Paplašinātā meklēšana

âbeļdā`rzs Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 176; Veselis Saules kaps. 15, der Obstgarten.

Avots: EH I, 191

‡ abeļkuoks (mit a ), der Apfelbaum Anzen.

Avots: EH I, 1

‡ âbeļkùoks, âbelskùoks, âbelkùoks, das Holz des Apfelbaumes: ābeļkuoka biķerītis BW. 21731; 32059. ābelskuoku līdumiņa 26013, 1. ābelkuoka laivu daru 33732.

Avots: EH I, 191

‡ âbeļziêdi, gen. pl. ābelziedu BW. 5930, 6 var., Apfelblüten: ābeļziedu baltumiņu BW. 5260.

Avots: EH I, 191

‡ ābuoļa (belegt durch den loc. s. ābuoļā BW. 26380 var.), der Klee.

Avots: EH I, 192

‡ âbuoļans ² Salis, = âbuõlaîns 2.

Avots: EH I, 192

‡ ābuļdārzs BW. 3472, 5 var., = ‡ âbeļdā`rzs.

Avots: EH I, 192

‡ ābuļziedi BW. 3472, 5; 28287, 2 var., = àbeļziêdi.

Avots: EH I, 192

‡ afaļš PlKur., = apaļš, rund; aus *apfalš < *apvaļš (li. apvalùs ).

Avots: EH I, 3

aiļa, s. aile.

Avots: EH I, 4

‡ àizbê̦guļuôt, sich verbergend hinfliehen: aizbē̦guļuojis līdz Liepājai.

Avots: EH I, 9

‡ àizbļaûstît,

1) wiederholt vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Bauske;

2) wiederholt schreiend verscheuchen:
a. vilkus.

Avots: EH I, 11

àizbļaût,

2) auch von Menschen gesagt
("nevēlēt labu"): tâ ar˙vien saka - tāds ve̦cs cilvē̦ks tikai aizbļauj Strasden; ‡

3) vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Ass. - Kalt., Golg. u. a. Refl. -tiês auch Zvirgzdine: guovs nelabā balsā aizbļāvēs. visā galvā aizbļāvēs puika nuo suņa.

Avots: EH I, 11

àizbļaût,

1) überschreien: tam tāda rīkle, ka visus tas aizbļauj;

2) von der bösen Vorbedeutung des Vogelschreies:
kad sikspārnis aizbļauj, tad paliek kurls JK. II, 73. - Refl. - tiês, aufschreien zu schreien anfangen: viņš aizbļāvās Dok. A.

Avots: ME I, 20

‡ àizbļur̂šķêtiês Saikava "nenuosakāms, nejaušs truokšņuojums": levai, krāsni kuruot, pakaļa aizbļuršķējās.

Avots: EH I, 11

‡ àizbur̂buļuôt, fort-, hinrieseln, -sprudeln: strautiņš man aizburbuļuoja ātri gaŗām.

Avots: EH I, 12

àizceļuôt, verreisen: viņam bija jāaizceļuo LP. VII, 514.

Avots: ME I, 20

‡ àizduļķêt, àizduļkuôt, trüben (perfektiv): a. stiklu. a. kam skatu. Refl. -tiês, sich trüben (perfektiv); versanden: stikls aizduļķējies. avuots aizduļķuojies Schnehpeln. grāvis aizduļķuojies Trik.

Avots: EH I, 20

àizguoļa, ein Bretterverschlag im Stalle, gew. aizgalds K. [vielleicht eine Kontamination von guoļa und aizgalds].

Avots: ME I, 29

àizgrĩļuôt, refl. -tiês, hinwankend, taumelnd hinweggehen: B. aizgrīļuo līdz suolam Vēr. I, 1356. viņa aizgrīļuojās līdz kunga mājām Blaum.

Kļūdu labojums:
hinwankend = hinwanken

Avots: ME I, 27

‡ àizjaûnnedẽļ, Adv., in der nachnächsten Woche Kaltenbrunn, Linden, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 27

àizkļuoķelêt u. àizkļuoģelêt, mit dem"kļuoķis"festmachen, befestigen U.

Avots: ME I, 33

àizkļũdît, gew. refl. àizkļũdîtiês, hinwegschlendern; zu einem Infinitiv aizkļūst: kur tas aizkļūdis? wo ist der nun hingekommen? Mag. IV, 2,106 [zu kļūt].

Avots: ME I, 33

I àizkļūdîtiês, ‡

2) sich verirren
Wid.

Avots: EH I, 32

‡ II aîzkļûdîtiês ² Sassm., ins Stottern (Stocken, Hapern) geraten: viņam valuoda runājuot aizkļūdās.

Avots: EH I, 32

àizkļũt, hingelangen: neviens nevarēja aizkļūt pie ērgļa ligzdas. galu galā viņa aizkļūst savā runā līdz Džonam Doku At.

Avots: ME I, 33

àizkrēšļuôt, hindämmern (schwinden): pruom aizkrēšļuo viss Druva II, 1150.

Avots: ME I, 33

‡ àizkuļât,

1) = ‡ àizdaũzît 4 Stenden;

2) festschlagen
Stenden: a. vaļīguo izkapts sējumu. Refl. -tiês, mühsam hin-, weggehen, -fahren C., Sessw.

Avots: EH I, 33

‡ àizkumuļuôt Ar., gebückt, taumelnd hin-, weggehen.

Avots: EH I, 33

àizkunkuļuôt, intr., hin-, wegwatscheln: maza meitene aizkunkuļuoja pa pagalmu A.

Avots: ME I, 34

‡ àizļāpât Bers., Mar., N. - Peb., Wid., = àizlāpuôt; àizļâpât C., Erlaa, = ‡ àizlâpât; hin-, wegkriechen Mar.

Avots: EH I, 37

àizļaũt, tr., erlauben Spr.

Avots: ME I, 38

àizļe̦kât, schnell weggehen (Marienburg, Schwaneburg u. a): šķipelīti nuometis, viņš aizļe̦kāja uz mācītāja galu.

Avots: ME I, 38

‡ àizļe̦n̂karêt Lis., taumelnd, wankend, ungelenk hin-, weggehen.

Avots: EH I, 37

àizļe̦nkât, intr., weggehen: vista aizļe̦nkāja pa celiņu A.

Avots: ME I, 38

àizļê̦pât, langsam, plump hin-, weggehen PS., mühsam durch Kot oder Schnee hin-, weggehen Trik., Wolmarshof, unbeholfen und schwerfällig hin-, weglaufen Gr. - Roop, Sermus u. a.

Avots: EH I, 37

àizļe̦puôt, davoneilen: zaglis aizļe̦puo LP. I, 117. zaķis lē̦ni aizļe̦puoja Grünh.

Avots: ME I, 38

àizļē̦puôt Jauns., = àizļe̦puôt.

Avots: EH I, 37

‡ àizļikât, hin-, weggehen (von Kindern und Hasen gesagt) Siuxt.

Avots: EH I, 37

àizļinkât "àizlinkât" Kalz., Lubn., Meiran n. Fil. mat. 25.

Avots: EH I, 37

àizļinkât, sich (langsam, kraftlos) wohin begeben: ve̦lns aizļinkāja uz avuotiem JK. II, 126.

Avots: ME I, 38

àizļipuôt, weggehen, fortlaufen: cūka prātīgiem suoļiem aizļipuoja pruojām uz citām draudzenēm A. VIII, 330 (Denominativ von ļipa).

Avots: ME I, 38

àizļuôdzîtiês, hinwackeln, wackelnd dahin gehen: viņš aizļuogās kā pīļu tēviņš Liev.

Avots: ME I, 38

‡ àizļumpât "plump hin-, weggehen, -laufen" Frauenb.

Avots: EH I, 37

àizļunkât Bers., (mit ùn ² ) Erlaa, hin-, weglaufen: zaķis aizļunkāja.

Avots: EH I, 37

‡ aîzļur̂kât ² Dunika, Rutzau, mit schlaffen Schritten hin-, weggehen: piedzē̦rušais aizļurkāja uz mājām.

Avots: EH I, 37

àizmãkuļuôt, intr., sich mit leichten Wolken bedecken: saule, debess aizmākuļuoja AP., JK.

Avots: ME I, 39

‡ àizmatalât Bers., Warhl. "hin-, weglauten".

Avots: EH I, 38

‡ àizmuļ˜ļât,

1) verschmieren
Kal.: a. luogu;

2) nachlässig zuflicken
Dunika;

3) vollstreuen
Frauenb., Kal., Rutzau: a. duru priekšu ar salmiem, dubļiem. Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren Dunika, Frauenb., Kal.

Avots: EH I, 40

‡ àizpagājušnedēļ Linden, in der vorvergangenen Woche.

Avots: EH I, 41

‡ àizpakât, hinter etwas verpacken Siuxt: a. paku sienmalē.

Avots: EH I, 41

àizpaļât: aizpaļāta meita Sessw., ein Mädchen, das man zu verleumden begonnen hat; ‡

2) verleumdend, bekrittelnd entfernen (wegbekommen)
Trik.: a. kuo nuo šejienes.

Avots: EH I, 41

àizpaļât, tadelnd jem. Hindernisse in den Weg legen, verleumden, bekritteln, abraten, besonders beim Heiraten: vēvers šķelmis aizpaļājis, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402, 14. kad tu ņemsi ļīgaviņu, mūs māsiņa aizpaļās BW. 8459.

Avots: ME I, 43

‡ àizper̂deļuôt, Saikava, grimmig scheltend hin-, weggehen.

Avots: EH I, 42

‡ àizpļãpât līdz pašam vakaram Dunika, Golg. u. a., bis zum Abend hin schwatzen (plappern). a. "līdz kruoņa purvam" A.-Laitzen, sehr viel, über dies und jenes plappern. Refl. -tiês, sich vom Plappern hinreissen lassen Dunika, Kal., Saikava: mēs ar viņu aizpļāpājāmies un neatnācām laikā uz sēdi.

Avots: EH I, 43

àizpļaũt,

1) bis zu einer gewissen Stelle māhen:
viņi sāka pļaut un aizpļāva jau gaŗus barus MWM. VIII, 835. gaŗām aizpļ., im Mähen übertreffen, überholen: dievs aizpļauj ve̦lnam gaŗām LP. V, 105;

2) mit der Sense anschneiden, knicken, im Gegensatz von abmähen
(nuopļaut): viņa sašļuka krē̦slā, kā aizpļauts svikla laksts Purap.;

3) zu mähen anfangen:
aizpļauj manu cirtieniņu! BW. 28, 629. Refl. -tiês, sich eiligst wohin begeben: viņš jau aizpļāvās uz pilsē̦tu Wolm.

Kļūdu labojums:
BW. 28, 629. = BW. 28629.

Avots: ME I, 44

‡ àizpļe̦kât,

1) mit Kot besudeln
Kal.: a. duru priekšu;

2) durch Kot hin-, weggehen
Dunika.

Avots: EH I, 43

‡ aîzpļêrkt ² Dunika, garstig schreiend betäuben: a. kam ausis.

Avots: EH I, 43

‡ àizpļũtît, Durchfall habend besudeln Dunika Kal. u. a.: a. duru priekšu.

Avots: EH I, 43

‡ àizpuļ˜ķêtiês, sich die Tür mit einem Pflock verschliessen Dunika, Kal.

Avots: EH I, 44

àizpuļ˜ķuôt, -êt, mit einem Stöpsel, Pflock (puļķis) verschliessen, verstopfen, befestigen: ragu sievas aizpuļķuojušas ar tapu LP. V, 8. raganu vēmekļi ieliekami kaut kuŗā kaula ieduobumā; abi gali aizpiļķuojami LP. VII, 575; aizpuļķuot duris, mit einem Pflock die Tür schliessen Smilt.

Avots: ME I, 45

àizpũļuôt, mit Eiter teilweise oder ganz bedeckt werden: aizpūļuojušas acis Druva I, 832.

Avots: ME I, 45

àizšķḕršļuôt, àizšķḕ̦rsuôt, tr., versperren, durchkreuzen, verhindern: man tagad aizšķēršļuoti visi ceļi Aps. jāsteidzas raganu nuoduomam aizšķē̦rsuot ceļu LP. VII, 569.

Kļūdu labojums:
569 = 591

Avots: ME I, 55

àizšļakstêt, ‡

2) schallend hin-, wegspritzen
(intr.): kâ zē̦ns sita ar rīksti, tâ ūdens tālu aizšļakslēja Oknist.

Avots: EH I, 56

àizšļakstêt, vollspritzen: lai nelaiķim neaizšļakstuot acis BW. III, 3, 865.

Avots: ME I, 55

‡ àizšļakstît, schallend (mit einer breiten Masse) vollspritzen (tr.) Warkl.: a. kam acis ar dubļiem.

Avots: EH I, 56

àizšļàkt, ‡ Refl. -tiês, mit Geräusch hin-, wegstürzen (intr.): nuo vārpām birstuošuos graudus dzirdēja aizšļācamies plānu vis˙apkārt Janš. Mežv. ļ. I, 213.

Avots: EH I, 56

àizšļàkt, tr.,

1) weg-, hinspritzen:
e̦smu izgudruojis mašīnu, kuŗa iespēj ūdeni milziskā tāļumā aizšļākt A. XII, 73;

2) intr., sich wohin begeben:
vecis aizšļāc uz pilsē̦tu Brig.

Avots: ME I, 55

‡ àizšļam̃pât, durch Kot hin-, wegwaten, auf einem schlechten Weg langsam hin-, weggehen Frauenb.

Avots: EH I, 56

‡ àizšļaûkâtiês Trik., sich rekelnd hin-, weggehen.

Avots: EH I, 56

‡ àizšļàukt,

1) die Füsse schleppend hin-, weggehen; hin-, wegrutschen;

2) hinter etwas, hin-, weggiessen, -spritzen (mit Wucht, in der Form eines starken Strahls)
AP. (= àizšļàkt 1).

Avots: EH I, 56

àizšļaupt, wegschneiden Frauenb.: a. nuost ar nazi pirkstam labu šķēli.

Avots: EH I, 56

‡ àizšļirkt, hinter etwas spritzen (tr.): a. kam škidrumu aiz ādas; hin-, wegspritzen (tr.).

Avots: EH I, 56

‡ àizšļuõkât,

1) mit schweren, schleppenden Schritten hin-, weggehen
Druw. n. RKr. XVII, 81; vom Gang der Enten: nezin kur pīles aizšļuokājušas (pa zâli, pa labību) Bers., Saikava, Trik.;

2) auf Schneeschuhen hin-, weggleiten
Lemburg, Nitau.

Avots: EH I, 56

‡ àizšļũcinâtiês, (aus eigenem Antrieb) hin-, weggleiten, -rutschen: a. pa le̦du līdz kādai vietai.

Avots: EH I, 56

‡ àizšļûdêt Lis. u. a., (unwillkürlich) hin-, weggleiten, -rutschen.

Avots: EH I, 56

àizšļûdinâtiês, hinglitschen, hingleiten: aizšļūdināties pa uolainuo ceļu uz istabu Poruks.

Avots: ME I, 55

‡ àizšļukât, die Füsse (in allzu grossen Pantoffeln) schleppend hin-, weggehen, -schlurren Rutzau: ve̦cā māte aizšļukāja uz ķēķi.

Avots: EH I, 56

‡ àizšļũkât,

1) hin-, wegrutschen, -glitschen, -gleiten:
bē̦rns aizšļūkāja pruojām pa grīdu. pīlē̦ni nezin kur aizšļūkājuši;

2) = ‡ àizšļukât.

Avots: EH I, 56

‡ àizšļukt, hinter etwas, hin-, weggleiten: maks aizšļucis aiz uoderes. grāmata aizšļuka aiz kumuodes.

Avots: EH I, 56

‡ àizšļùkt,

1) die Füsse schleppend hin-, weggehen:
viņas aizšļūca mums garām Janš. Dzimtene III, 193;

2) mühsam, auf schneearmem Weg oder durch Kot hin-, wegfahren
Dunika, Kal., (mit ũ ) Rutzau: a. ar ragūm pa dubļiem uz mežu. Refl. -tiês, = ‡ àizsļùkt 2.

Avots: EH I, 56

àizšļupstêtiês, einen stammelnden Laut hervorbringen MWM. XI, 259.

Avots: ME I, 55

‡ àizšļurât Schnehpeln, = ‡ àizšļukât.

Avots: EH I, 56

[àizšļũtêt Dnd. = aizlikt šļūti durvīm priekšā, verriegeln.]

Avots: ME I, 55

‡ II àizšļũtêt, langsam hin-, weggehen Frauenb.

Avots: EH I, 56

àizsuôļuôt, weg-, hinschreiten: viņš lē̦ni aizsuoļuoja uz lauku.

Avots: ME I, 53

‡ àizspīguļuôt: saule aizspīguļuo kuplus debešus U. (unter spīguļuot) "die Sonne tritt hinter dichten Wolken strahlend hervor (funkelt sie weg)".

Avots: EH I, 50

‡ àizspļaũdît,

1) (wiederholt) hin-, wegspeien:
sacensties, kas var tālāk aizspļaudīt;

2) vollspeien, speiend verdecken:
a. kam acis;

3) hinter etwas speien:
tam vajag a. aiz auss (sage man, wenn jem. Unsinn oder Ungehöriges spricht) Lemsal.

Avots: EH I, 50, 51

àizspļaũt, ‡ Refl. -tiês: man aizspļāvās par tālu, unversehens habe ich zu weit weggespieen.

Avots: EH I, 51

àizspļaũt, speiend wegwerfen: viņš nuokuoda cigāram galu, tuo tāļu aizspļaudams Alm.

Avots: ME I, 51

‡ àizšpļaũt Dunika, Kal., vollspeien (und dadurch verdecken, sperren): a. kam acis.

Avots: EH I, 56

‡ àizstabuļuôt, auf der Pfeife zu blasen anfangen: kai (= kâ) aizstabuļava stabulītē Latv. Saule, S. 1093 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 52

‡ àizstaĩpaļât, wiederholt oder mehrere Objekte hinziehen (tr.), -dehnen Dunika: a. diegus takam priekšā.

Avots: EH I, 52

‡ àizstebļît Tirsen n. RKr. XVII, 79,

1) = ‡ àizstebît 1;

2) (jemanden wider seinen Willen) hin-, wegführen:
a. blēdi uz cietumu, vērsi uz tirgu.

Avots: EH I, 52

àizstreimuļuôt, àizstreipuļiôt, intr., hinwegtaumeln, wankend weggehen: čigāniete aizstreimuļuoja pie ugunskura atpakaļ Lautb. Švauksts bij aizstreipuļuojis līdz saviem ratiem Kaudz. M.

Avots: ME I, 53

‡ àizšviļpuôt Wessen "àizsvilpuôt".

Avots: EH I, 57

‡ I àiztãpļât (?) Hofzumberge "wegleihen (àizduot)".

Avots: EH I, 57

‡ II àiztāpļât Bers. n. M. Arons "= àizčâpuôr".

Avots: EH I, 57

‡ àiztũļâtiês Dunika, Libau, sich langsam hin-, wegbewegen: a. uz kruogu.

Avots: EH I, 60

‡ àiztuļķêt, verstopfen N.-Peb.: pavasarī bē̦rzuos ieurbj sulas, bet pēc tam caurumus aiztuļķē.

Avots: EH I, 59

àiztuñtuļuôt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich vermummen (einhüllen)
Dunika, Rutzau: meitine tâ aiztuntuļuojās, ka ģīmi nevarēja redzēt;

2) (dicht gekleidet) plump hin-, weggehen
Dunika.

Avots: EH I, 59

àiztuñtuļuôt,

1) tr., vermummen, mit vielen Kleidungsstücken bedecken:
nams rādījās kā aiztuntuļuots ģīmis A. XII, 583;

2) intr., plump dahingehen:
zuoss aiztuntuļuoja jūŗmalā papeldēties. vilciens aiztuntuļuoja savu ceļu Purap.

Avots: ME I, 57

‡ àizvaļât C., hin-, wegrollen (tr.): cūkas aizvaļājušas spaini.

Avots: EH I, 61

‡ àizvàļât, hin-, wegwälzen (wiederholt, mehrere Objekte, mit Unterbrechungen, in einer ungeraden Richtung): a. mucas (pruojām). Refl. -tiês, sich (wiederholt, mit Unterbrechungen, in einer ungeraden Richtung) hin-, wegwälzen.

Avots: EH I, 62

‡ I àizviļât, = ‡ àizvaļât: a. mucu (pruojām).

Avots: EH I, 63

‡ II àizviļât, hin-, weglocken: a. bē̦rnu uz mežu.

Avots: EH I, 63

àizviļinât, tr., hin-, weglocken: mēģina daždažādiem apsuolījumiem viņu aizviļināt JK. V, 142.

Avots: ME I, 60

àizviļˆņuôt,

1) : redzēju ... paceļamies ve̦se̦lu mākuoni strazdu, kas ... viegli un ātri aizviļņuoja (sich wellenartig fortbewegten)
pāri ielejai Janš. Bandavā 1, 226.

Avots: EH I, 63

àizviļˆņuôt,

1) intr., wegströmen;

2) tr., hinbringen, verbreiten:
lielgabali var tāļu aizviļņuot savās skaņās bē̦du vēsti Vēr. II, 343. Refl. -tiês, hin-, wegströmen, sich verbreiten: līguošana aizviļņuojas tāļi Laps.

Avots: ME I, 60

àizviņu nedēļu, àizviņ (u) nedēļ, àizviņ (u) svètdìen u. s. w., vorvorige Woche, vorvorigen Sonntag: aizviņunedēļ saimniece iedeva sieku rudzu LP. VI, 50.

Avots: ME I, 60

‡ àizzaļuôt, ergrünen: lauks tikkuo aizzaļuojis.

Avots: EH I, 64

‡ àizzâļuôt, mit Gras bewachsen: celiņš aizzāļuojis.

Avots: EH I, 64

ãļa Ps., comm., ein Kaproilenmacher, ein unsinniger Mensch, Dummkopf: kuo tas āļa āļuojas Naud., Dobl.; viņa tāda āļa Grünh. [Nebst ãlêtiês "tollen", aluot "irren" (s. dies) und vielleicht āle wohl zu gr. ἠλεός "betört", ἠλαινω "bin wahnsinnig", ἠλάσχω "irre umher" (mit ἠ- aus ā), s. Prellwitz Wrtb. ² 172, Bechtel Lexil. 157, Walde Wrtb. ² 29.]

Avots: ME I, 238

‡ āļeri BielU., = āleri.

Avots: EH I, 193

‡ ãļiņš Ahs. "viegls cilvēciņš": kas tas par vīru, - tik ā. nuo cilvē̦ka!

Avots: EH I, 193

‡ aļuôkne ² , aļuôknis ² Frauenb. "laba, jautra izdzīve".

Avots: EH I, 69

ãļuoknis, gleichbed. mit ãļa, N. - Autz n. U. [auch ãļuonis in Autz].

Avots: ME I, 238

‡ āļuôt "herumlaufen" Salisb. n. U. Refl. -tiês, ‡

2) lästern ("dieva vārdu zaimuot, ķē̦muoties") Frauenb.: bē̦rni, tâ nevajaga ā. Zu ãtêtiês.

Avots: EH I, 193

ãļuôtiês, lärmen, schreien, sich unsinnig gebärden: tirdzenieki sadzē̦rušies āļuojas pa kruogu Nigr. viņš nemaz neāļuojas Apsk.; dafür âluôtiês ² Platohn, Brambergshof. [Zu ãļa.]

Avots: ME I, 238

am̃pļuôt Vid., ampļuotiês, albern, sich ausgelassen benehmen: ampli, kuo nu ampļuojies? Naud.

Avots: ME I, 70

‡ am̃riļa Sermus, comm., wer schnell, eilig (mit vollem Munde) isst (von Kindern gesagt).

Avots: EH I, 69

‡ apagaļ Salis, = apagaļš.

Avots: EH I, 70

apagaļš, Adv. zurück: nācis apagaļš uz namu Wolm. n. Endz. Pr. I, 120; apagaļus BW. 31991, 1: es kaŗā aiziedams apagaļus skatījuos.

Avots: ME I, 72

apakaļ, ‡

2) verkehrt, lalsch (ein Germanismus)
PlKur.

Avots: EH I, 70

apakaļ, apakaļam, apakļis, für atpakaļ.

Avots: ME I, 72

apakaļam: auch in Ladenhof.

Avots: EH I, 70

‡ apakaļu PlKur., = atpakaļ.

Avots: EH I, 70

‡ apakļâk Kandau, ehemals: nu vairs nav tās brīvestības, kas bij a.

Avots: EH I, 70

‡ apakļam Lemsal, Salis, = apakaļam, zurück.

Avots: EH I, 70

apakšdaļa, der untere Teil.

Avots: ME I, 73

‡ apakšveļa,* die Leibwäsche.

Avots: EH I, 71

‡ apakuļ Sonnaxt, = apakaļ.

Avots: EH I, 71

apaļinât (li. apvalìnti) od. apaļuôt, tr., runden: kuoku.

Avots: ME I, 74

apaļisks (unter apalisks): apaļiskā ķeķē Janš. Līgava II, 102.

Avots: EH I, 71

apaļniski (s), rund, ohne Ecken, daher leicht rollend, wie eine runde Kugel wegschnellend, rasch: apsien platu linti apaļniskis ap galviņu JK. VI, 27. pamāte apaļniski vien ievē̦lusies upē LP. IV, 218. stiprs sitiens iztriecis apaļniski šuo nuo alas LP. VI, 959.

Avots: ME I, 74

‡ apaļpuolis "?": iešu apaļpùoļu ² zemītē; ni man sievas, ni bērniņa, apals puisis baŗavuos BW. 5266,2. zābaciņi apaļpuoļu šūdināti 31732.

Avots: EH I, 71

‡ apaļrausis Dond., eine Art Kuchen.

Avots: EH I, 71

apaļš (in Ost-Livl. apals, aus apvalus = li. apvalùs [oder apalus Lit. Mitt. I, 222 und ãpalas], zu velt, wälzen [vgl. Petr BB. XXI, 215, Walde Wrtb. ² 805 und 856 f., Persson Beitr. 540 und KZ. XLVIII, 128 ^1]),

1) rund:
zeme apaļa. apaļuo galvu sasiet: das Tuch um den Kopf so binden, dass es die runde Form einer Mütze bekommt Grünh.;

2) von der körperlichen Rundheit, Körperfülle, rund, wohlgenährt:
apaļi vaigi, runde Backen, apaļas ruokas, runde Arme; apaļs vē̦de̦rs, runder, voller Magen; apaļas guotiņas, runde, fette Kühe. zirgi bijuši tik apaļi, ka ne lietus piliens nestāvēja virsū. apaļš auga tautu dē̦ls, in Körperfülle, voller Lebenskraft wuchs mein Freier BW. 7271. apaļa meita, rundes, blühendes Mädchen. Die Rundheit vielfach durch Vergleiche verdeutlicht: apaļš kā grundulis JK. II, 97; esi apaļš kā pūpuolis, sei rund wie ein Weidenkätzchen, sagte man am Palmsonntage zu den Langschläfern, die man mit Zweigen mit Weidenkätzchen schlagend weckte LP. V, 13, Etn. II, 53; darnach allgemein: apaļš kā pūpuolis; bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kā pūpuoļi Etn. II, 68. apaļš kā ruonis, kā rullis, rund wie ein Seehund, eine Walze;

3) rund, weil ohne Sorgen: unverheiratet, fröhlich, munter:
apaļs puisis, unverheirateter Bursche, apaļa meita, unverheiratetes Mädchen: kas kait man nedzīvuot apaļai meitiņai BW. 5264 (Var. 2: apaļam puisīšam oder cilvē̦kam.). dzīvuot par apaļu puisi, unverheiratet leben; apaļi dzīvuot, sorglos, genussreich leben; apaļa dzīve, dzīvuošana, eheloses, genussreiches, lockeres Leben;

4) in bezug auf die Zeit attributiv gebraucht, voll, rund:
apaļš gads, ein volles, rundes Jahr; trīs apaļus gadus LP. V, 210. apaļa bārene MWM. III, 506, vollständige Waise, wohl nach dem russ. круглая сирота;

5) apaļš aude̦kls, dichtgewebtes Zeug
U.

Avots: ME I, 74, 75

apaļums, apalums, die Rundung, Rundheit: zemi nevar apakš debess apaļuma pabāzt LP. V, 50.

Avots: ME I, 75

apaļvaîdzis, fem. -vaîdze, der (die) Rundbackige.

Avots: ME I, 75

apapaļuôt, tr., abrunden: baļķa galu.

Avots: ME I, 75

apbaũšļuôtiês, sabaũšļuôtiês, sich behängen, sich vermummen, wie die Juden beim Gebet die Gesetzesriemen umbinden Mag. III., I, 109, U.

Avots: ME I, 76

‡ apbļaût, schreiend berufen (verweisen) Dunika: puikas tikai tad rimās, kad tē̦vs viņus apbļāva. Refl. -tiês Dunika, laut weinend aufschreien: meita apbļāvusies.

Avots: EH I, 74

apceļuôt [li. apkeliáuti], tr., bereisen: viens zemnieks gribēja pasauli apceļuot LP. VII, 197. apceļuojums, die Reise: pasaules apc.; apceļuotājs, der Reisende: pasaules apc.

Avots: ME I, 78

apceļš, der Umweg, gew. līkums: ar lielu apceļu sasniegt zināmu vietu MWM.

Avots: ME I, 78

‡ apcir̃paļât Dunika, unordentlich bescheren (beschneiden) Kal., Rutzau: a. avis, matus, diegu galus.

Avots: EH I, 75

‡ apgabaļš Sessw., apgabaļus Bauske, Adv., en gros, als Stückarbeit: sākās darbu izduošana arī apgabaļš Kaudz. Vecpiebalga 60.

Avots: EH I, 80

‡ apgļitêt, ringsum schleimig, glatt werden: gaļa ilgi stāvuot apgļitējusi Stenden.

Avots: EH I, 82

‡ apgrãbšļât Stenden, = apgrãbât 2: puika rijas priekšu drusku apgrābšļā un tūlīt istabā iekšā Stenden.

Avots: EH I, 83

‡ apgramšļât Stenden, = ‡ apgram̃stît 1.

Avots: EH I, 83

‡ apgram̃žļât Dunika, ringsum anbeissen, benagen: a. kauļu.

Avots: EH I, 83

‡ apgràuļâtiês ² Nautrēni, ringsum mit Kuhmist (graule) beklebt werden: guovs apgrauļājusies.

Avots: EH I, 83

‡ apgraûšļât KatrE., Meiran, Sessw., (mit aû ² ) AP., (wiederholt) benagen: a. siles. apgraušļāti riekstu kuoduoli.

Avots: EH I, 83

‡ apgraũžļât Dunika. Kal., = ‡ apgraûzît: a. ābeles. suns kaulu apgraužļājis un atstājis.

Avots: EH I, 83

‡ apikaļ Popen, mundartl. für atpakaļ.

Avots: EH I, 86

‡ apiļ Ugalen n. FBR. VII. 29, mundartl. für atpakaļ.

Avots: EH I, 86

apkāļas, Pl. t., Umschweife, Um wege A. X, 1, 308. apkāļām Laud., [in Saussen apkàļām ^2], in Bersohn apkālēm, ar apkāļām, apkāļus, apkāļi runāt, mit Umwegen, Umschweif reden. mana lielākā netārpa ir apkāļas jeb apkāļām runāšana A. XIV, 2, 134; apkāļu runas Vīt. 65. aiz savām apkāļām biju apsuolījies tai sievietei, kuŗu negribēju A. XIV, 2, 135. iedzimta apkālĩba (134), die angeborene Neigung, auf sein Ziel nicht grade, sondern auf Umwegen loszugehen. [Wohl nebst apkājām und kãja "Fuss" zu einer Wurzel kā- "gehen"; neben gā- in le. gãju "ich ging" u. a.].

Avots: ME I, 94

apkaļņis > dial. apkaļļš, um den Berg: iet apkaļļš Aps.

Avots: ME I, 93

apkāļš, der Schleicher, der Winkelzüge macht: apkāļi ļaudis A. XIV, 2, 134.

Avots: ME I, 94

apkampaļât, tr., freqn., oft umfassen, betasten (häufig im verächtlichen Sinne: mit unreinen Händen greifen): maizi. apkampaļā galvu, - ce̦pures nav LP. VII, 945.

Avots: ME I, 93

‡ apkapļa Eversmuiža n. FBR. VI, 37, apkakte.

Avots: EH I, 90

‡ apkãpuļât Stenden, = ‡ apkāpelêt: puikas visus jumtus apkāpuļājuši. ‡ apkār RKr. XVII, 146, (mit ãr ) Orellen, Adv., =apkā`rt: viņš iet apkār ziņas ne̦sdams Orellen n. FBR. XI, 46, riņķī apkār, rundherum Orellen.

Avots: EH I, 90

‡ apkā`rtceļš, der Umweg: pa bezgalīgiem apkārtceļiem A. Brigader Daugava I, 15.

Avots: EH I, 91

apkļautiês, sich um etw. legen, hängen: pērles apķērās un apkļāvās kaklam A. XII, 738.

Avots: ME I, 95

‡ apkļepêt, sich mit Schmutz bedecken Lems.

Avots: EH I, 92

‡ apkļũt, herumgelangen: a. kam apkārt.

Avots: EH I, 92

‡ apkuôdaļât Nitau, = ‡ apkuôdît.

Avots: EH I, 95

apkuošļât, apkuožļât Gr. - Behrsen, tr., demin., ringsum anbeissen, benagen: kas tad man te dažus ābuoltiņus apkuošļājis? LP. III, 29.

Avots: ME I, 97, 98

apkuožļât (unter apkuošļât): auch Ahs. (mit uô ² ): luopi mē̦dz jaunus kuoku zarus un galuoknes a. Ahs. ābuoļus ... apkuožļājis Pas. IX, 189.

Avots: EH I, 95, 96

apkraũkaļât, apkraũkalêt, apkraũkulêt, apkraũkât, tr., bespucken, mit Schleim beschmutzen: ve̦lns apkraukaļā cilvē̦ku neglīti; dievam apkraukaļājums jāapgriež uz iekšpusi LP. VII, 1194, Etn. II, 144.

Kļūdu labojums:
neglīti = neglītu

Avots: ME I, 95

apkruopļuôt, tr., verkrüppeln, entstellen A. XIII, 390.

Avots: ME I, 96

‡ apkuiļuôtiês, sich begatten (von Schweinen): cūka apkuiļuojusies Dobl. n. U.

Avots: EH I, 94

‡ apkuļas, auch apkuļu vakars, = apkalas 2 Katzd. n. BielU.

Avots: EH I, 95

‡ apkuļât,

1) "situot izkustināt": a. spundi;

2) mit einem Stöckchen wundschlagen:
a. kājas Stenden;

3) spülend hin und her wenden:
a. ķērni Bauske, Stenden, Trik.

Avots: EH I, 95

apkũļât: auch Iw., Schnehpeln, Pas. II, 444.

Avots: EH I, 95

apkũļât, freqn. von apkul˜t, tr., quästen, schlagen: atļauj man savus zvē̦rus un sevi pašu ar kādu mazu kuociņu apkūļāt. ragana tuos apkūļājuse, un tie visi palikuši par akmeņiem Dīc.

Avots: ME I, 97

‡ apļaũnuôt* Kronw., verdächtigen. Refl. -tiês, übel nehmen, sich beleidigen (perfektiv): viņš par tuo apļaunuojies Wolm. dievs apļaunuojies, kam pātarus neskaita (aus einer alten Handschrift).

Avots: EH I, 100

‡ apļe̦kât, um etwas herumlaufen: a. ap istubu Rutzau.

Avots: EH I, 100

‡ apļepêt Adl., AP., Autz, Bauske, Erlaa, Golg., Jürg., KatrE., Kl., Laud., Lemburg, Nitau, Schwanb, Selsau, =apķept: "быть залѣплену" Spr.

Avots: EH I, 100

[apļepinât, tr., bewerfen: sienas ar māliem Weinsch.]

Avots: ME I, 103

‡ apļepine, eine missratene, weder dünne, noch dicke Grütze Zvirgzdine: pievāra taidu apļepini - kas juo ēdīs! Vgl. ‡ plepine.

Avots: EH I, 100

‡ apļept, = apķept: kas tā par sievu, ka nevīžuo savu vīru apkuopt, - staigā ap˙ļepis Siuxt. kājas apļe̦pušas MSil.

Avots: EH I, 100

‡ apļezinât Dunika, belecken, begeifern: teļš apļezinājis meitai lindruku.

Avots: EH I, 100

‡ apļun̂dinât ² Dunika, eine Plüssigkeit (spülend) umschütteln: a. piena stuoveri.

Avots: EH I, 100

apļurbâtiês "?": es negribu, ka Jūs dancuojat ar tuo studentu: tas ir jau apļurbājies Jaun. Ziņas v. 2. Nov. 1928.

Avots: EH I, 100

‡ apmākuļuôt Warkl., sich bewölken.

Avots: EH I, 101

‡ apmēļuôt Bers., Jürg. u. a., = aprunât 1.

Avots: EH I, 101

apmĩļuôt, tr., liebhaben, liebkosen, herzen: tas līgaviņu apmīļuo St. bē̦rni māti apmīļuo, kā vien mācē̦dami MWM. IV, 185.

Avots: ME I, 108

apmuļinât, besabbein: auch Samiten.

Avots: EH I, 103

apmuļinât, tr., besabbeln: maizi; beschmutzen, unordentlich, ohne die gehörige Gründlichkeit eine Arbeit tun: apmuļināts vien vēl ir; nav nekas padarīts SP. mūsu ausis ir vācu valuodas apmuļinātas, unsere Ohren sind durch die deutsche Sprache unsicher, abgestumpft worden.

Avots: ME I, 109

apmuļķinât, auch apmuļķuôt, denom. von muļķis, tr., betören, narrieren: kā nu gribi mani, ve̦cu vīru, apmuļķināt LP. V, 271.

Avots: ME I, 109

apmuļļât, ‡

2) a. kādu darbu Siuxt, eine Arbeit schlecht ausfilhren (verrichten);
a. (zemi) Frauenb., schlecht aufpflügen.

Avots: EH I, 103

apmuļļât, tr., beschmutzen, beschmieren: ģīmi. Refl. -tiês, sich beschmutzen, beschmieren: bē̦rns ģīmi apmuļļājis.

Avots: ME I, 109

‡ apuoļiski (gespr.: apoļiski) matus ap griêzt Salis, = apaliski m. a.

Avots: EH I, 124

appaļât, freqn. von appelˆt, tr., tadeln, verleumden: mārša mani appaļāja, ka es rupju dziju vērpu BW. 8402.

Avots: ME I, 110

appļaũt, ‡

3) im Mähen übertreifen, mähend an jem. vorbeigelangen:
dūšīga meita appļauj puisi Kegeln n. Fil. mat. 185.

Avots: EH I, 106

appļaũt (li. apipjáuti),

1) ringsherum abmähen:
zāli ap kuokiem;

2) zu Ende mähen, die Mäharbeit beendigen:
pļavas, laukus. appļāvuši pļāvējiņi BW. 28799.

Avots: ME I, 112

‡ appļāvas, = appļãvĩbas: siena un labības appļāvas Janš. Dzimtene 11, 317.

Avots: EH I, 106

appļãvenes Konv. ² 149, gew. appļãvĩbas, die Beendigung des Mähens: rudenī dzēra, svētīja, svinēja appļāvības. mēs dzeŗam cūku bēres, rudzu, miežu appļāvības BW. 28824, 2.

Avots: ME I, 112

appļãvĩbas (unter appļãvenes): auch AP.

Avots: EH I, 106

‡ appļàvines ² Zvirgzdine, = appļāvenes.

Avots: EH I, 106

‡ appļe̦kât Dunika, (mit schmutzigen Füssen auftretend) besudeln: a. grīdu dubļainām kājām.

Avots: EH I, 106

‡ appļikšinât Dunika, Kal., mit den Händen (leicht schlagend) ringsum abglätten: a. rnaizes kukuli, pirms tuo šauj krāsnī.

Avots: EH I, 106

‡ appļupt,

1) bespritzen, nassmachen
U. (unter pļupt);

2) anschwärzen, belügen
St.

Avots: EH I, 106

appļũtêt [und appļũtît], tr., besudeln, bescheissen: visas malas. [stabu appļūtīja BW. 35225 var.].

Avots: ME I, 112

appļũtît (unter appļũtêt), ‡ Refl. -tiês Dunika u. a., Durchfall habend sich besudeln: bē̦rns appļūtījies.

Avots: EH I, 106

‡ appùļuôt Trik., ringsum zu eitern anfangen: pirksts appūļuojis.

Avots: EH I, 107

‡ appũšļât Ahs., = appūšļuôt.

Avots: EH I, 107

appũšļuôt, tr., beblasen, beblasend einen Gegenstand zum Zauberheilmittel machen: appūšļuots alus LP. VII, 925.

Avots: ME I, 112

apsaļ, sehr, ungeheuer: nu jau apsaļ salst, es friert jetzt ungemein stark Mag. XIII, 3, 56.

Avots: ME I, 117

‡ apsaũļuôt, besonnen, den Sonnenstrahlen aussetzen: a. miesu. Refl. -tiês, sich (be)sonuen.

Avots: EH I, 111

āpseļ āpseļiem, ohne Überlegung, aufs Geratewohl: lej āpseļ āpseļiem; vai laika trūkst, kārtīgi palaistīt? sagt man zu einem Mädchen, das vor dem Fegen des Zimmers nicht bloss die Diele, sondern auch das Möbel begiesst Lasd. [?]

Avots: ME I, 239

āpseļ āpseļiem, ohne Überlegung, aufs Geratewohl: lej āpseļ āpseļiem; vai laika trūkst, kārtīgi palaistīt? sagt man zu einem Mädchen, das vor dem Fegen des Zimmers nicht bloss die Diele, sondern auch das Möbel begiesst Lasd. [?]

Avots: ME I, 239

āpseļ āpseļiem, ohne Überlegung, aufs Geratewohl: lej āpseļ āpseļiem; vai laika trūkst, kārtīgi palaistīt? sagt man zu einem Mädchen, das vor dem Fegen des Zimmers nicht bloss die Diele, sondern auch das Möbel begiesst Lasd. [?]

Avots: ME I, 239

apšļacinât, apšļacît, freqn. apšļakstît, apšļakstinât, bespritzen, besprengen, bespülen: viļņi apšļakstīja viņa zābakus MWM. II, 303. Refl. -tiês, bespritzt, besprengt werden: ar asinīm debess apšļakstījās Vēr. II, 86. Cf. apslacît.

Avots: ME I, 129

‡ apšļāka Wid., einmaliges, voll endetes Begiessen ("оплеск").

Avots: EH I, 120

‡ apšļakât Dunika, = apslacît.

Avots: EH I, 119

‡ apšļãkât Dunika, Kal., Rutzau, (mit der Hand) wiederholt begiessen.

Avots: EH I, 120

apšļakstêt, ‡

2) nach allen Seiten hin spritzen
(intr., perfektiv): strutas vien apšļakstēja Kaudz. Izjurieši 92.

Avots: EH I, 119

apšļakstêt, -u, -ēju, intr., bespritzt werden: asinīm apšļakstējusi ruoka A. XII, 573.

Avots: ME I, 129

apšļakstinât (unter apšļacinât): asinis... apšļakstināja netīruos salmus Veselis Netic. Toma mīlestība 132.

Avots: EH I, 120

apšļàkt, tr., begiessen, einen tüchtigen Guss tun: ar ūdeni zē̦nu. apšļāc... svārkus ar... asinīm BW. 34043, 5.

Avots: ME I, 129

‡ apšļankât Dunika, Kal., ringsum bespülen: a. vannas malas.

Avots: EH I, 120

‡ apšļaûkt ² Dunika, tragend abnutzen oder beschmutzen: a. drānas.

Avots: EH I, 120

‡ apšļiêkât Golg., = apsliekuôt.

Avots: EH I, 120

‡ apšļircinât bespritzen Bers., Ramkau, (mit ir̃ ) Dunika, Kal.

Avots: EH I, 120

‡ apšļuõkât, ringsum teilweise niedertreten: a. labību, pļavu Bauske.

Avots: EH I, 120

‡ apšļũkât ceļus Smilten, mit einer slẽpe Wege im Schnee herstellen (bahnen).

Avots: EH I, 120

‡ apšļukt,

1) schlaff herabsinken
N.-Peb.: kartupeļiem pēc salnas laksti apšļukuši;

2) herunterrutschen:
jumts var a. (?) Warkh. guluošai meitai adīklis apšļuka apakš galda Salis.

Avots: EH I, 120

‡ apšļùkt C., herumgleiten um: a. ap māju.

Avots: EH I, 120

apšļuncinât (wo?), = ‡ apžļuñcinât: "apšķiest" Baltinov.

Avots: EH I, 120

‡ apsmuļât Ap., Golg., = apsmuļļât.

Avots: EH I, 115

‡ apsuôļuôt,

1) im Gehen überholen
Warkl.: apsuoļuojis visus, nuo baznīcas mājā nākdams;

2) herumschreiten (um etwas).

Avots: EH I, 118

apspaļêt, tr., niedermetzeln: vīrus LP. V, 327. Denom. von spaļi.

Avots: ME I, 124

apspiguļuôt und apspīguļuôt, tr., bestrahlen: e̦ze̦ru, virsuotni.

Avots: ME I, 124

apspļaũdît, ‡ Refl. -tiês, = ‡ apspļaudâtiês.

Avots: EH I, 116

‡ apspļaudât Warkl., = apspļaũdît. Refl. -tiês, sich oder einander (wiederholt) bespucken.

Avots: EH I, 116

apspļaũdît (li. apspjáudyti), freqn., bespeien, bespucken: kapu, dieva dāvanu A. XX, 477, R. Sk. 138. slimuo vietu eine Kurmethode RKr. VII, 86.

Kļūdu labojums:
jāizme̦t (zu steichen ist): RKr. VII, 86

Avots: ME I, 125

‡ apšpļaũdît Dunika, Kal., = apspļaũdît. Refl. -tiês Dunika, Kal., sich oder einander wiederholt bespucken.

Avots: EH I, 120

apspļaũt, ‡ Refl. -tiês, sich oder einander bespucken.

Avots: EH I, 116

apspļaũt (li. apspjáuti), bespeien: grīdu, cilvē̦ku.

Avots: ME I, 125

‡ apšpļaũt Dunika Kal. Rutzau (mit àu ² ) Oknist, = apspļaũt. Refl. -tiês Dunika u. a., sich oder einander bespucken.

Avots: EH I, 120

apspļãvas, Fliegenmilbe.

Avots: ME I, 125

‡ apspuoguļuôt, mit einem Spiegel bestrahlen. Refl. -tiês, sich bespiegeln: tā nevar a. vien.

Avots: EH I, 116

‡ apstreipuļuôt, herumtaumeln um: a. ap galdu.

Avots: EH I, 117

apsuļ˜ļât, tr., beschmutzen: grāmatas, ģīmi C., Smilt.

Avots: ME I, 127

‡ aptĩpuļuôt Arrasch, aptĩpuļuôtiês Arrasch, C., sich bewölken: debesis sāk a.

Avots: EH I, 122

aptuntuļuôt, nachlässig (mehrfach) umwinden: aptuntuļuoja ap galvu... lakatu Seibolt.

Avots: ME I, 132

‡ a[t]pugļams Salisb., -atpakaļ, zurück.

Avots: EH I, 159

‡ apukaļ Iw. n. FBR. VI, 56, Suhrs n. FBR. VII, 52, Linden, Zabeln, = atpakaļ.

Avots: EH I, 123

apukaļus, zurück, dial. für atpakaļ BB. XVII, 284.

Avots: ME I, 132

‡ apukļam Ruoja n. FBR. XIII, 80, Schlehk n. FBR. VII, 52, Wandsen n. FBR. IV, 69, Seyershof, apukļams Serbigal n. FBR. IV, 58, apukļām Orellen n. FBR. XI, 43, ap(u)kļums ebenda, = atpakaļ.

Avots: EH I, 123, 124

‡ apukuļ Orellen n. FBR. XI, 43, AP., = atpakaļ.

Avots: EH I, 124

apuļinât, tr., oberflächlich eine Arbeit tun Etn. III, 146; abstumpfen: ir nu tāds apuļināts, nejūtīgs muļķis A. XII, 407. es guodam pabeidzu, kuo viņš bij apuļinājis ar cirvi Vid.

Avots: ME I, 132

‡ apvaišļuôt(iês) Dunika, = apvàisluôt(iês).

Avots: EH I, 124

‡ apvaišļuôt(iês) Dunika, = apvàisluôt(iês).

Avots: EH I, 124

apvaļât ‡

2) bewältigen:
a. darbus Kal., MSil.; ‡

3) hin und her wendend beschmutzen
Dunika, Rutzau: a. maizi pe̦lnuos.

Avots: EH I, 125

[apvaļât, bezwingen, bändigen: Judi jau... bij apvaļāti Manzel Post. I, 348.]

Avots: ME I, 134

apvãļât, freqn. zu apvelt, tr., wälzend, schleifend: kam tas manas villainītes dūkstiņā apvāļāja BW. 18420, 1.

Avots: ME I, 134

apvaļ˜ņuôt, tr., mit einem od. wie mit einem Wall umgeben, umwallen: stari apvaļņuo mākuoņa malas A. XI, 466. piere cirtainiem matiem apvaļņuota.

Avots: ME I, 134

apviļât, apviļinât, freqn. zu apvelˆt, tr.,

1) rollend kneten, rundum drücken eine weiche Masse:
dievs apviļājis dūņas LP. VII, 1192; maizes mīkstumu;

2) rollend, knetend etw. womit umgeben:
saimniece apviļinājusi akmeni mīklā LP. V, 79. Refl. -tiês, sich wälzend womit umgeben, bedeckt werden: lapsa le̦c abrā ar visu augumu un apviļājas ar mīklu LP. V, 166.

Avots: ME I, 136

apzagļavuôt, tr., jem. einen Dieb nennen, des Diebstahls zeihen. Etn. III, 66 (Grobin, Hasenp.).

Avots: ME I, 136

apžâkļi Druw., apžāklis Dr., apžâkliski C., apžâksnis, rittlings: viens zē̦ns uotram sēž apžāksni mugurā AP.

Avots: ME I, 138

apzaļuot Spr. [li. apžaliúoti], intr., begrünen.

Avots: ME I, 137

apzâļuôt,

1) intr., sich mit Gras
(zâles) bedecken, sich begrasen: uzart savu apzāļuojušuo druvu Vēr. I, 501;

2) tr., durch Zauberkräuter feien:
manas guovis apzāļuotas LP. VII, 594;

3) würzen
U.

Avots: ME I, 137

‡ apzeļ apzeļiem "?" : visas maliņas pilnas zâļu - apzeļ apzeļiem Druva I, 392.

Avots: EH I, 127

‡ apzīļuôt, ringsum mit Flitterschmuck benähen Bauske: a. vaiņagu.

Avots: EH I, 128

‡ apzīšļât. wiederholt saugend oder kauend belecken Bauske, Cibla, Prl., Saikava, Sessw.: guovs apzīšļājusi valgu.

Avots: EH I, 128

‡ apžļārgt Fest., = apmizt.

Avots: EH I, 129

‡ apžļāgt,

1) begiessen
Stenden (mit â ² ): a. kuo ar ūdeni;

2) = ‡ apžļārgt (vom Vieh) Jürg. (mit â ² ), Kaltenbr. (mit à ² );

3) bespritzen
Sessw.: a. kuo ar dubļiem. Refl. -tiês Jürg., unversehens mit einer unreinen Flüssigkeit begossen werden.

Avots: EH I, 129

‡ apžļàukt ² Bērzgale, teilweise umstürzen (tr., ?): a. rudzu status tīrumā.

Avots: EH I, 129

‡ apžļebinât Grünwald, = apžlebinât.

Avots: EH I, 129

‡ apžļuñcinât Dond., = ‡ apšļuncinât, bespülen: a. spanni ar tīru ūdeni.

Avots: EH I, 129

ârceļš;

2) Adv.: auch Fest.

Avots: EH I, 194

ârceļš, ein kleiner Nebenweg durch die Felder: vīri aizbrauca pa ārceļu Kaudz. M. Auch das Adverb ("ausserhalb des eigentlichen Weges"): braucēji brauca pa ceļu, kamē̦r kājiniekiem bija jābrien ārceļš pa sniegu Dr.; riteņi ietu ārceļš āpuž grambām Vīt. 68.

Avots: ME I, 240

ârļàudis: Auswärtige, Fremde Peb. n. BielU.

Avots: EH I, 195

ârļàudis, Pl. t., die zu einer fremden Gemeinde gehörigen Menschen Blaum.

Avots: ME I, 243

ârpļava,

1) = āra pļava, die in der Nähe des Gesindes liegende Feldwiese
BW. 18452;

2) die ausserhalb des Bereiches der Besitzlichkeiter liegende, oft gepachtete Wiese.

Avots: ME I, 243

astuôtdaļa, ein Achtel.

Avots: ME I, 146

atauļuôt, = ataũlekšuôt.

Avots: EH I, 133

‡ atbê̦guļuôt, herflüchten (intr.): nuo kurienes viņš atbē̦guļuojis?

Avots: EH I, 135

‡ atbļaûdinât, sich laut schreiend, weinend nähern, herkommen lassen, machen: a. bē̦rnu nuo baznīcas uz māju Oknist.

Avots: EH I, 135

‡ atbļaûstîtiês Lubn., wiederholt schreien her-, zurückkommen: a. nuo kruoga mājā.

Avots: EH I, 135

atbļaût, ‡

2) sich laut weinend, schreiend nähern, herkommen
Oknist. Refl. -tiês, ‡

2) sich (laut und unschön) sattweinen
Dunika, Kal.: lai bē̦rns bļauj, līdz atbļausies.

Avots: EH I, 135

atbļaût, schreiend antworten: brāļi atbļāva:"kuo tu tāds muļķis tur darīsi" LP. VI, 685. Refl. -tiês, entgegenschreien: es bļāvu. mežā man kāds atbļāvās.

Avots: ME I, 151

‡ atbļur̂bêt ² , atbļurbt Dunika, aufweichen (intr.): ceļš tâ atbļurb(ēj)is, ka nevar pabraukt.

Avots: EH I, 135

‡ atceļuôt, herreisen, -wandern Dunika u. a.: svešinieki atceļuojuši pie mums nuo tālām zemēm.

Avots: EH I, 137

atceļš, der Rückweg: e̦smu atceļā nuo kāda slimnieka Kaln., Lautb.; der Lok. Pl. atcelês als Adv.: atcelēs nuo teātŗa A. XIV, 436.

Avots: ME I, 152

atdaļa, die Abteilung: vīriešu atdaļās Kaudz. M.

Avots: ME I, 153

‡ atdãļât, leichtsinnig (vieles) weggeben Bauske.

Avots: EH I, 138

atguļa, der Rückfall einer Krankheit PK. n. Mag. III, 1, 95.

Avots: ME I, 160

atkadaļât Spr., tr., losmachen, abhaken (ein Schlerrtau).

Avots: ME I, 163

atkaļ (unter atkal): auch Salasīšana 127, 141, 173 u. a.

Avots: EH I, 145

‡ atkāļām, Adv., mit Umwegen, indirekt Vīt.: a. runāt.

Avots: EH I, 147

atkaļˆņi Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89,

1) a. adīt (s. unter atkalnu) auch Kaltenbr., Lös., Ramkau, Saikava, Sonnaxt, ("= atkāņu") Wessen; ‡

2) in entgegengesetzter, verkehrter Richtung:
negriez auklas a. ("vijumam pretī"), bet uz tuo pusi, uz kuŗu vīta aukla! Wessen.

Avots: EH I, 145

atkaļˆņš,

1) Adv., = atkaļˆņi 1: a. adīt AP., Lös., Meselau;

2) Adj.: atkaļņuo pusi (= die Kehrseite?)
ada taišņi Saikava.

Avots: EH I, 145

atkāļuôt Oberkurl., tr., verleumden: kad tu tāds esi, tad es tevi atkāļuošu tavai mē̦rgai A. XV, 2, 237.

Avots: ME I, 165, 166

‡ atkãšļât (r. откашлять) AP., Lemburg, Stenden, = atkãsêt, aushusten: krūtis pilnas, bet ne˙kā nevar a. Refl. -tiês, zur Genüge husten AP.: nevar vien a.

Avots: EH I, 147

atkļaut, intr., zurückschlagen, auf einen Hieb mit einem Hiebe antworten (Spr.). Refl. -tiês, sich entgegenstämmen; sich ausgestreckt hinlelen, hinfallen: tas ir atkļāvies gar zemi Mag. III, 1, 95.

Avots: ME I, 167

atkļūdîtiês: mēs... te atkļūdījāmies, un mūs vairs nelaida pruojām Janš. Mežv. ļ. II, 493.

Avots: EH I, 149

atkļūdîtiês, herschlendern, auf Irrwegen angelangen: nabags beidzuot atkļūdījies pie mums J. Kaln.

Avots: ME I, 167

atkļũt, intr., herkommen, hergeraten: kā tu šeit atkļuvi? JK. V, 139.

Avots: ME I, 167

‡ atkuošļât, = ‡ atkuôdelêt: a. cigāram galu.

Avots: EH I, 151

atkuļât, atkũļât, freqn˙von atkul˜t, wiederholt abschlagen, schlagend in den früheren Zustand versethen, schlagend wiederherstellen: vakrā viņa atkūļāja akmeņus un cinīšus - un visi palika atkal par zuosīm Dīcm. I, 28; paņēmis mazu niedriņu un atkuļājis žīdiem mēles LP. III, 109, habe den (stummen) Juden die Sprache wiedergegeben.

Avots: ME I, 168, 169

‡ atkūļât, (viele) von neuem schlagend entzaubern: viņa atkūļāja akmeņus un cinīšus: visi palika atkal par zuosīm Pas. IV, 498.

Avots: EH I, 151

atļaũja, die Erlaubnis, Konzession: dabūt atļauju meitu precēt Etn. III, 61. *

Avots: ME I, 175

atļaũt, Refl. -tiês, ‡

3) sich erlauben, sich gestatten:
nevaru sev a. tādu gre̦znuošanuos; ‡

4) sich erwehren
(?): skaista meita, nevarējusi nuo puišiem a. (zu korrigieren in atkauties?) vien Janš. Tie, kas uz ūd. 9. Vgl. ‡ atļāvêtiês.

Avots: EH I, 154

atļaut, tr., erlauben, gesatten: bē̦rniem atļaut vaļas darīt, kas tīkas Kundz. Refl. -tiês,

1) sich verlassen, sich ergeben:
dieva varai atļaudamies, es saliku ruokas Apsk. I, 453;

2) nachlassen:
vē̦tra nemaz negribēja atļauties, gew. atlaisties (Girgenson). atļaũjams, statthaft; atļāvums, die Erlaubnis.

Avots: ME I, 175

atļãva (unter atļàve ² ): auch Ahs. atļàve ² : auch Lasd, u. a. n. FBR. IX, 140, Golg., Zvirgzdine.

Avots: EH I, 154

atļàve ² [oder - in Lisohn - atļāva], die Erlaubnis Bers., Mar., RKr. XV, 106.

Avots: ME I, 175

‡ atļāvêtiês U. (unter lāvīties) "die Nachstellungen abwehren".

Avots: EH I, 154

‡ atļe̦kât, plump zurück-, herlaufen Rutzau: gans atļe̦kājis nuo ganīklas mājās.

Avots: EH I, 154

atļenkt, herabhangen: atļe̦nkusi lūpa Vēr. II, 1033.

Avots: ME I, 175

‡ atļe̦pât, atļe̦puôt, ungewandt herkommen Siuxt: māte gaidīja, lai mazais pie viņas atļe̦pā.

Avots: EH I, 154

‡ atļe̦rât Dond., = atļubt: čūkai ausis atļe̦rājušas.

Avots: EH I, 154

‡ atļe̦rgât Dond., = ‡ atļe̦rât.

Avots: EH I, 154

‡ atļe̦rgâtiês, = ‡ atmẽdîtiês: "le, ļe, le!" Jete atļe̦rgājās Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 17,

Avots: EH I, 154

‡ atļuodzîtiês,

1) herwackeln;

2) lose werden:
luogs atļuodzījies.

Avots: EH I, 155

atļubenis, ein Schimpfwort, das mit gļē̦vulis gleichbedeutend sei.

Avots: ME I, 175

[atļubt, sich schall zurückbiegen: ausis atļubušas PS.; auch mit p: pastalai ielāps atļupis Nigr., Wandsen].

Avots: ME I, 175

‡ atļukt N.-Peb., = atļubt: sunim ausis atļukušas.

Avots: EH I, 155

atļupt (unter atļubt), ‡

2) = atlupt N.-Peb.: priedei ve̦cā miza atļūp.

Avots: EH I, 155

‡ atļurbene Frauenb.,

1) eine alte, abgetragene Mütze;

2) das männliche Geschlechtsglied.

Avots: EH I, 155

‡ *atļurbis (part˙prt˙act.) Erlaa, Frauenb.: atļurbusi ce̦pure "= ‡ atļurbene 1".

Avots: EH I, 155

‡ atļur̂kât ² Dunika, Kal., Rutzau, mit durchnassten pastalas oder heruntergesunkenen Hosen herkommen: gans atļurkāja nuo ganīklas mājās.

Avots: EH I, 155

‡ atļuru Frauenb., Adv., herabhangend, zurückgebogen: sunim ausis nuokārušās pa˙visam a.

Avots: EH I, 155

‡ atļūt (wovon das part. prt. act. atļuvis) Warkl., sich seitwärts zurückbiegen: tai atļuva ausis.

Avots: EH I, 155

atļuvis, -uša, seitwärts zurückgebogen: pīne bij... atļuvuse nuo... uzkre̦kla A. Up. Duomas 901; [ herabhangend: baruoklim miesa atļuvusi AP., Widdrisch, Frauenburg].

Avots: ME I, 175

‡ atmaļus, Adv., abgelegen: stāv a. Austrums.

Avots: EH I, 155

atmēļuôt (zu mèle), antworten: kuo nu, kāds atmēļuo RA.

Kļūdu labojums:
antworten = scherzend antworten

Avots: ME I, 177

‡ atmuļ˜ļâtiês Siuxt, mühsam auf einem schlechten Weg herfahren.

Avots: EH I, 156

atpakaļ (li. atpakaliai Tiž. III, 346),

1): a. krist, in Schulden geraten
Sessw.: ar mātes bērēm es kritu a. a. palikt, genesen Seyershof: nuo tam zâlēm kāja bij palikusi a.: ‡

4) ehemals, früher
Siuxt (gesprochen: apakaļ): niedres a. plūca un pērvēja vilnu. a. bij tādas stintītes pa ūdeņiem. Vgl. auch li. (instr. s.) atapakalia (mit rückwärts gewandter) ranka LtT. III, 458.

Avots: EH I, 157

atpakaļ, atpakaļu, atpakaļus, atpakaļis, atpakaļš, atpakaļām Erlaa (at + pakaļa), Adv.,

1) lokal, zurück:
gailītis pārstiepis vīriņam dzirnaviņas atpakaļ LP. III, 92. pa brītiņu tā kāpj atpakaļu LA. divi ragi pierē atpakaļus sierē RKr. VII, 126. jāsim atpakaļis LP. VI, 329. Oft zur Verstärkung der mit at- zusammengesetzten Verba: atpakaļ atduot, atgriezties, zurückgeben, zurückkehren. simtu rubļu uz priekšu, vai atpakaļ nenāca svarā, ob 100 Rubel mehr oder weniger, fiel nicht ins Gewicht Purap.;

2) temporal: dažus gadus atpakaļ, vor einigen Jahren
LP. I, 183. sen, sen atpakaļ vor langer Zeit LP. V, 71. nav diezin cik ilgi atpakaļ LP. VI, 5;

3) attributiv: atpakaļ gaduos, in früheren Jahren
LP. VI, 60. sen atpakaļ ve̦cuos laikuos, vor uralten Zeiten Dīcm. I, 57.

Avots: ME I, 180, 181

‡ atpakaļa BW. 25786, = atpakaļ.

Avots: EH I, 157

‡ atpakaļceļš Janš. Dzimtene V, 43, der Rückweg.

Avots: EH I, 157

atpakaļẽjs, Adj.: atpakaļēju ceļu iet, den Rückweg einschlagen Dünsb.

Avots: ME I, 181

‡ atpakaļi BW. 26186; 26314, 2, = atpakaļ.

Avots: EH I, 157

atpakaļiski, Adv., nach hinten hin, hinterwärts, zurück: atpakaļiski sist, nach hinten hin einen Schlag versetzen Etn. II, 97.

Avots: ME I, 181

atpakaļrãpulis, der Reaktionär.

Avots: ME I, 181

atpakaļu (unter atpakaļ): auch BW. 22424; 23061; es atradu tautiņās atpakaļu (verkehrt) dzīvuojam VL. aus Rutzau.

Avots: EH I, 158

‡ atpļãpât, schwatzend wiedererzählen Lemsal. Refl. -tiês, bis zum eignen Überdruss schwatzen Dunika, Rutzau: vai vēl nee̦sat atpļāpājušies?

Avots: EH I, 159

atpļaũt,

2) abmähen:
kad pļavas jau atpļautas Janš. Līgava I, 358; ‡

3) eine gewisse Zeitlang mähen
(perfektiv): atpļāve jās visu dienu Pas. IX, 467.

Avots: EH I, 159

atpļaũt

1) (li. atpjáuti), tr., wegschneiden:
šis atpļauj tādu ļaupatu pakaļas ciskai LP. VI, 566;

2) ausmähen, abmähen (Ränder):
žuogmaļus, grāvjus. Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss mähen;

2) sich eilig herbegeben:
pats atpļāvās mājā Wolmar.

Avots: ME I, 182

atpļàvĩbas ² = appļāvī˜bas Mar. RKr. XV, 106.

Avots: ME I, 182

‡ atpļẽ̦guruôtiês, bis zum eignen Überdruss liederlich leben Rutzau: vai neesi vēl atpļē̦guruojies? nāc nu mājās!

Avots: EH I, 159

‡ atpļe̦kât, durch Kot watend herkommen Dunika, Rutzau: vai tu varēji pa tādu ceļa a.? Refl. -tiês, bis zum eignen Überdruss durch Kot waten Dunika: a. pa dubļiem.

Avots: EH I, 159

atpļur̂kšêt ² Dunika, Rutzau, schwatzend, faselnd erwidern: nesadzirdēju, kuo viņa tur atpļurkšēja.

Avots: EH I, 159

‡ a[t]pugļams Salisb., -atpakaļ, zurück.

Avots: EH I, 159

‡ atpukaļ Erlaa, = atpakaļ.

Avots: EH I, 159

‡ atpuļ˜ķêt, einen eingetriebenen Pflock (puļģis) herausziehend, öfinen Dunika, Kal., Rutzau: a. rijas duris. Refl. -tiês, sich (von selbst) öffnen (von einer mit Hilfe efnes Pflockes geschlossenen Tür gesagt) Dunika, Kal., Rulzau: aizpuļķētas duris nevar pašas nuo sevis a.

Avots: EH I, 160

‡ atreibuļuôtiês, = atžèibt: saimnieks ar puisi gan atreibuļuojušies (pēc pē̦rkuona spēriena) Latv. Av. 1858, piel. 23.

Avots: EH I, 161

[atskaļi (hochle. auch ačkaļi) Werssen, kleine Holzscheite, die beim Dreschen zur Beleuchtung gebrannt wurden; zu atšķelt].

Avots: ME I, 191

‡ atšļâbt Kl., = atslābt 1: tūsks atšļābst (atšļābis) Vīt.

Avots: EH I, 174

‡ atšļakstêt, schallend herspritzen (intr.) C., Jürg. u. a.: šļakatas (dubļi) atšļakstēja līdz ceļa malai.

Avots: EH I, 174

atšļākt, [geräuschvoll herspritzen,

1) tr., a. ūdeni Ronneb.;

2) intr.: vilnis atšļāca līdz kājām Salis]; bangai, kas vareni atšļāc Rainis U. b. 42, 57.

Avots: ME I, 202

‡ atšļapatât Kalz., = ‡ atslapatât.

Avots: EH I, 174

‡ atšļaukât, mühsam herschlurfen Schwanb.: a. pa dubļiem. Refl. -tiês, sich (nach dem Schlaf) recken, rekeln Salisb.

Avots: EH I, 174

[atšļàukt,

1) intr., herbeischlurfen:
atšļauca pa dubļiem kājas vilkdams Drostenh.;

2) weghauen
(in Wandsen u. Selgerben). Refl. -tiês, liegend sich erholen (Salis, Ruj., Kreuzb.).]

Avots: ME I, 202

atšļaûku(s) C., atšļaũku Smilt., [atšļaucin Bers., Warkland], zurückgelehnt, rücklings: viņš nuokrita atšļauku Bers.

Avots: ME I, 202

atšļaûku(s) C., atšļaũku Smilt., [atšļaucin Bers., Warkland], zurückgelehnt, rücklings: viņš nuokrita atšļauku Bers.

Avots: ME I, 202

‡ atšļûdêt C., hergleiten, -rutschen: akmens atšļūdēja nuo kalna līdz lejai.

Avots: EH I, 174

‡ atšļudzis (part. prt. act.), stark aufgetaut Samiten: a. ceļš, laiks (Wetter).

Avots: EH I, 174

‡ atšļuka "nepievē̦rpts šķēriena gals" Dunika: a. traucē aušanu.

Avots: EH I, 174

‡ atšļukaîns, schlecht (los)gezwirnt NB.: atšļukaina dzīve.

Avots: EH I, 174

‡ atšļũkât,

1) herschlurfen
C., Erlaa, Kalz.;

2) mühsam mit einem Schlitten auf grundlosem Wege (bei Tauwetter) herfahren
C., Erlaa, Kegeln.

Avots: EH I, 174

atšļukt, intr., zurücksinken, sinken, zurück-, hinfallen: viņš bezspēcīgi atšļūk uz kādu akmeni Asp. R. VII, 39. viņa atšļuka sē̦du Blaum. [lai atšļūk duŗamais BW. VI, 35525 var.]. mani spē̦ki pagurst... ruokas atšļūk. ruokas atšļuka vaļā, die Hände gingen los.

Avots: ME I, 202

atšļùkt,

1) intr., herbeischlurfen
[Ronneb.]: lē̦nām atšļūc me̦lna nakts Latv.;

2) tr., herbeischleppen (schlurfenden Tritts):
es būt tādu... ar lubiņu atšļūkusi BW. 21225, 7.

Kļūdu labojums:
herbeischleppen (schlurfenden Tritts) = längs der Erde ziehend herbeischleppen

Avots: ME I, 202

‡ atšļupât Kal., herschlurren, die Füsse nachschleppend herkommen.

Avots: EH I, 174

‡ atšļupstêt Kalz., undeutlich oder lispelnd antworten.

Avots: EH I, 174

‡ atšļurât C., Dunika, Schnehpeln, herschlurren.

Avots: EH I, 174

atsuôļuôt, intr., herschreiten Liev. 142.

Avots: ME I, 199

[atspĩguļuôt Salis, intr., sich abspiegeln: mēness atspīguļuo ūdenī. Refl. -tiês, sich abspiegeln Rujen, Drostenh., Kalz u. a.]

Avots: ME I, 195

[atspiguļuôtiês LKVv., sich abspiegeln.]

Avots: ME I, 195

[atspîļu ² (Salis) oder spîļu (Ronneb., C.) arkls, der hölzenrne Hakenpflug.]

Avots: ME I, 195

atspīļu izkapti siet, die Sense in spitzen Winkel binden; cf. uzkumā.

Avots: ME I, 195

‡ atspļaũdît, herspucken: vai tu vari līdz šejienei a.?

Avots: EH I, 169

‡ atšpļaũdîtiês Dunika, Kal., Rutzau, = ‡ atšpļaũtiês.

Avots: EH I, 174

‡ atspļaũt, her-, wegspucken: a. sliekas Warkl. Refl. -tiês, ‡

2) zur Genüge od. bis zum eignen Überdruss spucken:
nevar vien a.

Avots: EH I, 169

atspļautiês, spuckend sich von etw. befreien: mūsu senči nuo raganām at(sa)spļāvās MWM. VI, 659.

Avots: ME I, 196

‡ atšpļaũtiês Dunika, Kal., zur Genüge od. bis zum eigenen Oberdruss spucken: kad kuo riebīgu sakuož, tad nevar vien a.

Avots: EH I, 174

atspuõguļuôt, tr., wiederspiegeln: ūdens atspuoguļuo mēnesi Laps. mēs re̦dzam tē̦lu, kas sevī dzīvi atspuoguļuo jaunu pasaules ieskatu Vēr. I, 1434. Refl. -tiês, sich wiederspiegeln: viņās (palamās) it sevišķi atspuoguļuojas tautas asprātība Etn. II, 94. viņa sejā atspuoguļuojās nuogurums Vēr. II, 143. atspuõguļuojums, auch atspuogulis Lautb., Stari II, 573, Wiederspiegelung, Abglanz, Widerschein, Reflex: priekšme̦tu atspuoguļuojums gaisā.

Kļūdu labojums:
wiederspiegeln = widerspiegeln
Wiederspiegelung = Widerspiegelung

Avots: ME I, 196

atsprãkļi (unter atsprãklu): auch AP., (mit à ² ) Linden.

Avots: EH I, 170

‡ atspràkļu ² Prl. n. FBR. VI, 75, Erlaa n. FBR. XI, 21, = atsprãklu.

Avots: EH I, 170

atstrèipuļuôt, intr., her-, forttaumeln: atstreipuļuoja nuost pa lielu gabalu Vēr. II, 32.

Avots: ME I, 198

‡ attūļâtiês, sich langsam (zögernd) herbewegen.

Avots: EH I, 177

‡ attuntuļuôt,

1) = ‡ attuñtulêt Oknist (mit un̂);

2) in viele Kleidungsstücke eingehüllt herkommen
AP., Lemburg, mühsam durch tiefen Schnee hergelangen Kalz. (mit ùn ² ).

Avots: EH I, 177

‡ atvaļā (loc. s.), = vaļā 1 (?): svētdien var vienu, uotru zirgu dabūt a. Janš. Līgava I, 497.

Avots: EH I, 178

‡ atvaļâtiês,

1) = ‡ atvaļuôtiês Bers., Dunika: rītu svētdiena, - varēšu a.;

2) "sich frei machen"
Sessw.

Avots: EH I, 178

‡ atvāļâtiês, zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss sich wälzen, faulenzen: a. pa siena pantu Dunika. celies nu augšā! vai neesi vēl atvāļājies? Rutzau.

Avots: EH I, 179

atvaļinât, tr.,

1) befreien:
māte viņu, kur varēja, atvaļināja nuo darba A. XVI, 363;

2) beurlauben, verabschieden:
zaldātu, ierēdni. Refl. -tiês, sich befreien, Urlaub nehmen. atvaļinājums, der Urlaub: bij aizgājis atvaļinājumā A. XX, 102.

Avots: ME I, 207

‡ atvaļuôt Ev., Nötk., = atvaļinât 1. Refl. -tiês, zur Genüge Musse haben, sich in der freien Zeit genügend erholen: kad beigsies skuola, tad gan varēšu a. Kal. nedarīdams ne˙kāda ... darba ..., bija labi atvaļuojies un pļāva tamdēļ nuo tiesas Janš. Bandavā II, 96.

Avots: EH I, 178

atveļu, Adv., abwälzend L.

Avots: ME I, 208

atveseļuôt tr., wieder gesund machen: es tuo atveseļuotu LP. III, 39. Refl. -tiês, auch atveselêtiês Biel. Spr. I, 408, wieder gesund werden, genesen: viņš pamazām atveseļuojas LP. VII, 973. [stiprini mani, ka es atveselējuos Glück, Psal. 119, 117.]

Avots: ME I, 209

‡ I atviļât Lieven-Bersen, her-, weglocken.

Avots: EH I, 181

‡ II atviļât C., her-, wegwälzen: a. akmeni nua sienas.

Avots: EH I, 181

atviļinât, tr., her-, weglocken, abspenstig machen: es prasu, lai tu nemēģinātu Almu nuo manis atviļināt pruojām Alm.

Avots: ME I, 211

atviļˆņuôt, intr., herbeiströmen: atviļņuo, atliduo ze̦ltsaules stari JR. V, 145. skaņas atviļņuo pār bē̦rzu galuotnēm Vēr. II, 53.

Avots: ME I, 211

‡ atzaļas, Wurzelschösslinge, Sprösslinge Trik.: kuokam nāk a. būs jau a., laidīs guovis virsū (sc.: uz ābuoliņa tīrumu).

Avots: EH I, 182

atzaļuôt, wieder zu grünen anfan gen: kā atzaļuo meži un lauki! Neik.

Avots: ME I, 212

‡ atzeļa, wieder aufwachsendes (nachwachsendes) Gras Ar.

Avots: EH I, 182

‡ atžļeĩbt Kal., in die Erinnerung zurückrufen; verstehen: nevarēju tuo a.

Avots: EH I, 183

‡ atžļûgt ² Gr.-Sessau, auf-, lostauen: nuo rīta sasaluši dubļi; uz pusdienu kad nāk, atžļūg (wohl zu einem *atžļugt); ceļš tad ir atžļūdzis.

Avots: EH I, 183

audaļa, ein eifriger, energischer Arbeiter: iet kā audaļa; kuo ņem priekšā, tas iet kā nuo ruokas Etn. IV, 49. Zu russ. удалой "kühn". [Eher vielleicht zu li. audinis "nordostwind", áudra "Toben, Tosen, Stürmen", indem le. audaļa urspr. die Bedeutung "Sturmwind" gehabt haben könnte; hierher wohl auch le. aũdrums (wohl von einem Adj. * audrs "stürmisch"), audeniski, aũmakām und aulis II; vgl. Endzelin KZ. XLIV, 67.]

Avots: ME I, 214

aûgaļa, Birkengehäge Neik. n. U.; junger Wald PS.

Avots: ME I, 216

aûgļkùopĩba, die Obstzucht. *

Avots: ME I, 216

aûgļuôt,

1) vermehren, fruchbar machen
L., St.;

2) wuchern:
augļuošana nuozīmē katru pārliecīgi augstu augļu ņemšanu. Refl. -tiês, fruchbar sein, sich vermehren: augļuojieties un vairuojieties un piepildiet zemi I Mos. 1, 28. [Bei Glück mehrfach mit l: augluojās I Mos. 8, 17, Matth. 13, 26, Mark. 4, 8; augluojies I Mos. 35, 11, augluoj(u)šies Jer. 3, 16. Zum l vgl. li. augłùs "урожай".]

Avots: ME I, 216

aûgļuôtãjs, Wucherer: augļuotāja naguos krist A. XIII, 530. aûgnis, der Schössling, Spross Vēr. II, 412.

Avots: ME I, 216

aûgļûdenis, das Fruchtwasser. *

Avots: ME I, 216

‡ aûgšdaļa, der Oberteil.

Avots: EH I, 185

aûgšļaudietis (s. unter aûgšļàudis), ‡

2) Bezeichnung der Strandbewohner für einen, der weit fort vom Strande wohnt
Pernigel, Salis.

Avots: EH I, 185

aûgšļàudis, die Oberländer LP. VII, 342; in Klingenberg dafür augšļaudieši.

Avots: ME I, 219

‡ aûguļuošs, wachsend, im Stadium des Wachstums befindlich Ramkau: a. vērsītis.

Avots: EH I, 185

aukšļejas (unter aûkslêjas): auch Linden.

Avots: EH I, 186

‡ aũļe̦kiem Ahs., aũļe̦ku ebenda, aule̦kām.

Avots: EH I, 187

auļe̦kuôt, intr., galoppieren: patruļa auļe̦kuoja B. Vēstn.

Avots: ME I, 224

aũļiem (Instr. Pl.), auļuos Lok. Pl., auļam L.; A. X, 2, 66, auliņām Essern n. U., aulim U., ar auļiem MWM., ostle. (Mar.) àuļîm ² RKr. XVII, 104, im Galopp: ieraudzīja nākam nuo kalna divi aizjūgus vienuos auļuos Kaudz. M. un tad auļiem vien pie kunga Alm. [Zu aulis II.]

Avots: ME I, 224

aũļuôt, intr., galoppieren, dahineilen: divi nuo viņiem auļuoja šurp Apsk. I, 659. juo trakāk auļuoja mans kuģis Skalbe.

Avots: ME I, 224

‡ auļakām BW. 35711, 1, = aule̦kãm.

Avots: EH I, 187

aũmaļa Sassm., gleichbed. mit aũša 2: liels zē̦ns, bet aumaļa.

Avots: ME I, 224

aumaļains, stürmisch, heftig, hastig, eifrig: aumaļaina darbība B. Vēstn.; cf. aumaļām.

Avots: ME I, 224

aũmaļām [auch N.-Wohlfahrt, (mit àu ² ) Saikava]: katls kūs a. Saikava. BW. zu ersetzen durch BW. 26235.

Avots: EH I, 187

aũmaļām Grünh., àumaļãm C., [bei Lange: aumalam], aumaļiem (Instr.), aumaļâs, aumaļuos (Lok.), verstärkt: aumaļu aumaļām, dial. aũmaļām, stromweise, in Strömen, im Überfluss, in grosser Menge: lietus gāza aumaļām. tam baltas asaras aumaļām plūda Lautb. V. XX, 90. asinis ve̦rd aumaļām LP. II, 74. sniegs nāca aumaļām nuo gaisa zemē LP. VI, 249. prieks, laime lai zied tev aumaļām Dünsb. zirgam auzas, suņam desas, pašam meitas aumaļām BW. zivju aumaļām JK. V, 120. Auch aumaļu gāzieni Asp. Ziedu kl. 92. (Aus au- + mala "der Rand": von den Rändern hinweg, herab, uferlos; s. Bezzenberger BB. XVIII, 267).

Kļūdu labojums:
BW. = BW. 26235

Avots: ME I, 224

aũmaļâtiês Sassm., gleichbed. mit aũšāties 2: kad māte nav iekšā, bē̦rni sāk aumaļāties.

Avots: ME I, 224

aumaļība, das Ungestüm, stürmisches Wesen: ne plašībā, ne aumaļībā lai tavas spējas darbuojas RA.

Avots: ME I, 224

aũmaļîgs: pēc... jumta aumaļīgās nuosvilšanas Janš. Līgava 1, 125.

Avots: EH I, 187

aũmaļîgs Kand., àumaļîgs C., übermässig, heftig: aumaļīgi šņukstēt Janš.

Avots: ME I, 224

‡ aũmaļis Planhof, Adv., = aũmaļām: zupa (= das Regenwasser) te̦k a, pa visām vìlītēm.

Avots: EH I, 187

aumaļuôt, stromweise sich ergiessen: it kā iz līķu muklāja tas (scil. smags trūdu tvans) aumaļuotu Bārda Zem. d. 144. [Auch aumuļuôt, schnell fliessen: upīte aumuļuo Bers.]

Avots: ME I, 224

àumuļãm AP., aũmuļām Kand., Dond., für aũmaļām.

Avots: ME I, 225

aumuļi, bedeute in Ruhental dasselbe wie iemaukti "Zaum"(?)

Avots: ME I, 225

‡ aušeļi "Ausschussmanner" Neuhausen n. BielU.

Avots: EH I, 188

‡ Auskaļi, Gesindename Lvv. II, 100; vgl. Aûskalēji ² unter àuza.

Avots: EH I, 188

aũteļi: auteļu ķe̦skas Janš. Mežv. ļ. II 458. (kājas) ar autelīšiem aptītas Līgava I, 216. aũteļus vîstît Gramsden, Unsinn schwatzen.

Avots: EH I, 189

auteļi, Fusslappen: auteļi nuorisuši Jan.

Kļūdu labojums:
jāizmet auteļi.- Zu streichen ist der ganze Artikel auteļi.

Avots: ME I, 231

‡ âzguļa ² Iw., = àizgulte.

Avots: EH I, 196

‡ bačkuļuôtiês, fortwährend um jem. herum sein und dadurch stürend wirken: kuo tu te bačkuļuojies pa kājām? Siuxt n. Fil. mat. 66.

Avots: EH I, 197

‡ baiļ, = baîl: man b. Janš. Precību viesulis 74. kâ nav grē̦ka b˙! Dzimtene I ² 178. b., ka neuzrāda viņu Bandavā I, 182.

Avots: EH I, 199

baîļuôt, tr., ängstigen, in Furcht setzen: ka nav neviena, kas mūs baiļuo Aus. I, 31. Aktiv ungew.: gew. refl. baiļuoties, sich ängstigen, sich fürchten: zē̦ns sāka baiļuoties LP. V, 225. mana sirds baiļuojas par visu Kaudz. M. meitene jau baiļuojusies no viņa, ka ka šis tā uzmācas LP VII, 669 [Bei Glück dafür mehrfach bailuoties V Mos. 7, 21; 28, 66; 31, 6; Micha 1, 8 u. a.]

Avots: ME I, 251

baîļš ² (unter baîls) Franenb. "= baîlîgs".

Avots: EH I, 199

bâkšļi, Zaubermittel Lub., Bers. [Zu bâkšķis

Avots: ME I, 271

baktaļa: zur Etymologie s. auch Zēvers IMM. 1928 II, 302.

Avots: EH I, 200

baktaļa, Streit, Zank: kas tad nu liels nuoticis? kruogā drusku sabaktaļējušies; pāries skurbums, gan baktaļas aizmirsīs Annenhof (Kurl.); wohl aus d. Bagatelle. [Dazu stimmt nicht die Bedeutung; eher zu bakstīt und zur li. Interjektion bàkt, die einen schnellen, unerwarteten Schlag bezeichnet, wovon auch li. bakterėti "клюнуть".]

Avots: ME I, 253