Paplašinātā meklēšana

apakšmala, der untere Rand: tīkla apakšmala un virsmala Etn. II, 107. ce̦pure ar apaļu dibe̦nu un zvē̦ra ādu nuošūtu apakšmalu BW. III, 1, 35.

Avots: ME I, 73

ârmala, der äussere Rand: mūs viņa guldinās ārmalā LP. V, 40; ârmalas siens, Feldwiesenheu Etn. III, 136.

Avots: ME I, 243

atmala, Spr., der Rand. [dārza atmalas = dārza zāļainās malas ap kultivē̦tuo zemi Kreuzb., Rujen, Salisburg.]

Avots: ME I, 175

[atmala, der Abfall beim Mahlen. Warkland.]

Avots: ME I, 175

[atmala Rujen = apmālis 1; aus * apmala?]

Avots: ME I, 175

aûgšmala, der obere Rand: tīkla augšmala.

Avots: ME I, 219

bir̃zmala: zaļā bē̦rzu birzmalā BW. piel. ² 13063, 2. tautu birzmalītes zu ersetzen durch tautas birzmalītes BW. 739 var.

Avots: EH I, 221

bir̃zmala, od. -le, -lis, der Rand, Saum eines Birkenwäldchens: klusiņām izganīju visas tautu birzmalītes.

Avots: ME I, 299

čamala: č. ir riekstam, pupām, zirņiem Ramkau.

Avots: EH I, 284

[čamala Serbigal, = čaula; vgl. čamas.]

Avots: ME I, 402

čàumala,

1): auch Ramkau, (mit àu ² ) Linden, (mit aû ² ) Frauenb. ("eine leere Erbsen- od. Bohnenschote"),
Salis, Strasden (hier nur in der Bed. "Eierschale"): pilni riekstu čaumalām BW. 5479. auzām gaŗa čaumaliņa 12760.

Avots: EH I, 286

čàumala

1) die Schale
[čaumuls St., čaumalis Glück Das hohe Lied IV, 3], gew. die harte: uolu, riekstu, vēžu č.; selten auzu čaumalas Peb. n. U., gew. čaulas. Sprw.: vēl jau tev čaumala pakausī. izmucis kâ vēzis nuo čaumalas; [aus čaulmala? zu -mala vgl. li. skarmalaĩ "Lumpen" neben skarà "ein Lappen". Doch vgl. auch čum 2 und čumala];

2) ein langsam arbeitender, säumiger Mensch
Kav.

Avots: ME I, 406

ceļmala,

1): ganiņš gana ceļmaļā BW. 29556. gar ceļmalu saguluši 12705, 2; ‡

2) der Wegerich
Lubn.

Avots: EH I, 264

ceļmala, ceļmalis, ceļmale, ceļa mala, der Rand des Weges: Sprw. ceļmalā cirstai ē̦kai daudz meistaru.

Avots: ME I, 370, 371

cìemala (unter ciemaļa

2): auch AP.

Avots: EH I, 277

I čumala, der Saumselige, Zauderer, Trödler, der mit seiner Arbeit nicht fertig werden kann.

Avots: ME I, 419

II čumala: auch Ramkau; uolu, vēžu čumalas Ahs., Erlaa; Plur. čumalas,

a) "riekstu, zirņu, pupu mizas" Frauenb.; ‡

b) "Pflanzenwurzeln und Kräuter, die auf dem Acker beim Eggen zusammengezogen werden"
Dricēni; ‡

c) Fetthäute ("tauku plēves") Wessen.

Avots: EH I, 295

II čumala, die Schale: riekstu č. Kand., Dond. Vgl. čaumala und čuma 2.

Avots: ME I, 420

‡ dā`rzmala, dā`rzmale, dā`rzmalis ² Atašiene n. Fil. mat. 102, der Gartenrand: zied ruozīte dārzmalā BW. 5474, 1. kâ ieviņas darzmalī 7508 var. kâ liepiņa, nuo meža pārne̦sta un darzmalē iedēstīta Janš. Bandavā I, 74.

Avots: EH I, 312

‡ dàugavmala, das Dünaufer: daugavmalu staigājuot, ieslīdēju Daugavā BW. 31002.

Avots: EH I, 310

‡ daugmala Diet., = daugmale.

Avots: EH I, 310

‡ dižupmala od. *dižupmale Rojen n. FBR. XIII, 77, das Ufer des grossen Flusses (?).

Avots: EH I, 325

drimala, ein Weniges: duod man drimalu maizes Mar. n. RKr. XV, 112.

Avots: ME I, 499

‡ druõsmala Ramkau, = drumstala.

Avots: EH I, 338

druvmala: gar druvmalu te̦kādama BW. 28201.

Avots: EH I, 337

druvmala, -le, -lis, der Feldrain, Feldrand: pļavmalītes, druvmalītes guosniņām nuoganīju BW. 18245, 28201.

Avots: ME I, 506

dũmala, dũmaļa (unter dūmals): (als Kuhname) dūmala Pilda n. FBR. XIII, 49, Ramkau, (mit ũ) AP., dūmaļa A.-Schwanb. (hier auch: ein Mädchen mit einem unsaubern Gesicht), Dond., (mit ũ ) Salis, (mit ù ² ) Linden in Kurl., Sonnaxt, Demin. dūmalīte BW. 18349.

Avots: EH I, 347

‡ e̦zarmala, = e̦ze̦rmala: gar slide̦nu e̦zarmalu BW. 13610 var.

Avots: EH I, 370

‡ gràvjmala ² (> gràe#vmola) Heidenfeld, = grāvmala.

Avots: EH I, 401

grãvmala: loc. s. grāvmalā. BW. 35285.

Avots: EH I, 401

grãvmala, grãvmale, grãvmalis, gŗãvmala, gŗãvmale, gŗãvmãlis Siuxt, der Grabenrand : lai duoduot šurp, kuo gŗāvmalā pats apsuolījis LP. IV, 154. ve̦ci puiši nuosē̦duši gar celiņu grāvmalē BW. 13156. vilks nuosēžas gŗāvmalī pagaidīt LP. V, 173.

Avots: ME I, 645

gultmala: gultmalā sē̦dē̦dams BW. 24955, 2.

Avots: EH I, 418

gultmala od. gultas mala, der Rand des Bettes.

Avots: ME I, 679

gũmala, ein plumper, saumseliger Mensch Dond. Wohl zu li. gūmúoti "итти, переваливаться с ноги на ногу".]

Avots: ME I, 686

ìekšmala, der innere Rand.

Avots: ME II, 31

ìelmala, der Strassenrand.

Avots: ME II, 40

iẽmala,

2): Demin. iemaliņa Lettihn, Ludsen; ‡

3) iemaliņa Lettg. "ein schmaler Landstreifen zwischen Wiesen od. ein schmaler Wiesenstreifen im Walde".

Avots: EH I, 528

iẽmala, iẽmale [Bauske], iemalis,

1) der Rand;

[2) iẽmale, der Saum eines Kleides
Bauske.]

Avots: ME II, 42

jumala,

1): riekstu (rudzu) j. Sassm.;

5): es atjāju jumalās ("?"); duosi meitu vai neduosi? jumalā, jumalā! BW. V, S. 213.

Avots: EH I, 566

jumala, auch jumalĩte, jumanīte, jumaliene,

1) die Doppelfrucht
Selg.: ai, jumala, jumaliņa (Var.: ak tu linu jumaliņa; auch jumiķīti), kur pa ziemu glabājies? klētiņā, aizdurvē, jaunu meitu pūriņā. rieksta jumala Dond.;

2) von einem korpulenten Mädchen, auch von einer fetten Kuh gebraucht:
meita kâ jumala Frauenburg;

3) [infl. jumoła Zb. XV, 231], im VL. personifiziert als die Frau des jumis, die Kornmutter:
jumītis [dafür juma Zb. XV, 250] sauca jumaliņa, kalniņā stāvē̦dams BW. 28535. jumītis veda jumaliņu rudzu ziedā vizinātu 28536. jumītis kūla jumalīti (Var.: jumaliņu, jumanīti), aiz matiem turē̦dams 28533;

4) in der Rätselsprache:
jumaliņa te̦k pa ceļu, izkrīt ze̦lta atslēdziņa RKr. VII, 714; 1232;

5) jumala, jumaliene, jumalniece als Refrain bei einem Spiele:
jumala, jumala, augstu krē̦slu pasē̦dusi Kav.

Avots: ME II, 117

jũrmala (li. júrmala ): gāju jūrmaleņās siena kastu BW. 28594, 1.

Avots: EH I, 569

jũrmala [Nigr., Wandsen, Lautb., Selg.], jũŗmala [Bächhof], - male, - malis [loc. s. jūrmalī Glück Esra 3, 7, jūrmule bei Bezzenberger Spr. d. pr. L. 35], der Meeresstrand: es biju laivas taisītājs, ruokat mani jūŗmalā BW. 30734. pa vasaru mēs dzīvuojam jūŗmalā, an der See. [Lautb. unterscheidet zwischen jũrmale "Gestade" und jũrmalis "ein Grundstück am Meeresufer".]

Avots: ME II, 122

jũrmala, jūŗmalnieks u. a., = jūrmala, jūrmalnieks u. a.

Avots: ME II, 123

kalˆnmala, kalnmale, kalˆnmalis, der Rand, Fuss des Berges: ūdens dzied, akmens raud, kalnmaliņa (Var.: kalnmaliņš, kalnmalīša) vizuļuoja BW. 30737.

Avots: ME II, 142

‡ ķamala (mit hypernormalem ķ für č?) Mahlup, = čamala: miežu ķamalas.

Avots: EH I, 691

kapmala, kapmale, akpmalis, der Rand des Grabes: veļu māte priecājās kapmalā sē̦dē̦dama BW. 27538.

Avots: ME II, 159

kãpmala, kãpmale, kãpmalis, der Rand der Dünen BW. 30774, 2.

Avots: ME II, 193

‡ karmalas "?": lai sēd tâ˙pat kâ vīrieši, ne˙vis už tādām se̦dlu karmalām Janš. Mežv. ļ. II, 145.

Avots: EH I, 589

ķaumala: auch Memelshof, (mit àu ² ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 691

ķaumala Liev., = čaumala. [Mit hypernormalem ķ- statt č-.]

Avots: ME II, 357

krastmala: auch BW. 9223, 2 var.

Avots: EH I, 642

krastmala, - male, - malis, der Rand des Ufers: parādīju raibus cimdus krastmalē stāvē̦dama BW. 12060. siļķes sāk krastmalā nērst.

Avots: ME II, 260

kraujmala, der Rand des Ufers: lēniņām kraujmalā uzrāpuos Dünsb.

Avots: ME II, 262

‡ *kraujmalis, = kraujmala (?): upes dziesmu klausījuos: ūdens sauca, akmens vilka, kraujmalītis vizināja Tdz. 52237.

Avots: EH I, 643

kŗaulmala RKr. XVI, 76, = krauļmala.

Avots: ME II, 295

krauļmala, der Uferrand: ievas zied krauļmalā BW. 14579.

Avots: ME II, 263

‡ kreîmalaĩzis ² Frauenb., der Zeigefinger (in der Kindersprache).

Avots: EH I, 647

Krìevmala, Krìevmale, die Grenze der Russen, Russland: bāliņš savu zuobeniņu Krievmalē (Var.: Krievzemē) balināja BW. 32155. nu nāk sērst tā māsiņa, kuo aizveda Krievmalē BW. 26564 (Krievmalā 22466).

Avots: ME II, 284

krũmmala: visas krūmmalas ar zâli aizaugušas AP. gulejis krūmmalā Pas. XI. 99.

Avots: EH I, 662

krũmmala, krũmmale, krũmmalis, krũmmãle BW. 517, Rand eines Gebüsches: nesēdēju krūmmalē BW. 7360. visus viņa krūmalīšus telītēm ēdināju 29332; 29550.

Avots: ME II, 292

laũkmala: auch BW. 4652, 1.

Avots: EH I, 722

laũkmala, laũkmale, laũkmalis, der Feldrand: uogu, uogu, sēņu, sēņu bāleliņu laukmalē BW. 25931; laukmalī 31304.

Avots: ME II, 426

‡ Leĩšmala, = Leĩšmale: ceļmalā, Leišmalā BW. 12409, 9 var.

Avots: EH I, 731

‡ ļe̦rmala Grenzhof n. Fil. mat. 83, ein alter, unbrauchbarer Lappen; nom, pl. ļe̦rmalas ebenda, abgetragene, zerrissene Kleider.

Avots: EH I, 772

liẽlceļmala, der Rand der Landstrasse: viņš apsēdās lielceļmalā.

Avots: ME II, 497

liẽtmala, s. liẽta.

Avots: ME II, 507

lizgmala Suhrs, für lizdmala, der Rand des Nestes.

Avots: ME II, 476

I mala,

1): tik nuo malas redzēt, dzirdēt, nur oberflächlich, überhin, unaufmerksam sehen, hören
Diet. ne˙viens nuo malas (kein Fremder) ne˙kā nezināja Jauns. Neskaties saulē 23. meklēt pi malas iet Lng. "den Abtritt suchen". saimniece ... saluocīja sagšu, nuolika tuo malā (beiseite) Vindedze 81. mete malā (в сторону, weg) jis savu muižu un visu labumu Pas. V, 287 (aus Welonen);

3): vienā mala dzīvāja ... vecītis Pas. XII (aus Lettg.). saķērām savas mantas un vilkām (liefen)
katrs savu malu Jauns. B. gr. ³ I, 195: likās, ka aizejam katrs savu malu Neskaties saulē 76, katram sava m. (Heimat) dārga Warkl.

Avots: EH I, 780

I mala [li. mala "Land(schaft)" bei Geitler Lit. Stud. 96 (aus Daukantas; aus dem Le. entlehnt?)],

1) der Rand
[in Dunika mit dem Demin. malêna ² ]: pirc, tautieti, Rīgā autu zeltītām maliņām! Ltd. 755. tukša mana gultas mala BW. 27887. viena kāja tam stāv jau kapa malā. nu jau izskrēja malā od. mežā, er ist mit seiner Rede in die Briiche geraten. es gāju gar kalnu, upes malu. Oft zu einem Kompositum verwachsend: ežmala, -le, -lis, jūrmala, -le, -lis, mežmala, -le, -lis. nu ir pilns mans pūriņš līdz pašām maliņām (Var.: līdz pat malu maliņām 7905) BW. 7652. katrai lietai mē̦rs piepildās līdz malai LP. I, 162. e̦ze̦rs plūdis pār malām. puika izpeldēja malā LP. IV, 21. stāsti pār lietu, nedauzies gar malām, weiche nicht vom Thema ab! Purap. romāns, kam nav galu, ne malu, ein weitschweifiger, endloser Roman JR. V, 127. pie malas likt, mest, bīdīt, stumt, bei Seite legen, bringen, schaffen, schieben, weglegen: lai liekuot (me̦tuot) tādas duomas pie malas, man moge sich solche Gedanken aus dem Kopfe schlagen. jāliek kaŗuote pie malas, man muss den Loffel wegIegen, d. h, sterben LP. III, 72. juoki pie malas! Scherz bei Seite! LP. VII, 85. bīdīt dē̦lu pie malas MWM. VIII, 385. lasies pie malas! packe dich! Aps.;

[2) das Ufer;

3)] die Grenze samt dem Umgrenzten, der Ort, die Gegend:
viena bija Leišmalē, uotra Kursas maliņā BW. 251, 6. [mūsu malā U., in unserer Gegend; nuo citas malas U., anders woher.] jaunie izklīduši savu malu kuŗš Kaudz.M. kuŗu malu (Instr.) vēji pūta, tur kuokiem lapas bira, wo (an welchem Ort) der Wind wehte, da fielen von den Bäumen die Blätter BW. 14253. tāds zvē̦rs e̦suot lielākais suods tai malai, kuŗā viņš uzklīst LP. vai trūcis mālas, kur savākt saujiņu siena ziemas uzturai Etn. II, 86;

4) malu malas, visas malas, alle Ecken und Kanten, alles:
izstaigājis, izmeklējis visas malas oder malu malas. visas malas apžib nuo saules apģē̦rba, LP. IV, 177. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 303, visas malas apkārt gāzt, griezt, vandīt, das Oberste zu unterst kehren, man sāp visas malas od. malu malas (od. maliņas), alle meine Glieder schmerzen. [man visas malas kâ nuoņe̦mtas U., alle meine Glieder sind abgemattet.] pa malu malām, malu malās, visās malās, an allen Ecken und Kanten, allerwegen; nuo malu malām, an allen Ecken und Kanten;

5) malas mē̦tāt, mest, die Brautgeschenke hinwerfen, eine Art von Opfer:
pirmdienas rītā nuomē̦tāja (nuodāvināja) visas malas, nuosviežuot visur prievītus. akā iemeta sudraba naudu RKr. XVI, 204. līgava... gāja ārā malas mē̦tāt (kaisīt, apzieduot) RKr. XVI, 203. kad visi veltījamte apdāvināti, ve̦de̦kla gāja mē̦tāt malas. vīra māte, pa˙priekšu iedama, vadīja tuo uz visām tām vietām, kur bij jāme̦t, un māsīca, brūtei nuo pakaļas iedama, atkal salasīja izmē̦tātuos gabalus. aiz māsīcas gāja jaunais puisis ar alus kannu un deva pēc katra nuome̦stā gabala brūtei nuodzerties. panāksnieki atkal nesa adīkļus un citas mē̦tājamās lietas BW. III, 1, 36; [6) Adv. malā, aussen Selb.] Zu li. lygmalis "bis zum Rande voll", [lygmalas "mit ebenen Ufern", alb. maľ "Berg"; ir. mell "locus editus, collis" und vielleicht sloven. molêti "(hervor)ragen", sowie an. mǫl "ein dem Ufer entlang liegender Wall von kleinen Steinen" (worüber anders Persson BB. XIX, 269) u. a. bei Berneker Wrtb. II, 74; vgl. G. Meyer Alb. Wrtb. 257, Lidén Stud. 89 f.].

Avots: ME II, 555, 556

[II mala "Korn, das zur Mühle zum Mahlen geführt wird" Schujen.]

Avots: ME II, 556

‡ malacis,

1) ein tüchtiger, braver Kerl;

2) ein Tagelöhner
Saikava m. pie meža darbiem prasa pieci lati dienā Aus r. молодец.

Avots: EH I, 780

‡ malazijs (> mołaźejś) Zvirgzdine, die Beestmilch. Aus r. молозево dass. umgebildet.

Avots: EH I, 780

mežmala: me̦žmalā dūmi kūp BW. 20394, 4. gar mežmalu staigājam 2555.

Avots: EH I, 804

mežmala [Arrasch, Bers., Domopol], mežmale [Lautb., Dunika, Wandsen, Selg., Bauske, Gr. - Essern, N. - Peb.], BW. 5590 var., mežmalis [Lis.], der Waldrand: es dziedāju, man skanēja visi purvi, mežmalīši BW. 875. [mežmalis Lautb. "ein kleines Stück Wald."]

Avots: ME II, 610

nuõmala,

1): vanags aizne̦s putnu kur nuomalā Seyershof.

Avots: EH II, 66

nuõmala, nuõmale, nuõmalis,

1) ein abgelegener Ort, Winkel
[nuomala U.]: es brāļiem viena māsa, neduos manis nuomalē (Var.: nuomalā) BW. 10453;

2) nuomalis [Siuxt, Mitau, Gr.-Memelshof, nuõmala U., Wohlf., nuõmale PS.], ein Schalbrett, die Schalkante, das von der Seite des Balkens abgesägte Brett
Nigr., Kand., Bers., Laud.: dedz, skaliņ, nuomalīti, kad es tevi dedzināju! BW. 26689;

3) nuomalīte, ein unbedeutendes Frauenzimmer
BW. 19774, 3.

Avots: ME II, 816

nuõrmala, nuõrmale, nuõrmalis, der Rand einer nuõra: guovis nuormalī sastājušās Saul.

Avots: ME II, 841

[ņur̂malas ² MSil., Fetzen.]

Avots: ME II, 907

uõstmala, uõstmale, der Rand, das Ufer des Hafens: Pompējs draud ar saviem pulkiem Ruomas uostmalām Rainis.

Avots: ME IV, 422

paežmala, -le, -lis, der Rand unten am Feldrain: pirmās puķītes paežmaļuos bija uzziedējušas Dz. Vēstn.

Avots: ME III, 24

pamala, pamale,

1) der Saum des Randes, der äusserste Rand:
gul pamalē mākuoņu siena Vēr. II, 9. tālāk debess pamalā Sil. tur pamalē kūp rīta dūmi A. XXI, 65;

2) die Gegend, Umgebung:
visa pamale trīcēja A. XIV, 56. meitenes klŗedzieni atskan visā pamalē Aps. [pārnācu nuo sādžas visu pamali lādē̦dams Leijerk. II, 120.] Der Plur. visas pamalas, die entlegensten Gegenden, alle Ecken und Kanten: visas pamales sauc pēc darba Blaum. kâ tad zibēja visas pamalas! Kārst.; [pamale Ar. "nuomale"]; pamaļu ceļi, Nebenwege Konv. ² 152;

3) ein Schalbrett
Mar. n. RKr. XV, 129 (gew. nuomalis);

[4) pamala, eine Konkubine:
divi vistas gaiļa īstās gaspažas, tās citas tādas pamalas Für. I unter mala].

Avots: ME III, 65

patmala(s) [Bielenstein Holzb. 253 (li. pãtmalos LtT. II, 10 aus Daukša)], patmaļas [Kaunata, Kārsava, Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12, S. 112, patmaļi Wallhof n. Manz.], die Windod. Wassermühle, die ohne Menschenkraft in Bewegung gesetzt wird: izžāvē̦tus kartupeļus var patmalā (gew. patmalās) likt samalt Gg. II, 90. nu labi būs patmalās savu labību samalt I, 103. dzirnas rūca, ne patmaļas BW. 8034. bāleliņu dzirnaviņas kâ skaliņu vicināju; tautu dzirnas nevarēju kâ patmalu (Var.: patmaļu) kustināt 22484. [liesim ūdeni cittautiešu patmaļām L. W. v. J. 1921, № 40, 33. stāstīšana iet vaļā kâ patmaļas Austriņš Nuopūtas vējā 16.]

Avots: ME III, 123

patmalas: auch Pas. VII, 58; VIII, 481 (aus Lettg.).

Avots: EH XIII, 183

patmala(s) [Bielenstein Holzb. 253 (li. pãtmalos LtT. II, 10 aus Daukša)], patmaļas [Kaunata, Kārsava, Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12, S. 112, patmaļi Wallhof n. Manz.], die Windod. Wassermühle, die ohne Menschenkraft in Bewegung gesetzt wird: izžāvē̦tus kartupeļus var patmalā (gew. patmalās) likt samalt Gg. II, 90. nu labi būs patmalās savu labību samalt I, 103. dzirnas rūca, ne patmaļas BW. 8034. bāleliņu dzirnaviņas kâ skaliņu vicināju; tautu dzirnas nevarēju kâ patmalu (Var.: patmaļu) kustināt 22484. [liesim ūdeni cittautiešu patmaļām L. W. v. J. 1921, № 40, 33. stāstīšana iet vaļā kâ patmaļas Austriņš Nuopūtas vējā 16.]

Avots: ME III, 123

‡ pìrmala Ramkau, (mit ir̂) AP., Liepna, (mit ir) Nötk., Pilda, Demin. pirmaliņa BW. 16465, = pirmaļa.

Avots: EH XIII, 237

platmala,

1) ein breiter Rand
U.;

2) s. platmale.

Avots: ME III, 322

platmalaîns, platmalis L., mit breiten Rändern, breiträndrig: platmalaina ce̦pure. platmalaina salmenīca Brig. Vizb. 26.

Avots: ME III, 322

pļavmala Spr., pļavmale Nigr., pļavmãlis C., Wolm., der Wiesenrand: pļavmalā ganīdama sedzuos zaļu villainīti BW. 29241. pļavmalītes, druvmalītes guosniņām nuoganīja 18245. pļavmalā sprausluo zirgi, zâli grauzdami Dz. V. nācis uz pļavmali skuju cirst Upīte Medn. laiki 35.

Avots: ME III, 367

purmala, purmale, purmalis, purmãlis C., = purvmala, der Rand des Morastes, die Gegend am Moraste: ariet, muni bāleliņi, visas purva purmalītes! BW. 27933. kuo tie mūsu suņi rēja, gar purmali staigādami? 23509, 2. visas tautu purmalītes sīkajām skaidiņām 30251. purmalīša arājam dancuotāja kumeliņš 29979. pirms apsītes atsarks purmalā A. XXI, 438.

Avots: ME III, 418

pùrvmala, pùrvmale Nigr., pùrvmalis, der Rand des Morastes, die Gegend am Moraste: zinu purva purvmalītes, staigumiņa nezināju BW. 10644, 7. pieci ce̦lmi purvmalā 28683. purvmalīšu arājam dancuotāja kumeliņš 29979 var.

Avots: ME III, 421

pusudmala: auch Frauenb. n. Fil. mat. 79.

Avots: EH II, 334

pusudmala FBR. II, 58, Schibbenhof, Libau, = pusvadmala.

Avots: ME III, 435

pusvadmala, pusvadmāla RKr. X VII, 28, (hausgewebtes) Halbtuch.

Avots: ME III, 436

‡ pušvadmala Nigr., = pusvadmala.

Avots: EH II, 337

rietummala* MWM. VIII, 325, der westliche Rand (des Himmels), der Horizont im Westen.

Avots: ME III, 550

‡ rimalains Grenzh. n. FBR. XII, 24, = re̦m̃de̦ns.

Avots: EH II, 371

rùobežmala, die Gegend an der Grenze, ein schmaler Streifen längs der Grenze: ruobežmalas tirgus Stari II, 834.

Avots: ME III, 575

sàmala ² Mar. n. RKr. XV, 134, der Kiebitz. Wohl mit hochle. ā aus ē̦; vgl. sē̦malis.

Avots: ME III, 803

sãmalas "putraimu smalkumi, kas ruodas maļuot" (??) Kl.-Dselden.

Avots: ME III, 803

sẽ̦mala: auch (mit è̦ ² ) Mahlup, (mit ē, ) Lng.

Avots: EH II, 481

sẽ̦mala PS., sē̦malis Karls., sē̦malis L., U., RKr. VIII, 95, sē̦maliņš BW. 15295, 2, der Kiebitz (vanellus cristatus). Nach Bezzenberger GGA. 1896, 966 zu li. šė´mas od. žė˜mas "aschgrau, blaugrau (von Ochsen)" und ai. š̍yāmá-ḥ "schwarz, dunkel" (wozu anscheinend le. sē̦ms gehört); eher aber dürfte es zu li. sėmenà "Brachvogel" (zu sẽt "säen") gehören ("Brachvogel" wird ja auch der graue Kiebitz genannt).

Avots: ME III, 826

šḕ̦rmalas ² Warkl., = šermeles.

Avots: ME IV, 17

sẽ̦tmala: gar sē̦tmalām BW. 20577.

Avots: EH II, 484

sẽ̦tmala U., sē̦tmāla Lesten, sē̦tmale, sē̦tmalis A.-Laitzen n. FBR. VIII, 22, sẽ̦tmālis Wolm., PS., A.-Autz; Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 3, sē̦tmals Glück, der Raum hart am Zaun U.: Sprw. nuo sē̦tmalas skrien pasaulē: man tā sē̦ta tâ nemīl, kâ tie sē̦tas sē̦tmalīši BW. 26645. puišu dēļ neziedēja ne nātrītes sē̦tmalā (Var.: sē̦tmalē, sē̦tmalī) 12076. sē̦tmalīši (Var.: sē̦tas malas) nuoauguši asajiēm dadzīšiem 31063. kumeliņi mauru mina sē̦tmalē 1943 var. izme̦t tevi vēl kâ suni sē̦tmalī Siliņš 8. izej uz . . . lieliem ceļiem un pie sē̦tmaliem! Glück Lukas 14,23. (fig.) izkaisīt naudu pa sē̦tmalām (d, h. vergeuden, verprassen) LP. V, 301. sẽ̦tmalu meita Dond., eine Dirne. - sē̦tmalis "= kāršu sē̦ta" Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12, S. 112; "nîšu jeb riķu žuogs" Deg.

Avots: ME III, 834

siênmala: velc, pelīte, bē̦rnam miedziņu caur namiņu, caur sienmalu! BW. 2110, 2.

Avots: EH II, 495

siênmala Saikava, Dond., Widdrisch, U., siênmale Memelshof, Kl., Arrasch, Jürg., Wandsen, Gr.-Buschhof, siênmalis U., Salis, Lis., siênmālis, siêmalis Zögenhof, Ruj., Golg., U., siêmãlis C., Ronneb., Smilt., Trik., Wolm., Würzau, siêmālis U., siêmelis Mar. n. RKr. XVII, 133, die Gegend an der Wand, die Wandfläche U.: sienmaļus kāzu istabā gluži aizklāja papīŗiem, bildēm BW. III, 1, 92. dzirneklīši nuoauduši gar visām sienmalēm BW. 12937. bullis piespieda vilku ar ragiem pie sienmaļa LP. VI, 246. sienmaļi jau sāk krakšķēt, cik ve̦lni saspraudušies Pas. IV, 89 (aus Selg.).

Avots: ME III, 859

silmala,

1) silmala Sassm., silmale Konv. ² 2322, der Waldrand, namentl. der Rand eines Nadelwaldes:
ganīs tautu miglācīte (sc.: guovis), silmalā guldīdama BW. 29006;

2) Demin. silmālīte, die Hainblume (nemophila
Bart.) Konv. ¹

Avots: ME III, 839

sir̃mala: auch AP., (mit ìr ² ) Liepna, Pilda; sirmaliņu ganīdama Tdz. 36280.

Avots: EH II, 488

sir̃mala "сѣрочка" Wid.; sirmaļa, eine graue Kuh V., Ar.

Avots: ME III, 846

smala: Teer AP., Grawendahl, Lubn., Schwanb.; Harz Auleja, Kaltenbr.

Avots: EH II, 532

smala "Teer" Kurmin 201 (nebst smalinieks "Teerbrennet" und smalîgs ), Kraslaw, Teer, Harz Warkl. - Anscheinend nur im Osten bekannt, und daher nebst li. smalà "Teer, Pech, Harz" (s. Būga KSn. I, 284) eher entlehnt aus slav. smola, als verwandt damit und mit le. sme̦li.

Avots: ME III, 951

smalains "harzig" Warkl.

Avots: ME III, 951

strē̦mala, = strēmele: saduru vietas jāpārse̦dz ar... šaurām strē̦malām Būvmācība 17.

Avots: ME IV, 1088

strimala: strimalas (acc.) izandelēja BW. 18649.

Avots: EH II, 588

strĩmala,

1) = strimala 1 C.;

2) = strēmele Schibbenhof;

3) ein hageres Weib von hohem Wuchs Schibbenhof.

Avots: ME IV, 1092

sudmalas: auch Ahs., Grob. (in Grob. gelegentlich auch der Sing. sudmala ), Iw., Katzd., Kurmene, Lesten, Linden in Kurl., Luttr., Mesoten, Neuhausen, OB., Puhren, Scheden, Schnehpeln, Schwitten, Stenden, Sonnaxt, Strasden, Wormen; gen. pl. sudmal[u] um Gold. a. d. J. 1683 n. FBR. XVII, 38; eine Wassermühle Oknist, (ūdens s.) Babīte; eine Windmühle Leegen, Perkunen; (unbek. in Aahof, Allasch, Alswig, AP., C., Fehteln, Heidenfeld, Jürg., Kegein, Korwenhof, Lasd., Lemb., Lems., Linden in Livl., Lis., Lubn., Marienhausen, Marzen, Meselau, Morizberg, N.-Laitzen, N.-Peb., Palzm., Pilda, Ruj., Salis, Salisb., Schwanb., Sessw., Smilt., Tegasch, Višķi, Wolm., Zögenhof). - Vgl. sutmalas.

Avots: EH II, 599

sudmalas Rutzau, Dunika, um Libau, Gramsden, Kalleten, Ahswikken, Wirginalen, Auermünde, Selg., Kurs., Frauenb., Wandsen, Memelshof, Gr. - Buschhof, Siuxt, Römershof, Selb., Pixtern, Neugut, Bielenstein Holzb.253, sudmālas N. - Sessau n. U., Bershof, Würzau, Lieven - Bersen, sudmala Bl., L., St., sudmalis Manz. Lett., (um Wolmar u. a. dafür dzir̃navas) die Mühle: ūdens s., Wassermühle, vēja sudmalas, Windmühle, tvaika s., Dampfmühle Wid., zirgu s., Pferdemühle Wid., zāģu s., Sägemühle Wid., kafijas s., Kaffeemühle Wid. Im VL. sind die sudmalas (Wassermühle) nur sehr selten erwähnt, im Gegensatz zu den sehr häufig genannten dzirnavas oder dzirnus (Handmühle): dzirnutiņas, padariet lielu kaunu lielūdeņu sudmalām! BW. 8236 var. tais[i], bāliņ, sudmaliņas ezeriņa maliņā! 22555. tautu dē̦ls lielījās maizīt[i] malt sudmalās; manas ruokas, grūtas dzirnus - tās tautieša sudmaliņas 22560 var. sudmaliņas, ein Spielchen Etn. II, 15, Druva I, 783, Janš. Bandavā II, 46; 264. - sudmalas Warkl. "eine Anstalt zum Herstellen von vadmalä. -sudmaliņas, eine Winde, Spule zur Herstellung von Stricken Bielenstein Holzb. 570 (mit Abbild.). Wenn sudmalas ursprünglich eine Wassermühle war, mit dm aus tm zu suta "Dampf" und malt "mahlen", s. Streitberg - Festgabe 45. Dagegen meint J. Loja (brieflich) mit einem Hinweis auf le. patmala (woneben padmalis Elger Dict. 637) "Mühle" (zu pats "selbst"), dass in sudmalas dm dissimilatorisch aus bm entstanden sei, und *submalas zu apr. subs "selbst" gehöre. Doch wäre wegen le. dial. megnis aus mednis oder Dignāja aus *Dubnāja eher ein gm aus bm zu erwarten, und im Le. - Li. gibt es sonst kein dem apr. subs entsprechendes Wort. - Der Anklang an av. suδuš "Mühle" ist wohl rein zufällig.

Avots: ME III, 1114

sùmala ² Fest., ein Krümchen, ein Wenig Wid.; sùmalas ² Fehgen, = sūkalas: tur nuo kāda miklumiņa ne skripatas, ne mazākās sūmaliņas Vīt. 21. bites izsūkušas beidzamuo sūmalu me̦dus Fest.

Avots: ME III, 1132

sutmalas: = sudmalas Kaltenbr., Oknist, Wessen, Plvv. II, 276, 281, 295, 302, 323, 326.

Avots: EH II, 605

sutmalas Sussei n. FBR. VII,134 "?".

Avots: ME III, 1128

takmala, takmale Janš. Dzimtene ² II, 69, der Rand, die Umgebung eines Pfades: liepa uzauguse pašā Saules takmalā BW. 33827, 3.

Avots: ME IV, 126

‡ te̦kmala, der Rand eines Pfades: (krūms) auga kalpu mājas te̦kmalā Sārts Str. 19.

Avots: EH II, 674

tĩrummala, der Rand des Ackers A. XXI, 564: tīrummalas vītuols Bārda Stari I, 205.

Avots: ME IV, 204

ûdensmala: das Ufer Allend. n. FBR. XIX, 87.

Avots: EH II, 740

ûdensmala, der Wasserrand Spr.

Avots: ME IV, 405

ūdmala U., Plur. ūdmalas L., Wid., die Wassermühle.

Avots: ME IV, 406

upmala Wid., upmale Kaltenbrunn, Nigr., upmalis Grobin, upmālis Le. Gr. 100, Flussufer, Umgebung eines Flusses: meitas upmalē... gavilē BW. 514. ziediņi upmalā 894. guovis ēda upmalē 29318, 1. es dzievāju upmalē 28933. te̦ku gar upmali Etn. III, 8.

Avots: ME IV, 301

I uzmala,

1) der aufgebogene Rand, der Aufschlag (bei Kleidern)
Bers.;

2) "?": viņa... mugura.. slīdēja pa ruokamā grāvja uzmalu uz priekšu Veselis Tīr. ļaudis;

3) ar uzmalām, übervoll:
glāze pielieta ar uzmalām Saikava.

Avots: ME IV, 355

II uzmala,

2) "Mehl, das sich beim Grützkorn- od. Malztnahlen bildet, wenn der Mühlstein nicht gut ist"
Golg., Lis., Stom., Tirsen: putra vārās stipri tuma, juo putraimiem klāt u.

Avots: EH II, 728

II uzmala, = uzmalums, "malumā klāt piemalums" Bers.

Avots: ME IV, 355

vadmala: auch Linden in Kurl., Orellen, Ramkau; schon bei Getzel Psalm 102; vadmalas baķī BW 1129. velies, mana vadmaliņa! 7496. svārki nuo trejādām vadmalām 20523, 19 var. zuobuojuoties sauca priekš 75 gadiem nekaltus riteņus par "vadmalas" riteņiem Frauenb.

Avots: EH II, 746

vadmala Adiamünde, Arrasch, Bauske, Doblen, Dond., Drosth., Dunika, Erlaa, Fest., Frauenb., Golg., Jürg., Kaltenbrunn, KatrE., Mahlup, Meiran, Memelshof, Nigr., Ogershof, Peb., Ramelshof, Ronneb., Saikava, Schujen, Schwanb., Segew., Selg., Sessw., Sonnaxt, Stenden, Widdrisch, vadmãla Pankelhof, Siuxt, Wolm., vadmals L., U., Bielenstein Holzb. 6851, PlKur., Salis, Wainsel, vadmalna Bers., Fest., Kl., grobes, eigengewebtes Tuch; Tuch zu Kleidern überhaupt U.: dārgs vadmals ir viņa drēbes Manz. Spr. Sal. 31, 21. lāpa ve̦cās drēbes ar jaunas vadmalas ielāpu Glück Matth. 9, 16. Aus mnd. watmal, wobei das Le. ein kurzes a in der ersten Silbe (vgl. die Schreibung wattman bei Schiller und Lübben unter wâtmâl voraussetzt (vgl. in dieser Hinsicht auch estn. wadmal und schwed. vadmal); zum dm aus tm s. Streitberg-Festgabe 45. Le. vadmalna wohl aus vadmala und * vadmana (nebst estn. watman aus mnd. wattman) kontaminiert.

Avots: ME IV, 430

varmala, comm., ein Schwätzer Gr.-Sessau.

Avots: ME IV, 480

vẽjsudmalas, die Windmühle: vējsudmalu spārni Janš. Bandavā II, 266.

Avots: ME IV, 552

ze̦mala Karls., ze̦maļa,

1) ein Mädchen von kleinem, untersetztem Wuchs:
tautu meita ze̦maliņa Celm. nebē̦dā tu, tautieti, ka es tāda ze̦maliņa (Var.: ze̦maļiņa, ze̦muliņa, ze̦mulīte )! BW. 21779, 5; 21735, 3;

2) ze̦mala AP., Ramelshof, Ronneb., Smilt., ze̦maļa Arrasch, Bers., Golg., Jürg., N: Peb., Name einer Kuh (die kurze Beine hat
Golg.; "ze̦ma guovs" PS.);

3) ze̦maļa Ramdam "kuokiem un krūmiem neapaugusi grāvja mala" (??).

Avots: ME IV, 707

ziemala Freiziņ, ein Kuhname.

Avots: ME IV, 742

zĩmala: mit ì Ramkau, mit ì ² Liepna.

Avots: EH II, 810

zĩmala AP., C., PS., N. - Wohlfahrt, Nötk., zìmala ² Pilda, zîmala ² Karls., zīmala Erlaa, Grünw., zĩmaļa Adiamünde, A. - Ottenhof, Bauske, Frauenb., Grob., Jürg., Līn., N. - Salis, Peb., Rutzau, Salis, Ulpisch, Wandsen, Widdrisch, zìmaļa ² Fehsen, Fehteln, Gilsen, Grawendahl, Kalnemois, Lubn., Pilda, Stockm., Stomersee, zîmaļa ² Dond. n. FBR. V, 134, zīmaļa U., Spr., Bers., Burtn., Erlaa, Kokn., Kosenhof, Lappieŗ Lennew., Lenzenhof, Lindenberg, Mar., Nauksch., N. - Peb., Ruj. Thorney, Sauken, Schujen, Schwanb., Serbigal, Smilt., Wenden, Wesselshof, Zebrene, zîmele ² Dond., zìmule ² Oknist, zìmuļa ² Prl., Demin. zīmalīte Ulanowska Łotysze 13, eine Kuh mit einem Zeichen (auf der Stirn): guotiņ, mana zīmaliņa (Var.: zīmaļiņa), ze̦lta zīme pierītē! BW. 29031. šķir... zīmuotas guoves: zīmuļa, dūmaļa...! 28955. kur manas guosniņas: zīmaļa, raibaļa...? 16464. dūmainā zīmaļa Vēr. II, 1039. In Nötk., werde auch ein Mensch mit einem Zeichen oder Fleck auf der Stirn zīmala genannt.

Avots: ME IV, 734

žuogmala: nuoluodāju visas tavas žuogmaliņas BW. V, S. 463, № 1241, 1.

Avots: EH II, 823

žuogmala BW. 10152; 12076 var.; 13871; 18602, 6; LP. IV, 186; V, 7, žuogmale Nigr., Janš. Bandavā I, 360, II, 366, Mežv. ļ. I, 171 U. a., der Raum neben oder vor einem Zaune: sliņķis guļ žuogmalē BW. 503. bērziņš auga žuogmalā 24368, 3. iet gar visām žuogmalēm LP. VI, 909. žuogmalītes gaida tevi zieduojam BW. 6818.

Avots: ME IV, 838, 839

rùobmalaîns, mit gekerbten, gezackten Rändern versehen: ruobmalainām zvīņām Konv. ² 3498.

Avots: ME III, 575

âbuõliņš,

2): âbuoliņš auch Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 17, Heidenfeld, KatrE., Ramkau, Saikava, Sessw., (mit â ² ) Grob., plur. ābuoliņi BW. 29689 var.; 33841, ābuoltiņš BW. 32367: ceļa malas ābuoliņš BW. 11967. lauka ābuoliņš 28992. sarkanais ābuoliņš 8867; cūku a., weisser Klee (trifolium repens) Sassm.

Avots: EH I, 192

‡ àizce̦ruôt,

1) staudenartig wachsend sich bis zu einer gewissen Stelle verbreiten:
zemenes aizce̦ruojušas līdz duobes malai Trik.;

2) staudenartig wachsend versperren:
krūms aizce̦ruojis ceļu C.

Avots: EH I, 13

àizairēˆt, intr., hin-, wegrudern: laivu līdz malai.

Kļūdu labojums:
intr. = trans., intr.

Avots: ME I, 17

àizàuse,

1) aizaûse ² auch Siuxt, àizàuss, -s AP., (mit àu ² ) Sonnaxt: puikam visa aizauss me̦lna AP.;

2) àizàuse ² auch Oknist; "vieta krāsnī vai skapī, kas atruodas pie pašas ieejas, tikai nedaudz sānis, tâ ka šai vietai nāk priekšā un tuo aizse̦dz ieejas mala" Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 7

àizbadît,

2) : a. grāvi Warkl.; ‡

3) "(eine wunde Stelle) stochernd, stechend schmerzhafter machen"
Kaltenbrunn: aizbadīja tuo auguoni, i sāp Kaltenbrunn. aizbadi vien savu rēti! vairs netiksi galā ar viņu Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) einander (mit den Hörnern) stossend bis zu einem gewissen Punkt gelangen:
vē̦rsē̦ni aizbadījās līdz upei;

2) beim Stechen, Stochern versehentlich geschlossen werden:
pīpja kāts aizbadījās Jürg.;

3) caurumi pastalai aizbadījās par tuvu pie malas, es passierte, dass die Löcher der Pastel beim Durchstechen (der Löcher) zu nahe an den Rand (der Pastel) gerieten;

4) sich wiederholt leicht zerstechen:
kājas aizbadās (z. b. beim Gehen über ein Stoppelfeld) Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 7

àizbakstît: ‡ Refl. -tiês, = ‡ àizbadîtiês 3: (caurumi pastalai) aizbakstījās par tuvu pie malas C.

Avots: EH I, 7

àizbalstît, tr., hinter etw. stecken, stopfen: kalpuone aizbalstīja palagu aiz gultas malas Smilt.

Avots: ME I, 18

‡ àizbe̦kuôt,

1) Pilze sammelnd fortgehen, bis zu einem gewissen Punkt hingehen:
a. līdz viņai meža malai Bauske. viņš man aizbe̦kuojis priekšā C.;

2) eilig fortgehen, fortlaufen:
bē̦rns nez kur aizbe̦kuojis Lubn.

Avots: EH I, 8

‡ àizbuõkât, (Gerste)überdreschend hingelangen: aizbuokā līdz malai! KatrE.

Avots: EH I, 13

àizbrist, intr.,

1) hinwaten:
līdz malai;

2) bewölkt untergehen:
laikam jau uz lietu, juo saule aizbrien, es wird wohl regnen, denn die Sonne geht bewölkt unter A. XI, 466; Etn. III, 145. mēness aizbrien (geht) aiz mākuoņiem Aps. V, 24; so auch refl.: saule aizbridusēs, netiek nuo bālās saules tinas laukā MWM. XI, 220.

Avots: ME I, 20

‡ àizčiknîtiês, mit Mühe fort-, hingelangen: a. līdz mežmalai KatrE.

Avots: EH I, 15

‡ àizcilât,

1) wiederholt hebend fort-, hinschaffen:
siens jau aizcilāts līdz pļavas malai Warkh.;

2) sperrend (vor etwas) wiederholt hinlegen:
vakaruos puiši šķūnī aizcilāja durīm sienu priekšā. Refl. -tiês,

1) sich allmählich hinbewegen:
laiva pa straumi aizcilājās drusku uz leju Saikava. jis aizcilājās ("uz augšu cilādamies aizgāja") uz mežu Warkh.;

2) sich ein wenig erheben, in die Höhe bewegen:
uz vanaga ligzdas kaut kas aizcilājās Saikava;

3) übersiedeln:
puisis Jurģuos aizcilājās uz kaimiņiem Sessw.

Avots: EH I, 13, 14

àizdabût: ‡ Refl. -tiês, mit Mühe fort-, hingelangen: viņš ilgi muocījās, kamē̦r aizdabūjās līdz purva uotrai malai Dunika.

Avots: EH I, 17

àizdzìt, ‡

3) fort-, hinführen, -transportieren:
a. arklu (ecēšas) līdz lauka vidum (šķūnim) Siuxt. a. malku (sienu) uz pilsē̦tu ebenda; ‡

4) = àizdurt Dunika: a. skabārdi aiz naga. Refl. -tiês,

1) : aizdze̦nas (jagt hin,
intr.) līdz meža malai Pas. VI, 365; ‡

2) eine Herde treibend sich entfernen, hingelangen:
tur zâles ir daudz, tik nevar a. Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 22

àizkacêt: ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ àizkabināties: kāsis kur aizkacējies;

2) reichen
(intr.), sniegties: a. līdz uotrai galda malai Dunika, Kal.

Avots: EH I, 28

àizkaplêt Trik., mit der Hacke hackend hingelangen: a. līdz dārza malai.

Avots: EH I, 29

àizkvêpt, beräuchert werden: visas malas aizkvē̦pušas.

Avots: ME I, 35

‡ àizlasît, lesend (sammelnd) hingelangen: a. uogas līdz dārza malai. a. grāmatu līdz pusei. Refl. -tiês,

1) eilig
(C., Trik.) oder heimlich (Golg.) weggehen;

2) sich vom Sammeleifer hinreissen lassen
Saikava: uoguotāja aizlasījusies: nenāk pusdienā.

Avots: EH I, 35, 36

‡ II àizmaũŗât, mit Schmutz (Kehricht) anfüllen Kal.: mēslu vedēji aizmaurājuši visas malas.

Avots: EH I, 38

‡ àizmîcît, (den Teig) zu kneten anfangen (worauf dabei eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: maize aizmīcīta; nevaru iet (kamē̦r nav izmīcīta). Refl. -tiês, durch eine dickflüssige Masse watend mühsam hin-, weggelangen Erlaa: kâ mēs šai muklājā aizmīcīsimies līdz uotrai malai?

Avots: EH I, 39

àizpelˆdêt, intr., wegsshwimmen, bis zu einer gewissen Stelle hinschwimmen, hinfahren: pa tāļā, jūŗām aizpe̦ld latvju kuģi Aus. I, 114. vai tu vari līdz malai aizpeldēt?

Avots: ME I, 43

‡ àizskleñst Dunika, Rutzau, seitwärts hingleiten: ragus aizskle̦ndušas līdz dīķa malai:

Avots: EH I, 48

àizspiêst, tr.,

1) hin-, wegdrängen:
māte gulē̦dama aizspiedusi bē̦rnu pie pašas sienmalas;

2) zudrücken (die Augen eines Sterbenden), zuschnüren (die Kehle):
nāve aizspiež actiņas Ans. stāstītāja apklusa, itkā sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap.; aizsp. ausis, lai nedzirdē̦tu Vēr. II, 35; svilpes caurumus var pirkstiem aizsp. Antr. II, 108; versiegeln: aizspiežat tuo (rakstu) ar ķēniņa gre̦dze̦nu Esther 8, 8. Refl. -tiês,

1) sich hindrängen:
vai nu burzmas aizstumti, vai arī paši aizspiedušies Aps. IV, 49;

2) sich drängend stecken bleiben:
vārdi aizspiedās rīklē.

Avots: ME I, 51

àizspraûst, hinter etwas stecken, stopfen: vakarā vajadzēja žagaru nest mājās un aizspraust laidarī jeb kūtī aiz griestiem Etn. II, 98; aizspraust palagu aiz gultas malas. Refl. -tiês, für sich etwas hinter etwas stecken, anstecken: un tās citas kruoņa muižas aiz ce̦pures aizspraudīja od. aizsprauduos (oder mit präfigiertem Reflexivpronomen aizspraudu) BW. 13186, so prahlt ein grossprecherischer Bursche. gan jums tie kumuosi aizspraudīsies kaklā Aps., die Bissen werden euch wohl im Halse stecken bleiben.

Avots: ME I, 52

‡ àizvañdît,

1) (durcheinanderwerfend) hin-, wegstossen (-schieben, -schaffen)
Frauenb., Kal., Rutzau: a. sienu tālāk;

2) a. sienu durīm priekšā, (durcheinanderwerfend, umstörend) Heu vor die Tür hinschieben, -schaffen
Dunika, Stenden;

3) mit verschiedenen Objekten unordentlich vollwerfen
Kal.: visas malas aizvandītas; ne˙kur paiet nevar. Refl. -tiês, sich hin und her bewegend hin-, weggeraten : nezin kur nu viņš aizvandījies Dunika, Kal. u. a.

Avots: EH I, 61

I àizvirztiês, sich hinbewegen: aizvirzās līdz . . . ūdens malai Pas. VII, 36.

Avots: EH I, 64

‡ al˜lêt Siuxt, -ẽju, raufen, reissen zerstören: allē visas malas kuopā Siuxt n. Fil. mat. 65. Refl. -tiês, albern, tollen, lärmen, unartig sein: plēšas un allējas, iet tâ kâ negudri Siuxt n. Fil. mat. 65. stāvi rāms! neal˜lējies tik daudz! Ahs.

Avots: EH I, 68

‡ amals (li. ãmalas ) Für. I, = amuols, die Mistel.

Avots: EH I, 69

amuols,

2) amuols: auch Lemsal, Ulpisch, amuoliņš: auch Jürg., Roop, Demin. amuolītis BW. 32402 var.: ceļa malas amuoliņš BW. 11966 var. četru lapu amuoliņu 29543, 3 var. zaļā amuoliņa (Var.: ābuoliņa, dābuliņa) 19035 var. še ziedēja balts amuols 29371 var. dažādās amuola sugas un pasugas: baltais, sarkanais un dze̦lte̦nais galvainais, dze̦lte̦nais lapainais, kâ arī dažādie vārpainie: ... dze̦lte̦nais, rudais, pe̦lē̦kais jeb zilais amuoliņš Janš. Bandavā II, 74; ‡

4) amuls Frauenb. "Honigtau",
amuols Dunika, Kurs. "lapu me̦dus": būs bagāts me̦dus gads - uz uozuoliem ir amuols Kurs. Zur Etymologie s. auch Būga Tiž. I, 426. Zur Bed. 4 vgl. li. ãmalas "Honigtau".

Avots: EH I, 69, 70

amuols, amuls, āmuls, āmulis Konv. ^2, āmals, Demin. -iņš, -tiņš (li. ãmalas, amalys, ẽmalas, apr. emelno "Mistel"),

1) Mistel (Viscum album
Mag. IV, 1, 28; RKr. II, 80), auch vēja sluota genannt;

2) der Klee, durch Vermischung mit
dābuoliņš, ābuoliņš. dunduŗu od. dunduramuols, Teufelsabbiss (Scabiosa succisa L.) RKr. II, 77; zaķu a., Sauerklee (Oxalis acetosella L.) II, 75; baltais, cūku, zirgu a., s. ābuoliņš;

3) Marienblümchen (Bellis perennis)
Dond., Dobl. RKr. III, 69. [In der Bedeutung "Mistel" weiterhin zu russ. омéла, poln. jemioła u. a. dass. Da die Mistel vorzugsweise in Südlettland vorkomme, dürfte die Länge des a- aus li. ãmalas stammen. Vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 297, Brückner KZ. XLV, 296, Berneker Wrtb. I, 425 f. In der Bedeutung "Klee" stammt die Länge des a- wohl aus dem synonymen âbuols. Wenigstens in der Bedeutung "Klee, Sauerklee" wohl weiterhin zu alb. ámεľε "süss", ai. amla-ḥ "sauer"; vgl. Bezzenberger GGA. 1896, 955, Fick Wrtb. III ⁴ 16, Thomsen Ber. 156 und Ojansuu 46].

Avots: ME I, 70, 71

apaûdumi = apaûdi: apaudumu raibas malas Līb. P.

Avots: ME I, 75

‡ apbradât,

1) watend (schwerfällig schreitend) (eine Anzahl von Stellen) niedertreten, zertreten:
a. duobes, visas malas;

2) watend beschmutzen:
a. kājas Wolmarshof. Refl. -tiês, sich watend beschmutzen Wolmarshof, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 74

‡ apduzt (III p. prs. -dust), ringsum abplatzen Warkl.: krūzei mala apduza.

Avots: EH I, 79

apdzîvuôt, tr.,

1) bewohnen:
sauszemi, salas, visu namu; apdzīvuotãjs, der Bewohner: e̦ze̦ramalas apdzîvuotāji LP. VII, 1295;

2) eine Arbeit beenden:
visi rudzi apdzīvuoti, die Roggenernte ist beendet.

Avots: ME I, 84

‡ apḕrst, ringsum auftrennen Trik.: a. lakatam malas.

Avots: EH I, 80

‡ apganît (li. apganýti),

1) ein wenig hüten, weiden, ans Weiden gewöhnen:
luopus pavasarī vis˙pirms apgana;

2) tīrummalas apganītas, das Gras an den Feldrainen ist (vom weidenden Vieh) ringsum abgefressen.
atāls jau brangi apganīts.

Avots: EH I, 81

apglīdêt, -u, -ẽju Kursiten, apglìzdêt, apglīst,

1) mit Lehm bedeckt werden:
kājas apglīzdējušas;

2) vom Schlamm glatt werden, beschleimen:
žāvē̦ta gaļa, pagrabā stāvē̦dama, apglīdējusi Kursiten. upei dibe̦ns apglīzdis Jk. kad pali nuoskrējuši, tad upei malas apglīzdušas JKaln.

Avots: ME I, 87

‡ apgludinât, ringsum glätten, glatt machen (perfektiv): a. malas.

Avots: EH I, 82

‡ apgŗaut,

1) (zerstörend, zertrümmernd) umstürzen
(tr.) Wid.: a. galdu Dunika, Kal., OB., Rutzau. vējš apgŗāvis skūnu ebenda. apgŗāvu (Var.: apgāž) . . . akmeņa pili BW. 25587. bē̦rni visas malas apgŗāvuši Dunika, die Kinder haben alle Sachen auseinander-, durcheinandergeworfen;

2) beenden, bewältigen:
dižums darbu jau apgŗauts Dunika.

Avots: EH I, 85

apgrìezt [li. apgrẽ̦žti],

1) die entgegengesetzte Richtung geben, umkehren:
zirgu, ratus; drēbēm jāapgriež ļaunā puse, man muss die Kleider auf die linke Seite kehren. kažuokam uotru pusi apgriezt,

a) eig. die andere Seite des Pelzes umkehren,

b) übertr. von einem scheinbaren Freunde oder Anhänger, der feindliche Gesinnung zu äussern beginnt;

2) umkehrend aus der gehörigen Lage bringen, Unordnung hervorbringen:
bē̦rni visas malas apgriezuši, die Kinder haben das Oberste zu Unterst umgekehrt. visas malas apgriezt auch: alles genau durchsuchen: visas malas apgriezu, bet pazudušuo gre̦dze̦nu tuomē̦r neatradu;

3) umdrehen:
Krišs apgrieza slē̦dzamuo Dok. A. 5; vielfach verstärkt durch riņķī, apkārt, ringsherum: jaunajam pārim galvas apgriezu riņķī LP. VII, 151. un kaklu kā cālim apgriezis būtu Dünsb.;

4) übertr., die Gesinnung in die entgegengesetzte Richtung bringen, umkehren, umwandeln:
kalpuone bijuse kā ruokām apgriezta B. Vēstn., wie umgewandelt. viņš cilvē̦ku apgriež apkārt un apkārt. Refl. -tiês,

1) sich umwenden, umdrehen, umkehren, sich um etw. drehen:
viņa veikli apgriezās Kaudz. M. dancuotājs ar brūti trīs reizes apgriezās valcerī ap istabu BW. III, 1, 55;

2) die Schnelligkeit der Wendung dient zur Bezeichnung einer rasch, plötzlich eintretenden Handlung:
te nav labi apgriezies, me̦lns suns nuo meža ārā LP. V, 307, ehe er sich versah, da stürzte schon ein schwarzer Hund aus dem Walde hervor;

3) zur Bez. des Spielraumes:
tur jau daudzmaz var apgriezties, da ist einigermassen bequem. būšuot par daudz ļaužu, ka nevarēšuot ne apgriezties;

4) zur Bez. von etwas Ekelerregendem, die Seele schmerzlich Ergreifendem:
tās ē̦duot, dūša jau apgrieztuos Dünsb.

Avots: ME I, 88

‡ apir̃dinât,

1) ringsum auftrennen
(tr.): a. lakatam malas Trik.;

2) rings um etwas auflockern:
a. zemi ap ābeli. a. ābeles, die Erde um die Apfelbäume auflockern.

Avots: EH I, 86

‡ II apirt (li. apìrti), sich ringsum (leicht) auftrennen Spr.: lakatam mala apirusi Trik.

Avots: EH I, 87

apkapât: a. rudziem (auch von anderem Getreide gesagt) malas, die Ränder des Roggenfeldes ringsum mit der Sense abmähen, um mit der Mähmaschine arbeiten zu können Siuxt. ‡ Refl. -tiês, unversehens ringsum abgehackt werden: netīšām apkapājušās ābeles saknes C.

Avots: EH I, 89, 90

apkā`rt (apkãrt PS.; aus ap + kā`rta, zu li. apikarta, die Umgebung EPr. 29),

1) Adv., rings herum, umher, um:
apkārt staigāt, umhergehen, maldīties, umherirren; vandīt, griezt visas malas apkārt LP. III, 28, alles um und um wenden, kehren. apkārt laižu valuodiņas Ar. 489, ich sprenge überallhin Gerüchte aus. jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751, es kamen die Freier geritten, sie kehrten aber um. teci ap namu apkārt! oder teci namam apkārt! "Laufe um das Haus herum!". gan tē̦vs izrunājās, izbrēcās viņai apkārt LP. III, 69, wohl versuchte der Vater mit seinen Worten und Tränen sie zu rühren. es apvilku zīda tīklu apkārt tautu istabai BW. 13389. cilvē̦ks var dažreiz dienām un nedēļām apkārt ar sekmēm pārciest badu, Tage und Wochen lang A. XX, 570. Prädikativ: nu laiks, trīs gadi, piecas nedēļas apkārt LP. VII, 105; VI, 237, 658. viņai apkārt, sie hat ihre menses U;

2) Präp. mit Acc., in der Schriftsprache ungebräuchlich, hauptsächlich im Volksliede vorkommend st. ap um:
apkārt kalnu tautiet (i) s jāja BW. 13272. apkārt kalnu liepas auga 13272. apkārt sevi vien dziedāju, apkārt savu kumeliņu 8461.

Kļūdu labojums:
jāja BW. 13272 = jāja BW. 13326
8461 = 956, 1

Avots: ME I, 94

apķē̦rnât, beschmutzen, besudeln (visas malas).

Avots: ME I, 98

apkuôrãm, apkuorẽm, apkuorĩbãm, apkuorņus (Naud.) runāt,

1) mit Umwegen, mit Umschweif, schlau, pfiffig reden:
es gan tā apkuorām e̦smu izprasījis. taisni suolIjies nav, bet apkuorām gan tā runā Seib.; auch ar apkuorām: ar apkuorām tē̦gāt pēc naudas, mit Umwegen sich nach den Geldverhältnissen erkundigen Etn.;

2) ceļš apkuorēm, t. i. ceļam vidus augstāks, tā ka malas nuoiet nuolaideņi Druw. apkuoris [nebst apkuorēm zu kuoris oder kuore "Dachgipfel"
], Adv., nach beiden Seiten hin schräg: ja kuoku nuotaisa tādu, ka šķē̦rsgriezums ir trīsstūris, tad saka, ka kuoks nuotaisīts apkuoris. rudeņuos labību pie šķūņiem kulšanai save̦d un saliek apkuoris, t. i. kâ jumta kuori uz abām pusēm Ostlivland.

Avots: ME I, 97

‡ apkravât Spr., = ‡ apkŗavât: visa mežmala apkravāta ar malku Saikava. Refl. -tiês,

1) = ‡ apkŗavâtiês Spr.: ubags apkravājies tâ ar nastām, ka nevar ne paiet KatrE.;

2) unversehens beschüttet werden (?): rati apkravājušies ar sienu Wandsen;

3) sich einrichten, einkramen
(perfektiv): ienācēji jau apkravājušies jaunajā dzīvuoklī Jürg.

Avots: EH I, 93

‡ apkũsât Jürg., (mit ũ ² ) Bauske, Kal., OB., beim Sieden, Überwallen ringsum besudelt werden: katls apkūsājis Bauske, Jürg. grāpja malas apkūsājušas ² Kal., OB. apkūsājuse plīts ebenda.

Avots: EH I, 95

apkûsêt Kl., Saikava, Sessw., (mit û ² ) Dunika, = ‡ apkũsât: grāpja malas apkūsē Dunika. plīte apkūsējusi.

Avots: EH I, 95

‡ aplaķât, aus Langerweile, ziellos umhergehend durchstréifen Rutzau: a. visas malas. Aus li. aplakióti "umherfliegen um".

Avots: EH I, 97

aplam,

1) auch AP., Ramkau, Saikava, Salis, Seyershof: vīra mātei viss liekas aplam, kuo ve̦de̦kla dara Saikava;

2) ap˙lam Siuxt: ap˙lam skaista vadmala izde̦vusies Siuxt, aplam līku baļķi AP.

Avots: EH I, 97

apluôbt,

2): apluobuši malu malas Pas. II, 398.

Avots: EH I, 100

apmālãm, auch apmalām, runât, in der Rede Winkelzüge, mit Umwegen reden, sich um eine Sache drücken [zu mala].

Avots: ME I, 105

apmale, mala">apmala, apmalis (ap + mala, der Rand), der Rand ringsherum, ein Stück Feldes an der Grenze: kamzuoļi krunkuotām apmalēm Līb., ein Kamisol mit faltigen Rändern. ce̦pure ar caunādas apmalīti. cūka skrēja gar apmalu A. XVI, 499. apmalu jeb kontūru zīmējums MWM. X, 155, Contourzeichnung. lapu apmale Ar. Mit apmaies bezeichnet man in Nauditen Plätze, wo Pflanzen einer bestimmten Gattung zu wachsen pflegen: zemeņu, aviešu apmales, Plätze, wo Erd-, Himbeeren wachsen. apmaļu ļaudis, Leute aus der Umgegend, Nachbarn Burtneek.

Avots: ME I, 104

apmal˜t [li. apmálti], refl. apmal˜tiês, das Mahlen beendigen: neduod, dievs, tuo redzēt, kad apmals malējiņi Ar. 1406, Gott, verhüte das zu erleben, dass die Mahlenden ihre Arbeit (für immer) beendigen, mit der Arbeit zu kurz kommen. apmalās (Var.: apsamala) dzirnaviņas ir ar mazu malējiņu BW. 7566, die Handmühle hat auch trotz (bei) der kleinen Müllerin ihre Arbeit vollbracht. Auch in übertragener Bedeutung: es apmalu ("durchwanderte") jau visu tirgu Druva I, 278.

Avots: ME I, 104

apmest (li. apmèsti), tr.,

1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;

2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;

3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;

4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;

5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;

6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;

7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,

1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);

2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;

3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;

4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;

5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.

Kļūdu labojums:
1223 = 1293

Avots: ME I, 106

apmetinât, ‡

2) = apmest 2: apmetina lûciņu ve̦lnam ap kaklu Pas. VIII, 436; ‡

3) = apmẽ̦tât 2, apdiêgt, apšūt 1 Bers.: a. lakatiņam malas; ‡

4) "?": kurpnieks ar tuo apmetināja... ziemas zābakus Janš. Bandavā II, 251. Subst. apmetinãjums, die Einfassung, der Besatz
(?): gar apakšu šiem lindrukiem gāja vis˙apkārt šaurs, sarkans apmetinājums Janš. Nīca 42 (ähnlich 43, Precību viesulis 52, Dzimtene I ² , 21; V, 11, Līgava I, 270).

Avots: EH I, 101

apmienuôt, ‡

4) verwirren, behexen:
tik pazīstams mežs, bet tâ biju ap-mienuots, ka nevarēju vairs malas attikt Druva I, 892.

Avots: EH I, 102

apnikt, überdrüssig, langweilig werden,

1) intr., beidzuot viņš apnika LP. VII, 1174. kalpam sāka drīzi apnikt tāda lieta LP. VII, 605. tur man dzīve neapnika BW. 13250, 30. ai, māmiņa, vai es tev apnikuse 14515. dē̦lam labas dienas pie tē̦va apnikušas LP. IV, 101;

2) tr.: drīz apniku lietus gaisu BW. 3941. vai tu mani apnikuse? 14538, 7. Part. pass. apnikts, langweilig geworden:
izlutināts bē̦rns me̦t apniktu paijiņu pie malas LA.;

3) mit abhäng. Inf.: jāt viņam apnika JK. V, 43. kungs apnicis klausīties LP. VI, 278;

4) mit Part.: viņš apnīk mājās vien stāvuot (auch stāvē̦dams) JK. III, 71. Refl. -tiês, (sehr) überdrüssig, langweilig werden:
pieci puiši vienu uti kava; izkavās, apnikās BW. 12878; bet vīram beidzuot apnicies bez bailēm dzīvuot LP. I, 118. Subst. apnikšana, apnikums, der Überdruss: strādāt bez apnikšanas; dzīves, dzīvības apnikums SDP. VI, 86, Lebensüberdruss.

Kļūdu labojums:
13250, 30 = 13250,31

Avots: ME I, 109, 110

‡ apùoksterêt ² Lubn., Meiran, = ‡ apuõkšķerêt: a. (izmeklēt) visas malas.

Avots: EH I, 124

(unter appèisêt ² ),

1): auch Wessen; ‡

2) "= apstaigât 2" Warkl. (mit altem ei?): a. visas malas.

Avots: EH I, 104

‡ applekšêt Golg., Warkl., ringsum mit Schmutz u. a. bekleben (intr.): kubulam malas applekšējušas ar raugu.

Avots: EH I, 105

‡ applusnêt Vank., = applukt 3: applusnējušas drēbju malas.

Avots: EH I, 106

appļũtêt [und appļũtît], tr., besudeln, bescheissen: visas malas. [stabu appļūtīja BW. 35225 var.].

Avots: ME I, 112

appuņķuôt, auch appuņķêt, mit Nasenschleim besudeln: visas malas. Refl. -tiês, sich mit Nasenschleim besudeln. strādā appuņķuojies, von einer schwierigen, langwierigen Arbeit.

Avots: ME I, 112

‡ *II aprist (oder *apriedêt?): viņš apried visas malas "er macht überall Ordnung" BielU.

Avots: EH I, 109

‡ apšaũdelêt,

1) wiederholt (ein wenig) beschiessen; wiederholt niederschiessen:
a. zvirbuļus;

2) "hin und her laufend durchstreifen"
Bauske: a. visas malas.

Avots: EH I, 119

I apsiruôt, tr., eine Gegend (bettelnd) durchstreifen, besuchen: čigaiņi apsiruojuši šuo apgabalu. cūkas apsiruo malas, die Schweine suchen hinter den Norken die Excremente der Menschen auf. es jau nu gan jūs bieži apsiruoju Stend.

Avots: ME I, 120

‡ apšķũrêt, ringsum abscheuern, bereinigen Dunika, Kal., Rutzau, Siuxt: a. visas malas, bē̦rnus. Refl. -tiês Dunika, Kal., aufräumen (intr.), alles rein machen.

Avots: EH I, 119

‡ apšļankât Dunika, Kal., ringsum bespülen: a. vannas malas.

Avots: EH I, 120

‡ apšũstît,

1) besäumen:
a. drānai malas Kal.;

2) = apšūt 2: skruoderis mūs visus apšūstījis Kal., Rutzau. Refl. -tiês, für sich alle nötigen Kleider nähen (oder nähen lassen) Gramsden: drānas nuoplīsušas, ka nevar ne a.

Avots: EH I, 120

apšũt (li. apsiúti), tr., ringsum benähen, besäumen: malas;

2) für einen gewissen Kreis die Kleider nähen:
skruodelis apšuj visai apkārtnei drēbes PS. jāapšuj sevi un citi bērniņi Up.

Avots: ME I, 130

‡ aptaurêt,

1) "?": nevar ne˙kā izdarīt, kā aptaurē̦ts ("nuonicināts, visai vientiesīgs") Wessen;

2) ringsum (in ein Horn blasend oder rufend) erschallen machen
Bers., Golg., Saikava: medinieks aptaurēja visas malas.

Avots: EH I, 121

apvaļ˜ņuôt, tr., mit einem od. wie mit einem Wall umgeben, umwallen: stari apvaļņuo mākuoņa malas A. XI, 466. piere cirtainiem matiem apvaļņuota.

Avots: ME I, 134

apvelˆt, ‡

2) ein wenig walken
Golg.: a. vadmalu; ‡

3) (das ganze Quantum von
vadmala) fertigwalken Siuxt: rudeņuos, kamē̦r vēl nesalst, tīkāja vadmalu a. (izaustu vilnas drānu karsta ūdenī velt, kamē̦r tā tuop bieza).

Avots: EH I, 125

apžaustît

1) tollend umstürzen
(tr.): bē̦rni žaustīdamies apžaûstījuši galdu C.;

2) umherschleichend sich ansehen:
gans pa dienavida laiku apžaustījās visas malas.

Avots: EH I, 128

apžibêt, auch apžibt, intr., flimmern, erglänzen, geblendet werden: gaiss viņa priekšā apžibēja tā savādi. visas malas apžib nuo saules apģē̦rba LP. IV, 177. tik daudz vilku, ka acis apžibušas LP. III, 106. Cf. apzibêt.

Avots: ME I, 139

âravietis (zu ârs + vieta), der Auswärtige A. XII, 7; 204; ein Bauer auf einer freien, waldlosen Fläche: āravieši ir zemnieki, kas dzīvuo klajumā, ārpus mežiem - nuost nuo Gaujmalas Aps.

Avots: ME I, 240

ataĩrêt, tr., intr.,

1) zurückrudern:
atairē atpakaļ;

2) fort-, wegrudern:
at. laivu nuo malas;

3) herbeirudern:
atairē šurpu.

Avots: ME I, 148

‡ atbìržuôt, die Saatfurche ziehend hergelangen: a. līdz šai tīruma malai.

Avots: EH I, 135

atbùods ² [nach Kr.], in Fehteln atbuodze, atbuote in Rahden n. A. X, 1, 529,

1) die Stauung, aufgestautes Wasser:
kad le̦dus ejuot saspiežas, ūdens saceļas un beidzuot sāk atpakaļ tecēt, tad tuo sauc par atbuodu Kok., Bers. [atbuods (die Rückströmung) ir tik liels, ka sudmalas nevar malt Kreuzb.]. Im ostle. Podunay werde eine solche Rückströmung atbulda genannt. vējam pūšuot jūŗas malā saruodas siltākā virsūdens atbuodze Konv. ² 1486;

2) der Ort, über welchen sich das aufgestaute Wasser ergiesst;
[in Saussen heisst atbuôda das nach einer Überschwemmung in einer Vertiefung gebliebene Wasser];

3) eine Flusskrümmung
[vgl. aizbuode], wo das Wasser ruhig steht Erlaa;

[4) Überfluss:
šuodien par daudz cūku pieve̦sts, rītu būs atbuods, t. i. nevarēs visas pārduot Stelp., Festen u. a.; in Nerft dafür atbuôda: ar atbuodu atdeva. atbuods gehört vielleicht zur Wurzel bhendh- "binden" in bìedrs, s. dieses; atbuodze dagegen zu banga.]

Avots: ME I, 152

atguodêt

1): atguodēsim (veļu) atkal, kâ nākas Janš. Līgava I, 418; ‡

2) herschaffen (in einen sichern Ort):
laiveli atguodējis pie malas Janš. Bārenīte 30; ‡

3) zur Genüge rühmen
Dunika: meita nevarēja ve̦cuo saimnieci a. vien. ‡ Refl. -tiês Dunika (mit uô ² ), zur Genüge Rühmliches erzählen: jauna meita nevarēja a. vien, cik viņai labi klājies ve̦cajās mājās.

Avots: EH I, 143

atkañtêt,

1) = atšūt 1: a. galdautam malas Kalz. u. a.;

2) = atcìrst 1: a. dēļa malu Kalz. u. a.

Avots: EH I, 146

‡ atkraĩstît AP., (die Sahne) vom (obern) Rande abschöpfen Bērzgale: krējums spainītī nuo malas atkraistīts.

Avots: EH I, 149

‡ atkrāpt

1) durch Betrug her-, zurückkommen machen:
viņu atkrāpa pie kuģa malas Pas. Vl, 50. kad suns skrēja mājā, gans ar maizi tuo mēģināja a. atpakaļ Siuxt;

2) durch Betrug fortbekommen:
panāksnieki ... cenšas vedējus a. nuo . . . galda RKr. XIX, 143;

3) durch Betrug entwenden:
tas vīrs ir blēdis!... viņš nuo manim... pulkste̦nu atkrāpj Pet. Av. IV, 158.

Avots: EH I, 150

atlìekt [li. atleñkti], tr., zurückbiegen: man vajadzēja skatīties, galvu atliekušam Pur. viņš bija strādājis, tā sakuot, muguras neatliekdams, sehr eifrig Niedra. savienuošanai skārdam malas atliec (falzen), atliekumus (die Falzen) ieliek vienu uotrā Konv. ² 888. Refl. -tiês, sich zurückbiegen: kuociņš nuo piedurtā mieta atpakaļ atliecies Liev. 6.

Avots: ME I, 174

atlikt (li. atlìkti),

1) tr., weg-, zurücklegen, erübrigen, ersparen:
atliek ratiņu pie malas LP. I, 154. viņdien tam lika uzvilkt tē̦va atliktuo kamzuoli Alm. atlikt naudu nebaltām dienām;

2) intr., übrig bleiben, wobei das Übrigbleibende im Nom. od. Gen. steht:
atlika pūra, pietrūka tautas. atlika veltīšu, pietrūka tautiešu BW. III, 1, 19. stārķis gājis, kad tik tam atlikuse vaļa, uz upi mazgāties Etn. IV, 143. Refl. -tiês, übrigbleiben: es dziedāju cauru dienu, man dziesmiņas (od. dziesmiņu) atlikās BW. 915. nuo pils tikai skurstenis atlicies LP. VII, 646. pēc pašam atlikās astagaļa līgaviņa BW. 22018.

Avots: ME I, 173

atlùoks und atluõks (li. ãtlankas), atluocis, atluoce, das Zurückgebogene,

1) ein breiter Saum:
kad brunči par gaŗiem, tad par kādu sprīdi nuo lejas malas taisa atluoku Etn. II, 213. bez atluoka vilnainīte BW. 6780. jērene ar ausainiem atluokiem, mit Klappen;

2) piedurkņu atluoks; atluoce Aps. VII, 19, der Ärmelaufschlag,
in Sarnaten dafür atluoks; zābaku atluoks, die Stiefelqtulpe Dr., bikšu atluoki Caun.;

3) Besatz, Bräme:
ce̦pure ar sarkanu atluoku Kaln.

Avots: ME I, 174, 175

‡ atmals (für alteres atmata?) Salis, = mala">atmala III, apmàlis 1.

Avots: EH I, 155

‡ atplùkt, wegraufen Gr: Buschh.: a. dadžus nuo ceļmalas.

Avots: EH I, 159

‡ atremsties (atpakaļ), sich langsam (mühsam) zurückbewegen: Uciņš, nuoslīdējis līdz ve̦zuma malai, atremšas atkat atpakaļ J. Krūmiņš Uciņa brīnumdienas 104.

Avots: EH I, 162

atridêt, [atridât Drostenhof, atridît Schujen], bei Seite schieben, wegräumen, vielfach mit dem Zusatz pie malas, nuo kājām: sieva citas lietas atridēja pie malas Lautb. tē̦vs licis milzim lielu akmeni atridēt nuo kājām LP. VI, 403. atridēt durvis, von der Tür alles wedräumen. Refl. atridêtiês, nuo kājām, aus dem Wege gehen, Platz machen LP. I, 97; V, 228.

Avots: ME I, 185

atskaluôt, her-, wegspülen: viļņi atskaluoja malku pie malas. Refl. -tiês, her-, weggespült werden: ūdenī vecene atskaluojās nuo kumeļa muguras LP. IV, 36.

Avots: ME I, 191

‡ atskarâtiês, sich (am Rande) zerspleissen: galdautam mala var a. Jürg., Sessw.

Avots: EH I, 166

‡ atšļakstêt, schallend herspritzen (intr.) C., Jürg. u. a.: šļakatas (dubļi) atšļakstēja līdz ceļa malai.

Avots: EH I, 174

atstuõte, der Stoss am Frauenrock: kad brunči par gaŗiem, tad par kādu sprīdi nuo lejas malas taisa atluoku, kuŗu sauc par atstuoti Etn. II, 113; Kand.

Avots: ME I, 198, 199

atstum̃t (li. atstùmti), tr.,

1) ab-,, wegstossen:
laiviņu nuo malas Vēr. II, 290;

2) übertr., zurückweisen, verstossen:
dāvanu Aps. III, 6. māte e̦suot atstūmuse dē̦lu. Refl. -tiês, sich abstossen: daļiņas spēj viena uotru atstumties Pūrs III, 173. kāpi laivā, atstumies nuo malas LP. VI, 303.

Avots: ME I, 198

aũmaļām Grünh., àumaļãm C., [bei Lange: malam">aumalam], aumaļiem (Instr.), aumaļâs, aumaļuos (Lok.), verstärkt: aumaļu aumaļām, dial. aũmaļām, stromweise, in Strömen, im Überfluss, in grosser Menge: lietus gāza aumaļām. tam baltas asaras aumaļām plūda Lautb. V. XX, 90. asinis ve̦rd aumaļām LP. II, 74. sniegs nāca aumaļām nuo gaisa zemē LP. VI, 249. prieks, laime lai zied tev aumaļām Dünsb. zirgam auzas, suņam desas, pašam meitas aumaļām BW. zivju aumaļām JK. V, 120. Auch aumaļu gāzieni Asp. Ziedu kl. 92. (Aus au- + mala "der Rand": von den Rändern hinweg, herab, uferlos; s. Bezzenberger BB. XVIII, 267).

Kļūdu labojums:
BW. = BW. 26235

Avots: ME I, 224

‡ âžuõme ² NB. "malas%20k%C4%81p%C4%81m%20izraktas">aiz jūrmalas kāpām izraktas, nuolīdzinātas lejas, kuŗās stāda kartupeļus". Aus *āz-juome (zu juõma I).

Avots: EH I, 196

baķis, der Packen, Ballen: aude̦kla, vadmalas. dvieļu baķis BW. 1129, 4503. linus baķuos sasiet, baķī tīt, Flachs in Packen binden U.; lai stāv baķīši lādes dibinā A. XXI, 416; fig. von einer Menge, von der Leibes fülle: dūmu baķis plūda man pretim LA. zirgs, zē̦ns kā baķis; nu tas ir baķis, er ist jetzt korpulent geworden Mag. XII, 3, 58; nuobaruojies kā baķis. [Nebst li. bãkis "пачка" und liv. bak aus dem

Avots: ME I, 253

baluodains, [bläulich wie eine Taube] baluodaiņa vadmala RKr. XVII, 29.

Avots: ME I, 259

bambažiņš, Halbwand (pusvadmalas audums RKr. XI, 71. [Aus r. meitas dabū bambažiņa uzvalku бомбази́н "теплая бумажная ткань".]

Kļūdu labojums:
bambažiņš= bambaziņš
meitas dabū bambažiņa uzvalku RKr. XI, 71 = zēni dabū... bambažiņa uzvalku RKr. XI, 76

Avots: ME I, 261

bañgains, ‡

3) bewölkt
Frauenb.: tāds bangaiņš ir gan, bet lietus nebūs šuodien: ‡

4) gestreift (vom Fell der Katzen gesagt)
Dunika, NB., (von der vadmala) Dunika.

Avots: EH I, 204

bâslis [Bers., Fehteln, Laud.], ein Mensch, [

1) "kas ar netīrām lupatām, ar saplīsušām nederīgām mantām piebāzis visas malas, jeb kas arī derīgas lietas mīl nuobāzt tā, ka tās vē̦lāk ir pašam, ir citiem grūti atruodamas Bers.];

2) der sich aufdrängt;

3) ein Zauberer; [

4) ein Hurer
Bers.] [Zu bāzt].

Avots: ME I, 275

‡ beztruokšņains, lärmlos still: jūrmala bij brīnišķi beztruokšņaina A. Brigadere Daugava 1928, S. 823.

Avots: EH I, 215

‡ *III bule oder *bulis "?": ar buli nuogriež čaumalas Stuhrhof.

Avots: EH I, 251

I čagans: auch KatrE., Seyershof, Smilt., Stom., (čagans) Salis: iztrupējuse zeme ir čagana KatrE. vadmala ir čaganāka kâ linu audakls Seyershof. tīrummalā ir čagani ("trausli") bē̦rzi ebenda. č. miegs, leiser Schlaf Salisb.

Avots: EH I, 282

čagât, ‡

2) wählerisch, mit langen Zähnen essen, die leckersten Bissen hier und da heraussuchend
AP.: peles čagā auzas. ja biezputru neē̦d kārtīgi nuo malas, bet kur pagadās, un maz ē̦d, tad saka, ka tik čagā.

Avots: EH I, 282

I čàula [C.], čaule,

1) die Schale, Schlaube, Hülse, Kruste:
uolu, riekstu čaula (= čaumala); auzu čaulas, Haferhülsen; papirosu čaulītes, Zigarettenhülsen;

2) der Kopf:
ta tad tam čaula Bers.; [čaul wohl über *cjaul- > ceul- aus cev(a)l- (vgl. Le. Gr. 41), zu li. kẽvalas "dünne Schale", kiautaĩ "Getreideschalen", apr. keuto "Haut", ahd. hût, la. cutis. gr. χύτος "Haut" u. a., s. J. Schmidt KZ. XXIII, 353, Lewy KZ. XL, 423 ^2, Persson Beitr. 183, Walde Wrtb. ² 218].

Avots: ME I, 406

‡ čaumula Pas. IV, 52 (aus Rosttten), (mit àu ² ) Lös., = mala">čàumala 1.

Avots: EH I, 286

ceļmale (unter ceļmala),

1): auch Puhren n. RKr. XIV, 48, Gramsden: sēd... ceļmalē BW. 9267 var. akminaina ceļmalīte 18415 var.; ‡

2) = ceļmalīte, plantago major Barbern, Linden, Lubn., Neugut, PV., Ramkau; plantago media Ramkau.

Avots: EH I, 264

‡ ceļmãle Orellen n. FBR. XI, 41, Grenzhof n. FBR. XII, 13, ceļmãlis Orellen n. FBR. XI, 41, = mala">ceļmala 1: ganiņš gana ceļmālē BW. 29556, 1 var.

Avots: EH I, 264

ceļmalis (unter ceļmala): tu ziedēji ceļmalī BW. 11406 var. ceļmalīša krūmiņā 26060.

Avots: EH I, 264

ceļmalīte, ceļmalu lapa od. ceļmallapa od. ceļlapiņa, Wegerich (plantago) RKr. II, 75. Nach U. ceļmalas, Cichorien; RKr. III, 70.

Avots: ME I, 371

ceļš (li. kẽlias), der Weg, die Strasse, die Bahn, die Reise: lielsceļš, lielceļš, die Land-, Heerstrasse; jūras c., der Seeweg; zemes c., der Landweg; ganu od. luopu ceļš, ein Weg, auf dem man das Vieh zur Weide trieb Etn. II, 99; kāju celiņš, ein Fussweg; krusta c. od. krustceļš, der Kreuzweg; ārceļš, liels, sānu, malas c., ein Nebenweg; meža c., ein Waldweg, Buschweg; kamanu, ziemas c., die Schlittenbahn, die Winterbahn; putnu, dūmu, n. U. auch salmu, gaišs c., die Milchstrasse; dūmu ceļš ist auch der Ausweg für den Rauch: par dūmu ceļu tuolaik nuosauca tuo caurumu jumta šķuorē, pa kuru dūmi mēdza ņemt ceļu nuo kurināmām vietām. dieva ceļi, Gottes Wege; ceļš kâ galds od. kâ dēlis od. kâ dzītars, von schönem Wege: grumbulains c. od. tāds ceļš kâ pa āža muguru. Als Subj.: ceļš iet nuost, die Bahn geht ab. kur tas ceļš iet? ceļš iegriezās mežā. nāves ceļš visiem jāstaigā. man ceļš jau pa kājām, ich muss nun schon fort. brauci līdz, būs īsāks ceļš. Als Obj.: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise wird nichts; ceļu aizcirst od. aizkrustuot, grìezt, iemīt od. ieraut, nuolīdzināt, sataisīt, den Weg versperren, ausweichen, Bahn brechen, den Weg ebnen, bereiten; ceļu šķirt, Platz machen Ltd. 948; ceļu vest, den Weg weisen. Sprw.: kas ceļu aŗ, tas badu aŗ. vilkam mežā ceļu nerāda. kur tu skriesi, kad ceļu nezini. Im Akk. - Instr. od. mit der Präd. pa: Sprw. tādu ceļu nācis, tādu gājis. katrs iet savu ceļu, eig. u. fig., jeder ist bloss mit sich beschäftigt; lielu ceļu iet, eine grosse Strecke zurücklegen; jau pagāju lielu ceļu, nu ieraugu lielu ciemu BW. 13250,27; gaŗu ceļu iet,

1) eine grosse Strecke zurücklegen;

2) fig., verloren gehen:
gaļa aizgājusi gaŗuo ceļu LP. V, 204. lai te̦k tautu kumeliņš deviņiem celiņiem Ltd. 645. būtu gājis pa gudru ceļu, nerietu ne suns. [ej pa ceļu! Infl. n. U., mache, dass du fortkommst! ] Im Lok. od. in Verbindung mit Präp.: ceļā duoties, eine Reise antreten; [uz ceļu dzīt U., eine Fuhre verlangen, absenden. ceļā mest U., in den Weg legen.] uz ceļa od. uz ceļu tikt, vest, auf den rechten Weg kommen (sein Fortkommen finden), auf d. r. W. führen; nuo ceļa nuoklīst, vom Wege abirren; uz ceļu puosties, taisīties, sich zur Reise vorbereiten, anschicken. tas man pa ceļam, das kann ich unterwegs besorgen. Genitivverbindungen: [ceļa jūtis (in Serbigal: ceļūtes), ein Scheideweg]; ceļa laiks, die Schlittenbahn: kad zeme sasalusi un mē̦re̦na kārta sniega sasnieg, tad iztaisās labs ceļa laiks Ahs. [ceļa stãkle, der Kreuzweg Trik.]; ceļa vīrs, ein Wandersmann U.; ceļa nauda, Reisegeld; ceļa māte VL., die Göttin der Reisenden. Demin. celiņš,

1) ein kleiner Weg, der Pfad, Gang:
viņš izlzīs dārzuos celiņus. kāju celiņš, der Fusspfad;

2) der Scheitel:
celiņu šķirt, Scheitel machen, scheiteln;

[3) der Teil eines
klâjums (od. metiens), den zwei Personen dreachen Alt - Ottenhof. Zu gr. χέλευϑος "Weg"; vgl. dazu auch Bezzenberger BB XVI, 241, Pedersen KZ. XXXVI, 322, Sommer Balt. 243, Būga Aist. St. 208, Prellwitz Wrtb. ² 215, Boisacq Dict. 431 und Reichelt IF. XL, 67.]

Kļūdu labojums:
pagāju = pajāju
jāizmet (zu streichen ist):tie aizgāja garus ceļus BW. piel.2221,5.
ein Wandersmann = ein mit einer Fuhre gehender Wandersmann

Avots: ME I, 371

celˆt,

10): auferstehen
LLD.II, 1722;

11): auch AP., Frauenb.; ‡

12) heilen, kurieren:
izgājis pilsē̦tā visus dakteŗus, un ne˙viens nav cēlis Seyershof; ‡

13) laivu c. "mit dem Boot nachfahren"
VL. aus Lubn.; laivu nuo malas c. (laist) Stender Deutsch-lett. Wrtb., abfahren mit einem Boot; ‡

14) bekommen:
nuo baruona bija cēlis ... dāvanu Janš. Bandavā I, 278. kur tad jūs tâ kuo cē̦luši? Dzimtene I ¹ , 395. citiem būs kuo skatītiês, kur es tādu jaunu kunga cē̦luse Sonnaxt; ‡

15) heiraten:
redzēs, kas viņu cels Janš. Dzimtene II ² , 21; ‡

16) me̦slus c. Stender Deutsch-lett. Wrtb., Tribut auferlegen.
Refl. -tiês,

1): sirds cilvē̦kam ceļas, man ereifert sich
Talsen;

3): gaiss (Wolken),
lietus ceļas Heidenfeld. rasa sāk c. Linden;

7): (zum Reichtum, Ansehen kommen)
auch AP.: viņš vare̦n cēlies, kamē̦r apprecējies; ‡

9) aufkommen, in Gebrauch kommen
Frauenb.: kad kuļammašīnas sāka c. Salis. saules puķes nav ilgi, kamē̦r cēlās Seyershof.

Avots: EH I, 264

cìemaļa, Demin. ciemaliņa, ciemaļiņa,

1) ein weiblicher Gast:
ciemā gāja ciemaliņa (Var.: ciemaļiņa) BW.18974;

2) Name einer Kuh
Etn. II, 13, [cìemala Ronneb.]

Avots: ME I, 393

cilpât (unter cil˜puôt; li. kìlpoti "Schlingen verfertigen"),

1): kad auž ar gaņilku un atspuolei izkrzt se̦ri, tad aude̦klam cil˜pā malas AP.;

2): gehen
- auch Warkl.; slikti uzsieta izkapts pļaujuot cilpā Ahs.

Avots: EH I, 271

cits (li. kìtas),

1) ein anderer, der andere:
puķīt(e), mana līgaviņa, cita vīra ruociņā. Sprw.: es citam, cits man. kur cits, tur es arī. vakarā divas citas raganas mājās pārnāca LP. VII, 1002;

2) cits kas, etwas anderes:
viņam cits kas prātā. cits ne˙kas, nichts anderes;

3) cita pasaule, das Jenseits, die Unterwelt Konv. ²
131;

4) cits cita, citam, citu,

a) einander, bei reziproker Ausdrucksweise zur Verdeutlichung der wechselseitigen Handlung, wenn von mehr als zwei Subjekten die Rede ist:
tās iedamas tautiņās, cita citu vadījās BW. 91. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies 8603,11. ar bailēm visi sāka skatīties cits citam acīs. nāks dieniņa pēc dieniņas, cita citu vadīsim. piecas māmiņas, cita citu dze̦nā (neben dze̦nājas) Tr. III, 30; jau tie sāka cits uz cita (citu);

b) bei wetteifernder Ausführung einer Handlung von mehreren Subjekten:
visi brē̦c un skrien cits caur citu LP. VI, 480. ļaudis steidzas cits par citu;

5) in Distributivsätzen cits mehrmals wiederholt, zuweilen auch mit
vieni, daži abwechselnd,

a) der eine... der andere:
manas baltas vilnainītes, cita īsa, cita gaŗa BW. 4602. citam lēmi lē̦tu mūžu, citu gauži raudināji 1218 kame̦r vieni (daži) pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi precinieki apvaktēja... BW. III, 1,81. In einem anderen Kasus wiederholt: likt galdus citu cita galā, Tische hinter einander stellen;

b) der eine das, der andere jenes:
citam bija cita svārki, citam cita ce̦purīte Ltd. 1427. Wenn in Distributivsätzen ein Adjektiv das Prädikat ist, so kann es sich nach dem im Sing. stehenden cits oder nach dem Plur. des Subjekts richten: bērniņi cits par citu augstāki (od. augstākas) Tr. III, 1320;

6) im temporalen Sinne,

a) auf die Zukunft weisend, der nächste:
citu gadu, tad sūtīšu divi ve̦cuos bāleļiņus. [citu gadu vairs neiešu BW.155.] citu svētdienu, rudeni, ziemu, rītu, nächsten Sonntag, Herbst, Winter, Morgen;

b) auf die Vergangenheit weisend, früher:
citu reizi, citām reizēm, ehemals, früher, einst; citām reizām (citu reizi) dzīvuoja bagāts vīrs LP. VI, 868;

[7) cits, mancher:
cits cilvē̦ks tuo negrib ticēt U.; citi, einige.] Selten kommt dial. auch die definitive Form von cits vor: lai netiku citajam (für citam) BW. 11284. tagad zemnieks kâ katrs citais malu malas izstaigā Neik., A. XIII, 1,35. [Weiterhin zu apr. acc˙pl. kitans "andere", le. atkait li. kisti "sich verändern", keĩsti "wechseln"].

Kļūdu labojums:
vakar = vakarā
1218 = BWp.1218,1

Avots: ME I, 389, 390

‡ čomâtiês Wirginalen, saumselig sein. Vgl. čumala I.

Avots: EH I, 293

darinât,

1) eine gewohnheitsmässige Tätigkeit ausüben, machen, bereiten, verschiedene Arten des Machens bezeichnend:
darinat alu, sieru, auklas, dziesmas, dzīr,as, kāzas, pūru, cimdus, zeķes (stricken), [raibītes BW. 7434; sedzenītes 7457 var.], sagšas, vilnaines, vaiņagu, laivu; valuodas darināt, bösen Leumund verbreiten; [mēli d., Unsinn schwatzen Wessen]; vārdus d., Worte bilden; dzijas d., Garn färben; linus d., Flachs in Ordnung bringen, zurecht legen U.; šūnas d., Zellen bilden; rikšiem od. rikšus dari nāt, traben BW. 21248. bērītis rikšus darināja BW. 18400 od. kājas vien darināja 1711. darbs meistaru darina. tai galva darināta pēc meitas, sie hat die Haartracht, Frisur eines Mädchens Janš. tē̦va zemi valdīdama vēl lielāku darināšu BW. 16581, 3;

2) bilden, ansetzen, hervorbringen:
uozuolam bieza miza, lē̦ni lapas darināja BW. 12192. ceļa malas ābuoliņ, kam ziediņu nedarini? 2846;

3) kuoku darināt, einen Baum beputzen, die Äste eines Baumes bekappen, abhacken:
priedei, liepai, līkstei zarus d. od. darināt priedi; (nuo)darināt kāpuostus, die losen Blätter des Kohles ablesen; cirvi darināt, gew. pa-, uzd., das Beil schärfen, schleifen Wolm.;

4) schmücken, putzen:
kalpiņš savu līgaviņu kâ puķīti darināja Ltd. 1839. daiļa gāja tā meitiņa, kuo māmiņa darināja BW. 5727. darin daiļi, māmulīte, savas divas zeltenītes BW. 14077, 2;

5) kastrieren:
ērzeli, kuili Dond., Kand., Gold.;

6) singen:
lakstīgala darināja BW. piel. 2697, 4. Refl. -tiês, sich schmücken, putzen: puškuojies, darinies, jauna puiša līgaviņa 17104. diže̦n(u) sevi darinuos 8371. Subst. darinājums, das Gemachte, Produkt, Erzeugnis: šī gle̦zna ir īsts mākslas darinājums. daba nav mūsu darinājums.

Kļūdu labojums:
vēl lielāku darināšu = (pūru) vēl lielāku darināšu
darin daiļi = darin[i] daiļi

Avots: ME I, 440

dā`rzs: augļu d., der Obstgarten. puķu d. BW. 14615, 2. nuo ruožu dārziņa 33602. liepu d. 13646, 5. In Jürg., Salisb., Wolm. unterscheidet man dārzs "Gemüsegarten" und dārziņš "Obstgarten";

2): luopu d. auch LChr. 110, N.-Rosen n. LP. VII, 552, Mahlup. zirgu d. - auch Mahlup, Sonnaxt. guovju dārzu BW. 32561. teļu d. Sonnaxt. teļš bij izsprucis nuo dārza Saikava. silā man bišu dārzi BW. 25808, 2; auch sonsf ein eingefriedigter Platz:
uz kapiem (auf dem Friedhof) darziņš ir Kaltenbr, atvasu d., eine Schonung, Einfriedigung im Walde Diet. blieķa d. BW. 34043, ein Platz, wo die Leinwandbleiche stattfindet. zvē̦ru d., der Tiergarten. zvē̦ru paņēmis, devās uz ... pilsē̦tu, bet pirms tur nuonāca, sūtīja... vēstnesi ..., lai sataisuot stipru dārzu Pas. V, 52 (aus Kokn.). daļa zemes atruodas jūrmalas kāpu starpās, paze̦mas vietas, kuo sauc par jūrmalas darziem Janš. Nīca 23.

Avots: EH I, 312

I dāvinât: mit â auch Sonnaxt, (mit â ² ) Frauenb., Strasden,

2): pirmdienas rītu brūte dāvina visas malas Frauenb.; ‡

4) ausbieten
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 313

debess, -s, pl. debesis, gen. pl. de̦be̦su u. debešu, Demin. debestiņa,

1) gew. f., der Himmel:

a) im Sing. gew. der sichtbare Himmel:
sākumā dievs radīja debesis un zemi. nejauks laiks, ka debess ar zemi iet kuopā od. jaucas. kur iesi? bedess augsta, zeme cieta. debess taisās, der Himmel bewölkt sich, es will regnen. Selten im Pl., selten auch m.: debesis bij nuoskaidruojušās Blaum. nekāp ar de̦su debesīs: kad pārtrūks, tad nuokritīsi. mirdz debestiņas Apsk. I, 286. nuo spuožām debestiņām tāds negaiss Alm. pie tumšā debestiņa man zvaigznīte gaiši spīd BW. 15778;

b) im Plur., der christliche Himmel:
mūsu tē̦vs debesīs. augstais dievs, de̦be̦su (auch debess) tē̦vs. Im Pl. auch fig.: celt kādu debesīs, bis zum Himmel erheben, rühmen, loben. de̦be̦su valstība, das Himmelreich, während in den Verbindungen, wo von dem sichtbaren Himmel die Rede ist, nur d. gen. sg. gebr. ist: debess mala, der Himmelsrand; debess zīme, das Himmelszeichen Spr.;

2) die Wolke:
sākusi me̦lna debess nākt šurp LP. VII, 1293. tūliņ saskrējuši ve̦lnu od. ve̦lni kâ me̦lna debess LP. IV, 133. krusas, lietus debess, Hagel-, Regenwolke. kaut uznāktu kāda lietus debess! Gleich li. debesìs "Wolke". [Unklar ist das Verhältnis des le. - li. d- zum n- in slav. nebo "Himmel", ai. nábhaḥ "Nebel, Dunst, Himmel", gr. νέφος "Wolke" u. a. Die bisherigen Deutungen verzeichnet Schrijnen KZ. XLII, 104. Am ehesten stammt das d- wohl aus einem sinnverwandten Wort, woher auch das δ- in gr. δνόφος "Finsternis" (neben νέφος "Wolke"; vgl. semasiologisch an. niól "Finsternis": ahd. nebul "Nebel").]

Avots: ME I, 449, 450

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. ² 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 ¹

Avots: ME I, 485, 486

duõma, gew. im Pl., lokal auch in der masc. Form,

1) der Gedanke, die Meinung:
velti, puisīt, tava duoma, od. velti, tavi duomi BW. 15238. kur le̦pnas duomas, tur īss paduoms. viņai duomas nestāvēja pie šās vietas Kaudz. M. visi prāti un duomas griežas Apsk. I, 193. bet ne duomas gulēt LP. I, 146. ne duomiņas tevi negaidīju Vēr. II, 1307. duomu duomas izduomāju ganuos cūkas ganīdams. duomu duomāt Ltd. 1404. tādas duomas lieci pie malas. viņš ieņēmis aplamas duomas galvā. viņš nuogrimis dziļās duomās. [viņš palika duomās U., er blieb in Gedanken vertieft.] ne tā dzied, ne runā, ar duomām vien staigā BW. 817. vienādās duomās būt, derselben Meinung sein ;

2) die Überlegung:
viņš gribēja labāki mirt nekâ atsacīties nuo savām duomām ;

3) der Verdacht:
nebij ne˙viena cilvē̦ka, uz kuŗa varē̦tu mest jel zādzības duomas Kaudz. M. ;

[4) duomi Lis., Absicht: kur (od. uz kuŗu pusi) tev duomi stāv, was für eine Absicht hegst du?]
Nebst li. dūmà aus slav. duma, [und zwar muss le. duoma zu de Zeit entlehnt sein, als in slav. duma statt u noch ein geschlossenes ō gesprochen wurde].

Kļūdu labojums:
Überlegung = Meinung, Ansicht

Avots: ME I, 532, 533

duošana, das Geben: nu, kad neteic, duošana nav, so wird nicht gegeben LP. I, 126. duod, māmiņa, nu duodama, nu pašā duošanā, nun ist gerade die rechte Zeit, sie zu geben, zu verheiraten BW. 7732. visas malas pielijušas, un vēl duod vienā duošanā virsū Janš.

Avots: ME I, 535

drimt, -stu, -u, [sich loslösen, abbröckeln?]: le̦dus sāk nuo malas drimt. Vgl. auch atdrimt und iedrimt, sowie drimêt.

Avots: ME I, 499

druvmalis (unter druvmala): druvmalīšus ... guosniņām ēdināju BW. 29332, 1.

Avots: EH I, 337

dùksnēja ² [Meiran], dûksnēja ² [Daiben, Widdrisch, = dūksnājs]: purvmalas un dūksnējas Jaun. Draugs 1901, 96; vgl. dūksne].

Avots: ME I, 525

dumals St., schwarzbraun. Dazu [dumala PS. od.] dumaļa, eine dunkelbraune Kuh. [Vgl. dumjš II und dūmals.]

Avots: ME I, 514

dūmals Krem., dũmaļš,

1) rauchfarbig, dunkelgrau:
rōzā priekšauts, bet jau labi dūmaļš Jauns. M. dr. 179. ar dūmaļuo kre̦kla piedurkni Jauns. Stari II, 653;

2) dunkelbraun, schwarzbraun,
Davon

1) dũmaļa [dũmala C.], eine dunkel-, schwarzbraune Kuh, eine rote Kuh mit braunem Kopfe
Kand.: guosniņ, mana dūmaliņa, kas dūkana (telīte) - dūmaliņa BW. 32422. 8; dūmalis, ein dunkelbrauner Ochse Karls.;

2) dũmaļa, dũmaliņa "? ": dūmaļas, dūmaļas tie svešie ļaudis BW. 19125. dūmaliņa, kvē̦paliņa (Var.: dũmuojiņa, kvē̦puojiņa) tā darbiņa darītāja BW. 12346; 6885; 19030. 2. sēdies, māsiņa, saulītes pusē; tas tautu dūmaļa (Var.: nelietis). tas tavā ē̦nā 1608. dievs deva sievu dūmaliņu. tā runāt nemācēja BW. 22717. saimniece, dūmaļīna (Var.: dūmu taure) BW. 4274.

Kļūdu labojums:
dūmaliņa, kvē̦paliņa = dūmaļiņa [Var.: dūmaliņa], kvē̦paļiņa [Var.: kvē̦paliņa]
ē̦nā 1608 = ē̦nā 16080 var.

Avots: ME I, 527

dzir̃navas, dzir̃nus, dzir̃nas (li. gìrnos). Pl. t., Demin. dzir̃naviņas. auch dzir̃nuviņas. dzir̃nutiņas BW. 7924. 7954. dzir̃niņas, dzir̃nītes 7938. dzirnatiņas. dzirnavtiņas BW. 30270, 3.

1) die Quirne
Kand., Saikau. St.: ūdens tāļu lejiņā, smagas dzirnus maltuvē BW. 6941;

2) in vielen Gegenden Mühle überhaupt,
so z. B. in Oppek., wo man daher ruoku dz., die Quirne, von ūdens und vēja dz. unterscheidet. vẽja dzirnas rudzus mala, ūdens dzirnas iesaliņu Ltd. 2997. dzirnavas pacelt, die Mühle zum Grobmahlen stellen U. Sprw.: pirmais dzirnavās, pirmais maļ;

3) vēža dzirna [li. vė´žio gìrna], dzirniņa, dzirnava, dzirnaviņa LP. VII, 1251. dzirnutiņa Etn. III, 8. der Krebsstein:
dzirnaviņas upes vēzim atruodas zem mutes krūtīs, un tās izskatās kâ balts zirnis Etn. II, 134. [Zu apr. girnoywis "Quirne", aksl. žrъпъvi, got. qairnus, "μύλος", ahd. kuerna od. curn "Mühlstein" u. a.; vgl. auch le. dze̦ruoklis,]

Avots: ME I, 554, 555

‡ en̂gt ² , e̦n̂dzu ² , en̂dzu ² NB., suchend durchstöbern ("malas%20apk%C4%81rt">gāzt visas malas apkārt"). Etwa als ein Kuronismus zu li. èngti "mühsam und schwerfällig tun; bedrängen, quälen"?

Avots: EH I, 369

‡ e̦ze̦rmale AP., Auleja; Sonnaxt, Wainsel, Janš. Bāndavā I, 110, e̦ze̦rmale Orellen, = mala">e̦ze̦rmala.

Avots: EH I, 371

ežmāle (unter ežmala): auch BW. 28320 var.

Avots: EH I, 371

ežmalis (unter ežmala): auch Auleja, Pilda, Ramkau, Saikava, Skaista, Sonnaxt, Warkl.; ‡

2) "āriska pļava" Zvirgzdine.

Avots: EH I, 371

ežmãlis (unter ežmala): auch AP., Ramkau.

Avots: EH I, 371

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580