Paplašinātā meklēšana

‡ acĩte, ein Kartenspiel (r. очкó ) Oknist u. a.

Avots: EH I, 2

agri˙nĩtiņ, sehr früh: rītu nuo rīta celsimies agrinītiņ Druw., Tirs., Kursiten. [In Bersohn u. a. agrenītiņ].

Avots: ME I, 11

agr˙ĩtiņãm, sehr früh.

Avots: ME I, 11

aĩt, nein, ein in Anzen oft gebrauchtes Wort in der Antwort [aus liv. ei "nein"?].

Avots: ME I, 14

‡ aĩtele Frauenb., ein junges Schaf.

Avots: EH I, 5

‡ aĩtẽ̦ns Siuxt n. Fil. mat. 65, ein noch nicht erwachsenes Schaf od. eine solche Ziege.

Avots: EH I, 5

àizbāšķĩtis, Demin. von àizbāsķis = aizbāzis: līdzās sēd tautu meita tā kā luogu aizbāšķītis BW. 21288.

Avots: ME I, 18

àizguoznĩtis, ein kleiner Laib Brot, der in dem Vorofen von den Kindern geröstet wird, während noch der Ofen heizt Bers.

Avots: ME I, 29

àizkaĩtîgs, erregbar, zornig. Spr.

Avots: ME I, 30

àizkaĩtinât, verärgern: ja pūķus aizkaitinuot, tad viņi atriebjuoties LP. VI, 48.

Avots: ME I, 30

‡ àizmĩt,

1) zutreten, festtreten:
a. kurmja be̦dumu. luopi aizminuši grāvīti;

2) a. kam garām, tretend das Ziel verfehlen.

Avots: EH I, 40

‡ àizplĩtât Ahs., mit der Peitsche fortscheuchen.

Avots: EH I, 43

àizrĩt, tr., verschlucken, versclingen: ēdieni - mēli vēlies aizrīt - cik gardi un salde̦ni LP. V, 236. Refl. -tiês, freqn. aizrīstīties, sich verschlucken, ersticken: vilks gandrīz ar kaulu aizrijās Adam. kad tu aizrītuos! (Verwünschen). tā pīpīte pavisam aizrijusēs (sich verstopfen) A. XX, 36.

Avots: ME I, 47

aizsaĩte, der Verband: dakter, jūs darīsiet prātīgi, ja gatavībā turēsiet aizsaites Kaln.

Avots: ME I, 48

àizšķĩt,

2): auch Tirsen n. RKr. XVII, 81 ("eilig, ohne umzuschauen, hin-, weggehen").

Avots: EH I, 55

àizšķĩt,

1) anfangen abzustreifen, abzunehmen:
apiņi aizšķīti ir, bet nav nuošķīti Aps.;

2) sich aus dem Staube machen:
ta ta tie e̦suot aizšķinuši, die haben sich rasch davongemacht Lind. Mag. XIII, 3, 69, JK., Aps.

Avots: ME I, 55

‡ àizspĩtêt, sich trotzig erweisen Arrasch: viņa grib neē̦duot saimniecei aizspītēt. Refl. -tiês, zu trotzen anfangen AP.: gans aizspītējies.

Avots: EH I, 50

‡ àiztrĩt, zu sehleifen (schärfen) anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) C.: aiztrīts nazis. Refl. -tiês: a. citiem garām, sich (mühsam) an andern vorbeidrängen.

Avots: EH I, 59

aklenĩte, Aquilegia vulgaris, Akelei, Doblen RKr. III, 69, wohl das aus dem lat. aquilegia entlehnte deutsche Akelei, volksetymologisch an akls angeschlossen.

Avots: ME I, 62

aknĩte, eine Blume MWM. X, 3; cf. akņu zāle.

Avots: ME I, 65

alksnĩte (s. alksnene): auch Pussen (mit alˆ ² ).

Avots: EH I, 68

apalĩtis, ‡

2) etwas Rundes überhaupt (?):
tupelīši apalīši (Var.: apaļais rācenīt[i]s) BW. 2974, 1 var.

Avots: EH I, 71

apalĩtis (von apaļš), ein rundes Spännchen für Milch und Grütze AP., N.-Schwanb., Mar.

Avots: ME I, 74

apkaĩtinât (li. apkaĩtinti, ringsum heiss machen), tr., zornig machen, erzürnen: es savu mīļāku apkaitināju BW. 20704.

Avots: ME I, 92

apkrĩtêt, etw. trocken werden, von nassem Lehmboden: kuo tādā skrīnī lai dari; jāgaida, kamē̦r drusku apkrītēs, tad varēs ecēt Naud., Gr. - Behrsen.

Avots: ME I, 96

apmĩt, ‡ Refl. -tiês, mit der Hufeisenspitze sich den Huf oder die Köte (versehentlich) verletzen Segew.: zirgs apminies.

Avots: EH I, 102

apmĩt [li. apmìnti], tr., abtreten: vai es biju, bāleliņ, tavas kājas apminusi? BW. 15315, 1. uguni apmīt ar kājām. apmin gušņas, apmin nātres.

Avots: ME I, 108

‡ apnĩtît Bauske u. a., = ìenĩtêt: aude̦kls jau apnītīts.

Avots: EH I, 103

‡ appuinĩt,

1) ringsum zerknittern
C.: a. drēbes;

2) = apbàlzît Ronneb.: vai e̦sat nu kamanās krietni appuinīti?

Avots: EH I, 106

aprĩt, tr.,

1) verschlingen, auffressen:
es viņu dzīvu aprītu Etn. III, 121. acīm apr., mit den Augen verschlingen. kad mēness vai saule aptumšuojās, tad ve̦cie latvieši duomāja, ka raganas šuos debess spīdekļus maitājušas, aprijušas;

2) vernichten, zu Grunde richten:
uguns visu aprij. viļņi aprij laiviņu Kaudz. M. redz, kur nu mans labums aprīts LP. IV, 7. aprīt laimi LP. VII, 491. biedrības ieņē̦mumus aprīt un izšķērdēt Kaudz. M. Refl. -tiês,

1) sich zu Grunde richten:
kuo palīdz bē̦dājuoties aprīties?

2) sich verschlucken
U.

Avots: ME I, 116

apšķĩt [li. apskìnti], tr., zu Ende abblatten, abstreifen, abpflücken: visi ābuoļi, rieksti, apiņi jau apsķīti.

Avots: ME I, 129

aptrĩt [li. aptrìnti], ringsum schleifen, glätten: akmeni MWM. IX, 220.

Avots: ME I, 131

‡ apvĩt Salis, = apvĩst.

Avots: EH I, 127

‡ apvĩtinât Dunika, Kal., = ‡ apvītêt: a. sìenu. Refl. -tiês Nötk., = apvĩst.

Avots: EH I, 127

‡ arkulĩtis "?": mazākais brālis, kuŗu sauca par arkulīti Pas. IV, 528 (aus Druw.).

Avots: EH I, 130

‡ aseknĩtis "?": visas zvaigznes vakarā, aseknītis vien nebij: aseknītis Vāczemē zīda svārkus šūdināj[a] VL. aus Rbnnen Latv. Saule 1927, S. 621.

Avots: EH I, 130

asmĩte: auch Gr.-Busclrh. n. FBR. XII, 83, AP.: a. ir tada, kuo apstrādā ar divi zirgiem AP.

Avots: EH I, 131

asmĩte, ein Raummass, 1/8 Haken (arkls); asmīte zemes, ungefähr 20 Taler Land Ar., Bielenstein Holzb. 147, 148. Dūksti bij ce̦turkšņa māja un nevis kaut kāda asmīte Vīt. 7.

Kļūdu labojums:
Raummass = Flächenmass

Avots: ME I, 144

asmĩtniẽks, der Achtelhaker, der Inhaber von 1/8 Haken Land: nuo asmītniekiem bij ar laiku cē̦lušies pusasmītnieki (zu li. ãšmas, apr. asma-, aksl. осмъ, der achte).

Avots: ME I, 144

‡ atdabuĩt Dunika, Kal., Rutzau, = atdabût. Refl. -tiês Dunika,

1) hin-, hergelangen:
putiņa deļ ve̦cā sieviete nevarēja a. līdz Kalē̦tiem;

2) zurückgelangen:
a. atkal pie samaņas, pie e̦lpas, pie turības, uz ceļa, pēc ugunsgrē̦ka saimnieks vēl nebija paspējis a. (sich wirtschafllich erholen, wirtschaftlich wiederum erstarken).

Avots: EH I, 138

[atmĩt (li. atmìnti), tr., viel auftretend zurückbiegen oder schmerzen machen: laucenieks pa pilsē̦tas ielām iedams ātri atmin kājas Ahs.; aitas nagus atminušas Wandsen, Selb. - Refl. -tiês, von vielem Auftreten sich zurückbiegen; kājai papēdis atminies C.] Auch wund werden, schmerzen von vielem Auftreten, Gehen: man kājas atmīsies Sudr. E. in Plūd. LR. III, 7.

Avots: ME I, 178

atpazĩt, tr., wiedererkennen: vai tu mani atpazīsti? Vēr. I, 1208; 1213.

Avots: ME I, 181

atraĩtnis: auch (mit ài ² ) Borchow n. FBR. XIII, 25; ein dat. s. atraitnam BW. 7193, 3 var.; atraitne - auch (mit ài ² ) Linden, (mit aî ² ) Strasden. Zu diesem Wort vgl. auch M. Niedermann IMM. 1924 II, 206.

Avots: EH I, 160

atraĩtnis, atraĩknis ² Kand., auch atraĩtis [Tr.], atraits, atraikts, atreitis, fem. atraîkne ² Kand. atraĩkne, atraĩtne C., PS., atriekne U., atraite Kruhten, atraitene BW. 27849, s. auch BW. 3952, 9509, 9712, 9738, 9778, 11626, 14927, [15383], Witwer, Witwe: atraitņam smaga ruoka, divreiz mīti gredzentiņi BW. 9509. pats agri palicis atraitnī U. b. 113, 27. Sprw.: atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. [atraiknis entweder nach Le. Gr. § 118 b rein phonetisch aus atraitnis oder durch die Wurzel reik- in li. riẽkti "schneiden" beeinflusst. Dass atraitnis älter ist als atraiknis, dafür spricht atraitis; dies wohl zur Wurzel reit- in le. riest "abfallen, sich trennen".]

Avots: ME I, 184

atraĩtnĩte, atraĩknĩte, Stiefmütterchen (Viola tricolor) RKr. II, 80, auch bārenītes genannt: bārenītes, atraitnītes de̦r tējā kāsam Etn. I, 84.

Avots: ME I, 184

atrĩt, ‡ Refl. -tiês,

1) zurückwürgen
(intr.) Siuxt: guovs atrijas; kad sagre̦muojusi, nuorij;

2) sich sattschlingen:
būs jau me̦dus atrijušies Janš. Bandavā I, 329.

Avots: EH I, 162

atrĩt (li. atrýti), tr., zurückwürgen, zurückschlingen: apē̦stu kumuosu nevar atrīt Sprw.

Avots: ME I, 186

atsaĩte, die Nebenstränge, durch die die Enden der Vorderachse mit den Femern erbunden werden Gravental.

Avots: ME I, 187

atspĩte: par atspīti, aus Rache, zur Vergeltung BielU.

Avots: EH I, 169

atspĩte, der Trotz, die Vergeltung: gandrīz ar priecīgu atspīti tas raugās dieva svētītā vietiņā Etn. II, 76.

Avots: ME I, 195

atspĩtêt, trotzen, mit gleicher Münze bezahlen, vergelten, sich rächen: lai atspītē̦tu vāciešiem tuo, kuo... Vēr. II, 997. kā tad atspītēsim? LP. IV, 144.

Avots: ME I, 195

‡ atšvaĩtîtiês Rutzau, = atgaiņâtiês 1.

Avots: EH I, 175

atzîdĩte, ein abgewöhntes Lamm, Kalb L.

Avots: ME I, 213

atzĩt (li. atsižìnti Kalba I 2, 80): mit î Salisb.; praes. atzīkstu Walk.

Avots: EH I, 182

atzĩt, tr.,

1) erkennen:
tuo gan atzīstu Kaudz. M. tiesas kungi atzina viņus par vainīgiem;

2) anerkennen:
no jaunākajiem rakstniekiem Eglītis atzīst Falliju Vēr. I, 1419. Refl. -tiês,

1) sich bewusst werden, inne werden:
kā neatzinās, tā neatzinās, uz kuŗu pusi māja e̦suot LP. VI, 26;

2) sich bekennen:
kas gan atzīsies tik kaili? Rain. Subst. atžĩšana, das Anerkennen, die Erkenntnis; grē̦ku atzīšana, Sündenerkenntnis; atzīšanâs, Bekenntnis.

Avots: ME I, 213

aûgšlècĩte Pump., die in die Höhe Springende; s. augstlēcīte.

Avots: ME I, 219

‡ aûgšlècĩtis LP. VII, 322, der in die Höhe Springende.

Avots: EH I, 185

aûgstlècĩte, die Hochspringende, Beiwort des Frosches: kad vecīšus (die Seelen der Verstorbenen) dzinuši nuo mājām laukā, tad uzsēdinājuši kaupiņu (augst[ēcīti) uz krē̦sla LP. VI, 47; VII, 322.

Kļūdu labojums:
LP. VI, 47; VII, 322 = LP. VI, 47.

Avots: ME I, 217

aûgstraũdzĩte, die Hochblickende, Beiwort des Frosches LP. VI, 47; VII, 720.

Avots: ME I, 217

aumulĩtis, ein unbedachter, hastiger Mensch: ai, paisīti, aumulīti! BW. 11604 (Kreuzburg). Wohl zu àumaļām [Epr. I, 60 ¹ ].

Avots: ME I, 225

‡ bal˜tkaklĩte, das Weisskehlchen (sylvia garrula) Heniņ.

Avots: EH I, 202

bicainĩte Kosename für ein Schaf: mīlīgi ar citu parunā..., saka: "bicainīte...!" Janš. Dzimtene II ² 202. baltuo bicainīti Bandavā II. 221.

Avots: EH I, 217

‡ bīnĩteris Orellen "verächtl. Bezeichnung eines wohlhabenden Bauern": stāv kâ b., ruokas ne˙maz neliek klāt.

Avots: EH I, 223

‡ birzulĩtis, Beiname der Birke im VL.: ai, bērziņ, birzulīti! BW. 5771 var.

Avots: EH I, 221

I bĩte,

1) Beute, der Gewinn
Füreck., Elv.: šuo bīti nāve nepatur GL. tā bīte nav izpruotama, kas kristītiem ir pelnīta GL. [Nebst estn. pü(ū(t "Beute" aus mnd. büte.];

2) der Proviantsack, die Speisepaudel:
meža vīri aizmirsuši savu bīti mājās Gr. - Sess., Bergfried.

Avots: ME I, 304

‡ bĩtele A.-Aulz, Lieven-Bersen, Pankelhof, = ‡ bētelis.

Avots: EH I, 223

‡ bleĩtêt AP., stark und schallend schlagen. Vgl. pleitêt 1 und ‡ bleivêt II.

Avots: EH I, 227

II bucĩtis (unter buks): bucīt[i]s (Var.: buciņš) krimta kārklu krūmu BW. 11693. kas bucīti (Var.: buciņu, āzīti) luopu sauca? 12779, 2 var.

Avots: EH I, 248

bul˜lĩtis,

1): eine Wiesenblume mit gelben Blüten
Dunika; eine in trockenen Wiesen wachsende und utn Johannis blühende Pflanze mit einem kolbenförmigen Blütenkelch (am Ende eines langen Stengels), aus dem sich kleine, grauliche Blüten entfalten Siuxt; die kolbenförmige Kalmusblüte Siuxt;

3): auch Sassm.; ‡

6) ein Widder, Hammel
AP.; ‡

7) "ruokām pusriņķī griežama linu mašīna" Kürbis.

Avots: EH I, 251

čēčerĩtis, ein Pfuscher RKr. XVI, 221 [aus Rutzau].

Avots: ME I, 411

celĩte,

1): auch Sussei n. FBR. VII, 140, Wessen n. FBR. XIII, 88, Odensee, Sonnaxt, Demin. celītiņā Sonnaxt: pa celīti te̦kājuot BW. 11959. izgrūž celītes un nuograntē tās A. Brigadere Dievs, daba, darbs 129.

Avots: EH I, 263

‡ čuõrĩtis Wolmarshof, die Ofenrühre.

Avots: EH I, 300

‡ čubenĩte, Kosename: sieviņ, mana č˙! BW. 27227, 2.

Avots: EH I, 293

‡ čunčelĩte, geringschatzige Bezeichnung für eine Frau: citiem vīriem skaistas sievas. man bij tāda č. BW. 27264 var.

Avots: EH I, 295

‡ dabĩte, Demin. zu daba, die Art, Natur: bē̦rza īste̦nā d. ir sievišķīga, mīksta Kronw. Kopoti raksti un runas 154.

Avots: EH I, 300

daglĩtis, Demin. von daglis,

1) ein weiss- und schwarzbuntes Schwein
Zalkt. I, 98;

2) Natterzunge (echium vulgare)
RKr. II, 70.

Avots: ME I, 430

daiļaûdzĩte, die Schöne, das Schönchen, ein schönes, verzärteltes Mädchen: māsiņ, manu daiļaudzīti [Var.: dailaudzīti], kur bij man tevi likt BW. 3511.

Avots: ME I, 431

‡ dailuonĩte, = dailulīte: tautu meita d. Celm.

Avots: EH I, 302

‡ dakšainĩtis, ein Pflug mit 2 Pflugscharen Ramkau.

Avots: EH I, 304

dañcĩtis,

1): auch Salis, (mit àn ² ) Saikava; ‡

2) "spuoļu tītaviņas" (mit àn ² ) Warkl.

Avots: EH I, 306

‡ dìevradzĩte, die Wahrsagedn: zĩle liela d. (Var.: paraguone) BW. 2581, 1.

Avots: EH I, 328

dìevsunĩtis, ‡

3) die Kirchenglocke (in Rätseln).

Avots: EH I, 328

dìevsunĩtis,

[1) dìeva sunītis C., Bers., Mar., eine haarige und buntfarbige, schwarzgelbe Raupe
(auch saules tārpiņš genannt) Weinsch., Nieder- Kurl., Schwanb., Nitau, Daiben, Kokn., Jürgensburg, Bers.;

2) ein kleiner, roter Käfer
Ruhental, Hasenpot].

Avots: ME I, 486, 487

‡ dìevzemĩte, göttliche Erde (?): māmiņa kalniņā, virsū pulka dievzemītes BW. 4142.

Avots: EH I, 328

druvaûdzĩte, die im Felde Wachsende. Epith. des Hanfes: kaņupīte. druvaudzīte BW. 2848, 4.

Avots: ME I, 505

dzĩtars: auch BW. 5036, 7; 13282, 10; dzītara sūdi Meergras, Seetang Diet.

Avots: EH I, 362

dzĩtars [li. gintãras], Bernstein; auch dzintars, zītars.

Avots: ME I, 559

gàidelĩte: gaĩdelîte Gr:-Würzau, primula officinalis. Vgl. gaîlene 2, gaîlis und li. gaidỹs.

Avots: EH I, 376

glãstulĩtis ,* fem. - ĩte *, Schmeichelkätzchen Dr.

Avots: ME I, 624

‡ glaudgalvĩte, = glumgalvĩte: cielaviņa g. BW. 22010,1.

Avots: EH I, 391

glumgalvĩte, die Glattköpfige, Beiwort der Bachstelze im VL.: cielaviņa, glumgalvīte BW. 2592; 18803, 3.

Avots: ME I, 629

‡ goĩtars Seyershof, ein unschöner Mensch von hohem Wuchs.

Avots: EH I, 397

‡ grèizainĩtis AP., ein schräg gestreiftes Strickmuster für Handschuhe.

Avots: EH I, 403

‡ grĩzĩtis Iw., = grĩzeklis 1: durvīm bij kāds g. priekšā.

Avots: EH I, 407

grũtmûdĩte, grũtmûžĩte, eine, die ein schweres Leben (mūžs) hat BW. 4484; 24784.

Avots: ME I, 669

grũtpùtĩte, eine, die schwer seufzt (pùš): sirsniņ, mana grūtpūtīte! BW. 17724.

Avots: ME I, 669

gūģerĩtis "?": ak tu tautu gūģerīt! BW. 24133, 1.

Avots: ME I, 686

gumzĩtes maize, = guldāma m.: man arī gumzi(tes maizi! kad mani gumzīs, es arī duošu BW. 25089 var.

Avots: ME I, 682

gũstĩt, -u, ĩju, iter. zu gũt,

1) haschen, fangen, zu ergreifen, zu erlangen suchen:
tā nuoslīka Daugavā, ūdrus, be̦brus gūstīdama BW. 30516, 3. upe te̦k, ze̦lta zirni gūstīdama 13476, 1. panāksniekiem bija karuogs, kuŗu gūstīja kāzenieki BW. III, 1, 63. tie gūsta savu labuau pat nuo cita nelaimes Kaudz. M.;

2) fesseln:
kas tuo gūstīja ar savu psiholoģiju Kaudz. Refl. -tiês, in grosser Hast, im Übereifer etw. tun; das Part. gūstīdamies, eilig, hastig: viņa vārdi nāca gūstīdamies (stammelnd) A. XII, 569. nav aplam jāgūstās pēc tā Jēča raksta Druva II, 523.

Kļūdu labojums:
13476, 1 = 13446, 1

Avots: ME I, 686, 687

ìekaĩtinât,

1): auch AP., Dunika; Salis, Seyershof: ie. vērsi.

Avots: EH I, 517

ìekaĩtinât,

1) erzürnen, zum Zorne reizen
U.;

2) verlocken:
kas mūsu bāliņu iekaitināja? (Var.: ieviļināja) Anniņas saldie ābuoliņi BW. 21991.

Avots: ME II, 24

ìemĩt, tr., eintauschen, einwechseln: naudu. iemij aklu kumeliņu BW. 21944, 4.

Avots: ME II, 46

ìenĩtêt Dond., Fäden in den Weberkamm ziehen: nemācēju ienītēt BW. 7321.

Avots: ME II, 48

ìepazĩt, tr., kennen lernen: viņš neļāva mums sevi iepazīt. Refl. - tiês,

1) bekannt, eingeweiht werden:
labi, kad ar šādiem āķiem dabū iepazīties Kaudz. M.;

2) einander kennen lernen:
tuoreiz vēl nebijām iepazinušies.

Avots: ME II, 50

ìepleĩtêt, - ẽju, [ein wenig durchprügeln Serben, Schujen:] iepleitēju līgaviņu BW. 27207. [kad kūtruo melni] ar pātagu labi iepleitē, tad iet ar Ci.

Avots: ME II, 52

ìeplĩtêt, einige Hiebe versetzen; durch unnützes Schlagen unstät machen: zirgu, zē̦nu.

Avots: ME II, 52

ìerĩt, tr., ein -, verschlucken: septiņas liesās guovis ierija septiņas krāšņās guovis I Mos. 41, 4. zivs ierīs visu kuģi LP. IV, 45.

Avots: ME II, 58

ìetrĩt, einreiben: meitenēm ietrin acīs burvju zāles R. Sk. II, 79.

Avots: ME II, 83

[ìeve̦dmuĩta ,* Einfuhrzoll.]

Avots: ME II, 87

ìezĩtiês, = ìepazĩtiês, kennen lernen: mēs labāki iezīsimies viens uotru B. Vēstn. [Bei Für. I unter zīt auch iezīt, = pazīt, kennen.]

Avots: ME II, 92

il˜gsêdĩte, Demin. von einem ilgsẽde, die Hockerin, namentl. ein Mädchen, das lange unverheiratet sitzt, die Wählerische: sēdi, se(di, ilgsēdīte, zābakuotus gaidīdama; mans brālītis zābakuots, neņems tevi ilgsēdīti BW. 12302, 2; 5912.

Avots: ME I, 705, 706

izkaĩtinât, tr., abärgern: vīru, sievu.

Avots: ME I, 746

izkrĩtaļâtiês,

1) zusammenfallen:
auzas uz visām pusēm izkrītaļājušās Dond.;

2) abtrocken, austrocknen:
dārzs jāuzaŗ, lai zeme izkrītaļājas Dond.

Avots: ME I, 755

izmĩt

1) (vom Geschlechtsakt):
gailis ir izminis vistiņu Jaun. Ziņas 1927 vom 5. Februar; ‡

3) (eine ganze Reihe von Objekten) zertreten
Le. Leseb.

Avots: EH I, 467

izmĩt (li. išmìnti), tr.,

1) austreten:
jūs turaties uz pārāk izmītām te̦kām Vēr. [izmin manu vēderiņu! BW. 34516;

2) gerben
U. Refl. - tiês, den Geschlechtsakt vollziehen: div[i] mušiņas izminās (Var.: saminās) BW. 35081, 5 var.]

Avots: ME I, 773

‡ izmuĩtuôt Frauenb. "ohne Erlaubnis herausnehmen".

Avots: EH I, 467

izpizĩt (išpažìnti), tr., kennen lernen, erkennen: mēs e̦sam ļuoti labi izpazinuši viens uotru AU. savus uostmales ļaudis viņš izpazinis vēl tuvāk Duomas I, 658.

Avots: ME I, 778

izplĩtêt,

2): ar žagariem izplītē putekļus ārā Seyershof.

Avots: EH I, 473

izplĩtêt, tr.,

1) verprassen, verschwelgen:
naudu;

[2) herausklopfen, herausdreschen
U.].

Avots: ME I, 783

izpusĩtẽm (Etn. I, 55, aus Selburg), auf die Hälfte: mēs pļāvām sienu izpusītēm. [Wohl mit hochle. iz statt uz.]

Avots: ME I, 786

izrĩt (li. išrýti), tr., ausschlucken, ausfressen: visu bļuodu.

Avots: ME I, 792

izšķĩt [li. išskìnti], tr.,

1) auspflücken, ausschälen:
apiņus, ābuolus, zirņus;

2) reinigen, das Unterholz abholzen:
mežu C.

Avots: ME I, 812

izspĩtêt, intr., hartnäckig trotzen: kuo tas puika varēja izspītēt? Blaum. Refl. - tiês: izspītēties... caur dzīvi cauri, sich durch das Leben hindurchtrotzen Duomas II, 259.

Avots: ME I, 802

‡ iztĩtîtiês Seyershof, = izniķuôtiês, iztieptiês: lai nu iztītās sivē̦ni; gan tad ēdīs, kad būs labi izgribējušies.

Avots: EH I, 490

iztrĩt, ‡

2) gehörig reiben; einreiben:
raudāva, acis iztrina; sarkanas tān Auleja. i. zābakus ar de̦gutu ebenda; ‡

3) auswaschen
Dunika: i. aves pirms cirpšanas. ‡ Refl. -tiês, sich eine Zeitlang (zur Genüge) reiben; sich reibend besudeln: zirgs krīt zemē, iztrinas uz pļavas Auleja. viss ar dubļiem iztrinies ebenda.

Avots: EH I, 491

iztrĩt (li. ištrìnti), tr., ausschleifen, schärfen: nazi, cirvi, zuobe̦nu.

Avots: ME I, 820

iz˙vaļĩtẽm Bers., izvaļām, gemütlich, leicht, ohne Anstrengung: ar viņu (mašīnu) varuot strādāt iz˙vaļītēm viens pats cilvē̦ks A. XV, 504. tuo taču gan varēs dabūt gatavu iz˙vaļītēm A. XII, 812. tad iz˙vaļītēm gruozīdamies aizdedzināja cigāru XII, 43. iz˙vaļītēm izdzīvuoties = savā vaļā, brīvi izdzīvuoties Dond., A. - Rahden, Bers., Lös., Druw. n. A. XV, 165.

Avots: ME I, 825

[izve̦dmuĩta ,* Ausfuhrzoll.]

Avots: ME I, 826

[izvĩteŗuôt,

1) mit Mühe aussprechen:
nevarēja ne vārda izvīteŗuot Bauske;

2) "dzieduot meldiju izluocīt (vom Vogelgesang)" Selg.]

Avots: ME I, 831

izvĩtêt, ‡ Refl. -tiês, in starkem Dampf zur Genüge schwitzen Ekau; "iztveicēties": izvītējies, uz ielas pūlis ... rit Austriņš Necilvēks 10.

Avots: EH I, 496, 497

izvĩtêt, izvītinât, welk machen, langsam austrocknen: es usnītes izravēju, izvītēju saulītē BW. 28206.

Avots: ME I, 831

izzĩt, erkennen, erforschen, ermitteln: kâ varam dieva ceļus izzīt Elverfeld.

Avots: ME I, 832

jãņeglĩte: auch AP., Ramkau.

Avots: EH I, 561

jãņeglĩte, Sumpfläusekraut (pedicularis palustris) Konv. ¹

Avots: ME II, 106

jaûbrãlĩtis RKr. XVI, 88 (au n. - Bartau), = jaunbrālītis.

Avots: ME II, 97

jaûnbrãlĩtis, der junge Bruder: mēs deviņi jaunbrālīši BW. 13646, 27.

Avots: ME II, 99

jaûnĩte,

1) die Schwiegertochter
Konv.; ¹

2) die Neuvermählte
Oppek.: es dzeršu uz jaunītes laimi Straume;

3) die junge Mutter, Stiefmutter:
jaunīte, tâ viņi saukāja pamāti Latv.

Avots: ME II, 100

jautrĩte, Demin. von jautre, der Frohsinn, die Fröhlichkeit: jautrīt[i] manu, līksmīt[i] manu, līdz ar mani kur ejuot 17854, 3.

Avots: ME II, 104

juozĩte, die Flinke, Schnelle: tā skuolniece ir juozīte: viņa katru pirmdienu pirmā atnāk Gaw. n. A. XV, 1, 495.

Avots: ME II, 128

kabucĩtis, ein alter Pelz Mar. n. RKr. XV, 117.

Avots: ME II, 130

kaĩtava, ‡

2) "kas kaistas" (mit àI ² ) Gr.-Buschh. n., FBR. XII, 72.

Avots: EH I, 575

[kaĩtava Jürg., jem., der oft kaitina.]

Avots: ME II, 135

kaĩte,

2): sarkana k. auch Iw., Siuxt; ūdens k. Mahlup, eine Krankheit der Schafe;
zilā k. Siuxt, der Rotlauf der Sehweine: kad cūkai zilā k., tad āda gar vē̦de̦ru un kaklu ir zila.,

Avots: EH I, 575

kaĩte,

1) der Schaden, der Fehler, das Gebrechen:
kas citiem kaites bija, kad es biju ve̦ca meita BW. 13059. bē̦das, kaites, nuopūtiņas, krītiet ceļa maliņā 85. liela kaite (Var.: vaina), maza kaite, te̦k uz māti raudādama 22411, 3. Sprw.: tik nebija kaites, kâ tā brēciena;

2) das Leid, die Plage, die Krankheit:
Sprw. katram sava kaite sāp. acu kaites, Augenkrankheiten LP. VII, 348; ausu, vē̦de̦ra kaite, Ohren -, Magenkrankheit; de̦lamā k., die Schwindsucht Etn. IV, 113; dze̦lte̦nā k., die Gelbsucht IV, 116; gremžas k., die Hypochondrie Ar.; krītamā k., die Fallsucht.; laizāmā kaite, eine Krankheit der Kühe Sassm.; liesas k., Milzkrankheit Tr. IV, 363; sarkanā k., der Rotlauf Etn. IV, 2; saduodamā kaite, die Schmähsucht; sievu kaite U., die menses. Wohl nach Sommer Balt. 110 (der mit Hinweis auf eine analoge Bed. von ai. taapḥ von einer Urbedeutung "Brennen > Schmerz, Leid" ausgeht) und Būga KZ. LI, 130 zu kàist; und daher liv. kait "schaden" eher aus dem Le. als umgekehrt. Vgl. auch li. káita "огорченiе, тревога".]

Avots: ME II, 135

kaĩteklîgs, Ägrer erregend: juo šie piktuojas, juo dažs uzpūš tiem virsū vēl juo kaitelīgus juokus Dünsb.

Avots: ME II, 136

II kaĩteklis,

1) [C., Ruj.], jemand, der schadet (von Menschen und Tieren):
šuos kaitekļus (schädliche Insekten) var iznīcināt Konv. ² 2176;

2) wer ärgert
[Dond.]: viņa pārvarēja visu kaitekļu apsmieklus Dünsb. vecīt, tu tāds kaiteklis vien esi Laps.;

[3) etwas, womit man ärgert
Ruj.]

Avots: ME II, 136

kaĩtêt: mit aî ² auch Iw., Siuxt; guovij kait, die Kuh ist krank Siuxt. paegļu sēnes pēc smeķa nekait (schmekken gut) Salis. lācenes ne˙kas nekait (schmecken gut) ebenda. kad jau ve̦cums kaiš, wenn man älter wird Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "älter").

Avots: EH I, 575

kaĩtêt [(li. káitėti "schaden; fehlen") Wolm., C., Salis., Ruj., SErbigal, PS., Jürg., Arrasch, Schujen, Trik., N. - Peb., Bauske, Dunika, Dond., Lautb., Selg., Wandsen, kaîtêt ² Kand., Līn., Gr. - Essern], prs. kaitẽju od. kaišu resp. kaitu, prt. kaitēju, schaden: es nekaišu ne˙vienam, nekaiš mans vainadziņš, kad tik man nekaitē ļaunu ļaužu valuodiņa BW. 8409; 29714; 29715. Besonders gebräuchlich impers. III Pers. kaiš od. kait: kas tev kaiš? was fehlt dir? ne˙kas nekaiš, es fehlt nichts, es ist ganz gut. kas tev par tuo kaiš? was geht es dich an? kas kaiš (Var.: kait) pašu nuovadā līdze̦nā zemītē BW. 9736. kas citiem par tuo kait, ka man svārki zemi slauka? 20445. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad atbild: kas tavam de̦gunam kaiš? kas tev kait gar manu galvu? was kümmerst du dich um meinen Kopf? RKr. IX, 113. In rhetorischen Fragen mit abhängigem negiertem Infinitiv: kas man kaitē nedzīvuot? BW. 700. Sprw.: kas kait zirgam auzas neēst, kad silē iebē̦rtas. Ohne die Negation: kas kaitēja man dziedāt apaļā kalniņā BW. 68. Mit negiertem kaiš, kait: kas tâ nekaiš dzīvuot?v Zu kaite.

Avots: ME II, 136

kaĩtîgs,

2): schadhaft
Siuxt n. BielU.: bē̦rns ... piedzimis ... ar kaitīgām (kranken?) acīm Janš. Bandavā I, 33; k. piens, schlechte (unschmackhafte) Milch Seyershof; ‡

3) "?" : šinī lietā (was die Freier anbetrifft)
sievišķi ir ļuoti kaitīgi un vairīgi Pēt. Av. I, 199.

Avots: EH I, 575

kaĩtîgs,

1) schädlich:
stipri dzērieni kaitīgi veselībai;

[2) gebrechlich
Für. I.]

Avots: ME II, 136

kaĩtîgums, das Schädliche, die Schädlichkeit: materiālisma kaitīgumu atzīst pat viņa sludinātāji SDP. VIII, 13.

Avots: ME II, 136

kaĩtinât, Refl. -tiês,

1): saimnieks kaitinājas viņam apkārt, lai šis skaišas Seyershof; ‡

2) spielen
(mit aî ² ) AP.: bē̦rns kaite̦nājas ar zvārgulīti.

Avots: EH I, 575

kaĩtinât (li. kaĩtinti "erhitzen"), tr., necken, sticheln, durch Neckerei zum Zorn reizen, ärgern, reizen: kundziņš savu gaspažiņu ar ābuoli kaitināja (Var.: kairināja, karināja) BW. 28262. es tam tautu dēliņam sirdi vien kaitināju 24636, 1. dzē̦rājs vīrs dievu lūdza, vairāk dievu kaitināja 19910. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es viņus kaitināju BW. 8485. nekaitini suni: viņš iekuodīs. Refl. - tiês, einander necken, sticheln, zum Ärger reizen, scherzen: meitas un puiši savā starpā kaitinās. dievs ar ve̦lnu rauga viens uotru pārspītēt: durties, kaitināties LP. VII, 1159. es jau tikai kaitinādamies vai pajuokuodamies tāda izrādījuos A. XI, 55. Zu kaist.

Avots: ME II, 136

kaklsaĩte ,* der Schlips MWM. VIII, 721.

Avots: ME II, 138

kalĩte, ‡

3) "ein Päckchen"
Mar.

Avots: EH I, 578

kalĩte,

1) eine lederne Tasche (aus r. калитá "Beutel, Tasche") Kalzenau, AP., Ronneb., [N. - Peb.]: gan tu rītā rubināsi bisnieciņa kalītē BW. p. 918. griežat, panākstni, kalītes priekšā (Var.: griez kali priekšā) BW. 25651. viņai darbeklis bija kalītē līdza ņe̦mts MWM. VIII, 330. nenesiet maku, nedz kalītu [von einem nom. s. * kalīta?], nedz kurpes Glück Luk. 10, 1;

2) ein Vorhängeschloss Mar., N. - Kmph., Smilt, [Bauske, Wadaxt.]

Avots: ME II, 141, 142

kalvenĩtis, der Schmied im VL.: kalējiņ, kalvenīti, kad man vaŗa kamaniņas! BW. 15932, 4.

Avots: ME II, 146

kamuolĩtes od. kamuolzâle, Knäuelgras (dactylis glomerata) RKr. II, 70; Konv. ¹

Avots: ME II, 153

kãpĩte, die Stufe Wid.

Avots: ME II, 193

I karĩte, ‡

2) auch meža k., ve̦lna k., Schimpfname für Kühe (selten für Menschen)
AP.: tu meža k., kur nu skriesi! karit[e] Seyershof, verächtl. Bezeichnung für magere Kühe.

Avots: EH I, 589

I karĩte, kariẽte, die Kutsche, Kalesche: rītā brauks lieli kungi, ieņems tevi karītē (Var.: karietē). Zunächst wohl aus d. Karrete.

Avots: ME II, 162

‡ kârstavĩtis ² AP., = kā`rstava.

Avots: EH I, 604

‡ kā`rzdabĩtis AP., der Blättermagen.

Avots: EH I, 606

katlenĩte, geknäuelte Glockenblume (campanula glomerata) Buschh.

Avots: ME II, 171

kaũlenĩtis, der knochige, knöchirne, magere, Epitheton des Hundes im VL.: ai, sunīti, kaulenīti, tukšu mežu ķevināji BW. 12795.

Avots: ME II, 174

[ķebĩte, ein dünner Brei Lieven - Bersen.]

Avots: ME II, 358

ke̦blainĩtis, der Tatzige, der Betatzte, Beiname des Bären: vai lācīti, ķe̦blainīti BW. p. 2283.

Avots: ME II, 358

ķeģelĩtis "?": atnesīs divus piena ķeģelīšus BW. 2108, 3 var. [In N. - Peb. schimpfe man zuweilen ein Pferd - vēcais ķeģelis ; in Ruj. sei ķeģelītis (aus d. kegel "Stock") ein Stöckchen.]

Avots: ME II, 359, 360

ķe̦parĩtis, ķeperĩtis, der Zappelnde, der ungeschickt Gehende: ķeparītis tautu dē̦ls platajām kājiņām BW. 24414. stūrmanīti, ķeperīti, nāc ar laivu maliņā 30940.

Avots: ME II, 366

ķe̦raînĩte, geum urbanum Birsm.

Avots: ME II, 368

ķē̦rppuķĩte Etn. I, 30, eine Pflanzenart.

Avots: ME II, 376

ķeverĩtis, der Tölpel: ai jūs zē̦ni, ķeverīši BW. 2134. [Vgl. li. kevérza "неуклюжiй человѣк".]

Avots: ME II, 372

ķēzĩts U., = ķēvpupi. [Als ķē (v) zīds (zu zîst "saugen") aufzufassen?]

Avots: ME II, 377

I ķĩtrs,

1): "206" ME. II, 389 durch "206,13" zu ersetzen;

3): auch Für.

Avots: EH I, 706

I ķĩtrs,

1) schlecht, faul:
ja būs laba dzīvuošana, pa vienam salasīšu; ja būs ķītra dzīvuošana, kur kaisītas, tur paliks BW. 206. būt[u] es ķītri dzievājuse (Var.: dzie̦dri, slinki) 17621. tev, māmiņa, jauns znuotiņš, man ir ķītra dzīvuošana 22090, 7. svainīšam ķītri suņi, brāļam ķītra līgaviņa Ltd. 2418;

2) rein, reinlich:
trauki bija ķītri nuomazgāti Oppek. n. U., Adsel, Sessw.; tu dabūsi ķītri (gründlich) pa acīm Schwanb.;

3) = ķītrs, karg n. U.

Avots: ME II, 389

[II ķĩtrs, gewandt Durben. Wohl durch li. kỹtras "schlau" aus slav. хуtrъ dass.]

Avots: ME II, 389

ķĩtrums, die Kargheit U.

Avots: ME II, 389

ķīvestĩte, eine Deminutivform von ķĩvĩte Meselau BW. 8981.

Avots: ME II, 390

ķîvĩtis ² : ķīvīt(i)s BW. 2490.

Avots: EH I, 707

ķîvĩtis ² Kand., ķĩvĩte C., Smilt., [Trik., N. - Peb., Schujen, Jürg., Wormen, Selg., ķìvīte PS., ķîvīte ² Bauske, Wandsen, Salis, ķîvits ² Nigr.], ķīvīta Mag. XIII, 2, 60, A. XV, 467, davon ein Demin. ķīvitiņa, ķĩvestīte BW. 8981, ķīvitiņš 12789, der Kiebitz (vanellus cristatus): ķīvītis ķivina Etn. II, 51. [Nebst estn. kĩwit aus mnd. kiwit dass.]

Avots: ME II, 390

‡ kleĩta Wolm., BW. 3626, kleĩte U., BW. 20561, 1, kleĩti Autz n. U., AP., BW. 16992, 3 var., a. pl. kleitus Janš. Dzimtene II, 364, dat. -instr. plur. kleitīm BW. 5018, 1, ein (hochle.) Demin. klèitine ² Oknist, ein Frauenkleid (hieraus entnommen).

Avots: EH I, 613

klencĩte ("die Humpelnde"?), am Spinnrade die kaziņa, vindiņa: klencīte ir lāpstiņai līdzīgs kuoks, kas savienuo ratiņa paminas ar skrituli Nerft.

Avots: ME II, 222

kluĩtans Sassm., kluĩte [Wandsen], L., U., Natur XXXVII, 206, kluitiņš U., kluĩts Dond., = kluiķis, Kronschnepfe): kad kluitans, kluits, kluinis brē̦c, būs lietus Hen.

Avots: ME II, 234

kluĩtêt, - ẽju, schreien (von der Kronschnepfe): kad kluitans kluitē, tad būs lietus Dond.

Avots: ME II, 234

kluse˙nĩtiņãm, ganz still, leise, sachte, heimlich: vīrs stāv aiz durvīm kluse˙nītiņām LP.

Avots: ME II, 237

klusĩtẽm, klu;sĩtẽm, klusĩtim A. XII, 571, klu˙sĩtiņãm, Instr. Pl., ganz leise, sachte, still, heimlich: es saklausu klusītēm, kuo suolīja meža māte BW. 30478. labāk maļu dziedādama, nekâ malu klusītēm 619. kâ nācis, atkal ej klusītēm Asp. viņš klusītiņām aiziet uz pūķa kalnu LP. IV, 27.

Avots: ME II, 237

knaburĩtis, verächtliche Bezeichnung einer Person: tu, tēviņ, knaburīti, kam izdevi tē̦va zemi? BW. 3822.

Avots: ME II, 241

kuocĩtis, eine Nadeldose U.; kuocĩte, ein Futteral von Holz L.

Avots: ME II, 340

kuogulĩtis "?": ak tu, pūra kuogulīti, tavu daiļu augumiņu! Rīgas kungi tevis dēļ ze̦lta naudu liedināja BW. 32527 [aus Siuxt. Zu kuogurs?]

Avots: ME II, 342

‡ koĩtars Seyershof, "ein hässlicher, langer Mensch": citi dē̦li maza auguma, bet viens tāds k.

Avots: EH I, 638

kuokalĩtis "?": bērniņi, mani kuokalīši, ar plikiem vē̦de̦riem BW. 2945. nu, mani kuokalīši (zu Pferden), izlaidiet kājas! Alm. [kuokālītis Gramsden, kuõkālītis Bauske, ein Kosewort.]

Avots: ME II, 342

kuoklĩte, githago segetum RKr. III, 70. Zu kuokalis.

Avots: ME II, 342

kraĩtvedis, Führer des Brautschatzes der Mitgift: pūrvedi, kraitvedi, kur jumta rati? Rutzau, RKr. XV, 156. Enthält im ersten Teil li. kraĩtis "Brautschatz", [s. kriẽtele].

Avots: ME II, 256

krampĩtis, ein Schnäpschen: iemest krampīti MWM. VI, 644.

Avots: ME II, 258

‡ kreĩte PlKur., die Mähne.

Avots: EH I, 647

kriezĩte: n. Sehwers Unters. 58 aus d. Kröss "vielgefaltete Krause".

Avots: EH I, 658

kriezĩte, die Spitze: izžāvē̦ti stādi izskatās kâ vis˙smalkākās kriezītes D. [Wohl alle diese drei Worter mit kriez- aus dem Germanischen; vgl. mnd. krose "Knorpel, Weichbein", nasekröse "das Oberteil der Nase", nnd. krôs "Eingeweide (einer Gans)", mhd. krœse "Gekrose".]

Avots: ME II, 285

krim̃bĩteris, der Krippenbeisser Kand. (Aus einem nd. *kripbīter? Zum mb aus bb vgl. nd aus dd Le. Gr. 177.]

Avots: ME II, 279

kriñģelĩtis Ahs., kriñģelĩte, auch kriñģelene, die Ringelblume (calendula officinalis): burkānu lapas un kriņģelīšus duod guovīm, kad tās nāk slaucamas Etn. II, 147. [Nebst li. kringelis und estn. (k)riṅṅel aus mnd. kringel.]

Avots: ME II, 280

krĩtaîns, kreidig, kreidehaltig: krītaina zeme.

Avots: ME II, 283

krĩtaļât: "zur Unzeit mit allen Kleidern im Bett liegen" (= gul˜šņât?) Frauenb. (mit ĩ) : kam tâ vajaga k˙! nuoģērbties vajaga un tad gulēt.

Avots: EH I, 657

krĩtaļât [auch Bauske, Lautb., kritaļât Jürg.], -ãju, oft ein wenig fallen Biel. I, 388.

Avots: ME II, 283

‡ II krĩtât, -āju Dunika, Kal., OB., = krĩtuôt.

Avots: EH I, 657

‡ *krĩtêt, zu erschliessen aus apkrĩtêt und nùokrītêt.

Avots: EH I, 657

krĩtêtiês, -ẽjuos, reif werden: labība krītējas Grünh. [Vgl. apkrĩtêt.]

Avots: ME II, 283

krĩtuôt, mit Kreide bestreichen.

Avots: ME II, 283

krĩts: mit î auch Oknist, Warkl.; kas varēja me̦lnu uogli baltu krītu izkrītāt? BW. 34226.

Avots: EH I, 657

krĩts, [krîts Lis., Kl.], krīts, -s, krīte U., (krĩta Dunika], die Kreide. [Nebst estn. krīf aus mnd. krite dass.]

Avots: ME II, 283

‡ krĩtuļat Stenden, = krĩtaļât: puisis piedzēries, iet krītuļadams.

Avots: EH I, 657

kruoķĩtis, Henkel an einer Schale U. [Vgl. kluoķis.]

Avots: ME II, 294

kruĩtiês [Wolm.], prs. krujuos und krūjuos U., [prt. krujuôs Wolm.],

1) virsū kruities, sich aufdrängen, jem. zu Leibe rücken
L.: miegs tâ virsū krujas, ka nezin kur dēties; sich anstrengen, vorwärts zu kommen: bē̦rns krujas ruokām un kājām uz priekšu Nerft; [2) "lieliski rūpēties, raizēties" Wessen. - Urspr. wohl: prs. krujuos, prt. kruvuos, inf. krūties; vgl. krūtiês].

Avots: ME II, 285, 286

krulĩtis, der Frosch Lubn., Los. n. Etn. IV, 98, Lub.

Avots: ME II, 286

kudurĩtis, eine kleine Scheune šķūnītis, taisīts nuo stāvus slietiem kuokiem un appīts ar žagariem Mar. n. RKr. XV, 120; [eine Hütte Wid.; kudurs Kacē̦ni "ein kleiner Anbau zum Aufbewahren von Spreü. - Zu ahd. hutta "Hütte", gr. χεύϑω "verberge", la. cūdō "Helm", kymr, cûdd "occultum", ai. kuhara "Höhle", mnd. huden "verbergen"].

Avots: ME II, 299

kūkainĩtis, ein unansehnlicher Mann: man bij tāds kūkainītis BW. 21508. [Wohl zu kūkuot II.]

Avots: ME II, 332

kuletĩte, ein Demin. von kule, für kulĩte, das Säckchen, Täschchen: man ve̦cā kuletīte ar visām atslē̦gām BW. 27824, 1.

Avots: ME II, 306

kumelĩte, echte Kamille (matricaria chamomilla) RKr. II, 74.

Avots: ME II, 311

I kumelĩte: auch Siuxt.

Avots: EH I, 673

kumelĩtis, Demin. (neben kumeliņš) von kumeļš,

1) ein kleines Füllen:
kumelīt, delverīt BW. 29803; 30034;

2) kumelīši, Wucherblume (chrysanthemum lencanthemum)
Peņģ.

Avots: ME II, 311

kūpietĩtis, Haufchen: sniegs kâ viens kūpietītis ir uzrūdzis, von sehr gering gefallenem Schnee Sissegal.

Avots: ME II, 337

kupucĩte, eine Blume (iesarkana puķe DL.).

Avots: ME II, 319

kurcĩte, der Froch Sessw. Zu kùrkt

I.

Avots: ME II, 321

kvĩte, kvĩts, -s, [kvĩts PS.], die Quittung. [Aus d. Quitte bei von Gutzeit II, 422.]

Avots: ME II, 355

labainĩtis, der gute Sohn Kl.

Avots: ME II, 394

labdarĩt [Glück Jakob IV, 17] -u, -ĩju (eine Neubildung auf Grund von labdaris, nach dem deutschen wohltun), wohltun: tâ mirdams vēl labdarīt gribu Dünsb. Subst. labdarĩjums, die Wohltat; labdarîtãjs, der Wohltäter.

Avots: ME II, 394

labĩtis (unter labiẽtis),

1): auch Bērzgale, Tdz. 51323.

Avots: EH I, 710

labucĩtis: ej vien, labucīte, mežiņā! (zu einer Kuh gesagt) AP.

Avots: EH I, 710

[labucĩtis Zaravič, = labulis.]

Avots: ME II, 398

labunĩte, ein Schmeichelwort für Personen weiblichen Geschlechts: Liebling Ar.; [labūnīte, ein Kuhname Sessau; aus labulīte?].

Avots: ME II, 398

laidainĩte, Epith. der Maria: laidainīte (laidenīte), nabadzīte, visu ziedu lasītāja Konv. ² 2149. laidi, laidi, laidainīte, laidi miežus, laidi rudzus BW. 14027. S. laidene, laidiena. Zu laĩst.

Avots: ME II, 402

laĩmĩte, = laimes od. laĩmpuķe, scharfes Berufkraut (erigeron acer): uz nuorām aug puķītes, kuo nuosauc par laimīti, citi par jānīšiem Etn. IV, 70.

Avots: ME II, 409

laũkeglĩte od. lauku eglīte, Schachtelhalm Wid.; Feld - Thymaian (thymus serpyllum L.) RKr. II, 79.

Avots: ME II, 426

laũnadzĩte: eine Kuh, die um die Zeit des launags geboren ist Tdz. 50594.

Avots: EH I, 723

laũnadzĩte, ein Mädchen, das um die Zeit des laũnags geboren ist: launadzīte man māsiņa, tā piedzima launagā BW. 1181.

Avots: ME II, 429

laũvmutĩte ,* Löwenmaul (antirrhinum majus L.).

Avots: ME II, 431

[leĩtãns, ein langebeiniger Mann; ein (grosser, grauer) Hase Jürg., Arrasch]; leitans, der Hase: liels leitans MWM. VI, 118; pe̦lē̦kais zaķis, leitans (lepus timidus) Konv. ² 3533.

Avots: ME II, 446

leĩtene,

1): leitenei mutes duot BW. piel. ² 20511, 4;

2): auch Ermes, Fest., Walk. Wahrscheinlich liegt dieselbe Bed. vor auch im Satz nuocirtis ve̦llam vis[a]s trīs galvas kâ leitenes in Bezzenbergers Le. Dial.-Stud. 48 aus Walk (Bezzenberger aelbst sieht S. 46 in diesem leitenes einen Umlaut [was für Walk unmöglich ist], und darauf beruht wahrscheinlich
leitene "Tatze" Walk n. BielU. mit einem Verweis auf letene dass.).

Avots: EH I, 731

leĩtene,

1) die Litauerin;

2) ein Pilz
L., Konv. ² 3820; [leĩtene Zempenhof "uozuolbe̦ka"];

3) der Kreuzschnabel
Peb.

Avots: ME II, 446

leĩtē̦ns, ‡

4) ein aus Litauen importiertes Schwein
Siuxt.

Avots: EH I, 731

leĩtẽ̦ns,

1) [lḕite̦ns ² Mar.], ein kleiner, junger Litauer:
krievēniņus, leitēniņus same̦tam Daugavā BWp. 1371;

[2) lèite̦ns ^2, jem., der sich wie ein Litauer benimmt oder kleidet
Mar.];

3) ein grosser Knabe, der noch ohne Hosen umhergeht
Stockm. n. Etn. IV, 130.

Avots: ME II, 446, 447

leĩtiẽte (unter leĩtis): auch BW. 34922.

Avots: EH I, 732

‡ leĩtine Dunika, eine Litauerin.

Avots: EH I, 731

leĩtis,

1): Demin. acc. plur. leitiņus BW. 1271, 1 var.; leiši mani bāleliņi BW. 26708 var.; ‡

3) ein aus Litauen importiertes Schwein
Siuxt; ‡

4) weisse (litauische) Butter (wo die Buttermilch nicht ausgesondert ist)
Gramsden, Preekuln; in Frauenb. mit dieser Bed. das Demin. leĩtītis; ‡

5) n. pl. Leĩši, Litauen:
sievu zagšana Prūšuos un Leišuos Janš. Nīca 23. Vgl. anch den li. Eigennamen Lèitis bei Fenzlau Die deu. Formen d. li. Orls- u. Personennamen des Memelgeb. 101 und den ON. *Leitukai bei Bezzenberger KZ. XLIV, 306. Erwähnt sei auch der Flussname Leĩtė bei Fenzlau 1. c. 138.

Avots: EH I, 731, 732

leĩtis (fem. leĩtiẽte),

1) der Litauer; vielfach als Repräsentant der Plumpheit gebraucht:
deviņi leiši gaili kauj. pieci leiši ne̦s vienu auzu maisu. par leiti sauc neizveicīgu cilvē̦ku Etn. IV, 5; pasaku leitis, Schwabbler, Fasler; suņu leitis, Schimpfname N. - Sessau n. U.;

2) leitis, leišu zaķis, der Steinhase, Litauer (lepus timidus)
RKr. VIII, 83. [Wohl mit kurischem ei aus ie; vgl. li. lietùvis dass.]

Avots: ME II, 447

leĩtisks, litauisch: leitiski runāt.

Avots: ME II, 447

ļe̦kaînĩtis "?": ļiku ļe̦ku ļe̦kainīti! (gemeint ist damit der pũķis) LF. VI, 50. [ļe̦kainis, jem., der wegläuft oder heimlich weggeht Morizberg oder "wer schnell läuft" (z. B., so auch in Grünh., ein Hase).]

Avots: ME II, 534

lē˙nĩtiņãm: auch (mit ê ² ) Dunika, (lê̦˙nĩtiņam) Wainsel.

Avots: EH I, 738

lẽ̦tnaûdĩtis, wer für billiges Geld zu kaufen ist: kumeliņ, lē̦tnaudīti BW. 29799.

Avots: ME II, 463

lẽzĩte,

1) der Brotschieber,
gew. lize;

2) "lāpstiņa šķērējuot: Smilt.; lēziņi Bielenstein Holzb. 400, lẽ̦zi Bixten, = lumsti(ņi), Brettchen am Webstuhl].

Avots: ME II, 464, 465

liẽlspècĩtis, der Starke, Beiname des Pferdes im VL.

Avots: ME II, 502

lieltaurĩtis, Beiname des Wolfes.

Avots: ME II, 502

liẽlvarĩtis, der Mächtige, Starke: kumeliņ, lielvarīti, nelauz manu iemauktiņu! BW. 29809.

Avots: ME II, 503

liepainĩte, liepanĩte, liepunĩte, die Linde [?] im VL.: es nelauztu liepas zaru, es bij[u] pate liepainĩte (Var.: liepanĩte, liepunĩte) BW. 9779.

Avots: ME II, 504

lìkastĩtis, der Krummschwänzige, Beiname der Katze: šķic, incīt, līkastīt BW. 7178.

Avots: ME II, 485

lìknadzĩtis: das Zitat aus BW. 8182 (ME. II, 485) ist zu streichen.

Avots: EH I, 748

lìknadzĩtis, der Krummkrallige, Krummfingrige: vanadziņ, līknadzīti, nelaidies vis pruojām! LP. II, 44. saimniece līknadzīte BW. 8182.

Avots: ME II, 485

‡ lìknaģĩtis, = lìknadzĩtis: saiminiece līknaģĩte BW. 8182.

Avots: EH I, 748

lìknĩte, das Tal, die Niederung - vieta starp diviem uzkalniņiem RKr. XV, 124. [Zu lìkt. ]

Avots: ME II, 485

lìkplecĩte, die Krummschultrige, Beiname der Krähe VL.

Avots: ME II, 485

lĩpĩtis, weisser Hase (lepus variabilis) Sassm.

Avots: ME II, 490

litaurĩtis, s. lauris.

Avots: ME II, 475

lùokmèlĩte, s. lùokamèle.

Avots: ME II, 525

luckurĩte Bw. 24s41, 3 var., = lucka 3.

Avots: ME II, 509

‡ luĩtars Seyershof, ein fauler und ungewandter Mensch.

Avots: EH I, 760

ļukkur̃pĩte, Akelei (aquilegia vulgaris) Peņģ., Konv. ^{2 368.}

Avots: ME II, 542

lukturĩte, die Leuchtende, Beiname des Lichts: vai, svecīte, lukturīte! aptec manu galda galu! BW. 19187.

Avots: ME II, 511

maģe˙nĩt, oft, z. B. U., BW. 6915, maģķe˙nĩt, ein wenig: viņš vēl čaluo maģe˙nīt Treum.

Avots: ME II, 548

‡ ma˙ģĩtiņš Dunika, ganz klein (= ma˙zĩtiņš).

Avots: EH I, 777

maģķe˙nĩt [aus *maģtenīt? oder aus maģe˙nīt + maķe˙nīt?], s. maģe˙nīt.

Avots: ME II, 548

maigulĩtis, der Liebliche, Liebenswürdige Krūza; [maĩgulītis Bauske, Kosename für kleine Kinder].

Avots: ME II, 549

makainĩte, makanĩte, die Kleine: maza biju, makainīte Salisb. BW. 5342 (Var.: makanīte).

Avots: ME II, 553, 554

‡ maka˙nĩt Orellen n. FBR. XI, 43, = maķe˙nĩt: nuosmeķējis m: nuo piena krūzes Pas. X, 204 (aus Serbig.).

Avots: EH I, 779

maka+nĩtiņš, sehr winzig, klein Irl.: ve̦se̦li septiņi (bērniņi) - mazini, maka˙nītiņi Vēr. II, 1306. cepu, cepu kukulīšus, citus lielus, citus mazus: kas lielāks, tam lielāks, kas mazāks, tam mazāks, bē̦rnam maka˙nītiņš Blieden n. Etn. III, 12. [Dies mak- eine Nebenform von mag- (in mač)? 1

Avots: ME II, 554

maķe˙nĩt [auch Dunika, Bauske, Arrasch, Bers., Salis, N.-Peb., Rutzau, mak+nĩt Homelshof], ein wenig: viņš maķe˙nīt dus Sir. 41, 8. pasēdies še maķe˙nīt uz akmeņa! Vēr. II, 1105. [Zu maka˙nĩtiņš?]

Avots: ME II, 555

‡ maķe˙nĩtēs AP., = maķe˙nĩt.

Avots: EH I, 780

‡ maķe˙nĩtiņ Dunika, Frauenb., Salis, = maķe˙nĩt.

Avots: EH I, 780

‡ ma˙ķĩtiņ Frauenb., ‡ = maķe˙nĩtiņ.

Avots: EH I, 780

mãlainĩte A. XVII, 710, = mãlene.

Avots: ME II, 581

mal˜tĩte, die Mahlzeit: maltīti turēt, paturēt Kaudz. M. 167, zu Tische sitzen, speisen. uz maltīti aicināt, zu Tische rufen U. Sprw.: kuo ģeld pēc maltītes kaŗuote! vilka maltīte, als Schimpfwort: viņam pagāni suolījušies braukt pretim, bet - vilka maltītes - neat-braukuši Jauns. [Aus mnd. mâltît.]

Avots: ME II, 559

I mal˜tĩte: kas tev taisīs garduo maltīti? BW. 19314. dabūsat lielāku maltīti 19280.

Avots: EH I, 781

mãmuķĩte A. XX, 620, das Mütterchen. Vgl. māma.

Avots: ME II, 582

māmuņĩte BW. 600, 6; 4095 var.; 24367, das Mütterchen. - [Beruht wohl auf poln. mamunia dass.]

Avots: ME II, 582

‡ mañgrĩtelis Stenaen, ein Schimpfname.

Avots: EH I, 782

Mãrĩta,

2): auch Schwanb.

Avots: EH I, 792

mãrĩte, Sonnenkälbchen (coccinella septempunctata) Sassm.: raibā mārīte rāpuoja pa dze̦lte̦nās pienenes ziedu B. Vēstn.

Avots: ME II, 583, 584

maruodzĩte [Bauske "= spruogainīte"]: aitiņ, mana maruodzīte! BW. 29061, 3 var.

Avots: ME II, 564

mārruozĩte, eine Art Pflanzen: te mārruozītes; es gribēju jums duot vijuolītes... Hamlets 86. [mãrruozīte"kāda puķīte, kam ziedi līdzīgi pīpenes ziediem, tikai ar sīkākām ziedlapiņām" Lemburg.]

Avots: ME II, 584

mātainĩte [eine Alte Sessw., Laud., N. - Schwanb.]: čigāns savu mātainīti (Var.: čigānieti) ar karbaču džindžalāja BW. 33532, 2 var. [màtainīte ^2, eine kleine (erwachsene) weibliche Person Mar.; eine sau, Henne oder Ente mit ihren Jungen Baltinov.]

Avots: ME II, 587

mazbrãlĩtis, der kleine Bruder: šūpuoļa līksts čīkst vienmērīgi, Anniņai mazbrālīti miegā ielīguojuot MWM. VIII, 241.

Avots: ME II, 571

ma˙zĩt: suns m. iesmilkstas AP.

Avots: EH I, 788

ma˙zĩt [Arrasch, Drosth., Bers., ma˙zītiņ Lis.], ein wenig: mazīt varēja gaismiņu zīt Lös. n. Etn. IV, 145 f. [mazītēm "pa mazai drusciņai" Fest.]

Avots: ME II, 573

maz˙zĩtiņš, [mazintiņš Schwanb.], Demin. zu mazs, sehr klein, ganz klein: maz˙zītiņš gabaliņš. [maz˙zītiņām"pa mazai drusciņai" Fest.]

Avots: ME II, 573

‡ ma˙žĩtiņš Stenden, = ma˙zĩtiņš.

Avots: EH I, 788

mazmìedzĩtis, jem., der einen leichten Schlaf hat, wenig schläft, ein Frühaufsteher: auseklītis mazmiedzītis BW. 12967, 1.

Avots: ME II, 573

mazpuķĩte MWM. VI, 905, ein kleines Blümchen.

Avots: ME II, 574

[mazpurenĩte, ranunculus ficaria Wid.]

Avots: ME II, 574

me̦dainĩte "?": vai liela lieta, kad nav vairs me̦dainītes? Asp. Saul. st. 79.

Avots: ME II, 589

meîtaînĩte BW. 12060; 13010, = meîtanīte.

Avots: ME II, 593

me̦lnbruñcĩte, die Scwarzröckige, Beiname der Schwalbe im VL.

Avots: ME II, 597

mežeglĩte, meža eglĩte, salbeiblättriger Gamander (teucrium chamaedrys) RKr. II, 79.

Avots: ME II, 609

mežpuķĩte, hepatica triloba Konv. ¹ 609.

Avots: ME II, 611

migulĩtis,

1) [= miģele?]: ai uodīti, migulīti, nekuod mani šuovasar! BW. 32237, 1;

[2) "ein kleines Stück Brot"
Bauske].

Avots: ME II, 625

mîkstmutĩte: "W. 2676" zu verbessern in "BW. 2686, 6".

Avots: EH I, 821

mîkstmutĩte, die einen angenehmen, weichen Mund resp. eine weiche Stimme hat: lakstīgala mīkstmutīte W. 2676.

Avots: ME II, 642

[mîkstsir̂dĩte Janš. Dzimtene V, 266, ein weichherziges Mädchen.]

Avots: ME II, 643

mĩlenĩte, die Geliebte.

Avots: ME II, 644

mĩlĩtis: atstātana šī vietiņa i[r] mīlīši (hier wohl der nom. pl. part. prs. act. zu mĩlêt I 2) pakaļā Tdz. 49425.

Avots: EH I, 822

mĩlĩtis, vorzugsweise im Voc. mīlīt, mīlīši, mein Lieber, meine Lieben: cik asa tava ruoka, mīlīt! Blaum. Pie skala ug. 71. vai neturat, mīlīt, kādu naža galiņu cūku tauku? LA. nu lab˙dien, mani mīlīši! Alm. Kaislību varā 19.

Avots: ME II, 645

mīlvārdĩte, s. mīļvārdīte.

Avots: ME II, 645

mĩļvārdĩte, mīlvārdĩte, die liebe, freundlih Worte spricht: māmiņ[a], mana mīļvārdīte (mīlvārdīte 4456, 3; 4115), pakaļa palikuse; priekšā radu svešu māti, ļaunu vārdu devējiņu BW. 23320. meitiņa, mīļvārdīte 14515; 14538.

Avots: ME II, 646

mĩt: prs. miņu auch Lesten,

1): minuot ... uz ratiem lielus ve̦zumus Janš. Bandavā II, 72. Refl. -tiês,

1): te̦lē̦ns tâ minas, ka piekaisīt viên nevar AP. ūdenī grib druoši (Gänse)
m. ("?") labak nekâ uz sausuma Salis;

2): auch Kaltenbr., Pilskalne, (mit î ) Kalupe n. FBR. XVIII, 51. m. (lauzties) man nepatika Jauns. Mana dzīve 32.

Avots: EH I, 823

mĩt (li. mìnti), minu od. miņu Essern, Mesoten, Nerft, Kand., minu od. mĩnu Kand., tr.,

1) treten:
ve̦lns licis ar zirgu mālus mālus mīt LP. V, 146. suns sunim uz astes nemīs. ir pelīte čīkst, kad tuo min. tas vairs mauru nemīs, der wird bald ins Gras beissen. e̦smu savu mūžu diezgan svešu slieksni minis, ich habe genug im fremden Dienste gestanden. plēšas mīt, Blasebälge treten. ādu mīt, gerben; mītas pastalas, gegorbene Pasteln. papēžus LP. VI, 486;

a) auf den Fersen sein:
pilskungs arī pakaļ un tur˙pat jau gandrīz min papēžus LP. VI, 486;

b) die Beine in Bewegung setzen:
dzīŗu dienā ve̦cākās māsas jau itin agri papēžus vien min LP. II, 16. tē̦va pē̦dās mīt, in die Fussstapfen des Vaters treten. kājām mīt,

a) mit den Füssen treten,

b) nicht beachten:
ēdiet, luopi zaļu zāli, kājiņām neminiet! BW. 29002. paēdis min medu ar kājām, izsalkušam pat garuoza salda. min valuodas kājiņām Ltd. 1202. tu mini manu labuo sirdi pa kājām A. XV, 265. gailis min vistu;

[2) mit Heisshunger essen, einhauen
Seew. n. U.: min nu kāpuostus!] Refl. - tiês,

1) treten, trampeln:
minas kâ uz āžādām;

2) [li. mintis] ringen
[Kokn. n. U., Wessen]: sāk ar ve̦lnu mīties LP. IV, 58, (gew. lauzties, cīkstīties). [Zu apr. mynix, ai. (nom. pl.) carmamnāḥ "Gerber", urslav. тьпǫ "knete, reibe, zertrete", ir. men "Mehl", gr. ματεῖ· πατεῖ Hes. u. a., s. Persson Beitr. 562, Stokes Wrbt. 208, Boisacq Dict. 614, Fick BB. III, 165 und XXVIII, 104, Osthoff MU. IV, 44; s. auch mîksts, mîcît.]

Avots: ME II, 648

II mĩtene: mĩtenes AP., gegerbte Pasteln.

Avots: EH I, 823

II mĩtene, mĩtne [Bauske, mîtne Warkh.], mĩtnene, mĩtna āda, mĩteņa āda Plahnen, gegerbtes Leder: mĩteņu, mĩtnes (Behnen, Bauske), mītna (Siuxt, Hofzumberge) pastalas, Pasteln aus gegerbtem Leder Mag. XIII, 2, 52. viņš apava mītna pastaliņas Vēr. II, 1299.

Avots: ME II, 649

mĩtiņš, Meeting, Versammlung.

Avots: ME II, 649

mĩtna āda, s. mĩtene.

Avots: ME II, 649

mĩtuve, der Ort, wo Leder gegerbt wird, die Gerberei Smilt.

Avots: ME II, 649

muõkulĩtis, der Geplagte, Dulder, Märtyrer: kam tu nāci nemuocītis muokulīšu vietiņā? BW. 27796, 3.

Avots: ME II, 683

mudĩte, die Flinke, Emsige: bitītes, mudītes, liduojat, sargājat! Druva I, 1064.

Avots: ME II, 659

muĩta (auch Līn., Alt- Salis, Ruj., Serbigal, AP., mùita ² Nerft, muîta ² Neu - Salis], die Maut, der Zoll, Tribut: es bez muitas svešus ļaudis cauri sē̦tu nelaidīšu RKr. XVI, 171. [tie nenuoduos me̦slus, ve̦cu tiesu nedz muitu Glück Esra 4, 13. - Nebst li. muĩtas aus slav. myto.]

Avots: ME II, 662

muĩtât, ‡

3) schlagen
Warkl.: m. kam muguru.

Avots: EH I, 829

[muĩtât, -ãju,

1) verzollen
L., Bergm. n. U.;

2) den Zoll (übertragen, vom Wegnehmen von Kleidern) nehmen:
muitājat, bāleliņi! nu bij laba muitāšana: cita meita stāģenē, cita salmu gubiņā BW. 35052.]

Avots: ME II, 662

muĩtenieks, ‡

2) ein Spitzbube, Dieb
Warkl.

Avots: EH I, 829

muĩteniẽks, muĩtiniẽks, muĩtniẽks, der Zöllner, Zolleinnehmer: daudz muitinieku un grēcinieku nāca un sēdēja līdz ar Jēzu un viņa mācekļiem pie galda Matth. 9, 10.

Avots: ME II, 662

muĩtnĩca ,* das Zollamt.

Avots: ME II, 662

naksnenĩte, polygala amara RKr. III, 72.

Avots: ME II, 690

naktszvàigznĩte, der Krebs -, Fischfang zur Nachtzeit.

Avots: ME II, 691

naûdĩtis, der Hahnenkamm (alectrolophus) Karls. Vgl. naudiņa, naudulĩtis.

Avots: ME II, 696

naudulĩte, Hirtentäschel (capsella bursa pastoris) RKr. III, 69.

Avots: ME II, 696

[neatzĩts, nichts anerkannt.]

Avots: ME II, 708

I nĩt: auch (mit ì ² ) Auleja, Bērzgale, Pilda, Zvirgzdine.

Avots: EH II, 26

[I nĩt Ruj., nìt ² Bers., Kreuzb., einfädeln: dzijas nīt (= ievilkt nītīs). Zu nĩts.]

Avots: ME II, 747

I nĩt Karls., [Dunika, nìt ² Kr., Kl., Warkh., Warkl.,], niju, eine kreisende Bewegung machen U.; sviestu nīt, Butter schlagen [Infl. n. U., Zb. XVI, 193], BW. 6734, 1 var., kernen [Kl.]: sarkans runcis sviestu nija baltajā ķērnītē Lubn. n. Etn. I, 33. uz akmeņa sviestu niju BW. 31379; 7341. Nebst sviestnīņas, panijas od. panīnas wolh zu ai. nava - nī - od. nava - nīta - m "frische Butter"; vgl. ai. vi - nī "umrühren".]

Avots: ME II, 747

II nĩt: auch Dunika.

Avots: EH II, 26

‡ *nĩta (od. *nĩte ?), erschlossen aus -nĩt in Wiesennamen aus Dond. Plvv. I, 257. Aus liv. nĩt "Wiese".

Avots: EH II, 27

nĩte, nites,

1) s. nĩts;

2) Sprossen an einer Leiter
U.;

3) Heuraufe;

4) s. nîts.

Avots: ME II, 747

[II nĩtenis Bauske "kuoks nĩšu piesiešanai"(?).]

Avots: ME II, 747

nĩtes (unter nĩts ): nom. plur. nītes BW. 7361 (aus Tirs.), gen. s. nītas 1967, 1, Demin. dat.-instr. plur. nītītēm 35152.

Avots: EH II, 27

nĩtêt (unter nītît): vilka tuos (me̦tus) staklēs iekšā, nītēja un šķietuoja, un tad sākās aušana Janš. Līgava I, 427.

Avots: EH II, 27

nĩtît,

1): auch AP. (praes. -u ), Ramkau (praes. -u ), Salis (praes. -u und -īju ), (mit ì ² ) Mahlup (praes. -u ); ‡

2) "iet pa durvīm iekšā un ārā" AP.: ta šuorīt nītīja gan, - ne˙maz nedabūju pagulēties, - Subst. nĩtījums: nuo ce̦le̦na nītījuma izauž rate̦nu audaklu Seyershof.

Avots: EH II, 27

nĩtît, - ĩju, [nĩtêt Lautb.], tr., die Kette durch die Hefteln ziehen, einfädeln [Bielenstein Holzb. 375]: nītīt- vērt dzijas nītīs. es nītīju audekļiņ, nītī man audekliņu! kam tu ņēmi mani jaunu? es nītīt nemācēju 22585. Subst. nĩtĩjums, das Eingefädelte, das Eingefädelthaben; nĩtîšana, das Einfädeln; nĩtîãjs, wer die Kette einfädelt.

Avots: ME II, 747

nĩts (li. nỳtis dass., [serb. nì`t (gen. nì`ti) "Faden; (plur.) Webertrumm"], - s, gew. Plur. nĩtis [Wolm., Sessau, Ruhental], nĩtes [Plm., Memelshof, N. - Rahden], demin. auch nītutiņas RKr. XVI, 157, die Keit, Winzigkeit: viņš sajuta savu niecīgumu B. Vēstn.

Avots: ME II, 748, 749

nùokaĩtinât, ‡ Refl. -tiês Seyershof, ärgerlich (böse) werden.

Avots: EH II, 50

nùomĩt [li. numìnti], tr., nieder -, abtreten, abtrampeln: zaļa zâle gauži raud kājiņām nuominama BW. 28998. zābaki pa˙visam šķībi nuomītiem papēžiem Sil.

Avots: ME II, 821

I nùomĩt: n. ("?") linsē̦klas Oknist n. FBR. XV, 184; n. (ausgerben?) ādas Seyershof. ‡ Refl. -tiês Vank, u. a., unversehens niedergetreten (zertreten) werden: man nuominās puķe, pirksts.

Avots: EH II, 69

‡ II nuomĩt (mit î zu lesen?) Frauenb. "umtauschen"; "abtauschen" Stender Deutsch-lett. Wrtb.: n. pļavu Frauenb.

Avots: EH II, 69

nuopelĩte, die Geschmähte, Getadelte: visu ļaužu nuopelīti ve̦d savam bāliņam BW. 22033.

Avots: ME II, 828

nùoplĩtêt,

1): auch Salis; ‡

3) abschlagen
Seyershof: n. stukai galu.

Avots: EH II, 76

nùoplĩtêt, tr.,

1) abprügeln:
zē̦nu;

2) verprassen:
naudu. Refl. -tiês, ein schwelgerisches Leben führen: viņa nuoplītējuoties un skraiduot ar studentiem Egl.

Avots: ME II, 831

nùorĩt [li. nurýti], tr., ver-, herunterschlucken: salda, salda zemenīte, tikkuo mēles nenuoriju BW. 15747. viņš sirdīgi nuorija beidzamuo vārdu Vēr. II, 27. nuorīt dusmas, den Zorn verbeissen Blaum. Refl. -tiês, ver-, heruntergeschluckt werden: būs nuorijies kāds lielāks malciņš Purap.

Avots: ME II, 840

nùošķĩt [li. nuskìnti], tr., abpflücken; abblatten: kāpuostus; abstreifen: apiņus.

Avots: ME II, 866

nùospĩtêt, sich rächen, Unangenehmes verursachen Spr.

Avots: ME II, 856

nùošvĩtruôt,

1) tr., mit Streifen versehen;

2) intr., in Streifen sich hinziehen:
re̦ti vēl tik rūsa debess malā nuošvītruo MWM. X, 259.

Avots: ME II, 871

nùotĩtît,

1) intr., eine Weile trotzig, drohend werden:
raganas nuotītījušas:"būtum tevi ceļā atradušas, tad dzī vuotājs tu nebūtu palicis" LP. VII, 631;

[2) abtrotzen
Für. I unter tītīt.)

Avots: ME II, 875

nùotrĩt,

1): n. kājai pirkstus jē̦lus AP., Dunika, Ermes, Heidenfeld, Prl. ‡ Refl. -tiês,

1) sich abreiben, abschleifen, abwetzen:
piedurknes nuotrinušās Sessw., Trik. dzīvnieks nuotrinies vienās asinīs Dunika, Zögenhof. skuolnieki nuotrinušies pa suoliem (so dass die Kleidung entzweigerieben ist) Schnehpeln. naži nuotrinušies (von langem Gebrauch) Schwitten. nazis nepareizi nuotrinies C.;

2) sich an etwas reibend schmutzig werden:
viņa tur nu nuotrinusēs ar uoglēm un suodrējiem Janš. Līgava I, 283.

Avots: EH II, 101

nùotrĩt [li. nutrìnti], tr.,

1) abwetzen, abschleifen:
cirvjiem bijis viens gals asi nuotrīts Antrop. II, 8; abreiben: putns knabi nuotrin;

2) durch Wetzen, Schleifen abnutzen:
galaoda pa˙visam nuotrīta.

Avots: ME II, 877

nùovĩtinât, fakt., verwelken lassen: puķes.

Avots: ME II, 889

nùozĩt, tr., erkennen: rakstus nevar nuozīt, er kann die Schrift nicht erkennen U.

Avots: ME II, 891

ņurĩtis, der Schnurrende, Sptnnende, der Kater Lub. Vgl. ņura, ņurra.

Avots: ME II, 906

uôzuõlĩtes, akeleiblättrige Wiesenraute (thalictrum aquilegifolium) RKr. II, 79; Konv. ² 2323.

Avots: ME IV, 426

‡ padabuĩt Dunika, Rutzau, = padabût. Refl. -tiês Dunika, Rutzau, nach Überwindung von Schwierigkeiten ins Geleise kommen (?): sākumā viņam bija gŗūti mācīties, bet, kad pa(sa)dabūjās, tad bija gluži viegli.

Avots: EH II, 125

pakaĩtinât,

1): gan biju dziedāj[u]si, ... gan šādu netikli pakaitināj[u]se Tdz. 36406; ‡

3) ein wenig spielen, einem Kinde die Zeit vertreiben
(mit aî ² ) AP.: pakaiteni nu, lai mazais tik stipri neraud!

Avots: EH II, 139

pakaĩtinât, tr.,

1) ein wenig ärgern, necken:
viņš tevi ar tādu ziņu tikai gribējis pakaitināt Blaum.;

[2) verhindern:
ka jūsu lūgšana ne pakaitināta tuop LLD. II, 24].

Avots: ME III, 38

‡ pama˙ģĩtelēm Dunika, = pama˙ģītēm.

Avots: EH II, 153

‡ pama˙ģĩtiņām Dunika, = pama˙ģītēm.

Avots: EH II, 153

pamãtĩte, Demin. von pamãte, eine Art Pflanze: pamātītes tēja pret izsitumiem Etn. IV, 119; [in Salis pamātīte, das Stiefmütterchen (viola tricolor)].

Avots: ME III, 68

pamazĩtnẽjs, allmählich: pamazītnēja apmierināšanās, atspirgšana Balss. šūniņu pamazītnējas sairšanas se̦kas Druva I, 1532.

Avots: ME III, 68

pamĩt [li. pamìnti], tr., niedertreten, niederdrücken, ein wenig treten: paminas; [taku paminušas BW. 35071, 3; eine Zeitlang das Getreide in der Tenne mit Pferden treten, dreschen].

Avots: ME III, 72

II pamĩt, ‡ Refl. -tiês, "?" : ne˙kad kāja neuaminas ātrāk Brigadere Dievs, daba, darbs 84.

Avots: EH II, 157

[panĩtît N.-Peb., Dond. "vērt šķēriņu dzijas nĩšu acīs" Lis.: vai tu arī nevari vienu laiciņu panītīt?]

Avots: ME III, 77

paplĩte, der Raum unter der Pliete JR. VII, 72.

Avots: ME III, 83

paplĩtêt,

[1) ein wenig schlagen];

2) ein wenig schmausen, schwuchten:
viņš mīl paplītēt.

Avots: ME III, 83

papvardĩte BW. 32367, 5, für papardĩte.

Avots: ME III, 84

pãrgruõzĩt, tr., [verkehren, verdrehen U.]; ab-, verändern: balsi, nuoteikumus. Refl. -tiês, sich verändern: Lienas daba bij stipri pārgruozījusies Kaudz. Subst. pãrgruõzĩjums, das Veränderte, die Veränderung; pãrgruõzîtãjs, wer verändert, umgestaltet.

Avots: ME III, 156

parĩt (li. prarýti): tie mums (acc.) parītu dzīvus Getzel Psalm 124.

Avots: EH XIII, 168

parĩt, tr., verschlucken, verschlingen: nevarēt vairs parīt, nicht mehrschlucken können.

Avots: ME III, 91

pãrkaĩtinât, tr., gar zu sehr ärgern: nerātnais dē̦ls māti tīri parkaitinājis.

Avots: ME III, 158

[pãrmĩt,

1) hinübertreten, den Fuss ausschreitend hinübersetzen:
p. kāju pār grāvi Warkl.;

2) zertreten, durchtreten:
zirgs bē̦rnam pārmina kāju;

3) tretend beschädigen:
p. plēšas pušu Arrasch;

4) p. paminu, den unrechten Tritt (einer Orgel) treten;

5) p. labību rijā, Getreide in der Dreschtenne durchtreten
N.-Peb. Refl. -tiês, übertreten: zirgs pārminies, das Pferd ist übergetreten, hat die Stränge zwischen den Beinen Für. I, unter mīt.]

Avots: ME III, 168

paruõzĩte, eine Art von Rosen: kalnā man ruozes zied, pakainē paruozītes BW. 25950, 5.

Avots: ME III, 93

pãrrĩtiês, ‡ Subst. pãrrĩšanâs, übermässiges Schlingen: nuo lielas pārdzeršanās un pārrīšanās Pas. VIII,110.

Avots: EH XIII, 209

[pãrrĩtiês, übermässig, zu viel schlingen: cūka pārrijusies rāceņu.]

Avots: ME III, 173

pãrsaĩte,* die Banderolle MWM. VIII, 28.

Avots: ME III, 173

[pãršķĩt, oberflächlich hier und da abpflücken, abblatten (Erbsen, Kohl); noch einmal, von neuem abblatten, pflücken Jürg.]

Avots: ME III, 181

pãrtrĩt, tr.,

1) obenhin, von neuem schärfen:
cirvi;

2) zu sehr schärfen:
pārtrīta izkapts dabū pārasmeni Latv.

Avots: ME III, 184

pãrzĩt, [ = pãrzinât Schnickern, Behnen; näher bekannt werden Rutzau: viņš labi pārzīst savu amatu Bixten. pārzīt visu fabriku kâ savus piecus pirkstus Lennew.]: nuo skuolām pārnākušie jaunekļi mācās pazīt un pārzīt Kundziņš V. St. 50. [pārzīts, erprobt, treu: pārzītas kalpuošanas labad Glück II Kor. 9, 12.]

Avots: ME III, 189

pašķĩt,

1): p. zirņus Warkl.; ‡

2) "?": p. (= li. praskìnti?) ceļu Warkl.; ‡

3) "ātri paiet" Heidenfeld: p. kādu gabalu uz priekšu.

Avots: EH XIII, 179

pašķĩt [li. paskìnti], tr., eine Zeitlang abblatten, abstreifen, abpflücken: kāpuostus, apiņus, ābuolus. lai laurus pašķinu, kâ šeitan viņus šķinu MWM. VI, 404. Refl. -tiês, für sich ein wenig abblatten, abstreifen, abpflücken: ej, meitiņ, pašķinies jāņuogas! Pur.

Avots: ME III, 114