Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'šķe' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'šķe' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (483)

aizmakšķerēt

‡ àizmakšķerêt,

1) angelnd hingelangen:
a. līdz tiltam;

2) wegstibitzen
Trik.: a. pīles;

3) suchend unversehens anhaken:
a. ķeksi aiz siekstas Salis.

Avots: EH I, 38

aizšķelt

àizšķelˆt, anfangen zu spalten, eine Spalte hervorbringen: kuoku. Refl. -tiês, sich zu spalten, zu trennen beginnen: aizšķē̦lusēs stīga terkšķ Sudr. E.

Avots: ME I, 54

aizšķendēt

‡ àizšķeñdêt, schimpfend (scheltend) wegbekommen: a. kuo nuo mājas (pruojām).

Avots: EH I, 55

aizšķeterēties

àizšķeterêtiês, àizšķetêtiês,

1) anfangen zu krausen:
dzija aizšķeterējās AP., JK.;

2) hinschlendern:
zē̦ni aizšķeterējušies uz e̦ze̦rmalu Schwnb., Neugut; davonziehen Infl. n. U.

Avots: ME I, 54

aizšķetināt

‡ àizšķetinât, abwickelnd (losreffelnd) wegrollen machen: a. kamuolu pruojām. Refl. -tiês, sich abwickelnd wegrollen (intr.) Lemburg: nezin kur mans kamuols aizšķetinājies.

Avots: EH I, 55

apokšķerēt

‡ apuõkšķerêt Siuxt, beschnüffeln, neugierig beschauen: a. visus pakšķus.

Avots: EH I, 124

apšķebēt

apšķebêt (unter apšķebinât): in der selben Bed. auch reflexiv: man apšķebējas U. (unter šķebinât), Festen, N.-Peb., mir wird übel. sirdis... apšķebējušās, re̦dzuot . . . plūstam . . . asinis Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 39.

Avots: EH I, 119

apšķebināt

apšķebinât [Lisohn u. a.], auch apšķibinât PS., Übligkeit, Ekel erregen: man rutki apšķebināja dūšu, sirdi MWM. III, 696. Refl. -tiês, übel werden: varēja dūša apšķebināties Vēr. I, 1162; A. X, 1, 528. Auch: widerwärtig werden, z. B. uzbāzīgā brūte brūtganam apšķebinājās Dr. - Für apšķebināties "übel werden" auch apšķebêt: dūša apšķebēja U. b. 41, 18.

Avots: ME I, 129

apšķelmēt

‡ apšķelmêt, verletzen (verwunden) Warkl.: a. ruoku, kuokam mizu.

Avots: EH I, 119

apšķelt

‡ apšķelt akmeni "ringsum Stücke von einem Stein abspalten" Bērzgale.

Avots: EH I, 119

apšķermīties

‡ *apšķermîtiês, ergrimmen (?): tad Jēzus atkal iekšan sevis apskiermias Elger Evang. Joh. 11, 38.

Avots: EH I, 119

atšķebināties

atšķebinâtiês, übel werden: man dūša atšķebinās Purap.

Avots: ME I, 201

atšķelt

atšķelˆt, Refl. -tiês, ‡

2) sich von neuem spalten (öffnen):
atkan kalns atšķeļas atpakaļ Pas. VII, 336.

Avots: EH I, 173

atšķelt

atšķelˆt (li. atskélti), tr., ab-, wegspalten, absprengen, abtrennen, abhauen: luodes pārlauž kaulu, atšķe̦ldamas dažus kaula gabalus un šķēpeles A. XX, 172. zuobins atšķēla milzim vienu kāju nuo rumpja LP. 1V, 63. Refl. -tiês, sich spaltend abtrennen, getrennt werden: gabali atšķeļas A. XX, 258. gabaliņš e̦ze̦ram atšķēlies LP. VII, 1289. nuo oktōbristiem daudzi atšķē̦lušies. Subst. atšķêlums, das Abgespaltete, Abgetrennte.

Avots: ME I, 201

atšķembelēt

‡ atšķem̃belêt, (Splitter) abspalten: a. malkai škembeles Salis.

Avots: EH I, 173

atšķenst

atšķenst, intr., sterben: vai šis vēl nav atšķendis? Grobin, Etn. IV, 17.

Avots: ME I, 201

atšķerbēt

atšķerbêt, Widerhaken machen, solche risse erhalten U.

Avots: ME I, 201

atšķerbināt

[atšķer̃binât Ruj.: uogas mani (at)šķerbina, die Beeren werden mir zuwider.]

Avots: ME I, 201

atšķerbulēt

[atšķer̃bulêt Salis, (einen Holzsplitter) abreissen.]

Avots: ME I, 201

atšķeterēt

atšķeterêt, tr.,

1) aufzwirnen, die Fäden lösen:
dziju;

2) loswickeln:
kamuoli. Refl. -tiês, sich loswickeln.

Avots: ME I, 201

atšķetēties

atšķetêtiês, gleichbed. mit atšķetinâtiês 2: vēl šuodien es tur dzīvuotu, nebūtu viņš atšķetējies Jauns. Balt. gr. I, 98.

Avots: ME I, 201

atšķetināt

atšķetinât, tr.,

1) aufzwirnen, die Fäden lösen:
dziju, pavedienu A. XX, 20;

2) übertr., entwirren, lösen:
sarežģījums jau laimīgi atšķetināts A. XX,30; neatšķetināmā juceklī A. XX, 242; dzīves jautājumus atšķetināt JR. IV, 80. Refl. -tiês,

1) sich lösen, sich losdrehen:
pavediens atšķetinājies;

2) ankommen:
viņš atšķetinājies šurpu, von einem unliebsamen Gaste gesagt Ruj. n. U. Subst. atšķetinājums, die Entwirrung, Lösung: drīzumā bij gaidāms galīgais atšķetinājums Purap.

Avots: ME I, 201

aušķenes

aušķenes: auch Alswig, (mit aû) Kl.- Laitzen.

Avots: EH I, 189

aušķenes

aušķenes Mar. RKr. XV, 122, Oppek. n. U., auch aušenes, f. av(iet)enes Konv. 2 262. [aušķ- wohl aus * avišķ-; vgl. aviškas.]

Avots: ME I, 230

bārkšķes

bārkšķes, bārkšes, bārkši, barkšķi, [barkšķis Wid.],

1) Bärenklau (Heracleum sphondilyum) Mag. IV, 2, 80, RKr. II, 72;

2) der daraus bereitete Kohl
(U.), Bartsch. [Nach Brückenr Litu. - slav. Stud. 167 und Berneker Wrtb. I, 109 nebst li. bar̃ščiai aus r. борщ "Bärenklau; Roterübensuppe".]

Avots: ME I, 274

bišķeris

bišķeris, [Bers.], ein Vogel, der Bienen fängt [merops apiaster?].

Avots: ME I, 300

blašķe

blašķe: auch Rutzau, acc. S. blašku BW. 22830 var.: vīna blašķe BW. 22830, 2.

Avots: EH I, 226

blašķe

blašķe, auch blakše Bewr., PS., blakšķe Wellan, die Flasche. [Aus mnd. vlasche.]

Avots: ME I, 309

čišķele

‡ čišķele Frauenb., verächtliches Demin. zu ciska.

Avots: EH I, 291

dakterišķe

‡ dakterišķe, das Doktorat Janš. Nīca 51.

Avots: EH I, 304

dašķe

dašķe (unter dakša und daška): ar dašķēm (Var.: dakšām) vietu taisa BW. 10443, 5.

Avots: EH I, 309

dižmakšķeris

[dižmakšķeris, grosse Angel, Stellangel Bielenstein Holzb. 679.]

Avots: ME I, 475

ērkšķenājs

ẽrkšķe̦nājs, [ērkše̦nājs Wid.], das Dornengestrüpp Baltpurviņš, Zalktis I, 113.

Avots: ME I, 575

ērkšķene

I ẽrkšķene,

1) der schmale Fleischstreifen zu beiden Seiten des Rückgrates beim Schwein
Dond.;

2) ein Lederftück, welches man beim Anfertigen von Schuhen über die Leiste legt
Dond.

Avots: ME I, 575

ēršķeši

‡ ēršķeši (li. erškėčiai oder erškečiai) Evang: 1753, S. 22, Dornen.

Avots: EH I, 373

iešķebināt

[ìešķebinât, übel werden machen: ieduoduot driģenes uotru var iešķebināt Warkh. Refl. - tiês, übel werden: tuo re̦dzuot man sirds iešķebinājās Kl.]

Avots: ME II, 76

iešķelt

ìešķelˆt, tr., ein wenig spalten, den Anfang des Spaltens machen: zaru, kuoku. Refl. - tiês, sich spalten: ar˙vien dziļāk iešķeļas sienas Latv.

Avots: ME II, 76

iešķetināt

ìešķetinât, tr., anfangen zu zwirnen, zu spinnen: diegu. pārrāva iešķetinātu duomu pavedienu A. XXI, 95. Refl. - tiês, sich hineinspinnen, hineinwirken: dzejnieks nuotikuma pavedienam liek iešķetināties darbībā Druva I, 250.

Avots: ME II, 76

iršķeži

‡ iršķeži Marienhausen, Stachelbeeren. Das ir- hier vielleicht als Ersatz eines benachbarten, falsch aufgefassten ostle. ier- (aus ēr- ), vgl. ēršķêži.

Avots: EH I, 431

izmakšķerēt

izmakšķerêt, tr., aus -, herausangeln, ausfischen: izmakšķe̦rē̦tas zivis tē̦vs izšķiruoja Stari I, 326. Refl. - tiês, zur Genüge angeln: šuovakar labi izmakšķerējāmies.

Avots: ME I, 768

izmirkšķerēt

izmikšķerêt, tr., verrenken: man kāja izmirkšķe̦rē̦ta Zabeln, Pampeln, [Autz n. U.].

Avots: ME I, 771

izšķelt

izšķelˆt: lubas bija izšķeltas, nuorantītas vajadzīgā garumā Janš. Mežv. ļ. I, 203.

Avots: EH I, 485

izšķelt

izšķelˆt [li. išskélti], tr., ausspalten, quellen, entspringen lassen: tu esi izšķēlis avuotus un upes Psalm 74, 15. Muozus zizlis, kuŗš nuo klints dzīvību izšķeļ Egl. Refl. - tiês, sich ausspalten, sich zerspalten, sich teilen: šķidrā bārzdiņa pa˙visam izšķē̦lusēs un izjukuse AU.

Avots: ME I, 810

izšķelvināt

‡ izšķelvinât "= izskaluôt" M. 67, Adl., Lettihn, Ludsen, Schwanb., Sessw.; durcheinanderrühren Baltinow, Kārsava: i. zâles pudelē; "ne̦suot vai braucuot izlaistīt" Līvāni, (mit elˆ ) Mar.

Avots: EH I, 485

izšķelvinēt

‡ izšķelvinêt, (eine Flüssigkeit in einem Gefäss) schüttelnd an die Oberfläche befördern (?): kad kraistuot puodā tika iekšā kāds nasis, tad pienu puodā šķelvinēja, kamē̦r nasi izšķelvinēja arā Bērzgale; (eine Flüssigkeit) verschütten Līvani, Nautrēni: i. pienu nuo slauktuves (mit elˆ ) Pilda. Refl. -tiês Līvani, = izšļakstêt: braucuot var nuo trauka i. viss šķidrums.

Avots: EH I, 485

izšķendēt

izšķeñdêt, izšķenêt, durchschimpfen, heruntermachen: ve̦cais dē̦la meitu izšķenējis LP. VI, 925. neatminuos tuo dienu, kuŗā mēs nebūtu viens uotru izšķendējuši od. izšķendējušies Līg.

Avots: ME I, 810

izšķetināt

izšķetinât, tr.,

1) entfasern, loswickeln:
izšķetinātas villainas drēbes A. XX, 2. līdaka izšķetinājusi makšķeres auklu. izšķetināts cigārs Kaudz. M.;

2) ausspinnen, entwickeln, abstrahieren:
likumu Pūrs III, 86. Refl. - tiês, sich los -, entwickeln, sich ergeben: likums izšķetinājas nuo pārgruozībām pasaulē Pūrs III, 88.

Avots: ME I, 810

izšķetīties

izšķetîtiês, sich auszanken: sievas labi izšķetījās Kand.

Avots: ME I, 810

jānišķe

jānišķe, = jāņi (beim Kartenspiel): tagad e̦smu, paliku jānišķē = jaņuos (scherzweise) Etn. IV, 76.

Avots: ME II, 106

kanšķene

kanšķene, eine Lehmschüssel mit steilen Rändern Alschw. [Wohl in kaušķene zu ändern; vgl. kaušķe̦ns.]

Avots: ME II, 156

kašķene

kašķene, Milzkraut (chrysosplenium alternifolium) RKr. III, 69, Lös., Bers.,Gold., auch graizes zâle genannt. kad šuo puķi ņe̦muot ruokā, tad pieme̦tuoties kašķis. tuo nuosauc arī par kašķa puķi Gold.

Avots: ME II, 170

kaušķene

[kaušķene N. - Peb. " ein Kochlöffel".]

Avots: ME II, 179

kaušķens

kaũšķe̦ns: ein Teller, eine Schüssel od. ein anderes Gefäss, womit (Trockenes) geschöpft wird Iw.

Avots: EH I, 596

kaušķens

kaũšķe̦ns, eine Lehmschüffel Edwahlen, Anzen, Dond., Wind., RKr. VI, 94.

Avots: ME II, 179

ķišķele

ķišķele, Demin. von ciska U. [Aus li. kiškẽlė.

Avots: ME II, 386

klešķe

‡ klešķe. Dond., kleistriges Brot. Wohl zu klešķi II.

Avots: EH I, 615

klušķe

klušķe, Bruthenne Bandr. [Wohl aus * klukšķe, zu klukšķêt.]

Avots: ME II, 238

korkšķe

‡ *kor̃kšķe (erschlossen aus dem acc. s. kor̃kšķi) A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 84, verächtl. Bezeichnung für ein Huhn.

Avots: EH I, 639

krīpšķe

krīpšķe U., krīpšķis Konv. 2 1996, die Krickente (anas crecca).

Avots: ME II, 283

kulašķena

‡ kulašķena, = ‡ kulašiņa: citiem vīriem skaistas sievas, man tik tāda k. BW. 27264 var.

Avots: EH I, 669

laišķe

laišķe (unter laîšķa ): auch (mit aî ) Saikava.

Avots: EH I, 715

laišķere

laĩšķere: mit aî 2 AP., mit aî Sonnaxt.

Avots: EH I, 715

lēkšķe

lêkšķe 2 (unter lêkša),

1): ein verhärteter Mistklumpen, ein fest zusammenhaftendes Klee- oder Heubüschel; ein Stück, Teil
(mit ê) Saikava (hier dazu ein demin. lêkšķiņa);

2): auch Dobl. n. BielU., Siuxt;

5): eine unsaubere weibliche Pefson
(mit ê ) Saikava.

Avots: EH I, 736

lešķene

lešķene, ein unsauberes, unordentliches Frauenzimmer: vai tā bija cūku meita, vai židiņa lešķenīte BW. 24665. [Zu le̦ska.]

Avots: ME II, 454

lēšķene

lêšķene 2 Hasenp., NB., ein verschimmeltes, fest zusammenhaftendes Mist- oder Heubüschel.

Avots: EH I, 738

liekšķere

liẽkšķere: auch Siuxt, (mit ìe 2 ) Saikava, (mit ie) Schnickern, Stelph.: ābelskuoka liekšķerīti BW. 32059, 1.

Avots: EH I, 753

liekšķere

liẽkšķere Kand., [Salis], liekšere [Ronneb., Alt - Ottenhof], Lind., liekšķele Loddiger, [lìešķere 2 Saussen, Bers.], liẽšķere C., liekšķers Apsk., die Schaufel, namentl. für Korn, Wurfschaufel: kas vētīts ar liekšķeri un ar vētīkli Jes. 30, 24; [lie(k)šķis, liekšķere, die Schöpfkelle Bielenstein Holzb. 611. - Nebst liekša zu li. dial. lėkåt (wenn ė hier auf ie zurückgeht) "(Grütze von den Schlauben) reinigen" bei Bezzenberger GGA. 1885, 928 (aus Prökuls); über gr. λιχμός "Worfsschaufel" s. Prellwitz Wrtb. 2 270 und Boisacq Dict. 581].

Avots: ME II, 496

liekšķerisd

‡ liekšķeris Dobl. n. BielU., die Worfschaufel.

Avots: EH I, 753

liešķe

liẽšķe Gr. - Essern, [liešķeris Morizberg, U.], liẽšķere C., [liešķere Alswig], = liekšķere, die Schaufel.

Avots: ME II, 505

liešķere

liẽšķere (unter liẽšķe): auch Grenzhof n. FBR. XII, 14, A.-Ottenhof, NB., Roop, (mit iê 2 ) AP., ( Wurfschaufel, mit ìe 2 ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 757

liešķeris

liešķeris (unter liẽšķe ): Wurfschaufel (mit iẽ ) Salis, Seyershof, Stenden; Strasden.

Avots: EH I, 757

lokšķerēt

luõkšķerêt, -ẽju, schnüffeln, suchen: kuo tu tur luokšķerē? C., Burtn., Druw. Vgl. uokšķerêt.

Avots: ME II, 526

makšķere

makšķere: kalpiņš, kala makšķerīti BW. 31103. Zur Bildung vgl. Specht KZ. LXII, 254.

Avots: EH I, 779

makšķere

makšķere, makšķeris, auch makšere Lind., Mar., [A.-Schwanb., makšara, s. Le. Gr. 165], die Angel: viņš taisījās pieķerties makšķerim, er wollte auf den Leim gehen. es izme̦tu makšķerīti še, es izme̦tu makšķerīti te, ich mache verschiedene Geschäfte. Zu li. meškerė˜ "Angel".

Avots: ME II, 555

makšķerēt

makšķerêt: ... ka varēja m. visus purvus, ezeriņus BW. 311

Avots: EH I, 779

makšķerēt

makšķerêt, -ẽju, makšerêt Mag. XIII, 2, 52, [A.-Schwanb.], tr., intr., angeln: zivis. ar ze̦lta makšķeri makšķerēt, jemand bestechen.

Avots: ME II, 555

makšķernieks

makšķerniẽks, der Angler: makšķernieks asaŗus, līdakas ķers A. I, 34.

Avots: ME II, 555

makšķete

makšķete [?] Apšciems, eine andersfarbige Borte am Frauenrock; mehrfarbige Fransen an Tüchern; ein altmodisches Gewebe (z. B. für Unteröcke).

Avots: ME II, 555

mekšķene

mukšķene [?], eine dem Vogelgras ähnliche, an morastigen Stellem wachsende Pflanze mit weissen Blüten Apšciems.

Avots: ME II, 663

mošķeni

muõšķe̦ni: aus nd. mōsken, s. Zēvers IMM. 1931 I, 284.

Avots: EH I, 841

mošķeni

muõšķe̦ni, Kartoffelbrei: vakariņās būs muošķe̦ni ar saldu pienu Ahs. - Wohl zu muõze.

Avots: ME II, 684

mušķere

mušķêre Vēr. II, 722, mušķêrẽjs, mušu ķêrẽjs, der Fliegenfänger, Fliegenschnäpper A. XXI, 87; Konv. 2 3636.

Avots: ME II, 673

nodrišķelis

‡ nuodrišķelis "eine abgerissene Person" Balt. Zemk. pielik. 1884, S. 223. Zu li. nudrìskėlis dass.

Avots: EH II, 41

nošķelt

nùošķelˆt [li. nuskélti], tr., abspalten, abtrennen: šķembeli nuo kuoka, biezu šķēli gaļas. [Refl. -tiês,

1) sich abspalten, sich abtrennen:
le̦dus nuošķēlies nuo malas;

2) ohne sein Zutun abgespalten werden:
cē̦rtuot nuošķēlās lielāks gabals nekâ gribēja.]

Avots: ME II, 865

nošķelvinēties

‡ nùošķelvinêtiês Gr. - Buschh., (beim Tragen) verspritzt werden (von einer Flüssigkeit in einem offenen Gefäss).

Avots: EH II, 95

nošķendēt

nùošķeñdêt, tr., heruntermachen, beschänden: viņu tâ nuošķendēja, ka tas ir vilkam nede̦r A. Refl. -tiês, eine Weile schimpfen, keifen.

Avots: ME II, 865

nošķenēt

‡ nuošķenēt Gramsden, = nùodzenêt, nùošķĩt: n. lapas sakņaugiem, zarus kokiem.

Avots: EH II, 95

nošķermulēties

nùošķe̦rmulêtiês, sich vor Ekel eine Weile schütteln: "man riebjas", viņa teica; nuošķe̦rmulējās un nuolika kafeju uz galdiņa Latv.

Avots: ME II, 865

nošķetēties

‡ nuošķetêtiês Stenden, eine Zeitlang Unzufriedenheit äussern: ve̦cais kādu laiku vēl nošķetējās, tad aprima.

Avots: EH II, 95

nošķetiņat

nùošķetinât, nùošķeterêt, tr.,

1) abzwirnen, abspinnen:
viņa pazūd, nuošķetinādama vēl šur un tur pa ze̦lta staru pavedienam Druva I, 729;

2) schnell hersagen:
bausli viņa kâ šķetinat nuošķetināja Kaudz. Refl. -tiês, sich abspielen, verlaufen: māmuliņas... ar˙vienu duomā par kādu atgadījumu, kas tâ un tâ nuošķetinājies Etn. II, 131.

Avots: ME II, 865

nošķetīties

‡ nùošķetîtiês, ärgerlich werden (?): viņš nuošķetījās par savu muļķīguo ziņkārību A. v. J. 1892 I, 39.

Avots: EH II, 95

okšķere

‡ uokšķere, das Schnüffeln: uokšķeri izbeiguši Daugava 1933, 201.

Avots: EH II, 743

okšķerēt

uõkšerêt AP., PS., Ronneb., ùokšerêt 2 Lös., uokšerêt Lubn., uõkškerêt AP., Iw., Kand., Ruj., Salis, Selg., Siuxt, Stenden, Wandsen, ùokšķerêt 2 KatrE., Kl., Nerft, uôkšķerêt Sessw., uokšķerêt Bers., Erlaa, Laud., uõšķerêt Adiamünde, Drosth., Līn., ùošķerêt 2 Prl., uoksterêt Etn. IV, 162, -ẽju, schnüffeln, eifrig suchen: kuo tu te uokšķerē? Kand. brūtgāns... uokšķer un taujā, kuo nuo tevis dabūs A. XX, 483. ve̦lni . . . uokšķerē un prašina: kas te par smaku? LP. VI, 470.

Avots: ME IV, 415, 416

okšķerīgs

uokšķerîgs: uokšķerīgie muitas ierēdņi Jauns. Raksti VIII, 10.

Avots: EH II, 743

okšķerīgs

uokšķerîgs, spürend, schnüffelnd: uokšķerīgs de̦guns, eine feine Nase Dr.

Avots: ME IV, 416

okšķernīca

ùokšķernîca 2 Sussei n. FBR. VII, 140, ùokšķernîce 2 ebenda, eine Schnüfflerin.

Avots: ME IV, 416

ošķelis

‡ uošķelis, die Nase (?): ar ... uošķeļu gruozīšanu vien ne˙kā neizdarīsit Janš. Dzimtene III, 149.

Avots: EH II, 744

ošķerēt

uõšķerêt U., -ẽju, s. uokšķerêt.

Avots: ME IV, 423

ošķeris

uõšķeris Ahs., PS., uošķeris Celm., s. uokšķeris.

Avots: ME IV, 423

paokšķerēt

pauõkšķerêt, intr., etwas schnuppern, riechen, schnüffeln: pauokšķerēt pēc kāda garda kumuosa Purap.

Avots: ME III, 130

paošķerēt

‡ pauõšķerêt Dunika u. a., = pauõkšķerêt.

Avots: EH XIII, 186

pāršķelt

pãršķelˆt, Refl. -tiês, ‡

2) sich (dat.) entzweispalten:
ar nazi vē̦de̦ru pāršķēlies Latv. vēst. inst. žurn. III, 123.

Avots: EH XIII, 213

pāršķelt

pãršķelˆt, tr., entzwei-, durchspalten entzweihauen: galvu LP. IV, 34. zibens stari pāršķēla šuo tumsību Asp. slieksnī ielicis izkapti, lai pāršķe̦liu nagus LP. VII, 1164. Refl. -tiês, entzweiplatzen, bersten: le̦dus kalnspāršķēlās deviņuos gabaluos BW. 13268, 5. akmens pāršķēlās divi daļās LP. VII, 1315.

Avots: ME III, 180, 181

pāršķeterēt

[pãršķeterêt, tr., noch einmal, von neuem zwirnen, zusammendrehen: šuo dziju vajadzēs pāršķeterēt Jürg.]

Avots: ME III, 181

pašķebināt

[pašķebinât dũšu, Übligkeit erregen: neskaties virsū, lai nepašķebini dūšu! Janš.]

Avots: ME III, 113

pašķelt

[pašķelˆt,

1) ein wenig spalten:
pašķel nu vēl kādu šķilu! pašķēla siekstu un ielaida bārdu iekšā;

2) "iepuotēt" Warkl. Refl. -tiês, sich spalten: pašķēlās mākuonis, un izšāvās zibens.]

Avots: ME III, 113

pašķelvināt

‡ pašķelvinât Sessw., pašķelvinêt Aahof, Lubn., Nerft, Warkl., Wessen, = pašķalvinât: p. zâles pudelē.

Avots: EH XIII, 179

pašķesties

pašķestiês, ein wenig zanken, keifen: tâ+pat pašķesties ar Grietu jau gan reizēm pašķetās ir viņš Vēr. II, 192.

Avots: ME III, 113

pašķetināt

[pašķetinât, ein wenig šķetinât: p. dziju.]

Avots: ME III, 113

paukšķene

paukšķene, ‡

2) eine gewisse Pflanze (an trockenen Stellen wachsend)
Korwenhof.

Avots: EH XIII, 184

pēkšķenes

pēkšķenes Bers. n. Etn. IV, 164 "eine Pflanze, die gegen pēkši hilft".

Avots: ME III, 207

pēršķenes

‡ pḕršķenes 2 Borchow, Lubn., = pḕrškaunīcas 2 .

Avots: EH XIII, 229

piemakšķerēt

pìemakšķerêt, angelnd (viel) fangen : p. daudz zivu, pilnu tarbu.

Avots: ME III, 270

piešķelt

pìešķelˆt, zur Genüge spalten: p. malku skaliem N.-Peb.

Avots: ME III, 300

piešķeterēt

pìešķeterêt,

1) zuzwirnen:
p. vēl trešuo kārtu;

2) vollzwirnen:
p. divi spuoles Jürg.

Avots: ME III, 300

piešķetināt

pìešķetinât, (einen Faden) dazutun, anfügen: atšķetini kamuolu un piešķetini sarkanuo pavedienu klāt! Jürg.

Avots: ME III, 300

pikšķelis

‡ piñkšķelis Frauenb., ein weinerliches Kind.

Avots: EH XIII, 234

plaukšķenes

plaukšķenes Bers., plaũkšenes C., Jürg., aufgeblasenes Leimkraut (silene inflata) RKr. II, 78, Wid. - plaukšķe̦ni "baluožu rāceņi".

Avots: ME III, 326

pleikšķenes

plèikšķenes 2 , silene inflata Sm.: pleikšķenes duodamas luopiem, kad appūsts vē̦de̦rs Bers. n. Etn. I, 66.

Avots: ME III, 334

pleišķenes

plèišķenes 2 , eine Art Pflanzen Saikava, Heidenfeld.

Avots: ME III, 334

plekšķenīca

plekšķenīca, plekšķenīce A. v. J. 1897, S: 522, die Schwätzerin, Plappertasche: tāda bija vedējīša, tāda bija ve̦damā: plekšķenīca vedējiņa, zvaņa mēle ve̦damā BW. 22841.

Avots: ME III, 335

plīšķenīce

plìšķenīce 2 , eine schlechte Flinte Saikava n. Etn. IV, 166, Bers. Zu plīšķēt.

Avots: ME III, 349

plušķe

plušķe od. plušķene (das Femininum zu plušķis 1 2), ein unschönes, zottiges, verkommenes Tier weiblichen Geschlechts: šitā aitiņa jau man tāda plušķene vien ir Schibbenhof.

Avots: ME III, 359

plušķene

I plušķene od. plušķīte, ein kleines, geschwätziges Mädchen Vīt.; vgl. plušķis II.

Avots: ME III, 359

prikšķe

prikšķe Elv., U., prikšķis U., prīkšķe L., U., Manz. Lettus, die Kriechente, Krickente U.; prišķe Fischer 80, RKr. VIII, 98, prīšķe Natur. XXXVII, 228, die Knäckente, Krickente, Kriechente, Winterhalbente (anas querquedula L.).

Avots: ME III, 390

puišķens

puišķe̦ns (unter puišķē̦ns): pùiške̦ns 2 Erlaa n. FBR. XI, 8.

Avots: EH II, 321

pušķe

‡ pušķe, = pušķis 2: pie sienām, kas pa˙visam bez pušķēm Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 166.

Avots: EH II, 336

pūšķene

‡ pùškene 2 (mit u zu lesen?) Vank. "eine gewisse Gartenblume".

Avots: EH II, 344

rītišķe

rîtišķe 2 : n. pl. rītišķes Pilda.

Avots: EH II, 377

rītišķe

rîtišķe 2 Nigr., rītiška, rītišks Kreis Dünaburg n. Konv.2 192, das Morgenfrūhstück: citi ē̦d rītišķi, bet tu guli RA. rītišķi viņiem atnesa... Avģene Veselis Tīrumu ļaudis. ne dienasvidus guļ, ne kādas garas rītišķes (keine lange Frühstückspause am Morgen) tur Janš. Paipala 56. nuorunājuši neiet rītiškās (bruokastīs) Austriņš M. Z. 96. Vgl. li. rýtiškas "dem Morgen angemessen".

Avots: ME III, 540, 541

samakšķerēt

samakšķerêt, tr.; zusammenangeln: samakšķerēt kādas raudas Poruk III, 23.

Avots: ME II, 679

sašķebināt

sašķebinât: lai ... nesašķebina kaŗavīriem dūšu A. Upītis Laikmetu griežos I, 61.

Avots: EH XVI, 453

sašķebināt

sašķebinât, = apšķebinât: s. dūšu. sašķebis (f. -usi), Part. praet. act., angeekelt, voller Übelkeit: sašķe̦bušu dūšu Vēr. II, 14I9.

Avots: ME III, 754

sašķelderēt

sašķel˜derêt,

1) fein zerspalten
MSiI.: sašķe̦lde̦rẽ̦ta malka ātri izde̦g un duod maz siltuma Talsen, Dond., Roop; zibens sašķelderē 2 (= sašķeļ pagalēs. kas vēl turas kuopā) kuoku Upesgrīva; "zesschneidend od. zerreissend vernichten" Nötk.;

2) trüben:
s. ūdeni (mit èl 2 ) A.-Schwanb.;

3) = saskalinât (mit èl 2 ) Bers., Druw., Lös., Selsau, Sessw., Stomersee, Golg., Lub. u. a.

Avots: ME III, 754

sašķeldrināt

‡ sašķeldrinât, = sašķel˜derêt 1 (?): (sēne) sašķeldrinātu malu Štolls Latvijas sēnes (1934), S. 65.

Avots: EH XVI, 453

sašķelt

sašķelˆt, tr., zerspalten: akmins kalni... tuop sašķe̦lti Nachum 1, 6. luode, sašķe̦ldama savu čaumalu A. XX, 115. sašķe̦lti mākuoņi MWM. XI, 178. Refl. -tiês, sich zerspalten (eig. und fig.): viļņi sitas pret klintīm un sašķeļas MWM. XI, 278. ļaužu drūzma sašķēlās Upītis Sieviete 288.

Avots: ME III, 754

sašķelverēt

sašķelverêt Golg., sašķèlvinât 2 Saikava, A.-Schwanb., tr., (etwas Flüssiges) durchschütteln: šķidrums jāsašķelvina jeb jāsakulcina Konv˙l 864.

Avots: ME III, 755

sašķelvinēt

‡ sašķelvinêt Bērzgale, Wessen, = sašķelvinât: s. nuostājušuos pienu.

Avots: EH XVI, 453

sašķembelēt

‡ sašķembelêt Sauken, fein zerspalten: s. malkas pagali.

Avots: EH XVI, 453

sašķendināt

‡ sašķendinât, = sašķiñdinât (?): sašķendināja sudraba piešus A. Upītis Laikmetu griežos II, 185.

Avots: EH XVI, 453

sašķermt

‡ sašķer̂mt Saikava, = sašķẽrmêt

Avots: EH XVI, 453

sašķeterēt

sašķeterêt, ‡

2) aneinander hetzen
U. (unter šķeterēt): kaimiņus s., Feindschaft unter Nachbarn anrichten Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Feindschaft"). kas ... ķildas ceļ. jeb ļaudis sašķeterē Stobe 1798 I, S. 8. Refl. -tiês: dzijas var s. (= samurkšķīties) N.-Peb.

Avots: EH XVI, 453

sašķeterēt

sašķeterêt Wid., sašķetinât C., Spr., tr., zusammendrehen, -zwirnen; (fig.) eng verbinden: sašķeterē divas viente̦ku dzivitiņas par vienu pavedienu Janš. Bandavā I, 321. nuo sašķetinātām dzijām II Mos. 36, 8. viss sašķetināts kamuolā Jaun. mežk. 186. tagadne ir neaprakstāmā kārtā sašķetināta ar pagātni Stari II, 709. Refl. -tiês, sich zusammendrehen; sich eng verbinden: duomas, kas sašķeterējās kuopā A. XX, 771; sašķetinât "lose, leicht zusammendrehen" Jürg.; "sarežģīt" Gr.-Buschhof. Refl. sašķetinâtiês Schwanb. "sarežģīties", sašķēlêt,"sarežģīties".

Avots: ME III, 755

sašķetināt

sašķetinât (unter sašķeterêt): savērp dieg[u], sašķetin[i]! Tdz. 58017.

Avots: EH XVI, 453

sauošķerēt

sa-uošķerêt MWM. VIII, 333, Dond., Golg., aufspüren (mit uõ) Dunika.

Avots: ME III, 779

saverkšķelēties

‡ saverkšķelêtiês, sich zusammenziehen, einschrumpfen: ze̦mākās vietās tupeņi saverkšķelējās kâ ... tabakas lapas J. Niedre Ķeceris Latgalē 87.

Avots: EH XVI, 465

saveršķelēties

‡ saveršķelêtiês A.-Schwanb., = saver̂kšķitiês 1 (?): sāka s., - nezina ne sākuma, ne gala.

Avots: EH XVI, 465

sešķe

sešķe: se̦šķe (sic!) Salis.

Avots: EH XVI, 479

sešķe

sešķe, Name einer am Sonnabend geborenen Kuh Sussikas, Pernigel, Ulpisch; vgl. se̦ska.

Avots: ME III, 821

šķe

šķe: auch Pas. XI, 418 (aus Serbig.).

Avots: EH II, 629

šķe

šķe Smilt., Adv., = še; wohl über *šte aus šte.

Avots: ME IV, 23

šķebans

šķe̦bans Golg., Warkl., Übelkeit empfindend: šķe̦bana dūša.

Avots: ME IV, 23

šķebas

ške̦bas Etn. IV, 50, Fest., Karls., Stelp., Ekel, Übelkeit: skuras un šķe̦bas nāk ieduomājuot tādu riebīgu edienu Fest., Stelp.

Avots: ME IV, 23

šķebere

šķebere "wer sich umhettreibt" Warkl.

Avots: ME IV, 23

šķeberēt

šķeberêt,

2): kad ve̦cs cilvē̦ks iet, tad saka, ka viņš šķeberē Wain.

Avots: EH II, 629

šķeberēt

šķeberêt,

1) "?": kādēļ mans ratenītis šķeberēt šķeberēja? BW. 6980 var.;

2) = grīļuoties, wanken, taumeln Warkh., Warkl. Refl. -tiês "sich umhertreiben" Warkl. Reimwort zu steberêt.

Avots: ME IV, 23

šķeberīte

šķeberīte "?": sirsniņ, mana šķeberīte, paliec teju maliņā! BW. 85, 1. tautu meita (Var.: raudavīte) šķeberīte 23850, 1 var. kas guodīga mātes meita, paduod manu ce̦purīti, kas jau kāda šķeberīte, ne ar kāju nepaspēra 29799, 9 var, rauduvīte šķeberīte (angeblich: "wer sich viel bewegt") dūņu jauca e̦ze̦rā Mag. XX, 3, 183.

Avots: ME IV, 24

šķeberniece

šķeberniece "?": ja ir laba ve̦damā, vediet taisni pie istabas; ja ir kāda šķeberniece, apkārt sē̦tu ritiniet! BW. 18602, 5.

Avots: ME IV, 24

šķebēt

‡ *šķebêt, zu erschliessen aus apšķebêt (unter apšķebinât).

Avots: EH II, 629

šķebēties

šķebêtiês, übel werden: man sāk šķebēties Fest., Stelp.

Avots: ME IV, 24

šķebīgs

šķebîgs, Ekel empfindend Dr.; eklig, widerlich: nepārē̦zdamies pārāk šķebīguo saldumu Austriņš Daugava I, 978.

Avots: ME IV, 24

šķebināt

šķebinât, übel ums Herz tun U., Karls.: man tie kāpuosti šķebina Ermes, Ruhtern, Ulpisch, Walk. dūšu šķebināt Bers. tev dūša nešķebina, es ekelt dich nicht. grē̦ku āzis, kas šķebina dūšu pat turkam MWM. VIII, 461. Refl. -tiês, sich zu vomieren anschicken Wessen; man šķebinājas, mir wird übel, es ekelt mir U., Pilda. Etwa - wenn nrsprünglich "kratzen (in der Kehle)" - zur Wurzel von skabrs??

Avots: ME IV, 24

šķedarnis

šķe̦darnis (unter šķe̦dē̦rns): auch Marienhausen.

Avots: EH II, 629

šķedena

‡ šķe̦de̦na, ein abgespaltenes Stück (?): cukuru ... pērk lielu gabalu ... nuoskalda nuo lielã gabala pa šķe̦de̦nai Širmanis Lielas pasaules sākums 30.

Avots: EH II, 629, 630

šķedene

šķedene: ein Holzstück zum Pergelreissen Blome.

Avots: EH II, 630

šķedens

šķe̦de̦ns, der dritte oder vierte Teil vom Holzscheit; der vierte (der Länge nach) Teil von Gemüsewurzeln: pārgriezt burkānus uz 4 šķe̦de̦ni Latv. Saule v. J. 1927, S. 617. Zu šķe̦dē̦rns.

Avots: ME IV, 24

šķedens

‡ II šķe̦de̦ns piens Mitau "ein wenig sauer gewordene süsse Milch".

Avots: EH II, 630

šķedēns

šķe̦dē̦ns (unter šķe̦dē̦rns): auch (zum Pergelreissen) Heidenfeld, Meselau, Misshof, Nötk.; ein gespaltenes Holzstück Smilt.: šķe̦dē̦nu sē̦ta.

Avots: EH II, 630

šķedera

šķe̦de̦ra,

1) "plaisa vai strīpa" Seyershof: zeme sasprē̦gã tādās šķe̦de̦rãs;

2) "ein grosses Stück (?)"
Seyershof: kāpuostgalviņu sagriêžu šķe̦de̦rās - uz četri daļi vai uz pieci, un tad vãru.

Avots: EH II, 630

šķedere

šķedene "?": sniedzas pēc gurķa šķedenes (Schnitte?) un iekuož Latv.; "ein abgespaltenes, flaches Holzstück" Grawendahl.

Avots: ME IV, 24

šķederēt

šķederêt: in der Bed. 2 nach Sehwers Unters. 130 aus nd. scheddern "wackeln, schütteln".

Avots: EH II, 630

šķederēt

šķederêt,

1) "?": viena pate vien šķederēja (von unschönem Singen)
RKr. XVI, 241;

2) "taumeln"
Nerft.

Avots: ME IV, 24

šķederkāja

šķederkāja "?": mūsu upē tādas zivis, šķederkājas. platvēderes FBR. V, 158 (aus A. - Schwanb.).

Avots: ME IV, 24

šķedērns

šķe̦dē̦rns,

1) a: auch Auleja, Baltinow, Linden in Kurl., Marzen.

Avots: EH II, 630

šķedērns

šķe̦dē̦rns,

1) ein (vom Ganzen abgetrenntes) Stück,

a) šķe̦dē̦rns Bers., Bolwen, Festen, Golg., Gr. - Buschh., Laud., Lennew., Lis., Lös., Lub., Mar., Saikava, Selsau, Sessw., Warkh., Warkl., šķe̦de̦rns Aahof, Gr. - Sessau, Grawendahl, Lubn., škedernis Kalz., Mar., Stockm., šķederns Spr., Lasd., šķe̦de̦rna Gr. - Sessau, Lubn., Nerft, BW. 35705 var., šķe̦darna Ermes, Ronneb., Smilt., Trik., šķe̦darksnis Schwanb., šķe̦darnis Alswig, Mar., šķe̦dē̦ns U., AP., N. - Peb., Arrasch, A. - Ottenhof, Erlaa, Jürg., Kensingshof, Ronneb., Sessw., Warkl., Wolm., šķeders LP. VII, 853, šķediens Stürzenhof, ein kleines, abgespaltenes Holzstück
U., ein abgespaltenes Holzstück (Birkenholz in Bers., Jürg., Lasd., Laud., Ronneb., Sessw., Kiefernholz in Lis. und Lubn.) zum Pergelreissen, ein abgespaltenes Viertel von einem Kiefernblock zum Pergelreissen (šķe̦de̦r̂ns) Ungurmuiža bei Kreuzb.: pē̦rkuona speriens saplesa kuoku vairākuos šķe̦de̦nuos B. Vēstn. ienes tuo malkas šķe̦de̦rnu ķēķī! Mar. šī būs laba šķe̦dē̦nu malka Kensingshof. pa kreisai ruokai tam saplē̦stie šķederņi, pa labai gatavie... skali Vēr. I, 1453;

b) von andern Gegenständen:
maizes šķe̦dē̦ns Wolmarshof, eine grosse Schnitte Brot. ābuolu šķe̦dē̦ns A. - Ottenhof. lūst uozuols, krīt ve̦cais, plīst galviņa šķe̦de̦rniem BW. 30421; šķe̦dē̦ns U., ein entzwei geschnittenes Kohlhäuptchen; šķe̦dē̦rns Sessw., ein Teil von einem zerschnittenen Kohlhäuptchen;

2) ein mageres Tier
(šķe̦de̦rna) Nerft;

3) "?": iet kâ šķe̦dē̦rns Gr. - Buschh. tam dzīve kâ šķe̦dē̦rnam ebenda. Zu skadrs 1, s. Persson Beitr. 132, 148 f. und 883 und IF. XXXV, 212 ff., Zupitza Germ. Gutt. 152.

Avots: ME IV, 24

šķedraunīca

šķe̦draunīca "?": ja ir laba ve̦damā, tad ve̦dat sētiņā; ja jau kāda šķe̦draunīca, apkārt sē̦tu ritiniet! VL. aus AP.

Avots: ME IV, 24

šķeidēt

šķeîdêt: š. vārītus kartupeļus, tâ ka iznāk putra Heidenfeld.

Avots: EH II, 630

šķeidēt

šķeîdêt Saikava, tr., quetschen, den Saft von etw. ausquetschen: uogas. Zu škiêst.

Avots: ME IV, 24

šķeiksta

šķeiksta, = šķeista, eine Angelrute (mit eĩ) AP., eine Strohdachrute AP., N. - Peb.

Avots: ME IV, 24

šķeiniņi

‡ škeiniņi U. (unter šķiemeņi), = šķiemeņi, die über den lumstiņi sich kreuzenden Fäden beim Weben.

Avots: EH II, 630

šķeista

šķeĩsta: auch (Rute) Ramkau, Serben, (mit ei ) Erlaa, PV., Swehthof, Zirsten; "ein grosser, ästiger Knüttel" Bixten. "makšķeres šķeista" ME. IV, 25 zu verbessern in "makšeres šķeista".

Avots: EH II, 630

šķeista

šķeĩsta C., šķeiste U., (mit èi 2 ) Lubn., Meiran, Saikava, Warkl., šķeists L., U., (mit èi 2 ) Gr. - Buschh., Warkl., eine lange Rute U., (šķeĩsta) Arrasch, Drosth., Jürg., Schujen, Wenden, (šķèista 2 ) Selsau, (šķeiste) Golg.; die Angelrute (šķeiste) Golg., (šķeĩsta) Rundel; die Hopfenstange U.; ein Schäferstab Wend. n. U.; eine Strohdachrute Peb. n. U., (šķèiste 2 ) Lis.; ein dicker Pergel (auch zum Schlagen gebraucht) Bauske (šķeĩsts): čigāniem ratu stūŗuos sabāztas šķeistes Golg. pār upi pārliktas divas šķeistas Poruk III, 294. ruobuos rē̦guojās elkšņu šķeistu gali A. XX, 644. tinas kâ apīņi ap sausajām... šķeistām A. v. J. 1899, S. 145. (jumtam) šķeistiņas vietām līda ārā Austriņš Nuopūtas vējā 125. grundulis makšķeri tik stipri rāva, ka šķeista vien drebēja Stari I, 326. baltuo makšeres šķeistu svaiduot Upīte Medn. laiki. bijusi gaŗa auguma, kâ makšķeres šķeista A. v. J. 1898, S. 381. J. salieca savu šķeistas augumu Niedra Bār. 19. Wohl zur Wurzel skei-d- in šķiêst u. a.

Avots: ME IV, 24, 25

šķeists

I šķeists (unter šķeista ): auch (mit èi 2 ; eine Rute ) Druw.; tāds kâ š. (mit eĩ ) Lemb. (von jem., der von hohem Wuchs ist).

Avots: EH II, 630

šķeists

‡ II šķeîsts Nötk. "ein Verschwender; nekārtīgs, nelādzīgs cilvē̦ks" Nötk.

Avots: EH II, 630

šķeitelis

‡ šķeitelis U. (unter šķietelis), der Scheitel.

Avots: EH II, 630

šķelacis

šķelacis Schlossberg, ein Schielender.

Avots: ME IV, 25

šķelbete

šķel˜bete: die ME. IV, 25 vorausgesetzte Dissimilation hat vielleicht schon im Deutschen stattgefunden, vgl. das gleichbed. d. Stelbrett bei Bielenstein Holzb. 394.

Avots: EH II, 630

šķelbete

šķel˜bete AP., Karls., Trik., Plur. šķelbetes U., das Aufscherbrett; "linu kulstāmais, ar kuo sit uz sauju" Latv. Saule v. J. 1927, S. 617. Dissimiliert über *šķelbrete aus *šķerbrete aus nd. scherbrett.

Avots: ME IV, 25

šķelda

šķe̦lda,

2): tam kuokam liela š. (mit e̦lˆ 2 ) Pilten.

Avots: EH II, 630

šķelda

šķe̦lda,

1) ein abgespaltenes Stück, ein Splitter:
akmeņam atšķe̦ltas divas šķe̦ldas Lautb. Luomi 73. uz vienas akmeņa šķe̦ldas var divdesmit cilvē̦ku saviesties ebenda;

2) der Schlitz
V., die Spalfe Wid. zu šķelˆt.

Avots: ME IV, 25

šķelderēt

šķelderêt,

1) =šķelvinât Sauken, Sessw.; unaufmerksam tragend verspritzen (eine Flüssigkeit) Stockm., Kalz., Lubn., Meiran, Selsau (mit êl 2 );

2) vergeuden
(mit el˜) Grünwald. Aus (n)d. schellern.

Avots: ME IV, 25

šķelderis

I šķêlderis 2 ,

1): "kas šķelderē 1" Fehteln.

Avots: EH II, 630

šķelderis

I šķèlderis 2,

1) "kas šķelderē" Meiran;

2) wer Unsinn schwatzt
Lubn.

Avots: ME IV, 25

šķelderiski

šķelderiski: aiziet š. (mit èl 2 ; "taumelnd") Fehteln.

Avots: EH II, 630

šķelderiski

šķelderiski "?": valuoda iet šķelderiski Meselau.

Avots: ME IV, 25

šķeldēt

šķeldêt (li. skéldėti "fortgesetzt platzen") U., -u, -ẽju, šķeldinât (li. skéldinti "spalten lassen") Wid., spalten.

Avots: ME IV, 25

šķeldrināt

‡ *šķeldrinât, zu erschliessen aus ‡ sašķeldrinât.

Avots: EH II, 630

šķeldrots

‡ šķe̦ldruots "?": ar šķeldruotām ziedlapiņām Latv. konv. vārdn. s. v. Klarkija.

Avots: EH II, 630

šķelīgs

‡ šķelīgs Sonnaxt, leicht spaltbar: š. kuoks.

Avots: EH II, 630

šķelksnains

‡ šķelˆksnains (sic!) Linden in Kurl. "?": šķelksnaini zirņi. līdakai šķelksnaina gaļa.

Avots: EH II, 630

šķelksne

‡ šķelˆksne Linden in Kurl. "muskuļu šķiedra": līdakai katrā gaļas šķelksnītē pa vienai asakai.

Avots: EH II, 630

šķelksnis

šķelˆksnis Lennew., ein (vom Ganzen) losgetrenntes Stück: malkas škelksnis Purap. ein Holzscheit. drēbes šķelksnis Purap. Wohl für älteres *šķelsnis; zu šķelt.

Avots: ME IV, 25

šķelme

‡ šķelme (> ostle. škeļme) Strods Par. vōrdn. 169 "?".

Avots: EH II, 630

šķelmēt

‡ *šķelmêt, zu erschliessen aus ‡ apšķelmêt.

Avots: EH II, 630

šķelmība

šķel˜mĩba, die Schelmerei, Betrügerei U.

Avots: ME IV, 25

šķelmīgs

šķel˜mîgs, betrüglich U., schelmisch: šķelmīga valuodiņa BW. 15877, 2.

Avots: ME IV, 25

šķelmilītis

šķelmilītis "?": puiši.. sak[a], ka nauda mežiņā. vai tu puiša šķelmilīt, kāda nauda mežiņā? BW. 10761, 1.

Avots: ME IV, 25

šķelmis

šķel˜mis: puisis, š., nemaksā vienas auzu sē̦naliņas BW. 1965 var.

Avots: EH II, 630

šķelmis

šķel˜mis (f. -e), der Schelm: Sprw. labs cilve̦ks - šķelmis aiz ādas Br. sak. v. 183. meitas, šķelmes, pievīlušas... kumeliņu BW. 29842. Nebst estn. kelm aus mnd. schelm.

Avots: ME IV, 25

šķelna

‡ šķe̦lna "?": ja tik ... neuzraksta ar ... zariem tev tādu ližmu uz šķe̦lnām, ka ilgi vēl būs lasāma Janš. Līgava I, 28.

Avots: EH II, 630

šķelnadzis

šķe̦ltnadzis* Konv. 2 211; 2319, ein Spalthufer.

Avots: ME IV, 26

šķelpa

šķe̦lpa Konv. 1 799, šķelpis Plm., šķèlpji 2 Aps., Golg., šķèlpes 2 Prl. n. FBR. VI, 93, Bers., Saikava, = skalbe(s), Kalmus: šķelpu saknes jāpakaisa gultā zem palaga, tad blusas neruonas Etn. I, 29; šķe̦lpa, iris sibirica L. Lub. n. RKr. III, 70; sarkanie šķelpji, Feuerlilien. Wohl aus mnd. schelp "Schilf"; vgl. auch ķelpis.

Avots: ME IV, 25

šķelpis

šķelpis (unter šķe̦lpa): Azandas malā plūktie zaļie šķelpi Aīda Niedra Azand. 71.

Avots: EH II, 630

šķelps

šķelps Wessen "vidū ruobuots kuociņš, ar kuo satur lemesnīcu spīļu arklam pie apīžām"; vgl. škalbe und skalbis I.

Avots: ME IV, 25

šķelpsne

šķelpsne (so zu lesen!): auch (mit èl 2 ) Kaltenbr., (iris pseudacoras) Oknist.

Avots: EH II, 630

šķelpsne

šķelpsne Gr. - Buschhof, Wessen, = skalbe(s); šķèlpsnes 2 Buschhof "Blumen mit gelber Blüte": niedru un šķelpšņu mežs Akurater.

Avots: ME IV, 25

šķelrdars

šķe̦l˜dars Dond. (hier kann es aus *šķe̦ldrs entstanden sein), Wandsen, ein grosser Holzsplitter.

Avots: ME IV, 25

šķelsne

‡ šķelˆsne Baltinow "ein kleines Holzscheit"; sakampa pie ugunskura nuome̦stuo malkas šķelsni (od. zu einen nom. s. *šķelsnis?), nuotvēra puiku ..., sita ... Purap. Mazie stāsti 87.

Avots: EH II, 630

šķelst

‡ *šķelˆst 2 , zu erschliessen aus ‡ iešķelˆst 2 .

Avots: EH II, 630

šķelt

šķelˆt,

1): liepas galdu gultu šķēla (fertigten spaltend an)
BW. 13611, 5; Subst. šķê̦lums,

2): der Schlitz
Seyershof.

Avots: EH II, 630

šķelt

šķelˆt (li. skélti "spalten"), škeļu, šķêlu,

1) spalten, der Länge nach teilen
U.: šķeliet (Var.: plēsiet) skalus! BW. 6958 var. kur tie (galdi) šķe̦lti, kur neške̦lti? 1421. brāļi kuokles šķēle 33625, 15. luopiem e̦suot šķē̦rē̦ti (šķe̦lti) nagi LP. VI, 450. kalni... tiek... šķe̦lti Rainis Göˉtes dzeja 46. šķeļ kuģis ūdeņus Vēr. I, 926. ar tuo šķe̦ltu (Var.: cauru) lindraciņu BW. 20442 var.;

2) = šķilt: ... kumeliņš tē̦raudiņa pakaviem; tuo varēja nakti jāt, gaisā šķela (Var.: šķīla) uguntiņu BW. 29698, 7. šķeltin šķēla (Var.: šķiltin šķīla) valuodiņu 11156 var. Refl. -tiês,

1) sich spalten:
zuobini šķinda un vairuogi šķēlās A. XX, 744. mākuoņi šķeļas 232. migla... švītrās šķēlās Rainis Göˉtes dzeja 5;

2) sich spalten
(fig.); in Zwietracht leben Fest.: iedzīvuotāji savā starpā šķē̦lušies un rējušies Pagalms v. J. 1881, No 3, S. 23. - Subst. škelˆšana, das Spalten, šķelˆšanâs, das Sichspalten (eig. und fig.): atomu šķelšanās Vēr. I, 797. kņe̦zu starpā bijušas šķelšanās un ķildas Stāsts Kriev. 18; šķē̦lums,

1) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Spaltens:
šķeliet skalus, brāleliņi! nāks māsiņas vakarā; cita cimdus, cita zeķes par skaliņu šķē̦lumiņu BW. 6958 var.;

2) die Spalte:
kluci saskaldīja trijuos šķē̦lumuos Ahs. n. RKr. XVII, 55. zē̦ns iešķēla klucim šķē̦lumu galā LP. VI, 447; šķêlẽjs, wer spaltet: nav man skalu šķēlejiņa BW. 6835, 1. Nebst skals, skaldît, šķèle, šķilt, šķila u. a. zu r. щель "Spalte", о-скóлокъ "Splitter", sloven. skala "Lichtspan", ščalja "Splitter", gr. σχάλλω "scharre, hacke", alb. haľε "Splitter", at. siligua (wenn aus *sceliquā) "Hüfsenruchtschote", mir. scailt "Spalte", an. skilja "trennen" and. skola "Abteilung" u. a., s. Reichelt KZ. XLVI, 334 f., G. Meyer alb. Wrtb. 145 f., Zupitza Germ. Gutt. 43 und 151 f., Meringer IF. XVIII, 229, Persson KZ. XXXlII, 284 ff. und Beitr. 176 und 646 f., Fick Wrtb. III 4 , 458 f., Boisacq Dict. 868 f., Trautmann Wrtb. 264, Walde Vrgl. Wrtb. II, 590 ff., Jokl. WuS. XII, 70.

Avots: ME IV, 25, 26

šķeltains

šķe̦lˆtaîns Golg., (mit e̦lˆ 2 ) Salis, mit einem Schlitz versehen: gaŗuos šķe̦ltai,nuos svārkus Druva II, 660.

Avots: ME IV, 26

šķelte

I šķelˆte 2 Schibbenhof, der Schlitz in der Rückenseite des Männerrocks.

Avots: ME IV, 26

šķelte

II šķelte "eine Art Fisch" (?).

Avots: ME IV, 26

šķeltene

šķelˆtene 2 , ‡

2) der Schlitz am Frauenrock
Siuxt; ‡

3) "šķila" (mit elˆ ) Liepna.

Avots: EH II, 630

šķeltene

šķelˆtene 2 Nigr., Wain., ein auf der Rückenseite geschlitzter Männerrock: dē̦ls uzve̦lk pe̦lē̦kuo šķelteni Janš. Čap. 13. nuovilcies škelteni un vesti Bandavā II, 270.

Avots: ME IV, 26

šķeltin

šķelˆtin, Adv., zur Verstärkung von šķelt: šķeltin šķēla valuodiņu BW. 11156 var.

Avots: ME IV, 26

šķeltīna

‡ šķeltīna "?": velcies, stāvraģi, tu pa priekšu! lai tā š. pakaļā iet! Tdz. 59917 (aus Dunika).

Avots: EH II, 630

šķeltine

‡ šķelˆtine skarenīte Auleja, ein dreieckiges Kopftuch.

Avots: EH II, 630

šķeltiski

‡ šķelˆtiski 2 (sic!) Salis, mit den Beinen umfassend: meitene š. kuokam mugurā tâ kâ puika; "šķe̦lti" Salis n. FBR. XV, 78.

Avots: EH II, 630

šķeltkāja

šķe̦ltkãja,* ein Spaltfuss: baluožu putni ar īsām šķeltkājām Konv. 2 290.

Avots: ME IV, 26

šķeltna

šķe̦ltna,

1) "= šķembele I, šķaute" Kroppenhof bei Kokn.;

2) die weibliche Schamritze
("šķe̦ltna jau niez");

3) ein Mädchen.

Avots: ME IV, 26

šķeltnains

šķe̦ltnaîns Fest., šķe̦lˆtnājs Lubn., hart, sich spaltend, nicht mehlig (von Schotenfrüchten): šķe̦ltnaini zirņi Tirs. n. RKr. XVII, 81 (hier auch: šķ. pupas), Fest.

Avots: ME IV, 26

šķeltne

šķelˆtne Fest., die Spaite Katzd., der Riss Etn. I, 58; jede Hälfte eines entzweigespaltenen Gegenstandes; ein abgespaltenes Stück Bers., Jürg. (mit elˆ ), Segew.; "plāna šķila" Erlaa: dūmi centās iesprausties katrā šķeltnītē MWM. VIII, 735. spalvas šķeltne Dr., der Federspalt. puotējamā šķeltne, der Pfropfspalt. jūŗas vēža šķeltne MWM. VI, 526. nuo sveķainajām ce̦lmu šķeltnẽm Apsk. v. J. 1903, S. 210. sveķi te̦k iz kuoku šķeltnēm Etn. I, 67. kuoka vidū bieži atruod šķeltni, kas ceļas lauskam speŗuot jeb cirvīšus me̦tuot 58. apaļam pārplē̦stam kuokam ir divas šķeltnes Fest. riekstu kuoduolam divas šķelˆtnes Kl., Bers., Golg. viņš nuoplēš nuo priežu ce̦lma pāris šķel˜tnes JR. IV, 70. nuome̦t izkaltušās šķeltnes un rungulus Vīt. 21. viņi (akmeņi) sašķeļami pa šķeltnem vai šķiedrām A. v. J. 1898, S. 394. uz kādas izkārušās klints šķeltnes Kaudz. M. R. gāles šķeltnes izslienas stāvu MWM. X, 243. zirņu, pupu šķeltnes Fest. mākuoņu šķeltnes Vēr. II, 386. kâ zibeņa šķeltne uzliesmuo... duoma A. v. 3. 1901, S. 934. svārku šķeltne ( = šķelte 1) Golg., Gr. - Buschhof.

Avots: ME IV, 26

šķelvēderis

šķelvēderis Pilda, ein nicht böse gemetntes Schimpfwort für ein kleines Kind.

Avots: ME IV, 27

šķelvenēt

šķèlvenêt 2 Gr. - Buschh., = šķelvinât: kuo nu šķelvenē! sagt man zu einem unruhig Essenden, der oft mit dem Löffel in der Suppe rührt Gr. - Buschh. Refl. -tiês, = šķelvinâtiês: kad tik visa putra neizlītu! tâ ir šķelvenējas Gr. - Buschh.

Avots: ME IV, 26

šķelverēt

šķèlverêt 2 Lubn., Saikava, Warkl., -ẽju, = šķelvinât, durcheinanderschütteln Kawall n. U., Golg.; schülgern U. Etwa mit lv aus ll (vgl. ķelve, baļva, eļvs Le. Gr. 177 und oben šķelderêt)?

Avots: ME IV, 26

šķelveris

šķèlveris 2 : šķērēšanai dzijas saveŗ šķèlverī 2 Mahlup.

Avots: EH II, 630

šķelveris

šķèlveris 2 Mar. "lāpstiņa, ar kuŗu šķērē" (?).

Avots: ME IV, 26

šķelvināt

šķelˆvinât Mar., (mit èl 2 ) Schwanb., šķelvinêt Wessen, Pilda, (eine Flüssigkeit in einem Gefäss) schütteln Bērzpils, Sessw.: nešķelvini pienu pa spaņģi: izliesi! Mar. n. RKr. XV, 139. ūdeni šķelvinādami (kratīdami) Kīmija 12. Refl. -tiês, (beim Schütteln) hin und her spülen (von einer Flüssigkeit in einem Gefäss): kubuliņus, kuŗuos... šķelvinājās... dzēriens Veselis Trīs laimes. bļuodā ne̦suot šķīsta putra šķelvinājas Wessen.

Avots: ME IV, 27

šķelvinēt

šķelvinêt (unter šķelˆvinât): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84, Berzgale, Kalupe, (mit èl 2 ) Auleja, Kaltenbr., Oknist; piens ... šķelvinē̦ts visu laiku Jauns. J. un v. 68; var arī mārkā stāvuošu ūdeni š. Bērzgale. Refl. -tiês,

1) = šķelˆvinâtiês Auleja, Bērzgale; ‡

2) taumeln
Bērzgale.

Avots: EH II, 630

šķelvinis

‡ šķelvinis,

1) ein gewisses Quantum einer Flüssigkeit, das geschüttelt beim Tragen aus dem Gefäss herausgeflossen ist
(mit èl 2 ) Auleja;

2) jem., der wankt, taumelt
Bērzgale.

Avots: EH II, 630

šķemba

šķe̦m̃ba: auch (mit è̦m 2 ) Sonnaxt.

Avots: EH II, 630

šķemba

šķe̦m̃ba Jürg., Stenden, = šķembele: pē̦rkuoniņš saspārdīja uozuoliņu; es tās ške̦mbas (Wessen) salasīju BW. 33715. Zu skamba.

Avots: ME IV, 27

šķembalains

‡ šķe̦m̃balains Ramkau, sich spaltend: š. zirnis ir tāds, kuo nevar izvārīt mīkstu; vāruot tas pārdalās uz pusēm.

Avots: EH II, 631

šķembelains

‡ šķe̦mbe̦lains "?": daža (scil.: egle) pārlauzta vidū, baltam ste̦mbē̦nam vien gaisā šķe̦mbe̦laini rē̦guojuot Austriņš Raksti VII, 101.

Avots: EH II, 631

šķembele

šķembele,

1): auch (mit em̃ ) Ramkau, Schnehpeln, (mit èm 2 ) Fest., Saikava, Sonnaxt; apkārt grìezu brāļa dzirnas, lai tās skrēja šķembelēs BW. 22478 var. uozuola šķembelīte 30977, 1.

Avots: EH II, 631

šķembele

šķembele,

1) šķembele Arrasch, Bauske, Drosth., Matthäi, Ronneb., Ruj., Siuxt, Schujen, šķèmbele 2 Bers., Gr. - Buschh., Kl., Kreuzb., Lis., Lubn., Selsau, šķembele Spr., Mag. XIII, 2, 56, N. - Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, Golg., Memelshof, Salis, Sermus, ein grosser Holzsplitter
Lind. n. U., ein Šplitter überhaupt: nuo kuoka atplīst mazas šķembelītes Etn. I, 58. ganu meitene uzlasīja... šķembeles, druoztalas..., kas derīgi uguns iekuršanai Janš. Dzimtene 2 I, 105. zirgi nav ne˙kuo cietuši nuo bumbu šķembelēm Līdums 1915, No 109, kaulu šķembele V., ein Knochensplitter;

2) verächtliche Bezeichnung für ein Mädchen:
šādas, tādas šķembelītes, visas puiši izprecē BW. 10608, 2.

Avots: ME IV, 27

šķempele

šķèmpele 2 Saikava, = šķembele, ein Splitter Druw., Golg., Lis.: plānu akmeņa šķempeli ar asām škautnēm Plūd. LR. III, 60. Aus šķembele . šķēpele?

Avots: ME IV, 27

šķenaga

šķe̦naga U., šķe̦nags Wid., ein Zeichen auf Heuschlägen, um sie vor dem Beweiden zu bewahren. Wohl nebst šķinaga zu šķĩt.

Avots: ME IV, 27

šķendala

šķe̦ndala Segew., = šķembele: rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja šķe̦ndalās VL. A. v. J. 1893, S. 559. lai saplīsa tautu galdi deviņām šķe̦ndalām BW. 26296, 13. Dissimiliert aus *šķe̦ldala (vgl. šķe̦lda)? Vgl. šķindala.

Avots: ME IV, 27

šķende

šķende, comm., ein Nörgler Frauenb. Zu šķendêt I.

Avots: ME IV, 27

šķendele

šķeñdele,

1): auch AP.; druoši rāvu brāļa dzirnus, lai tās gāja šķendelēs BW. 22478. 1 var.; ‡

2) = šķindele Kurmene, Zerrauxt, (mit èn 2 ) Setzen, (mit en ) Daudsewas, Kl.-Salwen: jumta izlaidnis ... šķendelēm apsists Jauns. Raksti IV, 48. S. auch šķeñdeles unter šķendeļi.

Avots: EH II, 631

šķendele

škeñdele Bixten, Nigr., Sermus, šķèndelis 2 Gr. - Buschhof, = šķembele, ein abgespaltenes Holzstück: es nelē̦ktu puišu dēl ne pār mazu šķendelīti (Var.: sakārnīti) BW. 10557. Vgl. šķe̦ndala.

Avots: ME IV, 27

šķendelēt

šķeñdelêt Bixten, Nigr., Sermus, schnitzeln, fein spalten: kas varēja priedi škelt, kas uozuolu šķendelēt? BW. 31387 var. bissimiliert aus *šķeldelêt?

Avots: ME IV, 27

šķendelis

šķèndelis 2 Sonnaxt - der Singular zu šķendeļi ME.

Avots: EH II, 631

šķenderis

šķeñderis: "kam patīk skaļi runāt nevietā" Sarkanmuiža.

Avots: EH II, 631

šķenderis

šķeñderis, ein Zänker Hofzumberge: tas šķenders, plenders nav pieskaitāms pie cilvē̦kiem Liv. Brez. un Hav. 26. Aus mnd. schender "der einen andern öffentlich in Unehre bringt"?

Avots: ME IV, 27

šķendēt

I šķeñdêt Bauske, Siuxt, šķendêt U., Bewern, Golg., Frauenb., Talsen, -u, -ẽju, refl. šķendêtiês Bauske, Siuxt, šķendêtiês U., Altenwoga, Bewern, Dond., schänden, heruntermachen, schimpfen, keifen, schelten, schmähen U., nörgeln Frauenb.: pamāte nuobeidza savas mācības šķe̦ndē̦dama un suodīdama Janš. Bārenīte 86. Uoliņš šķendēja par jaunām naga ce̦purēm, spīdīgām puogām Vēr. I, 1446. (mācītājs) uz dzērējiem šķendējas Janš. Dzimtene 2 I, 299. dzirdēja... dusmīgā balsī šķendējamies:"ak tu ve̦lna negandele!" Dzimtene V, 57. ve̦lns vienmē̦r šķe̦ndas un rājas, ka tam tik ilgi jāgaida Pas. IV, 36 (aus Selg.). Zuobs stipri saskaities šķendējās un bārās ar Ilzīti Tirzm. šķendējās, kad ir apklausīties nevar A. XXI, 9. - Subst. šķendêšana, šķendêšanâs, das Schimpfen, Schmähen, Keifen: dusmas saceļas pret tuo jaunekli, kas šādu šķendēšanu viņai uzkŗāvis Līv. - Brez. un Hav. 239; šķe̦ndê̦tãj(iê)s, wer schimpft, schmäht, keift. Aus mnd. schenden "in Schande bringen, schimpfen".

Avots: ME IV, 27

šķendēt

II šķèndêt 2 Gr. - Bnschhof, = dauzīt Wessen; "zerschlagen (Gefässe)" Memelshof. Etwa (wenn ein Lituanismus) zu av. sčandaye ti "zerbricht"??

Avots: ME IV, 27

šķendināt

‡ šķendinât, (gegen etwas) anschlagen und dadurch erklingen machen (?): ne̦rvōzi šķendināja šķīvjus citu pret citu A. Upītis Sm. lapa 59. šķendinādama sudrablietas un kristalltraukus 230. āmuru š. Laikmetu griežos II, 51. Vgl. II sķèndêt 2 und šķiñdinât.

Avots: EH II, 631

šķendiņi

šķendiņi: ja tā negribēja dabūt šķendiņus Dünsb. Malku lasītāja ziņas un stāsti (1852) IV 2, 1.

Avots: EH II, 631

šķennēt

šķeñnêt Bershof, Schibbenhof, refl. šķeñnêtiês Schibbenhof, Siuxt, šķennêtiês Naud. n. Alksnis - Zundulis, = šķendêt(iês): viņš uotram tuo naudu izviļ un šķennē tuo par paldies Manz. Syr. XXIX, 8, 9. mitējās riešana un šķennēšana Manz. Spr. Sal. 22, 10. viņi kavušies un plūkušies, šķennējušies un lādējušies JK. III, 3. cik tu esi plēsies un šķennējies Alm. Rud. 30. Aus nd. schtinnen "schänden".

Avots: ME IV, 28

šķennēts

šķe̦nnē̦ts "?": šķe̦nnē̦ta ce̦pure galvā Pas. I, 210 (aus Fockenhof).

Avots: ME IV, 28

šķenst

*šķenst, zu erschliessen aus atšķenst. Anscheinend als ein Kuronismus zu li. skandinti "verderben" (bei Bezzenberger BGLS. 322).

Avots: ME IV, 28

šķeperis

šķeperis "?": jūŗas šķeperim caur ce̦puri mati aug BW. 30924, l. Aus mnd. scheper "Schiffer"?

Avots: ME IV, 28

šķepēt

šķepêt,

1) schicken, senden
Infl. n. U., Meiran, Warkh., Warkl.;

2) stopfen (z. B. Heu in eine Scheune)
Domopol. In der Bed. 1 wohl aus mnd. scheppen "(ver)schiffen"; in der Bed. 2 über *štepêt > *šťepêt aus d. dial. stöpfen?

Avots: ME IV, 28

šķeplērnieks

šķeplērnieks, einer, der Amulette (šķe̦plē̦ri) anfertigt U.

Avots: ME IV, 28

šķeplērs

šķe̦plē̦rs, ein kleines quadratförmiges Stück Zeug mit dem Kreuz, das von Katholiken um den Hals (als Amulett?) getragen wird Infl. n. U. Aus mnd. schepelere "Scapulier".

Avots: ME IV, 28

šķepsne

šķepsne (li. skẽpsnė "kawałek materyi" РФВ. LXV, 309) Meiran, auch šķepsniņa, = šķepste: linu šķepsne Meiran. linu šaujiņ[u]... savērpu pa vienai šķepsniņai BW. 6997.

Avots: ME IV, 28

šķepste

šķepste, ein Griff (rāviens), eine Handvoll Infl. n. U.: šķepste linu U., Lubn., Meiran. šķepste miltu Bauske. Nebst šķepsne und li. skepetà "Tuch" wohl (nach Zubatý AfsIPh. XVI, 414) als "Abgespaltenes" zu r. щепá "Holzspan", щепáть "spalten", aksl. skopiti "verschneiden", li. skãplis "Hohlaxt", gr. σχόπελος "Fels" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 559 ff.).

Avots: ME IV, 28

šķerba

‡ šķe̦r̃ba Seyershof "skabarga; ass atlūzums vai ieplīsums"; vēja lauztam kuokam ir šķe̦rbas vis˙gaŗām.

Avots: EH II, 631

šķerbala

šķe̦rbala: = skaîda 1, šķembele 1 (mit e̦r̃ ) Königshof, Mitau, Nötk., ein grosser Splitter (mit e̦r̃ ) Pēternieki, Wrangelshof: ilkss, lùoks var salūzt vienās šķè̦rbalās Trik.; "kaut kas ne pilnīgi atplīsis" Smilt. "Smilten" ME. IV, 28 zu verbessern in "Smilten,".

Avots: EH II, 631

šķerbala

šķe̦rbala, ein flacher Splitter N. - Wehlfahrt, Marzenhof, Sermus (mit "è̦r"), Lennew., Kroppenhof bei Kokn.: tikmē̦rt situ tautu galdu, kamē̦r leca šķe̦rbalās (Var.: šķēpelēs) BW. 26296, 17 var.; ein Fetzen Smilten (mit e̦r̂ 2 ) Schibbenhof. Zu šķe̦rbs.

Avots: ME IV, 28

šķerbalains

šķe̦rbalaîns,

1): "skabargains" (mit e̦r̃ ) A.- Bergfried, Pēternieki, Ronneb., Widdrisch, Wrangelshof, (mit è̦r ) Serbig., Walk, (mit e̦r ) Kl.-Salwen, Meselau; zerfetzt (mit e̦r̃ ) Hofzumberge, (mit e̦r ) Mar., Smilt.

Avots: EH II, 631

šķerbalains

šķe̦rbalaîns, šķe̦rbe̦lains,

1) mit vielen Splittern
Nerft: šķe̦rbe̦lainā lāviņas stūrī MWM. VIII, 597; šķe̦rbalains 2 Schibbenhof, am untern Saum zerfetzt; šķe̦r̂be̦lains (schwer spaltbar, schwer zu behobeln) kuoks Jürg.; šķe̦rbalains "rissig, geplatzt" Roop, Sermus, N. - Wohlfahrt;

2) krächzend, rauh, heiser:
nav skaņa palikusi šķe̦rbalaina Hamlet 44. nuo rīkles bija sadzirdama šķe̦rbe̦laiņa skaņa Alm. ar ārkārtīgi šķe̦rbalainiem un če̦rkstuošiem pantiem LA.

Avots: ME IV, 28

šķerbāt

‡ šķe̦r̃bât Seyershof "negludi, neglīti saplīst".

Avots: EH II, 631

šķerbēt

*šķerbêt, zu erschliessen aus atšķerbêt.

Avots: ME IV, 28

šķerbināt

šķer̂binât 2 : "šķebināt" (mit er ) AP., Fehteln, (mit èr 2 ) Linden in Livl.; tas man šķerbina dūšu.

Avots: EH II, 631

šķerbināt

šķer̂binât 2 Karls."?"- Vgl. auch atšķer̂binât; zu šķe̦rbs.

Avots: ME IV, 28

šķerbs

šķe̦r̂bs Kr., Sonnaxt, šķe̦r̂bs 2 Bauske, herbe (vom Bier Ruj. n. U.; auch fig.), bitter - sauer U.: šķe̦rbs alus Bauske. ške̦rbs vārds ebenda. Nebst li. skerbti "tief einschneiden" und skirbti (s. Būga РФВ. LXXV, 149 und KSn. I, 282) zu skar̂bs.

Avots: ME IV, 28

šķerbulains

šķe̦r̃bulains Salis, krächzend, heiser: šķe̦rbulaina balss.

Avots: ME IV, 28

šķerbulēt

‡ *šķe̦r̃bulêt, zu erschliessen aus atšķe̦r̃bulêt.

Avots: EH II, 631

šķerbulis

šķe̦r̃bulis Salis, šķe̦rbuls, der Splitter: luoga rūšu šķe̦rbuli čalkslē̦dami nuobira Kaln. Uozuolk. m. 86.

Avots: ME IV, 28

šķeriens

šķeriêns Nieder - Kurland, = šķipsna: linu, dziju (Dunika), matu šķeriens.

Avots: ME IV, 28

šķerla

I šķe̦rla: nuo malkas pagales atplīsusi plāna š. (mit "e̦r̂ 2 ") Kal.

Avots: EH II, 631

šķerla

I šķe̦rla (li. nom. pl. skerlos "Steinscherben" bei Geitler Lit. Stud. 108), = strēmele: lakats saplīsis šķe̦rlās Lubn.; "šķembele": kuoks saplīsis šķe̦rļās 2 Warkl. Zu šķirt (nach Būga KSn. I, 226)?

Avots: ME IV, 28

šķerla

II šķe̦r̂la 2 Schibbenhof, ein Schimpfwort.

Avots: ME IV, 28

šķermains

šķe̦rmaîns "?": mans brālīt[i]s sūdus veda šķe̦rmainiem ratiņiem; aug brālim mieži, rudzi šķe̦rmainām vārpiņām: BW. 28183.

Avots: ME IV, 28

šķermīties

‡ *šķermîtiês, zu erschliessen aus ‡ *apšķermîtiês.

Avots: EH II, 631

šķerms

šķe̦r̃ms: šķe̦r̃ma putra Pankelhof.

Avots: EH II, 631

šķerms

šķe̦r̃ms Riga, Salisb., = šķē̦rms: ja sulas jeb paniņas siltā laikā kādas dienas vēl stāv, tad ļuoti saskābst jeb paliek šķē̦rmas Erlaa. sirds pildās kâ ar šķe̦rmām indevēm Boriss God. 17.

Avots: ME IV, 28

šķermulēties

‡ *šķe̦rmulêtiês, zu erschliessen aus ‡ nùošķe̦rmulêtiês.

Avots: EH II, 631

šķerpen

šķerpen[e] Talsen, eine Stopfnadel; wohl mit ēr zu lesen, vgl. šķēpene und šķē̦rps.

Avots: ME IV, 28

šķerpene

šķerpen[e] Talsen, eine Stopfnadel; wohl mit ēr zu lesen, vgl. šķēpene und šķē̦rps.

Avots: ME IV, 28

šķerstele

šķerstele "ein Einschnitt im Frauenrock an der Stelle, wo zugeknöpft wird; auch im Männerrock auf dem Rücken" Grünwald.

Avots: ME IV, 28

šķerve

‡ šķerve Frauenb. "eine Ritze in der Rinde eines Baumes".

Avots: EH II, 631

šķest

šķest, šķe̦tu, šķetu, schelten Dond.; schreien, lärmen Wid.: glāb, kad ienaidnieks šķe̦t! GL. lai mani virsū zveļas, šķe̦t un pretī ceļas bailes, bē̦das, nāv[e] aus einem alten Gesangbuch. lai... nikna pasaul[e] šķe̦t ebenda. vē̦tra šķe̦t Plūd. Rakstn. I, 73. debeši... vē̦tru šķe̦t Klaust. 101. skaļā, šķe̦tuošā balsī runāt B. Vēstn. Refl. šķestiês Schlehk, prs. šķe̦tuôs (Bauske, Dond.) od. šķešûs (Bers., Bornsmünde),

1) schelten
(intr.) Wandsen: sievas šķe̦tas pa(r) niekiem Dond. n. FBR. VI, 67. "ak tu viena muļķe!"aukle šķetās B. Vēstn. sirds bīstas, šķe̦tas Diez; viel widersprechen MSil.;

2) wüten, rasen
Nigr.; sich befeinden Bornsmünde. Etwa zu d. schattern, schettern "schreien, klirren"?

Avots: ME IV, 28, 29

šķesta

šķe̦sta: eine dünne Stange Laud.; "jumti" ME. IV, 29 im Zitat aus Druva II, 164 zu streichen! Zur Etymologie s. auch Būga Arch. Phil. I, 58 f.

Avots: EH II, 631

šķesta

šķe̦sta Arrasch, Bers., eine dünne Stange Lenzenhof, Kl.; eine Angelrute Erlaa, Kalz.; eine Strohdachrute Bauske (šķestiņa), Erlaa, Kalz.: paduod šķestiņas, ka varu piesiet salmus, ka vējš nenuosviež Selb. nepaliekuot mežā vairs ne šķe̦stas, ne gubu kuoku kuo nuocirst Druva I,1340. jumti nuopalsušām, kailām šķe̦stām II, 164. paņēmis krietnu šķe̦stu pie naga Etn. II, 88. nuo gaŗas šķestiņas IV, 163. Nebst šķeste(re), šķe̦stra (nach Zubatý AfslPh. XVI, 414 f. und Būga KSn. I, 289) zu šķeteri, r. щети́на "Borste" u. a.? Oder zu šķe̦dē̦(r)ns?

Avots: ME IV, 29

šķestaines

šķe̦staines: "sativa" ME. IV, 29 durch "sativa" zu ersetzen!

Avots: EH II, 631

šķestaines

šķe̦staines, Saathafer (avena sativa L.) RKr. II, 67.

Avots: ME IV, 29

šķeste

šķeste: vgl. li. kesčià od. kẽstė Jušk. "жердь носилок".

Avots: EH II, 631

šķeste

šķeste Lubn., Saikava, eine (lange Wolmarshof) Rute U.; eine Hirtenrute (mit schlanken Zweigen) Salisb.; eine Strohdachrute U., Bers., Lis., Lub., eine dünne Stange U.: vīrs... nuolauž kramuos labu šķesti, ar kuo sievu miekšēt Pas. III, 43.

Avots: ME IV, 29

šķesterains

šķesterains "bunt, gestreift (von Geweben)" N. - Peb.; ebenda angeblich auch als Attribut von lini (Flachs) in der Bed. "šķiedrains".

Avots: ME IV, 29

šķesteres

šķesteres, Stangen, die zum Herstellen des Strusenbodens dienen Bielenstein Holzb. 631.

Avots: ME IV, 29

šķesteris

šķesteris: auch Allendorf, AP., C., Fehteln, Heidenfeld, Lemb., Lems., Ruj., Schujen.

Avots: EH II, 631

šķesteris

šķesteris U., Arrasch, Bers., Ermes, Kl., Lis., Lubn., Saikava, Schujen, Warkl., Wolmarshof, = ķesteris, der Küster: ceremonijas... izdara mācītājs vai šķesteris Etn. IV, 173.

Avots: ME IV, 29

šķestra

šķe̦stra: eine lange Rute Fehteln, Lemb.; sviedu šķe̦stru (oder zum nom. šķe̦strs?) vanagam BW. 14203, 3 var.

Avots: EH II, 631

šķestra

šķe̦stra U., Arrasch, šķe̦strs, šķestris, Plur. šķestri Oberl. n. U., = šķe̦sta, eine dünne Stange U., eine Rute U., eine Angelrute Rundel, Strohdachrute U.: dabūju nuo muižas... 300 kāršu, 500 šķe̦stru Dz. V. uz katras nuollktas salmu ailes uzliek šķe̦stru (tievu kārtiņu) Konv. 1 763. kāds šķestris bij ķēris pa galvu Pasaules lāp. 129. gaŗš kâ šķe̦strs.

Avots: ME IV, 29

šķestrains

šķestrains: "nevienāds, raibs, ar sare̦dzamām šķiedrām" Nötk.

Avots: EH II, 631

šķestrs

I šķe̦strs, s. šķe̦stra.

Avots: ME IV, 29

šķestrs

II šķe̦strs: "taisns, nesazaruojies" AP.; "re̦ts" PV.; "re̦ts; ar nedaudziem zariem" Nötk.: šim kuokam šķe̦stri zari AP., PV. vecim šķe̦stri mati PV. š. ("ar maz zariem") kuoks Nötk. š. mežs ebenda.

Avots: EH II, 631

šķestrs

II šķe̦strs, straff (von Haaren) Peb. n. U. Nach Zubatý AfslPh. XVI, 414 f. zu šķe̦sta.

Avots: ME IV, 29

šķestrs

III šķe̦strs, übermütig Bauske: šķe̦stra meita.

Avots: ME IV, 29

šķests

šķests, -s, eine lange, dünne Stange Saikava, Warkl.; šķestiņš, eine dünne Stange, die beim Herstellen eines Strohdachs benutzt wird Gr. - Buschhof, Kreuzb. Zu šķe̦sta.

Avots: ME IV, 29

šķests

II šķe̦sts: ein Knüppel, eine Rute Kürbis, Salis; jumts caurumains, ... sānuos rē̦guojās šķe̦stu (od. zu šķe̦sta?) ribas A. Upītis Pirmā nakts 185. (nuo jumta) šķe̦stus pa ruoku galam svieda zemē Laikmetu griežos I, 29.

Avots: EH II, 631

šķests

II šķe̦sts "ein abgespaltenes Brettstück mit spitzem Ende" Sonnaxt; eine dünne, lange Stange Bewershof, Odsen, ein Knüppel, eine Rute Ruj.

Avots: ME IV, 29

šķeta

*šķe̦ta od. *šķe̦ts "?": pavārs ņēm[a] ugiņ šķe̦tu (Var.: pagali), sit pa manu vē̦dariņ[u] BW. 33620, 2. Zu šķeteri?

Avots: ME IV, 29

šķetaklēt

‡ *šķe̦taklêt, zu erschliessen aus ‡ âiz˙šķe̦taklêtiês.

Avots: EH II, 631

šķetas

šķe̦tas "Zorn": kas tad nu tādas šķe̦tas turēs par niekiem!

Avots: ME IV, 29

šķetāties

šķe̦tâtiês, -ãjuôs, toben, lärmen U.; vexieren Depkin n. U. zu šķest.

Avots: ME IV, 29

šķeteklis

II šķeteklis, einer, der oft keift, zankt (šķe̦tas) Bauske, Salis; ein Krakehler Döbner n. U.

Avots: ME IV, 29

šķetekls

šķe̦te̦kls: smalku zīda šķetekliņu BW. 29323 var.

Avots: EH II, 632

šķetekls

šķe̦te̦kls, ein Knäuel, ein zusammengewickeltes Päckchen (kuodeļa) Lubn. Zu šķetêt I.

Avots: ME IV, 29

šķeteniski

šķeteniski, Adv., rasend: brašais trijjūgs gāja uz mājām... tīri šķeteniski Janš. Bandavā II, 381, zu šķetêt II.

Avots: ME IV, 29

šķeterains

šķe̦te̦rains, wirr, ungekämmt: šķ - ni mati Pilda, Warkl.; šķeteraina ("= sašķe̦te̦rē̦ta") dzija, kas sacē̦rtas dze̦rūkstī Erlaa, Odsen, Stockm., Warkl.

Avots: ME IV, 29

šķetere

šķetere Karls.,

1) drall gesponnenes Garn
Lubn.; verwühltes, verknotetes Garn Ermes (in Bauske: šķeteris); eine in die Runde gewickelte Garndocke Freiziņ; auf die Garnwinde aufgewikkeltes Garn Lubn., Pilda, Wolmarshof: senāk kārtniecēm bijis vienā nedēļā jāsavērpj viena mārciņa smalku linu dziju un jāsatin šķeterēs Etn. III, 89;

2) ein leichtfertiges Frauenzimmer
Gr. - Buschh., Selb.: kuo šī kâ šķetere te dauzās visu dienu! Selb.; (comm.) ein Leichtsinniger, der nicht bei vollem Verstand ist: iet kâ šķetere Gr. - Buschh.;

3) eine Zänkerin
Mag. IV, 2, 142, Lärm-, Händelmacherin U., Bauske (hier gen. comm.), Lubn., Saikava (hier dazu auch ein Maskulinum šķeteris): ja būs laba māsīciņa, duošu savu vainadziņu; ja būs kāda šķeterīte, likšu pūra dibenī BW. 24569;

4) Beiname der Wildente im
VL.: rauduvīte šķeterīte dūņas jauca e̦zarā BW. 7524. In der Bed. I zu šķetêt I; in den Bedd. 3 - 4 (und wohl auch 2) wohl zu šķest.

Avots: ME IV, 29, 30

šķeterēt

šķeterêt,

1): auch Dunika, Nötk., OB., Ramkau, Schnehpeln; "savē̦rptu dziju divi kārtām saliktu nuo jauna vērpt, rateni uz uotru pusi griežuot" Liepna; tieva, gaŗa tu, pādīte; kas jel tevi šķeterēj[a]? jauni puiši šķeterēj[a] Jāņu nakti pieguļā Tdz. 53473 var.; ‡

10) zerschneiden
Sussei: š. kāpuostus; ‡

11) Durchfall (Diarrhöe) haben
Frauenb.: tu jau atkal sāc š.; ‡

12) "?": kādēļ mans ratenīt[i]s š. šķeterēja? vai tādēļ šķeterēja, ka tautām darināju? BW. 6980 Refl. -tiês,

1): villaina dzijs viegli šķeterējas Mahlup. villainam aude̦klam galus apsvilina, lai nešķeterējas vaļā ebenda;

2): tis jau šķe̦tē̦rē̦damies vien aizgāja Kalupe.

Avots: EH II, 632

šķeterēt

šķeterêt Stomersee, -ẽju,

1) zwirnen, aus mehreren Fäden Zwirn machen
U., Adsel, Gramsden, Wessen: viena vērpa, uotra auda, trešā zīdu šketerēja 8W. 13250;

2) fig., zur Bezeichnung einer Verbindung, Verdoppelung:
nu ir laimīte, un nevis kaut kāda - šķe̦te̦rē̦ta laimīte! divējām mušiņām reizā bē̦rni Janš. Bandavā I, 368. šķe̦te̦rē̦tās Katriņas 321, von einer tauben und einer blinden Frau gesagt, die aufeinander angewiesen sind und immer zusammen gesehen werden;

3) abwickeln;
fig. (in ununterbrochener Reihenfolge) ertönen lassen: (avuots) dziesmas šķeterēj[a] Aus. I, 90. cīruļi... gavilē un skaļas trallas šķeterē RA.;

4) wankend gehen
Bauske, Saikava; sich herumtreiben Warkl.;

5) aneinanderhetzen
L., U.;

6) zanken
(intr.) Saikava;

7) aufwerfen:
blondīne ar... šķe̦te̦rē̦tuo de̦guniņu Janš. Bandavā II, 45. kas tavam šķe̦te̦rē̦tajam de̦gunam daļas gar mani? I, 329;

8) "?": trums šķeterē Br. 187;

9) falsch machen, verwirren
Pilda; Verwirrung machen St. Refl. -tiês,

1) gezwirnt werden, sich aus mehreren Fäden vereinigen; sich abwickeln:
sāka šķeterēties līdzcietības pavediens A. XX, 622. kamuolītis šķeterējās, un meita iet pēc jā Pas. IV, 391 (aus Atašiene);

2) sich herumtreiben
Lubn., Warkl.; fahren, reisen, abziehn (in verächtlicher Bedeutung) Infl. n. U.;

3) "(meitai) griezties ar puišiem" Wessen. In den Bedd. 1 - 3 und 9 nebst li. sketerioti (Miežinis) "крутить (нитки)" zu šķetere 1; in den Bedd. 5 - 6 zu šķetere 3.

Avots: ME IV, 30

šķeteri

I šķeteri, die dünnen Stangen im Strohdach Biel. n. U. Vgl. šķe̦tra 2, šķe̦sta und (bei Leskien Nom. 444) li. sketers "dünne Stange im Strohdach".

Avots: ME IV, 30

šķeteri

II šķeteri Lenzenhof, Mar., Ruj., auf die Garnwinde gewickeltes und herabgenommenes Garn; vgl. šķetere 1.

Avots: ME IV, 30

šķeteris

šķeteris,

1): "uz tītavām 3 kuopā satītu spuoļu vē̦rpums" Allend. n. FBR. XIX, 83.

Avots: EH II, 632

šķeteris

šķeteris,

1) s. šķetere;

2) jem., der etwas falsch macht, verwirrt
Pilda. šķeteriêns, das beendete Zwirnen, das Gezwirnte: (lūkuoties) savas austas zēģelītes, linu šķiedru šķeterienu BW. 30947 var.

Avots: ME IV, 30

šķeternīca

šketernīca Prl. n. FBR. VI, 94, Lubn., šķeternīce, šķeternīte, die Zwirnende: šķeternīca (Var.: šķeternīte 7024 var.; šķeternīce 25226 var.) tautu meita, diegus vien šķeterēja BW. 7024; 25226.

Avots: ME IV, 30

šķeternieks

šķeternieks,

1): mit šķeternieki im Zitat ME. IV, 30 sind "Fladdergeister"
des deutschen Originals wiedergegeben; "wer beim Gehen die gerade Richtung nicht einhalten kann" Pankelhof; "draiskulīgs cilvē̦ks" Lubn; ‡

2) ein Zwirnender
Sessau: šis bē̦rns ir liels š. (will auch ohne Erlaubnis zwirnen); ‡

3) ein Händelmacher
(strīdnieks, ķibelnieks) Stender Deutsch-lett. Wrtb. ‡ Fem. šķeterniece,

1) = šķeternīca BW. 25226 var.;

2) "eine schnell Sprechende"
Heidenfeld;

3) "sieviete, kas ar puišiem jaucas" Lubn.;

4) = šķetere 3 (?): pate griežas un šķetējas kâ š. Janš. Mežv. ļ. I, 315.

Avots: EH II, 632

šķeternieks

šķeternieks, ein Irrgeist L., St.: nuo... dažprātīgiem šķeterniekiem un griezuoņiem (die Rede ist von Ketzern und Sektanten) še netuop runāts Dīca tulkuota Ruokas grāmata v. J. 1708, S. 2 II. Vgl. šķeterêt 9.

Avots: ME IV, 30

šķeterniski

‡ šķeterniski Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89 "?".

Avots: EH II, 632

šķeteršketerēm

šķeteršķeterēm (aus *šķeteru šķeterēm), Adv., taumelnd Kaltenbrunn, Warkl.: ek, kâ viņa tikai gāja, - šķeteršķeterēm! Jauns.; piedzēries iet šķeteršķeterēm ("kājas krustuojuot") Stockm.; eilig Memelshof; uz ganībām dzīti luopi iet šķeteršķeterēm, wirr durch einander Saikava: dzijas (gruodi savē̦rptas) sagāja šķeteršķeterēm N. - Peb.; šķeteršķeteriem, taumelnd Bornsmünde.

Avots: ME IV, 30

šķeteršķeterēm

šķeteršķeterēm: taumelnd Adsel, Daudsewas, Kl.-Salwen, Lis., Meselau, N.-Schwanb., Pankelhof, Sauken, Seltingshof, Sessau, Sessw., Stom., Tirs.; wirr durcheinander Nötk.: ratiņš iet š., - nevar vērpt; verschwommen, ohne Zusammenhang (sprechen) Daudsewas.

Avots: EH II, 632

šķeteru šķeterēm

šķeteŗu šķeterēm (unter šķeteršķeterēm): belegt ("?") aus Gr.-Buschh. n. FBR. XII 1, 89.

Avots: EH II, 632

šķeterzāle

šķeterzâle werde angeblich um Talsen eine lange Schlingpflanze genannt.

Avots: ME IV, 30

šķetēt

I šķetêt, -u, -êju,

1) sich zusammendrehen (beim Zwirnen):
dzija labi šķe̦t Bauske;

2) "atdalīties" Arrasch, Lubn.;

3) = šķetinât 1 Raiskum. Zu vergleichen etwa mit ksl. kotьсь (wenn mit o aus ide. o) "Nest", serb. kötarica "geflochtener Korb" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 588 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 338)??

Avots: ME IV, 30

šķetēt

II šķetêt: "vom Winde" ME. IV, 30 zu verbessern in "von den Wellen"; laut sprechen (namentlich schimpfend) Pussen; puisis šķe̦t uz saimnieci, ka ne˙cik neduoduot ēst Stenden. lamājās un šķetēja gauži par Ādamu Pas. XI, 407. Refl. -tiês: kuo tu šķeties uz mani? Stenden. kuo nu mums vairs līdz visa šķetēšanās un pretuošanās, un visa kaislība un naidība ... Dünsb. Trīs romant. gadīj. 50.

Avots: EH II, 632

šķetēt

II šķetêt, heulen (vom Winde) Hug. n. Mag. IV, 2, 142: sniega puteņi šķetēja R. Kam. 79; zankend schimpfen (prs. šķe̦tu) Stenden. Refl. -tiês, sich ärgern, zürnen; toben, rasen, wüten Nigr., zankend schimpfen Golg., Stenden: tas sāka šķetēties un dusmuoties uz sevi De̦glavs Rīga II, 1, 101. velti dusmuoties un šketēties Lauks. kal. 1893. tev ar tīk par katru nieciņu šketēties! neļauj bē̦rnam šķetēties Nigr. kuo tu te šķetējies kâ ve̦lna mātīte! kad nevari ar cilvē̦kiem sadzīvuot, skrej mežā! ebenda. bē̦rnam sasitās bļuodiņa, par kuo saimniece šķetējās visu dienu Stenden. Subst. šķe̦tê̦tājs, wer zu zanken und schimpfen liebt Stenden: viņš jau ir tāds nīgrs šķe̦tē̦tājs. Zu šķest.

Avots: ME IV, 30, 31

šķetēties

šķetêtiês: sich herumtreiben (prs. šķetējuos) Nerft.

Avots: EH II, 632

šķetēties

šķetêtiês "auf- und niedersteigen; sich herumtreiben" Gulben; "(irgendwohin) gehen, kriechen" Ekengraf: saticies ar uotras sē̦tas ganu zē̦nu, pa dienasvidu abi šķetējās pa staļļa un klēts augšu Gulben. Etwa zu li. skasti (wenn mit a aus ide. o) "springen, hüpfen", skatinti (Miežinis) "treiben"??

Avots: ME IV, 31

šķetināt

šķetinât,

1): auch Liepna, Seyershof, Warld.;

2): auch Dunika;

3): viesulis šķetina ("virpuļuo, jauc, grìež") Salis; ‡

4) schnell fahren
Seyershof; nav jāgriež skati atpakaļ, bet jāšķetina (= jāiet) tālāk ar steigšanu vien Sudr. E. Velnu dzinējs (1941) 40. Refl. -tiês,

1): dzijs šķetinājas laukā (reffelt sich los)
AP.; pinkern Salis. ‡ Subst. šķetinājums Seyershof, vollendetes Zwirnen; Gezwirntes: kad šķetina trīs dzīves kuopā, tad iznāk smuks š. valgu šķetinājumu lē̦ti nedabū vaļā.

Avots: EH II, 632

šķetināt

šķetinât,

1) = šķeterêt; zwirnen, aus mehreren Fäden Zwirn machen U., Ermes, Salis, Wolmarshof, drehen, aufwinden, aufwickeln Mag. XX, 3, 183: dziju, viena vērpa, uotra auda, trešā diegus šķetināj[a] BW. 13250, 17. es tavus... matus ap ruociņu šķetināšu 23353;

2) abwickeln, losreffeln
Kl., Wessen: rudens nāk, jātin dziesmas kamuolā; kad atnāks pavasaris, pa vienai šķe̦te̦nāšu BW. 1029. viņš stāstu pavedienus šķetina ar lielu izveicību Vēr. I, 1151. tu manu dvēseli šķetini laukā Rainis Zelta zirgs 24;

3) stühmen:
sniegs šķetina (= pieputina) acis pilnas Salis. Refl. -tiês,

1) gezwirnt werden, sich aus mehreren Fäden vereinigen; sich abwickeln
(eig. und fig.); nicht vorwärtskommen, pinkern U.: galvā šķetinājas jaunas duomas Vēr. II, 550. darbu strādājuot šketinās... jautrākās valuodas MWM. X, 420. veikla tiesneša ruokās šī lieta sāka labi šķetināties Saikava. bikšu gali šķetinājas Memelshof, Saikava. smalki šķetinājās klusā mēnesnīca... krastmales niedrās Vēr. II, 92;

2) toben, lärmen
U.;

3) sniegs šķetinājas, es stühmt
W. - Livl. n. U.

Avots: ME IV, 31

šķetīt

I šķetît, loswickeln (prs. šķetīju) Sermus: dzijas Warkl.; figürlich: šķet[i] (Var.: šķir, raisi), dieviņ, valuodiņu! BW. 16923, 3; "sitināt, paisināt": kuodeļu Bauske. Refl. -tiês, sich loswickeln, losreffeln: virvei gals šķetījās vaļā Warkl.

Avots: ME IV, 31

šķetīt

II šķetît, -ĩju, schlendern St.: kur tu šķeti, wo treibst du dich herum? St. Zu šķetêtiês.

Avots: ME IV, 31

šķetīties

šķetîtiês, sich empören L.; Unfug treiben St., Bauske; wüten Bergm. n. U. Zu šķetêt II.

Avots: ME IV, 31

šķetna

šķe̦tna, = ķe̦tna, Klaue; fig. von den Wellenkämmen: viļņi... me̦t savas šķe̦tnas augšā līdz pat dārza žuogam JR. VII, 2. Wenn šķetna älter ist als ķe̦tna (dies aus šķe̦tna und ķe̦pa kontaminiert?), etwa zu li. sketerà "Widerrist det Pferde", skēteras "Dachfirst" (bei Būga Aist. Stud. 72), sketēlis "хребет" (bei Būga KSn. I, 129)?

Avots: ME IV, 31

šķetna

‡ II šķe̦tna, eine Rute zum Prügeln von Kindern Zirsten; ein Knüttel zum Verprügeln Nikrazen; ein zugespitzter, nicht ästiger, 1-3 Meter langer Stock (den man leicht in den Boden stecken kann) Luttr. Vgl. šķe̦tra 2.

Avots: EH II, 632

šķetoņa

šķe̦tuoņa, comm., wer zu zanken und schimpfen liebt Stenden.

Avots: ME IV, 31

šķetoties

‡ šķetuotiês Für., Mutwillen treiben.

Avots: EH II, 632

šķetra

šķe̦tra,

1): auch Lems., Orellen; "vīksne, guobä Seyershof;

2): auch Frauenb.; ein undichter Besen
Ramkau;

3): auch Ramkau.

Avots: EH II, 632

šķetra

šķe̦tra,

1) eine Weidenart
(šķe̦tra) Ermes, Wolmar, (šķe̦tri) Rosenbeck; die Lorbeerweide, salix pentandra L. (šķe̦tra) U., Karls., Konv. 1 254, (šķe̦trs) U., RKr. II, 77: šķe̦trai zaru nelauziet (Var.: šķe̦tras kārkla neplēsiet)! BW. 29168;

2) eine dünne Stange; eine Rute mit Zweigen und Blättern
(šķe̦tra) Golg.; eine Strohdachrute (šķe̦tra) Katzd., Kurs., Nigr.: tautu dē̦ls šķe̦tru dīra, lai neganu raibaļiņu BW. 29344. lazdu šķe̦tras Janš. Dzimtene IV, 103. māte... mani... ar šķe̦tru ruokā izspaluos nuo sē̦tas ārā Bandavā I, 54. karuogi bija pagatavuoti nuo... pāris asu garas šķe̦tras Nīca 38. luza... daža šķe̦tra Lautb. Vidv. II, 34;

3) eine lange, hagere Frau
Druw.: kaimiņam sieva kâ šķe̦tra Druw. n. RKr. XVII, 81. In der Bed. 1 wohl zu šķe̦trs II, da die šķe̦tra weniger dichte Zweige hat als andere Weidenarten, vgl. li. mẽdis šakàs skẽčia (so schreibt Būga KSn. I, 81) "der Baum breitet die Aste aus" (Kurschat unter skė˜sti); in der Bed. 2 (und

3) zu šķeteri.

Avots: ME IV, 31

šķetrains

‡ ške̦trains Ramkau, = šķe̦trs II: š. (ne kupls, re̦tiem zariem) bē̦rzs. šķe̦traina ("kam zari nestāv cieši kuopā") sluota.

Avots: EH II, 632

šķetrs

I šķe̦trs: eine Strohdachrute Iw.

Avots: EH II, 632

šķetrs

I šķe̦trs, s. šķe̦tra.

Avots: ME IV, 31

šķetrs

II šķe̦trs: šķe̦tra egle, sluota Ramkau.

Avots: EH II, 632

šķetrs

II šķe̦trs, undicht, pare̦ts (vom Bart und Haar): viņam ir šķe̦tra (re̦ta) bārda Druw. n. RKr. XVII, 8l. Wohl zu li. skė˜sti "breiten".

Avots: ME IV, 31

šķets

‡ šķe̦ts,

1) etwas zum Schlagen Dienendes
Amboten: būtu kāds š. kuo zvelt!

2) "gaŗš, tūļīgs cilvē̦ks" Lubn. Vgl. *šķe̦ta.

Avots: EH II, 632

šķeudīt

‡ šķe̦ũdît Salis, = šķaũdît. Refl. -tiês Salis, Wainsel, = sķaũdîtiês: melderis šķe̦udās (= pukuojas), ka ve̦d nežāvē̦tu labību Salis.

Avots: EH II, 632

šķevas

šķe̦vas U., Römershof n. FBR. VIlI, 103, Bauske, Wolmatshof, šķe̦vus Karls., = šķavas, das Niesen, der Reiz zum Niesen U.: šķe̦vas aizturēt, das Niesen verhalten U.

Avots: ME IV, 31

šķevot

šķe̦vuôt: pēkšņi jāšķe̦vuo vienai Fr. Bārda Zemes dēls 7 212. Refl. -tiês: auch Seyershof.

Avots: EH II, 633

sprikšķe

sprikšķe, ein fixes, munteres Mädchen: sprikšķe tāda - iet kâ uguns sprikšķu sprikšķumis Alksnis-Zundulis. Zum Vorigen.

Avots: ME III, 1020

sušķene

‡ sušķene, ein minderwertiges Mädchen: kuo tu tādu mazu sušķenīti, un vēl manu māsiņu, jūsini? Janš. Dzimtene V, 420.

Avots: EH II, 605

tarkšķenis

tar̂kšķenis Ogershof, eine sich drehend klappernde Vogelscheuche im Garten.

Avots: ME IV, 133

terkšķele

tèrkšķele 2 Bers., Sessw., Plur. tèrkšķeles 2 Kreuzb., teršķele Wid., = terkšele 1: puikam tikai terkšķeles bijušas ruokā LP. V, 102; "ratiņa spuole, kas stipri terkšķ" (mit èr 2 ) Kalz.; tèrkšķele 2 Bers., eine Geschwätzige; terkšķele "pļāpä Kalz. (mit èr 2 ), Meiran, Sessw.

Avots: ME IV, 167

tērkšķenēt

tḕrkšķenis 2 Stockm., eine Art (klappernde) Vogelscheuche.

Avots: ME IV, 173

terkšķeniski

tèrkšķeniski 2 Saikava, Adv., laut und monofon: runa viņai iet terkšķeniski.

Avots: ME IV, 167

tēršķele

tḕršķele 2 Warkl., eine Schnarre; zu tēršķis.

Avots: ME IV, 175

teršķelēt

teršķelêt Bielenstein LSpr. 1, 441, schnarren (so ist anscheinend statt des gedrucklen "scharren" zu lesen).

Avots: ME IV, 167

tēvišķe

tēvišķe (li. tė´viškė "das väterliche Gut"), s. tēviška.

Avots: ME IV, 177

ūkšķeklis

I ūkšķeklis,

1) in der Verbind. viņam labs ūkšķeklis, er kann sehr laut rufen
Hug. Mag. II, 1, 72;

2) = ūkšelis N.-Peb.

Avots: ME IV, 408

ūkšķeklis

II ūkšķeklis (mit ostle. ū aus uo?) A: Schwanb. "ein Schnüffler"; nebst ūkšķis III zu ūkņa II?

Avots: ME IV, 408

uzmakšķerēt

uzmakšķerêt, angelnd auffinden: uzmakšķerēt lielu līdaku.

Avots: ME IV, 355

uzokšķerēt

uzuokšķerêt, aufschnüffeln, eifrig suchend auffinden: viņš bij uzuokšķerējis jakuteni Vēr. II, 66. dzelzi, kuru žīds uzuokšķerējis Anekd. IV, 264.

Avots: ME IV, 395

uzšķelt

uzšķelˆt, (der Länge nach) aufspalten, aufteilen, aufschlitzen: uzšķelt vē̦de̦ru A. XX, 175. uzšķe̦ldams luopam krūšu duobumu Preip. 28, luopu maitas uzšķeļuot 143. uzšķelt (aufreissen) zivi U. (unter šķelt).

Avots: ME IV, 388

uzšķeterēt

uzšķeterêt, uzšķetinât, auf-, drüberzwirnen: jāuzšķeterē (jāuzšķetina) pavedienam vēl viena kārta virsū Bauske.

Avots: ME IV, 388

valšķenica

valšķenica, valšķenice, eine Betrügerin, eine Heuchlerin, eine Fatsche: tu bij[i] liela valšķenice (Var.: valšķenica, viltiniece): tu ar mani saderēji, ej pie cita tē̦va dē̦l[a] BW. 15876 var.

Avots: ME IV, 460

verkšķelēt(ies)

‡ *verkšķelêt(iês), zu erschliessen aus ‡ saverkšķelêtiês.

Avots: EH II, 772

veršķele

veršķele: "sapiņķerējies diegs vai dzija" A.-Schwanb.

Avots: EH II, 772

veršķelēt(ies)

‡ *veršķelêt(iês), zu erschliessen aus ‡ saveršķelêtiês.

Avots: EH II, 772

višķeris

višķers, ein Fischmeister Kawall n. U. Aus mnd. vischer "Fischer".

Avots: ME IV, 628

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (2)

nomakšķērēt

‡ nùomakšķerêt, mit der Angel fangen: n. ... divi līdakas Janš. Dzimtene V, 365.

Avots: EH II, 66

sķeteri

II šķeteri: auch Bers., Fehsen, Geistershof, Hofzumberge, Nötk., Selsau, Seppkul, Walk, Wrangelshof, (šķe̦teri) Bauske.

Avots: EH II, 632

Šķirkļa skaidrojumā (365)

airīt

aĩrît, -u, -ĩju, zuobus, die Zähne zeigen, grinsen, lachen: viņš zuobus vien aira. Refl. - tiês, unbändig sein: kuo tu tur airies? AP. [Vielleicht mit sekundärem Ablaut (vgl. gainît: li. ginti) zu irt "sich zertrennen", li. irti "пороть, драть" (kùrmis žẽmę iria), wozu anscheinend auch le. irga "ein grinsender Mensch". Vgl. russ. скàлить зубы, щель: le. šķelt u. a.]

Avots: ME I, 14

aizpaļāt

àizpaļât, tadelnd jem. Hindernisse in den Weg legen, verleumden, bekritteln, abraten, besonders beim Heiraten: vēvers šķelmis aizpaļājis, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402, 14. kad tu ņemsi ļīgaviņu, mūs māsiņa aizpaļās BW. 8459.

Avots: ME I, 43

aizturēt

àizturêt, tr.,

1) zurückhalten, aufhalten:
zvans tīklu aizturēšuot LP. VII, 1109; aizturēt asaras Vēr. II, 157, dusmas Vēr. II, 7, e̦lpu Pūrs II, 62, raudas Vēr. II, 1250; aizturē̦ta šņukstēšana; aizt. šķe̦vas Aps. III, 43. vai darbs tevi tik ilgi aizturēja? Vēr. II, 140;

2) die Entleerung zurückhalten, verstopfen:
zāles aiztur vē̦de̦ru; aizturē̦ts vē̦ders; līdzekļi pret cietām jeb aizturē̦tām iekšām RKr. XII, 8;

3) vorenthalten:
saimniece nuosuolījusies algas vairs ganam neaiturēt LP. VI, 293. Subst. àizturê̦tãjs, der zurückhält, vorenthält; àizturêšana, das Zurückhalten, Vorenthalten.

Avots: ME I, 57

aizvērpt

àizvḕrpt, tr.,

1) ver-, zuspinnen:
atšķetināt aizvē̦rptuos pavedienus Vēr. II, 359;

2) spinnend vergelten, vergütigen:
rūmi.

Avots: ME I, 59

akšķi

‡ *akšķi od. *akšķes, Schachtelhalme (?): izmazgāja četri puodi ziepju, izberza divi ve̦zumi akšķu Pas. IV, 141. Vgl. ašķis.

Avots: EH I, 66

amatnieks

amatniẽks, f. -iece, Demin. -ciņš, der Handwerker [li. amat (i) ninkas dass.]: pie viņa atnākuši divi amatnieki: ze̦lta kalējs un dreimanis LP. IV, 158. trīs meitiņas māmiņai, visas trīs amatnieces: viena vērpa, uotra auda, treša zīdu šķeterēja;

2) seltener: der ein Amt, eine Obliegenheit übernommen hat:
kāzu amatnieki bija - pavārs, rīka-meita, alus nesējs BW. III, 1, 63; [nach Stender auch: ein Zauberer]. amatnieki, ein Spielchen BW. V, S. 197. dial. amadnieks RKr. XVI, 23.

Avots: ME I, 70

apriebināt

‡ apriêbinât Aps., verleiden (tr.), widerwärtig machen, verekeln: tâ varējis tavās acīs sevi a. Janš. Līgava I, 204. a. kam skuolu, lasīšanu, ēdienu Schwanb. a. (= apšķebinât) kam dūšu KatrE.

Avots: EH I, 109

apšķibināt

apšķibinât (unter apšķebinât): auch Altenwoga, Warkl., Windau.

Avots: EH I, 119

asgalis

asgalis, auch asgals, das spitze Ende.: makšķere pastāv nuo galvas, kāta un asgala Konv. 2 2600; asgala nazis, ein spitzes Messer U.

Kļūdu labojums:
makšķere = (makšķeres āķi)

Avots: ME I, 143

atkreiliski

‡ atkreĩliski Kaugurciems, Adv., in umgekehrter Richtung: a. ("pretējā virzienā tam, kādā pavedieni sašķe̦te̦rē̦ti) tamza jāgriež vaļā; tad redzēs, cik tur dziju Kaugurciems.

Avots: EH I, 150

atrotināt

atruotinât (unter atruõtît),

2): a. šķeteri vaļā Seyershof.

Avots: EH I, 163

atskaldīt

atskalˆdît auch [hochle.] atškaldît Spr., im Anschluss an atšķelt.

1) abwegspalten:
gabalu nuo kuoka;

2) atskaldīt malku LP. VI, 293, das Holz in kleinere Stücke spalten.

Avots: ME I, 191

atskaļi

[atskaļi (hochle. auch ačkaļi) Werssen, kleine Holzscheite, die beim Dreschen zur Beleuchtung gebrannt wurden; zu atšķelt].

Avots: ME I, 191

aušķinieks

aušķinieks Mar., aušķenieks Schwaneb., ein kleines Fensterlein (eine Luke) an der Oberlage der Korndarre.

Avots: ME I, 230

autskalis

àutskalis 2: ãutskals 2 (gespr.: àuckals) N.-Rosen, ein Kopftüchlein. -skalis zu šķelˆt? Vgl. auch li. autskarỹs.

Avots: EH I, 189

avene

avene [Windau, Zabeln, Weinsch., Annenburg], avieksene BW. 11421, aviêksne Kr., aviekmtene, aviesene, aviẽtene (li. aviẽtė) PS., [Lemsal, Wenden, avie(k)snene L.], n. U. auch avieši [li. aviečiai], [bei Bielenstein Handb.251 aviešas = li. aviẽčios], Himbeere. Cf. aizviekstenes, aiviekstenes, aušenes, aušķenes. [Zu avs "Schaf"; zur Form s. PФВ. LXXVI, 297.]

Avots: ME I, 232

aviškas

[aviškas (aus * avišķes od. * avišķas) Nerft, Himbeeren; vgl. aušķenes.]

Avots: ME I, 232

banga

bañga (li. bangà "Woge; Regenguss; Masse"),

1) die Welle;
gew. Pl., grosse Wellen: bangas šķeļas, šķīst, uzkāru šūpulīti triju bangu starpiņā BW. P. 30740. Fig.: tad dzīves jūŗā banga rimst ik˙viena Rain. bangām, stossweise Autz n. U.;

2) der Guss:
mākuoņi un lietus bangas kā ar spaņņiem gāza Popen;

3) Masse:
sniegputeņi bangām nāca un gāja. ar bangu od. bangām veļas sniegs nuo kalna Popen [Entlehnt aus dem Kurischen od. Litauischen. Zu le. buogs "dichte Menge̦"Schar" (urspr. etwa "Flut"?), li. bangùs "проливной", bangtas "ungestüm", beñgti beenden (urspr. etwa "abbrechen" ?), apr. pobanginnons "bewegt", at. bhaŋgá-ḥ "Bruch, Welle", bnanàjmi "breche", air. comboing"confringit" u. a., s. Leskien Abl. 320, Siokes Wrtb. 177, Fick Wrtb. I 4 , 90 und III 4 , 259, Trautmann Apr. Spr. 402 und Wrtb. 26 u. a.).

Kļūdu labojums:
BW. p. 304440 = BW. piel. 2 30740 1

Avots: ME I, 262

blačka

‡ blačka, = blašķe: ūdens b. BW. 35286. vīna blačku (Var.: blašķi) 22830, 1.

Avots: EH I, 225

blaknums

blāknums, blāksna, blāksnis, blāksnums, die Flache, Ebene L., St., U.: blāksnās (in die Niederungen) labība tik lē̦ti netuop apspiesta kâ kalnuos L. pāri blāknumam, rūpju brīvs, ceļu pats sevim šķeļ Rainis. rāmas jūŗas blāksnas priekšā stāv kāds vīrs MWM. IV, 433. [blākstiņa, die Schote Gr. - Buschhof. Zu blāk(n)s, mit dem Suffix von pâksts?]

Avots: ME I, 311

blēdis

blèdis: tas bij šķelmis, tas bij b. BW. 12617, 2 var.

Avots: EH I, 229

braikste

braikste: eine Strohdachrute (šķeĩsta) MSil. (mit aĩ).

Avots: EH I, 236

būķēt

bũķêt, - ēju, bäuchen, die Wäsche in Lauge einweichen, waschen: pameitai katru nakti bijis jāiet pirtī būķēt LP. VI, 825. trešdienā lietiņš lija, tad pie drēbju būķēšanas BW. 973,1. Refl. - tiês, sich mit Frauenarbeit überhaupt beschäftigen: pie tā liepas avuotiņa trīs meitiņas būķējās: viena vērpa, uotra auda, trešā zīdu šķetināja. Subst. būķētājs, fem. - āja, jem., der sich mit der Wäsche beschäftigt: vakar vedu būķa baļļu, šuodien pašu būķē̦tāju BW. 22866. [Nebst estn. pǖkima aus mnd. būken dass.].

Avots: ME I, 358

čalkstēt

čalkstêt, -u, -ēju, klirren: luoga rūšu šķe̦rbuļi čalkstē̦dami nuobira pie mācītāja kājām Kaln. Uo. 86.

Avots: ME I, 402

čipslis

čipslis, ein ästiges Stück Holz: kuo tur nu šķelt: čipšļi vien ir Mar. n. RKr. XV, 110.

Kļūdu labojums:
ein ästiges Stück Holz = ein Astholzstück (zaru malkas gabals)

Avots: ME I, 414

čīsla

[čīsla Wessen "malku šķeļuot plīšanas šķērslis; tauku lē̦na"; vgl. cīsla und čīpsla, čīpslains.]

Avots: ME I, 416

dakša

dakša, in einigen Gegenden Pl. t., die Heugabel, Mistgabel; kratāmās dakšas, die Schüttgabel BW. 26125. Das Dem. dakšiņa od. als Pl. t. dakšiņas, (dial. dakšķiņa A. XII, 32),

1) die Tischgabel:
ar dakšiņām tie vēl neēda;

[2) Garbengabel, kleine Mistgabel
Bielenstein Holzb. 503 u. 504]. dakšu arkls, s. arkls. Dial. auch dašķe, (hochle.) daška, [dakšķis (nom. s.) Römershof, dasti Lisohn. Also dast-, dask- (und dakst- > daskt-) nebeneinander; wenn s hier aus k̑, wohl zu norw. tagg(e), mnd. tagge "Zacke", mnd. tack(e) "Ast, Zacke".]

Avots: ME I, 433, 434

daška

daška, dašķe, dial., z. B. Saussen, für dakša (s. dies), die Heugabel: dašķes nuo istabas augšas zemē laizdams, izsitu luogam rūtis Blaum.

Avots: ME I, 442

diegs

diêgs,

1): šķe̦te̦rē̦tu diegu vilku BW. 13389 var. smalks diedziņš 7197 var.; ‡

3) "?": kuo tas d. (verächtlich von einem Nebertbuhler)
pie manas Annas lien? Dunika.

Avots: EH I, 326

draišķis

dràišķis [C.], f. -šķe, [auch draiška und draiškaļa Fest.], der (die) Ausgelassene, Mutwillige: mana draudzene ir tāda draišķe. viņa jūtas labi starp mazajiem draišķiem Druva I, 1170.

Avots: ME I, 489

droztala

druõztala,

1): nesa pavardā šķembeles, druoztalas un sausuos žagarus Janš. Dzimtene I, 105.

Avots: EH I, 338

dukurs

I dukurs,

1) [dukuris N. - Schwnb.], ein tiefes Netz
[s. Bielenstein Holzb. 670] an einem Bügel mit einem Hamen und einer Gabel, an welcher ein Fischer das Netz hält, während ein anderer oder mehrere andere mit einer Stange (der purga oder dem dukurs) die Fische in das Netz treiben Kand., Dobl., Alt-Rahden; vgl. grūdenis;

2) eine Stange
[s. Bielenstein Holzb. 666], mit welcher man die Fische in das Netz treibt (dukurē od. dukuruos) Lasd.;

3) gar Daugavu dukurs = mazs žuburains kuoks, nuo virsuotnes taisīts, ar kuo makšķeres uzmeklē Etn. IV, 65. [dukurs L., ein Quirl, Maischholz.]

Avots: ME I, 512

dzerūksts

‡ II dze̦rûksts, -s Warkl., das Gekroll, Gekräusel, (im Garn): šķeteraina dzija sacē̦rtas dze̦rūkstī.

Avots: EH I, 356

dzija

dzija (li. gijà). Demin. dzijtiņa, dzītiņa,

1) das Garn:
rupjas, smalkas dzijas. dzija tik smalka kâ uodes zarna. dzijas šķeterēt, tīt. vērpt. kāda dzija, tāda drēbe;

2) = dzeinis 1: dzeju [hochle. aus dziju] vīt BW. 30394. 1 var. [aus Selb.], [Nebst dzeika, dzeine I und serb. ži"ca "Faden"
etweder zu ai. (ved.) jiyā "Bogensehne" u. a. oder zu la. fīlum "Faden" (vgl. le. dzîsla). arm. ǰil "Sehne des Körpers, Schnur", kymr. gi "nervus"; vgl. Fick Wrtb. I 4, 38 und 413 f., Zupitza Germ. Gutt. 174. Hübschmann Arm. Gramm. 486, Boisacq Dict. 120 unter βιός Walde Wrtb. 2 291. Trautmann Wrtb. 87],

Avots: ME I, 549

ēdmanis

ē̦dmanis: zivtiņas mazas par ē̦dmani makšķerim spraudīs Dünsb. Od. 150.

Avots: EH I, 371

ēršķēži

ēršķēži: ēršķežu krūmā Pas. V11I, 353 (aus Eglūna).

Avots: EH I, 373

galds

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. 2 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 2 (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III 4 , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

garām

gaŗām,

1): g. laist citam, einen andern überflügeln
BielU.;

2) gaŗuo malku liek g. ragavām AP.; ‡

6) der Länge nach:
brunčiem strīpes g., nuo augšas uz leju Saikava. kas nu žum bērkļus g. liek! - liec šķe̦rsām! Orellen.

Avots: EH I, 385

gargars

gaŗgaŗš, sehr lang: gaŗgaŗuos vedienus šķetināt A. XX, 253.

Avots: ME I, 606

grābšļa

‡ grãbšļa Frauenb., eine Art Schaufel (liekšķere) zum Ausmisten des Pferdestalls.

Avots: EH I, 400

gremzdēt

grem̃zdêt, -ẽju, grè̦mzduôt [PS.], intr., die süsse Splintrinde abschaben und essen : puika atšķeļ bērziņam mizu un ierāda, kâ jāgre̦mzduojuot Neik.

Avots: ME I, 649

griezonis

griezuonis (unter griezuons),

1): auch Bers.; ‡

2) "?": nuo tiem ... dažprātīgiem šķeterniekiem un griezuoņiem (von denen ... Fladder- und Schwarm-Geistern)
Rohkas grahmata 1708, S. 2.

Avots: EH I, 410

griezums

grìezums: die Wegbiegung (mit iẽ ) Seyershof: griezumā apgāzās ve̦zums; "dzija, kas sagrìezusies vērpjuot" Seyershof: vē̦rpuma g. ir grieztāks kâ šķetinājums.

Avots: EH I, 410

grizulis

grizulis, ein Werkzeug zum Windigen dem Getreides, ein Art von Kornschwinge : vis+pirms labību vētī ar grizuli ; grizulis līdzinās lmekšķerei, tikai dibena vietā nāk 6 un vairāk plakani zari, kuŗus satur šķē̦rskuoks, un caur kuŗiem krīt labība ar pe̦lavām Turlau n. Etn. III, 104 Gold. IV, 98, 145.

Avots: ME I, 656

idrains

I idraîns, hohl, im Kern verwittwert: idrains kuoks, Holz mit verwittwertem Kern. milzu niedras, idrainu vidu Konv. 2 297. nuo (duoņu) stiebriem izspiež baltās, idrainās serdes 639. In N. - Schwanb. idrains kuoks "kuo nevar pāršķelt; idrainam kuokam ir ievalkas".

Avots: ME I, 702

iečudīt

‡ ìečudît, hineinstossen, -stecken Lemb., Meselau, Smilten, Trik.: šī nu ātri šķesteri iečudī[ju]si šķirstā Pas. XII, 115 (aus Serbigal). ie. adatu pirkstā, diegu adatā Smilten.

Avots: EH I, 507

ielaidne

ielaîdne, eine Art Angel: dažādas makšķeres, tuo starpā tâ sauktās ielaidnes jeb palaidnes Plutte; zu laîst.

Avots: ME II, 35

irināt

irinât,

1) [einen Ton von sich geben]:
kaut kur zilā krē̦slā maija zvaniņš irināja Bārda. [zemes vēzis irina Akurater (="tirkšķina");

2) "šķetināt": i. dziju Serben, Ronneb.;

3) irināt zemi "den Boden auflockern"
Kurs., Dond. u. a.;

4) "(jätend Pflanzen) undichter machen"
Walk.]

Avots: ME I, 710

izbadīt

izbadît,

2): dabū kādu šķembeli un izbada zuobus Linden in Kurl.;

3): kad kāpuosti: ir izskābuši, tad viņus izbada ar žautru AP. ar ārdbīļa tievuo galu izbada lāvu ebenda. Refl. -tiês: viņu ganu vērsis izbadījās ar mūsijuo Warkl. gan izskrējuos un izbadījuos Pas. I, 254.

Avots: EH I, 433

izbrīvēt

izbrĩvêt, befreien, erlauben, gönnen: izbrīvē viņu uz stundu, lai viņš var atnākt līdz Mar. ceļš jāizbrīvē ar varu Druva I, 981. kad tev tuo izbrīvē, tad makšķerē vien Blaum. skouluotãjs izbrīvēja skuolē̦niem paruotātes pa pagalmu A. XIV, 2, 73. Refl. -tiês, frei werden: vidū izbrīvējās vieta priesteŗiem Vēr. II, 348.

Avots: ME I, 719

izdirbināt

‡ izdirbinât,

1) "iztirdīt izprašņāt" Meiran, N.-Peb.;

2) "iztricinât" Lubn.; "voll standig ausschütte(l)n" Rugāji: i. labību, miltus "izkustinât, izstaipît (nuotirpušus luocekļus; mit ir̃ ) Schibbenhof;

3) "herausziehen"
Lubn.: (ar makšķeri) i. zivi;

4) "eilig (etwas) verrichten"
PV.;

5) "(eine feine, mühsame Handarbeit herstellen"
PV. Refl. -tiês PV. "eine Zeitlang an einer feinen, mühsamen Handarbeit ar beiten".

Avots: EH I, 442

izkāpt

II izkàpt (s. izkâpt 2; li. iškõpti , ‡

2) (mit einer Mistgabel) herausziehen, -nehmen:
i. mē̦slus nuo ve̦zuma Bers. sūdus uz tīruma izvē̦d un izkàpj 2 tādā rinītē Liepna; ‡

3) = izgrebît (?): nicva - nuo kuoka izšķelta silīte, ar teslīcu izkāpta Liepna.

Avots: EH I, 454

izokstīt

izuôkstît, izuôstît, izuokšņât A. XVI, 867, izuõ(k)šķerêt, tr., auswittern, ausschnüffeln: visus kaktus izuokstīja BW. 20376. visas malas izuokšķerēju Vēr. II, 1461. Late izuostīja, aprunāja visu apkaimi R. Sk. II, 135. pat gultas cisas izuošķerējuot LP. V, 52. Refl. - tiês, zur Genüge riechen, schnüffeln: gaisu izuostījies MWM. VII, 693.

Avots: ME I, 822, 823

izostīt

izuôstît [li. išúostyti], izuõšķerêt, s. izuôkstît.

Avots: ME I, 823

izplūksnāt

izplũksnât,

1) tr., auszupfen, ausfasern:
šķiedras, vilnu;

2) intr., sich ausfasern:
sarkanas svītras kâ pavedieni vērpās, sašķetinājās re̦snas, izplūksnāja atkal Latv.

Avots: ME I, 784

izšķērsīt

[izšķērsît, störend durchqueren; durchkreuzen: viņš tam visus nuoduomus izšķērsīja Lis. ka tik citi tev tà neizšķersī vien! Lis.]

Avots: ME I, 811

izšļankāt

‡ izšļankât, = ‡ izšķelvinêt: meita ne̦suot izšļañkājuse visu spanni piena Dunika. visa bļuodiņa izšļan̂kāta Nötk. ūdeni mucā vajag šļankāt, kamē̦r visus netīrumus izšļankā PV. Refl. -tiês, = izlaîstîtiês: viss piens izšļankājies nuo spaņņa Dunika, Smilt, ne̦suot trauks izšļan̂kājas Nötk.

Avots: EH I, 486

izspalot

‡ II izspaluôt,

1) = izspalêt: puisis izspaluoja savus pretiniekus Alschw., Gramsden, Tadaiken;

2) schlagend hinausjagen
Laidsen: māte... mani... ar šķe̦tru ruokā izspaluos nuo sē̦tas ārā Janš. Bandava I, 54 (ähnlich: II, 127).

Avots: EH I, 481

izšudīt

‡ izšudît,

1) durchstöbern, durchsuchen
Adl., Erlaa, Frauenb., Geistershof, Lettihn, N.-Schwanb., PV. "izdze̦nāt": suns izšudījis visus krūmus; kur te nu zaķis tversies! N.-Peb. ja uogas kāda vietā izlasītas, tad uoguotāji saka, kā tur nav kuo iet, ka tur viss jau izšudīts ebenda. viņi izuokšķerēja un izšudīja pēdējuo paeglīti Austriņš Nopūtas vējā 120;

2) "izdāvāt" Meselau. Refl. -tiês PV., = izmeklêtiês 2: suns izšudījās pa grāvju grāvjiem, bet ne˙kā neatrada.

Avots: EH I, 487

jaunaudze

jaûnaûdze, jaûnaûgs,

1) der Tieb, Schössling:
izdarināmas ēršķenāju jaunaudzes, kas tikai velti nuove̦lkuot spē̦ku Baltp. durteklis - nuo auga nuogriezta jaunaudze (viengada zars, dze̦nuols) Konv. 2 724. jaunaugs - tā gada jaunais augums kuokiem Siuxt. kad asinis spļauj, tad jādzeŗ jaunaugu apsīšu mizas, savārītas kuopā ar vaivariņiem Kokn. n. Etn. IV, 117;

2) ein junger Waldwuchs,
jaunmežs.

Avots: ME II, 99

kārkls

kā`rkls: šķe̦tras kārkla neplēsiet! BW. 29168. caur smalkiem kārkliņiem 30520. purva kārkliņam 34039, 20 var.; blusu kārkliņš, androrneda polifolia Oknist; myrica gale Ar.; eine kleine, vueidenähnliche Moorpflanze Sonnaxt; jūŗas kārkliņš AP., eine Art Strauchweide in Sümpfen (mit feinen; silberweissen Blüttchen); puķu kārkliņš, spiraea salicifolia Oknist; vēja kārkls Seyershof, ein gewisser Strauch (in Wiesen und feuchten Wäldern).

Avots: EH I, 603

kašķis

kašķis,

1) die Krätze:
kaškis, pielīp, pieme̦tas: kašķi aizdzīt, nuodzīt, pielaist. Sprw.: ej, ej cita pirtī kašķi meklēt, stecke nicht deine Nase in fremde Angelegenheiten;

2) fig., der Krebsschaden, Übelstand:
prāvas - sadzīves kaškis;

3) die Unannehmlichkeit, Schwierigkeit:
kāds mums tagad kašķis ar gājējiem! LA.;

4) kasķis, f. kašķe, der (die) Kratzige, Händelsüchtige, Rechthaberische:
tu tik eši kašķe. tevis dēļ vien nenāk precinieki Purap. Zu kast; [vgl. auch kasus, ai. kacchū-ḥ "Krätze" und dazu auch Trautmann KZ. XVIII, 300).]

Avots: ME II, 170, 171

kasme

kasme, der Unfall, das Malheur [?]: ja tuo (šķe̦stu) pazaudējuot, tad luopiem me̦tuoties kasme A. XVIII, 127.

Avots: ME II, 169

kāts

kâts (li. kótas [plur. kotaĩ]),

1) der Stiel:
āmura, cirvja, grābekļa, izkapts, sluotas kāts, Hammer -, Beil -, Harken -, Sensen -, Besenstiel. kad cirvja kātam lapas plauks, von einem unmöglichen Fall gesagt. makšķeres ķats, das Pfeifenrohr; zeķes kāts, der das Bein umschliessende Teil des Strumpfes: piedarīju zeķīti pie ve̦ca kāta BW. 22138;

2) fam., kāts, der Fuss in der Redensart:
drāzt, laist, likt kātus vaļā, sich auf die Beine machen: laidis kātus vaļā un e̦ze̦rā iekšā LP. VI, 62;

[3) kātiņš, ein Teil des Handschuhs
("nuo me̦tuma līdz īkšķim") RKr. XVII, 32. - Zu kãja "Fuss"?].

Avots: ME II, 205

ķelpis

ķèlpis,

1) Schilf
PS.: latvieši pratuši pīt vis˙visādus gruozus nuo saknēm, klūdziņām, luoksnēm, niedrām un ķelpjiem PS. ;

2) e̦ze̦ru un upju malās aug skalbēm jeb kalmjiem līdzīgs augs [typha latifolia] ; tuo sauc Palsmanī par ķelpi ; [ķèlpis "Kalmus"
C. - Vielleicht in livischem Munde aus * šķelpis (vgl. šķelpe) entstanden, das wohl aus mnd. schelp "Schilf" entlehnt ist].

Avots: ME II, 363

ķerīgs

ķerîgs,

1) ergriffen werden könnend
U. ;

2)"?": ķerīgas zâles ; nuogatavuojušies zâļu sē̦klu graudiņi ķerīgi Baltpurviņ ;

3) = ķêrîgs

2: ķerīgs ("kad zivis ķeŗas") laiks Ruj., Nötk., Sessw., Kalz., N. - Schwanb. ; ķerīga makšķere Bers., N. - Peb. ; ķerîga lāpsta C. ;
ķerîgs (der schnell zugreift) suns Ruj. ;

4) anziehend:
drēbe ir ķerīga (uzje̦m putekļus) ebenda.]

Avots: ME II, 368

ķert

ķer̂t, ķeŗu, ķêru, tr.,

1) greifen:
Sprw. kas ātri ķeŗ, tam pirksti de̦g od. tas sadedzina pirkstus. ķeŗ, kuo redzi, tik zagt vien neeji. neķer bļuodas dibe̦nā BW. 19251. par daudz ķeŗ pliku, es zieht zu zehr an (vom kahlen Winterwege) Stuhrhof. ķeŗamā kāre, die Lust zu greifen LP. VII, 865 ;

2) haschen, fangen:
Sprw. ķer nu čigānu krūmuos! ķer mani ruokā, sit mani kuokā! so fordert der eine den andern auf, ihn zu fangen Etn. IV, 41. tas bijis vēl tanīs laukuos, kad rekrūšus ķēra Etn. III, 93. vīrs ietaisījis ķeŗamuo bedri LP. V, 176. putnus, zvē̦rus, vēžus, zivis, peles ķert. zaķi ķert, fallen (von Kindern). lūšus, pelītes, zagli ķert, lettische Spielchen ; vistiņas ķert, blinde Kuh spielen ; aitas, aunus ķert, ein Orakel zu Weihnachten, um zu erfahren, welches Mädchen im kommenden Jahre heiraten wird ;

3) erreichen, ereilen, treffen:
braukuši ar līkumu, lai neķe̦rtu vidu LP. III, 68. jūsu pusi krusa ķe̦'rusi Aps. lietus gan ķers šuoreiz arī mūsu galu. kalniņā miežus sēju, lai salniņa tuos neķeŗ BW. 28009. akmens, pātagas gals, šāviens ķēris meitu. viņu ķēra trieka ;

[4) liesmas ķeŗ pa aizkuru U., die Flamme schlägt zum Ofenloche hinaus. ]
Refl. -tiês,

1) einander greifen, fangen:
viens acumirklis ķeŗas uotrā Vēr. II, 26. [acīs ķerties U., in die Augen fahren, zanken.] viņi ķērās matuos, sie fuhren sich in die Haare ;

2) sich anfassen, sich woran halten, sich klemmen, stocken, hapern:
suns ķēries šim pie kājām LP. VII, 984. kur kājiņa neķērās ce̦lmainā līdumā? zaģis ķeŗas. labam runātājam vārdi neķeŗas, bet sliktam neķeŗas SDP. VIII, 30. meita nevarējusi darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83. Sprw.: juo steidz, juo ķeŗas ;

3) in seinem Interesse greifen, sich woran machen, woran gehen, zulangen, seine Zuflucht nehmen:
viņš tai ķērās ap kaklu, er umhalste sie. [ar maukām ķerties U., sich mit Huren abgeben.] slīcējs ķeŗas pie salmiņa. saimnieks ķērās pie darba LP. VII, 346. pie ielauztas karašas visi ķeŗas. palīgiem bij jāķeŗas pie gudrības LP. III, 77 ;

4) sich anbeissen, an die Angel beissen:
makšķerē, kuŗas šķina zagta, zivis labi ķeŗuoties Etn. III, 95. vienreiz zvejnieks izzvejuojas cauru dienu, - neķeŗas ne˙kā LP. IV, 136. Übertragen - in grosser Menge gefangen od. geschossen werden: šuovakar vēži labi ķeŗas. viņš gājis medīt, bet ne˙kā neķēries LP. IV, 223. putni neķeŗuoties LP. VII, 237 ;

5) greifen, dringen:
kad ecēšas diezgan dziļi neķeŗas zemē... Konv. 2 880. tie vārdi bagātajam ķē̦rušies pie dūšas (gew.: pie sirds), gingen zu Herzen LP. V, 260. tas ķērās dze̦guzei pie guoda, das war ehrenrührig Adam. tas ķeŗas pie kauliem, das durchdringt Mark und Bein. [Wohl aus * kar̂t (in aizkar̂t) unter dem Einfluss von tver̂t (vgl. kvê̦rt). Vgl. kãrt, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 142 f. und v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 316.]

Avots: ME II, 369, 370

ķest

ķest,

2): auch Fravenb.;

3): Lušķe ... ķesa ... pruojām ... ērberģī Janš. Līgava I, 301. Zur Bed. vgl. auch ‡ apķestiês.

Avots: EH I, 697

ķesteris

ķesteris, auch šķesteris, der Küster. [Nebst estn. köster aus mnd. koster.]

Avots: ME II, 371

ķimele

ķimele,

1) Kümmel (carum carvi)
RKr. II, 69;

2) der Kümmelschnaps:
aiz dusmām tas ķimeli [von * ķimelis?] nuo visas blašķes tempa Latv. [Entlehnt nebst] li. kìmeliai.]

Avots: ME II, 381

klāms

klāms, lahm (?) Gr. - Essern: klibie, klāmie, leciet kuopā BW. 25255, 9 var. [aus Ruhental]. Nach Herrn Jušķevič: klibie, lãmie Gr. - Essern.

Avots: ME II, 217

klāvs

klâvs 2 : klāvs ir spīles ūdu āķu sakārtuošanai Perk.; klāvs NB.,

a) "kuoka rīks, ap kuo satin izņe̦mtās ūdas";

b) "120 me̦ncu makšķeres".

Avots: EH I, 613

klubiķis

‡ klubiķis, ein Holzklötzchen: (spīlai) vienu galu iešķeļ un šķē̦lumā iesprauž klubiķīti, lai nekustas Schnehpeln n. Fil. mat. 184.

Avots: EH I, 621

klukste

klukste, klukšķe Lub., klukstê̦tãja, die Glucke, eine gluckende Henne Mar. n. RKr. XV, 119: viņa mērcēja kluksteli ūdens spainī Dz. Vēstn. kālab Kačeli klukstīti sauc? BW. 20829. ja negrib putniem ļaut perēt, tad kluk- stē̦tāju pabāž apakš trauka LP. VI, 135.

Avots: ME II, 234

knaukšķēt

knaũkšķêt, knaũkšêt, knaûkstêt 2 Ahs., auch refl. knaũkšķêtiês, knacken, puffen, knallen, knistern: ragi vien knaukšķejuši LP. VII, 986. nadziņi knaukšķēšuot Zeif. III, 2, 131. dzirksteles sprē̦gāja un knaukšķēja MWM. v. J. 1896, S. 560. staigāja jaunuos zābakuos, ka knaukšēja vien A. XI, 101. sals knaukšķē̦dams spārdās priežu stumbruos Vēr. II, 494. kalējs nuoliek naudu, ka knaukšķas vien Krišs Laksts 66.

Avots: ME II, 243

knībeklis

knîbeklis 2 eine Vorrichtung zum Krebsen: vēžus mē̦dz ķert ar knībekli, tas ir ieplē̦stu kuoku, kuŗā šķersām ielikts sprunguliņš Dond. Zu knebt. [Reimwort zu gnībeklis.]

Avots: ME II, 247

kņirkstēt

kņirkstêt (unter kņirkšêt): šķembelēm lūstuot, naglām kņirkstuot Daugava 1934, S. 592.

Avots: EH I, 636

knubināt

knubinât, (wiederholt) knittern, knibbern, pinkern: tu tik knubini ar priekšzuobiem Brig. Vizb. 41. [tev jau zivs makšķeri knubina Dond. vai nesāksi kuo knubināt (ein wenig arbeiten)? diezgan atspirdzis jau esi! Dond. Refl. - tiês, sich ein wenig beschäftigen: viņa knubinās ar adekli Dond.]

Avots: ME II, 250

kost

kuôst (li. ką́sti), -žu, -du, tr., 1 beissen: suns, bites, blaktis kuož. Sprw.: viņš labs cilvē̦ks, nekuož, er ist nicht gefährlich, ihm kann man getrost nahen. ne kuož, ne sper,. suns, kas rej, nekuož. rej, rej, sunīti, nekuod vien. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. viņš aiz žē̦luma vai pirkstu (pirkstā) kuoda. kuož vienā pirkstā, kuož uotrā, abi sāp. ne˙viens nekuož savā pirkstā od. savā ruokā. sveši dūmi acīs kuož. tas kuož kauluos od. kaulu, das dringt durch Mark und Bein, berührt aufs Empfindlichste. viņa vārdi man kuoda sirdī, seine Worte trafen mein Herz Blaum. nav ne kuo kuost, ne kuo juozt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. tas vairs maizē od. garuozā nekuodīs, der wird nicht mehr lange leben ;

2) in übertragener Bed.,

a) von dem die schöne, grüne Farbe der Blätter vernichtenden Frost:
salnas kuosta bē̦rza lapa (vom Froste gerührt, schadhaft geworden) vairāk dzelta, ne zaļuoja BW. 8863. driķīšam platas lapas, tuo salniņa druoši kuož 15323, 2. visas puķītes jau salnas kuostas Aps. sarma kuož, es ist alles mit Reif bedeckt Mar. n. RKr. XV, 134. mežus kuož, der Wald ist mit Reif bedeckt Gsth. ;

b) von scharfen, gut funktionierenden Instrumenten:
nazis kuož bē̦rniem ruokas, so warnt man Kinder vor scharfen messern. kâ kuož izkapts? wie funktioniert die Sense? wie schneidet sie das Gras od. Getreide? karsta saule, me̦ldu zāle, nekuož vairs izkaptiņa BW. 28650. nazis, cirvis, izkapts kuož kâ nātre, so rühmt man die Schärfe der genannten Instrumente. tas ne˙maz nekuož (beim Kartenspiel), damit kann man garnicht stechen. Refl. -tiês,

1) sich beissen:
ja citi ir muļķi, lai kuožas izme̦stajā makšķerē JR. IV, 86. tas viņai nekuodās sirdī, das ging ihr nicht zu Herzen Vēr. II, 316 ;

2) einander beissen:
ja divi zirgi kuožas, tad sabrauc viņus putās un nuo viena zirga putām ar maizi ieduod uotram un nuo tā atkal pirmajam, tad viņi vairs nekuožuoties Etn. IV, 119 ;

3) sich ansetzen (von der Farbe)
Dond., sich färben: pērve kuodusies Etn. IV, 93. dzijas, dzīpari kuožas Etn. II, 122, [Janš. Paipala 11]. Sehr oft so auch das Aktiv: viena (sarkanīte) kuoda (gew. kuodās) saulītē BW. 7138. [Zu slav. kǫsati "beissen", če̦stģ "Teil", poln. ka,dek "Bissen" (s. v. d. Osten - Sacken IF. XXIII, 382) und vielleicht (s. Sütterlin IF. XXV, 66) zu ahd. hantag "schneidend, stechend, scharf"; vgl. auch Solmsen KZ. XXXIV, 546 ff., Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 160, Persson Beitr. 881.]

Avots: ME II, 349

krauks

kraũks! kraũkš! Interj., den Schall beim Zerbrechen, Zerbeissen von etwas Hartem, bei dem gegenseitigen Zusammentreffen zweier harter Gegenstände nachahmend: tas krita tur kriuks un krauks pa baļķiem un rindām Dünsb. kraukš! šķerša kuoks pušu LP. VII, 88.

Avots: ME II, 263

kraukšķis

kraũkšķis, kraukšis,

1) der Krach, das mit
kraukšķet bezeichnete Geräusch Etn. IV, 148;

2) ein Knorpel
Erlaa n. U.;

3) fam., ein Schnäpschen Kalleten:
kraukšķi iedzert, iemest, iespert. mēs vairāk nemetīsim kâ vienu kraukšķīti Degl.

Avots: ME II, 263

krikškans

krikškans [wohl mit hochle. ška aus šķe̦] Druw., krikšins Mar., jemand, der das Lachen zu unterdrücken sucht Druw. n. Etn. II, 33, Palzm. [Vgl. krikstêt 2.]

Avots: ME II, 278

krustīt

krustît,

2): auch LLD. II, 3 30 , Erlaa n. FBR. XI, 19, Schrunden n. FBR. XIII, 101, Wainsel n. FBR. XIV, 81, AP., Frauenb., Gramsden, Orellen, Ramkau, Salis, Seyershof. Refl. -tiês,

1): kâ jūs tâ krustāties ("= krustām šķe̦rsām ejat") pa tuo taku? Gramsden;

2): auch Salis; ‡

3) sich taufen lassen
Salis: k. ārā nuo savas ticības (die Konfession ablegen); ‡

4) "?": kupči nezinājuši nuo sinapēm ne k. Pas. XII, 404 (aus Smilt.).

Avots: EH I, 661

kušķis

kušķis (li. kùškis), Demin. verächtl. kušķelis,

1) der Büschel, eine Handvoll:
puķu, spalvu, matu, siena, salmu, linu, pakulu kušķis. dē̦lu māte istabā, matu kušķi mē̦tājas BW. 23616. cisu kušķis ruociņā 27541, 2; labs kušķis naudas, ein guter Batzen Geld; [ein Päckchen (namentlich von Zerwühltem) U.];

2) der Wisch, der Strohwisch:
[ar kušķi (= nuo saplē̦stiem mašiem satītu vīstuokli) pirtī beržas mazgājuoties Dunika]. meitas berž ar kušķi traukus Kand.;

3) kušķīti (maizi ar cukuru nātnā lupatiņā) JK. VI, 20.

Avots: ME II, 329, 330

labrīt

lab˙rît! Demin. lab..rîtiņ! guten Morgen, als Begrüssungsformel: lab..rītiņ, znuota šķelmi! BW. 13730, 20. Scherzhaft: lab˙rīt nuo rīta! kā cēluos, tâ vēluos. labrītu duot, am Morgen grüssen; labrītu saņemt, den Morgengruss erwidern.

Avots: ME II, 396

laišķa

laîšķa [erschlossen aus hochle. laiška Gr - Buschhof, Wessen, Kl., Stomersee, Lis., Warkl.], laišķe, die Wurfschaufel: laišķa ir kuoka lāpstiņa, ar kuŗu me̦t labību, lai tuo atšķirtu nuo īsākiem salmiem, pe̦lūm, netīrumiem Mar., Lubn. Lub., Laud., Blaum. gāju tautu klētiņā, laižu laišķu (Var.: šautru) dibe̦nā BW. 25853; eine Schaufel überhaupt Selb.: tās pastalas tādas kâ laišķas Poruk. putas līdz ar netīrumiem nuosmeļ ar šaurām laišķēm A. XI, 691. Vgl. liešķere.

Avots: ME II, 414

lampa

II làmpa 2: auch ("atplīsis gabals") Gr.-Buschh. n. FBR. Xll, 77; (Scherbe) Kalnemois, Schwanb., ("šķembele") Nautrēni, Saikava; ein abgeschnittenes Stück Fleisch Saikava; ein kleines Stück Zeug Saikava; "lupata" Prl.; ein Fetzen (Zeug), Lappen AP., Fest.; abgeschlagenes Stück (nur im loc. pl.: sasist kuo lampās) Oknist; piestu sasit lampām Pas. Xl, 61, ve̦cu katlu lampām Jūrgens Mana vect. nostāsti 106. atcirta izkapti lampās Heidenfeld. visu sacē̦rt lampu lampās ebenda.

Avots: EH I, 718

latiņot

latiņuôt [?], zaubern, hexen, die Milch den Nachbarn weghexen und sich zuhexen Wid. [In N.-Peb. sei latiņuôt = latât, nuoklât salmu jumtu šķeikstiņām.]

Avots: ME II, 425

laulajiņa

laulajiņa [làulājie 2 Warkh.], die Braut: kas tuo... šķetināja, tā būs mana laulajiņa BW. 13250, 21; [in Warkh. sei l. auch der Gürtel, den der Bräutigam bei Trauung an hat.]

Avots: ME II, 428

lauska

laûska,

1) etwas Zerbrochenes
[Ringmundshof], z. B. ein alter Tisch Mar. oder eine zerbrochene Schüssel" par lausku sauc māla bļuodu vai puodu ar nuoplīsušu malu, kur smiltis glabā kuoka trauku beršanai vai suņiem duod lacekli Laud. ieduodat man kaut kādu lausku, nuo kā kaķi ceļā paēdināt A. XX, 346;

2) Splitter, Scherbe
[laûski, Scherben Kl.]: stiklu lauskās mirdz šķidrums Stari II, 421. akmini un lauskas jāme̦t bij uz viņas kapa Liekais. lauskas - gabali nuo saplīsuša katla Etn. IV, 129; [ein unförmliches Stück, ein Fetzen: lakatam atplīsusi lausku Wessen];

3) lauskas, der Schinn, Schelfer
Oppek., Sessw.;

4) lauska, auch laûsks [Erlaa], der Brecher (Personifikation des Frostes). Wenn der Lette bei starken Frost die Wände, Bäume, das Eis krachen und knacken hört, so sagt er:
tur sit laûska puika ar pātadziņu Mar. n. RKr. XV, 123; gew. laûskas, [laũskas Ruj., Lautb., laûski Warkl.] od. laûsks speŗ, sit: bija salts, lauskas spēra A. XVII, 485. sprē̦gā me̦t; lauskas me̦t, lauž ziemā, īpaši tad, kad pa dienu ir saule spīdējusi un pa nakti stipri salst; tad priedes kuoka stāvkuočelēm (stikaļiem, vabām, riķiem) nuo salas tuŗ kur tās sē̦tā pinuot saliektas, atpliżt mazas šķembelītes, pie kam labi nuoknaukšķas. šuos knaukšķienus dzirduot saka: "tad ta salst, ka lauskas vien lauž (me̦t)". lauska spēriens: kuoka visū tiek bieži atrasta šķeltne (ieplīsums), kas ceļuojties lauskām speŗuot; šai šķeltnē ar˙vien sakrājas skaidri, te̦kuoši sveķi Etn. I, 58. ādas sasprē̦gājumi jāsmērē ar lauska spēriena sveķiem Erlaa. lausks staigā apkārt un šur tur kapā skaļiem dimanta cirvīšiem. - Zu laûzt; [so am ehesten in den Bed. 1 - 2 und 4, und dem widersprächen nicht r. лускъ "Knacken", лускá "Hülse, Schale, Sreu", лýскать "platzen", sloven. lûska "Schuppe" u. a. (s. Berneker Wrtb. I, 747), sowie li. lùskos "Lumpen" (von Būga РФВ. LXV, 318 und LXXI, 470 f. hierher gestellt), wenn li. lusk - hier (was phonetisch möglich ist) auf *lužsk - zurückgeht].

Avots: ME II, 430

lēkša

lêkša, lêkše Smilt., lēkša RA., Bers., lêkšķe 2 Naud., Grünh., lêkšņa C., lēkšķis Etn. I, 90,

1) [mē̦slu, vilnas lēkša 2 Nigr., lēkša Bers., lêkšķa Kl., lêkša 2 PS., Wolm., Trik., lêkšņa N. - Peb., Arrasch, lêksis Salis, lêkšķis 2 Lautb., siena lêkšņa Jürg., Lis.], die Verfilzung ein verwühlter Klumpen, die Strähne, Zotte, der Büschel: [sūnu lēkšas Janš. Dzimtene V, 405]; matu, siena, sniega lēkšas AP., Bers.; sniega lēkšķe Naud. lielām lēkšņām snigt Etn. IV, 130. viņš staigāja ar spaļu lēkšķi padusē pa ē̦ku augšām Vēr. I, 1379. lēkša - netīrumu piciņa: viņam lēkša matuos Mar. n. RKr. XV, 123. [apakšējie zari bija... nuokārušies gaŗām, pē̦lē̦kām sūnu lēkšām Janš. Dzimtene 2 I, 158. lêkša N. - Peb., lêkša saikava, ein Kuhfladen.] sūdu lēkška, ein kleiner Kothaufen RKr. II, 57. [lêkše = "ar mē̦sliem saķepējusi vilnas jeb spalvas pinka" PS.; "netīrumu pika" Neu - Wohlfahrt; lêkša "was sich schichtweise gelöst hat, z. B. Dünger, soviel die Gabel gehoben" Kr.; lêkše (um Papendorf), ein Mistklumpen (auch am Körper des Viehs). pieķē̦rusies (eine unangenehme Schwiegertocher) kâ lēkše manam dē̦lam; eine verfaulte und feuchte Heu - oder Strohschicht;]

2) [lêkšķe 2 Kalnazeem, lēkša Janš. Dzimtene V, 225], ein Wollwickel: vilnu kārš platāks vai šaurākās lēkšķēs (lēkšās, lēkšņās) Konv. 2 916. [vilnas lēkšķe U., ausgetockte Wolle];

3) [lèkša 2 Kr.], eine Stute, die springt;

4) der Springinsfeld
Kronw.;

5) eine schmutzige Person
RKr. II, 57, Mar. n. RKr. XV, 123 [lêkša], Lub.;

[6) lêkšķa Saikava, "darbā izjucis, nekārtīgs cilvē̦ks";

7) lêkše 2, eine Wabe: bišu šūnas nuodalās (ve̦cajuos struopuos) pa atsevišķām lēkšēm MSil.];

8) [= lē̦ksti?]: čukurā lubas pārklāja vēl ar kriju kārtu un virs tās uzlika lēkšas Konv. 2 763. Neben lēkša auch lekša: siens sagulējies lēkšās Nigr. lai sapluok pumpums kâ vilnas lekša Tr. IV, 414; kliener Kothaufen
Wid.; lekšis, der Wollwickel: vīkš, vēkš, izme̦t lekši (Rätsel Tr. III, 747) Wid. augstāk attīstītas austruma zemju ganu tautas pārklāja savas teltis ar luopu spalvu un vilnas lekšiem Antrop. II, 49. [In der Bed. 3 und 4 jedenfalls zu lèkt (vgl. auch den Unterschied zwischen lèkša 2 und lêkša bei Kr˙!); sonst aber ist vielleicht von der Bed. "Schicht" auszugehen. In diesem Fall (vgl. d. lage und frz. couche "Schicht") wohl nebst lē̦ksti und li. lė˜kštas "flach" zu einer Wurzelform lēgh - oder lēg "liegen" (zum ē vgl. z. B. ahd. lāga "Lage", sowie le. lê̦zns); falls lēg zugrunde liegt, gehen le. lēkst - und lēkš(ķ)0 - wohl auf * lēg zurück. Le. lêkša wohl mit kš aus kstj; lêkše wohl aus lêkša und * lēkste kontaminiert. Vgl. auch lēšķa.]

Avots: ME II, 457, 458

lēkums

lè̦kums,

1) der Sprung:
nu pazinu caunes pē̦das, ir vāveres lē̦kumiņu BW. 14645;

2) der Aufgang:
kam dēliņu guldināji līdz saulītes lē̦kumam? BW. 25866. vai tie šķe̦lti saulītē, vai mēneša lē̦kumā 1421;

3) [Geburt?]:
vedējiņu māmiņai ceļā tika lē̦kumiņi (Var.: radībiņas) BW. 16198, 4; [n. pl. lē̦kumi Erlaa, Oppek., Salisb. n. U., = dzimumi, radi;

4) ein Ereignis:
kāds lē̦kums tev lēcies? Nigr.].

Avots: ME II, 459

lēšķa

lēšķa, lêšķe, lēšķis,

1) der Klumpen:
guovīm ap vasaras svē̦tkiem vēl ziemas lēšķi gar sāniem karājas Neik. lēšķa - sūdu pinkulis: zirgs nuogulējies tīrās lēšķās Stockm. n. Etn. I, 59; matu lēšķis, Weichselzopf Wid.;

2) die Flocke, ein Stück getockter Wolle, Wollwickel:
vilnu sakārš lēšķēs Ahs. Vgl. lêkša [und lešķe].

Avots: ME II, 462

lēze

[II lẽze N. - Peb., Arrasch, das Aufscherbrett (šķelbete) eines Webers.]

Avots: ME II, 464

līdzināt

lĩdzinât (li. lýginti "gleich machen", [apr. līgint "richten"]),

1) gleich, eben machen, ebnen:
ceļu, dziju BW. 8402; matus, ruožu dārzu 3523; pļavas, namentlich vom Bekappen der Bäume: lai es braucu siliņā priedēm galus līdzināt BW. 30384. lai es braucu tīrumā velēniņu līdzināt BW. 2796, 1. vē̦ss laiks rudzus līdzina, die kühle Zeit beim Roggenschuss macht, dass der Nachschuss sich erholet und dem ersteren gleich wird St. līdza Laima līdzināja ar ve̦cām sieviņām, die Laima machte mich den alten Frauen gleich BW. 1250. [tie ļaudis dzīvuos vieni paši un netaps līdzināti starp tiem pagāņiem Glück IV Mos. 23, 9];

2) ausgleichen, das Gleichgewicht herstellen, versöhnen:
ej, māmiņa, maltuvē, līdzin[i] savas malējiņas: liec lieluo pie mazās, lai te̦k viegli dzirnaviņas! BW. 7990. iesi tautu līdzināt, tiksi pate vaideniece 17741. māsa naidu sacē̦luse, sūta brāļus līdzināt 13765;

3) vergleichen, gleichstellen:
līdzi mani līdzināja ar citām ietaļām BW. 23803. [kam būs man šās tautas cilvēkus līdzināt un kam ir tie līdzinājami? Glück Lukas 7, 31];

4) gleich verteilen; rechnen
Elv., berechnen, zählen, schätzen, taxieren: stūrmanīša līgaviņa zveja naudu līdzināja A. XI, 426. dieveris dienu nelīdzina (Var.: nerēķina), kâ līdzina mācīciņa BW. 23799. man ruociņas nuosalušas... tautu naudu līdzinuot 24333. luopus ze̦mi līdzināt, das Vieh niedrig taxieren Spr.;

5) aufwiegen, bezahlen:
parādus. uotru nakti negulē̦tu, lai ar naudu līdzinātu BW. 12554, 3. ne kumeļa neatstāšu, ar naudiņu līdze̦nāju 26225, 1; [ähnlich 34529];

6) veroben:
šuodien manu augumiņu ar nelieti līdzināja (Var.: derināja) 16045;

7) dziesmu līdzināt, mitsingen
n. Mag. XX, 3, 207 (ob nicht vielmehr: Ebenmass, Harmonie verleihen?): vai tās (lielas meitas) mani maltu veda, vai dziesmiņu līdzināt (Var.: darināt) BW. 675, 2;

[8) sich einem andern rechthaberisch, unziemlich gegenüberstellen
(?) U.;

9) kastrieren
Brasche Palejas Jānis]. Refl. -tiês,

1) gleichen:
grizulis līdzinājas liešķerei Etn. III, 104. viņas uz mata līdzinājās viena uotrai Asp.;

2) sich versöhnen, sich vergleichen, sich berechnen.
Subst. līdzinãjums, die Gleichung.

Avots: ME II, 481

liekšere

liekšere (unter liẽkšķere): auch (mit ìe 2 ) Linden in Kurl., (mit iê 2 ) Ramkau.

Avots: EH I, 753

liekšķis

liekšķis (unter liẽkšķere): die Worfschaufel (mit iẽ ) Iw.

Avots: EH I, 753

liešķis

[liẽšķis Dond., = liešķere. Damit identisch ist wohl leeskis Lng., Für. I "damit man im Brauen das Malz umrührt; liešķis, Schöpfkelle Bielenstein Holzb. 611.]

Avots: ME II, 505

likt

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. 2 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469

lingotne

linguotne [?], in pātagas linguotne, Peitschenstiel B. Vēstn.; [um Ruj. liñguotne angeblich in der Bed. von luožņa, uokšķe̦rē̦tājs].

Avots: ME II, 472

liška

I liška, die Wurfschaufel [Ruj.]; die Wasserschöpfschaufel RKr. II, 57. [Anscheinend zu liekša, liešķere.]

Avots: ME II, 475

lišķis

lišķis (f. lišķe, lišķa, liša, liska), der Schmeichler, Lecker: lišķim salda mēle. lišķīte, melīte tā tautu meita BW. 16786, 1. ai meitiņa, lišķes (Var.: lišķas, liškas, liskas [die auch in Kārsava, Mērdzine, Dricē̦ni] mēle BW. 908. [Nebst likstes od. lizas mèle, lizga und r. лесть "Scheichelei" wohl zu laizît; s. Būga РФВ. LXXII, 190.]

Avots: ME II, 475

luba

luba,

1): Rinde, Schale überhaupt (auch diejenige von Kartoffeln)
Seyershof; "der obere, sich absehälen lassende Teil (eines Gegenstandes)" Siuxt; Rinde, Borke Siuxt: kad sadzija, nuogāja l. nuost, un palika ve̦se̦la āda; lubas, verdorrte Rindenstücke Schniekern; abgeschälte Fichtenrinden Frauenb.;

2): auch Iw., Kaltenbr., Oknist, Ramkau, Salis, (lubiņa) Sonnaxt;

3): ein abgespaltetes (nicht gesägtes) Brett
Sonnaxt; ein Regal Iw,; lubas Oppek. n. BielU., Kurmene, die Seitenbretter eines Wagens; lubu rati (mē̦slu vešanai) Dunika, Rutzau; lieluo lubiņu tītavu, kādas vajadzīgas šķeterēšanai ..., vairs nav Janš. Bandavā I, 10; ‡

5) eine kleine, dünne Holzstange
Nautrēni; ‡

6) = libis II Salisb.; ‡

7) ein plumpes, dickes Lebewesen
AP.

Avots: EH I, 759

maigle

maîgle AP., Lub., [Kl., Kr.], maigla Poruk, auch maîglis [Kr.], Preekuln,

1) eine Holzgabel
[maîgles Lis.]: maigle ir divžuburu kuoks vai arī kuoks ar iešķe̦ltu galu N.-Schwanb., Nerft. maigles lietuo vēžu ķeršanai [Bielenstein Holzb. 681], čūsku iespriešanai un akmeņu mešanai N.-Schwanb. kur čūskas nuosistas, tur sasprausti maiglu krusti MWM. XI, 220. zē̦ns nesa maiglēs ieliktu čūsku Druva III, 803. pagāja labs brīdis, līdz zarus, kuruos tas kâ maiglēs bij iespiests, sacirta Blaum.;

2) ein gegabeltes Holz zum Aufhängen der Netze
Konv. 647;

3) der Stab
[maîglis Wolmarshof], die Spricke [Apšciems]; maigļu sē̦ta, der Sprickenzaun Burtn., Len., Alt-Ottenhof: bet runčuks laipuo... pa maigļu sē̦tu Bārda;

4) die Krebsschere:
te vēži sacē̦luši uz priekšu lielās maigles MWM. VIII, 327;

5) übertr., alles, was bedrückt, hemmt, die Klammer, Zange:
bet vakardiena ar tē̦rauda maiglēm tur šuodienu cieti R. Sk. II; 62. turēja tuo kâ dzelzs maiglēs A. XII, 604. [maigles"spiestavas" Wessen; "zwei an einem Ende zusammengebundene Hölzer zum Drücken (z. B. von geschmolzenem Wachs aus den Wabenresten)" Warkl.; "spīles" Zaļmuiža.] Zu miêgt "drücken".

Avots: ME II, 548, 549

makšara

makšara (unter makšķere): auch Kalupe n. FBR. XVIII, 18.

Avots: EH I, 779

makšere

makšere (unter makšķere): auch Orellen n. FBR. XI, 40, Roop n. FBR. XV, 149, Sussei n. FBR. VII, 139, Wainsel n. FBR. XIV, 85, Warkl. n. FBR. XI, 106, Wessen n. FBR. XIII, 87, AP., Dunika, OB., Ramkau.

Avots: EH I, 779

makšerēt

makšerêt (unter makšķerêt): auch Orellen n. FBR. XI, 40, Roop n. FBR. XV, 156, Wainsel n. FBR. XIV, 85, Dunika, OB., = makšķerêt.

Avots: EH I, 779

marga

II marga,

1): die Bed. "Flitter"
ist ganz unsicher; vgl. auch BW. 5869 nebst den Varianten;

4): marga Auleja, plur. mar̂gas Warkl., die Spitzen (Frauenhandarbeit);
šķeternica tautu meita diegus vien šķeterēja; ... diegu m. ("?"; Var.: murga) ruociņā BW. 7024, 1; ‡

5) "?" : edz kur m. vācelīte (Var.: me̦ldiem šūta vācelīte) pār jūriņu atlīguoja; līguos pate šuvējiņa pakaļ margas vācelei BW. 16793, 1.

Avots: EH I, 783

mašņāt

[II mašņât "schnüffeln (uokšķerêt" Mar.]

Avots: ME II, 565

meiksts

[mèiksts 2, -s Kreuzb., Warkl., meĩksta Arrasch, meĩkste Bauske, eine Stange: puikas atrada gaŗās meikstis ar krustiski iešķe̦ltiem galiem. tās krievs lietuoja tuo ābuolu nuoņemšanai, kuŗi auga galuotnēs Valdis Stabur. b. 194. apiņu meiksts Kreuzb. Demin. mèikstiņas 2 Warkl. "kleine Ruten od. Zweige, die halbkreisförmig geboden die Umzäunung eines Blumenbeetes bilden". Zu maigste.]

Avots: ME II, 591, 592

metere

[* metere, in der Verbindung šķeter - meterēm "juku jukām": zari izkaisīti šķetermeterēm Warkh., Warkl.]

Avots: ME II, 607

mietot

II miêtuôt

2 [Bl.], auch
mietât U., tauschen: kam tu, šķelmi, kruogā dzēri, kam mietuoji kumeliņu? BW. 33618, 1.

Avots: ME II, 657

mošķis

muôšķis Spr., [Erlaa], muôkšķis, muôkšis, fem. muôšķene,

1) muôkšis Plm. n. RKr. XVII, 68, ein betrügerischer, der in seiner Arbeit nicht vorwärts kommt, ein Geck Smilt., Erlaa, Lasd., Laud., Lub., Bers. Etn. IV, 147, Spr.: kuo tu kâ muokšis mujies ar šuo aude̦klu jau divas nedēļas? RKr. XVII, 69;

2) das Gespenst
[muošķis Kreuzb.], ein Trugbild, ein Unhold: nuošķis - mānis Etn. IV, 98; iztīri zemi nuo muošķiem! Rainis. sāks visādi muôšķi [Linden in Livl., Kokn.] rādīties LP. VI, 221. trauks sadrupa un muokšķis nuozuda JR. V, 35;

[3) muokšķis Erlaa, ein Zauberer,
"kas uolu jeb citu kuo nuolicis uotra mājā biedēt ar buršanu";]

4) der Plur. muošķi,

a) der Betrug
Spr.;

b) die Zaubermittel
Etn. IV, 162: burvis... liek savus muošķus vīzē II, 67;

c) Jux, Tand, Blech:
vai šis par tādiem muošķiem iešuot naudu zemē mest A. XIII, 526.

Avots: ME II, 684

možums

muôžums, die Gewecktheit, Munterkeit, Lebhaftigkeit: šķelmīga muožuma pilnie smaidi MWM. IX, 388.

Avots: ME II, 685

mulda

II mùlda,

1) das Irrereden, das Irren; die Phantasie;

2) die Plackerei:
kam nu mums ve̦ltu muldu un kavēkli taisāt? Niek. pag, šķelmi, nakts vidū mums tādu muldu taisīt! Niek.

Avots: ME II, 664

murkšis

mur̂kšis (unter mur̂kšķis),

1): ieskrējis tāds švurkstis un m. ("?") Pas. XIV, 268 (aus Smilt.); wer zur Schlafzeit nicht schläft
(mit ur ) OB.;

4): "sarežģīts darbs; juceklis AP.: tāds mur̃kšis, ka ne˙maz nevar atšķetināt Ramkau; ‡

5) mur̃kšis Seyershof, ein wirrer Lärm von gleichzeitigem Sprechen od. Lachen mehrerer Personen;
‡

6) jemand, der sich in alles hineinmischt (in alles seine Nase steckt)
AP. (mit ur̃ ).

Avots: EH I, 834

nags

nags (li. nãgas), Demin. verächtlich naģelis,

1) der Nagel am Finger, an der Zehe:
kad nags nuogājis, tad uz tuo vietu jāsien vasks, tad drīz augs jauns nags Etn. II, 163. tam nagi kâ lemeši. ķēniņš vē̦las aiz že̦lu\ma nagus nuokuodis LP. IV, 73;

2) die Kralle, Klaue:
vanagam asi nagi;

3) metonymisch - der Finger, die Hand, der Fuss:
tam gaŗi nagi, nagi,

a) er hat lange Nägel,

b) er macht lange Finger, stiehlt:
kam gaŗi nagi, tas zuog. viņš gaŗiem nagiem, er stiehlt. nagus palaist,

a) lange Finger machen, stehlen;

b) zuschlagen, bei der geringsten Veranlassung hauen;
nagus ievaldīt, savaldīt, valdīt, seine Hände,

a) vor Diebstahl;

b) vor Schlägereien hüten;
nagus pielikt,

a) rüstig angreifen,

[b) stehlen
U. nagus lauzît U., die Hände ringen.]. Sprw.: kam nav naziņ[a], lai ēd ar nadziņ[u]. par kuo nagus dedzināt, kad stangas ir. sadedzinātus nagus pie uguns vairs nebāzīs. viss beigts, kuo tik tas savuos naguos dabū. tā būs meita, ja tā augs, manu nagu neizbēgs BW. 10288. ve̦cais āzis kūlu grauza, četri nagi sameties. [naguos iet St., auf den Füssen kriechen.] gulējis bez atmaņas, izstiepis nagu nagus A. XX, 51;

4) als Sitz der Kraft, Gewalt, Gewandtheit, Tüchtigkeit:
Sprw. kam nags, tam daļa oder tiesa, wer Kraft, Gewandtheit hat, der verschafft sich Recht: kam nagi, tam maize. dūša bijusi kâ miets; nags arī bijis labs JU. nebūtu duomājusi, ka tev tāds nags Jauns. vai nepamēģināsim nagu ir mēs? MWM. X, 594. viņam ir cits nags gan nekâ mums, er hat einen anderen Griff als wir LP. IV, 464. kuo nagi ne̦s, aus allen Kräften: rauj, kuo tik nagi ne̦s. raujas, ņe̦mas, strādā, kuo nagi ne̦s, arbeitet, soviel er vermag. jāt, muocīt, pērt, kuo nagi ne̦s LP. IV, 66, II, 30, VII, 891. Aber auch: lielās, kuo nagi ne̦s. viņš dzēra, kuo nagi ne̦s Vēr. II, 65. naga od. nagu darbs, eine schwierige, anstrengende Arbeit: saimniekam bijis īsts nagu (naga II, 7) darbs, kamē̦r piedzē̦rušuo mājā pārvadījis LP. V, 92. kad tu būsi manā nagā, tad tu redzēsi Janš. Der Pl. nagi, die Krallen, Klemme, Verlegenheit, Malheur: man žē̦l, ka esi iestidzis ve̦lna naguos LP. III, 46. kuo nu, vai tie nav nagi? LP. V, 113. bet kuo darīt, nagi, vairāk ne˙kas IV, 155. saimnieks naguos, ne˙kā darīt V, 136. kungs naguos ar dē̦lu IV, 15;

5) nach Präp.: ne tik daudz ka me̦lns aiz naga me̦lnums, nicht um ein Hota, gar nicht, garnichts:
lāči viņam lucinājās apkārt, ne pa naga me̦lnumu ļauna nedarīdami LP. I, 181. uz jums palaisties nevar ne par naga me̦lnumu LP. VI, 484. ņemt aiz naga, pa nagam Kav. od. auch uz nagu od. nagiem, jem. vornehmen, einem tüchtig zusetzen: viņi mani ņēma aiz naga (pa nagam, uz nagu) LP. V, 85; A. XI, 103. [ar saviem nagiem pelnīties L. od. uzturēties U., von seiner Hände Arbeit leben.] ar nagiem strādāt, trödeln, nicht tüchtig zugreifen: kas strādā ar nagiem, tuo latvietis lamā par nagažu, tūli Etn. III, 181. kâ bez nagu, fax, schlaff, schlafmützig, träge: tu ej kâ bez nagu Kav. līdz nagiem, kīdz ar nagiem, kaum, mit Müh und Not, kaum hinreichend, ohne Überrest: īsi priekš gaismas pārkļuvušas tâ līdz ar nagiem mājā LP. V, 22. viņš nuodzīvuojies līdz nagu galam, er ist aufs äusserste verkommen. šuogad ar sienu iztikām līdz ar nagien. viņš gribējis saimnieci atpestīt nuo saimnieka nagiem. tas man pa nagam, das kommt mir zu pass. pa nagiem saduot, auf die Finger klopfen. [ne par nagu U., durchaus nicht]: labuma caur tam nepanāca ne par nagu Aps. vē̦lāk lielskungs gan apcēla, kas Jē̦kabam par stipru nagu Lp. VI, 565. tam cita labums pie nagiem līp, er ist diebisch;

6) der Huf, die Klaue:
nav manam kumeļam ir nadziņi nuosvīduši BW. 18717; šauri nagi, Zwanghuf; se̦kli nagi, Flachhuf; trusli nagi, nagu plīsumi, Hornspalte Luopk. II, 57; šķe̦lti nagi, gespaltene Klauen;

7) der Schirm einer Mütze:
ce̦pure viņam vij ve̦ca, sadrupušu nagu Jauns.;

8) der Star (im Auge):
[nagu dauzt L., den Star stechen]. pe̦lē̦kais nags, der graue Star, zaļais n., der grüne Star; me̦lnais n., der schwarze Star;

9) stīpas nagi, die Kerbe an einem Reifen - kuoka stīpām iegriezti ruobi, kas viens iekš uotra saāķējas Blied. n. Etn. II, 187;

10) e̦nkurā nagi, die Spitzen des Ankers: e̦nkuŗa nagi ir tie gali, kas dibinā ķeŗas jeb iecē̦rtas Mag. II, 3, 119;

11) vanaga nagi,

a) Wald-Platterbse (lathyrus sylvester)
Dond., RKr. III, 71;

b) ein bestimmtes Muster beim Handschuhstricken
RKr. XVII, 31;

12) nagi, Fingerhandschuhe mit abgeschnittenen Fingerspitzen.
[Nebst nagas (s. dies) zu ostli. nãgutė "Fingerwurm", apr. nagutis, slav. nogъtь, ačech. nehet, ahd. nagal "Nagel (am finger oder an der Zehe)", s. Walde Wrtb. 2 851 und Boisacq Dict. 705.]

Avots: ME II, 687, 688

neprašķiņš

neprašķiņš, f. - šķene BW. 6994, 17730, 8, hochle. für nepraša 2.

Avots: ME II, 728

noalināt

‡ nùoalinât, sich verirren machen (perfektiv): šķesteris ... mācītāju alinājis, ... kāmē̦[r] pēdīgi pa˙visam nuoalinājis Pas. XII, 471 (aus Neu-Bilskenshof).

Avots: EH II, 30

nobebelēties

‡ nùobebelêtiês, nutzlos die Zeit verbringen Lems.: vi,nš nuobebelējās visu pēcpusdienu gar upi un nevarēja ne˙kuo samakšķerēt. nuobebelējuos visu dienu un ne˙kuo nedabūju padarīt.

Avots: EH II, 31

nobukšēt

nùobukšêt, gew. nùobũkšêt, - kšķêt, einen dumpfen Laut von sich geben, dumpf erschallen: ābuoļi veļas zemē, smagi nuobūkšķe̦dami Saul. kruodziņā kaut kas nuobūkšķēja Niedra. pie pšām durvīm nuobūkšēja suoļi MWM. VII, 850. nuobukšēja vien Duomas III, 662. pie rijas nuobūkšķēja kâ kad akminis kristu Druw.

Avots: ME II, 766

noknaukstēt

nùoknaũkstêt, nùoknaũkšķêt, nùoknaũkšêt, intr., einen knackenden, knallenden Laut von sich geben: nuoknaukš kauli, spē̦ka pilni Austr. Refl. - tiês, eine zeitlang stark knacken: atplīst mazas šķebelītes, pie kam labi stipri nuoknaukšķas Etn. I, 58. [uzsita, ka nuoknaukstējās (od. nuoknaukstēja) vien Dond.]

Avots: ME II, 799

norūpināt

nùorūpinât: Lušķe ... nuorūpināta pate ar (= par) savu bē̦rnu Janš. Līgava I, 447. ‡ Refl. -tiês, besorgt sein, Sorge tragen: nuorūpinuos dienas, naktis Janš. Dzimtene III 2 , 397. viņa visu dienu nuorūpinājās (war besorgt) par vīra likteni Dunika.

Avots: EH II, 82

nošķērēt

nùošķẽrêt, tr., abscheren, abschneiden: lielu gabalu aude̦kla. nuošķerēju priedei galu BW. 15507, 4.

Avots: ME II, 865

notepēt

[nùotepêt, sich beschmutzen: izskatās kâ pe̦lnu rušķe, nuotepējusi, sapelējusi Celm.]

Avots: ME II, 874

okšeris

uõkšeris AP., PS., Salis, Wolmarshof, uõkšķeris Bauske, Kand., Selg., uokšķeris U., Nigr., ùošķeris 2 Bers., Golg., der Schnüffler: kuo jauna, uokšķeri, man atkal teiksi? Lautb. Zugrunde liegen wohl alte nomina agentis *uo(k)ster- und *uo(k)stiā (vgl. Zubatý BB. XVIII, 245 f.).

Avots: ME IV, 416

palaidene

I palaîdene: palaidenis - auch Gramsden; īstam makšķe̦rē̦tājam mazāk baudījuma sagādā palaideņu likšana Jauns. Raksti V, 339. dzija palaideņu šņuoŗu pagatavuošanai Kaugurciems.

Avots: EH II, 147

palaidene

[I palaidene Alt-Bergfried], palaidens U., [palaidenis Nerft "makšķere, kuo palaiž ūdenī"], eine Setzangel [Bielenstein Holzb. 679 (mit Abbild.); vgl. palaidiens 2].

Avots: ME III, 54

palaist

palaîst,

3): ar tuo mēs bijām palaisti un aizgājām Pumpurs Raksti II, 184;

4): tas ar raudas palaidīs Tdz. 55426. makšķere ar palaižamu auklu Gramsden;

6): patieš[i] ... grib[u] dzīvuot, nepalaist augumiņa BW. 5458. p. (sich verlaufen lassen)
guovis mežā Frauenb. aka ir palaista; tagad ūde̦nu ne̦s nuo bedres Siuxt; "VL." (ME. III, 55) zu ersetzen durch "Tdz. 39562";

7): tikai ziemas vidu palaida pilsē̦tā Jauns. Sliņķu virsnieks 22;

8) gestatten
Lng. (unter laist);

9): auch Diet., Frauenb., Kaltenbr., Oknist, Sonnaxt: p. viesus; ‡

10) beurlauben
BielU.; ‡

11) ausbreiten:
p. (= izārdīt) sìenu Kaltenbr. karpānu bedrei uz dibe̦na palaiž jē̦kulu AP. uz ... klēti, kur bija palaistas darbeniekiem cisas Ciema spīg.; ‡

12) hinfahren (?):
viņš ar gribuot p. līdz Pēterburgai Austriņš Raksti V, 17; ‡

13) "atstāt" PlKur. Refl. -tiês,

1): p. kâ baluodis Pas. IX, 35. pats ... palaidēs ceļī Pas. IV, 80 (aus Malta);

5): viņš palaidās uz māti Frauenb.; ‡

6) nachgeben, sich ergeben
Frauenb., Strasden; tē̦vs negribēja mātei p. (hinter der Mutter zurückbleiben, fig.) Veldre Dēli un meitas 71. ‡ Subst. palaîdums, Losgelassenes, Geschaffenes: savāds dieva p. (von einem Menschen) Janš. Līgava II, 43.

Avots: EH II, 148

pamaukt

pamaukt,

1): gredzentiņu vien pamauču, šuo ciemiņu paiedams: te aug mana līgaviņa, gredzentiņa nē̦sātāja BW. 6269;

2): abstreifen:
makšķernieks pamauca ... ce̦puri nuo acīm Jauns. J. un v. 40; ‡

3) ein wenig màukt 3: pamauc pusdienai karpānus! AP.

Avots: EH II, 154

pankšķins

pankšķins, (pankšins Warkl.], ein Flschergerät, zvejas rīks, sastāv nuo gaŗas šķestiņas, ap 2 pē̦das gaŗas piesaukas (nuo diegiem sagrieztas šņuores) un galā piesieta āķa; pie piesaukas piesien nelielu akmeni un par nakti ielaiž ūdenī Kokn. n. Etn. IV, 162.

Avots: ME III, 78

parakņāt

‡ parakņât,

1) ein wenig scharren (aufwühlen):
ja liepas tuvumā parakņātu (scil.: zemi) Pas. VIII, 380. parakņāja zemi un atrada kartupeļus C. u. a. p. uogles Jürg.;

2) eine Zeitlang scharrend suchen:
p. tārpus makšķerei Meselau. archeologu parakņātas ("?") un atrastas lietas Valsts kult. pad. I sesija, S. 24.

Avots: EH XIII, 166

parāviens

‡ parāviens, ein Ruck, plötzlicher Zug, ein nur ein paar Augenblicke dauerndes Reissen: viņš ... zināja arī pēc (sc.: makšķeres) parāviena, kas tā par zivi Jauns. J. un v. 221.

Avots: EH XIII, 167

pārgaldīt

‡ pãrgaldît Lubn.,

1) "(kuļuot) pāršķelt (pupas vai zirņus)";

2) "pārcilāt, pārvietuot".

Avots: EH XIII, 200

pārvelks

pãrvè̦lks: lūpa viņai bija pāršķe̦lta, un viņa bija tai uzlikusi tādu savādu pārve̦lku Vanagu ligzda 205.

Avots: EH XIII, 215

pavada

pavada,

2): Burte ... vāca ... saknes jau maza meitene būdama, vēl savas mātes pavadā (od. zu einem nom. g. *pavads?), nuoklausīdamās viņas paduomus Vindedze 113; ‡

3) pavada Liepna, pavadiņa Ranken n. JK. VI, 22, Orellen, Seyershof, die Nabelschnur;
‡

4) ein Seidenfaden od. ein Stück Draht, womit der Angelhaken an der Angelschnur befestigt wird
Latv. konv. vārdn. (s. v. Makšķere).

Avots: EH XIII, 186

pēdīgs

pêdîgs, = pêdẽjs: pēdīguo reizi, zum letztenmal. pirmā reize šai vietā, lai palika pēdīgā BW. 26270. līdz pēdīga(ja)m, bis zuletzt: cenšas līdz pēdīgam K. M. 8. savus ļaudis plēsa līdz pēdīgajam JK. V, 152. In Wilkenh. n. Etn. III, 38 ne pēdīgais für neviens, nicht einer, keiner: ne pēdīgāis netika vaļā. - pēdīgs puosts Aps. J. III, 30; pēdīga nelaime U., ein schweres Unglück. pats pēdīgais šķelmis, ein Erzschelm U. - pēdīgi, Adv., endlich; zuletzt: nazis pēdīgi nuorūsējis LP. IV, 135. atvadās nuo visiem kāzu ļaudīm un iet pēdīgi arī pie brūtes BW. III, 1, S. 24.

Avots: ME III, 206, 207

pelnrušķis

pè̦lnrušķis od. pe̦lnu rušķis, f. -e, ein Schmutzfink; Aschenbrödel: cūku puisi, pe̦lnu rušķi! BW. 29154. cik le̦pni pe̦lnrušķe brauc! LP. V, 296.

Avots: ME III, 197

penčenīca

penčenīca "?": šādas, tādas penčenīcas (Var.: šķembelītes, vērpelītes u. a.) BW. 10608,1.

Avots: ME III, 199

pestiņi

pestiņi, in dze̦guzes pestiņi "Stendelwurz" L.; "lathraea squamaria" Ronneb., "Knabenkraut" Ekau; vgl pešķene.

Avots: ME III, 203

piedeva

piede̦va,

1) auch piedeve U., piede̦vs BW. 29608, die Zugabe: Sprw. par rubli trīs aitas un jē̦rs piede̦vām C. cik gribi piede̦vu? RKr. VIII, 74. ja būšuot piede̦vas, tad mīšuot LP. V, 360. katrai duošu divi spaiņi, trešuo ķipi piede̦vām BW. 21001. mituoj[a] bē̦rus, mituoj[a] raudus, suola māsu piede̦vām 14448, 4. duod meitiņu piede̦vā 14611, 5. vēl vienu liekšķeri piede̦vām ieber svārku stūrī! LP. VII, 615;

2) piede̦vas, die Zutaten:
zupu piede̦vas (Gewürz) Peņģ. Sakņu dārzs 54.

Avots: ME III, 244

piekost

pìekuôst, zu-, dazubeissen : tie piekuoda nuo siera MWM. VIII, 416. Refl. -tiês, anbeissen: tev ve̦cumā ne blakts nepiekuodīsies Neik. viņa upuris taisījās piekuosties makšķerim A. kal. v. J. 1893, S. 36. laika zuobs piekuodies akmiņa cirtumiem Jaun. mežk. 28. Olufejevam nebija nuoslē̦pums, ka citi viņa sievai piekuodās De̦glavs Rīga II, 1, 565.

Avots: ME III, 263

piemaidzīt

pìemaîdzît,

1) viel knautschend erschöpfen:
bē̦rns kaķi par daudz piemaidzījis;

2) knetend (viel) formen:
piemaidzīt maizi (knetend viele Brotkügelchen formen) makšķerēšanai Saikava.

Avots: ME III, 270

pīst

pìst 2 , -stu, -su,

1) zerfasern
(intr.) Kl., Bers., Warkh., "flusern" Bers., Fest.: aizsien pātagai mazgu galā! citādi atšķetinās un sāk pīst;

2) sich leicht ausschlauben:
zirņi lē̦ti pīst Dobner n. U. Subst. pìsums 2 Bers. "nuodilums līdz skrandām". Vielleicht (nach Leskien Abl. 280) zu pàisît (s. dies), wobei das ī (wie in la. pīso neben pinso "zerstampfe") auf in (aus dem Nasalpräsens) zurückginge.

Avots: ME III, 234

plarkšis

plarkšis, plarkšķis,

1) ein schnarrender od. klappernder Lärm:
dārzā spēlēja kareivju orķestris. bija negants plarkšis Laiviņš. plārkšķis - truoksnis, kuo dzilnas taisa pie ve̦ciem stumbe̦niem, arī (Etn. IV, 165) starku knābju klabināšana Lub. plarkšis - vadmalas, aude̦kla plīsienā truoksnis Freiziņ;

2) plarkšķis, auch plarkšķe, die Schnarre des Nachtwächters
U.;

3) plarkšis Freiziņ, plarkšķis Wid., ein Schwätzer.

Avots: ME III, 320

plēst

I plêst (li. plė´šti "reissen"), plêšu, plêsu,

1) reissen, raufen:
Sprw. nuo viena vērša nevar divas ādas plēst. kam kas ir, nuo tā plēš, - kam ne˙kā nav, kuo nuo tā plēsīs? plēs, jeb tevi plēsīs! vīra māte mani pēla, ka nemāku linu plēst (auch in Alswig und Schlossberg; Var.: plūkt); lai ve̦lns tavus matus plēsa, kâ es māku linus plēst BW. 22673 var. drēbes, apavus plēst, Kleider, Schuhwerk (schnell) abtragen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām vien situši, ... lai neplēšuot daudz drēbju BW. I, S. 178. kad miesā kaut˙kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā ar mušmiru zupu Etn. Il, 148. pušu plēst, zerreissen; ne pušu plē̦stu (gew. pušplē̦stu) vārdu nedzirdēju, nicht eine Silbe habe ich gehört U.;

2) spleissen:
skalus. (galds) vasar[u] plē̦sts saulītē (Var.: galdi šķe̦lti) BW. 1422;

3) schinden
U.: kas savus ļaudis plēsa līdz pēdīgajam JK. V, 1, 52;

4) einen Neubruch zum ersten Mal pflügen:
puisis nuoru plē̦sdams sastaipījies Jürg. Refl. -tiês,

1) sich raufen, sich prügeln, in Zwietracht leben:
dzīvuojam pašas mīļi...; lai kaujas, lai plēšas vienas mātes auklējums! BW. 3453, 1 var. tie ne˙maz nevarējuši satikt; plē̦sušies kâ suns ar kaķi JK. III, 2. plēšas kâ suns ar kaķi nieka vārdiņa dēļ Etn. I, 53. kuo viņam līdz tik daudz ar pasauli plēsties? Kaudz. M. 153;

2) tollen, Mutwillen treiben
Grünw.;

3) sich abmühen, abplagen, viel arbeiten:
kâ ve̦lns pa zemes virsu plēšas: cē̦rt pilis, zuog ze̦ltu, mulšina ļaudis Kurbads. atme̦tat man tāgad tikai cik necik par tuo, kuo te e̦smu plēsies, bez algas dzīvuodams! De̦glavs Rīga II, 1, 56. tevis dēļ e̦smu skrējuse un plē̦susēs Blaum. puika plēšas pēc grāmatas, will durchaus lesen lernen Saikava. - Subst. plêšana, das Reissen, Spleissen, Schinden; plêšanâs,

1) das Sichraufen, der Streit, Zwist, die Prügelei;

2) das viele Arbeiten, die Mühe, Plage;
plê̦sums,

1) die vollendete Tätig-keit des Reissens, Spleissens, Schindens:
citam cimdi, citam zeķes par skaliņu plē̦sumiņu RKr. VIII, 55;

2) der Riss;

3) ein neuaufgerissenes Stück Feld, Neubruch, Rodeland, umgebauter Acker
Manz. (als Feldernamen Lvv. II, 28, 102, in sonstigen prtsnamen Lvv. Il, 15, 16): plē̦sumu plēst Aus. I, 60, roden. Sprw.: tīrumā vieglāka aršana nekâ plē̦sumā; plêsẽjs, plê̦sãjs,

1) wer reisst, spleisst:
buciņš sē̦tu plēsējiņš BW. 12779, 2. nava skalu plēsējiņa (Var.: plē̦sājiņa) 6827;

2) ein Raufbold
U.;

3) ein Leuteschinder:
bijis kāds kungs, liels ļaužu plēsējs LP. V, 215. es tavus plēsējus ēdināšu ar viņu pašu miesām, ich will deine Schinder speisen mit ihrem eignen Fleisch Jes. 49, 26;

4) plēsējs Wid., lieli plēsēji Biel. n. U., grosse Schmerzen.
Nebst pluôsît zu ačech. plasati "lacerare" (s. Pelikán Idg. Jahrb. VIII, 243) und an. flá (I p. pl. prt. flógum) "die Haut abzlehen", ahd. flahan "schinden", s. Zupitza Germ. Gutt. 190, Persson Beitr. 232 ff., 804 und 881 und Būga LM. IV, 428.

Avots: ME III, 340, 341

plikšināt

plikšinât Karls., plikšķinât, freqn. zu plikš(ķ)êt,

1) tr. u. intr., plätschem
U., klatschen (mit), klatschend (sanft) schlagen: viņš... plikšķināja gaisā īsuo pātagu Latv. tu jau manu vēderiņu ar ruociņu plikš(ķ)ināji BW. 34839. viņš mauca uzcītīgi tārpus uz makšķeri, pa˙priekš tuos ar ruoku plikšķinādams ("?") Turg. Muižn. per. 84. Jānītis kūla savu sievu, kam nesēja liela siera,... kam maziņus plikšināja (formte klatschend?) BW. 33007. zivtiņa līksmi plikšina ar asti U. b. 42, 25;

2) schwatzen
U.;

3) plikšķinât C., Meiran, Dond., Bauske, mit den Augen winken
U., zwinkern: plikšina acis (od. ar acīm) kâ uz raudām J. Kalniņš;

4) langsam fahren
U.

Avots: ME III, 345

plinkstiņi

plinkstiņi Popen, plinkšķe̦ni Edw. n. U., Dond., Kalleten, Pussęn, Pfannkuchen; vgl. apr. plinxne "Fladen" und dazu Trautmann Apr. Spr. 401, sowie le. pliñcis.

Avots: ME III, 346

plukšēt

plukšêt U., plukšķêt PS., Kl., plukstêt Jaun. mežkungs 129, -u (-ẽju Glück), -ẽju, schwatzen, plaudern U., flüstern, zischen, plätschern: kas ar savu mēli neplukšķe... un kauna valuodu pret savu tuvākuo neceļ (wer mit seiner Zunge nicht verleumdet...) Glück Psalm 15, 3. vai tas tiesa, kuo Anna tur plukšķ? Purap. šuo, tuo plukšķē̦dams viņš uznāk uz pluosta Upītis Nemiers 18. (lapas) zuz lē̦ni, viegli, it kâ plukšķē̦tu par kādu nuoslē̦pumainu gadījumu A. v. J. 1901, S. 4. istabā plukšķ ūdens Plūd. LR. III, 260. uguns meles plukšē̦damas izgaisināja manas ieduomas Austriņš Nuopūtas vējā 8. lampas liesma plukšķē̦dama cēlās un krita Zalktis v. J. 1908, № 3, S. 4. Vielleicht von einer Wurzelform plusk-: plust-, vgl. plušķêt.

Avots: ME III, 355, 356

plūksnains

plûksnaîns 2 Ahs.,

1) faserig, flockig:
plūksnaina dzija;

2) fiederspaltig:
lapas plūksnaini šķe̦ltas Konv. 2 766.

Avots: ME III, 361

pluksts

pluksts,

1) der aus Tannenholz, Kiefernborke od. Kork angefertigte Schwimmer am Netz
Bielenstein Holzb. 649 (mit Abbildung), Golg., oder an der Angelschnur Peb. n.U., Bielenstein Holzb. 678: būtu gājis uz e̦ze̦ru makšķerēt, bet pluksta nevaruot saredzēt Baltpurviņš. vējš piedauzīja pie sienas tinas plukstus Austriņš Nuopūtas vējā 90;

2) eine Medaille
(verächtlich) Jürg., Arrasch, Golg., Wolmarshof: dzīvie piekaras sev (zur Auszeichnung) plukstus pie krūtīm R. Av.;

3) "luodziņš uz durvīm" N.-Peb. n. Latv. Saule, № 35, S. 378;

4) ein leichtfertiger, unbedeutender Mensch
Ruj. In der Bed. 1 vielleicht (mit kst aus skt) zu pludi.

Avots: ME III, 355

pļunduris

II pļunduris U.,

1) eine Schwimmunterlage aus Schilf;

2) ein Zeichen des Netzes auf dem Wasser;
pļuñdurs N.-Peb. "makšķeres pluksts". Vgl. plundurs.

Avots: ME III, 373

prašināt

prašinât, tr., intr., wiederholt fragen, ausfragen: prašināja viņu: kur gribuot iet? kur bijuse? JK. veļu uokšķerē un prašina: kas te par smaku? LP. VI, 470. neliekuot mierā ne dienu, ne nakti - arvienu prašinuot VI, 51. ķēniņiene šuo un tuo prašinājuse VI, 728. ķēniņš vairāk ne˙kuo neprašina IV, 112. stāvi klusu, neprašini blēņas! B. Vēstn. nekrita pie tam jums nemaz prātā par sevi, savu labu prašināt Juris Brasa 184.

Avots: ME III, 378

pulksts

pulksts, -s, gew. der Pl.,

1) pul˜kstis Smilt., Klunkerhede
L.; Klunker, Knoten in Flachs, Hede oder Garn: dzijs samigāta vienā pulkstī, ka nevar vairs pavediena atšķetināt Fest.; linu nuokulstas ir gatava pulksts Vīt. peles linus sakapājušas mīkstus kâ pulksti Vīt.;

2) Wurzel- und Unkrautbüschel od. Erdklumpen, die beim Eggen auf dem Felde entstehen
Druw. n. RKr. XVII, 74 (hier ein nom. pl. pulkstes, gen. pulkstu): kad tīrums ir bijis saaudzis ar zâli un kad tuo uzartu ecē, tad ecēšas save̦lk ve̦lę̄nu zâles un saknes piciņuos, kuŗus nuosauc par pulkstīm Etn. II, 97 (aus Druw.);

3) ein weiches Polster am Kummet
U.: seglinieks liek se̦dulkai cauršuvumā katra vietā mīkstu pulksti Fest.

Avots: ME III, 408

puspods

II puspaõds, puspuõda, ein halbes Liespfund (= 10 Pfund): ja svērs kaķis pus˙puodiņa, tad ves (= vedīs) meitas šuoruden BW. 33262. sprēd, meitiņa, šķeterē puspuodiņa (sc.: vilnas) vakarā! 7046. puspuodiņa vien vajaga Rīgā pirktu dzīpariņu BW. piel. 2 25627.

Avots: ME III, 432, 433

pušpušums

‡ pušpušums Seyershof "maļuot uz pusēm pāršķe̦lta labība, kuo lietuo luopu baŗuošanai".

Avots: EH II, 337

putlēties

‡ putlêtiês, -ējuos Liepna,

1) irren, irre gehen :
p. pa mežu;

2) "neveikties": jam putlējas vien; jam nav ni˙kādas šķermes. Zur Bed. vgl. auch ‡ nùoputlêtiês II 1.

Avots: EH II, 339

raudzēt

raûdzêt, -ẽju, säuren, in Gärung bringen: kāpuostus raudzēt, Kohl einmachen, säuern. ādas raudzēt, Felle beizen, gären lassen: jauņuvīte tev uzsedza neraudzē̦tu teļu ādu BW. 25296. vilks izvilcis aitas ādu nuo raudzējamā trauka (aus dem Lohekübel) LP. V, 190. raudzē̦ti (reibinuoši) dzērieni Antröp. II, 84. vilkatas grib labprāt nuo pļāvējiem dabūt raudzē̦tu maizi (gesäuertes Brot) LP. VII, 913. tabaku raudzēt, Tabak präparieren Erlaa, Oppek. n. U. Refl. -tiês, gären: trīs gadiņi nāburgam vīna blašķe raudzējās BW. 22830, 2. Zu rûgt, raûgs.

Avots: ME III, 485

rekslis

rekslis: uz augšu un zemi lēca, kâ salmu lēkšķe pa kratāmo reksli Zeibolts.

Avots: EH II, 365

rencelēt

‡ III rencelêt, (Garn) verwirren ("atšķetināt un sajaukt") Allend.: kuo tu rencelē tuo diegu? Refl. -tiês, sich verwirren (vom Garn) Seyershof (mit eñ ).

Avots: EH II, 366

rītiška

rītiška (unter rîtišķe 2 ): rîtiškas Auleja, das Mittagessen (neben brùokaste 2 , Frühstück).

Avots: EH II, 377

ritulis

ritulis (li. ritùlis "Scheibe" Tiž. I, 401) U., Karls., rituls, Demin. auch ritultiņš, etwas Radförmiges od. rund Zusammengerolltes, eine runde Scheibe: tikām liecu bē̦rza rīksti, līdz saliecu ritulā (Var.: ritenī, gre̦dze̦nā) BW. 21827 var. ik dziesmiņu izdziedāju, ik satinu ritulī (ritulā BW. piel. 2 28, 2; Var.: kamuolā) 899, 3. matu bizes rituļa veidā uz galvas saspraust SDP. VI, 34. asti rituļuos mē̦tādams. čūskas rituļa vidū LP. VIl, 485. tē̦vs viņam uzšāva ar gruožu rituli Duomas II, 288. le̦ntas luokanums lauj viņu nuotīt ciešā ritulī Druva Il, 493. puķes griež savu ziedu rituli pret sauli Vēr. II, 412. rituļuos šķelt, in Scheiben teilen. vaska ritulis,

a) eine Wachsscheibe:
bitītēm nevarēju klētei durvu virināt: bij māmiņa ielikusi pūrā vaska ritu-liņu (Var.: ritulīli, ritenīti) BW. 7579. bit[i] ar vasku rituliņu (Var.: ritenīti) 13387, 7. bitiņ[a] (ne̦s) vaska ritulīti 13770, 1;

b) Kosewort :
brālīt, vaska ritulīt(i) (Var.: rituliņ)! BW. 17509: tauku ritulis, eine Talgscheibe N.-Autz n. U. - ritula bē̦rni Br. 687 "runde Kinder". Zu rist II.

Avots: ME III, 533, 534

rokdarbs

ruokdar̂bs, eine Handarbeit (gew. Näharbeit): Alma rīkuojās ap savu ruokdarbu Alm. ruokdarbu izstrādājumi LP. VII, 647. kas svētdienām iet makšķerēt vai strādā citus šādus, tādus sīkus ruokdarbus, tuo nuospers pē̦rkuons Etn. II, 185.

Avots: ME III, 580, 581

rukstēt

rukstêt Bers., rukstêt Ahs., Wid., rukšêt U., Karls., Ar., Lems. n. FBR. IV, 95, rukšêt Wid., rukšķêt Lubn., -u, -ẽju, freqn. rukstinât, rukstinkt, rukšinât U., Mar., rukškinât Celm., rukšķinât Wid., auch ein Refl. rukstêtiês (z. B. in Lubn.), -uôs, -ẽjubs, grunzen: cūka, sivē̦ns, vepris rukst, rukš(ķ). tie jau blēj tik pat kâ aitas un rukst kâ cūkas De̦glavs Rīga II, 1, 220. cūkas aizgaldā rukstēja pēc ēdiena Latv. cūka rukšķeja uomulīgi Stari II, 927. (līgaviņa) iet garam šņaukādama, kâ cūciņa rukšē̦dama BW. 26611 var. (līgaviņa) kâ cūciņa rukstējās (Var.: rukšķināja, rekšināja) 23913, 8 var. Etwa zu mir. rucht "Gebrüll; Schwein", ahd. rohōn "brüllen, grunzen" ?

Avots: ME III,

ruška

ruška U., comm., rušķe Dr., Karls., comm., rušķis (f. -ķe), der Schürer des Feuers U., Mag. XX, 3, 219; ein Schmutzfink; ein Aschenbrödel (pe̦lnu r.): sēdies, rušķi, rausies, ruš,ki! BW. 18870, 1. Indriķīt[i]s pe̦lnu ruška 15174. cūku puisi, pe̦lnu rušķi! 29154. cūku gans, pe̦lnu ruška 21873. cūku gani, pe̦lnu ruškas, pa pe̦lniem viļājās 29355. dē̦lu māte, pe̦lnu rušķe, ceplī guļ dienas vidu 25273, 2. - papīru rušķis Aap., ein Schreiber, Skribent. Zu ràust.

Avots: ME III, 565

rušuliņa

rušuliņa, rušulīte, s. rušainĩte. rutadi! Interjektion, als Refrain im VL. gebraucht: kur tu teci, sila pele? rutadi, rutadi! uz siliņu galdu šķelt, rutadi, rutadi! BW. 33494, 6.

Avots: ME III, 565

sadrāzt

sadrāzt, tr.,

1) fertigschnitzen:
pats sadrazīs jumtiem šķendeļus Purap. Kkt. 32;

2) zerschnitzeln;

3) zerpeitschen
U.;

4) "mit Worten strafen (?)"
U.: Baļķītis ne˙kad viņas neizpildīja, pirms nebij "bābu" krietni "sadrāzis" A. v. J. 1898, S. 56.

Avots: ME III, 612

sagremdēt

sagremdēt: uz visām pusēm man ir sagre̦mdē̦tas makšķeres Jauns. Neskaties saulē 114.

Avots: EH XVI, 410

samudēt

‡ III samudêt (?) Zögenhof, = samudžêt: dzijas šķetere var s.

Avots: EH XVI, 432

samudžināt

samudžinât Dond., Schlehk, Nötk., Dr., samudžît Jürg., verwühlen Spiess n. U., verknoten Biel. n. U.: dzijas; drātis N. -Kurl., aude̦ktu BW. 2170, 1. nesamudžini diegus, nevarēs vairs izmudžināt! Dond. diegus samudžina, ka tie nav viegli atšķetināmi Nötk. vē̦tra samudžinājuse mežu Vēr. II, 802. Refl. -tiês,

1) sich verwühlen, verwirren;

2) fertigtrödeln, -pinkem:
mudžinājusies, kamē̦r samudžinājusies LP. V, 82. Vgl. samudzināt.

Avots: ME II, 689

sānis

II sãnis,

1) sānis U., sãņis Serbigal n. FBR. IV, 58, sāņis Manz., sãņš C., sāņiem Spr., Kl., sānu, sāņu Spr., sānus, sāņus Ruj. n. U., sāņuos U., Adv., zur Seite, nebenbei
U., seitwärts: ceļat, tautas, pūru manu, sānis (Var.: sānus) vien negāžat! BW. 16681. pagriezās večuks sānis Ezeriņš Leijerk. II,11. katri... kungam... sāņis gāja Manz. Post. I, 359. He̦rta šķelmīgi paskatījās sāņis De̦glavs Rīga II, 1, 344. galviņa tai nuodurta un nuolaista sāņš A. XI, 464. šāviens nuogāja sāņus (= gaŗām) Dunika. acis viņš pagrieza . . . sāņš Aps. VII, 34. vinš sānu pasitās Apsk. v. J. 1903, S. 438. sacirtis kumeļu sāņus LP. V, 46. ezis paskrien tādu gabaliņu sānus 216. e̦smu aizklīdis par daudz sāņus Alm.;

2) sānis, sāņis, Präp. mit dem Gen., Dat., Akk., neben
(bei Glück): jums nebūs sāņis manim sudraba dievus taisīt Glück II Mos. 20, 23. sānis tiem uozuoliem V Mos. 11, 30. apsēdās viņa sānis tiem pļāvējiem Ruth 2, 14. kalpi gāja sānis viņu II Sam. 15, 18. sānis viņu strādāja tie vīri Nehem. 3, 2. kuŗa kapi ir sānis tuo bedri Ezech. 32, 23. apruoci viņu sāņis manis! Tobias 4, 4.

Avots: ME III, 804

saplānīt

I saplānît, im Wasser (eine Stelle) vom Gras reinigen: zvejnieks saplānīja upē vietu makšķerēšanai Saikava.

Avots: ME II, 702

saplukšķēt

saplukšķêt (unter saplukšêt),

1): cita plukšķe saplukšķēj[u]se, ka es re̦snu dzīvi vērp[j]u BW. 8402, 18 var.

Avots: EH XVI, 437

šarla

šarla "= šķe̦rla": lakats saplīsis šarlās Lubn.; vgl. *še̦rla.

Avots: ME IV, 4

sašķalverēt

‡ sašķalverêt A.-Schwanb., = sašķelverêt: dzeŗamās zâles iepriekš s.

Avots: EH XVI, 453

sašķēpelēt

sašķẽpelêt, tr., zersplittern, zerspalten: sašķē̦pe̦lē̦ta malka ātri izde̦g Ahs. kuo tu te sašķēpelējis tuos lietas kuokus? te jau vairs ne˙kā nevar iztaisīt Salgaln. sašķe̦pē̦lē̦tas virvju daļas Jaun. Dr. v. J. 1902, N 11, S. 334.

Avots: ME III, 755

sašķērmēt

sašķẽrmêt Smilten, Wolm., Ramkau, sašķērmt Lis., sauer werden: piens sašķērmējis Serb., Ruj. n. U., AP., Ruhental. krējums sašķērmējis (zu sauer geworden, mit bitterlichem Geschmack) Wolm., Adsel. dzēriens ir sašķērmējis, neturat siltumā! Ramkau. Refl. sašķē(r)mêtiês, gerinnen; sašķermêtiês Wid., sauer werden.

Avots: ME III, 755

sastrupināt

sastrupinât, kürzer und stumpfer machen: s. makšķeres kātu Siuxt, Saikava; s. mietu C. sastrupt,

Avots: ME III, 749

saturēt

saturêt,

2): es tev piezvērēju, ka ..., i[r] vārdu munu saturēšu Pas. V, 149 (aus Welonen). Refl. -tiês:

"3) = saēsties"

(ME. III, 768) zu ersetzen durch "4) = saêstiês"; šķesteŗam ... negribējies ēst, juo viņš jau ... dūšīgi saturējies Pas. XII, 471. izvārīja mums vērša zupu. saturējušies, laižam tāļāk ... Austriņš Raksti V, 59.

Avots: EH XVI, 458

saucēt

‡ sàucêt 2 Bērzgale, Welonen, Zvirgzdine, = šķeterêt, zwirnen: s. dziju.

Avots: EH XVI, 459

šautra

šautra, šåũtęr Schlehk n. FBR. VII, 45 < šautra oder *šautre,

1) ein hölzerner Pfeil
Skuolas dr. II, 149, Freiziņ: dāvināšu katram pa šautrai un luokam Pas. IV, 318. laide nuo luoka asas šautras III, 313. mēle... savilkās smaila kâ šautra IV, 415;

2) (s. auch šautrs I) ein Stock, Knüttel Wessen,
(mit aû 2 ) Tr., (mit àu 2 ) Kalz.: nāca... raganas šautrām LP. I, 145. kam šautra, tam ābuols Br. sak. v. 1072; ein Holz, worauf Strömlinge zum Räuchern gelegt werden Adiamünde; eine dünne Stange, eine grosse Rute (mit àu 2 ) Stomersee;

3) ein Türriegel
(mit aû 2 ) Raiskum;

4) = liekšķere Memelshof; die Brotschaufel (lize) GrawendahI (mit àu 2 );

5) šautras stiebris Freiziņ, eine Art Sumpfpflanzen;
vgl. šautru sakne. Wenigstens in den Bedd. 1 - 3 zu šaut.

Avots: ME IV, 10

saviest

savìest, mancherlei od. vieles anpflanzen, sich vermehren lassen: te saviests daudz jaunu stādu Lis. saviest zemenes Saikava. Refl. -tiês (I s. prs. n. U. -žuôs),

1) sich versammeln
U.; sich einnisten L., sich vermehren, heranwachsen U.: uz vienas akmeņa šķe̦ldas var divdesmit cilvē̦ku saviesties Lautb. Luomi 73. izdzīt, kas tur aplam pulka saviesušies LP. VII, 258. nezāles saviesušās. juo vairāk... saviešas viršu Konv. 2 2321. mežuos putni saviežas Gesangb. v. J. 1671, S. 295;

2) sich paaren
Kronw. n. U.

Avots: ME III, 791

savietēt

savietêt, tr.,

1) ganz trocken machen, austrocknen machen, lassen:
pe̦lnuos un sprukstīs savietē̦tās lazdu šķe̦tras plīsa... viegli un taisni Janš. Dzimtene IV, 103;

2) eine gewisse Zeit hindurch trocknen:
trīs gadiņi savietēju (Var.: kallināju) uoša vāli aizkrāsnē BW. 23418, 5 var.

Avots: ME III, 791

savitēt

II savitêt Mar., AP., Jürg., savituôt, tüchtig schlagen: savituoja sliņķam ar pavadas atšķetinājušuos galu pa sāniem A. XXI, 259; savituôt, eine gewisse Zeit hindurch zechen, saufen Salis, Smilten. Refl. savitêtiês, sich besaufen Ar.: viņš labi savitējies U. (unter vitêt I).

Avots: ME III, 789

savs

savs (li. sãvas, av. hava-, gr. ε'ός, alat. sovos),

1) reflexives Possesivpronomen für alle 3 Personen - mein, dein, sein, unser, euer, ihr: Sprw. katram sava kaite (vāts) sāp, cita kalps, pats savu maizi ē̦zdams. katram savs krusts jāne̦s. katrs savu preci slavē od. katrs teic savu. tagad abi nuo viena, vē̦lāk katrs nuo sava Etn. II, 63. aizgājuši savu ceļu (sind ihres Wegs gegangen)
LP. III, 90. ūdeni sme̦ldama pasmēlu pādi, pasmēlu pādīti savā vārdā (sagt die Taufmutter, die das Patenkind nach ihrem eignen Namen tauft) BW. 1153, 1. - verächtlich: liec nu man mieru ar savu asiņu laišanu! Kaudz. M. 61;

2) eigen:
Sprw. viens kartupelis, vai divi, - kad tik uz sava galdiņa! labāk mani tautas rāja, nekâ savi bāleliņi BW. 1010. (ļaudis) nevar manis pabaruot; sava ruoka, sava kāja, tā galviņu pabaruoja 9027. - dzīvuoja "uz saviem" jeb "uz savu ruoku" JK., für sich, (von andern) abgesondert, selbständig. - viņa ar tiem saviem nuomira, sie ist am verhaltenen Wochenfluss gestorben Mag. IV, 2, 141, U.;

3) ein besonderer:
līdz šim pe̦lnrušķe apkuopa sliņķi, bet... šuovakar sava lieta (heute ist es anders, ist was Besonderes) LP. V, 296. - tas ir uz savu! Zaravič, Trik., Aahof, Grundsahl, uz savuo Modohn, Adleenen, Tirs., Sinolen, das ist ein ahnungsvolles Zeichen, das hat etwas Besonderes zu bedeuten. viņš veda divas guovis, savu pie katras ilkses piesietu Kaudz. M. 30;

4) ein gewisser; ungefāhr:
savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju... vainadziņu BW. 5947. savā ziņā (in gewisser Hinsicht) līdzināties mātei SDP. VIII, 41. gan jau savu tiesu (eine gewisse Menge) rakstīts par tuo. tas tev savā reizē (irgendwann einmal) nuoderēs LP. II, 53. kamē̦r visus apmierina, paiet ar savs laiks (eine gewisse Zeit, eine gute Weile ) JK. III, 23. tu vēl druoši dzīvuosi savus gadus trīs 79. zē̦ns ap saviem 18 gadiem (ungefähr 18 Jahre alt) A. v. J. 1896, S. 387. būs mazākais savi simts gadi LP. V, 76. gabalu, mazākais savas birkavas četras smagu 130. iztempis visu putru, apmē̦ram savi nēši divi. 339. liela, naudas čupa, savs sieks drouši VI, 49. vēja dzirnavas ir arī atkāpušās savu versti Aps. III, 6. vgl. dazu Walde Vrgl. Wrtb. II, 454 ff. und Le. Gr. §§ 357 - 8.

Avots: ME III, 792

sazutēt

‡ sazutêt, verprügeln: sazatēšu krietni ar šķe̦stu Blaum. Skruoderd. Silm. 7.

Avots: EH XVI, 468

šebināt

šebinât Schibbenhof, = (ap)šķebinât: tas viņam šebināja dūšu RA., das erregte in ihm Ekel.

Avots: ME IV, 14

šeikste

šeikste, eine Rute U. (zum Dachdecken [mit èi 2 ] Sessw.); = šķeiste (mit èu) Sessw., N. - Schwanb., Grawendahl; eine lange Rute ohne Äste (z. B. die Angelrute) Saikava (mit èi 2 ); eine kleine, dünne Holzstange Holmhof: šèiksti 2 ar pāršķe̦ltu galu lietā ābuolu nuojemšanai nuo kuoka. Dissimiliert aus *šķeikste (vgl. šķeiksta und škeiste)?

Avots: ME IV, 14

šelmis

šel˜mis, der Schelm: atver, šelmi (Var.: šķelmi), staļļa durvis! BW. 25875, 6 var. šelmjam šelmja valuodiņa FBR. VIII, 143 (aus Rutzau). Nebst li. šelmis aus dem Deutschen

Avots: ME IV, 15

šerla

*še̦rla od. *še̦rls "?": tuo še̦rlā pārvērš saules stars MWM. VII, 247; vgl. šarla und šķe̦rla.

Avots: ME IV, 16

sērmauksis

sḕ̦rmauksis 2 Laubern, sē̦rmauksis Stelp., Mag. IV, 2, 84, Wid., Kaudz. M. 34, sê̦rmauksis 2 BB. XV1I, 290, sē̦rmaûkšs N.-Peb., Plur. sē̦rmaukši U., sḕ̦rmaûkša Serbigal, Plm., sḕ̦rmaûkša 2 Lis., Golg., Adsel, Adsel-Schwarzhof, Grundsal, Alswig, sḕ̦rmauška 2 Selb., Sessw., Golg., Sarkaņi, sḕ̦rmàukslis 2 Prl., sē̦rmaukslis Bielenstein Holzb. 342, Bers., Saikava, sē̦rmuklis Wid., Blaum., sē̦rmuksis Plm., Plur. sē̦rmukši U., sḕ̦rmukša 2 A.-Schwanb., sē̦rmukšķe Ledmannshof, sē̦rmukslis Etn. II, 72, Ruj., Nurmis, sē̦rmukste Etn. III, 53, sḕ̦rmukta 2 N.-Laitzen, sē̦rmūklis Erlaa, sḕ̦rmûksis Schujen, Jürg., Sermus, sẽ̦rmûksis Nötk., sē̦rmūksis Serben, sḕ̦rmûkslis Trik., PS., Smilt., Mehrhof, Weissenstein, sḕ̦rmûkslis 2 , Kl., sê̦rmûkslis 2 und sê̦rmûksis 2 BB. XVII, 290, sē̦rmūkslis Wohlfahrt, N.-Wohlfahrt, Wolm., Marzenhof, Oselshof, Fehsen, Modohn, Marzen, Odensee, Fehteln, Kalleten, Iw., sḕ̦rmûkša C., sḕ̦rmûkša 2 A.-Schwanb., N.-Rosen, sē̦rmūkša Sessw., Laud., Gotthardsberg, Fossenberg, Annenhof (Kr. Walk), Memelshof, sḕ̦rmûkšs Jürg., Meselau, Mehrhof, sẽ̦rmûkšs AP., sē̦rmūkšs Bers., Meselau, Serben, Schujen, Zirsten, sḕ̦rmūška 2 Lös., Meselau, sḕ̦rmùškis 2 Lüdern, sē̦rmūkšķis Laud., Memelshof, Abelhof, sē̦rmūsnis LP. V, 141, sē̦rmūkste Brucken, (auch sē̦rmūkstis) Memelshof, sē̦rmūste Liepna, sē̦rmūte Liepna, sē̦rmuoklis Ahswikken n. Etn. I, 121, (mit ḕ̦r) Wolm., mit ê̦r 2 ) Gramsden, Bahten, sē̦rmuolis LP. VII, 261, sḕ̦rmuôkslis Smilt., sê̦rmuôkslis 2 Rutzau, Wirginalen, Wirgen, sê̦rmuokslis 2 Līn., Iw., BB. XVII, 290, sē̦rmuokslis Mag. IV, 2, 49; RKr. II, 78, Trik., Wihzenhof, Karkel, A.-Wrangelshof, Selsau, Wallhof, Misshof, Mesoten, Ekau, Mitau, Kr.-Würzau, Gr.-Sessau, Grenzhof, Hofzumberge, Behnen, Stuhrhof, Lin., Wain., Altenburg, Preekuln, Tadaiken, Pormsahten, Perkunen, Medsen, Krohten, Aistern, Turlau, Durben, Gramsden, Ob.-Bartau, Kalleten, Gaweesen, sē̦rmuoksls LP. VII, 255, sẽ̦rmuoksis Pampeln, Gränzhof, sē̦rmuokšis N.-Bartau, sē̦rmuokša Ramkau, Kreuzb., N.-Laitzen, acc. s. sē̦rmuokšu Alswig, sē̦rmuoksnis Lös.; Garsen, sê̦rmuokšķis 2 Behnen, sḕ̦rmuokšķis 2 Saikava, sē̦rmuoksta A.-Laitzen, die Eberesche, der Vogelbeerbaum (sorbus aucuparia L.). Zu li. šermùkšlė, šermùkšnė od. šermùkšnis dass., sloven. srê̦msa "Faulbaum" (gemeinsam ist ein scharfer Geruch), sowie vielleicht (s. Torbiörnsson LiqMet. II, 13) serb. srȉjemuša "Art wildes Zugemüse"; vgl. auch Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 91 und Trautmann Wrtb. 128, sowie le. ce̦rmaûkša.

Avots: ME III, 829, 830

sešenīte

I sešenīte (?), eine Mütze aus Iltisfell Bielenstein Holzb. 596; fur sešķenīte (vgl. sescene?

Avots: ME III, 821

sēst

sêst,

1): auch Auleja; ‡

3) = sêstiês 2: kamulis nesē̦st - vis liels, cik ni šķeterē Auleja. Refl. -tiês, ‡

3) aufhören (rimties, mitēties) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "nachlassen").

Avots: EH II, 483

šesta

še̦sta Bers., = šķe̦sta, eine Strohdachrute; aus še̦sts . šķe̦sta?

Avots: ME IV, 17

šēte

šẽte Nigr., der Rockschoss: šis, šķeltenes šētes pievākdams, lai netaptu sagumzītas (, atsēdās) Janš. Čāp. 51. Beruht wohl auf dem umgelauteten Plural von nd. schōt.

Avots: ME IV, 17

šeterzāle

šeterzâle (?) Wid. oder šetera (?) zâle RKr. III, 69, anemone hepatica L.; für šķeterzâle?

Avots: ME IV, 17

sievišķis

sievišķis U., sievišķa, sieviška, sievišķe, sieviska Glück IV Mos. 30, 4, L., sievisks Glück, sievišķene Wain., eine Weibsperson, ein Frauenzimmer U.: Sprw. vai kaza kāds luops, vai sievišķis kāds cilvē̦ks? reiz dzīvuojuse sīksta un nežēlīga sievišķa JK. V, 1, 5. saimnieks atve̦d skaistu sievišķu Pas. IV, 293 (aus Sassm.). tāda veselīga sieviška Austriņš. it lunkana sieviška A. v. J. 1900, S. 365. tāda paviegla sievišķe Janš. Precību viesulis 72. duodiet tam sîeviskam it kâ tam vājākam rīkam guodu! Glück Petrus 3,7.

Avots: ME III, 862

skabarga

skabar̂ga A.-Laitzen n. FBR. VIII, 22, PS., Deg., Schwanb., Arrasch, Ermes, Wolm., C., Smilten, Jürg., Saikava, Warkl., Widdrisch, Ruj., Zögenhof, Grünh., Gr.-Essern, Behnen, Serbigal, AP., Preili, skabarga Mag. XIII, 2, 45, Wid., mundartl. (kuronisch) auch skabârga 2 Iw., Līn., skabārga Frauenb., skabar̂gs 2 Salis, Ruj., skabargs U., skabar̂da Erlaa, Prl., Laud., Kl., Bers., Mar., skabârda 2 Dunika, skabarda Etn. II, 136, BW. 26296, 14 var., 34580 var., skabards Etn. II, 136, skabar̂na Cibla, skabars Etn. IV, 38, skabarzds Nigr., skabārzna Nerft,

1) der Splitter:
Sprw. dur kâ skabarga acīs. uotra acī skabargu ierauga, pats savā baļķi nenuomana. dūri situ uz galdiņa, lai atlēca skabardziņas BW. 26292, 1. ātri rāvu brāļa dzirnas, laî saplīsa skabardās (Var.: šķembelēs, šķēpelēs) 22478 var. mājās bija skabardziņi, nu atveda dzirkstelīti 21746, 1 var. îzvelc man skabarzdu nuo pirksta! Nigr. viņam ienācis skabargs, er hat ein Haar darin gefunden U. - sirds skabardziņš, einer, der einem ans Herz gewachsen ist U.;

2) ein Zänker
U. Mit Metathese aus *skabraga, *skabrada (zu skabrs)? Oder (vgl. namentlich skabarna und skabars) mit der gleichen Lautfolge wie in li. skebėrda "Splitter" (s. Būga PFB. LXXV, 149)? Jedenfalls zur Wurzel von skabrs.

Avots: ME III, 862

skābt

skâbt: puva, skāba vīna blašķe... pasuolī Tdz. 45460.

Avots: EH II, 503

skadrs

skadrs Karls.,

1) leicht zu spalten:
skaldītu skadruos priežu klučus JR. IV, 84;

2) munter, frisch
U., aufgeweckt: skadrs zirgs Selsau, ("ātrs") C., skadrs zē̦ns C. tu esi skadra braucēja Selsau. skadrs (muodīgs) miega. nuo rīta visi skadri PS. skadrs (hellsehend) skats C. skadras ausîs, ein scharfes Gehör U. skadras (= spuožas, dzīvas) acîs C., Ermes, Wolmarshof; skadras acis, ein scharfes Gesicht Widdrisch, U.: skaudībai ir skadras acis MWM. VIII, 332. skadrs (wachsam) suns Wolm.;

3) grell
V. - Subst. skadrums,

1) die Schärfe, Rauhheit Widerhaarigkeit
U.;

2) die Munterkeit, Aufgewecktheit:
jūtekļu skadrums U. b. 109, 69. In der Bed. 1 wohl nebst šķe̦dēns (und skadiņi?) und li. skedervà od. skederlà "Splitter" (bei Būga KSn. I, 282) zu osorb. ščedrić "krümeln", ae. scaterian "zerstreuen", gr. σχεδάννυμι "zersptittere" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 558 f.). In der Bed. 2 (wozu auch skadinât) kontaminiert aus skab- (in skabrs) und *kad- (zu germ. hvata- "schnell, scharf" (bei Fick Wrtb.III4, 115; wenn mit hv- aus ide. qu̯-)? Oder zu norw. skata "in eine Spitze auslaufen" u. a. (bei Walde l. c. 539)?

Avots: ME III, 863

skaidrs

skaĩdrs,

1): skaidri de̦g Dond. n. IMM. 1932 I, 21. ja maizes kukulis - paklapējuot tā apakšgaruozu - skaidri dun, tad maize ir izce̦pusi Linden in Kurl.;

2): tādi re̦ti, skaidri (undicht)
linīši Salis. tā zâle aug, kur tāds skaidrāks Iw. "skaidrāks linums. ja vada acis lielākas" ME. III, 864 zu verbessern in "linums ir "skaidrāks", ja vada acis ir lielākas":

3): s. trauks, ūdens Iw. skaidras drānas Behnen. lietus ūdenī drēbēs tiek tīras un skaidras Seyershof. senāk sētiņa bij skaidra: tad te nebij tādu arklu u. c. Grob. skaidras auzas ebenda. skaidri rudzi VL. aus Kal. FBR. IX, 113. skaidru (tādu, kam nav zaru) kuociņu paņēma grābekļa kātam Frauenb. divas bildes (=lugas ainas) nuorakstītas skaidrā (in Reinschrift)
Blaum. Raksti XI, 14 (1938), 47. istabu skaidri izslaucīt Strasden;

4): skaidri (sicher, glaublich)
kuo stāstīt Kaltenbr. skaidri (ganz) pliks Grenzh. n. FBR. XII, 19. skaidri dulls Behnen. viņš atnāca skaidri tukšā Strasden. viņiem nuodega viss skaidri Strasden. jūs e̦sat skaidri kâ muļķi Linden in Kurl. mušas ē̦d cūkām muguru skaidri vai pušu Salis. skaidri tâ kâ ubags Sonnaxt. skaidri slims Frauenb. liniem lapiņas skaidri nuobirst, kad ienākas ebenda;

5): tu neesi vairs skaidrā Gr.-Buschh.;

6): skaidra runa un darīšana Frauenb.; ‡

7) "dzirdīgs, ve̦se̦ls" Kand.: skaidras ausis; "veselīgs, žirgts; garīgi normāls" Seyershof: kas tāds skaidrāks, spirgāks, tas teļš labāks turēšanai. pēc grūtas slimības viņš tāds apmulsies, - nav vairs tāds s.; ‡

8) "seine Arbeiten ordenflich, gescbickt und rasch machend"
BielU.: s. clivē̦ks. Subst. skaĩdrums, ‡

2) eine freie, reine Stefle (ein solcher Ort, Platz):
pāri bridu par upīti par tuo pašu skaidrumiņu BW. 10495 var. metu makšķeri skaidrumuos starp zâli Jauns. Raksti V, 364.

Avots: EH II, 497

skaiste

II skaiste L., U., Mag. XIII, 27, skaista N.-Rosen n. Etn. I, 52, skaists Mag. XIII, 27, eine schlanke Stange, Hopfenstange: makšerēm skaistas grîêzt N.-Rosen n. Etn. I, 52. Nebst skaistra, šķeists zur Wurzel von skaîda?

Avots: ME III, 865

šķaistra

šķaistra N. - Schwanb., in der Verbindung apiņu šķaistra, die Hopfenstange; vgl. šķeista.

Avots: ME IV, 21

skalains

skalaîns, sich spalten lassend, Risse, Spalten, Splitter habend; faserig U.: skalaiņa gaļa, faseriges, schlechtes Fleisch U. Zu šķelˆt.

Avots: ME III, 867

skalbis

I skalbis Drosth., Smilt., skàlbis 2 Mar. n. RKr. XV, 135, skalbis L., Erlaa, Lub., Bers., A. XI, 84, plur. skalbi(ņi) LKVv., Demin. skalbītis ("ein Holzstäbchen, das zur Verbindung des obern Teiles der Pflugschar mit den Femern dient und unweit von der Handhabe eingeklemmt ist") Bers., skalbiņš Fehteln n. A. XI, 170, das Querholz am Pfluge; skalbis, ein Querholz auf dem Holzschlitten beim Balkenführen Zaļmuiža. Zu šķelˆt?

Avots: ME III, 867, 868

skalbs

skalbs,

1) scharf:
vanagam skalbi (Var.: skarbi) nagi BW. 2589, 1 var.;

2) scharf, schrill, laut:
izkapts skalbi žvankš Druva I, 618. smieties smieklus skarbus, skalbus Plūd. Domas I, 537. dāmu balsis pieņēmas arvienu skalbākas un stiprākas A. v. J. 1896, S. 573. skalbi iesaukties Bers. kas tik skalbi, gauži dzied? BW. 133, 4. zvans, izkapts skàlbi 2 (= skaidri, skanīgi) skan Warkl. Adv. skalbi, laut und deutlich St.: meldiņus, kas skanēja skalˆbi Kr. Mag. XV, 2, 59. In der Bed. 1 zu šķelˆt? in der Bed. 2 zu skaļš 1 ?

Avots: ME III, 868

skaldi

skaldi, skaldri "Gabel an der Pflugschar" L.; zu šķelˆt?

Avots: ME III, 868

skaldīt

skalˆdît (li. skáldyti "fortgesetzt spalten") Serbigal, AP., Nerft, Kl., Neuenb., Wolm., skalˆdît 2 Ruj., Salis, Deg., Līn., Iw., Bl., -u, -ĩju, tr., freqn. zu šķelˆt,

1) spalten:
malku. gabaluos skaldīt kâ ve̦cu dzirnu akmeni Br. 194. tec, laiviņa, skaldi jūru! BW. 13996. audekli skaldīt, Leinwand der Länge nach durchschneiden U.;

2) fig., sk. valuodu, sicher und bestimmt sich ausdrücken:
druoši sevi turējuos: pret hungiem, pret ļaudīm skaldīt skaldu valuodiņu BW. 6636. viņš latviski runā, kâ skaldīt skalda, er redet fliessend lettisch U. vārdus skaldīt, Worte in Silben zerteilen St. Refl. -tiês,

1) sich (zer)spalten;

2) "schwatzen, schimpfen":
vai tad tev bail ne˙maz nav, ka tu tâ skaldies? Alm. - Subst. skalˆdîšana, das Spalten; skalˆdîšanâs, das Sichspalten; skalˆdĩjums, das einmalige, vollendete Spalten; skalˆdîtãjs, wer spaltet: ne man skalu plēsējiņa, ne malciņas skaldītāja BW. 6836 var.

Avots: ME III, 868

škaldīt

škalˆdît Lis. n. RKr. XVII, 94, Mežamuiža n. FBR. IV, 77, Prl. n. FBR. VI, 93, škaldît Spr., Bewershof, Birzgale, Golg., Lubn., Warkl., -u, -ĩju, škaldêt, = skaldît, spalten: saiminieks būtu malku škaldījis Pas. IV, 175 (aus Jāsmuiža). nuo akmena malku škaldu (Var.: skaldu, šķēlu) BW. 9121 var. sieru škaldēt Ulanowska Łotysze 32. Anscheinend nur hochle. und daher wohl aus *šķaldît, das aus skaldît . šķelt kontaminiert ist.

Avots: ME IV, 20

skals

skals, skala Markgrafen (li. skalà "Holzspan", ae. scalu "Schale"), L., St., U., der Lichtspan, Pergel U.: skalus plēst, darināt, Pergel spleissen U.: skalus plēš ar skalu nazi Ahs. muodere tur skalā guni (hält einen angezündeten Lichtspan) Libek Pūķis 5. tāda vieta, ka uotru varuot meklēt vai ar skalu ruokā (d. h. schwer zu finden) A. v. J. 1897, S. 952. skalu malka, Holz, daraus Pergel geschlissen wird U. skaliem pīta istabiņa BW. 15989, 2. audekļa skali, Weberhefteln U. Demin. skaliņš, das Streichholz: uzrauj skaliņu un pielaid uguni! Alm. Kaislibu varā 64. Zu šķelˆt.

Avots: ME III, 869

skaļš

skaļš, Adv. skaļi,

1) helltönend, laut, deutlich hörbar
U.: skaļa balss Karls. od. skaļa rīkle U., eine laute Stimme. skaļi smieties LP. I, 145. bijās skaļi runāt Vēr. I, 1238. kālabad tu tâ skaļi brēc? Dīcm. pas. v. I, 45. skaļa, dze̦dra valuodiņa BW. 9509 var. skaļš vārds, ein laut gesprochenes Wort Ronneb.;

2) klar (von der Luft), den Schall weit tragend
Golg., Arrasch, Salis: ja ir jauks un skaļš laiks, . . . tad uz desmit verstīm apvadē var dzirdēt Janš. Bandavā II, 170. bija jauks, skaļš rudens rīts . . . varēja dzirdēt visu tik skaidri, tik tāļi vis˙apkārt Bārenīte 6. skaļš gaiss Jürg., DL.;

3) genau, deutlich
U.: skaļi runāt, deutlich reden U. avīm ir skaļas (gut hörende) ausis Für. I. skaļi dzirdēt, scharf hören U: - skaļi gulēt, einen leisen Schlaf haben St., U.;

4) skaļš rutks, ein herber, barscher Rettig
U.;

5) spröde
U., Arrasch;

6) leicht spaltbar
U., Golg., Fehteln, Bers., "trausls" Freizirl, Wallhof: skaļa malka Karls., Lieven-Bersen. ja skalu malka bij laba, skaļa, tad skali plīsa paši nuo sevis Vēr. I, 1453. skaļš kuoks Kokn. n. U., Deg., Ronneb., Erlaa, Arrasch, Nötk. "skaļi" ir zaļi kuoki, kas skalduot neplīst nuo viena gala līdz uotram, bet uz malu, pie kamšķilas pat atlūst: ē̦nā audzis alksnis ir skaļš kâ rācenis Wirginalen. skaļš, līdze̦ns bē̦rzs LA.;

7) skaļi kāļi, Schnittkohl, der nicht holzig, nicht faserig ist;

8) skaļš mežs, ein Wald mit gutem Echo
Lieven-Bersen, Arrasch. - Subst. skaļums,

1) die Lautheit, Deutlichkeit, Helltönigkeit:
tavai balsij par daudz liels skaļums Sassm.,

2) die Leichtspaltigkeit
Kokn. n. U. - In der Bed. 5, 6 (und 4?) nebst li. skalùs "sich leicht spalten lassend" zu šķelt. In der Bed. i, 2 und 8 nebst skalds (vgl. auch skalbs

2) und atskalas zu li. skalìkas "ein fortgesetzt bellender Jagdhund",
apr. scalenix "Vorstehhund", čech. skoliti "belfern", ahd. scellan "schallen", an. sko,ll "Bellen, Lärm" u. a., s. Fick Wrtb. III 4 , 959 und Persson BB. XIX, 275 f.

Avots: ME III, 869, 870

skamba

skam̃ba: auch (mit àm 2 ) Nerft; die Scherbe (mit àm 2 ) Zvirgzdine; "(akmens) šķembele" (mit àm 2 ) Saikava; kuoka vai trauka s. (mit am̃ ) AP., (mit àm 2 ) Druw., Kortenhof, Meselau, N.-Laitzen, Zvirgzdine. kaula s. Pas. VI, 180. plêš bluķi, ka skambas vien jūk A.-Schwanb. skambām (Var.: skrandām) gāja biķerītes pa galdeņa galeņiem BW. 19709, l.

Avots: EH II, 500

skamba

skam̃ba Jürg., C., skàmba 2 Mar. n. RKr. XVlI, 114, Warkl., N.-Rosen, Schwanb., Odensee, Kokn., ein (grosser) Splitter, Holzspan Oppek. n. U., N.-Rosen, Alswig, Mar., Schwanb., Laud., Erlaa; ein Splitter überhaupt, ein Bruchstück: kuokam skambas vien grìežas Vīt. 35. akmens skambas Jürg. ar ied,gtu skalu skambiņu Vīt. 74. pē̦rkuonis saspēris kuoku skambu skambās ebenda. asas stikla skambas Upītis Sieviete 241. plaukstas lieluma . . . spuoguļa skambā skatīdamies Veselis Tīrumu ļaudis. ķieģeļu skambas Druva I, 40. klinšu skambas līdzi veļas Skuola III, 226. Nach Leskien (mit?) Nom. 590 (nebst šķembele) zu šķĩt (s. dies). Diese Zusammenstellung wäre möglich bei der Annahme, dass -nb- hier noch vor dem Schwund des tautosyltabischen n zu mb geworden ist; in Formen wie tùopu < *tanpō kann sich n vor dem Labial länger gehalten haben, weil daneben Formen wie *randō > rùodu u. a. waren.

Avots: ME III, 870

škamba

škàmba 2 Gr. - Buschh., = skamba, der Splltter, die Scherbe Spr., Lis. n. RKr. XVII, 94, Golg., Meiran, Warkh., Wessen: glāze bija saplīsuse smalkās škambās Zalktis. škambas vien le̦c Gr. - Buschh. Wohl hochle. aus *šķamba, und dies aus skamba . šķe̦mba.

Avots: ME IV, 20

skarbs

skar̂bs, Adv. skar̂bi, scharf, streng, rauh, widerhaarig, (Oberl. n. Mag. IV, 2, 145) zänkisch, unverträglich U.: vanagam skarbi nagi BW. 13485. skarba balss Jaunības dzeja 60, Nötk. skarbs bāliņš, skarbs tautiet[i]s, abiem skarbas valuodiņas BW. 20727, 4. tev, tautieti, skarba runa (Var.: bargi vārdi ) 21706, 3 var. cieti un skarbi teica Kaudz. M. 137. ziemelis pūš skarbi, juo skarbi Aps. II, 3. muodere pikta, skarba, kâ pati ērce Libek Pūlcis 5. skarbi dzīvuot, in Unfreundlichkeit und Härte leben U. - Subst. skar̂bums, die Schärfe; die Strenge, Unfreundlichkeit U.: he̦rcogiene prata visus skarbumus nuolīdzināt Vēr. II, 272. ar pūritānisku skarbumu I, 1273. Nebst šķe̦r̂bs, šķir̂ba, skārbala, li. skirbti "sauer werden", poln. szczerb "Scharte", aksl. štrъbь "mancus" zu an. skarpr "scharf, rauh", ae. sceorpan "kratzen", ahd. scurfen "aufschneiden", resp. Zu gr. σχαρφᾶσϑαι· σχεδάννυσϑαι Hes. und (wenn mit f resp. b aus ide. bh ) ae. sceorfan "schürfen", ahd. scìrbi "Scherbe" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 582, Persson Beitr. 566, 862, 889, Brugmann IF. XV, 97, Būga PФB. LXXV, 149, Zupitza Germ. Gutt. 154 f., Trautmann Wrtb. 266.

Avots: ME III, 873, 874

skasiņi

skadiņi, Zaunspricken Zögenhof, Ruj., Ermes; skadiņu žuogs, ein Flechtzaun Dr. Zu šķe̦dē̦ns, skadrs?

Avots: ME III, 863

skastiņš

skastiņš "jumta kārtiņa, ar kuo salmus pieve̦lk pie lielajām kārtīm" Nerft. Anscheinend zu šķeste.

Avots: ME III, 874

šķēdt

šķê̦dt (aus *šķēdêt oder *šķedêt?) Rothof "viel sprechen".

Avots: ME IV, 32

šķēla

*šķē̦la: = šķelˆte 2 I Schibbenhof (mit ê̦ 2 ); "plaisa kuokā" (mit "è̦ 2 ") Sessw.; "plaisa, šķirba; atplīsis gabals" (mit è̦ ) Nötk.: atlēca liela š. nuo zuoba mutē.

Avots: EH II, 633

šķēla

*šķē̦la od. *šķē̦ls, = šķê̦lums: iespraužuot tuo tur iešķe̦ltā šķē̦lā Antrop. II, 64.

Avots: ME IV, 32

šķēle

šķèle,

1) ein abgehauenes od. abgeschnittenes Stück
U.; ein Schnitt Brot U., Ronneb., die Hälfte von einer rund um den Brotlaib geschnittenen Schnitte Naud.: viņš iemeta ābuoļa šķēli jūrā LP. IV, 5. šķēlīte gaļas Saul. III, 98;

2) ein Schlitz hinten im Rock
Golg. Zu šķelˆt.

Avots: ME IV, 32

šķēlēt

šķēlêt, = šķelˆt U.; in Scheiben, Schnitten schneiden (mit è 2 ) Golg., Lubn., Saikava, (mit ê 2 ) Bershof; abspalten St.

Avots: ME IV, 32

šķēmele

I šķẽmele Arrasch, Bauske, C., Siuxt, šķēmete (?), ein kleiner Span Rutzau; das dureh stumpfen Hieb abgesprungene Stückchen (šķēmelīte) Ob. - Bartau n. U.: situ galda stūri, līdz atlēca šķēmetītes (Var.: šķēpelītes, skabardziņas) BW. 26295, 1 (ähnlich: RKr. XIX, 152, aus N. - Bartau). Wenn mit -m- aus -dm-, nebst šķemelīte zur Wurzel von šķe̦dē̦rns.

Avots: ME IV, 32

šķēpele

šķẽpele Arrasch, Bauske, C., Dunika, lw., Jürg., Lin., Neuermühlen, Sessau, Siuxt, ein abgesplittertes od. abgespaltenes Stück (mit è 2 ) Bers., Kalz., Kr., ein kleines Stück Holz U., eine Scherbe Dr.; das breite Ende am Ruder L.: tikām situ tautu galdu, līdz atlēca šķēpelīte (Var.: skabardziņas) BW, 26292. es nelē̦ktu puišu dēļ ne pār skalu šķēpelīti (Var.: druoztaliņu) 10557, 4. liela šķēpele atplīsa kuokam Jürg. u. a. pē̦rkuons saspēris kuoku vienās šķēpelēs Stenden. luodes pārlauž kaulu, atšķe̦ldamas tikai dažus kaula gabalus un šķēpeles A. XX, 172. nagu šķēpeles Duomas I, 122. stikla šķēpele Dr. Anscheinend zur Wurzel von šķè̦ps (s. dies).

Avots: ME IV, 32, 33

šķērbere

šķērbēre L., šķērbere U., šķerbēle Ronneb. n. RKr. XVI, 44, Smilt., šķērbele U., MWM. VI, 140, die Kirsche; šķẽrbẽlis (gehört in Drosth.), šķērbelis Wend. n. U., šķērbẽģis Arrasch, der Kirschbaum; šķērberu kuoks, wilder Kirschbaum, Vogelkirsche (prunus avium) Mag. IV, 2, 84: saule lēca caur šķērbeļu (Var.: šķērberga 15352, 4 var.) lapiņām BW. 15663 var. (ähnlich: 33981, 2 var.). Wohl dissimiliert aus *šķērsbēre (nebst ķezbēre aus mnd. kersebere).

Avots: ME IV, 33

šķērdaunīca

šķē̦rdaunīca "?": ja ir laba ve̦damā, tad ve̦dat sētiņā; ja jau kāda šķē̦rdaunīca (Var.: šķe̦draunīca), apkārt sē̦tu ritiniet! VL. aus AP.; "eine verschwenderische Wirtin" N. - Peb.

Avots: ME IV, 33

šķērms

šķẽ̦rms Bauske, C., Gr. - Sess., Ruj., Salis, Wolmarshof, (mit ḕ̦r 2 ) Golg., Lis., sehr sauer U., Golg., Mar., Saikava, bitter - sauer Kav., Smilt., Wallhof, Wolmarshof, bitter U., herb Gr. - Sess., im Gären, in der Säuerung verdorben L., Bergm. n. U., A. - Ottenhof, Ruj.: skābums baļļiņā pa˙visam šķē̦rms palicis A. - Ottenhof. šķē̦rms ābuols Gr. - Sess. šķē̦rma skābā putra ebenda. šķē̦rma maize ebenda. šķē̦rms alus MWM. v. J. 1896, S. 418. jāņuogu vīns vienmē̦r ir drusku šķē̦rms Salis. dzēriens tīri šķē̦rms palicis U. šķē̦rmas sulas Saikava. (fig.) ierauguot ē̦rmu ar ģīmi šķē̦rmu Lautb. - Subst. šķē̦rmums, das Uhersäuerte U. Wenn urspr. "schneidend vom Geschmack", zu šķir̃t; vgl. šķe̦r̂bs.

Avots: ME IV, 35

šķērpele

šķẽrpele Bauske, šķẽrpele 2 Dond., šķērpele W. - Livl. n. U., škẽrpelis Salis, = šķēpele: kur malku skalda, tur atle̦c šķērpeles Dond. n. RKr. XVII, 55. šķelt šķērpelēs Celm. kausa šķērpele LP. VII, 85. lai uzmeklējuot nuo krusta tādu šķērpeli 54. situ tautu galdu, līdz atlēca šķērpelīte BW. 26294 var. Nebst šķērpis, škērpēt, skārpīt und (wenn mit ide. p) šķirpta zu gr. σχορπίος "Skorpion", ahd. (wenn mit b aus ide. p) scirbi "Scherbe", scarbön "zerschneiden", ae. (wenn mit f aus ide. p) sceorfan "schürfen", scyrft "das Schneiden" u. a., s. Fick Wrtb. III 4 , 456 f., Zupitza Germ. Gutt. 155, Reichelt KZ. XLVI, 337, Persson Beitr. 861, Walde Vrgl. Wttb. II, 581 f., Būga KSn. I, 290.

Avots: ME IV, 35

šķēvele

šķèvele 2 Ogershof, ein Stück, ein Fetzen: papīra šķēvelītes B. Vēstn.; šķēvele Wilzen, = šķembele, atplīsusi skaida. Nebst li. skevéld(r)a oder skeveina "Splitter" (bei Būga KSn. I, 282) zur Wurzel von šķe̦dē̦rns?

Avots: ME IV, 38

šķibināt

II šķibinât, gew. in der Zstz. apšķibinât, = apšķebinât, Übelkeit, Ekel erregen PS.: dūšu šķibina Lubn., Nötk., Altenwoga, Warkl. Das i hier ist wohl gleichartig mit dem i in vizinât, wozu Le. Gr. 33.

Avots: ME IV, 38

šķidelīte

*šķidelīte od. *šķidelītis "?": puiši lēca meitu dēļ par zaruotu priedi pāri; es nelē̦ktu puišu dēļ ne par mazu šķidelīti

(Var.: šķendelīti, šķendelīti, šķēpelīti u. a.) BW. 10557 var. Wenn nicht fehlerhaft für šķindelīti (s. šķindele), wohl zu skaida.

Avots: ME IV, 38

šķiemene

I šķiemene Lubn., Stomersee, (mit ìe 2 ) Saikava, šķiemine 2 Warkl., šķiêmenis 2 Bauske, = šķiemele 1; šķieminis 2 Gr. - Buschh. "starpa, kas ruodas lumstu ieliekuot"; šķiemenis Bielenstein Holzb. 394, 410, 425, šķiemens, šķiemins Wessen, die Scheidung der Aufzugsfäden; Plur. šķiemeņi Elv., šķiemiņi 2 Warkh., = lumsti; šķiemeņi U., Bielenstein Holzb. 400, die über den lumstiņi sich kreuzenden Fäden beim Weben: ieliek šķiemenē lumstus A. XI, 84. lejā bij vēl viena tapa, kurai dzijām vajadzēja vienu reizi iet pa virsu, uotrureiz pa apakšu, lai iznāktu šķiemiņi Jauns. Baltā gr. I, 132. lumstu uzde̦vums ir dzijis uzturēt zināmā kārtībā: starp dzijīm uzturēt tâ sauktuo šķiemeni Laud.; šķiemeņi L., St., dünne Späne, die der Weber beim Weben zwischen das Gewebe legt. Mit iem aus iedm. Nebst šķeimini und li. nom. pl. skie(d)menys "Webergänge" zu šķiêst.

Avots: ME IV, 52

šķiest

šķiêst (li. skíesti "verdünnen; scheiden"), šķiêžu, šķiêdu,

1) verstreuen
U., (nach allen Seiten hin) schleudern; vergeuden, vertun U.: (zaltis) sācis šņākt un šķiest savu ģifti uz visām pusēm Pas. I, 390. guovis šķieda atpakaļ uz silēm saliktuo sēku MWM. VIII, 564. ve̦zmus vaļā šķiest vis nevaram Neik. 40. zibins labību šķiež, ka tā balta paliekuot Etn. II, 181. naudu šķiest, Geld vergeuden, vertun. sudraba putekļus mēness šķiež Vēr. I, 832. par tuo nevajadzēs velti vārdus šķiest B. Vēstn. daudz ce̦nsuoņu spē̦ku šķiež Apsk. v. J. 1905, S. 737. dzīve šķieda savus priekus Vēr. I, 672. laimē skūpstus var šķiest Teodors;

2) schneiden, reissen
Gr. - Buschhof. šķiežamais, das Pflugmesser: mūsu arklam ir par daudz nuodilis šķiežamais Selb. Refl. -tiês, sich verstreuen, sich verspritzen; vertan, vergeudet werden; vertun, vergeuden: smiltis šķiežas Seifert Chrest. III, 3, 53. klintis šķiedās. viļņi škiežas ar... sparu pret krasta uoļām JR. VII, 1. plūdi šķiežas jūru bļuodās Aus. I, 36. ze̦lts caur miglu līst, šķiežas kâ dukāti lielās pilēs Zalktis. vai tev tā nauda tâ ir, kuo šķiesties? - Subst. šķiêšana, das Verstreuen; das Vergeuden; die Verschwendung U.; šķiêšanâs, das Sichverstreuen; das Vergeuden, Vertun; šķiêdums, das einmalige, vollendete Verstreuen, Vergeuden, Vertun; das Verstreute; das Vergeudete: bij skaisti nuoskatīties gravas šķiedumā Jauns. Daugava I, 293 f.; šķiêdẽjs, wer verstreut; der Verschwender U: pats bija laidējs un šķiedējs Janš. B. 201. Nebst skaida, skaidît, skaidrs, skaists, šķieva, šķiedra, šķiesna, šķiemene, šķiedi, šķeidêt, šķīst, šķīsts, šķidrs u. a. zu lat. scindō (perf. scidī) "spaite", ae. scītan "scheissen", gr. σχιδαρόν· ἀραιόν Hes., bret. skeja "schneiden" u. a., s. Trautmann Wrtb. 263 f., Brugmann IF. VI, 92 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 und 150 f., Hoffmann Гέρας 43 f., Güntert Reimw. 30 ff., Persson Beitr. 149, Boisacq Dict. 872 und 933 f., Walde Vrgl. Wrtb. Il, 541 ff.

Avots: ME IV, 53

šķiesta

‡ *šķiesta od. *šķiests, = šķe̦sts II (?): viņa vicināja gaŗu šķiestu, it kâ ... gribē̦dama savaldīt ... luopus Stērste A. Z. 141.

Avots: EH II, 640

šķila

šķila,

1) was abgespalten ist; eine Scheibe; ein Splitter; ein Holzscheit
U., Bielenstein Holzb. 213, Erlaa, ein abgespaltenes Holzstück, ein grosser Span Lasd., die eine Hälfte des gespaltenen Klotzes U.: le̦dus šķilas lūst Treum. Gaujm. 9. satvēra katru klints šķilu Vēr. II, 225. rūtis dauzīdami un nebē̦dādami, ka šķilas lēca tiem... sejā A. Brigader Daugava I, 1230. metalu šķilas Konv. 2 442, erkšu šķila Rainis Göˉtes dzeja 10. gaļu šķilām sagriêzt, in Scheiben zerschneiden U. skalu šķilas BW. 20954 var. apšu šķilas 20956, 3. Jānis nuosēdās uz kādas malkas šķilas Janš. Bārenīte 74. tiltu šķilas, gespaltene Fichtenhölzer, zur Brückendiele gebraucht Bielenstein Holzb. 24. šķilu sē̦ta Ronneb., Serben, Wend. und Wolm. n. Bielenstein Holzb. 172, Karls., Salisb., ein Zaun aus schräg liegenden Hölzern (s. die Abbild. bei Bielenstein Holzb. 172);

2) šķilas, Hüllen, aus denen sich etwas herausgeschält hat
St., U., leere Insektenpuppen U., Eierschalen U.; der Helm, mit dem einige Kinder geboren werden St., U. Zu šķelt.

Avots: ME IV, 39

šķilains

šķilaîns,

1): š. ("skabargains") kuoks Allend., Schwitten; šķilaina malka Allend.

2): šķilaini zirņi - auch Schujen, Wrangelshof š. (leicht spaltbar)
kuoks - auch Drosth. Erlaa, Gr.-Autz, Mar.; "sašķe̦lts tikai šķilās, bet nesasmalcināts" (?) Nötk.; hart, schwer zu zerhauen od. zu zerschneiden Schibbenhof: š. kālis, šķilaina malka.

Avots: EH II, 635

šķilsts

IV šķilsts, dünn Tahm. n. L., U.; nach Leskien Abl. 341 zu šķelt.

Avots: ME IV, 40

šķilt

šķil˜t (li. skìlti "Feuer anschlagen") AP., Dond., Līn., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., šķìlt 2 Kl., šķil˜t 2 Dunika, Nigr., Selg., šķiļu, šķĩlu Wolm. u. a. (auch in Dunika und Selg˙!) resp. šķîlu 2 Nigr. od. šķilu [in der Bed. 1 Dond., Saikava (hier in der Bed. 3 šķìlu 2 ), Wandsen, Warkl.],

1) Feuer anschlagen
U.: tautu zeme akmeņuota, guni šķīla staigājuot BW. 7417. akmens šķīla uguntiņu 9990. (kumeliņi) kājām šķīla uguntiņu 13646, 8. uguni šķildams meitu... pamanījis LP. IV, 211. Sprw.: škiļ, ka dzirksteles vien iet gaisā RKr. VI, 181. pē̦rkuons šķiļ zibeņus Celm. viņa skatieni šķīla zibeņus MWM. X, 179. gaismas liesmas nāvi šķiļ Plūd. Uz saul. tāli 79. šķiļamie, die Werkzeuge zum Feueranschlagen: ieiet kruogā... uzpīpuot, ja pašam nav šķiļamuo klāt Janš. Bandavā II, 67;

2) malku šķil˜t, Holz spalten
Gramsden;

3) sich aus dem Ei herausschälen lassen, machen:
tikkuo šķiltus cālīšus Etn. II, 123. vanags prasa zīlītei: kur tu tādus bē̦rnus ņēmi? pate šķīlu, pat[e] perēju BW. 2579, 2. Sprw.: ne šķilts, ne pe̦rē̦ts JK. II, 584; te šķilts, te pe̦rē̦ts Br. sak. v. 1110. (fig.) kur tie mani brūtgāniņi? vai bij šķilti, vai pe̦rē̦ti, vai palika vanckaruos? BW. 8607 (ähnlich: 15633; 18923). šķilti, pe̦rē̦ti, alle ohne Unterschied, Hinz und Kunz: pasaku teicējs... visus, šķiltus, pe̦rē̦tus - vai tie lielie, vai mazie kâ burtin apbūris Lautb. Luomi 198. ja vārtus neaiztaisīsi, tad vilksies caur šķilti, pe̦rē̦ti Grünh.;

4) sprühen lassen, aufgeregt sprechen:
(barga mātes meita) šķiltin šķīla valuodiņu BW. 11156 (ähnlich: 5418). sāk raisīties... mēles, šķilt juokus un atjautas RA.;

5) par muguru šķilt, einen mit einem Stock über den Rücken schlagen
Mag. XIII, 2, 43, U. Refl. -tiês,

1) sich mit dem Feueranschlagen abgeben:
ap tuo tu vari šķilties kâ ap kramu A. XX, 12;

2) (auf)sprühen:
zibiņi šķīlās LP. VII, 472. kâ dzirksteles šķīlās sentences Upītis Sieviete 41;

3) sprühen; aufgeregt ausgesprochen werden:
vārdi viņam šķiltin šķīlās Juris Brasa 304. Lūsiņai darbs šķiŗas un valuoda šķiļas Janš. Bandavā II, 396;

4) sich aus dem Ei, aus der Puppe herausmachen
U.: cālis sāk šķil˜ties ārā nuo uolas Dunika. Zu šķelˆt; zu šķiltiês 4 vgl. auch Jokl WuS. XII, 70. Nach Bartholomae Airan. Wrtb. 516 hierher vielleicht auch av. garǝmö -skarana "ein bei der Feuerung gebrauchtes Gerät".

Avots: ME IV, 40

šķilvis

šķilvis,

1): auch (mit il˜ ) Zögenhof; zuosu š. BW. 19368; ‡

2) "?": ai, tu š., tautu dē̦ls, tavu tādu skaistumeņu! BW. p. 382, 10. strada šķilv[j]a nepiejēme, kam biķeri sadauzīja Tdz. 37376. ak, tu šķilvja (Var.: škelv[j]a, šķelmja) tautu dē̦ls, tavu drīzu kumēleņu! BW. 17912, 1 var. Zur Etymologie s. auch Lidén KZ. LXI, 23 ff. und Stuart E. Mann Language XVII, 14.

Avots: EH II, 636

šķilvis

šķilvis (li. skil˜vis "Magen"), s. šķilva. Nach Walde Vrgl. Wrtb. II, 594 wohl zu šķelˆt.

Avots: ME IV, 41

šķindala

I šķiñdala Nigr. die Scherbe (namentlich vom Glas), der Splitter Gr. - Würzau Laud.: būs tautu glāzēm šķindalās iet! BW. 19577. Dissimiliert aus *šķildala (vgl. šķe̦ndala)?

Avots: ME IV, 41

šķins

šķins: makšķeres š. Anzen, Popen.

Avots: EH II, 636

šķipele

šķipele Bers., Kalz., Stelpenhof, Walk, Wolm., auch šķipelis U., = lāpsta, die Schaufel: lai šķipelis maksā L., lass es der Totengräber bezahlen! "liekšķerīte" Zaļmuiža n. Latv. Saule S. 168. Nebst estn. kühwel aus mnd. schuffel.

Avots: ME IV, 42

skraustēt

skràustêt 2 Mar., Saikava, Selsau, skraustêt Wid., -u, -ẽju, Refl. skraustêtiês, = skraukšêt: kauli pa zuobiem skraustēja Mar. n. RKr. XV, 135. viņš ē̦d cukuru ar zuobiem, ka skraust vien Mar. ē̦d (zaļus ābuolus), ka skraust vien Ezeriņš Leijerk. I, 245. jautri skraust ve̦cais sniegs Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 23. skraustējās (Var.: skrapstējās, skripšķējās, klapšķejās), kad izdzeru ābel[e]s kuoka biķerīti BW. 18690, 2. Nebst, slov. hrústati I "knistern" (wenn mit h- aus ks- ) und hrstati (wenn mit hr- aus ksru-) "nagen, knirschen" vielleicht zu li. skr(i)audùs "rauh, brüchig", skrudė´ti "gruzdė´ti", ahd. scrōtan "hauen, schneiden", an. skrióđr "zerfetztes Buch", s. Büga Tiž. II, 481 und KSn. I, 12 f., sowie Walde Vrgl. Wrtb. II, 586 f.

Avots: ME II, 888, 889

skretelēt

skretelêt Karls. "?"; für Salis (wo daneben ein gleichbed. kretelêt) wird zweifelnd die Bed. "sieben (Getreide)" angegeben; nach Vank. gleichbed. mit šķeterêt (dzijas); "dicken Schleim auswerfen" Neugut; "eiligund liederlich (etwas) tun": tu jau neraksti, bet tikai tâ skretelē! Altenwoga; "mit einem kleinen Kinderwagen fahren" Borchow; "geräuschvoll gehen (wie mit Rädern knarrend)" Holmhof.

Avots: ME III, 891

slaicēties

‡ slaicêtiês, = slaicîties: (Pe̦lnrušķe) pa pe̦lniem vie[n] slaicējuoties Pas. VI, 83 (aus Smilt.).

Avots: EH II, 519

slīksnājs

slīksnãjs U., Grünwald, Widdrisch, Memelshof, (mit ì) Ermes, auch slīgsnājs geschr. slīksnāja vieta Widdrisch, slīksnāja Konv. 2 2321, slìksnis Wend., (mit ì 2 ) Lis., (mit î ) Golg., Schwanb., (mit î 2 ) Salis, slīksnis U., auch slīgsnis geschr., ein tiefer Morast, in den man einsinkt; ein sumpfiger Bach U.: viņi salīda ļinde̦nā slīksnī Lautb. liesmiņas, kas vilinādamas izkāpj iz bezdibeņa slīkšņiem Aps. VI, 8. pārvērties par purvainu slīksni Druva I, 722. viņš makšķeri pār slīkšņa malu svieda un raudzījās, kā pluostiņš ūdens ruožu vidū ... cēlās Skuju Fridis. - Vgl. auch den Wiesennamen slīksnis Lvv. I, 90, 98, 107. Zu slīksns I.

Avots: ME III, 935

šļūkt

šļùkt C., PS., šļùkt 2 Kl., Kr., Nerft, Preili, Prl., šļûkt 2 Dond., Dunika, Kurs., Līn., AP., Selg., Stenden, Wandsen, Widdrisch, šļūcu,

1) intr., gleiten, rutschen
(mit ù 2 ) Bers., Kalz., Lennew.: skuolē̦ni uz le̦dus šļūc Wessen. sīkiem suolīšiem viņš šļūca nuo viena istabas kakta uz uotru A. XXI, 702. šļūc, šļūc, nuoplēsīsi pastalas! Kurs. šļūkt nuo zirga uz leju Libek Pūķis 36. šļūkt nuo panta zemē Dunika. ļūļa sēd... kumeļā... šļūc zemē, šļūc... istabā! BW. 14447, 1. Daugava šļūca vize̦dama Latv.;

2) tr., fakt. zu šļukt, gleiten machen
U., Bielenstein Holzb. 375: sāka... staigāt greizās kamašas pa grīdu šļūkdams A. XX, 807;

3) spinnen
AP., Nigr., Bl. (mit û 2 ), U., (im VL. gewöhnlich in Verbindung mit vḕrpt): šļūcu, vērpu ē̦rkulīti Biel. 1005. šļūcu,... vērpu... linu kuodeliņu BW. 7907 var, vērpiet..., šļūciet, meitas, piecas spuoles vakarā! VL. aus Memelshof. es tev šļūkšu, es tev vērpšu BW. 13015, 2. māsa auž, māte šļūc, ve̦cā māte šķeterē 7491. Refl. -tiês, = šļūkt 1: lē̦nām... šļūcās uz priekšu... kamaniņas Latv. rati šļūcās pa dubļiem Poruk. viņš šļūcās pa baļķiem Līguotnis Stāsti II, 17. - Subst. šļūkšana,

1) das Gleiten;

2) das Gleitenmachen:
tuo viņa pazina nuo kāju šļūkšanas Upītis St. 29;

3) das Spinnen;
šļūcẽjs,

1) wer gleitet;

2) wer gleiten macht;

3) wer spinnt:
šļūcējiņa, vērpējiņa mana brāļa līgaviņa BW. 21974, 3. Urspr. wohl prs. *šļucu, prt. šļùcu. Zu šļaukt I.

Avots: ME IV, 79

smalstīt

I smal˜stît Gr.-Sessau, smalˆstît Wolm., Vit., Drosth., Lis., KI. u. a., smalˆstît 2 Siuxt, Ahs., Wandsen, Dond., Dunika, -u, -ĩju, freqn. zu smelˆt, wiederholt schöpfen Grünh., Fest., JlgRKr. III, 67, Gold. n. Etn. I, 121: cik ilgi man te vēl jāsmalsta? LP. V, 40. kuo tad jūs te vēl smalstīsiet? ēdīšu nuo katla VI, 544. smalstīt krējumu ar skārda liekšķerīti Libek Pūķis 5; "krejuot; nachlässig stellenweise abschöpfen" Vīt.: smalstīt kreimu nuo piena Ahs.

Avots: ME III, 953

šmidzināt

II šmidzinât, = smidzinât II, fuchteln, zu schlagen drohen V., Bers., Lasd., Saikava, Wessen: tur upmalā viņš visu rītu šmidzina (ar makšķeres kātu taisa vēzienus āķi ieme̦tuot upē) Saikava. māsas ar pagali šmidzināšu (Var.: smidzināšu) BW. 10857, 5 var. skauģis manu kumelinu apšu rīksti šmidzināja (Var.: smidzināja) 29958 var. - šmidzināt zuobe̦nu, das Schwert klirren machen Wid.

Avots: ME IV, 84

šmiga

šmiga,

1) ein junges, schlankes Bäumchen
Gulben; "kuoks, nuo kā taisa makšķeres kātu" Saikava; eine Rute zum Schlagen Kokn. n. U.: liepiņas saaugušas kâ šmigas Gulben. šmigu mežs Saikava;

2) ein Winkelmass
(womit die Radspeichen gemessen werden Naud.) N.-Peb. n. Latv, Saule 1927, S. 618, Bers., Wandsen. Zur Bed. 2 vgl. šmīga I; in der Bed. 1 nach Loewenthal Indg. Jahrb. V, 192 zu li. smaĩgas "Stock, Stange".

Avots: ME IV, 84

šņaka

I šņaka,

1): "kas ē̦d šņakādams, daudz un dūšīgi" (von Mastvieh)
Nötk.;

2): "kas izšņakā (izuokšķerē) ē̦damuo" (wo?).

Avots: EH II, 651

snīķerēt

‡ snīķerêt(iês) PV. "izmanīties, uokšķerêt, izlavīties. izduomāt un izdarīt kuo niķīgu": viņš snīķerēja, kamē̦r varēja pazust nemanīts.

Avots: EH II, 543

snīķerēties

‡ snīķerêt(iês) PV. "izmanīties, uokšķerêt, izlavīties. izduomāt un izdarīt kuo niķīgu": viņš snīķerēja, kamē̦r varēja pazust nemanīts.

Avots: EH II, 543

šnīķeris

‡ šnīķeris PV. "pasle̦pe̦ns uokšķe̦rē̦tājs, luožņa, gudrinieks".

Avots: EH II, 650

šnīpstere

‡ šnĩpstere Amboten, Rutzau "sieviete, kas visu grib zināt, uokšķerēt kâ luožņa".

Avots: EH II, 650

šotēt

‡ šuõtêt Salis "vērt šuoti 1 (= slieku) uz makšķeres āķa".

Avots: EH II, 660

spalvot

‡ spal˜vuôt, enthaaren Salis n. FBR. XV, 152: agrāk sviestu spalvuoja - grieza ar nazi krustiem un šķe̦rsām, un, ja bija kādas spalvas, tad paliek pie naža. Zur Bed. vgl. auch apspal˜vuôtiês.

Avots: EH II, 546

sprauslāt

spraũslât Bauske, Wandsen, Dond., Widdr., Wolm., Selg., Karls., spràuslât C., spràuslât 2 Kl., Selsau, Golg., sprauslât U., -ãju, sprausluôt Memelshof, U., spraûšļuôt 2 Iw., spraušlêt U., -ẽju, tr., intr.,

1) sprauslât N.-Peb., Nötk., sprauslêt Saikava (mit àu 2 ), BW. 18397, 2, spraušļât Wid., spraušļuôt LP. VI, 860, spraũslât PS., sprausļuôt, prusten (wie ein Pferd)
U.; spritzen U.: zirgs sprauslā Nötk., N.-Peb. kumeliņš te̦k pa ceļu sprauslādams (Var.: sprausļuodams) BW. 18396, 2. atte̦k brāļa kumeliņi kâ lācīši sprauslādami 27643. lai skraidīja puišķeniņi kâ āzē̦ni sprauslādami 32806, 4. cūka pakaļ skrej baltus zuobus sprausļuodama 30929. Sprw.: sprauslā (niest Wessen) kâ kakis dūmuos RKr. VI, 297. guovis . . . mauruojuot un sprauslājuot A. XX, 305. aiz sāpēm uzslējās ve̦lns, bļāva, sprauslāja JK. V, 1, 37. sargs sāka trīcēt . . . , siekalas sprausļuodams D. Goŗkijs 33. viesulis smiltīs sprausluodams krāc Skalbe Āb. 34;

2) ein Klystier setzen
U. Anscheinend eher eine Nebenform zu praũslât (s. dies und Būga Aist. Stud. 176, Persson Beitr. 8752 und v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 259), als (nach Walde Wrtb.2 729) zu mhd. sprützen "spriessen, spritzen" u. a.

Avots: ME III, 1012, 1013

sprikšķu sprikšķumis

sprikšķu sprikšķumis, Adv., fix, munter; sprühend (fig.): sprikšķe tāda - iet kâ uguns sprikšķu sprikšķumis Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 1020

sprūds

sprūds,

1) sprûds Lis., ein Stöpsel
(sprūdiņš) Bielenstein Holzb. 323, ein Spund; ein Knebel für Schweine Sessw., Peb. n. U., (sprûda 2 ) Ahs.: jāaizšauj sprūds priekšā A. XX, 885. visas akas bija vaļā, kâ izsitušas sprūdus A. Brigader Daugava I, 1359. baruokļus kaujuot mē̦dz ielikt sprūdu mutē lai tie nekuož Ahs. n. RKr. XVII, 54. viņš uzlēca kâ sprūds kājās Niedra. nu ir sprūds ļipā Lis.;

2) der Drücker (der Flinte)
U., V.: es spaidīju revolveŗa sprūdiņu Niedra;

3) auch sprūde, ein rundliches Holz, welches die Femern des Pfluges auseinanderspreizt
Bielenstein Holzb. 476; ein Spreizholz an einer Iltisfalle 597;

4) sprûds, die Weberspule
Zvirdzine, Domopol; ein Hölzchen in der Weberspule, um welches das Garn gewickelt ist Warkl.;

5) ein Hölzchen, wie man sie früher anstatt der Knöpfe an Hosen hatte
(mit û) Jürg., "puoga" LP. VII, 478: ar sprūdiem aizgriezt ūzas. knibinādamies ap bikšu sprūdu Niedra;

6) sprūdi "kāpieni (redeles)" Mitau;

7) sprûds Kroppenh. bei Kokn., ein Querholz, das einen Strick (z. B. an einer Handsäge) in Spannung zu halten hat;

8) makšķeres sprūds, der Schwimmer an der Angel
Memelshof, zu sprûst.

Avots: ME III, 1025

spunda

spunda,

2): auch (mit uñ ) Salis; ‡

4) "pie tačiem lietājams ķīlis nuo šķe̦lta mieta" (mit uñ ) Salis; ‡

5) "kantains drēbes gabaliņš, kas uzšūts vīrieša kre̦klam, kur beidzas krūtis" (mit uñ ) Salis.

Avots: EH II, 563

staklains

staklaîns: guovīm ir stakle̦ni (šķe̦lti) nagi Seyershof. dzērvju strēķis ir staklans Salis.

Avots: EH II, 569

stakle

stakle,

1): "eine Gabel
(= dakša)" Für.; die Gabelung eines Baumes od. Astes Bauske: stakles nuocē̦rt nuo alkšņiem un nuoasinātuo galu iedze̦n zemē; uz tām tad uzliek kārtiņas un gar kārtiņām stāvus saliek balinātus linus, lai tie labāk izžūst Frauenb.;

3): "VL." ME. III, 1041 zu ersetzen durch "BW. 2686, 2";

7): brālīt, staklīšu cirstu! Minīte, snaušķene, nuosagāzs Tdz. 57563; ein Eckpfosten (am Bett, an einer Kiste, am Webstuhl u. a.)
Grob.: ze̦lta stakles (gultai) BW. 24869. piesietu tē̦vuci pie dzirnu stakles 23402. gultas stakles Bers., Lubn., Siuxt. galds uz stakļu kājām Fr. Adamovičs Rudens ziedi 4. s. ir katrā stūrī kastei, kur ieliek guovīm ē̦damuo Frauenb.;

8): auch Kaltenbr.;

11): ein Geizhals
Warkl.

Avots: EH II, 569

stīga

I stîtga,

1): apīņu s. Warkl. ar stîgām zirņi pieķeŗas cits citam klātan Linden in Kurl.;

2): "īpatnēji pagatavuots diegs, kuo senāk auda brunču aude̦klā, lal aude̦kls būtu raibāks" Seyershof: auda brunčuos baltas un dze̦lte̦nas stîgas 2 ; tās nebij dzīve (= dzija), bet tās pirka un šķetināja klāt dzīvei, kuo auda brunčuos;

3): par stīdziņu deldējumu BW. 24257, 4 var.; ‡

4) "cīpsla, dzīsla" (mit î 2 ) Siuxt, Stenden: man te šī s. sāp.

Avots: EH II, 581

strinkšēt

strinkšêt C., Ermes, Zögenhof, strinkšêt Golg., strinkšêt U., strinkšķêt Siuxt, Behnen, strinkšķêt Selsau, Saikava, strinkšķêt U., strinkstêt, -u, - ẽju, schallnachahmendes Verbum, bezeichnend den Ton einer straff angezogenen Schnur od. Saite U., das Klingen der Violinsaiten beim Stimmen U., das Stimmen selbst U.; klirren; das pizzicato auf der Violine machen U.: stīgas strtnkš Celm. ze̦lta stīga kuoklē strinkst Juris Brasa 402. strinkš makšķere kâ stīga 108. aukliņa gandrīz strinkšēja viļņiem piesituoties, tik stipri viņa bij sastiepta Valdis Stabur. b. 62. strinkš zāģi JR. IV, 84. izkapts strinkšēšana Zalktis II, 135.

Avots: ME IV, 1090

šuderis

‡ šuderis PV. "uokšķeris".

Avots: EH II, 657

suka

I suka,

1): die Bürste
AP., A.-Schwanb.; ar linu suku nuocē̦rt liniem puogaļas Linden in Kurl., Salis. Plur. sukas,

1): linu s. (puogaļu nuociršanai) AP., Kaltenbr., Sonnaxt; ar sukām ruokā strādājam pie zirgu tīrīšanas Janš. Dzimtene V, 282. kumeļš zviedza ... mīkstas sukas (od. gen. s. ?) kāruodams Tdz. 59410; sukas "vilnas vē̦rptuve" (?) Saikava: sukās vilnu sukā, sprēž un šķeterē un veļ ar.

Avots: EH II, 600

suks

‡ suks zuobs NB. "īss, nuorauts, it kâ nuošķe̦lts zuobs".

Avots: EH II, 601

šuple

‡ šuple Kaltenbr. n. FBR. XVII, 57, = liekšķere (Getreideschaufel).

Avots: EH II, 657

sušķis

sušķis (li. sùskis "Krätze, Grind; ein Räudiger, Krätziger" bei Jaunis Pon. gov. II, 29 und Jušk. LD., No 9, 7 ),

1) jem., der sich unreinlich hält
U., Wolm.;

2) etwas Geringeres, Minderwertiges:
sušķi ābuoli A. 1892, II, 257. sušķa vilna Naud., Schafswolle vom Bauch und von den Beinen: tu, mazā sušķe! (zu einem kleinen Mädchen gesagt) Janš. Bandavā I, 179;

3) ein harziges und hartes Stück Kieferholz
Dunika. Nebst av. huška- "trocken, dürr" zu sàuss, vgl. W. Schulze Lat. Eigennamen 2091.

Avots: ME III, 1127

sušķis

I sušķis,

1): auch Allend., Lems., Salis, Seyershof; "skrandains cilvē̦ks" Grenzh. n. FBR. XII, 24;

2): "augumā īsi un slikti izgatavuoti lini" Frauenb.; pļavas malā labi auguši sušķi ("?"), par kuŗu sē̦klām ... ne tik daudz priecājās kâ par viņu pe̦lavām Jürgens 20; "Beinen:" ME. III, 1127 zu ersetzen durch "Beinen;" ; tāda meitenes sušķe Janš. Dzimtene V, 306. prātīgāks e̦smu par visiem tiem sušķiem ("Laffen")
Fausts (1936) 76, kuo jūs, sušķi, lielāties? BW. 20849, 1.

Avots: EH II, 605

svalbs

I svàlbs 2 Saikava, Odsen, Kussen, ungenügend zusammengedreht (vom Faden oder Strick) Druw.; locker, lose Lubn. n. Etn. III, 1; bequem (von Kleidern) Celm.: dzija neiet... gruoda, vai arī svalba A. XI, 83. valgs atšķetinājies svalbs, dzija atstāta vērpjuot gluži svalba jeb jē̦la Druw. n. RKr. XVII, 80, Meiran. svalˆbi (Gr. - Buschhof) oder svàlbi 2 (Lubn., Sessw., Fest., Adl., Saikava, Warkl.) piesiet. palaid Striķi Svalbāk! Fest. Dürfte nebst svalbuôt und svalms zur Wurzel von svalstît gehören; anders Būga KSn. I, 288.

Avots: ME III, 1142

sviediens

sviêdiẽns, der Wurf: jaunākais svieda... ābuolu, bet tam iekrita ūdenī; brāļi par tik nejēdzīgu sviedienu apsmēja jaunākuo LP. V, 279. izvairījies nuo sviediena 46. kuokam nuoplīsusi nuo sviediena liela šķembele VI, 226. vai redzi, kas tas par sviedienu? dziedādams aiziet 382. Sprw.: sviediena galā ve̦lns Birk. Sakāmv. 92.

Avots: ME III, 1165

švlbināt

švelbinât, schwenken, schwenkend treiben: man rīkstītes nevajaga; es vušķeņas švelbinavu ar vilnānes ieluokiem BW. 29082, 3. Zu svelbît,

Avots: ME IV, 115

tāpele

tãpele, ‡

2) = grē̦da (mit à 2 ) Sonnaxt: šķendeļu t. Vgl. tãpelêt.

Avots: EH II, 671

tarkšķis

tarkšķis, =tarkšis,

1) eine Schnarre, Klapper
U., Janš. Mežv. ļaudis II, 391, Biel. Holzb. 601 (mit Abbild.), (mit ar̃) Arrasch (für Kinder), Bl., (mit ar̂ 2) Kandau (für Jäger), eine windmühlenähnliche Vorrichtung zum Scheuchen von Maulwürfen Behnen, Drosth., Sissegal, eine Rassel: tarkšķa pulksteņi tirkš R. Sk. 11, 24;

2) der durch tarkšķis 1 u. a. hervorgebrachte Lärm
Memelshof: dzird tikai tautisku tarkšķi. Poruk III, 286. griezas tarkšķis Baltp.;

3) ein Schwätzer
Memelshof, (mit ar̂) Bers., Drosth., Ogershof, Sessw., Sissegal, (mit ar̂ 2) Behnen, (mit ar̃) AP., Arrasch, Bauske, Bershof: vai tu klusēsi, tarkšķe! Līguotnis Stāsti II, 21.

Avots: ME IV, 133

tecīgs

tecîgs, zum Laufen (oder Arbeiten Hofzumberge) geeignet, geschickt U.: tecīgas kājas, flinke Füsse Mag. IV, 2, 151. šis kamuols ir tecīgs (viegli šķetinās) Lös.

Avots: ME IV, 154

tempt

I tèmpt PS., Schujen, Serben, tem̃pt Frauenb., Gramsden, tem̂pt 2 AP., Dond., Dunika, MSil., Pampeln, Penkule, Schibbenhof, tèmpt 2 Adsel, Bers., Vīt., Golg., Gr.-Buschhof, Kl., Marzen, tempt Etn. IV, 166, LP. V, 271, Blieden n. Etn. I, 138, Grünh., Kruhten, Luttr., Mar., Meselau, Naud., Smilt., -pju, -pu, viel (auf einmal) trinken, ohne Unterlass trinken, in langen Schlücken trinken, Flüssiges schlürfen Nötk. (von Menschen und Tieren gesagt): tempj kâ teļš Alksnis-Zundulis, AP., Pampeln. tad ta nu tempj kâ vērsis, duomā, ka nebūtu divi dienas dzēris Naud. tempu, tempu, līdz iztempu visu krūzu Dunika. kuo te nu temp, iztempsi visu! Luttr. sadzeŗas pats, liek zvē̦riem arī tempt LP. IV, 27. temp nu alu! Dond. n. RKr. XVII, 58. tas ķimeii nuo visas blašķes tempa Latv. kad tie kučieŗi sāk tempt, -jūŗu . . . izdzeŗ sausu Alm. - Subst. tempējs, einer, der viel trinkt; ein Säufer Grünh.: lielais tempējs zvilst iereibis gar zemi LP. V, 217. Wohl als ein Kuronismus resp. Lituanismus zu tiept und tempt III; zur Bed. vgl. stiept 4 und li. atsitempt "sich satt trinken" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 187).

Avots: ME IV, 162, 163

tērēt

tẽrêt: prs. tẽru Blieden, Frauenb.; t. (buojāt) apavas Salis. vienu šķeteri bij žurkas tērējušas Orellen. luopam bij tē̦rē̦tas (verletzte) iekšas AP. uodi tērē cilvē̦ku nuost Heidenfeld. Subst. tẽrêšana: tã bij mana t. BW. 20046 var.; tẽrẽjums: naudiņas t. BW. 15932, 4.

Avots: EH II, 677

tērga

tẽ̦rga,

1): "raustījiens, kuo jūt, kad zivs pieķe̦ras makšķerei" Salis; ‡

2) die Seitenstange eines gewissen Netzes
(rĩze) Salis.

Avots: EH II, 678

tēviška

tēviška,

1) tẽviška Frauenb., Gr.-Essern, Kurs., tēvišķe "ve̦csaimnieka daļa": kāda tēvišķe jums īsti tur dalāma, kad lai nesatiktu? Janš. Dzimtene 2 III, 189. abi ar veceni dabūnuot katru gadu dažus pūrus labības tēvišķes tiesai, - tas viņiem, atduoduot dē̦lam mājas, tâ nuorakstīts Dzimtene IV, 63. ve̦cākiem jādabūn nuo mājām tēvišķes tiesa līdz pat mirstuot Bandavā II, 17;

2) tēvišķa Balss, das Vaterland, der Geburtsort
U.: ne gļē̦vuli e̦smu gribējis nuo viņa izaugam redzēt, bet vīru, kas derīgs savai tēviškai RA.

Avots: ME IV, 177

ticens

tice̦ns "?": lai nikna pasaul[e] šķe̦t, uz tuo es tice̦ns (=tike̦ns?) būšu aus einem alten Gesangbuch.

Avots: ME IV, 179

ticība

ticĩba (li. tikyba "Glaube"),

1) die Natur, Art, Gewohnheit, Beschaffenheit, Eigenschaft
U., Etn. III, 150: Sprw. bē̦rns rāda, kāda būs vīram ticība Br. sak. v. 119. šķelmam šķelma ticībiņa BW. 10082, 7 var. tev bij suņa ticībiņa (Var.: daba) 24931 var. suņam suņa ticība (daba) Bers. viņai bija stipra ticība, sie hatte eine starke Natur U. es pazīstu tavu ticību, ich kenne deine Art U. tam zirgam pa laikam tāda ticība, das Pferd hat schon immer diese Gewohnheit, Eigenschaft U. ve̦cu ļaužu ticība, alter Leute Gebrauch St., U. tur jau tāda ticība (Manier, Mode) St. vienā zemē bij[u]se tāda ticība LP. VI, 170. Plur. ticības, Gebräuche, Zeremonien Misshof n. U.;

2) "Gehorsamkeit, Vertrauen"
Gr.-Buschh.: vai tev ni˙maz nav ticības! sagt man zu einem Kinde od. Pferd, das nicht gehorcht Gr.-Buschh.;

3) der Glaube; die Religion:
bīsties dievu, turi ticību...! JK. II, 116. Sprw.: laba ticība, - slikti darbi Br. sak. v. 1269. uz ticību, auf Treu und Glauben U. blēņu ticība, Aberglaube St., ein Frevelglaube U. e̦lku ticība, Götzendienst U. lieka ticība, falscher Glaube U.: lai latvieši mācītuos sargāties nuo liekas ticības Latvju tauta XI, 1, S. 49. māņu ticība, der Aberglaube U. - ticības atjaunuošana, die Reformation. ticības atstājējs, der Schismatiker Brasche. ticības gabals Kaudz. M. 2, das Glaubensbekenntnis. ticības mācība, der Religionsunterricht.

Avots: ME IV, 180, 181

tineklis

tineklis,

1): "dzijas šķetere, kas iesākta tīt" A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 88: man t. jāpabeidz.

Avots: EH II, 683

traicīt

traicît, -ku, -cĩju,

1) (schlechtes Gras oder Getreide) oberflächlich abmähen
Erlaa; schlagen, behauen Vīt.: ausu manu netraikāt (Var.: netriecat)! BW. 27449, 1. ābuoļus traika ar šķe̦stu Vīt. sausus zarus traicīju ar cirvi iekuram id.;

2) "hin und her jagen, treiben"
Wohlfahrt. Zu traikât.

Avots: ME IV, 217

tralla

I tralla,

1) der Triller:
putnu dziesmas un trallas Poruk III, 216. cīruļi . . . skaļas trallas šķeterē RA. viņa . . . trallāja savas trallas Janš. Dzimtene V, 428;

2) tralla "kas trallā" Bauske.

Avots: ME IV, 220

trijzobs

trijzùobs, ein Gerät mit 3 Zähnen: plêšanai lietuo šķeltni (kuoka vai kaula trijzuobu) Konv. 2 2107.

Avots: ME IV, 235

turza

turza, eine Tüte Dr., Drosth., (mit ur̃) Wolm., eine Tüte aus Baumrinde U., Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617, Jānišķe, Kosenhof, Nitau, (mit ur̃ ) Karls., Segewold, Serbigal, Stenden, eine Papiertüte (mit ur̃ ) Stenden; ein Kästchen Drosth., (mit ur̃ ) Salisb.: viņš nuoplēš alksnim mizu, saliec turzu A. Upītis J. 1. 4. uogu turzas A. XI, 153. sabēris pe̦lnus . . . papīra turzās LP. VI, 150. Anna zināja, ka turzā atruodas dze̦ltē̦nais kliņģeris A. XVI, 305. sē̦rkuociiņu turz(iņ)a Rönnen, Salisb. Zu turêt nach Prellwitz Wrtb˙z 472 und Bielenstein Holzb. 346.

Avots: ME IV, 272, 273

ūda

ùda 2 Mar. n. RKr. XVII, 126,

1) der Angelhaken
Lasd., (mit û 2 ) N.-Bartau; eine Art Angel Kalzenau, Lubn., (mit ũ ) PlKur., (mit û ) AP., Arrasch, die Setzangeln Peb. n. U., (mit ù ) Jürg., (mit ù 2 )Bers., KatrE., Kl., Meiran, Prl., Saikava, Sessw., Sonnaxt, die Hechtangel Peb. n. U.: ūdas likt (A. v. J. 1897, S. 231), izlikt, ielikt, Angeln setzen. ar me̦ncām, kuŗas ķer ar īpašām makšķerēm jeb ūdām Janš. Nīca 24. kumuosu ar visu ūdu rīdams Apsk. v. J. 1903, S. 388; ūdas, grosse Buttenangel St.;

2) der Hamen
Allunan n. U. Nebst li. ũdas "Aalschnur" und uda (bei Geitler Lit. Stud. 118) "Angelschnur" aus r. удá "Angel".

Avots: ME IV, 404

ūdainis

ùdainis: samakšķerē vis˙pirms ūdaiņus Austriņš Raksti VII, 221.

Avots: EH II, 740

urgāt

ùrgât 2 Saikava, (mit ur̃) Gr.-Buschhof, stehlen: puika sācis makšķeres urgāt.

Avots: ME IV, 304

urkate

‡ ùrkate 2 Warkl., comm., "uokšķeris": tu jau esi liela u. Sprūdžs Asaru liekņa 58.

Avots: EH II, 715

uzāķēt

uzãķêt,

1) (hin)aufhaken:
uzāķēt slieku uz makšķeres. uzāķēt skārnī gaļu;

2) auf-, loshaken:
uzāķēt kamzuoļus.

Avots: ME IV, 316

uzkabe

uzkabe,* ‡

2) "?": paņemt līdz visus vizuļus, ... tâ˙pat arī citu uzkabi A. Iksēns Makšķernieka piezīmes 8.

Avots: EH II, 724

uzkost

uzkuôst (li. užką "aufbeissen"),

1) beissend auf etw. geraten, aufbeissen:
uzkuost (ē̦duot) zvirgzdu;

2) etwas geniessen, einen Imbiss nehmen
U.: ieies kruodziņā uzkuost LP. V, 68. viesi steigšus uzkuoda un iedzēra BW. I, S. 178. uzkuoda, kuo dieviņš svētījis III, 1, S. 76. Part. praes. uzkuožami(e), der Imbiss: paņe̦muot līdz brandvīnu un uzkuožamuos BW. III, 3, S. 875. brūte pasniedz par uzkuožamuo (als Imbiss) riku plāceņa III, 1, S. 23. uzkuožamiem (als Imbiss) pasnieguši de̦su LP. VII,, 619. viņš iekuoda aukstus uzkuožamus Vēr. II, 438. Refl. -tiês,

1) = uzkuôst 2: tas dabūja gabaliņu siera uzkuosties BW. III, 1, S. 100. uzkuožuos kumuosiņu BW. 8100;

2) anbeissen (vom Fisch):
zivs uzkuodās uz makšķeres;

3) geraten auf:
izkapts uz akmens uzkuodusies (beim Mähen). sliece uzkuodusies uz plika akmens (beim Fahren). uzkuosties zvirgzdam (beim Essen);

4) gehässig verfolgen; sich erbosen:
viņš ir uz mani uzkuodies Sessw. uzkuosties savam ienaidniekam Bauske;

5) u. kam, auf jem. mit Forderungen eindringen
Segew. - Subst. uzkuôdumi, der Nachtisch V.

Avots: ME IV, 349

uzmaidzīt

uzmaîdzît, aufkneten, -drücken: uzmaidzīt maizi makšķerei AP., Saikava.

Avots: ME IV, 354

uzraut

uzraût,

1) schnell hinauf-, emporziehen, -reissen
U.: u. ar vienu ruoku nastu mugurā. muļķīti nuo miega uzraut LP. IV, 205. ple̦cus uzrāvis un saīdzis Mērn. laiki 115;

2) schnell über, auf (etwas) ziehen, reissen
(perfektiv): uzrāvis (mucai) vāku virsū LP. III, 43; eilig anziehen (ein Kleid): uzrāvuse ātrumā... kažuociņu LP. IV, 178 (ähnlich A. XXI, 164). uzrāvis mēteli A. XVII, 301. tikkuo attapu biksas uzraut;

3) aufreissen
U.: u. ruokā asinis; kāja uzrauta, verletzt Golg.; aufkorken: u. pudeli;

4) streichend, reibend (ein Reibzündholz) entzünden:
sagrābāja sē̦rkuociņus, uzrāva Upītis Sieviete 115 (ähnlich A. XX, 134; Blaum. Pie skala ug. 23; Mērn. l. 31);

5) u. dūmu, anrauchen, ein wenig rauchen (eine Pfeife und dergl.):
vai tu arī neuzrausi kādu dūmu? Blaum. Pie skala ug. 109;

6) viņam vē̦de̦rs uzrauts, er hat Diarrhöe
Mag. IV, 2, 138, er hat Magenschmerzen, da er allzu Schweres gehoben hat Salis;

7) anstimmen (ein Lied), aufspielen:
uzrāva savam kungam par guodu dziesmu Jaun. mežk. 111. uzraušu tev tādu maršu A. XX, 83. uzrausim kādu ruotaļu MWM. VI, 645. Refl. -tiês,

1) emporschnellen
(intr.): u. nuo miega. dusmās u. stāvus. pīles uzrāvās stiebruos un pazuda. ātri uzrāvās Kra. Vīt. 83. kâ nuo dziļām duomām uzrāvies sacīja Alm. Meit. no sv. 36;

2) sich (acc. oder dat.) eilig anziehen:
uzrāvās mēteli Janš. Bandavā I, 342. uzraujas kaut kādas pudas Paipala 50. ātri uzrāvusies Bandavā 11, 419. viņš aiziet... uzrauties CTR. I, 60;

3) sich bilden
(perfektiv) über (vom Eis): šuonakt tērcēm jau uzrāvies le̦dus Druw.;

4) gerissen geraten auf:
makšķerei āķis uzrāvās uz siekstas;

5) man neviļu uzrāvās sē̦rkuociņš, es passierte mir, dass ich ohne Vorsatz streichend ein Zündhölzchen entzündete.

Avots: ME IV, 372

vadīt

I vadît,

1): kâ pate vadīs (wie sie selbst ihr Leben einrichten wird),
tâ būs, tâ iznāks Tirsen. viņi samnājās vai ... dziedāja ..., tâ vadīdami (einrichtend und ausführend) darbu ar jautru ... prātu Anna Dzilna 98. viņš makšķerē un vada (verbringt planmässig?) dienas sev par prieku Jauns. Raksti VIII, 90. tâ viņš savu mūžu vadīja Frauenb. tādus kaŗus vadījis (= izkaŗuojis) ebenda;

2): mīļu Māru vadījuot Tdz. 38464. miglā ganus vadījuot BW. 5036, 6;

3): auch Lesten. Refl. -tiês, ‡

5) sich verabschieden
Liepna, Sonnaxt: vadās, vadās, nevar vien izšķirties; ‡

6) sich betätigen (?):
man ir tagad divi vīri un trīs sievietes uz lauka, ... bet māte vadās tikai pa māju Rūžu Kr. 136; "saimniekuot" Burtn. Subst. vadîtãjs,

1): gaŗām brauca sērdienīte, mīļā Māŗa - vadĩtāja BW. 5043. ‡ Subst. vadîšana, das Führen; Geleiten:
es tautieti pavadīju maģu lauka gabaliņu; maģa mana v. BW. 8440.

Avots: EH II, 746

vāršķis

‡ vāršķis,

1) = vãrkšķis 1: (bē̦rna kre̦klam) ne vāršķīša nedzinu BW. 1343 var. (kre̦klam) vāršķeņa nenuodzīņu 7384, 1 (aus Lixna);

2) = vārša 1: (pūram) sudrabiņa vāršķi kala BW. 16625 var.

Avots: EH II, 765

varzāt

var̂zât,

2): mit ar̃ AP. Refl. -tiês,

2): "vazāties, staigāt" Selsau; "pa kājām mē̦tāties" (mit ar̃) Lemb. ‡ Subst. varzâšanâs "?": braukāšanu pa e̦ze̦ru un mūžīguo varzāšanuos ar tām makšķerēm Jauns. Neskaties saulē 20.

Avots: EH II, 759

vediens

vediêns,

1) der Faden
(gew. pavediens): māmuliņa smalki vērpj, garu laida vedieniņu (Var.: pavedienu) BW. 7081 var. gargaruos vedienus šķetināt A. XX, 253. zīda vedieniņš Vēr. II, 454;

2) derjenige Erdstrich, der beim Eggen eines Feldes von der Egge unberührt bleibt
Stenden, "ecējama strīpa" Ahs.: zeme jāsaecē labi smalki, tāpēc je̦m labi šaurus vedienus Stenden. arumus mē̦dz ecēt uz vedieniem Ahs. n. RKr. XVII, 62;

3) "?": viņš nāca tam pa vedienam (war in günstiger Position zum Schlagen od. etwas anderem)
Frauenb., Stenden.

Avots: ME IV, 521

vēkšēt

vēkšêt, -u, -ẽju, blärren St., plärren Bl. (mit ẽ ), (von Kindern, Fröschen, im VL. von einem Bocke gebraucht) U.; (hässlich) schreien, (laut) weinen Kokn., Lenzenhof, Lindenberg, Mar., Nauksch., Nötk., Plätere, Raiskum, Rentzen, Rosenbeck, Vīt., Wenden, Wessen, Wolmarshof, (mit ê ) Ermes, Schwanb., Walk, (mit è ) Trik., (mit ê 2 ) Arrasch, Jürg., Karls., Nikrazen, Ruj. (von Kindern, Kälbern und Ferkeln gesagt), (mit ê 2 ) Sessw., (vẽkškêt) Adiamünde (von Kindern gesagt), Frauenb. (von Kindern gesagt), (mit ê 2 ) Bers. (von Kindern und vom Pirol gesagt), KatrE. (von Kindern und Katzen), Lubn., Saikava (von Kindern und vom Pirol), Sehren (von Kindern, Katzen, Ferkeln und vom Pirol), Sonnaxt (von Kindetn und Katzen), (vēkšît) Sessw., Vīt., (mit è 2 ) Lös., (vēkšķît) Sessw., (mit è 2 ) Jummardehn, KatrE., Kl., Meiran, Saikava, Selsau, (vēkšt) Brasche, Frauenb., Wessen, (mit è ) C., Nötk., PS. (von Kindern, Ferkeln und vom Pirol gesagt), Schujen (von Kindetn und Katzen), Serbigal, Trik., (mit ê 2 ) Golg. (von Kindern und Ferkeln), Lös., Meselau, N.-Schwanb., Sessw. (von Kindern, Katzen, Ferkeln), Wessen (von Kindern und Hasen), Zvirgzdine (von Schafen), (mit ê 2 ) AP. (von Kindern, Katzen), N.-Bartau, Dunika, Preekuln; vẽkšêt MSil. "kunkstuoši žē̦luoties": kaķis vēkš (kad viņam uz asti uzmin Schwanb.) Etn. II, 51. vāluodze vēkš uz lietu Jürg., Vīt. (ähnlich: Etn. II, 172), bullis bauruo un vēkš MWM. v. J. 1896, S. 418. kaķē̦ni vēkšēja un ņaudēja Libek Puķis 41. āzis vēkšķējis LP. V, 203. āži vēkš, kā jie vēkš? āži vēkš (Var.: vēkška, vēkšķe) liepu lapu BW. 13017, 1. kaza vēkša 25872, 20. me̦lni gaiļi purvā vēkše 8908, 1. kaķa āda vēkšen vēkš (Var.: ņaudēt ņaud) 20523 var. viņa ... raudāja un vēkšēja CTR. I, 8. sieviete vēkš un šņukst Apsk. v. J. 1903, S. 282. Ance bijusi mierīga un daudz nee̦suot vēkšējusi Janš. Griet, velti nevēkši! Janš. Mežv. ļ. II, 162. puikas... pastāvīgi pa istabu vēkša A. XX, 645. Sprw.: pats sit, pats vēkš Frauenb. aizbēdzis nelabi vēkšķē̦dams LP. V, 397. ve̦lns vēkše̦dams pruojām VII, 229, dzirdējuši (sc.: ķē̦mus) vēkšuot 452. - paegļi vēkšķ ugunī Kaudz. Izjurieši 215.

Avots: ME IV, 555

vēteklis

I vēteklis,

1) vētikla, vētīkle (li. vétyklė "Worfschaufel"), das Windsieb
(vēteklis St., vētiklis) U., (vẽtīklis) Arrasch, Jürg., Zögenhof; das Riegensieb (vẽteklis) A.-Ottenhof, AP., C., Salis, (mit è 2 ) Erlaa, KL, Lubn., Ogershof, Schwanb., Selsau, Sessw.; ein Geflecht zum Windigen (vēteklis) Dr.; die Getreide-, Kornschwinge (vēteklis) Dr.; die Wurfschaufel (vēteklis, vētiklis) U., (vētekle) Nerft, die Wurfschaufel in Art einer hölzernen Gabel mit breiten Zinken, an deren oberem Ende Hölzchen angebracht sind, die das zu windigende Getreide nicht heruntergleiten lassen (vẽteklis) Dond., Wandsen: graudi birst vēteklim cauri Kaudz. M. 60. grāba ar mēteli nuo smeltes gubas Jauns. kas vētīts ir ar liekšķeri un vētikli (welches geworfelt ist mit der Worfschaufel und Wanne) Glück Jesaias 30, 24. kam tā vētikla (Wurfschaufel) ruoka Lukas 3, 17; Matth. 3, 12. auzu vēteklī (Var.: vētiklā) BW. 29592. cik auziņu vēteklē (Var.: vēteklī, vētīklē) 15352, 2;

2) das zu windigende Getreide
(mit ẽ ) A.-Ottenhof, Dond., (mit è 2 ) Erlaa; das gereinigte Korn Kawall n. U., (vẽtîkla) Nigr.: vētīkla jau sagrābta, bet nav pārve̦sta Nigr. vētīklu sakraut ratuos ebenda. zem vētekļa . . . sakrājusies . . , kaudze vētīklas - skaisti, skaidri graudi vien Janš. Dzimtene 2 II, 17;

3) ein Haufe:
vẽteklis salmu A.-Ottenhof, Schnehpeln.

Avots: ME IV, 571, 572

vidišķs

vidišķs, vidišks Oknist,

1) vidišķs St., vidišks U., der mittlere:
vidiškai māsai Pas. 11, 139 (aus Lixna). pa˙priešku ve̦cākīs, pēčāk vidiškīs, pēčāk jaunākīs Zbiór XVIII, 284. gen. s. vidiškā, dat. s. vidišķejam Pas. Vi, 388 (aus Welonen). vidišķu vai ze̦māku pakāpņu Kaudz. Jaunie mērn, laiki I, 132;

2) mittelmässig
(vidišks) U.; mittelgross: vidišķie pusmē̦ra cilvē̦ki Veselis Saules kapsēta 153. vidiški apme̦klē̦ts teātris. augums vidišks Konv. 3. vidišks vasarājs Golg., Ogershof, Oknist, Saikava. brauc vidiškuos rikšķuos Saikava;

3) mittelbar
(vidišks) Wid.

Avots: ME IV, 578

vienteka

viênte̦ka (viênte̦kas 2 Frauenb., viênte̦ku) dzija, ein Faden, der nicht mit einem andern zusammengezwirnt ist: tīri kā viente̦kas dzivitiņa Janš. Dzimtene V, 84. sašķeterē divas viente̦ku dziviti,nas par vienu pavedienu Bandavā I, 321. tieva, snidra mūs[u] māsiņa kā viente̦kas (Var.: viente̦ka) dzivititņa BW. 21450.

Avots: ME IV, 666

viesulis

viẽsulis Bl., C., Iw., Lin., Ramkau, Schnehpeln, Siuxt, Stenden, Wolmarshof, viesulis N.-Wohlfahrt, PS., (mit ìe 2 ) Kl., Prl., (mit iê 2) AP., Arrasch, Jürg., viẽsuls (li. víesulas LitMnd. I, 55 und Būga РФВ. LXV1I, 247 und KSn. I, 16) Frauenb., Kand., Salis, Tr., viesuls U., viẽsuls Ruhtern, vìesûls 2 Warkh., viesuolis, viesuols L.,U., Spr., viesals Gr.-Buschh. (mit ìe 2 ) Pas. III, 238 und 384, viesals, der Wirbelwind: ar viesuli un ar aukiem Glück Jesaias 29, 6. viesulis viņu sašķels Ezechiel 13, 11. viesuls smiltis putināja BW. 31313. kuri vēji, viesuliņi (Var.: viesulīši)... durvis virināja? 22001. es iejūdzu vēja zirgu viesulīša (Var.: viesuliņa, viesuolīša, viesaliņa [aus Windau]) kamanās 2298. burvis skraidījis viesulī LP. VII, 700. viesulī skrējēja Janš. Līgava II, 475. viesuļa maitāts zirgs L. "ein Pferd, so den Drachenschuss bekommt". Zu ksl. vixъrъ, r. ви́х(о)рь, "Wirbelwind" sloven. vihεr "Haarwirbel" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 242 f.), s. Trautmann Wrtb. 345.

Avots: ME IV, 671

vija

I vija,

1) die Ranke; das Gewinde, die Guirlande; "skara" Ramkau; Plur. vijas, Hopfenranken Oppek, n. U.: puķu vija V. pupu vija BW. 9397, 3 var. ruožu viju 5804 var. apīņu vijas Arrasch, Lubn., Sessw. apiņam gara vija BW. piel. 2 45661. sudrabiņu (sc.: pinu (Var.: viju]) vijinā (Var.: vīnītē) BW. 5530. pārtrūkušas pērļu vijas Asp. Ziedu klēpis 90. mežs . . .. atšķetina miglas viju Latv. pārtrūkuse duomu vija Asp.;

2) ein von Strauch geflochtener Zaun
St., U., Wallhof n. Manz. Lettus, Kaltenbrunn, Memelshof, Nerft, Selb., Sonnaxt (Abb. s. Bielenstein Hulzb. 173): ē̦kas šķir vija, kas vīta nuo žagariem Plutte 72. kur vija (sēta) ne-ir, tur kļūst ... manta izpuostīta Manz. Syrach 37, 27. cūku. dārzam ir aptaisīta stipra vija, tuo cūkas nevar izlauzt Selb. sīku kārklu viju viju, lai suvē̦ni neluodaja BW. 22316. aiz Daugavas gari kārkli, tie būs labi viju vīt 21414, l. augstu viju vīt (Var.: sē̦tu pīt) 33639 var. (ruoze) iet pa viju (Var.: sē̦tu) . . . uotras sē̦tas dārziņā 6427, 2, īsi svārki . . . , ka varēja viju lēkt BW. piel. 2 20511, 1;

3) kazu vija, convolvulus arvensis L. Lös. n. RKr. III, 70. Zu vît.

Avots: ME IV, 582

vijāklis

I vijāklis,

1) auch vijakls, Flechtwerk
(vijaklis) St., Depkin n. U.; ineinandergewundene Pflanzen, Ranken (z. B. beim Hopfen) Ramdam, Saucken; verworrenes Garn Saucken (dzijas sašķetinājušās un same̦tušās vijaklā Wessen); ein Geflecht aus Hede, das man Kühen um den Hals legt, damit die Kette nicht drückt Kalnemois; = pine̦kls 1 (vijākls) AP., (vijaklis) N.-Peb.;

2) "samīdītā, samudžināta vietä Bers.;

3) "linu vijamais kāsītis" (vijaklis) Kalzenau; das zum Flechten dienende Gerät
(vijaklis) N.-Peb.: tē̦vs tur nuovietuojies ar visu vijakli. Zu vît.

Avots: ME IV, 582, 583

viltus

vilˆtus, vil˜tus Zabeln n. FBR. IV, 64, auch vilts (li. viltas bei Būga KSn. I, 37), die List, der Betrug L., U.: šķelmam viltus valuodiņa BW. 10082, 2. tavu viltus sirdi! 9288. nīkstuošs ir sapņu vilts Latv. tas būs uz viltu, da steckt etwas dahinter U. ar viltu, mit List.

Avots: ME IV, 596, 597

viška

viška,

1) = viska, die Worfschaufel U., Adsel, A.-Ottenhof, Nauksch., Ruj., Trik., Wolm., die Getreidewanne Dr.: vētījamās mašīnas (izskaudušas) sarvjus, sietiņus un viškas A. Melnalksnis Mazsalaca 48;

2) das Worfeln
Salis. Vielleicht abstrahiert aus einem deminutivisch aussehenden *višķele < estn. wiskel "Wurfschaufel".

Avots: ME IV, 628

višķiris

*višķiris, erschlossen aus mundartl. vīškir[i]s Kalz., = lie(k)šķere; wohl kontaminiert aus viška . liešķere . šķirt.

Avots: ME IV, 628

vismēlīte

vismēlīte, comm., ein Schwätzer Oppek. n. U., ein Schmeichler Oberl. n. U.: ai meitiņa, vismēlīte (Var.: sieta mēle, lišķes mēle), kam tu manu dziesmu ņēmi? BW. 908, 1. sūtiet mani vismēlīti (Var.: vismēlīšu) bālinam sievas vest! 16178. atnāk tautu vismēlīte, pieviļ manu māmuliņu 23491.

Avots: ME IV, 623

vīvaļa

I vĩvaļa A.-Ottenhof, Wolm., vīvaļa U.,Bielenstein Holzb. 389, Demin. vīvaliņa Kegeln und Waidau n. Latv. Sau1e 1927, S. 117, vĩvuļa Allendorf, Bauenhof, Burtn., Lappier, Loddiger, N.-Salis, Ramelshof, Ruj., Salisb., Segewold, vīvuļa Bielenstein Holzb. 389, A.-Ottenhof, vīvuļiņa Widdrisch, vĩvulis C.,Ramkau, Salis, Ubbenorm, vivulis 2 Saikava, vīvulis Bielenstein Holzb, 389, AP., Bers., Schujen, Vīt., vìvuls 2 Druw., vīvuls Selsau, vīvuļš Peb. n. U., vĩvuliņš Orellen, Salis, vìvuliņš 2 Heidenfeld, vīvuliņš Erlaa, Grawendahl, vĩvuoļa Burtn., der Laufstock beim Garnwinden, das Garnviolchen: ar vīvuļu tin dziji un diegus nuo šķeterēm kamuoluos A.-Ottenhof. nevar iztikt bez vīvula - traki spaļaina dzijs Selsau, kad dziju tin ar vīvuli, tad viņa paliek gludāka Ramkau. Nebst estn. wīol dass. aus dem Deutschen, s. vijuole

III.

Avots: ME IV, 648

vizulis

I vizulis: vizulīšu (Var.: vizulīša, sudrabiņa) šūpulī BW. 1937. Gauja te̦k, vizulīšus vizuodama 10863, 1. kruonis nuo vizuļiem Orellen. makšķere ar gruozīgu vizuli kâ ê̦smu vizuļi Alschw. n. BielU. "kleine Bleistückchen, die am untern Rand der sagša befestigt beim Gehen klingen."

Avots: EH II, 791

žebērklis

žebērklis,

1) žebērklis Serben und Walk n. U., Frauenb., N. - Schwanb., PS., Ronneb., Wenden, žeberklis Trik., že̦bē̦rkls Zvirgzdine, ein ästiger Pfahl (worauf Klee, Erbsenstroh usw. getrocknet wird):
dārznieks nuogriêza ābelītei visus zarus, ka žebērkļi vien palika Frauenb.;

2) žebērklis Mag. XIII, 3, 61, Kokn. n. U., Alswig, Bers., C., Erlaa, Frauenb., Horstenhof, Kegeln, Kerstenbehm, Meselau, Nötk., Odsen, Peb., Raiskum, Ramelshof, Schujen, Schwanb., Serben, Sermus, Sessw., Setzen, Talsen, Zirsten, žebērklis Druw., N. - Peb., Vīt., že̦bē̦rkls Adl., AP., Bers., Domopol, Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Kaltenbrunn, Kalz., KatrE., Kl., Lubn., Memelshof, Selsau, Serben, Sessw., Warkh., žeberklis St., Dr., Bielenstein Holzb. 677, A. - Laitzen, Bauske, Ekau, Gramsden, Grünw., Stockm., Warkl., zeberklis Kalnemois, že̦be̦rklis Üxküll, žebe̦rklis N. - Schwanb., das Fischeisen, Hechteisen, die Harpune
U.; žeberklis Dr., die Aalgabel: žeberkļi zivju duršanai Plutte 103. ar že̦be̦rkļiem... zivis dūris LP. VI, 207. nuolika zivi uz krasta... un izrāva že̦be̦rklu Jauns. ar makšķeŗiem, žebe̦rkliem... tvers Aus. I, 34. bāleliņi žeberkliņu kaldināja BW. 2709. Aus li. žeberklas "ein Fischeisen" Arch. phil. III, 155.

Avots: ME IV, 800

žeikste

žeikste,

1) žeĩkste C., Jürg., Nötk., (mit èi 2 ) Adl., Heidenfeld, Lubn., Meiran, Prl., Saikava, Schwanb., žeĩksta Arrasch, = šeikste, žekste, eine (lange) Rute Burtn. und Gr. - Jungfernhof n. U., Laud., Lub., Lubn., Meiran, Vīt., (mit eĩ ) Gotthardsberg, Raiskum, Smilt.; eine Angelrute Lubn., Meiran, Odsen; eine Hopfenstange Seew. n. U., Makašēni: šī žeikste de̦r makšķeres kātam Saikava. ņem labu žeiksti un duod palaidņa guovij gar visu sleju! Vīt.;

2) ein (im Dickicht) sehr hoch aufgeschossener junger Laubbaum
Laud.;

3) eine lange, magere Frauensperson
PS., Vīt., (comm.) ein langer und magerer Mensch überhaupt Lubn., Meiran.

Avots: ME IV, 801

zemracis

zemracis, der Erdgräber LKVv., Wid.; Plur. zemrači, soricidae Konv. 2 2067: cirslītis ir uzcītīgs zemracis JR. III, 71. le̦dus putns, čurkste un bišķeris - zemrači 6.

Avots: ME IV, 712

zīds

zĩds,

1) auch: zīde L., U., (mit ĩ ) Grenzhof, (mit ì 2 ) Mar. n. RKr. XVII, 139, gen. s. zīdas BW. 22609 var., zīža Salisb. n. A. Melnalksnis Mazsalaca 50, gen. pl. zīžu, die Seide: audeklis un zīde Glück Ezechiel 16, 13. zīdu (Var.: zīdi) šķeterēt BW. 6675. zīda (Var.: zīža, zīdes, zīdas) diegu 22609. zīžu diegi, Nähseide U. zīžu drēbes, seidene Kleider U. aptērpēs ar zīža drēbēms Manz. Ev. u. Ep. zīdes matpīnīte BW. 5524 var. zīdes nē̦zduogā 13250, 30. zīdes drāniņu LP. VI, 337. zīdes lakats Siuxt. zīdes svārkus Pas. IV, 144;

2) Plur. zīdi, zīži Manz. Lettus, die Seiden;
zīdi, zīdes, U. (auch Sing. zīde, ein Seidenband), Seidenbänder: izģē̦rbts... ar ze̦ltu, zīžiem Manz. Post. I, 515. kāzās mani diži zīdi... tapināti BW. 12118, 8. trīs zīdiņus (Var.: bantītes) matuos pinu 10853 var.; 5542. villanītes ar visām zīdītēm 29225 var.;

3) zīda lapas, convallaria majalis L. Dond. n. RKr. III, 70. Nebst estn. sīt aus mnd. side.

Avots: ME IV, 732

ziemišķa

ziemišķa (Konv. 2 426, Lenzenhof, Schrunden, [mit iẽ ] Frauenb.) od. ziemiška (St., U., [mit ìe 2 ] Golg., Kl.) od. ziẽmišķu (C.) āda, ziẽmišķe āda Nigr., ziemišķis Wid., ziẽmišu āda Nötk., ziemiņu āda St., U., ziemju āda St., U., (mit iẽ ) Lenzenhof, Schrunden, sämisch Leder; ziemišķa (MWM. VII, 81) od. ziemišķu (A. XI, 52, [mit iẽ ] C.) cimdi, sämischlederne Handschuhe. Nebst estn. sēmis(k) aus mnd. semesch.

Avots: ME IV, 743

zirgs

zir̂gs (li. žìrgas "Ross", apr. sirgis "Hengst"), Demin. verächtl. zirģelis Grenzhof n. FBR. XII, 16, (auch zirģēlis) Gr. - Buschhof n. FBR. XII, 73, zir̂ģelis C., (mit ir̂ 2 ) Ahs., zir̃ģelis Zabeln n. FBR. IV, 64, Dunika, Līn., Segew., Selg., Siuxt, Tr. Mat. 37, Wandsen,

1) das Pferd:
Sprw. zirgā jādams zirga meklē RKr. VI, 869 od. tuo zirgu jāj, tuo zirgu meklē Br. sak. v. 1531. niķuots kâ krieva zirgs Br. 531. zviedz kâ zirgs (von lautem Lachen gesagt) RKr. VI, 875. ē̦d kâ gailis (vista), strādā kâ zirgs 207. zirga darbs, suņa ēdiens Br. sak. v. 1518. kamdēļ lai zirgs auzas neē̦d, kad tam duod? RKr. VI, 873. zirgam zirga spē̦ks 871. kāds zirgs, tāds ve̦cums 872. šķiņķuotam zirgam zuobu nelūkuo JK. II, 481. iejūgtu zirgu katrs māk braukt 484. kungu var gruozīt kâ iejūgtu zirgu 560. lai zirgs kaļ adatas, sagt man, wenn ein Pferd nichts gefressen hat PS. balts, bē̦rs, brūns, me̦lns zirgs. sirmi zirgi BW. 10689. braucams, jājams zirgs. darba zirgs. ceļa zirgu BW. 32497. guoda zirgu 32497 var. kaŗa zirgs 32019, 8; LP. VI, 780. vēja zirgs VL., ein schnelles Pferd. ādas zirgs Aps. III, 26, ein mageres Pferd. nātna zirgs, eine Schindmähre: nātna zirdziņš ratus... nespējis pavilkt LP. VII, 36. zirgs bubina, dudina (wenn es gefüttert werden will), zviedz (wenn es andere Pferde sucht), kviec (wenn es nach andern Pferden ausschlägt) Etn. II, 51. zirgu apkalt JK. III, 80. zirgu jūgt. tuo zirgu nevar darbā strādāt Kav. zirgs zirgā, luoks luokā, vis[i] uz Rīgu aiztecēja BW. 5740. kājām tautas, zirgiem mani bāleliņi 19038. muļķītis prasījis ve̦cu zirģeli LP. VI, 689. nespēcīgā zirģeļa vietā ganījies tramīgs zirgs VII, 935. pinkainais zirģelis Vēr. II, 427. - zvirbuļi bij tik˙pat vai zirgā ("?") aiz liela prieka Plūd. LR. III, 89. - bij ienācis, kâ ļaudis mē̦dz teikt, ar baltu zirdziņu, t. i. ar spieķīti, kulīti un tukšu vē̦de̦ru Purap. 56. - zirdziņu pirkšana, ein Spiel Etn. III, 27;

2) dieva zirdziņš, ein gewisser Käfer:
uz ievainuojumiem de̦ruot uzlikt dieva zirdziņu jeb māriņu, mazu kukainīti Etn. IV, 117; drudža zirgs Nigr., ein gewisser Käfer (die Maulwurfsgrille?); meža zirgs,

a) equus fossilis Konv. 55;

b) das Kamel
Manz. n. Plūd. Llv. II, 45; upes zirgs, Hippopotamus Konv. 55;

3) in genitivischen Verbindungen: zirgu akmins, Gips L. ("weil die Wenden eine Pferdesalbe davon machen");
zirgu amuols, medicago, melilotus U.; zirgu ašķi,

a) die Schweifhaare des Pferdes
Harder n. U.;

b) langer Schachtelhalm
L. (ašķes); zirgu ābuoliņš, mittlerer Klee (trifolium medium L.) RKr. II, 79; zirgu nadži, Benediktenwurzel St., Nelkenwurz (geum L.) RKr. II, 71; zirgu pautiņi; längliche Morcheln L.; zirgu pupas, vicia faba Wid.; zirgu putns,

a) die Bachstelze
U.;

b) der Dompfaff
L.; zirgu skābene(s) L., Pferde-Sauerampfer U.; krauser Ampfer (rumex crispus L.) RKr. II, 77; zirga striẽbulis Adiamünde od. zirgu stuobri U., = zir̂dzenājs; zirgu zuobi, Mutterkorn St., U.;

4) das Gespann:
bērinieku rindā brauc pirmajā zirgā vis˙tuvākie radi ar krustu, uotrā zirgā atruodas zārķis Etn. IV, 173;

5) zirgu iemest "aude̦klu me̦tuot nuo viena eiļas uotrā eiļā iemest" Wessen. Nach Leskien Abl. 358, Thomsen Beröringer 249 f., Hirt BB. XXIV, 259 und Būga KSn. I, 263 zu li. žer̃gti (iterativ žargstýti, žargýtis) "seitwärts schreiten, Beine spreizen".
Aber, wie schon Mikkola AfslPh. XXXIX, 14 bemerkt hat, sieht li. žìrgas nicht wie eine Ableitung (als ein nomen agentis) von žer̃gti aus; und auch die Bedeutungen scheinen nicht zu stimmen: pflegt denn gerade das Pferd die Beine zu zpreizen? Mikkola selbst stellt l. c. dies baltische Nomen zu lat. grex "die Herde" u. a., wo aber das g- velar gewesen zu sein scheint, s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 590. Etwa zu li. žer̃ti "scharren", oder zu arm. jar "Mähne des Pferdes" (bei Walde l. c. 610)??

Avots: ME IV, 726, 727

znots

znuõts (gr. γνωτός "Verwandter"), znuõtis Ugalen n. FBR. VII, 23, Anzen, znuods (?) Glück I Mos. 19, 12 (neben dat. - instr. plur. znuotiem 19, 14), Demin. (verächtlich) znuotelis Blieden, der Schwiegersohn St., U.; der Schwager, Schwestermann L., U., Anzen (unbek. in Arrasch, Jürg., KatrE., Wolmarshof): tautu dē̦ls, mans bāliņš, tie znuotiem saukājās (Var.: viens uotru svaini sauca) BW. 10792 var. div[i] brālīši satikās, viens uotaru znuotu sauca..., ne katram līgaviņas 14537, 1. visur man znuoti, radi (Var.: znuotu rad[i], znuota radi) 3844. visur mani znuotu sauc 3844, 3 var. kalpa vīru znuotu (Var.: svaini) saukt 15328 var. mazi mani bāleliņi, nedrīkst tevi znuotu saukt 21509. tie gribē[ja] znuotā tapt (Schwager werden) 14323 var. šķituos liela neizaugt, māte znuota neredzēt 21477. meit[a]s māt[e] pasmējās: znuoši (Var.: znuoti) braukš[u]s vizināja 23609, 2 (aus Sassm.). nāc ārā, znuota šķelmi! 13713, 2; 13730, 10. znuotuos ieiet, sich in ein Gesinde (als Wirt) einheiraten U. - Nach St. und U. rede man in einigen Gegenden den Bekannten znuõts (= d. Gevatter) an; so auch scherzweise auf Tiere (Wölfe St.) be- zogen: tie paši strupauši (= Wölfe), znuotiņi, līda klāt Libek Pūķis 21. Zu ai. jn̂ātķ-ḥ "Verwandter", got. knōƥs "Geschlecht" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 575 und 577.

Avots: ME IV, 748, 749

žuburis

I žuburis Meiran, Pankelhof, Rutzau, Saikava, Siuxt, Zvirgzdine, žuburs C., Trik., Wandsen,

1) die Gabelung eines Baumes
(žuburis) Gramsden, Kurs., Schibbenhof, (žuburs) U., Ekau, Grünw., Iw., Schujen; die Gabelung Lennew. (žuburs);"čačis" Sessau (žuburis); ein Baumstamm mit gestutzten Ästen (žuburs) Stenden, Wandsen; der vom Baum abstehende Ast (žuburs) St., U., Schibbenhof; ein Zweig Usmaiten (žuburs); "ein Knast" L.; "zarains kuoks"(žuburis) Amboten, Schwarden, Sessau, (žuburs) Serben; "saaudzis kuoks"(žuburis) Selb.; eine ästige Stange, die zum Aufschichten, Trocknen von Klee und Getreide dient (žuburis) Burtn., Erlaa, Horstenhof, Kegeln, Lems., Lubn., Luttr., Selsau, Smilt., Trik., Wolmarshof, (žuburs) U., Plutte 32; der Ast eines Gerätes (z. B. einer Mistgabel) Grünw., Stenden (žuburs); ein Quirl (žuburs) C.; der Ast des Hirschgeweihs (žuburis) Frauenb.: tur uzauga kupla liepa deviņiem žubuŗiem, devītā žuburī ze̦lta puķe galiņā BW. 33625, 13. aug, bērziņ(i), žuburuos! 11631, 3. es pacēlu vaiņadziņu... devītā žuburā 8640 var. viju vaiņadziņu,... pietrūkst viena žuburiņa..., te̦ku ruožu dārziņā 13435. kuniņas aste, us trim žuburiem izžuburuota 20422, 2. palīdz sasniegt pirmuo žuburu! gan es tad tapšuot kuokā Krilova pas. 49. viņš nesa linsē̦klu ķirpai žuburus Poruk MWM. v. J. 1896, S. 789. zvejnieki ar žuburiem apkrāvušies LP. VII, 1299. viņa ierauga dažus... zvaigžņu žubuŗus un žuburīšus (Gestirne, Sternbilder), kuŗus zin saukt vārdā Janš. Līgava I, 354. zaru žuburs (= punduris) Dunika. makšķerēt upes žuburā Stenden. pļavas žuburs ebenda;

2) das Degengefäss
(žuburs) Bergm. n. U. In der Bed. 1, wenn von der Bed. "Ast" auszugehen ist, vielleicht identisch (als "Strahl", s. oben die Notiz zu zars) mit žuburis II.

Avots: ME IV, 828

žurga

I žurga,

1) = žulga 2, eine unklare Flüssigkeit Baldohn, (mit ur̃ ) Gr. - Sessau, Autz, Ellei, Kab., Mesoten, Mežmuiža, Ruba, Wolgunt; "saskaluojums", Spülicht LKVv., (mit ur̃ ) AP., Bauske, Jürg.; eine schlechte, wässerige Suppe (mit ur̃ ) Grünw.; ein Getränk, Gesöff (in verächtl. Sinn) U., Ledmannshof: upes ūdens drīzāk nuosaucams par žurgu, bet ne par dzeŗamu ūdeni Celm. tāda žurga dūšu vien apšķebina Ledmannshof. dzert mūsu asinis, kâ žurgu dzert Lautb. Ind. un Ārija 14;

2) eine Pfütze
Kurl. n. U., Mar.; eine ausgefahrene, mit Wasser gefüllte Gruft auf dem Wege Burtn., (mit ur̃ ) Frauenb., Lemsal; eine schmutzige Pfütze, Jauchgrube Alksnis-Zundulis, (mit ur̃ ) Kalnzeem, Schibbenhof; = urga, ein Regenbach (mit ur̃ ) AP.,., Fockenhof, Jürg., Wolmarshof: tanī vietā ar˙vienu pēc lietus sakrājas žurga Mar. ak tava ceļa! nuo vienas žurgas ārā, uotrā iekšā! Frauenb. zem papuves lauka, kur urdza straujš avuots, plašā ūdens žurgā, kas atradās lejpus avuota Janš. Bandavā II, 418. žurgā iekšā mans vepris A. v. J. 1901, S. 1000;

3) die Jauche
(mit ur̃ ) Kalnzeem, Schibbenhof, Siuxt.

Avots: ME IV, 833

zvans

zvans,

1) auch zvanis, die Glocke Oppek. n. U. u. a.: zvani skan BW. 14130, 6 var.; 18996, 2. pirc Rīgā zelta zvaņus! 9811 var. krievu zvani 26564, 2. zvani vien nuoskanējuši LP. VII, 1060. ilkšu zvans rūc Aps. Pie pag. tiesas 29. par zvanu siešanu pie ilksīm Kaudz. M. 148. piesitiens pie liela, skanīga zvaņa Janš. Dzimtene V, 167. deniņuos.. klaudz un dauza, it kâ zvaņus zvana Tie, kas uz ūdens 31. kuoka zvans, eine hölzerne Klingel, Kuhglocke Bielenstein Holzb. 713. - zvana (zvaņa) mēle, wer schwatzt, Gerüchte verbreitet: plekšķenica vedējiņa, zvaņa mēle ve̦damā BW. 22841. zvana mēle pakaļ skrien BW. piel. 2 19141, 1;

2) der Glockenklang
U.; der Klang, Ton überhaupt U., Bielenstein Holzb. 713;

3) Demin. zvaniņi, campanula Konv. 2 3704; zvaniņš, campanula rapunculoides L. Oknist. Nebst li. zvãnas "Glocke"
aus r. звонъ.

Avots: ME IV, 765, 766