Paplašinātā meklēšana

àizvìlkt,

1) : taisījās braukt ciemā, bet neaizbrauca: suns aizvilka baļķi ceļā Wessen; a. kuo līdz Siuxt, jem. mitnehmen, -führen:
lielie aizvilkuši arī mazuos līdz pieguļā;

3) : a. caurumu Siuxt, ein Loch eilig und flüchtig zunähen; zufrieren machen
Siuxt: ja tāds laiks, tad drīz vien aizvilks upi ciet; ‡

6) a. plīvuri aiz acīm, die Augen verschleiern
Schnehpeln. Refl. -tiês, ‡

3) a. aiz oder priekšā, sich (etwas) hinter oder vor etwas ziehen
(perfektiv): aizvilkusēs plīvuri aiz sejas (= sejai priekšā) Janš. Bandavā I, 229. aizvilkusēs drāneli aiz acīm 172 (ähnlich Dzimtene IV, 8). a. plīvuri acīm priekšā; ‡

4) sich schliessen, sich womit überziehen
Siuxt: pušums, dīķis aizvilcies.

Avots: EH I, 63

àizvìlkt,

1) tr., hin-, wegziehen:
Sprw. pats piekŗāvis, pats aizvilksi. meita aizvilka zē̦nam salmu gar lūpām; aizv. luogiem aizkaru priekšā;

2) ziehen bis zu einer Stelle:
viņš līdz šai vietai aizve̦lk ar nagu Vēr. II, 520; aizv. laiku, verzögern, vertrödeln U. tu tik laiku vien aizvelc Ruhental, Hasenp. u. a.;

3) durch Ziehen etwas schliessen, zumachen, zuziehen:
maisam galu. beidzuot putenis aizvilka (verwehte) ejamuo taku, ceļu LP. VI, 510;

4) viņš aizve̦lk valuodu,

a) er stammelt
JK., Lauwa, Ruhental, Neugut, U. u. a.;

b) er lenkt das Gespräch auf einem Gegenstand
Mad., Sissegal;

5) aizvilkdama (Bed.?) es dziedāju, aizvilkdama gavilēju BW. V, Nr. 351. Refl. -tiês,

1) wegziehen, sich verziehen:
tūliņ negaiss aizvilcies uz citu pusi LP. V, 138. arvien tāļāk aizve̦lkas cerība A. XX, 223. Gewöhnl. mit dem Nebenbegriff der langsamen, mühsamen Fortbewegung - sich wegschleppen: Aža aizvilkās uz pagrabu Aps.; vielfach mit einem verächtlichen Nebensinn: dievs zin, kur viņš atkal aizvilcies;

2) sich zuziehen, atemlos werden:
lence aizvilkusies. bē̦rns brē̦c aizvilkdamies, od. bē̦rns tikmē̦r raudāja, kamē̦r aizvilkās, das Kind weinte, bis es mit dem Atem zu kurz kam Etn. III, 145. nevaldāmiem smiekliem aizvilkdamies kliedz Duomas III, 634.

Kļūdu labojums:
auf einem Gegenstand = auf einen Gegenstand

Avots: ME I, 60

apvìlkt, 2): skaisti apvilktuo... meitini Pas. IX, 309. Refl. -tiês,

2) sich ankleiden:
māsas apsavilka Pas. V, 87 (ähnlich VII, 493; VIII, 318).

Avots: EH I, 126

apvìlkt (li. apvil˜kti), tr.,

1) ringsum ziehen:
apvelci ar krītu gultai riņķi LP. VI, 299. sienas apvilktas baltiem palagiem BW. III, 1, 16. prāts ar tumsību apvilkts, sein Verstand ist verfinstert;

2) anziehen Kleidungsstücke, die man nicht umlegt, sondern eigentlich anzieht:
kre̦klu, svārkus, kažuoku, cimdus, zeķes, zābakus. Sprw.: kādu vīzi apvilcis, tāda jāvalkā. Refl. -tiês,

1) sich um etw. ziehen, spannen:
ap prātu viņam apvilcies it kā tīkls Aps.;

2) sich anziehen:
apvelcies manu kažuociņu Blaum.; apvìlkums, das ringsum Gezogene, eine ringsum gezogene Linie: līdz zuobeņa apvilkumam salmi nuode̦guši Kaudz. M.

Avots: ME I, 136

atvìlkt,

1): (fig.) es nebūtu nācis, ja viņš mani nebūtu atvilcis (wenn er mich nicht überredet hätte mitzukommen)
Siuxt. Refl. -tiês, ‡.

7) = atvẽztiês Pas. I, 277; VIII, 292.

Avots: EH I, 181

atvìlkt (li. atvil˜kti), tr.,

1) herziehen, herschleppen:
atvelc, pelīte, bē̦rnam miedziņu;

2) zurückziehen:
muodere galvu atvilka nuo durvīm Līb.; atvilkt plintes gaili, den Hahn spannen Etn. III, 132; atv. dziļi e̦lpu, tief Atem schöpfen Vēr. II, 922. tāds cilvē̦ks stipri darbu atve̦lk atpakaļ Vēr. I, 405;

3) abziehen:
gājējam atvilkt nuo algas Etn. III, 158; 1) ziehend öffnen, aufziehen: pudeli;

5) die einzelnen Wörter lang ziehend antworten:
viņš gaŗi atvilka Kav.;

6) im Singen die Melodie beim Schlusse ohne Worte länger austönen lassen
Autz n. Ū. Refl. -tiês,

1) sich herschleppen, mühsam ankommen:
Aža pusdzīva atvilkusies mājā Aps.;

2) sich zurückziehen, zurückkehren:
sievas atvilkās nuo kaujas vietas Purap. atve̦lkas, aizve̦lkas gŗūtdieņu bē̦das JR. V, 163;

3) Atem schöpfen, sich verschnauben:
arājs apstājies vagas galā, lai ļautu zirdziņam atvilkties JK. V, 31;

4) sich die Kleider abziehen:
man te tuop par karstu; tu jau man ļausi atvilkties Dēr. I, 1080; Laps.;

5) losgehen, sich lösen:
me̦zgls atvilcies;

5) bis zur Erschöpfung der Kräfte ziehen:
zirgs atvilcies visu cauru dienu.

Avots: ME I, 210, 211

atvilktne, die Schieblade: viņš atve̦lk kumuodes atvilktni Blaum.

Avots: ME I, 211

davìlkt,

1) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinziehen:
nevarēja davilkt līdz mājai PS.;

[2) hinzuziehen.
Refl. -tiês, sich hin- od. hinzuschleppen].

Avots: ME I, 445

ìevìlkt, tr.,

1) einziehen, herein -, hineinziehen:
suns ievilcis asti starp kājām. es ievilku kādu dūmu A. XI, 477. viņš uzmeklēja pudeli un ievilka labu malku Saul. ve̦lns ieve̦lk ļaudis dzelmē LP. IV, 2;

2) einrenken:
kad jēriņš izlīmējis kāju, tad tuo ieve̦lk Etn. II, 161;

3) iev. uguni, Feuer anmachen;

4) iev. valuodu, von etwas zu sprechen beginnen:
vedēji atkal ievilka valuodu BW. III, 1, 39; beginnen: paviegli ievilku vaiņaga danci RKr. XVI, 199;

5) ievilkdama dziedāt, im VL. sehr oft, n. U. mit Schnörkeln singen, mehrere Töne auf einer Silbe anbringen:
ievilkdama es dziedāju, ievilkdama gavilēju; ievilkdama mīļā Māŗa manu mūžu kārsināja BW. 333. bedrēs, alksnājā jau ieve̦lk lakstīgala Vēr. I, 1095;

6) Hiebe versetzen:
labāk tad jau paķert kādu stribiķi un ievilkt pa lieliem Etn. II, 76. Refl. - tiês, sich hineinziehen, sich herein -, hineinschleppen, mit Mühe wohin gelangen: ūdens ievilcies drēbēs. tik tik varēja ievilkties gultā LP. IV, 100. es šuodien viņu redzēju ieve̦lkamies buodē Blaum.;

2) sich hineinziehen, sich festsetzen, chronisch werden, andauern:
ievilcies kâ uts kažuokā. slimība var ievilkties Konv. ² 2085. viesību vakars ievilkās ilgāki Saul.;

3) sich einen Strich anlegen:
tu jau nu arī par daudz ievilcies MWM. VI, 643;

4) ne̦samais ieve̦lkas smagumā, wird schwerer
LP. IV, 225;

[5) sich einschleichen:
viltīga mācība ieve̦lkas, es schleicht sich falsche Lehre ein].

Avots: ME II, 88

izvìlkt, ‡

7) ziehend (vom Wind) austrocknen
(tr.): vējš krietni izvilka šārīta ābuoliņu Saikava. Refl. -tiês,

2): auch Trik. u. a.; ‡

4) sich ausziehen, entkleiden:
cilvē̦ki strādā pļava kre̦kluos izvilkušies Ahs.; ‡

5) "izbeigties" A.-Laitzen: slimība gan izvilksies A.-Schwanb.

Avots: EH I, 496

izvìlkt (li. išvil˜kti),

1) heraus -, ausziehen:
līdz pusei vien izvilku tē̦raudiņa zuobentiņu BW. 19043. Sprw.: izvelc suni nuo ūdens, viņš tev iekuodīs ruokā. aude̦klus... izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71. kad pavasaŗuos pa naktīm salst un dienām atlaižas, tiek izvilktas ziemas sējai saknes; tuo apzīmē ar "izvilkt sēju" Grünh. tâ izvilku dzīvuodama tautu dē̦la paduomiņu BW. 27114. kūtram rikšņus es izvilku, le̦pnam lē̦nu valuodiņu BW. 34235;

2) durchziehen:
caur jumtu kalējs izvilka skursteni AU. stigu izvilkt, eine gerade Grenzlinie durch den Wald schlagen;

3) fig., fristen, kümmerlich durchbringen:
laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka JK. V, 52. nede̦r daudz luopu turēt un tuos męrdēt jeb, kâ mē̦dz sacīt, izvilkt. uz cini izvilkt, auf den grünen Zweig bringen;

4) kosten (aus der Tasche ziehen):
[tas daudz naudas izvilks U.] Lienas audzēšana man daudz ir izvilkusi Kaudz. M.;

5) mit Hast bis auf den letzten Tropfen leeren:
viņš izvilka mēriņu sausu od. līdz dibe̦nam Grünh.;

6) jem., eins überziehen, einen Hieb versetzen:
dē̦lam pa lielam izvilcis ar vici MWM. X, 89. Refl. - tiês,

1) von sich selbst herausziehen, herausfallen:
papīra gabals bijis, ņe̦muot mutautiņu, izvilcies Janš.;

2) sich kümmerlich durchbringen, durchschleppen, duurchschlagen:
pa diega galiņam izvilkāmies pē̦rnuo gadu (vgl. Mag. XIII, 3, 69);

3) zur Genüge ziehen:
divi reizes izvilkušies - nebijis tādas zivs LP. VI, 788.

Avots: ME I, 828, 829

‡ izvilktne Schwitten, Balt. Vēstn. 1873, № 27, = atvilktne.

Avots: EH I, 496

nùovìlkt, ‡

5) hinziehen:
jis ... nuovilka visus pie kēneņa pavaicāt ... Pas. IV, 291 (aus Ludsen); ‡

6) (eine Menge von Strichen) ziehen:
visai ielai nuovilcis krustus Pas. VIII, 82; ‡

7) abnehmen (vom Felde):
nuovilkuši rāceņus Pas. XI, 70; ‡

8) abtrinken:
krietnu malku nuovilcis, viņš sniedza pudeli tālāk Janš. Dzimtene III ² , 42.

Avots: EH II, 107

nùovìlkt [li. nuvil˜kti], tr.,

1) ab-, ausziehen:
ādu, kre̦klu, gre̦dze̦nu. es tev ādu pār acīm nuovilkšu! [šī āda neduodas nuove̦lkama U., dies Fell lässt sich nicht abziehen.] nuomirušam nuovilka drēbes. puspuvis ābuols karstumu nuove̦lk Etn. IV, 114. ārējās ruobežas iespējams nuovilkt Stari II, 958;

2) beziehen:
visas malas nuovilktas ar zirnekļiem;

3) herabziehen:
man šķiet, ka es varētu mēnesi nuovilkt zeme Rainis. kažuoks zē̦nam nuovilka ple̦cus MWM. VI, 120;

4) langsam reden, lange ziehen:
"ļaus, lai citi pa galvu dancuo?"sieva nuovilka Baltp. Refl. -tiês,

1) sich ab-, ausziehen:
tad nuove̦lkas bikses LP. VI, 22. puisis nuovilcies un gājis dārza dīķī mazgāties VI, 67;

2) sich beziehen, bewölken:
visas malas nuovilkušās ar zirnekliem. gaiss nuove̦lkas ar mākuoņiem Etn. II, 73, Ahs.;

3) sich langsam wohin begeben:
diezin, kur puika atkal nuovilcies;

[4) sich aufhalten, sich verzögern
U.;

5) das Haar wechseln:
guovs jau nuovilkusies Infl. n. U.] Subst. nùovìlkums, der Abzug, Abdruck.

Avots: ME II, 886, 887

pā`rvìlkt, Refl. -tiês: muļķis ... dabūjis kāvienu un pārvilcies mājās Pas. XII, 434.

Avots: EH XIII, 216

pãrvìlkt, tr.,

1) herüber-, hinüber-, überziehen:
mēteli pār svārkiem. viņi nuo savas pasaules tiek pārvilkti mūsējā Rainis. es tev pārvilkšu ādu pār acīm, ich werde dir das Fell über die Ohren ziehen;

2) überziehen:
aude̦kls pārvilkts ar kādu krīta vai eļļas krāsu Konv. ² 1055. saulē luogi laistās kâ ze̦lta pārvilkti Aps.;

3) umziehen, umkleiden:
es ne savu lindraku neietu pārvilkt LA.;

[4) = pãrval˜kât N.-Peb.: p. maizi]. Refl. -tiês,

1) sich überziehen:
putra pārvilkusies ar plēvi;

2) übersiedeln, umziehen:
kad ar luopiem pārve̦lkas uz jaunu dzīvi... Etn. II, 119;

[3) ziehend sich überanstrengen:
zirgs pārvilcies].

Avots: ME III, 187, 188

[pā`rvìlkt (li. pārvil˜kti), nach Hause ziehen, schleppen. Refl. -tiês, sich nach Hause schleppen: slimais kaut kâ pārvilkās mājā:]

Avots: ME III, 188

[pãrvilˆt, mit Trug und List hinüberlocken: p. kādu uz citu vietu.]

Avots: ME III, 188

pavìlkt (li. pavil˜kti), ein wenig ziehen, (nach Ausdrücken des Könnens) ziehen, von der Stelle ziehen, unter etwas ziehen, in die Länge ziehen, ein wenig verziehen: līdz pusei vien pavilka tē̦raudiņa zuobintiņu BW. 19030, 3. zirgs ne.. pavilkt nespējis LP. VI, 1, 33, ve̦zumu pavilkt LP. IV, 35. es nevaru vairs kāju pavilkt, kâ e̦smu nuokususe A. XX, 401. kas nemāk rakstīt, lai sava vārda vietā pave̦lk krustu apakšā! pavilka (fing an zu artikulieren) gan tuo vārdu, bet līdz galam neizteica N.-Peb. pavelciet valuodiņu! BW. 15100. zē̦ns pavilka... muti uz smaidiem JR. IV, 46. Refl. -tiês, sich verzögern U.

Avots: ME III, 137

pìevilkt,

1) heran-, hinzuziehen, -schleppen, anziehen:
pievelc pavadu stiprāk! Aps. IV, 12. cita ķermeņa pievilktam tikt SDP. VIII, 7; schreibend hinzufügen: drusku paduomājis, pievilka 25 rubļi De̦glavs Rlga II, 1, 270;

2) = piezīmēt, anschreiben, notieren U.;

3) mit Herbeigezogenem, Herbeigeschlepptem anfüllen, vollschleppen:
pele pievilkusi pilnu alu ar labību. Refl. -tiês,

1) sich heran-, hinzuschleppen, -schleichen:
viņa pieve̦lkas bailīgi un skatās dre̦bē̦dama ūdenī Zeif. Chrest. II, 12. Spricis bij pievilcies pie uotra gaļas bļuodiņas Aps. IV, 46. klusām un nemanuot pievilkās tā diena Pasaules lāpīt. 46;

2) einander anziehen;

3) sich mit etw. durchtränken:
mucas, kas pievilkušās alus A. XX, 592;

4) sich betrinken, besaufen:
pievilcies kâ uods, kâ īle̦ns. kruogā viņš uz baruona laimēm pieve̦lkas stīvs un pilns Blaum. ve̦lns atnācis un pievilcies kâ dublis LP. V, 92.

Avots: ME III, 310, 311

savìlkt, ‡

5) = sapùst 3 Kand.: man vējš savilka ausis, un nu sāk sāpēt; ‡

6) verwehen:
ceļš nuo sniega savilkts Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "verstühmt"). Refl. -tiês,

1): sich bewölken
Kand.: nu viņš (es) savilksies, un tad līs atkal; "Bešina" ME. III, 787 zu verbessern in "Bežina";

2): visādi darbi savilkās kuopā: siens vēl nebija nuokuopts, rudzi bija pļaujami Blaum. Raksti IV ⁵ (1937), 110;

3): biezi savilcies vīrs Stērste A. Z. 54, savilcies re̦sns kâ zuka Burtn.;

4): auch Segew.; ‡

7) für sich zusammenschleppen, -sparen, -raffen
Segew.; ‡

8) zu wachsen anfangen (?):
kad tikai lietutiņš uznācis, vēl jau ir vasarājs savilktuos A. Upītis Pirmā nakts 282; ‡

9) für sich (das Gewebe) aufziehen:
savilkuos audekliņu Daugaviņas gaŗumiņu BW. 7340.; ‡

10) sich summieren
Segew.

Avots: EH XVI, 466

savìlkt, tr.,

1) zusammenziehen:
braucēji savilka gruožus stingrāki A. v. J. 1893, S. 346. viņa savilka lūpas MWM. VIII, 567. skābu ģīmi savilkt Kaudz. M. 75. ģīmi uz smiekliem savilkt DL.;

2) zusammenschleppen:
skudras pūli savilkušas Cnp. 87;

3) (eine grössere Menge) ziehen, aufzeichnen:
savilcis pa... istabas sienām krustus LP. VII, 763;

4) savilkt gar ausi, eine Ohrfeige geben
Hug. Zemn. un liģ. 23. Refl. -tiês,

1) sich zusammenziehen, sich krampfhaft zusammenziehen
U.: pikā savilkties SDP. I, 29. uzacis save̦lkas Vēr. I, 1394. mākuoņi savilkās JK. ne˙kur nesave̦lkas negaiss Bešina pļava 1;

2) sich verzögern:
ne˙viena darba nevar padarīt savā laikā, viss savilksies rudenī Vīt. 9;

3) viele Kleider anziehen
U., Mag. XIII, 3, 53; etwas anziehen; sich anziehen: kur ta[d] nu tu iesi tâ savilcies? wohin wirst du nun so dick und schwer angekleidet gehen? Mag. XIII, 3, 53. biezas drēbes savilcies N. - Peb., PS. savilkušies mēteļus un paņē̦mušies ce̦pures Janš. Dzimtene IV, 98. kažuokā savilcies Kaudz. M. 20. reizēm pat vēl zābakuos savilcies Vēr. II, 902. savelcies un nāc! Valdis Stabur. b. 36;

4) sich vollsaugen; sich volltrinken
N. - Peb.: savilcies kâ uods Blaum., ganz besoffen;

5) gerinnen:
piens savilcies Saikava;

6) sich verzanken; einander (spottend) aufziehen
Saikava.

Avots: ME III, 787

uzvìlkt,

1): kad jaunu aude̦klu uzvē̦lk un sāk aust Lttic. 1263;

10): uzvilka gan mun vē̦lāk, bet es nelikuos pruotis Fest.; ‡

11) "?": (līgaviņa) rupji teica, gaŗi vilka, uzvilkdama gavilēja BW. 318, 3. Refl. -tiês, ‡

3) aufschwellend entstehen:
kur blakts iekuož, tur pumpa uzve̦lkas Orellen; ‡

4) versehentlich auf-, angezogen werden:
tev kre̦kls aplam uzvilcies Saikava.

Avots: EH II, 739

uzvìlkt (li. užvil˜kti "hinaufschleppen"),

1) (hin)aufziehen
L.: užvilkt kalnā. uzvilkt kuo kam virsū;

2) (einen Mechanismus) aufziehen:
uzvilkt pulksteni: uzvilkt bisei gaili;

3) (einen Strich) aufziehen; aufschreiben, notieren
U.: uzvilkt svītras (strīpas). ar zuobinu krustu sev aiz muguras uzvilkt Pas. IV, 11;

4) aufschärfen, -schleifen:
bārdas nazi uzvilkt uz siksnas Stenden. jāuzve̦lk izkaptij zuobi Janš. Dzimtene ² II, 175;

5) anziehen
L.: uzvilkt drēbes;

6) einen Schlag versetzen:
uzvilkt kam ar siksnu! Bauske. uzvelc zirgam! gib dem Pferd einen Schmiss! U.;

7) uzvelc dūmus! rauche einmal!
Seew. n. U. (ähnlich: Janš. Bandavā II, 64);

8) anstimmen:
uzvilkt sē̦ru meldiņu; uzvilkt meldiņu "weinen";

9) auf(er)ziehen
U.: bē̦rnu uzvilkt, ein Kind auferziehen U.;

10) aufziehen, verspotten
(dazu das Subst. uzvilcẽjs, wer aufzieht, verspottet) AP., Golg.: u. uotru uz zuoba Ar. Refl. -tiês,

1) sich (hinauf)schleppen
(auf etw.) Spr.: uzvilkties augšā. uzvilkties uz ceļa;

2) (sich) anziehen
Spr.: kre̦klu uzvilkties Janš. Bandavā I, 23.

Avots: ME IV, 399

vìlkt,

1): kartupeļus v. Oppek. n. BielU., Kartoffeln (im Herbst) abnehmen.
aude̦klu v. (aufscheren) AP. tur ruok (ve̦lk) grāvjus Dünsb. Bērnu draugs I, 10. v. ("taisīt") taisni ceļu Frauenb.;

2): darba. v. (in die Länge ziehen)
Mag. V 1-2, 155, citam ve̦lk ("sāp" [?]) tādas sāpes ve̦satu nedēļu Orellen. šī šuos gan maziņus e̦suot vilkuse ("kuopusi, audzinājusi") Heidenfeld;

5): vējš vilka pa˙visam nuo pretējās puses Jauns. Raksti V, 200. vējš vilka pretim Kaltenbr. lai neve̦lk vēju virsū (damit es nicht zieht)
Orellen. nu jau sāk pa krietnam v. (sagt man, wenn im Winter der Frost an Stärke zunimmt) Frauenb.;

8): (līnis) nuosvē̦rts vilka ve̦se̦las sešas mārciņas Jauns. Augšz. 25;

9): ar akmini vilku par sānu Kaltenbr.;

10): rakstuos v. Mag. V 1-2, 156, Schriftzüge machen;

14): gehen, laufen:
Miks ve̦lk lejup, taisni purvā. skrienuot viņam nuokrīt ce̦pure Jauns. B. gr. ³ II, 145. saķērām savas mantas un vilkām katrs savu malu I, 195. vai duot labu dienu ... stāvuošiem vai v. (gehen) tâ˙pat gaŗām Raksti III, 128. puisis ik vakaru ve̦lk uz brūti Saikava. v. vaļā Frauenb., anfangen zu laufen od. eilig etwas zu tun. - ve̦lkamais, d) tam ir labais v. (das männliche Geschlechtsorgan) BW. 34434. Refl. -tiês,

1): mums jau rudzi tâ lēņi vilkās (= auga) AP.;

2): drēbei diegi ve̦lkas ārā Orellen. tā drēbe ve̦lkas ("gandrīz = ārdās") ebenda;

3): ve̦lkas, ka ne˙maz nevar pie vākšanas tapt Frauenb.;

4): pieguļnieki ... vilkušies ar apaušiem, kuŗš kuŗu pārraus pār kalnu Austriņš Raksti V, 237. kaķi taču nevar iet v. ar ... lāčiem (gemeint sind schwache und starke Pferde)
A. Upītis Pirmā nakts 136;

5): v. tīru kre̦klu AP., Frauenb. u. a.;

6): auch Kaltenbr.; juo smalkāk sieva ve̦lkas, juo vīriem labāk patīk Sprūdžs Asaru liekņa 58;

7): auch Saikava (auch von Kühen);
kad dzīvniekiem iet ve̦cā spalva nuost, tad saka, ka spalva ve̦lkas AP. vistas ve̦lkas Kaltenbr.; ‡ 8) sich bewölken Heidenfeld: nu ve̦lkas, - būs lietus. Subst. vilkums: kuo maksāsi par vilkumu? BW. 30894, 2. Subst. vìlcējs,

1): saņemt pretī krietnu darba vilcēju (ein Pferd?)
Vindedze 103. gar krastmalām, kad cilāja staigādami ieliktuos vilcējus ("?") un murdus 90.

Avots: EH II, 783

vìlkt (li. vilkti, serb. vúči "schleppen"), Praes. vè̦lku (in Salis auch vilˆku ² ), Praet. vilku,

1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;

2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;

3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;

4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;

5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;

6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;

7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;

8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;

9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;

10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;

11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;

12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;

13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;

14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:

a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;

b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;

c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,

1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.

2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;

3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;

4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;

5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;

6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;

7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,

1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;

2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),

1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-

2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.

Avots: ME IV, 590, 591, 592

vilktin, zur Verstärkung von vìlkt: viņu vilktin ve̦lk uz palaidnībām Serbigal n. FBR. IV, 61.

Avots: ME IV, 592

vilktne "?": strāva plūda caur atgrūstām vilktnēm Apsk. v. J. 1903, S. 613.

Avots: ME IV, 592

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

àizgrauduôt [zu grûst],

1) wegstossen, weiterschieben:
gribē̦dams akmentiņu izvilkt, tuo vēl tāļāku aizgrauduoja Tirs. n. JK.;

2) verstopfen
Spr.;

3) leihen:
aizgrauduo man kādu nieku līdz rudeņam! Ruhental.

Avots: ME I, 27

àizslâpt, sich im Anfangsstadium des Stickens befinden, Durst empfinden, im Ggstz. zu nuoslāpt "ersticken, vor Durst vergehen": viņš sāka gŗūti vilkt gaisu krūtīs, itin kā aizslāpis Kaudz. M. nu viņa dzeŗ kā aizslāpusi MWM. VIII, 100.

Avots: ME I, 50

apalisks oder apaļisks, rundlich, oval; Adv. apaliski od. apaļiski (hochle. opaliska in Marienburg RKr. XVII, 145), rund, rundum: ap galvu tai apaļiski apsiets lakats B. Vēstn. villaines vienu malu apaļiski apņēma ap ple̦ciem Etn. IV, 108; apaļiski slē̦gtā rindā BW. V, S. 199; apaliski apcirptiem matiem Jauns.; baru (die Schwade) appļaut apaļiski LP. VI, 126; apaļiski nuovilkta āda, ein heiler Balg St. ādu apaļiski nuodīrāt, nuovilkt ve̦se̦lu ādu, tuo nepārgriežuot, nuo galvas sākuot, tā p. p. zaķim, se̦skam Bers., Lub.;

2) ohne störende Ecken und Kanten, frei, unbesorgt, unverheiratet:
kas kaitēja puisīšam apaļiski (apališki BW. 5271 Lösern; Var.: lustīgam) nedzīvuot.

Avots: ME I, 74

apcìrpt (li. apkir̃pti), tr.,

1) bescheren:
ja burvji aitas apcē̦rp, tad nuocērpi atlikušuo vilnu Etn. III, 56; apcirpt matus LP. IV, 129. galvu tam apcirpa kā mūkam Dünsb. bē̦rnam spārnus apcirpt, cirpt, die Flügel bescheren, ein Aberglaube der alten Letten: ja bē̦rns atpakaļ lē̦cas un lāgā neguļ, tad tādam e̦suot spārni, kuŗi apcē̦rpami LP. V, 35;

2) (übertragen) betrügen, anführen:
žīds zemniekus labi apcirpis. žīdu apcirpt nav grē̦ks Purap. Refl. -tiês, sich bescheren: viņš apcirpās un apvilka citas drēbes I Mos. 41, 14. un... kungs aicinās raudāt un žē̦luoties, un apcirpties un maisus apvilkt Jes. 22, 12.

Avots: ME I, 79

apgaruôt, be-, durchgeisten: grieķu apgarauotais daiļuma kults Vēr. I, 403; smaidā savilktās, apgaruotās lūpas MWM. IX, 337. Refl. -tiês, sich begeistern: ķīnieši nevaruot apgaruoties par kādu jaunu ideju MWM. III, 502. apgaruojums, die Begeisterung.

Avots: ME I, 86

apirda [in Saussen apìrda ^2] Bers., dial. apìerde Mar., so auch Konv. ¹ 21, ein Geschwür am Finger, etwa von einem Splitter herrührend N.-Schwanb. apirda - pirksta vaļņa apmilzums Etn. III, 145. apirda - slimība, kuŗa ceļas, ja pirksta galā kaut kas ieduŗas un netiek izvilkts RKr. XV, 105. Aus ap-virda, s. d.

Avots: ME I, 90

‡ aplaûzām Erlaa, Adv., stellenweise einbrechend (intr.): kad a. iet (wenn das Pferd bajd auf dem Eise geht, bald beim Gehen einbricht), zirgs nevar i[r] tukšu vāģu pavilkt Erlaa.

Avots: EH I, 97

apliêt [li. aplíeti], tr., begiessen: saknes, puķes, ābeles karstā laikā ar ūdeni, kā apliets suns viņš tagad varēja vilkties uz māju Asp. apliet, im Frühling Menschen mit Wasser begiessen, wenn sie zum ersten Male etwas vornehmen, s. rumelêt: kad gani vakarā pārnāca, tuos apleja ar ūdeni LP. VII, 318.

Avots: ME I, 102, 103

aplùoks,

1) eine Biegung, Windung ringsherum, ein Kreis:
apluoku apvilkt, einen Kreis ziehen Kaudz. M.; suns ņēma ap viņu lielus apluokus un skrēja kā nepilnIgs. vajātāji bij sastājušies ciešā apluokā ap savu vārdzināmuo A. XX, 101; redzes aplùoks, der Gesichtskreis; debess apluoks, das Himmelsgewölbe JR. IV, 24. apluoku od. apluokainas valuodas, die Rede, die nicht geradeaus, sondern in andeutenden Windungen den Gegenstand berührt BW. 8840, cf. aplinkus;

2) der die Mütze umgebende, herunterbiegbare Rand:
priedes, egles saluocīju aiz ce̦pures apluociņa BW. 13190;

3) der von einem Zaun umgebene Rossgarten:
ieliec zirgus apluokā; C. (so auch in Smilt.) unterscheidet aplùoks, etwas Umgebogenes, von apluõks, der Rossgarten. [In der Bedeutung 1 und 2 jedenfalls zu apluocît, und wohl auch in der Bed. 3, wenn li. aplùokas dass. dem Lettischen entlehnt ist; vgl. betreffs der Bedeutung mnd. biwende "umzäunter Platz".]

Avots: ME I, 103

apval˜kât, freqn. von apvilkt, abtragen: svārki bij stipri apvalkāti Sil. Refl. -tiês, abgetragen werden (von Kleidern).

Avots: ME I, 133

‡ atasta Pilda n. FBR. XIII, 54, Zvirgzdine, Kompar. atastâk (auch Vīt.), Adv., = atastu: atasta suols auo galda atvilkts Zvirgzdine. ej atastāk nuo guns! ebenda. atastāk stāvuot var skaņas labāk izšķirt Vīt.

Avots: EH I, 133

atbruka, ‡

2) "?": pieļipaini diegi, dzija šūnuot vai aužuot atspurdzējas, savelkas, saveļas, ka nevar ne pavediena adatā pavilkt. ne aust, un šuo sametekļa vietu sauc par atbruku Stelpenhof. dzija aužuot vai diegi šūnuot sāk pakuluoties un savelkas atbrukās jeb iet atbrukām Festen (ähnlich in Erlaa).

Avots: EH I, 136

atlikt (li. atlìkti),

1) tr., weg-, zurücklegen, erübrigen, ersparen:
atliek ratiņu pie malas LP. I, 154. viņdien tam lika uzvilkt tē̦va atliktuo kamzuoli Alm. atlikt naudu nebaltām dienām;

2) intr., übrig bleiben, wobei das Übrigbleibende im Nom. od. Gen. steht:
atlika pūra, pietrūka tautas. atlika veltīšu, pietrūka tautiešu BW. III, 1, 19. stārķis gājis, kad tik tam atlikuse vaļa, uz upi mazgāties Etn. IV, 143. Refl. -tiês, übrigbleiben: es dziedāju cauru dienu, man dziesmiņas (od. dziesmiņu) atlikās BW. 915. nuo pils tikai skurstenis atlicies LP. VII, 646. pēc pašam atlikās astagaļa līgaviņa BW. 22018.

Avots: ME I, 173

atpũta -auch AP.,

2): pavasar slimiem grūta a. Zvirgzdine. nevar atpūtas ievilkt ebenda. Demin. atpūtiņa BW. 686 zu korrigieren in: Demin. atpūtiņa BW. 686,4 var.

Avots: EH I, 160

atvẽjuôtiês Siuxt, = atvẽztiês ("saslieties sišanaï): puisis atvējuojies, kā vilkt savam pretiniekam.

Avots: EH I, 180

aûde̦kls C., aûdeklis Kand., aûdakls PS. (li. áudeklas und audakļas SzD]. unter aksamit u. atļas]), das Gewebe, die Leinwand: aude̦klu mest, uzmest Ltd. 2392, uzgriezt, vilkt Ar. 1718, auch uzlikt BW. 7332, die Kette aufziehen; aude̦klu aiztaisīt BW. 7337, nuolaist, das Gewebe abschliessen. kāpt, iekāpt aude̦klā Ar. 1975, sich in den Webstuhl setzen, um das Gewebe zu weben. audēja auda zīda aude̦klu LP. III, 83.

Avots: ME I, 214, 215

aûdi, [bei Bielenstein Holzb. 402 auch ein Singular "aud(i)s"(?)],

1) der Einschlag des Gewebes:
suņu vilna ve̦lkuos vilkta, kazas vilna auduos austa BW. 25309. smalku audu vilnainīte 15017, 1. putu audi Ar. 1788, der Schaum poetisch als Einschlag gefasst;

2) das Gewebe:
es ruokā ņe̦mtu zīdu audu Step. zeme vēl vietu vietām ietē̦rpta sniegu jau iepe̦lē̦kuos audos Vēr. I, 1286;

3) das Gewebe eines Organismus:
muskuļu, ne̦rvu audi, das Muskel-, Nervengewebe.

Kļūdu labojums:
gefasst = aufgefasst

Avots: ME I, 215

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. ² 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228

bads (li. bãdas), auch badus C. (besond. in der Verbindung: nuo badus), der Hunger, die Hungersnot, jeder fühlbare Mangel: bads klētī, tukšums vē̦de̦rā. naudas bads, grosser Geldmangel. tur meitu nebija bads, da war kein Mangel an Mädchen MWM. VIII, 407. badu, badu (Var.: bada, bada) Jānīts nāca, vēl badāku (Var.: badāki, juole badu, vēl juo bada) Pēterīts BW. 33031. bads ar sienu, Heumangel. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem, der Hunger lauert aus allen Ecken LP. II, 29. bads sāk vai acis no pieres spiest. badu ciest, Hunger leiden; badu kāsēt, geizen (= baduoties A. X, 438), Hungerpfoten saugen St.; badu vilkt, ein Hungerleben füren AP.; bada tiesu nopelnīt, so viel verdienen, dass man nicht vor Hunger sterben muss. badu [li. badù] od. badā, auch baltā badā od. bada nāvē mirt, badā aiziet, vor Hunger sterben. Sprw.: bads dara rūgtumu saldu, Hunger ist das beste Koch; bads māca strādāt, aukstums tecēt; bads māca lūgties, trūkums diedelēt; kas negrib strādāt, cieš badu; badā spokus redz; badā bez nāves mirst; rij, kā pie bada bijis; cīnās kā bads ar nāvi; tā kā badu paredzējis (dzīvuo), sagt man spottisch von einem Geizigen. Genitivverbindungen: bada bē̦rni, ļaudis, vom Hunger gequälte Menschen; bada dienas, Hungertage; bada dzīve, Hungerleben; bada dze̦guze, bada taure, bada tūte, der Wiedehopf; badgalis Nigr., badkāsis od. bada kāsis, auch bada karsis od. kāsējs A. X, 438, St., fem. (kas kaut kāda bada kāse (Var.:, bada kāsis), tai pašai nepietika BW. 4412), bada stakle, der Unersättliche, Nimmersatt: kuo badkāsis krāj, tuo plītnieks nuotērē; badkāsim jau ne+kad nav diezgan. bada laiki od. gadi, teure Zeiten, Hungerjahre. bada maize, Hungerbrot. bada pātaga, der Angelstiel NP.; bada puķīte, Hungerblümchen A. XV, 469, auch badene. [Nach Fick Wrtb. I ⁴ , 89, Uhlenbeck got. Wrtb. 26, Zubaty' BB. XVIII, 250 u. a. zu ai. bādhatē "drängt, drückt", bādha-ḥ. "Bedrängnis". Aber im Vokalismus stimmt zu ai. bādh- besser li. bodùs "beschwerlich". Vielleicht gehört bads vielmehr zur Wurzel bhedh "stechen" (in best und badît); hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Hunger: li. keñkti "wehe tun", kankinti "peinigen", an. há "quälen", und ahd. quāla "Qual": le. dzelt "stechen".]

Avots: ME I, 248

balinât (li. bãlinti "бѣлить"), fact.,

1) bleichen:
saule vairs nebalinās mūsu miežu laukus Kaudz. 79;

2) weiss, zart, rein machen
[vgl. Bielenstein Holzb. 440], putzen: es tuo savu bāleliņu kā gulbīti balināju BW. 16003, 1; aiz upītes balta meita, kas tuo baltu balināja 5375;

3) blank, scharf machen, schärfen:
izkapti BW. 28681, 2; im VL. sehr beliebt: zuobentiņu balināt, das Schwert schärfen, z. B. BW. 4261;

4) auf die Bleiche legen,
term. techn. neben tilinât: izklāj linus balināt; savilkt balināmuos aude̦klus. Refl. -ties,

1) bleichen, bleich werden:
aude̦kli līdz Jāņa dienai vien balinās (Var.: mazgājās, baluojās) BW. 32455, 3 var.

Avots: ME I, 254

bal˜ka,

1) ein Querbalken:
auch Sermus: ein Balken überhaupt (mit al˜) Orellen, (mit àl ² ) Borchow, Fesf., Kaltenbr., Prl., Saikava, Warkl: uzkāra . . . priežu balku (oder zu bal˜ks?) istabā BW. 2087. balkas vežu 5175;

2) fig., die Sündenlast:
man bija grüts uz baznīcu iet: vajadzēja balku vilkt (d. la.: ich ging zur Beichte) Warkl. vai tu ar balku? gehst du beichten? ebenda.

Avots: EH I, 200

I bàlss, -a [C., Kreuzb., Mar., Laud., Warkhof, Kaunata], Kand. (li. bal˜sas), bàlss, -s [Wolm., PS., Saussen, Ruj., Lis., Bers., Glück], auch balse BW. 407 [u. Glück], Demin. balsiņš, balstiņš, balsiņa, balstiņa, balsīte BW. 318, 2437,

1) die Stimme, der Ton:

a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;

b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;

c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;

d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;

e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;

f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);

2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;

3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;

4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. ² 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal˜sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].

Avots: ME I, 255

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 ¹

Avots: ME I, 258

‡ baskâpiņ ² Dond., (auch: baskâpiņs ² ) Stenden, = basātnē: apvilkt kurpes b.

Avots: EH I, 206

blakām, blaku (li. blakù), blakus, dial. blakiem, blakis, blakum, auch blakā BW. 16548, 1, nebenan, nebeneinander, zur Seite: un kūmiņš tai augstākā guodvietā it blakām tik cienīgi stāvēja Dünsb. blaku blakām RSk. II, 171. blakus vilkt parallel ziehen; (von der Zeit) gleichzeitig: gaiļi dzied blakām St., U. [Kasusformen von Adjektiv blaks

Avots: ME I, 308

‡ brañzêt Siuxt "?": kad luops uzpūsts un nav tam caurejas, tad saka, ka luopu branzē nuost. branzē (stīvē) ruoku, kad pūžņi nuo pampuma nedabū izvilkties.

Avots: EH I, 237

buŗa, gew. Pl. buŗas, buras, burves (li. (bùrė), Segel: buŗas uzvilkt, nuolaist. buŗu kuģis, das Segelschiff. buŗas suols, ein Bänkchen in der Mitte des Bootes zur Befestigung des Segels Etn. II, 107. [Vielleicht zu gr. φᾶρος (att. φάρος) "Stück Zeug. Leinwand"; vgl. Bezzenberger BB. I, 244, Preilwitz Wrtb. ² 482 f., Boisacq Dict. 1016, Lidén Stud. 10 ³ u. 24 und Thomsen Beröringer 163 f.]

Avots: ME I, 356

‡ *čikuris, in der Verbind. uzvilkt lampu čikurī Pernigel, eine Lampe hoch zur Decke emporziehen.

Avots: EH I, 290

cinis, auch cins, - s [Selb.], cine, ciņa BW. 10124, Demin. ciņitis, cintiņš, - īte, ciniņa, cintiņa [BW. 34916], der Hümpel. Sprw. mazs cinītis lielu ve̦zumu gāž. kur cinītis, tur mājiņa; kur kalniņš, tur muižiņa. mazs od. tup kâ cinis (cinītis, cintiņa). sapluok kâ ciņa cē̦rps. luopus uz ciņa od. cini izvilkt, das Vieh nach mühevoller Durchwinterung auf die Weide (auf die im Frühling zuerst vom Schnee befreiten Hümpel) bringen. kad tik luopi uz ciņa! Wenn das Vieh nur auf die Weide getrieben werden kann! Fig., uz ciņa tikt, auf den grünen Zweig kommen. cik tur nevajag spē̦ku, kamē̦r tuo dabū uz ciņa. ciņu zāle, Rasenschmiele (aira caespitosa) RKr. II, 65. [Wohl mit Zubatý AfslPh. XVI, 386 zunächst zu cinâties zu stellen; weiterhin vielleicht zu ir. cinim "entspringe", cenél "Geschlecht", aksl. za - če̦ti "praeire; anfangen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 168.]

Avots: ME I, 384

cirmitains [Stuhrh.], U., [cìrmitains Jürgensburg, cìrme̦nains C., cìrmeņains ² Lis., cìrmulains ² Domopol], cìrmuļains Smilt., wurmstichig; ja Jē̦kaba, Annas dienā jeb Labrencī iet kartupeļus vilkt jeb ravēt, tad kartupeļi tiekuot cirmuļaini Etn. IV, 91.

Avots: ME I, 386

čum̃ma, aufgeworfene Lippen Dond.: savilkt čummu. [In Wandsen sei č. ein Mensch, der die Lippen aufgeworfen hat und nicht spricht.]

Avots: ME I, 420

‡ čuñčuriski Seyershof, Adv., gekrümmt: savilkties č. kuopā.

Avots: EH I, 295

I čũriski,

1): mit dem Gesicht nach unten gekehrt
Frauenb.: nuorāvu viņu č: pie zemes: ‡

2) (auch čũriskis) "kūleniski, riteniski" Orellen n. FBR. XI, 43: cilvē̦ks, čūska var savilkties č.

Avots: EH I, 299

‡ čur̃rā savilkt(ies) Dond., sich zusammenziehen: gaļa cepuot pa˙visam savilkusies č.

Avots: EH I, 297

‡ *dabarât, in der Zstz. nedabarât, ungenügend füttern Zvirgzdine: kai būtu nedabarājuse tevi māte. nedabarāts zirgs nevar arkla pavilkt.

Avots: EH I, 300

de̦ñkts: auch ("stark, kräftig") Dunika, Gtamsden, Kal., OB., wozu das Adv. de̦n̂kt[i] ² Schlehk und Suhrs n. FBR. VII, 35; "gewandt; beherzt" Dunika, Kal., OB.; de̦nkts "stingrs, vilkts">stingri savilkts" um Hasenpot und Libau; kad kas bāžams šaurā caurumā, tad saka: "tas iet traki de̦nkti" (mit Mühe?) ebenda. kad biezas drēbes jāšuj, adata iet de̦nkti (mit Mühe?) ebenda. Öfters bei Janš.: vēl muodrs un d. (stramm?) Atpūta № 371, S. 8. ganta, de̦nkta meita Mežv. ļ. II, 132 (ähnlich 142). druikta un de̦nkta (sieviete) 80. ķērās de̦nkti (energisch?) katram darbam klāt 91, de̦nkti turēt gruožas 130. izdejuojuos negantā de̦nkti 164. tā visus... cienī de̦nkti ievē̦ruot Līgava II, 56. Subst. de̦nktums: par viņas de̦nktumu un gantumu... nebija šaubu Mežv. ļ. II, 386.

Avots: EH I, 315, 316

derdzis, das Gekreisch, der Streit: nu bija derdzis izšķirts LP. VI, 855. kad tik vecenes atkal neiesāk kādu derdzi vilkt Purap. ļaudis sagāja derdzī, kamē̦r - vārds pa vārdam - sāka kauties Naud. netaisi ne˙kāda tukša gar,a derdža Vīt. kaimiņu starpā ve̦lkas ilgs derdzis (" stille, heimliche Feindschaft") Druw.

Avots: ME I, 456

‡ dipčât Nautrēni, ein Fuder ziehend langsam und plump, aber kräftig ausschreiten; "vilkt">darba nastu vilkt, kad cilvē̦kam nav palīga".

Avots: EH I, 321

drãna,

2): auch Frauenb., PlKur., (drāniņa, ein kleines Kopftüch)
Sessau; raganai ir sarkana drānele Pas. VII, 67. drāneli aizrāvuse aiz acīm Janš. Mežv. ļ. II, 472. sīku rakstu galda drānu (Tischtuch) BW. 14674. sèja pieres : drānu 24662, 2;

3): drãnas PlKur., der Anzug, die Kleidung;
drānas apvilkties ebenda, sich ankleiden gana drānas mugurā BW. 29229 var.

Avots: EH I, 331

II drīzuļi, der Flaschenzug: drīzuļiem vilkt RKr. III, 128; bei Bezzenberger Le. Di. - St. 47.

Avots: ME I, 501

dũmi (li. dúmai). der Rauch: zili, zaļi dūmi kūp. Sprw.: kur lieli dūmi, tur maz siltuma, kur dūmi, tur siltums. kuŗam gan dūmi uz galvas kūpēs ? kad acis sāp, tad dūmiem vaina. In Vergleichen zur Bezeichnung

a) der Menge:
sanāks zaķi kâ dūmi LP. IV, 221;

b) des leicht Dahineilenden, Verschwindenden:
viss aizgājis gaŗām kâ dūmi Vēr. I, 1387. vilkacis aizgājis kâ dieva dūmi Etn. II, 86. piemiņa tava kâ dūmi klīdīs Aus. I, 77. Der Sing. dūms kommt nur in den Phrasen vor: uzraut, raut, vilkt kādu kuplu dūmu, pa dūmam, rauchen, paffen, vai akls, kas par kuplu dūmu! kuplus dūmus laist. gründlich paffen; dūmus laist. izlaist. den Rauch durch die Tür od. das Fenster ziehen lassen, [dūmu zaglis L., St., ein Hasudieb. dūmu laiks Korwenhof, Mittagszeit. dūmu reņģes, geräucherte Strömlinge U. Zu apr. dumis, aksl. дымъ, serb. di"m (gen. di"ma), ai. dhūmá-h, la. fūmus "Rauch ", gr. ϑυμός "Mut, Leidenschaft ", ahd. toum "Dunst" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4. 75. Walde Wrtb. ² 324 f., Boisacq Dict. 356 f., Reichelt KZ. XXXIX, 71, Trautmann Wrtb. 63.]

Avots: ME I, 527, 528

dvaka, übler Geruch Mar. n. RKr. XV, 113 (namentl. vom Branntwein und Leichen), schlechte Luft: tam šņabim ir dvaka Lös. n. Etn. III, 162. cēlās izvilktuo linu dvaka un sitās nāsīs Austr. [siltu dūņu dvaka Austriņš M. Z. 123. - Nebst li. dvākas dass. vielleicht aus einem slav. * dvoxa resp. * dvoxъ, vgl. russ. двошить "riechen". двóхать "keuchen"; doch vgl. auch Zubatý AfslPh. XVI, 392 und Persson Beitr. 653 ^3. die an li. dvė˜ktis "отдышаться" u. a. erinnern.]

Avots: ME I, 536

dvars Sassm., dvaŗš Dond. n. Bezzenberger Lett. Di. - Stud. 169, dvari in Dond., [Wandsen], eine Art Pforte, welche aus schiebbaren, liegenden Stangen besteht (gew. vārstuļi genannt): ar dieviņu vārti, dvari, es jūs nu vairs nevārstīšu. dvari aizvilkti kārtīm RKr. VI, 88. [Zu dur(v)is (s. dies), slav. dvorź "Hof", la. forum "Vorhof", apers. duvarayā "am Hofe" od. "am Tore" u. a.]

Avots: ME I, 536

dvaša (li. dvasià "Atem, Geist").

1) der Hauch, Atem, Odem:
dvašu vilkt, atmen; cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu; dvašas vilciens. der Atemzug; dvašu atņemt. atvilkt Br. 99. 100. dvaša atsitas, er hat übelriechenden Atem. dievs iepūta cilvē̦ka nāsīs dzīvības dvašu I Mos. 2. 7;

2) der Eigentümer des Atems, lebendes Wesen
(bibl.): valdait par zivīm jūŗā, putniem un visām dvašām, kas lien virs zemes I Mos. 1. 28. lai pa pulkiem ruodas ūdenī dzīvas dvašas un putni I Mos. 1. 20;

3) Dampf, Dunst:
dvašu duot, Dunst geben Manz. Lett. Zu dvèst.

Kļūdu labojums:
dvaša un putni = dvašas

Avots: ME I, 536, 537

dvẽsele,

1) der Atem:
[dvēsele smird viņam Für., der Atem stinkt ihm]. dvēseli vilkt, Atem holen St., A. XII, 81. kuo, bitīt, tu dziedāji? tev bij maza dvēselīte! Mag. XX, 3. 114;

2) die Seele:
dvēsele ir nemirstīga. dievs mieluo viņa dvēseli. Gott hab ihn selig. miesu un dvēseli, mit Leib und Seele. Simjūdu dienā dvēseles mieluo, bewirtet man die Manen. man ir dziesmu dvēselīte BW. 870;

3) die Seele als Lebensprinzip, das Leben:
viņam vēl dvēsele kauluos, es ist noch Leben in ihm. pavasaru dvēselīte diedziņā karājas BW. 12926. dvēseli vilkt. das Leben fristen: kad tik dvēseli (dzīvību) varē̦tu izvilkt līdz pavasarim Alt-Rahden. Adsel;

4) der Besitzer der Seele, lebendes Wesen:
tur nav ne˙vienas dvēselītes od. dzīvas dvēseles, da ist niemand, kein lebendes Wesen. nuomaitāja, ka ne dzīvas dvēseles neatlika LP. V, 327. dvēseļu rullis, die Revisionsliste. ak tu jē̦ra dvēsele, ach du Hasenfuss, Feigling! viņš guoda dvēsele, er ist ein Ehrenmann. Als Liebkosungswort: krūšu dvēselīte, Herzchen, Goldblättchen: ruoku sniedzu, mutes devu, sauc man krūšu dvēselīti BW. 10472;

5) viņam nav ne graša od. sarkana graša, ne kumuosa, ne maizes pie dvēseles. kur gribi aiztikt ar nūju vien pie dvēseles LP. I, 39. Zu dvèst.

Kļūdu labojums:
ruoku sniedzu, mutes devu, sauc man = ruoku sniedza, metes deva, sauc man[i]
ne kumuosa, ne maizes = ne kumuosa maizes

Avots: ME I, 537

I dzeine, dzeinis Laud., ="savilkts un saluocīts aude̦kls, ka var uz buomja pēc aušanas uztīt" Lös. n. Etn. III, 163, [Erlaa]; vgl. dzeinis 2, [dzèine ² Bers. "uztîta dzija".]

Avots: ME I, 540

dzeinis,

3): die Aufschur
- auch (mit èi ² ) Saikava; . dz. ir aude̦kls, uz griežamiem kuokiem savilkts ebenda; kad dzijs ir sašķē̦rē̦ta, tad sasien ciesminiekus un tad ne̦m nuost dzèini ² . kad aude̦kls ir dzeinī sane̦mts, tad tuo saliek riekumā un uzgriež uz stellēm Mahlup; dzeiņa buomis, die Aufzugswelle am Webstuhl BielU.; ‡

4) ein kurzer (abgerissener) Strick, ein Schnürchen,
(mit èi ² ) Erlaa: tur tāds dz. bij; es ar tuo piesèju guovi; ‡

5) der Nabelstrang
Windau.

Avots: EH I, 352, 353

II dzîve [apr. giwei "Leben"],

1) das ökonomische Leben, die Lebensweise, die Art der Lebensführung:
bezrūpīga, ē̦rta, jauka, laba, zaļa, raiba, rūgta, sūra, vienmuļīga, nesaderīga dzīve; laulības, puosta, ze̦lta dz., Eheleben, unglückliches, goldenes od. herrliches Leben; viņā dzīvē aiz-, ieiet, sterben. miruonim duod uz viņu (jenseitiges) dzīvi dažādas lietas līdz LP. VII, 382. saimniekam dzīvē ne˙maz neveicies LP. VI, 49. ar bezrūpīgu dzīvi viņš savas mājas izputinājis. tur būs dzīve kâ pa kāzām VI, 244. uzsākt jaunu dzīvi, ein neues Leben anfangen; apmesties uz dzīvi, sich niederlassen; jaunā dzīvē ieiet, eine neue Wohnung, Wohnstelle beziehen, eine neue Wirtschaft anfangen. ej, māsiņa, tautiņās, lai dzīvīte taisījās Ltd. 2098. savu dzīvi apnikt, seines Lebens, seiner Lebensweise überdrüssig werden; savu dzīvi vilkt, vilcināt, sein Leben fristen, seine Lebensweise kläglich fortsetzen. dzīves cilvē̦ks, ein Mensch, der sein Auskommen finden wird U.

Kļūdu labojums:
1) das = das

Avots: ME I, 559

dzîvība, [dzìvîba ² Mar. n. RKr. XVII, 109, li. gývyba],

1) das animalische Leben, das Leben im Gegensatz zum Tode:
sīksta dzīvība. zähes Leben (krupjiem sīksta dzīvība). dzīvību izlaist, sterben; dzīvību ņemt Aus. I, 104. das Leben rauben; dzīvību ņemties, sich das Leben nehmen; dzīvību ārā spiest, das Leben aus dem Leibe pressen LP. V, 65; dzīvību vilkt, das Leben fristen (laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka). viņā vēl dzīvība, noch ist Leben in ihm; palikt, uzturēt pie dzīvības, am Leben bleiben, erhalten. muļķītis apžē̦luojas par brāļu dzīvībām LP. VI, 106;

2) das lebende Wesen:
iela bij klusa, ne˙viena dzīvībiņa Apsk. I, 631;

3) der Puls:
dzīvība liegi, dikti, ātri, gausi pukst, der Puls geht schwach, voll, schnell, langsam Hug. Mag. III, 1. 82.

Avots: ME I, 559

el˜pe U., elpis U., Blieden,

1) [gew.: e̦l˜pa] der Atem, das Luftschöpfen, der Luftzug:
e̦l˜pa [Wolm.] aizrāvās Vēr. I, 661. mirējam e̦l˜pa apstājusies LP. V, 58. guļ bez e̦l˜pas LP. VII, 658. e̦l˜pu apturēt Mērn. laiki 68, e̦l˜pu aizturēt Pūrs II, 62, den Atem anhalten. e̦l˜pu ņemt, vilkt, atmen. elpi ieraut, den Atem einhalten U.; pīpim... nav ne tabakas, ne e̦lpas Alm. Kaislību varā 118. [viņam maz elpes (Lebenskraft) Kreuzb.];

2) die Beihilfe, das Viehfutter
U., [ die Würze, die Zutaten zur Speise LKVv.]; die Wegekost (in dieser Bedeutung auch ceļa e̦lpa): mums uz ceļa pietrūka elpes [Autz], pamaz paņ`emām līdz Naud.;

3) elpi dabūt, derbe Schläge beklemmen
Neik. n. U. [elpe 1 zu alpa, li. al˜pti "verschmachten", s. Pogodin Слѣды 153, Būga KSn. I, 226 und auch Uhlenbeck PBrB. XXXV, 163; dagegen elpe 2 (wenigstenns in der Bed. "Beihilfe" ) wohl aus mnd. helpe "Hilfe".]

Avots: ME I, 568

è̦lsa ² : Annele, nāvīgi izbijusies, aizrauj e̦lsu (den Atern?) A. Brigadere Dievs, daba, darbs 15. e̦lsu vilkt, Atem holen Baar in seinem Exemplar von U. kuo tu tādas garas e̦lsas velc? Planhof. e̦lsa "Schluchzen" Dond.

Avots: EH I, 368, 369

gaîlis, Demin. gaîlîtis, gaîlē̦ns, verächtlich gaĩlelis [Līn.],

1) der Hahn:
Sprw. kad gailis dzied vakarā, tad cilvē̦ki maldās. strādāt strādā kâ zirgs, ēdin ē̦d kâ gailis. gailis nuominis vērsim kāju od. mēli. viens pats gailis daudz vistu valda. kuo lielies kâ gailis uz sē̦tas od. uz sūdu čupas od. laktā? ar gaili mājas nevar uzņemt, ar zirgu nevar nuolaist. ne gailis nedziedās, keiner wird darüber wissen;

2) alte, beliebte Einteilung der Nacht nach dem Hahnenschrei:
gaiļu laiks, die Zeit des Hahnenkrähens Mar. n. RKr. XV, 114. piecēlāmies rīta agrumā - gaiļuos, pirmajuos, uotrajos, trešajuos gaiļuos, priekš gaiļiem; nuo gaiļiem līdz vakaram. līdz pat gaiļu laiciņam (Var.: līdz rītam, līdz gaiļiem) BW. 16832. pirmā gailītī (d. Sing. ungew. st. pirmuos gaiļuos) 6787;

3) als Symbol des Feuers - in vielen Rätseln - das Feuer:
sarkans gailis uz jumta tup RKr. VII, 1249. ze̦lta gailis daiļi te̦k (= uguns skalā) 1254. sarkans gailis bedrē dzied (uguns krāsnī) 1257. jumtā ielaist sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;

4) e̦ze̦ra gailis, = dumpis U., meža gailis, ="mednis ar sarkanu seksti" Jauna raža IV, 84. jūŗas gailis, der Kampfhahn (machetes pugnax)
RKr. VIII, 96: agri dzied jūŗas gaiļi, es agrāk piecēluos BW. 13250, 21. rāmīts gailis, der Kapaun; juoku od. spuogu gailis, der Spassvogel LP. I, 184, VI, 495; vakara gailis BW. III, 1, S. 47, ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss; žagaru gailis, Hahnrei St., ein leichtsinniger, prahlerischer Mensch A. XII, 869;

5) der Hahn am Flintenschlosse:
gaili atvilkt, nuolaist, der Hahn spannen, abdrücken;

6) die letzten Balken im Giebel
B. Vēstn.;

7) gailīši, gailītes, auch gaiļi, = gailenes U.;

8) gailīši, die obersten Strohbünde beim Decken des Daches:
gailīši ir kūļi, kas nāk pēc vistiņām uz jumta Grühn.; labības gailīši, lema cyanella Mežuos un ārēs 19;

9) gailīši, gaiļi, die Klumpen saurer Milch in der Grütze, in den Molken, Nachbleibsel, Klumpen der gewärmten Milch in den Molken
Trik., Smilt., [Ronneb.], Serben, Oppek., Erlaa, U.: gailīši - putrā rūgūša piena vai krējuma kunkuļi Smilt., [Trik.], Adsel. arī biezai putrai virsū liktuos, smalki sagrieztuos un izce̦ptuos gaļas gabaliņus sauc par gailīšiem Adsel. A. XII, 869. [Wohl eher nach Jagić AfslPh. VIII, 144 eine Koseform mit l gegenüber li. gaidỹs (wie brãlis neben apr. brāti) als unmittelbar von der Wurzel von ai. gāyati "singt"abgeleitet; vgl. dziêdât.]

Kļūdu labojums:
ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss = der Inhaber eines bestimmten Ehrenamts auf Hochzeiten, der scherzweise dabei auch die Rolle eines "Hahns" spielt

Avots: ME I, 584, 585

gãjiêns, ‡

2) "aude̦klu ve̦lkuot lāpstiņā savē̦rtās dzijas, vilktas%20vienreiz%20ap%20ri%C5%86%C4%B7iem%20vai%20k%C4%81rt%C4%ABm">savilktas vienreiz ap riņķiem vai kārtīm" Ramkau.

Avots: EH I, 389

gaņ̃ģis,

1): lai vītuolu gaņģi taisa BW. 5984. māja gaņģa gaņģiem (mit vielen Räumen)
Sonnaxt;

3): auch Orellen, Seyershof; g. - dziju puosms, kuo ve̦lk uz šķē̦rumiem, 20 dziju kuopā Salis. g. - aude̦klu ve̦lkuot 60 uz kārtim vai riņģiem savilktas dzijus; gaņģī var būt da,žāds skaits gājienu, skatuoties pēc tā; ar cik dzijām ve̦lk aude̦klu Ramkau. ir divējādi ganģi - meitiešu g. un vēveŗu g., meitiešu gaņģī ir 30 zuobu un vēveŗu gaņģī ir 20 zuobu AP. pēc gaņģiern var zināt, cik plats būs aude̦kls ebenda;

4): auch Kaltenbr., Seyershof; saka pa gaņģim katrs saimnieks iemantuot kaltus ratus Sonnaxt; ‡

10) ein Gang (5) Stricknadeln:
pieci irbi ir g. Frauenb. nuopirka gaņģi adāmuo adatiņu Sonnaxt; ‡

11) Dienst, Posten, Obliegenheit
Segew.; "eine Arbeit": tuo gaņģi viņš var izpildīt Seyershof. ne˙kādu gaņģi ("= darbu, saimniecību") nevarēja vadīt; tâ˙pat par vaļniekiem dzīvuoja Salis; ‡

12) eine dicke Brotscheibe
Seyershof: eik viņš gaņģus maizi vien neapē̦d! ‡

13) "vieta" AP.: tikai vienu gaņģīti vie[n] sakuste̦na. es tik tādu gaņģīti vie[n] izravēju.

Avots: EH I, 383

gars (li. gãras "Dampf"),

1) der Dampf, der Qualm in der Badstube:
mīksts, mīlīgs gars, angenehmer, dunstloser Qualm. tik mīlīgs kâ pirts gariņš Tr. IV, 538; 598. sīvs gars, herber, dunstiger Qualm. iznīksti kâ pirts gars Tr. IV, 223. garu iepērt, s. iepērt; garu liet, saliet, mest, uzmest, samest, Dampf hervorbringen durch Wassergiessen auf die heissen Steine des Badstubenofens: ve̦ci vīri nuosaluši, pirtī garu salējuši BW. 27294. garu lēja ar kausiņu vai ķipīti uz ce̦riem BW. I, S. 176. uz akmiņa garu metu BW. 16198,5. izlēja kâ garu, er sprach sehr schnell Etn. IV, 4;

2) der Geist, Lebenshauch, Seele:
garu izlaist, den Geist aufgeben, fahren lassen;

3) der Geist, die Lebenskraft, der Lebensmut:
viņa gars griezās atpakaļ, un viņš atspirga Richt. 15, 19. tâ lai latvju garu sildām Aus. garu vilkt, das Leben fristen: kam tad man stāvu galu meklēt, kad vēl kurme̦t varu cerēt garu vilkt Etn. III, 15. tiem pietiktu, kuo vilkt garu A. XX, 530;

4) der Geist, das Varstellungsvermögen, Erkenntnisvermögen, der Verstand:
kad garā redzēji tautas likteni asu... Aus. tam glītuot vienmē̦r būs garu Aus. tiem, kas sirdī kūtri, garā akli, tiem daba rāda jauku priekšzīmi Aus.;

5) der Geist, die Gesinnung, Gemüt:
muļķītis lē̦nā garā pacietis visu LP. III, 89. saimnieks lē̦nā garā (ruhig, in aller Gemütsruhe) paņem me̦du V, 175. viņam bijis tāds naudas gars Upīte Medn. laiki 177. kas var zināt, kāda gara bē̦rns viņš;

6) der Geist, das Wesen, die Eigentümlichkeit:
kristīgas ticības, latviešu valuodas, laika gars. šis tautas gars mūs visus krāj un saista Aus.;

7) der Geist, der Sinn, der Inhalt:
tur savāds gars iz mē̦mām burtu zīmēm raisās Aus.;

8) der Geist (personifiziert):
viņš liels gars, er ist ein grosser Geist;

9) der Geist, überirdisches Wesen, so namentlich die Seele eines Verstorbenen, der Gespenst:
bijis tāds nere̦dzams gariņš LP. VI, 1, 54. visi gājuši dievbijīgi pie darba, labuos gariņus pieminē̦dami Etn. I, 91. rudenī nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem ēdināja garus; tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par garu laiku LP. VII, 306; pa gariem, zur Zeit, wo die Seelen gespeist werden U. garu mēnesis, der Oktober, weil in diesem Monate die Seelen gespeist werden. mājas gars, ein Hausgeist LP. VII, 329. garu diena, aller Seelen Tag U. svē̦tais gars, der heilige Geist; nešķīstais od. ļaunais gars, der böse Geist;

10) der Geruch:
nelabs gars atsitas U., A. XII, 848. [Nebst garēties II, garuoza, aizguore, gar̂me und dzirkstele I zu apr. garrewingi "brünstig", goro "Feuerstand, slav. gorěti "brennen", ksl. жеравъ "glühend", ai. háraḥ "Glut", arm. ǰer, ir. gor "Wärme", gr. ϑέρος "Sommer", ϑέρομαι "werde warm" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 234, Walde Wrtb. ² 308 f. unter formus, Boisacq Dict. 341, Trautmann Wrtb. 79.]

Avots: ME I, 603, 604

gleins od. glèinis ² [Kreuzb.], mehrere zusammengebundene Balken - eine Abteilung des Holzflosses: gleinā ir apmē̦ram ap 50 baļķu kuopā siets, un visā pluostā mē̦dz būt pa 4 vai 5 līdz 6 gleini viens pie uotra galeniski savilkti Konv. ² Etn. IV, 61, [Bielenstein Holzb. 624. Zu li. gleità "ряд, шеренга"

Kļūdu labojums:
Konv. ² = Konv. ² 3217

Avots: ME I, 624

grùoži C., [Wolm., gruõži Bl.], gruožas, seltener Sing. gruožs Kaudz. M. 24, grùoža PS., Demin. grùožiņi, auch gruozīši BW. 30047,

1) die Leine, das Lenkseil:
ze̦lta gruožus (Var.: gruožu) aizgruožuoju BW. piel. 2333. baltu linu gruožu viju sudrabā mē̦rcē̦dams BW. 29618. viņš bija turams stipri gruožuos MWM. X, 130. gruožus atlaist, savilkt, die Leine locker lassen, anziehen; [

2) mēness gruoži Fest., = mēness gruozības]. Zu grìezt, gruõzît.

Kļūdu labojums:
30047 = 14003, 13 var.

Avots: ME I, 672

gruma, der Groll; grumu vilkt, Groll hegen: viņš uz mani tādu grumu ve̦lk, it kâ es viņam kuo būtu nuodarījis Dond. n. A. XIII, 492. [Wohl zu li. grumė´ti "donnern", apr. grumins "ferner Donner", ndd. grummeln "brummen, donnern" u. a.; vgl. gremt(ies).]

Avots: ME I, 664

ìekaist, sich entzünden: juo vairāk puikam iekaist sirds, ielēkt... dziļumā Vēr. II, 54. atbild iekaisis [zornig geworden) Purap. Kkt. 111. Mārtiņš iekaita ar˙vien vairāk MWM. X, 194. iekaitušie vaigi Alm. Subst. iekaisums, iekaitumi Etn. I, 84, die Entzündung: lai iekaisums aizvilktuos iz acīm Etn. II, 166. ar plaušu abpusēju iekaisumu nuomira Vēr. II, 48.

Avots: ME II, 24

ìeklūgât,

1) ["ungewandt, halb glitschend und laut hereinkommen"
Bers., Tirsen]: liela, gaŗa vīra māte ieklūgāja istabā;

[2) "ievilkt spainim klūgu" Siuxt; "klūgām sasiet" Wessen;

3) "in starken Schlucken (etwas Dickflüssiges) hastig und ungewandt hinunterschlingen"
Bers.; "iedzert": iesim uz kruogu ieklūgāt Stuhrhof:

4) ieklũgât gruozu Arrasch, Ronneb. u. a. "salikt gruozam ribas pīšanai";

5) "mehrfach mit einer
klūga oder auch mit einem Knüttel schlagen (indem man es mit einem Ebereschenknüttel tut, vertreibt man böse Geister)" Mar.].

Avots: ME II, 28

ìelèkt,

1) hinein -, hereinspringen:
ielēcu maguonēs BW. 13527. pretinieces viena uotrai gribēja vai asīs ielēkt A. XXI, 757;

2) sich einfinden, zum Vorschein kommen:
man krampis ielēcis kājā. [sāpes ielēca mugurā Dond.; geboren werden: ielēcis kumeļš, jē̦rs];

3) einspringen:
svārki ielē̦kuši, ka nevar mugurā apvilkt. aude̦kls iele̦c, kad tuo slapina Adam. [drēbe veļuot stipri ielē̦kusi Dond.] Refl. - tiês,

1) anfangen zu springen, zu klopfen (vom Herzen):
muļķītim ne sirds neiele̦cas LP. IV, 91;

2) nacharten, gleichen
(mit d. Lok.): bē̦rns ielēcies tē̦vā, mātē Bers., Wend.

Avots: ME II, 38

[ìezemdêt, in die Erde (besonders in Sand oder Schlamm) versinken: kuoks tik dziļi iezemdējis, ka gŗūti izvilkt Nigr. malā izsviestais kuģis tik ātri iezemdējis, ka nevar vairs ārā dabūt N. - Bartau.]

Avots: ME II, 91

īvêt,

3): "pavilkt augšā e̦nkuru, lai zināms gabats ķēdes tiek, kuo palaist" (mit ĩ ) Salis: ī. e̦nkuru augšā. In der Bed. 3 nebst estn. hīwama aus d. hìeven.

Avots: EH I, 502

‡ izkram̃šât Seyershof,

1) herauskratzen, -scharren:
suns izkramšā peles nuo peļu bedrēm;

2) "ar lielu sparu izvilkt".

Avots: EH I, 458

izmîkšt Smilt., Drsth., Lub., izmîkt, intr., ausweichen, weich werden: lai graudiņš izmīkšķis pārsprāgst Liev. manas stingri savilktās spḗka saites izmīkša Skalbe. lūk, tas tam ruokās izmīkša Rainis. kamanas svārstījās pa izmīkušuo ceļu A. XII, 677, Etn. I, 137. ceļš izmīcis. pļava izmīkusi C.

Avots: ME I, 772

izvalcît, stückweise, einzeln herausziehen: [suns izvalcījis nuo trauka gaļu Mar.] izvalceju linu sauju pa vienai šķiedriņai BW. 27137, 1 [aus Schwanb.; izvàlcît ² "(auklas) izstaipīt (veļas izkāršanai)";"(mantas) izne̦sāt, izvalkāt";"(linus) izvilkt vijuot jeb vērpjuot" Mar.; "(linus) kulstuot jeb sukājuot izstaipīt, izlīdzināt" Bers.; "šai kuodeļā izvalcīju visus izsukātuos linus" Fest.; "izstaipīt": māte izvàlcīja ² aude̦klus dārzā balināšanai Mar.; hin und her wenden, umstellen, izgruozīt: izvalcīt krāsnī maizi Tadaiken, Lis. Vgl. auch izvalcêt].

Avots: ME I, 824

izvazât, ‡

2) ausstrecken, ausspannen
Frauenb.: izvazā linus tâ gaŗi un tad satin ē̦rkulī. i. aude̦klu pa stellēm, die Kette des Gewebes aufziehen. Refl. -tiês, ‡

2) "ausgehen (aus dem Hause)":
izvazājies vakarvakarā pie meitām un nevar nu pā`rvilkties Janš. Bārenīte 40.

Avots: EH I, 494

jẽrene,

1) eine Mütze, mit Schafsfell gefüttert und mit Klappen aus Schafsfell
Frauenb.: jērene - jē̦rādas ce̦pure. puišiem pirku caunenītes, pats ne̦sāju jērenīti BW. 31107. ievilkt pa jēreni, jem. einen Schlag versetzen Kav.;

2) = jēre Serb. n. Etn. IV, 28;

3) etw. Geringfügiges:
saimniece, jērenīte, staigā, galvu nuodūrusi, kalpa vīra ļaudaviņa saujā naudu žvadzināja BW. 31123 (Var.: jērenīte 31124).

Avots: ME II, 114

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. ² 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188

I kàlis, Schnittkohl, Kohlrübe (brassica napus rapifera); baltais kālis, weisse Kohlrübe (br. alba), dze̦lte̦nais k., gelbe od. schwedische Kohlrübe (br. flava) RKr. II, 68; kāļus vilkt, die Kohlrüben aus der Erde ziehen, ein- heimsen; kāļus derināt, die Kohlrüben von den Blättern befreien Paul. [Aus d. Kohl kan zwar li. kõlis stammen, aber le. kàlis und estn. kāl' setzen eine skandinavische (vgl. schwed. kål) oder mnd. Form mit ā oder åˉ (statt ō) voraus; über mnd. westfäl. ā aus ō s. A. Lasch Mnd. Gramm § 87.]

Avots: ME II, 190, 191

I kamuôt [kamúoti "угнетать, мучить"],

1) mit Mühe eine Strecke zurücklegen:
piecas dienas sešas jūdzes kâ kamuot nuokamuoju Katzd., BW. 29768, 1; 31818, 1;

2) ein sauer Stück Arbeit auflegen, marachen L., abstrapazieren [Kreuzb.], quälen Lubn.,
Etn. III, 1: nekamuo zirga! tu redzi, ka viņš nevar pavilkt Schwanb., [Oberl. n. U. grūtu duomu kamuojams, Juris nemanīja, ka iebrauca mežiņā Latg. 1921, No 52, 2; ₃

3) grosse Stücke mit vollgestopftem Munde kauen, essen:
viņš kamuo, ka žuokļi vien cilāja s. kamuo vienā kamuošanā Bers. Refl. - tiês, sich balgen, sich abstrapazieren [Nerft], Bers. n. A. XVI, 377. [Vgl. auch aizkamuot. Wohl zu аn. hemia, mhd. hemmen "hemmen" (s. Zupitza Germ. Gutt. 108) und vielleicht (s. Petersson Balt. - slav. Wortst. 36) zu ar. ḱamel "to press".]

Avots: ME II, 153

kari, das Gehänge: ir gan smalks tīkls ze̦lta kariem pārvilkts LP. V, 365.

Avots: ME II, 161

kar̃tupelis, kartulis Burtn., kartupulis Spr., [kartapelis, kartapulis, kartupēlis], kartupis, Kartoffel (solanum tuberosum): kartupeļus rakt, maukt Bers., vilkt, Kartoffeln ausnehmen. kartupīt, kartupīt, kâ mēs tevi ēdīsim BW. 2970. [Zu den verschiedenen Formen vgl. Niedermann WuS. VIII, 40 ff.]

Avots: ME II, 165

kàsis [Wolm., C., N. - Peb., PS., Schujen, Arrasch, Lis., Bers., Kreuzb., kâsis ² Dond., Wandsen, Salis] (li. košys "Haken"), der Haken, in früherer Zeit ein gegabelter Ast, dann auch ein eiserner Haken, um etw. daran zu hängen oder etwas damit zu ergreifen und an sich zu ziehen,

1) der gegabelte Ast, später der eiserne Haken, woran der Kessel hängt. Dieser Haken genoss bei den alten Letten besondere Verehrung:
kâ uguns dievu un apsargātāju guodāja katla kāsi. kāsītis tup namiņā, guni tur ruociņā. katrs, kas namā iegāja, pielika ruoku pie kāsīša un sacīja: "labrīt, kāsīt, labrīt!"... ja kāds ruokas nepielika un kāsim labas dienas un paldies nesacīja, tas uguni nedabūja LP. VII, 327. Jē̦kaba dienā vārīja jaunu rudzu biezputru, tad deva kāšam un puodiņam pa+priekšu Etn. IV, 91, BW. III, 41. Sprw.: kâ ar kāsi apvadāts, von einem, der oft besucht. katlu nuocelt nuo kāša, uzlikt uz kāsi;

2) der Haken, früher, auch jetzt noch, der gegabelte Ast an dem Stricke des Achseljoches
Kand.; das ganze Achseljoch: ūdens ne̦samiem kāšiem nevajaga pāri kāpt LP. V, 56, Selb., Adsel. kur būs ņemt ūdens kāšus BW. 20215;

3) eine Stange mit einem gegabelten Ast am Ende, worauf der Schöpfeimer beim Wasserschöpfen aus dem Brunnen gehängt wird;

4) die hölzernen Haken, in denen die Tür hängt, dann auch die eiserne Türangel:
ruoku vajaga spaidīt tādās durvīs, kuŗām ir kuoka, ne+vis dzelzs kāši LP. VII, 1254;

5) der Sparrenhaken am Lubbendach
Biel. H. 27 (vgl. kabe);

6) ein Haken zum Heranziehen:
Sprw. ar kāsi ve̦lkams, ar kruķi stumjams, von einem Faulenzer ausgesagt. Am Johannisabend legte man einen Frosch in einen Ameisenhaufen. Wenn man seinerzeit das Gerippe wieder heraus- nahm, so fand man unter den Knochen eine Haken und eine Krüche (kāsītis und kruķītis). Wenn ein Mädchen jemand mit jenem anhakt, so kann er von ihr nicht lassen; wenn sie mit diesem einen Burschen fortstösst, der ihr als Freier lästig ist, so kümmert er sich nicht mehr um sie Sackenhausen Biel.;

7) ein gegabelter Ast, Haken zum Strickdrehen:
ar kāsi vij auklas, pinekļus, striķus; kāšu valgs, ein gegedrehter Strick U.;

8) izkapts kāsī, die Sense bildet mit dem Stiel einen spitzen Winkel
Schub. (vgl. uzkumā);

9) kāsītis, ein Haken, mit dem man die Fäden des Aufschlags durch den Weberkamm zieht
A. X, 2, 440;

10) auf hakenförmige, der Astgabelung ähnliche Erscheinungen übertragen, so auf den Flug der Vögel, namentlich der Kraniche:
rindā dzērves, rindā dzērves, dzērves kāsī, kamuolā Kaudz. zuosis ceļuojumuos laižas kāsī Konv. ² 3688; auf das Wachstum der Erbsen: zirnīši druvā kāsīšuos BW. 10237, 4; auf die Schriftzeichen: raksti ar tiem kāšiem un punktainiem raibumiem Vēr. I, 1457. rakstīšana ir jau izcīnījusies nuo kāšu un ķekšu laikme̦ta Aps. monograms, īpašuma zīme nuo burtiem, krustiņiem un kasīšiem Konv. ² 2815. kāja savilkta kāsī, der Fuss ist krumm zusammengezogen Ruj. n. U.;

11) kāsītis, Akelei (aquilegia vulgaris)
Trik., Rkr. III, 69;

12) elles kāsis, ein schlechter, böser Mensch
Mar., Grünh.: ai ve̦cuo elles kāsi BW. 23438. elles kāši bāleliņi BW. 25909;

13) kāsīši, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Gegen die Verbindung mit kasît (bei Thomsen Beröringer 183) oder mit kãrt (bei Bielenstein Holzb. 94; vgl. die nebenform kārsis) spricht li. košys, es sei denn, dass es aus dem Lettischen entlehnt ist. - Nach Petersson Ar. u. Arm. Stud. 39 zu ai. kāši - "geschlossene Hand" (urpsr.: * Krümmung).]

Avots: ME II, 203, 204

kâži Lös., für kâdi, wie: lūkuo kaut kāži izvilkt tuo skabargu Serb. Vgl. ne˙kâži.

Avots: ME II, 206

kažuõks C., [Arrasch, Jürg., kažùoks ² Kl.], kažuks Lind., Demin. verächtl. kažuoķelis,

1) der Pelz:
baltais od. plikais kāuoks, ein Pelz ohne Überzug; aitas od. aitādas k., Schafpelz; kazu k., ein Pelz aus Ziegenfellen BW. 14740; im VL. lūša k., Luchspelz 13646, 19. grìezt kažuokam uortru pusi, seinen Sinn ändern, anders auftreten: zemnieki uz reiz sāka griezt kažuokam uotru pusi Druva II, 302. vilkt kažuoku ļaunā pusē, sich von der unangenehmen Seite zeigen, die rauhe Seite herauskehren U.;

[2) ein Teil des Teerofens
Bielenstein Holzb. 546].

Avots: ME II, 184

I ķereklis

1) [Fangklaue]:
dzīvnieks izstiepj savus ķerekļus, kuŗus pēc patikšanas var ievilkt LA. ;

[2) der Griff, die Handhabe
Wid.]

Avots: ME II, 368

ķērsêt, -ẽju, tr., hecheln, kämmen: siešana jāizdara ar tiem pašiem liniem, lai cirtējs varē̦tu pie ciršanas un ķērsēšanas saiti savilkt cietāki Zemkuopis. visiem mati jāķērsē (Var.: jāsukā) BW. 33451.

Avots: ME II, 376

II ķimpis, ein Klumpen, Bündel (Ruten), Handvoll Bergm.; ķimpī (auch ķimpā) savilkt, krampfhaft zusammenziehen Neik. galva same̦tas ķimpī A. Švabe Duomas IV, 240. [Zu ķim̃pa.]

Avots: ME II, 381

klucis, Demin. verächtl. klučelis,

1) der Klotz:
bē̦rza, uozuola klucis. klučus ceļā vilkt, Hindernisse in den Weg stellen A. VIII, 1, 209;

2) ein Stück, Klumpen:
sviesta klucis A. XV, 241. es atradu siera kluci BW. 33083. iesvieda žīda režģuos pāri sniega kluču Poruk. tik balti mākuoņu klucīši pie debesīm Blaum. zemes kluči, Erdklumpen;

3) kluči, auch klučķi U. (wohl durch russ. клёцки beeinflusst), Klümpchen, Klösse
Etn. I, 19; II, 6, Burtn., Hinzenberg, [Wolm.]: kviešu kluču putru vārīja Stari II, 114;

4) klucītis, eine (Pferde -) Pille
U. [Nebst li. klùcis aus d. Deutschen.]

Avots: ME II, 233

kom̃mas vilkt, in intimem Verhältnis stehen: puisis ar meitu ve̦lk kommas Dond.

Avots: ME II, 254

I krabiķis, eine kleine aus Holz verfertigte Stütze der Böte: krabiķis ir nuo kuoka taisīts daikts ar trim kājām. kad zveju laivas ir uzvilktas malā, tad paliek katrā pusē zem tām vienu krabiķi, kas attur tās nuo gāšanās uz vienu vai uotru pusi Lasd.

Avots: ME II, 255

I kram̃pis,

1): jāj pie durv[j]u ..., sien pie krampja kumeliņu! BW. 19033; ‡

2) ein haken- resp. krampenartig gekrümmter Finger
Dunika: viņam stiprs k.; krampi vilkt (Dunika) od. iet uz krampjiem (Frauenb.), eine Kraftprobe mit eingehakten gekrümmten Fingern; ‡

3) eine (in einen Balken eingesägte) Kerbe
Ramkau: krampjus iezāģē baļķē, un tur ielaiž siju.

Avots: EH I, 641

‡ krãviņš,

1) die Schiffsladung;

2) = ve̦zums Mesoten: zirgs krãviņu nevar pavilkt.

Avots: EH I, 646

‡ krēklis,

1) verächtl. Bezeichnung für ein Kind, das viel schreit
A.-Autz;

2) ein alter, schwacher Mensch
Kurmene, (mit è ² ) Domopol;

3) eine Schindmähre
(mit è ² ) Bērzgale, Domopol: mūsu k. nespēj aŗkla vilkt Domopol;

4) "ein Schimpfname"
Jakobstadt; jem. mit einer krächzenden Stimme Salwen; ein krächzender alter Mensch Wessen.

Avots: EH I, 651

krijs (unter krija): auch Gr.- Buschh. n. FBR. XII,.75, Borchow n. FBR. XIII, 21, Sonnaxt, Wessen,

5): auch (kriji) Bērzgale, Mahlup, (krijs) Kalz. n. BielU., Odensee, Saikava, Stom.: uz krijiem uztina dziji, kâ var aude̦klu savilkt Saikava.

Avots: EH I, 653

krum̃pa: auch Für., Salisb.; vienu krumpu brunču liku (Var.: vilku) BW. 10651. krumpu brunči Azand. 22. liktā k., eine gelegte (breite, flache) Falte Seyershof; vilktā k., eine gezogene (runde) Falte ebenda. Nach Sehwers Unters. 59 aus nd. krumpe "das Einschrumpfen von Wollenzeugen".

Avots: EH I, 659

krũzaîns: krūzaina galva AP. (sunītis) krūzainu kaklu Pas. XII, 285. kâ tāda krũze̦na bantīte. savilkta Seyershof. krūze̦nas zarnas ebenda.

Avots: EH I, 663

‡ IV kùilis ² Saikava "līkumains nuošuvums": tik nelabi izgriêzts un kuiļiem vien nuošūts, ka ne˙maz negribas mugurā vilkt.

Avots: EH I, 668

kùr (li. kur̃), [kur̂ Kl.],

1) interrog., wo? wohin?
kur tu augi, daiļa meita? kur luopi? Zuruf an den Hüterhund, der die Herde verlassen hat. In indirekten Fragesätzen: ve̦lns prasuot, ku(r) šis iešuot LP. VI, 169. ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. V, 106. Das interrog. kur wird oft mit Verblassung der lokalen Beziehung in Ausrufesätzen gebraucht und nähert sich dann der Bedeutung nach dem deutschen wie: sācis dze̦nāt pagānus, bet kur tu dieviņ! er hahe angefangen, die Unholde au scheuchen, aber, du lieber Gott, wohin (sollte man sie verscheuchen). In diesem Satze empfindet man noch die lokale Bedeutung von kur, in anderen Sätzen ist sie viel mehr verblasst: kur viņas skaistas! wie sind sie schön! R. Sk. II, 20. kur (Var.: kâ) būs man labam būt! BW. 8489. bet kur sirsnīga balss Saul. kur liela istaba! vai dieviņ, kur zagļa ļaudis BW. 13643. vai kur muļķis tas! wie ist er doch dumm!

2) als Indefinitum - irgend wo, als solches mit kaut oder nekur, ne˙būt oft näher bezeichnet: es šķitu Antiņu kur redzējuse BW. 20757, 7. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais Vēr. II, 8. biju kur nekur [Vgl. dazu Le. Gr. 399] - kas jupis visu atmin? LP. V, 210. māsa aizmukusi pasaulē kur ne˙būt LP. VI, 768. nuosviež daiktus kur ne˙būt II, 41. citur kur, anderswo:
dabūjuši citur kur sievas LP. VI, 338;

3) als Relativum in Lokalsätzen, mit einem korrespondierenden tur, turp im Hauptsatze: kur kuoku cē̦rt, tur skaidas krīt. Verallgemeinernd - wo auch immer, mit dem Partizip od. ohne eine Form des Zeitworts, oder seltener mit einem Verbum finitum: gul, kur gulē̦dams, visur dieva zemīte. nu skries šurp, lai kur būdami LP. VII, 205. lai manta, kur manta, kad tik iztikšana. lai lini, kur lini LP. V, 137. lai tie veči, kur tie veči, bet kâ ar tiem jaunajiem? LP. V, 206. ruociet mani, kur ruociet, zem bērziņa neruociet BW. 27397. lai gājām, kur gājām, abas gājām dziedādamas BW. 17368. lai kur biju, dziedu dziesmu 78. In der Volkssprache vertritt kur zuweilen alle Kasus des Relativpronomens:
tas bij jūsu virsinieks, kur (= kas od. kuŗš) ar kriju de̦guniņu BW. 20295, 5. nūla auga tā liepiņa, kur (= kuŗas, nuo kuŗas) māsiņa pūru šuva 15193, 2. tam tē̦vam labi zirgi, kur (= kam) jāj meitas pieguļā 30193. tas (nazis) palicis Laimiņai, kur (ar kuo) mieluoja malējiņu 7992, dievs man deva tuo zālīti, kur (= ar kuo) sirsniņa nesāpēja 9089. Oft folgt kur auf ein vorhergehendes Substantiv, das Ort oder Zeit bezeichnet: atnācis uz istabu, kur iegāzies gultā LP. VII, 1244. vai jele nezinuot kādu vietu, kur nakti pārgulēt VI, 532. ste̦bulnieks nepalaida ne˙vienu svētdienu, kur negāja uz kruogu VII, 623. nav vairs tāļu tā dieniņa, kur vairs pie tev negulēšu Ltd. 672. Auch ohne vorhergehende Zeitbestimmung wird kur in temporalem Sinn gebraucht: grūti skriet, kur kājas piepūlē̦tas JK. V, 123;

4) kur vēl, kur nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, kur vēl (Var.: ne vēl) visa vainadziņa BW. 6069. ķēve nevar pate paiet, kur nu vēl ve̦zumu pavilkt LP. IV, 35. gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev jaunam muļķim V, 260. [Vgl. Le. Gr. 478.]

Avots: ME II, 320, 321

I kùrkt,

1): auch (mit ùr ² ) Linden in Kurl., Oknist, Zvirgzdine; ‡

3) "rūkt" Warkl.: cūkas kùrc ² , laikam ēst grib Warkl. kuo tu man mūžīgi kurc ausīs? ebenda; unablässig bitten Bērzgale; tik ilgi tī niknā bāba kurce ("?") un muocīja zemnieku Pas. IV, 381; ‡

4) "?": (pīpe) aizplekšējusi, nevar dūma pavilkt, kurc vien kâ uz nelāga laiku P. W. Šis ar mani tiesāties? 2. Zur Bed. vgl. auch nùokurkt 2.

Avots: EH I, 678

ķur̂za ^2, auch ķurzis,

1) die Runzel, Falte
[Salisb.], der Klumpen Karls.; besonders gebräuchlich der Lok. ķurzā, auch ķurzî Naud., zusammen, zu einem Klumpen: man āda uz pirksta sarauta vienā ķurzā Dond. viss purns pastalai savilkts ķurzī Naud. ķurzās mesties, Falten bekommen Karls.;

2) ķurza, eine Tüte aus Baumrinde zum Beerenlesen
Ulpisch, Ruh-tern, Lems., Karls.; [ķurziņš um Bauske n. Bielenstein Holzb. 346]; lūku ķurza (> ostle. ķuorza) BW. 22328. 2 var. [aus Kaltenbrunn];

3) verächtliche Bezeichnung des Mannes
[Nötk.]: man tuo pašu vīra ķurzi meža putni nuoknābuši BW. 27116. ak tu manu vīra ķurzu! 27255, 2.

Avots: ME II, 392

laîstît (li. laístyti), - u, ĩju, tr., freqn. zu liêt,

1) wiederholt begiessen:
puķes, kāpuostus;

2) für laitīt, streichen, massieren
BW. 20338; 20536. Refl. - tiês,

1) wiederholt sich begissen, einander begiessen:
divi upītes blakām te̦k, viena uotru laistījās BW. 3625. kad guovis izslauktas, jauni ļaudis laistās RKr. XI, 82;

2) sichillern, funkeln, glänzen:
pilī viss laistījies un mirdzējis ze̦ltā, sudrabā un dažādās ugunīs LP. III, 104. sienas laistījās nuo dārgumiem LP. VII, 624. saulē luogi laistās, kâ ze̦ltu pārvilkti Aps. zibiņi laistījās pie debesīm LP. VII, 471. acis tam laistās laimībā. Subst. laîstĩjums,

1) die Begiessung, das Begossene:
es sieviņai samaksāju par puķu laistījumu, ich bezahlte der armen Frau, weil sie die Blumen begossen hatte;

2) = laitījums, die Massage: gaŗas zeķes izde̦vušas par vē̦de̦ra laistījumu BW. 20536, 4; laîstîšana, das Begiesse: es sieviņai samaksāju par puķu laistīšanu, ich bezahlte der armen Frau für das Begiessen der Blumen, d. h. weil sie Blumen begiesst; Subst. laîstîšanâs,

1) das Sichbegiessen;

2) das Schillern;
laîstîtãjs, f. - ãja,

1) wer begiesst:
kur man sējēja, kur laistītāja BW. 13256;

2) wer streicht, massiert:
māte kuili nuojādīja laitītājas (Var.: laistītājas) me̦klē̦dama BW. 20338.

Avots: ME II, 413

lelinât, lēlinât, lel˜linât, singen, jodeln, das Vieh zusammenruhen: viņš sāka luopus kuopā lelināt Kand. ganu meitas vai nu lelināja luopus, vai gavilēja un dziedāja Lautb. kur es zirgus dzirdināju, tur tu guovis lēlinaji BW. 21988, 1. lellināt, ciema meitas! man pazuda raibaliņa BW. 747. lellināt = vilkti%20dzied%C4%81t">gaŗi vilkti dziedāt, sevišķi ganuos; arī guovis lellina, labina uz mājām Blieden. n. Etn. II, 177.

Avots: ME II, 449

II lẽze,

1): auch C., Kegeln, Serbig., Trik., Zögenhof; ‡

2) "zināms daudzums dziju, kas sakārtuotas krustiski aude̦klu šķērējuot un aužuot" Seyershof: aude̦kls bez lēzes nede̦r ebenda. kad uzvilkts aude̦kls stellēs, tad vajag diegus uz lēzes ("?") lumstiem samest AP.

Avots: EH I, 740

lezêt,

1) beschmutzen, besudeln, begiessen
Mar.;

[2) sich beschmutzen
(prs. le̦zu) PS.;

3) hielend bewachsen:
vâts sāk jau lezēt (= vilkties">ar kreveli apvilkties) PS.].

Avots: ME II, 455

lìetuonis, [lietuons Manz. Lettus], lìetuons Salisb., der Alp Mar., Spr., Schwanb., [infl. lituńc"zmora" Zb. XV, 191, 248]: lietuon[i]s [Warkl.] jāja līgaviņu BW. 12915, 7. ragaiņām guovīm vis˙labāk lietuoņa jeb lietuvē̦na krustu vilkt uz ragiem ar naža galu Etri. IV, 46. [Nach Brückner AfslPh. XX, 516 und KZ. L, 188 entlehnt aus poln.-klruss. litun "eine Art Teufel", was wegen der Lautformdieses anscheinend gemeinlettischen Wortes sehr zweifelhaft ist. Eher daher verwandt damit (wenn nicht klruss. lit- hier aus lět- "fliegen" entstanden ist; aus Brückners Schreibung ist das nicht zu ersehen) und mit li. III prs. liečia "drücken" Daukša Post. 136, 31, 34, 363, 7, III prt. lietė "bedrückten" 24, 9.]

Avots: ME II, 508

lĩnija, lĩniņš, die Linie [hieraus entlehnt]: līnijas vilkt. ir tāds kâ līniņš, kâ stiga Druva II, 405.

Avots: ME II, 489

II luõze, das Los; vilkt luozi, das Los ziehen; luožu laiks, die Zeit der Rekrutierung. [Nebst estn. lōź aus dem Deutschen.]

Avots: ME II, 529

I lùmsts,

1): Nietenholz
(mit ùm ² ) Mahlup, Oknist (in O. dafür auch lùmstiņš ² ), Sonnaxt, (mit um̂ ² ) AP., Dunika, Frauenb.; "trešais skals aude̦klā" (mit um̂ ² ) Salis; kad aude̦kls strellēs uzvilkts, tad vajag diegus uz lēzes lum̂stiem ² ( "?" ) savilkt AP.; "steļļu daļa, ar kuŗu leš aude̦klu aužuot" (mit um̂ ² ) Ramkau. "gaŗš, gluds skals, kuo audējs liek ve̦lkuos" Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616.

Avots: EH I, 761

I ļur̂kât, -ãju, ļurķêt,

1) etwas Weiches reiben
Freis.;

[2) hin- und herbewegend lose machen:
lai iedzītu mietu varē̦tu izvilkt, tad vajaga pa˙priekšu ļurkāt Fest.);

3) rauchen
(verächtl.) Grünh., Kand., [Salis, Bauske];

4) saufen
Dond., Smilt. [Refl. ļurkâtiês, wackelig sein: cirvja kāts ļurkājas Fest., Stelp.)

Avots: ME II, 544

I mā`rks [Wolm.], Ronneb., U., mārka [li. markà] Manz., L., U., die Flachsweiche, Flachstauche: es nuodaudzīju le̦du nuo linu mārka Vēr. II, 975. guovs gluži slapja, kâ nuo mārka izvilkta Etn. IV, 84. ja kādu vēl spiež ēst, kad vairs negribas, tad šis saka: "vai tad nu es ve̦'de̦ru par mārku taisīšu! Etn. IV, 43. mārkā likt, im Wasser weichen Manz. Lettus. - [mârks ² Salisb., ein kleiner Teich in Wiesen]; mārks "ar zāli apaudzis ūdens spuogulis" Alksnis - Zund. [Zu mḕrkt, mìrkt.]

Avots: ME II, 584

‡ màukšus, zur Verstärkung von màukt: vilka suoma, nuovilkta kâ m. nuomaukta Janš. Mežv. ļ. I, 84.

Avots: EH I, 786

‡ mègļavât ² , -āju Auleja "vē̦ruot, lūkuot": zirgs vis mēgļavā, kur siltāks. tāt (= tagad) mēgļavā, uz kuŗas ruokas labāk (uzvilkt gre̦dze̦nu); tuoreiz - uz kuŗas tika. Zu mēdzinât 1?

Avots: EH I, 805

mekšķêt, ‡

2) "ar mešķi ārā vilkt vai meklēt" Salis.

Avots: EH I, 797

mel˜dija: dzied ... uz visām meldijām BW. 564; 8. meldiju vilkt Dunika, laut weinen.

Avots: EH I, 798

migaža: tāda kâ m. - nevar viê[n] nuo gultas izvilkties AP.

Avots: EH I, 812

milla, = milna,

1) die Stange bei einer Handmühle
Mag. XIII, 2, 51;

2) das Demin. milliņa (miliņa Wid.), ein Stock;
milliņās iet Stelp., ein Spiel; milliņām (miliņām U.) vilkties, wenn zwei sitzend die Füsse gegeneinander stemmen und an einem Stocke ziehen Mag. XIII, 2, 58.

Avots: ME II, 626

miša, auch misa, die Messe: [atbrauca pie baznīcas, kad mišas (der Gottesdienst) gāja jau uz beigām Dunika]. mišas vilkt, die Messe lesen Lind. n. Mag. XIII, 2, 57; uz mišām viņu likt, für ihn eine Mese lesen, d. h. nach dem Volksglauben ihn verfluchen lassen Autz. [miša zunächst wohl aus li. mišià; misa nebst estn. missa od. misse wohl aus mnd. mise.]

Avots: ME II, 637

‡ mudžeris Lems. "samudžinājums": savilkt dziju mudžerī.

Avots: EH I, 828

muklaîns, muklãjs Mat., sumpfig, durchschiessend, einschüssig bis zum Einsinken: lielceļš izvilkts cauri vis˙muklainākā vietā Etn. II, 76.

Avots: ME II, 663

narica (unter narîca ): "lūciņš, kuo aizver zirgam aiz ādas, lai vaina izpūznī un sadzīst" Seltingshof: vietā, kur naricu grib vilkt, būs ādu ... 2 vietās pārgriêzt Mekons Zelta māj. grām. 242.

Avots: EH II, 5

neviļãm, neviļuõt, neviļu, neviļus, nevilšãm, nevilšu, nevilšus, nevilšu dēļ Jaunpils, unabsichtlich, ohne Vorsatz, von ungefähr: neviļām es iegāju jaunu meitu istabā BW. 14623. neviļuot iesēduos tautietim kamanās 17889, 13. nevilšām es iesēdu kalpa puiša kamanās 17875, 8. cilvē̦ks nevilšu atruon viņa apģē̦rbu LP. VII, 888. nevilšus viņai iešāvās kāds vārds prātā A. XI, 107. viņš neviļus tika ievilkts viņu sarunās. Vēr. II, 310. Zu vilt.

Avots: ME II, 739, 740

ņiẽburs [auch Ruj., AP., Bauske, Smilt., Grünh., ņìeburs ² Prl., Lis., Sessw., Lös., Modohn, ņiêburs ² Autz, Schlehk, ņiẽburis Kursiten, Ruhental, Mesoten, Salgaln, ņiebure Edwahlen u. a.], eine Frauenweste, der Brustlatz Dobl., [Gr.-Würzau]: es gribu sev svārciņus apvilkt un ņieburu juozt Rainis; šņuoru ņieburs, das Mieder A. IV, 634.

Avots: ME II, 904

[I nĩt Ruj., nìt ² Bers., Kreuzb., einfädeln: dzijas nīt (= ievilkt nītīs). Zu nĩts.]

Avots: ME II, 747

nùoblākšêt, nùoblākšķêt, einen Krach tun, einen knallenden Laut von sich geben: aizkrita trepju gala durvis, brīdi vē̦lāk nuoblākšēja lejā Upīte Sieviete 274. [korķi vien nuoblākšēja ūdenī, kâ kad tuos pat˙laban nuo pudelēm vilktu Valdis Stabur. b. 47.]

Avots: ME II, 762, 763

nuõjume, nuõjumis Nigr., nùojums C., nuõjums [Waldegahlen], nuõjùmte, das Schutzdach, Abdach, der Abschauer, Schuppen: pieslēja arklu nuojumē A. XXI, 263. pie rijas pa kreisai ruokai re̦dzamas īsās nuojumes, kuŗās glabājas vajadzīgākie zemkuopības un braucamie rīki Plutte Etn. II, 184. rati ievilkti nuojumā AU. tūliņ ievietuojis savu zirgu kādā nuojumā LP. III, 93. [(atslēdzējs) ierādīja ve̦zumam vietu kādā platā nuojumī Janš. Dzimtene V, 61.] se̦nāk saukuši šķūni par nuojumu Gold. nuo lauka labību saveda nuojumā, kur sakŗāva pantuos, līdz pašam čukuram RKr. XVII, 32. nuojumtē mē̦dz uzglabāt dažādus zemkuopības rīkus Ahs. n. XVII, 41. debess nuojums, das Himmelsgewölbe Janš.: kad debess nuojums klusē dzirdi zils Krūza.

Avots: ME II, 792

nùokŗaũt (unter nùokŗaũstît), ‡

3) = piekŗaũt, sakŗaũt: tādu ve̦zmu nuokŗāvis, ka zirgs tikkuo spēj vilkt Siuxt.

Avots: EH II, 57

nùomest,

2): auch Seyershof;

3): n. (izmērīt) sieka vietas uz suoļiem Siuxt. zeme nav pareizi nuome̦sta ebenda. kad sāk birzi (sējuot) vilkt, tad vajag n. suoļus (ar suoļiem nuomērīt) Iw.; ‡

6) n. kaudzi Siuxt, einen Heuhaufen aufschichten
(sakŗaut); ‡

7) = nùomežģît Ennes, Kegeln, Lemb., Lems., Meselau, N.-Peb., Schnehpeln, Stenden, Trik., Veļķi (bei Pebalg), Zögenhof: lecekšu tīklus nuome̦t nuo kaņepāju diegiem AP.; ‡

8) n. guovis Frauenb., den Mist da, wo die Kühe stehen, ebnen;
‡

9) bedecken, bestreuen:
nuometa pilnu cūku ar tādiem laukumiem (visa cūkas miesa apklājās ar plankumiem) Seyershof. senāk ar zemēm nuometa (apbēra) pasekņus pa ziemu Frauenb. (luopi) ar kūlu pavasarī ir nuome̦sti Vanagu ligzda 56. Refl. -tiês,

1): ej nu n. (nuogulties) kādu brīdi! Seyershof;

4): guovs nevar n. Ceļi II, 78; ‡

5) sich beziehen (bedecken):
visa miesa nuome̦tas ar pumpām Orellen, Salis; ‡

6) herunterfallen
Frauenb.: streņģe var n. (pati nuokrist) nuo zveņģeļa.

Avots: EH II, 68

‡ nuoplē̦kât Frauenb., (mit ē̦) Zabeln, sich beziehen (mit dünnen Wolken od. mit Spinngewebe): debesis nuoplē̦kājušas (ar viegliem mākuoņiem pārvilktas). lauki rītuos nuoplē̦kājuši (ar zirnekļu tīkliem pārvilkti).

Avots: EH II, 76

‡ I nùoraitît Grawendahl, Lubn., = nùovaguôt: n. tīrumu; "(sējuot) ar kāju nuovilkt (birzi)" Heidenfeld.

Avots: EH II, 79

nùorunât, tr.,

1) verabreden, abmachen, bestimmen:
nuorunājām ar kaimiņu uz pilsē̦tu braukt. nuoskries līdz nuorunātai vietai Etn. IV, 143. nuorunāja dienu, kad precinieki sajās BW. III, 1, S. 86;

2) abreden, aus dem Sinne reden:
citi gan grib nuorunāt.. kuo tu tādu ņemsi! JR. III, 74;

3) im Reden übertreffen:
nebij jau arī viegli viņu nuorunāt B. Vēstn.;

4) ausposaunen, aussprengen:
kas pirms bija nuorunāts par mirušu, tas nav vis miris Apsk.;

5) betonen, mit Entschiedenheit behaupten, mit Nachdruck sagen:
"kuo par Sašu!"saimnieks nuorunāja R. Sk. II, 161. bet dē̦ls nuorunā: "kādēļ darbu gaŗumā vilkt?" LP. IV, 1.

Avots: ME II, 841

nùotest (unter nùotèst),

1): siekstu nuotešanai Janš. Mežv. ļ. II, 41;

2): nuotesīs tâ, ka nevarēsi ... mājās pārvilkties Janš. Līgava I, 94. nuote̦susi krietni pakaļu Anekd. IV, 460.

Avots: EH II, 100

I nu (li. nù, [ai. nu, gr. νυ, ahd. nu "nun"]), nun,

1) enklitisch: tas nu viss vēl ne˙kas, bet tumsā atgadās krustceļš LP. II, 32. še nu tev! da hast du nun!
te nu bij! da haben wir's! lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. kâ jau nu, wie schon nun: uzņe̦m tuos laipni, kâ jau nu ķēniņa dē̦lus LP. II, 50. ja mīklas uzminēsi, tad tiksi laimīgs. ja ne, tad nu gan tâ būs, kâ būs II, 77. kad nu, ja nu, wenn nun: ja nu tâ tu gribi, lai tad iet arī tâ. kur nu vēl od. kur tad nu vēl, wie sollte es denn auch, gescweige denn: ja jau taviem gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev, jaunam muļķim? LP. V, 265. neticis ne virsū skatīties, kur nu vēl precēt III, 27. ķēvīte knapi varuot tik vienu pavilkt, kur nu vēl abus I, 181. zur Verstärkung der negation: ne nu (Var.: neba, nele, ne˙vis) lieta mani pēla, ne nu lieta niecināja; izpaliņa mani pēla BW. 8707, 1. Im ersten Teil eines disjunktiven Satzes: vai nu - vai(jeb vai), entweder - oder; ne nu - ne, weder - noch: vai nu suods, vai guods. bet bailīgais ne nu vairs vārda parunāt, ne izkāpt LP. II, 79. Nach dem Imperativ ist das nu enklitisch, wenn auf dem Verbalbegriff der Ton liegt: ej nu, mans dē̦ls! geh nun, mein Sohn! Betont ist es aber,

a) wenn der Zeitbegriff betont ist: ej nu, mans dē̦ls, geh jetzt(in diesem Augenblick), mein Sohn;

b) wenn die Folge der Erwartung nicht entspricht: glāb nu čūsku; gan viņa tev iekuodīs;

2) betontes nu, jetzt:
nu aba, eben jetzt; nu tik, nu vēl, jetzt erst: nu tik viņš pārnāca mājās. [nu tad! U., auf denn, wird`s endlich?] sagrāba meiteni un nu tik bēgt, er ergriff das Mädchen und machte sich jetzt aus dem Staube JK. viņš piekŗauj tādu kâ tik nu, er packt ein ungemein grosses Fuder voll IV, 72. nu kâ, wie denn sonst, natürlich: vai tu arī tur biji? nu kâ. nu, kas nu? nun, was ist jetzt los? LP. VII, 686; nu re (aus redzi) nu, sieh doch nun. Beim Vokativ als Ausrufewort: nu tu mīļais dieviņ! o du mein lieber Gott! In der Frage: vai zini kuo jauna? nu? Wiederholtes nu - mit Betonung des zweiten nu:

a) zur Beruhigung: nu, nu, gan sāpes pāries, lass gut sein, der Schmerz wird vorübergehen:

b) zur Warnung, Drohung: nu, nu, gan dabūsi pērienu, warte mal, du wirst wolh Prügel bekommen.
nu, nu, nu, pa, pa, pa, pasacīšu māmiņai BW. 5561;

c) zum Ausdruck der Indignation: "tu esi mani nelamē grūdis." "nu nu!" das geht doch zu weit.
[Zu apr. "teinünun", la. nudiūs tertius "es ist nun der dritte Tag" u. a., vgl. Persson IF. II, 251.]

Avots: ME II, 752, 753

ņupa, das Gekräusel, der Wirrwarr: dzijas savilktas vienā ņupā Dond.

Avots: ME II, 905

[paciešs, ziemlich fest: p. me̦zgls. savilkt auklas labi pacieši PS.]

Avots: ME III, 13

padricinât, ‡

2) = palecinât Vank.: p. bē̦rnu; ‡

3) "ar grūtībām pavilkt" Dunika: tādu spurainu ce̦lmu gŗūti uz priekšu p. stūrgalvīgu āzi p. uz priekšu.

Avots: EH II, 128

‡ paguôre,

1) "nuogāze, pakalne" Warkl.; ein teilweise konkaver Hügelabhang
Saikava: visas paguores pieputinātas Saikava;

2) eine Vertiefung auf beiden Seiten des Vorderofens
Saikava: izvilkt tupeņus nuo paguores.

Avots: EH II, 136

panara (unter panars): nāks ar pilnām panarām (= mārsniem?) mājā Azand. 30. ar mugurā pakārtām panarām 3l. turē̦damas zem kakla savilktuo panaru mazgu 32. pļaunuot un ne̦suot ābuoliņa panaras (wohl = nastas wie Etn. IV, 162) Vanagu ligzda 56. - (Von schlechtem Essen:) tās pašas panaras! ... būtu jel salde̦nu pienu uzlikuse! Blaum. Latv. 1. p. 1909, S. 38.

Avots: EH II, 159

pãrdzîvuôt, pãrdzîvât, tr.,

1) überleben:
tuo viņš nepārdzīvuos Dr.;

2) erleben, erfahren:
viņš dzied par tuo, kuo viņš pats pārdzīvuojis Latv.;

3) verleben, vertun; verlieren:
mantu. ve̦d māsu pie tē̦va un stāsta, kâ guodu pārdzīvuojusi LP. IV, 52. [pārdzīvuojis tē̦va mantu, mājas Bauske;

4) sich durchschlagen:
es ir taî pārdzīvāšu Pas. I, 244.] Refl. -tiês,

1) sich überleben:
kārtība bija pārdzīvuojusies;

2) sich überarbeiten;

[3) sich durch tolles Leben abschwächen:
viņš tâ pārdzīvuojies, ka nevar kāju pavilkt Jürg.]. Subst. pãrdzîvuõjums, das Er-, Überlebte: viņa bija sarakstījusi "Zaudē̦tās tiesība" uz pārdzīvuojumu pamata Vēr. II, 1090; pãrdzîvuôšana, das Ūber-, Er-, Verleben; pãrdzîvuôtãjs, wer über-, er-, verlebt.

Avots: ME III, 154

pãrmàukt,

1): p. kre̦klu par galvu Sonnaxt; ‡

2) tauschend umstreifen:
gre̦dze̦ni pārmaukti un pārmainīti Pas. V, 125. p. (pārvilkt, pārmainīt) citas zeķes Oknist.

Avots: EH XIII, 206

pãrpũlêt, ‡

2) sich anstrengend hinüberschaffen:
kas pūlējās uz muguras saistītās ruokas pārvilkt gaŗajām kājām ... līdz tiešām pārpūlēja ruokas atkal uz krūtīm Atpūta № 648, S. 4.

Avots: EH XIII, 209

pašļaucît, ["drusku pastaipīt" Marzen, Lennew.: pašļaûcît kaulus, sich erholen; p. vē̦de̦ru, sich nach dem Essen hinlegen Wolmarshof; "nuo slapjas lupatas izspiest ūdeni" Malta; "pabraucīt" (Plm., N.-Peb., Golg., Alswig, Wessetshof, Ronneb., Tirs.): kad kustuoņi pārē̦dušies, tiem ar plaukstām pašļaũca pieē̦stuo vē̦de̦ru Nötk.; "pamazgāt"; "palaitīt" Warkl.]: viņa apkuops viņu, pašļaucīs A. XX, 85. [pašļàucīt ² rīkli, ja aizrijies Mar. pašļauki man muguru! Schujen, Kalnemois, Meselau, A.-Schwanb., Stomersee. tās drēbes tikai tādas pašļaucītas (pavirši mazgātas) Mar., Sessw., Lös., Lis.; "mazgājuot veļu vai dzijas ūdenī stingri caur ruokām vilkt" Sessw.; pašļaũcît (zâli) Wesselshof "= nùošļuokât 1"; etwas weicher, geschmeidiger machen: nuovītuo virvi vēl vajag pašļàucīt2 Lis.] Refl. pašļàucîtiês ² [Lis.], pašļaukâtiês, pašļaukuôtiês, sich ein wenig rekeln, faulenzen: tad jau kādu pusstundu var pašļaucīties AU. pēc pusdienas pašļaucījās, pagaŗlai kuojās Duomas II, 509. jāatlaižas tâ pat pašļaukuoties MWM. II, 418.

Avots: ME III, 114, 115

patusnît,

1) = patusnuôt;

2) = vilkt">pavilkt (etwas Schweres) C.: nevar maisu patusnīt. Refl. -tiês, sich eine Weile mühsam fortbewegen: p. uz priekšu Warkl.

Avots: ME III, 126

II pavipšķinât " = vilkt%20uz%20aug%C5%A1u%20un%20ar%20l%C5%ABp%C4%81m%20tais%C4%ABt%20truoksni">piemiegt aci un tās puses vaigu savilkt uz augšu un ar lūpām taisīt truoksni (šmaukstienu), kad nav kaut kas pa prātam vai arī aiz lielības": es par tādām lietām tik pavipšķinu!" Widdrisch.

Avots: ME III, 138

pêčam für spätere Zeit AP., Smilt., Drsth.: lai tas paliek pēčam. - līdz pêčam, bis zu einer späteren, gewissen Zeit; bis auf Weiteres: dzīvuo sveika līdz pēčam! A. XII, 454. lai līdz pēčam nuovilktuos liekais slapjums Vīt. 19.

Avots: ME III, 205

‡ peĩžât Dunika, kritzeln ("neglīti rakstīt, nekārtīgas līnijas vilkt"): p. ar krītu pa dẽli. Vgl. auch ‡ nuopeĩžât.

Avots: EH XIII, 219

‡ pem̃bele Seyershof "savilkta, satinusies pika": pakulas vērpjuot var savilkt pembelēs.

Avots: EH XIII, 222

pìere (ein acc. S. pieru bei Glück Joh. 14, 9; loc. s. pierī Pas. I, 276 (aus Eglūna) und I, 331 (aus Preili); Demin. acc. s. pieriņ[u] BW. 9816 (aus Dursuppen),

1) die Stirn:
Sprw. ne˙vienam nav uz pieres rakstīts, kāds tas ir. piere niez - kauns būs. grib ar pieri mūrim cauri skriet. ar pieri caur sienu neizskriesi. skatās caur pieri kâ zaglis, kâ burvis. piere kâ bullim Alksn: Zund. pieri ŗaukt, saŗaukt, savilkt, die Stirn in Falten ziehen: pavārs, pieri savilcis, gauduo LP. V, 285. tē̦vs... dusmīgs sarauca pieri LP. IV, 153. caur pieri skatīties, durch die Stirn sehen: viņa caur pieri paskatījās uz mani JR. IV, 30. rauj vai acis no pieres ārā A. v. J. 1896, S. 830. vējš pašā pierē, der Wind ist gerade entgegen U. - lauku piere, eine Blässe auf der Stirn des Pferdes U. - pieres vieta, die Schädelstätte (bibl.);

2) akmeņa piere, die vordere od. glatte Seite eines Steines:
šim akmeņam laba piere, dieser Stein hat eine gute (flache, glatte) vordere Seite U.; kalna piere, der Gipfel eines Berges;

3) e̦nkuŗa piere "e̦nkuŗa apaļš vidus" Mag. II, 3, 119;

4) in genitivischen Verbindungen:
buļļa piere,

a) ein Schimpfwort
BW, piel ² 11499; BW. 10145 u. a.;

b) Trollblume (trollius europaeus L.)
Rkr. II, 79. - ķīļa piere BW. 13015, 2 var., ein Schimpfwort. Die Zusammenstellung mit got. fēra, ahd. fiara "Seite" (bei Trautmann germ. Lautges. 33 und Mikkola Urslav. Gramm. 59) ist weder begrifflich, noch formell zwingend. Eher wohl dissimiliert aus *priere, mit einer Urbedeutung "das Vordere" (vgl. die Bed.

2) und mit dem Suffix von paure "Hinterhaupt".
Zur Bed.'vgl. le. priekša "Vorderseite", li. príeodė "Vorhaut" und ir. étan, ahd. andi ( :la. antiae "Stirnhaare", ante "vor" ), engl. forehead "Stirn".

Avots: ME III, 284

pil˜ns,

1): cilvē̦ku tik p., ka ir pamaisīt nevar Fest. lai puškuojas mātes meitas ar pilnām maguonēm BW. 4621, 2. "zaķis iesācis vilkt pilnā vējā" ME. III, 216 zu verbessern in "Līpiņš [= zaķis] bij pilnajā ("?") vējā jau iesācis vilkt [= dziedāt], cik nabags vien spēja";

4): viņš vai(r) nav p. (= pilnprātīgs) Seyershof. Subst. pilnums,

1): nāks miers un p., cilvē̦kiem labs prāts Rainis Tālas noskaņas ⁷ 57. šuogad nav tas klēts p. Seyershof. viens mut[e]s-p. vēl bij palicis bļuodiņā ķīselis ebenda. (als Massbezeichnung)
vienu spaiņa pinumu ūdens uzlēja virsū ebenda. pāri pann[u] pinumu iztaukšēja zirņus ebenda; ‡

2) tu dabūsi mugar[a]s pilnumus (Schläge, Prügel)
vie[n], vairāk ne˙kuo Seyershof.

Avots: EH XIII, 232