pagaļvãrpa, eine Roggenähre mit Mutterkörnern: slapjā vasarā daudz pagaļvārpu rudzuos Dond. [Zu pagale; zur Bed. vgl. slav. golvьńa" Holzscheit, Feuerbrand, Getreidebrand".]

Avots: ME III, 27

‡ pagulms Pas. IV, 404 (aus Viļāni), (> ostle. pogûms) Kalupe n. FBR. XVIII, 36, = pagalˆms.

Avots: EH II, 135

pajâdelêt, intr., ein wenig hin und her reiten: jātnieks, īsuos aulekšuos pajādelējis, iegriezās pa vārtiem pagalmā Latv. Häufiger refl. -tiês: tu varē̦tu brīvi pajādelēties MWM. VIII, 204.

Avots: ME III, 36

palaîst [li. paláisti], tr.,

1) unter etwas geraten lassen, unter etwas tun, verstecken:
es būtu savus gaŗus matus zem vaiņaka palaidusi BW. 9987. dūšu nevajaga palaist, man muss den Mut nicht sinken lassen;

2) ein wenig ablassen (vom Preise):
palaist preci lē̦tāki;

3) frei-, loslassen:
šinī reizē tevi vēl palaidīsim LP. IV, 81. vedēji palaida pagalmā zirgus BW. III, I, 54. vai nu se̦nāk trūcis palaižama? habe es früher an Plätzen gefehlt, auf welche man das Vieh habe frei treiben können? Etn. II, 86. striķa gals palaists LP. V; 225;

4) freien Lauf lassen, die Zügel schiessen lassen:
rikšiem bēri es palaidu; so auch teciņus palaist, tr. u. intr., in kleinem Trabe fahren, reiten; zirgu teciņus palaist, das Pferd in kleinem Trabe laufen lassen. prātam vaļu nepalaidu BW. 11400. mēli, muti palaist, die Zunge, den Mund nicht im Zaume halten: kas mēli palaiž, tam slikti iet. kas muti palaiž, ies buojā Spr. Sal. 10, 8. nagus palaist "bei der geringsten Veranlassung gleich darauf losschlagen" Mag. XIII, 3, 57; lange Finger machen, stehlen: viņa ir gan čigāniete, tuomē̦r tā nagus nepalaiž Lapsk. palaist ruokas, tätlich werden, sich tätlizh vergreifen: nuo kuŗa laika tad tev brīv tâ palaist ruokas? Blaum. e̦ze̦rs truokšnuoja, it kâ vai visas pasaules vilki še būtu savas rīkles palaiduši LP. VII, 1295;

5) loslassen, verbreiten:
kas palaida kuiļa smaku mana brāļa istabā? BW. 20410, 8. kam palaidi valuodiņas? 8510;

6) vollständig ohne Aufsicht, Pflege lassen, vernachlässigen:
bē̦rnus, māju, dārzu, saimniecību. tē̦vs palaiž dē̦lu visa vaļā (vgl. LP. IV, 46). palaiž mani māmuliņa, ir es pati palaižuos VL. tādu labu rudzu zemi palaiduši atmatā BW. 8935. tē̦vs bij atdevis dē̦lam savas palaistās mājas BW. III, 1, 93;

7) verstreichen lassen, verbringen:
daudz ja divas svētdienas palaida gaŗām BW. I, 193. kur tu duomā nakti palaist? Latv. pie šā palaidu savu jaunību MWM. VI, 566;

[8) erlauben, zulassen:
šuo mēs darīsim, ja dievs citādi tuo palaiž ( in der neuen Ausgabe: paļauj) Glück Hebr. 6, 3;]

9) begleiten:
nāciet līdzi (Var.: palaidiet), bāleliņi, es nevaru viena iet! BW. 13475. Refl. -tiês,

1) ein wenig fliegen, sich beeilen, eilen:
putns palaidās gabaliņu tāļāk. es palaiduos iet uz istabu Jauns.;

[2) unter etw. fliegen:
putns palaidās apakš ratiem LP. VII, 747];

3) liederlich, nachlässig werden, nachgeben:
jūs dienu nuo dienas vairāk palaižaties A. Al. puika nepalaidies, - dzinies vecenei pakaļ LP. VI, 528;

4) mit dem Lok. - sich ergeben, frönen (einer Leidenschaft):
palaisties dzeršanā Zeib., dzē̦rumā Klaust., slinkumā un nerātnībā Neik. ganu meita... palaidās kārumā BW. 20809, 2. miedziņā palaižuos 6761;

5) mit uz - sich verlassen: uz kuo man palaisties? BW. 9488. palaižas uz savu spē̦ku kâ vērsis (āzis) uz saviem ragiem. Subst. palaîdẽjs, wer loslässt, freien Lauf lässt, vernachlässigt, verbringt, begleitet;
palaîšana, das Loslassen; Vernachlässigen, Verbringen, Begleiten; palaîšanâs,

1) das Sichgehenlassen, moralisches Verkommen;

2) das Sichverlassen, Vertrauen.

Avots: ME III, 55, 56

palikt, dazu eine III p. prt. palicei (aus dem 17. Jahrh.) IMM. 1938 I, 555,

1): p. vistai padēkli Linden in Kurl. trīs (sc.: villainītes) paliku pagalvī Tdz. 55495;

2): auch ("atstāt") Perkunen n. FBR. XVIII, 133. ābeli (den Apfel)
paliku rītam Infl.;

3): iet jie pa ceļu ... saiminieks nuogura un sāc p. nuo Jāņa Pas. XII, 526 (aus Bewern). puisis negribēja nuo saviem draugiem p. un arī ielēce tur˙pat IV, 214. - p. od. atpakaļ p. od. pāri p., genesen:
duomājām, ka paliks, bet nuomira tā sieva Frauenb. kad vai[r] nepaliek atpakaļ guove, tad uzkauj Seyershof. viņiem viena guove nebij palikuse pāri; bij jānuokauj ebenda;

5): auch AP., Auleja, Frauenb., Kaltenbr., Linden in Kurl., Ruj., Saikava, Salis, Sonnaxt, Strasden: zaļas kaņepes berzē, kamē̦r paliek pienā Salis. man palika dusmu Oknist n. FBR. XV, 180; einige Belege dafür auch ME. III, 60 unter paliktiês 3; ‡

6) erkranken
Kand.: viņš palika ar kājam. es paliku ar ruoku, un nu vairs ne˙kuo strādāt. Refl. -tiês,

1): pajēmis, zem lakata palicies Kaltenbr.;

2): auch Saikava;

3): tē̦vs palicies slims Pas. XII, 124 (aus Smilt.); ‡

4) für sich hinlegen:
svāts ar jauniķi palikās alus bucu uz galda Auleja.

Avots: EH II, 151

palikt [li. palìkti "verlassen; bleiben LChr. 485,15; werden" Tiž. I, 125, Liet. pas. II, 67, Lit. Mitt. II, 33],

1) tr., unterlegen, unterstellen, hinstellen, hinlegen:
viņš palika pātagu padusē Kaudz. viņš palika maisu pagalvī. paliec bļuodu tāļāk!

2) zurücklassen:
nepaliec (bē̦rnus) svešai mātei kājām spert, matus plūkt! BW. 4144, 1 (Var. 2: neatstāj). nepalikšu mūsu māsiņu par ē̦dumu, par dzē̦rumu RKr. XVI, 220 [vai paliksi nu Maijiņu še? Elbervelt];

3) intr., zurückbleiben, bleiben:
Sprw. te paliek ze̦lta kalns, te nabaga tarba. žē̦l bij mirt bajāram: paliek mantas pakaļā BW. 27818. paliec savā vietiņā! Tr. IV, 44. kad tev ne kre̦kls mugurā nepaliktu! viņš palika juo pruojām savās duomās Kaudz. kas kāruotuo lietu nedabū, tas paliek bešā jeb tukšā Etn. II, 30. viņš nabags bijis, nabags palicis; slims bijis, tik˙pat slims palicis. labs paliek labs; sargies nuo ļauna! durvis palikušas vaļām LP. III, 94. palikt mierā, zufrieden bleiben; palikt neziņā, in Unwissenheit bleiben; palikt nuomuodā, wach bleiben; palikt nuovārtā, unberücksichtigt bleiben. vīrs tâ nuobaidījies, ka palicis uz vietas, dass er auf dem Platz geblieben sei LP. III, 108. apakšā, pakaļā palikt, den kürzeren ziehen, übertroffen, hintangesetzt werden: cik tu paliksi viniem apakšā LP. IV, 108. valuodas ziņā viņš palicis savam tē̦vam juoti tāļu pakaļā Pav. neguodā, kaunā palikt,

a) in Schmach liegen, verbleiben:
guoda ļaudis mani gaida neguodā uzaugam (Var.: pāliekamu); guodā augu, guodā tapu, neguodā gaidītāji BW. 6549;

b) zu Schanden werden:
tur visas zāles paliek kaunā Kaudz. [te palikā U., da war's aus.] palikt verbindet sich mit dem Part. praet.: dārga bija kūmu starpa, es paliku negājuse, ich blieb zurück, ohne gegangen zu sein, ich ging nicht BW. 1294. neviens cilvē̦ks nevaruot palikt nesmējies LP. VII, 1052; auch mit d. Part. Praes.: paliec sēžam od. sēžuot, bleibe sitzen viņš palika guļam;

4) bleiben, hingeraten, sich lassen:
duomā vīriņam pateikties, bet tas acumirkli kur palicis, kur ne LP. II, 63. kur palika, nepalika tā lielā dziedātāja? 8W. 743. pati nezin, kur iet, kur palikt Dīcm. I, 58;

5) werden [vgl. dän. blive, schwed. blifva "bleiben; werden"]:
kad tu traks (stulbs) paliktu! kas negrib ve̦cs palikt, lai jauns būdams pakaŗas! kas daudz grib zināt, paliek drīz ve̦cs. slikts paliku niecināms BW. 4785. nuoiet saule, tumšs paliek 30006, 7. puisis uzlicis ce̦puri galvā un palicis nere̦dzams LP. III, 84. vīram palicis tâ nelabi ap dūšu III, 87. gana man žē̦l palika BW. 383. sniedz ruociņu; duod mutīti, paliec mana mīļākā! BW. 13278, 1. tu, meitiņa, sē̦ri dziedi, tu paliksi sērdienīte 340. palicis dikti gaŗš laiks LP. lV, 103. muļķa prātā palicis, er sei verrückt geworden LP. V, 209, rudzi, mieżi, nepalieciet sē̦nalās! Etn. III, 8. par zaldātu, saimnieku palikt, Soldat, Wirt werden. viņa palikuse par vārnu LP. VII, 539. citiem cilvē̦kiem par sluogu palikt, den Mitmenschen zur Last werden Aps., ebenso par apsmieklu p., zum Spott werden. kad dieviņš nelīdzēja, drīz palika nabagā BW. 31177. Refl. -tiês,

1) sich unterIegen, sich unter etwas: hinlegen:
es palikuos spilve̦nu pagalvī: viņš palikās zem krūma;

2) bleiben:
paliekas (auch paliek) ē̦damais uz mājām nest LP. VII, 317. viņa palikās (auch palika) tur Blied.;

3) werden:
bij man tuo zināt, tev vajadzēja aukstam palikties! LP. V, 131 (palikt VI, 179). kungs - smejas līks palikdamies (auch palikdams) LP. I, 155. bail palikties (auch palikt), bange werden LP. IV, 18. man palika dusmas, ich wurde böse Kand. Subst. palicẽjs, s. dies; palikšana, das Unterlegen, Zurücklassen, Bleiben, Werden: pruojām iešu, nepalikšu, še nav mana palikšana BW. 13583. kad pirksta gals uz durvju pusi, tad iziešana, kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 45; palikšanâs, das Bleiben, Werden; palikums, das Untergelegte, das Zurückgelassene, das Untergelegthaben, Zurückgeassenhaben.

Avots: ME III, 59, 60

‡ *palmeņš, = pagalmiņš, der Hofplatz: ieve̦d mani pàlmeņā ² FBR. XV, 53 (VL. aus Skaista).

Avots: EH II, 152

‡ *palušķa, eine ehemalige Münze: pazinu Jānīti bagātu puisīti, ar visu saujiņu naudiņu meta. palušku meta, ... tā pati pakrita pagaldē BW. 1778, 1 var. pēdēju artavu (pallušķu) nuomaksāsi Bergm. Saņ. spred. māc. 1795, S. 319. Aus r. полушка.

Avots: EH II, 152

‡ pame̦te̦kls "kuoks, kuo pirms uguns iekuršanas šķē̦rsām nuoliek apakšā malkai, lai malkas pagales nesakristu cita uz citas un uguns nenuosmaktu" Seyershof. ne˙maz pame̦te̦klu nav ielicis apužā, - kâ lai kuŗas krāsns!

Avots: EH II, 155

pañčiņš, der Pfannkuchen Dond., Sassm. pañčka lauch Serbigal, Ronneb., Mitau, pànčka ² Fest., Kl., paņčka], Demin. pañčķiņa.

1) die Pfütze
Gr.-Sess., Stockm:, Bers., Laud., Druw. n. RKr. XVII, 71: pančka - ūdens peļķe, kas nuo ūdens sakrājusies Etn. I, 105. kam tai mūsu pagalmā liela pulka ūdens pančku? BW. 16256. sviežu vāli pančķiņā 13710;

2) ["kas pañčkājas" Sessaul;

3) der Unsinn, Jux:
pašas visādas pančkas izduoma Janš. [Aus pancka nach pančât (vgl. Petersson Etym. Misz. 36)?]

Avots: ME III, 76

parakņâtiês, ein wenig wühlen: viņa parakņājās pa pagalvi Rīta skaņas I, 82.

Avots: ME III, 87

[paripuôt, rollen (perfektiv, intr.) unter: naudas gabals paripuoja pagaldē. Refl. -tiês, eine Weile Rippchen spielen: puikas grib paripuoties.]

Avots: ME III, 90

[paritêt,

1) sich eine Weile (rollend) fortbewegen:
ripa paritēja un apstājās. diena jau lābi uz priekšu paritējusi Lis.;

2) rollen
(intr.) unter: naudas gabals paritēja pagaldē:]

Avots: ME III, 90

‡ pãrker̂stît Smilt., flüchtig etwas tun (z. B. fegen): pagalmu vēl pārslaucīju, juo Anna ar Ediņu tuo tik bij pārķerstījušas Zeibolts Mājas naids 15.

Avots: EH XIII, 204

‡ pãruôglêt ² Dunika, = pãrùogļuôtiês: pāruoglējušas pagales.

Avots: EH XIII, 215

paruõvis, der Raum unter dem Gewölbe über dem Feuerherd in der Küche,

a) die Küche:
nuo paruovja mutuļuoja istabā balti garaiņi Vēr. II, 646. viņa ieskrien paruovī, apmaisa ar kausu putru, sabiksta zem katla pagales Purap.;

b) der alte Schornstein in der Küche
[Dunika]: paruovis - skurstenis, kuŗā žāvē gaļu Etn. III, 66; LP. V, 401; VII, 1245. [paruovī... žaudējas gan mīkstie vidukļi, gan priekšpleči Janš. Dzimtene V, II3.]

Avots: ME III, 93

[pãrritêt, hinüberrollen (intr.): ripa pārritēja pār pagalmu. zvaigzne pārritēja pār manu tīrumu VL.]

Avots: ME III, 173

pãrtecêt, tr., intr.,

1) hinüberlaufen, über etwas laufen - mit
pār, pa und dem Akk. der Raumerstreckung: apzeltīta vāverīte pār celiņu pārtecēja BW. I3328. me̦lna uodze pārtecēja pa bāliņa pagalmiņu 12080. pate savu pagalmiņu dziedādama pārtecēju 6882. skudra ceļu pārtecēja 1326;

2) überfliessen:
piens pārtecējis pār trauka malām;

3) ["einen Riss bekommen":
glāze pārtecējusi Celm.];

4) besser laufen als ein anderer
(mit dem acc.). Refl. -tiês, sich müde laufen, laufend sich überanstrengen.

Avots: ME III, 182

[parulis Domopol, Warkt. "= agale">pagale, als Unterlage für Balken"; parul˜lis N.-Peb. "eine kleine Holzrolle, auf der man schwere Gegenstände weiterrotlen kann"].

Avots: ME III, 92

parušinât, tr., ein wenig wühlen, schüren: es pārušināju apde̦gušās pagales krāsnī Aps. Refl. -tiês, ein wenig in der Asche herumrühren: parušināšuos reiz pa pe̦lniem Blaum.

Avots: ME III, 92

pãrzãģêt, tr., durchsägen: pagali, dēli.

Avots: ME III, 188

pasedle, pasegle, pasedlis, paseglis, die Satteldecke [Bielenstein Holzb. 529], Schabracke: mēness deva ze̦lta se̦dlus, sudrabiņa pasedlīti VL. ņe̦mu linu pasegiīti, paseglē sviedrus slauku BW. 33639. se̦glus liku pagalvī, paseglīti apsedzuos 33642. ņe̦mu zīdu pasegliņu (Var.: paseglīti) 31324, 2.

Avots: ME III, 96

paspãrne [PS., paspā`rne Wolmarshof], paspârne ² [Salis, Widdrisch, Adiamünde, Selg., Wandsen, Dond.], Kand., paspārns Etv., Kronw., [bei Manz. Post. I, 361 der Pl. paspārņi (li. pāsparnė Tiž. III, 446, pãsparnis "was unter dem Flügel ist")],

1) der Ort unter dem Flügel, fig. das Obdach, die Zuflucht, der Schutz:
Krievijas paspārnē dzīvuo dažādas tautiņas;

2) für paspāre, der Raum unter den Sparren, . das untere Ende der Sparren:
kad es iešu pagalmā, lien mudīgi paspārnē! BW. 23375, 4. jāizluožņā visas paspārnes Saul. sudrabuota zīle dzied mana staļļa paspārnē BW. 13949, 3. kad sveču dienā paspārnes pil, tad gaidāms auksts pavasaris Etn. II, 25. mājas paspārnē; salmuos III, 192. Zu spā`rns, [aber jedenfalls durch paspãre beeinflusst.]

Avots: ME III, 104, 105

pastãdît, ‡

3) aufstellen
Preiļi (Kur. Nehrung), hinstellen: ve̦lns juo pastāda pagalma vidā Pas. V, 294 (aus Welonen).

Avots: EH XIII, 176

‡ pa-urdît, ein wenig stochern: zuobus p. Tdz. 56869. paurdīja ... pagalgaļus Atpūta № 633, S. 8.

Avots: EH XIII, 185

II pavārte: auch (mit âr ² ) Dunika; "Weidenumzäunung" Gramsden; "ar zâli apaudzis laukumiņš kādā pagalma stūrī vai ē̦kas tuvumā" Siuxt: sīkais cūku ābūliņš, maura zâle un citas sīkas zâlītes auga pavārtē. cūkas ēda pa pavārti, kāmē̦r sāka augt pa papuvi kādi tītiņi vai kas; kuo tu meklē cita pavārtē ("īpašumā")? Naud.; mans brālis dzīvuo viņa pavārtē (in seiner Kost und Wohnung) Grawendahl.

Avots: EH XIII, 189

pavelêt,

2): Ķē̦vulas savu meitu ... pavelēja ... ar uguņa pagalīti Tdz. 42291.

Avots: EH XIII, 189

I pavirši, anagallis arvensis L. Dobl, n. RKr. III, 69.

Avots: ME III, 139

pìebļaût,

1) schreiend herbeirufen, herbeischreien:
gavēņu laikā nav brīv bļaut, tad piebļaujuot savu nelaimi Etn. I, 73 (aus Siuxt);

2) mit Geschrei erfüllen:
pagalmu LP. I, 39.

Avots: ME III, 239

II pieknist,

1) "?": pace̦ldama savas pieknitušās acis;

2) sich mit Keimendem füllen:
lauks jau pilns pieknitis MSil. pagalms pieknitis ar jaunu mauru Bers.

Avots: ME III, 258

pìerakstīt,

1) dazu-, hinzuschreiben;

2) auschreiben, registrieren:
mans vīrs te pierakstīts A. XVI, 297, mein Mann ist hier angeschrieben, ist hierher gehörig. jauns, pat˙laban kâ par studentu pierakstīts (immatrikuliert) žīds MWM. VIII, 462. meita lūdz pierakstīt pie dievagalda (meldet sich zur Kommunion an) Blieden n. Mag. XIII, 2. ve̦lns tev uz vērša ādas pierakstīs, sagt man (besonders zu Kindern), wenn jem. in der Kirche lacht Lind. n. Mag. XIII, 3, 61;

3) vollschreiben :
pierakstīt burtnīcu pilnu. Refl. -tiês, sich anschreiben, sich registrieren (lassen): pie mācītāja pierakstīties LP. VI, 1, 181. pierakstīties pie vilkačiem VII, 928.

Avots: ME III, 282

pìeskrìet,

1) dazu-, herzu-, hinzulaufen:
pieskrien zaļa līdeciņa, nuorauj manu vainadziņu BW. 13595, 12. - kas viņu uzlūkuo un viņam pieskrien (welche ihn ansehen und anlaufen), tuo pašu vaigs netaps kaunā Psalm 34, 6;

2) sich mit Laufenden füllen :
pagalms pieskrien pilns ļaužu;

3) sich (plötzlich) füllen:
acis pieskrien pilnas asaru Aps. V, 23;

4) mit Honig anfüllen (von Bienen):
p. struopu līdz apakšai Talsen.

Avots: ME III, 291