Paplašinātā meklēšana

àlksnis: auch Aistern, Angern, Annenhof (bei Mar.), Autz, O.-Bartau, Behnen, Dunika, Durben, Erkul, Gaw., Goth., Grikken, Grundsahl, Gudenieki, Hasau, Homelshof Jürg., Kal., Kurmāle, Lammingen, Lubbessern, Mar., Medsen, Nigr., Nurmhusen, Perkuhnen, Planetzen, Pormsahten, Sackenhausen, Salgaln, Sassm., Schlehk, Schmarden, Schnehpeln, Adsel-Schwarzhof, Seyershof, Serbigal, Spahren, Tadaiken, Turlau, Wadaxen, Wahnen, Waldegahlen, Wormen, s. auch FBR. V, 159 ff., (mit alˆ ² ) Bahten, Frauenb., Gramsden, Grob., Iw., Lems., Nabben, Pussen, Salis, Siuxt, Strasden, (mit àl ² ) Laitzen, N.Rosen, voc. s. alksniņ BW. 21706 var. (aus Gold.), gen. plur. alkšu BW. 9778, 1 var: balti alkšņi BW. 30440. me̦lnā alkšņa krūmiņam 34039, 19 var, skaņus alkšņus 381, 5. sīkajiem alksnīšiem 33879, 13. Zu diesem Wart s. auch Būga Tiž. II, 470 und Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305.

Avots: EH I, 68

alksnis, Steinfisch U.

Avots: ME I, 68

àlksnis, èlksnis, Demin. -ītis, Erle, Erlenbaum, me̦lnmeža alksnis od. me̦lnalksnis, Schwarzerle (Alnus glutinosa), pe̦lē̦kais a., graue Erle (A. incana) RKr. II, 66. [Li. al˜ksnis, alksnỹs, alìksnis, el˜ksnis, ksl. ельха, russ. ольха, ольша, ёлха, елоха ad. elira, aisl. alr, ǫlr, ae. al (o) r, la. alnus. Hierher wohl auch die Ortsnamen: pr. Alxwangen oder Alexwange und kur. Aliswangis oder Alswanghen, jetzt Al˜sunga, v. Bielenstein Grenzen 284. Vgl. dazu Būga Изв. XVII, 1, 16 und 50 und Kalba ir senovè I, 251, Berneker Wrtb. 453 f., Walde Wrtb ² 27 f., Persson Beitr. 893 f., Fick Wrtb. III ⁴ 26, von der Osten-Sacken IF. XXXIII, 192 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 68

bal˜tàlksnis: auch Pussen (mit alˆ ² ).

Avots: EH I, 201

bal˜tàlksnis (li. baltalksnis), Weisserle.

Avots: ME I, 256

kàlksnis, ‡

2) ein Ausgehungerter
(mit alˆ ) Warkl.; ‡

3) wer quient (vergeblich wartet)
Bērzgale; ‡

4) ein ungebetener Gast
("kas kādā guodā atnāk neaicināts un, pie galda nesaukts, gaida jeb kalksnē, vai kuo neatmetīs") Bērzgale, Welonen.

Avots: EH I, 578

[kàlksnis "ein hagerer Mensch" Freudenberg.]

Avots: ME II, 142

me̦l˜nàlksnis: me̦llalksnīša krūmiņā BW. 19488, 3 var.

Avots: EH I, 798

me̦l˜nàlksnis, die Scwarzerle.

Avots: ME II, 596

valksnis (unter valksna I 1), ‡

2) dzelzceļa v˙* Sudr. E. Velnu dzlnējs (1941), 113, ein Eisenbahnzug.

Avots: EH II, 753

zalksnis: auch Ruj.; čūskas ar zalkšņiem Pas. XIII, 70. tie viņu kâ zalksni uz vietas nuobeigtu Apsk. 1903, S. 98.

Avots: EH II, 801

zalksnis, s. zalˆktis.

Avots: ME IV, 684

aptaĩsît 1): kapu vieta... tagad aptaisīta ar sē̦tu Melnalksnis Mazsalaca 21; ‡

3) ringsum in Ordnung bringen, gehörig (wie Gblich) gestalten:
kapu a. Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 19; ‡

4) = apvā`rduôt: aptaisu ūdeni, iedzeŗu un palieku ve̦se̦ls Seyershof.

Avots: EH I, 120, 121

‡ aûgstiena, = aûgstiene 1: daļu nuo Limbažu -Vilandes augstienas A. Melnalksnis Mazsalaca 9.

Avots: EH I, 184

balksne,

1) eine aus einer Baumrinde gemachte Trompete
Nigr.; die Trompete Sir. 50, 18;

2) nach Manz. Lettus balksne, der Schall;
balksne, auch balksnis, die Stimme Manz., Glück; [so auch in den Texten des 16. Jahrh., wo balksnis als nom. s. fem. und masc. gen. vorkommt]. Vgl. balsns "Stimme".

Avots: ME I, 254

‡ balšņa "?": ve̦cā māte balšņā lika mirstamuos paladziņus Alksnis-Zundulis.

Avots: EH I, 201

‡ *bal˜tmežs, in der Verbind. bal˜tmeža od. bal˜tmežu alksnis, die graue Erle Siuxt.

Avots: EH I, 202

bal˜tmizis (eig. weisse Rinde habend), Grauerle, Weisserle (Alnus incana) Peņģ.: auch pe̦lē̦kais alksnis genannt.

Avots: ME I, 257

‡ baunis,

1) eine wässerige Karloffel
K. Melnalksnis;

2) ein Lümmel, Tolpatsch
(mit aû ) Muremois.

Avots: EH I, 207

biktala, die Zigeunenpeitsche: mēle kā biktala Naud. Sprw.: tas ir tâ˙pat, kā čigāns bez biktalas. atbrauks čigāns, likšu tevi ar biktalu nuobiktalāt sagt man, wenn man einenm Kinde Prügel verspricht Alksnis-Zundulis.

Avots: ME I, 295

ce̦lˆmlaûzẽjs, = ce̦lˆmlaûzis: Ķ. uzskatams par ... ce̦lmlauzēju skuolas druvā A. Melnalksnis Mazsalaca 31.

Avots: EH I, 263

‡ četratspeŗu (gen. pl.), mit vier Springfedern versehen Melnalksnis Mazsalaca 48.

Avots: EH I, 289

‡ četrlemesis Melnalksnis Mazsalaca 48, = četrlemešu arkls.

Avots: EH I, 289

ciẽsājs,

1) = ciêsa (?): vairums... pļavu ar mazvērtīgu purva zâli un ciesāju A. Melnalksnis Mazsalaca 14;

2) = ciesnējs II 1 Salis.

Avots: EH I, 278

dìenvidâk, Adv., süducner Melnalksnis Mazsalaca 39.

Avots: EH I, 327

‡ drausms, = dràusmîgs ² : piedzīvuo drausmuo 1808. gadu A. Melnalksnis Mazsalaca 23:

Avots: EH I, 330

‡ dũmvadis, dũmvads, der Rauchfang, Schornstein: māja bez dūmvada A. Melnalksnis Mazsalaca 46. liesmas rāvās ... augšup uz dūmvadi A. Brigadere Skarbos vējos 152. dūmvadis bija piesnidzis ebenda.

Avots: EH I, 348

‡ dzẽ̦ls A.-Ottenhof, Salisb., gelblich: dz. ābuols Salisb. dzē̦la drēbe ebenda. p,ēc krāsas šis akmens dzē̦li sarkans A. Melnalksnis Mazsalaca 42. Subst. dzẽ̦lums, eine gelbliche Stelle (?): sẽjumā iemeties dz. A.-Ottenhof.

Avots: EH I, 356

èlksnis, die Erle, die Eller Selb., AP., Kalzenau, Ogershof, Sawensee, Roseneck, Nerft, Erlaa, Fest., Illuxt, Laud., Lub., Bers., Odensee, Schwanb., Meiran, Aahof, Grawendahl, Sessw., Borchow, Warkl., Welonen [überhaupt in Oberkurland, Lettgalen und teilweise in Livland]: ja pavasarī elkšņi... pilni ar ziediem, ce̦rams uz labām auzām Etn. II, 73. mell - elksnis U., me̦lnais elksnis, die Schwarzeller (alnus glutinosa); pe̦lē̦kais elksnis, graue Eller (alnus incana); das Demin. elksnīši, auch elksnītes, Erlenschwämme (agaricus). [Vgl. alksnis (wozu auch Ильинскiй Slavia II, 258 ff.), woneben auch aluksnis dass. in Hopfenhof, Mahlup, Semershof.]

Avots: ME I, 567

‡ gaite, = gàita 6: tam sviekstam veikla g. Salisb. n. Melnalksnis Mazsal. 54.

Avots: EH I, 379

‡ gar̂dêdiens, ein schmackhaftes Gericht: sevišķs g. A. Melnalksnis Mazsalaca 52.

Avots: EH I, 383

‡ ìekruñkât, ìekruñkuôt, in Falten legen: uz muguras viegli iekrunkuotiem svārkiem A. Melnalksnis Mazsalaca 49.

Avots: EH I, 523

izšũpuôt (unter izšũpinât, ‡

2) wiegend, schaukelnd beseitigen:
ja tu manas bailes un bažas neizšūpuosi... birzienā Janš. Paipala 24; ‡

3) schaukelnd, wiegend grossziehen:
izšūpuoji, izauklēji svešai mātei vieglu dienu Tdz. 37069. nuovadu, kas izšūpuojis un izaudzējis dē̦lus A. Melnalksnis Mazsalaca 58.

Avots: EH I, 487

I juoms, ‡

4) das Becken, Bassin (eines Flusses):
Salacas ūdeņu j. uzņe̦m sevī gan˙drīz visus Valmieras apriņka ziemeļdaļas ... ūdeņus Melnalksnis Mazsalaca 10:

Avots: EH I, 570

‡ kùokasu (gen. pl.), mit hölzernen Achsen: k. dēļu vāģus Melnalksnis Mazsalaca 48. k. rata rumbā. Pas. XIII, 418.

Avots: EH I, 686

‡ kuokpiepe Melnalksnis Mazsalaca 54, ein Geizhals.

Avots: EH I, 686

kuôšums: netrūkst arī kuošuma kuoku Melnalksnis Mazsalaca 11.

Avots: EH I, 688

laîst,

1): guovs nelaiž pienu (milcht nicht)
Frauenb. pamāte... laiž asaras (lässt Tränen rinnen) par savu nuogaisinātuo meitu Pas. V; 436. l. ar ķipi ūdeni "strauji liet" Seyershof. kad laiž alu, tad pave̦lk drusku sviķīti, un alus te̦k AP. spirktu (Spiritus) l., destillieren Diet. pienu l., Milch durch die Zentrifuge lassen Sonnaxt. kuokus (baļķus) l: (nuo kājas), Bäume fällen: skuju kuoki jālaiž jaunā mēnesī AP., KatrE., Ramkau, Saikava. laide egles sārtiem Warkl. kājas vaļā l., fliehen, schnell laufen Diet, l. grāmatu, einen Brief schicken Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt. tādus laide (schickte man) da muižai Kaltenbr. l. bļāvienu, schreien Sonnaxt: sveces l. (= liet) Bērzgale, Lubn, de̦sas (zarnas Bērzgale, Lubn., Mesoten) l. (reinigen) Erwalen, Siuxt. sìenu ārā l. (= izārdīt) Strasden. māte laidusi (= [iz]klājusi) linus Pas. X, 352 (ähnlich in AP., Frauenb., Iw.). tīklus l. (= mest) Kaugurciems, teibas mē̦dz ar tīkliem l. (auf eine bestirnmte Art und Weise fischen) Salis. zeķi l. (beim Stricken abnehrnen) Lös. īksis jālaiž ("jāada, nuoskaituot zināmu daudzumu adīkļa acu") Seyershof. (viesus) l. Wessen, (Gäste) begleiten: laidiet ("przygotujcie") man kulīti! man jāiet pa ceļu Zbior XVIII, 36i ; paldies devu Laimiņai, ka ļustīgu mani laide (geschalfen hat) Tdz. 35798. še viss kâ laists, lai varē̦tu labi izpeldēties Janš. Dzimtene I ² , 159;

2): l. kam ar kuoku Erlaa, Linden in Kurl. nezinu, kuo jums laida: akmeni vai zemes Frauenb.;

3): man sirds nelaiž tuo bē̦rnam darīt Salis;

4): zirgu juoņiem l. ("jagen")
Diet.;

5); es laižu, ich vermute, meine
N.-Autz n. BielU.; ‡

6) = laistiês 3, ņem̂t 4: laidēm i[r] aizgājām Kaltenbr. jī laide bēgt Pas. IV, 251; ‡

7) schmelzen
(tr.) Auleja: saule laiž sniegu. Refl. -tiês;

1): nelaižas klāt, nuostin dze̦n Auleja. jis nelaižas runāt (ist nicht zu sprechen)
Kaltenbr, vai šis būs l. (= laist, lai viņam ...) FBR. XI; 82. viņi laižas klāt (gestatten; dass man ihnen naht) Seyershof. meita ar viņu ne˙maz nelaidās (= neielaidās) Frauenb. meitas šaustas, ka nelaižas pie kunga ebenda. kalpi tais mājās ne˙maz nelaidās iekšā (verdingten sich nicht dahin) ebenda. viņš nu laižas ķēniņam pazīstams Pas. IX, 98;

2): saule laižas - auch Auleja. ne˙kur nedrīkst viens pats l., ka nekrīt Frauenb. ja vari, tad laidies pa tām peļķēm! ebenda. l. (sich auf den Weg begeben)
uz māju Kaltenbr. cikuos laidīsietēs uz balli? Sonnaxt. viņa laidās (= lēca) nuo ratu malas zemē Janš. Dzimtene I ² , 423. meitines ... laidēs (begaben sich) līdumā Pas. X, 66. tad visi laidēs un izgāja pa duravām IV, 285; sich mit der Herde wohin begeben Saikava: laidies tāļāk ar luopiem! Auleja; rodeln AP.: ar ragaviņām uz kalnu pruom, - tur viņi laidēs da vē̦lai naktij;

3): laižas braukt uz jiem Pas. XII, 375;

4): kad sāk l., dubļi da acīm AP. sniegs jau sāk saulē l. Seyershof. luogi laižas Mežamuiža (Grenzhof). siens pret vakaru laižas (wird weich und feucht)
Ramkau. tūska sāk l. (atslābt) Salis. bij briesmīgi satūkšis, nu sāk pamazām l. AP.;

5): jēriņš sāk l. Siuxt. sarkani l., rote Ruhr haben (aus einer Handschrift).
cauri l., Durchfall haben (aus einer Handschrift). dzinēji, mājā putru iestrē̦buši un saskrējušies, laidās vē̦de̦riem K. Jürgens Mana vect. nostāsti 128; ‡

6) nachlassen, nachgeben:
dē̦ls nelaidies, kamē̦r mežsargs atdevis ar Pas. V, 31; ‡

7) entstehen; sich einfinden:
guovīm kaklā vairāk laižas utis; tārpi tur nelaižas iekšā Iw, kāpuosti grib re̦tāk augt, lai tiem galviņa var l. Seyershof; ‡

8) keimen:
auzas vēl ne˙maz nav laidušās Seyershof. ‡ Subst. laîšanâs, das Fliegen: teikas par... e̦ze̦ru laišanuos A. Melnalksnis Mazsalaca 55. uz laišanuos Kalz. n. BielU., im Scheiden. Wurzelverwandt ist nach M. E. Schmidt KZ. LV1I, 34 f. auch alb. l`ir (< *leidros) "schlaff".

Avots: EH I, 714, 715

‡ luõkains C., Trik. u. a., mit Schnittlauch gemischt: l. sviests Melnalksnis Mazsalaca 52:

Avots: EH I, 766

‡ mãjmâcība, häuslicher Unterricht: ieve̦duot draudzē stingru mājmācību A. Melnalksnis Mazsalaca 30.

Avots: EH I, 789

I mā`rks [Wolm.], Ronneb., U., mārka [li. markà] Manz., L., U., die Flachsweiche, Flachstauche: es nuodaudzīju le̦du nuo linu mārka Vēr. II, 975. guovs gluži slapja, kâ nuo mārka izvilkta Etn. IV, 84. ja kādu vēl spiež ēst, kad vairs negribas, tad šis saka: "vai tad nu es ve̦'de̦ru par mārku taisīšu! Etn. IV, 43. mārkā likt, im Wasser weichen Manz. Lettus. - [mârks ² Salisb., ein kleiner Teich in Wiesen]; mārks "ar zāli apaudzis ūdens spuogulis" Alksnis - Zund. [Zu mḕrkt, mìrkt.]

Avots: ME II, 584

‡ mel˜mezis Behnen, Frauenb., Pankelhof, Siuxt, mel˜mêža alksnis Frauenb., Siuxt, die Schwarzeller. Aus mel[n]mizis, s. ME. II, 598.

Avots: EH I, 798

mieturas, mietures, das Dazugezahlte beim Tausch Alksnis - Zundulis: kuo duosi mieturām?

Avots: ME II, 656

mīņa [li. mynia "Gedränge; Haufe"],

1) [mìņa ² Kl., mîņa ² Wandsen], eine Stelle, wo das aufgefressen ist
Stockm. n. Etn. I, 153;

2) mîņa ^2, Späne und Reisig an einer ausgehauenen Stelle im Walde:
kur malku un slīpeŗus cē̦rt, tur paliek liela mīna Sassm.;

3) (kāju) mīņa, wer od. was (auch übertragen) mit Füssen getreten wird:
vai es kāda kāju mīņa? Alksnis - Zund. ir gan tā mīņa! ļaujas katram uz de̦guna dirst! Alksnis - Zund.;

4) mīņas, an der Schwelle von Füssen nachgebliebene Erde (die man erhitzt gegen Seitenstiche anwendet)
Alksnis - Zund.;

[5) "daudzums" Wessen;

6) mìņa ² "staigna vieta" Sinolen, Stomersee;

7) mĩņa, ein Pferd, das nur langsam vorwärts kommt
Ober-Bartau;

8) ein Lebewesen, das nicht lange auf einer Stelle stehen bleibt
Sessw.;

9) mìņa ² Lis., = mīna 1;

10) mîņa ² Nigr., = labības metiens rijā;

11) mĩņa, jem., der mit der Arbeit nicht gut vorwärts kommt
Bauske; eine die mit der Arbeit nicht gut vorwärts kommt Ruj.].

Avots: ME II, 646, 647

minštelis [?], das zu Erratende: "minšteli min, minštelis ruokā!" saka, ja kas nevar mīklu uzminēt kuras uzminējums minē̦tājam ruokā, piem.: "ē̦zdams izstiepjas, paēdis saliecas" (ein Messer, das der Ratende gerade in der Hand hält) Alksnis-Zundulis.

Avots: ME II, 630

moļ˜ļa,

1): auch Stenden; ‡

2) ein Schmutzfink
Lems.; "netīrīgs, nekārtīgs cilvē̦ks" A. Melnalksnis Mazsalaca 54; ‡

3) "nejē̦ga" Suhrs n. FBR. VIII, 111; "neizdarīgs cilvē̦ks" Stenden.

Avots: EH I, 827

moška: "neuzvedīgs, netīrīgs cilvē̦ks" A. Melnalksnis Mazsalaca 54; ein sich unpassend benehmendes, unsauberes Lebewesen: sivē̦ni ir tīrie moškas: ar kājām silē iekšā Seyershof; ein stämmiges, korpulentes Lebewesen; ein stark behaartes od. zottiges Lebewesen Stenden.

Avots: EH I, 827

mūrguļa,

[1) ein liederlicher und unreinlicher Mensch, der mit Arbeit nicht fertig werden kann
Stenden];

2) "ein kleiner Hausgeist"[?]
Alksnis - Zundulis: "kuo nu dedz skalu? ļauj jel mūrguļam ienākt!"saka ve̦ci ļaudis, ja kas agri vakarā grib uguni degt.

Avots: ME II, 678

‡ nevaldīgs A. Melnalksnis Mazsalaca 54, zügellos, unbändig, unbezähmbar: ja kāds neliek uotram miera kutinādams vai citādi aizkardams, tad teic: neesi nevaldīgs! PV.

Avots: EH II, 22

nuomiņģêt, zertrampeln: teļi nuomiņģēja kupluo barības lauku Līg. Refl. - tiês, durch etwas Dickflüssiges watend sich besudeln, beschmutzen: nuomiņģējies kâ cūka ar dubļiem Alksnis - Zundulis.

Avots: ME II, 820

‡ nùoslẽģuôt, mit Hilfe von Fensterladen schliessen: luogu, kuŗu ziemā nuoslēģuoja Melnalksnis Mazsalaca 47.

Avots: EH II, 87

nùovadît,

1): nuovadāma grāmata, der Pass
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch führen, leiten:
Ķikuris skuolu nuovada 16 gadus Melnalksnis Mazsalaca 31; ‡

3) verbringen; abtun, absolvieren:
ne̦sdamas ... tarzas ar kaļķiem, kārtnieces nuovadīja dienu līdz ... vakaram Vanagu ligzda 21. kâ nu kuŗš nuovada savu dzīvi, tâ ir labi Ciema spīg. 286. sievai jāatpūšas, kad tā nuovadījusi savu gŗūtuo reizi Daugava 1938, S. 616. vajadzēja luopus apkuopt un n. nepieciešamuo ikdienas suoli Vanagu ligzda 78. Refl. -tiês, ‡

2) "liquidieren (parādus izlīdzināt)" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 104

I ùosa (li. ąsà "Henkel; Schleife", lat. ansa "Henkel; Öse"),

1) ùosa Gemauerthof, Karkel, Neuenb., Walk, uôsa ² Auermünde, Bl., Dunika, Funkenhof, Gaweesen, Hofzumberge, Karls., Kürbis, Libau, Līn., Mitau, N.-Autz, Salis, Schrunden, Siuxt, Stenden, Wahnen, Wain., Wirgen, ùosa ² A.-Laitzen, Bers., Erlaa, Golg., Heidenfeldt, Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Kr., Laud., Lös., Mahlup, Memelshof, Ogershof, Preili, Prl., Saikava, Sessw., Stelp., uosa L., U., N.-Bartau, N.-Peb., Sinolen, Sonnaxt, ùosa ² Nerft, ùose C., Schujen, Serbigal, uôse ² Adiamünde, AP., Dond., Gudenieki, Iw., Rothof, Segewold, Wain., Widrisch, uose Baldohn, Daugeln, Linden, Odensee, Rosenbeck, Salisb., Sepkull, Serben, ùoss, -s Drosth., PS., Wolmarshof, uôss ^2, -s Arrasch, Karls., uoss, -s U., Demin. ùosiņa, ùosīte, ùostiņa Alswig, Stom. (mit ùo ² ); Lis., der Henkel (an einem Gefäss)
U., die Handhabe (z. B. die beiden am Eimer hervorstehenden Ohren U., eine (od. zwei] aus einem Holzgefäss hervorstehende Daube) : alus kannas ar izrakstītām uosīm A. Melnalksnis Mazsalaca 49. turējis naudas puodu aiz uosīm LP. VI, 224. tīne ar... divām uosīm BW. III, 1, S. 52;

2) ein Loch, worein etwas anderes fasst, eine Schleife, Öse
U.; das Öhr am Rande der pastala (zum Durchziehn der Schnur) Sinolen, (mit ùo ² ) Heidenfeldt, Stelp., (mit uô ) Meselau, (mit uô ²⁾ Funkenhof, Stenden, (ùose ²⁾ Seltingshof; die Öse am Bastschuh (mit ùo ² ) Laud.; die Stiefelstrippe; das Loch am Ende eines Balkens St.: pavāršķi ieveŗ pastalu uosīs Adam. man pastalas turas tikai uosīs Saul. zābakiem pie vienas uoss karājās siksniņa Kaudz. Zu apr. ansis "Kesselhaken", mir. ési (plur.) "Zügel", an. œs "Loch am obern Rande des Schuhleders zum Durchziehn der Riemen", s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 68, Trautmann Wrtb. 10, Bugge KZ. XIX, 401.

Avots: ME IV, 420, 421

‡ paeglājs, ein mit Wacholder bewachsener Platz: meži un paeglāji Melnalksnis Mazsalaca 15.

Avots: EH II, 130

‡ pãrdāvinât, (Geschenktes) einem andern schenken (?): Ungernam atdāvinātuo un tā znuotam ... pārdāvinātuo ... muižu A. Melnalksnis Mazsalaca 26.

Avots: EH XIII, 198

pìeplāt, vollstopfen: pieplājām rijas augšu pilnu ar zirņiem. pūrs jau senis pieplāts, bet nuo precniekiem ne˙jutin Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 280

II planda,

1) "пышка, вздутiе" Wid.;

2) "?": tieva, tieva kâ bitīte, vienu plandu ( Var.: vienas plandas, vienu kārtu) villainīte BW. 23583. Nach U. planda villainīte - "wohl die weite, sich bauschende Decke";

3) eine Art Wolken, "rūsaini mākuļi": plandas jau liduo gar debešiem, būs drīz pē̦rkuons Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 318

plašķis, ein weiter Mantel Alksnis-Zundulis; plašķi (plašķis Wid.), ein alter, zerlumpter Rock Dond. n. U. Wohl aus r. плащъ "Mantel".

Avots: ME III, 320

plâva C., plâva ² Karls.,

1) Eisenschlacke
LKVv.; flacher Riss im Metalle Hug. n. U., Schwanb., (plâva) Lis., Golg., N.-Peb., (mit â ² ) Dond., Wandsen; "cirvja zuobuos iesprādzis ruobs" Alksnis-Zundulis: cirvim zuobi ir izplāvājuši lielām plâvām Druw. n. RKr. XVII, 73;

2) Flockasche
Bergm. n. U.;

3) plāva priekš acīm, Netz vor dem Auge
Bergm. n. U. Zur Bed. 2 u. 3 vgl. plēve.

Avots: ME III, 332

pļẽ̦guruôt Treiden, Fest., Stelp., Grünw., pļē̦guruôtiês Gr.-Sessau, Fest., Stelp., Wid., Etn. IV, 165, pļẽ̦guruôtiês Salis, ein unsolides, liederliches Leben führen, die Zeit vergeuden, verschwenderisch sein: kuo tas pļē̦guris tur pļē̦guruo! Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 370

pļe̦ndags, auch pļe̦ndaks, eine kleine Versammlung; ein lächerlicher Vorfall Naud.; Zank, Streit; "jukas, klizma" Dobl. n. Etn. IV, 166: aizbraucu pie viņiem uz tuo pļe̦ndagu, bet nekā tur nebij. mums tur tāds pļe̦ndags nuotikās: varēja bez zarnām palikt smejuoties Naud. luopu sē̦rgas dēļ bij iznācis pļe̦ndaks Alm. sataisījis tādu pļe̦ndagu, ka netīk pašam ne dzirdēt Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 369

plēnêt, -u, -ẽju,

1) plẽnêt Jürg., Kursiten, Wandsen, Gr.-Essern, Dunika, Neuenb., Behnen, Bauske, glimmen, schwelen; lodern
Dr.: plē̦nuoša uogle JR. IV, 191. tvīksmains sārtums plēnēja pār sē̦ri skaistuo vaigu Stari II, 197;

2) plẽnêt Grünh., ohne Unterbrechung irgend wohin schauen :
viņš visu rītu plēn uz tuo pusi vai pie luoga un gaida kaut kuo Grünh.;

3) plẽnêt N.-Peb. (prs. plẽnẽju), (unnütz) warten, quienen:
Sprw. plēn un gaida kâ lapsa uz baluožiem Alksnis-Zundulis. dirnē, plēnē kruogā un saldē zirgus Etn. l, 7. Refl. "tiês,

l) "?" : acu priekšā plēnējas tikai nenuoteiktas krāsas A. v. J. 1899, S. 248;

2) sich mit plēnes 1 bedecken Lennew., (mit ẽ) Sessau: uogles izdzisdamas plēnējas.

Avots: ME III, 339

plerkšķêt Fest., Stelp., plerkšêt Etn. IV, 166, Fest., -u, -ẽju,

1) ple̦r̂kšķêt ² Mitau, plerkšķêt Bers., Laud., Lasd., pler̂kšêt Lis., plerkšêt Ubbenorm, plappern, unnützes Zeug schwatzen:
plerkšķ kâ nejē̦ga! Alksnis-Zundulis. lai viņš plerkšķ, kuo grib! Pas. III, 175. tā kundze gan par daudz plerkšķ visādus niekus Vēr. I, 1030;

2) plärren, quiekende Laute von sich geben:
iedauzīta vijuole neskan, bet plerkš Fest. viena base plerkšķēja Rīg. Av. Vgl. li plerškė´ti "stark schnarren".

Avots: ME III, 337

plēšņa Alksnis-Zundulis, = plê̦sums, Neubruch, Rodeland.

Avots: ME III, 341

plē̦su plē̦sumis, stark gestikulierend, Hals über Kopf (mit "ẽ̦") Behrshof, Lesten: iet kâ skaldara plē̦su plē̦sumis uzmetis vamzi puškārteņus; atskrien plē̦su plē̦sumis, lai guovis atvasēs nelaiž Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 341

plê̦vâtiês ² Karls., plẽ̦vâtiês Tr.,

1) "?": iestatīju asu dadzi burvjiem, raganām plē̦vāties BW. 32470. Die von Alksnis-Zund. für einen dem ähnlichen Text ("augat. dadži, ... lai nenāca ... raganas plē̦vāties!" VL.) angegebene Bed. "mīlināties, kūvēties" scheint falsch erschlossen zu sein;

2) plẽ̦vâtiês. funkeln, flackern
Salis, aufleuchten Bauske: uguns liesma plẽ̦vājās Bers.;

3) plẽ̦vâties, flattern
Lautb.

Avots: ME III, 342

pliekans,

1) zusammengefallen;
pliekana maize;

2) pliekns U., pliẽkans Neuenb., schwach, matt:
pliẽkana (Preekuln, Neuenb., Dond., Kandau, Wandsen, Selg., Lautb., Salis, plìekana ² Selsau) dūša LP. II, 42; VI, 439, Fest., Stelp.; pliekana sirds LP.V,170, flau zu Mut. pliekna dūša kâ pate̦kas Alksnis-Zundulis. - plieknas lietas, eine schwache Geschichte, schwache Hoffnung U.; pliekns, welk L.;

3) pliẽkans Bauske, Gr.-Essern, plìekans ² Kreuzb., fade Laud. (von einer Speise):
pliẽkana zupa, eine Suppe, zu der man zu wenig Milch (Neuenb.) od. zu wenig Salz (Hofzumberge) hinzugetan hat. pirmā cēlienā kripatiņa sāls un tālāk divi cēlieni ūdens - tāds maisījums ir visai pliẽkans Dz. V.; pliekans piens Fest., Stelp., magere od. (in Neu-Rahden) abgeschmändete Milch; "gegorene Milch" (?; mit iẽ) Walk.;

4) pliekna zeme, schlechter Ackerboden
U.: plieknākā smiltszemē MWM. VI, 478. Subst. plieknums, die Mattigkeit U. Vielleicht (vgl. semasiologisch plâns "flach, dünn, schwach, schlecht") zur Wurzel von pliksnis II; vgl. auch plikans.

Avots: ME III, 351

plĩtiņš Alm.,

1) plītiņš Salis, eine Tracht Prügel:
dabūsi plītiņu! nu būs plītiņš kâ likts par kāļu raušanu Alksnis-Zundulis;

2) Schlemmerei, Saufen:
liels plītiņš Bers. Zu plītêt I.

Avots: ME III, 349

pļugava Tauerkaln n. U., comm., pļugavs Wessen (= "nelāga"), Jauns., Oberkurl., Infl., ein Lump, Schwätzer, liederlicher Mensch: nuokuļas kā pļugava ar niekiem. vārās kā pļugava. pļugavas mēle kā guovs aste dauzās pa sūdiem Alksnis-Zundulis. ak tu pļugavs nuo bābas! Jauns. diezi, kur tie pļugavi ir palikuši? sūti nu tādus! Jauns. Entlehnt (s. Wolter Разысканiя 145) aus dem Russischen (vgl. wr. плюгаво "мерзко", klr, плюгава "негодница" ).

Avots: ME III, 372

pļugavât, -ãju, schwatzen, klatschen, Gerüchte verbreilen Bilsteinshof n. Etn. II, 81, Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 372

pluinît Postenden, pluĩnît Karls., plùinît Kaugershof, Jürg., N.-Peb., pluînît ² Līn., Pl., Dond., pluînît Gr.-Buschhof, plùinît ² Lis., Selsau, Golg., -u, -ĩju, tr., wiederholt zupfen; raufen, stossen, Rippenstösse geben U., weich schütteln, stark rütteln Janš.: Pēteriene tâ nuoskaitusēs, ka ir gatava skuķi pat pluinīt Jauns. dzinās vilkam pakaļ un tikmē̦r pluinīja tuo . . . JK. V, 19. ķeizars nemitējās krievus pluinīt Druva 1, 368. Refl. -tiês, sich raufen: pluinās kâ gaiļi Alksnis-Zundulis. Reimwort zu puinît.

Avots: ME III, 354, 355

I plūksnas, plaksnes, plūksni U.,

1) Ausgezupftes,
(plũksnas C.) Charpie, Abfall von Flachs, Hede (plũksnas Katzd.): nuo plūksnām mē̦dz zirgu pinekļus vīt Alksnis-Zundulis. kundze plūksnas vāts apsiešanai sagatavuoja Lautb. Luomi 86. nuo ve̦cām kuģu tauvām plūksnas jāsavāra ar me̦du un jāliek uz slimuo vietu Etn. IV, 110. zīda plūksnas, Wirrseide Dr. plũksna(s), Faser(n) C.; ja ēvelē plūksnuotu kuoku, pie tā paliek plūksnas (mazas skaidiņas) Mitau; plũksnas "von der Innenseite eines Felles Abgeschabtes" N.-Peb.;

2) plûksnas ² Ahs., plūksniņi Kremon n. Mag. III, 1, 106, Hug. n. U., die weisse, im Winde flatternde Birkenrinde;

3) plũksnas, die feinen Federn der Vögel
Arrasch. Entweder nebst li. plúksna "Feder" LChr. 372, 15 zu le. plaûka 1-3 (s. dies), wobei die Bed. "Ausgezüpftes" durch plùkt beeinftusst sein kann, oder aber - wenn mit -ksn- aus -skn- - zu pluska (s. dies); in Betracht kommt ausserdem noch li. plùnksna "Feder".

Avots: ME III, 361

pļurkât, -ãju,

1) pļur̂kât ² Sassm., schwatzen:
stāvi klusu, nepļurkā!

2) vergeuden
Fest., Stelp:;

3) (eine Arbeit) schnell (und oberflächlich) tun
Dond. Refl. -tiês,

1) trödeln, sinnlos die Zeit vertreiben:
pļurkājas pa kruogu - ne dzeŗ, ne nedzeŗ Alksnis-Zundulis;

2) sich prahlen
Fest., Stelp.

Avots: ME III, 374

II puosmu, die Gewandtheit Alksnis-Zundulis: tam ir puosma! sagt man von einem, dem die Arbeit vonstatten geht.

Avots: ME III, 457

puõstît: III prs. puostī Melnalksnis Mazsalaca 24, I p. prs. pùostīju ² neben pùostu ² Oknist n. FBR. XV, 188.

Avots: EH II, 347

pũka Līn., Iw., Salis, Karls., Ruj., Serbigal, AP., pùka ² Nerft, Kl., gew. der P. pũkas gebr.,

1) die Flocke, der Flaum:
sniega pūku gausā deja Niedra. pārslas krīt baru bariem kâ vates pūkas Vēr. I, 1034, ziedi pūkām pārklāti Konv. ² 1143. ziedi dus kâ sārtas vilnas pūciņas uz zaļiem spilveniņiem A. v. J. 1899, S. 469;

2) pūkas, Milchhaare
U.;

3) Fasem; was im Weben abgeht; Charple
U.;

4) pūka Mag. IV, 2, 12, Ronneb., sē̦klas pūka U., die haarige Samenkrone, dle sich abblasen lässt:
kâ ziedu pūkas vējš uz mājām duomas nesa A. v. J. 1899, S. 97;

5) lietus pūka, eine kleine Regenwolke
Alksnis-Zundulis;

6) pūka Mag. IV, 2, 24, pũka Karls., pūkas (li. pūkų̄ žolė! RKr. II, 71, Wid., Wollgras (eriophorum
L.). Nebst li. pũkas "Flaumfeder" aus r. пухъ "Flaum".

Avots: ME III, 445

pūknāsis,

1) f. pūknāse, von einem Huhn gesagt:
baltraibā pūknāse gan iesākumā nee̦suot labi gribējusi tupēt uz uolām Alm.;

2) pūknāsītis, pūknāstiņš, Kosewörter
Alksnis-Zundulis. Zu pūka + nāss.

Avots: ME III, 446

pulêt (??), = pult; grē̦kuos pulēt Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 407

pulpučam "in grossen Flocken": sniegs nāk pulpučam zemē Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 408

pûņa ² , ein feuchter, sumpfiger Wald Upesgrīva, ein mit kleinen Kiefern bewachsener Sumpf Wandsen: viņš purvuos un pūņās slapstījies A. XI, 572. Ve̦calksnis devās uz atte̦ku, gan brizdams pūņas, gan līzdams krūmus Jaun. mežk. 47. - pūņu zeme, modriger Boden, "kur sūnas aug uz sūnām" Kronw. n. U. Zu pũt?

Avots: ME III, 447

purkatas, Hab und Ciut, die Siebensachen: savāķi nu savas purkatas un eji! izmetīšu ar visām purkatām pie devītā ve̦lna! droht man einem mit der Entlassung von der Stelle, aus dem Hause Alksnis-Zundulis. Dissimiliert aus purpatas?

Avots: ME III, 417

pusacs, -s,

1) das halbe Auge:
ar pusaci paskatīdamies MWM. VI, 720. vai es kāds nuogalis, ka ne ar pus˙aci mani neievē̦ruo! Alksnis-Zundulis;

2) eine halbe Masche
Bielenstein Holzb. 648: gar linuma malām... ieausta puskārta jeb pusacis nuo rupjākām dzijām Etn. II, 105.

Avots: ME III, 421

pušausēm, pušausu, Adv., mit halbem Ohre Alksnis-Zundulis: pušausu, pušausēm dzirdēt.

Avots: ME III, 437

puškārteņus, puškārteņš, puškārtin Bers., Laud., puškārēm, halb, halbwegs, nicht ganz: uzmetis vamzi puškārteņus, atskrien plē̦su plē̦sumis Alksnis-Zundulis. atstāt darbu puškārteņš (halbverdchtet) Aps. viņas galva tâ puškārtin pagriezās uz tuo pusi A. v. J. 1896, S. 730. uz tām puškārtin uzsvieda guoda drēbes Jauns. Baitā grām. I, 19. puškārēm vien darījis Alksnis-Zundulis, er hat (die Arbeit) nur halb gemacht. Vgl. puskā`rtenis.

Avots: ME III, 438

puškreklis,

1) der aus Leinwand angefertigte obere Teil des Frauenhemdes
Alksnis-Zundulis; "=puskreklis" Schibbenhof;

2) puškreklītis, ein kurzes Hemd als Bluse
Schibbenhof.

Avots: ME III, 438

pušmutes runāt "wenig sprechen" Alksnis-Zundulis; vgl. pusmute.

Avots: ME III, 438

‡ puspakulu (gen. pl.), zur Hälfte aus Hede angefertigt (?): ar p. kre̦klu A. Melnalksnis Mazsalaca 49 (ähnlich Frauenb.). p. lindrakā BW. 23607, 1.

Avots: EH II, 333

pusvārēm, Adv., halbgekocht Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 436

II pūte Sessau, pũte Udsen, Pe̦nkule, pùte ² Sessw., die Wolke, Regenwolke; pūtas Elv., pūtes, Laufwolken L.: uznāca maza lietus pūte un saslapināja sausuo zemi Alksnis-Zundulis. caur debešu skrejuošām pūtēm mierīgi skatās mēness cauri Rainis. pūtēm līst, es regnet strichweise U., Mag. IV, 2, 126. lietus uziet ar pūtām, die Laufwolken bringen einen Schauer Regen nach dem andern mit Elv.

Avots: ME III, 452, 453

rabât: auch Salisb. n. A. Melnalksnis Mazsalaca 45: iguonis nav kūlis ar spriguļiem; viņš rabā rudzus Seyershof.

Avots: EH II, 348

rãcenis,

1) rãcenis Ruj., Salis, Wolm., Serbigal, AP., Līn., Iw., Wandsen, Rojen, Gold., Dond., Selsau, ràcenis ² Kl., Prl., rācienis U., rãcinis Dunika, rãciņš U., Bl., Asūne, rācins Manz., ràcins ² Nerft, Preili, Demin. auch rāceniņš, rācentiņš, rācentītis BW. 4405, 2 var., die Rübe
U., Bielenstein Holzb. 376, Rübenkohl (brassica rapa napifera Metzg.) RKr. II, 68; die Kartoffel Dunika (rãcinis), Līn., Wandsen, Dond., Rojen, um Gold. u. a., s. Niedermann WuS. VIII, 79, früher auch in Ruj.: audziet, rutki, rācenīši! BW. 4405. cūka raka rācentiņus (Var.: rācenīšus, tupenīšus) 32583, 8. tiem vajaga salda piena, speltē ce̦ptu rācentiņu 19408. kūra krāsni un iecepa rāciņus LP. VI, 171. Sprw.: gans pa rāceņiem, cūka pa tupeņiem. rācentiņi, rundblättrige Malve, Katzenkäse (malva rotundifolia L.) RKr. II, 74, U. ē̦damie rāceņi, Steckrübe, Teltower Rübe (brassica sativa) RKr. II, 68; gaisa rācieņi, Rüben Autz n. U.; kārveles rācenīši, chaerophyllum bulbosum L. Konv. ¹ 779; lauka rācenis, brassica raphanopifera; luopu rāceņi,

a) brassica communis;

b) Wasser- od. Stoppelrübe, Turnips (brassica rapa napifera
Metzg.) RKr. II, 68; šādi rāceņi U., eine Art weisser Rüben; ve̦lna rācenis (cicuta virosa) Alksnis-Zundulis, Brucken n. Etn. I, 67: ve̦lna rāceni lietuo pret galvas sāpem un tūsku; zaķu rāceņi "schwarze od. braune, kartoffelartige Knollen im Moos" Amboten: zaķu rāceņi nuode̦r pret kārpām Etn. 11, 163; zemes rāceņi, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72, U.;

2) baluožu od. zaķu rācenis, grosse, fette Henne (sedum telephium)
U., sedum maximum Sut. Mežuos un ārēs II;

3) rācenis, ein Teil des Spinnrades
Lasd., Gilsen, "ieapaļš ratiņa kuoks, uz kura uzstiprinātas "ruociņas", kas tur spārnu ar spuoli" Selsau, "ratiņa ruociņas (acc.) apakšā savienuo šķērslis, kas piestiprināts pie lielāka stabiņa, kuŗš iekalts apaļā bumbā - rācenī" Vank. "tā (sc. ratiņa) daļa, pie kuras piestiprināts buomītis; rāceņa apakšdaļa, kurai iet skrūve cauri, stiepjas cauri benķim" A. XI, 83. Das von Brückner Litu-slav. Stud. 124 aus dem Žem. zitierte li. racinė "Kartoffel" ist wohl aus dem Le. entlehnt. Le. rāc- ist vielleicht kontaminiert aus rāp- (in li. rópė "Rübe") und rac- (zu rakt); *raciņi waren wohl ursprünglich (nicht die weissen Rüben, die ja nicht gegraben werden, sondern) aus dem Boden zu scharrende Knollenfrüchie, vgl. etwa zemes rāciņi St., kleine, wilde Erdäpfel, die in den Wäldern wachsen.

Avots: ME III, 494

raišķis, einer, dem die Arbeit gut vonstatten geht, "kam darbi raisās" Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 471

II raits, undicht (um Mitau); leer; frei; rein: raita istaba. kad mušas izdzītas, tad paliek raits. laužu drūzmai izklīstuot paliek raitāks Kav. nu ir piedarbs raits nuo pe̦lum Alksnis-Zundulis. kuoki meža malā me̦tas jau raitāki Mitau. palika jau raĩtāks N. Bergfried. ielas palikušas gan˙drīz raitas Līguotnis Stāsti I, 63. raituo ratu dimda Duomas III, 1236. tik tukša un ràita man pasaule šķiet Vēr. 215. e̦ze̦rs pilnīgi raĩts nuo le̦dus Janš. Dzimtene V, 247. prāts nuo ikdieniškām rūpēm raits A. XI, 453. nuo tās ķibeles es tagad raĩts Nigr. nuost nuo krūts man sluogi veļas, bē̦du māktais prāts tuop raits Plūd. tas smagas bruņas ne̦s; es - viegls ràits Rainis. ja... tas (bērns)... pazūd... dzelmē, tad viņa ir nuo tā svabada.:. uz visiem laikiem, un viņa ir atkal tada pat raĩta kā katra cita meita Janš. Dzimtene V, 438. tagad e̦smu raits nuo visiem netīrumiem Hasenpot. Vgl. raids II.

Avots: ME III, 471, 472

*V rauda (unter *rauds III): auch (gesprochen: roud) Salisb. n. Melnalksnis Mazsalaca 54.

Avots: EH II, 356

rāzmanis (f. -ne), auch rāzuoņa, comm., ein Faselhaus N.-Sessau n. U.: tīri kd tāds rāzmanis! MWM. X, 569. kas nu tādai rāzmanei ticēs! Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 501

I reika,

1) gew. Plur. reĩkas Lautb., leeres Geschwätz, Geschichten
Naud.; reika ² Ahs. "teika, pasaka par seniem laikiem (reikiem)": kādas reikas tas vēl nesame̦lstu! Apsk. v. J. 1903, S. 292. ve̦cās uzaudzinātājas reikas par savas radinieces tikumu Lautb. Luomi 124. nuoreikā vai pus˙dienas gar tukšām reikām! Alksnis-Zundulis. ve̦ci jaudis zin stāstīt daudz reiku Ahs.;

2) reĩka Neuenb., comm., ein Schwätzer
Ahs.: reikā kâ reika Alksnis-Zundulis. kas šuo nepazīst par reiku un niekbīli? Dobl., Naud., Kand. n. Etn. I, 31;

3) "?" : reikās gājēji Upltis St. 60. Reimwort zu teika.

Avots: ME III, 505, 506

reikât, -ãju Naud., reikuôt, Geschichten erzählen, sinnloses Zeug schwatzen, "teikas, pasakas par reikiem (?) stāstīt" (reĩkât) Ahs.: kad tas sāk reikāt, tad jau gala nedabūsi Naud. kuo nu reikā tik gaŗi, - stāsti īsi! Alksnis-Zundulis. kuo nu reikuo tādas blēņas! Dobl., Naud., Kand. n. Etn. I, 31. ve̦cmāte reikā cauriem vakariem Ahs. Refl. reĩkâtiês, schwatzen, plappern Dobl., Neuenb.

Avots: ME III, 506

reīza (unter reĩze ): auch Frauenb., Siuxt,

1) reizās braukt Melnalksnis Mazsalaca 45, in langem Zuge mit beladenen Fuhren zur Stadt fahren
Salis, Seyershof: es iekāpu sniegā un stāvu, kamer visa r. aiziet gaŗām. ve̦sals mūžīgs strēķis brauc reizās uz Salacu ar labību. - tev laba r. (eine gute Gelegenheit) apskatīt mūs Janš. Dzimtene V, 259. Jupis lai parauj tādu nejaucības reizu, kādā mēs e̦sam iekļuvušas! 369. jānuokuopj vakara r. (man muss die abendlichen Arbeiten verrichten); tad varēs iet gulēt Frauenb. tagad ne˙kāda r. nav ar kārstuvjiem ("ne˙kas nav jākārš") ebenda. - mana slimība ir tāda, kad nuo reizas (anfangs) paliek labi, tad atkal sliktāki Frauenb. (ähnlich in Nerft).

Avots: EH II, 364

rē̦kumi,

1) das (beim Schreien?) Ausgespuckte, der Speichel
Alksnis-Zundulis;

2) rê̦kumi ² od. rê̦kuļi ² , Froschlaich
Ruj.

Avots: ME III, 520

renčka,

1) reñčka, eine Pfütze Salis; eine kleine, vom Wasser ausgespülte Furche od. Grube
Alksnis-Zundulis, Stockm. n. Etn. I, 153;

2) ein kleines Bierfass
Katzd.;

3) ein kleiner Anker
Rutzau n. Etn. I, i05. Zur Bed. 1 vgl. reñcele I.

Avots: ME III, 511

re̦snvēderis Alksnis-Zundulis, re̦snvēders, ein dicker, wohlbeleibter Mensch, ein Dickbauch: tautu dē̦ls re̦snvēderis BW.21501. apšupnieki re̦snvēderi 12098.

Avots: ME III, 513

II riecis, in der Verbindung kùoka riecis "der letzte, der etwas bekommt" (?): kas nu man, kuoka riecim, pirmajam duos! Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 543

rikaucis Alksnis-Zundulis, ein gierlger, gefrässiger Mensch: tas jau ir tīrais rikaucis un bada stakle! - rikauču māte "- bada māte", ein geiziges Weib: kur nu rikauču mātei gana būs! rikauču māte ne auksta ūdeņa nenuovīd nuodzerties. - rikaučām ēst, gierig essen: ē̦d rikaučām, kâ badā miris. Vgl. rīkaucis.

Avots: ME III, 524

rīkaucis, ein Ausgehungerter, ein Vielfrass: tas jau ir tīrais rīkaucis un bada stakle! Alksnis-Zundulis. - Vgl. rikaucis.

Avots: ME III, 536

rinka,

1) eine lange Reihe
Alksnis-Zundulis: liela rinka bērnieku, kāznieku, talcinieku;

2) ein schmaler Wiesenstreifen zwischen zwei Feldern
Tirs., Druw. n. RKr. XVII, 75. Zur Bed. 2 vgl. rine.

Avots: ME III, 528

rinkūzis,

1) ein grosser Raum:
kur nu tādu rinkūzi piekursi! Alksnis-Zundulis;

2) eine Vorratskammer (unter einem Dach mit dem Wohnhaus).

Avots: ME III, 529

rīša, eine geizige Person Alksnis-Zundulis. Zu rĩt.

Avots: ME III, 540

I rīšmete, comm.,

1) ein rüder Mensch
Neuenb. n. U., Mag. XIII, 2. 62;

2) rĩšmete Nigr., ein Pferdearzt (der die Kehle des Pferdes reinigt
Gr.-Sessau): vai nav kāds rīšmete, kas izčakarē! sagt man zu jemand, der sich nicht leicht vom Speichel im Halse befreien kann Alksnis-Zundlis. jāatsauc rīšmete, lai apskatās, kas zirgam nuoticis: ne˙maz neē̦d Naud.; rīšmete Nigr. "jem., der Pferden die Zähne feilt";

3) ein Fresser
Seew. n. U.;

4) rĩšmete, jem., der nicht ruhig auf der Stelle bleiben kann;
"kas dažādi blēņuojas" Schibbenhof.

Avots: ME III, 540

rīteklis, ein hötzernes Werkzeug zum Aufwickeln des Garnes Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 540

II ruoģêt (??), -ẽju, tr., sägen Wid.: bāliņš klēti taisa ruoģē̦tiem dēlīšiem VL. Das Lied stamme vom unzuverlässigen Alksnis-Zundulls; wohl gefälscht.

Avots: ME III, 578

‡ roidmē̦sli Salisb. n. Melnalksnis Mazsalaca 54, = roida.

Avots: EH II, 380

ŗūka Alksnis-Zundulis, comm., ein mürrischer Mensch, ein Sauertopf: sēž kā ŗūka sarūdzis, - ne vārdiņa nerunā. Zu ŗūkt.

Avots: ME III, 588

II rūsa,

1) rũsa Kurs., Frauenb., der Haufe: tādu rūsu sūdu nuokŗāvis Alksnis-Zundulis, vienā rūsā, auf einem Haufen (von zusammenliegenden Bauerhöfen gesagt)
Biel. n. U.;

2) rûsa ² Karls., Gr.-Essern, Bauske, Naud:, Fockenhof, Schibbenhof, rũsa Kursiten, Gaiken, rûsis ² (li. rūsỹs "Grube für Kartoffeln"
) Gr.-Essern, Schrunden, Schwitten, rūsis Memelshof, ein mit Erde (U.) od. Stroh bedeckter Kartoffelhaufe auf dem Felde, auch eine flache Kartoffelgrube: kartupeļus uzglabā pagrabuos, bedrēs, rūsās Konv. ² 1646. burkāni jāuzglabā vē̦sā, sausā te̦lpā vai arī rūsā Mazvērsītis Luopkuopība. tā ne̦susi pusmaisiņu uz rūsu (salmiem izklātu padziļinājumu zemē) Alm. Kaislību varā 122;

3) rũsa Segew., Sussikas, PS., C., Wenden, Wolmarshof, Jürg., Arrasch, Schutt, Abfall, aufgehäufter Schutt, wie es z. B. bei Bauten sich findet
U.; in Fäulnis übergegangener Mist Alksnis-Zundulis: kur amatnieks strādā, tur rūsas bez gala Adiamünde. sagramstija rūsu (roidu) Etn. II, 67. tīkls jāizkvēpina ar tādiem dūmiem, kur dedzinātas ve̦cas ādas tupeles un šāda, tāda rūsa Etn.II, 108 (aus Jerkull). - Nebst li. pelen-rūsà "Aschenbrödel", r. pюхa "Grube" (nach Būga PФB. LXXV, 142), an. reyrr "Steinhaufen", dän. ros "Abfall" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 355 f.) zu ràust (s. dies).

Avots: ME III, 572

rustêt U., Karls., -ẽju, rustît, -u (Druw.) od. -ĩju (U.), -ĩju, rustuôt, tr.,

1) rustêt Nauksch., Alksnis-Zundulis, rustît Nauksch., rustuôt Dr., beizen, lohen:
rustītas un mītas pastalas Plutte 74.; rustêt, gerben: nuodzen ādai vilnu, lai var likt rustēt! Lievenbersen;

2) rustêt Adiamünde, Treiden, rustît Freiziņ, Celm., rustuôt Kursiten, (mit Ellernrinde
Celm.) färben; die Grundfarbe geben Druw. (rustît): pirms deva vajadzīgo krāsu, iepriekš nuovārīja alūna kausējumā, kuo sauca par rustīšanu Druw.

Avots: ME III, 564

rūsulaîns Alksnis-Zundulis, rostfarben: rūsulaiņa zuoss.

Avots: ME III, 573

sacensis (f. -se), sace̦nsuonis (f. -ne), der Konkurrent, der Rivale; der Nebenbuhler: Björnsonam nav sacenša B. Vēstn. mācītaja ... sacensis Me̦lnalksnis Mazsalaca 36. sace̦nsuoņi pasaules tirgū A. XI, 475. atkuodies viņš bija sace̦nsuonim A. v. J. 1902, S. 243. vai... mūsu sievas savu vīru cienīgās sace̦nsuones? Pūrs I, 26. - sacensis uz kadu vietu, der Kandidat auf einen Posten Dr.

Avots: ME III, 601

sadrūt Biel. n. U., auch refl. -tiês, erschrecken (intr.): es reizē priecājuos un sadrūvu par šuo atskārtumu Austriņš M. Z. 112. viņš pavērās uz tuo, sadrūva Vēr. II, 1425. sadruvuos kunga ierauguot Alksnis-Zundulis. sadruvis bē̦rns, ein schüchternes, scheues Kind Autz n. U.

Avots: ME III, 614, 615

sakašņas, sakašas Alksnis-Zundulis, Zusammengekratztes, Zusammengeschabtes, Zusammengeharktes: kāļa vai burkāna sakašņas Kabillen. putns kaš kājām un sviež sakašas.., tāļu pruom D. nuo maizes sakašņām ce̦p abrukasi Ahs. Andrs pieņe̦m pilnu klēpi sakašņu Duomas IV, 18. - sakašņa Naud. n. Etn. I, 43, = karaša.

Avots: ME II, 646

salašņas Dr., Wid., Ahs., Alksnis - Zundulis, salašņi,

1) salašņas Etn. IV, 148, salašņi Sunzel, zusammengesuchte Reste, Überbleibsel:
man tādu salašņu nevajaga Neik.;

2) zusammengesuchtes Pack, Gesindel, der Pöbel
Wid., B. Vēstn.: salašņi (Var.: salasas) tie panāksnieki, cits ņe̦mts ceļā, cits ceļa malā BW. 21037. atlikušie strādnieki ir salašņas A. XXI, 2. tik salašņi vien nāk ar drisku ce̦purēm Vilhelms Tells 64. - salašņas bē̦rns Neik., ein uneheliches Kind;

3) der gen. salašņa in adjektivischer Bedeutung gebraucht, zusammengesucht:
salašņa zirgi, purva siens (Rätsel) RKr. VII, 117. nabadzīguos salašņa traukuos Saul. III, 215.

Avots: ME II, 667

sālimputra, eine Art Mehlbrei, der als Zukost gegessen wird Salisb.; miežu vai kartiņu sālimputra A. Me̦lnalksnis Mazsalaca 51.

Avots: ME III, 802

sālīms (li. sólymas bei Būga Izv. XVII, 1, 37) N.-Sessau n. U., Remten, Blieden, Neuenb., Schlock, sālims Salisb., sâlîms ² Kurs., die Salzlake: sālims - ūdens, kas zem sālīta sviesta sakrājies Etn. I, 42. labāku pavalgu ne˙maz nevarēja ieduomāties par siļķu sālīmu Janš. Bandavā II, 386. ar reņģu sālimu A. Melnalksnis Mazsalaca 51. - miltu sālims, eine Speise aus Wasser, Mehl, Fett und kleinen Fleischstücken Etn. I, 42. gaļas sālims, eine Speise aus gekochtem, ungeräuchertem Fleisch, Gedärmen, Nieren und Leber ebenda.

Avots: ME III, 802

I sals (ndl. hal "gefrorener Boden"), der Frost: ārā bij... stiprs sals Vēr. II, 534. sals kuož kauluos Alksnis - Zundulis, man friert stark. sākuši zuobi nuo sala klabēt LP. VII, 944. lai kājām neķe̦rtuos... sals klāt LA. kad dze̦guze beidz kūkuot gar Jāņiem, tad būs agri sals Etn. IV, 67. uz... ziemas midžiem lāči mē̦dz duoties pirmiem saliem iestājuoties MWM. VI, 77. turas pie sala, es hält sich bei Frost, es friert andauernd U. sala laiks, kaltes Wetter, Frost: bijis briesmīgs sala laiks LP. IV, 231. - sala Mārtiņš, ein frostiger Mensch Biel. n. U. Nebst li. pãšalas "Nachtfrost" zu salˆt. Hiermit identisch vielleicht auch poln. sół "Speisekammer in Bauernhäusern" (vgl. zur Bed. le. saltais kambaris).

Avots: ME II, 675, 676

salˆt (li. šálti), salˆstu (saļu Sussei n. FBR. VII, 146), salu, in Lemsal n. FBR. IV, 93, Salis, Sussikas, Pernigel, Ruhtern salêt, salstu, salēju,

1) frieren:
Sprw. salst, ka plīst. salst, ka zaķim acis ārā sprāgst (sala vai zakim acis nuo pieres ārā). salst, ka skaidas nuo zemes le̦c. man salēja Neu - Salis. salst, ka sprē̦gā, ka sētas krakš Alksnis - Zundulis. kaķis salst, bet negrib mācīties drebēt. salt zemē, totfrieren Biel. n. U.;

2) gerinnen
U. - Subst. salšana, das Frieren; das Gerinnen; salums,

a) der Frost
U.: meitē̦ns aiz saluma zils A. v. J. 1901, S. 84; ar vienas nakts salumu vēl nepietiek, lai varē̦tu e̦ze̦ram jau virsū iet;

b) das Gefrorene
Fest., Stelp. - iet pa salumu, über hartgefrorenen Schnee gehen Karls. Nebst sals salˆna, salˆts zu apr. passalis "Frost", ai. š̍iš̍ira-ḥ "kühl, kalt", osset. sald (wenn mit ide. l) "Kälte" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 297, Zupitza Germ. Gutt. 84 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 33.

Avots: ME II, 676

samanguôt Karls., tr., zusammenbetteln: sadiede̦lē̦dama un samanguodama dažādas ē̦damas lietas, kâ arī dažus naudas gabalus Janš. Tie, kas uz ūdens 10. ple̦cuos pakāra lielu kuli, kur iebāzt samanguotuo BW. III, 1, 10. muļķītis samanguoja ve̦se̦lu kuli sāls LP. V, 314. samanguoju gan sē̦klas miežus Alksnis - Zundulis. vai esi daudz samanguojis? Dond.

Avots: ME II, 680

samiņģêt; tr., zertreten, zertrampeln: zuosis samiņgējušas miežu dubiņas sūdu sūduos Alksnis - Zundulis. sievai zeķes saminģē̦tas LP. VII, 97.

Avots: ME II, 686

II sarinkt; intr.,

1) sich zusammenringeln
Alksnis - Zundulis, sich krümmen, bücken: guļ sarincis kâ dieva ausī Alksnis - Zundulis. kuo nu tupi kâ sarincis (nuo aukstuma sarāvies, sastindzis)? Schibbenhof. vārna aukstumā sarinkusi ragā Würzau. stāv salā sarincis Alksn. - Zund. ir sarinkušiem zemes bē̦rniem raizes Līguotnis;

2) sarincis, krank Grünh.

Avots: ME II, 717

saskriet,

1) intr., zusammenlaufen:
bē̦rni saskrēja barā. ļaudis saskrēja kuopā nuo visām malām. - acīs saskrej asaras Asp. Ziedu klēpis 126, Tränen treten in die Augen;

2) saskriet lielajā, aneinandergeraten, in Streit geraten
Ronneb.: viņi ir saskrējuši lielajā, sie haben sich gezankt, sind einander feind geworden Mag. XIII, 2, 58;

3) tr., abjagen:
saskrieti zirgi Kaudz. e̦suot zirgs jāsakrien putās LP. VII, 154. sulainis saskrējis ērzeli tâ, ka (sc.: ērzelis) nuokritis... gar zemi VI, 313;

4) laufend erlangen:
nuo zināma cilvē̦ka bē̦gdama tu nezini, kuo tu saskriesi. kad tik nesaskrej pati savu nelaimi! Janš. Bandavā I, 170;

5) intr., plötzlich ergrimmen:
brīžam arī tev sirds var saskriet Kaudz. M. 58, Refl. -tiês,

1) laufend zusammengeraten:
kaut daža upīte vairs nesaskrienas ar tev[i], kas senāk tevī tecējusi Jaunības dzeja 58;

2) laufend sich zu viel tun, sich überanstrengen, sich abjagen:
ēsi par daudz saskrējies un sapūlējies Alm. kad bija saskrējies, un vaigi vai pušu plīsa JK. gluži kâ sunim, kas saskrējies LP. V, 2. saskrējies kume̦lē̦ns;

3) aneinandergeraten
U.: saskrējuos ar pušnieku Alksnis - Zundulis. saskrējies ar tiesas vīriem Alm.;

4) ergrimmen
Spr,: man(im) saskrējās sirds par sulaiņu nebēdību A. XXI, 536; sirds saskrējās, fing an zu schmerzen Gr. - Buschhof, Saikava,

Avots: ME III, 733, 734

sašļâgt ² , ungestüm und mit Geräusch samìzt 2: bē̦rns tādu paisumu sašļādzis (samīzis) Alksnis-Zundulis; "schnell, ungestüm und mit Geräusch zusammengiessen"Nötk., (mit à ² ) Vank. Oder "begiessen" (mit ã ) Neuenburg.

Avots: ME III, 757

saslāķêtiês, zusammenfallen, sich sacken: viss vienā slāķī saslāķējies Alksnis - Zundulis.

Avots: ME III, 736

satītît, stark trotzen, durch Trotz, Eigensinn Schaden anrichten, jem. etw. antun: satītīsi pats sev! Alksnis - Zundulis.

Avots: ME III, 764

I sāts Jürg., sàts ² Golg., Selsau, Heidenfeld, Gr.-Buschhof (li. sotas "Sättigung"), sãta Biel., U., sāte, sàts ² , -s Kl., Saikava (li. sótis "Sättigung"), sātus,

1) Segen, Gedeihen (beim Essen
U.); Nahrhaftigkeit, Verschlagsamkeit: Sprw. slima slava - ve̦se̦la sāts od. mana slava - cita sāte. pūķis aiznesis svētību un sātu nuo labības LP. VI, 82, puķis taisni labību nene̦suot, bet tikai labības sāti V, 118. lai dievs duod sātu un gausu, ein gedeihliches Essen U. dievs, duod sãtu! sagt man, ein neues Brot anschneidend Ronneb. nei tam sāta, nei tam gausa, nei tam dieva palīdziņa BW. 34071. maizei nav sāts LP. VI, 84. ē̦d bez sãta C. barība neiet sāta (gedeiht nicht zum Segen, ist nicht verschlagsain) MWM. v. J. 1897, S. 91. pie ēdiena tai nee̦suot ne sātus, ne gausus De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 671;

2) sāts Kl., sāte Spr., sātus Alksnis-Zundulis, sãts Lautb., Mässigkeit (im Essen
Kl.) U., Spr.: ēst ar sãtu PS. ar lielu satu baudīt kuo Etn. I, 62. visu, šķiet, aprīs bez sātes R. Kam. 108. ē̦du pilnīgi bez sāts Jauns. jūs dzīvuojat bez sātas, ihr macht zuviel Aufwand Biel. n. U. viņai nav ne sāta, ne jē̦gas De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 675. Zu apr. sātuinei "sättigest", got. dat. s. sōƥa "Sättigung", saƥs, la. satur "satt", air. sáith "Saitheit" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 444 f., Trautmann Wrtb. 250, L. Meyer KZ. XXII, 470 f.

Avots: ME III, 809

II saûkums ² Behrshof, Siuxt, der Schaden Wid., die Einbusse V.: cūkas tādu saukumu kartupeļuos izdarījušas Alksnis - Zundulis, tādu saukumu kaķis izdarījis, ve̦se̦lu piena spaini apgāzis ders. saukums man jācieš Asp. ja viņš dara kam saukumu, tad tas ir nuo valsts puses jāatlīdzina MWM. VI, 457. Etwa zu sukums?

Avots: ME III, 772

saũllē̦kas, der Sonnenaufgang Alksnis - Zundulis.

Avots: ME III, 774

saũlriets, auch der Plur. saulrieti, saulrietas Alksnis - Zundulis, Sonnenuntergang: ... aiz kuŗa dedza sautrieti A. v. J. 1902, S. 16.

Avots: ME III, 774

sausmaņām,

1) sàusmaņām Ronneb., Smilt., Trik., sausmaņām U., Druw. n. RKr. XVII, 76, Salisb., saus˙maņām, sausmaņam U., sàusminām ² Golg., Gr. - Buschhof, Fest., sausminai Wessen, massenhaft U., sehr viel, sehr oft Druw. n. RKr. XVII, 76: tur vēžu sausmaņām Vēr. I, 776. kartupeļu piemizāts sausmaņām Ronneb., Smilt., Trik. pūra lādes sausmaņām piebāztas ar aude̦klu baķiem Alm. tam ir naudas sausminām Fest. tam ir utu galvā sausminām ebenda. bļuoda sausmaņām pilna kartupeļiem Salisb., die Schüssel ist so voll mit Kartoffeln, das man kein Wasser mehr sieht. puôds sausmaņām pilns, übervoll U, pilns saus˙manām Gr. - Sessau. ūdens bija piebē̦rts saus˙maņām (so, dass auf der Oberfläche kein Wasser mehr zu sehen war) A. v. J. 1902, S. 130. ē̦d gaļu sausmaņām (Fleisch ohne Brot, Kartoffeln usw.) Alksnis - Zundulis. sausmaņām kādu kult, mit gesamter Hand jemand prügeln U.; le̦di iet pa upi sausmaņām MWM. X, 243;

2) sàusmanu ² (Druw. n. RKr. XVII, 76), sausminām (Fest.) pūt, trūdēt..., verfaulen, ohne dabei flüssig zu werden (von Kartoffeln).
Vielleicht Ableitungen von einem n-Stamm *sausman-: *sausmin- "Trockenheit"; die Bed. "sehr viel" könnte sich in Verbindungen wie bļuoda sausmaņām pilna kartupeļiem; tur vēžu sausmaņām entwickelt haben.

Avots: ME III, 776

savlīdžas (nom. pl.), comm., einander stark ähnelnde Menschen, Doppelgänger Alksnis - Zundulis.

Avots: ME III, 791

sazīšļât A. - Schwanb., (mit î) Kl., sazīžļât, tr., saugend besabbeln, besudeln, (nur mit dem Gaumen) zerkauen: izņe̦m... luopam nuo mutes sazīžļātu zāļu kumuosu Etn. IV, 119. tie sazīšļāti, saburzīti Seifert Chrēst. III, 2, 135. sazīžļāts vienā ļēpē Alksnis - Zundulis.

Avots: ME III, 797

sažvadzinât, tr.,

1) durchschütteln:
Ve̦calksnis izņēma blašķi, sažvadzināja un ievilka pāris kulcienu Jaunais mežk. 49;

2) klappern od. schellen machen:
s. naudu makā Warkl.; s. zvārguļus Schwanb., ķēdes Golg.

Avots: ME III, 800

še̦braks,

1) "ein kurzes Wams"
Alksnis - Zundulis; še̦braki, ein Frauenrock Schibbenhof; vgl. šabraks;

2) ein träger Mensch
Schibbenhof.

Avots: ME IV, 14

seija Wid., Alksnis-Zundulis, seije U., ein Stellbottich, ein Brauküwen U.: es redzēju div[i] bitītes silā alu brūvējam: pie celmiņa seiju lika . . . BW. 30321. Doch wohl (durch livische Vermlttelung?) auf d. Seihe od. Seige beruhend; vgl. mnd. sievat "eine durchtöcherte Tonne (zum Seihen), dergleichen die Brauer bel dem Hopfen gebrauchen".

Avots: ME III, 813

sēles Wilzen n. Etn. I, 106, der Speichel: sēles vien te̦k, kâ gribas ēst! Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 826

se̦lguča, comm., ein böser Mensch Alksnis-Zandulis. - Vgl. sve̦lguča.

Avots: ME III, 816

I sē̦ra,

1) sẽ̦ras Laidsen, der Schinn, Schelfer:
sẽ̦ra izē̦d matus nuo galvas Matkuln, Sassm.;

2) der Schlamm
L.: Salacas.. . straumē nav .., daudzās upēs tik parastuo sē̦ru A. Melnalksnis Mazsalaca 7. Wohl zu sērt II.

Avots: ME III, 827

sietalĩba Alksnis-Zundulis "?"

Avots: ME III, 860

sìetals Ronneb. n. RKr. XVI, 16, Smilt., Drosth., sietals, auch sietalis Manz., ein Mastschwein Elv., Manz. Lettus, U., Rositten, Dricē̦ni: kādi cūkasluopi: ne˙maz tādi kâ ziemu mitināmi pussiķi, bet tīri kâ rudeni gārdā uz baŗuokli turē̦ti siêtali ² Janš. Dzimtene ² III, 127. saimniece . . . sietaliem kāpuostu dārzā lauž lapas Dz. V. tie, ar saviem labiem draugiem sagājuši, baruojas kâ sietaļi Manz. Post. II, 22; ein dicker Mensch U., ein Unmässiger, Gieriger (auch sietala kuņģis N.-Sessau n. U., sìetals ² od. sìetalis ² , ein Schimpfwort Warkl., sietalža Alksnis-Zundulis): tas jau gatavs sietalža: ē̦d vai ik stundas, tuomē̦r nav paēdis! Alksnis-Zundulis. -sietala zirgs "zirgs, kas ātri ē̦damuo cauri laiž". Wohl zu siet.

Avots: ME III, 860

II sipsna, eine starke Rute N.-Sessau n. U., auch - ein Riemen zum Prügeln (= siksna) Alksnis-Zundulis: ar sipsnu tik tādam, - nevis glaudīt! Alksnis-Zundulis. dabūsi sipsnas, ja neturēsi žaunas! id. Wenn mit altem (vgl. zipsna dass.) s- aus (s)k̑-, vielleicht zu ai. š̍iphā "dünne Wurzel, Rute" oder š̍ēpa-ḥ resp. prakr. chepa- "penis", wozu Petersson Glotta IV, 298, Walde Wrtb.2 163 und Vrgl. Wrtb. II, 545; anders Būga KSn. I, 291.

Avots: ME III, 842

siŗa,

1) siŗa Nigr., sira Celm., Serbigal, Alksnis-Zundulis, comm., ein Umherstreifender; ein umherstreifender Bettler
(sira) Schwanb., Aahof; ein unruhiger Mensch Celm.: skraida (siruo Alksnis-Zundulis) kâ sira Celm. es neticu, kuo tāds pasaules siŗa stāsta Janš. Dzimtene IV, 210. šuo leišu siŗu un blēdi Bandavā 1, 147. Plur. siŗi U., siŗas Frauenb., siras Aahof, umherstreifende, feindliche Kriegsvölker Bergm. n. U., Marodeure U. - siruo pils, Raubschloss Für. I (unter sirāt); ²⁾ siŗa, sira, das bettelnde Umherstreifen U.: nabags ir uz siŗu Spiess n. U. viņš aizgāja sirā, er ging, um sich etwas zu erschwindeln Salisb. n. U. čigānietei siras kule Jürg. Zu sirt III.

Avots: ME III, 848

siŗuôt U., Frauenb., siruôt U., PS., Karls., Alksnis-Zundulis, AP., sirêt, -ẽju N.-Schwanb., sirāt Für. I, umherstreifen, sich umhertreiben U., Alksnis-Zundulis; marodieren U.; betteln AP., (siruôt) Gramsden; schmarotzen L., St.: čigānietes siruo, wandern herum U. pamanījis, ka pa malkas dārzu daži siruojuot Alm. Kaislibu varā 123. cila ne˙kā nedara, kâ tikai siŗuo apkārt Janš. Bandavā I, 149. kungs, kas, malu malās siruodams, visas muodes izmācījies Plūd. Rakstn. I, 122. Miķeļa vakarā jaunie gari siŗuo LP. VI, 9; = sẽņuôt PS. - Refl. siruôtiês, auf Raub ausgehn, plündern Bergm. n. U. - Subst. siŗuôtãjs, siruôtãjs, ein Umherstreifender; Parteigänger V.; Bettler Aahof: siruotāji vazājušies ienaidnieka . kaŗapalkiem pa˙priekšu LP. V, 396. kļuva par virsnieku pār siŗuotājiem Glück I Kön. 11, 24. pec nenāce ... siŗuotāji (Kriegsleute) vairs Izraela zemē II Kön. 6, 23.

Avots: ME III, 848

skâbbarĩba* Konv. ² 750, eingesäuertes Viehfutter: kūtis ar... skābbarības tuorņiem A. Me̦lnalksnis Mazsalaca 47.

Avots: ME III, 878

skâbs (li. skobas Geitler Lit. Stud. 109), sauer (eig. u. fig.): Sprw. skābs kâ dzērveņu uoga, kâ gurķis. skābs piens, Sauermilch Salis. skābu ģīmi savilkt Kaudz. M. 73, ein saures Gesicht machen. skābs prāts Karls., mürrischer, unzufriedenerSinn. - Subst. skâbums,

1) die Säure:
vīna, maizes skābums;

2) eine Speise
Bergm. n: U.; saurer Mehlbrei Loddiger; Sauermilch Mar. n. RKr. XV, 135, PS.; ein saures Getränk aus bebrühtem Roggenmehl und Wasser Salisb., Alt-Ottenhof, Nauksch., Ruj.: vasarā... atspirdzinuošuo skābumu vēl kuļ tikai... re̦tās saimniecībās A. Melnalksnis Mazsalaca 52. Zu skabrs, s. Persson Beitr. 142 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 563.

Avots: ME III, 878, 879

skalˆgans ² Dond. n. FBR. V, 128; Iw. n. FBR. VI, 53, Salis, Deg., skalgans U., Schlehk, Suhrs n. FBR. VII, 43, Rothof, Popen n. FBR. VIII, 121, Karls., Mar., Bielenstein Holzb. 243, skalgâns ² Wain., skalgāns U., RKr. XVI, 246, skalganis, ein Stück von einem Pergel N.-Sessau n. U.; eine Lubbe, Dachschindel Mar.: saslauki tuos skalgānus! Wain. pakrituse skalganīšu (Var.: skangalīšus, skala galu) lasīdama BW. 1126 var. skalgans, ein Holzscheit, woraus man Späne machen kann Gramsden. - skalgana bē̦rns, ein unecht Kind L., W.-Livl. n. U.: kas man, skalgana bē̦rnam, tuo duos, kuo mātes bē̦rni ē̦d! Alksnis-Zundulis; skalgana mēle, eine geschwätzige Frau Hasenp., Grob, n. Etn. III, 66, skalgans "jem., der viel und laut spricht" Gramsden. Dissimilatorisch aus skalgals; vgl. skangals.

Avots: ME III, 868, 869

skal˜darêt Ahs, n. RKr. XVII, 51, -ẽju, skalderêt, -ẽju, refl. skaldarâtiês, -ãjuôs Alksnis-Zundulis, etwas eilig, schneil machen Ahs., schnell laufen Alksnis-Zundulis: kuo tu tâ ātri skalderē! Ahs. n. RKr. XVII, 51, kuo nu skaldarājies kâ skaldaris! Alksnis-Zundulis,

Avots: ME III, 868

skal˜daris Ahs., skaldaris Alksnis-Zundulis, skaldara Alksnis-Zundulis, comm., einer, der (mit der Arbeit) eilt, schnell geht, läuft: tas iet, steidz kâ skaldaris! Ahs. n. RKr. XVII, 52, iet kâ skaldara plē̦su plē̦sumis Alksnis-Zundulis. - skaldars "einer, der viel, unverschämt spricht" Katzd.: tas tik ir tāds skaldars ar savu bļaustīšanuos! Aus mnd. schaller "herumstreifender Possenreisser"?

Avots: ME III, 868

skaļš, Adv. skaļi,

1) helltönend, laut, deutlich hörbar
U.: skaļa balss Karls. od. skaļa rīkle U., eine laute Stimme. skaļi smieties LP. I, 145. bijās skaļi runāt Vēr. I, 1238. kālabad tu tâ skaļi brēc? Dīcm. pas. v. I, 45. skaļa, dze̦dra valuodiņa BW. 9509 var. skaļš vārds, ein laut gesprochenes Wort Ronneb.;

2) klar (von der Luft), den Schall weit tragend
Golg., Arrasch, Salis: ja ir jauks un skaļš laiks, . . . tad uz desmit verstīm apvadē var dzirdēt Janš. Bandavā II, 170. bija jauks, skaļš rudens rīts . . . varēja dzirdēt visu tik skaidri, tik tāļi vis˙apkārt Bārenīte 6. skaļš gaiss Jürg., DL.;

3) genau, deutlich
U.: skaļi runāt, deutlich reden U. avīm ir skaļas (gut hörende) ausis Für. I. skaļi dzirdēt, scharf hören U: - skaļi gulēt, einen leisen Schlaf haben St., U.;

4) skaļš rutks, ein herber, barscher Rettig
U.;

5) spröde
U., Arrasch;

6) leicht spaltbar
U., Golg., Fehteln, Bers., "trausls" Freizirl, Wallhof: skaļa malka Karls., Lieven-Bersen. ja skalu malka bij laba, skaļa, tad skali plīsa paši nuo sevis Vēr. I, 1453. skaļš kuoks Kokn. n. U., Deg., Ronneb., Erlaa, Arrasch, Nötk. "skaļi" ir zaļi kuoki, kas skalduot neplīst nuo viena gala līdz uotram, bet uz malu, pie kamšķilas pat atlūst: ē̦nā audzis alksnis ir skaļš kâ rācenis Wirginalen. skaļš, līdze̦ns bē̦rzs LA.;

7) skaļi kāļi, Schnittkohl, der nicht holzig, nicht faserig ist;

8) skaļš mežs, ein Wald mit gutem Echo
Lieven-Bersen, Arrasch. - Subst. skaļums,

1) die Lautheit, Deutlichkeit, Helltönigkeit:
tavai balsij par daudz liels skaļums Sassm.,

2) die Leichtspaltigkeit
Kokn. n. U. - In der Bed. 5, 6 (und 4?) nebst li. skalùs "sich leicht spalten lassend" zu šķelt. In der Bed. i, 2 und 8 nebst skalds (vgl. auch skalbs

2) und atskalas zu li. skalìkas "ein fortgesetzt bellender Jagdhund",
apr. scalenix "Vorstehhund", čech. skoliti "belfern", ahd. scellan "schallen", an. sko,ll "Bellen, Lärm" u. a., s. Fick Wrtb. III ⁴ , 959 und Persson BB. XIX, 275 f.

Avots: ME III, 869, 870

skàuža ² Warkl., Alksnis-Zundulis, comm., skaužkukulis Salisb., = skauģis, der Neider, der Missgünstige.

Avots: ME III, 877

šķeñnêt Bershof, Schibbenhof, refl. šķeñnêtiês Schibbenhof, Siuxt, šķennêtiês Naud. n. Alksnis - Zundulis, = šķendêt(iês): viņš uotram tuo naudu izviļ un šķennē tuo par paldies Manz. Syr. XXIX, 8, 9. mitējās riešana un šķennēšana Manz. Spr. Sal. 22, 10. viņi kavušies un plūkušies, šķennējušies un lādējušies JK. III, 3. cik tu esi plēsies un šķennējies Alm. Rud. 30. Aus nd. schtinnen "schänden".

Avots: ME IV, 28

šķē̦ravas "?": šķē̦ravas (= šķē̦rkuoki?) un stelles pagatavuo uz vietas A. Me̦lnalksnis Mazsalaca 48; šķẽ̦ravas Seppkull "= šķē̦rumi."

Avots: ME IV, 33

šķìbmutis (f. -e), wer einen schiefen Mund hat Dr., Alksnis - Zundulis, Dond.

Avots: ME IV, 47

šķirtne,

1) der Scheitel
U., (mit ir̃) AP., (mit ìr ² ) Bers., Erlaa, Golg. Kl., Lubn., Saikava: pār pašu galvas vidu balta šķirtne re̦dzama Dok. A. matiņi gludi sukāti, šķirtni vidū MWM. VIII, 242. māte skatās spuogulī, nuopūlējas ar taisnas šķirtnes pāršķiršanu Blaum. Skal. ug. 230;

2) eine Fuge
Döbner n. U., "sprauga" (mit ìr ² ) Gr. - Buschh.: saules seja... pa mākuoņu šķirtnēm... atklājās Janš. Dzimtene ² III, 81. kuociņi auga... saknītēm klints šķirtnēs turē̦damies Valdis Stabur. b. 17. dakstiņiem, kam šķirtnes piesvaidītas... kaļķiem Vēr. I, 898. lietus iespriezdamies pa mazākām šķirtnītēm Duomas III, 827. caur vārtu šķirtni MWM. VI, 328;

3) ūdens sķirtne, die Wasserscheide:
draudzes... daļu, kas atruodas Salacas un Pē̦rnavas upes ūdens šķirtnē A. Melnalksnis Mazsalaca 10. ūdeņu šķirtne starp Ziemeļu Le̦dusjūŗu un Bēringa līci MWM. VII, 394;

4) das Diaphragma
Dr.;

5) die Zäsur
Plūd. Llv. 176;

6) šķirtnīte ² , die Strähne
Saikava: kad ieskā galvu, tad pašķiŗ matus mazām šķirtnītēm.

Avots: ME IV, 46

skraule, skrauļa, ein steiler Abhang Alksnis-Zundulis: sniegs vēl skraulēs turas. Vgl. kraulis.

Avots: ME II, 888

skreblis (li. skreblỹs "Filz"),

1) ein alter, hinfälliger Mann,
(f. skreble) eine alte Jungfer od. Frau Mag. XIII, 2, 62; wer unsaubere u. zerfetzte Kleider an hat Gr.-Buschh.: nu tu izskaties kâ skreblis! ne viņam kauna ne+kā - iet kâ skreblis baznīcā;

2) auch skre̦bulis, ein alter Pelz
(Mar. n. RKr. XV, 135, Wessen), der durch Nässe hart geworden ist Kurl. n. U., Alksnis-Zundulis; ein kurzer Frauenpelz ohne Oberstoff Saikava: kad skreblītis mugurā, tad par saltumu nav bē̦da Saikava. kažuociņš skre̦bulītis, tas man krūdu padarīja: cik pie meitām lavījuos, kažuociņš grabējās BW. 20451, 2. grab kâ skreblis Alksnis-Zundulis;

3) ein Jähzorniger
Golg.;

4) = abraskrãpis Saikava;

5) s. skrebelis I. Nebst skreb(el)is und li. skrèbti "trocken werden"
zu skrabêt I.

Avots: ME II, 890

skùmjas C., skum̂jas ² Karls., skum̃jas Iw., der Sing. skumja A. Melnalksnis Mazsalaca 37, Kümmernisse, Betrübnis U., Gram, Trauer, Herzeleid: salīst sirdī me̦lnas skumjas Vēr. I, 1450.

Avots: ME III, 904

skutele,

1) die Viehlaus
Linden (in Kurl.), Nötk., Saikava, L., Stomersee, Baldohn, Mar., Karls.; skutul(i)s, Schaflaus Manz. Lettus; Plur. skuteles, skuteli,skutuļi, Schafläuse U., mit Ungeziefer gefüllter Schelfer, besonders am Halse des Viehs Seew. n. U.: skuteles (Var.: uteles) nuoēda BW. 35057, 3. uts-maza, balta, mazāka nekâ skutelīte JK. VI, 54;

2) "kašķīgs (palama)" Salisb. n. A. Melnalksnis Mazsalaca 54. zu skust (n. Leskien Nom. 480); vgl. auch kutulis.

Avots: ME III, 907

šķūtis (nom. plur.),

1) šķūtis Kl. (mit ù ² ), Spr., Golg., šķūtes L., U., Dr., Karls., Nötk. (mit ũ), Schiesse, Vorspann: šķūtēs braukt, Schiesspferde fürs Militär stellen
Mag. XIII, 2, 43. braucis... uz Rīgu šķūtīs LP. V, 339. apsuolīdams daudz atvieglinājumu pagasta dzīvē, kâ atlaist šķūtis A. v. J. 1897, S. 385. bezgalīgas šķūtis ļaudis un zemi spieda A. Melnalksnis Mazsalaca 24. lielās od. prūšu šķūtes, in Livland die Jahre 1758, 1759 U.;

2) šķūtēs braukt, zu einer verwandten Wöchnerin mit Geschenken fahren:
viņmāte šuodien aizbrauca šķūtēs Stockmannshof n. Etn. II, 17. Nebst estn. küf "Schüsse (= Unterlegung von Bauernpferden statt der Postpferde)" aus dem Germanischen.

Avots: ME IV, 56, 57

slāķêtiês (gew. in der Zstz. mit sa-), zusammengepresst werden, sich stauen Alksnis-Zundulis. Wohl von slāķis abgeleitet.

Avots: ME III, 922

slāķis, ein aufgeschichteter Haufen (blãķis): malka slāķī sakritusi Alksnis-Zundulis. viss vienā slāķī saslāķējies id. Wohl gleichen Ursprungs mit slāģis II 2.

Avots: ME III, 922

I slam̃pa Autz, Seppkull, slampa U., Warkl., Fehteln, Grünw., Ekau, .Mesoten, Salgaln, Garrosen, slàmpa Wohlfahrt, comm., ein schludriger Mensch, der liederlich einhergeht, seine Kleider beschmutzt U.; ein schmutziges Frauenzimmer PS., C., Salis (mit am̃), Dahlen n. Etn. II, 49, Golg., Alswig, Dr.; ein Faulpelz Gr.-Sessau (slam̃pa); einer, der einen schwerfälligen Gang hat, mit langen, unbeholfenen Schritten einhergeht Ukri (slam̃pa), Alksnis-Zundulis; ein schwerfälliges Mädchen Rönnen (slam̃pa), Memelshof, Grünh. (slam̃pa), Lubn.; ein liederliches Frauenzimmer N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378 (slam̃pa), Kalzenau, Golg., Holrnhof, Rönnen (slam̃pa); eine Magd od. ein Knecht, der gröbere Arbeiten verrichtet Grünw., Ekau, Mesoten, Salgaln, Garrosen: iet kâ slampa, gluži nuoplukusi Lubn. slampa bija, bāliņ, tava līgaviņa: nij saprata krē̦sla celt, nij nuoņemt vilnānītes BW. 21949. ņem, bāliņ, slimpu slampu, nenuoņem vīzde̦gunes! 12158, 2 var. visas .slampas vīra grib, kas slampām vīru duos? 7317. Beruht wohl auf einer nd. Form von d. Schlampe; vgl. schwed. slampa "schlampiges Weib".

Avots: ME III, 915

slampača, comm., wer schwerfällig geht: iet kâ slampača slampu slampumis AlksnisZundulis.

Avots: ME III, 915

slampu slampumis iet, schwedäuig, unbeholfen gehen: iet, kâ slampača slampu slampumis Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 915

šļar̃gât Wandsen, beim Fressen das Futter mit der Schnauze aus dem Trog hinausstossen Rinseln n. Etn. I, 91. Refl. -tiês "laistīties": šļargājas kâ piļča pa ūdeni Alksnis - Zundulis.

Avots: ME IV, 64

šļaukstîtiês Spr., Alksnis - Zundulis, Siuxt n. Etn. I, 153, = šļaucîtiês, šļaukâtiês: visi... šļaukstās un guļ Latv.

Avots: ME IV, 66

šļe̦kata,

1) Plur. šļe̦katas, der Speichel:
tu jau me̦luo, ka vai šlē̦katas le̦c (du lügst so eifrig, dass der Speichel aus dem Munde spritzt) Alksnis - Zundulis. sāka vīri lamāties un ķēzīties, ka šļe̦katas gāja vienam, uotram acīs JK.;

2) comm., ein Schwätzer
Alksnis - Zundulis. Vgl. šļakata.

Avots: ME IV, 70

šļikšķinât Alksnis - Zundulis, = laistît; mīžļât: bē̦rns staigā šļikšķinādams.

Avots: ME IV, 71

smìltãjs Serbigal n. FBR. IV, 56, Wid. (und "smiltāja?), = smìltaine: neauglīgi smiltāji A. Me̦lnalksnis Mazsalaca 14. vediet mani smiltājā (in den Friedhof)! BW. 27476, 11 var. gulēt smiltājā 27428, 1. trūdēs smiltājā kauli J. R. VII, 87 (ähnlich MWM. X, 267). smiltāji Konv. ² 1066.

Avots: ME III, 964

šņāka,

1) comm., einer, der durch die Nase spricht
U., Mag. XIII, 247, (mit ã) Wolmarshof, (mit à ²⁾ Kr., Selsau, einer, der zischt, schnarcht Jürg. (mit ã), Bers., Golg., Warkl. (mit à ^2), Alksnis-Zundulis, einer, der beim Sprechen schnarrt Dr.; wer mäkelnd isst (mit ã) Drosth.; "= šņauska" (mit ã) Ramelshof;

2) das Zischen, Brausen, Schnauben
AP., Jürg. (mit ã): (dzirnavu) ratu šņāka Ezeriņš Leijerk. II, 96;

3) Plur. šņãkas Karls., N.-Bartau, (mit à ²⁾ Lind., die Nasenlöcher, Nüstern,
(verächtlich) die Nase Grünh., Kr.-Würzau: nuoslauki de̦gunu!... puņķis nāk pa šnākām ārā Janš. Dzimtene ² I, 299. viņš ievilka . . . gaisu pa šņākām de̦gunā II, 272. iešņaucis (tabāku) ir pa vienu, ir uotru šņāku 324. krēpes tu . . . krati, . . . šņākas . . . iepleti plati! Plūd. Llv. II, 93. dabūsi pa šņākām! Grünh., Kr.-Würzau, Lind.;

4) "ein im Balken ausgehauenes Loch"
Alksnis-Zundulis; die kleine Offnung am Spinnrad, wo der Faden hindurchgeleitet wird Katzd.; auch von anderen Öffnungen (nach Alksnis-Zundulis übertr. auch von der weiblichen Scham): stabulei šņāka ir par šauru;

5) eine Art Schnarre aus einem Pergel
(skals) N.-Peb.

Avots: ME IV, 93

snāne U., (mit ã) Ermes, (mit à ² ) Bers., = snāt(e)ne: balta snāne... uz ple̦ciem BW. III, 1, 16. ap ple̦ciem aplika baltu linu seģeni, kas šeit nuosaukta par snāni A. Me̦lnalksnis Mazsalaca 51. snānītes "drēbes gabali; namentlich Windeln" Kaugershof.

Avots: ME III, 974

šne̦l˜ls Gr.-Sessau, šne̦ls, Adv. šne̦lli Dond., rasch, schnell, flink: šne̦lls puika, skuķis Gr.Sessau. vilcenieku šne̦li zē̦ni stāvu lēca kumeļā BW. 12866, 2 var. tā tik bij šne̦lla braukšana! Alksnis-Zundulis. brauc šne̦llāki! Ahs. n. RKr. XVII, 56. šne̦lli jūdzu, le̦pni braucu BW. 13289. nejāj šne̦lli, tautu dē̦ls! 14455, 3 var.

Avots: ME IV, 88

šņe̦rgalas Alksnis-Zundulis, = šņe̦rgas.

Avots: ME IV, 94

šņe̦rgas, der Rotz: duošu pa de̦gunu, ka vai šņe̦rgas izsprāgs Alksnis-Zundulis.

Avots: ME IV, 94

špaga, die Rute Ahs.; špags, etwas, womit man schlägt Alksnis-Zundulis: ja neklausīsi, dabūsi ar špagu Ahs. n. RKr. XVII, 57.

Avots: ME IV, 100

spīdzene,

1) die Federpose
Wid.; eine Federpose mit abgeschnittenen Enden, durch die kranken Tieren Medizin ins Auge geblasen wird Alksnis-Zundulis; spìdzene ² Golg., ein kleiner Strohhalm: bē̦rni dunduram ielikuši spīdzeni; eine aus einem Strohhalm (Naud., Katzd.) od. einer Federpose (Wahnen, mit - ĩ -) gemachte kleine Flöte;

2) spīdzenītes, kleine, glänzende Schmucksachen aus Stroh, Buntpapier usw.
(U.) oder Ketten aus Strohstückchen od. Federposen und bunten Papier- od. Zeugläppchen (Biel.), die bei festlichen Gelegenheiten als Schmuck zwischen die Bretter u. Streckbalken der Oberlage gesteckt wurden Bielenstein Holzb. 739 (mit Abbild.);

3) spìdzene ² Golg., eine Art Pflanzen,
spīdzenes, spīdze̦nāji Maiblumen (convallaria majalis) Mag. IV, 2, 81, U.; zweiblättrige Schattenblume (mit -î- ) Serbigal; mazi spīdze̦nāji, convallaria bifolia U.: saldi smaršuo baltās spīdzenes Tirzm. 43. In der Bed. 1 (und 2

7) zu spīga; in der Bed. 3 (und 2

7) wohl zur Wurzel von spīgulis (vgl. zur Bed. spīdele).

Avots: ME III, 1001, 1002

spīgaļa, ein Irrlicht Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 1002

spĩtiņš, der Trotz, das Trotzigsein Stenden, Nötk., Neugut: viņam liels spītiņš pret mani Bauske, Salis, Frauenb. vai priecīgs brītiņš nav skumjām spītiņš? St. - spītiņa māte, die Trotzige: tā tik ir spītiņa māte - skauž, spītē, kur tik piekļūdama Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 1004

sprâguonis Prl.,

1) sprâguonis ² Ahs., sprāguonis Wid., sprāguons Dr., Segew., acc. s. sprāguonu LP. VI, 951, sprâguoņa ² Ahs., Nigr., sprāguoņa Wid., Grünh., comm., ein Krepierling
Wid., Ahs., Nigr. (nur von grösseren Tieren), Grünh.; ein krepiertes, gefallenes Tier Wid.: sprāguonis suns, kaķis, luops Ahs. n. RKr. XVII, 54. sprāguoņa cilvęks (Schimpfwon) ebenda. gul kâ sprāguoņa Alksnis-Zundulis. skudras iz sava pūļa izne̦s sprāguoņus U. b. 109, 8. uz uguns salika sprāguoņu kaulus RKr. XII, 22, smirduošas sprāguoņas-maitas Latv.;

2) sprāguoņa, comm., ein fauler, ungeschickter Mensch:
ak tu sprāguoņa! strādā kâ iziris, kâ sapuvis! Stuhrhof n. Etn. II, 17.

Avots: ME III, 1015

sprē̦guonis Alksnis-Zundulis, sprē̦guoņa laiks ders., Segew., sprẽ̦guoņa Wolmarshof, C., Jürg., Arrasch, (mit è̦ ² ) Selsau, Warkl., sprè̦guoņas ² laiks Golg., sprē̦guoņa Nigr., Memelshof, starker Frost: aukstais sprē̦guonis JR. IV, 80. auksti luopam tādā sprē̦guonī Jauns. III, 387. kamē̦r pāries ziemas sprē̦guoņi Latv. īstais sprē̦guoņa laiks. naktīm salst tâ, ka jumti sprē̦gā Janš. Dzimtene V, 163. Ieva... tik salta kâ le̦dus gabals sprē̦guoņā Blaum. Zu sprēgt.

Avots: ME III, 1017

sprikšķe, ein fixes, munteres Mädchen: sprikšķe tāda - iet kâ uguns sprikšķu sprikšķumis Alksnis-Zundulis. Zum Vorigen.

Avots: ME III, 1020

sprikšķu sprikšķumis, Adv., fix, munter; sprühend (fig.): sprikšķe tāda - iet kâ uguns sprikšķu sprikšķumis Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 1020

sprikstis (auch mit -gst- geschr.), nom. pl., heisse Asche Bielenstein Holzb. 544, Schibbenhof, glühende Kohlen unter der Asche U., Gr.-Sessau: pavandīja ar pirkstu sprikstīs, lai sadabūtu kādu uogli Alm. iegrūda ruoku kâ sprikstīs RKr. VI, 684. bāz vēl nagus sprikstīs! Alksnis-Zundulis. dīžājas kâ uz sprikstīm stāvē̦dams, sagt man von einem, der nicht ruhig auf der Stelle steht. Vēbers sēdēja tik˙pat kâ uz sprikstīm De̦glavs Rīga II, 1, 393. Zu sprikstêt.

Avots: ME III, 1020

spūstele, eine Federpose mit abgeschnittenen Enden, die zum Einspritzen von Medizin in das kranke Auge eines Tieres gebraucht wird Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 1034

II stalgs (li. stalgus "starr, trotzig, frech, stolz"), stalgžs (?) "le̦pns, vīzīgs": stalgs uozuols kalniņā, stalgža (?) liepa lejiņā VL. n. Alksnis - Zundulis. Zu li. stel˜gti "anstarren", stelgtis "prahlen", ae. stealc "hoch aufgerichtet", mnd. stolkeren "hochmütig sein", norw. stelk oder stalk "Stengel" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 645.

Avots: ME III, 1042

staltradzis, = briedis, auch in Verbind. mit letzterem; sniega vizmā stāv staltradzis Druva III, 249. staltradži brieži A. Me̦lnalksnis Mazsalaca 15.

Avots: ME III, 1042

staņas, Hosen (scherzweise) PS., C., Wolmarshof, Ruj., Lis., Arrasch, Jürg., Kandau, Seig., Wandsen, Stenden, Schibbenhof, Peb., Walk, Libau, Setbigal, Neuhausen, Erkul, Salgaln, Sessw., Aahof, Adl., Nötk., Drobbusch, N. - Wohlfahrt, Dr., vorzugswele solche aus grobem Hedegewebe Alksni - Zunduli; kas tad lai tādas staņas var izmazgāt! Alksnis - Zundulls. Auf Grund von r. штаны "Hosen" gebildet?

Avots: ME III, 1044

stāvgāzēm, stāvgāzu, stāvgāžis, Adv., platzregenartig; lietus līst stāvgāzēm (stāvgāžis) Alksnis - Zundulis. ūdeņa kalns nāk stāvgāzu pakaļ Seifert Chrest. III, 2, 115.

Avots: ME III, 1053

stãvgrûdãm Drosth., Jürg., stãvgrûdām ² Siuxt, Sassm., stàvgrûdām ² Golg., Adleenen, Bers., stāvgrūdām Wid., auch stāvgrūdu, stāvu grūdām, Adv., = stāvbāzām; netiek vaguonā iekšā; tas jau stāvgrūdām pilns Drosth. baznīca šuodien bija vai stāvgrūdām pilna Alksnis - Zundulis. pils stāvgrūdu pilna LP. II, 14. cilvē̦ku bija saplūdis stāvgrūdām Purap. rindu... vaguonu, kas bij stāvu grūdām pieblīvē̦ti cilvē̦kiem A. Brigader Daugava I, 311. būs vai stāvgrūdām sarijies krustībās Kleinb, st. 57.

Avots: ME III, 1053, 1054

stāvmukām, Adv., = stāvbāzām; pieplājām rijas augšu vai stāvmukām pilnu ar zirņiem Alksnis - Zundulis.

Avots: ME III, 1055

steģêtiês, steģîtiês, -ĩjuôs "?": steģi, kuo tad nu steģījies! piedirsīsi vai steģē̦damies biksas! sagt man, wenn ein dicker Mensch etwas verrichtend sich oft beugt od. bückt Alksnis - Zundulis.

Avots: ME III, 1057

steģis,

1) ein schon stramm und sicher gehendes Kind
Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617;

2) ein dicker Mensch
Alksnis - Zundulis;

3) = steķis 1 (ein Holzklotz, auf dem man die Hufe eines Pferdes beschlägt) Adiamünde; ein Gerüst, auf dem man Holz sägt Odsen.

Avots: ME III, 1058

ste̦mbugs, ein schwerer Mensch; kuo nu tāds ste̦mbugs pār sē̦tu pārlēks! Alksnis - Zundulis.

Avots: ME III, 1060

ste̦ñga Wolmarshof, ste̦nga U., Plur. ste̦ñgas Lems. n. FBR. IV. 86, Karls., ste̦ngas U., Salisb. n. A. Me̦lnalksnis Mazsalaca 54, = stanga(s).

Avots: ME IV, 1061

stimbugs "viegls cilvē̦ks": le̦c kâ stimbugs vai pa čukuru pāri! Alksnis - Zundulis.

Avots: ME IV, 1070

strē̦la (li. strėlà, slav. strĕla, ahd. strāla. "Pfeil") U., (mit è̦ ² ) Kr., strēlis U., strēles U.,

1) strē̦la Bielenstein Holzb. 595; Stāsts Krieviņ. 9, strēle (li. strėlė˜) J. Allunan, strēlis Bielenstein Holzb. 595, das Geschoss, der Pfeil :
šī kâ izšauta strêle ² klāt Janš. Bandavā II, 111, vārduos paslē̦ptā asā strēle bija vē̦rsta pret... brāli Dzimtene ² I, 378. it kâ palma..., zibens strēles skaldīta Asp.;

2) *strēle od. * strēlis "?" : ar cē̦liem strēļu luogiem MWM. VI, 335;

3) ein Streifen
(strè̦la) Salisb.: padebešu strè̦las ² Ruj. padebeši sadalījušies strè̦lām Jürg. debesis vienās strē̦lās Salisb. mākuoņu strēles MWM. VI, 912. šaurā gaismas strē̦lā Veselis Daugava I, 432. gaiša zibens strē̦la Pē̦rkuondē̦ls; ein Streifen im Zeuge U.; strè̦la ² Gr. - Buschh., der Windstoss, die Luftströmung : nuo meža virsū uzpūte silta strē̦la. pa gaisu iet strē̦las; lietus strè̦la, ein Regenguss Jürg.; strè̦la ² Saikava, ein Wasserstrahl; strē̦las ² miesā Ruj. "= pušumi";

4) strē̦las, sich plötzlich einstellende Krankheiten
Etn. I, 29; strè̦la ² Meselau, strè̦las ² Gr. - Buschh., strēles Plm., der Feifel, eine Drüsenkrankheit beim Vieh U.; strē̦las Ronneb., Drehkrankheit Lind. n. U. : cūkām strē̦las Gr. - Buschh. cūkai liesa, kazai strē̦la, pats ar meža vīvelēm BW. 20798, 1. ja luopam ganuos uznāk strē̦las, tad ganam jāizrauj alksnis... un... ar tuo... jāsit luopam, kamē̦r pāriet Etn. IV, 120. griežas uz riņķa kâ aita, kam strē̦las Ronneb. viņš kaujas kâ ar strē̦lām,

a) er agiert, als hätte er die Drehkrankheit
Mag. XIII, 2, 61;

b) er ist schläfrig
U., Mag. XIII, 3, 53, Celm. - trakuma strē̦la Fest., = tr. brīdis, lēkme. Das li. ė (s. Būga KSn. I, 138) und die Bedeutungen des le. Wortes sprechen dafür, dass dieses Wort schon im Urbaltischen da war; vgl, noch ostfries. strāl und d. dial. strām " Streifen " u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 637).

Avots: ME III, 1088

strepe Karls., Plur. strepes U., Salisb. n. A. Me̦lnalksnis Mazsalaca 54, Ruj., Wolm., Salis, Pernigel, Lems., Widdrisch, Zögenhof, = trepes, die Treppe: nācu pa strepēm augšā LP. VI, 779 (aus Peterskapelle).

Avots: ME IV, 1086

striegnums Alksnis - Zundulis, striêgņa ² N. - Bartau, Alksnis - Zundulis, eine einschiessende, morastige Stelle: kas nu tādā striegņā labs augs! Zu strigt.

Avots: ME IV, 1092

stringals, stringalka, stringalkša (?), ein bei Festlichkeiten gebrauchtes Musikinstrument Alksnis - Zundulis: kāzās iedama stringalkšu situ, lai bij ciemiņiem kuo pasmieties VL. Nicht ganz zuverlässig.

Avots: ME IV, 1090

I stuĩdît Siux, Dond., Wandsen, Neuhausen, Bl., stuîdît Saikava, -u od. -ĩju, -ĩju,

1) stossen
Neik. N. U., Libau, Hasepont, Anneburg, (mit -uĩ ² ) Stenden (selten): mani jau kâ bīstakli visur stuida Alksnis-Zundulis;

2) stuĩdît Bauske, Dond., Grünwald, MSil., stùidît Walk, stuîdît ² Nigr., Schibbenbof, stuidīt U., Annenburg, Lubn., zur Arbeit treiben
U., artreiben Hasenpot (mit uî ² ), (auf)hetzen Lettg.: suni stùidīt ² Lubn., Warkl., Saikava. sunīt[i]s rēja rejamuo, es pastuidu stuidāmuo (Var.: parīdu rīdāmuo) BW. 14461, 4 var. tas vienmē̦r jāstuidī Nigr., Walk. es viņu gan stuidu un mācu Janš. Bandavā II, 232. stuĩdāmais, ein Mensch, der van andern angetrieben wird Dond.;

3) steuern, wahren
L.;

4) trügen, irreführen
(?): kuo nu stuidi (hetzest auf?) bē̦rnu ar tādiem niekiem! Refl. -tiês, "?": puisīti, stuidies! BW. 34682. wenn mit ui aus ōi̯, zu stîdît.

Avots: ME III, 1101, 1102

stulpača, comm., einer, der unbeholfen geht: stulpača, kur nu čāpā! Alksnis - Zundulis. Zunächst aus d. Tolpatsch.

Avots: ME III, 1104

stulpačât, -ãju, unbeholfen gehen: stulpačā kâ kliba vista Alksnis - Zundulis.

Avots: ME III, 1104

šulgans (?), krank, erkrankt Alksnis-Zundulis: šulganas acis, kranke (auch: schläfrige) Augen, Vgl. žulgans.

Avots: ME IV, 106

sumîgs:* viņš runā tâ sumīgi ("glaimīgi"); kas zin, neduos Alksnis-Zundulis.

Avots: EH II, 602

šūstuvis "ein lebhafter Mensch, der bald hier, bald dort ist; ein lebhaftes Kind; einer, der sich plötzlich einfindend, die Gespräche anderer abzuhorchen pflegt" Alksnis-Zundulis: griežas kâ šūstuvis.

Avots: ME IV, 111

šũt (li. siúti, serb. šȉti "nähen"), Praes. šuju (Autz, Bauske, Bershof, C., Dond., Selg., Siuxt, Stenden, Wandsen), šūnu (Gr.-Buschh.,Kl.,Meiran,Schwanb.) od. šuvu Kand., Salis, Wolmarshof, Praet. šuvu,

1) nähen:
viena (zeltenīte) šūn, uotra ada BW. 13250, 13. kārtām šuvu vainadziņu 5931. šuj, māmiņa, man kreklīšus! 7347. kre̦klu šūnuot sienas me̦zgli Etn. II, 191. savam . . . lellim šuj bruncīšus Blaum. Ska1. ug. 230. māte meitai pūru šuva (Var.: dara) BW. 7596 var. vakar šuva lielu pūru, kad tuo pilnu piedārīs? 7575, 1 var. krija šūtā šūpuolī 1722. šuj, kurpnieks, man kurpītes! 5707 var. Sprw.: suns suņam kurpes šuj, kas šuj nabaga kaķīšam! Br. sak. v. 1231. - šujama (šūnama Seew.) adata, die Nähnadel;

2) (eine Wand) bekleiden:
izslavēja... dēļiem šūtu istabiņu BW. 25820, 2;

3) Zellen machen (von Bienen)
U.: bites šuj savas šūnas Konv. ² 3800. šūn, bitīt, ver, bitīt, man vietiņu maliņā! BW. 10655;

4) laufen, eilen
Gr.-Buschhof, Alksnis-Zundulis: kad ganam pirms Jurģa audekli vai šuvekli duoduot līdz, tad tai vasarā vilks ap luopiem kâ šūt šūnuot N.-Laitzen n. Etn. II, 99. ar kausiņiem ruoka strēlnieki šuva kâ bites A. Brigader Daugava I, 832. Refl. -tiês,

1) für sich nähen;

2) sich (von selbst) nähen:
zaļš pavediens, kas lē̦niem dūrieniem gar zaru šujas Stari I, 26. - Subst. šũšana, das Nähen, die Schneiderei Brasche: Rīgā šūšanā gājusi (hat in R. das Nähen gelernt) Stari I, 288. šuvums, das einmalige, vollendete Nähen; das Resultat des Nähens; das Resultat des Zellenmachens, die Waben, der Wachs: man pacēla mīļa Māre savas meitas šuvumiņu BW. 5020. bitīt, tavu šuvumiņu baznīcā dedzināja BWp. 1991, 3; šuvẽjs (li. siuvė˜jas, aruss. швѣй), auch šuvājs, wer näht; f. šuvēja, die Schneiderin: šūte̦n šuva šuvājiņa (Var.: šuvējiņi), . . . šuvājai diegu truka BW. 7191 (aus Stockm.). bitīt[e] vaska šuvējiņa 7166. Zu apr. schumeno "Schusterdraht", schutuan "Zwirn", schuwikis "Schuhmacher", ai. syūtá-ḥ "genäht", syūman- "Naht", ahd. siula "Ahle" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 514 f., Trautmann Wrtb. 261 f., sowie Osthoff MU. IV,177, Kretschmer KZ. XXXI, 386 und Reichelt KZ. XXXIX, 51.

Avots: ME IV, 111

sve̦lguča Alksnis - Zundulis, comm., ein jähzorniger Mensch: ak tavām sve̦luotām dusmām! nevar ne parunāt..., gatavs sve̦lguča! Naud. n. Etn. I, 89.

Avots: ME III, 1148

svè̦tuôzuols,* eine heilige Eiche A. Melnalksnis Mazsalaca 39.

Avots: ME III, 1157

švĩka C., PS., Ahs. n. RKr. XVII, 57, Gr.-Sessau, = svīka, ein (eingeritzter) Streifen, eine Schramme Lennew., Mar., Trik. n. U.: ar kūju lai apve̦lkuot sev riņķī švīku Pas. III, 77. iedrīksnāt kaļķakmenī švīku A. v. J. 1899, S. 276. duošu (= sitīšu), kad vai švīkas būs re̦dzamas Gļiebava, ap muti asi iezīmējušās sāpīgas švīkas Zalktis No 3, S. 16. uguns švīkas šaudās Kurbads. gaismas švīka Alksnis-Zundulis. Ausser der unter svīka gegebenen etymologischen Vermutung könnte man noch an Entstehung aus *švītka (vgl. švītra) denken.

Avots: ME IV, 118

švīna Alksnis-Zundulis "?": lien kâ švīna!

Avots: ME IV, 119

švînîtiês ² MSil., -uôs, -ĩjuôs, = svīnīties 1; sich den Rücken kratzen U.; störend sich aufdrängen, im Vorbeigehen sich dicht an andere andrücken: kuo tu man švînies ² virsū? Naud. švīnās atkal virsū Alksnis-Zundulis.

Avots: ME IV, 119

svipstiņš Dr., = svipstiķis: aizskrēja kâ svipstiņš, krusta ne˙metis Alksnis - Zund.

Avots: ME III, 1160

tačaîns, reich an Fischwehren: tā (upe) se̦kla un tačaiņa A. Melnalksnis Mazsalaca 11.

Avots: ME IV, 122

tantarât MWM. v. J. 1897, S. 330, ungelenk hüpfen; tantaruôt "ve̦ldamies iet" Alksnis-Zundulis: dabūsi tâ (sukas), ka aizskriesi tantaruodams pruojām!

Avots: ME IV, 129

tañtarkājis Nigr., tantars Alksnis-Zundulis, ein Taumelnder (?): leiti, leiti, tantarkāji! BW. 21017 var. tantars tāds - veļas, ka de̦gunu nuolauzīs! Alksnis-Zundulis.

Avots: ME IV, 130

I tãpiņš Dond., Frauenb., Kurs., N.-Bartau, Nigr., Siuxt, Stenden, Wandsen, (mit à ²⁾ Kr., Halbbier V., Dünnbier U., Dr., Bielenstein Holzb. 2981, Anzen, Gold., Katzd., Selg., Sessw., Windau, Tafelbier (??) Mitau n. U.: tas jau nav ne˙kāds alus, tikai tāds tāpiņš Kurs. Jē̦kus jau nav kalpu kārtas, kas ar tāpiņu apradis Alm. Kaislību varā 40. nuobālējis kâ tāpiņa sadzēries Alksnis-Zundulis. dūša kâ tāpiņš ders. Etwa Ersatz für ein deminutivisch aussehendes *tāpelis (das auf d. Tafelbier beruhen könnte)? Dafür spricht auch tãps.

Avots: ME IV, 148

I tãpļât Lautb., Schibbenhof, -ãju, = tãpaļât, ausfragen; faseln: prašene un tāpļā kâ mazs bē̦rns Alksnis-Zundulis. tāpļā kâ žīds ceļu ders. apkuorņus tāpļāt (auf Umwegen ausfragen) ders.

Avots: ME IV, 148

tauraģêt (?) "auf einem Horne blasen; rufen" Alksnis-Zund.

Avots: ME IV, 139

tauraģis (?) "ein Schreihals; wer laut ruft" Alksnis-Zund.

Avots: ME IV, 139

tecinât, (li. tẽkinti "schleifen"),

1) fakt. zu tecêt, (eine Flüssigkeit) fliessen, laufen machen, lassen, träufeln, vergiessen
L., U., Spr.; zapfen U., Spr., durch einen Spund ablaufen lassen Bielenstein Holzb. 297: gailītis ieņēma ūdeni knābī un tad tecināja tuo dibe̦nā Baltpurviņš Agrā rītā 11. gāja tauku tecināt BW. 12825. sviedrus tecināt Seifert Chrest. II, 186. tacini (wohl mit hochle. a aus e̦) ūdeni nuo piena spaņģīša Mar. n. RKr. XVII, 119. kādēļ tecināt viņu zemē? Stari II, 421. tautas miežu alu kâ sīrupu tecināja BW. 10590, 2. (alutiņš) caur čakarni tecināts RKr. VIII, 47. pižulīti tecināja te̦kulīša radziņā VL. aus Hasenpot. nama tē̦vs darina un tecina putuo[juo]šu miestiņu A. XXI, 529. tecināt vīnu Konv. ² 513. brandvīnu tecināt U., Dr., MWM. VI, 29, Branntwein brennen. dzērienu arī e̦sam tecinājuši Janš. Mežv. ļ. I, 279. me̦du tecināt U., Honig läutern. mežus tecina (destilā) JR. III, 48;

2) (auf dem drehbaren Schleifstein) schleifen
L., Spr., Ronneb. n. RKr. XVI, 45, AP.: tecināt izkaptis Aps. Bag. radi 8. tur tecina zuobe̦nus Skalbe Kâ es 36;

3) reifen lassen
U.;

4) (in kleinem Trabe) laufen machen, lassen:
atjāšuot tecinādami katrs vienu zirgu . . . līdza Janš. Mežv. ļ. II, 136. kumeliņu tecināt Biel. 1249. tad es tavas slinkas māsas apkārt namu tecināšu BW. 10857. kājām tautas tecināja bagātuo brāļu māsu 18459. par zuobinu tecinātu, apkārt sevi tecinātu 13724. viena augu māmiņai, nav par rīksti tecināta 10091 var.;

5) den Faden (namentl. beim [feinen] Spinnen U.) durch die Finger laufen lassen; spinnen: man pietrūka zaļa zīda, kuo ap tevi tecināt BW. 18447. viena vērpa zīžu diegu, uotra ze̦lta tecināja 13250, 14. viena vērpa, uotra auda, trešā zīdu tecināja 13250, 48. smalki linus (smalku linu 28342) tecināt 7079. nedevi . . . sīkstu linu tecināt 16010, 1. par tuo nakts me̦lnumiņu desmit spuoles tecināju 7013;

6) valuodu, dziesmu tecināt, ohne Unterlass sprechen, singen:
kâ bitīte me̦dutiņu, tecināja valuodiņu BW. 21842. ar mutīti skaistu dziesmu tecināt tecina VL. n. Alksnis-Zundulis;

7) spalvu tecināt, schreiben:
jaunais Stenders čakli tecinājis savu spalvu latviešu labā Latvju tauta XI, 1, 67 (ähnlich: R. Schulz Seifert Chrest. II, 193);

8) grāmatu tecināt, ein Gesangbuch in eine besondere Bewegung setzen, woraus gewahrsagt wird (ein abergläubischer Brauch)
U.;

9) "?": tas varēja kunga dusmas atpakaļ tecināt (besänftigen?)
BW. 7674;

10) freqn. zu tecêt 4, in kleinem Trab laufen
(vgl. li. tekinėti "mehrfach ein wenig umherlaufen"): mans kumeliņš tecina visiem gaŗām Festen, N.Bartau. kūtrs mans kumeliņš, nevar rīkšu tecināt (nevar . . . tecinât könnte auch bedeuten: man kann es nicht zum Laufen bringen) BW. 1349. Refl. -tiês, triefen: (fig.) nuo viņa lūpām tecinājās vārdi Liev. Brez. un Hav. 225. - Subst. tecinâšana,

1) das Fliessenlassen, Träufeln, Zapfen;

2) das Schleifen;

3) das Laufenmachen;
tecinãjums,

1) das einmalige Träufeln, Fliessenlassen, Zapfen; das Resultat des Träufelns, Zapfens:
ve̦lns iztecināja deviņi tecinājumi alus Pas. II, 115;

2) das einmalige, vollendete Schleifen;

3) das einmalige, beendete Laufenlassen;
tecinâtãjs,

1) wer fliessen lässt, träufelt, zapft, destilliert:
darvas tecinātājs LP. VII, 956;

2) der Schleifer;

3) wer laufen macht.

Avots: ME IV, 153, 154

II temêt (?), -u, -ẽju, tropfen, triefen: gatavais timaļa! nuovārtījies, ka tem vien Alksnis-Zundulis.

Avots: ME IV, 161

I tem̃me Bauenhof, Bauske, Frauenb., Gr.-Sessau, MSil., Neuermühlen, Salis, Schibbenhof, teme Allend., Lems. und Spiess n. U., die (taute, kräftige Naud., Schibbenhof) Stimme Spr., Wid., Grünh., Pampeln: ķesterim vare̦na temme Grünh, vilciņam laba temme, tas būs dūdu pūtējiņš BW. 2686, 11. temme kâ vērsim Alksnis-Zundulis. tam tāda temme, ka bailes; kad laiž vaļā, tad jau bāž vai ausis ciet Naud. laidīsi temmi vaļā B. Vēstn. Aus mnd. stemme "Stimme" in livischem Munde entstanden?

Avots: ME IV, 162

I tem̃pis Arrasch, Ruj., Segew., = staks Jerkul n. Etn. II, 136, ein Gericht aus gestossenem Hanf W.-Livl. n. U., Karls., Renzen, Salisb.; kaņepju templs Karls. vakariņas sastāvēja nuo kartupeļiem, tempja (stūķa) . . . A. Melnalksnis Mazsalaca 52. Aus estn. temp "Speise aus Hanfsamen" resp. aus liv. temp "Klumpen" (zur Bed. vgl. pika 2); nach Loorits Eesti keel 1929, S. 181 stammt dagegen das estnische Wort aus le. tempis, das selinerseits germanischen Ursprungs (aber woher?) sei.

Avots: ME IV, 162

II tem̃pis Schibbenhof, Schujen, tèmpis ² Golg., Warkl., tem̂pis ² AP., wer viel trinkt (von Menschen und Tieren gesagt) Alksnis-Zundulis: tas ir gan tempis, viņš jau ve̦salu spaini iztempj uz reiža AP. kam tu devi tam tempim pa priekšu? viņš viens pats iztemps visu Fest.

Avots: ME IV, 162

I tèmpt PS., Schujen, Serben, tem̃pt Frauenb., Gramsden, tem̂pt ² AP., Dond., Dunika, MSil., Pampeln, Penkule, Schibbenhof, tèmpt ² Adsel, Bers., Vīt., Golg., Gr.-Buschhof, Kl., Marzen, tempt Etn. IV, 166, LP. V, 271, Blieden n. Etn. I, 138, Grünh., Kruhten, Luttr., Mar., Meselau, Naud., Smilt., -pju, -pu, viel (auf einmal) trinken, ohne Unterlass trinken, in langen Schlücken trinken, Flüssiges schlürfen Nötk. (von Menschen und Tieren gesagt): tempj kâ teļš Alksnis-Zundulis, AP., Pampeln. tad ta nu tempj kâ vērsis, duomā, ka nebūtu divi dienas dzēris Naud. tempu, tempu, līdz iztempu visu krūzu Dunika. kuo te nu temp, iztempsi visu! Luttr. sadzeŗas pats, liek zvē̦riem arī tempt LP. IV, 27. temp nu alu! Dond. n. RKr. XVII, 58. tas ķimeii nuo visas blašķes tempa Latv. kad tie kučieŗi sāk tempt, -jūŗu . . . izdzeŗ sausu Alm. - Subst. tempējs, einer, der viel trinkt; ein Säufer Grünh.: lielais tempējs zvilst iereibis gar zemi LP. V, 217. Wohl als ein Kuronismus resp. Lituanismus zu tiept und tempt III; zur Bed. vgl. stiept 4 und li. atsitempt "sich satt trinken" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 187).

Avots: ME IV, 162, 163

tē̦nât Alksnis-Zundulis, abmagern.

Avots: ME IV, 172

I tēnêt Alksnis-Zundulis, = tē̦ņât; "= dilt" Warkl. (mit è ² )

Avots: ME IV, 172

teñtere Wolmarshof, Bauske, comm., ein Tölpel Salisb.; "uz vietas nevaldīgs" Salisb. n. A. Melnalksnis Mazsalaca 54: tenterējas kâ tentere Dr. Zu tenteris.

Avots: ME IV, 164

I ter̃zele Ruj., Schimpfwort für jem., der unordentlich, unbeholfen ist Salisb. n. A. Melnalksnis Mazsalaca 54.

Avots: ME IV, 168

tēte (li. tė˜tė) U., tētiņš, tētis, tētītis U., der Vater, das Väterchen U., (tēte) LP. VI, 451, 865; VII, 685, (tētis) Dunika (mit ẽ ), Grundsahl., Nigr.; der Vorbeter in der Herrnhutergemeinde U., (tētītis) MWM. VII, 503, (tētiņš) Apsk. v. J. 1905, S. 310: te gul mans mīļš tētītis, mans maizītes devējiņš BW. 3945. duos tētiņš, duos māmiņa 15062, 6. ne̦sam putru tētim bruokastī LP. V, 338. ne˙viens jau nava tik labais, kāds iraid tētis A. v. J. 1900, S. 617. jauni puiši atveldzē rīkles, un ve̦ci tētiņi dara tuo pašu Blaum. Pie skala uguns 25. Krišs Laksts bij muižas tētiņš Krišs Laksts 1. diakoni jeb tētiņi A. v. J. 1899, S. 23. atlaist zvē̦rastu ir svē̦tā tētes varā A. v. J. 1899, S. 275. In Ausrufen: tu dieviņ, tētiņ! Wid., Gott (und) Vater! ak dieviņ, tētīt! kuo tu nu runā! A. XI, 107. dievin augstais un tētiņ žēlīgais! Kav. ak tu žēlīgais tētiņ! LP. VI, 959; Kaudz. M. 6. un strādīga - tu tētīt! (d. h. in überraschendem Masse arbeitsam) U. b. 104, 15. - ganiņu tētiņš Alksnis-Zundulis, = zemes vēzis; meža tētītis Etn. III, 111, viškin-tētiņš A. XX, 52, der Bär. Zu li. tėtùžis od. tėtýtis "Väterchen", apr. thetis "Grossvater", ai. tāta-ḥ "Väterchen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 320, Boisacq Dict. 962, Walde Wrtb.2 764.

Avots: ME IV, 176

tielîgs ² Bers., Gr.-Buschh.; zänkisch Grosdohn n. Etn. I, 137, rechthaberisch Wid., Alksnis-Zundulis, Bers., hartnäckig Spr., Bers., eigensinnig Spr., Wid.: tielīgs cilvē̦ks. tik pārgudrs un tielīgs, ka sevi tur par pašu gudrākuo Krilova pas. 76.

Avots: ME IV, 210

tik (li. tìk "nur"),

1) soviel; so sehr; so oft:
lai kungam tik prātina, cik vilniņas vēzīšam BW. 31391. nuoskaita tik puišu kâ meitu (eben soviel Burschen wie Mädchen) BW. V, S. 219. nuo zirgiem tik vēl ir (ist nur soviel nachgeblieben) kâ kauli un āda JK. III, 73. ne˙viena vīrieša nav mājā: tik ir kâ sievieši (es sind nur Frauen) LP. III, 59. tik trūcis viņam, ka bē̦rnu (es haben ihm nur Kinder gefehlt) 78. ne tik, nicht soviel U. tik i(r) bija! und mehr gab's nicht, - da haben wir's! U. neduod, dievs, tik sērdieni, kâ es biju serdienītis BW. 4136. cik ies meitas ruožu raut, tik (so oft) tās mani apraudās 13250, 47 var. - tik un tik, so und so viel: tik un tik ļaudis gāja darbu me̦klē̦dami Seifert Chrest. II, 185. - ne tik, nicht einmal soviel; um so weniger: viņš vairs ne tik nava piedabūjams pie ruotaļām Saul. III, 176. dzīvs būdams nee̦smu tuo darījis, nuomiris ne tik LP. VI, 177. jūs ne tik neziniet VII, 177;

2) so:
tik liels, so gross. miesa tik balta it kâ garu pirksti Kra. Vīt. 142. viņš lūdzies tik mīļi, tik mīļi LP. III, 40. ne tik daudz kâ me̦lns aiz naga Brasche. pārnest tik daudz ūdeņa, ka bē̦rniem nuodzerties LP. III, 102. tik ilgam meklē, kamē̦r apmaldās JK. III, 66. izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66. tik tiešām, so wahr: tik tiešām kâ saku: tuo meitu precēšu LP. VI, 820;

3) = tikai l, nur: dziedu, dziedu, kuo es dziedu, tik raudāt neraudāju BW. 127. lai tik nāk, mag er nur kommen St., U. paņēmis krietnu šķē̦stu . . . un tik gājis kūtī iekšā Etn. II, 88. meita kaulu kambarī iekšā un tik krauj kâ krauj kaulus JK. III, 72. me̦lnais ņe̦m . . . kančuku ruokās un tik slānī kâ slānī ērzeli 74. bet ķēniņa meita tik nē un nē (sagt nur immerfort nein) 69. namiem rūtis izbirst, un paši nami tik tâ, tâ (nur kaum) nuoturas LP. I, 78. zirgu dzīt, cik tik ieiet (soviel nur möglich) 187. viņš tev tik paskatās uz baļķi A. v. J. 1899, S. 112. bet ej tu šim līdz, - na, tuo tik vien ne (nur das nicht)! Etn. II, 75; 4) auch in den Verbindungen tik tik, tik tikkuo, = tikkuo, beinahe (tik ne), kaum, so bald als: mūs[u] māsiņa lē̦tdabīte, tik tā līdzi neaizgāja (beinahe wäre sie mitgegangen) BW. 598, 1. izdevu kažuoku, tik nenuosalu 2600, 1. tur viņš tâ dzēra, tik nepārsprāga 19357, 5. dieva dē̦ls, saules meita par Daugavu ruokas deva, tik tie ze̦lta gredzentiņi nesabira Daugavā 33757. tik es ruoku neiedevu sīvājam tautietim Biel. 1269. lācis tik tik ve̦lnam nav saberzis kaulus LP. VI, 387. tik (kuo) es kļuvu mājās St., ich bin kaum nach Hause gekommen. tik tik varējuši lielām muokām nuoturēt LP. VI, 725. tik tik vēmiens nenācis veruoties V, 9. puisis tik tik patapis nuosprukt VII, 834. atstājis tuo tik tik pusdzīvu Etn. IV, 72. gan˙drīz, gan˙drīz jan asaris tik tik nebija jau līdakas zuobuos LP. VI, 918. tik tikkuo viņš streipe̦lē̦dams izvairās nuo... karietes A. XI, 461. tik tikkuo atturējušās Janš. B. 201. tik varglīte beidze runāt, kai dzird, ka... Pas. V, 372 (aus Nīcgale);

5) = tik˙pat, so wie so, doch, dennoch: tik (Var.: tik˙pat) tev bija, dē̦lu māte, meitu mātes jālūdzas BW. 23611, 1 var. māte duos, es neiešu, tik tu manis nedabūsi Biel. 1242. diekuojuos i(r) lūdzuos, - tik ij nedeva saimnieks zirga Alksnis-Zundulis;

6) tik-tik, tik - kâ, sowohl - als auch :
viņi visi - tik māte, tik meita - . . . kuopā ēda un . . . dzēra Pas. IV, 10 (aus Schrunden). bija . . . darba pilnas ruokas, tik kungiem, tik zemniekiem Alm. Rud. 11. tik šaimal, kâ viņmal strauta Janš. Dzimtene ² III, 126;

7) tik uz tikām, zur Genüge viel
Sessw.: pratinu tik uz tikām vārdu pa vārdam Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 98; dies tik uz ist wohl eine falsche Schreibung für tikas (s. dies);

8) tik kâ, kaum.
Adsel. Wahrscheinlich in proklitischer Stellung aus tiek gekürzt. In alten Texten auch: tikt (li. tikt).

Avots: ME IV, 181, 182

I tilka, Plur. tilkas ² Karls.,

1) der Eiszapfen Kremon und
Lems. n. U., (mit il) Kand., MSil., Neuermühlen, Nigr., Schibbenhof, Selg., Siuxt, Wandsen, (mit ilˆ) Adsel; "Zacke" V.;

2) tilka Kurl. n. U., Plur. tilkas Notk., (mit il˜) Degahlen, Kalnazeem, MSil., Wahnen, Wolmarshof, (mit ìl ² ) Ar., Lubn., herabfliessender Speichel, Geifer:
nuo smardas vien jau tilkas te̦k Naud. n. Etn. I, 106. tilkas vai pāri juostai de̦sas ruovī ierauguot Alksnis-Zundulis. Aus estn, tilk "Tropfen", s. Thomsen Beroringer 282.

Avots: ME IV, 188

I tillinât,

1) (ein Kind auf den Armen; schaukeln, wiegen Schibbenhof
(mit il˜l ), Heidenfeld (mit ìll ² ), Adsel, Alswig, AP., Bers., Bewershof, Drosth., Druw., Hirschenhof, Kalnemois, Laud., Mar., Marzen, Nigr., Notk., N.-Peb., Oger, Sessw., Vīt.; (Wiegenliederl singen, trüllern N.-Peb., Vīt.; (ein Kind) hüpfen, springen machen N.-Peb.; verwohnen Heidenfeld (mit ìll ² ), Bērzpils, Druw., Kortenhof, Lettihn, Notk., Selsau, Stockm., Vīt.: tillini vien, - izaudzēsi nevaldāmu iegribiņu! Vīt. meitenei sākās skuolā viegla diena. Sveķīt[i]s viņu visādi tillināja Seibolt;

2) (Stroh) mit den Händen schütteln (damit die Korner herausfallen)
Sessw.; . auf den Hünden tragen" Alksnis-Zundulis: nu jau vai uz ruokām tillinām sienu, bet kuot nu lietus laikā iztillinās - pūst acīm re̦dzuot Alksnis Zundulis;

3) "drēbes gabalu uotram priekšā plātīt" (mit il˜l) Schibbenhof. In den Bedd. 1-2 (teilweise durch tilinât beeinflusst) wohl auf der Interjektion tilli beruhend.

Avots: ME IV, 188, 189

I tìlpt C. (li. til˜pti "Raum worin haben"), tìlpt ² Kl., Prl., til˜pt ² Lin., Nigr., Praes. te̦lpu (U.) od. tilpstu (Nigr., Prl.), Praet. tilpu,

1) eingehn, Raum haben U.: tas nete̦lp vis maisā L. zaruojs mans vainadziņš, nete̦lp (Var.: nete̦lpst) tautu klētiņā BW. 24250, 5 var. ne tā (= guovs) stallī tilpa (Var.: ne tai... stallī rāmes) 29179, 1. kas netilpa pūriņā, svied pār kārti klētiņā! 7152 var, ku[r]t tāds lēven[i]s tilps (wo soll eine so grosse Menge Platz finden)! Alksnis-Zundulis. cik nu vien tilpst priekšautā A. Upītis Dzim. 18. es tur (=ve̦zumā) negribu tilpt Janš. Bandavā I, 135;

2) reichen, zureichen
U.: tas nēte̦lp, das reicht nicht (kann von einem Gefüss [?] und von einer Schnur gesagt werden) U. gana te̦lp, es ist noch freier Platz da Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 333;

3) "ausharren"
Warkl.: ilgi taču viņš pie Lates nevarēja tilpt Jauns. M. dz. 17;

4) "?": bet as[a]ras le̦dū tilpst Līguotnis 56. nuo dzila klusuma viss parks kâ teiksmains tilpa MWM. VIII, 175. - Subst. tìlpums, der Raum, der Rauminhalt:
ceļuojums caur pasaules tilpumu A. v. J. 1898, S. 406. zvaigžņu tilpums MWM. IX, 288. ūdens tvaikiem pildītuo tilpumu Konv. ² 2018. kuģim ir 5000 tonnu ūdens tilpuma B. Vēstn. In den Bedd. 1-2 (und 3?) nebst talpa und te̦lpa(s) woht zu ai. talpa-ḥ "Lager, Bett, Ruhesitz" (zur Bed. vgl. le. vieta) und ir. tallaim "finde Raum", s. Fick BB. VII, 94, Persson Beitr. 310 f., Trautmann Wrtb. 317. R. толпá "Haufen, Menge" könnte hierher gehciren (vgl. Miklosich Etym. Wrtb. 349), wenn es (eigentlich: Gedränge; vgl. klr. потолп "Gedränge") eine postverbale Bildung wäre, vgl. klr. втолпитися "sich hineindrängen" (< sich Platz worin schaffen?).

Avots: ME IV, 189

timaļa,

1) ein Schmutzfink:
gatavs timaļa, nuovārtījies, ka te̦m vien Alksnis-Zundulis;

2) ein Weinerlicher
Austr.

Avots: ME IV, 190

tīmeklis,

1) das Spinngewebe (vorzugsweise das, welches man im Herbst unter freiem Himmel antriftt)
Lubn., Sessw., (mit ĩ) Bixten, Hofzumberge, Kalleten, Neuenb., Schibbenhof, (mit ì ² ) Adsel, Fest., (tĩmēklis) Dobl., Nötk., (tĩmē̦kls) Behnen, Bixten, Schnickern; "pinē̦kls, tīkls" (mit î) Domopol; "worin man sich verfangen kann (tĩmêklis) Nötk.; sehr feines Gewebe (mit ĩ) Schibbenhof: saule apspīd rugājuos neskaitāmus sidraba tīmeklīšus St. n. Plūd. Llv. II, 182. nāc rudens tīmekļuos vērpties! Rainis Gals un sākums 48. vecīte bij sapinusies ...dzijās un ...luocījās kâ muša pa tīmekli Ezeriņš Leijerk. I, 155. kâ pē̦lē̦ks tīmeklis pie kailās siênas MWM. IX, 2. kâ tīmekli sev aizvilkusi priekš acīm Austriņš Necilvēks 9. kaut kuo smalku, kâ zīda diedziņus, kâ tīmekļa audus A. Brigader Daugava I, 842. tīmekļu pavedieni Alm. Kaislību varā 30. nuo tīmekļu dzijām JR. VII, 152;

2) die Schlingpflanze
Lubn.;

3) schlaff gesponnenes Garn:
kur nu nuo tāda tīmekla var labu izaudināt! Alksnis-Zundulis;

4) ein schlaffer Mensch:
kuo nu tāds tīmeklis rudzu barā darīs! Alksnis-Zundulis;

5) tìmeklis ² (?) Meiran "eine Arbeit, die man nur zum Zeitvertreib tut".
Vgl. timeklis.

Avots: ME IV, 201

timêt (?), tropfen, fliessen Alksnis-Zundulis. Wenn zuverlässig, zu ae. ƥīnan "nass werden", aksl. timěno "ἰλύς" u. a. bei Trautmann Wrtb. 323.

Avots: ME IV, 191

tīmiņš, eine Arbeit, die nicht von statten geht Alksnis-Zundulis: tāds tīmiņš sarežģītu dziju tīt, veldres ve̦ltu labību pļaut.

Avots: ME IV, 201

tīna Līn., tĩne BL, Dond., Dunika, Iw., Kand., Selg., Segew., Stenden, tìne ² Adl., Golg., Gr.-Buschh., KL, Marzen, Ogershof, Saikava, Schwanb., Sefsau, Sessw., Stom., Warkl., tīne L., U., Spr., Bielenstein Holzb., tīnis AP., Arrasch, Bauske, C., Jürg., PS., Serbigaj, tīnis U., Bielenstein Holzb., Demin. verächtl. tīnele, ein grosses, rundes hölzernes (nach oben sich verjüngendes Bielenstein Holzb., Dunika; fassartiges Spr.; aus Dauben geferligtes Bielenstein l. c. 235; aus einem Holz gehöhltes Serbigal) Gefäss mit Deckel zum Aufbewahren von Kleidern (U., AP.; der Aussteuer Spr., Stom.), Mehl (U., AP., Dunika), Getreide (AP., Dunika), Sahne (Stom.), zum Einsalzen, Einmachen des Kohls usw. U. (vgl. die Abbildungen bei Bielenstein Holzb. S. 236): nesa skapi un tīnas klētī Janš. Bandavā I, 22. (pupas) glabajās... kādā tīnelē Mežv. ļ. I, 27. miltu gan vēl tīnas galā e̦suot 166. gaļu iesālīja tīņuos A. Melnalksnis Mazsalaca 51. tīņi vien klaudzēja pa klēti Kaudz. M. 22. zeķes, kuo atradu... mātes tīnī Jaunie mērn. laiki I, 137. Nebst li. týnė "Wanne" und estn. tīń "Zuber, Wanne" aus mnd. tine "Kübel, Zuber".

Avots: ME IV, 201