Paplašinātā meklēšana

àizalvuôt, tr., verzinnen; mit Zinn zumachen: acis aizalvuotas BW. 8431.

Avots: ME I, 17

‡ àizblãvuôt, unklar, matt werden: acis aizblāvuojušas.

Avots: EH I, 10

‡ àizdar̂vuôt,

1) bis zu einer gewissen Stelle teeren
(perfektiv): a. laivu līdz pusei Salis;

2) zuteeren, teerend schliessen:
a. šķirbas.

Avots: EH I, 17

àizdzîvuôt: Refl. -tiês, ‡

2) aizdzīvājas i dzīvā Kaltenbrunn, hat sehr lange gelebt (gewohnt) und lebt (wohnt).

Avots: EH I, 22

àizdzîvuôt,

1) auflebend verlieren:
dzīvuo, dzīvuo, tu puisīti, aizdzīvuosi līgaviņu BW. 12010;

2) erwerben, ersparen:
jaunas drēbes RKr. XV, 104. Refl. - tiês, von einer Frau gesagt, die schwanger wird, während sie noch ein Kind an der Brust hat (U).

Avots: ME I, 24

‡ àizgalˆvuôt,

1) kavieren:
cits par citu aizgalvuo Stenden u. a.;

2) kavierend verlieren:
viņš savu māju aizgalvuojis pruom.

Avots: EH I, 23

àizgr,ãvuôt, -êt PS., tr., mit einem Graben absperren, abschliessen: lauku, ceļu.

Avots: ME I, 28

‡ àizplīvuôt, hin-, wegflattern: gaŗām aizplīvuoja karuogi.

Avots: EH I, 43

alˆvuôt, verzinnen: ar alvu alvuo vaŗa un dzelzs traukus Konv. ² 97.

Avots: ME I, 69

apalˆvuôt, ringsum verzinnen.

Avots: ME I, 74

‡ aparvuôt (mit hochle. a aus e, ?) Spr. "verspotten".

Avots: EH I, 72

apbalvuôt, tr., beschenken, auch wohl bestechen; apbalvuots, begabt, geschmückt: gara dāvanām, slavas darbiem Pump.; dieva apbalvuots dziesminieks. apbalvuojums, die Beschenkung, das Geschenk: apbalvuo jums ar ordeni, Ordenverleihung.

Avots: ME I, 76

apdar̂vuôt, tr., beteeren: laivu, jumtu.

Avots: ME I, 81

‡ apde̦r̂vuôt ² Dunika, Rutzau, = apdar̂vuôt.

Avots: EH I, 77

‡ apdziêvuôt ² Rutzau, = ‡ apdziêvât ² 1, 2 und 3. Refl. -tiês Rutzau, = ‡ apdziêvâtiês ² 1 und 2.

Avots: EH I, 80

apdzîvuôt, ‡

3) sich einleben:
kamē̦r tur apdzīvuoji BW. 17459; ‡

4) erleben:
dievs zina, kuo mēs apdzīvuosim un ieraugsim Für. I.

Avots: EH I, 80

apdzîvuôt, tr.,

1) bewohnen:
sauszemi, salas, visu namu; apdzīvuotãjs, der Bewohner: e̦ze̦ramalas apdzîvuotāji LP. VII, 1295;

2) eine Arbeit beenden:
visi rudzi apdzīvuoti, die Roggenernte ist beendet.

Avots: ME I, 84

apgalˆvuôt, behaupten, beteuern, versichern: saimniece svē̦ti apgalvuojuse, ka nedz meitenes, nedz jaunavas neredzējuse LP. I, 177. apgalvuojums, die Behauptung. [apgalvuoties L., sich verbürgen].

Avots: ME I, 86

‡ apsle̦pkavuôt, ermorden (viele apsle̦pkavuotu latviešu intelligenci Deglavs Rīga II, 1, 7.

Avots: EH I, 114

apspal˜vuôtiês, sich befiedern M.: neapspalvuojies... putniņš Plūd. LR. III, 292. apspal˜vuôts, befiedert: apspalvuota aste Konv. ² 2841. miesas apspalvuojums, Befiederung Konv. II, 475.

Avots: ME I, 124

apsiẽvuôtiês, auch apsiẽvâtiês L., Mag. XIII, 2, 65, Lind., sich ein Weib nehmen, heiraten (vom Manne): laiks jau sen bij apsievuoties.

Avots: ME I, 120

apzagļavuôt, tr., jem. einen Dieb nennen, des Diebstahls zeihen. Etn. III, 66 (Grobin, Hasenp.).

Avots: ME I, 136

ardievuoties (auch Pas. IX, 436): in Wolmarshof ar̃dievuôtiês.

Avots: EH I, 129

ardievuoties, adieu (ar dievu) sagen, Abschied nehmen: vecīši ardievuojās un aizgāja.

Avots: ME I, 141

‡ atbrĩvuôt befreien: atbrīvuodams sev svabadu eju uz durvīm Janš. Līgava I, 409. Refl. -tiês, sich befreien.

Avots: EH I, 136

atdìevuôtiês,

1) Abschied nehmen, Adieu sagen:
mēs atdievuojamies līdz drīzai satikšanai JR. IV, 34;

2) Gott anrufend in Abrede stellen:
viņš atdievuojās, ka nee̦suot zagļa redzējis A. X, I, 529.

Avots: ME I, 154

‡ atdziêvuôt ² Rutzau, = ‡ atdzîvuôt.

Avots: EH I, 140

‡ atdzîvuôt, abarbeiten: kuo viņš nevar atmaksāt, tuo viņam būs a. Für. I.

Avots: EH I, 140

atdzîvuôtiês, [bei Glück auch: atdzīvēties I Kön. 17, 22],

1) aufleben, wieder lebendig werden, sich erholen:
viņš miris un atkal atdzīvuojies LP. VII, 1203. viens vakars prātā atdzīvuojās Apsk. I, 342. nuo šās dienas gan drusku atdzīvuojās Kaudz. M.;

2) sich müde arbeiten
Hug.

Avots: ME I, 156, 157

‡ atgalˆvuôt, durch Bürgschaft hergelangen machen C.: a. savu draugu šurp nuo Krievijas.

Avots: EH I, 141

avuõksnaîns PS., quellig: avuoksnaina zeme. avuoksnains klajums I Mos. 13, 10; Psalm 84, 7.

Avots: ME I, 232

avuoksnãjs Jan., avuoksne, avuotiens Nigr., eine quellenreiche Gegend Konv. ² 1120.

Avots: ME I, 232

*avuoksnēja (erschlossen aus dem Wiesennamen Avuoksneja Lvv. II, 63), = avuoksnãjs.

Avots: EH I, 190

avuoksnẽjs,

1): auch Ramkau; ‡

2) = avuoksnãjs N.-Peb, n. Latv. Saule 1927, S. 617, Ramkau.

Avots: EH I, 190

avuoksnẽjs, quellig: avuoksnējas pļavas, avuoksnēji lauki C., Smilt., Erlaa, Bers., Konv. ¹ 178, [Austriņš, Māras zeme 119].

Avots: ME I, 232

‡ avuoksniens Jans. Dzimtene III ² , 352, = avuoksnājs.

Avots: EH I, 190

avuoksnijs, feucht (vom Boden) Linden: tur ir diezgan a.

Avots: EH I, 190

avuoksnis, quelligt Wasser Mag. IV, 2, 109.

Avots: ME I, 232

avuolis, s. avielis.

Avots: ME I, 232

avuošains, quellig: avuošainās birzēs Druva II, 428.

Avots: ME I, 233

avuotaîns (unter avuotãjs): (fig.) avuotaini spulguojuošā dvēsele J. Veselis Netic. Toma mīlest. 76.

Avots: EH I, 190

avuotãjs, Quellgras (Catabrosa aquatica) Peņģ.

Avots: ME I, 233

avuotiens: auch Edw.

Avots: EH I, 190

avuotiens Kronw., avuotiene Meldsern, s. avuoksnājs.

Avots: ME I, 233

avuotijs Saussen n. FBR. XIV, 72, quellig: a. tīrums. avuotija pļava, pakalne.

Avots: EH I, 190

avuotis (unter avuõts): auch (mit uô) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76.

Avots: EH I, 190

avuotrĩkle, Grossmaul, Plappertasche (Ruhtern).

Avots: ME I, 233

avuõts: gen. s. avutiņa BW. 17550, 4 var.; BWp. 2572, 1 var. (aus Lennew.); dial. gesprochen aũuôts Salisb., auvuots Arrasch n. BielU., AP., Lös.: ūdens avuotiņš BW. 15166, 12 var. bezdibe̦na avuotiņš 24504. nuo upes avuotiņa 4806. te̦kuoša avuota 21261, 2 var. strieguošā avuotā 23247. iz ve̦rduoša avuotiņa 29678, 2.

Avots: EH I, 190

avuõts, [bei Glück und] dial. avuotis A. XIII, 652, XVII, 715, der Quell: avuots izve̦rd nuo zemes, burbuļuo; sāls avuots, Salzquell; veselības av., Heil- od. Mineralquell. Übertr., dzīvības, gudrības, zinātņu avuots, Quell des Lebens, der Weisheit, der Wissenschaften Aus. I, 20, 57; peļņas avuots, Erwerbsquelle. nuo viņas svē̦tajiem acu avuotiņiem es dzēru spirgtumu Vēr. II, 941. man viņas kļuvušas par visa prieka, spē̦ka un miera avuošiem Kaudz. M. 56. avuošu krieši, Brunnen- od. Wasserkresse (Sisymbrium nasturtium Mag. IV, 2, 87); avuota zieds, Lemna (Mag. IV, 2, 64). zu ai. avatá-ḥ "Brunnen"; [-uo- aus urbalt. -an- nach Būga Tiž. I, 14 (der den li. Flussnamen Avantà heranzieht), Johansson IF. II, 62 ² u. VIII, 166, Bartholomae IF III, 179, Lidén IF. XIX, 320 f. (der auch ai. aváni-ḥ "Flussbett" u. a. vergleicht), Persson IF. XXXV, 200, Trautmann Wrtb. 20, oder aber aus altem ō nach Fick Wrtb. 1 ^4, ; zum ō vgl. den li. Flussnamen Aluotà neben le. aluots "Quelle" Le. Gr. 146].

Avots: ME I, 233

bīvuotes (für vībuotnes), Beifuss artemisia vulgaris) Mag. IV, 2, 89.

Avots: ME I, 305

bļâvuonis, der Schreihals.

Avots: ME I, 320

[blãvuot Nabben, wetterleuchten.]

Avots: ME I, 312

‡ blāvuôts, = blãvains.

Avots: EH I, 227

blikavuot, faulenzen: stājies pie darba; kuo blikavuo? Lasd. N. - Schwanb.

Avots: ME I, 315

brĩvuõsta ,* der Freihafen.

Avots: ME I, 336

brĩvuôt, s. brĩvêt.

Avots: ME I, 336

‡ čalavuôt PV., = čaluôt.

Avots: EH I, 283

‡ darvuojs FBR. XIV, 73, teerhaltig.

Avots: EH I, 309

[dar̂vuoklis ² Talsen, Pergelholz.]

Avots: ME I, 442

‡ darvuokslis, = dar̂vuoklis ² : kuŗ... uguni, likdama klāt... izžāvē̦tus darvuokšļus Janš. Mežv. ļ. II, 502.

Avots: EH I, 309

[dârvuokslis ² Katzdangen, = dar̂buokslis ^2; vgl. dar̂vakslis.]

Kļūdu labojums:
dar̂buokslis ² = darbakslis

Avots: ME I, 448

dar̂vuôt, tr., teeren: ar darvu darvuo virves. Part. darvuôts, geteert: darvuota virve.

Avots: ME I, 442

[dè̦lgavuot ² Fest., langweilig sprechen; Langweile haben; sich in die Länge ziehen.]

Avots: ME I, 453

‡ de̦r̂vuôt ² Dunika, Rutzau, = dar̂vuôt. Wohl aus li. dervóti.

Avots: EH I, 316

dievuojs, herrlich, gut, geeignet: dievuojā brīdī Selb. n. Etn. IV, 62. dievuojam bāliņam teju auga līgaviņa; kas bij kāds nedievuojs, lai jāj zemes gabaliņu BW. 12409, es dievuoja malējiņa 8062 var. [duod, dieviņ, dievuojam 32830 var. dievuojam līgaviņa, man tik vîžu pinumiņš 15861.]

Avots: ME I, 487

dievuoklis ,* der Götze, Abgott Blaum. MWM. III, 354. viņa savu dievuokli ne mūžam vienu nebūtu laidusi MWM. VI, 882.

Avots: ME I, 487

dievuop, zu Gott LP. VII, 430 (aus der kur. Nehrung).

Avots: ME I, 487

I dievuots,

1) = dievuojs: es dievuota malējiņa BW. 8062, 2 var. dievuotam puyisīšam 23009 var.;

[2) "vergöttert"(?)
Bixten; vgl. apr. deiwūts "selig"].

Avots: ME I, 487

[II dìevuots ² Mar. "seltsam, wundersam, eigentümlich".]

Avots: ME I, 487

[III dievuots AP. "jem., der zu schwören (nuodievuoties) gezwungen worden ist"].

Avots: ME I, 487

[IV dievuôts "bedauernswert, armselig"(?): d. nabags Golgowsky.]

Avots: ME I, 487

‡ dìevuôzuols, eine göttliche Eicne (?): dievuozuolu (Var.: ze̦ltuozuolu) dēdināt BW. 33627, 5 var.

Avots: EH I, 328

dir̂gavuôt,

1): auch (mit ìr ² ) Lasd. u. a. n. FBR. IX, 148.

Avots: EH I, 322

dir̂gavuôt [Bers.], intr.,

1) krank sein, siechen:
ir jau liels laiks, kamē̦r viņš šitâ dirgavuo Lasd., Druw., Etn. IV, 18;

2) sich langweilen
Sels. [Zu li. dirgti "ослабляться; тощать, худѣть".]

Avots: ME I, 470

‡ dìrkavuôt ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85,

1) = pluosît;

2) jem. Unannehmlichkeiten bereiten.

Avots: EH I, 322

‡ divuôšu ² (gen. pl.) Stenden, zweihenkellg: d. puôds.

Avots: EH I, 323

‡ dzievuôt,

1) arbeiten
(mit iê ² ) Ahswicken, (mit iẽ) Preiļi (Kur. Nehrung), Rutzau;

2) leben:
nebūs laba dzievuošana BWp. 206, 9.

Avots: EH I, 364

‡ dzīvuokle Für. I, dzîvuoklis.

Avots: EH I, 363

dzîvuoklis, Demin. dzīvuoklītis, n. BW. 3717 in Ober-Bartau f. dzīvuoklīte, die Wohnung, der Wohnort: strādnieku dzīvuokļi mazi; dzīvuokli meklēt, izīrēt.

Avots: ME I, 560

[dzīvuonis, = dzīvnieks Wid.]

Avots: ME I, 560

dzîvuošana,

1) das ökonomische Leben, die Wirtschaft, die Art der Lebensführung, moralisches Leben
(= dzīve): mīļa dzīvuošana BW. 5199. es atradu tautās jauku dzīvuošanu Ltd. 703. maza mana dzīvuošana BW. 14779. neganta dzīvuošana. lasterhaftes Leben;

2) die Wohnung
(= dzīvuoklis): taisi, dieviņ, dze̦lzu sē̦tu apkārt manu dzīvuošanu BW. 9143. tā nebija skuju būda, tā māsiņas dzīvuošana BW. 25803, 1. [dzīvuošana ar uguni aizgājusi U., das Wohnhaus ist abgebrannt U.]

Avots: ME I, 560

dzîvuôt (li. gyvúoti): mit. ì AP., N.-Peb:, Ramkau,

5): es būtu uz mieru labāk dz. nekâ sēdēt Ahswicken. tas nevīžā dz. ebenda. dzīvuo ar tīkliem katru dienu Kaugurciems. Refl. -tiês: (spielen)
auch Orellen, Puhren: augu un dzīvuojuos kuopā ar gājēju ... bē̦rniem Janš. Atpūta № 374, S. 7.

Avots: EH I, 363

dzîvuôt,

1) leben (im Gegensatzt zu tot sein):
kamē̦r dzīvuo, tikām mācies. kas dzīvuo, tas ē̦d; [wachen L.: vai jau dzīvuo, ist er schon wach? bē̦rns jau dzīvuo U., ist schon wach];

2) leben - mit Angabe der Art und Weise:
guodīgi, labi, laimīgi, plaši, priecīgi, rāmi, raže̦ni, smiedams, zaļi dzīvuot; dzīvuot vienā līksmībā; dzīvuot kâ dieva ausī, ar dievu uz pusēm, kâ gailis pa papuvi, kâ pa jē̦ra vilnu, kâ pa kāzām (herrlich). guodīgi dzīvuot grūti, bet labi; dz. bēdīgi, nelaimīgi, neē̦rti, naidīgi, ienaidā; dzīvuo kâ suns ar kaķi; dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi (ironisch); dzīvuo kâ pa miglu, kâ maisā iebāzts. viņš dzīvuo uz nebē̦du (flott, ausschweifend). kâ putns zara galā (unsicher, in ewiger Gefahr). dzīvuo tâ, ka arī citi var dzīvuot;

3) leben, hausen mit Angabe des Ortes:
dzīvuojam kur kuŗais, katrs pa savu malu. pīles tur dzīvoja A. XX, 722. dzīvojamā ē̦ka, istaba, Wohngebäude, Wohnstube;

4) mit eines Akk. der Zeit und des Inhaltes: dzīvot kur divi gadus, ilgu, laimīgu mūžu, dzīvojis cilvē̦ks, ein Bejahrer
U., gew. piedzīvuojis c. LP.IV, 121;

5) arbeiten, beschäftigt sein
Durben, Grobin, [Dond.] (s. dzīvāt): tu dzīvuoji dižu darbu BW. 3641. divas stundas dzīvuoja gar vienu galvu 16939. kuo tad tu tur dzīvuo raudādams?

6) die Arbeit der Kinder tun, spielen:
viņš iesāka ar skaidiņām dzīvot MWM. VII, 16; in dieser Bedeutund gewöhnlich das Refl. -tiês: bē̦rni dzīvojas pa plānu.

Avots: ME I, 560, 561

dzîvuôtãjs,

1) der Lebende, Lebenskräftige:
tas ilgi vairs dzīvuotājs nebūs, der wird nicht mehr lange leben, aber auch: er nicht mehr lange seine Wirtschaft halten;

2) der Arbeiter:
dziedātāja tā meitiņa, ne darbiņa dzīvuotāja BW. 943, 1.

Kļūdu labojums:
947 = 943,1

Avots: ME I, 561

dzīvuotnis, = dzīvnieks Gr. - Behrsen.

Avots: ME I, 561

‡ galavuôtiês, sich quälen, sorgen OB.: kuo tu galavuojies!

Avots: EH I, 379

galˆvuôt

2): Žūkli (Name einer feuchten Wiese)
negalvuo: voi tiksi iekšā, voi netiksi Heidenfeld. nevarēja g. gabanas jaukt: viņš jau vienmē̦r cēlēs gaiss ebenda. ‡ Refl. -tiês, = galˆvuôt 2: nevar g., ka nesāk līt Ramkau.

Avots: EH I, 381

galˆvuot,

1) behaupten:
"nav atļauts", galvuo konduktuors Druva II, 906;

2) bürgen, kavieren:
es galvuoju par viņu, par viņa krietnumu. šī prece uz galvuošanu laba. galˆvuôtâjs, der Bürge, Kavent.

Avots: ME I, 597, 598

gatavuôt,

1) bereit, fertig machen:
zemi sējai Aps.;

2) reif machen:
saule gatavuo labību. Refl. - tiês,

1) sich bereit machen:
visi jau gatavuojās braukt uz kāzām;

2) reif werden:
labība gatavuojās.

Avots: ME I, 609

grãvuôt: auch (mit à ² ) Sonnaxt, gràvât ² Warkl., grāvat Salis.

Avots: EH I, 401

grãvuôt, gŗãvuôt, [gŗãvjuôt Nigr.], Gräben ziehen, mit Gräben versehen : laukus.

Avots: ME I, 645

‡ gravuôts "?": gravuotās tīrumu un mežu švītras Ezeriņš Leijerk. I. 164.

Avots: EH I, 400

guļavuôt, Spr., = gulšņāt.

Avots: ME I, 680

‡ gùlšņavuôt ² Fest. "= gùlšņavât ² ".

Avots: EH I, 417

gulstavuôt: auch (mit ùl ² ) Lasd. u. a. n. FBR. IX, 148.

Avots: EH I, 417

gulstavuôt, sich aus einem Bett ins andere legen, sich nicht wohl fühlen: bē̦rni gulstavuo jau vairākas dienas Plm.

Avots: ME I, 678

‡ guļstavuôt PV., = gul˜šņât.

Avots: EH I, 418

ìedar̂vuot, einteeren Karls.

Avots: ME II, 8

ìedzîvuôt, ‡

5) = ìestràdât Smilten. atradu še ... vairāk atmatu nekâ aŗamas zemes, bet re, kâ ... manā vadībā viss uzdzīts un iedzīvuots Janš. Bandavā I, 95: Refl. -tiês,

2): (lebend) zu etwas kommen, in etwas geraten
Oknist: ie. naudā, ķe̦zā. ‡ Subst. iedzîvuôšanâs, das Sichbereicherri (auch auf Kosten anderer Leute).

Avots: EH I, 512

ìedzîvuôt,

1) wohnen in:
kuŗā vietā jūs iedzīvuojiet? JK. V, 12. aizgājis.. gar tuo namu, kuŗā iedzīvuoja Lautb. Luomi 28. dvēseles, kas iedzīvuo tāduos līķuos Antrop. III, 46;

2) bewohnen:
pilsātus, kas netuop iedzīvuoti Glück Ezech. 26, 19. pilsāts ar labu mieru iedzīvuots II Makk. 3, 1;

3) sich einleben
(tr.): bij jāpame̦t sava grūti iedzīvuota vietiņa Kaudz. M. 165;

4) hineinleben:
iedzīvuot jau labi krietni mūža uotrā pusē Kaudz. Refl. - tiês,

1) sich einleben:
mācējis ar mums iedzīvuoties A. XI, 52;

2) sich in seinen Vermögensverhältnissen gut fördern
(meist mit dem Lok.): Juris brauca peļņā - gribēja iedzīvuoties A. XX, 321. liekēži, kas nāk šurp tikai iedzīvuoties A. v. J. 1904, S. 3. iedzīvuojies turībā A. XXI, 696. bagātībā iezīvuojies LP. IV, 192. nece̦rē̦tā laimē šuodien iedzīvuojies sievā LP. VI, 961, ich habe geheiratet. jaunā gre̦dze̦nā iedzīvuojusēs Birzn., sie ist zu einem neuen Ring gekommen. Subst. ìedzīvuôtājs,

1) der Einwohner überhaupt;

2) der ohne eigentliches Dienstverhältnis bei einem Gesindewirt Wohnung gefünden hat U.

Avots: ME II, 14

‡ ìeèļvuot ² Prl. n. FBR. VI, 93, = ìeeļ˜ļuôt.

Avots: EH I, 512

ìegalˆvuôt,

1) einreden:
mēģināju sev iegalvuot, ka... Baltp. r. I, 155;

2) bürgend empfehlen:
viņš mani iegalvuoja pie skrīveŗa par palīgu Grob.

Avots: ME II, 15

‡ ìegatavuôtiês Sonnaxt, reif werden: sē̦klas nebija vēl iegatavuojušās un tāpēc nedīga.

Avots: EH I, 513

‡ ìekàndavuôt ² Heidenfeld, = ‡ ìekandavât (auch auf Menschen bezogen): viņš jāduod pie cita saimnieka par puisi, lai labi iekandavuo.

Avots: EH I, 518

ìelaĩvuôt A. XXI, 485, (Waren od. Passagiere) in ein Boot hineinschaffen.

Avots: ME II, 36

ìeplĩvuôt, anfangen zu flattern: luoguos ieplīvuoja baltas uguntiņas Skalbe.

Avots: ME II, 52

[ìetẽ̦vuôt Janš., ein wenig durchprügeln.]

Avots: ME II, 81

iẽvuožiņa BW. I, S. 928, No 2778, Deminutiv zu ieva; [veilleicht in ievužiņa zu korrigieren; vgl. ievužiņa dass. BW. I, S. 939, No 3713, 2.]

Avots: ME II, 90

izalˆvuôt, tr., verzinnen: kastruoļus.

Avots: ME I, 712

‡ izbalvuôtiês "sich durchfressen": viņš gan izbalvuosies, er wird sich schon durchfressen Für. I.

Avots: EH I, 433

‡ izbļāvuôt, ausschwatzen, ausschreien: viņam nepatika tas, kuo Krūteža izbļāvuoja par čīkstuoņas parādu Kaudz. Izjurieši 160.

Avots: EH I, 435

izdar̂vuôt, tr., austeeren: mucas LP. IV, 2.

Avots: ME I, 725

izdzîvuôt

4): izdzîvat visas mājas Salis, der Reihe nach in allen Gesinden wohnen.
šuodien izskraidīti visi celiņi, izdzīvuotas visas vietas pie mājām A. Brigadere Dievs, daba, darbs 59;

5): es nevaru katru dienu stalti vien i. Tdz. 38747. i. (sich ausleben)
ar tām (sievām) pēc savas parašas Janš. Mežv. ļ. 1, 114. i. kam Segew., es jemandem während der Dienstzeit recht machen;

6): re̦dzat, kâ es e̦smu izdzīvuojusi (= cik tālu e̦smu nuogājusi) Janš. Dzimtene III ² , 58;

7): ēdās, kāļ tuo nuo zemes izdzīvāva (vgl. r. выжить ) Auleja. i. kādu cilvē̦ku Segew., einen Menschen an den Bettelstab bringen;
‡

9) (unzüchtig) behandeln:
tu neesi ne˙kāda grāfene; tevi var visādi i. Janš. Dzimtene V, 373. tie skuķes gan piedzirdījuši un izdzīvuojuši 92.

Avots: EH I, 445, 446

izdzîvuôt,

1) verleben, ver -, zubringen:
nu nedēļa izdzīvuota. vai tu pie mana tē̦va duomā šuo gadu izdzīvuot? LP. IV, 66;

2) verleben, verlieren:
vai esi prātu (jē̦gu) izdzīvuojis? MWM. VII, 14, 448. [visu paduomiņu izdzīvuoju. tē̦va māju izdīvuoju Fest., Stelp.] man visas raizes izdzīvuotas Sil.;

3) ableben:
sēnīte saļimst un ir izdzīvuojuse Vēr. II, 717. atmiņas nuo jau sen izdzīvuotas dzīvnieku valsts Latv.;

4) erleben, durchleben:
pat skanīgākie vārdi tik tad ir patiesība, ja tie izdzīvuoti Brig.;

5) izdīvuot pēc likumiem, nach den Gesetzen leben
A.;

6) izdzīvuot malā, verkommen:
dzīvuojis, dzīvuojis, kamē̦r izdzīvuojis malā Blaum.;

[7) izdzīvuot laukā, vertreiben, hinausjagen:
vajaga tuos druvu Brasche Palejas Jānis, = izstrādāt (durcharbeiten) druvu.] Refl. - tiês,

1) herrlich und in Freuden leben, sich ausleben,
[izciemuoties Fest., Stelp.]: diezgan tu jau esi izdzīvuojies, tagad vari padzīvuoties mierā A. XI, 107;

2) wirtschaften, spielen:
tas (čūsku vaļātājs) ar viņām (čūskām) izdzīvuojies LP. VII, 1281. bē̦rni labi izdzīvuojas pa lauku;

3) handeln:
liels cilvē̦ks būdams izdzīvuojies kâ muļķa bē̦rns LP. VI, 491. mans tē̦vs nelabi izdzīvuojies V, 331;

4) izdzīvuoties nuo jē̦gas, verrückt werden.

Avots: ME I, 733

[izgalˆvuôt, bürgend befreien: izgalvuot uotru nuo cietuma; izg. apķīlātas mantas.]

Avots: ME I, 736

izgatavuôt, Refl. -tiês, ‡

2) = nùogatavuôtiês; reif werden: vasaras rudzi ātrāk izgatavuojas AP. uogas piesaulē ātrāk izgatavājas Linden in Kurt.

Avots: EH I, 447

izgatavuôt, tr., anfertigen, bereiten, ausarbeiten: ' nuo kuoka izgatavuo daž˙nedažādas lietas. Refl. - tiês, sich lange bereit machen: viņš ilgi izgatavuojās uz ciemu iet.

Avots: ME I, 736, 737

izgŗavuôt, Schluchten bilden: izgŗavuoti kalni MWM. VIII, 261.

Avots: ME I, 740

izgrãvuôt (unter izgrãvêt): līdumus vai puosumus izgrāvuo Iw.

Avots: EH I, 449

‡ izgravuôts, zerklüftet: izgravuotiem stāviem un ragiem Dünsb. Apakš ziemas svētku egl. III, 131.

Avots: EH I, 449

izkārtavuôt (unter izkā`rtât ), ‡

2) = izkā`rtât 1: kad sivēni nevienāda lieluma, tad nevar tā ēdiena katram par sevi i. Erlaa. kad ir pulka cilvē̦ku, katram jālej savā bluodiņā, tad saimnīcai grūta izkārtavuošana ebenda.

Avots: EH I, 455

iznarvuôt,

1): auch (mit àr ² ) Lös. - li. išnarvóti ME. I, 775 ist zu streichen.

Avots: EH I, 468

iznarvuôt,

[1) ausnarrieren
Warkh., Kl.];

2) zunichte machen
Karls.; durchschelten, durchschimpfen Spr. Refl. - tiês, einander durchschelten, durchschimpfen Spr. [Vgl. li. išnar̃voti "осмѣять"; išnarvöti "издырявить".]

Avots: ME I, 775

‡ izpārdavuôt Lasd. u. a. n. FBR. IX, 148, (viele[s]) nacheinander verkaufen: i. luopus pa vienam Meselau, Prl., Saikava.

Avots: EH I, 470

‡ izplāvuôtiês Brucken "izdzīvuoties".

Avots: EH I, 472

izplĩvuôt [Bauske, nach verschiedenen Seiten hin flattern]: uz abām pusēm izplīvuojuošu lakatiņu ap kaklu A. Upītis Duomas I, 785. [izplīvuojuši mati Bauske.]

Avots: ME I, 783

[izprāvuôtiês,

1) einen Prozess zu Ende führen
Wid.;

2) lange prozessieren.]

Avots: ME I, 785

‡ izsarvuôt, aussieben U. (unter sarvēt).

Avots: EH I, 478

‡ izstrāvuôt, ausströmen: lē̦na uguns izstrāvuoja luocekļuos Ciema spīg. 283.

Avots: EH I, 483

iztẽ̦vuôt, tr., vornehmen, zurechtweisen, durchhauen: ņemšuot labi viņu iztē̦vuot Janš. [Bārenīte 93].

Avots: ME I, 817

‡ izvorkstêtiês, eine Zeitlang (zur Genüge) unverständlich sprechen Dond.: vai nee̦sat vēl diezgan izvorkstējušies?

Avots: EH I, 497

kàitavuôt ² , kàitavât ² [Kl.], - āju, intr., kapricieren, sich launisch gebärden: tu tūliņ nuokar lūpas un kaitavā cauru nedēļu Druva II, 771.

Avots: ME II, 135

kañdavuôt, handeln: viņš kandavuo pa tirgiem ar zirgiem Druw.

Avots: ME II, 154

‡ II kàndavuôt ^2,

1) zu erschliessen aus ‡ ìekàndavuôt ² ;

2) (Vieh) kurieren
Lasd. u. a.

Avots: EH I, 584

‡ *karažavuôt, zu erschliessen aus nuokaražavuôt.

Avots: EH I, 588

kavuôkslis, kavuoksnis, s. kavâkslis.

Avots: ME II, 182

ķe̦kavuôt, tr., mit einem Zeichen, einem Stempel versehen: kuokus, brusas Spr.

Avots: ME II, 361

kuõpdzîvuoklis ,* gemeinsames Quartier.

Avots: ME II, 345

‡ krievuôtiês M. 309, verrusse (intr.).

Avots: EH I, 658

laĩvuôt, instr., mit dem Boot fahren: pluostuošanu, laivuošanu padarīt nedruošu LP. VII, 1313.

Avots: ME II, 414

lĩdzdzîvuôtãjs ,* der Miteinwohner.

Avots: ME II, 479

lĩdzgalˆvuôtãjs ,* der Mitbürge.

Avots: ME II, 480

lĩdzìedzîvuôtãjs ,* lĩdzìemīltniẽks, der Miteinwohner.

Avots: ME II, 482

‡ lìetavuonis ² Lös., = lìetuvē̦ns.

Avots: EH I, 757

‡ liêtavuôt FBR. IX, 148, Erlaa; lange regnen.

Avots: EH I, 757

‡ liêtuvuojs Heidenfeld, = liêtaîns.

Avots: EH I, 758

‡ lijavuôt Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 85, = lijavât.

Avots: EH I, 741

‡ linavuôt Kurmene "in den Bauernhäfen als Pasfbr umherfahren, um Gemeindeglieder anzuschreiben und den Katechismus abzufragen". Vgl. linuôt 2.

Avots: EH I, 742

mazapdzîvuôts, wenig bewohnt: mazapdzīvuoti apgabali Apsk. v. J. 1905, S. 113.

Avots: ME II, 571

mḕ̦rgavuôt, aus Geiz sich die nötige Nahrung nicht gönnen Lös. n. Etn. IV, 146.

Avots: ME II, 619

me̦rkavuôt,

1) versuchen
(mit è̦r ² ) Saikava: me̦rkavuo labi nuoskaitīt pātarus!;

2) verstehen
Kurmene: vajag m., kâ dzīvuot, ja grib aiztaupīt, Wohl aus p. miarkować.

Avots: EH I, 801

mīstavuôt: auch (mit î) Warkl.

Avots: EH I, 822

mīstavuôt [Warkh.], Spr., = mīstīt II.

Avots: ME II, 647

[naivuôt, = nievât: naivuo bites sila ziedu,...; naivuo mani tie ļautiņi... BW. 9008, 1. Nebst li. náivyti PФB. LXVI, 239 "погублять" zu nievât.]

Avots: ME II, 690

‡ ņarvuoņa,

1) = ‡ II ņarga Heidenfeld;

2) "?": tur skanēja viņas [kareivju] vada ņ. Veselis Daugava 1928, S. 429. Vgl. ņārvuoņa.

Avots: EH II, 112

ņārvuoņa, der Lärm: aiz ņārvuoņas reizēm nevar ne glābties Saul. A. XX, 641. putnuos sacēlās liela ņārvuoņa Saul. [Mit hochl. ā aus ē̦?]

Avots: ME II, 897

narvuôt: narren AP.(mit ar̃ ), Erlaa n. FBR XI, 15 (gespr.: nàrvuot ² ), Fest. n. FBR. XVII, 84 (gespr.: narvuot ), Oknist n. FBR. XV, 171 (gespr. nàrvuot ² ), Prl., Saikava (gespr.: no`rvuot ^2). (narvuot) Wessen, (nàrvat ² ) Lubn. n. FBR. XVII, 123; "buojāt" (mit ar̃ ) Seyershof: migla kriķiem ziedus narvuo; "aprunāt, rāt, plêst" (mit ar̃ ) Seyershof: bē̦rni mani narvuo. puiši meitē̦nus narvuo. Refl. -tiês, ‡

3) "buojāties" Seyershof: stādi sausā laikā narvuojas. guovei kādreiz acs narvuojas; ‡

4) "niekuoties" Lasd.

Avots: EH II, 5

narvuôt tr., beschimpfen; [nàrvuôt ² Kl., schikanieren]. Refl. -tiês,

1) einander beschimpfen, beleidigen
Spr.;

2) = ne̦rruoties n. U.

Avots: ME II, 693, 694

‡ nārvuôt "?": klausies, kâ ... putni nārvuo pa āru! Saul.

Avots: EH II, 8

ņārvuôt, intr., tärmen, tollen: bē̦rni ņārvuoja ap upi Saul. putni. ņārvuo pa āru Saul. tâ viņi itgi strīdējās un ņārvuoja Saul.

Avots: ME II, 897

‡ nâvuôt Linden in Kurl., sehr: n. lielas nātras.

Avots: EH II, 9

neapdzīvuôts, unbewohnt: neapdzīvuots dzīvuoklis.

Avots: ME II, 707

‡ nedievuojs, gotlos, schlecht (?): dievuojam dēliņam teju auga līgaviņa; kas bij kāds n. (Var.: nelabais, netiklītis), lai jāj zemes gabaliņu BW. 12409, 1. pate biju nedievuoja, nepazinu bāleniņa 19640 var.

Avots: EH II, 11

‡ ne̦r̃vuôt Seyershof, (mit è̦r ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 71, Wessen n. FBR. XIII, 86, Heidenfeld, = ne̦r̃ruôt.

Avots: EH II, 18

nùodar̂vuôt ‡

2) nuodarvat mugurkaulu Pernigel, durchprügeln.
‡ Refl. -tiês, sich beteeren.

Avots: EH II, 38

nùodièvuôtiês, [nùodìevâtiês L., U.], hoch und teuer versichern, sakramentieren: mātīte nuodievuojusē, ka ne˙kā ļauna neapzinuoties LP. III, 101. [nùodìevuots Tirsen, gezwungen, hoch und teuer zu versichern.]

Avots: ME II, 775

nùodirgavuôt, längere Zeit hindurch siechen; mūsu tē̦vs nav cieši slims, bet visu ziemu ir nuodirgavuojis Plm., [Druw.].

Avots: ME II, 775

‡ nùodruvuôt, = nuodruvât (?): kuŗu dienu nuodruvuoju, tuo ielaidu rudenī Tdz. 49903.

Avots: EH II, 41

nùodzîvuôt,

4): var redzēt, kâ nuodzīvuo zvejnieku darbu Kaugurciems; ‡

6) überleben (?):
es dzīruos tautu dē̦lu bez asaru n. Latv. Saule, S. 724 (aus Kegeln). Refl. -tiês,

3): "durch schlechte Wirtschaft herunterkommen"
Diet.; tīri nuodzīvuojies Pas. VIII, 369.

Avots: EH II, 43

nùodzîvuôt, tr., intr.,

1) längere Zeit, seine Lebenszeit verbringen, verleben, hinleben:
pieci gadi nuodzīvuoju (Var.: sadzīvuoju) pie bagāta saimenieka BW. 31087, 2. ai dieviņ gan ir grūti bez arāja nuodzīvuot 8289. abas sievas māsas pilī nuodzīvuo mūžu LP. IV, 41;

2) verleben, verprassen:
ķēniņa dē̦ls izšķērdībā nuodzīvuojis visu tē̦va nav ne vērdiņš palicis Tals.;

4) eine Arbeit beendigen, verrichten:
nuodzīvuoju rudzu riju BW. 12574, 2;

5) als Prädikat zu unbelebten Subjekten bedeutet nuodzīvuot etwa "sich schnell bewegen", stieben, sprühen, spritzen - je nach dem Zusammenhang:
viņš aizskrēja, ka putekļi od. dubļi vien nuodzīvuoja Paul. sarkana uguns vien nuo ar dūmiem pa gaisu nuodzīvuojusi JU. viņš nuogājis, ka ūdens vien nuo pakaļas nuodzīvojis RA. Refl. - tiês,

1) sich abarbeiten, sich abplagen:
miesnieki nuodzīvuojās ar slapjām mugurām LP. VI, 796;

2) spielen:
bē̦rniem bijis jāpieliek mantiņas, ar kuo tie nuodzīvuojušies LP. V, 54;

3) herunterkommen, verkommen:
viņš pa˙visam nuodzīvuojies.

Avots: ME II, 781

nùogrãvuôt: auch Iw., (mit r und à ² ) Linden in Kurl., Sonnaxt, (mit r, à ² und -ât ) Warkl.

Avots: EH II, 46

nùogrãvuôt Spr., nùogremdinât LKVv.], tr., versenken: laivu, kuģi akmeņus. šķirsts nuogre̦mdē̦ts upes dzelmē LP. VII, 549. Refl. - tiês, sich versenken, sich vertiefen: es nuogremdējuos dziļi grieķu prātniecībā Latv. es nuogremdējuos pats sevī Rainis.

Avots: ME II, 786

nùokaražavuôt,

1) ["(die Zeit) vergeuden, verbringen"
Bauske]: lai nu nebūtu ar bē̦rnu jānuokaražavuo, tuo labi pazīdinājusi, nuolika uz mūriņa, lai pati varē̦tu piedalīties pie dziesām Wid.; [kâ es mūžu nuokaražavuošu ar tādu sievu? Warkl.;

2) "haufenweise und lärmend dahinziehen"
Grünh.;

3) "behängen mit"
Lös., Sessw.].

Avots: ME II, 794

‡ nùomèrkavuôt ² (sic!) Saikava, heimlich beobachten: n., kad šis dārzā.

Avots: EH II, 68

nùonarvuôt, ‡ Refl. -tiês (mit ar̃ ) Seyershof, = sabuojâtiês: piens nuonarvuojies. guovis viņam nuonarvuvjās.

Avots: EH II, 71

nùonarvuôt, beschimpfen, in üblen Ruf bringen Spr.

Avots: ME II, 824

nùoplāvuôt (unter nuoplāvât),

1): mit â Wolmarshof; ‡

2) "nuomīdīt": zuosis labību nuoplavuojušas ² Saikava.

Avots: EH II, 75

nùoplivuôt: vē̦cais lēca pāri grāvjiem, ka nuoplivuoja vien Jauns. B. gr. ³ I, 183.

Avots: EH II, 76

nùoplivuôt, nùoplivinât, s. nùoplīvêt.

Avots: ME II, 831

‡ nuorãvuôts Frauenb. "mit rāva I 1 beschmutzt (befleckt)": n. siens, zābaks.

Avots: EH II, 80

nùošķavuôtiês, = nùošķavâtiês: mazā nuošķavuojās Daugava 1928, S. 166.

Avots: EH II, 94

‡ nùospal˜vuôt, mit Federn (Tierhaaren) behaften machen: nelaid viņu (-- surti) sev klāt! ... ej nuost, lai nenuospalvuo drēbes! Janš. Bandavā II, 319.

Avots: EH II, 89

nùospal˜vuôtiês, Federn, Haare wechseln, abfedern, abhaaren Wid.

Avots: ME II, 855

nuôspilˆvuôtiês ² , abblättern (vom Hopfen).

Avots: ME II, 855

[nùostrāvuôt, von einer f1iessenden oder sickernden FIüssigkeit strichweise benetzt werden: siena nuostrāvuojusi Austriņš Nuopūtas vējā 136.]

Avots: ME II, 860

‡ nuotẽ̦vuôt,

1) durchschelten
Dunika: māte meitu krietni nuotē̦vuoja;

2) abprügeln:
lai viņš tevi nuotē̦vuo kâ pienākas Janš. Mežv. ļ. II, 460.

Avots: EH II, 100

‡ pabalvuôtiês "pamieluoties" Pēt. Av. IV, 137.

Avots: EH II, 119

padzîvuôt,

1): padzīvuojis "pārticis" Seyershof;

2): vai darbiņš padzīvuots BW. 4343, 1.

Avots: EH II, 130

padzîvuôt, padzîvât,

1) infr., längere, lange Zeit leben, sich seines Lebens freuen, aufleben:
iet tautās, vai neiet, vai vienai padzīvuot? BW. 9420. suodi, dievs, ļaunus ļaudis, duod labiem padzīvuot! 9139. ļauj man viegli padzīvuot! 27078. sievas arī (ļuoti līksmi šuonakt padzīvuoja Latv. kâ, meitiņa, tev klājas, kâ līdz šim padzīvuoji? BW. 26541, 17. pa dzīvuojis vīrietis, ein ältlicher, bejahrter Mann; padzīvuojusi sieviete, ein bejahrtes Frauenzimmer. bija jau stipri padzīvuojuse Etn. II, 87;

2) tr., ausrichten, zu Ende bringen:
nāc, dieviņ, pats palīdzi, gŗūta darba padzīvāt! BW. 6933. Refl. -tiês,

1) [padzîvâtiês PS.], gemütlich, in behaglicher Ruhe leben, die Zeit verbringen:
diezgan jau nu tu izdzīvuojies, tagad vari padzīvuoties mierā A. XI, 107. pa jaukuo vasaras laiku padzīvuosi mies pa zaļumiem Latv.;

2) spielen:
saimniece savu gada ve̦cu meitiņu nuoliks meža malā padzīvuoties LP. lV, 169.

Avots: ME III, 23

pagalˆvuôt, tr., kavieren: vienam viņš astuoņi simti pagalvuojis Jauns.

Avots: ME III, 27

pagatavuôt, ‡ Refl. -tiês AP., = ìenãktiês, reifen: kad zirņi ir kaut cik pagatavuojušies, tad tuos šķin pākstēs.

Avots: EH II, 133

pagatavuôt, tr., bereiten,verfertigen: brūtgāns pagatavuoja iesalu BW. III, 1, 42. viņš spējis pieci pāŗi kurpju pa dienu pagatavuot LP. VII, 1156.

Avots: ME III, 28

‡ paplīvuôt, eine Zeitlang plīvuôt 1: pa kuoku spraugām pretī paplīvuoja ... liesmas Upītis Pirmā nakts 384 (vgl. auch 219). augšā ... vēl paplīvuoja (= zibsnīja) 259.

Avots: EH XIII, 164

‡ paprañtavuôt Dunika, = paprašņât, pratinât: tiesasvīrs atnācis p. mūsu kalpu.

Avots: EH XIII, 164

papràvuôtiês, papràvîtiês, papràvâtiês, etwas prozessieren.

Avots: ME III, 83

pãrdar̂vuôt, tr., [mit Teer (von neuem) bestreichen: p. jumtu.].

Avots: ME III, 153

‡ *pārdavuôt, zu erschliessen aus ‡ izpārdavuôt.

Avots: EH XIII, 198

pãrdzîvuôt, pãrdzîvât, tr.,

1) überleben:
tuo viņš nepārdzīvuos Dr.;

2) erleben, erfahren:
viņš dzied par tuo, kuo viņš pats pārdzīvuojis Latv.;

3) verleben, vertun; verlieren:
mantu. ve̦d māsu pie tē̦va un stāsta, kâ guodu pārdzīvuojusi LP. IV, 52. [pārdzīvuojis tē̦va mantu, mājas Bauske;

4) sich durchschlagen:
es ir taî pārdzīvāšu Pas. I, 244.] Refl. -tiês,

1) sich überleben:
kārtība bija pārdzīvuojusies;

2) sich überarbeiten;

[3) sich durch tolles Leben abschwächen:
viņš tâ pārdzīvuojies, ka nevar kāju pavilkt Jürg.]. Subst. pãrdzîvuõjums, das Er-, Überlebte: viņa bija sarakstījusi "Zaudē̦tās tiesība" uz pārdzīvuojumu pamata Vēr. II, 1090; pãrdzîvuôšana, das Ūber-, Er-, Verleben; pãrdzîvuôtãjs, wer über-, er-, verlebt.

Avots: ME III, 154

pãrgatavuôtiês, überreif werden: labība, kas pārgatavuojusēs un jau uz zemi salūzuse tīrumā Etn. I, 45.

Avots: ME III, 155

pašpìedzîvuõjums,* das Selbsterlebnis A. XVII, 389; pašpìedzîvuôts*, selbsterlebt.

Avots: ME III, 116

pašsagatavuôts, selbstbereitet, selbstpräpariert: pašsagatavuots papīrs Stari II, 318.

Avots: ME III, 117

pe̦lavuots, = pe̦lavains: maizīte pe̦lavuota LP. V, 16.

Avots: ME III, 195

pìebalvuôtiês, sich bestechen lassen : piķī tie vārās, kas ļāvušies pasaulē dzīvuojuot piebalvuoties Lautb. Luomi 71.

Avots: ME III, 238

pìedzîvuôt,

1) bei jemand wohnen
U.;

2) bis zu einem gewissen Zetpunkt leben, zur Genüge, zum Überdruss leben:
puis[i]s ve̦cumu piedzīvuoja BW. 13168. Jānis, ar visām loterijas luozēm trakuodams, piedzīvuojis gan pie baltas kūjas Upīte Medn. laiki 177. grūts mūžiņš, nevar vair piedzīvuot BW. 7926;

3) im Leben erhalten
U.: apprecējies un piedzīvuojis dē̦lu LP. IV, 194. kēniņam visādi gāja labi, tikai mantinieku nevarēja piedzīvuot VI, 1, 506. dē̦ls aizejuot e̦suot sacījis, ka šis te ve̦lna piedzīvuošuot, vēl pasaulē e̦suot citi kalni Ezeriņš Leijerkaste II, 142;

4) erleben, erfahren:
tādu blēdību es savā mūžā nee̦smu piedzīvuojis, eine solche Schurkerei habe ich nicht erlebt U. puisis izstāstījis, kuo pieredzējis, kuo piedzīvuojis LP. III, 86. e̦smu maz labu dienu piedzīvuojusi Kaudz. M. 16. vai nav piedzīvuots, ka acis var apmānīt 47. nezin, kas nav piedzīvuots tai kaķa mūžā 20. Subst. pìedzīvuôtãjs, ein Einwohner, ein im Gesinde nicht als eigentlicher Knecht Aufgenommener, der kein eigenes Haus hat U.: par iebūviešiem apzīmē piedzīvuotājus pie saimniekiem Konv. ² 741. pìedzîvuõjums, das Erlebnis; die Erfahrung: pasniegt pašu piedzīvuojumus un nuovē̦ruojumus Āruonu Matīss Kr. Valdem. 3, dibināties uz piedzīvuojumiem Pūrs II, 196.

Avots: ME III, 248

pìegalˆvuôt,

1) vollschwatzen:
p. kam pilnu galvu Jürg.;

2) noch weiterhin kavieren:
kuo nu viņam vairs piegalvuošu? Salis.

Avots: ME III, 249

pìegatavuôt Spr., = pagatavuôt; Vgl. r. приготовлять dass.

Avots: ME III, 249

pìekàndavuôt ²

1) (ungeschickt) anschmieden, anschlagen, annageln
Bers.; piekandavuojums (Refrain ?) dziesmai Druva II, 854;

2) =piekaut 2: piekandavuojis kâ čigāns sievu gluži zilu Bers.

Avots: ME III, 255

‡ *pijvuole, erschlossen aus dem nom. pl. pījvuolītes BW. 1187, 2 var., = ‡ pijuole.

Avots: EH XIII, 230

piļņavuôt, (mehrere mal giessend od. hinzulegend) anfüllen Spr.: alus mucu.

Avots: ME III, 218

pirmavuots,* die Quelle, der Ursprung: duomu pirmavuots Vēr. II, 379. darbu pirmavuots Stari II, 803.

Avots: ME III, 225

pirmìedzîvuôtãjs,* der Urbewohner: Indijas pirmiedzīvuotāji Konv. ² 416.

Avots: ME III, 226

‡ pivuole, = ‡ pijuole: namiņā kuokles skan, istabā pivuolīte BW. piel. ² 1187, 3.

Avots: EH XIII, 240

plàvuôt ² , in die Breite gehen Lis. n. FBR. I, 30; s. auch plāvât.

Avots: ME III, 332

plē̦vuôtiês "?" : kas spīdēja, kas mirdzēja liela kunga kambaŗuos? liela kunga kambaŗuos ze̦lta nauda plē̦vuojās BW. 32712.

Avots: ME III, 342, 343

plivuôt, plivât, -ãju, flattern, sich unruhig hin- und herbewegen, flackern: dūmi, dzirksteles plivuo Treiden. vaļējie mati plivāja gaisā Lāčpl. 17. liesmiņas plivuo Baltp. I,159. Vgl. plīvuôt und plivinât.

Avots: ME III, 347

plīvuôt,

1) plìvuot ² Selsau, Saikava, Gr.-Buschhof, flaitern, schweben; flakkern:
tik re̦ta kaija plīvuo Duomas I, 71. karuogi tiem plīvuot plīvuo Janš. mati plīvuoja nuo skrienuot ce̦ltā vēja MWM. VIII, 82. gaisā nāves dvaša plīvuo Seif. Chrest. III, 3, 192. pieguļnieku uguns plīvuo Jaunības dzeja 38. viņai vēl sirdī uguntiņa plīvuo Stari II, 408. kurp nu plĩvuosi (wirst flatternd, mit flatternden Kleidern gehen)? Bauske;

2) tr., flattern lassen, machen:
ruokā tā liesmainu vēdekli plīvuo Zalktis I, 130. Refl. -tiês, flattem, schweben: migla, kas visu dienu plīvuojas pār pļaviņu A. XX, 163.

Avots: ME III, 351

prātavuôt Etn. IV, 166, Fest., überlegen, klügeln, pràtuot.

Avots: ME III, 380

prāvuôtiês, prozessieren.

Avots: ME III, 384

pretapgalˆvuõjums, die Gegenbehauptung.

Avots: ME III, 386

pùrvuôts (li. purvuotas "kotig"), = purvains, sumpfig, morastig: Latgale nav ne pārāk purvuota, ne pārāk kalnuota Kemps.

Avots: ME III, 421

rāvuoklis "?": aiztur tuo jaunuo gadu kādā rīkļu rāvuoklī.

Avots: ME III, 500

rāvuokšņaîns, morastig: rāvuokšņaina pakraste MWM. VIII, 288.

Avots: ME III, 500

rãvuôtiês,

1) sich im Kot, in
rāva I 1 wälzen: laidīsim cūkas dīki rāvuoties! Kursiten, Ruba;

2) sich mit rāva I 1 bedecken: ūdens grāvī sāk jau rãvuoties Salgaln, Rothof, (mit à ² ) Bers.

Avots: ME III, 500

rāvuôts, s. rāvaîns.

Avots: ME III, 500

‡ re̦tavuôt, retten (?): kučier[i]s izķe̦paruojies [nuo grāvja] re̦tavuo savas ķēves Mekons Trīsreiz par velti 27. Refl. -tiês, sich retten (?): brāļiem ne˙kāda re̦tavuošanās ... nav iespējama JanŠ. Dzimtene I, 304. Aus li. (Žem.) retavóti "retten"?

Avots: EH II, 367

‡ revuôle Kaltenbr., der Revolver (hieraus entstellt).

Avots: EH II, 367

‡ rievuôt, = riêvât.

Avots: EH II, 380

‡ riêvuot ² Riga, = riêvaîns.

Avots: EH II, 380

rindavuôt Spr., in einen geschlossenen Kreis stellen.

Avots: ME III, 527

‡ rivuõlis Ramkau, rivuõls AP., ein Regal.

Avots: EH II, 375

saalˆvuôt, mit Zinn zusammenlöten.

Avots: ME III, 589

sadar̂vuôt, tr., tüchtig einteeren: jumtu.

Avots: ME II, 608

‡ sadê̦rvuôt ² Dunika, = sadar̂vuôt.

Avots: EH XVI, 403

sadirgavuôt, eine gewisse Zeitlang krank sein: ar reumatismu sadirgavuoju 2 nedēlas Druw.

Avots: ME III, 611

sadzîvuôt,

3): viņš visu mantu ar blēdību sadzīvuoja AP. viņa bē̦rnu sadzīvuojuse ar saimenieku ebenda; ‡

5) lebend erschöpfen (verbrauchen):
bē̦rnu kārtā tapa un tâ sakuot sevi sadzīvuoja Latv. vēst. instit. žurn. III, 115; tragend beschädigen: savu gaišuo uzvalku tu vakar esi vare̦n sadzīvuojusi Janš. Līgava II, 193. ‡

6) erfahren:
ve̦cs cilvē̦ks, kas daudz sadzīvuojis, ein alter erfahrener Mann Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês: labi s., freundschaftlich leben Stender Deutsch.-lett. Wrtb.; sich einleben (?): ar tiem s. Vidzemes muižniekam nācās grūti A. Upītis Laikmetu griežos II. 52. ‡ Subst. sadzîvuôšana, das Zusammenleben: dzer labu mīlīgu sadzīvuošanu! BW. 25743.

Avots: EH XVI, 407

sadzîvuôt, sadzîvât,

1 ) intr., zusammen leben; sich vertragen, gut miteinander auskommen; zugleich erleben
Für. I (unter dzīvuot): viņi sadzīvuoja labi kuopā RKr. VIII, 2. es gribu sadzīvuot ar katru MWM. X, 304. ar savu māsu ļuoti mīļi sadzīvuojis LP. I, 119. laulātais pāris vē̦lāk labi nesadzīvuoja BW. III, 1, 75. vai tad nu es ar kādu nee̦smu sadzīvuojis? A. v. J. 1899, S. 294;

2) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit leben:
es tur sadzīvuoju divi nedēļas, ich brachte dort zwei Wochen zu U. pieci gadi sadzīvuoju (Var.: nuodzīvuoju) pie bagāta saimenieka BW. 31085, 2 var. dievs, duod mūsu ķēniņam simtu gadu sadzīvuot (Var.: nuodzīvuot)! 32821 var. nepilnu gadu viņš sadzīvuoja sādžā Muižn. per. 32. vedēji sadzīvuo tur līdz uotram vakaram BW. III, 1, 56. nu sākās īstās dzīŗas; sadzīvuoja deviņas dienas uz tiem priekiem LP. IV, 74. kâ nu sadzīvuošu savā vietiņā? Kaudz. M. 9;

3) tr., (lange) lebend resp. arbeitend erreichen, erlangen, bekommen:
kad guodam sirmus matus sadzīvuojis Altr. asins zieds 6. līdz jaunā dzīvē būšu tikdaudz sadzīvuojusi, ka pati varēšu apaust visas vajadzības Janš. Prec. viesulis 36. dzīvājuši, dzīvājuši un sadzīvājuši jau trīs dē̦lus Pas. IV, 456;

4) tr., eine Arbeit zu Ende führen
Dond.: mēs šuodien sadzīvuojām sienu. kad jūs ābuoliņu sadzīvuosit? Refl. -tiês, zu nahen Umgang haben, sich geschlechtlich vergehen U.: Marija ar jaunkungu sadzīvuojusies Kav. ja puisis ar meitu "sadzīvuojušies", tad tiem... bijis jāsēd baznīcā uz "kaunakrē̦slä Etn. III, 127.

Avots: ME III, 622

sagalˆvuôt, viel(en) bürgen, kavieren: sagalvuojis tik daudziem, ka nevar samaksāt.

Avots: ME III, 624

sagatavuôt, sagatavinât Ar., tr., fertig machen, bereiten: sagatavuot sev nākuotni, laimi Puriņš Nauda 9. Refl. -tiês, sich fertig machen, sich bereiten, vorbereiten: pūra vedēji sagatavuojās pirmie BW. III, 1, 96. saģērbjas . . ., sase̦gluo zirgus, un tâ uz ceļa sagatavuojušies iet iekšā ebenda 78, lai varē̦tu guodam sagatavuoties uz ceremonijām Alm. Kaislību varā 67.

Avots: ME III, 624

sagatavuôtava,* der Ort, wo etw. zubereitet wird: ēdienu sagatavuotavās un pārduotavās A. v. J. 1899, S. 197.

Avots: ME III, 624

‡ saklãvuôt ūdas Perkunen "sakabināt āķus spīlēs (klāvuos)".

Avots: EH XVI, 417

sā`lsavuots, ein Salcbrunnen Brasche.

Avots: ME III, 803

‡ sanar̃vuôt, = sanarvât: ar smagu ve̦zumu var zirgu s. Seyershof. Refl. -tiês, verderben (intr.), einen Schaden edeiden: pir[m]pienītes dažreiz sanar̃vuojas (fangen an zu siechen) atne̦suoties AP. viņš sasitās un sanar̃vuojās (er brach sich fallend ein Bein) Seyershof.

Avots: EH XVI, 433

‡ sane̦r̃vuôt (unter sane̦r̃ruôt): s. grūtnēju guovi Seyershof.

Avots: EH XVI, 433

sarievuôt, riefe(l)n: sarievuotas kamanas Arrasch.

Avots: ME II, 719

sasievuôtiês, sich verheiraten (von einem Manne gesagt): jautāja, vai es jau sasievuojies A. v. J. 1896, S. 750.

Avots: ME III, 730

satìkavuôt ² Warkl., Borchow, Gr. - Buschhof, = satīkuôt.

Avots: ME III, 763

‡ satuvuôt, = satuvinât: visas auga lapas satuvuotas ... rozetē Galenieks Botanika ⁴ 12. Refl. -tiês, = satuvinâtiês: viņi satuvuojās un sarada viens pie uotra Janš. Mežv. ļ. II, 184. Subst. satuvuôšanâs, gegenseitige Annäherung: nuotikusi s. Janš. Līgava II, 193.

Avots: EH XVI, 458

šâvuots Gr. - Buschhof, Warkl., = šâvains: š. kuoks.

Avots: ME IV, 13

sẽ̦ravuots* Konv. ² 411, die Schwefelquelle.

Avots: ME III, 828

šẽrvuôts Dunika, = šẽrvaîns: šērvuota āda.

Avots: ME IV, 17

siẽvuôtiês, sich beweiben, sich verheiraten U.: viņš e̦suot nuoduomājis sievuoties Janš. Bandavā I, 254. cik daudz puišu un meitu tad varē̦tu sievuoties un vīruoties 121.

Avots: ME III, 862

I sīvuôt, wüten, toben Für. I.

Avots: ME III, 856

II sīvuôt, Öl absondern (vom Hanf): grūd kaņepes, kamē̦r sāks sīvuot! Warkl.

Avots: ME III, 856

‡ sīvuôtiês "?": voi tad es kur e̦smu pret dzērējiem sīvuojies. lamājis. draudējis Pēt. Av. II, 261.

Avots: EH II, 493

sīvuots: auch (mit ì ² ) Erlaa.

Avots: EH II, 494

sīvuots, ölig: sīvuotas kaņepes Warkl.

Avots: ME III, 856

‡ šķavuôt Pas. VIII, 356, Sārts Druvas san 88, = šķavât.

Avots: EH II, 629

šķe̦vuôt: pēkšņi jāšķe̦vuo vienai Fr. Bārda Zemes dēls ⁷ 212. Refl. -tiês: auch Seyershof.

Avots: EH II, 633

šķe̦vuôt Wolmarshof, šķe̦vuôtiês Bauske, Karls., Wolmarshof, Lubn., = šķavât, niesen.

Avots: ME IV, 31

sle̦pkavuôt: iesim abi s˙! Tdz. 50495.

Avots: EH II, 524

sle̦pkavuôt, morden: brāļi laupa un sle̦pkavuo LP. VI,696. Refl. -tiês, einander morden: varēs sle̦pkavuoties... savā starpā Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 60.

Avots: ME III, 927

‡ spal˜vuôt, enthaaren Salis n. FBR. XV, 152: agrāk sviestu spalvuoja - grieza ar nazi krustiem un šķe̦rsām, un, ja bija kādas spalvas, tad paliek pie naža. Zur Bed. vgl. auch apspal˜vuôtiês.

Avots: EH II, 546

spal˜vuôts, behaart Pūrs III, 79: spalvuotiem kātiņiem (R. Kam. 208), plakstiņiem MWM. VI, 792. spalvuotām (Var.: pūkaiņām, kūlaiņām) kājiņām BW. 23221, 4.

Avots: ME III, 984

spìlvuôt Jürg., Samenwolle sich ablösen lassen: zâles spilvuo. Refl. -tiês C., = spilvâtiês.

Avots: ME III, 997

stãvuoklis,*

2): ar filozofisku mieru viņš nuo sava .., stāvuokļa nuoraudzījās uz pasauli Blaum. Raksti IV ⁵ (1937), 34.

Avots: EH II, 575

stãvuoklis,*

1) "Aufenthaltsort (?)":
tev duodu zemi par tavu stāvuokli Br. 576;

2) der Stand; der Standpunkt
U.; izglītības stāvuoklis Vēr. II, 183.

Avots: ME III, 1056

štavuôt, wecken: tāds miega pūznis: nuo rītiem nevari ne štavuodams izštavuot Naud. Auf r. вставáй "steh auf" beruhend?

Avots: ME IV, 103

strāvuôt, strāvât Dünsb. Par. 45, strömen; strahlen: viņai strāvuoja pretī puķu smarša Saul. III, 203. kaislība strāvuo caur miesu Lauva 4. viņas auduos strāvuoja dzīvības dvēsele Veselis Saules kapsē̦ta 175, svē̦tuos acumirkļuos viņam sejs sāka strāvuot Kundz. Kronw. 260. Refl. -tiês: padebeši stràvuojas ² Golg. ("sadalās starās"), Bers. ("duodas uz priekšü). ūdens it kâ kristalls strāvuojas ("?") Juris Brasa 213.

Avots: ME IV, 1084

šūvuo! Interjektion: nākat, putnu dzinējiņi, šūvuo! šūvuo! MWM. v. J. 1899, S. 363.

Avots: ME IV, 112

svè̦tavuots,* eine heilige Quelle: svē̦tavuotuos slāpes tev veldzēs Vēr. II, 133.

Avots: ME III, 1154

svuôdreji ² Karls."?".

Avots: ME III, 1167

‡ svuôdrēji Kokn. "braune Streifen am Schornstein, entstanden beim Herunterfliessen von Wasser durch Russ."

Avots: EH II, 621

svuoķis Adsel, der Vater der Ehemannes.

Avots: ME III, 1167

‡ svùokšķêt ² , -u, ēju Pērse "unnütz viel sprechen."

Avots: EH II, 621

‡ svor̃stiķis Lems., der Hintere.

Avots: EH II, 621

tē̦vuocis,

1): der Vater des Mannes
Preiļi (Kur. Nehrung), BielU.; der Vater der Frau Sessw.; ‡

2) "Vaterland, Heimat"
(?) Diet.

Avots: EH II, 679

tē̦vuocis, der Schwiegervater U.; der Oheim: baras viņš (Jē̦kabs) ar savu tē̦vuoci Lābanu I. Mos. 29. tē̦vuoci iegrūdu dumbrienā BW. 21714, 1.

Avots: ME IV, 178, 179

tē̦vuonis Lems. n. U., = tē̦vainis: tē̦vuoņi rūdīja zuobeņus Aus. I, 13; ein alter (gut bekannter und lieber) Mann (aus dem Oberl.).

Avots: ME IV, 179

tē̦vuôt,

1) oft den Vater anrufen, den Namen
"tē̦vs" aussprechen (mit ẽ̦ ) Nötk., (mit è̦ ² ) Bers.: kuo tu vienmē̦r tē̦vuo! (zu einem Kinde gesagt) Nötk.;

2) schlagen, prügeln
Medsen, (mit ẽ̦ ) Gold., Kalleten; schelten (mit ẽ̦ ) Dunika: tādu tik tē̦vuot! izlaidies pa˙visam Kalleten. paduošu labu žagaru: ņemiet viņu... tē̦vuot! Janš. Mežv. ļ. I, 348. Zur Bed. 2 vgl. tẽ̦vs II.

Avots: ME IV, 179

‡ tē̦vuotne Preekuln n. BielU., Pēterburgas Avīžu piemiņa, S. 62, die Heimat: mājās, savā tē̦vuotnē pie savējiem Pēt. Av. IV, 30.

Avots: EH II, 679

tikavuôt ² Gr.-Buschh., freqn., = tīkât, nach etwas trachten: viņš jau sen pēc viņas tīkavuoja Gr.-Buschh.

Avots: ME IV, 200

tĩravuotis, tīravuots (?), eine reine Quelle: vajaga ... tīravuota (Var.: tīravuoša) ūdentiņa BW. 29678. tīravuota als tīr[a] avuota aufzufassen?

Avots: ME IV, 202

‡ tìrgavuôt ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85 "?": lai daudz netirgavuo (neielaižas?) ar tādu viešņu Ciema spīg. 178.

Avots: EH II, 683

tivuôtiês, s. tuvuôtiês.

Avots: ME IV, 199

‡ trivuõgs Siuxt "tracis" Aus r. тревога.

Avots: EH II, 695

‡ tuvuôt M. 19, nähern. Refl. -tiês (s. ME. IV, 277): pie meitām tuvuojās Tdz. 59688.

Avots: EH II, 707

tuvuôtiês Kl., sich nähern: tuvuojas (erschlossen aus ostle. tyvuojas) viens kuģis Pas. III, 234 (aus Bikava). jis... saslima un juta, ka nāve tuvuojas (> tyvuojas) IV, 318.

Avots: ME IV, 277

tuvuotne,* die Nähe: nuo tuvuotnes sagatavuots uzbrukums B. Vēstn.

Avots: ME IV, 277

‡ tvosa Seyershof, schlechte Luft. Aus tosa I + tvaiks?

Avots: EH II, 711

‡ uļavuôt Memelshof "paklusi, palē̦ni gavilēt". Vgl. uļavât 2.

Avots: EH II, 713

urjavuôt "urjavas saukt" Tirsen n. RKr. XVII, 84, (mit ùr ² ) Golg., Sessw.: mēs urjavuojām liehzm urjavām, lai citi nāktu un glābtu ebenda. urjavuodams duodies augšā A. XX, 31.

Avots: ME IV, 305

uzalˆvuôt, überzinnen, (von neuem) verzinnen: par jaunu uzalvuot trauku.

Avots: ME IV, 315

‡ uzblāvuôt Dunika, = uzblãzmuot: austrumuos jau uzblāvuoja gaisma.

Avots: EH II, 718

uzdar̂vuôt,

1) auf etw. teeren
(perfektiv): uz maisa vārdu uzdarvuot Kl.;

2) von neuem teeren:
uzdarvuot laivu Sessw.;

3) oberflächlich, weniger gründlich teeren
Bauske, Saikava.

Avots: ME IV, 323

uzdzîvuôt,

3): viņš pa visu tuo laiku nav varējis ne˙kuo uzdzîvet ² ("pie mantas tikt") Strasden; ‡

5) abdienen (atklausīt) Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

6) "?": viņš ... uzdzīvuoja jautru meldiju Zeibolts Likt. 60.

Avots: EH II, 722

uzdzîvuôt,

1) (arbeitend) in die Höhe, auf den Höhepunkt, in einen möglichstguten Zustand bringen:
krietns zemkuopis, kas mājas tâ pruot uzdzīvuot Janš. Dzimtene ² II, 314. savu muižu viņš vare̦n uzdzīvuojis Bandavā II, 375. lauciņi apsē̦ti, arī ē̦kas nav nuolaistas. mani bē̦rni jau cītās visu uzdzīvuot Mežv. ļ. I, 166. uzdzīvuotas sē̦tas II, 344;

2) "vorwärtskommen"
Wid.;

3) erwerben
Wid., Bauske, Frauenb.: uzdzīvuot mantu; zeitig besorgen: visu uzdzīvuot allaž uz priekšu Janš. Mežv. ļ. II, 230;

4) aufleben, sich belustigen, schlemmen, prassen:
krustībās vajadzēja uzdzīvuot līksmi BW. I, S. 181. dzīruojām, dzīruojām sākām uzdzīvuot itin tâ krietni LP. VI, 425. uzdzert, uzdzīvuot tuo viņš prata V. Eglītis Zilā cietumā 16. jaunībā, kad iegribējās uzdzīvuot CTR. I, 32. Dazu das Subst. uzdzîvuôtãjs, der Schlemmer, Prasser, der Lebemann: Slē̦ga bij uzdzīvuotājs, kas mīlēja daudz vairāk izduot... Alm. Kaislību varā 75. Refl. -tiês, (im Leben) vorwärtskommen, etw. werden, zu etwas gelangen: tâ viņš... sev nuodibināja kreditu..., izgāja nuo klizmas un pa˙tiešām uzdzīvuojās Deglavs Rīga II, 1, 583. uzdzīvuoties par turīgu vīru Sessw.

Avots: ME IV, 329, 330

uzgalˆvuôt, ‡

3) sich verlassen auf, vertrauen:
u. draugam Salis; "uzticēt" (anvertrauen): vai tad var u. adīt? Seyershof. šis uzgalvuojuot sievai visu Salis. Refl. -tiês,

2): auch Beļava, Fehsen;

3): auch PV.

Avots: EH II, 722

uzgalˆvuôt,

1) einreden, behaupten
Kalzenau: tirguotājs uzgalvuoja preci par labu Golg.;

2) mit (neuen) Vorschuhen versehen:
zābakus uzgalvuot Stenden. Refl. -tiês,

1) versprechen, bürgen, kavieren:
viņš uzgalvuojās, ka tuo izdarīšuot Kalzenau. ja tu nevari uzgalvuoties pirkstu nuoturēt saliektu Blaum. Pie skala uguns 138;

2) (einer Sache) sicher sein:
Prātnieks gribēja... vēl neiet, bet neuzgalvuodamies, vai Tenis mē̦dz vairāk nekâ vienu reizi lūgt, gāja vien Kaudz. M. 84;

3) sich erdreisten:
kuo viņš uzgalvuojas darīt! N. - Peb.

Avots: ME IV, 331

uzgatavuôt, anfertigen (perfektiv): likšu sev drēbes uzgatavuot Sessw.

Avots: ME IV, 331

‡ uzplīvuôt, aufflammen: uguns palejā uzplīvuoja vēl augstāk A. Upītis Kailā dzīvība 174. uzplīvuoja zibenis Pirmā nakts 421. ‡ Refl. -tiês, schwebend aufsteigen: (fig.) uzplīvuojās viņas balss: ... Sārts Str. 295.

Avots: EH II, 730

vējvuots (?), einer, der schnell und geschickt sich newegend arbeitet Druw.: kaimiņš kâ vejvuots šuorīt iet pa tīrumu sē̦dams Druw. n. RKr. XVII, 85.

Avots: ME IV, 554

velvuôt U., = velvêt.

Avots: ME IV, 535

vīvuo, Interjektion: ausā, vīvuo, precinieka sieva BW. 15114.

Avots: ME IV, 650

vĩvuoļa, s. vīvaļa

I.

Avots: ME IV, 650

‡ vìvùorklis ² (mit uor aus ur od. ār?) "?" Kalupe n. FBR. XVIII, 39; vgl. vijurklis.

Avots: EH II, 794

vīvuôt "? ": jūtu dzelmi spīvuo, kas apkārt nemituošuos glāstuos vīvuo (Reim!) Zalktis I= 92.

Avots: ME IV, 650

vo, s. vai I.

Avots: ME IV, 675

vobiņi (bei Bielenstein Holzb. 177 falsch mit ō geschrieben!) Üxküll, = vabiņi.

Avots: ME IV, 675

I vuobît Bers., = uôbît.

Avots: ME IV, 677

II vuobît Odensee, = luobît, schälen, bolstern: riekstus, zirņus.

Avots: ME IV, 677

vuodze Bw. 30796, 8 var., = uodze, die Otter.

Avots: ME IV, 677

I voi: = vài I 1 Alswig, Kalnemois, Marienhausen, Roop, Tirsen.

Avots: EH II, 798

I voi vài I 3 Preili n. FBR. VIII, 17; = vài I 1 Aahof n. FBR. IV, 49, St., U.

Avots: ME IV, 675

II voi! Ugalen n. FBR. VII, 16; Baltinov n. FBR. XI, 136, Oknist, = vaĩ! II: voi, voi, voi, kur grūt! Prl. Prl. n. FBR. VI, 116.

Avots: ME IV, 675

vo`ilaks ^2,

1) ein Ausgelassener, Unartiger ("palaidnis"): tas puika nu gan liels voilaks! Golg.;

2) ein Faulpelz
Saikava.

Avots: ME IV, 675

vokš! Interjektion, womit man Schweine zur Fressenszelt vom Felde nach Hause ruft Dond.

Avots: ME IV, 675

vornica "die Suppe": kas tā par vornicu, kuo esi izbrūmējis? tas jau nav ne˙kas par alu! Dond.

Avots: ME IV, 675

voņ̂ķis ² Dond. n. RKr, XVII, 62, = vaņķis 2.

Avots: ME IV, 675

‡ vorkšêt Ruj. "viel sprechen"; vgl. vurkšêt.

Avots: EH II, 798

vorkstêt, -u, -ẽju, unverständlich sprechen Dond. Vgl. urkstêt 3 und vurkšķêt.

Avots: ME IV, 675

vormis, die Form U.: sveču vor̃mis Karls. Nebst estn. wor̀m dass. zunächst aus dem Deutschen.

Avots: ME IV, 675

vor̂sa ² Karls. "?"

Avots: ME IV, 675

voška (?) BW. 25168, 1 (aus Lubn.), vuška I.

Avots: ME IV, 675

vosus (wohl mit hochle. o aus a ) U., vozve Oppek. n. U., strenges Lehmland; Land mit Lehmuntergrund, wo gute Baumarten wachsen. Vgl. vasa zeme.

Avots: ME IV, 675

võžas Dond., = važas, der Borkschlitten: zemes kalps ar vōžām vien brauc Dond.

Avots: ME IV, 675

‡ *zagļavuôt, zu erschliessen aus apzagļavuôt.

Avots: EH II, 800

žartavuôt, s. žartavât.

Avots: ME IV, 789

zavuoliņš (mit ostle. uo aus ā? ), eine Rasenbank Nerft; eine (gewöhnlich mit Gras bewachsene) Erdaufschüttung um das Fundament des Wohnhauses Kaltenbrunn: istabas galā bij nuo smilktīm sabē̦rts, ar ve̦cu baļķi nuoruobežots zavuoliņš. uz zavuoliņa saulainuos svētdienas rītos guozējās viens, uotrs Jauns. Baltā grām. I, 15. Aus dem Slavischen (vgl. r. завалы "земляна, покрытая дерном", завáлок "род скамьи, придѣланной к стѣнѣ избяной печи").

Avots: ME IV, 693

žāvuôt "?": viņš žavuoja... trīcē̦dams un pie visas miesas raustīdamies Turg. Muižn. per. 54. Refl. -tiês,

1) gähnen
LKVv.;

2) gähnen, klaffen:
durvis žāvuojās līdz eņģēm atvē̦rtas Turg. Muižn. per. 110. vāverīte (d. h., das weibliche Schamglied) žāvuojās BW. 34436.

Avots: ME IV, 798, 799

zivuôtãjs "ein leidenschaftlicher Fischer" Frauenb.: Andžus bija jaunībā liels zivuotājs.

Avots: ME IV, 730

‡ zivuots Jauns. R., dz. un j. 68, Austriņš Raksti VII, 440, fischreich.

Avots: EH II, 809

žņe̦rgavuôt Vīt., = žņe̦rgât II: kuo nu atkal žņe̦rgavuo!

Avots: ME IV, 825

zvocinât, schütteln: rupjumus muldā zvocina Iw.

Avots: ME IV, 783

zvoļģis, ein noch nicht konfirmierter Jüngling Jerkull n. Etn. II, 33: izaudzis maktīgs zvoļģis!

Avots: ME IV, 783

stāvokuocis,

1): stā[v]kuoču sē̦ta (= zedeņu žuogs) A.-Rahden;

3): (= stà[v]kùocis ² ) ein Gefäss (aus einem ausgehöhlten Baum) zum Honigbewahren
Stom.

Avots: EH II, 574

svoil˜dinât: auch Seyershof, (mit ilˆ ² ) Wainsel; "tīši dedzināt" (mit ilˆ ² ) Salis.

Avots: EH II, 618

a˙a, a˙ã

1) (li. aà) Ausruf nach einer genügenden Belehrung:
vai pats mājās? - nē, viņš uz lauka. - aa, tad es viņu dabūšu.

2) Ausdruck des Selbstbewusstseins:
viņš jau tevi pārspēj. - aa! Er übertrifft ja dich. - Keine Spur davon!

Avots: ME I, 5

aba,

1) eben:
aba tālab, tālab aba, tāpēc aba, eben deswegen; ap kalnu it kā dūmi kūpuļuoja, - aba tālab kalns dabūjis vārdu (zilais kalns) LP. VII, 1324. tas jau aba tas, kas samaitā mūsu krietnākuos nuoduomus. nu ab' tikai apjēdzuos, ka māmiņas man nevaid BW. 23832. [Wenn dies aba alt wäre, so könnte man das a- mit dem a- von ai. àha "gewiss, ja" vergleichen; nun ist aber z. B. tāpēc aba gleichbedeutend mit tā ba pēc z. B. bei Manzel, und aus tā-ba könnte, indem es als tā-aba aufgefasst wurde, dies aba entnommen sein].

2) bet aba [wohl aus slav. abo "etwa"]
nu kāda laba diena zem kunga pātagas dzīvuot? Purap.

3) jūs gan iesiet, es aba ne Wid. [Im letzten Satze geht aba über abar wohl auf d. aber zurück.]

Kļūdu labojums:
kūpuļuoja = kūpuļuo

Avots: ME I, 5

abeji C. [und in Saussen], abẽji PS. (li. abejí),

1) beiderlei:
tādēļ gājis ar abejiem ābuoļiem uz savu pilsē̦tu LP. VI, 602, mit beiderlei Äpfeln, d. h. mit den von beiden Apfelbäumen gepflückten Ä. - brālis nuorauj nuo abejiem augļiem LP. VI, 761; abeju dzimumu bē̦rni.

2) beide,

a) bei plur. t.: abeji rati jāaizjūdz, beide Wagen müssen angesspannt werden;

b) in manchen Gegenden Mittelkurlands und auch in Livland für abi, abas gesetzt: abejās ruokās, in beiden Händen;
šuo abeju krūmu uogas labas Grünh.

3) Nom., Akk. Dual.: [äbeju komanu (Bersohn)]. divej kre̦klu mugurā, abej me̦lnu nuovalkātu BW. 20630,5. cūku gani cūkas zīda, abej ausu turē̦dami 29350,1; mūs muižā divej' vārtu, abej ve̦lnu sargājami 31417,1. [Wohl, gleich li. abeja bei Bezzenberger BGLS. 186 f., altes Neutrum, wie abaju oben].

Avots: ME I, 5

‡ âbelis,

1) âbelis Borchow, Warkl., acc. s. ābeli Pas. 111, 114: IX, 106, nom. pl. ābeļi Pas. VIII, 150, 206; IX, 539, acc. Pl. ābeļs Pas. VIII, 150; ābeļus VI, 173, = âbuõls I, der Apfel: nuo vēja ābeļi apbira Warkl. ābelīši sarkst uz kuoku Pas. V, 149 (aus Welonen). ābeļu sẽkliņas VI, 114; 21 voc. s. ābelīt BW. 9065, 8 var., = âbuõls 2, der Klee;

3) der Aprelbaum:
ar ābeļa ziediņiem BW. 6492. pa ābeļa lapiņām 8834, 6. par ābeļa (Var.: ābeļu) līdumiņu BWp. 1103, 1 var.

Avots: EH I, 191

‡ II ābĩderis - werde in Selsau (von Zigeunern) ein mageres Pferd, in Druw. ein grosses (besonders, wenn es zugleich etwas mager ist Pferd genannt. Vielleicht zum Vorigen.

Avots: EH I, 191

abigals [in Nigranden], jemand, der es mit beiden Teilen hält [vgl. li. abigaliaĩ "von beiden Enden"]; abgalîgs, dass. als Adjektiv.

Avots: ME I, 5

âbuõlaîns, [âbulains PS.],

1) viel Klee enthaltend, kleereich:
ābuolaina tā pļaviņa;

2) geäpfelt, mit apfelrunden Flecken, namentlich von Pferden:
ābuolains zirgs; ābuolains kumeliņš (im Volkslied sehr beliebt); ābuolains gaiss, mit runden, nicht zusammenhängenden Wolken bedeckter Himmel Etn. II, 74; ābuolainus od. ābulainus cimdus adu BW. 7249.

Avots: ME I, 234

âbuõliņš, âbuõltiņš, âbuõlītis, âbultiņš, auch abuoliņš ("Klee") U., [Salis], abuliņš ("Klee") Wolm.,

1) Äpfelchen:
maza, maza ābelīte, pieci ze̦lta ābuoltiņi (Var.: ābuoliņi, ābuolīši) BW. 102990;

2) Klee (Trifolium L.)
[nach Manzel Let. auch ābuoļa zāle genannt]; ceļa ā., Meliloten-, Steinklee; cūku ā., Brunelle (Prunella L.) dze̦ltānais ā., goldfarbener Klee (Tr. agrarium); Jāņa oder Pēteŗa ā., kastanienbrauner Klee (Tr. spadiceum); matu ā. (nach d. Konv.), aitu ā., Māŗas ā., Acker-Klee (Tr. arvense L.); pē̦rkuoņa od. vâšu ā., Anthyllis vulnerarie L.; sarkanais ā., Wiese-Klee (Tr. pratense); [baltais ā., weisser Klee; vẽŗa ā. Wolm., Berg-Klee]; sē̦tais ā., Saat-Klee (Tr. sativum); vērša ā., (Scabiosa arvensis L.); zaķu ā., Sauerklee (Oxalis acetosella L.); zirgu ā., mitlerer Klee (Tr. medium L.) RKr. II, 74, 75, 79; III, 69, 72; kāparu ā., Scorpiurus muricata, subvillosa Konv. ² 1531. ābuoliņš ist nach RKr. XVII, 33 auch der Name von gewissen prievīšu raksti.

Kļūdu labojums:
nach d. Konv. = Konv. ¹ 5
kāparu ā. = kāpuru ā.

Avots: ME I, 234, 235

âbuolis (unter âbuõls),

1): auch PIKur., Erlaa n. FBR. XI, 11, AP., Saikava, (mit â ² ) Salis, Siuxt, Strasden; 2): loc. s. ābuolī BW. 7201 var., Demin. voc. s. ābuolīt BW. 9065, 6 var.; ‡

4) bikšu ābuolītis BW. 34429, der Hodensack.

Avots: EH I, 192

âbuõluôts, âbuõļuôts,

1) kleereich:
ābuoluota tā pļaviņa BW. 28585, 2 var.;

2) geäpfelt, von Pferden.

Avots: ME I, 235

âbuõls (li. óbuolas), âbuolis (li. obuolỹs), Demin. âbuõliņš, âbuõlītis, âbuõltiņš BW. 14310,

1) der Apfel;
ābuoli oft das Obst; ābuola dārzs, Obstgarten; meža ā., mežābuols, Waldapfel; zemes ā., knollige Sonnenblume (Helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; putras ā. Smilt., putru ā., putrābuols, Kürbis RKr. II, 70; uozuola ā., Gallapfel U., Eichel St.; trakuma ā. Birsm., auch vilka od. ve̦lnābuols RKr. II, 70, Stechapfel (Datura stramonium); acu ā., Augapfel: es viņu sargāšu, kā savu acu ābuolu;

2) der Klee
BW. 13413, 14559, in dieser Bed. auch abuols; im Volksl. kommt häufig baltābuola kalniņš vor, der Hügel mit weissem Klee, z. B. BW 445. Sprw.: ābuols nekrīt tālu nuo ābeles. nuo meža ābeles gardus ābuoļus nesagaidīsi. arī sarkanam ābuolam tārps vidū. ve̦se̦ls kā ābuols;

3) ābuoli, Kartoffeln
Mar. RKr. XV, 104. [Zu âbele, pr. wobilis "Klee". âbuols "Klee" für dābuols (li. dóbilas) unter dem Einfluss von âbuols "Apfel"; abuols "Klee" mit -a vielleicht nach amuols, s. Pott KSB. VI, 118 und Bezzenberger GGA. 1896, S. 955.]

Avots: ME I, 235

abpušãm, von beiden Seiten. Naud., AP., Bers.

Avots: ME I, 6

‡ abuzis,

1) ein Mensch mit verwühltem Haar
Druw.;

2) ein böser, zänkischer Mensch
AP., Druw.: tāds kâ abuzis (von einem zornigen Menschen) Lemburg.

Avots: EH I, 2

acaînes,

1) eine Art von Spangen
(sakts) Wirg;

2) die Brille:
viņš sakārtuo savas acaines;

3) Strümpfe mit eingestrickten, von der Grundfarbe abweichenden Pünktchen
Kursiten.

Avots: ME I, 6

acaîns,

2) "hervorbrechende Keime habend"
zu verbessern in "porös": acaina maize Ruj., Salisb.; Ed. Virza Brīvā Zeme 1930, No 174; ‡

3) viele Augen (Keimgrübchen) habend (von Kartoffeln)
AP., Oknist, Siuxt; ‡

4) übermütig, ausgelassen
Saikava.

Avots: EH I, 2

acaîns, acuôts,

1) maschig, augenähnliche runde Figuren aufweisend:
acaiņi diegi LP. VII, 1238, acaini cimdi Druw. acuots aude̦kls Etn. III, 146;

2) hervorbrechende Keime habend:
ja neduos brandavīna, būs acaini kartupeļi BW. 28574.

Avots: ME I, 7

ačîgs, Adv. ačîgi, eine dialektische Nebenform von acîgs, aufmerksam, munter, hurtig: maza, maza, bet ačīga kalpa vīra līgaviņa BW. 7365, 2. viens pieguļnieks ačīgi uzle̦c kājās Purap. - -

Avots: ME I, 10

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9