Paplašinātā meklēšana

ablava (mit hochle. a aus e, ),

1) das Fest, der Schmaus:
tēvs negribēja tādas ablavas kâ kāzu taisīt Saikava;

2) der Lärm
Kalz., Lubn.; Streit, Skandal: man ar šuo negribējās ablavas taisīt, par tuo ij atlaižu tuo parādu Saikava. Nebst ablava "Treibjagd" Lettg. n. U. aus r. облáва "Treibjagd"?

Avots: EH I, 1

‡ âbuolainis,

1) wer geäpfelt ist (Beiname des Pferdes im VL.):
ābuolaini kumeliņu BW. 29667, 2;

2) Plur. âbuolaiņi, ein Strickmuster für Handschuhe
Fest.

Avots: EH I, 192

âbuõlaîns, [âbulains PS.],

1) viel Klee enthaltend, kleereich:
ābuolaina tā pļaviņa;

2) geäpfelt, mit apfelrunden Flecken, namentlich von Pferden:
ābuolains zirgs; ābuolains kumeliņš (im Volkslied sehr beliebt); ābuolains gaiss, mit runden, nicht zusammenhängenden Wolken bedeckter Himmel Etn. II, 74; ābuolainus od. ābulainus cimdus adu BW. 7249.

Avots: ME I, 234

âbuõlaite: auch Warkl. (âbùolàite ² ): ābuolaitē lini labi aug.

Avots: EH I, 192

‡ ābuolajs Stone 1797 I, S. 157, = âbuõlaîns 2.

Avots: EH I, 192

âbulains PS. [und BW. 28585, 1], gleichbed. mit âbolains.

Avots: ME I, 234

acuplakstiņi,

1) Augenlider;

2) Sonnentau (Drosera rotundifolia)
RKr. II, 70, Vēr. II, 413.

Avots: ME I, 9

ailaîns, fächerig. Dr.

Avots: ME I, 12

àizblàndîtiês, sich wohin verirren, sich umhertreibend wohin geraten: tik neblandies vien atkal Poruk. tē̦vs pats nezin kur aizblandījies Saul.

Avots: ME I, 19

aizblankuôt, tr., mit Brettern (blankas) beschlagen, verschalen: cietumu Baltp.

Avots: ME I, 19

‡ àizblan̂kstîtiês "lässig, sich rekelnd und umherschauend fortgehen" KatrE.

Avots: EH I, 10

‡ àizblaugznât, sich bis zu einer gewissen Stelle mit Schinn bedecken: āda aizblaugznājusi līdz acīm Schwitten.

Avots: EH I, 10

‡ *àizblauztiês, in der Verbind. staigā aizblauzies Nerft "mit zugekniffenen od. verschwollenen Augen".

Avots: EH I, 10

àizcilas,

1) das Pfand, das Versetzte.
Konv. ^1;

2) eine Art Pforte:
vai tu uolnīcas galā aizcilas aizcēli? Tirs.

Avots: ME I, 20

àizglabât, ‡ Subst. àizglabâšana, das Konservieren Pēterburgas Avizes II, 224.

Avots: EH I, 24

àizglabât, tr., verstecken, verwahren, aufbewahren. Refl. -tiês, sich verstecken.

Avots: ME I, 27

‡ àizglaudît, hinter etwas streichen (perfektiv): a. matus aiz ausīm.

Avots: EH I, 24

àizglaust,

1) hinter etwas streichen
(perfektiv): a. matus aiz ausīm;

2) heimlich hinter etwas stecken
(mit aũ ) Dunika, Kal., O. - Bartau, Rutzau: a. kuo aiz skapja. Refl. -tiês, sich hinter etwas schmiegen (perfektiv): bē̦rns aizglaudies mātei aiz muguras.

Avots: EH I, 24

àizklabêt, ‡

2) langsam fahrend sich entfernen
Ass. - Kalt. ‡ Refl. -tiês, = àizklabêt: tur kas aizklabējās.

Avots: EH I, 30

àizklabêt: dažam labam aizklab ("fangen an zu klappern"oder"klappern ein wenig") zuobi Duomas II, 138.

Avots: ME I, 32

‡ àizklabinât,

1) für eine kurze Zeit klappern machen:
vējš aizklabināja duris;

2) klappernd zumachen:
vējš aizklabināja duris Siuxt;

3) auch reflexiv Selsau, mit einem klappernden Wagen hin-, wegfahren.

Avots: EH I, 30

‡ àizkladzinât,

1) kakelnd, gackelnd betäuben:
vistas man aizkladzināja ausis;

2) "mit einem schlechten Pferde in kleinem Trab langsam hin-, wegfahren"
Trik. Refl. -tiês, einige gackelnde Laute von sich geben Golg.: vistas aizkladzinājās.

Avots: EH I, 30

‡ àizklaĩgât,

1) schreiend betäuben, vollschreien:
zuosis man aizklaigāja ausis;

2) schreiend verscheuchen:
gani aizklaigājuši vilku;

3) schreiend sich entfernen:
dzērves jau aizklaigāja.

Avots: EH I, 30

‡ àizklaiņât, àizklaiņuôt, sich umhertreibend weg-, hingeraten.

Avots: EH I, 30

‡ àizklàmbât ² Kaltenbrunn, taumelnd, wackelnd hin-, weggehen.

Avots: EH I, 30

‡ àizklam̃burêt, = ‡ àizklàmbât ² .

Avots: EH I, 30

‡ àizklamburuôt, mit einer Klammer verschliessen: bībele allaž stāvēja aizklamburuota Kr. Barona atmiņas 20.

Avots: EH I, 30

‡ àizklam̃pât C., Trik., langsam und schwerfällig hin-, weggehen Celm.: guovis nezin kur aizklampājušas.

Avots: EH I, 30

àizklam̃zât(iês) Bauske "plump hin-, weggehen".

Avots: EH I, 30

àizklam̃zât(iês) Bauske "plump hin-, weggehen".

Avots: EH I, 30

àizklangât, schnellweggehen. Tirsen [s. klencêt].

Avots: ME I, 32

‡ àizklaņ̃ģêt,

1) "mit einem Holzscheit zuschlagen"
Bauske;

2) = àizdaũzîties Stenden; in Bauske so auch reflexiv.

Avots: EH I, 30

‡ àizklanîtiês, im Schlummer nickend oder auf einem schlechten Wege hin-, wegfahren.

Avots: EH I, 30

‡ àizklapêt, klopfend zuschlagen.

Avots: EH I, 30

àizklàudzêt, gew. refl. -tiês, intr., inch., anfangen zu klopfen, klappern; ein wenig klappern Spr., Duomas I, 126.

Avots: ME I, 32

àizklaudzinât, wegklopfen: āmurs aizklaudzināja viņu mantu Aps. IV, 89, ihr Vermögen verfiel dem Hammer.

Avots: ME I, 32

‡ àizklaudzinêt Warkl., polternd weg-, hinfahren.

Avots: EH I, 30

‡ àizklausinât, sich beizeiten im eigenen Interesse nach etwas erkundigen Bers.: a. sev sivē̦nus (wo Ferkel zu bekommen sind).

Avots: EH I, 30

‡ àizklaušinât Sessw., = ‡ àizklausinât.

Avots: EH I, 31

àizklàusît: wegen J. Alunāns IMM. 1933 II, 225 sei bemerkt, dass "Geruch" kein Druckfehler ist, sondern im Manuskript, das sich jetzt im Besitz des Herrn F. Mühlenbach befindet, ganz unverkennbar vorliegt und an und für sich nicht unmöglich zu sein scheint (vgl. r. слышать "hören; riechen" ). Wohl aber schreibt uns Herr F. Mühlenbach, dass dies Manuskript nur eine Abschrift sei, und dass im Original das als "Geruch" abgeschriebene Wort sehr undeutlich und nicht ganz sicher zu lesen sei und "vielleicht" auch als "Geräusch" aufgefasst werden könne.

Avots: EH I, 30

àizklàusît, tr., dienend, gehorchend jem. befriedigen: līdz, Dieviņ, aizklausīt svešu māti BW. 5031. Refl. -tiês, hinhorchen: kuo palīdz tas, ka pusdienās auss nezin, kur lai aizklausās L. Bērziņš. Gew. nach nevarēt, nicht anhören können, von unangenehmem Geruch od. Geschrei: brēca, ka ne aizklausīties nevarēja JK. V, 85.

Avots: ME I, 32

‡ àizklaust,

1) zu hören bekommen:
a. kuo pa ausu galam Bauske, Golg.;

2) = àizklàusîtiês, anhören: tik daudz runā, ka nevar aizklaust vien Meiran;

3) erforschen, sich erkundigen:
gribēju aizklaust, vai puisis jau saderējies Saikava.

Avots: EH I, 31

‡ àizklaũvêt, klopfend betäuben: a. kam ausis Dunika u. a.

Avots: EH I, 31

‡ àizlabinât, hin-, weglocken Siuxt: a. suni līdz uz ganiem.

Avots: EH I, 35

‡ àizlabuôt, = àizlãpît, zuflickend ausbessern KatrE., Lubn., Meiran: a. jumtu.

Avots: EH I, 35

‡ àizlàicît ² gaļu līdz vasarai Oknist, mit dem Fleischvorrat, sparsam davon Gebrauch machend, bis zum Sommer auskommen.

Avots: EH I, 35

‡ àizlaîdelêt, sich verlaufen lassen Saikava: gans nezin kur aizlaidelējis guovis (= ļāvis guovīm aizklīst). Refl. -tiês, hin-, wegflattern: jaunie strazdi jau aizlaidelējušies.

Avots: EH I, 35

‡ àizlaîdinât,

1) allmählich hin-, weggehen lassen
C.: gans aizlaidinājis guovis līdz mežam;

2) a. guovi, machen, dass eine Kuh allmählich zu milchen aufhört
C., Golg., Sessw.; durch nachlässige Behandlung eine Kuh zu milchen aufhören lassen Trik. (bewusst, absichtlich dies bewirken - heisse dort nur: àizlaist).

Avots: EH I, 35

‡ àizlaîdnis,* der Schieber (eines Ofens).

Avots: EH I, 35

‡ àizlaika Lettg., = àizlaĩku: sestdien aizlaika vajag darbus beigt Zvirgzdine.

Avots: EH I, 35

àizlaĩku, àizlaĩkus, Adv., vorzeitig; bei Zeiten: es mērķus aizlaikus sev nespraužu Latv. viņš varēja adresi aizlaikus zināt Jaunsudr.... kuŗš aizlaikus jau gādāja, lai Jurģu dienā būtu vieglāk Jauns.

Avots: ME I, 36

‡ àizlaipuôt, von éinem Brett, Stein, Hümpel zum andern seinen Weg nehmend (um sich die Füsse nicht zu beschmutzen) hin-, weggehen: a. pa akmeņiem līdz seklim Salis. ceļš - slikts; jāaizlaipuo tuomē̦r ir.

Avots: EH I, 35

àizlaîst,

1) : aizlaist niekuos Siuxt, vertändeln;

3) hinter "milchen aufhören" zu ergänzen: lassen;
‡

5) einspritzen hinter (etwas)
Warkl.: a. zâles aiz ādas; ‡

6) hinwerfen:
nevar a. ar akmeni tik tālu Wolm. u. a.; a. akmeni līdz žuogam Dunika, Kal. Refl. -tiês, ‡

2) savai platmalei... bija aizlaidusēs biezu plīvuri priekšā Janš. Bandavā 1, 228, vor ihren Hut hatte sie einen dichten Schleier fallen lassen.

Avots: EH I, 35

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36

‡ àizlaîstît,

1) wiederholt hinter etwas giessen
Salis: a. kam ūdeni aiz kakla;

2) wiederholt giessend nass machen
Dunika: a. duru priekšu;

3) wiederholt hingiessen:
ūdeni tik tālu nevar aizlaistīt (duobes laistuot).

Avots: EH I, 35

‡ àizlàitît, massierend hin-, wegbefördern: laitīja, laitīja, kamē̦r aizlailīja uz viņu sauli KatrE.

Avots: EH I, 35

àizlaîžamaĩs, Vorhang: apaļi luodziņi, ādas aizlaižamie (Rätsel. Augen) RKr. VIII, 43.

Avots: ME I, 36

‡ àizlaizît, beleckend zuheilen machen: suns aizlaiza pušumu Golg.

Avots: EH I, 35

‡ àizlamât,

1) schimpfend vertreiben
KatrE.: a. nabagu pruojām;

2) im Schimpfen übertreffen
C.: viņš var visus a.

Avots: EH I, 35

‡ àizlàmpât ² Kalz., Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25, ungewandt, plump hin-, weggehen: nevar vien a.

Avots: EH I, 35

‡ àizlam̃patât Serbigal n. FBR. IV, 62, àizlampatît Nötk., = àizdaũzîtiês: nez kur nu puika aizlampatājis.

Avots: EH I, 35

‡ I àizlangât Golg., = ‡ àizlamât 1.

Avots: EH I, 35

‡ II àizlañgât C., ungewandt, mit grossen Schritten hin-, weggehen.

Avots: EH I, 35

‡ àizlankât (mit hochle. a aus e, ?) Vank. "= ‡ àizļinkât".

Avots: EH I, 35

àizlankšuôt, intr., hin-, weglaufen: upīte rāmi aizlankšuo krustam pa ceļa apakšu Sil.

Avots: ME I, 36

àizlapuôt,

1) mit Blättern bedeckt werden:
luogi ar ceriņiem aizlapuojuši JK., AP.;

2) mit belaubten Zweigen etw. verdecken, schliessen:
ar lapām aizlapuo vaļējuo šķūņa augšu C.;

3) = aizmeijuot Kursiten.

Avots: ME I, 36

‡ àizlasêt Dunika, Kal., hinter etwas tröpfeln (intr.): ūdens piliens man aizlasēja aiz apkakles.

Avots: EH I, 35

‡ àizlasît, lesend (sammelnd) hingelangen: a. uogas līdz dārza malai. a. grāmatu līdz pusei. Refl. -tiês,

1) eilig
(C., Trik.) oder heimlich (Golg.) weggehen;

2) sich vom Sammeleifer hinreissen lassen
Saikava: uoguotāja aizlasījusies: nenāk pusdienā.

Avots: EH I, 35, 36

àizlauķêt aiz ausīm, hinter die Ohren krümmen Mag. XIII, 2, 67.

Avots: ME I, 36

‡ àizlàupît, teilweise abschälen (: kàli ); auszuhülsen anfangen (: zirņus ).

Avots: EH I, 36

‡ àizlaûšķinât "brechend (z. B. Aste) fortlaufen" Warkl.

Avots: EH I, 36

‡ àizlauzît, wiederholt (an verschiedenen Stellen oder mehrere Objekte) anbrechen (tr.): a. zarus. Refl. -tiês, mühsam buchstabierend hingelangen: a. grāmatā līdz lapas beigām.

Avots: EH I, 36

àizlaûzt, ‡ Refl. -tiês, sich vorbeidrängen: tē̦vs negribēja ne˙vienam a. priekšā A. Brig. Daugava 1928, S. 308.

Avots: EH I, 36

àizlaûzt, tr.,

1) anbrechen, im Gegensatz zum vollständigen Abbrechen
(nuolauzt): aizl. zarus;

2) unterbrechen:
dze̦guze aizlauž saucienu un jau tālā mežā tik izme̦t uotru pusi - kū! Plūd. LP. IV, 148.

Avots: ME I, 36

àizlavîtiês, weg-, hinschleichen, sich wohin heimlich begeben: lapsa aizlavījās zuosīm priekšā LP. VI, 365. muižas kungs atstāja visu savu iedzīvi un aizlavījās pasaulē LP. IV, 22. viņš aizlavījās pruojām Vēr. I, 1160.

Avots: ME I, 36

àizplaîsât, intr., mehrmals ein wenig bersten, Risse zu bekommen anfangen Grünh. bluķis, saulē gulē̦dams, aizplaisājis Tirs.

Avots: ME I, 44

‡ àizplakt, hinter etwas platt niederfallen C.: (slē̦pdamies) a. aiz akmens.

Avots: EH I, 42

‡ àizplaučêt,

1) ein wenig abbrühen (verbrühen)
PS.: aizplàucē̦ta āda;

2) hinschiessen
Lemsal: kareivji nevarēja līdz ienaidniekiem aizplaûcēt ² , juo tie bija pārāk tālu.

Avots: EH I, 42

àizplaûkt, intr., ein wenig zu spriessen, auszuschlagen anfangen: aizplaucis pumpurs.

Avots: ME I, 44

‡ àizplaûst hin- (hinter etwas), weggiessen Trik.: a. ūdeni aiz tuoveŗa.

Avots: EH I, 42

‡ àizsklañdât Dunika, Kal., Rutzau, mit einem Stangenzaun umgehen Dond.: a. dārzu.

Avots: EH I, 48

‡ àizsklandît "zumachen" Für. I (unter sklanda).

Avots: EH I, 48

‡ àizsklañduôt Schnehpeln, = ‡ àizsklañdât.

Avots: EH I, 48

‡ àizstabulêt,

1) auf der Pfeife blasend betäuben:
a. kam ausis;

2) hin-, wegschaffen, forttransportieren, -bringen
Lemburg, Segewold: kur tu tuo baļļu esi aizstabulējis?

3) jem. verschicken
Segewold.

Avots: EH I, 51, 52

‡ àizslacît,

1) hin-, wegspritzen, -sprengen:
a. ūdeni tālu;

2) hinter etwas spritzen
(tr.): a. kam ūdeni aiz kakla;

3) vollspritzen:
a. kam acis.

Avots: EH I, 48

àizslàistît, ‡ Refl. -tiês, hin-, wegbummeln, sich umhertreibend hin-, weggeraten.

Avots: EH I, 49

àizslàistît, tr., aufrichtend versperren: vārti... ar ecēšu aizslaistīti BW. 25834.

Avots: ME I, 50

àizslam̃pât, intr., liederlich sich entfernen: puika aizslampāja pa dubļiem AP.

Avots: ME I, 50

‡ àizslam̃stîtiês Rutzau, = ‡ àizslàistîtiês.

Avots: EH I, 49

‡ àizslapêt oder àizslapinât, ein wenig benetzen, anfeuchten: lietus aizslapējis sìenu.

Avots: EH I, 49

àizslapstîtiês, sich bergend wohin geraten, sich verstecken: es aizslapstījuos dārzam pašā galā Vēr. I, 64.

Avots: ME I, 50

àizslapt, ein wenig nass (feucht) werden Dunika: sìens aizslapis (aizlijis).

Avots: EH I, 49

àizslàucît, tr., wegfegen: ziema tiek kā ar sluotu aizslaucīta Dok. A.

Avots: ME I, 50

‡ aîzslaûkt ² Dunika, Rutzau, melkend (den Milchstrahl) hinter etwas geraten lassen: a. (pienu) aiz piedurknes.

Avots: EH I, 49

‡ àizslavêt,

1) verklatschend wegbekommen (entfernen)
Trik.: viņa man kalpuoni aizslavējusi (= aizpē̦lusi);

2) jem. rühmend seinen Ruhm hingelangen machen:
aizslavējusi savu meitu līdz debesīm Salis.

Avots: EH I, 49

àizzalaîns, später aufgekommene Nebenhalme habend: aizzalaini mieži aug BW. 10997; cf. atzalains.

Avots: ME I, 61

aklacis RKr. XV, 104, Bremse [nebst aklis dass. zu akls "blind", vgl. aklais dunduris dass. und russ. слѣпéнь "Blindbremse"."Blind"nennt man diese Bremsen, weil man sie - im Gegensatz zu Fliegen - leicht erschlagen kann].

Avots: ME I, 62

‡ akmeņlauzis, ein Steinbrecher Veselis Saules kaps. 109.

Avots: EH I, 66

ala,

1) die Höhle:
āpšu ala, Dachshöhle; lapsu ala, der Fuchsbau;

2) das Loch: Sprw.
kad kaķis mājās, tad peles alās. tas nebūtu varējis ne peles alā rimties;

3) Krebsnester, ausgespülte Höhlen, Löcher, ausgehöhlte Ufer:
vēži un zivis dzīvuo alās. [Wohl entlehnt gleich li. olà und olė˜ "Höhle" aus mnd. hol "Höhle, Loch", s. Bezzenberger GGA. 1878, 209 und Mag. XV, 4, 101 und Lidèn Stud. 82 ^3].

Avots: ME I, 66

I ala,

1) : ūdriņam dziļa ala BW. 13752, 2 var, se̦rmulīša aliņā 13562, 3 var.; ‡

4) die Grube:
dziļā kapa aliņā BW. 27327.

Avots: EH I, 67

‡ II ala "jele": jānuove̦lk gulta nuo luoga; ala gulīšam nenāks saltums virsū Sessw.

Avots: EH I, 67

ãla [Durben]: zila āla Etn. III, 160, schwefelsaures Kupfer.

Avots: ME I, 237

[alags, gew. plur. aladziņi, Hohlnaht (Lemsal). Kann aus aluogs antstanden und, wenn die ursprüngliche Bedeutung etwa "Loch" war, mit aluogs "Quell" identisch sein.]

Avots: ME I, 66

‡ ãlanda, der Alant: zvejuosim ... ālandas BW. 30941.

Avots: EH I, 193

‡ ālande, der Alant A.- Bergfried, Hasau, Mesoten, Pankelhof, Ruhental.

Avots: EH I, 193

‡ ālandes "?": baudāt... barībiņu! .. nabagi ālandes (Var.: driģenes) grūda BW. 79206, 1 var. Aus d. Alant?

Avots: EH I, 193

‡ ãlaņģis Lis., = ãliņ̃ģis.

Avots: EH I, 193

‡ alasât Kaltenbr., laut sprechend, schreiend lärmen,

Avots: EH I, 67

‡ alass Kaltenbr.,

1) von lautem Sprechen, Schreien, Bellen, Gackern usw. herrührender Lärm :
vistas kladzinuot (suņi rejuot) taisa alasu;

2) "?": kuo tu bļaun kâ alass! Nebst oder durch li. ãlasas "Lärm"
aus poln. hałas "Lärm" resp. wr. голос.

Avots: EH I, 67

ālata, Äsche (Thymallus vulgaris). [Vielleicht zu āļa oder ālêties: nach Brehm stehe die Äsche stundenlang auf einer und derselben Stelle, oft so ruhig und fest, dass man sie mit den Händen aus dem Wasser nehmen könne; anderseits springe sie zuweilen fusshoch über den Wasserspiegel empor.]

Avots: ME I, 237

alaũns, K., aluôns PS., C., alūns, Alaun.

Avots: ME I, 66

ãlava, ãlave, ãlavĩca PS., [ālavīdza Kurmin 40], ālavniece BW. 32459, 3 var., ālavnīca, ãlavnĩce, ãlevnĩca, ãlaviẽte, Demin. ãlaviņa, ãdavīte,

1) eine güste, nicht trächtige, nicht milchende Kuh,
in Alt-Ottenhof u. a. eine Kuh, die ohne zu kalben das zweite Jahr Milch gibt, auch nicht trächtiges Schaf, Schwein: guovs palika šuovasar ālava. bija tāda branga, liela ālava aita. piecas cūkas ālavītes BW. 29195. vilkacis nuolasījis rudens pusē visus tre̦knākuos jē̦rus un ālavu (gen. appositionalis) aitas Etn. II, 76. trīs gadi pazinu ālavīcas (ālavnīces Tr.) gulējumu RKr. VII, 77; zu ālavīca wird nicht selten der Gattungsbegriff guovs hinzugefügt: ālavīca guovs RKr. VII, 77;

2) ālava, ein Schimpfwort, auf ein Weib bezogen
A. XIII, 2, 132. [Dies Wort lässt man gewöhnlich aus r. яловица "gelte Kuh", яловый "gelt, unfruchtbar" entlehnt sein. Aber aus dem Russ. ist dies Wort ohne j- nicht bekannt, und im Lettischen konnte hier j- auch nicht schwinden. Desgleichen wären im Falle der Entlehnung die Formen ālava, ālave, ālaviete in ihrem suffixalen Teil auffällig. Slav. jal- in r. яловица u. a. könnte auch auf altes āl- zurückgehen, und in diesem Fall kann ālava mit r. яловица usw. verwandt sein.]

Avots: ME I, 237, 238

I ãlava,

1): auch AP., Grob.: paliks guovis ālavās BW. 32459, 3 var. Hierher auch li. olavas "ledig, unverheiratet"
s. E. Fraenkel Zeitschr. f. slav. Phil. XI, 36 ff.

Avots: EH I, 193

‡ II àlava ² Oknist, eine Art Zimmerblume, die auch medizinlsch verwertet wird. Wohl aus d. Aloe.

Avots: EH I, 193

ãlave (unter ãlava),

1): auch Frauenb., Siuxt, (mit à ² ) Linden: nuopirku ālaves guovi Linden.

Avots: EH I, 193

ãlavīca (unter ãlava),

1): auch AP., (mit à ² ) Golg., Kaltenbr., Mahlup, Oknist. àlavica ² Saikava, àlavīce ² Sonnaxt: paliks teles ālavicas BW. 32459. ganu guovis ālavīcas 28965, 1. guovi ālavici 20949 var, cūkas ālavices 29195, 2.

Avots: EH I, 193

ālavīdza (unter ālava),

1): auch (mit à ² ) Kaltenbr.

Avots: EH I, 193

ālavnīca (unter ãlava),

1): auch (mit ã) AP., Ramkau, (mit à ² ) Warkl., àlaunīce ² - auch Sonnaxt: cūka bija ālaunīca BW. 29195,5. paliks guovis ālavnicas 32459, 3 var.

Avots: EH I, 193

al˜laž: auch Salis, Siuxt (hier in der Bed. "oft, vielemal"), allažin Janš. Dzimtene II ² , 320; V, 21, al˜la˙žĩn Siuxt.

Avots: EH I, 68

al˜laž, allažiņ, allažīt K., allažīnās, allažĩtiņâs (aus estn. alasi [oder liv. ales "immer", s. Thomsen Ber. 252]), gewöhnlich, immer: mē̦dz jau allažīn tā būt B. Vēstn. jaunekļi allažīn aizgāja pie upuŗa akmeņa LP. VII, 357. un allažīnās ce̦ram GL. allaž jau mana vaina, vai lai kaza sētiņā galvu iebāž, so rechtfertigt sich ein loser Schelm. Nach Treuland soll dieser sprichwörtlichen Redensart die Sage zu Grunde liegen, dass der Teufel eine im Zaune stecken gebliebene Ziege befreit habe. spē̦ki gāja allaž mazumā Rol.

Avots: ME I, 68

allažĩba, Alltäglichkeit: pret allažību sacelties Rain. N.

Avots: ME I, 68

amarĩļa, ein habsüchtiger Mensch Etn. I, 90; āmarīma, dass. in Lasd [Zu rĩt "schlingen" und ai. ama-ḥ "Andrang", àmatra "heftig" und ahd. emiӡ "fortwährend, beständing"?].

Avots: ME I, 69

‡ amuolains, kleereich: amuolaina tā pļaviņa BW. 28582.

Avots: EH I, 69

[amulainis"?": ak tu puisi amulaini! BW. 34436].

Avots: ME I, 70

apakla NSchwnb., apakle [Rn.], für apkakle: kre̦kla apakle, der Halskragen am Hemde, apakšbikšu apakle Etn. II, 168 [in Selburg apekle gesprochen, s. dieses].

Avots: ME I, 72

apakšmala, der untere Rand: tīkla apakšmala un virsmala Etn. II, 107. ce̦pure ar apaļu dibe̦nu un zvē̦ra ādu nuošūtu apakšmalu BW. III, 1, 35.

Avots: ME I, 73

‡ apakšplàukts, das untere Fach (Abteil) Dunika: trauks nuolikts skapja apakšplauktā.

Avots: EH I, 71

‡ apalains Spr., rundlich.

Avots: EH I, 71

‡ apalans Zvirgzdine n. FBR. X, 28, rundlich.

Avots: EH I, 71

‡ apblàndît, vagabundierend durchwändern (bereisen): a. visu pasauli. Refl. -tiês Spr., vagabundierend um etwas herumwandern.

Avots: EH I, 74

apdūmaklajs = pietvīcis laiks, gaiss, ein dunstiges Wetter U.; auch apdūmakajs L.; daneben ein Adj. apdũmakains JK., Ar.

Avots: ME I, 83

‡ apgabalaîni, Adv., stellenweise, strichweise: ir lijis . . . tik tâ apgabalaini Janš. Dzimtene III ² , 304.

Avots: EH I, 80

apglabât: begraben Livl. n. BielU.: apglabāt rāceltus, einen Kartoffelhaufen auf dem Felde zwecks Überwinterung mit Erde bewerfen Siuxt. ‡ Refl. -tiês, sich verstecken: spēlejuoties bėrni apglabājās kur kurais Rutzau.

Avots: EH I, 82

apglabât, tr., verwahren, beerdigen, bestatten: mācītājs apglabāja māti LP. VI, 897. miruonis vēl nav apglabāts VII, 367.

Avots: ME I, 87

‡ apglaimuôt, umschmeicheln Wid.

Avots: EH I, 82

apglàudît, apglàust, tr., liebkosend streicheln: skuoluotājs viņu apglaudīja Kaudz. M. mācītājs apglauda bē̦rniem galvu Aps. apglaud savus sārtus vaigus BW. 14132, 2.

Avots: ME I, 87

‡ apglaũstit, (wiederholt ringsherum) streicheln, beglätten: a. matus.

Avots: EH I, 82

apkala: kas tur par lītu,- tik tāda apkala krīt (es glatteiset) Kaltenbr. ragavām silkši apsaļ ar apkalu ebenda. kad laiks atlaižas mīksts, kuokuos sniegs izkūst un drusku līst un tad spēji paliek salts, tad viss ūdens sasalst un pie zariem ir lieli gabali tuo sauc par apkalu. kad laiks sāk laisties, tad apkala krīt nuo kuokiem nuost AP.

Avots: EH I, 89

apkala, apkale, Demin. -iņa, apkaliņš (Grosdohn), Glatteis (li. àpkala [Lit. Mitt. I, 133 und bei Bezzenberger Lit. Forsch. 96], russ. колѣть, erstarren, frieren, s. Zubatỳ AfslPh. XVI, 395). apkala līst, es glatteiset Bers., Buschh. apkala ir le̦dus, ar kuo pārklājas kuoki, kad aukstā laikā uznāk migla C.

Avots: ME I, 92

apkalaîns: apkalains laiks, Kahlfrost.

Avots: ME I, 92

apķilas (cf. paķiles), Fusstücher Dep., L.; Strümpfe, denen der Füssling fehlt Mag. II, 3, 113.

Avots: ME I, 98

apķìlas, gepfändete Sachen: mežasargam tagad daudz apķīlu (Gold.).

Avots: ME I, 98

‡ apklabinât,

1) beklopfen:
ārsts apklabināja. slimniekam krūtis;

2) langsam (klappernd) um etw. herumfahren:
a. purvam apkārt Golg.

Avots: EH I, 91

‡ apkladzinât,

1) = ‡ apklabinât 2 Golg.;

2) Neuigkeiten erzählend, klatschend durchstreifen:
viņa jau būs visu pagastu apkladzinājusi Trik.

Avots: EH I, 91

‡. apklaiņât, apklaiņuôt (ringsum) bewanderu: a. visu pasauli.

Avots: EH I, 91

‡ apklapêt, (rfngsum) beklopfen: saimniece katru kukuli ar ruoku labi apklapēja un tad šāva krāsnī Dunika. lai dabūtu sviestu ārā nuo spannīša, tuo vajag nuo visām pusēm apklapēt Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 91

apklapstêt"?": apklapstējušās rūtes A. XXI, 205.

Avots: ME I, 95

‡ apklaudzinât, an eine grössere Anzahl von Objekten anklopfen: visas duris a., bet iekšā netikt.

Avots: EH I, 91

‡ apklaũšenêt Siuxt, = ‡ apklaušinât 2: varat a. kādam mani, vai es e̦su mājā, vai neesu Siuxt.

Avots: EH I, 91

‡ apklaušinât,

1) (eine grössere Anzahl von Objekten) verhören:
visi liecinieki jau apklaušināti Bauske;

2) sich erkundigen:
viņš gāja a., kas tur nuoticis Kal. jāapklaušina, vai kur nevar dabūt maizi pirkt Stenden. Refl. -tiês: auch Pas. II, 181.

Avots: EH I, 91, 92

apklaušinâtiês, sich erkundigen: par labībās ce̦nām tam nenāca prātā apklaušināties pie tē̦va. tas apklaušinās pēc vietas Alm.

Avots: ME I, 95

‡ apklausît (li. apklausýti),

1) (eine ganze Anzahl von Objekten) überhören:
mācītājs visus bē̦rnus jau apklausījis Bauske;

2) bedieneu
Spr.: kas .. . māti apklausītu, apte̦cē̦tu rītā, vakarā Janš. Precību viesulis 27. Refl. -tiês: nevarēju vairs apklausīties tuo kliegšanu Ruhtern.

Avots: EH I, 91

apklausîtiês [li. apsiklausỳti], hinhorchen, nachforchen: Juris labu brīdi apklausījās JU. es neapklausījuos, kur mieži jābeŗ Grünh. Besonders beliebt in der Verbindung mit nevarēt: gailis dziedāja, ka kungs nevarēja ne apklausīties LP. VI, 273, der Hahn krähte, so dass der Herr es garnicht anhören konnte. saimniece par tādu nelaimi iesāka tik dikti raudāt, ka nevarēja vairs apklausīties LP. VI, 362.

Avots: ME I, 95

‡ apklàust (li. apkláusti), sich (ringsum) erkundigen: saimnieks grib apklaust, cik maksā lini Austriņš Mār. z. 83. apklausa, bet ne˙viens nebij redzējis Ezeriņš Leijerk. I, 93.

Avots: EH I, 91

‡ apkula, = apkala: rudeņuos līst apkula, tad apsalst visi kuoki ar le̦du Ramkau.

Avots: EH I, 95

‡ apkulas,

1) = apkūlas Dunika, Gold., Kal., Libau, Rutzau;

2) Strohabfälle beim Dreschen, Flachsschäben
Bers.

Avots: EH I, 95

apkũlas: auch Blieden n. BielU., (Beendigung des Dreschens) Warkl.;

2): apkūlām pabrūvēju ... alutiņu BW. 28796. Die erste Korrektur unter apkūlas IV, 878 bezieht sich nur aufs erste Zitat aus BW.

Avots: EH I, 95

apkũlas, apkũlĩbas, Demin. -iņas (li. apkulos Lesk. Nom. 226),

1) Beendigung des Dreschens;

2) ein Fest nach beendigtem Dreschen (auch
apkūlu dzīres): apkūlas dzert, svētīt, svinēt; mēs dzeŗam liniem kāzas, miežu, rudzu apkūliņas (Var.: apkūlības, appļāvības) BW. 28823. mēs savu rudzīšu apkūlas dzērām 28823. apkūlas jeb kluču svē̦tkus senči svinēja pēc labības apkūlām Konv.

Kļūdu labojums:
28823 = 28824
kluču svē̦tkus = kluča svē̦tkus
Konv. = Konv. ¹ 94.

Avots: ME I, 97

aplabinât: bē̦rnu vajaga a. un ieduot tam sukura graudu. ‡ Refl. -tiês: a. ar suni Dunika, Rutzau, sich einen Hund zutraulich machen.

Avots: EH I, 96

aplabinât, tr., begütigen, beschwichtigen, beruhigen: aplabini suni, lai nerej.

Avots: ME I, 98

‡ aplabuôt, oberflächlich, leichthin ausbessern: a. jumtu (die grösseren Offnungen im Dach zuflicken) Trik.

Avots: EH I, 96

‡ aplabt, sich beruhigen, beschwichtigen (von einem Erzürnten gesagt) Siuxt: kad saimnieks būs vairāk aplabis, tad sāc ar viņu runāt par algu!

Avots: EH I, 96

‡ aplacinât, mangelhaft abmäslen: nuokavām tādu aplacinātu cūku Frauenb.

Avots: EH I, 96

aplacinātājs, der Spötter; aplacināšana, das Verhöhnen, Verleumden Sir. 8, 11; 2 Kor. 12, 20.

Avots: ME I, 98

‡ apladêt, zurechtmachen ("sataisīt"); = salaidît 1: pajēme kaķi, apladēja (poln. ubrala jak człowieka) par cilvē̦ku Zbiór XVIII, 411 (aus Welonen). Refl. -tiês, sich zurechtmachen: (jumpravas) apladējās, apvilka spalveņas Pas. V, 148 (aus Welonen).

Avots: EH I, 96

‡ aplaicît (li. aplaikýti "задержать"): dievs viņu aplaicīs, Gott wird ihm helfen Für. I (unter laicīt).

Avots: EH I, 96

‡ aplaĩdelêtiês Kal., (wiederholt) um etw. herumfliegen, -flattern: putns vairāk reižu aplaidelējās ap māju Salis.

Avots: EH I, 96

aplaîdinât, tr., anstecken, behaften: ar kašķi.

Avots: ME I, 99

aplaîduôt, ein neues Boot mit Seitenbrettern beschlagen Spr., C.

Avots: ME I, 99

‡ aplaikât, behüten Für. I: laid dievs tev[i] aplaikā ve̦se̦lu! Für. I. Zum Auslaut vgl. apr. laikūt.

Avots: EH I, 97

aplaĩkiem, zuweilen, periodisch Spr.

Avots: ME I, 99

aplaiku, zeitig, recht zeitig.

Avots: ME I, 99

aplaĩmuôt, tr., beglücken: šī diena pasauli aplaimuo GL. aplaĩmuôtãjs, der Beglücker.

Avots: ME I, 99

‡ aplaipuôt Siuxt u. a., refl. aplaipuôtiês Trik., unpassierbaren (kotigen) Stellen ausweichen" um etw. herumgehen, -gelangen: a. laidaram apkārt Siuxt u. a.

Avots: EH I, 97

aplaĩskuôtiês, faul werden, sich auf die faule Bank legen: es šeitan negribu aplaiskuoties Lautb.

Avots: ME I, 99

aplaist, ‡

4) fallen lassen, herunterlassen
(r. "опусмимь" ): nevar drēbju a. Pas. VIII, 292 (aus Asūne); ‡

5) vernachlässigen:
cieši esit dārzus aplaiduši (eine Gärten sind Iange nicht gejätet worden) Oknist. staigājuot par aplaistu, visiem vienaldzīgu, ni˙kur ne-pieje̦mamu (cilvē̦ku) Pas. VIII, 110 (aus Lettg.); ‡

6) = aplecinât: a. guovis ar bulli Oknist; ‡

7) schnell (schneidig) um etw. herumfahren:
vēl viņš nebij aplaidis (auf einem Fahrrad) ap baznīcu A. Brigadere Daugava 1, 10.

Avots: EH I, 97

aplaîst [li. apléisti], tr.,

1) in die Runde gehen lassen, nach allen Seiten schweifen lassen:
kausu aplaist apkārt Alm. viņš aplaida acis visapkārt. es aplaižu acis pa visiem kaktiem. Ješka aplaida mēli visapkārt pa muti Dok. A. es būt' savus gaŗus matus ap vaiņagu aplaiduse BW. 9987. aplaist ziņu, eine Nachricht rings umher verbreiten;

2) belassen, anstecken, behaften:
ar kašķi, utīm, miegu; svē̦tās meitas aplaižuot tādus ar dažādām slimībām LP. VII, 652. viena kŗaupaina aita aplaiž visu baru ar kŗaupu B. Vēstn.;

3) überschwemmen:
pļavas ar ūdeni. Refl. -tiês, sich hüllen, sich umgeben, sich abgeben: kad ieraugu svešus ļaudis, tad ar miglu aplaiduos BW. 13551; aplaisties ar Sīmani Etn. IV, 78, sich des Schlafes nicht erwehren können (von kleinen Kindern); aplaisties ar utīm, verlausen; aplaidušies kā ar kašķi A. XIII, 529. vakara aukstums aplaidās viņam ap ausīm A. XX, 802. aplaidies tikai ar tādu nabagu. Degl.

Avots: ME I, 99

aplaîstît [li. apláistyti], tr., begiessen, benetzen: puķes; aplaistīt acis ar zālēm LP. IV, 43. Refl. -tiês, sich begiessen: pirtī nuopē̦rušies, aplaistījāmies ar aukstu ūdeni.

Avots: ME I, 99

‡ aplàitît, ringsum abstreichen, massieren: visa miesa jau aplaitīta Prl.

Avots: EH I, 97

aplaizît (li. aplaižýti), tr., belecken, ablecken (pirkstus, ruokas). Refl. -tiês, sich vor Behagen lecken: vilks aplaizījās vien LP. V, 171.

Avots: ME I, 99

‡ aplaķât, aus Langerweile, ziellos umhergehend durchstréifen Rutzau: a. visas malas. Aus li. aplakióti "umherfliegen um".

Avots: EH I, 97

[aplakstêt, intr., beschwitzen, beschlagen (von Fensterscheiben gesagt) Erwahlen.]

Avots: ME I, 99

aplakstît [li. aplakstýti], aplakstuôt (zu lèkt), tr., umspringen, Cour machen: pagasta ve̦cākā cienmāti MWM. II, 398.

Avots: ME I, 99

‡ aplakt (li. aplàkti "leckend befressen"), (eine flüssige Speise) leckend auffressen: a. visu pienu Salis.

Avots: EH I, 97

‡ aplaktuôt, ringsum mit Lalten beschlagen Frauenb : kad spāres uzce̦ltas, tad jāaplaktuo jumts Siuxt.

Avots: EH I, 97

aplam,

1) auch AP., Ramkau, Saikava, Salis, Seyershof: vīra mātei viss liekas aplam, kuo ve̦de̦kla dara Saikava;

2) ap˙lam Siuxt: ap˙lam skaista vadmala izde̦vusies Siuxt, aplam līku baļķi AP.

Avots: EH I, 97

aplam (selten aplami LP. V, 258, Schrund.), dial. oplama in Marienburg, aplamêm Etn. IV, 129, auch aplêm Spr.,

1) verkehrt, töricht, schlecht:
aplam, aplamēm jeb bez apduoma runāt Etn. IV, 129. tik aplam (fälschlich aplami aus Nogallen) man sen nav nuogājis LP. V, 191;

2) zur Steigerung eines Verbs od. Adjekt. od. Adv. im tadelnden Sinn gew.:
aplam baidīties, sich über die Massen fürchten LP. V, 424; aplam lamāties, aplam nuosalis. viņam arī visur aplam vedies, überall habe er ungeheure Erfolge gehabt LP. V, 410; aplam daudz, ungemein viel; aplam priecāties, sich sehr freuen LP. VII, 203; aplam liels, ungemein gross, aplam druošs, ungemein dreist, aplam nabags, bagāts, sehr arm, reich. sērdienīte izskatījās aplam skaista Dīc. I, 64;

3) sehr gross, sehr häufig, sehr viel:
vecītis piesuolījis aplam putnu laimi... medniekam LP. VII, 237. ar tuo slimību aplam nemē̦dz mirt Alm., bei dieser Krankheit pflegen nicht viele Sterbefälle vorzukommen. aplam tādus od. tādu nedabūsi BW. 56, 12911, sehr viele solche wirst du nicht finden [li. aplamaĩ "вообще, огуломъ; поверхностно," ãplamu "небрежно"

Avots: ME I, 99

‡ aplamai Oknist, Adv., = aplam.

Avots: EH I, 97

‡ aplamât, beschimpfen Bauske, Saikava: viņš tuo aplamāja un aizgāja.

Avots: EH I, 97

aplamēm (unter aplam): auch FBR. IX, 158, Vīt. (daneben ein verstarktes aplamu aplamēm), töricht, zusammenhauglos: (aplamu) aplamēm runāt, muldēt, rīkuoties, viņš jau aplamu aplamēm grūž laukā (runā), kas tik gadās priekšā (iešaujas prātā).

Avots: EH I, 97

‡ aplamêtiês, albern, tollen Dond.: bē̦rni par daudz aplamējas.

Avots: EH I, 97

aplamĩba, Verkehrtheit, Torheit, Albernheit: cik lielas aplamības mācītājs izrunājuot draudzes priekšā Pav.

Avots: ME I, 99

aplamîgs, töricht Wid.

Avots: ME I, 99

aplamis: viņš iet (skrej, dara) kâ aplamis Dond. tāds kâ aplamis! šis duomā izgriezt ve̦zumu nuo lik lielas grambas! Saikava. papriekšu apduomā un tad runā, ka nepaliec par aplami! ebenda.

Avots: EH I, 97

aplamis (li. ãplamis), -e, Demin. -ĩtis, f. -ĩte, der Tor, der Unsinnige, die -: ej nu, aplame MWM. III, 453. tu jau tāds aplamis AP. aplamīte, māmuļiņa, negudruo paduomiņu.

Kļūdu labojums:
aplame = aplame!
māmuļiņa, negudruo paduomiņu = māmuliņ [a], ne gudruo paduomiņu BW. 17250, 4.

Avots: ME I, 99

‡ aplamnice Saikava, = aplamniece: tava gane ir smagi liela aplamnice, ka guovis labībā gana.

Avots: EH I, 97

aplamnieks,

1): a. ir tāds cilvē̦ks, kas neapdomīgi runā un dara Saikava; ‡

2) ein betrügerischer Mensch
Seyershof: kas tad ar tādiem aplamniekiem var satikt!

Avots: EH I, 97

aplamnieks, -iece, der Tor, der Unsinnige: tu esi aplamnieks LP. V, 40.

Avots: ME I, 99

aplams: tas jau nu ir a. vārds, ka runā slikti par tuo meitē̦nu AP. tu gan aplamu darbu dari ebenda. a. cilvē̦ks, ein unbedachter Mensch BielU.

Avots: EH I, 97

aplams (li. ãplamas, "поверхностный, неловкiй, невнимательный" töricht, verkehrt, albern: aplamas duomas, aplami darbi; aplams suolis. zinu, ka tu aplams dusmuotājs neesi Kaudz. M. 58, ich weiss, dass du nicht jähzornig bist [s. Būga PФB. LXXI, 464].

Avots: ME I, 99

‡ aplancît (li. aplankýti) Rutzau (mit añ und an̂ ² ), Kur. Nehrung, besehen, visitieren, besuchen: a. venterus, radus, slimnieku. Refl. -tiês NB. (mit an̂ ² ), = ‡ aplaipuôt(iês): ja aplankās gar pļunēm, tad var iziet sausām kājām.

Avots: EH I, 97

‡ aplangât, bescnimpten Bauske.

Avots: EH I, 97

aplapuôt: liesmuoja ugunsgrē̦ki kâ milzīgas ruozes, drausmīgu dūmu mutuļu aplapuotas A. Brigadere Daugava I, 161.

Avots: EH I, 97

aplapuôt, refl. -tiês, Laub bekommen, sich belauben: priede, ne tev ziemu skujas bira, ne vasaru aplapuoji BWp. 2817; aplapuota vieta MWM. VI, 488. kāts pie zemes aplapuots Konv. ¹ 299.

Avots: ME I, 100

aplasêt, betropfen Dunika, Kal.: drānas aplasējušas ar sveču taukiem.

Avots: EH I, 97

aplasinât, ‡ Refl. -tiês, sich beträufeln: a. ar sveču taukiem Dunika.

Avots: EH I, 97

aplasinât (li. aplãšinti, beträufeln), tr., beklecksen. Brasche.

Avots: ME I, 100

aplasît [li. aplasýti],

1) weglesen, rauben, sodass nichts übrig bleibt:
vilki aplasījuši visus kumeļus LP. V, 126. vanags aplasījis visus cāļus nāve manus bāleniņus pa vienam aplasīja BW. 27739;

2) von dem einen und dem anderen lesend wegnehmen:
kaimiņiem svētību aplasīt e̦suot ve̦lna skuola LP. VII, 734. panāksnieki aplasīja panāksnieku meitām apģē̦rbu un apavus BW. 1, 44;

3) die Leichenrede lesen, halten:
mācītājs aplasīja zē̦nu LP. VII, 1140. aplasîtãjs,

1) einer, der alles wegliest,

2) der die Leichenrede liest:
cimdu pāri atduot aplasītājam, kad miruonis paglabāts LP. VII, 401.

Kļūdu labojums:
sodass = so dass
halten: mācītājs aplasīja zē̦nu = halten; Fürbitte halten; segnen: mācītājs aplasīja (apsvētīja) zē̦nu

Avots: ME I, 100

aplatnieki, Eingepfarrte Sessw. n. L. (cf. li. ãplatas, Distrikt Leskien Nom. 177).

Avots: ME I, 100

‡ aplatuôt Oknist u. a., = ‡ aplaktuôt: a. māju.

Avots: EH I, 97

aplauks Angermünde, Dond. für apluoks.

Avots: ME I, 100

aplàupît,

1): aplaupīja uolu Pas. IX, 481; 2): baznīcai var zvanus a. (rauben)
Ezeriņš Leijerk. I, 90. ‡ Refl. -tiês, sich ringsum abschälen, ablösen: aplaupījušās mizas kuokiem Nitau, Trik.

Avots: EH I, 97

aplàupît (li. aplaupýti), tr., ringsherum abschälen; übertr., berauben, ausplündern: viņi aplaupīja ēģiptiešus II Mos. 12, 36.

Avots: ME I, 100

‡ aplaûzām Erlaa, Adv., stellenweise einbrechend (intr.): kad a. iet (wenn das Pferd bajd auf dem Eise geht, bald beim Gehen einbricht), zirgs nevar i[r] tukšu vāģu pavilkt Erlaa.

Avots: EH I, 97

aplaûzît, ‡ Refl. -tiês, wiederholt (ringsum od. leichthin) abbrechen (intr.): ābelīlem zari ve̦duot aplauzījušies Lems.

Avots: EH I, 97

aplaûzît (li. apláužyti), freqn., mehrfach ringsherum brechen, abzubrechen pflegen: kuokiek zarus. lietuvē̦ns aplauzīja luopiem kājas LP. VII, 802; aplauzīt ragus, die Hörner abstossen.

Avots: ME I, 100

aplaûzt,

1) auch: leichthin (nicht ganz, bis zur Hälite) abbrechen zerbrechen
(tr.): aplauz kartupelus (gekochte Kartoffeln), ieduod cūkai ēst! Frauenb; ‡

2) = apdarît 3: a. darbus Celm.

Avots: EH I, 97

aplaûzt [li. apláužti], tr., ringsum abbrechen: kuokiek zarus, kuociņus; abbrechen, von einer Vielheit ausgesagt: puiši kājas aplauzuši man pakaļ dzīdamies BW. 5411, 6. dundadznieki aplauž visas galuotnes RKr. IX, 112. Die D. werfen alle Endungen(der Wörter) ab. lai viņš plātās lai, tikpat reiz ragus aplauzīs Dok. A.

Avots: ME I, 100

‡ applaiksnîtiês "заревить" Wid.; sich aufklaren (vom Wetter, vom Gesicht) Schibbenhof: laiks applaiksnījies.

Avots: EH I, 105

‡ applaisât, ringsum Risse bekommen Wolm.: maizes kukulis applaisājis.

Avots: EH I, 105

‡ applañdît Wandsen "lose umwerfen": a. sev apkārt se̦gu.

Avots: EH I, 105

applatît, tr., ringsum ausspannen.

Avots: ME I, 111

applàucêt, ‡ Refl. -tiês, sich (unversehens) mit siedender Flüssigkeit begiessen.

Avots: EH I, 105

applàucêt, tr., mit siedender Flüssigkeit begiessen, anbrühen: bē̦rnu.

Avots: ME I, 111

‡ applaûdêt ² Salis, überschwemmen : a. uotra laukus.

Avots: EH I, 105

‡ applaûkât, ringsum zerfasern (intr.) Trik.: linu dzija applaukājusi. Refl. -tiês Wolmarshof, = ‡ applaûkât.

Avots: EH I, 105

‡ applaûkuôt,

1) = ‡ applaûkât C., Lemburg Salis:

2) sich unwillkürlich (beim Flachsschwingen) mit Flachsiasern bedecken
C., Wolmarshof: kulstītājs pa˙visam applaukuojis;

3) sich mit Schinn bedecken
Bauske: applaukuojusi seja.

Avots: EH I, 105

applaũkšķinât, tr., beklatschen Spr.

Avots: ME I, 111

‡ applaûst, begiessen KatrE., Trik.: a. traukus ar ūdeni. Refl. -tiês KatrE., sich begiessen: vai, kâ tu esi applaudies!

Avots: EH I, 105

appļaũstît (li. apipjáustyti), nicht gründlich, obenhin abmähen: žuogmaļus, krūmus.

Avots: ME I, 112

apsala [li. ãpšalas] = apkala. C.

Avots: ME I, 117

apsklañdêt, -ît, -uôt Grünh., auch -ât (Autz); mit einem Stangenzaun umgeben, pferchen: lauku, laidaru.

Avots: ME I, 122

apslacît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich oder einander bespritzen;

2) unversehens bespritzt werden:
istabu slakuot, apslacījās arī krē̦sli.

Avots: EH I, 114

apslacît, apslacinât [li. apšlãkinti], tr., bespritzen, besprengen, nass machen: puķes, jaunus kāpuostus. ar gaiļa asinīm apslaka staļļa durvis LP. VII, 312. brūtgans un brūte apslaka ar ruoku viens uotram acis un drēbes BW. III, 1, 98.

Avots: ME I, 122

‡ apslàistît, ringsum (etwas dagegen anstemmend) stützen (perfektiv): a. māju ar mietiem Bers., C., Selsau, Warkl.

Avots: EH I, 114

apslaka, die Besprengung, Bespritzung: ar savu asins apslaka viņš remdē dieva dusmību GL.

Avots: ME I, 122

‡ apslam̃pât Kal., schwerfällig (mit schwerer Fussbekleidung) herumgehen (um): a. ap mežu.

Avots: EH I, 114

apslapêt (Grünhof) und apslapinât [li. apšlãpinti], tr., nass machen, anfeuchten: cigāru ar mēli visapkārt apslapinādams Alm. Refl. -tiês, sich nass machen.

Avots: ME I, 123

‡ apslapt (li. apšlàpti), ringsum nass werden Dunika, Kal., Rutzau: rasā apsluop kājas, lietū drānas.

Avots: EH I, 114

apslaucît, tr., ringsum fegen: kad uguntiņa izkuŗas, tad tuo apslauka Tr. IV, 601. Refl., ringsum sich reinigen. Spr.

Avots: ME I, 123

apslàukt,

1) visas guovis, das Melken (aller Kühe) beendigen;

2) beim Kartenspiel oder bei einem Geschäfte eine grosse Menge übervorteilen:
viņš visus apslauc, kas ar viņu ielaižas.

Avots: ME I, 123

apsula, der im Frühling zu einer kompakten Masse geronnene Saft verletzter Birken. Konv. ¹

Avots: ME I, 127

‡ apsũla Ramkau, ein Espenwald.

Avots: EH I, 118

ārdcila:

1) dīdītājs tūliņ veda lāci uz riju un piesēja pie ārdcilas LP. VI, 170. [Wohl identisch mit li. ardkilā od. ardakilė˜ "балка въ овинѣ" bei Būga KSn. I, 129; zu ārds + celt];

[2) "eine zweizinkige Gabel, mit der man die
ārdi hin und her schiebt" Kalz.]

Avots: ME I, 241

ārdīklas (unfer ā`rdeklis): Sing. ãrdîkla ² Dunika: mē̦tādama... savu ārdīklu Azand. 26 (neben dem acc. pl. ārdīklas 25).

Avots: EH I, 194

‡ arlabuôt "?": pīpe vinam arlabuo (??) vēl zuobuos Saul. Daugava I, .55.

Avots: EH I, 130

ârlaĩdars: auch Sassm.

Avots: EH I, 195

ârlaĩdars, Hürde für das Vieh auf dem Felde Kand., Ahs.; vgl. lauklaidars.

Avots: ME I, 243

ârlaũlĩba, die Kebs-, Unehe: ārlaulības od. ārlaulībā dzimuši bē̦rni, uneheliche Kinder.

Avots: ME I, 243

ãrlava U. für ālava.

Avots: ME I, 243

ârmala, der äussere Rand: mūs viņa guldinās ārmalā LP. V, 40; ârmalas siens, Feldwiesenheu Etn. III, 136.

Avots: ME I, 243

‡ aruodskuõla,* die Fachschule.

Avots: EH I, 130

ārsala, böses od. mutwilliges Weib, wütende Kuh Selb. n. Etn. IV, 65. [Zu li. aršùs "heftig", aršýtis "zornwütig toben", as. irri "zornig" u. a. bei Walde Wrtb. ² 258.]

Avots: ME I, 244

‡ asinlaidis L. Av. 1840, № 8, der Aderlasser.

Avots: EH I, 131

‡ asinslaide. comm., asinslaidis, der Ader lasser Ar.

Avots: EH I, 131

‡ āslaka, verachtl. Bezeichnung für eine Frauensperson: ja nevajadzẽ̦tu sviestiņa.... tad tādas āslakas vis māti neatminē̦ta (von den in der Stadt wohnhaften Töchtern gesagt) Daugava 1933, S. 1.

Avots: EH I, 195

‡ atbala Für. I, weisser Schein des angeheuden Tages: nu a. me̦tas.

Avots: EH I, 134

‡ atblaîzît Kaltenbr., so drücken (quetschen), dass davon Spuren (Folgen) zurückbleiben: liec klaipu uz suola, tik neatblaizi! atblaizīta maize, Brot, dessen Kruste sich (von der Krume) losgelöst hat.

Avots: EH I, 135

‡ atblandîtiês, sich umhertreibend hergelangen: nuo kurienes tas atblandījies? atblandās arī mūsu pusē Siuxt.

Avots: EH I, 135

‡ atbula PlKur. "debess atsarkums": vgl. ‡ atbala.

Avots: EH I, 137

‡ atčalavîtiês Rutzau, atčalîtiês Dunika, bis zum eigenen Überdruss (zur Genüge) schwatzen.

Avots: EH I, 138

‡ atglabât "zurückverwahren dahin, wo es schon zuvor gewesen" BielU.

Avots: EH I, 142

‡ atglaimuôtiês, auf Komplimente mit Komplimenten erwidern: meita veikli atglai muojās uz puiša glaimiem.

Avots: EH I, 142

atglàust, atglaudît, atglãstît, tr., zurückstreichen: atglāstījuse sejā iekārušās matu cirtas Latv.; atglaudīja nuo pieres matus Laps.; viņa atglauda bērim krēpes nuo pieres JR. IV, 48. Refl. atglaudîtiês,

[1) einander zur Genüge liebkosen:
nevar diezgan a. Selb.];

2) liebkosend sich befreien:
ne atkauties, ne atglaudīties vari vairs Jaunsudrabiņ in Plūd. LR. IV, 404.

Avots: ME I, 159

‡ atgula Siuxt, eine Niederung im Acker, in der sich Wasser ansammelt.

Avots: EH I, 143

atkala: auch Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 77, GoIg.,Kokn., Memelshof, Nötk., Saikava, Wolm., (atkals) Salis.

Avots: EH I, 145

atkala, das Glatteis: atkala ruodas, ja pēc silta laika uznāk aukstums Zaun. cik ziemu atkalu, tik vasarā salnu Etn. II, 96. laiks bij apmeties atkalā Aps. atkala - aple̦duojumi nuo lietus ziemu Mar. RKr. XV, 105. Cf. apkala. In Geistershof spreche man atkula statt atkala.

Avots: ME I, 163, 164

atklabažât, intr., herschlendern, dahertrollen, herantrotteln: mans ve̦cs jauniķis atklabažāja BW. 14503.

Avots: ME I, 167

atklabêt, ‡

2) klappernd, mit Geklapper herkommen:
rati vien atklabēja, ka[d] atbrauce Oknist.

Avots: EH I, 148

atklabêt, klappernd allmählich lose werden: vēl turas (pakavi), bet jāpieve̦lk, tie tīri atkladējuši Vīt. 12.

Avots: ME I, 167

‡ atklabinât

1) klappernd allmählich lose machen, öffnen:
bērniņa man nebija, bet es tâ˙pat atslē̦gu atklabināju i iegāju Oknist. vējš atklabinājis nama duris Salis, Siuxt;

2) klappernd, mit Geklapper herschaffen:
zirgs, uz mājām skriedams, ķēdi vien atklabināja Oknist. Refl. -tiês, klappernd allmählich lose werden Oknist.

Avots: EH I, 148

‡ atklaî~gât Trik., wiederholt oder vielen entgegenrufen, -schreien: visiem ne˙maz nevar a. pretī.

Avots: EH I, 148

atklaĩgâtiês, freqn. zu atkliegties; s. dieses.

Avots: ME I, 167

‡ atklaîņât ² Schnehpeln, sich herumtreibend hergeraten: viņš atkal šurp atklaiņajis.

Avots: EH I, 148

atklam̃bât Lemburg, langsam, ungeschickt, steif oder hinkend her(an)kommen: pasaku kule jau atklambāja Kaltenbr., Wessen.

Avots: EH I, 148

‡ atklam̃pât Trik., = ‡ atklam̃bât: stīvā guovs atklampājusi mājā.

Avots: EH I, 148

‡ atklanîtiês,

1) sich verabschieden
(r. откланяться) Wid.;

2) wiederholt (mit dem Kopfe) nickend (schlummernd oder auf einem grüftigen Wege) herfahren
Trik.: atklanījuos beidzuot mājā.

Avots: EH I, 148

‡ atklapêt, klopfend, schlagend allmählich lose machen od. zurückbiegen: a. pienaglātu dẽli Dunika, OB. žuogu taisuot, vajag a. cauri izdzītās naglas, lai luopi neuzskrej virsū ebenda.

Avots: EH I, 148

‡ Dunika, Kal., sich erwehren: vinš man tâ plijās virsū, ka nevarēju nuo viņa a.

Avots: EH I, 148

‡ atklastît Dunika, (ein Buch) aufschlagen: a. grāmatu vaļā.

Avots: EH I, 148

atklaudzêt, widerhallen (von klopfenden, klappernden Lauten): atvē̦rtuos luoguos atklaudzēs jūsu ve̦lē̦tavas Ezeriņš Leijerk. I, 180.

Avots: EH I, 148

‡ atklaudzinât Meselau,

1) polternd losstossen:
vējš var a. duris;

2) entgegenklopfen, -pochen:
viņš man atklaudzināja pretī.

Avots: EH I, 148

‡ atklausĩbas, die Gehorchleistung: pret atklausībām turēt vienu aitiņu B. Vēstn.

Avots: EH I, 148

‡ atklausinât Trik., = nùoklausinât: macītājs vakar atklausināja bē̦rnus.

Avots: EH I, 148

atklaũsît, die Gehorchsleistung erfüllen, versäumte Gehorchsleistung nachholen: muižā dienas atklausīt, bestimmte Tage dem Gutsherrn den Gehorch leisen Alm.; klaušas atklausīt. Refl. -tiês, sich satt hören, genug zuhören, anhören, gew. in negativen Sätzen: sāk tik jauki dziedāt, ka nemaz atklausīties LP. V, 358, IV, 90. kaķi lien racējam virsū, tā ka ne atklausīties vairs nevar LP. VII, 1061.

Kļūdu labojums:
kaķi lien racējam virsū, tā ka ne atklausīties vairs nevar = kaķi briesmīgi ņaud, bļauj..., tā ka ne atklausīties... vairs nevar

Avots: ME I, 167

‡ atklàustiês ² (li. atsikláusti) Oknist, sich wiederholt nach dem Weg erkundigend hergelangen: viņš šurp atklausies.

Avots: EH I, 148

‡ atklaũvêt pretī, entgegenklopfen: kāds klauvēja; uotrs tam atklauvēja pretī.

Avots: EH I, 148

‡ atklapatâtiês Rutzau, = ‡ atkrapastîtiês.

Avots: EH I, 148

atkritalas, atkritas, atkritums, gew. Pl. atkritumi, Abfälle: dzīvuokļa tuvumā sakrājas visādi netīrumi un atkritumi SDP. VIII, 63. piensaimniecības atkritumi L. III, 76; Etn. III, 146; savas tautas bēdīgākās atkritalas Balss.

Avots: ME I, 168

‡ atlabêtiês, = atlabt 2, atlabuôtiês: ilgi gulēja, kamē̦r atkal atlabējās Stobe 1797 1, 128.

Avots: EH I, 152

atlabinât, tr.,

1) heran-, weglocken:
viltnieks atlabināja tuo pie upes LP. VII, 41;

2) verbessern, wieder gut machen.
Refl. -tiês, wieder gut werden, sich versöhnen lassen: gan junais Uozuols atlabināsies A. XVI, 296.

Avots: ME I, 170

atlabuôt, ‡

2) wiederherstellen, auskurieren
Seyershof: kad trūkties dabū, tad me̦tas sāpe iekšā, bet tad atkal atlabuo ar zâlēm.

Avots: EH I, 152

atlabuôt, tr., aufbessern. Refl. -tiês, besser werden, sich erholen: labība, slimnieks atlabuojas.

Avots: ME I, 170

atlabt, intr., inch.,

1) wieder gut werden, sich beruhigen:
sēdēja, ne vārda nerunādama, līdz pamaz atkal atlaba Kaudz. M.;

2) rekonvaleszieren, sich erholen:
kad dievs gribēs, atlabšu arī A. XX, 322.

Avots: ME I, 170

atlaîda,

1) atlaidas Pilda n. FBR. XIII, 58, Zaļm.;

3) atlaidas auch Pilda l. c.;

4) atlaidas auch Pilda l. c., Zaļm.; ‡

5) bez atlaidas Festen, ohne Unterlass, ununterbrochen.

Avots: EH I, 152

atlaîda, atlaîde̦ns laiks, atlaîdenis, atlaîdnis [Stelpenhof], auch atlaîdiês laiks,

1) gelindes Wetter, Tauwetter:
[neviena ziema nav bez atlaidas Stelpenhof]. ja sniega pē̦rslas krīt lē̦ni, liduodamas, tad gaidāma atlaida Etn. II, 191. Instr. atlaîdãm, ruckweise, zuweilen: zirgs velk atlaidām;

2) * der Urlaub:
viņš tiek skaitīts par biskapu atlaidā MWM. XIII, 516;

3) atlaîdi, atlaîdas (li. atlaidà), n. MWM. ein Kirchenfest, Versöhnungstag;
mit grē̦ku pieduošanas diena erklärt: braukt uz atlaidiem;

4) der Ablass:
atlaidas nav nekas cits kā tikai laicīga suoda pieduošana par grē̦kiem Kat. Kal. 1901, 8.

Avots: ME I, 170

‡ atlaidelêtiês, hin und her fliegend herannahen Bauske: bezdelīgas atlaidelējās līdz mums.

Avots: EH I, 152

‡ atlaides Kārsava, = atlaidas (unter atlaîda 3).

Avots: EH I, 152

atlaidĩba, Nachgiebigkeit Setbolt.

Avots: ME I, 170

‡ atlaîdienis Kaltenbr. "aude̦kla me̦tu attinums nuo riestuvja": atlaidieni daauž i dagrìež.

Avots: EH I, 152

atlaîdiens (unter atlaîst 1): auch Seyershof; "saausts gabals, kuo nuolaiž aužuot" N.-Peb.

Avots: EH I, 152

atlaîdîgs, versöhnlich, nachgiebig, nachlassend; Gegensatz neatlaîdîgs, unablässig: mīlestību padarīt juo karstāku, neatlaidīgāku Vēr. I, 494.

Avots: ME I, 170

atlaîdinât,

1) a. dzelzi (nicht: Eisen härten, sondern) Eisen erweichen
Festen u. a. a, cirvi, kas pārāk trausli nuorūdīts Golg. a. nazi Siuxt, ein Messer durch Hitze stumpf machen: karstā ūdenī nazi nedrīkst bāzt, juo tad tuo ātri var a.;

2) mākulītis atlaidināja BielU. "der Nebel wandelte den Frost in Tauwetter".

Avots: EH I, 152

atlaîdinât, fact.,

1) machen, dass etw. nachlässt, erkalten lassen Lind. Mag. XIII, 2, 66; atlaidināt dzelzi, Eisen härten;

2) mākulītis atlaidināja, der feine Nebel bewirkte als Umschlagen des Wetters
(Erlaa n. Biel. II, 401);

3) atlaidināt muguru, dem (müden) Rücken ein wenig Erholung gönnen.

Avots: ME I, 170

‡ atlaidît "eine Weile stehen lassend erweichen (tr.)" Bauske: a. pīrāgu.

Avots: EH I, 152

‡ atlaiguôtiês U. (unter laiguôtiês),

1) sich weigern;

2) sich beklagen.

Avots: EH I, 152

‡ *atlaiks (li. ãtlaikas "Überrest"), atlieks: te atlaiku laikam (vgl. atliku likām unter atlikas) vēl palika ("blieben noch genug übrig"); nesatilpa visi pie galda Für˙l (unter likums). pieci kuoki - tad līdz atlaikiem ass "von 5 Bäumen hat man überbei einen Faden Holz" ebenda.

Avots: EH I, 152

atlàipuôt, intr., gleichsam wie über einen Steg (làipa) kommen, vorsichtig, die Pfützen vermeidend, nahen.

Avots: ME I, 170

atlaîst,

1): kad atlaiž nuo buomja vienu gabalu neausta aude̦kla, tad tuo sauc par atlaidienu
Seyershof;

8): a. grāmatu, einen Brief hersenden
Pilda u. a.; ‡

11) nach hinten sinken lassen, zurücklehnen:
galviņu atpakaļ atlaidusi (atme̦tusi) Janš. Apskats 1903, S. 67; ‡

12) herwerfen, -schleudern
Dunika, Wolm. u. a.: a. akmeni, ripu; ‡ 13) a. ūdeni, urinieren Ar. Refl. -tiês,

1): luogi atlaižas, die Fenster tauen
auf Grenzhof; ‡

6) erschlaffen, zusammensinken, kleiner werden:
pampums atlaidies Siuxt (ähnlich Pas. IX, 409); ‡

7) durch Hitze stumpf werden
Siuxt: nazis (karstuma) atlaidies; ‡

8) weicher werden
Siuxt: skurstenī sakaltušu ādu nuoliek klētī uz kluona, lai atlaižas mīkstāka.

Avots: EH I, 152

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.


Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. ² 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171

atlaîstît, ‡

3) eine gewisse Zeit hindurch oft begiessen
Oknist: visu pavasari krūmiņus atlaistīju, in tâ˙pat neauga: ‡

4) (ein starkes Getränk) mit Wasser verdünnen
Golg.

Avots: EH I, 153

atlaîstît,

1) verschneiden (von Getränken):
vīnu Dr.; [

2) atlaistīt pamirušu L., durch Begiessung mit kaltem Wasser jem. aus der Ohnmacht erwecken].

Avots: ME I, 171

atlaîža, Sündenvergebung, Ablass: tad gribu es iet uz Ruomu pēc atlaižas Dünsb.

Avots: ME I, 171

‡ atlaizît, weglecken: a. uzpilējušās asinis. Refl. -tiês, sich satt lecken: viņš nevar vien a.

Avots: EH I, 153

‡ atlakstît, wiederholt springend hergelangen Bērzgale: vardes var a. uz šejeni.

Avots: EH I, 153

atlakt Spr., [Kalz.], tr., (einen Teil) wegsaufen. Refl. -tiês, sich satt, bis zum Überdruss trinken, saufen (namentl. von Hunden und Katzen): ve̦lna māte izlaka visus e̦ze̦rus, kamē̦r atlakās LP. VI, 485.

Avots: ME I, 171

atlamât, ‡ Refl. -tiês, eine gewisse Zeit hindurch oft schimpfen (intr.) Saikava: diezgan e̦smu atlamājies, bet gans kâ nelabuojas, tâ nelabuojas.

Avots: EH I, 153

atlamât, tr., entgegen-, zurückschimpfen.

Avots: ME I, 172

‡ atlàmpât ² Meselau, plump und weit avsschreitend herkommen.

Avots: EH I, 153

atlam̃puôt, heranschlendern: atlampuoja tautu dē̦ls leinajām kājiņām BW. 14477; C.

Kļūdu labojums:
atlam`puôt = atlam̃pât
atlampuoja = atlampāja

Avots: ME I, 172

‡ atlangât Bauske, = atlamât: viņa tai tâ atlangāja, ka tā palika kâ uz mutes sista.

Avots: EH I, 153

atlapuôt, ‡

2) (eine zusammengefaltete Zeitung) auseinanderbreiten:
steidzīgi atlapuojis [avīzi], pārlasīja kara ziņas A.Brigadere Daugava 1928,5.156.

Avots: EH I, 153

atlapuôt, wieder mit Blättern bedeckt werden Spr.

Avots: ME I, 172

atlasas, Pl. t., das, was zurückbleibt, wenn man das Beste weggelesen hat (atlasīt), Z. B. schlechte, winzige Kartoffeln, Früchte u. s. w.: kur ņemšu... līgavu? atlasas vien ir Ltd. 1290.

Avots: ME I, 172

‡ atlašât Dunika, Kal., OB., Stenden, ‡ atlešât.

Avots: EH I, 153

atlase,

1): auch Pilda v. FBR. XIII, 45, Baltinov n. FBR. XI, 130, Gr: Buschh. n. FBR. XII, 65, Auleja, Kaltenbr., Oknist, Warkl., Wessen, Zvirgzdine, gen. s. atlaša BW. piel. ² 5270, 1., dat. -instr. pl. atlasām BW. 22631 var.

Avots: EH I, 153

atlase [in Gr. - Buschhof und] BW. 13250, 28, atlass 5270 (liepas auga bez atlasa), Demin. atlasīte 1695, 13659, 1, atlasiņas 33554, 3,

1) der Wurzelschössling, Sprössling.
Vielleicht aus atvase in Anlehnung an atlasas.

2) eine mit einem jungen Walde bewachsene Stelle
Mit.

Avots: ME I, 172

atlasinât, tr., das Erlernte lesen lassen: mācītājs brauc apkārt bē̦rnus atlasināt C.

Avots: ME I, 172

atlasît tr.,

1) lesend sondern:
mazuos rāceņus nuo lielajiem:

2) die gelernten Lesestücke dem Prediger wieder vorlesen, sich einem Examen im Lesen unterwerfen:
aizveda pie mācītāja atlasīt Kaudz. M. Refl. -tiês, bis zum Überdruss sammeln, lesen: visu dienu lasuot, kaut arī jauks stāsts, atlasās arī Deglau.

Avots: ME I, 172

atlàucêt ² Erlaa, [Lisohn], atlàucît ² [Kreuzb., Bers.], atlaucenêt,

1) zurückkämmen, zurückglättern:
matus atlaucījuse kā lauce Etn. IV, 3; A. XII, 644;

2) zurückstreifen:
piedruoknes Bers. Refl. -tiês, sich zurückziehen: augsts pakāries, nuo biksēm izkāries, gals atlaucējies (Rätsel: die Nuss). [Wohl zu làuks.]

Avots: ME I, 172

atlaũlât, tr., scheiden (die Ehe): viņa nuo sava vīra e̦suot atlaulāta Vēr. I, 1082. Refl. sich scheiden lassen: viņš licis nuo viņas atlaulāties Vēr. I, 1082. tu nuo manis vari atlaulāties.

Avots: ME I, 172

‡ atlaũlĩba, die Ehescheidung: pastāvu uz šķiršanuos un atlaulību Janš. Dzimtene II, 178 (ähnlich V, 26).

Avots: EH I, 153

atlàupît tr., ab-, losschählen: uolu, ādu [Auch teilweise abschälen: instr. s. atlaupītu galu BW. VI, S. 160.] Refl. sich ab-, losschählen: uolas Etn. II, 68.

Avots: ME I, 172

‡ atlàupt ² Nautrē̦ni, (die Augen) weit öffnen (perfektiv): acis atlaupis, nuo cepļa virsa veŗas.

Avots: EH I, 153

atlaûžas, atlaûžņi, Pl. t., das Abgebrochene (Naud.).

Avots: ME I, 172

‡ atlauzît (li. atláužyti), wiederholt oder mehrere Objekte abbrechen Dunika, Kal. (mit aũ): a. kuokam zarus; a. maizi pa mazam gabaliņam vien.

Avots: EH I, 153

atlaûzt ‡ Refl. -tiês, versehentlich abgebrochen werden: nuo plāceņa atlauzās lielāks gabals, nekâ gribēju Jürg. u. a.

Avots: EH I, 153

atlaûzt (li. atláužti), tr., zurückabbrechen: tavs puika atlauzis ābelītei zaru Aps. puiši kājas atlauzuši BW. 5411, 12.

Avots: ME I, 172

atlavîtiês, ‡

2) herschieichen, heimlich herkommen
Siuxt, Wolm. u. a.: guovs atlavījusies mājā(s).

Avots: EH I, 153

atlavîtiês, wegschleichen, heimlich weggehen: gan jau zināšu vecenes sāniem atlavīties.

Avots: ME I, 172

atmala, Spr., der Rand. [dārza atmalas = dārza zāļainās malas ap kultivē̦tuo zemi Kreuzb., Rujen, Salisburg.]

Avots: ME I, 175

[atmala Rujen = apmālis 1; aus * apmala?]

Avots: ME I, 175

[atmala, der Abfall beim Mahlen. Warkland.]

Avots: ME I, 175

‡ atplaiknâtiês, wieder zum Vorschein kommen (?): saulīt, atsaplaiknājies vēl vakara pusītē! BW. 17844.

Avots: EH I, 158

‡ atplaikšîtiês, = atplaikšķîtiês: dzīves misēkļi tiem nuobrūk nuo prāta kâ zvīņas, un viņi atplaikšās par krietniem cilvē̦kiem Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 97.

Avots: EH I, 158

atplaikšķîtiês, atplàiksnîtiês ² -snê- tiês, sich zerstreuen (von Wolken), schwinden, wieder sonnig werden, wie der hell werden, zum Vorschein kommen: izlijušie lietus debeši ap mēnesi sāka atplaiksnīties. [uz vakaru laiks atplaiksnījās Lisohn.] drūma vīra krūtīs bij atplaiksnījusēs pavasaras saulīte Līb. 50. piepeži nuo viņa acīm atplaikšķījās kā migla Blaum. meitenītei ģīmītis atplaiksnījās A. IX, 1, 349. acis atplaiksnās. sārtums atplaiksnnījās viņas sejā Niedra. krusti tikkuo manāmi atplaiksnījās nuo tumsas A. XI, 47.

Avots: ME I, 182

atplaiksnîtiês (unter atplaikšķîtiês): auch Golg., N.-Peb. ‡ Subst. atplaiksnījums, = saplaisājums: ādas atplaiksnījumi.

Avots: EH I, 158

‡ atplaisât C., = luzbuot, spaluot.

Avots: EH I, 158

‡ atplaišķîtiês Celm., = atplaîkšķîtiês.

Avots: EH I, 158

atplakt, intr., fallen, zurückweichen (vom Wasser): ūdens atplacis. pēc dzirkstuošiem mutuļiem dzēriens atpluok Seibolt.

Avots: ME I, 182

‡ atplàucêt, durch Brühen entfernen Lemsal u. a.: a. (karstā ūdenī) vistai spalvas.

Avots: EH I, 158

atplaûkt: Ezerniece . . atplauka nuo ... lielajām nuobīlēm Janš. Bandavā I, 108. tiklīdz kâ sāka runāt par tādām lietām, kas viņam patīk, tū˙līt atplauka valuoda Siuxt.

Avots: EH I, 159

atplaûkt, intr., wieder ausschlagen, spriessen: kailam zaram atplaukst zieds A. XX, 329. Übertr.: dvēseles ilgas atplauka R. Sk. II, 118. viņš bija drusku atplaucis, er war wieder zu Kräften gekommen MWM. II, 484. valsts atkal atplauka Launitz Stāsti 26.

Avots: ME I, 182

atskalas, Widerhall, Echo: kliedz, lai mezā skan atskalas [Mar. RKr. XV, 106]. Cf. skaļš.

Avots: ME I, 191

atskā`rbala C.,

1) Nietnagel
Sessw.;

2) ein losgerissener, noch am Kleide hängender Streifen; [ein abgesplittertes, aber noch am Stamm hängendes Stück Holz
C.; in dieser Bed. auch atskarbs, atskarba Ruj. oder atskarbe Kalz.];

3) das Zünglein an einem von einem Strohhalm gemachten Pfeifchen
Grünh., Naud.

Avots: ME I, 192

atšķilas, das Ab-, Weggespaliene, das Bruchstück: dažas nuo šīm četrrindu dziesmiņām ir tikai atšķilas nuo gaŗākām daiņām Plūd.

Avots: ME I, 201

atsklañda, Schleuderstelle auf der Schlittenbahn: braucuot ragus iegāja atsklandā un ve̦zums apkrita Nigr.

Avots: ME I, 192

atskuõla, Repetitionsschule Livl. Nach Absolvierung des Kursus der Volksschule, mussten in Livland die Schüler u. Schülerinnen vor der Konfirmation in die Schule gehen, um biblische Geschichte und Katechismus zu wiederholen: jāiet atskuolā.

Avots: ME I, 193

‡ atslacît pretī, entgegenspritzen: kad viņš man slacīja ūdeni virsū, es viņam atslacīju pretī.

Avots: EH I, 167

‡ atslaistît,

1) "= atsliet" Wid.: "slaistu, slaistu, bet te tik daudz kritumu, ka nevaru vien diezgan atslaistît" Festen; "Stützen anlegen" Peb., Tirsen u. a.;

2) wiederholt emporrichten:
a. ragus;

3) etwas Angelehntes wegnehmen
Nautrē̦ni: a. atspaidus nuo zārda. atslaisti nuo klēts gala žuburus! Refl. -tiês,

1) sich umhertreibend hergelangen
Bers., Nautrē̦ni;

2) zur Genüge faulenzen
Bauske.

Avots: EH I, 167

atslam̃pât: atslam̂pât ² Kal.

Avots: EH I, 167

[atslam̃pât Ronneb. u. a., intr., liederlich herschlendern.]

Avots: ME I, 193

‡ atslapatât, durch Kot herwaten Erlaa, Sessw.

Avots: EH I, 167

‡ atšlapatât, unbeholfen herkommen (?): ve̦cs brūtgāns atslapatāja (Var.: atklabažāja) BW. 14503 var.

Avots: EH I, 174

‡ atslapinât, anfeuchtend loslösen: a. markas nuo vē̦stulēm.

Avots: EH I, 167

‡ atslapslîtiês, sich heimlich herbegeben: a. nuo meža šurp uz māju.

Avots: EH I, 167

‡ atslapt, stark durchnässt werden: kājas pa˙visam atslapušas Kal.

Avots: EH I, 167

‡ atslar̃patât Jürg., zerlumpt (und durchnässt?) herkommen: a. nuo kruogus slapjš un netīrs.

Avots: EH I, 167

atslàucît: Apzarnis atslaucīja ... muti ar svārku stūri, lai varē̦tu labi runāt Kaudz. Izjurieši 167, duobīšu starpas ... bij tīri atslaucītas A. Brigadere Dievs, daba, darbs 183.

Avots: EH I, 167

atslàucît, tr., her-, wegfegen, reinigen: sniegu nuo durvju priekšas LP. IV, 217. viņš sāka vērīgi aplūkuot atslaucītuo šķūņa priekšu Latv.

Avots: ME I, 193

atslaũkas C., Pl. t., das Weggefegte, der Abfall: šīs atslaukas ir mazā labība Etn. III, 104.

Avots: ME I, 193

‡ atslàukt,

1) wegmelken, beiseite melken:
meita atslauca pusi piena citā traukā Dunika, Kal., Rutzau. slimuo pupu neslauc pie cita piena, bet atslauc īpašu Siuxt;

2) abmelken, ein wenig melken:
re̦dz guovi cieši piebriedušu. guovs sāka prasīt a. juo kaut drusku Pas. V, 325 (aus Lixna); "einige Minuten nach Beendigung des Melkens die Milch, die sich noch angesammelt hat, ausmelken" Siuxt. Refl. -tiês, für sich wegmelken: a. savu tiesu Dunika.

Avots: EH I, 167

‡ atvāla Warkh., = ‡ I atvāls.

Avots: EH I, 179

atzala,

2): auch Ramkau (Plur. atzalas "sīkāki un zaļāki stiebri, kas aug labībai pa apakšü).

Avots: EH I, 181

atzala (li. atžalà), atzals, atzale, gew. Plur., auch atze̦las, atzeles,

1) Wurzelsprössling, Schössling, Nachschuss, junges Bäumchen:
krūmi, meži, atzaliņas, atduodiet manu balsi BW. 401. atze̦las nuovelk kuokiem spē̦ku Step. izcērtiet ve̦cus kuokus nuo jaunām atzalēm BW. 13042;

2) nachgewachsenes Gras
(Dond.); nachgewachsene Getreidehalme, Spätling, Nachtrieb: auziņas atzaliņa BW. 32982. atzalu mieži = atzalaini mieži, atzalas vairs neietecēsies, die später aufgekommenen Nebenhalme werden nicht mehr reif werden; [in Trikaten heissen atzalas die um Getreidehaufen entsprossenen Getreidekeime];

3) der Neuwald.

Avots: ME I, 212

atzalaîns: atzalaini mieži - auch Golg., Ramkau. atzalaiņi lini Siuxt.

Avots: EH I, 182

atzalaîns, atze̦lains, atzē̦lains in Kursiten n. BW. 10997. lielam rudzu sējējam atzalaini rudzi aug A. X, 1, 629.

Avots: ME I, 212

atze̦laîns, s. atzalaîns.

Avots: ME I, 212

‡ atzvala Dunika, = atzvelˆtene: krē̦slam nuolūza a.

Avots: EH I, 182

atzvalas Warkh., atzvales Nautrēni, Warkl., die Rücklehne am Schlitten.

Avots: EH I, 182

aûgšmala, der obere Rand: tīkla augšmala.

Avots: ME I, 219

‡ aûgšmũla ² Siuxt, der obere Teil des Maules beim Vieh.

Avots: EH I, 185

aûgstskuõla, Hochschule, Universität. *

Avots: ME I, 218

aũkla (unter aũkle): auch Stender Gramm. 17.

Avots: EH I, 186

àukla: aũkla auch Dond., aukle auch BW. 4092, 1 var., acc. s. aukli BW. 3561 var.; bikšu aukla (Var.: saite) BW. 382, 8 var. brunču a. (Var.: šņuore) 382, 13 var. šūpļa auklas (Var.: virves) 320 var. smalkas auklas vīdināju 11173. re̦snām auklām 18543, 1; suômas àukla ² KatrE., = suomastaukla (unter suomakšas).

Avots: EH I, 186

àukla PS., [Wolmar u. a.], aũkla Kand., [Zabeln], [bei Manzel, Glück und] n. St. auch auklis, [bei Bielenstein Holzb. 570 auch aukle], eine aus Flachs oder Hanf gedrehte Schnur, dünne Leine: pastalu, pātagas, spriguļa, vīžu aukla, Pasteln-, Peitschen-, Dreschflegel-, Bastschuhschnur. zušu aukla, Schnur von Aalhaut St., U. S. mataukla, mē̦raukla. auklas od. auklu vieta - beliebte Massbezeicznung, d. i. die Stelle des Fusses, die von der Pastel- od. Bastschnur umwunden ist: sniegi līdz auklām Etn. II, 188. ve̦lns iedzina dē̦lu līdz auklu vietai LP. VI, 483. biksas uzluocītas pāri par auklu vietām Sil. auklu vīt, eine Schnur drehen LP. I, 175. Nebst lit. auklė˜ "Fussbinde", apr. auclo "Halfter", lat. sub-ūcula "Unterkleid", [av. aoϑrǝv "Schuh"] zu le. àut usw. [vgl. auch Persson Beitr. 650 und KZ. XLVIII, 128].

Kļūdu labojums:
Bastschnur = Bastschuhschnur

Avots: ME I, 221

‡ àulagiem ² RKr. XVII, 109, àulagiem ² Schwanb., = aule̦kām.

Avots: EH I, 186

àulaka ² comm., àulaks ² (au- + lekt > hochle. lakt), ein Eilender, Stürmender, Rasender: iet kā aulaka Aps., Bers., Lub. [-lak- in dieser hochle. Form aus urbalt. lak- oder lek-; im ersten Teil steckt aber wohl nicht au-, denn dies Präfix gäbe hier keinen passenden Sinn, sondern aul- zu aulis II.]

Avots: ME I, 223

aulakiem (unter aule̦kām): auch Wessen n. FBR. XIII, 85, Golg.

Avots: EH I, 186

badīkla Naud., badêklis, f. -kle C., Smilt., Burtn., Erlaa, der, die stets Hungrige, ein Nimmersatt: badīklas, badīklas tie ļaudis BW. 19445, 2 (zu bads).

Avots: ME I, 247

I bala Dond., Sassm., = balanda. [Wegen der unterseits weiss-schülferigen Blätter zu li. bãlas "weiss".]

Avots: ME I, 253

II bala: ein Morast Grenzhof n. BielU.; "eine Niederung mit undurchlassendem Untergrunde, ohne Sumpf zu sein" Gr.-Sessau; baliņa, eine Pfütze Bauske.

Avots: EH I, 200

II bala li. balà, Sumpf), ein lehmiges, baumlosses Tal Sessau; balas, ein schlechter, feuchter Boden (von Äckern) Kr. - Würzau. [Weiterhin wahrscheinlich zu be̦lute und zu dem le. Ortsnamen Baltinava und zu r. бáлка "Schlucht", болонь "Niederung", болóто "Sumpf", ahd. pfuol "Pfuhl" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 40 und 70.]

Avots: ME I, 253

‡ III bala Erlaa, = bals: šuogad bija laba linu b.

Avots: EH I, 200

‡ bāla (wo?) "?": gumba ir tā apaļā b., kas saceļas virs izplatītas drēbes. ‡ (mit a aus ai?) Wainsel n. FBR. XIV, 87, = bālgans.

Avots: EH I, 208

‡ balabuoze Grünh., = balamute: kuo nu tādu balabuozi klausīt!

Avots: EH I, 200

balamute: auch Kaltenbr. (fem. g.), Linden (comm.), balamutis - auch Grenzhof, Kaltenbr., balamuts, -a Zvirgzdine: ve̦cais tē̦vs, balamute BW. 2201, 2. taids liels balamuts ni tē̦va, ni mātes nebīstas Zvirgzdine. Zu diesem Wort s. auch P. Sdnmidt FBR. VII, 8.

Avots: EH I, 200