Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'bode' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'bode' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (5)

aizbode

àizbùode 2 : auch Heidenfeld und Sessw. (eine Flusskrümmung mit stillem Wasser).

Avots: EH I, 13


aizbode

aizbuode, Biegung im Flusse; ielīkums, kuo ūdens krastam izgrauzis Etn. III, 145 [s. atbuods].

Avots: ME I, 20


atbode

atbuôde Prl., Flusswasser, das eine Wiese überschwemmt hat und mit dem Fluss in Verbindung steht.

Avots: EH I, 137


bode

buõde,

1): buodē pirka vaiņadziņu BW. 5829. Rīgā pirku buodītē 7352.

Avots: EH I, 258


bode

buõde, buõds, - s, buõte, - s,

1) die Bude;
grabažu b., die Krambude;

2) = lievenis Salisb. n. U. [Nebst estn. pōď aus mnd. bōde.]

Avots: ME I, 360

Šķirkļa skaidrojumā (457)

ādumiņš

ādumiņš, der Fruchtboden des abgeblühten, samenlosen Löwenzahns Nigr. [ād- aus ārd-, zu li. ardùs "поркiй"?]

Avots: ME I, 236


aiztrupināt

àiztrupinât zemi Saikava, den Boden auflockern (Dünger darin verfaulen lassend).

Avots: EH I, 59


akmenains

akme̦naîns, akmeņaîns, akminaîns, akmiņaîns, -ņš,

1) mit Steinen versehen, steinig:
akme̦naina zeme, steiniger Boden; akmiņains ceļš Ltd. 703;

[2) steinern:
acc. pl. akminaiņus nažus bei Glück Jos. V, 2; a. galdiņus V Mos. IX, 9; jetzt dafür der gen. s. von akmens "Stein".]

Avots: ME I, 63


apāra

apāra (ap + âra), ein weiches Stück Boden in Feldern und Wiesen, wo hohes Gras wächst Etn. III, 129 [Dafür apara in Ronneburg und Bersohn].

Avots: ME I, 76


apbriedis

apbriêdis, f. -usi, Part. Prät. von apbriêst: ceļš apbriedis, der Weg ist betrocknet, zeme apbriedusi, der Boden ist betrocknet, so dass man ihn beackern kann Kurl.

Avots: ME I, 78


apdega

II apde̦ga "der Bodenraum (bẽniņi), paspãrne 2"Puhren.

Avots: EH I, 77


apgāzt

apgâzt (li. apgóžti),

4) stürzend
I (tr.), giessend (mit dem zu Stürzenden, ~ zu Giessenden) bedecken: apgāxt siertu ar salmiem Siuxt, beim Herunterwerfen des Strohs vom Heuboden das in der Scheune befindliche Heu damit verdecken. apgāzt galdu ar ūdeni (pientt) ebenda, den Tisch unachtsamerweise mit Wasser (Milch) begiessen. katrs savu riezi grib juo ātri (ar dumblu) apgāzt Janš. Dzimtene V, 350.

Avots: EH I, 82


apkrītēt

apkrĩtêt, etw. trocken werden, von nassem Lehmboden: kuo tādā skrīnī lai dari; jāgaida, kamē̦r drusku apkrītēs, tad varēs ecēt Naud., Gr. - Behrsen.

Avots: ME I, 96


apraut

apraût, tr.,

1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;

2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;

3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;

4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;

5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;

6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;

2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;

3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;

4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. 2 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;

5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.

Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln

Avots: ME I, 114


ārīgs

ârîgs,

1) geckenhaft, extravagant, ausser sich:
viņš tāds ārīgs, er ist extravagant. kad viņš tuo dzirdēja, tad viņš bija ārīgs, war er ausser sich (vor Wut);

2) ārīgs uz (von unersättlicher Grier), verpicht auf:
meita ārīga uz puišiem; zirgs ārīgs uz auzām;

3) ārīgs für ârẽjs, äusserlicht:
ārīgs st. ārējs spuožums, der äussere Glanz;

4) n. Etn. III, 145 ārīgs tīrums, mežs = ārējs od. āra t. m., ein Feld, ein Wald, wo guter Boden ist, wo schönes Gras, Laubbäume wachsen.
Dasselbe bedeutet ârîgsnêjs tīrums, mežs.

Avots: ME I, 242, 243


atkašņi

atkašņi Frauenb., = atkasas (das beim Braten an den Pfannenboden Angebrannte).

Avots: EH I, 146


atlīt

atlît

1): auch Gramsden: pa atlijušuo lielceļu Janš. Līgava II, 285; atlija Doblen, durch Regen ist der gefrorene Boden wieder weich geworden;


3) unversehens ein wenig (von einer Flüssigkeit) verschüttet werden, abfliessen
Siuxt: ne̦suot ruoka ietrīcējās, un nuo pilnas krūzes piens drusku atlija.

Avots: EH I, 154


atvelt

atvelt, Refl. -tiês (li. atsivélti),

2) a. augšupē̦dus Siuxt, rücklings zu Boden fallen
Pas. II, 15; ‡

3) sterben
(verächtl.) Siuxt.

Avots: EH I, 180


augša

aûgša,

1) das Oben:
krāsns augša LP. I, 138; V, 308; augšas ļaudis (Var.: augsti) BW. 29654, vornehme Leute;

2) der Boden eines Gebäudes:
istabas, klēts, laidara, piedarba augša; ē̦ku augšas Vēr. I, 53; pagraba augšiņa Aps. II, 5;

3) in Verbindung mit Präp.: pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten;
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109; nuo dusmām uz augšu lēkt, in die Höhe springen LP. II, 54; peldēt pa upi uz augšu LP, IV, 154;

4) Lok. Sg. aûgšā: oben, auf, hinauf:
Sprw.: dievs, kas augšā, re̦dz un atmaksās visu. celt, muodināt augšā, aufwecken LP. V, 53; IV, 9. augšā celties, aufstehen LP. IV, 70. vai tu jau augšā? bist du schon aufgestanden? uguni de̦g augšā, man zündet das Feuer an Etn. III, 126. lēkt augšā, aufspringen. meklēja augšā visu, man suchte alles auf A. XV, 126. kapu augšā rakt, aufgraben LP. VII, 153. Oft mit zu ergänzendem Verb.: tā L. augša, so sprang L. auf LP. VI, 497;

5) Instr. Pl. aûgšām (tahm. augšam; augšum Kurisch Haff), auf, hinauf,
nur bei den Verben der Bewegung: augšām celt, aufwecken, augšām celties, aufstehen: biji jāceļas augšām LP. IV, 162. augšām ceļams laiks Etn. IV, 151, die Zeit, zu der man aufzuwecken und aufzustehen pflegt. augšām celšanās, das Auf(er)stehen. sprāgstuot zārkam vāks augšām LP. VII, 185. augšām und augšā ersetzen das Präfix uz-, wenn von einer dauernden Handlung die Rede ist: liec katliņu augšā.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): (Var. augsti)
LP. VII, 185 = LP. VII, 183

Avots: ME I, 218


augšene

aûgšene,

2) der Bodenraum eines kleineren Gebäudes
(sonst: aûgša) Siuxt.

Avots: EH I, 185


augšene

aûgšene, aûgšiene,

1) der obere, höhere Teil:
cits neviens nevarējis mūŗa augšieni sasniegt LP. IV, 88. [nuo aûgšenes Glück, von oben Jos. 3, 13.] augstienes virsus ir viņas augšiene Sil.;

2) der obere Ort; der Raum unter dem Dache, der Boden: istabas, klēts augšiene LP. VI, 84; dafür hochle. auškiene Spr.

Avots: ME I, 219


augši

aûgši,

1): ziemā iet a. (= sehr weit ins Meer hinaus)
zvejuot re̦nģes Kaugurciems. tis nav a. skuolāts Kaltenbr.;

2): auch Wessen n. FBR. XIII, 90, Sonnaxt: a. (= auf dem Heuboden)
var gulēt Sonnaxt.

Avots: EH I, 185


augšklēts

aûgšklẽts, -s, der Bodenraum der Kleete Bers., Lub., Erlaa; eine im Bodenraum der Kleete ausgebaute Kleete.

Avots: ME I, 219


augstenes

[augstenes, Lucht, Boden Mag. XVII, 1, 80; vgl. li. aũgštas "der obere Bodenraum" neben áugštas "hoch".]

Avots: ME I, 217


augtene

aûgtene, ‡

2) der Boden (die Erde):
sevišķi labuo augtenes apstākļu dēļ egles šeit augušas ātri un sasniegušas... neparastu augsturnu Melderis Mežu vakari 88.

Avots: EH I, 185


auza

àuza: Demin, aũželes auch Siuxt, gen. s. auzītes BW. 27638, 9 var., acc. pl. auzītes 473, 1; kviešu a., eine Haferart AP.; le̦dus a., eine Haferart AP.; sniega a. "?" Kaudz. Izjurieši 40; svina a., eine Haferart Kaltenbr.; uzaras a., eine Haferart, die in Sumpfboden gesät wird, langes Stroh und spreuhaltiges Mehl ergibt AP.; vienmales a., eine Haterart ("graudi skarā nuoliekušies uz vienu malü) Kaltenbr.; zaķa auziņas, briza media Ulanowska Lotysze 14.

Avots: EH I, 189


avoksnijs

avuoksnijs, feucht (vom Boden) Linden: tur ir diezgan a.

Avots: EH I, 190


bala

II bala li. balà, Sumpf), ein lehmiges, baumlosses Tal Sessau; balas, ein schlechter, feuchter Boden (von Äckern) Kr. - Würzau. [Weiterhin wahrscheinlich zu be̦lute und zu dem le. Ortsnamen Baltinava und zu r. бáлка "Schlucht", болонь "Niederung", болóто "Sumpf", ahd. pfuol "Pfuhl" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 40 und 70.]

Avots: ME I, 253


bānis

II bãnis, bānītis, der Napf, ein kleines, rundes, bauchiges Lehmgefäss mit breitem Boden und mit einem od. zwei Henkeln A. X. 2, 438; Wenden, Trik., Burtn.

Avots: ME I, 272


bauga

bauga,

1) ein Klötzchen oben am Sack des Fischernetzes
Kawall n. U.;

2) auch baugs, ein altes verfallenes Haus, wo niemand wohnen kann
Lub., P., bàuga 2 Bers.];

3) eine Sumpfige Stelle am Flusse, steiler Weg,
purvs upmalēs sle̦pe̦nas akates, kur ātri var iekrist, stāvs celiņš Etn. III, 161;

4) schlechter Boden:
tādā baugā nekas neaug AP.; [

5) eine Anhölie
Wid.];

6) baũgas, die Habseligkeiten, der Kram:
viņš atnāca pie mums ar visām baugām Dond. n. A. X, 2, 439. [bauga 1 nach Büga KSn. I, 197 zu baũgurs (s. dies) und buga "Kuh ohne Hörner" und nach Persson Beitr. 258 3 nebst buga und budzis "Beule" vielleicht zu d. biegen u. a. Dazu wohl auch bauga 3, woran sich bauga 4 anzuschliessen scheint (vgl. etwa russ. dial. бу́га "низменные рѣчные берега; лѣсная полоса, насколько она потопляется яроводьемъ"?), und wohl auch baũgas "Eingeweide". Mit baũgas 6 vgl. etwa russ. бу́горъ "хламъ, дрязгъ", und mit bauga 2 - le. bàuka.]

Avots: ME I, 267


bembere

bembere, ‡

2) "?": īsā bruncītī un plikām bemberēm Janš. Bandavā I, 241 (ähnlich, Līgava I, 55);

3) eine Fichte, deren Äste sich bis zum Erdboden herabneigen
(mit èm) AP.;

4) ein ästiger, verkrüppelter Baum
N.-Peb., PV.

Avots: EH I, 212


bēniņš

bẽniņš, bẽniņģis Ahs., biẽniņš Dond., anderswo bẽliņģis, der Bodenraum, der Boden: Rīgā rudzi bē[iņģī BW. 2904. bēniņa sieks, ein grosses Külwit, wie es die Bauern im Hause haben Agel. N. U. [Nebst li. bėningis und estn. pö(ō)ning aus mnd. böninge "Decke eines Stockwerks".]

Avots: ME I, 289, 290


bezdibens

bezdibens, -s, bezdibenis, dial. bezdibins, -ens, grundlose, bodenlose Tiefe, der Abgrund: un es nuogāzuos dziļi bezdibenī Vēr. I, 669. jūtu bezdibens Stari II, 273. bezdibe̦na e̦ze̦rs, avuots, grundlos; bezdibens aka Rain.

Avots: ME I, 283


biezna

biêzna 2 Bauske, = biezumi, das Dicke, der Bodensatz: "vai tad biezuma te nebūs?" (fragt ein Kafeetrinker.) - "biezums lejā" .... Odums taisās nu pie bieznas Rainis Septiņi malēnieši 23.

Avots: EH I, 225


bikāt

bikât, -ãju.

1) b. kājas, mit den Füssen auf den Boden schlagen (wie erschreckte Schafe es zu tun pflegen)
Siuxt: aitas bikāja kājas;

2) langsam gehen
Frauenb.: nu bikā taču jel ātrāki!

Avots: EH I, 218


birzoklis

birzuoklis,

1) ein auf trockenem Boden (ob nicht: in einem Birkenhain,
birze?) gewachsener Baum; [

2) bir̃zuoklis Salisb. "ein junger, dichter Birkenhain"].

Avots: ME I, 300


bļurba

‡ l bļurba, weicher, einschiessender Boden Dunika.

Avots: EH I, 234


bojā

buôjā 2 Kand., [Ruj., Libau, Dond., Selg., Bächhof, buõjã C., PS., Wolm.; in den ältesten Texten - buojan] iet, zugrunde gehen, verderben: daudz dzīvību aiziet buojā. tas ir buojā, damit ist's vorbei U. [Nach Thomsen Berörigen 253 aus liv. puoi "Grund, Boden".]

Avots: ME I, 361


brazdenēt

brazdenêt, suchen, tasten (hauptsächlich auf dem Boden eines Flusses Spr.

Avots: ME I, 327


burbe

burbe,

1) "eine ausgefaulte Stelle; ein Loch im Boden oder im Körper"
Warkl.;

2) eine Narbe
(rē̦ta) A. Rahden.

Avots: EH I, 254


čarba

čar̂ba 2 zeme, in Ahs., [Wandsen] čar̃bu zeme, čar̃ba, schlechter, sandiger Boden: tā tik tāda čarba zeme Kand. sēj kuo sē̦dams, čarbā neaug ne˙kas Ahs. [Vgl. če̦rs.]

Avots: ME I, 404


čārba

čãrba Frauenb., unfruchtbarer Sandboden: tādā čārbā neatmaksājas tuo sē̦klu kaisīt.

Avots: EH I, 287


čārpa

II čãrpa Gramsden, weisser Sandboden.

Avots: EH I, 288


čarpatas

[čar̃patas zeme, unfruchtbarer Sandboden Neuermühlen, Siliņ.]

Avots: ME I, 405


čarpe

čarpe, čarpājs, steinichter Grandboden Naud. Vgl. čarba.

Avots: ME I, 405


čauka

čauka,

1): auch (mit ) Orellen;

4) Plur. čaũkas Orellen, dürres Laub, Gras auf dem Waldboden:
čaukās dzīvuo mežzvē̦ri.

Avots: EH I, 286


caurmālu

caũrmãlu zeme, lehmiger Sandboden Sassm.

Avots: ME I, 365


caurs

caũrs (li. kiáuras),

1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;

2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;

3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;

4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];

5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);

6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė˜ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, 3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]

Avots: ME I, 365, 366


caursmilkšu

caũrsmilˆkšu 2 zeme, der Sandton, sandiger Lehmboden Dond.

Avots: ME I, 366


caurums

caũrums: Demin. caurumtiņš auch BW. 12981 var., Siuxt,

1): caur krāsns caurumu BW. 2055. pie tā cepļa caurumiņa 12981. caurumu caurumiem tā tautu istaba 25839, 2. bikses caurum(u). caurumiem Oknist. zirgu c., eine Öffnung in der Oberlage des Stalles, durch die das Pferdefutter vom Stallboden in die Raufe gesteckt wird
Siuxt; ‡

2) das Geschwür
(in einem handschriftl. Vokabular); eine tiefe Wunde Dunika, OB. u. a.: c. kājā vēl nav aizdzijis.

Avots: EH I, 261


čers

če̦rs, če̦ra zeme, mit Grand gemischter Sandboden Kawall n. U. [Vgl. čarba.]

Avots: ME I, 410


čūnīties

čûnîtiês 2 Siuxt n. Fil. mat. 68, -uôs, -ĩjuôs, arbeiten und sich bewegen und sich dabei zum Boden bücken.

Avots: EH I, 298


čurkstens

čurkste̦ns "durchlassend (vom Boden)" BielU.: čurkste̦na zeme (= pļura).

Avots: EH I, 297


dalderis

dal˜deris, dãlderis,

1) der Taler;

2) als Mass der Bodenabschätzung:
10 pūrvietas uz viena dalder,a; 80 dalder,i uz viena arkla Wolmar. [Nebst estn. tālder aus mnd. dālder "Taler".]

Avots: ME I, 434


daļģēt

[I daļģêt, -ēju Druw., (weichen Boden) mit den Füssen tief zertreten, durchwühlen].

Avots: ME I, 436


danga

III danga, eine kotige Pfütze; weiches, morastiges Land Kokn.; Meerschlamm U. - [Vgl. li. danga jūrū, "Meerwoge" nach Fortunatov BB. III, 65. Nach Zupitza Germ. Gutt. 89 zu schwed. dank "morastiger Boden", isl. dökk "Pfütze", norw. dunken "feucht, moderig", engl. dank, ahd. tunkal "dunkel". Nach Fick Wrtb. III 4, 201 gehören diese germ. Wörter zu ir. deim "dunkel" u. a., sodass le. -ng- hier aus -mg- entstanden, und dies Wort echt le. sein kann.]

Avots: ME I, 437


dārītes

[dārītes, ein Schlittenboden aus dünnen, runden Hölzern Ronneb.]

Avots: ME I, 448


dārzzeme

dā`rzzeme, das Gartenland, der Gartenboden.

Avots: ME I, 449


dauba

daũba (li. daubà "Schlucht" ) Grob. n. Etn. III, 65, daube [Kalleten], die Schlucht Ahswikken. [Zu dubt "einsinken", dubens "Boden", li. dubùs "tief und hohl", apr. padaubis "Tal", poln. dub "Baumhöhle", aksl. дъбрь "Schlucht", дъно "Boden", got. diups, kymr. dwfn "tief" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 238, 242 f. u. 246, Trautmann Wrtb. 46, Feist Wrtb. 2 89 f., Zubatý BB. XVIII, 261, Leskien Abl. 295, Stokes Wrtb. 153 f. u. a.]

Avots: ME I, 443


delna

de̦l˜na (li. délna), die inwendige, flache Hand: zuodu atspiest de̦lnās; uzspļaut uz kreisās ruokas de̦lnu. ak muokas, kādas manas ruokas, - visas de̦lnas - me̦lnas. viņam jāpārzin savi tīrumi un pļavas kâ sava de̦lna A. XX, 138. tu redzi viņa sirdi tik˙pat kâ uz de̦lnas A. XX, 492. [Nebst ostli. délnas dass. zu r. dial. долóнь, serb. длȁн "innere Handfläche" und weiterhin am ehesten vielleicht nach Falk-Torp 135 zu slav. dolź, got. dal "Tal", an. dalr "Bogen" (wenn de̦lna urspr. etwa "Biegung" bedeutete). Anders Berneker Wrtb. I, 208 (zu dilt!), Persson Beitr. 889 1 (zu aksl. продльлити "verlängern"), Jacobsohn Fr. Leo z. 60. Geburtstag dargebr. 414 1 (als "ebene, glatte Fläche", zu gr. ϑειλόπεδον "Tennenboden" u. a. (vgl. Walde Wrtb. 2 239 und Boisacq Dict. 174).]

Avots: ME I, 454


dibens

dibe̦ns, dibins (gen. s. -na, -s, selten -ņa), auch dibans BW. 29212, 1, dubens, [dibuns Bolwen],

1) der Boden, der Grund, die Tiefe:
aizsala jūrīte līdz dibinim (gew. -am) BW. 13282, 7. tukšs mans pūra dibentiņš 7705. ce̦pures, katla, mucas, upes dibe̦ns. kurpītes sarkaniem dibiniem BW. 21613. kuo saldē pa niekiem nagus; laidies tik dibinā. uoša laiva, smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. pateikt dievam nuo sirds dibe̦na od. dibe̦niem MWM. VIII, 284. līdz dibeņiem Aus. I, 5. lietu izstāstīt nuo paša gala un dibe̦na Seibolt. dibe̦nā dabūt, rīt, verschlucken: kumuosu ne˙maz nevaru dabūt dibe̦nā;

2) der innerste od. hinterste Teil eines Raumes:
ciemiņ, bēdz uz dibe̦nu, lai suņi neiekuož kājās, so fordert der Lette den Gast auf, ins Zimmer weiter zu rücken;

3) der Hintere:
uzduod uz dibe̦na un atlaiž LP. VI, 789. gan tu dabūsi pa dibe̦nu;

4) genitivische Verbindungen: maisa dibins, gals, das untere Ende des Sackes;
kambaŗa dibingals, der hinterste Teil des Zimmers; dibens, dibins, dibe̦na, dibina od. dibinistaba, das letzte, hinterste Zimmer; dibe̦na ļaudis, die im Altarchore versammelten Leute; = meža ļaudis Ruj. n. U.; dibinsiena, die hintere Wand. dibindurvis, die hintere Tür Duomas I, 675. [Aus Glücks Bibelübersetzung seien noch folgende Formen hier angemerkt: gen. s. dibiņa, n. pl. dibeņi, dat. pl. dibiņiem.] Wohl [mit ib aus ub nach Le. Gr.§ 18d] zu li. dùgnas, slav. dъno "Boden", [dъbrь "Schlucht", kymr. dwfn, got. diups "tief", li. dùbti "einsinken", daubà "Schlucht" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 238, 242 f. und 246 und Trautmann Wrtb. 46 (über das von Zubatỳ BB. XVIII, 261 und Bechtel BB. XXII, 280 mit le. dibe̦ns verglichene slav. dьbrь s. Berneker l. c. 242)].

Avots: ME I, 465


dibinēt

dibinêt,

1) =dibenêt Bērzgale;

2) d. dibinu "den Grund (Boden) erreichen"
Warkl.

Avots: EH I, 319


dibinīgs

[dibinīgs L., gründlich, Grund und Boden habend.]

Avots: ME I, 466


dobens

duobe̦ns, hohl: viņš nuodzīvuoja duobe̦nuos kuokuos Apsk. I, 94 ; (als Subst.) bei Elv. acu duobens [aus * duobenis?] = duobums, Augapfel ; duobens L., duobums, die Höhle ; [duõbens "ein Loch im Baum od. Boden" Schujen, Weissenstein ; in Bers. sei duobens gleichbed. mit dibe̦ns und als Adj. gleichbed. mit se̦kls "untief, flach": d. trauks].

Avots: ME I, 531


dona

II duona, gew. Pl., auch duones [Bielenstein Holzb. 321], duoni U., [duõnas Ruj., Jürg.],

1) die Kimmen, Zargen:
tīnītes dibins ar visām duonām Līb. Pūķis 55. iekuodās ar zuobiem mucas duonā Etn. IV, 154. duoņu dūcis od. nazis, ein Schnitzmesser, mit dem man die Kimmen ausschneidet Ruj., U. ;

2) der Boden eines Gefässes, Fasses
Krem., U., Ruj.: laiviņu ieve̦lk upītes galā, lai le̦di neē̦d viņas duonas Stari II, 43 ;

3) Rand von Tellern, Töpfen
PK. n. U. ;

4) eine in die Kammlade gelegte Rinne:
ja šķiets par smalku vai mustavu rene par daudz izdilusi, tad ieliek mustavu renē duoniņas, t. i. tādu renīti, kuŗa mustavu renē stingri stāv un satur arī šķietu Nerft ;

5) rijās pie krāsns pietaisa sānuos mūrīti ; tuo vietu, kur ze̦mākais mūris ar krāsni satiekas, sauc pa duonu, duoni Druw.

Avots: ME I, 534


drabenes

drabenes, drabiņas, drabiņi, die Träber: kas drabenēs maisās, tuo cūkas ē̦d. In Wain. nach Līniņ drabenes, das beim Bierbrauen nachbleibende Malz. drabiņu maiss (Schimpfwort) St., Draffsack; auch drabiņu de̦sa. [Nebst estn. raba aus dem Niederdeutschen (vgl. mnd. draf "Träber" und nd. drabbe "Bodensatz".]

Avots: ME I, 488


dradži

dradži, Überbleibsel von geschmolzenem Fette [Wandsen], Dobl., Oger. [Zu li. dragės, apr. dragios, an. dregg "Hefe", alb. drā "Bodensatz des Öls"; vgl. Reichelt KZ. XLVI, 322, Berneker Wrtb. I, 228 und Trautmann Wrtb. 58.]

Avots: ME I, 488


drāka

II drãka, ‡

2) "Bierreste samt der Hefe auf dem Boden eines Bierfasses"
Lemsal: tuo drāku jau vairs nevar dzert.

Avots: EH I, 331


draza

draza,

1) ein Schnitzel, ein abgeschnittenes
(drāzt) Stück: skaidas un drazas Bers.;

2) allerlei Abfälle, [kleine Holzstückchen
Laud.], Stückhen, Splitter, Fetzen: kaļķu, ķieģeļu, stiklu drazas. [kad puodniekam braucuot trauki saplīst, saka:"te nu bij, - izņēmu nuo ratiem tikai drazu." N. - Peb., Kokn. apber krūmus ar drazu (verwitterte Holzspäne), lai aug uogas! N. - Peb., Kokn.] glāze sabirza drazu drazās A. XII, 263. pīpe nuokrita zemē un bija drazās XIII, 816. suns pie gana dzīvuos, ja gans ar maizi tam ieduos kādu drazu nuo savām vīzēm un pastalām Etn. II, 99. visi labie ābuoli jau pārduoti, tikai draza vien vairs palikusi, d. h. die schlechten Äpfel sind noch übrig Dond.; [drazas Taurup "padibenes, Bodensatz"; aus *dradzas? vgl. dradži];

3) ein Schimpfwort:
tu ļaužu palieks, draza ["ein Leichtsinniger" Fest.], Tirsm.

Avots: ME I, 493


drēbt

II drêbt 2, [drēbju, drēbu um Bauske; der Inf. drēbt auch in Domopol und Zaļmuiža mit einem angeblichen Präs. drāb (sniegs drāb; wohl mit ostle. ā aus ē̦); vgl. li. drė˜bti "Breiiges werfen, dass es spritzt"], schlacken (von feuchtem Schneegestöber). [Zu sladrabs "ein Schlackenwetter", gr. τρέφειν "eine Flüssigkeit dicht werden lassen", an. draf "Abfall", drafli "gekäste Milch", mnd. draf "Treber", nd. drabbe "Schlamm, Bodensatz", norv. drevja "weiche Masse" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 225, Fick Wrtb. III 4, 202 f. und Boisacq Dict. 353.]

Avots: ME I, 497, 498


driksināt

driksinât, (den Boden eines Fasses) wesserdicht machen U.

Avots: ME I, 498


dronka

droñka Salis, = druñka; plur. droñki ebenda, der Bodensatz.

Avots: EH I, 335


dubens

dube̦ns (gen. s. dube̦na), dubens, -s (masc. g.) in Westkurland für dibe̦ns. [Zur Verbreitung von dub- vgl. z. B. BW. 24503 - 6. Zu dubt. li. dùgnas "Boden", daubà "Schlucht", dubùs "tief ausgehöhlt", dùbti "hohl werden", apr. padaubis "Tal", slav. dъno "Boden", poln. dub "Baumhöhle", got. diups, kymr. dwfn "tief" u. a., s. Trautmann Wrtb. 46, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 153 f., Berneker Wrtb. I, 245 f.]

Avots: ME I, 509


dubra

dubra,

1) ein Sumpf, Moor
Lubn. n. Etn. III, 1;

[2) dubras, ausgefahrene Grüfte auf Wegen
Mar. - Zu dubļi. Fraglich ist die Zugehörigkeit von] dubras [Var.: labas, guobas] zemes arājiņš BW. 14425, 4 var. [Der Zusammenhang spricht dafür, dass hier von einem guten Boden die Rede ist; vielleicht also von einem Adj. * dubrs (etwa: reich an schwarzem Humus; vgl. ir. dub "schwarz"). Dazu eine Mitteilung aus Schujen: "dubra (Adj. od. Subst.?) zeme = auglīga, stipra māla zeme".]

Avots: ME I, 509


duburis

[I duburis Welonen "eine kleine Wirtschaft mit verfallenen Gebäuden und schlechtem Boden": viņš dzīvuo duburī (oder: budurī). S. auch duburs II,]

Avots: ME I, 509


dudzēt

II dudzêt, einen Bodensatz (duga) absondern: alus sācis d. Trik.

Avots: EH I, 339


duga

I duga,

1): kad zirgu izve̦d nuo ūde̦na, viņam vēl tāda d. ir virsū Siuxt; der von ausgetretenem Wasser herrührende Schlamm auf dem Grase
Segew.; trübes Wasser Segew.; Trübes in einer Flüssigkeit Lems., Trik.; der Bodensatz Adsel, Trik., Wolmarshoi: trauka dibe̦nā sākusi nuostāties d.;

5) "sumpfiger Boden an niedrig gelegenen, quelligen Stellen"
Burtn.

Avots: EH I, 339


duļķe

duļ˜ķe (n. K. S. tant.), duļķes U., duļ˜ķis,

1) feine, kleine Stroh- und Spreuteilchen:
duļķes ir biezumi, smalkumi nuo salmiem, pe̦lavām Tirs. drāšu siets atšķiŗ duļķes, zemes un nezāļu sē̦klas nuo graudiem Plutte 100. rasas pile, kas dubļuos nuobirdināta, pārvēršas par duļķiem Zalkt. II, 60;

2) Bodensatz, trübe, schleimige Flüssigkeit, Schmutz
(dibe̦nā sakrājušies netīrumi Etn. III, 162): dīķī ūdens ne˙kāda nav, - tik duļķi vien. [duļ˜ķe C., Sess., dùļķes 2 Kl., Kalz., Bers., duļ˜ķis (nom. s.) PS., dùļķis 2 Lis., dùļķi 2 Grawendahl, duļˆķi 2 Salis, Nigr., Līn.];

3) die Pfütze
Alt-Rahden;

4) fig., ein Pfuhl, Sumpf:
kādā nāvīgā duļķē nuogulstas viņa dvēsele Vēr. I, 1517;

5) trübes Bier:
kāds ir alus? ir tāds duļķis Mag. XIII, 3, 55; A. XI, 761. [Aus li. dùlkės "Staub"; zu diesem li. Wort vgl. Persson Beitr. 579 f. und Reichelt KZ. XXXIX, 71.]

Kļūdu labojums:
5) trübes Bier = 5) trübes Bier, eine trübe Flüssigkeit

Avots: ME I, 513


dumbrs

II dum̃brs: aiz... dumbru (Var.: dūņu) purva BW. 16121, 1; dum̃brs Salis, eine Bodenart (Torterde?): d. - tāda viegla zeme, vieglāka kâ smilts zeme, tāda me̦lna.

Avots: EH I, 341


dūņas

dùņas, dûņi 2 [Salis], gew. Pl.; Sing. tant. in Saussen.

1) Schlamm:
dūņu purvs. [vai aši aug bez dūņiem ? Glück Hiob 8. 11]. iegrūdi kāju šķidrā dūņā Jauns. kur velēšu brāļa kre̦klu ? dūņa vien e̦ze̦rā BW. 7524;

2) dūņi Mag. II, 3. 118. nach der Blüte zu Boden sinkende und an dem Schlamm wachsende Wasserpflanzen:
tīkls piene̦sts dūņām; [in Zabeln: dûņa 2 = "Schlamm" neben dûņas 2 "schleimige Wasserpflanzen "];

3) dūņu niedras. Schilf. Rohr. Dazu die gleichbed. Ableitungen dūnis BW. 21331 var. [aus Absenau und Edwahlen] (tâ kâ dūnis [Var.: duonis] jūŗmalā) und dūniņi: dūniņi. duoniņi aug dumbra zemē pāris pē̦du gaŗumā un tai re̦snumā kâ rudzu stiebrs LP. IV. 179. [Nach Persson Beitr. 44 zu mndl. dūne "Düne ",
ae. dūn "Hügel" u. a.]

Avots: ME I, 528


dūņupīte

dùņupīte, ein Bach mit schlammigem Boden: tec gaŗām, dūņupīte! tevī ruoku nemazgāšu BW. 10816.

Avots: ME I, 529


durēt

durêt, -ēju od. -u, -ēju, erreichen (den Boden): nevaru durēt dibe̦na Buschh., Dubena, [Kreuzb., Warkh.].

Avots: ME I, 519


dūrēt

II dũrêt, -ẽju,

1) (an)dauern:
tas dūrē ilgu laiku;

2) "ilgi kaut kuo darīt" (mit ù 2 ) Kalz. n. Fil. mat. 26;

3) "den Grund (Boden) erreichen"
Warkl. In der Bed. 1 und 2 aus mnd. duren "dauern, währen".

Avots: EH I, 348


dzelzine

dzelzine,

1) = dzelzene 1 OB. n. Mag. XVIII, 18;

2) eisenhaltiger Boden
Kaltenbr.;

3) knautia arvensis Oknist;

4) dz. lizīka, ein eiserner Löffel.

Avots: EH I, 354


gar

gar, aus älterem *gaŗ (Verkürzung von gaŗām, vgl. Le. Gr. §§ 527 - 8),

A) Prät. mit Akk. - Instr.,

1) längs, entlang:
bē̦rni baidās gar pirti, riju, gar kapiem iet. gar kapiem gaŗām braucu BW. 27638, 1. vēja māte nuošūpuoja, gar manim staigādama BW. 2124, 1. nātres aug gar žuogmali. man siens aizbiris gar kaklu. kas tur gar durvīm grabinās? labāk guļu gar priedīti, ne gar (Var.: pie) laisku tē̦va dē̦lu BW. 12571, 1. So auch: sēd gar manu brāleliņu, sitzt der Länge nach an der Seite meines Bruders (gew. sēd gar mana b.), neben meinem Bruder BW. 18397, 5;

2) der Länge nach, auf, an:
kâ gāž ar pātagu, tâ kaŗaspē̦ks gar zemi LP. IV, 3. gar zemi gāzt, zu Boden werfen. kājas vilka gar zemīti BW. 9816;

3) um:
dē̦ls apjuož gar vē̦de̦ru juostu LP. IV, 48. augat, mani gaŗi mati, gar (Var.: ap) vaiņagu tīdamies BW. 5498. gar ausīm duot, einen um die Ohren krauen, eine Ohrfeige gehen. es e̦smu dzīvuojis gar kungiem, ich habe bei Herrschafen gedient U.;

4) um, um - willen, über, wegen:
gar jūsu ienaidu man nav ne˙kādas daļas, um eure Feindschaft kümmere ich mich nicht. cīnās kâ nabags gar de̦su. kungs nelicies gar saņēmējiem ne zinuot LP. trīs brāļi gar kurpi raustās LP. I, 71. tik vien lustes ve̦cajam kâ gar jaunu kažuociņu BW. 232. gar manim bē̦dādami 8632, 1. piecas meitas ķīvējās gar tuo manu augumiņu 11394. gar (Var.: ap, par, nuo) manim runājuot 8461, 4;

B) als Adverb im VL. für gaŗām,

a) vorüber, vorbei
(doch nur von dem Part. Präs.): tautas saka gar iedamas BW. 13388. saka tautas gar jādamas BW. 14088, 1;

b) in der Verbindung mit gaŗām, überhaupt, durchschnittlich, ausführlich:
tâ tad gar gaŗām visiem slikti iet. kuo tu nu tik daudz aizej gar gaŗām? wozu holst du so weit aus, wozu machst du so viel Umschweife? Alm.

Kļūdu labojums:
nuošūpuoja = pašūpuoja: gulu = guļu
krauen = hauen

Avots: ME I, 601


gargzda

gargzda, grauer, sandiger Boden Biel. n. U. [Zu li. gar̃gždas "хрящ, дресва", girždė´ti "knarren", poln. žarstwa "grober Sand", s. Leskien Abl. 327, Zupitza Germ. Gutt. 194, Būga Aist. Stud. 135.]

Avots: ME I, 602, 603


gārša

II gãrša,

1): Laubwald mit Grasboden
Salis. Vgl. die Gesindenamen Gārša Lvv. I, 70, 77, 93, (mit ã) 1, 26, 59, 62, 91, 103, 109, 110. Gāršas 1, 17 (mit ã) 1, 41; II, 29, Gãršiņas I, 42. Gāršnieks I, 92, Gāršnieki I, 73 (2X), 76. 77, 79, 80, 84, 96 und den Dorfnamen Gārša Lvv. II, 180.

Avots: EH I, 390


gāzne

gâzne, gāznis Duomas II, 311,

1) der Wassersturz, die Sturzwelle:
upēs gāznes un virpuļus... saceļ ve̦lni, raganas Pūrs. I, 114;

[2) gāzne "herabrutschender Erdboden"
(?) Stelpenh.;

3) "= mē̦slu bedre" (?) Nieder - Kurl.;

4) starker Regenguss
Freudenberg, Domopol].

Avots: ME I, 620


glema

gle̦ma, gļe̦ma, glē̦ma Dobl., gleme, gew. d. Pl., auch gle̦mi,

1) der Schleim:
uz laukiem, rugājiem brīžiem atruon puņķiem līdzīgas glemes Etn. II, 166. man bij aplipusi seja, mati un drēbes kâ ar glemēm (nuo netīra gaisa);

2) schmleimiger Bodensatz:
gle̦mas ir vietas, kur pavasar*uos iet ūdens pāri un kur dibe̦nā nuostājas dūņas (Saikava);

3) gle̦mi, Schleim der Schwangern; auch beim weissen Fluss
St. [Zu li. glemùs od. glėmùs "слизистый" glė˜mės od. glẽmės "слизь", gr. γλάμων "triefäugig", γλήμη "Augenbutter", niederl. klam "kliebig" u. a., s. Fick BB. XVII, 321 u. Wrtb. I 4 , 412, Sommer Balt. 80 Lidén Stud. 49, Prellwitz Wrtb. 2 95, Boisacq Dict. 150.]

Avots: ME I, 624


gļema

gļe̦ma (unter gle̦ma),

4) "feuchter, schlüpfriger
(gluma) Boden (zeme)" Saikava.

Avots: EH I, 396


gleme

gleme,

1): glemes ve̦cām sēnēm Nikrazen; ‡.

4) feuchter Lehmboden
Saikava.

Avots: EH I, 392


glezēt

I glezêt, - ēju, - ēju,

1) schliefig werden:
par daudz mīksta maize glezē Stelp., [Kārsava, Domopol];

2) nach dem Regen hart werden (vom Boden).

Avots: ME I, 625


glīds

glìzds 2 : auch Gr.-Buschh. n. FBR. Xll, 76, Wesseu n. FBR. XIII, 82, Oknist n. FBR. XV, 193, Kaltenbr.: "glūda" Lixna, blauer Lehm Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169, "weisser Lehm" (mit ì 2 ) Prl.; "feuchter, zäher, grauer Lehmboden" Warkl.

Avots: EH I, 394


glīgzds

glīgzds,

1) = glīda 2 Schwanb.;

2) nicht lockerer Boden
Schwanb.;

3) weisser oder grauer Ton (Lehm)
(mit ì 2 ) Lubn.

Avots: EH I, 393


glīzdaine

glīzdaine, lehmiger Boden Spr.: gīzdainē slīd kājas iekšā Stari I, 46.

Avots: ME I, 628


glīzdiens

glìzdiens, lehmiger Boden: purvu glīzdienā Aus.

Avots: ME I, 628


gobzemis

guobzemis, der Besitzer der guobas zeme, vondem im VL. mit Respekt gesprochen wird; der Landrächter Biel. I, 324; der Besitzer eines ergiebigen Bodens, der Reiche Spr.: "kur jājat, bandenieki? zīda pušķi zemi slauka." - guobhemjwm viena meita, tās jājam lūkuoties Ltd. 983. In Gold. sei guobzemis der Besitzer zweier Gesinde.

Avots: ME I, 688


gramslis

[I gram̃slis "cieti, asi padibeņi ūdens dibe̦nā" Gr. - Sess., Neuermühlen; "Kehricht; am Boden des Kessels Nachgebliebenes" Ruj. Vgl. dän. grums "Bodensatz" u. a. bei Fick Wrtb. III 4 , 142.]

Avots: ME I, 636



grenči

greñči,

1) Überbleibsel von geschmolzenem Fett ;

2) die harte Kruste am Boden eine Kessels von einer angebrannten Speise ;

3) das im Riegensieb nach dem Windigen nachgebliebene Unkraut
Wain. [Vgl. granči.]

Avots: ME I, 650


grīda

grìda [li. grindà "половая доска, мостовина", serb. gréda "Balken"],

1) n. L., St., U. auch grīds [li. griñdas "Stalldecke aus Stangen"], die Diele, der Fussboden, Estrich :
grīdu likt, den Fussboden legen, berzt, scheuern, dēļu grīda, die Diele aus Brettern wird als etwas schönes im VL. bezeichnet : dēļu grīdas staigātāja BW. 2160. gultas grīda, der Boden des Bettes : man dreijāti galda stabi, ē̦ve̦lē̦ta gultas grīda 14784. augstā grīda, der Altarraum, paaugstinājums baznīcā, uz kuŗa atruodas altāris RKr. XV, 106 ; [

2) hochle. grīda, die Decke, die Lage.]
Zu grīst I.

Kļūdu labojums:
2160 = 16979
galda stabi = gultas stabi

Avots: ME I, 656


grīda

I grìda,

2): auch Krāslava, Sussei; in Auleja, Lixna und Pas. I, 248 (aus Lettg.) virsijā g. "Oberlage"
im Gegensatz zu ze̦mijā g. "Fussboden";

3) Demin. grīdiņa, die Stufen
("dēļu paaugstinājums" Dunika, OB.) vor der Eingangstür Saikava; der unter dem vorspringenden Dach befindliche Raum vor der Kletentür Orellen.

Avots: EH I, 406


grīst

I grīst, -žu, -du (li. grį̃sti),

1) den Fussboden legen, dielen, eine Brücke bauen
Sessw. n. Etn. IV, 33, auch die Oberlage, die Decke machen Lasd. n. A. XIII, 330 ; grīd dēļiem istabiņu! BW. 16979, 1. kauliem tiltu grīž Apsk. I, 53. Mārtiņš labs vīrs, tiltiņu grīda BW. 30224 (hier ist die Rede von der Eisbrücke, die der Beginn des Winters (zu Martini) über die Flüsse schlägt). grīdiet tiltu kumeļam BW. 18768. tiltiem grīsta tā upīte BW. 22853 ;

2) aufstellen, herstellen (einen Tisch) :
grīd, tautieti, me̦ldu galdu pār visu istabiņu! BW. 19162. māmiņa galdu grīda pirmajai meitiņai 1415. es tev galdu grīžu 27517, 1. Refl. -tiês, für sich dielen, bauen : grīdies dēļu istabiņu! BW. 21610, 3. [Nebst grìda, griest, gruodi (s. diese) zu li. grindìs "dielenbrett", apr. grandico "Bohle", sloven. grê̦d "Hühnerstange", an. grind "Gestell", ahd. grintil "Balken" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 348 f., Trautmann Wrtb. 98, Zupitza Germ. Gutt. 176 f., Persson Beitr. 97 u. 293, Siebs KZ. XXXVII, 321 f., Walde Wrtb. 2 354 f. unter grunda.]

Avots: ME I, 657, 658


groda

grùoda 2 Kreuzb. > ostle. grūda OberKurl. "eine längliche Niederung mit schlammigem Boden" ja kur ir sausa, līdze̦na vieta un tad uz˙reiz sākas ze̦māka, slapja vieta, tad saka: "te sākas gruoda". gargruodas pļavas "pļavas gar gruodu". Vgl. gargruoda und poln. dial. gre̦dac/ sie, "sich drehen".]

Avots: ME I, 671


grozs

grùozs: acc. s. gruozi BW. 1197 var.,

1): auch (mit ùo 2 ) Linden in Kurl., Sonnaxt, (mit 2 ) Siuxt, Strasden; ein grosser, aus dünnen Kieferspänen geflochtener Korb mit quadratförmigem Boden und steilen Seiten
(mit 2 ) Dunika; ein aus Lindenborke verfertigtes, mit einem Deckel versehenes Behältnis für Kleider, Wolle, Getreide od. Mehl Ramkau; bišu g, ein geflochtener, runder Bienenkorb Dond.; pilni gruozi (Var.: ķuoči ) BW. 6917 var. vilnas gruozu 1197, 1 var.; ‡

2) "?": sudmalās gaņģim apkārt g. Frauenb. kre̦tulam apkārtējais lùoks gar malām ir g. ebenda; ‡

3) ŗaušu g. "eine Einrichtung im Hause des Bräutigams, die aus einem Tisch und daraufgelegten Kuchen besteht"
Ar.

Avots: EH I, 414


grunte

gruñte, gruñts, - s,

1) der Grund, der Boden, die Erde
[in dieser Bed. nach St. grunts als o-Stamm];

2) das Fundament, die Grundlage:
tādam puisiešam nav gruntes un tikuma Tirzm. Entlehnt nebst li. gruñtas.

Avots: ME I, 666


iebrezī`t

ìebrezît Heidenfeld, achtlos, nachlässig hineinmischen; (in feuchten Boden) hineinsäen: ja slapjā tīrumā iebrezī (auch: iebrezē), labi neaug.

Avots: EH I, 505


iedobe

ieduobe: eine Einsenkung, Vertiefung, Grube BielU.: kalna ieguorēs un ieduobēs spīdēja vēl ūdens paltītes Janš. Dzimtene V, 402. akmens... ar kurināmuo ieduobi apakšā Mežv. ļ. I, 246; eine niedrig gelegene Stelle, die Bodensenkung, das Tal Sonnaxt.

Avots: EH I, 510


iedzeldēt

II ìedzeldêt, sich festsetzen, gleichsam hineinwachsen in den Boden, der unter der Last (eines Steines) und von Pflanzenwurzeln durchzogen sehr fest wird: akmens nuorā tâ iedzeldējis, ka grūti tuo izkustināt N.-Peb.; me̦lnumi ruokā iedzeldējuši (der Schmutz ist nicht mehr abzuwaschen) N.-Peb. Wohl zu dzeldêt III und. (sa)galˆdêt.

Avots: EH I, 511


iedzerklis

iedzerklis, die unterste Einsenkung des Bodens eines Gefässes (z. B. einer Tasse) mit rundem Boden Druw. n. Etn. II, 161.

Avots: ME II, 13


ieecēt

ìeecêt: kad iesēj, tad graudus ieecē AP. u. a. ‡ Refl. -tiês, beim Eggen in den Erdboden geraten: man nazis izslīdējis nuo kabatas un ieecējies tīrumā Jürg. u. a.

Avots: EH I, 512


iegrava

iẽgŗava Frauenb., eine kleine Bodenvertiefung, ein kleines Tal.

Avots: EH I, 515


ielieknis

[iêliêknis 2 ,

1) eine Falte;

2) eine Vertiefung des Erdbodens
Ruj.]

Avots: ME II, 40


ielietēt

ìeliẽtêt, versanden, sich im harten Sand des Meeresbodens (liẽte) festlegen Salis: slīkuonis ielietējis.

Avots: EH I, 528


iepost

[ìepuost,

1) schön einrichten:
dārzs iepuosts Bauske;

2) (den Boden) für die Saat zubereiten:
viņš savu līdumu jau iepuosis Nigr.;

3) schmückend einkleiden:
līgava iepuosta kāzu ruotā Bauske;

4) hinein -, hereinlaufen:
viņa žigli iepuosta namā Nigr., Lautb. Refl. - tiês,

1) sich schmückend einkleiden:
viņa jau iepuosusies jaunajā tē̦rpā Bauske;

2) sich einrichten (nach einem Umzug):
viņš jau iepuosies jaunajā vietā Salis; einsteigend sich bequem einrichten: iep. ratuos N. - Peb.]

Avots: ME II, 54, 55


ierakāt

[ìerakât,

1) einscharren:
šuogad labi nedabūjām iesēt, tikai tâ˙pat ierakājām Jürg.;

2) teilweise aufwühlen, aufscharren (den Boden):
cūkas dārzu ierakājušas Bauske. Refl. - tiês, sich einscharren: cūkas ierakājušās dubļuos Bauske.]

Avots: ME II, 55



iezis

ìezis [PS., Trik., Serben, N. - Peb.], ieze Apsk., der Sandfels, felsenartige Sandlagerung, besonders an Flussufern, Gestein PS., Wend.: Gaujas krastā atruodas Sietiņu iezis; šai iezī ir liela ala LP. VII, 949. pie šiem smilšakmeņiem piede̦r Gaujas ielejas ieži Konv. 2 588. ze̦ms valnis nuo balganiem, drupulainiem ieža akmeņiem Saul. visi ieži e̦suot nuoguldījumi ūdenī Konv. 2 1032. [kâ kāds putniņš paliek drīz tre̦nkāts ieža duobums Diez. - Nach L. u. U. iezis auch: sandiger, schlechter Ackerboden. Vgl. ieza.]

Avots: ME II, 91


irināt

irinât,

1) [einen Ton von sich geben]:
kaut kur zilā krē̦slā maija zvaniņš irināja Bārda. [zemes vēzis irina Akurater (="tirkšķina");

2) "šķetināt": i. dziju Serben, Ronneb.;

3) irināt zemi "den Boden auflockern"
Kurs., Dond. u. a.;

4) "(jätend Pflanzen) undichter machen"
Walk.]

Avots: ME I, 710


istabaugša

istabaûgša, der Bodenraum Salis, Kaudz. Vecpiebalga 51.

Avots: EH I, 431


izbūvēt

izbũvêt, ‡

2) anzetteln
Segew.: tev izbūvē̦ts puosts ebenda "man hat den Boden unter deinen Füssen unterwühlt";

3) i., ka oder i., lai Segew., veranlassen, dass...
Refl. -tiês, = iztaisîtiês

3): kad jāiet uz tīrumu, tad nevar vien i. nuo mājas Saikava.

Avots: EH I, 437


izcelāt

izce̦lât, ‡

2) (hebend) zerreissen
(tr.): tur zeme ir tāda, ka izce̦lā saknes Seyershof (d. h., der Boden ist feucht gewesen, und, beim Gefrieren sich zusammenziehend, zerreisst er die Wurzeln der Pflanzen).

Avots: EH I, 437


izcila

izcila (li. iškila "Anhöhe"),

1) "pirmie ecējumi" Pilda;

2) "trešā kārta virvei" Makašēni, Pilda, Zvirgzdine;

3) "be̦dakls" Smilten; Plur. izcilas, = kurmju cê̦lami, be̦dakli, Maulwurfshaufen
Lettg.;

4) aufgepflügter, aufgelockerler Boden
Lubn : iesēju miežus zem arkla izcilā (zemē iekaisītie graudi aparti ar spīļu arkla): "zum ersten Mal aufgepflügter Boden" Bērzpils, Rugāji;

5) "unaufgepflügtes Feld"
Zvirgzdine.

Avots: EH I, 438


izkāruot

III izkāruôt "machen, dass etwas heraushangt, namentl. die Roggenwurzel im Frost (?) bei Moorboden" BielU.: vējš izkāruo rudzus.

Avots: EH I, 455


izrūgt

izrûgt (li. išrúgti), intr. , aus -, durchgären: alus vēl nav diezgan izrūdzis; auch von nassem BOden, aufgeweichtem Wege: tiklīdz zeme nuosē̦dusies, izrūgusi Konv. 2 3062. ceļi izrūguši, dubļaini Aps. garīgie sakari ar˙vien vairāk izrūgst un izirst Vēr. I, 1067.

Avots: ME I, 793


izurgot

izurguôt,

[1) (mit ùr 2 ) ausfahren, aushöhlen, ausfurchen, (durchnässten Boden od. Weg)
Mar.: ūdens izurguojis ceļu Schujen, Serben; kurmis izurguojis zemi Karkel;

2) etwas Verschüttetes od. Verstopftes (z. B. eine Pfeife) reinigen
Mar.;]

3) "?": nu, ja zini viņu, tad izurguo! MWM. VI, 808.

Avots: ME I, 822


jelgs

je̦l˜gs, flach, wässerig (vom Boden) Graubiņ Tēv.: [je̦l˜ga (wässerig) zeme Salis].

Avots: ME II, 109, 110


jēls

II jê̦ls,

1) wund, abgerieben:
sāni līdz kaulam jē̦li LP. IV, 162. zirgam krūtis jē̦las nuobe̦rztas. jē̦las kājas, ruokas, wunde Füsse, Hände;

2) in ursprünglichem Zustande,

a) roh, ungar, ungekocht, ungebraten, nicht gar gekocht, gebraten, gebackt:
jē̦la maize, gaļa. jē̦las zivis ēst LP. IV, 39. jē̦las uolas dzert;

b) frisch, süss:
jē̦ls piens St., C., Bers., Lub., Erlaa, Smilt. jē̦lu pienu brucināju Tr. IV, 638;

c) nicht gehörig getrocknet:
jē̦ls siens, jē̦la zeme, nasser Boden; rāceņi tīri jē̦li, die Kartoffeln sind verfault Nigr.; jē̦ls laiks, nasskaltes Wetter; [jē̦li ķieģeļi U., lufttrockene Ziegel];

3) enreif:
jē̦las uogas;

4) jē̦ls vē̦de̦rs, ein schlecht verdauender, loser Leib;

5) schlaff gedreht, gewunden:
jē̦ls striķis, jē̦la dzija Druw.; [jē̦li diegi U., loser Zwirn];

6) schlaff, schwächlich:
tam jē̦li nagi; viss krīt nuo ruokām ārā Kand. (vgl. jē̦nadzis). tu gan esi jē̦ls: līdz iziet ārā, tūliņ saaukstējas Kand. [ar jē̦lām ruokām strādāt U., die Arbeit nicht recht anfassen wollen. zirgam jē̦las kājas U., das Pferd geht unsicher. tad ir jē̦ls! wie ist der doch an harte Arbeit nicht gewöhnt U.] puišam palikuse jē̦la sirds, tuo skatuot, wurde schlecht zu Mut Etn. III, 79;

7) roh, unflätig, zotig:
katrs trīc zem jē̦liem un draudiem skatiem A. XVII, 583. jē̦la valuoda, zotige Rede. te atkal dažu reiz it jē̦li dziedāja BW. III, 1, 77. [Von Leskien Nom. 167, Bezzenberger KZ. XLIV, 328 f., Berneker Wrtb. I, 444, Trautmann Wrtb. 107 zu slav. jal(ov)ъ "unfruchtbar" gestellt. Sollte diese Zusammenstellung richtig, so wäre von einer ursprünglichen Bedeutung "unreif" auszugehen, die noch in klrss. яловля "junges Vieh, Kälber" vorliegen kann.]

Avots: ME II, 113


kaceklēt

kaceklêt, -ẽju, mit einemkaceklis II den Boden bearbeiten: k. zemi ar kacekli.

Avots: EH I, 572


kājceles

kãjceles (auch im Singular?), Fussbodenläufer: uz grīdas pašaustas k. Ciema spīg. 90.

Avots: EH I, 599


kaķāties

kaķâtiês, - ãjuos, auf bodenlosem od. schneelosem Wege mühsam dahinfahren Seew. n. U.

Avots: ME II, 139


kaļķājs

kaļ˜ķãjs, Kalkgrund, Kalkboden Ar.

Avots: EH I, 580


kalte

kalte,

1) eine sandige Stelle in bodenlosen Seen, wo man Pferde schwämmen kann und wo die Fischer ihre Netze ausspülen
Laud.;

2) die Darre, das Darren:
rudzus liek kaltē Kmph., Rump.;

3) kàltes 2 , Better, auf denen man in der Korndarre das Korn dörrt
Mar. n. RKr. XV, 117. Zu kalst.

Avots: ME II, 145


kankoļi

kañkuôļi, unebener BOden Würzau. [Wohl zu kankalis I.]

Avots: ME II, 156


kapēt

[II kapêt, - ẽju,

1) mit einem
kaplis (den Boden) auflockern;

2) scharren:
suns kapē zemi, laikam peles sauodis Setzen, Selburg;

3) umwenden (Heu, beim Trocknen) Spahren. Zu kapât.]

Avots: ME II, 158


kapīt

[kapīt "graben" Wessen; scharren (suns kapī zemi) Lindenhof, Sauken; auflockern (den Boden) Briņķi in Kurl. - Wohl eine Umbildung von копáть dass.]

Avots: ME II, 159


kārot

II kāruôt,

1) locker, bröcklig werden (vom Eise)
Baar in seinem Exemplar von U., vgl. izkāruôt;

2) rudzi kāruo BielU., die Roggenpflänzchen sind durch die Frühlingsnachtfröste aus der Erde herausgezogen, so dass die Wurzeln in der Luft sind,
vgl. ‡ izkāruôt III. kāruotāja zeme BielU., Moorboden, dersolches an den Roggenpflänzchen bewirkt.

Avots: EH I, 605


kasēt

kasêt, -ẽju, mit einerkase den Boden bearbeiten Siuxt: kam bija zālaiņi lauki, tur kasēja ar kasi.

Avots: EH I, 591


kaslis

kaslis,

1) die Kratzbürste, der Raufbold:
viņš ir liels kaslis Bers. n. Etn. IV, 165, AP., [Nötk.];

2) ein Instrument (ähnlich einer
lāpistiņa) zum Auflockern des Bodens Ronneb., Schujen; in Doblen, Garrosen u. a. ein eisernes Instrument mit 3 - 5 Zinken zu demselben Zweck.] Zu kast.

Avots: ME II, 169


kašumi

kašumi,

1): Angebranntes am Kesselboden
Kl.-Roop; zusammengekratzte Speise- od. Teigreste Seyershof: abras k.

Avots: EH I, 592


kašumi

kašumi,

1) der im Grütztopf oder Brottrog sich bildende, festklebende Ansatz
U.; das Angebrannte am Boden eines Grützkessels Salisb.;

2) zerbrökkeltes Heu, Heuüberreste
Bers. [Etwa aus kasumi + kašas.]

Avots: ME II, 171


ķenkstēt

ķeñksêt, mit einem ķeñksis 2 (den Dünger aus dem Wagen) ziehen Seyershof; mit einem ķeñksis4 (den Boden im Gemüsegarten) lockern Salis.

Avots: EH I, 695


ķepals

ķe̦pals, ķe̦pala Lautb., Katzd.,

1) auf Kohlen gebratener Teig
L., Lautb., ein grosses Stück Brot: rau, kādu ķe̦palu tā iede̦vusi bē̦rnam Lautb.;

2) ķe̦pals, schlecht ausgebackenes, nicht aufgegangenes Brot
Gold.;

3) eine weiche Masse, z. B. Lehm, Teig:
[sniega ķe̦palas (= pikas) Janš.] paņem kādu ķe̦palu mālu mīklas Naud., Bers.; ein Kuhfladen L., Lautb.;

4) ķe̦pala zeme, klebriger Boden:
ķe̦pala zemē slikta rāceņu ņemšana Dond.;

5) ein körperlich Wohlgeratener, Korpulenter
Naud.: bē̦rns jau labs ķe̦pals paaudzies Etn. II, 177, Dobl., Wurzau. [In der Bed. 1 - 2 aus li. kẽpalas "Laib"; in der Bed. 3 vgl. ķe̦pa 2.]

Avots: ME II, 366


ķermelis

kermelis Autz und Dobl. n. BielU. "ein Wetter, wo (Ende des Winters) Sehnee auf weichen Boden fallend bald wieder wegtaut".

Avots: EH I, 697


ķērne

ķẽrne:

1): auch Salis, (mit è 2 ) Bērzgale, Kaltenbr; ";

2) ein Schmutzfink:"
ME. II, 376 zu streichen;

2) ein pyramidenstumpfförmiges hölzernes Gefäss mit durchlöchertem Boden und durchgestecktem Stock zum Tragen, worin die gefangenen Neunaugen aus den Reusen geschüttet werden
Salis.

Avots: EH I, 700


ķiebla

ķiebla,

1) eine schliefige Masse:
maize ķieblā sakritusi Etn. IV, 65;

2) harter, durchwühlter Boden
Naud.

Avots: ME II, 390


ķimene

II ķimene, [ķimiene U.], gew. Pl. ķimenes, ķĩmenes Smilt., Lasd., Adsel, [ķimeņduonas U.], ķimenis Laud., ķĩme̦ni C., ķimeņi Konv. 1, kimiņi, ķimines Glück, die Kimme, der Einschnitt in den Dauben für den Boden: šis trauks laiž ūdeni pa ķimeni. ķimenes griezt, die Dauben ausschneiden. citai (baļļai) stīpas nuokritušas, ķimeniņas nuolūzušas BW. 16328. Fig., der Hintere, Podex: nekrīti sē̦dus, izsitīsi ķimenes Etn. II, 46. es tev ķimenes iegriezīšu, ich werde dir Prügel geben Mag. [Aus mnd. kimme od. kime "margo vasis".]

Avots: ME II, 381


Klaipēda

Klaîpê̦da 2 (li. Klaĩėda), Memel. - [Wohl zu klajš " eben" und gr. πέδον " Erdboden, Land"; das stimmt zur Ansicht (die man im Volke zu hören bekommt), wornach der Name auf klaja pê̦da (Landzunge) beruht. -] Nach Spr. klaipē̦da, junger Eichenwald [?]; wozu das bekannte VL. gut stimmt: liepa auga liepājā, uozuoliņš klaipē̦dā. Ob Spr. die Bedeutung Eichenwald nicht diesem Volksliede entnommen hat?

Avots: ME II, 209


klāsts

klâsts [li. klõtas "постилка на пол", klostaĩ "вѣтви, которыми покрывают мочимый лен "], klâste, gew. d. Pl.,

1) Unterlagen von Strauch für Heuschober, Getreidehaufen
Lasd., [Dond. (klâsts 2 ), Rutzau]: dievs duod man tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja ve̦ci ļaudis: ve̦cu rudzu maizi ēst, jaunai klāstu palaisīt BW. 3089. zvirbulīši žē̦li raud, redzēja kaudzi aizve̦dam; neraud, zvirbulīši, vēl palika kaudzes klāsti [BW. 28836];

2) Unterlagen bei Auf - und Abfahrten zwischen Prähmen (Fähren) und Flussufern
U.;

3) Hölzer, Knüppel am Boden der Seihbalje
[Bielenstein Holzb. 298]. Um den milnis (in der Seihbalje) herum, oder richtiger neben ihm, müssen Hölzer, Stöcke od. Knüppel (klāsta kuoki) liegen, weoche auf der Seite, mit welcher sie auf dem Boden anliegt, Kerben haben müssen, durch welche das Bier dem Zapfloch zufliessen muss Biel. [Zu klât "hinbreiten".]

Avots: ME II, 218


klieķis

klieķis,

1) eine glitschige, schliefige Masse, schwerer Lehmboden:
tagad zeme kâ klieķis Sil. zeme klieķī sasista Naud.;

2) unausgebackenes, schliefiges Brot
Naud. [Sieht aus wie ein Lituanismus; vgl. kliečis.]

Avots: ME II, 232


klintaine

kliñtaine, kliñtãjs, eine felsige Gegend, ein felsicher Erdboden, eine Felsenmasse, eine Felsenschicht, eine Felsenkette: baltā klintaine, kas diže̦ni pacēlās pār ziluo jūŗas līmeni... A. nuosēduos uz klintāja Rainis. kâ snieguots klintājs me̦lnā naktī es mierīgs stāvu Egl. pār šejienes klintājiem tumsa Vēr. II, 9.

Avots: ME II, 229


knaģis

knaģis,

1): auch Kruhten, OB.;

5): zusammengestellte Holzstangen, auf denen man Klee oder Erbsen trocknet
OB.;

6) Plur. knaģi, die Dollen am Boot
Frauenb.;

7) ein Gerät zum Aufhacken des Erdbodens
Schnehpeln: ar ķekšiem un knaģiem izrautās mazās bedrītēs iekaisīt ... sē̦klu Janš. Līgava 1, 453.

Avots: EH I, 626


kracis

[I kracis Blieden, Prawingen, Walgalen "eine auf dem Felde in den Boden gesteckte Stange mit kreuzweise angebrachten Querhölzern zum Trocknen des Getreides (auch "čãkaris" genannt)." Zu li. krãkė "палка", r. кроквá "Stange, Dachsparren" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 621)?]

Avots: ME II, 255


krapeči

krapeči, das Angebrannte am Boden des Kochtopfes Lub., Fest.

Avots: ME II, 260


kraps

II kraps! Interj. zur Bezeichnung des Geräusches, das beim Gehen auf einem harten Boden entsteht: pa piedarba plānu staigā itin kâ zirgs kraps, kraps LP. VII, 431.

Avots: ME II, 260


krauja

II krauja, ‡

2) eine kleine Bodenerhöhung
(mit ) Linden in Kurl.: kraujām ir cietas apakšas, krūtēm tukšas. man pa tādām kraujām bij jāstaigā.

Avots: EH I, 643


kribas

kribas U., kribes, zusammengebundene Stäbe, welche den Boden des Bauerschlittens bilden L. [Eine Abbildung bei Bielenstein Holzb. 549. Vgl. krubas.]

Avots: ME II, 277


krittenis

kritenis,

1): kriteņa žuogs Janš. Mežv. ļ. II, 153: ‡

4) das Dickicht
(eigentl.: Lagerholz?): kad saaugs visi ... kuociņi ..., tad še būs tāds k., tāda laužņa, kur ne luops; ne cilvē̦ks netiks cauri Janš. Mežv. ļ. I, 152; ‡

5) ein Einsturz des Erdbodens
Schönberg; ‡

6) "?": par kaŗu, zvē̦riem, kriteni ... pasargi! Dz. grm. (v. J. 1867), 703.

Avots: EH I, 656


krustainis

krustainis,

1) "zwei kreuzweise zusammengenagelte Bretter, die am Ende eines Bootes den Fussboden bilden"
NB.;

2) ein kreuzweise gemusterter (karrierter) Handschuh
AP., Ramkau.

Avots: EH I, 660


kunkuļains

kuñkuļaîns (unter kuñkulaîns): auch (vom Garn) Pas. V, 468, (vom Erdboden) AP.; = kuñkuļuôts 1 Dunika: kunkuļainu putru viru Tdz. 41346.

Avots: EH I, 676


kūtsaugša

kũtsaûgša, der Bodenraum über dem Stalle.

Avots: ME II, 339


labiski

labiski, labišķi Adolphi, rechts, rechtwärts; auch ein Adj. labisks: labiska un kreisiska gājiena skrūves, Links- und Rechtsgewinde Konv. 2 3906. labiski adīt, rechts stricken Golg. puodu labiski atgriezt, den Topf in seine natürliche, gewöhnliche Lage zurückdrehen, d. h. so dass der Boden des Topfes nach unten kommt LP. VII, 582. Ähnlich: sile uz mutes; apgriez labiski! Lis. kārtis - cita augšpē̦du, cita uz mutes; saliec visas labiski! Lis. maisam kreisā puse uz āru; apgriez labiski! neturi grāmatu āčgārniski! turi labiski! Lis. tu man te visu esi izjaucis, saliec atkal labiski! Lis.

Avots: ME II, 396


laidaraugša

laĩdaraũgša, der Bodenraum über dem Kuhstalle Kand., Tals.

Avots: ME II, 402


laiks

laĩks,

1)

a): kad nav barĩbas, tad luopus laiž ārā jau raibā laikā (so früh, dass der Erdboden stellenweise noch mit Schnee bedeckt ist)
Seyershof. augšā ceļamais l. Ahs., die Zeit zum Aufstehen (frühe Morgenstunde);

b): nuogāja tāds dieva l. (Unwetter)
BielU. viņš stāv nuo stundas laika (seit einer Stunde) Siuxt. kâ iekrīt tie vaļas Laiki (= brīži) Sonnaxt. nu beigsies drīz darāmie laiki (die Arbeitszeit) ganiem: paliek arvienu aukstāks Siuxt;

gb): ķēniņa dē̦ls kâ laikam bē̦rns ... Salisb. pļāpāja kâ laikam sieva BielU. atnāku tâ kâ laikam mājā Seyershof. ganiņš laikiem (hin und wieder)
ņēma rīsti ruokā Liepna. laikiem "strē̦kiem" Oknist n. FBR. XV, 183. te bija laikiem (vor Zeiten, ehemals) pagasta māja Autz n. FBR. XVI, 149; ‡

c) tam laikam "während dieser Zeit, zur Zeit"
Diet.;

h): manu laiku (zu meiner Zeit)
bija citādi Siuxt. ilgus laikus kâ nie̦sam redzējušies Grenzh. n. FBR. XII, 9. senāk laikus, früher Sonnaxt. se̦nus laikus, in alten Zeiten Behnen n. FBR. XVI, 149. iesvētīnuos laikus (zur Konfirmationszeit) es biju pate ņiprākā ebenda;

i): ve̦cā laikā Liepna, Mahlup, in alten Zeiten.
laikā nākt Siuxt, reifen;

j): ar savu laiku viss iznīkst Behnen n. FBR. XVI, 149. ar laikiem (mit der Zeit) izcirtīs. visus mežus Sonnaxt. rūsa nuoēda labību bez laika (noch unreif)
Linden: teļš atradās bez laika (zu früh) Sonnaxt. cilvē̦ks dzīvā da savam laikam (bis ihm zu sterben bestimmt ist) Kaltenbr. luopi stāv līdz lalkam (kāmē̦r laiks iekšā dzìt) Seyershof. es nuo visiem laikiem ("arvien") redzēju, ka ar zirgiem kūla Siuxt. par laikiem (mit der Zeit) paliks bagāti Sonnaxt;

5): ceļa l., Schlittenbahn
Siuxt. ķīlu l., der Vorfrühling, die Zeit des Schneesehmelzens und Eisganges ebenda: ķīlu laikā vīri pa mājām, mežā nevar braukt. àuksti 2 laiki Liepna, kaltes Wetter. silti laiki, warmes Wetter Sonnaxt. šuodien tādi draņka laiki BW. 2471 var. skanēj[a] purvi, skanēj[a] meži uz sausiem laiciņiem 14302. labuos laikuos Orellen, bei gutem Wetter: re, kur pie debesīm aitiņas, būs laiks (gutes Wetter) Oknist (ähnlich in Bērzgale, Lubn., Smilt.);

6)

a): cik sen bija tie laiciņi BW: 20840;

b): laika dienas auch Fest. n. FBR. XVII, 97, BielU., Meselau; ‡

7) das Lebensalter,
mûžs: tur viņš nuodzīvāja visu savu laiku C., Linden in Kurl., Smilten, Trik. viņš ar mani vienu laiku (gleich alt) Kaltenbr.

Avots: EH I, 712, 713


laipa

làipa,

1) der Steg über einem Fluss od. Graben:
es pārsviedu šauru laipu pār te̦kuošu ūdentiņu BW. 13445, 1; Bretter oder Balken, die das Gehen auf dem kotigen Bauernhof erleichtern und ermöglichen Kand.: vīzde̦gune laipu meta (pagalma dubļuos) Ltd. 1586;

2) eine primitive Treppe, eine Klotz - oder Kerbtreppe, eine Baklen mit Kerben zum Hinaufklimmen, z. B. zum Futterboden
Autz, Ruj., Biel. H. 130;

3) ein unter den Darrbalken befindliches Gerüst:
apakš ārdiem ierīkuota stumdāma laipa, uz kuŗu stāvuot labību uzliek ārduos Etn. III, 103;

4) eine Leiste unterhalb der
plauktiņi, darauf sich die Bienen setzen, ehe sie in den Stock hineinkriechen: un le̦pni nuosē̦stas uz truopa laipas Vēr. I, 70;

5) laipiņa, das Trittbrett am Spinnrade
Dond., [Bielenstein Holzb. 385];

6) der Dorn, die Zunge der Spange:
sakte, kuŗai laipiņa bijuse izkritusi vai sadilusi LP. VI, 72;

7) ein Pergelstab in der Iltsfalle
Bielenstein Holzb. 597;

8) laîpa 2 Nigr., = dãriens 2.] Zu lipt "steigen",
li. laiptas "Gerüst", [láipioti "fortgesetzt ein wenig umhersteigen" u. a.].

Avots: ME II, 409


lancka

lañcka,

1): auch Orellen, (mit àn 2 ) Erlaa, Zvirgzdine; ‡

5) ein liederliches Weib
Orellen; ‡

6) ein minderwertiger Boden
(mit àn 2 ) Meselau, (lanckas) Golg.

Avots: EH I, 719


lānis

lãnis, lãns,

1) lãns [Naukschen], Salisb., ein grosser, undurchdringlicher Wald
Karls.: es redzēju Sāra lānu trim reizām nuocē̦rtam BW. 27301 (Sāra lāns, Wald an der estnischen Grenze). vai tādēļ nemācēju lielu lānu (Var.: dižu mežu) trīcināt Neu Ottenhof BW. 22352. kur palikuši jūs, prūšu sirmie lāņi Sudr. E. tur tālāk aiz kalnāju lāņiem Sudr. E. tur cēla pilsē̦tu, kas sēž starp lāņu dumbriem MWM. Sudr. E. slimnieci tu guldi mitrā lānā uz saltas zemes K. Kaln.;

2) die Pfütze
U.;

3) labība lāniem (stellenweise) [für
lāmiem?] izgulē̦ta Str.;

4) lāns, eine feuchte Wiese
Aahof - Wohl aus estn. lāń "dichter Laubwald auf feuchtem Boden; ausgedehnte Fläche"; [s. Ojansuu Lisiä suomalais - balttilaisiin koskatuksiin 52. In der Bed. 4 vielleicht mit hoche. ā aus ē, (vgl. lê̦na 2)].

Avots: ME II, 438, 439


lauks

I laũks: lauka [?] BW. 28093 var.,

1): unbewaldeter Boden
Ramkau;

2): iziet uz lauka, zum Besuch, in die Kirche usw. gehen
Sonnaxt. kad nuone̦s virsjaku pa laukiem, tad valkā mājā Seyershof; laukā

a): kad tu saplīstu l˙! dass du zugrunde gingest!
Sonnaxt;

4): viss plašais ūdens l. Jauns. Neskaties saulē 5;

7): pavasaruos viss līcis ir nuoplūdis vienu lauku Siuxt. viss laidars vienu lauku (bildet eine Fläche?):
zirgs vienā galā, uotrā galā guovis ebenda.

Avots: EH I, 723


ļecka

II le̦cka Stelph. "feuchter, regendurchweichter Boden": zeme ir kâ ļ.

Avots: EH I, 769


lēkšņa

lêkšņa,

1): vilnas, mē̦slu l. AP.; ‡

3) ein abgeplatztes Stück (vöm Stein, Boden oder Holz)
N.-Peb. n. Latv: Saule, S. 1043 (mit ē ).

Avots: EH I, 737


lēsens

[* lē̦se̦ns,

1) lē̦se̦na zeme "sarkana, ļuoti irde̦na purva zeme ar kuoku atliekām" Alt-Rahden; in Wirginalen sei lê̦se̦na 2 zeme ein Boden, wo sich langwurzeliges Unkraut eingenistet hat
(?);

2) (gespr. lāsans) lässig, träge
(nuolaidīgs, nevīžīgs) Mar. (nur von einer Person als bekannt angegeben, während andere aus Mar. es nicht kennen).]

Avots: ME II, 462


lieminis

[lieminis Warkl. "eine vom Wasser durchnässte Vertiefung im Erdboden"; vgl. liemenis II.]

Avots: ME II, 503


liess

I liẽss: mit Oknist; ‡

2) "magerer Boden"
Seyershof: balandas liẽsa zemē neaug.

Avots: EH I, 757


ļudzans

[ļudzans "schwankend (beim Auftreten, vom Boden), kas ļudz" Warkl.: (pēc lietus) ļudzana zeme.]

Avots: ME II, 542


lukta

lukta, lukts, -s,

1) der Bodenraum über der Dreschtenne, bestehend aus Brettern, die auf den Querbalken liegen
Golg., Mar.; auch die Darrbalken: piepēži piebrūk pilna rija ar ve̦lniem, nuo kuŗiem ve̦cākais uzkāpa uz ārdiem - luktām JK. V, 36;

2) die Hühnerstange (= lakts) Kand.;

3) ein Gerüst, darauf man auf Bären lauert; eine erhöhte Stelle zum Stehen od. Schlafen
St., U.;

4) ein Regal, auch ein Schränkchen in der Dreschtenne, wo der
lukturis (Leuchter) sich befindet U.;

5) die Emporkirche, das Chor
[Wolm., Ronneb.]: kad citi dziedāja nuo luktīm svē̦tas dziesmas... MWM. VI, 323;

6) ein turmartiges Gerüst:
ē̦kas galā paceļas lukts jeb tuornītis Lautb. [Aus mnd. rucht "oberes Stockwerk, Bodenraum."]

Avots: ME II, 511



mālājs

mãlãjs, der Lehmboden Wid.: jau iesēja (linus) mālājā (Var.: mālienā) BW. 28317.

Avots: ME II, 581


māliens

mãliêns, der Lehmboden: man liņiņi mālienā BW. 5170; 5453; Prk.

Avots: ME II, 581


māls

I mãls: mālus mĩt auch Siuxt hier auch: mālus mīdît) u. a. es duomāju cepli celt, ar tevim mālu vest BW. 21104, 5. puoda mālu 34821, 1. sarkanais m., zilais m., baltais m. Siuxt. tre̦kns (ziemlich rein) m. ebenda: kad m. ir tre̦kns, tad tam jāpiejauc grants, lai nesasprāgst. vājš (mit anderen Stoffen gemischt) m. ebenda. apšu m. Frauenb., ein ziemlich unfruchtbarer Boden. glūdu m. Dond., Mergelton, mergelhaltiger Lehmboden, Tonboden. kaļķu m. Sassm., kalkhaltiger Lehmboden, zirga m. AP., eine sehr zähe, fuchsrote Lehrnart. ātri ies pie māla (= mirs) Seibolt n. FBR. XVI, 165, Serbig. luops nuogājis pie māla (ist ganz heruntergekommen) AP.

Avots: EH I, 791



meiksts

[mèiksts 2, -s Kreuzb., Warkl., meĩksta Arrasch, meĩkste Bauske, eine Stange: puikas atrada gaŗās meikstis ar krustiski iešķe̦ltiem galiem. tās krievs lietuoja tuo ābuolu nuoņemšanai, kuŗi auga galuotnēs Valdis Stabur. b. 194. apiņu meiksts Kreuzb. Demin. mèikstiņas 2 Warkl. "kleine Ruten od. Zweige, die halbkreisförmig geboden die Umzäunung eines Blumenbeetes bilden". Zu maigste.]

Avots: ME II, 591, 592


melni

me̦l˜ni: ābuls vēl nav m. (gründlich, bis zum Erdboden) nuoganīts Frauenb.

Avots: EH I, 799


mērdēt

mẽrdêt: auch Behnen, Lemb., Lems., (mit ḕr) Ermes, Wenden, (mit êr 2 ) Frauenb., Selg., Windau, Zögenhof,

3): kad tuo bērniņu mērdēja, als das Kind im Sterben wan
BielU.; "die Unsitte, dem Sterbenden das Kopfkissen zu entziehen, detzselben auf den mit Stroh bedeckten Fussboden zu legen, um den Todeskampf abzukürzen" Diet.; ‡

4) betäuben, bezähmen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; (vor einer chirurgischen Operation) betäuben;

5) "vergiften"
Salis. Refl. -tiês: auch N.-Peb.

Avots: EH I, 807


mest

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. 1 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606


mīcacu

mîcacu 2 Dond., Adv., umgekehrt, mit dem Rücken, dem Boden nach oben: mīcacu gulēt. gruozs stāv mīcacu.

Avots: ME II, 640


mielavas

II mìelavas 2 Grawendahl "der Bodensatz".

Avots: EH I, 825


mīkstzeme

mîkstzeme ,* weicher Boden: klintaina jūŗmala būs krauja un augsta, mīkstzemes - pa laikam lē̦ze̦na un ze̦ma Konv. 1499.

Avots: ME II, 643


miraudzis

mitraûdzis ,* eine feuchten Boden liebende Pflanze Konv. 2 2322.

Avots: ME II, 638


morrāt

mor̃rât Seyershof quälen: suns morrā kaķi. Refl. -tiês Seyershof; auf dem Boden liegend und zappelnd sich abquälen.

Avots: EH I, 827


morskāt

mor̃skât Seyershof,

1) quälen:
m. kuceniņu;

2) unbewusst, Instinktiv bewegen:
kad bē̦rns ir nuovilcis krūti, viņš tūliņ morskā mutīti pruom. Refl. -tiês Seyershof, spielend (od. sich quälend) sich auf dem Boden wälzen.

Avots: EH I, 827


nārags

nārags (li. norãgas "das Jocheisen, die Pflugschar"), [nàrâgs 2 Kr.], nē̦rags, nē̦re̦gs Stari I, 38, 43,

1) ein Springstock der Fischer
[Bers., Gr.-Jungfernhof]; ein Senkstein in den Netzen [Bielenstein Holzb. 649], L.; eine Fischerstange, eine Stange zum Stossen, mit einem stumpfen Eisen am Ende Mag. III, 1, 125, [nàrāgs 2 Kokn., eine Stossstange mit eiserner Spitze, womit man ein kleines Boot vormwärtsstösst Bielenstein Holzb. 622 (auf der Düna)]. nārags - ķeksis ar āķi Abuls Skuolas Druva II, 175. nē̦rāgu es tveŗu; apstājies, laiva! Duomas III, 67, Etn. IV, 148;

2) ein langes, strusenartiges Boot mit flachem Boden
Mitau, Riga, Rojen, [nãrags Markgrafen, Kalnazeem]: tvaikuonītis, kas vilka gaŗu rindu tukšu nāragu MWM. IX, 622; auch für "Boot" überhaupt: nāc, sēdies manā nāragā! Por. A. XX, 744. [Wohl aus wruss. нагоръ, s. Leskien Nom. 524.]

Avots: ME II, 700, 701


nerakls

[nerakls "nicht locker(vom Boden)" Malta, Dricē̦ni u. a.]

Avots: ME II, 729


nieva

niẽva [li. neivà "Kränkeln" n. Būga KZ. LII, 292], nievs, die Schmähung, Verachtung: tik nieva pasaulei tam lūkuojās iz skata MWM. VI, 322. [visās lietās smiekli tev un nievi Juris Brasa 44.] tik nievi un cīņā spē̦ku samē̦rs mieru liedz Stari II, 839. bij smaids pilns aukstu nievu Rainis. [kāds kas ar izsmieklu un nievām viņus uz cīņu aicināja Veselis Saules kapsē̦ta 118. nuomazgāti nuo nievāms un grēkiems Elger Cantiones, S. 69. - Nebst li. náivyti "погублять", naiva "licho" РФВ. LXVI, 239 und Lit. Mitt. I, 229 wolh zu gr. νείοϑι "tief unten", νειός "Feld", serb. n`ì`va "Acker" (urspr. wolh: Boden) und letzten Endes le. nīca (s. dies), nīkt, s. Brugmann IF. XI, 274, Walde Wrtb. 2 519, Fick Wrtb. III 2, 297.]

Avots: ME II, 751, 752


noara

nuõara, nuõra,

1) ein abgearbeitetes, als Weide dienendes Stück Land
C., Mar., [nuõra Wolm.];

2) die aufgepflügte obere Bodenschicht
Selb. Zu nùoar̂t.

Avots: ME II, 757


noārdīt

nùoā`rdît, ‡

2) eine gewisse Bodenfläche mit Mist (ihn auseinandernehmend) bestreuen:
mē̦slus ārduot valaku par dienu nuoārda Linden in Kurl. ‡ Refl. -tiês, bis zur Ermüdung, bis zum Überdruss trennen, abbrechen, ausbreiten: sūdus ārdīdama, tâ ešu nuoārdījusēs, ka nevaru uz kājām nuostāvēt Saikava.

Avots: EH II, 30


nobadīt

nùobadît, ‡

3) (eine Reihe von Objekten) hineinstecken:
puļķus zemē n. nuo vienas vietas Dunika; ‡

4) (eine gewisse Bodenfläche) durchstochern:
lai kurmji neraktu, tad ar žautru jānuobada visa zemes platība AP. ‡ Refl. -tiês,

1) einander mit den Hönern stossend verletzen od. töten:
vucini da ašņa nuobadījās Warkl. guovis badās i[r] nuobadās ar Sonnaxt;

2) eine Zeitlang (einander) mit den Hörnern stossen:
aitas nuobadās kādu laiku un tad me̦t mieru Seyershof.

Avots: EH II, 31


nobrebt

[nùodrêbt,

1) zu Boden schlagen
Warkh., Warkl., Kreuzb.;

2) eilig hingehen:
nuodrēbt uz baznīcu Kreuzb., Warkh., Warkl.]

Avots: ME II, 776


nodīgt

nùodigt,

1): mieži labi nuodīguši C.; ‡

2) sich mit spriessenden Saatkeimen bedecken (vom Boden):
kad apsē̦tuo gabalu nuobluķē, tad vienādāk nuodīgst AP. zirnājs nuo vienas vietas nuodīdzis ar zirņiem Ramkau. lauks labi nuodīdzis Trik.

Avots: EH II, 40


noduņķēt

nùoduņķêt,

1) "?": kâ lai (saimniece) maza nevalstās, nuo meitām nuodurē̦ta? BW. 33385;

[2) (den Boden) erreichen:
tik dziļš ūdens, ka nevarēja nuodurêt Warkh., Warkl.].

Avots: ME II, 778


nogniezt

[nùogniẽzt, - žu, - zu, niederschlagen, zu Boden schlagen: es viņu nuogniezu gar zemi kâ se̦sku Dunika.]

Avots: ME II, 785


nogulsnēt

nùogulsnêt(iês), sich setzen (vom Bodensatz).

Avots: EH II, 48


nogulsnēties

nùogulsnêt(iês), sich setzen (vom Bodensatz).

Avots: EH II, 48


nogultne

nuogùltne,

1) [eine Niederung, in der sich Wasser sammelt]:
ūdens nuogultnes A. XXI, 673;

[2) "das (verlassene) Lager eines Hasen"
Vank., Bauske;

3) "Bodensatz"(?)
Lis.;

4) "(altes) Flussbett"
Sessw.]

Avots: ME II, 789


noklaipājusi

nùoklaipãjusi labība, das gelagerte, am Boden liegende Getreide Lös. n. Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 797


nomakņāt

nùomakņât, eine Arbeit auf sumpfigem Boden bewältigen Spr.

Avots: ME II, 815


noplicināt

nùoplicinât, Refl. -tiês,

1): auch Frauenb.; ‡

2) erschöpft werden (vom Boden)
N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043: lauki tâ ... nuoplicinājās Jauns. Augšz. 50.

Avots: EH II, 76


noplicināt

nùoplicinât, nùoplicît, tr.,

1) kahl, arm machen:
nauda, kas tur aiziet, nuoplicinādama tautu... Vēr. II, 247. [gan viņš ļaudis nuoplicinājis, er hat die Leute wohl bloss und arm gemacht Für. I, unter pliks.] vedējiem jākavā galds, cititdi panāksnieki tuo nuoplicī RKr. XVI, 133;

2) nuoplicināt laukus [Dunika], pļavas, zemi, die Felder, Wiesen, den Boden aussaugen, ausmagern, erschöpfen, ausnutzen;
lini nuoplicina zemi Purap. [linus sēj pulku, un tâ zemi nuoplicī uz nebē̦du Janš. Dzimtene 2 III, 188;

3) nùopļicinât Sassm., glätten, ebnen
Mar.: kad raušus liek uz plātes, tad tuos nuopļicina Sassm. Refl. -tiês, sich kahl, arm machen Nigr.

Avots: ME II, 831


noraut

nùoraût, tr.,

1) abpflücken, schnell abziehen:
ce̦puri, puķes, zābakus, kažuoku. ne lapiņas nenuorāvu BW. 10981. es nebiju putna bē̦rns kâ nuo zara nuoraunams Ltd. 1896. viņš ātri nuorāva svārkus. nuorāva abiem jē̦riem ādas kâ tāstis Kaudz. zars nuorāva ce̦purīti BW. 33622. nuoraut linus, Flachs abraufen Etn. III, 134;

2) wegreissen, wegschaffen, dahinraffen, abholen:
kur tad tie nuorāvuši manu ce̦puri? Lapsk. ve̦lns nuorāva vīra māti BW. 14154, 4. viņš nuorāva mani gar zemi, er riss, warf mich zu Boden;

3) abknappen, abziehen, entziehen:
tāds nuoraus mē̦ru un svaru Kaudz.; daļu nuoraut nuo algas. guovis nuorauj pienu [od. nuoraujas Vank.], die Kühe geben nicht mehr Milch LP. VII, 534. nuoraut vienu aci, ein wenig schlafen Grünh.;

4) abbrechen, zu reden aufhören, unterbrechen:
vecīte nuorāva valuodu Aps. [viņš pats vēl, it kâ nuobijies par savu pārdruošuo ideju, nuorāva balsu De̦glavs Rīga II, 1, 481.] mātes acumirklī nuorāva iesāktuo sarunu Purap. "kuo tur nu runāt?"nuorāva Trīna MWM. IX, 588;

5) = nuoraukt: nuoraut zeķi, kaudzi C., Kokn., Mt.;

[6) stumpf machen:
n. zuobus Seew. n. U.] Refl. -tiês,

1) für sich abreissen, abpflücken:
es gaŗām te̦cē̦dama visus piecus nuorāvuos BW. 10290;

2) sich losreissen, sich befreien:
zirgs nuorāvies un aizskrējis pruojām LP. VI, 321;

3) geringer werden, versiechen:
manai guovij piens pa˙visam nuorā-vies A. XVIII, 206. [nuorauts nuo miesas U., abgemagert;

4) sich entziehen, entweichen
U.]

Avots: ME II, 838


nosēdums

nùosê̦dums, die Lagerung, der Bodensatz: viņas (= sirds) dziļumuos ir sme̦lgušas sāpes un skumjas kâ mīlas n. Jauns. Neskaties saulē 216.

Avots: EH II, 84


nosērēt

nùosẽrêt, Perfektivform zu sērêt 1. Refl. nùosērẽjums, das Gelagerte, das Resultat des Versandens, der Bodensatz: kaut kāds nepatīkams n. bija nuogulies viņa dvēselē Daugava 1928, S. 1262.

Avots: EH II, 84


nošļūkāt

[nùošļũkât,

1) = nùobradât: n. zâli Arrasch;

2) sich gleitend, die Füsse am Boden schleppend hinabbewegen:
n. lieluos zābakuos nuo kalna.]

Avots: ME II, 869


nošļūtēt

[nùošļūtêt,

1) "die Füsse am Boden schleppend hingehen"
Grünwald; (eine Weile) mit dem Schlitten fahren: vēl dažas dienas varēs ar ragavām nuošļūtēt N.-Peb. tas nuošļũtēja gan man garām Salgaln;

2) tragend (Kleider) beschmutzen:
tâ nuošļũtējis drēbes, ka kauns skatīties Jürg.;

3) streichend od. fahrend glätten
Kursiten, Autz, Grünh.: ziemā ceļš ar ve̦zumiem nuošļūtē̦ts spīdīgi gluds Lennew., Nötk.; ceļi tâ nuošļũtē̦ti, ka plika zeme Naud.;

4) "nuobrist (pļavu, labību)" Vank., Vīt.]

Avots: ME II, 869


nostājumi

nùostâjumi, der Bodensatz: labs alus, vīns, ūdens ir bez nuostājumiem Sassm. n. RKr. XVII, 43.

Avots: ME II, 858


notaļ

nuõtaļ, [nùotaliņ 2 Rozentava, nuodaļ Nerft), nuõtuļ, nuõtuļi, nuotuļis, nuotulim, nuõtuļam, dicht nebeneinander, ununterbrochen, immerwährend, [gänzlich U.]: tikai dažas guberņas ir vietām nuotuļ apdzīvuotas Purap. pa˙visam aizmirsa, ka nuotaļ jāsteidzas atpakaļ LP. VI, 963. cilvēce iet nuotaļ uz priekšu Pūrs I, 24. kunga darbiem visur un nuotaļ priekšruoka A. XV, 182. dieva dē̦ls Jānītis nuotuļ re̦dzams vienatnē, ne˙vis divatnē Pūrs I, 117. viņš nuotuļi nuolūkuojas ūdenī Sil. viņš nuotuļis aplūkuoja ve̦cās ecēšas Druva II, 296; 582. tās, bērniņi, mīlējat nuotulim Duomas I, 1314. vējš jūrai pāri šalc nuotulim Rainis. cik skaļi pa gaišuo saulguozi dzied nuotuļam sīkie putniņi Rainis. tauta, kuo tautas dē̦li nuotaļ puškuo jauniem, krietniem darbiem Vēr. II, 1224. visi nuotaļ, alle insgesamt. izskaitīt tē̦vu reizi, visu it nuotuļ JK. III, 72. nuotaļam, auch nuotuli art, mit dem halben Pfluge pflügen, um das Erdreich feiner zu machen Hr. [tādu muižiņu nuotuļ nevaid daudz Janš. Dzimtene 2 II, 33. - Nach Būga KSn. I, 25 zu apr. talus, aksl. тьло "Boden" usw. (vgl. le. tilât), ursprünglich mit der Bed. des la. funditus; oder mit Metathese zu li. nuolataĩ "der Reihe nach", nuolatus "ununterbrochen" Lit. Mitt. I, 229?]

Avots: ME II, 871, 872, 873, 874, 875, 876, 877, 878, 879, 880, 881, 882, 883, 884, 885, 886, 887, 888, 889, 890, 891, 892, 893, 894, 895, 896, 897, 898, 899, 900, 901, 902, 903, 904, 905, 906, 907, 908, 909, 910, 911, 912, 913, 914, 915, 916, 917, 918, 919, 920, 921, 922, 923, 924, 925, 926, 927, 928, 929, 930, 931, 932, 933, 934, 935, 936, 937, 938, 939, 940, 941, 942, 943, 944, 945, 946, 947, 948, 949, 950, 951, 952, 953, 954, 955, 956, 957, 958, 959, 960, 961, 962, 963, 964, 965, 966, 967, 968, 969, 970, 971, 972


notraukt

nùotràukt [li. nutráukti "(hin)abziehen"], tr.,

1) abschütteln, abschlagen, abstreifen:
puisis pa nuotrauktām sliedēm rasā vilcis apaušus LP. VI, 5. ievu ziedu, kur uzme̦tusēs lakstīgala, strautiņā nuotraukusi. jeb šaubu pirkstiem tev nuotraukta jau ir dvē selei ticības rasa MWM. VIII, 19. zē̦ni ar garam apiņkārtīm lūkuo nuotraukt pa ābuolam Aps. V, 4;

2) niederwerfen, zu Boden werfen:
acumirklī tuo kāds nuotrauca gar zemi Purap.;

[3) = nuobeigt, beenden Wid.;

4) zu Ende schlagen (vom Gesang der Nachtigall):
lakstīgala nuotrauca savu dziesmu Lis.].

Avots: ME II, 876


notrupināt

[nùotrupinât,

1) mit Dünger und Feuchtigkeit für die Saat (den Boden) zubereiten:
miežiem zemi labi nuotrupināt Kl.;

2) abfaulen machen:
n. mietam galu Warkl.]

Avots: ME II, 878


novājēt

nùovâjêt, nùovâjuôt, [nùovājât U.], intr., mager werden, erschöpft werden (auch vom Boden): kāds tu nuonīcis, kāds nuovājējis! Aps. ķēve nuovājuo LP. VI, 801.

Avots: ME II, 883


novājināt

nùovâjinât, nùovâjuôt, tr., abschwächen, abmagern, erschöpfen (auch vom Boden): slimības, gŗūti darbi, sirdē̦sti nuovājina od. nuovājuo cilvē̦ku. lini nuovājina zemi. Refl. -tiês, mager, erschöpft werden: viņa ēst aizmirsa, nuovājuojās un nuovārga AU.

Avots: ME II, 883


novārtīt

nùovā`rtît, tr., freqn.,

1) sich hinund herwälzend niederdrücken, an den Boden drücken:
kas tuos rudzus nuovārtīja? BW. 32549;

2) hin- und herwälzend beschmutzen:
maizi, gultu. Refl. -tiês, sich hin- und herwälzen: viņš līdz rītam nuovārtījās pa gultu.

Avots: ME II, 884


novelt

nùovelˆt, tr.,

1) abrollen, abwälzen:
akmeni nuo kapa;

2) niederwerfen, niederstürzen:
es viņu nuovēlu uz grīdas Stari III, 240. baļķi pēc baļķa tas nuovēla Vēr. II, 1372. Refl. -tiês,

1) sich abwälzen, abrollen, herunterkollern, herabfallen:
man nuovēlās it kâ akmens nuo sirds. tad velšus nuovēlies nuo krāsns LP. VI, 158. mati nuoveļas pār ple̦ciem Rainis;

2) niederfallen, auf den Boden fallen:
viņš nuoveļas gar zemi.

Avots: ME II, 885


olaine

uõlaîne,

1) das mit Kieselsteinen bedeckte Flussbett; kieselreicher Boden:
strauts jautri pa uolaini le̦c A. XIV, 760. tautu zeme uolainīte šķiļ uguni staigājuot VL.;

2) Demin. uolainīte, uolainiņa, Beiname eines kieselreichen Baches resp. Flusses
im VL.: ai upīte, uolainīte (uolainiņa 30951 var.) BW. 30949. Daugaviņa uolainīte B. Vēstn.

Avots: ME IV, 416


olis

uolis, Plur. uoļi, Kalkstein(e) Lennew. und (mit ) Wenden n. U., (mit ùo) C., Kaugershof, PS., Smilt., Trik., (mit ) Adiamünde, AP., Iw., Jürg., Salis, Wolmarshof, (mit ùo 2 ) Bers., Erlaa, Golg., Kl., Prl., Saikava (unbek. in Dond., Kaltenbrunn, Memelshof, Ruj., Selg., Siuxt, stenden); "grosse Steine" Bers., Kokn., Sessw.; ùolis 2 Warkl. "ein runder Sandstein von der Grösse eines Kohlkopfs"; uolis U. od. uoļa akmins U., der Kieselstein: baltiem Gaujas uoļiem bij celiņš nuokaisīts Sudr. E. straume krāca pār nuoskaluotiem uoļiem MWM. VIII, 327. jūŗas viļņu banguošana pār gludajiem uoļiem IX, 327. druoši bridu tuo upīti, kur guļ uoļi (Var.: uolas) dibe̦nā BW. 11093. upītē uoļus (Var.: uolu) sviedu; upe uoļu nepanesa 8929, 3 var. uoļu zeme, a) kalkhaltige Erde C., Smilt.; b) kiesichter, kieselreicher Boden U.: apkal manu kumeliņu! zvirgzdu zeme, uoļu zeme, kur māsiņu iedevām BW. 15935. Zu uõla.

Avots: ME IV, 417


oļš

uoļš,

1) Adj., kieselig
Lis.;

2) Subst., eine Masse von Kieselsteinen (kollektiv)
AP., Jürg. (mit ùo), KatrE., Sessw. (mit ùo 2 ); mit Kieselsteinen untermischte Erde (mit ùo 2 ) Fest., Kl., Lis.: pe̦lē̦kais, me̦lnais, brūnais uoļš Lös. n. Etn. IV, 162: laiva gulēja bālā uoļā Poruk. druoši bridu tuo strautiņu, kas par uoļu ritināja (Var.: kur uoliņas dibinā) BW. 8381 var. sarkanās smiltis līdz ar uoļu birst un veļas lejup Poruk III, 3. uoļa zeme, a) Kieselerde Vīt.; b) kalkhaltige Erde Peb. māla (grants) ùoļš 2 od. ùoļa 2 māls (grants), mit Kieseln untermischter Lehmboden Vīt. Vgl. uolis.

Avots: ME IV, 419


otainis

uotainis, uõtenis Daugeln, Salisb., Sepkull, uotenis U., f. uotainīte VL. n. U., eine Birke, die auf trocknem Boden wächst, mit steil hinaufgehenden Ästen, aus denen Besen gemacht werden U. (im VL. der Morastbirke entgegengestellt): kam tu augi, uotainīti, purainīšu krūmiņā? BW. 4058, 1. kam tu augi, purenīti, uotenīšu pulciņā? 4058, 2. uotainis - bē̦rzu suga ruobainām, asām lapām, purainis glumām lapām. Mazsalaces un Rūjenes pusē saimnieki mē̦dz pērties uotainīšu sluotām, kalpi purainīšu sluotām BW. III, 1, S. 623 (No 4058). nuo tā viena uotainīša (uotenīša 23347) divējādas sluotas griêza BW. 23645, 2. Nebst vietêt "prügeln" zu li. vánta "Badequast", vanóti "(mit dem Badequast) schlagen" u. a., s. KZ. LII, 110 ff.

Avots: ME IV, 423


pabluķēt

pabluķêt Siuxt, (den Ackerboden) ein wenig mit der Feldrolle bearbeiten.

Avots: EH II, 121


pačankāt

pačànkât 2 Lubn., (den Boden) mit den Händen ein wenig durchwühlen (beim Jäten oder vor dem Pflanzen).

Avots: EH II, 125


pacilāt

pacilât,

1): p. izklātuos linus Lubn., Mesoten;

3): ar pacilātu ... garu Brigadere Skarbos vējos 79; ‡

4) mit dem Pflug (den Boden) leicht auflockern
Lubn.: p. zemi. ‡ Refl. -tiês, sich wiederholt emporheben (?): aties mana kristamāte pasacilādama Tdz. 36666.

Avots: EH II, 124


padibene

padibene,

2): padibene(s) "labība, kas rijā kuļuot paliek tuvāk kluonam" Siuxt; padibenes kūlējs Grünh., wer sich an eine Arbeit erst dann macht, nachdem andere sie beinahe schon bewältigt haben;

3): der Bodensatz
Erlaa.

Avots: EH II, 127


padibene

padibene, pādibenis, padibe̦ns, padibins, padubenis Nigr.,

1) (padibenis Bielenstein Holzb. 104) die Unterlage eines Korn-, Heuhaufens:
padibene kaudzes vieta, kaudzes kurvis Lubn. n. Etn. III, 1. kaudzes vietu jeb padibeni taisīt Gold. n. Etn. I, 105. kad sienu pļaujuot izpļauj padibeni, tad tai gadā būs jāiet uz uzdeviņām Etn. II, 23;

2) die aus der Korndarre in die Dreschtenne zum Dreschen gebrachte letzte Getreidelage = pēdējais metiens Naud. kūlu riju, neizkulu, vēi palika padibene (Var.: padibenes, pādibe̦ns, padibine) BW. 18305; 22623; auch die untere Schicht der Getreidelage: kad bija izmīdīts, tad izmīdīja un nuokrātīja padubeni (apakškārtu) RKr. XVII, 84;

3) was sich am Boden eines Gefässes befindet:
kad vērša piens neceļas, tad suliņu dibe̦nā nuostājas pabieza kārta padibe̦nu Etn. II, 137. duodat man piena rausi, me̦dus puoda padibinu (Var.: padibeni)! BW. 19220. es redzeju jūŗas māti siekiem naudas mēŗuojuot; es tev lūdzu, jūŗas māte, duod mān sieka padibeni! kad neduod padibeni, duod jel vienu ce̦purīti! 30911. padibins (pīpē) šļurkst; im Pl. - der Bodensatz einer Flüssigkeit, die Neige: tas liecina par kausa iztukšuošanu līdz pašām padibenēm - A. XIII, 894. biezās padibenes lampā izžuva pa˙visam MWM. X, 195. viņš izkratīja nuo pīpes padibenes;

4) fig., der Abschaum:
visi tādi padibeņi gar manim blandījās VL. viņi nuokļuvuši dzīves padibenēs B. Vēstn.

Avots: ME III, 16, 17


padibenis

padibenis (unter padibene),

5) der Boden, Grund (?):
iekritis padibenī nuoslīka Zvirgzdine. guovs akatī nuogāja iz padibeni ebenda.

Avots: EH II, 127


padibine

padibine Strods Par. vōrdn. 129, Atašiene n. Fil. mat. 102 "?"; padibines Oknist, der Bodensatz, die Neige.

Avots: EH II, 127


pads

pads (li. pãdas "Sohle", [slav. podъ "Boden"]), der Estrich [A.-Schwanb.]: man būs rijai jāieliek jauns pads, juo ve̦cais duobe̦lains. pads - mālu grīda, kuŗu citās pusēs sauc par kulu, kluonu Mar. n. RKr. XV, 128. [Zu pê̦da.]

Avots: ME III, 18


pagailis

[pagaĩlis AP., pagaiļi, fein gespaltenes Holz, das man nach dem Ausbrennen der gröberen Holzscheite im Backofen noch zum Schluss brennen lässt, damit der Boden des Ofens gleichmässig erwärmt werde Peb.: pameklē pagailim sausāku malku un skaidas! AP. jāme̦t bez pārtraukuma pagaiļi virsū; pirts nedrīkst atdzisināt Jaunie mērn. laiki I, 149. Zu gaîlêt?]

Avots: ME III, 26


pagraudāt

pagraudât Lubn., Oknist Saikava "zu Boden werfen" (mit deminuierendem pa- ?); ābuolus nuo kuoka p. (= pakratīt) Warkh.

Avots: EH II, 134


pagrundes

pagrùndes 2 Kaltenbr., Nachbleibsel von Mist auf dem Boden: ve̦duot mē̦slus nuo kūts, dažreiz nākas pagrundes pat ar lāpstu nuorakt. Aus li. pagrandos (mit ostli. un aus an) "gramšļi".

Avots: EH II, 135


paguldīt

pagùldît (unter paguldinât);

1): paguldīja viņu iekšan siles Evang. 1753, S. 5; ‡

2) schiessend zu Boden strecken (niederschiessen):
p. kādu briedi Pas. XIV, 361; ‡

3) betten (perfektiv):
pataisēja jai ... šķirstu, paguldēja juo jimā i[r] pakāra liepas zaruos Pas. IX, 312.

Avots: EH II, 135


pajukt

pajukt, intr.,

1) ein wenig in Unordnung geraten, vermengt, verwirrt werden:
dze̦lte̦nie mati pajukuši Druva I, 48;

2) in Unordnung auf den Boden fallen:
ve̦se̦ls pulks kāršu pajuka zemē Dok. A. [punduŗi kūleņuodami pajuka (zerstoben?) kur kuŗais K. Jekabson Latvis № 1536.

Avots: ME III, 36


paķimene

paķimene,

1) [das Ende, der Rest]:
ņēmās izbaudīt balles paķimenes Putap.;

[2) der innere Teil eines Holzgefässes, der unter den Kimmen liegt
Jürg., (als plur. t.) Grünh., Vīt., Kreuz.;

3) der Bodensatz (von Hefe) im Bier Welonen;

4) "suliņas" Lis.].

Avots: ME III, 53


pakrāšņas

pakrāšņas, der Bodensatz bei einer flüssigen Speise, z. B. beim Kaffee Grünh. Zu li. krošė´ti "breit dasitzen"?

Avots: ME III, 48


pakrišņi

pakrišņi, gebrochenes, auf den Boden gefallenes Reisig: sausi pakrišņi lūzdami skaļi kliedz Duomas III, 1039.

Avots: ME III, 49


paksis

II paksis, ein Pächter, der für die Benutzung des Bodens dem Eigentümer mit seiner Arbeit vergütigt Mar. n. RKr. XV, 128. Wohl auf d. Pacht beruhend.

Avots: ME III, 50


paļimt

paļimt, intr., knicken, zusammensinken, auf den Boden fallen: sieviete ievaidas, paļimst Druva II, 56,

Avots: ME III, 65


pamatne

pamatne,*

1) der Boden (bei Pflanzen):
tuo zieda daļu, kam auglenīcas un putekļu traucini uzauguši, sauc ziedu pamatni Ilsters;

2) der Untersatz, Sockel, Unterlage:
kājā pacēlās iz savas pamatnes A. XII, 103.

Avots: ME III, 67


pamūrs

pamūrs 2 Saikava, derjenige Teil des gemauerten Fundamentes, der über dem Erdboden sichtbar ist.

Avots: EH II, 159


papirkstot

papir̂kstuôt 2 rācēņus Siuxt, unter noch wachsenden Kartoffelpflanzen (den Boden behutsam aufscharrend) einige Kartoffeln (die schon ziemlich gross sind) herauslesen: meitas papirkstuoja rācēņus vakaram.

Avots: EH XIII, 163


paplicināt

[paplicinât, ein wenig erschöpfen (den Boden): paplicināti lauki.]

Avots: ME III, 82


pāržākarēt

[pãržākarêt, tr., durchsuchen U.: p. upi, den Boden des Flusses durchsuchen.]

Avots: ME III, 189


paseknis

paseknis, pasekne, paseksnis,

1) die Senkung, Höhlung, ein Ort, wohin man dieses und jenes wegwirft
Grünh., ein Schlupfloch: ve̦cu kuoku duobumi, pasekņi zem saknēm, kurmja rakumi uodzei visur atruonami Zemk. ielika lupatu ar visu uogli kambarī zem savas gultas paseknī JK. Amerikas Jānis tuos tâ kâ tâ būtu nuosviedis paseknē Druva II, 727. ūdeni izlej kādā paseknī JK. VI, 26. tu vari nuolīst kādā klusā paseknī kâ sikspārnis Duomas Il, 258;

2) eine Art von Fundament
(Siuxt), der freie Raum zwischen dem auf Steinen oder Klötzen ruhenden Grundbalken und dem Boden: cūkas izrākušas kūtij visus pasekšņus Frauenburg. [paseknī ieraudzīju (klešu durvis) ką tās žurku lamatiņas BW. 25852.] pa paseknēm suņi, kaķi luožņājuši iekšā, ārā JK. visas kūtenes, visi aizgaldi, visi pasekšņi, visas malu maliņas pilnas LP. II, 10;

3) [paseksnis Tals.], der als Fundament dienende Grundbalken
LD., [Kabillen n. U.]: tūliņ nuo pasekņa iznācis krupis LP. VI, 130. lācis izņe̦m nuo mē̦sliem, pasekņiem, sliekšņa apakšas nuoliktuos pesteļus VII, 693. situši ar nūju gan istabas kaktuos, gan laukā pa pakšķiem, badījuši arī pasekšņus V, 53; 404. [Die Bed. 1 kann aus der Bed. 2, und diese aus der Bed. 3 entstanden sein. Da neben atsegte > acegte ein gleichbed. aceknis (offenbar aus *atsegtnis) vorkommt, so ist wohl auch paseknis auf *pasegtnis (zu pasegt) zurückzuführen; zur Bildung vgl. Formen wie pīt(e)nis "Flechtwerk" od. vīt(e)ne dass.]

Avots: ME III, 96


pasiena

pasiêna,

1): izlauzījuši pasienas akminus Latv. Av. 1856, № 6. kūtīm pasienas kašņāja laukā Upītis Pirmā nakts 359; ‡

2) der Boden hart an der Wand
Vank.: ķēķī tai gāts kaktā dažam p. caura Erlaa.

Avots: EH XIII, 172


pasienmalis

pasiênmalis Heidenfeld, der Boden dicht an der Wand.

Avots: EH XIII, 172


pasist

pasist, tr.,

1) unterschlagen, unter etwas tun:
viņa pasita kukulīti padusē Saul., [ähnlich Pas. III, 234]. nuolauzu zariņu, pasitu zem baltas vilnānītes (vgl. BW. 33574, 2). bitīte... atne̦s man mīļu vārdu, zem spārniņa pasitusi 3246;

2) zu Boden schlagen:
viņs mani pasita gar zemi Kurs. pasistais lē̦nām uzcēlās Kaudz.;

3) etwas schlagen:
lai, lai, pāries; pasiti pie krūtīm! LP. III, 41. puiši dažreiz pūķi klibu pasituši, bet pa˙visam nuogalināt nav varējuši LP. VI, 79;

4) (intensiv) -halbtot, zu Schanden schlagen, totschlagen, erschlagen:
tas būtu tuo gluži pasitis MWM. X, 483. nee̦smu jau ne zirgu nuoskrējis, ne cilvē̦ku pasitis B.Vēstn.;

5) auf-, niederschlagen, aufwärts oder abwärts richten:
viņš pasita acis (so auch galvu) uz augšu Kaudz. tas pasit acis uz zemi LP. II, 69. Refl. -tiês,

1) sich unterschlagen, unter etwas tun:
kur iedams, neiedams, pasituos padusē (līgaviņu) BW. 21293;

2) sich, einander ein wenig schlagen:
ne+kas, lai pasitas puiši!

3) sich wenden, drehen:
viņa strauji pasitās sāņus Saul. [skuķes uz reiz pasitās uz uotru pusi Janš. Dzimtene 2 III, 212.]

Avots: ME III, 98, 99


pāšīt

pàšît 2 Auleja, Warkh., (den Boden) bearbeiten, pflegen. Aus r. пашу "ich pflüge"?

Avots: EH XIII, 217


pašļukāt

pašļukât Dunika, eine Weile die Füsse am Boden schleppend gehen: p. drusku uz priekšu.

Avots: EH XIII, 179


pasmilts

pasmìlts, -s, [in pasmilts zeme, sandhaltiger Boden Golg.]

Avots: ME III, 103


pastedele

pastedele, der untere Raum, der Boden der Stadolie: rendinieku ve̦ci puiši pastedelē bubināja BW. 13088.

Avots: ME III, 108


pasviest

pasviêst, tr.,

1) zu Boden werfen, niederwerfen:
pretinieku gar zemi. [ve̦lns Lāčadē̦lu pasvieda pie zemes Pas. II, 287];

2) unter etwas werfen:
es pasviedu bē̦rzu rīksti pa meitiņu kājiņām Ltd. 1173;

3) eine kleine Strecke werfen :
man pasvieda (Laima ze̦ltābuolu) BW. 9216. Refl. -tiês, sich stürzen: kamarzas pasviedās sāņus un apgāzās Jürg.]

Avots: ME III, 111


paveļa

paveļa,

1): ein Fundament aus Feldsteinen;
Plur. paveļas "ein ungemauertes Fundament" Orellen, "Sand zur Ausfüllung des Fussbodens zwischen dem Fundament" Salisb. n. BielU.; paveļi (Stammform?), das Fundament Salis; bāliņš man muižu dar[a], zvindu lēja paveļās (Var.: paveļā) BW. 9407, 3 var.;

2) ein Sockel
Karls.

Avots: EH XIII, 189


pēda

pê̦da (li. pėdà "Fussstapfe"),

1) die Fusssohle:
pē̦das kâ ple̦gznas Naud. Auch in übertragener Bedeutung: zeķu pē̦das, die Strumpfsohlen;

2) die Fussstapfe, Spur:
kad pirmuo reizi uzskata jaunu mēnesi, tad nuo pē̦dām nekustuoties jāņe̦m ūdens Etn. IV, 118. apstājies un nekust nuo pē̦dām LP. VII, 473. iemītas pē̦das LP. I, 120. grābekļu pēdas A. XI, 153. tec[i], Laimīte, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās! BW. piel. 2 9180. pē̦das jaukt LP. II, 67, nuojaukt I, 164. suņi uzjēma pē̦das, tie dzina kādu stirnu Lautb. Luomi 187. steidzas tai pē̦du uz pē̦das pakaļ Lautb. Luomi 1. pē̦du pakal pē̦das kungam pakaļ LP. Vl, 1, 277. zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakaļ IV, 151. vecis bez pē̦dām bij pazudis VII, 909. pē̦das dzīt, eine Spur verfolgen: kâ lai sadze̦n blēža pē̦das? Aus. I, 103. laid man tavās pē̦dās mīt! Aus. I, 122. ratu pē̦das, die Wagenspur. uz karstām pē̦dām panākt, auf frischer Tat ertappen. tē̦va pē̦dās dzīvuot, in des Vaters Fussstapfen treten. me̦lna pē̦da ,"bezsniega laiks": kamē̦r me̦lna pē̦da, - zagļiem reize Fest.;

3) uz pē̦dām, sofort:
uz pē̦dām ej! geh sofort! Wolm. uz pē̦dām šurp! Treum. Sveš. 11. stingrais skats tuos uz pē̦dām apklusināja A. XXI, 757. ap turēja pilnuos rikšuos ejuošu zirgu uz pē̦dām K. M. 32. lai tas uz pē̦dām zemē krīt Aus. I, 105 - K. M. 33 dafür nuo pē̦dām: zirgs nuo pē̦dām sāka iet pilnuos rikšuos;

4) der Fuss, Schuh (Längemass)
U.; pē̦du mē̦rs, ein Zollstock U.;

5) linu pē̦da Siugt, ein Bund Flachs
U.; in Ronneb. n. Etn. III, 89, Dohl.: eine Handvoll Flachs Pas. III, 66; in Bers.: 2 Handvoll; zirņu pē̦da, ein Armvoll ungedroschener Erbsen (zum Aufstecken und Trocknen) U.; rudzu pê̦da 2 (= kūlītis) Dunika;

6) izkapts pē̦da, der jenige Teil der Sense, der an den Stiel befestigt wird
Grünh., Brinken: pē̦da piesieta pie kāta ar aukliņu A. XI, 170. karuotes pê̦da, der untere Teil (den man in den Mund einführt) eines Löffels Upīte st. 37. arkla pē̦da, ein Teil des Pfluges: gar malu (arklam) iet pē̦da jeb kreisie sāni RKr. XVII, 38. masta od. zēģeļa pē̦da, der Eichenklotz, in welchen der Bootsmast mit dem untern Ende eingelassen ist U. (in Salis dafür: pēdiņa);

7) in Pflanzenbenennungen:
gaiļa pē̦das, Hahnenfuss (ranunculus L.) RKr. II, 76; kaķu pēdiņas,

a) gnaphalium dioicum Mag. IV, 2, 89, Konv. 1 785; antemnaria dioica RKr. II, 66;

b) ein Muster
RKr. XVII, 31, Kav.; kumeļa pē̦das, asarum europaeum Mag. IV, 2, 47; zaķu pēdiņas, antemnaria dioica Etn. I, 65;

8) in Benennungen von Fusskrankheiten:
muskuļa pē̦da, Klumpfuss (pes varus) Konv. 1 1527; zirga jeb putnu pē̦da, Pferdefuss, Spitzfuss (pes equinus) Konv. 1 1528. In der Bed. 5 nebst li. pė´das "Getreidegarbe" (nach Bezzenbesger BB. XXVII, 175, Persson Beitr. 225, Fick Wrtb. I 4 , 474, Walde Vrgl. Wrtb. II, 22) zu le. puôds, ae. fatian "fassen", and. fat "Gefäss", ahd. givāzzi "Bagage" u. a. Dagegen in den übrigen Bedeutungen nebst pê̦ds, pads (und pedelis?) zu li. pėdė "Fussteil des Strumpfes", pė´čias "zu Fuss", apr. peadey "Socken", pedan "Pflugschar", slav. podъ "Boden", ai pad- (nom. s. pāt), arm. otn, gr. ποδ- (nom. s. dial. πώς ), la. ped- (nom. s. pēs), got. fōtus "Fuss", gr. dial. πεδά "μετά", πέδον "Boden", ai. pádyatē "geht, fällt", padá-m "Schritt", arm. het "Spur", slav. pasti, ae. fetan "fallen" u. a. bei Walde l. c. II, 23 ff., Trautmann Wrtb. 209 f., Stamm Denomin. 58 f., Bolsacq Dict. 754 f. und 808 f.

Avots: ME III, 205, 206


peleģde

peleģde, ein Spreu-, Kattboden U. Jedenfalls fehlerhaft; für *pelēde (vgl. peleda)? *peleksnĩte od. *peleksnītis "?": peleksnīšu ce̦purīte BW. 29229, 3.

Avots: ME III, 196


pēlis

II pēlis: "apses kuoka laivas dibe̦ns" Salis; pẽlītis, ein Boot mit flachem Boden ebenda.

Avots: EH XIII, 227


pēlis

II pēlis, auch pēle Bielenstein Holzh. 6l9. Mag. III, 1, 123, pēļa laiviņa, ein aus einem Stamme gemachtes Boot (Abbild. bei Bielenstein Holzb. 621), der Boden eines Bootes U.; pẽlis, ein Boot aus einem Stamm mit Brettern zu beiden Seiten Salis; vgl. peĩlĩte, pērle II und pielis I.

Avots: ME III, 208


pese

III pese "eine Art Sandboden" N.-Peb., Stürzenhof.

Avots: ME III, 203


piedagas

piẽdagas Wolm., das Angebrannte (am Boden des Kessels): nevarēju kâ piedagu izkasīt BW. 26120 var.

Avots: ME III, 242


piedegas

piẽde̦gas C., das Angebrannte (am Boden eines Kessels) Bers., Laud., Lasd., Fest.: nevarēju kâ piede̦gu izkasīt BW. 26120. kas katla piede̦gas ē̦d, tam de̦guns salst Etn. II, 60. līp kâ piede̦ga klāt Fest.

Avots: ME III, 243


pielis

I pìelis,

1) der Boden eines Bootes
St., die Brettetdiele im Grunde des Bootes Bielenstein Holzb. 611;

2) ein Boot
Wid.; vgl. pēlis II.

Avots: ME III, 267


piemaukt

pìemàukt, einheimsend (aus dem Boden herausziehend) anfüllen: p. burkanu pilnu gruozu. piemaut, heranschwimmen, schwimmend herankommen, auftauchen Spr.: kur tad šis nu atkal tâ piemāvis? Saul. I, 111.

Avots: ME III, 271


pieveldēt

pìevelˆdêt Lis., N.-Peb., Bers., pieveldrêt Neuenb., (das Getreide) sich lagern machen, an den Boden schlagen: lietus visu lauku pieveld(r)ējis.

Avots: ME III, 309


pīss

pīss,

1) pìss 2 Lubn., Saikava, ein sumpfiger Morast:
šuoziem visi pīsi vaļā, neaìzsaluši Lubn.; pĩsa zeme, sumpfiger Boden N.-Peb.;

2) pìss 2 , ein feuchter, grosser Wald
Vank., Warkh., Warkl., ein Wald Inft. n. U., Lvv. II, 188: priežu, egļu pīss U. starp diviem apšu pīsiem Druva II, 788. aizgāja uz pīsu dzērvenēs. In Meselau (mit ì 2 ) und Los. bezeichnet pīss einen Laubwald; vgl. auch die Ortsnamen pīsa dīķis Lvv. II, 142, pisa 2 e̦ze̦rs 188, pīsamala 146. Zu pisa 2 ; wohl mit altem ĩ, vgl. die Gesindenamen Pĩsenieki Lvv. II, 103 und 106, Pĩsnieki 38 (und Pìsinieki 2 189).

Avots: ME III, 234


plaist

plaîst 2, -stu, -su "aufschmelzen (intr.), (von gefrorenem Boden)" Bauske: vai zeme plaist vaļā? Mācītāja meita 54.

Avots: ME III, 316


plancka

I plancka,

1) plancka Bauske (und zwar sei in Bauske eine plancka kleiner als eine plančka), eine Pfütze
(Reimwort zu pancka): man[i] māmina mazu pēra, planckā smēla ūdeņtinu BW. 1277;.

2) planckas N.-Peb., planckas2 Fest., zeme, unfruchtbarer, viel Wasser enthaltender Sandboden
Pfm.; zur Bed. 2 vgl. planskas.

Avots: ME III, 318


plāns

II plãns Līn. (ali. plānas, apr. plonis "Tenne"),

1) plãns Dond., Wandsen, Lautb., Selg., Kandau, Behnen, Bauske, Frauenb., Arrasch, plā`ns 2 Selsau, Heidenfeld, Saikava, eine von Lehm festgeschlagene
(Nerft) oder steinerne Diele, der harte Boden U., Lassen: slauk[a] plānu (Var.: zemi) staigādams BW. 16992, 7;

2) die Tenne
U. plāns ist das (mit verschobenem Wortakzent) substantivierte plâns I.

Avots: ME III, 330


planskains

planskaîns, wässerig (vom Erdboden) U.: planskaina zeme Mag. V, I, 190.

Avots: ME III, 319


planskas

planskas, ein wässeriger Boden, ein rocknen zusammengeharkte Heuhaufe: St., U.

Avots: ME III, 319


platība

platĩba, die Weite, Breite; die Ausdehnung; die Fläche, Bodenfläche: izplatījās par neizmēruojami lielām platībām MWM. VI, 341. vajag lielas platības ganībām A. v. J: 1899, S. 305. Dze̦guzes pusmuižai platības diezgan AU. vai jums tagad nepatiks Irbē̦nuos pa visu mājas platību labāk dzīvuot nekâ agrāk uz pusmājas? Kaudz. M. 179. dzīvuot Pāvuls var... arī bez tiem nieka zemes gabaliņiem, juo vai gan viņam nepaliek vēl diezgan platības pāri? ib. 153.

Avots: ME III, 321


pliekans

pliekans,

1) zusammengefallen;
pliekana maize;

2) pliekns U., pliẽkans Neuenb., schwach, matt:
pliẽkana (Preekuln, Neuenb., Dond., Kandau, Wandsen, Selg., Lautb., Salis, plìekana 2 Selsau) dūša LP. II, 42; VI, 439, Fest., Stelp.; pliekana sirds LP.V,170, flau zu Mut. pliekna dūša kâ pate̦kas Alksnis-Zundulis. - plieknas lietas, eine schwache Geschichte, schwache Hoffnung U.; pliekns, welk L.;

3) pliẽkans Bauske, Gr.-Essern, plìekans 2 Kreuzb., fade Laud. (von einer Speise):
pliẽkana zupa, eine Suppe, zu der man zu wenig Milch (Neuenb.) od. zu wenig Salz (Hofzumberge) hinzugetan hat. pirmā cēlienā kripatiņa sāls un tālāk divi cēlieni ūdens - tāds maisījums ir visai pliẽkans Dz. V.; pliekans piens Fest., Stelp., magere od. (in Neu-Rahden) abgeschmändete Milch; "gegorene Milch" (?; mit iẽ) Walk.;

4) pliekna zeme, schlechter Ackerboden
U.: plieknākā smiltszemē MWM. VI, 478. Subst. plieknums, die Mattigkeit U. Vielleicht (vgl. semasiologisch plâns "flach, dünn, schwach, schlecht") zur Wurzel von pliksnis II; vgl. auch plikans.

Avots: ME III, 351


plieknis

plìeknis 2 Kreuzb., schlechter Ackerboden St., U.

Avots: ME III, 351


pliekns

I pliekns, s. pliekans. pliẽkna (Adj.) zeme, schwacher, schlechter Boden Kandau, Lautb.

Avots: ME III, 351


plienājs

plienãjs, der Kalkboden: skumst mežābele sirma. vējš pluosa un plienājs slape viņu Duomas III, 326.

Avots: ME III, 351


plienes

plienes, pliẽņi Bl., Kandau, platte Kalksteine Selb., U.; Kalkschiefer Autz n. Bielenstein; Schiefersteine Bergm. n. U. - plieņa zeme, Kalkboden: trešajam [preciniekam] tāda paļa: pliena zeme, rāva pļavas BW. 15166, 6. Vgl. pliens I.

Avots: ME III, 351


pliens

I pliens C., PS., Arrasch, Jürg., plìens 2 Kr., pliẽns Wolmarshof, Bauske, Behnen, Selg., Wandsen, Lautb., Gr.-Essern, weisser Ton Infl. n. U.; Kalkstein Bers., Mar., Gr.-Essern; pliens - sarkani - pe̦lē̦ki-zils māls, atruodas ze̦mākās vietās tūliņ zem aramās kārtas, it sevišķi purvuos zem kūdras. pliens ir zeme, kas nelaiž cauri ūdeni Stürzenhof. nevajadzēja tai plienā ne˙maz sēt LP. V, 136. riteņi apķepēja ar plienu Vīt. 68. pliena zeme U., schlechter Ackerboden. Vgl. plienes und pliekns II.

Avots: ME III, 352


plikne

plikne, schlechter und abgearbeiteter Ackerboden: tādā pliknē ne˙kas neaug Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 344


pliska

II pliska, ein Werkzeug zum Ebnen des Lehmbodens Gr.-Sessau.

Avots: ME III, 346


ploska

ploska, comm., ein Abgelumpter, ein Lump: iet kâ ploska nuoplucis Dond. n. RKr. XVII, 47, Wandsen. tas tik ir tāds ploska nuo cilvē̦ka Dond.; jem., der seinen Anzug am Boden schleppend beschmutzt und zerreisst Salis, Zögenhof; vgl. pluska.

Avots: ME III, 352


pluderēt

I pluderêt, abtragen ("nuovazât", Kleider, sie beim Gehen) am Boden schleppend Etn. IV, 166.

Avots: ME III, 353


pļuras

pļuŗas zeme, ein schlechtet Lehmboden ; in and. - pluŗas z., feuchter, schiechter Sandboden.

Avots: ME III, 374


pļurza

II pļurza Fest., pļur̂za Tirs. n. RKr. XVII, 74, Wasser enthaltender Sandboden.

Avots: ME III, 374


pluskata

pluskata, s. pluska; pluskatu pluskatām iet, so gehen, dass das Kleidungsstück zwischen den Füssen und auf dem Boden schlottert Seew. n. U.

Avots: ME III, 358


pūcene

pũcene, ‡

2) pūcenes Spiess, verkrüppelte, im Morast oder in schlechtem Sandboden gewachsene "Fichten".

Avots: EH II, 340


puknis

I puknis, pukna zeme Bauske, lockere Moorerde, bes. Torfboden.

Avots: ME III, 404


pūņa

pûņa 2 , ein feuchter, sumpfiger Wald Upesgrīva, ein mit kleinen Kiefern bewachsener Sumpf Wandsen: viņš purvuos un pūņās slapstījies A. XI, 572. Ve̦calksnis devās uz atte̦ku, gan brizdams pūņas, gan līzdams krūmus Jaun. mežk. 47. - pūņu zeme, modriger Boden, "kur sūnas aug uz sūnām" Kronw. n. U. Zu pũt?

Avots: ME III, 447


purvijs

pùrvijs 2 Lasd. u. a. n. FBR. IX, 137, ehemaligen Sumpfboden enthaltend Kauliņš FBR. XIV, 72 (hier auch über den Unterschied zwischen p. und purvains): p. apgabals.

Avots: EH II, 329


pusplānā

pus˙plāna, die halbe Tenne; über den halben Fussboden: pus˙plāna, pus˙plāna šuo danci vedu, lai mūsu pādiņa pusgadā staigā BW. 1531.

Avots: ME III, 432


rācenis

rãcenis,

1) rãcenis Ruj., Salis, Wolm., Serbigal, AP., Līn., Iw., Wandsen, Rojen, Gold., Dond., Selsau, ràcenis 2 Kl., Prl., rācienis U., rãcinis Dunika, rãciņš U., Bl., Asūne, rācins Manz., ràcins 2 Nerft, Preili, Demin. auch rāceniņš, rācentiņš, rācentītis BW. 4405, 2 var., die Rübe
U., Bielenstein Holzb. 376, Rübenkohl (brassica rapa napifera Metzg.) RKr. II, 68; die Kartoffel Dunika (rãcinis), Līn., Wandsen, Dond., Rojen, um Gold. u. a., s. Niedermann WuS. VIII, 79, früher auch in Ruj.: audziet, rutki, rācenīši! BW. 4405. cūka raka rācentiņus (Var.: rācenīšus, tupenīšus) 32583, 8. tiem vajaga salda piena, speltē ce̦ptu rācentiņu 19408. kūra krāsni un iecepa rāciņus LP. VI, 171. Sprw.: gans pa rāceņiem, cūka pa tupeņiem. rācentiņi, rundblättrige Malve, Katzenkäse (malva rotundifolia L.) RKr. II, 74, U. ē̦damie rāceņi, Steckrübe, Teltower Rübe (brassica sativa) RKr. II, 68; gaisa rācieņi, Rüben Autz n. U.; kārveles rācenīši, chaerophyllum bulbosum L. Konv. 1 779; lauka rācenis, brassica raphanopifera; luopu rāceņi,

a) brassica communis;

b) Wasser- od. Stoppelrübe, Turnips (brassica rapa napifera
Metzg.) RKr. II, 68; šādi rāceņi U., eine Art weisser Rüben; ve̦lna rācenis (cicuta virosa) Alksnis-Zundulis, Brucken n. Etn. I, 67: ve̦lna rāceni lietuo pret galvas sāpem un tūsku; zaķu rāceņi "schwarze od. braune, kartoffelartige Knollen im Moos" Amboten: zaķu rāceņi nuode̦r pret kārpām Etn. 11, 163; zemes rāceņi, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72, U.;

2) baluožu od. zaķu rācenis, grosse, fette Henne (sedum telephium)
U., sedum maximum Sut. Mežuos un ārēs II;

3) rācenis, ein Teil des Spinnrades
Lasd., Gilsen, "ieapaļš ratiņa kuoks, uz kura uzstiprinātas "ruociņas", kas tur spārnu ar spuoli" Selsau, "ratiņa ruociņas (acc.) apakšā savienuo šķērslis, kas piestiprināts pie lielāka stabiņa, kuŗš iekalts apaļā bumbā - rācenī" Vank. "tā (sc. ratiņa) daļa, pie kuras piestiprināts buomītis; rāceņa apakšdaļa, kurai iet skrūve cauri, stiepjas cauri benķim" A. XI, 83. Das von Brückner Litu-slav. Stud. 124 aus dem Žem. zitierte li. racinė "Kartoffel" ist wohl aus dem Le. entlehnt. Le. rāc- ist vielleicht kontaminiert aus rāp- (in li. rópė "Rübe") und rac- (zu rakt); *raciņi waren wohl ursprünglich (nicht die weissen Rüben, die ja nicht gegraben werden, sondern) aus dem Boden zu scharrende Knollenfrüchie, vgl. etwa zemes rāciņi St., kleine, wilde Erdäpfel, die in den Wäldern wachsen.

Avots: ME III, 494


rādīt

rãdît (li. ródyti), -u (-ĩju BW. 22087, 3), -ĩju, tr., zeigen, weisen: uguni, ceļu. puišam visu tuo laiku jārāda uguns BW. III, 1, 30. māte kūla līgaviņu, es rādīju uguntiņu; es pats gauži nuoraudāju, uguntiņu rādīdams BW. 11574. rādiet man gaišu guni! 18036 var. tē̦vs mani vedīs tirgū rādīt 7051. ēd, Līzīte, met jele mieru! jau mana bļuodiņa dibe̦nu rāda (der Boden wird schon sichtbar) 19276, 1. pag, pag! nu es tik tev rādīšu! (jetzt werde ich dir zeigen! d. h. jetzt wird es dir schlimm ergehen) Dīcm. pas. v. I, 45. re̦ti kāds atrastuos, kas tādu brāļa sirdi rādītu Neik. knipi od. knipu rādīt, ein Schnippchen schlagen: druoši gāju nāburguos... puišiem knipas rādī dama BW. 6635. marta lietus rāda (gew.: nuorāda) uz sausu vasaru, der Märzregen weist auf einen trocknen Sommer hin Etn. I, 77. es savas acis vairs te nerādīšu, ich werde mich hier nie mehr sehen lassen. pilī tā nedrīkstēja ne acis rādīt LP. I, 119. zuobus rādīt, die Zähne zeigen, auslachen, verhöhnen: nerādi smieklam zuobus! sagt man zu jem., der einen Verärgerten, in Wut Geratenen auslacht Etn. II, 30. tagad tas man rāda zuobus, kâ jau pasaulē nuotiek, kad uotram parāda labu sirdi Alm. Kaislību varā 48. Refl. -tiês, sich zeigen, sich erweisen: Sprw. ies labi gan, lai slikti rādās od. nelabi rādās, labi būs LP. V, 279. ja jūs rādīsities, tad jūs neredzēs, ja jūs nerādīsities, tad jūs redzēs. sajāj tautu pilla sē̦ta, man jāiet rādīties BW. 14696, kalpu puisim jau bij jākaunas ļaudīs rādīties Alm. Kaislību varā 56. ar puisi aizbraucis, tas vairs nav rādījies atpakaļ (ist nicht mehr zurückgekehrt) ebenda 67. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies! (wage es nicht, dich vor mir sehen zu lassen) Krilova pasakas 26. es bez aitām nedrīkstu mātei rādīties. vē̦lā vakarā ne duomāt viens pats rādīties LP. V, 209. lielīgi rādīdamies tas dažreiz salika naudu simtiem BW. III, 1, 16. sapnī rādīties, sich im Traum zeigen : tu man pagājušuo nakti rādījies sapnī. rāceņi jau rādījās ce̦puši (erwiesen sich als gar). tad... bārzdainis ēda tuos LP. VI, 171. - mācī tājam od. pie mācītāja rādīties, sich beim Pastor zum Aufgebot anmelden: kad puisis nuo līgaviņas jāvārdu dabūjis, tad nuorunāja kādā nākamā sestdienā brauki pie mācītāja rādīties BW. III, 1, 83. - Subst. rãdîšana, das Zeigen, Weisen; rãdîšanās, das Sichzeigen; rãdĩjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Zeigens; etwas, das gezeigt wird, ein Schauspiel (im weiteren Sinne) U.: tautiet[i]s suola simts dālderu vienas reizes rādījumu (für einmaliges Zeigen; Var.: par reizes redzējumu) BW. 13655, 2 var.; rãdîtãjs (li. ródytojis), wer zeigt; der Zeiger (an der Uhr): ne man skalu plēsējiņa, ne uguns rādītāja BW. 6837. ceļa rādītājs, der Wegweiser: zē̦na acis ve̦cajam būtu par ceļa rādītājām Aps. III, 4. laika rādītājs Plutte 83, das Barometer. satura rādītājs, das Inhaltsverzeichnis, Register (eines Buches). vilcienu rādītājs Vēr. II, 438, der Fahrplan; rãdîtãjiês, wer sich zeigt, die Erscheinung: tuo sacījis, rādītājies pazudis LP. VI, l, 182. Wohl zu got. rōdjan "sprechen", air. no-radim "spreche", im-rádaim "überlege", s. Pedersen Vrgl. Ciramm. d. kelt. Spr. II, 591 f. und Trautmann Wrtb. 235; zur Bed. vgl. gr. είχνῡμι "zeige": lat. dīcō "sage".

Avots: ME III, 494, 495


rakstīt

rakstît, -u, -ĩju, tr.,

1) schreiben:
vē̦stuli, grāmatu. raksta kungi, raksta saule manus baltus bāleliņus: kungi raksta grāmatā, saule kļava lapiņā BW. 31358. - rakstãmais, das zum Schreiben Dienende, der Griffel U. rakstāmā spalva, die Schreibfeder; rakstāmā istaba, die Schreibstube; rakstāmais galds, der Schreibtisch; rakstāmā grāmata, das Schreibebuch Brasche;

2) zeichnen
U.;

3) ausnähen, sticken; mit einem Muster versehen; mit Kerbschnitzerei versehen:
rakstīts dvielis BW. III, 1, 11. rakstītas zeķes BW. 2236. tās rakstījušas ve̦lnam nē̦zduogus LP. VI, 915. es rakstīju villānītes Biel. 1098. māmiņai trīs meitiņas, visas raksta smalkus rakstus BW. 13250, 20. tur palika rakstīts pūrs 1014. rakstīts pūra dubeniņš Biel. 802. jūdz, tautieti, kumeliņu rakstītās kamanus! BW. 1257, 1 var. rakstītas klēt(e)s durvis Biel. 1067. es mutīti nuomazgāju rakstītā glāziņā (glāzītē Biel. 1052) BW. 14084. bitītēm namu daru līdz zemīti rakstīdams (Var.: marguodams) 30343. vai nebija āriņuos rakstītuo (mit rissiger Rinde?) uozuoliņu? 30333. - rakstāmā adata, eine Nadel zum Sticken: met, māsiņ, aizkrāsnē rakstāmuo adatiņu! BW. 17073;

4) im Erdboden Spuren hinterlassen, mit (unregelmässigen?) Spuren versehen:
lai atjāja tautu dē̦ls garu ceļu rakstīdams BW. 1369, 4. bērīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams 29641. jūdz tuo pašu baltsarīti, tas te̦k kājas rakstīdams 29879, 1;

5) glatt machen ("nicht gehört")
Bergm. n. U.;

6) die Finger auf Blasinstrumenten behufs Hervorbringung richtiger Töne setzen
U.: gan varu pūst, bet nemāku rakstīt, ich kann wohl blasen (auf der Flöte), aber verstehe nicht zu fingerieren Harder n. U. Refl. -tiês,

1) für sich schreiben; sticken:
rakstāmies mēs, māsiņas, vienu rakstu villainīti! BW. 7451;

2) auch rakstinâtiês Biel. n. U., sich anschreiben lassen (beim Prediger zu irgend einer Amtshandlung, namentlich zu Beichte und Abendmahl)
U.: atnācu rakstīties;

3) sich von selbst (fertig)sticken:
pats rakstiņš rakstīsies BW. 7173, 1. - Subst. rakstîšana, das Schreiben; das Ausnähen, Sticken; das Versehen mit einem Muster; rakstĩjums,

1) die abgeschlossene Tätigkcit des Sehreibens; des Ausnähens, Stickens;

2) = raksts, das Geschriebene, das Schreiben; das Ausgenähte, Gestickte, das Muster, Stickmuster: adi, raksti, tautu meita, ... man būs tavs rakstījums! BW.7156 var.; rakstîtãjs, wer schreibt; wer ausnäht, stickt: dziedu dziesmu, kādu māku, neb[a] es dziesmu rakstītāja BW. 992. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. adi cimdus, adītāja, raksti cimdus, rakstītāja! vedīs tautas adītāju, rakstītāju kunga dē̦ls 7207. Wohl von raksts II abgeleitet.

Avots: ME III, 473, 474


ramēt

I ramêt, -ẽju,

1) s. ramît;

2) "(gefrorenen Boden) mit der Schaufel aufbrechen"
(?) Rothof.

Avots: ME III, 476


rauzis

raũzis (?) "steiniger Meeresboden" Angern u. a. (nach einer Mitteilung von M. Siliņš).

Avots: EH II, 360


rāva

I rāva (li. rova "Rückstand nach einer Überschwemmung auf Wiesen"),

1) rāva U., rāvas Karls., ràva PS., ràvs od. ràvis C., rãva Līn., Selg., Wandsen, Dond., Kandau, Kurs., Arrasch, Ruj., rãve Iw., ràvs 2 Kl., Prl., Lis., Bers., Golg., Kreuzb., Gr.-Buschhof, Warkl., Selsau, Sessw., Heidenfeld, rãvs Jürg., rãvis Lautb., stinkendes, eisenhaltiges
Wasser U., Mag. XIII, 2, 61 (rāvs), Dond. (rāva); das farbige Häutchen darauf U., Selb. (ràvs 2 ); eine solches Wasser enthaltende sumpfige Stelle Nigr. (rāvs), U. (vgl. hierzu die Ortsnamen: Rãva (eine Wiese) Lvv. II, 23, Rāvas pļava Lvv. II, 74, Rāvas (Rāvu II, 125) mežs Lvv. II, 43, Rāvas (Gesindename) Lvv. II, 92); Pfütze, Jauche U.: tai purvā tikai rāva vien ir Mar. purvi vien, rāvi vien, . . . nava tīra ūdentiņa BW. 25893 var. māsiņa vilnātnes ... dūņās velēja, rāvā skaluoja 7534,I. brūns rāvas ūdens AU. kādi viņām tie kāti - visi ar rāvu! Tirzm. purva suoklī krājas rāvs RA. caur rūgtuo rūsas rāvu Zalktis. rāva zeme BW. 9763, 9, sumpfiger, eisenhaltiges Wasser enthaltender Boden; rāva (BW. 25949; Janš. Dzimtene 2 II, 16) od. rāvas (BW. 20487, 3 var.) pļava, eine solche Wiese. Fig.: ir jauki brīžam kāju celt iz ikdienības rāvas (aus dem Sumpf des Alltags) Apsk. v. J. 1903, S. 258. rāvas (Karls.) od. rāva od. rāvu (U.) puķe, brennender Hahnenfuss (ranunculus flammula L.) RKr. II, 76; ranunculus gramineus od. aquatilis U.: ziedi kuoši, rāvas (Var.: rāva) puķe! BW. 5210;

2) rāva, der Rost
Gr.-Buschof, Mar. Vgl. rāja I und Būga RSI. VI, 37 f. und KSn. I, 278 (an dieser Stelle: möglicherweise zu bulg. ровина "Sumpf, Pfütze") und Rozwadowski RSI. VI, 42 f.

Avots: ME III, 499


rāvs

rāvs,

2): auch Kalupe n. FBR. XVIII, 40, Kaltenbr., Oknist (mit à 2 ); eisenhaltiges Wasser Hohenbergen
(mit ã ), Meselau, N.-Rosen (mit à 2 ); das farbige Häutchen auf eisenhaltigem Wasser (mit ã ) AP.; eisenhaltiger Boden (mit ã ) Grob.

Avots: EH II, 362


redele

redele, gew. der Plur. redeles,

1) auch redeļas Kliggenhof, die Raufe über der Krippe, die Futterraufe
U., Bielenstein Holzb., Kurs., Wolm., Salis: me̦t ābuolu redelēs, ber auziņas silītē BW. 13646. silē auzas, siens redelēs LP. V, 356. iegulties guovju redelēs V, 5;

2) kratāmā redele, eine raufenartige Vorrichtung zum Windigen:
kratāmā redele nuokrata saļmu smalkumus, lai izbirst graudi Ahs. n. RKr. XVII, 49;

3) eine hölzerne Raufe, die auf den Boden des einfachen Bauernwagens gelegt wird, um das Hindurchfallen zu verhindern
(ratu redeles Kurs.) Kliggenhof;

4) redele Elv., redeles, eine Leiter
(namentl. am Leiterwagen U.) Elv., Kurs., Lasd., Nikrahzen: ej, atnes redeles, lai var uzkāpt augšā! Kurs. vai, dievin, gaŗš tautietis, nevar matu sakacēt; lūgšus lūdzu brālītim, lai padara redelīti BW. 21393;

5) zur Bezeichnung von etwas Skelettartigem:
bij daudz zirgu, staltu un vāju kâ redeles JK. V, 85. Nebst estn. redel "Leiter, Raufe" aus nd. Reddel (z. B. bei v. Gutzeit III, 18).

Avots: ME III, 501, 502


režģis

režģis (li. rẽzgis "Geflechte, Korb"),

1) das Flechtwerk
U., Geflecht Dr.; etwas Verworrenes, ein Wirrsal; verworrenes od. verwickeltes Garn (režģi) Mar. n. RKr. XV, 133; eine Masche im Geflecht: pamazām sāka režģis atrisināties Purap. tavs asais zuobs lai dzīves režģu me̦zglu uz reizi pārcē̦rt Rainis. grūtî duomu režģi A. v. J. 1898, S. 68. kre̦klam bij caurumu tik˙pat kâ režģu sietam Aps. IV, 53;

2) eine Flechte od, von Binsen geflochtene Decke
Elv.; eine Strohdecke, die im Winter als Schutz vor Kälte vor die Fenster gedeckt wird Alt-Ottenhof: (luogs) bija ārpusē aizse̦gts ar salmu režģiem Janš. Dzimtene V, 184;

3) oft der Plur. režģi, das Flecht-werk auf der Ragge
U., Nigr., Gold. n. Etn. I, 122, Luttringen, Briņķi (bei Hasenpot), Lasd., Naud., eine auf den Boden des Wagenkorbes zu legende zusammenrollbare Decke, bestehend aus fingerdicken Haselnussstöckchen, jungen Tannenbäumchen od. Wacholderstecken, die an mehreren Stellen mit einer Schnur eng aneinandergeflochten sind Neu-Bergfried, Bielenstein Holzb. 548, 559 (mit Abbild. S. 549);

4) ein geflochtenes Behältnis
Bielenstein Holzb. 359; "ein aus Stricken angefertigtes Netz, worin man Heu für eine weitere Fahrt mitnimmt" Etn. I, 45: Pēteris izceļ nuo ratiem režģi siena Purap. dē̦ls piekratījis režģus ar sienu LP. VI, 435;

5) das Riegensieb
U., Bielenstein Holzb. 506 (mit Abbild.; hier auch: režģu siets), Grosdohn n. Etn. I, 137, Lemburg, Lieven-Behrsen, A1t-Ottenhof, Serben, Saussen, IV.-Peb., Mar., A. XI, 17I ;

6) = lauku laidars, die Hürde Elv. Nebst re̦zga, režģît, rēkšķis usw. zu li. rèksti (prs. rezgù) "stricken", rẽkstis "Heusack", ai. rájju-ḥ la. restis "Strick", ae. resc "Binse", s. Walda Vrgl. Wrtb. II, 374, Trautmann Wrtb. 245, Bezzenberger BB. I, 68, Fortunatov Sāmav. 121 und BB. III, 591, Karsteu Germ: finn. Lehnwortstudien 153 f.

Avots: ME III, 516


rodze

III ruôdze 2 ; ein durch Schnee ausgegrabener Gang Līn.; eine Bodenvertiefung an Bergabhängen, die als Fahrstrasse dient: kad ziemu ruodzes ir pieputinātas, tad tās ir jāizruok. Mit dz für z (vgl. Le. Gr. § 89 h und ruoza "Schlucht")?

Avots: ME III, 577


rova

rova Nogallen, Rojen, eine Stelle im Meer, wo der Boden steinicht ist und wo Strömlinge zu laichen pflegen: met (sc.: tīklu) se̦lgā, me̦t rovā, kâ nav, tâ nav (sc.: zivju)! Nogallen. Aus liv. rova "Stein, Klippe unter dem Wasser".

Avots: ME III, 551, 552


rūsis

I rūsis,

1): rūša zeme Lettihn, eisenoxydhaltiger Boden;
nuoberzēt (rakstāmām spalvām) rūšus (Rost?) un tintes apkaltumus Jauns. Raksti IV, 68. gē̦rbs ... kļuvis netīri pe̦lē̦ks un plankumains gan nuo rūšiem ("?"), gan nuo tintes 64. kuodes ēda vilnānītes, rūši ("?") pašu ne̦sātāju BW. 27696 var. iemešu rūšu ("?") piku ... ganībās, lai rūsēja, lai pelēja ... gana meitas 12727, 5;

2): Getreiderost
(mit ù 2 ) Warkl.; salnai ē̦stas, rūšam kuostas Tdz. 57654, 1;

3): rūši me̦t Setzen, es wetterleuchtet
(dieselbe Bed. hat wahrscheinlich auch rūsis ve̦lk Gr.-Buschh. n. Fil. rnat. 64).

Avots: EH II, 389


sadobēt

saduobêt,

1) sich an verschiedenen Stellen einbiegen:
dakstiņu jumts pa˙galam saduobējis;

2) den Boden des Gemüsegartens durch Furchen in Beete einteilen
N.-Peb., Nötk., Allendorf, Ruj., (mit uõ) Serben.

Avots: ME III, 619


sadugāties

sadugâtiês C., vom Bodensatz trübe werden: sadugājies alus.

Avots: EH XVI, 404


sadumpēt

sadùmpêt 2 Kaltenbr., (weichen Boden) zertreten (mehr vom Vieh): visu liekņu sadumpēja.

Avots: EH XVI, 405


saglezēt

saglezêt: auch Kalz., Schwanb., Segew.; sagle̦zē̦ta zeme Segew., mit einer Kruste überzogener Boden.

Avots: EH XVI, 408


sals

I sals (ndl. hal "gefrorener Boden"), der Frost: ārā bij... stiprs sals Vēr. II, 534. sals kuož kauluos Alksnis - Zundulis, man friert stark. sākuši zuobi nuo sala klabēt LP. VII, 944. lai kājām neķe̦rtuos... sals klāt LA. kad dze̦guze beidz kūkuot gar Jāņiem, tad būs agri sals Etn. IV, 67. uz... ziemas midžiem lāči mē̦dz duoties pirmiem saliem iestājuoties MWM. VI, 77. turas pie sala, es hält sich bei Frost, es friert andauernd U. sala laiks, kaltes Wetter, Frost: bijis briesmīgs sala laiks LP. IV, 231. - sala Mārtiņš, ein frostiger Mensch Biel. n. U. Nebst li. pãšalas "Nachtfrost" zu salˆt. Hiermit identisch vielleicht auch poln. sół "Speisekammer in Bauernhäusern" (vgl. zur Bed. le. saltais kambaris).

Avots: ME II, 675, 676


sālszeme

sā`lszeme Konv. 2 1054; 2322, Salzboden.

Avots: ME III, 803


sapērt

sapḕrt, ‡

3) zu Boden schlagen, niederschlagen, zerschlagen:
liels lietus sapēris linus Linden in Kurl. krusa var s. vasarāju Kaltenbr. ķēve sapē̦ruse prieškas ritiņus ebenda; wund schlagen (?): netikās tālāk iet: kājas bij sapē̦rtas uz akmeņiem kā rīkstes Skalbe Raksti IV (1938), 75; ‡

4) durchrühren
(sakul˜t): s. uolas baltumu baltās putās AP. kaļķi jāsapeŗ, kamē̦r pie šķipeles neturas klāt Orellen. s. de̦sas (Eingeweide) ar sāli AP. ‡ Refl. -tiês. sich übermässig od. stark (in der Badstube sich waschend) mit dem Blätterquast schlagen: viņš ... stipri sapēries uz lāvas Pas. XIV, 116. laikam vakar pārāk sapēries Orellen.

Avots: EH XVI, 435


sārņi

sārņi Arrasch, Jürg., Ermes, N.-Bergfried, Karls., `rņi C., PS., `rņi 2 Kl. (nom. pl.),

1) Schlacken
U., Spr. (sārni), Prl., Lancmanis (sārni, auch Lis., Tirsen, Warkl.), das Abgefallene vom Metall Brasche; "verrostetes Eisen" (sãrņi) Deg., sich absondernde Unreinigkeiten U., (sãrni) Biel., (sārņi), der sich im Troge des Schleifsteins bildende Bodensatz Nötk., Schmutz überhaupt U.: sārņus dzīt, Metall von Schlacken reinigen St., "kann allgemeiner für reinigen von Schlakcken, anhängender Unreinigkeit gebraucht werden" U. nuotīrīšu tavus sārņus it šķīstus (deinen Schaum aufs lauterste fegen) Glück Jes. 1,25. - auss sārņi, Ohrenschmalz. (fig.) nuost visi tie ikdienības sārņi B. Vēstn. šķīstīdamās nuo visiem pasaules sārņiem A. XI, 465;

2) Weiberkrankheit, Blum der Weiber
Manz. Lettus (sārni), Monatsreinigung (mēnešu od. sarkanie s. K. Blau Paduomi mātēm) U., Reinigung der Kindbetterin U.: cik ilgi sieva, kas dēliņu dzemdējuse, savu sārņu dēļ ir atšķirta, tik ilgi viņa nešķīsta III Mos. 12, 2;

3) Exkremente
Konv. 2 1375. Wohl zu li. šarvai "Menstrua der Weiber", av. sairya- "Schlacken, Mist", r. соръ "Kehrlcht, Unrat", slav. sьrati "cacare" und - wenn mit skaus ide. sk- - an. skarn "Mist", vgl. W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910 S. 790, Bezzenberger GGN. 1875, S. 225 f., Strekelj AfslPh. XXVIII, 513 f. nnd Persson Beitr. 167 und 942 f. Anders Būga KSn. I, 280 (nebst li. sarvalaĩ "srutos" zur Wurzel serz "laufen, fliessen" in le. sirt u. a.).

Avots: ME III, 806, 807


sasliept

sasliept 2 , eine gewisse Zeit hindurch (die Füsse am Boden schleppend) gehen: medinieks sasliepa visu dienu pa mežu Golg., Saikava.

Avots: ME III, 737


saslīgt

saslīgt, sich senken (vom Boden) Spr.

Avots: ME III, 737


sašļukāt

sašļukât,

1) "зашлюндать (платье)" Spr.;

2) = nùošļuokât 1: pīles miežus sašļukājušas Saikava;

3) schwerfällig die Füsse am Boden schleppend hineingehen
(von mehrern Subjekten): ceļinieki sabristām kājām sašļukāja istabā Dunika.

Avots: ME III, 757


sašļūkāt

sašļūkât,

1) = sašļuokât Warkl.;

2) dem Boden entlang schleppend beschmutzen oder beschädigen:
puika sašļũkājis tē̦va zābakus Jürg.;

3) eine gewisse Zeit hindurch mit Schneeschuhen laufen
Arrasch (mit ũ ), Gr.-Buschhof (mit ù 2 ).

Avots: ME III, 758


sašļūkt

sašļūkt,

1) ) tr., fertigspinnen, abspinnen:
savērpu, sašļūcu (Var.: nuošļūcu) sev pakuliņas BW. 704 var.;

2) die Füsse am Boden schleppend zusammenkommen:
meitas sašļùca (ar kuoka kurpēm) nuo kūts istabā Wolmarshof.

Avots: ME III, 758


sauss

sàuss (li. saũsas, apr. acc. s. sausā, serb. sûh, gr. αῦος, ae. séar "trocken"), trocken, dürr; nüchtern U.: sausa maize, trockenes Brot. Sprw.: sausa maize, liela raize. tā jau ir sausu sausa malka, das ist ja ganz trockenes Holz Mag. XIII, 2, 69. šuo ragu... dzeršu sausu (leer trinken, dass der Boden trocken ist) A. XX, 743. tie jāē̦d ar sausu muti (von nicht wohlschmeckenden Speisen, wenn kein Speichel im Munde abgesondert wird) Konv. 2 776. mute sausa kâ daglis Celm. - sausa sieva, ein Weib, das kein Kind an der Brust hat U. sauss cilvē̦ks, ein nüchterner, einfältiger Mensch U. sausi me̦li, bare Lügen U. Lāčadē̦ls sausās dusmās (in heftigem Zorn) izle̦c stāvus LP. VI, 495. - loc. sausā, adverbial gebraucht, a) nüchtern, ohne zu trinken: uz kruogu! sausā... mūsu līgums nav līgstams Seibolt. tâ˙pat pie stoikas sausā sēdēja Blaum.; b) ohne Prügel: ja būtu dabūjuši ruokā, tad sausā laikam... nebūtu palicis Janš. Bandavā I, 212. - Subst. sàusums (li. sausùmas),

1) die Trockenheit, Dürre
U.;

2) Plur. sausumi, kleine trockene Holzstücke zum Einheizen
U., Salisb.: citiem dedza zaļa malka, man nededza sausumiņi BW. 18019. Nebst sust "trocken werden", sušķis zu ai. š̍ōṣ̌a-ḥ (< * sōṣ̌a-ḥ) "trocken machend; Trockenheit", av. huška- "trocken", alb. ϑań "trockne" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 447, Trautmann Wrtb. 250 f.

Avots: ME III, 776, 777


selkme

sèlkme 2, Bodensatz Sessw.

Avots: ME III, 816


šerva

šèrbe 2 Saikava "Nachbleibsel von Tabak am Pfeifenboden": es tev iesmērēšu šerbi aiz lūpas! Saikava.

Avots: ME IV, 16



silarājs

silarãjs, jem., der eine Haidegegend (also einen schlechten Boden) aufpflügt: silarāja dēliņam BW. 24082, 1 var.

Avots: ME III, 838


sils

sils (li. šìlas "Haide, Haidekraut; Fichtenwald"),

1) sils Wolm., Deg., sila Burtn. n. U., Wid., Ld. 10921, ein loc. s. siluo BW. 30679, 2 var., der grosse Wald, Forst, namentl. Nadelholzwald
U.; Tannenwald Kl.: sili vien, purvi vien līdz maniem bāliņiem BW. 26519, 1 var. skanēj[a] mana dziedāšana par deviņi priežu sili 426. bijusi kāda sila, kuŗu apdzīvuojuši vilki Pas. I, 303 (aus Lems.) - augstais sils, Höhenkiefernwald Karls.; ze̦mais sils, Hochmooskiefernwald Karls. - siliņš, junger Kiefernwald Spr.;

2) sils Biel. n. U., sila Manz. Lettus, Biel. n. U., die Heide;
sils Kurl. n. U., Luttr., Deg., Dond. (auch: cūku sils), sila Wid., Plur. sili N.-Bartau, Dunika, Gramsden, Gold., Kandau ("viršu lauki"), Dond., siliņas Ruj. n. U., Heidekraut (erica vulgaris);

3) sonst in Pflanzennamen:
sils, calluna vulgaris Salisb., Hasenpot n. RKr. III, 69; siliņi Wid. od. Māŗās sils Mag. IV, 2, 54; RKr. II, 79; Konv. 2323, Feld-Thymian (thymus serpyllum L.); Māres siliņi auch - Gänserich (potentilla) Wagner n. U.; zemes siliņš Mag. IV, 2, 55; Konv. 2 3609, Augentrost (euphrasia officinalis L.) RKr. 11, 71;

4) in genitivischen Verbindungen: sila cīrulis, die Baumlerche
U.; sila baks "sviesta be̦ka" Sussei; sila zeme, sandiger Boden U.; Walkerde Wid.; silu mēnesis, der September U. Ganz unsichere Zusammensieiiungen bei UhIenbeck KZ. XL, 554, Pogodin PFB. XXXII, 125, Loewenthal AfslPh. XXXVII, 380. Vielleicht, wenn le. s-, li. š- hier aus ks- entsianden sind, zu gr. σχέλλω "trockne aus", περισχελής "sehr trocken" u. a. (bei Waide Vrgl. Wrtb. II, 597); in diesem Fall könnte man auch von einem sk̑- ausgehen.

Avots: ME III, 839


skabris

skabris, Vorrichtung auf dem Stallboden, um das Futter hinunterzuwerfen Spiess n. U.

Avots: ME III, 863


skābums

skâbums, 2): ein Getränk aus Roggenmehl und Wasser (mit â

2) Allend. n. FBR. XIX, 83, Salis; eine Suppe aus Kartoffetn und Brotteig
Auleja; der Bodensatz aufgekochter Molken Linden in Kurl.; neielaidās ar dārguo tējas dzeršanu, bet palika pie skābuma un putras Aps. J. Raksti I 2 , 93.

Avots: EH II, 503, 504


šķaidas

*šķaidas od. *šķaidi, in der Verbind. šķaidu (škaîdu Gotthardsberg) ceļš, ein grundioser, bodenloser Weg: pa atkusušuo šķaidu ceļu Egl. Zilā cietumā 169.

Avots: ME IV, 21


šķaidonis

šķaîduonis, šķaîduoņa Warkl., Tauwetter (im Frühling: wenn die Wege bodenlos sind): pavasara šķaiduons MWW. VII, 696.

Avots: ME IV, 21


šķauba

šķauba, die spitze Giebelwand am Hausboden Infl. n. Bielenstein Holzb. 32.

Avots: ME IV, 21


skausta

skàusta 2

1): "skàusts 2 " ME. III, 876 zu verbessern in "skàusts 2";

2) eine hoch gelegene, trockene Stelle, wo der Boden schneller austrocknet (mit einer Unterschicht von Saud)
Grob. (mit ).

Avots: EH II, 503


šķērsis

šķḕrsis, ein Querholz U.; das Querholz am Wagen Dond., Wandsen; ein Schlagbaum U.; die Leitersprosse Dr.; = pamina Bielenstein Holzb. 260; das Joch, der Tragbalken an Brücken Brasche; ein Kreuzband U.; ein RiegeI U.; ein Hindernis U.; ein hindernd Dazwischentretender: šķērši vis sapuvuši, die Querhölzer sind ganz verfaulet Manz. luoga šķērsis Duomas I, 686. divjūgu ratiem priekšā šķērsis, pie kā piestiprina zveņģeles Wandsen. Kūlaszaķis saķēra durvju vienu šķērsi Janš. Dzimtene 2 II, 307. pie vārtiem piebraukuši, tie atrada aizliktu priekšā šķērsi BW. III, 1, S. 15. šķērsi atšauj RKr. XVI, 169. zaldāts aiztaisa durvis lielu šķērsi LP. VII, 88. likt šķērsi ceļā Aus. I, 4. kad luokuot dzija nuoskrej nuost nuo kruķīša, tad tā dzija tiek nuosaukta par šķērsi Grünh. tas ir dažam garam bijis šķērsis Lautb. Vidv. II, 24. Miķelis savai (sievai) nedur ne nagus klāt, un tā tad arī ir tāda kâ šķērsis Janš. Dzimtene 2 III, 188. - Plur. šķḕrši, die wagerechten Querhölzer am Webstuhl Bielenstein Holzb. 398; Querhölzer an der Egge 488; die über die Bodenbretter eines Flachbootes genagelten Hölzer 618; die Bindebalken, die je ein Sparrenpaar in halber Höhe verbinden 27; eine grosse, von der Decke bis zur Diele reichende Garnwinde U., Mag. XlII, 2, 58; der Scherrahmen Bielenstein Holzb. 393; spanische Reiter U.

Avots: ME IV, 36


šķesteres

šķesteres, Stangen, die zum Herstellen des Strusenbodens dienen Bielenstein Holzb. 631.

Avots: ME IV, 29


šķetna

II šķe̦tna, eine Rute zum Prügeln von Kindern Zirsten; ein Knüttel zum Verprügeln Nikrazen; ein zugespitzter, nicht ästiger, 1-3 Meter langer Stock (den man leicht in den Boden stecken kann) Luttr. Vgl. šķe̦tra 2.

Avots: EH II, 632


skraba

I skraba,

1): die hartgewordene Oberfläche (des Bodens od. der Haut)
Auleja;

2): "kāju skrabas. plīsumi" (ME. III, 884) zu ersetzen durch "sveķus .. . Iietuo pret ruoku un kāju skrabām (Risse in der Haut?),
plīsumiem"; sirdi . . . iecistējusi kāda cieta un le̦daina s. Burtnieks 1934, 33; ‡

4) skrabas Auleja, das Rasseln:
s. vien iet pa jumtu, kad lij.

Avots: EH II, 505


skrap

skrap, in der Verbindung mit skrip, Interj. zur Bezeichnung des Geräusches, das beim Gehen mit Stiefeln über den Fussboden entsteht: iet skrip, skrap! Sassm. n. RKr. XVII, 52.

Avots: ME II, 887


skriba

skriba,

1) ein Schrubhobel
Mag. XX, 3, 222;

2) eine Scherbe, ein zerschlagenes Lehmgefäss
Ronneb.;

3) = luba 2: buda . . . apjumta ar krijām un skribām Janš. Bārenīte 28;

4) Plur. skribas Blieden n. Etn. II, 177, Bielenstein Holzb. 548, Bixten, Zeezern, Lieven-Bersen, Ahs., eine auf den Boden des Wagen- resp. Schlittenkorbes zu legende zusammenrollbare Decke aus Haselnussstöckchen
(Abb. bei Bialenstein Holzb. 549). Zur Bed. 1 vgl. skribene 1, zur Bed. 4. - kribas, kribiņi. Nebst (?) li. skrìbti "krepieren" (s. Būga KSn. I, 219) wohl eher - mit ri aus re- zu skrabt u. a. (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 582), als zu lat. skrībere "mit einem Griffel graben".

Avots: ME III, 892


skrīne

I skrìne 2 Mar. n. RKr. XVII, 139, skrīnis AP.,

1) ein Kasten
Infl. n. U. (skrīne), Nigr. (skrĩne), Kleiderkasten Infl. (skrīne), Gr.-Buschhof (skrìnis 2), Mehlkasten Nerft (skrīnis), Drosth. (skrĩnis): jās nuoģērba drēbes un rūpīgi glabāja savās skrīnītēs Pas. IV, 202 (aus Dagda). tādi lieli skrīņi pilni visādiem ritumiem Gr.-Buschh.;

2) ein roher Bretterkasten am Erdboden zum Kalkbereiten
(Amboten, Neuhausen, Nikr.) od. Lehmtreten U. (skrīns, skrīnis), N.-Kurl., Dunika, Kaleten, Nigr., Nikr. (skrĩne), Wessen, Matkuln, Vank. (skrīne), eine runde Grube zum gleichen Zweck Rönnen, Grünh.: ej skrīnē mālus bradāt! Hasenpot. lai tuop māla skrīne par abru Jauns.;

3) getretener Lehm
Biel. n. U. (skrīnis, skrīns), Dobl. n. Etn. I, 121 (skrīnis); auf einen Haufen zusammengeführter Lehm und Grant, der von Pferden getreten wird Naud. (skrīnis); (skrĩne) ein Behälter od. eine Grube für Spülicht und Abfälle Salgaln; ein Schmutz- od. Kehrichthaufen Daudsewas; (weicher) Lehm od. Kot (in grösserer Menge, z. B. auf einem schlechten Wege): pa tādu mālu skrīni . . . brizdami mēs gan ne līdz vakaram nenuobrauktu Janš. Bandavā I, 18. (tirgus klajuma) lejasgals atradās vienā dubļu skrīnī Dzimtene 2 III, 177. viņš mīcījies pa dubļu skrīni Gaweesen, LP. VI, 621. - skrĩnī sist, cirst(ies) "plötzlich aus dem eingefahrenen Geleise seitwärts herausgleiten" Ahs.: pa sklide̦nu ceļu braucuot ragus ar juoni cirtās skrīnī, un malkas ve̦zms apgāzās Ahs.;

4) liekais skrīnis, Wasserschleuse
Karls.; e̦nkura skrĩnis, die Öffnung im Floss Karls;

5) skrìnīte 2, ein zylinderförmiges Gefäss aus Lindenrinde Saikava. Nebst li. skrỹnè "Kasten"
aus mnd. schrin "Schrein". Zur Bed. -1 vgl. r. скрыня "ближайшая к плотинѣ часть мельничнаго пруда".

Avots: ME III, 895


skripstēt

skripstêt, -u, -ẽju, knistern, knarren (vom Geräusch, das beim Gehen mit Stiefeln über den Fussboden entsteht): viņš iet, ka skripst pa plānu: krip, krap! Sassm. n. RKr. XVII, 52. Vgl. kripstêt; etwa zu slav. skripati, skripĕti "knarren" ?

Avots: ME III, 893


skrublēt

skrublêt Seyershof, mit einem skrublis ‡ 2 den Erdboden lockern.

Avots: EH II, 512


skulbīt

skulbît, -u, -ĩju,

1) (mit einem stumpfen Beil) (be)hauen
Freiziņ, (einen Baum) abästen Naukschen (mit ul˜ ), Walk n. U., Wirken, Karls., Ermes, (mit ulˆ 2) Ruj.;

2) (das Haar) beschneiden
Ruj. (mit ulˆ 2), Karls., Wirken; (sk. bārdu) rasieren Ruj.;

3) dicht bis zum Boden abmähen ("nuopļaut me̦lnām zemēm") Kegeln n. Latvijas Saule 1927, S. 616. Zu skalbît?

Avots: ME III, 903


šķūre

I šķũre Ahs., Wandsen, ein Stosseisen, um Gras im Garten abzustossen Kawall n. U.; sniega šķūre Behnen; = šļūte, ein Gerät zum Ebnen des Bodens Bornsmünde. Zu šķũrêt I.

Avots: ME IV, 56


skutājs

I skutājs: "sīku kuoku mežs" Saikava; ein Dickicht von kleinen Fichten und Kiefern, wo der Boden mit dürren Zweigen und Nadeln bedeckt ist Kaltenbr.; "izdedzis meža gabals" Holmhof.

Avots: EH II, 517


skuts

I skuts: ein Tannenwäldchen Fehteln; ein Walddickicht Līvāni; "ein Dickicht von kleinen Fichten und Kiefern, wo der Boden mit dürren Zweigen und Nadeln bedeckt ist" Kaltenbr. tavu lielu skuta ("?") bārzdu! Tdz. 57200.

Avots: EH II, 517


slāģēt

slāģêt, schlagen Spiess n. U., (mit etwas Flachem) Bauske (mit ã): plānu slāģēt, eine Tenne (Lehmfussboden, Estrich) schlagen U.; aus mnd. slagen.

Avots: ME III, 922


šļanka

I šļanka,

1) ein Tropfen, ein Weniges (von einer Flüssigkeit)
Fest. (mit àn 2 ): kartupeļi piedegs, apakšā bij tik maza šļanciņa ūdens Fest. viena šļanka ūdens uzlija uz kājas ebenda, Smilten. vai mēs kruoga vietā... nee̦sam ieme̦tuši pa šļankai? Jauns.;

2) "Boden, der Wasser durchtässt"
Wid.

Avots: ME IV, 63


slaņķis

slaņķis,

1) "eine feuchte, kotige Stelle oder Grube"
Nötk. (mit añ); "eine kotige vom Vieh ausgetretene Stelle am laidars" Tirsen;

2) feuchter, durchnässter
Boden: zeme kâ slàņķis 2, nevar ne˙maz apstrādāt Mar.;

3) "ein Faulpelz, der auch trinkt"
Vank., "= slinķis, slaists" Gaiken, Grobin, (mit an̂ 2) Salgatn, Widdrisch, Nikrazen, Orellen; "ein ungewandter Tölpel" (mit añ) Schrunden, Neuhausen.

Avots: ME III, 916



slāpsnains

slâpsnaîns 2 Sassm., wässerig,wasserreich; quellig (vom Boden) U.; s. auch slāpsna II.

Avots: ME III, 923


slāpsnas

slâpsnas 2 zeme, wässeriger Boden Sassm.: slāpsnas zemē labība neizduodas. Zu slāpsti 1; anders (zu slâpt 1) Leskien Nom. 359.

Avots: ME III, 923


slāpsti

slāpsti (nom. pl.),

1) Niederungen, tiefgelegene Bodenstellen
U.;

2) die Vertiefungen an den Hinterschenkeln eines Tieres
U. Als "Eingesunkenes" zu slâpt 3, oder - wenn mit ps aus bs - zu slābt.

Avots: ME III, 923


slāpuksnējs

slāpuksnẽjs, wässerig, wassetreich, quellig (vom Boden) U.: slāpuksnēja zeme, niedtiger, schwerer Acker Mag. V, 1, 190.

Avots: ME III, 924


slāpuksnis

slāpuksnis, wasserhaltiger Boden U. slāpukšņa mežs, ein Wald, wo keine Kiefern, sondern nur Fichten und Birken wachsen Oppek. n. U.

Avots: ME III, 924


slarkš

slarkš! slarpš! Interjektion, bezeichnend den Schall, wenn im Gehen die Füsse am Boden hinstreifen U.

Avots: ME III, 917


slarkšēt

slar̃kšêt Karls., slarkšêt U., -u, -ẽju, slarpšêt U., -u, -ẽju,

1) schlurren, die Füsse am Boden schleppen
U.;

2) vom Geräusch, das die kochende Grütze macht
U.;

3) viel und rasch sprechen
Lems. n. U. Vgl. larkšêt, sowie Persson Beitr. 379 und 952.

Avots: ME III, 917


slaukts

slaukts, ein Geschirr mit einer Öffnung am Boden (zum Bierbrauen z. B.) Infl. n. U.; das Seihgefäss Bielenstein Holzb. 297 (mit Abb.); ein loc. s. slauktī ("jeb seirī") bei Lenz Spred. gr. 1764, S. 252. Wenn überhaupt richtig mit s-, wohl an slàukt angelehnt; vgl. zlaukts.

Avots: ME III, 919


šļaupsts

šļaupsts Jürg., Kreuzb., Plur. šļaupsti Wessen,

1) šļàupsts 2 Kl., die Abschrägung (an den Enden) eines Balkens:
"kuoka aizcirtums pie ce̦lma" Laud.;

2) der Giebel
Gr. - Buschh. (mit àu 2 ), Memelshof, die spitze Giebelwand am Hausboden Bielenstein Holzb. 32; die Querhölzer, die die Sparren verbinden Warkl.: tagad ustabām galus aizsit ar dēļiem, seņāk taisīja šļaupstus Gr. - Buschh. māja gatava, jāaizsit tik vēl šļaupsti Memelshof.

Avots: ME IV, 67, 68


šļeberēt

šļeberêt,

1): kraftlos, die Füsse am Boden schleppend od. mit grossen Schuhen gehen
Sonnaxt; "bez liela darba vai lielas nuozīmes staigāt vai braukāt" Bers., Kalz.;

2): undeutlich od. Dummheiten sprechen
Sonnaxt.

Avots: EH II, 645


šļenka

šļe̦nka,

1) = šļanka I 1, ein Tropfen, ein Rest einer Flüssigkeit auf dem Boden des Gefässes Trik.;

2) comm., einer, der schlaff, schlenkernd geht.
Zur Bed. 2 vgl. etwa sle̦nka (?).

Avots: ME IV, 70


slēpes

slẽpes Līn., Iw., slèpes 2 Prl., das Schlittengestell, das bei eingetretener Winterbahn unter eine Kutsche gelegt wird, Schleife U., Karls. (slẽpe), Kurs. (slẽpes); der Fuderschlitten Karls. (slẽpes); "ragavām uzsienamie kuôki" Serbigal (slẽpes); ein zweispänniger Bauerschlitten Kalleten (slẽpes), Alschw., N.-Bartau; eine kleine Ragge Bielenstein Holzb. 558; Etn. II, 81 (aus Blieden); ein kleiner Schlitten, den man beim Balkenführen im Winter unter das dünne Ende des Balkens bindet Burtn. (slẽpes), Laud., Wessen, (slēpītes) Memelshof; ein Wagen zum Steineführen, der nur Vorderräder hat, während das hintere Ende längs der Erde schleppt Burtn., Salisb. (slẽpes); ein schlechter (Drosth.), ein alter, von vielem Fahren verdorbener (Druw. n. RKr. XVII, 78) Schlitten; Schneeschuhe U., Bielenstein Holzb. 602, Bers., (slẽpes) Jürg.; ein Schneepflug U.: slidināšanās nuo kalna ar slēpēm Vēr. II, 812. uz milzīgām uozuola slēpēm Janš. ziemu malku ve̦duot salauztas slēpes Latv. kas tās nu par re̦gavām, tās jau tadas slēpes vien ir! Drosth. Figürlich von einem Menschen, der nachlässig, die Füsse oder auch die Kleider am Boden schleppend geht: iet kâ slẽpe Nötk. Aus mnd. slepe "Schleife, kleiner Schlitten".

Avots: ME III, 929


šļerpēt

I šļer̃pêt "etwas Schweres und Kratzendes auf dem Boden schleppen, wobei schrille Töne entstehen" Nötk.; šļerpêt (ziehen) ķēdi Nigr.

Avots: ME IV, 71


slīksns

I slìksns 2 Kr., in slīksna zeme, ein Boden, der keinen festen Untergrund hat U. Entweder zu slìkt, oder aber zu slīgt, vgl. Trautmann PBrB. XXXII, 151, sowie le. lìksnis I.

Avots: ME III, 935


slīpe

slīpe,

1) der Drehschleifstein
Sassm.: uz slīpes trin nažus;

2) (?) "eine schaufelartige Vorrichtung, mit der man - davor ein Pferd vorspannend - den Boden
slīpē (ebnet)" Lasd. (= slūpe 1);

3) slìpe Jürg., = slìpums.

Avots: ME III, 936


slīpeniski

slīpeniski, Adv.,

1) = (ie)slìpi (mit ì ) C., Jürg., Nötk., Serben, Smilten, Ronneb., (mit ĩ ) Libau, (mit ì 2 ) Lis., Selsau, Saikava, Adl., Bers., Warkl., Odensee, Stockm., Taump, Fehsen, Kalz., (mit î 2 ) Ruj., Siuxt u. a.: Juris drāž ar savu ganenīcu ūdenī slīpeniski Vīt. 79. ragavas gāja slīpeniski, kamē̦r iegāzās grāvī Raiskum. kuoks nuogriezts slīpeniski Taurup. nuolaist skapi pa trepēm slīpeniski Lennew. grāvi ruok slīpeniski. N.-Peb. viņš gāja gar kalnu slīpeniski vien (nicht gerade, sondern im Zickzack) Fehsen, Kalz.;

2) der Länge nach (= gaŗšļaukus): laidies, guli slīpeniski! Alt-Ottenhof; "pazvilus, pusgulu": slĩpeniski nuogulties Nötk.;

3) am Boden schleppend (die Füsse beim Gehen)
Alt-Ottenhof. Zur Bed. 3 vgl. slĩpêt 3.

Avots: ME III, 936


šļūka

šļūka,

2): "Wasser durchlassender Sandboden"
(mit ũ) Ramkau.

Avots: EH II, 647


šļūka

šļūka,

1) šļùka 2 Zaļmuiža, Schlackenwetter, Schnee und Regen;

2) šļūka 2 Gr. - Buschhof, unfruchtbarer, quellichter Sandboden;
Plur. šļūkas Kr. - Würzau, = balas (s. bala 11).

Avots: ME IV, 78


šļūkāt

šļũkât: cirvis šļūkā nuo kāta Wessen; die Füsse am Boden schleppend gehen Nötk., Orellen, (mit ū) Meiran.

Avots: EH II, 647


šļūkoņa

šļūkuoņa, ‡

2) "truoksnis nuo šļūkšanas" (mit ũ) Nötk.; das Geräusch, das entsteht, wenn man gehend die Füsse am Boden schleppt
Fehgen, N.-Schwanb., Peb.

Avots: EH II, 647


slumpa

slum̂pa 2: ein lahmer Mensch; jem., der gehend die Füsse am Boden schleppt NB. - Aus mnd. slumpe n. Sehwers Unters. 111.

Avots: EH II, 529


šļupāt

šļupât N. - Bartau, die Füsse am Boden schleppend gehen. Aus d. schluppen.

Avots: ME IV, 75


šlūpe

šlũpe Dunika, = slūpe 1, šļũpe, šļūte, ein Gerät ("rīks") zum Ebnen des Bodens.

Avots: ME IV, 60


šļura

I šļura,

2): auch Nötk.;

4): auch Mar., Nötk.; ‡

6) schlechter Boden, der leicht Wasser durchlässt
Mar.; šļuras zeme Nötk. "caura, nesaturīga, liesa smilšu zeme". Nach Sehwers Unters. 136 in der Bed. 2 aus d. Schlorr(e) "Schimpfwort für ein Frauenzimmer".

Avots: EH II, 646


šļura

II šļura zeme Adsel, Bers., Kroppenhof "gelber, unfruchtbarer Sand; wässeriger Boden": te jau zeme tāda šļura (Subst.?) vien ir Bers.

Avots: ME IV, 76


smalks

smalˆks,

1): s. sniedziņš nāk Linden in Kurl. s. (= plâns) priekšauts AP. smalka dzijs Kaltenbr. smalka zems (Boden)
ebenda. s. (mazs, sīks augumā) cilvē̦ks Auleja. smalki ziediņi Saikava. meita tāda maza, smalka ("vāja") Linden in Kurl.;

2): s. ("le̦pns") kungs AP. pa smalkam (= smalki) dzīvāt Saikava. Adv. smalˆki: malku s. saskaldīt Saikava. s. (= sīki, maz) ēst ebenda. piens te̦k s. (tievā strūklā) Sonnaxt. kad mieži s. (= sīki, niecīgi) auguši, tad pļauj ar gaŗkāti Seyershof. s. (sehr) dzirdīgs cilvē̦ks Sonnaxt. viņš tik s. (gut, genau) nedzird Salis. runāt tik s. (gebildet) kâ nuo grāmatas Saikava. s. (luxuriös) dzīvāt ebenda. s. (= gluži) pliks Siuxt. bija jau s. (= gluži) vakars klāt ebenda. Subst. smalkums: tuo smalkumu (ebenso fein) samalu BW. 5334. smalki vērpu ...; aiz tā liela smalkumina mazgi vien mugurā 7343 var. Plur. smalˆkumi: "smalkie salmi, kuo labību kuļuot dabū klājienu nuopurinuot" Ramkau; "izkulti miežu, kviešu, auzāju salmi" Seyershof; siena s. (sabirzumi) AP.; "siena, ābuoliņa vai salmu pabiras" Salis. "smulks" ME. III, 952 (in der etymologischen Notiz) zu verbessern in asmulkans".

Avots: EH II, 533


šmetekls

šme̦te̦kls, etwas Fettes (vom Fleisch, vom Boden) Gr.-Buschhof.

Avots: ME IV, 84


smilāja

smiltāja Diet., eine Sandgegend (neben smiltājs, Sandboden).

Avots: EH II, 538


smilča

smil˜ča Bornsmünde, Sand(boden) Grünh.: tā ir tīra smilča, kuo tas tur (uz ceļa grants vietā) uzvedis Alm. Wohl als ein Lituanismus zu smìlts.

Avots: ME III, 962


smilktaine

smilktaine Spr., smilktaina Sussei n. FBR. VII, 139, Sandboden, sandige Gegend (auch vom Friedhof): gulēti smilktainē BW. 27365, 1 var. māmuliņu smilktainē vadījāt 27649, 6 var. atstāj mani smilktainā 27476, 12 var.

Avots: ME III, 963


smiltszeme

smìltszeme, Sandboden : vediet mani smiltszemē (in den Friedhof)! BW. 27476, 7 var.

Avots: ME III, 965


soknajs

soknajs "nicht zufrierender Moorboden" N.-Salis; mit kn aus tn?

Avots: ME III, 980


sotnajs

sotnajs Salis,

1) Subst., ein Wald mit morastigem, nicht zufrierendem Boden:
tanīs sotnaj[u] mežuos gruzdīja iekšā, kur tāds požņans, sūnans;

2) Adj., morastig:
s. mežs ir tāds, kas nesasalst, mīksts. tāda ze̦ma vieta. - Mit o aus u; vgl. sutnājs.

Avots: EH II, 544


spala

I spala, die Schicht, Bodenschicht Lub.: (labība) spalām (Selsau), nevienāda Druva II, 459. kalna nuobrukumā re̦dzam zemes dažādās spalas: mālu, smilti un me̦lnuo zemi Druw. Zu derselben Wurzel sp(h)el- "spalten" wie spals und spaļi?

Avots: ME III, 982


spalains

I spalains, geschichtet, schichtweise gelagert: spalaina zeme, ungleicher, aus verschiedenen Erdarten bestehender Boden Druw., Lub., Fest., Stelp., Saikava.

Avots: ME III, 982


spaļota

spaļuota (fehlerhaft für spaluota?) zeme, aus verschiedenea Erdarten gemischter Boden Döbner n. U.; vgl. spalains I.

Avots: ME III, 984


spalvains

spal˜vaîns, ‡

2) spalvaina zeme, Erdboden mit verschiedenen Erdarten od. Erdschichten neben einander
BielU.

Avots: EH II, 545


špirkums

špìrkums 2 Mar., eine Schüssel mit breitem Boden, "pusbļuodīte": paņem špirkumu un atnes pienu! Mar. mums ir lielās bļuoàas un mazās, bet špirkuma nav ebenda. Vgl. špilkums.

Avots: ME IV, 101


sprēst

sprèst 2 ,

1): auch Auleja, Borchow, Eglūna, Kaltenbr., Lubn., Marienhausen, Oknist, Pilda, Preiļi, Višķi; lika s. linus Azand. 186;

2) "den Kopf gegen den Boden stützend, die Beine in der Luft hin und her bewegen"
Saikava. Subst. spre̦dājs und sprēdējs: sprẽ̦dājs BW. 7053, (mit è̦ 2 ) Kaltenbr., fem. sprē̦dāja BW. 705, (mit è̦ 2 ) Saikava; sprēdējs BW. 7044, fem. sprēdēja Prl., Demin. sprēdẽjiņa BW. 6990.

Avots: EH II, 559


sprukstis

sprukstis (nom. pl.) U., Dond., Kurs., sprukstes Nigr., Iw., Wain., spruksti Dond., heisse Asche (mit kleinen Kohlen darin), sprukstis (nom. pl.), die Kohlengrube vor dem Riegenofen L.: ieraus rāceņus sprukstēs, lai ce̦p! Nigr., Wain. lai cits nuo sprukstīm izrauj karašas! Lautb. Vidv. II, 76. ja sprukstis izdzisa, tad bij jāiet uz kaimiņiem pēc uguns Dond. gruzdini... savus pirkstus sprukstuos! Seifert Chrest. III, 2, 291. kaķis . . . pe̦lnus, sprukstus sabārstīja sle̦pkavam acīs Pas. I, 314; sprukstis (nom. pl.) Nigr., Schrunden, Nikrazen, der nach dem Braten von Fleisch nachbleibende Bodensatz von Fett und Salzlake. Wohl zu sprukt resp. (wenn mit ks aus gs) zu sprauga; vgl. zur Bildung sprikstis.

Avots: ME III, 1023, 1024


stabains

stabaîns,

1) aus verschiedenen Erdarten gemischt:
stabaina zeme Segew., Lub., Stelp., Thomsdorf, Boden, dessen Bestandteile in kurzen Zwischenräumen wechseln;

2) verfault
Warkl. Zu stabs resp. stabji.

Avots: ME III, 1036


staļļaugša

staļ˜ļaûgša Salis, Wolm., A. XXI, 417, der Stallboden.

Avots: ME III, 1043


stāvkocis

stāvkuocis,

1) die Stakete, Palissade
St., Zaunspricker (stāvkuočeles Etn. I, 58, Fest.); jaunā gada vakarā vajaguot iet gar sē̦tu un skaitīt stāvkuočus Etn. II, 5;

2) ein aufrecht stehender Bienenstock aus einem Baumstamm
Golg., Fest.;

3) stàvkùocis 2 Mar., Golg., ein gehöhltes hölzernes Gefäss mit eingesetztem Boden
Mar. n. RKr. XV, 137, ein stehendes, mehr hohes, als breites Holzgefäss L., Bl. l, 456.

Avots: ME III, 1054


steme

II steme Stockm. "zertretener Boden; lielus saplacināta zeme".

Avots: EH II, 576


stikls

stikls, auch stikla L., U., das Glas (als Stoff) Bershof, Golg., Festen, Saikava, Lubn., Selsau, Sessw., Schujen, Pilda, Zvirdzine, Warkl., C., Jürg., Arrasch; das Fensterglas, die Fensterscheibe Oberl. n. U.; die Glasscheibe U.: stikla durvis, eine Glastür. luoga stikls. (acu) stikli, eine Brille Infl. n. U.: es nevaru redzēt bez stikliem. izdzert līdz stiklam, (das Glas) bis auf den Boden leeren Selsau. stiklu stiklās sasist, in kleine Stücke zerschlagen U. stikla luogi BW. 31090; stikla durvis 29642. Wohl nebst li. stiklas und apr. sticlo "Glas" zunächst aus slav. stьklo dass.

Avots: ME IV, 1067


stimbuks

stim̃buks,

1) ein Baumstumpf
Bershof, Grünwald;

2) der im Boden nachgebliebene Stiel eines Pilzes
Grünw.;

3) (vulgär) das Bein
Grünw.;

4) ein Stock
Grünw., Ukri.

Avots: ME IV, 1070


stiprs

stiprs,

1): kad bij s. (ein grosser Sturm),
tad meta nuo kuģa malku jūŗā Salis. stipra jūŗa ebenda, das Meer bei starkem Wellengang. stipra (sehr kalt) ziema Linden in Kurl. tagad zirgiem s. (schwer) darbs ebenda. pats stiprākais (am meisten anstrengend) kuļams laiks Janš. Dzimtene II, 282. tur kāda stipra (= vismaz ve̦se̦la?) pūrvieta būs Orellen;

2): s. (kuodīgs) sīpuols Linden in Kurl. krāsns ir briesmīgi stipra (stark geheizt)
Salis, stipra (reich an Lehm) zems (Boden) Kaltenbr. zemes tur bij tik stipras, ka gar lielceļu auga mežruozītes Jauns. Augšz. 34. Adv. stipri,

2): s. smaržuot Ramkau. s. (viel)
jāduod gaļa, kad kuļ ar mašīnu Frauenb.;

3): auch Ramkau, Strasden; stiprai (= stipri, laut)
bļāve Pas. XI, 365. Subst. stiprums,

1): parād[i] savu stiprumiņu! BW. 16098. apiņam aiz stipruma (ir plata spruodziņa) 16922.

Avots: EH II, 580


strūkla

strũkla,

1): "ein Wolkenstreif; ein Haufen zusammengeworfener Wurzeln in der Erde"
BielU.;

2): strūklām bira asariņas BW. 34846;

4): dzirksteļu s. šņākdama uzvērpās pret debesīm A. Upītis Pirmā nakts 385; ‡

5) gulbju s. BielU., ein Zug Schwäne;


6) zemes s. Frauenb. "eine Spalte in schlechtem Boden"
(?): kad dikti līst, tad zeme pārsprāgst un tad var redzēt zemes strũklas (mit Bed. 1 ?); ‡

7) eine Strähne
(?): līdz pat kupli viļņuojuošām matu strūklām Janš. Dzimtene II, 245.

Avots: EH II, 591


struļķis

struļķis "ein spitzes Pflöckchen, mit dem man im Boden Löcher herstellt (Gemüse pflanzend)" Drobbusch.

Avots: ME IV, 1094


strumpulis

strumpulis,

1): vor "Gr.-Buschh." ME. III, 1094 einzuschalten "strùmpulis 2 "; mūsu tē̦vam gaŗi lini, viņu tē̦vam - strumpulīši Tdz. 50158, 2;

3): zeme sakaltuse strum̃puļiem vien (von ausgetrocknetem Lehmboden, in dem sich grosse Spalten gebildet haben)
A.-Ottenhof.

Avots: EH II, 590


strutāt

strutât (li. strutoti Miežinis),

1) strutât PS., U., -ãju, strutêt U., Kl., -ẽju, strutuôt
U., eitern: vātis strutuoja MWM. VI, 475. kauls sāk trupēt un strutuot A. XX, 91. trums..., kas... sāpējis un strutājis Aps. auguons ilgi strutuo un negrib aizdzît Etn. IV, 21. trešais,... brūcēs strutē̦dams, kāpj nuo klints A. XVII, 584;

2) strutêt, strutuôt, (über bemooste Steine od. durch sumpfigen Boden) sickern (vom Wasser)
Spr.

Avots: ME IV, 1096


sūnīt

I sūnît, ein Gemüsebeet mit Moos belegen (um den Boden feucht zu erhalten) Druw.; beim Dachdecken unter die Schindeln Moos legen, damit Schnee nicht durchdringt (mit û 2 ) Gr. - Roop; s. auch sûnuôt.

Avots: ME III, 1133


surdzēt

I sùrdzêt Arrasch, hörbar rieseln; zeme sùrdz 2 Warkl., der Boden schallt vom hineinrieselnden Wasser.

Avots: ME III, 1125


surmēts

sùrmē̦ts 2 Warkl., fett, fruchtbar (vom Boden): surmē̦ta zeme.

Avots: ME III, 1125


sutra

sutra,

1) der Dunst, Dampf
Lemsal n. U.;

2) die Mistjauche; dünnflizssige Exkremente
(skaluoja ar sutru LP. VI, 838); "jē̦la cilvē̦ku izkārnījumu čupä Naud.; "Rasenstücke auf Reisig als Düngemittel"(gemeint ist wohl eine Düngerstätte) Kalzenau;

3) ein unsauberes, liederliches Mädchen
Blieden. In der Bed. 1 jedenfalls nebst li. šutringas "dunstig" zu suta, s. Leskien Nom. 438 und 439; in der Bed. 2 dagegen nebst li. sutrė, sùtros "Spülwasser; Mistjauche; eine trübe, schmutzige Flüssigkeit; Bodensatz; der Schmutz auf dem menschlichen Körper" (Geitler Lit. Studien 113, Tiž. III, 356, Lit. Mitt. IV, 404) und (nach Būga PФB. LXVI, 233) apr. sutristio "Molken" zu air. suth "Saft, Milch" (und r. сыта "Honigwasser"?), le. sula (s. dies) u. a., oder aber (wenn sutr- dissimilatorisch aus *srutr-, vgl. Būga Aist. Stud. 29) zu le. strutas (s. dies).

Avots: ME III, 1128


šuts

šūts, -s (unter šūte I): auch (mit ù 2 ) Lasd. u. a. n. FBR. IX, 141, Saikava; kāja aizamete pie šûts (eine kleine Bodenerhöhung) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 78.

Avots: EH II, 660


švīkstoņa

švīkstuoņa,

1) auch švīkstuons, das durch švīkstêt bezeichnete Geräusch: ļaužu pūlī švīkstuons A. v. J. 1896, S. 201. sadzirdēt daudzuo kāju švīkstuoņu A. v. J. 1902, S. 387. pātagas švīkstuoņa Vīt. lapu švīkstuoņa MWM. V1II, 289. spārnu švīkstuoņa Zalktis II, 64 und Skalbe Kâ es... 8. švīkstuoņu ... dzird ... gaisa laukuos Akurater Latvija;

2) "cilvē̦ks, kas švīkst, mīl uotru aprunāt", eine Klatschbase
(mit ì 2) Gr.-Buschhof;

3) ein morastiger Sandboden
(oben Morast, unten Sand; mit ì 2 und uô) Gr.-Buschhof.

Avots: ME IV, 119


švira

švira, = žvira 2, grober, körniger, unfruchtbarer Sandboden Erlaa, Gr.-Buschh.; grober Sand im Flussboden Lennew.

Avots: EH II, 661


tale

II tale Nötk., das Bleichen, die Bleiche (des Flachses): šuogad linu tale bij neizdevīga Jürg. Nebst tals, talinât I, telinât, til(in)ât zu li. tìlės "Bodenbretter im Kahn", pãtalas "Bett", apr. talus "Zimmerboden", aksl. nom. pl. tьla "Boden", an. ƥel "Grund (des Zeuges)", ae. ƥille "bretterner Fussboden", ir. talam, lat. tellūs "Erde", ai. tala-m "Fläche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 321, Walde Wrtb. 2 766 f.

Avots: ME IV, 127


tamprs

tam̃prs Gramsden, sehr zähe (von Bäumen und vom Boden). Als ein Kuronismus resp. Lituanismus nebst li. tamprus "zähe, hartnäckig" (bei Daukantas Darbay sen. Lit. yr. Zem. 41 und 57, Geitler lit. Stud. 115 und Miežinis) zu tiept.

Avots: ME IV, 129


tilgaldi

tilgaldi Angern n. Bezzenberger Le. Di.-Stud. 178, die auf dem Boden des Kahns liegenden Bretter. Nebst li. tilės "Brettchen im Handkahn" zu tale II und galds.

Avots: ME IV, 187


tillis

til˜lis Nogallen, ein Bodenbrett im Boot: saliec tuos tiļļus, lai kājas nav jāsaslapina! Nogallen. Wenn alt und zuverlässig, wohl mit ll aus ln und zu le. tilaudi, li. tilės.

Avots: ME IV, 189


tralla

III tralla, in der Verbindung trim traltām lēkt Vīt., (mit dem einen Fuss den Boden kaum berührend) hinken: kāju pārdūris le̦c trim trallām.

Avots: ME IV, 220


traust

tràust 2 Vīt., -šu, -su, gew. refl. tràustiês 2 Bers., Erlaa, Fehsen, Festen, Kalzenau, Laud., Stomersee, Vīt., (unbeholfen Sonnaxt) mühsam steigen, klettern Bers., Daudsewas, Gr.-Salwen, Kalzenau, KL-Salwen, Vīt., Wessen; aufstehen Sessw.; sich vorwärtsdrängen Vīt., sich mühsam vorwärtsbewegen Lennew.: trausās arvienu atkal ... uz augšu A. v. J. 1896, S. 734. kuo nu trausies stabā! AP., Daudsewas, Welonen. kuo tu trausies uz krē̦sla! Kalzenau. jums būs jātraušas uz staļļa (auf den Stallboden, den Raum über dem Stall) Jauns. pavasarī traušas kuodes kāpuri uz stādiņa Konv. 1 82. vajadzēja trausties augšā un iet ar visu miegu stadulu Austriņš Nopūtas vējā 49. katedrī trausās Tilaks Duomas III, 654. trausties uz vēde̦ra, auf dem Bauch hinaufklettern Bers. trausdamies gultā (schwerfällig ins Bett steigend) Austriņš Pušeln. un suseln. 41. vajadzēja trausties zemē (heruntersteigen, -klettern) Jauns. kuo tu tik ilgi dari ārdīs? trausies nuost (steig herunter)! Vīt. Wenn urspr. etwa "sich bemühen", wohl nebst trusnīties zu li. triũsas "Vielgeschäftigkeit", sloven. (wenn mit r aus urslav. rъ ) trsiti se "sich bemühen" u. a. (Miklosich gibt in seinem Etym. Wrtb. unter trudъ neben trudъ "Mühe" auch ein anscheinend gleichbed. truхъ).

Avots: ME IV, 226, 227


trejdibenu

trejdibe̦nu (gen. plur.), mit drei Boden versehen: trejdibe̦nu kausiņš LP. V, 216.

Avots: ME IV, 229


triece

trìece 2 Warkl., ein Riss, Bruch, Spalt (im Erdboden).

Avots: ME IV, 243



trupins

trupins, locker (vom Boden) Kl., bröcklig (z. B. vom Brot, Käse) Bers.

Avots: ME IV, 248


ūdens

ûdens, -ns (nach Biel. gen. comm. [?]) od. -ņa, bei Glück als maskul. i- Stamm (daneben aber auch gen. s. ūdena Joh. 5, 4, ūdeņa Offenb. 21, 6. nom. pl. ūdeni II Mos. 15, 8; Offenb. 17, 15, dat.-instr. pl. ūdeniem II Mos. 8, 6 u. a.). ûdenis Nötk. (neben ûdens), ûde̦ns 2 Sessau, Siuxt, ûdins Nerft, ûdins 2 Rutzau, -ņa, ūdinis PlKur., (mit û 2) Dunika, Rutzau, tahm. *ûdiņš 2 (> ûdiš) in Dond. u. a., Demin. ûdentiņš, ūdeniņš BW. 28902, 1 var., ūdesniņš BW. 11913, 2, ūdisniņš, das Wasser: Sprw. ūdens taukiem nepe̦ld pa virsu Br. Sak. v. 1286. kur dziļāks ūdens, tur vairāk zivju 1289. kur ūdeņa daudz, tur ūdens piete̦k 1280. kas ūdeni sēj, tas vēja pļauj 1282. izlietu ūdeni nevar sasmelt JK. II, 624. tik skaidrs kâ jūras ūdentiņš Br. 72. ūdens skaidrs kâ zītars. akas, avuota, upes, jūras ūdens, Brunnen-, Quell-, Fluss-, Seewasser: nesit (2. pl. imper.) akas ūdesneņu! BW.12693. dzēra strauta ūdisniņu Pas. I, 244 (aus Biržgalis). dzeŗam(ai)s ūdens, Trinkwasser: labs dzeŗams ūdens SDP. VIII, 63. acu, mutes mazgājamais ūdens, Wasser zum Waschen: rītā agri iene̦s... mutes ūdens LP. V, 332. meitām vajadzēja acu ūdeni ienest VI, 818. liels ūdens, tiefes Wasser (im Fluss) Grünh.; mazs ūdens, seichtes Wasser ebenda. dzīstuošs ūdens LP. III, 82, Heilwasser. pie ve̦lna e̦suot mirstamais ūdens un dzīvības ūdens V, 265. ūdens kāpj, das Wasser steigt; ūdens krīt, das Wasser fällt (nach der Überschwemmung, wenn Hochwasser geweserä ist). apgādāt, ka ūdenis ir atkal upēs JK. V, l, 30. nuogrimuši... vare̦nuos ūdenīs Glück II Mos. 15, 10. ūdenis tapa aizturē̦ti Ezech. 31, 15. darīšu es viņu ūdenis skaidrus 32, 14. padebesis bez ūdenim Judas 12. meitiņ[a] te̦k uz aku ūdenī (nach Wasser) BW. 5477, 1. ļaudis mani slīcinava ūdentiņa kanniņā 8629, 1. vai (pietrūka) jūŗā ūdesniņa (Var. ūdentiņa)? 30974 var. ūdens cauri netecēs 14762; 25002. apaļš tautu kumeliņš, ūdens virsū nestavēja 5077 var. ūdeņa (ūdiņa Latv. Saule 1927, S. 619 [aus Ob.-Bartau]) burbulīt[i]s 15950, 1. rudzu lauks kâ ūdenis līguoja 9388, 1 var. (pazudis) kâ ūdenī iekritis, wie im Wasser verschwunden Dr.: pazudis - tik˙pat kâ ūdenī vai ugunī iekritis LP. VII, 644. zuobins kâ ūdenī iekritis 525. zvē̦rs nuozudis kâ ūdenī III, 61. Krišs stāvēja kâ ar ūdeni apliets Krišs Laksts 6. viņš palika . . . kâ ar ūdeni apliets A. v. J. 1896, S. 749. viņš gribēja mežā tikt kâ zivs ūdenī (von grossem Verlangen gesagt) Kra. Vit. 115. dzīvuo (jūtas) kâ zivs ūdenī (Wohlbefinden ausdrückend). - ūdeni nuolaist, Wasser abschlagen. - Plur. ūdeņi, Gewässer U. (daher abstrahiert ūdenis "Gewässer" neben ūdens "Wasser" Lennew.) ūdens rijēji (um Wenden), Bodenvertiefungen, die schnell Wasser aüfsaugen Ar. Nebst li. žem. unduo und apr. unds (wundan) "Wasser" zu lat. unda "Woge", ai. undáti "benetzt". Vgl. daneben einerseits li. vanduõ "Wasser" und andrerseits ai. ud(a)n-, gr. ύ'δωπ, ύ'δος, slav. voda, got. watō "Wasser", arm. get "Fluss" u. a., wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 252 ff., Trautmann Wrtb. 337, Boisacq Dict. 998 f., Johansson BB. XVIII, 10, Reichelt KZ. XXXIX, 68, Meillet MSL. XXI, 253.

Avots: ME IV, 404, 405


urdināt

urdinât (li. ur̃dinti "дразнить" bei Būga PФB. LXV, 321) U., = urdît; auflockern (den Boden) Grünwald, (mit ur̃) Bauske, (mit ùr 2 ) Saikava; wecken Seppkull (mit ur̃), antreiben (mit ùr 2 ) Gr.-Buschh., Warkl.

Avots: ME IV, 303


uršeklēt

ur̂šeklêt Borchow, mit einer Hacke (den Boden) auflockern.

Avots: EH II, 715


ustabaugša

ustabaugša Austriņš Raksti V, 214, der Bodenraum.

Avots: EH II, 716


uzbriest

uzbriêst, aufschwellen, aufquellen, sich aufblähen Wid.: labībai vēl jāuzbriest (das Getreide muss noch wachsen, grobkorniger werden) C. zirņi brangi uzbrieduši (sind im Wasser angequollen) Wandsen, mīkla uzbriedusi (der Teig ist aufgegangen). vājniekam, kad tas sadzērās pienu, vē̦de̦rs par daudz uzbrieda Nigr. meita tâ uzbrieda (vom Fortschreiten der Schwangerschaft), ka nevarēja vairs slēpt savu kaunu ebenda. ceļš uzbriedis BielU., die Feuchtigkeit hat sich in den Boden der Strasse hineingezogen.

Avots: ME IV, 319


uzcilāt

uzcilât, (wiederholt) aufheben: uzcilāt labību Siuxt. akmeņus uzcilāt Saikava, Steine aus dem Boden hervorheben.

Avots: ME IV, 321


uzgrīst

uzgrīst, den Fussboden legen, dielen, (eine Brücke) bauen (perfektiv): uzgrīst tiltam grīdu Stenden. (tiltiņu) bija tur uzgrīduši Janš. Mežv. ļ. I, 330.

Avots: ME IV, 334


ūziķis

I ūziķis,

1) = ūzainis, wer Hosen trägt Lubn. (bes. von Jungen), Gr.-Salwen, Sessw. (mit ù 2); "wer Hosen mit einem breiten Boden trägt" Selsau; wem die Hosen hinunterrutschen oder wer allzu breite Hosen trägt Saikava, N.-Peb.; wer seine Hosen liederlich trägt Lubn., Sessw.; ein Kind, das mit herabgerutschten Hosen und Strümpfen umhergeht Stelp.: staigā kâ ūziķis Stelp. esi jau liels ūziķis, sagt man scherzweise zu einem kleinen Knaben, der anfängt Hosen zu tragen Vīt.; "wer Hosen näht" Gr: Salwen; in A.-Schwanb. auch ein Hahn mit befiederten Beinen;

2) das Hosenvöglein
Bielenstein Holzb. 460: pūti, pūti, ūziķīti (Var.: baluodīti)! BWp. 2427, 1 var. ja ūziķis aizdzied, tad kājas nuomūkuot LP. V,106;

3) "?": ūziķītis ūzu prasa BW. 12434.

Avots: ME IV, 411


uzknīberēt

uzknĩberêt Frauenb., vom Boden aufpicken: lai vistas uzknīberē izbirušuos graudus.

Avots: EH II, 725


uzmālis

uzmālis, Sand enthaltender Lehmboden AP., Lös.: mums tāds stingrs uzmālis; kad sakalst, tad grūt uzart AP., Lös.

Avots: ME IV, 357


uzmīcīt

uzmîcît,

1) zum zweitenmal kneten:
uzmīcīt mīktu;

2) knetend zum Vorschein bringen, auffinden:
saimniece abrā uzmīcīja kaŗuoti;

3) (in feuchtem Boden) eintreten:
zirgi (mātus minuot) uzmīcījuši ceļu.

Avots: ME IV, 360


uzņemt

uzņem̂t,

1): lejā laidu vaiņadziņu, lai uzņēma tas puisītis, kas ... Tdz. 38988;

2): kâ uzņēmis maizīti (die Oblate),
tâ sašļucis Pas. X, 165;

5): kad mācītājs bij uzņēmis savu amatu draudzē Aps. Raksti I2, 87. uzņēma lielas būves Jauns. Raksti IV, 145; ‡

12) aufnehmen (den Fussboden) Grenzhof (Mežmuiža):
u. istabas;

13) "?": pūcīte uzņēma zvirbuli dancuot BW. 2546 var. Refl. -tiês,

4) unversehens aufgenommen werden:
man uzņēmēs uz dakšām netīrs ābuoliņš Saikava. Subst. uzņēmējs,

2) der Vorsänger; wer ein Lied früher als andere zu singen beginnt
Frauenb.

Avots: EH II, 729


uztirīt

uztirît, (den Fussboden) reinigen, säubern (perfektiv): uztīrīt grīdu (Salis), istabu.

Avots: ME IV, 392


uzturēt

uzturêt,

3): labi uzturē̦ti (kuopti) luopi Ramkau; ‡

4) in einer gewissen Höhe über dem Boden halten
Ramkau: sūnā izkapts stipri jāuztur uz ruokas, - citādi piepļaunas sūnu. Refl. -tiês,

1): tur ne˙viena zivs neuzturas (nedzīvuo) Seyershof;

2): viņš nuo tā vien uzturuoties (pārtiekuot) Seyershof;

3): u. (sich benehmen)
kārtĩgāk Seyershof. nuo visas viņa uzturēšanās bija viedējams, ka viņš agrāk kalpuojis zaldātuos Janš. Dzimtene II, 250; ‡

4) sich konservieren:
uozuols uzturējies līdz šai baltai dienai LP. VII, 341. jauns zirgs pats uzturas (paglabā ilgāku laiku izskatu un gaitu) labāk Seyershof; ‡

5) an einer Forderung festhalten
AP.: sacījām, lai uzturas (pārduoduot preci), lai lēši nepārduod.

Avots: EH II, 738


vasa

vasa,

1) Feuchtigkeit des Bodens
Kawall n. Ü. ("scheint in Livl. unbek.");

2) ein Wald mit feuchtem, blauen Lehm enthaltendem Boden
Arrasch; "ein kleiner, gemischter, stellenweise ausgehauener, sonniger, grasreicher Wald" Kosenhof. - Wenigstens in der Bed. 1 nebst ievasa und wohl auch vasa zeme zu ahd. waso "feuchter Erdgrund", and. waso "caespes" u. a., s. Fick Wrtb. III 4 , 404, Trautmann Wrtb. 343, Walde Vrgl. Wrtb. I, 308,Petersson Griech. u. lat. Wortst. 28 und Zur Kenntnis 12 f. Būga hat dazu RSI. VI, 16 auch li. Vasintà und Vãsaknas (und Aist. Stud. 18 auch apr. Gwaitewesse pratum) gestellt.

Avots: ME IV, 484


venteris

I veñteris Autz, BL, C., Dond., Dunika, Lin., Neuenb., Pankelhof, Salis, Stenden, Wandsen, (mit èn 2 ) Bers., Erlaa, Fest., Golg., Grawendahl, Kl., Lubn., Meiran, Prl., Saikava, Sonnaxt, ein Setzkorb L., Setznetz U., Memelshof; ein reusenartiges Setznetz Bielenstein Holzb. 671 (mit Abbild.); eine Art Fischreuse Lasd., Laud., Lubn., Zaļmuiža n. Latv. Saule 1924, S. 168; ein aus Weidenruten geflochtener Fischkorb mit doppeltem Boden Frauenb. (mit ), Luttr.; eine Fischreuse aus Garn Ruhental n. Etn. I, 121; Bielenstein Holzb. 668; ein auf Reifen aufgespanntes Netz zum Aufbewahren von Fischen Etn. II, 108: upītē jāieliek venteris: šuonakt skries zivis Saikava. zivis, iegājušas caur priekšdibe̦nu īstajā venterī; netiek vairs ārā Lutr. zivju venterīši BW. 20575, 1. līdeciņa (sc.: līda) venterī 3690 var. kas pīs lūku vēnterīti ? 30757. kam venteris ir (die da Hälter haben) līdz ar visiem, kas... dīķus dara Glück Jesaias 19, 10. Als Lehnwort aus dem Kurischen resp. aus li. vénteris "Fischreuse aus Weidengerten" wohl zur Wurzel von le. uotainis (s. dies und KZ. LII, 110 ff.); anders Būga KSn. I, 299.

Avots: ME IV, 537, 538


vērdele

vērdele, ein grosser Eimer Mar.; ein grosses hölzernes, nach oben zu breiter werdendes Milchgefäss mit einem Spundloch in der Nähe des Bodens (mit èr 2 ) Mar. n. RKr. XV, 143; ein ziemlich hohes, nach oben zu sich verjüngendes hölzernes Gefäss mit einem Deckel (mit ḕr 2 ) Mahlup; eine Tonne Letlihn. Wohl nebst li. verdelis "ein Viertel" aus mnd. vėrder oder vêrdel "der vierte Teil eines Korngemasses, einer Tonne usw."

Avots: ME IV, 560


vērpele

I vẽrpele Līn.,

1) vẽrpele Bl., C., auch vērpelis, Demin. vērpeliņa, eine Vierteltonne
L., U.; eine 25 Liter fassende Tonne (mit ẽr ) Dunika; eine Tonne von geringer Grösse Bielenstein Holzb. 328, Lasd., Rutzau, (mit ẽr ) Dond., Līn., Nigr., Stenden, (mit ḕr 2 ) Kalnemois, Lis., Stomersee, Sessw., (vẽrpelis) Bixten, (ver̃pele) MSil.; ein Fass (mit ẽr ) Frauenb.; ein tonnenähnliches hölzernes Gefäss, darin man Grütze aufs Feld mitnimmt (mit ẽr ) Iw.; ein hölzernes Geschirr (namentl. für Butter), das ein Viertel genannt wird U.; ein Butterspann Bielenstein Holzb. 328; "kubuliņš" (mit ḕr 2 ) Saikava; ein nicht grosser, länglicher Zuber (vērpels) Spr.; ein rundes Holzgefäss (mit ẽr ) Wolmarshof, Jürg. (grösser als ein Eimer), (auch vērpelis) Vīt. (grösser als ein staņģis, kleiner als ein tuoveris, ohne Deckel), (vẽrpele) ein aus einem Baumklotz ausgehöhltes Gefäss mit eingefügtem Boden: es ielaistu saldu alu vienu mazu vērpelīti. VL. aus Rönnen Latv. Saule 1927, S. 621. brūvē ... alu divas mazas vērpeliņas BW. 9423, 1. vērpelei (Var.: vērpelim, mucai) spundu spert 19527. putriņas vērpelīte 2167. verpelī palicis maz ūdens Saikava. pušpūra prievitu, vērpele gradze̦nu BW. 3000. dziesmu vērpelīte 916, 1;

2) ein Bündel, das man auf der Schulter trägt Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617;

3) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
visas ciemu vērpelītes aiziet . . . tautiņās BW. 18277. nesauc meitu vērpelīti! 10568; ein 3-6 Jahre altes, ziemlich dickes Mädchen Nigr. (mit ẽr); (puņķu Stenden, U.) vērpele, der Rotzlöffel, die Rotznase V.; salašņu vērpele Sessw., eine Klatschbase. Nebst li. vérpelė (bei Būga KSn. I, 10, Lit. Mitt. II, 243 und III, 112, Jušk. 656 unter iš-ũžti, Jušk. SvR. 74 u. a.) wenigstens in den Bedd. 1 und 3 aus dem Germanischen (vgl. schwed. värpill "kleines Tönnchen").

Avots: ME IV, 563, 564


vezis

vezis, ein Korb Dond., Selg., Stenden, Wandsen; ein Korb mit einem Deckel Für. I; ein zugedeckter Korb Depkin n. U.; ein Hühnerkorb L., Depkin n. U.; ein aus Pergeln geflochtener Korb Markgrafen; ein Deckelkorb für feineren Frauenschmuck Kabillen n. Bielenstein Holzb. 366; ein rundes, aus Haselrinde geflochtenes Körbchen mit geradem Boden, ohne Deckel und Griff, zum Mehltragen gebraucht Frauenb.; ein ovales Behältnis aus Birkenrinde (vezītis) Iw.; = ciba Windau; Demin. vezītis Senten, vezīte, ein Körbchen (n. u. scheint in Livl. nicht bekannt): baltmaize bij ... salikta vezī Jaun. mežk. 182. Grieta atliek šujamuo vezītē Upītis St. 61. vežuos ievāza siļķes, darbiniekus sūtuot uz muižu lieciniekuos Windau. Etwa (als "Tracht" oder "zum Tragen Dienendes") zur Wurzel von ve̦z(u)ms? Vgl. zur Bed, av. vazya- "Last, Tracht", ai. vāha-ḥ "lragend", gr. pamphyl.; Ƒεχέτω "er soll bringen", lat. vehere "falrren, tragen, bringen", ae. wegan "bringen".

Avots: ME IV, 546, 547


vieši

vieši, in der Verbind. saules vieši, die Königskerze (verbascum thapsus L.) RKr. II, 80; die Sonnenblume (helianthus annuus) C. (unter saule); "= saules grieži, saulrieši" (eine Pflanze, die in trockenem Sandboden wächst)" Fehteln (mit ìe 2 ). Als etwas sich drehendes zur Wurzel von viesulis?

Avots: ME IV, 671


virsus

vìrsus (li. viršùs, r. верхъ, serb. vr̂h "Oberstes") U., Wenden u. a., vìrss 2 Kussen, N.-Laitzen u. a., vìrsa U., AP., Serbigal, Wolm., (mit ir 2 ) Kl., Lös., N.-Rosen, (mit ir̂ 2 ) Ruj.,

1) das Obere, der obere Teil, die Oberfläche
U.: iedams līdz . . . iekaļņa virsum Vēr. II, 1102. pa virsu, obenhin, auf der Oberfläche U. nuo virsas, von oben U. nuo virsas salst RKr. VII, 806. bučiņas uz . . . ruokas virsas Krišs Laksts 1. apvērta tuo (= ādu) . . . uotrādi, izklājuot jē̦lpusi uz virsu Janš. Mežv. ļ. I, 85. kuģa virsa Kaudz. vanadziņi vārtu virsu (Var.: virsū) lidināja BW. 14202. vanadziņi tilta virsā lidinās 2591. zemes virsū, auf Erden. virsus kārta, die Oberschicht Frauenb.;

2) Plur. virsi, die Gipfel, Wipfel:
kur, priedīte, virsi tavi? ce̦lmi vien siliņā BW. 18360. lai trīc visi mežu virsi 483 var. sē̦ta dzelžiem kalta, sudrabiņa virsiņiem 30401 var.;

3) virsa Salisb., virsiņa ebenda, der Rahm, die Sahne;
virsus Frauenb., Rahm auf gegorener Milch: ne˙kā nav nuo tās virsas; liess pieniņš Salisb. man jau pienam maz tās virsas Plüd. LR. III, 59;

4) der Deckel
Zvirgzdine (vìrss 2 ): aizliec skrīnes virsu! Zvirgzdine;

5) der Bezug:
ve̦se̦lus klēpjus ar sniegbaltiem virsiem pārvilktu spilve̦nu Janš. Bandavā II, 267;

6) vìrsa 2 C., Plur. vìrsi 2 Saikava, der Wagenkorb:
vāģi pastāv nuo virsus... A. XI, 171;

7) = aûgša, der Raum über einem Gebäude, der Bodenraum: dzīvuojis uz rijas virsus LP. VI, 102;

8) der über dem Fussblatt befindliche Teil eines Stiefels oder Schuhes:
zābaku virsas. labas tupeles, tik tie virsi nuoplīsuši Frauenb.;

9) vìrss 2 Kussen, Saikava, virsiņš Laud.; ein aus Käsemilch, Eiern, Fett, Hanf usw. bereiteter Aufstrich auf Fladen:
plāceņam ir virss Saikava. karašu ... ce̦p ar virsu, virsiņu, t. i. izplatītās mīklas malas uzliec uz augšu un ieduobumu pieplida ar sabe̦rzē̦tiem burkāniem u. t. t. Konv. 1 822. Zu lat. verrūca, ae. euearr "Warze", ai. várṣ̌iṣ̌ṭha-ḥ "der höchste, oberste", várṣ̌ma "Anhöhe, Oberštes", air. ferr "besser" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 267, Trautmann Wrtb. 362, Fick Wrtb. 19, 132 und III 4 , 399, Stokes Wrtb. 274f., Strachan IF. II, 370, Bugge BB. IfI, 112 f., Weyhe PBrB. XXX, 62 f., Hübschmann Atm. Gramm. 495, Torbiörnsson Slav. Bidrag 14 f.

Avots: ME IV, 615


vitenis

I vitenis (li. vìtenis "Rippe, Knie eines Kahnes" Bezzenberger Lit. Forsch. 200) N.-Bartau, Plur. viteņi Saraiken n. Bielenstein Holzb. 608, die Bootsrippen, Kniehölzer im Boot; viteņi, der Fussboden über den Bootsrippen N.-Bartau n. Etn. I, 121: atspe̦rdamies ar kājām laivas balstuos un viteņuos Janš. Tie, kas uz ūdens 13. Nebst. lat. vitus und gr. ἴτυς "Radfelge" zu vît?

Avots: ME IV, 628


zābaks

zàbaks,

1) der Stiefel:
kuces ādas zābaciņi BW. 20513. viksē̦ti zābaki 26732. zābaks dubļu bridējiņš 19990 var. dievs šūdina zābaciņus 29351, 1. darvas zābakiem 7292. ūdens zābaki, Wassersfiefel. jūdžu zābaki LP. I, 59, Meilenstiefel. zābaki ar atluocītiem stāviem Kaudz. M. 50. zābakiem jaunas galvas piešūt, Stiefel vorschuhen U. dzērves zābaki, zerplatzte, rissige Füsse, wie sie kleine Kinder im Frühjahr barfuss umherlaufend bekommen Wolm., Ermes;

2) verächtl. Bezeichnung für einen dummen Menschen:
tīrais zābaks! muļķis tu biji, ka nenāci - zābaks! Saul. III, 149, dumjš kâ zābaks Frauenb. u. a.;

3) eine Röhre von Brettern, durch welche Futter vom Boden in den Stall geschüttet wird
Biel. n. U., Memelshof, Sessw., Siuxt, Stockm.; eine solche Röhre in der Mühle, wodurch das Korn in den Mühlstein geschüttet wird Frauenb., Konv. 2 708: milti bira pa˙visam iz cita zābaka A. v. J. 1899, S. 109. Nebst zābags L. und li. zopagas "Stiefel" aus dem Russischen (vgl. aruss. запогъ und сабогъ dass. bei Soboľevskij РФВ LXV, 414).

Avots: ME IV, 694


zāle

I zâle (li. žolė˜ [acc. žõle̦] "Gras, Kraut"),

1) loc. plur. zālīs Glück Markus 6, 39, zāļuos U. (apr. soalis "Kräuticht"
), Demin. acc. s. zālteņu BW. 12359, das Gras; das Kraut; das Unkraut Manz. Lettus; Demin. zālīte, der Rasen Mar.: purva, meža, dārza zāle, nach dem Orte, wo das Gras wächst U. zemes zāle, gutes, nicht auf nassem Boden gewachsenes, feines Gras U. āra zāle, Angergras U. ne tie ēda purva zāles,... tiem vajaga āra zāles BW. 33773, 1. zaļa bija pļavas zāle 29241. celiņš nuozaļuoja ar tuo zaļu maura zāli 9231. purvā auga zaļa (Var.: purva, ciesas, liela, gara) zāle 12254. telītēm purva (Var.: me̦ldru) zāle 16515, 12. tai pļavā dze̦lzu (Var.: dze̦lza, grīšļa, cieta) zāle 28666, baltābuola zāle bija 28586, 2 var. grīsla zāle 11599, 1. sūra bija jūras (Var.: krasta) zāle 31833, 1. kusti, ūdens zāle! ūdens tevi kustināja 12808. re̦ta (Var.: maza) zāle 16749. Jāņu (Jāņa) zāles, zu Johanni gepflückte Kräuter: visa laba Jāņa zāle, kuo rauj Jāņa vakarā: vībuotnīte, papardīte, sarkanais ābuoliņš BW. 32402. nikna zāle, Unkraut U. Sprw.: niknas zāles visur ielasās Br. sak˙v. 1492. vai zāle augtu, kad lietus nelītu? RKr. VI, 841. kāda zālīte dīgusi, tāda nuokalst. zāles iet, Gras pflücken (raufen) gehen: uz Rites mežu mēs gājām zālēs Jauns. Baltā grām. I, 204. iet uz purvu ciņu zāles Aps. Pie pag. tiesas 27. zāļuos būt, auf der Weide (in der Grasung St.) sein U. uotrā zāle, aufs andere Jahr St.,U.- apdziru zāles RKr. XII, 10, tycopodium selago; asins zāles Konv. 1 643, hypericum; atāla zāle Konv. 2 3503, parnassia palustris L.; blaugznēju zāle Peņģ., Ruhrkraut (gnaphalium sylvaticum); ciņu zāle"?" Konv. 2 2323; de̦guma zāle Kronv. n. RKr. III, 71, lysimachia nummularia L.; de̦su zāle Birsman, satureja hortensis L.; drudža zāle

a) Mauerpfeffer (sedum acre L.)
Mag. IV, 2, 46; RKr. II, 78; Nitau n. Etn. I, 84;

b) linaria vulgaris L. Stockm. n. RKr. III, 71;

c) Tausendgüldenkraut (erythraea Rich.; erythraea centaureum Pers.; gentiana centaureum)
Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 71; Konv. 1 381; dze̦gužu zāle, Hungerblümchen (draba L.; draba verna; draba muralis L.) RKr. II, 70; Mag. IV, 2, 56; Konv. 1 384; dzelzes zāle Mag. IV, 2, 90, die Schafgarbe (achillea millefolium L.;) dzelža z. Konv. 1 386, Eisenkraut (verbena officinalis L.); ežu zāle "?"Siuxt; guovju zāle,

a) Ackerskabiose (scabiosa arvensis)
RKr. 1I, 77; Konv. 2 569;

b) Laserkraut (laserpitium latifolium L.)
RKr. II, 73; Konv. 2 358; graizes zāle Konv. 2 3036, Milzkraut (chrysoplenium alternifolium L.) Etn. I, 29; griezuma zāle,

a) scabiosa arvensis Wenden n. RKr. III, 72;

b) Mannstreu (eryngium amethystinum)
Konv. 2 3644; griežamā zāle "?" Konv. 2 2322; kaislu zāle Mag. IV, 2, 28; RKr. lI, 79; Konv. 1536, Beinwurz, Schwarzwurz (symphytum officinale L.); kaltuna zāles Ulanowska Łotysze 100, veronica officinalis; kamuola zāle Konv. 2 3528; Mazvērsītis Lopkopība III, 50, dactylis glomerata; kašķu zāle Mag. III, 1, 131; IV, 2, 41, 81, Grindwurz (rumex acutus); kaulu zāles Konv. 1 860, cerastium Dill.; kaušļu zāle Konv. 1 861; Konv. 2 1691, lithospermum arvense L.; kazu zāle Konv. 2 3368, alchemilla vulgaris L.; kārpu zāle RKr. II, 71, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia helioscopia L.;) kustuoņu zāle RKr. II, 72; Dr., Gundermann (glechoma hederacea L.); kušņa zāles Ulanowska Łotysze 100, echium vulg.; lapsu zāles, Krähenaugen U.; Siegwurz (gladiolus L.) RKr. II, 72; Etn. I, 28; maura zāle RKr. II, 75, jähriges Rispengras (poa annua L.); maures zāle Mag. IV, 2, 24, agrostis canina; mātes zāle,

a) gentiana centaureum Mag. IV, 2, 29;

b) fumaria officinalis L. Birsman;

c) pyrola umbellata L. Riga n. RKr. III, 72; me̦dus zāle (holcus lanatus) Mazvērsītis Lopkopība III, 49, 50; melmeņu zāle, Salomons Siegelwurz (convallaria polygonatum)
Mag. IV, 2, 40; 81; meža zāle, lycopodium selago Dond. n. RKr. III, 71; LP. VII, 671; mēra zāle(s) Mag. IV, 2, 90; Konv. 2 3131, die Schafgarbe (achillea millefolium); miru zāle RKr. II, 77; Konv. 2 569, Ackerskabiose (scabiosa arvensis); miruoņu zāles,

a) ononis Kav.;

b) ledum (sedum?) acre Etn. II, 150; miega zāle,

a) m. zāles RKr. II, 78; Konv. 1 205; 532, m. zālītes Etn. 1, 29, schwarzer Nachtschatten (solanum nigrum L.);

b) Tausendgüldenkraut (gentiana centaureum)
Mag. IV, 2, 29; 77;

c) m. zālīte, polygala amara L. Fest. n. Rkr. III, 72; pabrīņa zāles Ulanowska Ło-tysze 97, anchusa officinalis; pārceļamā zāle RKr. III, 73, veronica beccabunga L.; Pētera zāle Konv. 2 3503, parnassia palustris L.; pīļu zāle, festuca fluitans Mag. IV, 2, 26; glyceria fluitans Wid.; rasas zāle Mag. IV, 2, 76, alchemilla; rudzu zāle, der junge, grüne Roggen
AP.: zaļa, zaļa rudzu zāle BW. 28118; saldā zāle, festuca fluitans Mag. IV, 2, 26; glyceria fluitans Wid.; salmu zāles RKr. II, 72, Gräser (gramineae Juss.); sāpes zālīte Fest. n. RKr. III, 70, erythraea centaureum Pers.; spranču zāles U. (unter sprancis), alchemilla vulgaris; susekļu zāle Mazvērsītis Lopkop. III, 50, cynosurus cristatus; sviesta zāle, a) Königskerze (verbascum thapsus L.; verbascum nigrum) Mag. IV, 2, 31; RKr. II, 80; Konv. 2 587, Karls.;

b) ranunculus ficaria L. Lös. n. RKr. III, 72; tabakas zāle,

a) Rauchgras (anthoxanthum odoratum)
Mazvērsītis Lopkopība III, 50; Konv. 2 4095;

b) Waldmeister (asperula L.)
Konv. 2 2682; tauka zāle Mag. III, 1, 131, Fettwurzel; taukota zāles Ulanowska Łotysze 102, symphytum officinale; tīteru zāle U. (unter tīter[i]s), Mag. IV, 2, 62; RKr. II, 64; Etn. II, 165, Schafgarbe (achillea millefolium L.): pret diluoni lietuo tīteru zāļu sulu Etn. II, 165; utu zāle Mag. IV, 2, 55, pedicularis palustris; ūdens zāles Mag. IV, 2, 15, die Halbgräser, Juncagimen, Nymphaeen; vanaga zāles RKr. II, 72, Habichtskraut (hieracium L.); vemjama od. vē̦de̦ra zāle RKr. II, 74, Morchel (morchella Dill.); vējluodes zāle Wenden n. RKr. III, 72, pinguicula vulgaris L.; zuobinu zāle Mag. IV, 2, 24, iris germanica; zuobu zāles Konv. 2 4057, Schellkraut (chelidonium majus);

2) Plur. zāles, Kräuter
U.; Gewürze U.; Arznei U., Medizin: Sprw. nelīdz ne zāles, ne plāksteris, - ne lāsti, ne pātari RKr. VI, 842. juo rūgtas zāles, juo salda veselība. stipruma un nestipruma zāles LP. II, 52. spē̦ka un nespē̦ka zāles III, 81. puisim e̦suot čakluma zāles LP. III, 88. šķaudāmas zāles 40. dze̦namas, skrejamas, laižamas zāles, Abführungsmittel U. vemjamas zāles, Brechmittel U. (unter vēmeklis). iemidzināmas zāles LP. VII, 611, Schlafmittel. vē̦de̦rs sāp vē̦de̦r[a] zāļu gribē̦dams BW. piel.2 2911. brauc[u] uz Rīgu zāļu pirkt, puišiem sē̦rga Vidzemē 12752. gūžu zāļu nedabūju BW. 20294. iekšā dzeramas zāles LP. VI, 602. de̦vuši... glāzīti sūruo zāļu Upīte Medn. laiki 10, zāļu devējs, ein Arzneiverständiger U., Frauenb. zāļu buode, eine Gewürzbude U. zāļu nams, die Apotheke U. zāļu zīme, das Rezept U. zāles vārīt, Kräuter, Arznei bereiten U. zāles dzert, Arznei nehmen U. zāļu kārtā Salis, zāļu tiesai LA., als Arznei: šņabi iedzert zāļu kārtā. - acu zāles, weisser Vitriol U.; me̦lnuma zāles, Eisenvitriol Etn. IV, 21, U.; miega (oder guļamās) zāles, das Schlafmittel: iede̦vušas pavāram miega zāles: tas aizmidzies LP. IV, 228. pasāve kalpam pi de̦guna guļamuos zāļus (für zāļu?) Pas. VI, 247 aus Makašāni; nāves zāles, Gift U.; ziepju zāles, Seifenstein; ziluma zāles, Indigo U.; žurku zāles, Rattengift, Arsenik U.;

3) in genitivischen Verbindungen: zāles blakts Karls nibis ferus; zāles puķe Glück Jak. I, 10, die Blüte;
zāļu diena, der Tag vor Johannis JK. VI, 29; Konv. 2 1417; se̦gluoj[u]... kumeliņu zāļu dienas vakarā BW. 13290; zāļu vakars, der Kräuterabend (vor Johannis); zāļu nams, das Treibhaus Infl. n. U. Nebst apr. acc. s. salin "Kraut" zu zaļš.

Avots: ME IV, 696, 697, 698


žeberglītis

žeberglītis Setzen, ein ästiger Stock (den man als Stütze für Erbsen in den Boden steckt).

Avots: EH II, 818


zelminis

II zelminis, der Giebel L.; die spitze Giebelwand am Hausboden Bielenstein Holzb. 32. Wohl mit s- zu lesen, weil nicht zu trennen von li. šelmuõ "Giebel", (alt) šalma "langer Balken", aksl. slěmę "Balken", wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 503 und Trautmann Wrtb. 301 f.

Avots: ME IV, 704


zeme

zeme: "1)" ME. IV, 708 (vor zems, -s) zu streichen! zemes (der Boden) tur bij tik stipras, ka gar lielceļu auga mežruozītes Jauns. Augšz. 34. augstākā "jūŗas z." od. "se̦lgas z." Kaugurciems, = se̦lga. zemes "Torf" Grenzh. n. FBR. XII, 23. zemju (= lauku) skatuvēm Blaum. Raksti XI 1 4 (1938), 8. zemju (= lauku) mūzikai I 5 (1936), 39. zemju (= laukū) spirdzinuošuo labvēlību Jauns. Augšz. 3. zemes (= lauku) dzīve. zemes ir̂ss Lubn., die Wespe. zemes puse Auleja, die Unterseite. zemes sīpuols Etn. II, 10, eine gewisse Pflanze.

Avots: EH II, 804


zeme

zeme (li. žẽmė, apr. semmē),

1) zems, -s (r. земь in на-земь "auf die Erde"
) Preili n. FBR. VIII, 13; Pas. II, 137 (aus Lixna), Kaltenbrunn, Schlossberg, Demin. zemiņa (tahmisch!) BW. 8310, 2 var., acc.-instr. zemiņu (tahmisch!) 13388 var., gen. s. zemīša 4821,3 var., auch Plar. zemes, die Erde (der Boden; die Welt); der Humus Siuxt; das Land; der Landbesitz: Sprw. kāda zeme, tādi augļi RKr. VI, 849. tik me̦lns kâ zeme Br. 57. kas zemi kuopj, tam maize būs Br. sak. v. 1504. kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj Birk. Sakāmv. 79. ja zemei duosi, tad zeme tev duos JK. II, 473. kâ zemi kuopsi, tâ zeme atlīdzēs 474, tā zeme jūras dibe̦nā, tā zeme kapā Br. s. v. p. 117. virs zemes, apakš debess (antwortet man einem, der nach dem Wohnort fragt) Etn. IV, 79. bija ļuoti nejauks laiks, tâ sakuot debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 1, 66. kaut arī zeme ar debesi jauktuos 65. mālu (Var.: glīzda, pliena, zvirgzdu) zeme BW. 9763. man arama ce̦lmu zeme 5220,2. kas man deva āra zemi, sila zemes arājam? 11218. linu zeme 17470,1. griķam de̦r smaga (Var.: ve̦ca) zeme 3186 var. meža zemes iestrādājuot Etn. II1, 157. maizes zeme, ein fruchtbares Land U. atvedis kapiem smilti un zemi (Sand und Humus) Siuxt. piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408. spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā JK. V, 1, 76. zemi apstrādāt, den Boden, das Land bearbeiten. zemi uzplēsa Dicm. pas. v. I, 25. es aparu divi zemes BW. 27976. zeme iebrūk Aps. Pie pag. tiesas 15. būdiņa... kâ nuo zemes izburta LP. I, 169. zemē iegrimuse pils Dīcm. pas. v. I, 11. viņš pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis 23. guovis bijušas kâ zemē iekritušas LP. VII, 978. uz zemes pusi St., niederwärts, uz zemes gulēt, auf der Erde liegen, schlafen U. pie zemes gulēt, krank sein U. pie zemes, gar zemi gāzt, mest, sviest, niederwerfen U. Ansis liekas gar zemi (legt sich nieder) un aizmieg JK. III, 80. līdz zemīti ievas zied BW. 13388. ze̦māku jau nekritīsi kâ līdz zemei, sagt man zu einem, der sich vor dem Fallen fürchtet Etn. IV, 77. tē̦vs, māmiņa zem zemēm (sind begraben) BW. 4087 var. māmuliņu zem zemēm palikām 27755. gulēt man zem zemēm 27554,1. ragana... nuosit (sc.: kucīti) i[r] apruok juo zemēs Pas. V, 426 (aus Welonen). viņš guļ dziļi zem zemēm Latv. rozkrīt caur zemēm Pas. V, 321 (aus Welonen). tē̦vs ar dē̦lu zemi dala Biel. 1179. sasēda bāleliņi tē̦va zemi dalīdami BW. piel. 2 37891. pirmajam, pedeļam, tiem piede̦r tē̦va zeme 3754,1. tē̦vu zeme, das Vaterland. dzimtā zeme, die Heimat. meita zemes neturēja BW. piel. 2 3774,1, labs zemes gabals, eine gute Strecke Weges U., St. vinš e̦suot gājis kādu gabaliņu zemes LP. VI, 920. nebija jājis ne jūdzes zemi (eine Meile Weges) V, 276. pa visiem zemes kaktiem dze, nāt Kundziņš Vecais Stenders 37. uz jaunu zemi iet, eine neue Wohnstelle beziehen U. sveša zeme BW. 18912. nuo svešām zemītēm 30866. tālajās zemītēs 31726, 2 var. radi pa visām zemītēm BW. piel. 2 3840,1. aiz zemju zemēm, dziļā svešumā Rainis Tie, kas neaizmirst 77. krievu (Var.: prūšu, puoļu) zeme vare̦n liela BW. 13186,7. nuo tās tāļas sakšu zemes 31332. sāmu zemes mēs ļautiņi, prūšu zemes kumeliņi 26034. trīs kundziņu zeme rīb 18999. uz zemēm Salis u. a., auf dem (flachen) Lande (im Gegensatz zur Stadt). uz zemēm iet, aufs Land ziehen St., U. zemēs dzīvuodams, der du doch zu Lande wohnest Manz. 10 Gespr. - In genitivischen Verbindungen: zemes bē̦rns, ein Sterblicher; z. ceļš,

a) der Landweg (im Gegensatz zum Seeweg, zur Eisenbahn)
Salis, Wid.;

b) die Landstrasse
Wid.; z. juoma Wid., die Landenge; z. juosla od. juosta (U.), eine Erdzone; z. kalps "ein Landknecht": saimnieks izrentēja māju trim zemes kalpiem Ahs.; z˙klēpis, der Schoss der Erde; z. luode, die Erdkugel; z. ļaudis, Landeseingesessene St., U.; z. malka, Torf U.; z. piķis, Ton: zemes piķis kaļķu vietā I Mos. 11, 3; z. rags, das Kap Wid.; z. rūķis, wer den Boden bearbeitet, ein Landarbeiter; z. smaka, Leichengeruch U.; z. strēķis, eine Erdzone U.; z. suoģis, der Landvogt Manz. Lettus; z. svars, 25 Pfund Karls.; z. šaurums, die Landenge Wid.; z. tiesa, das Landgericht U.; z. trīce, das Erdbeben; z. vaina, eine Krankheit, die man von dem Wasser erbt, womit ein Gestorbener gewaschen ist Bergm. n. U.; z. vējš, der Ostwind an der Westküste von Livl. und Kurl. n. U., Rutzau; z. bite, die Erdbiene; z. čurkslis, die Uferschwalbe (hirundo riparia) Nigr.; z. tārps, der Erdwurm Wid.; z. apiņi, Ehrenpreis (veronica officinalis L.) RKr. II, 80, L., U.; z. ābuols, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; Plur. z. ābuoļi, Erdäpfel U., Kartoffeln Mag. IV, 2, 145; z. bē̦rzs (bērze 1271,1) BW 17706, 4"?" ; z. cūkpienes, Löwenzahn (leontodon L.) RKr. II, 73; z. kuoks, der Senesbaum Brasche; z. rāciņi U., Kartoffeln; z. rieksts Mag. IV, 2, 29, die Erdnuss; z. siliņš, Augentrost (euphrasia) U.; z. sīpuols Etn. II, 10"?"; z. tauki, schamloser Gichtschwamm (phallus impudicus L.) RKr. II, 75; zemes uogas St., Erdbeeren. Nebst ze̦ms u˙a. zu apr. same (zum Vokalismus vgl. den Ortsnamen d. Samiten = le. Zemīte in Kurl.), aksl. zemlja, av. (loc. s.) zǝmi, alb. δе "Erde", gr. χαμαί "auf der Erde", umbr. hondra "infra", lat. homō (alt hemō). got. guma "Mensch" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 662 ff., Trautmann Wrtb. 369 f., P. Kretschmer Glotta XX, 65 ff., N. van Wijk AfslPh. XLII, 287, Johannson Xenia Lideniana 116 ff.

Avots: ME IV, 708, 709


zemē

zemē (li. žẽmėje ), loc. s.,

1) an den, auf den Boden
U., nieder U., herunter, hinunter: tu šņuorīti zemē meti (šnuoriņu zemē laidi piel. 2 7018,

1) BW. 7018, 1. nepaklāja zemē villaini BW. III, 1, S. 18. puika... nebija zemē me̦tams (war nicht zu verachten)
LP. Vl, 388. kuo tīri zemē nuolikt (=nuopaļāt) Ar. ve̦lns sāk... dē̦lu ņemt zemē (überwinden) LP. VI, 478;

2) am Boden
U.: zemē gulēt, krank sein U. sēd zemē Ulanowska Łotysze 9. (fig.) palikt zemē Aahof, Kalnemois, zurückbleiben;

3) Ersatz von nùo- bei imperfektiven Verben (s. Le. Gr. § 746): kāp zemē! steig herunter!
met zemē! wirf hinunter! ej, saulīte, drīz zemē! BW. 4399 var. saule riet zemē Ulanowska Łotysze 9. drēbes zemē mest U., zemē ģērbties U., sich auskleiden: meitas ģērbās atkal zemē Janš. B. 204. Alvīna āva zemē zābakus MWM. XI, 265. zemē jūgt, ausspannen U. tu, tētiņ, zemē mirsi BW. 27822 var. (ähnlich: 19937; Pas. IV, 183 (aus Makašē̦ni); V, 252 [aus Sakstagals]; Ulanowska Łotysze 9). lai sprāgstuot zemē LP. VII, 586. viņš šaus viņu zemē VI, 734. kaut... kâ suni mani zemē šautu Zalktis I, 77. kad būtu jēriņš, tad kautu zemē BW. 2130. es tuo (= uozuolu) likšu zemē cirst 7675. zemē gāzt, mest, sviest, niederwerfen U. griežas nuo lielceļa zemē LP. VII, 109.

Avots: ME IV, 710


zemene

zemene, ‡

2) da zemenes Tdz. 44489 (aus Lubn.), = da zemienes, līdz zemei, bis zum Erdboden.

Avots: EH II, 804


zemgule

ze̦mgule (li. žemgulė˜ "eine am Boden Liegende" ), = ze̦mala 2, eine Kuh mit niedrigen (kurzen) Beinen: prāva... guote̦na, nevis kāda augsta garkāje, bet īsta ze̦mgule Janš. Bandavā II, 14. abas (guosniņas)... ze̦mgules, kādas ar˙vien cienī būt labas pienīdzes Mežv.]. I, 234. kūtīs vairuojās ze̦mgules guovis RA.; zemgules guovs "eine Kuh, die magere Milch gibt" (?) Selb.

Avots: ME IV, 710


žīrs

žīrs (?), = žeiris I 1, ein Geschirr mit einer Offnung am Boden (z. B. beim Bierbrauen) Infl. n. U.: viņam jau te̦k kâ žīram, von einem Säufer gesagt U. Hypernormalismus für žeiris?

Avots: ME IV, 814


žļaga

I žļaga,

1) etwas Aufgeweichtes
Druw.; nasses Holz Saikava; nasses Getreide Saikava: rudzi bija slapji; salmi nāca ārā nuo mašīnas kâ žļaga Druw. tur jau nuo (izklātiem) liniem vairs ne˙kā nav; tik tāda žļaga (eine verfaulte Masse) vien palikuse Bauske. piene̦susi tādu žļagu (nasses Holz, Späne usw.); kas tev nu duos degt! Saikava; eine hässliche, feuchte Masse, Erde Erlaa;

2) Nasser, unfruchtbarer Sandboden
Plm. n. RKr. XVII, 87, solche Erde unter der Humusschicht Tirs.: mums tīrumuos zem plānās aŗamās kārtas ir baltā vai rudā neauglīgā žļaga; rudenī vai pavasarī veļas gar arklu, ka žļagzd vien Plm. jaunsaimniekam piešķiruši tādu žļagu Saikava;

3) Spülicht
Grawendahl;

4) eine schlecht geratene Speise; schlecht ausgebackenes Brot
Grawendahl. Vgl. zlags.

Avots: ME IV, 814


žļāga

žļāga Wessen,

1) ausgestürztes Spülwasser
St., Spülicht (mit ã ) Jürg., (mit à 2 ) N. - Schwanb.; der Bodensatz einer Flüssigkeit (z. B. vom Bier) N. - Schwanb. (mit à 2 ); unklares Wasser (hauptsächl. in versandeten Flüssen, Gräben) Ramdam;

2) eine Lache:
uz grīdas liela žļãga Jürg.;

3) comm., ein Pisser
Gr. - Buschh. (mit à 2 ), Budberg;

4) ein Wolkenbruch, heftiger Regenguss
(mit ã ) Frauenb.

Avots: ME IV, 816


žļārkšēt

žļãrkšêt Dunika, ein Verbum zur Bezeichnung des Geräusches, das man beim Schleppen einer Kette dem Boden entlag (namentlich über Steine) hört: ķēde žļārkš.

Avots: ME IV, 816


žļega

žļe̦ga, nasser, unfruchtbarer Lehmboden Saikava: tāda žļe̦ga, ka nevar ne izbraukt Bauske. pielijušas zâles ir slapjas kâ žļe̦ga Heidenfeld.

Avots: ME IV, 817


žļuga

žļuga,

1) eine breiartige Masse
Schibbenhof; "каша" Wid.: kartupeļi (vāruot) saiet žļugā (žļugās Schnehpeln) Schibbenhof. ābuoli vai plūmes pārvadājuot var saiet žļugā ebenda;

2) Treibeis, Schnee auf dem Wasser
N. - Bartau; weicher, halb aufgetauter Schnee Dunika: jūŗā tāda žļuga, ka ar laivu ne˙maz nevar tapt uz priekšu N. - Bartau. mums naudas kâ žļugas (d. h. sehr viel) ebenda;

3) nasser Sandboden
Warkh.;

4) eine unsaubere Flüssigkeit
Grawendahl;

5) ein Schimpfname
Stenden. Zu žļugt.

Avots: ME IV, 819


žogi

žuogi (li. džiuogaĩ), žuogas, Strauchwerk (namentlich dürres, auf dem Boden umherliegendes) Wellig n. U.; žuôgi 2, Reisig und Späne als Abfälle an einem Ort, wo Holz aufgestapelt gewesen ist Salis, Wainsel; Kehricht, Abfälle (auch im Zimmer) N. - Salis, BielU. Zu žuogs I (nach Bezzenberger BB. V, 318 und Leskien Nom. 198) und li. džiúogas (plur. džiuogaĩ) "Lagerholz, Windbruch" bei Būga KZ. LI, 111.

Avots: ME IV, 838


zoķeris

zuõķeris N. - Bartau, ein ästiges Holz, welches man an einer Schnur längs dem Meeresboden hinzieht, um zerrissene Netze aufzufangen. Aus mnd. soker "Sucher".

Avots: ME IV, 759


žolkāt

žol˜kât Dond., Stenden, Wandsen, -ãju, den Bodensatz einer Flüssigkeit spülend aufrühren, eine Flüssigkeit unklar machen.

Avots: ME IV, 827


žulga

žulga,

1) die Feuchtigkeit
Wid.;

2) eine schmutzige Flüssigkeit, Spülicht
(mit ul˜ ) Kalnzeem, Lindenhof, Pilkarn; "Schlampe" V.; ein schlechtes Getränk Bers., (mit ul˜ ) Bauske, eine wässerige Suppe Vīt., (mit ul˜ ) Jürg., Plm., (mit ùl 2 ) KatrE: ar žulgu varē̦tu iztikt, kaut vairāk maizes de̦vuši! Vīt.;

3) Eiter
Wid.;

4) auch žulgas laiks, andauerndes Regenwetter
Vīt.;

5) auch žulgas zeme, wässeriger Boden
Vīt.;

6) eine Geschwulst, Wasserblase, Blatter
(mit ulˆ 2 ) Bauske, Briņķi, Fockenhof, Frauenb., Kurs., Schlehk, Schrunden: knauši sakuoduši kāju liêlus žulgu žulgās Frauenb. es viņu sapēru, tâ ka palika žulgas uz ādas Kurs.;

7) eine ausgetrocknete Pfütze
(mit ulˆ ) Gr. - Buschh.; "peļķe" (mit ul˜ ) Lindenhof;

8) ein durchnässtes Kleidungsstück
Vīt.: ce̦pure salijuse cauri slapja kâ žulga Vīt.;

9) comm., ein Säufer
(mit ùl 2 ) Warkl.

Avots: ME IV, 829


zulla

zul˜la Burtn., eine unklare, unbestimmbareFlüssigkeit, Bodensatz: ej tu sazini, kas tā nu par zupu: grāpī tāda zila, me̦lna zulla! Burtn. - Plur. zulliņas (= suliņas?), = sùkalas, Waddak Mag. XIII, 41.

Avots: ME IV, 750


žvākāt

II žvãkât (?) Nötk. "so ziehen (dem Boden entlang), dass gewisse "žvīkstuošas" Töne entstehen". Vgl. zvãkât II.

Avots: ME IV, 843


žvaknīt

žvaknît,

1) prs. žvaknu, (etwas Schweres) mit Geräusch niederstürzen
(tr.) Mar. n. RKr. XV, 146: žvaknīsim kuoku zemē!

2) "prügeln, schlagen"
Nötk.;

3) "in einen weichen Boden einsinken (von Pferden)"
Ramdam.

Avots: ME IV, 840


zviedupīte

zviedrupĩte, ein Kieselbach, ein Bach mit sandigem Boden (?): zviedrupītes dūniņām sajukušas BW. 13630 var.

Avots: ME IV, 782


žvingus

žvingus laist, kleine Steinchen mit Wucht dem Boden entlang schleudern, sodass sie dabei sausen Sams un Tarziers Rotaļas.

Avots: ME IV, 845


žvira

žvira,

1) = zvira Cibla, Golg., Gr. - Buschh., Holzumberge, Holmhof, Kalz., A. - Laitzen, Lennew., Laud., Lubn., Oknist, Schwanb., Selb., Infl., um Illuxt; kleine Steinchen Burtn., Raiskum, Roop, Smilten, Stom.; Steinsplitter Lennew., Lubn.; Klumpen von Eisenteilchen, Kohlen und Asche in einer Schmiede Wessen; gelber, kiesichteŗ unfruchtbarer Sand Druw. n. Etn. II, 50;

2) kiesichter Boden
Kalz., Lubn., Mar., Saikava, Wessen; ein steinichter Acker Adl., Butzkowsky, Stom.; ein steinichtes Flussbett Setzen; leichter Boden, der leicht Wasser durchlässt Vīt.; "ūdens zeme" Bers. Aus wruss. жвир.

Avots: ME IV, 846


zvirgzde

I zvirgzde (li. žvirgždė "kiesiger Boden" ),. zvìrgzds I.

Avots: ME IV, 777

Šķirkļa labojumos (1)

goba

I guõba [Bl. Wandsen],

1) die Abgabe, Kontribution, der Tribut
Kand.: visi kuoki guobu (nuomu) deva, priede, egle vien nedeva BW. 2821. guobas ņemt: citiem jē̦rus kazlēniņus, citiem mazus kucentiņus 2376. saule pārnāk zvē̦ruodama, Rīgai guobu nurbē̦ruse BW. 33883. Im VL. nicht selten guobas zeme (Var.: guoba BW. 14922, guobu z. 14425, 1; 27987), Pachtland [?]: guobas zemes arājiņš BW. 15197;

2) [Zinskorn, Steuerkorn Pussen n. U.]; das Kirchenkorn, die dem Prediger zu leistende Abgabe:
savam cienīgam kungam savu tiesu, savam mācītājam savu guobu nuoduodam Füreker. guoba ir labības nuoduoklis mācītājam Dobl. n. Etn. I, 137;

3) ein Komplex von 3 - 4 grossen Gesinden [?]
BW. 15197;

1) der Haufe
[Ogershof]: sniegs gul guobām uz ielām Balt. V. [Wenn mit uo aus ō, wohl zu li. gabénti "bringen", guõbti "zusammenraffen, zusammenscharren", atgėbau "habe hergebracht", poln. gabac/ "ergreifen", mhd. gâbe "Gabe" u. a.; sollte dagegen uo auf on zurückgehen, dann böte sich zum Vergleich as. gambra "Zins."]

Kļūdu labojums:
kucentiņus = kuceniņus
14425, 1 = 14425, 3
Pachtland [?] = (nach J. Allunan) fruchtbarer Boden (wo Ulmen gedeihen?)

Avots: ME I, 688