Paplašinātā meklēšana

bè̦dulis (li. bėdùlìs "бѣдняга") fem. -le, C., der (die) Bekümmerte, von Gram Gebeugte, Armselige: nuo gaisa atskan: bē̦duli, tev laime zied, kur neesi Girgenson. viņs bija pūlējies bē̦dulim remdēt sāpes. kur iešu, bē̦dulīte BW. 18067, 3. vaidulītis, bē̦dulītis liela ceļa maliņā BW. 34357. latvieši mūžīgi bijuši tādi bē̦duļi, kas savu prātu ne+būt nespējuši uz augstām lietām cilāt Izgl. IV, 13. Cf. bēdelis.

Avots: ME I, 289

bidulis Schwaneb., ein scharfer Knochen oder ein zugespitztes Holzstück, das man beim Herstellen der Bastschuhe gegraucht; wohl zu bidît].

Avots: ME I, 293

‡ bruzdulis, wer unaufhörlich plappert, schwatzt Dunika, Kal.

Avots: EH I, 246

I budulis,

1) der Büttel
U.;

2) der Popanz, das Schreckgespenst
(= bubulis). [bubulis aus budelis.]

Avots: ME I, 345

I budulis, ‡

3) = budēlis I 2: buduļu vakaru BW. 33466 var. budulīti (Var.: budelīti) 33355 var.

Avots: EH I, 249

II budulis, einer, dre etwas umgräbt: bubulis bubuļā visu ārā Mar. n. Rkr. XV, 108. [bud - ist vielleicht eine Kontamination von bed - (in best) und dub - (in li. dubìnti "дуплить".)]

Avots: ME I, 345

buñdulis,

1): auch Iw., Liewen-Bersen;

4): zusammengewickelte Lappen
Meiran; ein in Lappen eingewickeltes kleines Kind Lubn.; ‡

9) = bum̃bulis 9: bij man vīra bundulīt[i]s (Var.: bumbuliņš) BW. 9397, 11 var.

Avots: EH I, 253

buñdulis [Gr. -Essern, Wandsen],

1) [buñduls Neunburg], eine hölzererne Butterdose mit einem Aufschiebdeckel
Kurl.; in Livl. ciba;

2) [buñdulis C., ein rundes Lehmgefäss;] ein Gefäss für gekäste Milch, Grütze:
putras bundulis Mag. III, 1, 122. piena bundulītis BW. 29261;

3) [buñdulis Ruj., ein Klötzchen;] Flott -, Schwimmhölzer an Netzen
Konv. ² 2573;

4) ein Bündel
Ruj. n. U.;

5) ein Futteral;
adatu bundulis, Nadelkissen;

6) dziju bundulis, ein Haufe zusammengereihter Garnknäuel
U.;

7) bunduls, ein Lamm od. eine Kuh, die sich langsam entwickelt:
tāds bunduls vien ir Podsem; [buñdulis Wenden "etwas Kleines"(bes. von lebenden Wesen); bunduls Nerft, etwas, das ebenso lang wie dick ist;

8) buñdulis C., trollius europaeus. Entlehnt aus dem Germanischen, wenn von der Bed. "Bündel"(> etwas Rundes)
auszugehen ist.]

Kļūdu labojums:
viss 3. nozīmes nodalījums jāizmet. Die ganze Abteilung 3) ist zu streichen.
4) = 3)
5) = 4)
6) = 5)
7) = 6)
8) = 7)

Avots: ME I, 350, 351

‡ čadulis Saikava, = ‡ čaduks.

Avots: EH I, 282

[dudulis,

1) "ein (frierend) weinendes Kind"
Warkh.;

2) ein Pferd, das
bubina; auch von einer Taube Schujen;

3) "ein allzu gesprächiges Kind.
kas iet riņķī un runā" Selsau.]



Kļūdu labojums:
dudinis un dudulis jāiesprauž (zwischen dudinis und dudulis einzuschalten): dudulē̦ns s. dũdulē̦ns.

Avots: ME I, 510

‡ dùdulis ² Linden in Kurl., = ‡ dūduks.

Avots: EH I, 346

dũdulis [wohl aus dūdulis], das Bocks- od. Ochsenhorn, zum Blasen eingerichtet Bergm. n. U.; der Dudelsack Krem.

Avots: ME I, 524

[I dũdulis,

1) "lē̦ns cilvē̦ks" (als Schimpfwort);

2) "ein Popanz"
Kosenhof, Daiben;

3) dùdulis ² "nuovārdzis, nuokārtu seju cilvē̦ks" Kačanova;

4) dũdulis, ein Kosename
Lesten.]

Avots: ME I, 524

II dũdulis, ein Pfeifer Bers.; angelica archangelica Karls. [Wohl identisch mit dem folgenden Wort; vgl. klr. dudva "Schierling".]

Avots: ME I, 524

‡ I dulis "ein hellbrauttes (duls) Pferd" Iw.

Avots: EH I, 340

‡ II dulis,

1) = dullis, die Faust (in einem handsriftl. Vokabular): dabūsi ar duli pa muguru;

2) "= knablis" Diet.

Avots: EH I, 340

‡ III dulis "Rauch, der beim Brennen vermoderter Hoizstücke entsteht" A.-Schwanb.

Avots: EH I, 340

I duñdulis, ‡

2) "paunā" Burtn.

Avots: EH I, 342

[I duñdulis Ruj., = bundulis 3; eine kleine Ackerscholle.]

Avots: ME I, 516

[II dùndulis ^2,

1) jem., der unklar durch die Nase spricht
Domopol;

2) ein Schreihals (vom Kinde)
Warkh.]

Avots: ME I, 516

III duñdulis,

[1) "ein kleines, eingewickeltes Kind"
Kosenhof];

2) dunduls, ein fest zusammengedrückter Schneeball od. ein Klumpen von zerquetschtem Brot
Freiziņ. [Vgl. bundulis und li. dundùlis "Dickbauch".]

Avots: ME I, 516

[IV dundulis Bers., der Rausch: viņam jau labs dundulis galvā. dùndulis ² Mar. "jem., der im Rausch taumelnd lallt".]

Avots: ME I, 516

dzirdulis, = dzirulis Dond., Tals. A. XIII, 81; [in Nigr. = dzerklis].

Avots: ME I, 553

gādulis, jem., der (etwas) besorgt: gādulīti, gādā taukus kāpuostiņus! BW. 29200.

Avots: ME I, 615

gàudulis C., [PS., Trik., gaũdulis Salis], fem. - le, [li. gaudulė˜, род насѣкомаго],

1) ein Klagender, Wehmütiger:
kuo gaudulis gauduojas? BW. 4076. kam tu mani, māmulīte, gaudulīti audzināji? BW. 339;

[2) ein zu Beklagender
U.].

Avots: ME I, 610

ģirdulis: ein Kind oder Tierjunges, das nicht gesäugt, sondem getränkt wird Bartau, (mit ir̃ ) Frauenb. Vgl. li. girdùklis. dass.

Avots: EH I, 427

ģirdulis Grünh., Dond., Tals., Katzd., = dzirdulis,dzirulis, ein Kind, das nicht gesäugt, sondern getränkt wird.

Avots: ME I, 699

grauzdulis ,* der Kaffeebrenner; grauzduļi, überbleibsel von geschmolzenem Fett Freiziņ.

Avots: ME I, 640

gre̦mdulis, Borenkäfer Biel., Apsk. [Nach Leskien Nom. 489] zu li. grámdyti "reinschaben".

Avots: ME I, 648

griñdulis, ‡

2) "kuoka rīks, ar kuo aizspruostuo duris" Upesgrīva (Uguņciems).

Avots: EH I, 406

griñdulis, = griezene 2 K., [Neuermühlen].

Avots: ME I, 656

‡ I grudulis, eine ausgebrannte (izgruzdusi) Stelle Warkl.

Avots: EH I, 410

‡ II grudulis, der Donner Bērzgale.

Avots: EH I, 410

I gruñdulis: auch Salisb.; ein Fisch Salis, (mit ùn ² ) Fest.

Avots: EH I, 411

I gruñdulis, der Gründling (gobio fluviatilis); me̦lnais grundulis, Meergrundel RKr. IX, 93. Aus mnd. grundele].

Avots: ME I, 665

II grundulis ‡

5) eine Kartoffelart
(mit uñ ) Ramkau: grunduļi gareni ruobaini; viens gals re̦snāks, uotrs tievāks.

Avots: EH I, 411

II grundulis,

1) ein Erdkloss
Biel. n. U.;

2) eine Unebenheit auf dem Wege
Ober- u. Nieder-Bartau, Rutzau, [Salis];

3) grunduļi, kleine Steinchen, die beim Sieben von Bohnen od. Erbsen im Sieb übrigbleilen;

4) als Schimpfwort: sakārņi, grunduļi, šķiŗat ceļu! BW. 1513.

Avots: ME I, 665, 666

[ķidulis, ein Stäbchen am Webstuhl, s. Bielenstein Holzb. 406.]

Avots: ME II, 379

klaîdulis (fem. klaîdule), der Strolch, der Herumstreicher; ielas klaidule, das Strassenmädchen Plūd.

Avots: ME II, 208, 209

[kudulis "Alantsbleier" Für. I.]

Avots: ME II, 299

lidulis, wer schwebt, fliegt; ein unbeständiger Mensch; Schmetterling: tas tik tāds lidulis Bers.

Avots: ME II, 466

‡ mē̦dulis, = mēdeklis: mēdi, mēdi, mē̦dulīti! BW. 20921.

Avots: EH I, 805

mudulis, das Modell.

Avots: ME II, 659

[mùrdulis ² Warkl. "ein unsauberer Mensch". Zu li. mùrdyti "besudeln"?]

Avots: ME II, 668

naudulis, naudulĩtis, pļavu naudulĩtis, alectrolophus major RKr. III, 69; tīruma naudulis, Acker-Täschelkraut (thlapsi arvense) III, 73; vgl. naûdiņa 2.

Avots: ME II, 696

ņaũdulis, der Greiner, ein weiner liches Kind Aps., C., Smilt.

Avots: ME II, 896

‡ nebē̦dulis, ein nicht Betrübter, nicht Bekümmerter: vaidulītis, bē̦dulītis liela ceļa maliņā; nevaidulis, n., nāc pie manis sētiņā! BW. 34357.

Avots: EH II, 10

‡ nevaidulis, der Gegensatz von vàidulis ² : vaidulītis, bē̦dulītis liela ceļa maliņā; n., nebē̦dulis, nāc pie manis sētiņā! BW. 34357.

Avots: EH II, 22

nîdulis, wer hasst, anfeindet, der Widersacher: prieku nīduļi B. Vēstn.

Avots: ME II, 747

[ņur̂dulis Lis., ņùrdulis ² Warkh., Warkl., jem., der zu knurren pflegt.] ņurdus, der Streit, das Gerede Autz n. Bl.

Avots: ME II, 906

pe̦dulis L., U., = pedelis.

Avots: ME III, 192

pē̦dulis: cilts pē̦dulīti Janš. Līgava II, 512.

Avots: EH XIII, 227

pē̦dulis L., U., = pēdelis: ja nečuč, var gan līdz nest pē̦duli Zeif. Chrest. II, 173.

Avots: ME III, 207

pir̂dulis: auch Oknist n. Fil. mat. 37.

Avots: EH XIII, 236

pir̂dulis C., ein Stänkerer U.

Avots: ME III, 222

pur̃dulis,

1): auch (mit ùr ² ) Pilda, Warkl. (auch ein fem. p-le): puisi purdulīti (Var.: pundurīti, pe̦lnurušķi), nelaid cūkas druviņā! BW. 29154, 2 var.; ‡

2) der Rotz
AP. (selten), (mit ùr ² ) Warkl.: nevar purduļa nuo de̦guna nuoslaucīt Warkl. pùrdul[i]s da nabas Tdz. 57687, 8 (aus Domopol). Plur. pur̃duļi - auch AP., (mit ùr ² ) Borchow n. FBR. .XIII, 25 ("?"), Liepna, Prl., Warkl., Zvirgzdine, (mit ur̂) Fest. n. FBR. XVII, 86.

Avots: EH II, 327

pur̃dulis Jürg., pùrdulis ² Kl., ein Rotzlöffel. - Plur. pur̃duļi C., Jürg., pùrduļi ² Festen, Kl., Mar., Erlaa, Prl., der Nasenschleim Oppek., Sessw., Peb., Kurl. n. U., Sunzel. Etwa (s. Persson Beitr. 229, Petersson Zwei sptachl. Aufs. 7 und 16 f., Būga Aist. Stud. 178 und PFB. LXVI, 246 und Walde Vergl. Wrtb. 11, 50) zu li. purslas "Schaumspeichel", gr. παρδαχός od. (ion.) πορδαχός "nass, feucht" und (?) le. purvs?

Avots: ME III, 416

raudulis Riga, = rauduve 2.

Avots: ME III, 484

raûdulis C., Wolm., raũdulis Tr. (f. -le, raûduļa FBR. V1, 94), wer viel weint, ein weinerlicher Mensch, ein solches Kind, ein Schreihals, ein Zärtling Mag. IV, 2, I37: bijis liels brē̦kulis un raudulis A. v. J. 1900, S. 883. māte uzvilka rauduli uz ceļa un uzdeva, cik ādā lien Vēr. II, 1293. viņa uzlika vienu ruoku raudulim uz krūtiņām MWM. X, 920. es tuo savu rīta māli dziedāt vien sadziedāju; tautu meita raudulīte raudāt vien sa-raudāja BW. 665. dziedātāju mani veda pie rauduļa tē̦va dē̦la; kad gri-bēju padziedāt, viņš man[i] gauži raudināja 190. man[a] māsiņa raudulīte tur actiņas nuomazgās 12431. dusmulīti tautas sauca, raudulīti brāleliņi 22901.

Avots: ME III, 484

rudulis: "Cab." ME. III, 554 zu verbessern in "Caб.".

Avots: EH II, 382

rudulis, abramis ballerus L. RKr. VIII, 103; der Bleyer (cyprinus ballerus) Fischer 127; das Rotauge (leuciscus erythrophthalmus L.) Natur. XXXVII, 37; die Plötze (leuciscus rutilus) Caв. II, 222.

Avots: ME III, 554

rũdulis Karls., auch f. rūdulīte BW. 7336 var,, das Rotauge L., St., U., die Plötze Holmhof n. Etn. II, 113: es ieskriešu e̦ze̦rā rūdulīšu pulciņā; rūdulim sarkan[a]s acis, man sarkanas izraudātas BW. 41171, l. zu ruds.

Avots: ME III, 567

ruñdulis Karls., runduls,

1) "?": mūsu rudzu runduliņš pa˙galam LP. VI, 67;

2) rundulis, = ruñdēlis Schwanb., Stomersee, Golg., Drobbusch;

3) rùndulis ^2, ein rundes Blumenbeet
Mar., A,-Schwanb.;

4) ruñdulis, Zusammengerolltes:
mīklas ruñdulis Allendorf.

Avots: ME III, 561

I ruñdulis,

4): auch Seyershof; ‡

5) ein runder Turm Treiden.

Avots: EH II, 384

‡ II rundulis Sauken "= gruñdulis I".

Avots: EH II, 384

sirdulis,

1) ein Ärgerlicher, Zorniger
Wid.;

2) "?": vai ņemt gudru sirdulīti [?] (Var.: sērdienīti, bārenīti), vai bagātu mātes meitu BW. 11444, 4.

Avots: ME III, 845

skandulis, die Schelle Dr.

Avots: ME III, 871

I skaudulis, ein Missgünstiger B. Vēstn.

Avots: ME III, 876

II skaũdulis, ein Geschwür Rutzau n. FBR. VIII, 139; aus li. skaudulỹs dass.? skàudze ² Sussei n. FBR. VII, 139; Stockm. n. FBR. VIII, 87, Saikava, Meiran, Warkl., Gr.-Buschhof, Memelshof, U., Kreuzb., = kàudze, der Haufe: sìena skaudze (Var.: kaudze ) BW. 22987 var. visu sakrāva vienā skaudzē Zb. XVIII, 468. piebira liela skaudze ze̦lta Pas. IV, 184 (aus Atašiene). siekam skaudzes (Var.: kaudzes ) nenuomalu BW. 8102 var. skaudzēm me̦stas ce̦purītes 31933, 9. Zu mhd. schoche "aufgeschichteter Haufe", schoc "Haufe" u. a., s. Fick Wrtb. III ⁴ , 467.

Avots: ME III, 876

skraidulis: mit ài ² ("?") Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73; 1): bē̦rns, kam māte ir skraidule Lttic. 1237.

Avots: EH II, 506

skraidulis,

1) auch skraiduonis Wid., skraiduons L., U., ein Bummler, Umhertreiber, Herumläufer U.; ein Laufbursche Dr.: pasaules skraidulis V. kur tādu skraĩduli var likt, ne+kad nestāv mājās! Sassm. n. RKr. XVII, 52. viņdien atvēru durvis tam pasaules skraiduoņam Alm. ;

2) dārza skraidulis, carabus hortensis L. Latv.; labības skraidulis, zabrus gibbus Fabr. Latv.; agristes lineatus Konv. ² 645.

Avots: ME II, 885

skrandulis,

1) ein Zerlumpter:
puisi, skrandulīti (Var.: skrandu puoli, skarainīti, pinkainīti, kankarīti u. a.), nenāc meitu pulciņā! visas tavas skaras dre̦b BW. 20430, 6 var.;

2) Plur. skranduļi Lieven-Bersen, Behrsebeck, Überbleibsel von geschmolzenem Fett.

Avots: ME II, 887

skreĩdulis Karls., skreidulis U., Plur. skreiduļi Mag. IV, 2, 146, U., Rainfarrn (tanacetum vulgare); skreiduļa sē̦klas, Zittersamen Karls. Vgl. skreitals.

Avots: ME II, 890

skumdulis, ein Betrübter (?): F. būtu vienīgais skumdulis šinī jautr[aj]ā sabiedrībā Lautb. Luomi 186.

Avots: ME III, 903

smaĩdulis Arrasch, (mit aî) Gr.Buschhof, Warkl., f. -le, wer zu lächeln pflegt Memelshof, Plūd. Rakstn. II, 272.

Avots: ME III, 949

smir̂dulis: auch Warkl.

Avots: EH II, 538

smir̂dulis C. (li. smirdulis "Gestank"), f. -le, ein Stänkerer U., V.: smirduļa maitas Lapsa-Kūm. 263. šī smirdule 259.

Avots: ME III, 966

snaũdulis C. (li. snaudulys "unwillkürlicher Schlaf"),

1) f. snaũdule, snaudula, snauduļa BW. 16081, Prl. n. FBR. VI, 94, ein Verschlafener, eine Schlafm ütze:
snaudulīte, miegulīte mana uotra malējiņa BW. 8056, 1, snaudule dedzina... kuodeļu 6697 var. kas kait tauta snaudulei nesēdēt kamanās? 18407 var. pārveda snauduļu 21973, 2 var. mieguliņa, snauduliņa... līgaviņa 21974, apķeries (bāleliņ!) kuplu priedi, ne snauduļa līgaviņu (Var.: snaudulu)! 18586, 1. snaudulīte nakti maļ Br. sak. v. 1145. abi snauduļi trīcēja vien LP. VI, 466. mazajiem snauduļiem Apskats 1903, S. 568;

2) der Schlummer:
nuoduoties parastam snaudulim Alm. cīnīties ar uzmācīguo snauduli Alm. Rūd. 82. acu plakstiņus ar saldu snauduli sedza Dünsb. Od. 1, 12.

Avots: ME III, 973

spar̂dulis Warkl., spârdulis ² Dond., wer mit den Füssen auszuschlagen pflegt.

Avots: ME III, 985

spãrdulis Nigr. (li. spar̃dulis "ein Stoss"), wer um sich zu schlagen, zu zapppln liebt: Grieta... pievilka mazuo spārduli Pas. Lāpītājs 14.

Avots: ME III, 986

‡ spîdulis,

1): auch Kaltenbr.

Avots: EH II, 552

spîdulis (li. spindulỹs "Glanz"),

1) was glänzt, leuchtet, schimmert, eine glänzende Sache
Dr., Wid.: pulksteņa ķēde ar . . . spīduļiem, kas tur klāt karājas Kaudz. M. 32. spīdulīši karājas ausīs Jaunie mērn. laiki I, 16. aiz pasaulīgu ruotu spīduļiem 24. apkārusies spîduļiem (mit glänzendem Tand) Jürg.; "ein angezündeter, in die Runde gedrehter Holzspan" Bauske;

2) spīduļi, noctiluca Konv. ² 2714.

Avots: ME III, 1001

spiedulis,* der Stecher am Gewehr Dr.: mēlītes jeb spieduļi Konv. ² 1149.

Avots: ME III, 1005

spiñdulis,

1) das Ohrensausen:
kad spindulis spindz ausīs, tad ve̦lns sūdz dievam šā cilvē̦ka grē̦kus Nötk.;

2) ein gewandtes, lebhaftes Wesen
Nötk.

Avots: ME III, 997, 998

‡ spraudulis IMM. 1932 I, 142 (aus dem 17. Jahrh.), der Riegel.

Avots: EH II, 557

sprudulis PIKur. "= sprūds"; vgl. li. sprudulas "Knebel" bei Geitler Lit. Stud. 111.

Avots: ME III, 1023

strizdulis JK. V, 117, eine Mistgabel.

Avots: ME IV, 1091

svaidulis, wer unbeständig, wankelmütig, flatterhaft ist Duomas II, 462.

Avots: ME III, 1141

‡ svīdulis, krankhaftes Schwitzen (?): māti muoca s. un murgi Mekons Debess vaļā (1873) 13.

Avots: EH II, 619

tundulis,

1) ein Bündel, etwas Zusammengewlckeltes
(mit uñ ) Ruj., (mit ùn ² ) Domopol, Meiran; ein in Windein gewickelies Kind Lubn.;

2) ein ungeschickter, tölpethafter Mensch
(mit uñ) Nauksch.: vai, mana māsiņa, man tevis žē̦l, pie tāda tundula piesēdinēja BW. 21401, l. Aus tuntulis . bundulis?

Avots: ME IV, 264

vadulis U., *vaduls od. *vadula Manz., ein Gängelband U., vaduls L., ein Leitband: katri jūs ve̦lna vadulā un virvēs gājāt Manz. Post. I, 57.

Avots: ME IV, 431

vàidulis ² : Demin. vaìdulītis BW. 34357; īsts v. un nelaimes pareģis A. Upītis Laikmetu griežos II, 124.

Avots: EH II, 748

vàidulis ² Golg., Schwanb., wer viel seufzt.

Avots: ME IV, 434

vandulis Wid., Plur, vanduļi U., Konv. ² 4057, vanduli L., U., Schellkraut (chelidonium majus); ein Kraut zu Grünkohl U.; vanduls "Schwalbenkraut" LKVv.

Avots: ME IV, 470

var̂dulis,

1): ein junger, kleiner Frosch
Daudsewas.

Avots: EH II, 757

var̂dulis,

1) var̂dulis AP., Plur. var̂duļi Bers., Golg., Kalzenau, Kokn., Kreuzb., Lubn., Vīt., Kaulquappe(n);
var̂duļi, Froschlaich Erlaa, Odensee; junge Frösche Nötk. (scherzw.), Erlaa, Seltingshof;

2) var̂duļi C., (mit ar̂ ² ) N.-Salis, varduļi L., St., U., Schöllkraut (chelidonium majus
L.).

Avots: ME IV, 477

I vindulis,

1) s. viñdelis I;

2) ein Draht in der Falle, wo der Köder angebracht wird
(mit iñ ) Nötk.

Avots: ME IV, 599

II vindulis, s. viñdele I.

Avots: ME IV, 599

III vindulis, = vingulis, geläuterter Honig L., Depkin n. U. (n. U. "scheint in Livl. unbekannt").

Avots: ME IV, 599

zeĩdulis RKr. XVI, 259 (aus Rutzau), = pižulis, dünnes, schwaches Bier.

Avots: ME IV, 703

spur̃dulis, f. -le, ein unruhiges, sich widersetzendes Wesen: ve̦ci vīri tādas jaunas spurdules pruot vis˙labāki valdīt Janš. Dzimtene V, 100. Wohl zu spurdeklis.

Avots: ME III, 1030

apaļš (in Ost-Livl. apals, aus apvalus = li. apvalùs [oder apalus Lit. Mitt. I, 222 und ãpalas], zu velt, wälzen [vgl. Petr BB. XXI, 215, Walde Wrtb. ² 805 und 856 f., Persson Beitr. 540 und KZ. XLVIII, 128 ^1]),

1) rund:
zeme apaļa. apaļuo galvu sasiet: das Tuch um den Kopf so binden, dass es die runde Form einer Mütze bekommt Grünh.;

2) von der körperlichen Rundheit, Körperfülle, rund, wohlgenährt:
apaļi vaigi, runde Backen, apaļas ruokas, runde Arme; apaļs vē̦de̦rs, runder, voller Magen; apaļas guotiņas, runde, fette Kühe. zirgi bijuši tik apaļi, ka ne lietus piliens nestāvēja virsū. apaļš auga tautu dē̦ls, in Körperfülle, voller Lebenskraft wuchs mein Freier BW. 7271. apaļa meita, rundes, blühendes Mädchen. Die Rundheit vielfach durch Vergleiche verdeutlicht: apaļš kā grundulis JK. II, 97; esi apaļš kā pūpuolis, sei rund wie ein Weidenkätzchen, sagte man am Palmsonntage zu den Langschläfern, die man mit Zweigen mit Weidenkätzchen schlagend weckte LP. V, 13, Etn. II, 53; darnach allgemein: apaļš kā pūpuolis; bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kā pūpuoļi Etn. II, 68. apaļš kā ruonis, kā rullis, rund wie ein Seehund, eine Walze;

3) rund, weil ohne Sorgen: unverheiratet, fröhlich, munter:
apaļs puisis, unverheirateter Bursche, apaļa meita, unverheiratetes Mädchen: kas kait man nedzīvuot apaļai meitiņai BW. 5264 (Var. 2: apaļam puisīšam oder cilvē̦kam.). dzīvuot par apaļu puisi, unverheiratet leben; apaļi dzīvuot, sorglos, genussreich leben; apaļa dzīve, dzīvuošana, eheloses, genussreiches, lockeres Leben;

4) in bezug auf die Zeit attributiv gebraucht, voll, rund:
apaļš gads, ein volles, rundes Jahr; trīs apaļus gadus LP. V, 210. apaļa bārene MWM. III, 506, vollständige Waise, wohl nach dem russ. круглая сирота;

5) apaļš aude̦kls, dichtgewebtes Zeug
U.

Avots: ME I, 74, 75

apdul˜t, -dul˜stu, -dul˜lu, intr., betäubt, dumm werden: te tāds juceklis, ka tīri var apdul˜t; apdul˜lis [in Saussen: apdulis], beduselt, benommen, betäubt, trübe, bewölkt (vom Wetter): šuodien diena apdul˜lusi (Var.: apmākuse) BW. 16045.

Kļūdu labojums:
apdull˜usi = apdulusi

Avots: ME I, 82

‡ balšņa "?": ve̦cā māte balšņā lika mirstamuos paladziņus Alksnis-Zundulis.

Avots: EH I, 201

baravīka od. barvīka, auch bervīka BW. 19380,

1) der Steinpilz (Boletus edulis)
RKr. II, 68;

2) ein untauglicher, schlechter Pilz:
visi lauza labas sēnes, kas tās lauza, baravīkas BW. 10965. Nebst li. baravykas aus dem Slavischen (r. боровикъ resp. poln. borowik).

Avots: ME I, 263

be̦ka,

1): auch Saussen, Wolm., Zaļm.; kazu b. und sūnu b. Linden, gewisse Pilzarten; ein Pilz
(sēne) überhaupt Muremois, Sonnaxt; ein (für Menschen) unessbarer Pilz Ramkau, Salisb. (in Salisb. nur ironisch auch von essbaren Pilzen: atkal tās pašas be̦kas galdā!); der obere Teil eines Pilzes Linden. Agaricus cinnamomus zu ersetzen (s. J. Alunans IMM. 1933 II, 227) durch boletus bovines resp. boletus edulis.

Avots: EH I, 211, 212

biktala, die Zigeunenpeitsche: mēle kā biktala Naud. Sprw.: tas ir tâ˙pat, kā čigāns bez biktalas. atbrauks čigāns, likšu tevi ar biktalu nuobiktalāt sagt man, wenn man einenm Kinde Prügel verspricht Alksnis-Zundulis.

Avots: ME I, 295

bunduls (unter buñdulis),

1): (acc. s.) sviesta bunduliņu BW. 615; ‡

9) = krija 5 (mit ùn ² ) Saussen; ‡

10) ein metallener Knopf zum Spielen (wobei ein solcher
buñduls gegen ein Brett geschlagen wird) Libau; acis kâ bunduli BW. 20312; ‡

11) sviesta bùnduls ² Meiran, = bun`dulis">dulis 8; ‡

12) = bum̃bulis 9: bij man puiša bunduliņš (Var.: bumbuliņš) BW. 9397, 3 var.

Avots: EH I, 253

[III buñgulis Ruj., ein Klötzchen; vgl. buñdulis dass.]

Avots: ME I, 352

ciêtene, boletus edulis RKr. III, 69. aitu be̦kas jeb aunenes ir parastās iepe̦lē̦kās mīkstās be̦kas; brūnganās sauc par cietenēm PS.

Avots: ME I, 396

‡ čùlaga ² PV.,

1) = čūksta;

2) = dulis">raûdulis.

Avots: EH I, 298

‡ dìkaļa ² PV. "kas dīkaļā jeb dīc; raudulis".

Avots: EH I, 325

‡ dīkuļa,

1) comm., "raudulis" PV.;

2) eine Kuh, die leise brüllt:
telīt, mana dīkuļiņa, kuo tu dīci vakarā? BW. 28902, 20 var.

Avots: EH I, 326

‡ dìkulis ² PV. "dīcējs, dulis">raudulis".

Avots: EH I, 326

[II duõnis, = dulis">bundulis, ein hölzernes Buttergefäss Wandsen, Selgerben, Kolzen.]

Avots: ME I, 534

duduris,

1) der Stösser (in der Rätselsprache)
Tr. III, 469. [Zu durt?;

2) "jem., der
dudinādams hin und her geht" (auch dudulis) Welonen u. a.]

Avots: ME I, 510

* duļš od. * dulis">dulis "?": kad krẽ̦slu laikā strādāja, tad kustuoņus taisa duļus, ka neēda Mag. XX, 3, 61 aus Salis.

Avots: ME I, 513

I dzirdeklis, dzirdekslis [BW. VI, S. 162], dzirduklis, dzirdulis, [acc. s. dzirduokli BW. VI, S. 161], das Ohr (in der Rätselsprache): susuriņš luopus dze̦n gar dzirdekli (Var.: dzirdukli. dzirduli) RKr. VII, 1175, [BW. VI, S. 161. dzìrdeklis ^2, das Gehör Warkh.]

Avots: ME I, 552

I dzirduklis, dzirdulis, s. dzirdeklis,

Avots: ME I, 553

gaũduôt [Gr. - Essern, Līn., Bauske, Salis, gàuduôt C.], intr.,

1) jammern, wehklagen:
nedzirdēja lielu vē̦tru, ne bērniņus gauduojam;

2) heulen:
suns, vilks, vējš gauduo Etn. II, 51. ja vējš gauduo un pluosās briesmīgi vējputņi, tad allaž laidīsies Etn. II, 71. Refl. - tiês, jammen, klagen: kuo gaudulis gauduojas? BW. 4076.

Avots: ME I, 611

graûst ² [Tr.], graũst [Bl., Dunika, gràust ² Warkh., Kreuzb., Borchow], - žu, - du, poltern, donnern: (pē̦rkuons) grauž, es donnert. graudi, pē̦rkuonīti! BW. 32149, 1. pē̦rkuoņa negaiss nāca grauzdams un spe̦rdams LP. V, 95. trīs grauda, trīs spēra, trīs zibināja BW. 33704, 2 Refl. - itês, über jem. mit Worten herfallen Infl. n. U. [Zu grūst, graûds, li. griáusti "donnern", gr(i)audulis "Donner", apr. engraudīwings "barmherzig", ahd. griozan "klein zerreiben" u. a., s. Leskien Abl. 297, Trautmann Apr. Spr. 328.]

Avots: ME I, 639

‡ grudums Bērzgale, Warkl., = ‡ I dulis">grudulis.

Avots: EH I, 410

‡ gruñduls PS., = dulis">gruñdulis 1.

Avots: EH I, 411

‡ II grùņgis N.- Peb., (mit ùņ ² ) Prl., Safkava, = dulis">gruñdulis 1: zem tām (radzēm)... slēpās vai nu gruņģi, vai vēži Valdis Stabur. b. (v. d. 1925) S. 110.

Avots: EH I, 411

[II gruzis Taurup, der Gründling (grundulis). Zu li. grùžas dass.].

Avots: ME I, 667

izlùocît, tr.,

1) ausbiegen, auseinanderbiegen:
izluocīju bē̦rzu birzi pa vienam zariņam BW. 15129;

2) modulieren, striegeln und bügeln:
balsi. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama;

3) schnörkeln, schmücken:
šuodien vada tautiņās izpuoškuotu, izluocītu BW. 17366;

4) izluocīts cilvē̦ks, ein gelenkiger (durch Erfahrung gewandter
Bers., Sessw.) Mensch Dond. n. A. XIV, 479. U. Refl. - tiês,

1) sich auseinanderbiegen:
visi mani kauli ir izluocījušies Psalm 22, 15. izluocīdamies (sich seitwärts hin und her biegend) Indulis mācās ar˙vienu vairāk pretiniekam virsū LP. VII, 469;

2) sich entwinden, mit heiler Haut davonkommen:
ar˙vienu viņš mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110. pa tuo vidu vēl varēja kâ nekâ izluocīties Kad mēnesis dilst 4.

Avots: ME I, 766

jūteklîgs ,* sinnlich: viņa laimīgu sirdi kuopj slimuo Āriju, kuŗu Indulis arī jūteklīgi mīlē Druva I, 247.

Avots: ME II, 123

kāve [li. kõvė], die Schlacht [Bers.]: es gribu kāves gaitu uzzīmēt Lautb. Indulis un Arija 17.

Avots: ME II, 205

kùngs, ‡

2) der Priester
Ar., Perwelk; ‡

3) apšu k. Prawingen, boietus edulis. Zu li. kungas, s. auch Fraenkel FBR: XI, 58.

Avots: EH I, 675

‡ ķutkul˜ts (?) Frauenb. "dulis">bundulis, spainītis, ķipis".

Avots: EH I, 708

mieturas, mietures, das Dazugezahlte beim Tausch Alksnis - Zundulis: kuo duosi mieturām?

Avots: ME II, 656

mĩlnieks, der Galan: tu gaisa grābslis!.. tu mīlnieks! Rainis Indulis un Arija 120.

Avots: ME II, 645

minštelis [?], das zu Erratende: "minšteli min, minštelis ruokā!" saka, ja kas nevar mīklu uzminēt kuras uzminējums minē̦tājam ruokā, piem.: "ē̦zdams izstiepjas, paēdis saliecas" (ein Messer, das der Ratende gerade in der Hand hält) Alksnis-Zundulis.

Avots: ME II, 630

mūrguļa,

[1) ein liederlicher und unreinlicher Mensch, der mit Arbeit nicht fertig werden kann
Stenden];

2) "ein kleiner Hausgeist"[?]
Alksnis - Zundulis: "kuo nu dedz skalu? ļauj jel mūrguļam ienākt!"saka ve̦ci ļaudis, ja kas agri vakarā grib uguni degt.

Avots: ME II, 678

‡ ņaũdis Frauenb., = ņaũdulis.

Avots: EH II, 112

‡ naûdīte Ermes (mit aû ² ) Siuxt eine gewisse Pflanze, (vgl. naûdītis und naudulis).

Avots: EH II, 6

nuomiņģêt, zertrampeln: teļi nuomiņģēja kupluo barības lauku Līg. Refl. - tiês, durch etwas Dickflüssiges watend sich besudeln, beschmutzen: nuomiņģējies kâ cūka ar dubļiem Alksnis - Zundulis.

Avots: ME II, 820

‡ peikste "raudulis, vārgulis" Warkl.: p. bē̦rns. p. ābuols.

Avots: EH XIII, 218

pe̦ka,

1): es jau pe̦kās, ich bin schon vom Krankenbett aufgestanden, bin genesen
Seyershof;

2): der Fuss einer Garnwinde -
auch Seyershof: buomīšu gali nāk pe̦kā iekšā; der Fuss eines Weinglases, einer Stehlampe u. s. w. Salis; "aptē̦sts kuoka stumbrs (gabals), kuŗu ieliek caurumā pielaikuošanai; duobuots caurums kuokā" Mar.;

5): auch FBR. IX, 101, AP., Dobl., Dunika, Gramsden, Grawendahl, Kal., Kand., Lemb., Lubn., OB., Rutzau, Sessw., Warkl., BW. 2834; 2840; ein nicht essbarer Pilz
Stenden; boletus edulis Fest.; boletus scaber Prawingen; apšu p., boletus rufus; krievu p., boletus bovinus; sviesta p., hydnum repandum Prawingen; ‡

6) zaķu p., eine gewisse Pflanze:
ievu ziedu kruoni pinu, zaķu pe̦kas vaiņadzîņu BW. 5824; ‡

7) der Seestern (?)
BielU.; ‡

8) eine Handstampfe
Karls.; ‡

9) eine Mütze (?):
uz acīm pe̦ku mauca (Var.: uz acīm ce̦purīte) BW. 9828, 1 var.

Avots: EH XIII, 219

‡ pe̦rduks Frauenb., = pir̂dulis.

Avots: EH XIII, 224

pìeplāt, vollstopfen: pieplājām rijas augšu pilnu ar zirņiem. pūrs jau senis pieplāts, bet nuo precniekiem ne˙jutin Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 280

piñga "dulis">raudulis" Peb., Lemburg u. a.

Avots: ME III, 219

II planda,

1) "пышка, вздутiе" Wid.;

2) "?": tieva, tieva kâ bitīte, vienu plandu ( Var.: vienas plandas, vienu kārtu) villainīte BW. 23583. Nach U. planda villainīte - "wohl die weite, sich bauschende Decke";

3) eine Art Wolken, "rūsaini mākuļi": plandas jau liduo gar debešiem, būs drīz pē̦rkuons Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 318

plašķis, ein weiter Mantel Alksnis-Zundulis; plašķi (plašķis Wid.), ein alter, zerlumpter Rock Dond. n. U. Wohl aus r. плащъ "Mantel".

Avots: ME III, 320

plâva C., plâva ² Karls.,

1) Eisenschlacke
LKVv.; flacher Riss im Metalle Hug. n. U., Schwanb., (plâva) Lis., Golg., N.-Peb., (mit â ² ) Dond., Wandsen; "cirvja zuobuos iesprādzis ruobs" Alksnis-Zundulis: cirvim zuobi ir izplāvājuši lielām plâvām Druw. n. RKr. XVII, 73;

2) Flockasche
Bergm. n. U.;

3) plāva priekš acīm, Netz vor dem Auge
Bergm. n. U. Zur Bed. 2 u. 3 vgl. plēve.

Avots: ME III, 332

pļẽ̦guruôt Treiden, Fest., Stelp., Grünw., pļē̦guruôtiês Gr.-Sessau, Fest., Stelp., Wid., Etn. IV, 165, pļẽ̦guruôtiês Salis, ein unsolides, liederliches Leben führen, die Zeit vergeuden, verschwenderisch sein: kuo tas pļē̦guris tur pļē̦guruo! Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 370

pļe̦ndags, auch pļe̦ndaks, eine kleine Versammlung; ein lächerlicher Vorfall Naud.; Zank, Streit; "jukas, klizma" Dobl. n. Etn. IV, 166: aizbraucu pie viņiem uz tuo pļe̦ndagu, bet nekā tur nebij. mums tur tāds pļe̦ndags nuotikās: varēja bez zarnām palikt smejuoties Naud. luopu sē̦rgas dēļ bij iznācis pļe̦ndaks Alm. sataisījis tādu pļe̦ndagu, ka netīk pašam ne dzirdēt Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 369

plēnêt, -u, -ẽju,

1) plẽnêt Jürg., Kursiten, Wandsen, Gr.-Essern, Dunika, Neuenb., Behnen, Bauske, glimmen, schwelen; lodern
Dr.: plē̦nuoša uogle JR. IV, 191. tvīksmains sārtums plēnēja pār sē̦ri skaistuo vaigu Stari II, 197;

2) plẽnêt Grünh., ohne Unterbrechung irgend wohin schauen :
viņš visu rītu plēn uz tuo pusi vai pie luoga un gaida kaut kuo Grünh.;

3) plẽnêt N.-Peb. (prs. plẽnẽju), (unnütz) warten, quienen:
Sprw. plēn un gaida kâ lapsa uz baluožiem Alksnis-Zundulis. dirnē, plēnē kruogā un saldē zirgus Etn. l, 7. Refl. "tiês,

l) "?" : acu priekšā plēnējas tikai nenuoteiktas krāsas A. v. J. 1899, S. 248;

2) sich mit plēnes 1 bedecken Lennew., (mit ẽ) Sessau: uogles izdzisdamas plēnējas.

Avots: ME III, 339

plerkšķêt Fest., Stelp., plerkšêt Etn. IV, 166, Fest., -u, -ẽju,

1) ple̦r̂kšķêt ² Mitau, plerkšķêt Bers., Laud., Lasd., pler̂kšêt Lis., plerkšêt Ubbenorm, plappern, unnützes Zeug schwatzen:
plerkšķ kâ nejē̦ga! Alksnis-Zundulis. lai viņš plerkšķ, kuo grib! Pas. III, 175. tā kundze gan par daudz plerkšķ visādus niekus Vēr. I, 1030;

2) plärren, quiekende Laute von sich geben:
iedauzīta vijuole neskan, bet plerkš Fest. viena base plerkšķēja Rīg. Av. Vgl. li plerškė´ti "stark schnarren".

Avots: ME III, 337

plēšņa Alksnis-Zundulis, = plê̦sums, Neubruch, Rodeland.

Avots: ME III, 341

plē̦su plē̦sumis, stark gestikulierend, Hals über Kopf (mit "ẽ̦") Behrshof, Lesten: iet kâ skaldara plē̦su plē̦sumis uzmetis vamzi puškārteņus; atskrien plē̦su plē̦sumis, lai guovis atvasēs nelaiž Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 341

pliekans,

1) zusammengefallen;
pliekana maize;

2) pliekns U., pliẽkans Neuenb., schwach, matt:
pliẽkana (Preekuln, Neuenb., Dond., Kandau, Wandsen, Selg., Lautb., Salis, plìekana ² Selsau) dūša LP. II, 42; VI, 439, Fest., Stelp.; pliekana sirds LP.V,170, flau zu Mut. pliekna dūša kâ pate̦kas Alksnis-Zundulis. - plieknas lietas, eine schwache Geschichte, schwache Hoffnung U.; pliekns, welk L.;

3) pliẽkans Bauske, Gr.-Essern, plìekans ² Kreuzb., fade Laud. (von einer Speise):
pliẽkana zupa, eine Suppe, zu der man zu wenig Milch (Neuenb.) od. zu wenig Salz (Hofzumberge) hinzugetan hat. pirmā cēlienā kripatiņa sāls un tālāk divi cēlieni ūdens - tāds maisījums ir visai pliẽkans Dz. V.; pliekans piens Fest., Stelp., magere od. (in Neu-Rahden) abgeschmändete Milch; "gegorene Milch" (?; mit iẽ) Walk.;

4) pliekna zeme, schlechter Ackerboden
U.: plieknākā smiltszemē MWM. VI, 478. Subst. plieknums, die Mattigkeit U. Vielleicht (vgl. semasiologisch plâns "flach, dünn, schwach, schlecht") zur Wurzel von pliksnis II; vgl. auch plikans.

Avots: ME III, 351

plĩtiņš Alm.,

1) plītiņš Salis, eine Tracht Prügel:
dabūsi plītiņu! nu būs plītiņš kâ likts par kāļu raušanu Alksnis-Zundulis;

2) Schlemmerei, Saufen:
liels plītiņš Bers. Zu plītêt I.

Avots: ME III, 349

pļugava Tauerkaln n. U., comm., pļugavs Wessen (= "nelāga"), Jauns., Oberkurl., Infl., ein Lump, Schwätzer, liederlicher Mensch: nuokuļas kā pļugava ar niekiem. vārās kā pļugava. pļugavas mēle kā guovs aste dauzās pa sūdiem Alksnis-Zundulis. ak tu pļugavs nuo bābas! Jauns. diezi, kur tie pļugavi ir palikuši? sūti nu tādus! Jauns. Entlehnt (s. Wolter Разысканiя 145) aus dem Russischen (vgl. wr. плюгаво "мерзко", klr, плюгава "негодница" ).

Avots: ME III, 372

pļugavât, -ãju, schwatzen, klatschen, Gerüchte verbreilen Bilsteinshof n. Etn. II, 81, Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 372

pluinît Postenden, pluĩnît Karls., plùinît Kaugershof, Jürg., N.-Peb., pluînît ² Līn., Pl., Dond., pluînît Gr.-Buschhof, plùinît ² Lis., Selsau, Golg., -u, -ĩju, tr., wiederholt zupfen; raufen, stossen, Rippenstösse geben U., weich schütteln, stark rütteln Janš.: Pēteriene tâ nuoskaitusēs, ka ir gatava skuķi pat pluinīt Jauns. dzinās vilkam pakaļ un tikmē̦r pluinīja tuo . . . JK. V, 19. ķeizars nemitējās krievus pluinīt Druva 1, 368. Refl. -tiês, sich raufen: pluinās kâ gaiļi Alksnis-Zundulis. Reimwort zu puinît.

Avots: ME III, 354, 355

I plūksnas, plaksnes, plūksni U.,

1) Ausgezupftes,
(plũksnas C.) Charpie, Abfall von Flachs, Hede (plũksnas Katzd.): nuo plūksnām mē̦dz zirgu pinekļus vīt Alksnis-Zundulis. kundze plūksnas vāts apsiešanai sagatavuoja Lautb. Luomi 86. nuo ve̦cām kuģu tauvām plūksnas jāsavāra ar me̦du un jāliek uz slimuo vietu Etn. IV, 110. zīda plūksnas, Wirrseide Dr. plũksna(s), Faser(n) C.; ja ēvelē plūksnuotu kuoku, pie tā paliek plūksnas (mazas skaidiņas) Mitau; plũksnas "von der Innenseite eines Felles Abgeschabtes" N.-Peb.;

2) plûksnas ² Ahs., plūksniņi Kremon n. Mag. III, 1, 106, Hug. n. U., die weisse, im Winde flatternde Birkenrinde;

3) plũksnas, die feinen Federn der Vögel
Arrasch. Entweder nebst li. plúksna "Feder" LChr. 372, 15 zu le. plaûka 1-3 (s. dies), wobei die Bed. "Ausgezüpftes" durch plùkt beeinftusst sein kann, oder aber - wenn mit -ksn- aus -skn- - zu pluska (s. dies); in Betracht kommt ausserdem noch li. plùnksna "Feder".

Avots: ME III, 361

pļurkât, -ãju,

1) pļur̂kât ² Sassm., schwatzen:
stāvi klusu, nepļurkā!

2) vergeuden
Fest., Stelp:;

3) (eine Arbeit) schnell (und oberflächlich) tun
Dond. Refl. -tiês,

1) trödeln, sinnlos die Zeit vertreiben:
pļurkājas pa kruogu - ne dzeŗ, ne nedzeŗ Alksnis-Zundulis;

2) sich prahlen
Fest., Stelp.

Avots: ME III, 374

puops, der Gründling Fischer 125, U.; puopis "dulis">grundulis" Ledmannsh. n. Latv. Saule 1924, S. 169.

Avots: ME III, 457

II puosmu, die Gewandtheit Alksnis-Zundulis: tam ir puosma! sagt man von einem, dem die Arbeit vonstatten geht.

Avots: ME III, 457

priẽdulãjs PS., C., Arrasch, Bauske, Wandsen, Bers., U., N.-Schwanb., priẽdula C., prieduls Manz., dulis">priedulis L., priẽdũla N.-Peb., priedule, priedulene U., prieduols, prieduola, prieduoksne U., prieduoksnis Kronw., ein kleiner Kieferwald, das Kiefergehege: kas tā tāda dziedātāja aiz lielā priedulāja (Var.: priedaliņa)? BW. 515, 5 var. kuo tie mūsu suņi rēja, pa priedulu staigadami? 23509, 2 var. šķitu biezu priedulāju (Var.: priežu mežu), maliņā stāvē̦dama 21478. balta, balta meita te̦k caar zaļao priedalāju 29614. priedulājs" kuŗa zeme krietni izrakņāta LP. VII, 957. kaš tur spīd, kas tur viz caur zaļuo priedulāju (Var.: priedulīti; prieduliņu SDP. III, 27)? BW. 1286, 1. kas kait maņ negulēt prieduliņa kalniņā? vēji pūta, sili kauca, priežu gali ste̦bulēja 27560 var. es neietu pa siliņu, ne pa sīku prieduliņu: siliņš manas kājas dūra, priedes rāva vainadziņu 29268, 1. balss jau atskan tepat aiz prieduolas Dz. Vēstn. prieduola klēts, eine klēts aus Fichtenholz: sit, tautieti, uoša vadzi prieduoliņa klētītē (Var.: savā priežu klētiņā)1 BW. 24618, 11 var. mūc, māsiņa, prieduola (Var.: dzīparu) klētē! 33585. In Jürg. priẽdulãjs "ein junger Kieferwald" neben priẽdājs "ein alter (und grösserer) Kieferwald".

Avots: ME III, 392

pũka Līn., Iw., Salis, Karls., Ruj., Serbigal, AP., pùka ² Nerft, Kl., gew. der P. pũkas gebr.,

1) die Flocke, der Flaum:
sniega pūku gausā deja Niedra. pārslas krīt baru bariem kâ vates pūkas Vēr. I, 1034, ziedi pūkām pārklāti Konv. ² 1143. ziedi dus kâ sārtas vilnas pūciņas uz zaļiem spilveniņiem A. v. J. 1899, S. 469;

2) pūkas, Milchhaare
U.;

3) Fasem; was im Weben abgeht; Charple
U.;

4) pūka Mag. IV, 2, 12, Ronneb., sē̦klas pūka U., die haarige Samenkrone, dle sich abblasen lässt:
kâ ziedu pūkas vējš uz mājām duomas nesa A. v. J. 1899, S. 97;

5) lietus pūka, eine kleine Regenwolke
Alksnis-Zundulis;

6) pūka Mag. IV, 2, 24, pũka Karls., pūkas (li. pūkų̄ žolė! RKr. II, 71, Wid., Wollgras (eriophorum
L.). Nebst li. pũkas "Flaumfeder" aus r. пухъ "Flaum".

Avots: ME III, 445

pūknāsis,

1) f. pūknāse, von einem Huhn gesagt:
baltraibā pūknāse gan iesākumā nee̦suot labi gribējusi tupēt uz uolām Alm.;

2) pūknāsītis, pūknāstiņš, Kosewörter
Alksnis-Zundulis. Zu pūka + nāss.

Avots: ME III, 446

pulêt (??), = pult; grē̦kuos pulēt Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 407

pulpučam "in grossen Flocken": sniegs nāk pulpučam zemē Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 408

puņģis,

1) auch puņģe St., U., ein an einen Baum gehängter Bienenstock
Roop n. U., Buschhof: puņģis, kas augstu ievilkts Lietavas uozuolā Lautb. Indulis un Ārija 86;

2) ein aus Brettern zusammengezimmertes, in einen Baum zu hängendes Starenhäuschen
Selb., Eckengraf;

3) der Bauch
(scherzhaft) Fest.;

4) verächtliche Bezeichnung einer Person:
man bij viens vīra puņģis nāburguos audzējams BW. 9397, 2 var. kur tas mūsu svaiņa punģis? 22973, 8 var. Vgl. puncis pundzītis, puņķis II und buņģis 2, 4 und 5.

Avots: ME III, 413, 414

purkatas, Hab und Ciut, die Siebensachen: savāķi nu savas purkatas un eji! izmetīšu ar visām purkatām pie devītā ve̦lna! droht man einem mit der Entlassung von der Stelle, aus dem Hause Alksnis-Zundulis. Dissimiliert aus purpatas?

Avots: ME III, 417

pur̃slas C., Jürg., Karls., Peb., Gr-Sessau, pùrslas ² Kl., Lis., Erlaa, Fest., Rositten, pur̂slas Mar. n. RKr. XV, 132, Golg., Arrasch, purslas Dubena, die Schnauze, Nase, das Maul, die Fresse, "zirga lūpas" Nerft, "lielluopa purna gals bez spalvas" Fest., Wessen: sargies, ka nedabuoni pa purslām! Kokn. n. Etn. II, 17. duod viņam pa purslām, lai tik daudz neme̦luo! Grünwald. es tev purslas izkīlēšu! Siuxt. sargi purslas: izdauzīšu! Mar. n. RKr. XV, 132. tam purslas asiņainas un apģē̦rbs skrandu skrandās MWM. VIII, 488. Džons gāzās ķēvei purslās Krišs Laksts 47. purslas saraut jeb uzmest, böse werden Ar.; die Schamlippen: abas purslas izbadītas BW. 35281. Zu li. pur̃slos "Schaumspeichei" KZ. LII, 293 (und le. purdulis)?

Avots: ME III, 419, 420

pùrvs (li. pur̂vas "Strassenschmutz"), auch purvis (?) L., U., purve St., ein Demin. pur̃velis Līn., pùreîts ² (ostle.) FBR. VI, 38, purvinītis Pas. III, 459 (aus Asüne), der Morast, Sumpf: Sprw. purvi, meži pūst, parāds nepūst. kādā purvā iebrien, tādā (od. tādas) uogas jālasa. piedzē̦ruši kâ purvji (?) Kaudz. M. 303, von stark besoffenen. pur[v]u kāja U., Ausläufer eines Morastes, - eine sumpfige Stelle. Nach Bielenstein Holzb. purvis (?): die Niederung. Vgl. allenfalls purdulis; anders einerseits Būga KSn. I, 277 (zu li. purliotisi "burdać się", apipur̃lyti "obłocić", serb, prljati "purvinti, tepti" u. a.), andrerseits W. Schulze Berliner SB. 1910, 792 und Löwenthal lndog. Jahrb. III, 97. In Betracht käme noch nsorb. para "Kot", wenn mit -a- aus ō, und wenn li.-le. -urv- hier aus -uorv- entstanden wäre.

Avots: ME III, 421

pusacs, -s,

1) das halbe Auge:
ar pusaci paskatīdamies MWM. VI, 720. vai es kāds nuogalis, ka ne ar pus˙aci mani neievē̦ruo! Alksnis-Zundulis;

2) eine halbe Masche
Bielenstein Holzb. 648: gar linuma malām... ieausta puskārta jeb pusacis nuo rupjākām dzijām Etn. II, 105.

Avots: ME III, 421

pušausēm, pušausu, Adv., mit halbem Ohre Alksnis-Zundulis: pušausu, pušausēm dzirdēt.

Avots: ME III, 437

puškārteņus, puškārteņš, puškārtin Bers., Laud., puškārēm, halb, halbwegs, nicht ganz: uzmetis vamzi puškārteņus, atskrien plē̦su plē̦sumis Alksnis-Zundulis. atstāt darbu puškārteņš (halbverdchtet) Aps. viņas galva tâ puškārtin pagriezās uz tuo pusi A. v. J. 1896, S. 730. uz tām puškārtin uzsvieda guoda drēbes Jauns. Baitā grām. I, 19. puškārēm vien darījis Alksnis-Zundulis, er hat (die Arbeit) nur halb gemacht. Vgl. puskā`rtenis.

Avots: ME III, 438

puškreklis,

1) der aus Leinwand angefertigte obere Teil des Frauenhemdes
Alksnis-Zundulis; "=puskreklis" Schibbenhof;

2) puškreklītis, ein kurzes Hemd als Bluse
Schibbenhof.

Avots: ME III, 438

pušmutes runāt "wenig sprechen" Alksnis-Zundulis; vgl. pusmute.

Avots: ME III, 438

pusvārēm, Adv., halbgekocht Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 436

II pūte Sessau, pũte Udsen, Pe̦nkule, pùte ² Sessw., die Wolke, Regenwolke; pūtas Elv., pūtes, Laufwolken L.: uznāca maza lietus pūte un saslapināja sausuo zemi Alksnis-Zundulis. caur debešu skrejuošām pūtēm mierīgi skatās mēness cauri Rainis. pūtēm līst, es regnet strichweise U., Mag. IV, 2, 126. lietus uziet ar pūtām, die Laufwolken bringen einen Schauer Regen nach dem andern mit Elv.

Avots: ME III, 452, 453

rãcenis,

1) rãcenis Ruj., Salis, Wolm., Serbigal, AP., Līn., Iw., Wandsen, Rojen, Gold., Dond., Selsau, ràcenis ² Kl., Prl., rācienis U., rãcinis Dunika, rãciņš U., Bl., Asūne, rācins Manz., ràcins ² Nerft, Preili, Demin. auch rāceniņš, rācentiņš, rācentītis BW. 4405, 2 var., die Rübe
U., Bielenstein Holzb. 376, Rübenkohl (brassica rapa napifera Metzg.) RKr. II, 68; die Kartoffel Dunika (rãcinis), Līn., Wandsen, Dond., Rojen, um Gold. u. a., s. Niedermann WuS. VIII, 79, früher auch in Ruj.: audziet, rutki, rācenīši! BW. 4405. cūka raka rācentiņus (Var.: rācenīšus, tupenīšus) 32583, 8. tiem vajaga salda piena, speltē ce̦ptu rācentiņu 19408. kūra krāsni un iecepa rāciņus LP. VI, 171. Sprw.: gans pa rāceņiem, cūka pa tupeņiem. rācentiņi, rundblättrige Malve, Katzenkäse (malva rotundifolia L.) RKr. II, 74, U. ē̦damie rāceņi, Steckrübe, Teltower Rübe (brassica sativa) RKr. II, 68; gaisa rācieņi, Rüben Autz n. U.; kārveles rācenīši, chaerophyllum bulbosum L. Konv. ¹ 779; lauka rācenis, brassica raphanopifera; luopu rāceņi,

a) brassica communis;

b) Wasser- od. Stoppelrübe, Turnips (brassica rapa napifera
Metzg.) RKr. II, 68; šādi rāceņi U., eine Art weisser Rüben; ve̦lna rācenis (cicuta virosa) Alksnis-Zundulis, Brucken n. Etn. I, 67: ve̦lna rāceni lietuo pret galvas sāpem un tūsku; zaķu rāceņi "schwarze od. braune, kartoffelartige Knollen im Moos" Amboten: zaķu rāceņi nuode̦r pret kārpām Etn. 11, 163; zemes rāceņi, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72, U.;

2) baluožu od. zaķu rācenis, grosse, fette Henne (sedum telephium)
U., sedum maximum Sut. Mežuos un ārēs II;

3) rācenis, ein Teil des Spinnrades
Lasd., Gilsen, "ieapaļš ratiņa kuoks, uz kura uzstiprinātas "ruociņas", kas tur spārnu ar spuoli" Selsau, "ratiņa ruociņas (acc.) apakšā savienuo šķērslis, kas piestiprināts pie lielāka stabiņa, kuŗš iekalts apaļā bumbā - rācenī" Vank. "tā (sc. ratiņa) daļa, pie kuras piestiprināts buomītis; rāceņa apakšdaļa, kurai iet skrūve cauri, stiepjas cauri benķim" A. XI, 83. Das von Brückner Litu-slav. Stud. 124 aus dem Žem. zitierte li. racinė "Kartoffel" ist wohl aus dem Le. entlehnt. Le. rāc- ist vielleicht kontaminiert aus rāp- (in li. rópė "Rübe") und rac- (zu rakt); *raciņi waren wohl ursprünglich (nicht die weissen Rüben, die ja nicht gegraben werden, sondern) aus dem Boden zu scharrende Knollenfrüchie, vgl. etwa zemes rāciņi St., kleine, wilde Erdäpfel, die in den Wäldern wachsen.

Avots: ME III, 494

raišķis, einer, dem die Arbeit gut vonstatten geht, "kam darbi raisās" Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 471

II raits, undicht (um Mitau); leer; frei; rein: raita istaba. kad mušas izdzītas, tad paliek raits. laužu drūzmai izklīstuot paliek raitāks Kav. nu ir piedarbs raits nuo pe̦lum Alksnis-Zundulis. kuoki meža malā me̦tas jau raitāki Mitau. palika jau raĩtāks N. Bergfried. ielas palikušas gan˙drīz raitas Līguotnis Stāsti I, 63. raituo ratu dimda Duomas III, 1236. tik tukša un ràita man pasaule šķiet Vēr. 215. e̦ze̦rs pilnīgi raĩts nuo le̦dus Janš. Dzimtene V, 247. prāts nuo ikdieniškām rūpēm raits A. XI, 453. nuo tās ķibeles es tagad raĩts Nigr. nuost nuo krūts man sluogi veļas, bē̦du māktais prāts tuop raits Plūd. tas smagas bruņas ne̦s; es - viegls ràits Rainis. ja... tas (bērns)... pazūd... dzelmē, tad viņa ir nuo tā svabada.:. uz visiem laikiem, un viņa ir atkal tada pat raĩta kā katra cita meita Janš. Dzimtene V, 438. tagad e̦smu raits nuo visiem netīrumiem Hasenpot. Vgl. raids II.

Avots: ME III, 471, 472

rāzmanis (f. -ne), auch rāzuoņa, comm., ein Faselhaus N.-Sessau n. U.: tīri kd tāds rāzmanis! MWM. X, 569. kas nu tādai rāzmanei ticēs! Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 501

redzêt (li. regė´ti "sehen"), -u (-ẽju BW. 6595, 1), -ẽju,

1) tr., intr., sehen:
Sprw. kas ļaunu cieš, tas labu re̦dz. kâ redzi, tâ iztiec! lai dievs neduod redzēt! Gott behüte davor. sapni redzēt, einen Traum haben, träumen: abi redzēja vienā naktz sapņus I Mos. 40, 5. Sprw.: kas tik sapnī ve̦lnu re̦dz, var rītu pasmieties. redzēsim, kâ nu būs JR. IV, 46. sirds lūst, tuo re̦dzuot, es ist ein Jammer, das zu sehen Brasche. lai dara, kuo re̦dzē̦dama LP. VI, 813. kâ tu redzi, tâ tu dari! BW. 14917. pieciet mani, māmuliņ, kâ tu paša (= pati) re̦dzē̦dama! 17330, 2 var. sēdat, ļautiņi, kâ re̦dzē̦dami! 19169. dievs, duod mūsu kundzlņam ilg[i] dzīvuot, lab[u] redzēt! 32821 var. nebīsties, bāleliņ! nuo man[i]s kauna neredzēsi 6538, l. dieviņ, duodi tev, uozuol, ... mūžam zīles neredzēt! 13377, 2. kādu gaisu (was für ein Wetter) re̦dzē̦dama, tādu laidu valuo-diņu Biel. 135. re̦dz tā mani prāvu vīru (sieht, dass ich ein grosser Mann bin) 180. es puisīti cauri re̦dzu 1408. tik lieli vepŗi kâ zirgi, - ir gan kuo redzēt LP. II, 20. vai tas nu ir re̦dzē̦ts (= unerhört!) - kuo nu? IV, 137. viņš neliekas ne re̦dzuot (er macht, als ob er nicht sähe) I, 126. nuoslēpties, ka ne redzēt, ne manīt II, 86. nazis pazudis, ka ne redzēt VII, 708. kāpuostu vai gaļas - ne redzēt (gibt es nicht) Vārpas 52. atskrien atpakaļ, bet brāļu ne dzirdēt, ne redzēt (die Brüder sind spurlos verschwunden) LP. II, 53. vilku ne redzēt, ne dzirdēt vairs VII, 878. guovs ne redzēt, ne dzirdēt VII, 982. - acīm re̦dzuot, öffentlich U., augenscheinlich, offen Nürnberg bar, zusehends: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. luopi baŗuosies acīm re̦dzuot III, 96. Liena pati negrib Prātnieka redzēt ne acīs (will überhaupt nicht sehen) Kaudz. M. 103. ne acīm neredzēju Biel. 2269. tē̦vs liek aizvest dėlu, lai viņa acis ne˙maz vairs tuo nere̦dzē̦tu LP. I, 69. Rīgu dabūt redzēt Ar. "= die Zunge ans weissgefrorene Eis legen." man re̦dzuot nav zināms, ich weiss nicht, dass ich es gesehen hätte Talsen. Part. praes. re̦dzams, sichtbar, augenscheinlich, offenbar, zusehends: auns aizskrien nuo re̦dzamas nāves izglābties JK. V, 1, 15. viņš izglābis... čūsku nuo re̦dzamām briesmām LP. VII, 485. te vēl vieta re̦dzama, ka tuoreiz milzis gulējis V, 384;

2) tr., intr., aufpassen; sorgen:
redzi tu nu man tuo bē̦rnu! passe mir das Kind auf! Kav. par kuo, par kādu redzēt U., für jemand sorgen: gan es par tuo redzēšu;

3) intr., verlangen:
es pēc jums daudz re̦dzu, es verlangt mich sehr nach auch Peb. n. U. Refl. -tiês,

1) sich sehen, gewahr werden:
nu re̦dzas viņa gŗūta e̦suoti, nun sie aber siehet, dass sie schwanger geworden ist Glück I Mos. 16, 5;

2) einander sehen, gewahr werden :
ļaudis, tāli viens nuo uotra izklaidā dzīvuodami, re̦ti redzējās un satikās BW. III, 1, 5. nevarējuši cits cita ne uz desmit suoļiem redzēties Upīte Medn. laiki;

3) sichtbar werden, sein:
šur, tur redzējās taurenītis Stari I, 23. mēs lūkuojām, vai riestavs nere̦dzas jau cauri mesmiņiem Jauns. tur re̦dzas ciema ielas pirmie nami A. XI, 125. kad vārtus atveŗ, re̦dzas iekšējie apcietinājumi Rainis Indulis un Arija 123. ļaužu man redzējās pārāk daudz Jauns.;

4) scheinen:
man re̦dzas (in Pilskalne: redzies), ka tas nav pielaižams LW. 1921, № 40, 41. - Subst. redzêšana,

1) das Sehen:
man nepietiek ar redzēšanu vien LP. III, 76;

2) das Ansehen:
cilvē̦ks nuo redzēšanas, kārtas un mantas Lautb. Luomi 56; redzêšanâs,

1) das gegenseitige Sehen; Gewahrwerden;

2) das Sichtbarsein, -werden;
redzẽjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sehens: tautiet[i]s suola simtu mārku vienas reizes redzējumu (Var.: par reizes redzējumu) BW. 13655. Pēteris nuobrīnījās par sievas redzējumu LP. VII, 505. tā sagādāja ļaudīm iecienītus redzējumus (beliebte, gern gesehene Schauspiele) Kaudz. M. viens redzējums - uguns kalnam pāri (in einem Moment, im Handumdrehen) LP. VI, 805. "ar tuo redzējumu", spreche man, wenn man etwas zum letzten Mal sieht St. tas nebijis ne labs redzējums -te itin ātri viesulis sagriezies LP. VI, 230; re̦dzê̦tãjs (li. regė´tojis), redzējs L., St., ein Seher, Schauer; ein Zuschauer U.: nedrīkstēju bildināt: daudz ļautiņu re̦dzē̦tāju, visi ļaunā vē̦lē̦tāji BW. 13590. Vielleicht (nach Mikkola BB. XXI, 220 f.) zu r. рóжа "(unschönes) Gesicht" (doch kann wegen r. родá "облик, физiономiя" das ж in рожа auch aus dj entstanden sein); nach Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wortb. 75 gehört hierher auch alb. ruaj "sehe an, schaue, bewache" u. a.

Avots: ME III, 502, 503

I reika,

1) gew. Plur. reĩkas Lautb., leeres Geschwätz, Geschichten
Naud.; reika ² Ahs. "teika, pasaka par seniem laikiem (reikiem)": kādas reikas tas vēl nesame̦lstu! Apsk. v. J. 1903, S. 292. ve̦cās uzaudzinātājas reikas par savas radinieces tikumu Lautb. Luomi 124. nuoreikā vai pus˙dienas gar tukšām reikām! Alksnis-Zundulis. ve̦ci jaudis zin stāstīt daudz reiku Ahs.;

2) reĩka Neuenb., comm., ein Schwätzer
Ahs.: reikā kâ reika Alksnis-Zundulis. kas šuo nepazīst par reiku un niekbīli? Dobl., Naud., Kand. n. Etn. I, 31;

3) "?" : reikās gājēji Upltis St. 60. Reimwort zu teika.

Avots: ME III, 505, 506

reikât, -ãju Naud., reikuôt, Geschichten erzählen, sinnloses Zeug schwatzen, "teikas, pasakas par reikiem (?) stāstīt" (reĩkât) Ahs.: kad tas sāk reikāt, tad jau gala nedabūsi Naud. kuo nu reikā tik gaŗi, - stāsti īsi! Alksnis-Zundulis. kuo nu reikuo tādas blēņas! Dobl., Naud., Kand. n. Etn. I, 31. ve̦cmāte reikā cauriem vakariem Ahs. Refl. reĩkâtiês, schwatzen, plappern Dobl., Neuenb.

Avots: ME III, 506

rēksnis: "brē̦ka, raudulis" (mit è ² ) Fianden.

Avots: EH II, 369

rē̦kumi,

1) das (beim Schreien?) Ausgespuckte, der Speichel
Alksnis-Zundulis;

2) rê̦kumi ² od. rê̦kuļi ² , Froschlaich
Ruj.

Avots: ME III, 520

renčka,

1) reñčka, eine Pfütze Salis; eine kleine, vom Wasser ausgespülte Furche od. Grube
Alksnis-Zundulis, Stockm. n. Etn. I, 153;

2) ein kleines Bierfass
Katzd.;

3) ein kleiner Anker
Rutzau n. Etn. I, i05. Zur Bed. 1 vgl. reñcele I.

Avots: ME III, 511

re̦snvēderis Alksnis-Zundulis, re̦snvēders, ein dicker, wohlbeleibter Mensch, ein Dickbauch: tautu dē̦ls re̦snvēderis BW.21501. apšupnieki re̦snvēderi 12098.

Avots: ME III, 513

II riecis, in der Verbindung kùoka riecis "der letzte, der etwas bekommt" (?): kas nu man, kuoka riecim, pirmajam duos! Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 543

rikaucis Alksnis-Zundulis, ein gierlger, gefrässiger Mensch: tas jau ir tīrais rikaucis un bada stakle! - rikauču māte "- bada māte", ein geiziges Weib: kur nu rikauču mātei gana būs! rikauču māte ne auksta ūdeņa nenuovīd nuodzerties. - rikaučām ēst, gierig essen: ē̦d rikaučām, kâ badā miris. Vgl. rīkaucis.

Avots: ME III, 524

rīkaucis, ein Ausgehungerter, ein Vielfrass: tas jau ir tīrais rīkaucis un bada stakle! Alksnis-Zundulis. - Vgl. rikaucis.

Avots: ME III, 536

rinka,

1) eine lange Reihe
Alksnis-Zundulis: liela rinka bērnieku, kāznieku, talcinieku;

2) ein schmaler Wiesenstreifen zwischen zwei Feldern
Tirs., Druw. n. RKr. XVII, 75. Zur Bed. 2 vgl. rine.

Avots: ME III, 528

rinkūzis,

1) ein grosser Raum:
kur nu tādu rinkūzi piekursi! Alksnis-Zundulis;

2) eine Vorratskammer (unter einem Dach mit dem Wohnhaus).

Avots: ME III, 529

rīša, eine geizige Person Alksnis-Zundulis. Zu rĩt.

Avots: ME III, 540

rīteklis, ein hötzernes Werkzeug zum Aufwickeln des Garnes Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 540

ŗūka Alksnis-Zundulis, comm., ein mürrischer Mensch, ein Sauertopf: sēž kā ŗūka sarūdzis, - ne vārdiņa nerunā. Zu ŗūkt.

Avots: ME III, 588

II rūsa,

1) rũsa Kurs., Frauenb., der Haufe: tādu rūsu sūdu nuokŗāvis Alksnis-Zundulis, vienā rūsā, auf einem Haufen (von zusammenliegenden Bauerhöfen gesagt)
Biel. n. U.;

2) rûsa ² Karls., Gr.-Essern, Bauske, Naud:, Fockenhof, Schibbenhof, rũsa Kursiten, Gaiken, rûsis ² (li. rūsỹs "Grube für Kartoffeln"
) Gr.-Essern, Schrunden, Schwitten, rūsis Memelshof, ein mit Erde (U.) od. Stroh bedeckter Kartoffelhaufe auf dem Felde, auch eine flache Kartoffelgrube: kartupeļus uzglabā pagrabuos, bedrēs, rūsās Konv. ² 1646. burkāni jāuzglabā vē̦sā, sausā te̦lpā vai arī rūsā Mazvērsītis Luopkuopība. tā ne̦susi pusmaisiņu uz rūsu (salmiem izklātu padziļinājumu zemē) Alm. Kaislību varā 122;

3) rũsa Segew., Sussikas, PS., C., Wenden, Wolmarshof, Jürg., Arrasch, Schutt, Abfall, aufgehäufter Schutt, wie es z. B. bei Bauten sich findet
U.; in Fäulnis übergegangener Mist Alksnis-Zundulis: kur amatnieks strādā, tur rūsas bez gala Adiamünde. sagramstija rūsu (roidu) Etn. II, 67. tīkls jāizkvēpina ar tādiem dūmiem, kur dedzinātas ve̦cas ādas tupeles un šāda, tāda rūsa Etn.II, 108 (aus Jerkull). - Nebst li. pelen-rūsà "Aschenbrödel", r. pюхa "Grube" (nach Būga PФB. LXXV, 142), an. reyrr "Steinhaufen", dän. ros "Abfall" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 355 f.) zu ràust (s. dies).

Avots: ME III, 572

rustêt U., Karls., -ẽju, rustît, -u (Druw.) od. -ĩju (U.), -ĩju, rustuôt, tr.,

1) rustêt Nauksch., Alksnis-Zundulis, rustît Nauksch., rustuôt Dr., beizen, lohen:
rustītas un mītas pastalas Plutte 74.; rustêt, gerben: nuodzen ādai vilnu, lai var likt rustēt! Lievenbersen;

2) rustêt Adiamünde, Treiden, rustît Freiziņ, Celm., rustuôt Kursiten, (mit Ellernrinde
Celm.) färben; die Grundfarbe geben Druw. (rustît): pirms deva vajadzīgo krāsu, iepriekš nuovārīja alūna kausējumā, kuo sauca par rustīšanu Druw.

Avots: ME III, 564

rūsulaîns Alksnis-Zundulis, rostfarben: rūsulaiņa zuoss.

Avots: ME III, 573

sabraũcît,

1) freqn. sabraũcinât, tr., zusammenstreichen, zurechtstreichen:
sabraucīja matus Seifert Chrest. III, 3, 202. Bundulis ūsu sabraucījis II, 219. sabraucīs sakaltušas lapas ve̦se̦lu sauju LP. V, 17;

2) wiederholt reiben, streichen Dunika:
sabrauki man vē̦de̦ru, tad sāpes pāries! Rutzau.

Avots: ME III, 596

sadrūt Biel. n. U., auch refl. -tiês, erschrecken (intr.): es reizē priecājuos un sadrūvu par šuo atskārtumu Austriņš M. Z. 112. viņš pavērās uz tuo, sadrūva Vēr. II, 1425. sadruvuos kunga ierauguot Alksnis-Zundulis. sadruvis bē̦rns, ein schüchternes, scheues Kind Autz n. U.

Avots: ME III, 614, 615

sadrūvêt,

2): sadrũvējis (schlecht gestimmt)
cilvē̦ks Kegeln. Grundulis mazliet sadrūvējis teica Jauns. J. un v. 199. Refl. -tiês: Jānis šuodien pa˙visam sadrūvējies ("sabē̦dājies, nuolaidies") Golg.

Avots: EH XVI, 404

sagrābstît, tr.,

1) zusammenscharren, -harken; (tastend) zusammensuchen resp. finden; aufschnappen
Dr.: ne˙vien ārpagastnieki nesa dāvanas, bet arī šejenieši, kuo nu katrs varēja sagrābstīt, nāca pilnām padusēm Etn. IV, 101. mēs se̦kuojām viņam, sagrābstīdami ceļu kâ pa miegam Vēr. II, 1131;

2) zusammenschwatzen: Zundulis sagrābstījis dzīvus me̦lus Jaun. mežk. 149.

Avots: ME II, 628

sakašņas, sakašas Alksnis-Zundulis, Zusammengekratztes, Zusammengeschabtes, Zusammengeharktes: kāļa vai burkāna sakašņas Kabillen. putns kaš kājām un sviež sakašas.., tāļu pruom D. nuo maizes sakašņām ce̦p abrukasi Ahs. Andrs pieņe̦m pilnu klēpi sakašņu Duomas IV, 18. - sakašņa Naud. n. Etn. I, 43, = karaša.

Avots: ME II, 646

salašņas Dr., Wid., Ahs., Alksnis - Zundulis, salašņi,

1) salašņas Etn. IV, 148, salašņi Sunzel, zusammengesuchte Reste, Überbleibsel:
man tādu salašņu nevajaga Neik.;

2) zusammengesuchtes Pack, Gesindel, der Pöbel
Wid., B. Vēstn.: salašņi (Var.: salasas) tie panāksnieki, cits ņe̦mts ceļā, cits ceļa malā BW. 21037. atlikušie strādnieki ir salašņas A. XXI, 2. tik salašņi vien nāk ar drisku ce̦purēm Vilhelms Tells 64. - salašņas bē̦rns Neik., ein uneheliches Kind;

3) der gen. salašņa in adjektivischer Bedeutung gebraucht, zusammengesucht:
salašņa zirgi, purva siens (Rätsel) RKr. VII, 117. nabadzīguos salašņa traukuos Saul. III, 215.

Avots: ME II, 667

I sals (ndl. hal "gefrorener Boden"), der Frost: ārā bij... stiprs sals Vēr. II, 534. sals kuož kauluos Alksnis - Zundulis, man friert stark. sākuši zuobi nuo sala klabēt LP. VII, 944. lai kājām neķe̦rtuos... sals klāt LA. kad dze̦guze beidz kūkuot gar Jāņiem, tad būs agri sals Etn. IV, 67. uz... ziemas midžiem lāči mē̦dz duoties pirmiem saliem iestājuoties MWM. VI, 77. turas pie sala, es hält sich bei Frost, es friert andauernd U. sala laiks, kaltes Wetter, Frost: bijis briesmīgs sala laiks LP. IV, 231. - sala Mārtiņš, ein frostiger Mensch Biel. n. U. Nebst li. pãšalas "Nachtfrost" zu salˆt. Hiermit identisch vielleicht auch poln. sół "Speisekammer in Bauernhäusern" (vgl. zur Bed. le. saltais kambaris).

Avots: ME II, 675, 676

salˆt (li. šálti), salˆstu (saļu Sussei n. FBR. VII, 146), salu, in Lemsal n. FBR. IV, 93, Salis, Sussikas, Pernigel, Ruhtern salêt, salstu, salēju,

1) frieren:
Sprw. salst, ka plīst. salst, ka zaķim acis ārā sprāgst (sala vai zakim acis nuo pieres ārā). salst, ka skaidas nuo zemes le̦c. man salēja Neu - Salis. salst, ka sprē̦gā, ka sētas krakš Alksnis - Zundulis. kaķis salst, bet negrib mācīties drebēt. salt zemē, totfrieren Biel. n. U.;

2) gerinnen
U. - Subst. salšana, das Frieren; das Gerinnen; salums,

a) der Frost
U.: meitē̦ns aiz saluma zils A. v. J. 1901, S. 84; ar vienas nakts salumu vēl nepietiek, lai varē̦tu e̦ze̦ram jau virsū iet;

b) das Gefrorene
Fest., Stelp. - iet pa salumu, über hartgefrorenen Schnee gehen Karls. Nebst sals salˆna, salˆts zu apr. passalis "Frost", ai. š̍iš̍ira-ḥ "kühl, kalt", osset. sald (wenn mit ide. l) "Kälte" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 297, Zupitza Germ. Gutt. 84 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 33.

Avots: ME II, 676

samanguôt Karls., tr., zusammenbetteln: sadiede̦lē̦dama un samanguodama dažādas ē̦damas lietas, kâ arī dažus naudas gabalus Janš. Tie, kas uz ūdens 10. ple̦cuos pakāra lielu kuli, kur iebāzt samanguotuo BW. III, 1, 10. muļķītis samanguoja ve̦se̦lu kuli sāls LP. V, 314. samanguoju gan sē̦klas miežus Alksnis - Zundulis. vai esi daudz samanguojis? Dond.

Avots: ME II, 680

samiņģêt; tr., zertreten, zertrampeln: zuosis samiņgējušas miežu dubiņas sūdu sūduos Alksnis - Zundulis. sievai zeķes saminģē̦tas LP. VII, 97.

Avots: ME II, 686

II sarinkt; intr.,

1) sich zusammenringeln
Alksnis - Zundulis, sich krümmen, bücken: guļ sarincis kâ dieva ausī Alksnis - Zundulis. kuo nu tupi kâ sarincis (nuo aukstuma sarāvies, sastindzis)? Schibbenhof. vārna aukstumā sarinkusi ragā Würzau. stāv salā sarincis Alksn. - Zund. ir sarinkušiem zemes bē̦rniem raizes Līguotnis;

2) sarincis, krank Grünh.

Avots: ME II, 717

saskriet,

1) intr., zusammenlaufen:
bē̦rni saskrēja barā. ļaudis saskrēja kuopā nuo visām malām. - acīs saskrej asaras Asp. Ziedu klēpis 126, Tränen treten in die Augen;

2) saskriet lielajā, aneinandergeraten, in Streit geraten
Ronneb.: viņi ir saskrējuši lielajā, sie haben sich gezankt, sind einander feind geworden Mag. XIII, 2, 58;

3) tr., abjagen:
saskrieti zirgi Kaudz. e̦suot zirgs jāsakrien putās LP. VII, 154. sulainis saskrējis ērzeli tâ, ka (sc.: ērzelis) nuokritis... gar zemi VI, 313;

4) laufend erlangen:
nuo zināma cilvē̦ka bē̦gdama tu nezini, kuo tu saskriesi. kad tik nesaskrej pati savu nelaimi! Janš. Bandavā I, 170;

5) intr., plötzlich ergrimmen:
brīžam arī tev sirds var saskriet Kaudz. M. 58, Refl. -tiês,

1) laufend zusammengeraten:
kaut daža upīte vairs nesaskrienas ar tev[i], kas senāk tevī tecējusi Jaunības dzeja 58;

2) laufend sich zu viel tun, sich überanstrengen, sich abjagen:
ēsi par daudz saskrējies un sapūlējies Alm. kad bija saskrējies, un vaigi vai pušu plīsa JK. gluži kâ sunim, kas saskrējies LP. V, 2. saskrējies kume̦lē̦ns;

3) aneinandergeraten
U.: saskrējuos ar pušnieku Alksnis - Zundulis. saskrējies ar tiesas vīriem Alm.;

4) ergrimmen
Spr,: man(im) saskrējās sirds par sulaiņu nebēdību A. XXI, 536; sirds saskrējās, fing an zu schmerzen Gr. - Buschhof, Saikava,

Avots: ME III, 733, 734

sašļâgt ² , ungestüm und mit Geräusch samìzt 2: bē̦rns tādu paisumu sašļādzis (samīzis) Alksnis-Zundulis; "schnell, ungestüm und mit Geräusch zusammengiessen"Nötk., (mit à ² ) Vank. Oder "begiessen" (mit ã ) Neuenburg.

Avots: ME III, 757

saslāķêtiês, zusammenfallen, sich sacken: viss vienā slāķī saslāķējies Alksnis - Zundulis.

Avots: ME III, 736

satītît, stark trotzen, durch Trotz, Eigensinn Schaden anrichten, jem. etw. antun: satītīsi pats sev! Alksnis - Zundulis.

Avots: ME III, 764

I sāts Jürg., sàts ² Golg., Selsau, Heidenfeld, Gr.-Buschhof (li. sotas "Sättigung"), sãta Biel., U., sāte, sàts ² , -s Kl., Saikava (li. sótis "Sättigung"), sātus,

1) Segen, Gedeihen (beim Essen
U.); Nahrhaftigkeit, Verschlagsamkeit: Sprw. slima slava - ve̦se̦la sāts od. mana slava - cita sāte. pūķis aiznesis svētību un sātu nuo labības LP. VI, 82, puķis taisni labību nene̦suot, bet tikai labības sāti V, 118. lai dievs duod sātu un gausu, ein gedeihliches Essen U. dievs, duod sãtu! sagt man, ein neues Brot anschneidend Ronneb. nei tam sāta, nei tam gausa, nei tam dieva palīdziņa BW. 34071. maizei nav sāts LP. VI, 84. ē̦d bez sãta C. barība neiet sāta (gedeiht nicht zum Segen, ist nicht verschlagsain) MWM. v. J. 1897, S. 91. pie ēdiena tai nee̦suot ne sātus, ne gausus De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 671;

2) sāts Kl., sāte Spr., sātus Alksnis-Zundulis, sãts Lautb., Mässigkeit (im Essen
Kl.) U., Spr.: ēst ar sãtu PS. ar lielu satu baudīt kuo Etn. I, 62. visu, šķiet, aprīs bez sātes R. Kam. 108. ē̦du pilnīgi bez sāts Jauns. jūs dzīvuojat bez sātas, ihr macht zuviel Aufwand Biel. n. U. viņai nav ne sāta, ne jē̦gas De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 675. Zu apr. sātuinei "sättigest", got. dat. s. sōƥa "Sättigung", saƥs, la. satur "satt", air. sáith "Saitheit" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 444 f., Trautmann Wrtb. 250, L. Meyer KZ. XXII, 470 f.

Avots: ME III, 809

II saûkums ² Behrshof, Siuxt, der Schaden Wid., die Einbusse V.: cūkas tādu saukumu kartupeļuos izdarījušas Alksnis - Zundulis, tādu saukumu kaķis izdarījis, ve̦se̦lu piena spaini apgāzis ders. saukums man jācieš Asp. ja viņš dara kam saukumu, tad tas ir nuo valsts puses jāatlīdzina MWM. VI, 457. Etwa zu sukums?

Avots: ME III, 772

saũllē̦kas, der Sonnenaufgang Alksnis - Zundulis.

Avots: ME III, 774

saũlriets, auch der Plur. saulrieti, saulrietas Alksnis - Zundulis, Sonnenuntergang: ... aiz kuŗa dedza sautrieti A. v. J. 1902, S. 16.

Avots: ME III, 774

sausmaņām,

1) sàusmaņām Ronneb., Smilt., Trik., sausmaņām U., Druw. n. RKr. XVII, 76, Salisb., saus˙maņām, sausmaņam U., sàusminām ² Golg., Gr. - Buschhof, Fest., sausminai Wessen, massenhaft U., sehr viel, sehr oft Druw. n. RKr. XVII, 76: tur vēžu sausmaņām Vēr. I, 776. kartupeļu piemizāts sausmaņām Ronneb., Smilt., Trik. pūra lādes sausmaņām piebāztas ar aude̦klu baķiem Alm. tam ir naudas sausminām Fest. tam ir utu galvā sausminām ebenda. bļuoda sausmaņām pilna kartupeļiem Salisb., die Schüssel ist so voll mit Kartoffeln, das man kein Wasser mehr sieht. puôds sausmaņām pilns, übervoll U, pilns saus˙manām Gr. - Sessau. ūdens bija piebē̦rts saus˙maņām (so, dass auf der Oberfläche kein Wasser mehr zu sehen war) A. v. J. 1902, S. 130. ē̦d gaļu sausmaņām (Fleisch ohne Brot, Kartoffeln usw.) Alksnis - Zundulis. sausmaņām kādu kult, mit gesamter Hand jemand prügeln U.; le̦di iet pa upi sausmaņām MWM. X, 243;

2) sàusmanu ² (Druw. n. RKr. XVII, 76), sausminām (Fest.) pūt, trūdēt..., verfaulen, ohne dabei flüssig zu werden (von Kartoffeln).
Vielleicht Ableitungen von einem n-Stamm *sausman-: *sausmin- "Trockenheit"; die Bed. "sehr viel" könnte sich in Verbindungen wie bļuoda sausmaņām pilna kartupeļiem; tur vēžu sausmaņām entwickelt haben.

Avots: ME III, 776

savlīdžas (nom. pl.), comm., einander stark ähnelnde Menschen, Doppelgänger Alksnis - Zundulis.

Avots: ME III, 791

sazīšļât A. - Schwanb., (mit î) Kl., sazīžļât, tr., saugend besabbeln, besudeln, (nur mit dem Gaumen) zerkauen: izņe̦m... luopam nuo mutes sazīžļātu zāļu kumuosu Etn. IV, 119. tie sazīšļāti, saburzīti Seifert Chrēst. III, 2, 135. sazīžļāts vienā ļēpē Alksnis - Zundulis.

Avots: ME III, 797

še̦braks,

1) "ein kurzes Wams"
Alksnis - Zundulis; še̦braki, ein Frauenrock Schibbenhof; vgl. šabraks;

2) ein träger Mensch
Schibbenhof.

Avots: ME IV, 14

seija Wid., Alksnis-Zundulis, seije U., ein Stellbottich, ein Brauküwen U.: es redzēju div[i] bitītes silā alu brūvējam: pie celmiņa seiju lika . . . BW. 30321. Doch wohl (durch livische Vermlttelung?) auf d. Seihe od. Seige beruhend; vgl. mnd. sievat "eine durchtöcherte Tonne (zum Seihen), dergleichen die Brauer bel dem Hopfen gebrauchen".

Avots: ME III, 813

sēles Wilzen n. Etn. I, 106, der Speichel: sēles vien te̦k, kâ gribas ēst! Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 826

se̦lguča, comm., ein böser Mensch Alksnis-Zandulis. - Vgl. sve̦lguča.

Avots: ME III, 816

sietalĩba Alksnis-Zundulis "?"

Avots: ME III, 860

sìetals Ronneb. n. RKr. XVI, 16, Smilt., Drosth., sietals, auch sietalis Manz., ein Mastschwein Elv., Manz. Lettus, U., Rositten, Dricē̦ni: kādi cūkasluopi: ne˙maz tādi kâ ziemu mitināmi pussiķi, bet tīri kâ rudeni gārdā uz baŗuokli turē̦ti siêtali ² Janš. Dzimtene ² III, 127. saimniece . . . sietaliem kāpuostu dārzā lauž lapas Dz. V. tie, ar saviem labiem draugiem sagājuši, baruojas kâ sietaļi Manz. Post. II, 22; ein dicker Mensch U., ein Unmässiger, Gieriger (auch sietala kuņģis N.-Sessau n. U., sìetals ² od. sìetalis ² , ein Schimpfwort Warkl., sietalža Alksnis-Zundulis): tas jau gatavs sietalža: ē̦d vai ik stundas, tuomē̦r nav paēdis! Alksnis-Zundulis. -sietala zirgs "zirgs, kas ātri ē̦damuo cauri laiž". Wohl zu siet.

Avots: ME III, 860

sīksnis, sīkšņa, zähes, biegsames, nicht zu brechendes Holz: sīksts kâ sīkšņa (sīksnis)! Alknis-Zundulis. Zu sîksts.

Avots: ME III, 853

II sipsna, eine starke Rute N.-Sessau n. U., auch - ein Riemen zum Prügeln (= siksna) Alksnis-Zundulis: ar sipsnu tik tādam, - nevis glaudīt! Alksnis-Zundulis. dabūsi sipsnas, ja neturēsi žaunas! id. Wenn mit altem (vgl. zipsna dass.) s- aus (s)k̑-, vielleicht zu ai. š̍iphā "dünne Wurzel, Rute" oder š̍ēpa-ḥ resp. prakr. chepa- "penis", wozu Petersson Glotta IV, 298, Walde Wrtb.2 163 und Vrgl. Wrtb. II, 545; anders Būga KSn. I, 291.

Avots: ME III, 842

siŗa,

1) siŗa Nigr., sira Celm., Serbigal, Alksnis-Zundulis, comm., ein Umherstreifender; ein umherstreifender Bettler
(sira) Schwanb., Aahof; ein unruhiger Mensch Celm.: skraida (siruo Alksnis-Zundulis) kâ sira Celm. es neticu, kuo tāds pasaules siŗa stāsta Janš. Dzimtene IV, 210. šuo leišu siŗu un blēdi Bandavā 1, 147. Plur. siŗi U., siŗas Frauenb., siras Aahof, umherstreifende, feindliche Kriegsvölker Bergm. n. U., Marodeure U. - siruo pils, Raubschloss Für. I (unter sirāt); ²⁾ siŗa, sira, das bettelnde Umherstreifen U.: nabags ir uz siŗu Spiess n. U. viņš aizgāja sirā, er ging, um sich etwas zu erschwindeln Salisb. n. U. čigānietei siras kule Jürg. Zu sirt III.

Avots: ME III, 848

siŗuôt U., Frauenb., siruôt U., PS., Karls., Alksnis-Zundulis, AP., sirêt, -ẽju N.-Schwanb., sirāt Für. I, umherstreifen, sich umhertreiben U., Alksnis-Zundulis; marodieren U.; betteln AP., (siruôt) Gramsden; schmarotzen L., St.: čigānietes siruo, wandern herum U. pamanījis, ka pa malkas dārzu daži siruojuot Alm. Kaislibu varā 123. cila ne˙kā nedara, kâ tikai siŗuo apkārt Janš. Bandavā I, 149. kungs, kas, malu malās siruodams, visas muodes izmācījies Plūd. Rakstn. I, 122. Miķeļa vakarā jaunie gari siŗuo LP. VI, 9; = sẽņuôt PS. - Refl. siruôtiês, auf Raub ausgehn, plündern Bergm. n. U. - Subst. siŗuôtãjs, siruôtãjs, ein Umherstreifender; Parteigänger V.; Bettler Aahof: siruotāji vazājušies ienaidnieka . kaŗapalkiem pa˙priekšu LP. V, 396. kļuva par virsnieku pār siŗuotājiem Glück I Kön. 11, 24. pec nenāce ... siŗuotāji (Kriegsleute) vairs Izraela zemē II Kön. 6, 23.

Avots: ME III, 848

skalˆgans ² Dond. n. FBR. V, 128; Iw. n. FBR. VI, 53, Salis, Deg., skalgans U., Schlehk, Suhrs n. FBR. VII, 43, Rothof, Popen n. FBR. VIII, 121, Karls., Mar., Bielenstein Holzb. 243, skalgâns ² Wain., skalgāns U., RKr. XVI, 246, skalganis, ein Stück von einem Pergel N.-Sessau n. U.; eine Lubbe, Dachschindel Mar.: saslauki tuos skalgānus! Wain. pakrituse skalganīšu (Var.: skangalīšus, skala galu) lasīdama BW. 1126 var. skalgans, ein Holzscheit, woraus man Späne machen kann Gramsden. - skalgana bē̦rns, ein unecht Kind L., W.-Livl. n. U.: kas man, skalgana bē̦rnam, tuo duos, kuo mātes bē̦rni ē̦d! Alksnis-Zundulis; skalgana mēle, eine geschwätzige Frau Hasenp., Grob, n. Etn. III, 66, skalgans "jem., der viel und laut spricht" Gramsden. Dissimilatorisch aus skalgals; vgl. skangals.

Avots: ME III, 868, 869

skal˜darêt Ahs, n. RKr. XVII, 51, -ẽju, skalderêt, -ẽju, refl. skaldarâtiês, -ãjuôs Alksnis-Zundulis, etwas eilig, schneil machen Ahs., schnell laufen Alksnis-Zundulis: kuo tu tâ ātri skalderē! Ahs. n. RKr. XVII, 51, kuo nu skaldarājies kâ skaldaris! Alksnis-Zundulis,

Avots: ME III, 868

skal˜daris Ahs., skaldaris Alksnis-Zundulis, skaldara Alksnis-Zundulis, comm., einer, der (mit der Arbeit) eilt, schnell geht, läuft: tas iet, steidz kâ skaldaris! Ahs. n. RKr. XVII, 52, iet kâ skaldara plē̦su plē̦sumis Alksnis-Zundulis. - skaldars "einer, der viel, unverschämt spricht" Katzd.: tas tik ir tāds skaldars ar savu bļaustīšanuos! Aus mnd. schaller "herumstreifender Possenreisser"?

Avots: ME III, 868

skàuža ² Warkl., Alksnis-Zundulis, comm., skaužkukulis Salisb., = skauģis, der Neider, der Missgünstige.

Avots: ME III, 877

šķeĩsta C., šķeiste U., (mit èi ² ) Lubn., Meiran, Saikava, Warkl., šķeists L., U., (mit èi ² ) Gr. - Buschh., Warkl., eine lange Rute U., (šķeĩsta) Arrasch, Drosth., Jürg., Schujen, Wenden, (šķèista ² ) Selsau, (šķeiste) Golg.; die Angelrute (šķeiste) Golg., (šķeĩsta) Rundel; die Hopfenstange U.; ein Schäferstab Wend. n. U.; eine Strohdachrute Peb. n. U., (šķèiste ² ) Lis.; ein dicker Pergel (auch zum Schlagen gebraucht) Bauske (šķeĩsts): čigāniem ratu stūŗuos sabāztas šķeistes Golg. pār upi pārliktas divas šķeistas Poruk III, 294. ruobuos rē̦guojās elkšņu šķeistu gali A. XX, 644. tinas kâ apīņi ap sausajām... šķeistām A. v. J. 1899, S. 145. (jumtam) šķeistiņas vietām līda ārā Austriņš Nuopūtas vējā 125. grundulis makšķeri tik stipri rāva, ka šķeista vien drebēja Stari I, 326. baltuo makšeres šķeistu svaiduot Upīte Medn. laiki. bijusi gaŗa auguma, kâ makšķeres šķeista A. v. J. 1898, S. 381. J. salieca savu šķeistas augumu Niedra Bār. 19. Wohl zur Wurzel skei-d- in šķiêst u. a.

Avots: ME IV, 24, 25

šķeñnêt Bershof, Schibbenhof, refl. šķeñnêtiês Schibbenhof, Siuxt, šķennêtiês Naud. n. Alksnis - Zundulis, = šķendêt(iês): viņš uotram tuo naudu izviļ un šķennē tuo par paldies Manz. Syr. XXIX, 8, 9. mitējās riešana un šķennēšana Manz. Spr. Sal. 22, 10. viņi kavušies un plūkušies, šķennējušies un lādējušies JK. III, 3. cik tu esi plēsies un šķennējies Alm. Rud. 30. Aus nd. schtinnen "schänden".

Avots: ME IV, 28

šķìbmutis (f. -e), wer einen schiefen Mund hat Dr., Alksnis - Zundulis, Dond.

Avots: ME IV, 47

skraidelis st., Etn. IV, 166, = dulis">skraidulis.

Avots: ME II, 885

skraiduonis, s. skraidulis.

Avots: ME II, 885

skraule, skrauļa, ein steiler Abhang Alksnis-Zundulis: sniegs vēl skraulēs turas. Vgl. kraulis.

Avots: ME II, 888

skreblis (li. skreblỹs "Filz"),

1) ein alter, hinfälliger Mann,
(f. skreble) eine alte Jungfer od. Frau Mag. XIII, 2, 62; wer unsaubere u. zerfetzte Kleider an hat Gr.-Buschh.: nu tu izskaties kâ skreblis! ne viņam kauna ne+kā - iet kâ skreblis baznīcā;

2) auch skre̦bulis, ein alter Pelz
(Mar. n. RKr. XV, 135, Wessen), der durch Nässe hart geworden ist Kurl. n. U., Alksnis-Zundulis; ein kurzer Frauenpelz ohne Oberstoff Saikava: kad skreblītis mugurā, tad par saltumu nav bē̦da Saikava. kažuociņš skre̦bulītis, tas man krūdu padarīja: cik pie meitām lavījuos, kažuociņš grabējās BW. 20451, 2. grab kâ skreblis Alksnis-Zundulis;

3) ein Jähzorniger
Golg.;

4) = abraskrãpis Saikava;

5) s. skrebelis I. Nebst skreb(el)is und li. skrèbti "trocken werden"
zu skrabêt I.

Avots: ME II, 890

skridins, aufgeweckt, lebhaft Wessen. Zur Wurzel von skreidulis und li. skrìsti "schnell taufen"?

Avots: ME III, 892

slāķêtiês (gew. in der Zstz. mit sa-), zusammengepresst werden, sich stauen Alksnis-Zundulis. Wohl von slāķis abgeleitet.

Avots: ME III, 922

slāķis, ein aufgeschichteter Haufen (blãķis): malka slāķī sakritusi Alksnis-Zundulis. viss vienā slāķī saslāķējies id. Wohl gleichen Ursprungs mit slāģis II 2.

Avots: ME III, 922

I slam̃pa Autz, Seppkull, slampa U., Warkl., Fehteln, Grünw., Ekau, .Mesoten, Salgaln, Garrosen, slàmpa Wohlfahrt, comm., ein schludriger Mensch, der liederlich einhergeht, seine Kleider beschmutzt U.; ein schmutziges Frauenzimmer PS., C., Salis (mit am̃), Dahlen n. Etn. II, 49, Golg., Alswig, Dr.; ein Faulpelz Gr.-Sessau (slam̃pa); einer, der einen schwerfälligen Gang hat, mit langen, unbeholfenen Schritten einhergeht Ukri (slam̃pa), Alksnis-Zundulis; ein schwerfälliges Mädchen Rönnen (slam̃pa), Memelshof, Grünh. (slam̃pa), Lubn.; ein liederliches Frauenzimmer N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378 (slam̃pa), Kalzenau, Golg., Holrnhof, Rönnen (slam̃pa); eine Magd od. ein Knecht, der gröbere Arbeiten verrichtet Grünw., Ekau, Mesoten, Salgaln, Garrosen: iet kâ slampa, gluži nuoplukusi Lubn. slampa bija, bāliņ, tava līgaviņa: nij saprata krē̦sla celt, nij nuoņemt vilnānītes BW. 21949. ņem, bāliņ, slimpu slampu, nenuoņem vīzde̦gunes! 12158, 2 var. visas .slampas vīra grib, kas slampām vīru duos? 7317. Beruht wohl auf einer nd. Form von d. Schlampe; vgl. schwed. slampa "schlampiges Weib".

Avots: ME III, 915

slampača, comm., wer schwerfällig geht: iet kâ slampača slampu slampumis AlksnisZundulis.

Avots: ME III, 915

slampu slampumis iet, schwedäuig, unbeholfen gehen: iet, kâ slampača slampu slampumis Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 915

šļar̃gât Wandsen, beim Fressen das Futter mit der Schnauze aus dem Trog hinausstossen Rinseln n. Etn. I, 91. Refl. -tiês "laistīties": šļargājas kâ piļča pa ūdeni Alksnis - Zundulis.

Avots: ME IV, 64

šļaukstîtiês Spr., Alksnis - Zundulis, Siuxt n. Etn. I, 153, = šļaucîtiês, šļaukâtiês: visi... šļaukstās un guļ Latv.

Avots: ME IV, 66

šļe̦kata,

1) Plur. šļe̦katas, der Speichel:
tu jau me̦luo, ka vai šlē̦katas le̦c (du lügst so eifrig, dass der Speichel aus dem Munde spritzt) Alksnis - Zundulis. sāka vīri lamāties un ķēzīties, ka šļe̦katas gāja vienam, uotram acīs JK.;

2) comm., ein Schwätzer
Alksnis - Zundulis. Vgl. šļakata.

Avots: ME IV, 70

šļikšķinât Alksnis - Zundulis, = laistît; mīžļât: bē̦rns staigā šļikšķinādams.

Avots: ME IV, 71

smir̂luģis ² Dond., ein Stänkerer: tas ir īsts smirluģis nuo cilvēka; etwa für kur. *smirludis (< *smirdulis), -ģa?

Avots: ME III, 966

šņāka,

1) comm., einer, der durch die Nase spricht
U., Mag. XIII, 247, (mit ã) Wolmarshof, (mit à ²⁾ Kr., Selsau, einer, der zischt, schnarcht Jürg. (mit ã), Bers., Golg., Warkl. (mit à ^2), Alksnis-Zundulis, einer, der beim Sprechen schnarrt Dr.; wer mäkelnd isst (mit ã) Drosth.; "= šņauska" (mit ã) Ramelshof;

2) das Zischen, Brausen, Schnauben
AP., Jürg. (mit ã): (dzirnavu) ratu šņāka Ezeriņš Leijerk. II, 96;

3) Plur. šņãkas Karls., N.-Bartau, (mit à ²⁾ Lind., die Nasenlöcher, Nüstern,
(verächtlich) die Nase Grünh., Kr.-Würzau: nuoslauki de̦gunu!... puņķis nāk pa šnākām ārā Janš. Dzimtene ² I, 299. viņš ievilka . . . gaisu pa šņākām de̦gunā II, 272. iešņaucis (tabāku) ir pa vienu, ir uotru šņāku 324. krēpes tu . . . krati, . . . šņākas . . . iepleti plati! Plūd. Llv. II, 93. dabūsi pa šņākām! Grünh., Kr.-Würzau, Lind.;

4) "ein im Balken ausgehauenes Loch"
Alksnis-Zundulis; die kleine Offnung am Spinnrad, wo der Faden hindurchgeleitet wird Katzd.; auch von anderen Öffnungen (nach Alksnis-Zundulis übertr. auch von der weiblichen Scham): stabulei šņāka ir par šauru;

5) eine Art Schnarre aus einem Pergel
(skals) N.-Peb.

Avots: ME IV, 93

snàudula ² , Schlummer, Schläfrigkeit Sussei; s. auch dulis">snaudulis.

Avots: ME III, 973

snàuģis ² Bers., = dulis">snaudulis.

Avots: ME III, 973

snauška L., Vīt., (mit àu ² ) Saikava; Selsau, Warkl., Gr.-Buschhof, snàušķis ² Warkl., snauža U., (mit aũ ) Bauske, Selg., Siuxt, = dulis">snaũdulis: mierīgais snauška kâ kaitināts pietrūkās Dz. V. skaļā balsī snauškas (acc. pl.) sauc, lai muostas tie Blaum. Fricim vajadzē̦tu... snaušķim būt Lieventhal Brez. u. Hav. 224. pēdējā guļa un snauža Pas. lāpītājs 21. savē̦lē̦ti ve̦ci ģe̦ne̦rāļi, ...snaužas Austrirlš K. Glūns 26; snàuža ² Saikava, Gr.-Buschhof, jem., der beim Arbeiten träge ist.

Avots: ME III, 974

šne̦l˜ls Gr.-Sessau, šne̦ls, Adv. šne̦lli Dond., rasch, schnell, flink: šne̦lls puika, skuķis Gr.Sessau. vilcenieku šne̦li zē̦ni stāvu lēca kumeļā BW. 12866, 2 var. tā tik bij šne̦lla braukšana! Alksnis-Zundulis. brauc šne̦llāki! Ahs. n. RKr. XVII, 56. šne̦lli jūdzu, le̦pni braucu BW. 13289. nejāj šne̦lli, tautu dē̦ls! 14455, 3 var.

Avots: ME IV, 88

šņe̦r̃ga: wer an der Speise mäkelt Lemb., Smilt.; "kas šņe̦rgājas" (mit e̦r̂) PV.; "čīkstulis, raudulis" (mit e̦r̂) PV.; iegādāts tāds š. (= šņerglis 4; gemeint ist ein Ferkel), kas ne˙maz neē̦d (wo?). "starpība starp šņe̦rgu un šņe̦rku ir tāda, ka šņe̦rka ir spītīgs, bet šņe̦rga - vairāk raudulīgs, muļķīgs" PV.

Avots: EH II, 652

šņe̦rgalas Alksnis-Zundulis, = šņe̦rgas.

Avots: ME IV, 94

šņe̦rgas, der Rotz: duošu pa de̦gunu, ka vai šņe̦rgas izsprāgs Alksnis-Zundulis.

Avots: ME IV, 94

špaga, die Rute Ahs.; špags, etwas, womit man schlägt Alksnis-Zundulis: ja neklausīsi, dabūsi ar špagu Ahs. n. RKr. XVII, 57.

Avots: ME IV, 100

spārdelis Bers., = dulis">spar̂dulis.

Avots: ME III, 986

spar̂duoņa Warkl., spârduoņa ² Dunika, = spārduoņa, dulis">spar̂dulis.

Avots: ME III, 985

spīdzene,

1) die Federpose
Wid.; eine Federpose mit abgeschnittenen Enden, durch die kranken Tieren Medizin ins Auge geblasen wird Alksnis-Zundulis; spìdzene ² Golg., ein kleiner Strohhalm: bē̦rni dunduram ielikuši spīdzeni; eine aus einem Strohhalm (Naud., Katzd.) od. einer Federpose (Wahnen, mit - ĩ -) gemachte kleine Flöte;

2) spīdzenītes, kleine, glänzende Schmucksachen aus Stroh, Buntpapier usw.
(U.) oder Ketten aus Strohstückchen od. Federposen und bunten Papier- od. Zeugläppchen (Biel.), die bei festlichen Gelegenheiten als Schmuck zwischen die Bretter u. Streckbalken der Oberlage gesteckt wurden Bielenstein Holzb. 739 (mit Abbild.);

3) spìdzene ² Golg., eine Art Pflanzen,
spīdzenes, spīdze̦nāji Maiblumen (convallaria majalis) Mag. IV, 2, 81, U.; zweiblättrige Schattenblume (mit -î- ) Serbigal; mazi spīdze̦nāji, convallaria bifolia U.: saldi smaršuo baltās spīdzenes Tirzm. 43. In der Bed. 1 (und 2

7) zu spīga; in der Bed. 3 (und 2

7) wohl zur Wurzel von spīgulis (vgl. zur Bed. spīdele).

Avots: ME III, 1001, 1002

spīgaļa, ein Irrlicht Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 1002

spĩtiņš, der Trotz, das Trotzigsein Stenden, Nötk., Neugut: viņam liels spītiņš pret mani Bauske, Salis, Frauenb. vai priecīgs brītiņš nav skumjām spītiņš? St. - spītiņa māte, die Trotzige: tā tik ir spītiņa māte - skauž, spītē, kur tik piekļūdama Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 1004

sprâguonis Prl.,

1) sprâguonis ² Ahs., sprāguonis Wid., sprāguons Dr., Segew., acc. s. sprāguonu LP. VI, 951, sprâguoņa ² Ahs., Nigr., sprāguoņa Wid., Grünh., comm., ein Krepierling
Wid., Ahs., Nigr. (nur von grösseren Tieren), Grünh.; ein krepiertes, gefallenes Tier Wid.: sprāguonis suns, kaķis, luops Ahs. n. RKr. XVII, 54. sprāguoņa cilvęks (Schimpfwon) ebenda. gul kâ sprāguoņa Alksnis-Zundulis. skudras iz sava pūļa izne̦s sprāguoņus U. b. 109, 8. uz uguns salika sprāguoņu kaulus RKr. XII, 22, smirduošas sprāguoņas-maitas Latv.;

2) sprāguoņa, comm., ein fauler, ungeschickter Mensch:
ak tu sprāguoņa! strādā kâ iziris, kâ sapuvis! Stuhrhof n. Etn. II, 17.

Avots: ME III, 1015

sprē̦guonis Alksnis-Zundulis, sprē̦guoņa laiks ders., Segew., sprẽ̦guoņa Wolmarshof, C., Jürg., Arrasch, (mit è̦ ² ) Selsau, Warkl., sprè̦guoņas ² laiks Golg., sprē̦guoņa Nigr., Memelshof, starker Frost: aukstais sprē̦guonis JR. IV, 80. auksti luopam tādā sprē̦guonī Jauns. III, 387. kamē̦r pāries ziemas sprē̦guoņi Latv. īstais sprē̦guoņa laiks. naktīm salst tâ, ka jumti sprē̦gā Janš. Dzimtene V, 163. Ieva... tik salta kâ le̦dus gabals sprē̦guoņā Blaum. Zu sprēgt.

Avots: ME III, 1017

sprikšķe, ein fixes, munteres Mädchen: sprikšķe tāda - iet kâ uguns sprikšķu sprikšķumis Alksnis-Zundulis. Zum Vorigen.

Avots: ME III, 1020

sprikšķu sprikšķumis, Adv., fix, munter; sprühend (fig.): sprikšķe tāda - iet kâ uguns sprikšķu sprikšķumis Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 1020

sprikstis (auch mit -gst- geschr.), nom. pl., heisse Asche Bielenstein Holzb. 544, Schibbenhof, glühende Kohlen unter der Asche U., Gr.-Sessau: pavandīja ar pirkstu sprikstīs, lai sadabūtu kādu uogli Alm. iegrūda ruoku kâ sprikstīs RKr. VI, 684. bāz vēl nagus sprikstīs! Alksnis-Zundulis. dīžājas kâ uz sprikstīm stāvē̦dams, sagt man von einem, der nicht ruhig auf der Stelle steht. Vēbers sēdēja tik˙pat kâ uz sprikstīm De̦glavs Rīga II, 1, 393. Zu sprikstêt.

Avots: ME III, 1020

sprundelis, ein hölzerner Knebel U.; sprund- aus sprundz- (in sprundzelis) und sprud- (in sprudulis) resp. sprūd- (in sprūds)?

Avots: ME III, 1024

spūstele, eine Federpose mit abgeschnittenen Enden, die zum Einspritzen von Medizin in das kranke Auge eines Tieres gebraucht wird Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 1034

II stalgs (li. stalgus "starr, trotzig, frech, stolz"), stalgžs (?) "le̦pns, vīzīgs": stalgs uozuols kalniņā, stalgža (?) liepa lejiņā VL. n. Alksnis - Zundulis. Zu li. stel˜gti "anstarren", stelgtis "prahlen", ae. stealc "hoch aufgerichtet", mnd. stolkeren "hochmütig sein", norw. stelk oder stalk "Stengel" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 645.

Avots: ME III, 1042

I staņķis,

1) staņķis Smilt., (mit àņ ² ) Lis., (mit aņ̂ ² ) Dond., Wandsen, Sessau, ein gehöhltes, mehr hohes, als breites Holzgefäss
Bielenstein Holzb. 284, 324, 337; ein Zuber (mit Deckel Allunan, Gr. - Jungfernh. n. U.) zur Aufbewahrung saurer Grütze Etn. I, 17, Annenburg, Talen, Barbern; ein aus einem Baumstamm gehöhltes Salzbehältnis Bielenstein Holzb. 284; der hölzerne Mörser zur Bereitung von Gerstengraupen Biel. n. U.; re̦sns kâ putras staņķis Alksni - Zundulis. tīnē un staņķīšuos bij dažādi milti R. Ērglis Pelēko bar. vectēvi 25. maisījumu ielej kublā (staņķī) Konv. ² 334;

2) ein aus einem Baumstamm gehöhlter Bienenstock
Druw.;

3) eine Stampfe aus BIrkenmaserholz
Bielenstein Holzb. 265 (aus N. - Autz);

4) das Gefängni;
zagli ielika staņķī Druw.;

5) "?": Trilaps savu be̦ku staņķi še atlaida panākstuos. paga, paga, be̦ku staņķi, nu mēs tevi kruoģēsim! BW. 20958. Aus d. dial. stang (in Grimms Wrtb. unter Stande) "Stande".

Avots: ME III, 1044

stāvgāzēm, stāvgāzu, stāvgāžis, Adv., platzregenartig; lietus līst stāvgāzēm (stāvgāžis) Alksnis - Zundulis. ūdeņa kalns nāk stāvgāzu pakaļ Seifert Chrest. III, 2, 115.

Avots: ME III, 1053

stãvgrûdãm Drosth., Jürg., stãvgrûdām ² Siuxt, Sassm., stàvgrûdām ² Golg., Adleenen, Bers., stāvgrūdām Wid., auch stāvgrūdu, stāvu grūdām, Adv., = stāvbāzām; netiek vaguonā iekšā; tas jau stāvgrūdām pilns Drosth. baznīca šuodien bija vai stāvgrūdām pilna Alksnis - Zundulis. pils stāvgrūdu pilna LP. II, 14. cilvē̦ku bija saplūdis stāvgrūdām Purap. rindu... vaguonu, kas bij stāvu grūdām pieblīvē̦ti cilvē̦kiem A. Brigader Daugava I, 311. būs vai stāvgrūdām sarijies krustībās Kleinb, st. 57.

Avots: ME III, 1053, 1054