Paplašinātā meklēšana

‡ agrīgsnẽjs Vīt., = agrîgs (von einem, der früh aufzustehen pflegt, gesagt).

Avots: EH I, 4

‡ àizdrīksnât Sessw., = ‡ àizdriksnât.

Avots: EH I, 19

brĩkstêt, brĩkšķêt, s. brikšķêt.

Avots: ME I, 334

dar̂barìks, das Gerät, das Hausgerät, Ackergerät: vīrieši brīvā laikā gādā par darbarīkiem A. XI, 90.

Avots: ME I, 438

drìksne (unter driksna),

1): smalkas un gaŗas drīksnes Saikava.

Avots: EH I, 335

drìksna;

1): izdzīt (nuomizuot) balkai trīs drīksnas; lai nepūst Saikava. izdzīt mazu drīksnu oder drīksnīti (= vadziņu) runkuļu dēstīšanai ebenda;

4): auch Baltinow, Pilda.

Avots: EH I, 335

drìksna, drìksne, driksna, driksne,

1) ein schmaler Strich, Streifen, eine Schramme:
sarkanas drīksnas vien nuostaipījušās LP. VI, 75. vaŗavīksnei ir septiņas driksnas. uz ieplīsušas glāzes ir re̦dzamas driksnas Adsel;

2) drīksnas Kokn. n. Etn. IV, 33, driksnes, Späne, kleine Stückchen
Adsel, Lasd.: [dē̦lu mātes istabiņa skaidiņām, drīksniņām (Var.: driksniņām) BW. 23617 var.]; Tannenrinde Laud.;

3) drīksna, die Blütennarbe:
ziedu putekļi izbirst, kad paša zieda drīksna vēl negatava Konv. ² 286;

4) der Regenbogen
Mar. [Wohl nebst drikses, drīsme u. a. eine Ableitung von der Wurzel der- "reissen" in dìrât u. a.; vgl. Persson Beitr. 779.]

Avots: ME I, 500

drìksnaîns, driksnains, drīgznains RKr. III, 128, drīksnuots U. b. 110, 10, [drìznains Trik.], strahlig, geschrammt: rūtes ir drīksnainas.

Kļūdu labojums:
drīgznains = drigznains (regelmässig gestreift)

Avots: ME I, 500

drìksnât, driksnât, drīgznât, -āju, tr., schrammen, splittern: zvirgzds tuos ļuoti stipri drīksnā Konv. ² 606. ar tuo neasuo cirvi tu gribi kluci pārcirst? tad tu ilgi driksnāsi.

Avots: ME I, 501

drīksnêt, -ēju, drīksnuôt, fleckig werden (von errötenden und erbleichenden Wangen), flammen Nötkensh.: vaigi viņai sāka drīksnuot A. XIV, 271.

Avots: ME I, 501

drīksnuots, s. drīksnains.

Avots: ME I, 501

drìkstêt, drìstêt Schwanb., [Serbigal], -u, -ēju, dürfen, wagen, sich unterstehen: tuo es nedrīkstu darīt. Refl. -tiês, sich erdreisten U. [Zu drùošs (s. dies) und li. drī,sti "wagen"; vgl. Le. Gr. 619.]

Avots: ME I, 501

grīkste, mit eingeschobenem k lokal für grīste, etw. Zusammengedrehtes, ein Bündel, ein Strauss, ein Strohwisch Naud. : puķes grīkstēs savītas Apsk.

Avots: ME I, 656

ìebrīkstêtiês, ìebrĩkšķêtiês, auch iebrīkšķêt, = iebrikš(ķ)ēties: kaut kas iebrīkšķ un krīt U. b. 61, 50. krē̦sls iebrīkšķējās Saulietis R. I, 11.

Avots: ME II, 4

[ìedrĩksnât C., Fest., Kl., einschrammen.]

Avots: ME II, 10

[iedrīksne Mar., Fest., eine untiefe Einschrammung.]

Avots: ME II, 10

ìedrìkstêtiês, sich erdreisten, sich erkühnen, wagen: ļaudis nav iedrīkstējušies tur gaŗām iet LP. VI, 769.

Avots: ME II, 10

nùodrīksnât: kāju stipri nuodrīksnājuse Blaum. Zalktis 1908, S. 29.

Avots: EH II, 41

nùodrīksnât, tr., abschaben, [nùodrīsnât Bers.], abschrammen: nuodrīksnātie rīta svārki A. XII, 94.

Avots: ME II, 777

[padrīksnât, unterstreichen Wid.]

Avots: ME III, 18

pìedrīksnât,

1) = piedraskât Warkl.;

2) mit Strichen füllen:
p. grāmatu Lis.;

3) mit einer Schramme annotieren:
p. ar nagu Golg.

Avots: ME III, 246

rìks,

1): (umschreibend) der penis
BW. 35391, (rīki) 35413, (rīciņš) 34692;

2): auch (mit î ² ) Perkunen;

3): auch (mit î ² ) Dunika, Frauenb., (mit ī ) Assiten, Laidsen, (das Kummet, mit
î ² ) Grob., Siuxt, (die Kummethölzer, mit î ² ) Iw.; darba rīki "aizjūga piede̦rumi" Siuxt: darbu rīkus ve̦cuos laikuos namā kāra; ziemu ielika istabā.

Avots: EH II, 376

rìks (li. rỹkas "Werkzeug; Gefäss"),

1) das Gerät, Instrument, Handwerkszeug:
rīki amatnieka kulītē Ld. 10.891. šaujams rīks, ein Schiessgewehr U. kara rīki LP. VI, 780, die Waffen. laivas rīki, was zum Bedarf des Bootes gehört, um es segelfertig zu machen U. rakstāmie rīki, das Schreibzeug, Schreibzubehör (bei Manz. Lettus rakstāma-rīks, das Tintenfass): papīri, spalvas un kas tik rakstāmi rīki Plūd. Llv. II, 298. - dzirdes rīki R. Kam. 40, die Hörorgane. vīra rīki (li. vyriški rykai), die Zeugungsteile U.;

2) das Küchengerät, Gefäss, Geschirr:
nuomazgāt skutulus, kannas un citus traukus un rīkus BW. III, 1, 80. kuca rīkus (Var.: traukus) apmazgāja BW. 21940 var.; hierher wohl auch (wenn mit hochle. ei aus ī) maizes reiks "ein grosses Messer zum Brotschneiden" Sauken;

3) Plur. rìki, Pferdegeschirr (und zwar das russische)
U.; das Kummet Kurl. n. U., Bielenstein Holzb. 562, Preekuln (in Kurl.), Kalleten, Ahs., Rothof, Tuckum, Pinkenhof, Lasd.; rīku kuoki, die Kummethölzer Ahs.;

4) genitivische Verbindungen:
rīku (Lasd., LP. IV, 198, rīka Ahs.) drāna od. rīkdrāna Ar., Dond., rīka drēbe U., rīku dvielis U., rīku lakats U., rīka lupata Golg., rīku lupata (rīka lupats Ahs.) od. rīklupata Ar., ein Scheuertuch, Scheuerlappen: paņēm rīkdrānu un nuomazgā galdu! Dond. rīka (rīkas Spr.) od. rīku meita od. rīkmeita RKr. VI, 114, eine Magd Spr., eine Magd, die das Küchengerät säubert: kāzu amatnieki bija: pavārs un viņa puisis, rīka meita, . . . alus uznesējs BW. III, I, 63. rīka sieva, ein Weib, welches das Küchengerät säubert: kur ņemsim rīka sievu? vārna tāda puspe̦lē̦ka, tā būs laba rīka sieva BW. 2686, 11. rīka pūrs, die Morgengabe, die das Weib zum Manne bringt Manz. Lettus: viņš pilda un duod tiems . . . rīka pūru Manz. Post. I, 142. Unsicheres darüber bei Būga KSn. I, 66; nach Leskien Abl. 281 (mit?) zu li. reĩkia "ist nötig" (zu diesem Wort Meringer IF. XVIII, 220). Zu rieči I?

Avots: ME III, 537

rìksile Karls., rīksele Salisb., eine Art Trog zum Waschen von Geschirr und sonstigen Küchengeräten, "sile ar četrām kājām un ar aizbāžamu caurumu apakšā, pa kuŗu pēc vajadzības var izlaist netīruo ūdeni" Salisb.

Avots: ME III, 537

rīksna (?) Wid., ein Streifen, Strich; vgl. riksna.

Avots: ME III, 538

rĩkstainis, ‡

2) "vē̦de̦rs" (pejorativ) Druw. (mit ī).

Avots: EH II, 376

rĩkstainis Gr.-Essern; = rīkstenis.

Avots: ME III, 538

rĩkste: Demin. rìkstiņa ² (neben rìkstīte ² ) Saikava,

1): stiba ganam, r. bē̦rna pḕršanai Behnen. pādei kukulis, auklim r. (Var.: rīkstes, rīksta ) BW. 2014, 2 var. šaut ... ve̦cu puisi ar ābeļu rīkstiņām (Var.: rīkstītḕm)! 22118, 1;

4): uz rīksti uzliek dzijas, kad auž Frauenb.; ‡

6) die Kurbel am Spinnrad
Pussen; ‡

7) vēja r. Diet, ein Wasserreis am Obstbaum;
‡

8) rīkstīte, der Ladstock
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Büchse"); ‡

9) "(salmu, siena) grīste" Seyershof.

Avots: EH II, 376

rĩkste (li. rýkštė "Rute"),

1) die Rute;
übertr.: die Prügel: rīksti lauzt, griêzt, eine Rute brechen, schneiden. rīkstes duot, prügeln. nerātnam bē̦rnam vajaga rīkstes Ahs. Sprw.: asa rīkste dara rāmus bē̦rnus. kas uotram. rīksti griež, pats dabū pērienu (wer andern eine Grube gräbt, fällt selbst hinein). rīkšu gre̦dze̦ni "aus kleinen Ruten angefertigte Ringe für die Osterschaukel" Lancmanis; rīkstes "apgalveņu virsējā daļa" Etn. II, 157;

2) der Fidelbogen
Für. I;

3) ein Szepter
Für. I;

4) ein runder Stab, der durch die Schlingen der Kettenenden des Webstuhles geschoben wird
Bielenstein Holzb. 399 (vgl. die Abbild. S. 398); ein dünner Stab, woran man die Aufzugsfäden bindet ebenda 401;

5) fig., der Schmerz; die Strafe:
tās rīksies, kuo bē̦rni ve̦cākiem griež; sāp vis˙vairāk Blaum. dieva rīkste, die Strafe Gottes: uguntiņa, dieva rīkste Br. 618. Nebst rīste (s. dies) nach Persson Beitr. 344 und 501 zu rist "binden".

Avots: ME III, 537

rĩkste̦nãjs Burtn., rīkste̦nāji Lems. n. U., Bielensiein Holzb. 548, eine zusammenrollbare Decke aus Haselnussstöckchen, die man in den Bauernschlitten breitet.

Avots: ME III, 538

rīkstenis: = rĩkste̦nãjs (mit ĩ) Salis n. FBR. XV, 78.

Avots: EH II, 376

rīkstenis Bielenstein Holzb. 673 (mit Abbild.), rīkstens U., ein aus Weidenruten oder dergl. geflochtener Fischkorb; der Plur. rīkste̦ni U., = rīksle̦nāji.

Avots: ME III, 538

‡ rīkstêt, mit Ruten prügeln: sievietes ... muižā rīkstē̦tas Janš. Mežv. ļ. II, 129.

Avots: EH II, 376

rīkstiņš,

1) der Ladestock
St.;

2) eine Stütze für Erbsen
Dond.;

3) rĩkstiņš, ein Stöckchen, woran man beim Krebsen den Froschköder befestigt
Dond. Wohl zu rĩkste.

Avots: ME III, 538

‡ rĩksts -s Blieden, (mit i ² ) Auleja, Heidenfeld, Kalupe, Līvāni, Pilda, Zvirgzdine, = rĩkste 1: skuju rīkstis ruociņā Tdz. 44725 (aus Mar.).

Avots: EH II, 376

sadrìksnât: atradu tuo (scil.: nūju) ... apgrauztu un pa˙galam sadrīksnātu A. Upītis Sm. lapa 252.

Avots: EH XVI, 404

sadrìksnât, sadriksnât, tr., "ritzen" Celm. Refl. -tiês, sich mit Ritzen bedecken, zerplatzen : ruokas viņam sadriksnājas Niedra.

Avots: ME III, 613

sar̂kanrĩkstes "die Zweige der Purpurweide" Walk, Sessau, Arrasch; sar̂kanrĩkste "der rote Streifen, der bei schnellem Drehen einer glühenden Kohle zu sehen ist" N. - Peb.

Avots: ME III, 721

šķḕ̦rsrĩkle,

1) die Luftröhre
Fehsen Bers.: ierāvis laikam šķē̦rsrīklē un aizrijies Kaudz. Izjurieši 260;

2) "ein Loch der Ofenröhren zum Rauchableiten"
Meselau.

Avots: ME IV, 37

spicrĩkstes U., Spitzruten: cūkai mugura tik vāja kâ spicrĩkstes Dond.

Avots: ME III, 994

trĩksts, enge Für. I. Zu traikš(ķ)ît?

Avots: ME IV, 240

uzdrīksnât, aufschrammen: ar naglu uzdrīksnāt zīmes uz siênas Golg.

Avots: ME IV, 326

uzdrìkstêt: jūs ... pašas ne˙kuo neuzdrīkstat Daugava 1939, S. 619.

Avots: EH II, 721

uzdrìkstêt(iês), sich erdreisten, sich erkühnen: viņi grib par strēlniekiem būt un neuzdrīkst Für. I. Juris klus un kustēt neuzdrīkst Juris Brasa 154. uzdrīkstējis tiekties pēc ģenerāļa meitas Ezeriņš Leijerk. II, 129. nuorādītuo kārtību uzdrīkstē̦damies mainīt Janš. Bandavā II, 357.

Avots: ME IV, 326

uzdrìkstêt(iês), sich erdreisten, sich erkühnen: viņi grib par strēlniekiem būt un neuzdrīkst Für. I. Juris klus un kustēt neuzdrīkst Juris Brasa 154. uzdrīkstējis tiekties pēc ģenerāļa meitas Ezeriņš Leijerk. II, 129. nuorādītuo kārtību uzdrīkstē̦damies mainīt Janš. Bandavā II, 357.

Avots: ME IV, 326

vaŗarīkste, s. vaŗavîksna.

Avots: ME IV, 483

apdrīksnât, tr., unterstreichen: vārdu.

Avots: ME I, 82

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

àizkustêt, intr., sich wegrühren, sich hinwegbewegen, hinwegwenden: tu nedrīksti ne pē̦das aizkustēt, kad jau viss uotrādi padarīts LP. I, 165.

Avots: ME I, 34

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36

àizruna, àizruņa, Fürsprache, Entschuldigung, Ausrede, das Abraten: Priede caur sava kunga aizrunu kļuva pieņe̦mts par nuorakstītāju Rol. šī aizruņa nav pamatuota B. Vēstn. čūska rāduoties, kur rīkste nuosviesta, bez kādas aizrunas (unerbittlich) Etn. I, 51.

Avots: ME I, 47

àizšļakstêt, ‡

2) schallend hin-, wegspritzen
(intr.): kâ zē̦ns sita ar rīksti, tâ ūdens tālu aizšļakslēja Oknist.

Avots: EH I, 56

ãmarĩgs C., [āmrîgs Bers., gefrässig]: kaķis ir tik āmarīgs, ka nekā nedrīkst atstāt vaļā N. -Pebalg. [Wohl zu ãmrija, s. auch ãmerîgs; zum suffixalen Teil vgl. alberīgs, albarīgs, alderīgs, āverīgs.]

Avots: ME I, 238

apkŗaupêt, intr., sich mit Grind, mit schuppiger Rinde bedecken; apkŗaupējis, grindig, mit schuppiger Rinde bedeckt, besudelt: tāda apkŗaupējuša pasaules gājēja guodīgu ļaužu pirtī nedrīkstuot laist Blaum. kartupeļi apkŗaupējuši od. kŗaupaini, t. i. kartupeļi it kā ar vātīm pārklāti JK.

Avots: ME I, 96

apsauka, Verweis, Verbot: nuo pagasta valdes iznāca apsauka, ka upēs nav brīv linus mērkt. nuo vietas gan neizlika, bet dabūja tādu apsauku, ka nedrīkstuot tik traki dzīvuot Gold.

Avots: ME I, 117

apstât (li. apstóti), intr.,

1) ringsum treten:
bē̦rni apstājuši visi ap maisu LP. VII, 381;

2) anhalten, stehen bleiben:
jājiet, tautas, apstājiet šā kalniņa galiņā BW. 14089. meitām apstāja ratiņi Lautb. viesnīca, kur Brūns bij apstājis Lautb.;

3) mit abhängigem Inf. - aufhören:
apstāt dzirdēt Kundz. St. 68. Grietiņa, patlaban vērpt apstādama Lautb.;

4) tr., umringen, einkreisen, belagern:
apstāj mani sveši ļaudis BW. 14351; ve̦zumus LP. VII, 775. ķēniņu bij apstājušas sē̦ras LP. VI, 503. tā ir ve̦lna apstāta (besessen) LP. VI, 336. apstâts, verstopft (Bergm.), besessen. Refl. -tiês,

1) sich um etw. stellen:
visi apstājās ap uguni;

2) stehen bleiben:
tie nedrīkst nekur apstāties BW. III, 1, 21. saruņa apstājās Purap.;

3) mit abhängigem Inf., aufhören:
asintiņas apstājās tecēt LP. II, 36, aber viņš apstājās iepīpēt, er blieb stehen, um anzurauchen A. XX, 4. apstāties ar malšanu JK. V, 130, aufhören zu mahlen. apstâšana, das Umringen, Belagern V Mos. 28, 53; apstâšanâs, die Stockung, das Stehenbleiben; auch der Wohnort, das Obdach: viņiem apstāšanās un pārtika duota LA.

Avots: ME I, 126

aptecinât (li. aptẽkinti), caus.,

1) um etw. laufen od. fliessen lassen:
lapuotu rīksti ar skudrām Etn. I, 114;

2) sirdi, Übligkeit, Ekel erregen.

Avots: ME I, 130

apžẽ̦luôt, tr.,

1) begnadigen, Barmherzigkeit üben an jem.:
apžē̦luot viņš tuos nedrīkstēja JK.; apžē̦luots grēcinieks Kaudz. M. viņš apžē̦luots karaļa varā un stāvēs Dünsb.;

2) beklagen, bereuen:
grē̦kus U., gew. nuožē̦luot. Refl. -tiês par, sich erbarmen: tad ķēniņa meita apžē̦luojās par Muozu II Mos. 2, 6. Dazu ap˙žẽl als Verkürzung des Imper. ap˙žẽ̦luojies "erbarme dich!": bet - ap˙žēl! tas jau maksās tīru baltu naudu A. XX, 85.

Avots: ME I, 139

ass, [asrs in Rutzau], scharf: ass nazis; asi kalti kumeliņi BW. 14710; ass liktenis, hartes Geschick Aus. I, 12; ass prāts, scharfer Verstand Pav.; ass skats, scharfer Blick. Sprw.: sveša tē̦va vārds asāks nekā īsta tē̦va rīkste. asa mēle griež vairāk nekā nazis. Zu li. aštrùs [oder ãštras, s. Būga KSn. I, 194, aksl. остръ "scharf", ai. áśriḥ "Kante, Schneide", arm. asełn "Nadel", alb. áϑεtε "herb", gr. ἄχρος "spitz", ἀχή "Spitze", la. ācer "scharf", acus "Nadel", ags. egl "Stachel", aisl. eggja "schärfen", ahd. ekka "Spitze", mcmyr. agalen "Wetzstein" u. a., s. Walde Wrtb. ² 7 und auch le. asaka, asaris, asmens, asns, aste].

Avots: ME I, 144, 145

ašs, scharf: ašs dze̦luonis; aša rīkste Neik; ašs vīrs, ein heftiger, strenger, tüchtig angreifender Mann. Adv. aši, scharf, schnell, flink: aši kalti kumeliņi BW. 14710, 4. un viņš pruojām steidzas aši Vēr. II, 10. aši, aši (schrill) zīle dzied asa mieta galiņā BW. 13938. ašs: ass = plašs: plats. aši und asi meist promiscue gebraucht; in Mesoten soll man unterscheiden: asi kalts, scharf beschlagen, von aši kalts, schnell, eilig beschlagen.

Avots: ME I, 147

ataûdze, ataûga, ataugs G., ataûgs, eig. der Wiederwuchs,

1) ein wiedergewachsener neuer Wald, Hain, Hegewald:
rīksti griezu bē̦rzataugas maliņā BW. 15449; 1015; 13389, 4;

2) der Sprössling:
ķirši sit ataugas, die Kirschen treiben Schösslinge Grünh. man tie mieži, man tie rudzi, tev mīkstās ataudzītes BW. 28228. Lizetet līdz ar savu ataudzi, L. mit ihrem Sprössling, Kinde B. Vēstn.

Avots: ME I, 148

atbût (li. atbúti, r. отбы́ть), ohne Präs.,

1) wieder sein:
bet tas jau viss reiz bijis un uotrreiz neatbūs JR. IV, 207 [ne atnāca, ne atbija: kā gāja, tā palika; gan jau atbūs (= atnāks) Stelp.];

2) fern, abwesend sein, fehlen:
biedrības priekšnieki nedrīkstēja atbūt Kaln.

Avots: ME I, 152

atkā`rten, atkārtin, atkārteniski, zurück: viņš krita atkārten Kemp. gans rīkstei zarus rāva atkārteniski (= atpakaļ) P.

Avots: ME I, 166

atlaîdinât,

1) a. dzelzi (nicht: Eisen härten, sondern) Eisen erweichen
Festen u. a. a, cirvi, kas pārāk trausli nuorūdīts Golg. a. nazi Siuxt, ein Messer durch Hitze stumpf machen: karstā ūdenī nazi nedrīkst bāzt, juo tad tuo ātri var a.;

2) mākulītis atlaidināja BielU. "der Nebel wandelte den Frost in Tauwetter".

Avots: EH I, 152

atsar̂gam, Adv., als Vorrat, im, zum Vorrat: ar divi aiŗiem vien nekad nedrīkst braukt jūŗā; uotri pāŗi jāņe̦m līdz atsargam. mēs kaudzes sienu pārdevām, bet tuo, kas pūnī, paturējām atsargam Jan. ja neiznāk ar vienu, vai uotru (precinieku), paliek trešs un ce̦turts atsargam Apsk. I, 150.

Avots: ME I, 188

atsvète,

1) das Nachfest, die Nachfeier:
uotrā dienā atruodam šuos pašus draugus aprakstītuo svē̦tku atsvēti svinam Lautb.;

2) die Nachfeierin der Woche nach den hohen Festen, wo gewisse Arbeiten verboten waren:
svē̦tku atsvētes nedēļā nedrīkstuot velēties Etn. II, 181. ziemassvē̦tku atsvētē (t. i. darba dienās ziemassvē̦tku nedēļā) ne vīrieši, ne sievietes nee̦scot strādājuši pieminē̦tuos darbus Etn. III, 124, II, 52;

3) der Sonntag nach den hohen Festen:
vasarassvē̦tku atsvētē, der TrinitatisTag L., U.; ziemassvē̦tku atsvēte, Neujahr U. viņa bija pie mums vasaras svē̦tkuos un suolījās atsvētē atnākt Jauns.

Avots: ME I, 199, 200

aûgstsir̂dĩba ,* Hochherzigkeit: nekad nedrīkstam duomāt, ka vīrestība un augstsirdība nevar būt savienota vienā un tai pašā cilvē̦kā A. XI, 65.

Avots: ME I, 218

aũklis (unter aũkle): pādei kukulis, auklim rīkste BW. 2014, 2 var.

Avots: EH I, 186

‡ bags (> hothle. bogs), eine Art Hausgeist Golg., (Plur. bagi) Saikava; bagi, eine Krankheit, die nach dem Genuss verhexter Speisen eintritt Prl., Saikava: stāv kâ bags Fehteln, Festen, Saikava (vgl. dazu die Redensart kuo tu stāvi kâ kuoka dievs? Jürg., Trik.). ve̦cuos laikuos mēģinājuši bagus izdzīt, situot siênā pīlādžu vadzi. kad baļķis skanē̦dams plīsis, tad teikuši, ka bagi bē̦gdami spiedzuot Golg. kuŗā mājā bij tie bagi, te gastuos būdams nedrīkstēja nij katlu maisīt, nij pirmais pie galda ēst: tūliņ tušīja zemē. saimenicei vajadzēja pirmai; tad netika bagi Saikava. Leimaņiem bij smagi stipri bagi. kad gribēja vaļā tikt, tad vajadzēja apkūpināties; ar kaņepēm bij vis˙labāk, - vis˙ātrāk atfaide bagi ebenda. bagi tika, kad ieēda apburtu maizi uotra mājā. tad kliedza un kulājās; ar vē̦de̦ru pa˙visam tērēja zemē ebenda. Wohl aus r. богъ "Gott",

Avots: EH I, 198

barība, die Speise, Nahrung, das Futter: Sprw. zirga darbs, vistas barība. luopu, zirgu b. - barību (den Köder), lai tā būtu vai slieka, vai vēzītis, nedrīkst citādi saukt kā vienīgi par barību Etn. III, 95. nu vilka barība! MWM. X, 802, APS., Smilt., Erlaa, Sessw., C. tu malkas barība tāds! kā tu esi pērienu pelnījis! Gr. - Sessau. - Vgl. baruôt.

Avots: ME I, 264

bẽ̦rzaine, bẽ̦rzaite, bẽ̦rzaita, bẽ̦rzājs, bẽrziens, auch bẽrzane [wohl ein Druck- oder Schreibfehler für be̦rzaine] BW. 9588, 5), das Birkengehege: me̦lna elkšņa rīksti griezu, bē̦rzaitē stāvē̦dama BW. 15449, 5; 11667. mans arājs tautiņās, lemesnīca bērzienā 28171.

Kļūdu labojums:
15449, 5 = 15449, 3 var.

Avots: ME I, 292

‡ bē̦rzgaliņš, der Wipfel einer Birke: labāk laužu alkšņa rīksti, nekā bē̦rza galuoksniņu: alkšņa rīkste man nekait, b. māmiņai BW. 34129.

Avots: EH I, 217

bẽ̦rzs, [be̦r̂zs ² Bielenstein LSpr. I, 58, bẽ̦rza Nabben, Neu-Salis, Mag. IV 2, 159, Lng., Elvers Liber mem. Lett. 102], bẽrze Rkr. XVI, 225, [Dond., Wandsen Mag. III, 1, 112 ("in ganz Kurland"; gemeint ist wohl Westkurland), BW. 23932, 11 var. und 30651 var.] Demin. bẽrziņš, bẽrztiņš, bẽrztuliņš, bẽrzulis BW. 34039, 21 var., bẽrzuliņš, BW. 740, 2762, 5771, verächtlich - bẽrželis, die Birke: smuidrs, kupls, nuolīčis, ē̦nains, vientulīgs bẽ̦rzs; baltais bē̦rzs betula alba. Im VL. werden unterschieden purva bē̦rzi, Sumpfbirken, von āra, āru od. lauka od. zemes be̦'rzi, im freien Felde wachsenden Birken, Maserbirken: purva bē̦rza rīksti griezu āru (āra, lauka) bē̦rze starpiņā BW. 15449; 1271. audz bērziņi (Var.: bērztiņi), nelapuo 11055. viņš trīcēja kâ bē̦rzu (gew. apšu) lapa. izdēd kâ bē̦rzu lapa. bē̦rzu uoglē ilgāki uguns stāv. tev brūtgans od. brūte vēl bē̦rza galā od. bē̦rzgalā, sagt man zu Mädchen und Knaben, die zu früzeitig vom Heiraten reden. diezgan viņs ir bē̦rza siera ēdis, er hat genug Prügel bekommen Latv. bē̦rza piens RKr. XV, 107, Ruten (mit Knospen). bē̦rzu sulas, Birkwasser. Zu li. bęl;ržas (plur. béržai). apr. berse, r. берёз sloven brèz, ae. beorc, osset. bärz "Birke", ai. bhūrja-ḥ "Art Birke", [alb. barϑ "weiss" li. beršta "wird weiss" u. a.; vgl. Wiedemann IF. I, 512, Berneker Wrtb. I, 52, Walde Wrtb. ² 314 u. a.]

Avots: ME I, 292

bikls, n. Mag. III, 1, 113 auch bīkls,

1) scheu, schüchtern, ängstlich:
bikls skats; bikls kā zaķis. bikls zirgs nuo nieka bīstas un putina Mag. II, 3, 115. kâ man bij gaŗām jāt ar bikluo kumeliņu BW. 31250;

2) feige:
mēs nedrīkstam bikli bēgt Asp.;

3) flink:
paņēmis biklākuo zirgu JK. V, 135 [Nebst bigls wohl zu bîtiês.]

Avots: ME I, 294

‡ biksnît AP., Arrasch, C., Erlaa, Lubn., Sessw., = buknît: (vecene) Apzarni sargāja un ... biksnīt biksnīja, ka tas nedrīkstēja ... ar ... citu sievieti ir ne vārda pārmīt Kaudz. Izjurieši 91. viņš . . . suodīja un biksnīja . . . veci 155.

Avots: EH I, 219

bilˆdêt,

1): tē̦vam par tuo nedrīkst ne b. Pas. IX, 34;

2): cits nav jābild, ich brauche zu keinem andern zu gehen, um ihn zu bitten
BielU.; auch mit dem Dativ der angeredeten Person BielU.; ‡

3) antworten
(mit ilˆ ² ) Seyershof.

Avots: EH I, 219

bilˆdêt, -du, -ēju (gew. in Zuss., z. B. atbildêt),

1) sprechen, sagen:
duod duodama māte, meitu, vai atbildi bildē̦dama BW. 14710, 3. vai viņa drīkstēs savie ve̦cākiem bildēt, ka viņa šuo mīl Laut. L. 29.; [

2) anreden
Lng.: trejas tautas mani bild BW. 15166; vgl. bilst 2. Zu bilst, bàlss (s. dies.), li. bildė´ti "einen hohlen Schall von sich geben", r. болтáть "schwatzen", mnd. bulderen "poltern" u. a.; vgl. Johansson IF. VIII, 185, Lewy KZ. XL, 421, Buck AJPh. XXXVI, 10 f., Berneker Wrtb. I, 118 und Trautmann Wrtb. 25.]

Kļūdu labojums:
Zuss. = Zstz.
Lng. = Lng.; feien, (werben) um

Avots: ME I, 295

birzaîns [PS., C., Salisb., Nigr., bir̂ze̦ns ² Ruj.], ungleich gesät und gewachsen, sireifig: sējuot ne˙kad nedrīkst ņemt pārāk pilnas saujas, tad vienādi nevor nuosēt; - sēja tuop birzaina A. XVIII, 142. auzas būs birzainas ibid.

Avots: ME I, 299

bîtiês, bîstuos, dial. [Ruj.] bîkstuos, bijuos, [dial. auch bīduos],

1) sich fürchten, scheuen vor etw.,
mit dem Gen. od. nuo: Sprw. čaklas ruokas darba nebīstas. ai tautieti,... bīsties mana bāleliņa. bīsties grē̦ka, sveša māte, neraudini bārenīti A. 248. Sprw.: bīstas kâ ve̦lns od. žīds nuo krusta. bīstas kânuo uguns;

2) mit par u. dēļ: Sprw. viņs nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. es ne par kuo nebīstuos. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra? nebīsties nāves dēļ - ellē rūmes diezgan;

3) (mit dem Akk.) Ehrfurcht haben vor jem.:
bīties dievu, ve̦cākus (bibl.) Mag. III, 114 (Die Konstruktion mit dem Akk. ist jüngerer Ursprungs);

4) intr., Furcht hegen, sich scheuen, blüde sein:
zirgs bīstas; neiet pār tiltu. tilts laistās, ka acis bīstas LP. V, 356. uguni vairs (Māŗas dienā, 25. März) nedrīkst dedzināt, ka rudzi bīstas, tie iet ārā Mag. XX, 3,63. bīšanās, die Furcht, Scheu. [Manzel und Glück bieten auch (richtig?) transitive Formen: sieva, bīdama un dre̦bē̦dama Mark. 5, 33; dieu bidama Apost. 16, 14; kâ bē̦rni savu tē̦vu bīstam Manz. Post. III, 114. Nebst baîles, biedēt, baidît zu li. bijótis, apr˙biātwei, aksl. bojati se. "sich fürchten", ai. bhayatē "fürchtet sich", bhiyāna-h. "sich fürchtend", bhīti-h. "Furcht", bhīta-h. "erschrocken" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 24, Berneker Wrtb. I, 68, Meillet MSL. VIII, 235, Uljanov Znač. I, 24 ² .]

Avots: ME I, 304, 305

biũ(v)ât,

1): laut weinen
(biãvât) Lems., Wainsel: tam nedrīkst ne ruoku piedurt, tūliņ biuvā.

Avots: EH I, 222

biũ(v)ât, -āju, intr.,

1) flennen, trotzig weinen:
biuā vien, kamē̦r māte nāks ar rīksti mierināt Ruj., Ruhtern, Pernigel, Adiamünde, Ulpisch;

2) [auf der Maultrommel spielen
U.].

Avots: ME I, 302

biũ(v)ât,

1): laut weinen
(biãvât) Lems., Wainsel: tam nedrīkst ne ruoku piedurt, tūliņ biuvā.

Avots: EH I, 222

biũ(v)ât, -āju, intr.,

1) flennen, trotzig weinen:
biuā vien, kamē̦r māte nāks ar rīksti mierināt Ruj., Ruhtern, Pernigel, Adiamünde, Ulpisch;

2) [auf der Maultrommel spielen
U.].

Avots: ME I, 302

bizũne, der Schlägel, Stock zum Schlagen, Gr. -Sess.; bizuns, = lunkans sitams rīks Etn. I, 45. Nebst li. bizũnas "Peitsche" aus russ. бизу́н resp. poln. bizun.

Kļūdu labojums:
bizuns = bizūne

Avots: ME I, 303

blèdĩba, der Betrug, Spitzbüberei: Sprw. blēdība blēdību dzemdē. blēdība sev pašai rīkstes griež.

Avots: ME I, 314

II blenst (blenzt), -žu, -du (Bauske, Bers.) u. -zu, [blènzt, -žu, -zu Bächh., Lös., blènst PS., blen̂st ² , -zu, -du Dond., Wandsen, Selg., bleñst Karls.], schwach sehen, [kurzsichtig sein U.], kaum wahrnehmen, schauen, lauern, glotzen, gaffen, spähen: uz jūŗu nuo krasta puisē̦ns blenž JR. IV, 119. puikas blenza istabā apkārt A. XX, 865. utes blenda (Var.: skatījās) ce̦purē BW. 9912. stāv uz ielām un blenž Plūd. pacēlis acu plakstiņus, lai varē̦tu kaut cik blenst LP. IV, 233. maza, maza gaismiņa, ka tikkuo var sākt blenst. acis jau pavisam vājas, nevaru vairs ne˙kuo blenst Naud. jau gaisma aust, var atkal ceļu blenzt Lautb. Vidv. II, 71. Refl. tiês, schauen, betrachten, ansehen: nedrīkst tautas bildināt, vaiņagā ble̦nzdamies BW. 6057. sak(a) tautieši ble̦nzdamies: tā brālīša īsta māsa 13355, 1. es māmiņas meitu jēmu, māmiņā ble̦nzdamies BW. 22249 [blend- ist wohl älter als blenz-, denn dies Wort gehört (als ein Lehnwort aus dem Litauischen od. Kurischen) wohl zu bluodīties, li. blē̦sti "schlafen", blē̦stis "sich verfinstern", blísti "trübe, dunkel werden", aksl. ble˙do, "irre", got. blinds "blind", an. blunda "die Augen schliessen" u. a.; vgl. Fick Wrtb. III ⁴ , 285, Günter Kalypso 67 ⁶ , Berneker Wrtb. I, 60, Traktmann Wrtb. 34 f.]

Avots: ME I, 313, 314

IV bliẽķis,

1) der Lehm-, Kalkschlägel
(rīks, ar kuo blieķē, blietē, t. i. rīks, ar kuo sasist mālu kulu cietu un glumu [PS.], L., Serb. n. A. XI, 81; [zu bliẽķēt".];

2) der Waschbläuel
Adsel A. XI, 81.

Avots: ME I, 317

braũcît,

1): b. linus AP.,

a) Flachs schwingen
Rutzau, b) "halbgebrochenen Flachs durch die Flachsbreche ziehen" Dunika. b. ādu, das zu gerbende Fell mit Hilfe eines Streichwerkzeugs (braũkamais, braũķis) bearbeiten Frauenb., Siuxt. b. dzeņauksti, eine dz. aus Kuhfell anfertigea Siuxt;

2): dievs asu rīksti brauka Janš. Dzimtene I ² , 333. Refl. -tiês, ‡

2) sich schuppen
Segew.; ‡

3) dahingleiten, sich durchzwängen (zwischen etwas)
Segew.

Avots: EH I, 238

briks! Iterj. zur Bezeichnung eines beim Brechen hörhaben kurzen Schalles, brīks dagegen bezeichnet einen länger andauernden Schall: arkls briks pie akmeņa lūst Stari II, 243. brīks nuogāzās kuoks gar zemi.

Avots: ME I, 332

‡ čačus,

1) = čačis I 1 Siuxt: kad bigu vārīja, vajadzēja čaču. kuoka siles bij uztaisītas uz čačiem. kas bij tāda lielāka rīkstīte, ar sauca par čaču:

2) zum Trocknen auf ein Gestell aufgehaufter Klee
Siuxt.

Avots: EH I, 282

čakstêt

1): ē̦d, ka čakst vien Ramkau. aita tâ guļ, ka ne˙maz nečakst (d. h. ganz geräuschlos)
Salis;

3): bē̦rns nedrīkstēja pie galda nemaz č. (sprechen)
Seyershof.

Avots: EH I, 283

cìrst, cḕ̦rtu, cìtru (li. kir̃sti), tr.,

1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;

2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;

3) hauend etw. hervorbringen,

a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,

b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;

4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;

5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;

6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;

7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;

2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;

3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 25 und 385, Walde Wrtb. ² 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]

Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1

Avots: ME I, 387

darinât,

1): d. skalus (den Pergelscheit spleissen)
Iw. d. vainadziņu, einen Kranz flechten AP.;

3): d. rīksti Sonnaxt. d. skujas AP. d. sīpuolus, den Lauch von den Zwiebeln abschneiden
Ramkau. d. karpānus, Kartoffeln schälen AP. lûku darina (... bereitet zum Flechten der Bastschuhe vor) Skaista n. FBR. XV, 54. d. meli, unnützes Zeug schwatzen Wessen.

Avots: EH I, 308

dàudzinât [C., PS., Blieden, daũdzinât Ruj.], freqn., tr., oft nennen, preisend nennen, rühmen; ausposaunen, unter die Leute bringen: Pe̦lnu dienā nedrīkst Ūsiņa vārdu daudzināt LP. VII, 368. šurpu, turpu daudzināja manu miežu arājiņu BW. 18113. maza, maza es meitiņa, bet bagāta daudzināma 7738. ļaudis mani daudzināja brīnum lielu adītāju 7284. [tâ daudzina ļaudis U., so geht das Gerede unter den Leuten. kas nu mani daudzina? (sage man in Lis. beim Schnucken). nuo galvas daudzināt U., auswendig hersagen. Nebst li. dáuginu "mehre" zu daũdz.]

Avots: ME I, 444

dedzîkla [Autz, Hasenpot], dedzîklis, das Brenneisen: dedzīklis ir rīks, ar kuo izdedzina kuokā caurumus. Kri stīnei bij acis kâ dedzīklis Degl. sāpes reizām urba kâ ar dedzīklu Alm. tavs dē̦ls ir zē̦ns kâ dedzīkla Alm.

Avots: ME I, 451

drāksnât, = drīksnât Adsel, Lös. Etn. III, 162.

Avots: ME I, 494

drìgzna C., PS., Schicht, Strahl, Schramme; vgl. drīksna.

Avots: ME I, 500

drìgznains, s. drīksnains.

Avots: ME I, 500

drìgznât, s. drīksnât.

Avots: ME I, 500

drikses, Sägespäne, Feilenspäne Mag. IV, 2, 113; vgl. drīksne.

Avots: ME I, 498

[I driksna, abgerissene od. abgeschälte Baumrinde Kreuzb., Domopol; vgl. auch drīksna. Wohl aus *driskna (vgl. driska).]

Avots: ME I, 498, 499

driksnaîns, s. drīksnains.

Avots: ME I, 499

driksnât, s. drīksnât.

Avots: ME I, 499

drìstêt [li. dri,stė´ti], = drīkstêt bei Manz.; noch jetzt im Hochle., z. B. BW. 13703, 1: jau bij dažs nuoduo mājis, nedrīkstēja bildināt 15017 var. So auch Rainis MWM. III, 563.

Avots: ME I, 501

drĩzinât, auch drīžināt BW. 31744, 2,

1) geschwind machen, anspornen, ansputen:
iznes manu bē̦rza rīksti kumeliņu drīzināt BW. 1355. tautas mani drīzināja, drīz sajūdza kumeliņus 16904. dzied meitenes, dziesmās darbu drīzinuot Duomas II, 1432;

2) intr.: meitas drīzi drīzināja BW. 332.

Avots: ME I, 501

drīznains, s. drīksnains und drīze̦na.

Avots: ME I, 501

[II duburis "zivju baidāmais zvejnieku rīks ar izduobtu galu".]

Avots: ME I, 509

‡ duîlis ² Seyershof "sabuojāta lieta (darba rīks)": viņiem tāds d. bij kuo pļaut; es iedevu savu izkapti.

Avots: EH I, 339

II dunkuris U., duñkurs [PS.], Etn. I, 153, Krem., Wolm.,

1) eine Fischerstange;
[dunkuris Pampeln "rīks kartupeļu biezputras samīcīšanai "];

2) [dunkurs L., Netzbeutel], ein Netz
Mag. II, 3, 118, Luttringen. [duñkuris Ruj., eine Krebsreuse U.]

Avots: ME I, 517

I dùre, dûris ² Kand.,

1) die Faust:
akmens tik liels kâ dūre. saņemt ruoku dūrē, die Faust ballen. ruokas negribuot save̦lkas dūrēs. dūri pacelt tik˙pat kâ iesist. sist ar dūri vēju. vergeblich sich abmühen. sēdi uz dūri, uz īksti atspiedies! sagt man scherzend, wenn es an einem Platz zum Sitzen fehlt;

2) eine Eisaxt.
rīks ar dzelzs asmeni un kuoka kātu zvejniekiem ziemas laikā āliņģu taisīšanai Pernigel; [dũre Daiben], die Brechstange Krem.;

3) ein grosser Hohlmeissel, um einen Bienenstock auszuhöhlen;

4) ein flaches Stemmeisen
U. [Zu durt "stossen, stechen ", dūriens St. "Fauststoss, Faustschlag ", osorb. dyric` "einen Schlag versetzen" (vgl. auch la. pugnus "Faust" neben pungere "stechen" und dazu Walde Wrtb. ² 622), s. Leskien Nom. 279; vielleicht auch nach Stokes KZ. XXXIII, 70 und Wrtb. 148 zu kymr. dwrn und ir. dorn "Faust ".]

Avots: ME I, 529

dũša, das leibliche und seelische Befinden (synonym mit sirds).

1) als Subj.: dūša īstā vietā, das Herz sitzt auf dem rechten Fleck.
man tāda ve̦ca dūša Kav. tev ir stipra dūša, du kannst viel vertragen. tuo mana dūša nene̦s, das vertrage ich nicht. man dūša apskrienas, apte̦kas, man me̦tas slikta dūša od. nelabi ap dūšu, mir wird es übel. viņam paliek pliekana dūša, viņam nuolekst dūša, es wird ihm flau zu Mut. dūša sapluok, sašļūk. der Mut sinkt. dūša viņam laistās, er ist hungrig Kav. tam dūša kâ miets od. kâ zvē̦ram; tam briesmīga dūša, der hat ungeheure Courage, der kann alles ertragen. tam dūša kâ miets, sirds kâ plāksteri, od. kâ siets, sagt man ironisch von einem Feigen und Weichherzigen;

2) Als Präd. oder adverbial: viņš tagad dūšā od. pilnā dūšā, er ist betrunken;
viņš tukšā dūšā. er ist nüchtern, hat weder gegessen, noch getrunken. tukšā dūšā [vgl. li. añt tuščiõs dũšios "auf den nüchternen Magen "] nedrīkst peldēt;

3) als Obj.: dūšu kam aizduot. jem. erzürnen,
gew. dusmas aizd. A. VIII, 1. 66. dūšu meklēt. betrübt sein Wain. dūšu nevajaga nuolaist, dūšu piesiet. das Herz kräftigen (mit Essen und Trinken). dūšu saņemt, Mut fassen. dūšu uztaisīt, ietaisīt. sich einen Rausch anlegen: kāds vīrs bij ietaisījis dūšeli. hatte sich ein Räuschchen angelegt LP. VII, 53; krietnu dūšu ietaisījis. einen gründlichen Rausch VII, 57. dūšu zaudēt, den Mut verlieren;

4) abhängig von Präp.: viņš strādāja ar visu dūšu Kaudz. M. iet pie dūšas, schmecken:
man pat darbinieka putra ietu pie dūšas; - tâ e̦smu izsalcis LP. I, 187. [Während apr. dūsi "Seele" wenigstens in der Bed. durchs Slavische beeinflusst ist. und li. dūšià (acc. dũšia,) "Seele, Empfindung, Herz " sicherlich aus dem Slavischen entlehnt ist. kann le. dũša der abweichenden Bedeutung wegen nicht leicht als ein Lehnwort aufgefasst werden (als solches würde es wohl auch eher * dùša lauten. vgl. serb. acc. s. dûšu und IF. XXXIII, 117; zu le. ū stimmt apr. oū im acc. doūsin), sondern ist eher mit slav. duša "Seele " verwandt und zwar mit dem Vokalismus von li. dūsė´ti "schwer aufatmen" und slav. dyxati "atmen ", poln. dysze (plur., fem.) "Zuglöcher im brennenden Kohlenmeiler ". Nur wenn die angebliche Nebenform duoša wirklich alt wäre, könnte wohl auch dũša entlehnt sein und fürs aruss. душа eine entsprechende Bedeutung vorausgesetzt werden.]

Avots: ME I, 530

dzìt [PS., C., Serbigal. Jürg., N. - Peb., Neuenb., auch dzĩt Pl., Gr. - Würzau. Nigr., Selg., Wandsen. Dond., Bauske. Ruj., Wolm., Salis], dze̦nu, dzinu (li. giñti),

1) tr., treiben, jagen:

a) (von belebten Wesen:)
putnus, veļus dzīt. strādniekus dzīt pie darba. simtiem dzinu guovis, vēršus. luopus (guovis, aitas) dzīt ganuos. dze̦n zaķi, ķeŗ briedi. Jumi dzīt Konv. zivis ar purgu dukurā dzīt;

b) (von unbelebten Gegenständen:)
tapu, vadzi dz., cirvi kātā dz.; pāļus dz., Pfähle einrammen. ar puķīti laivu dzinu. vējš dze̦n sniegu acīs. kurmis dze̦n zemi augšā. ņem, māmiņa, bē̦rza rīksti, dzen miedziņu žagaruos. tagad darbs darbu dze̦n;

c) zu vertreiben bemüht sein:
drudzi, kašķi dz.; bārdu dz., rasieren;

d) treiben, führen, transportieren:
mantas, beim Umzug die Sachen führen, transportieren; baļķus, malku, žagarus, ūdeni dz.; rudzus, labību dz., einführen, einheimsen;

e) aufzutreiben suchen:
naudu; ein-, beitreiben: parādus, Paeglis dzina uotrreiz algu ruokā Vēr. II, 899;

f) vagu dzīt, eine Furche ziehen:
ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt. ne meitiņa ežu dzina BW. 3773. 2. lielu, platu baru dzinu (eine Schwade mähen) pa bāliņa tīrumiņu Etn. II, 118. brālītim rīdzi dzinu (nähte; Var.: šuvu) BW. 7384;

g) verfolgen:
pē̦das dzīt, die Spuren verfolgen. precenieki stāsta, ka tie, stirnu dzīdami, še sadzinuši pē̦das, tad viņu par zagli dzīs. man wird ihn als einen Dieb verfolgen;

h) fröhnen, sich hingeben, etwas zu erlangen suchen:
līgaviņa dze̦n vēl ve̦cu ieradumu BW. 22412. 1. pati... apēda, kārumus dzīdama 20533. tur nevar ne˙kādu lielu peļņu dzīt; i) sietiņus dzīt, ein Spiel Etn. II, 70;

2) intr.,

a) treiben:
kâ dze̦n, tâ iet od. tâ lied, wie mans treibt, so geht es;

b) verfolgen, nacheilen:
migliņā tautu bēgu. rasā dzina (gew. dzinās) pakaļā BW. 13458. ņem, bāliņ, uoša laivu, dzen (gew. dzenies) pakaļ vainadziņa 13595. Refl. -tiês.

1) sich bemühen, eifrig sein:
mans dē̦ls skuolā labi dze̦nas;

2) nachjagen:
es ar būtu klausījies, dzinās tautas, nevarēju BW. 13547. Konstruiert gew. mit pakaļ kam od. pēc kā: kuo, puisīti, tu duomā, man pakaļ dzīdamies BW. 6562. pēc māsiņas dzināmies Ltd. 2157.Auch mit dem Gen. und mit d. Akk.: dzenies manu vainadziņu BW. 3595 (Var.: vainadziņa), es tevi (jūs) dzīšuos Tr. IV, 109; 214. dzīsimies savu māsiņu BW. 13646, 17;

3) nach etwas streben:
bagātības dzīdamies BW. 21521. [dze̦nas launagu Etn. III, 156.] dzīties pēc guoda, mantas. lielu ļaužu bērniņš biju, bet uz lielu nedzinuos 20495. [Zu aksl. ženo, "treibe, jage", ai. hànti "schlägt", arm. gan "Schläge", gr. φόνος "Mord", ϑείνω "schlage", air. gonim "verwunde", ahd. gundea "Kampf" u. a., vgl. Fick Wrtb. I ^4. 39 f. und 415.,Hübschmann Arm. Gramm. 431 f., Wiedemann BB. XXVII, 201 f., Walde Wrtb. ² 224 unter defendo, Boisacq Dict. 336, Persson Beitr. 647, Lidèn BB. XXI, 98 f., Reichelt KZ. XXXIX, 39, Trautmann Wrtb. 85.]

Kļūdu labojums:
3595 = 13595

Avots: ME I, 558, 559

‡ eikste Brucken, Wessen, eikstiņa ebenda, eine Erbsen-, Bohnenstange. Zum Suffix vgl. jeikste (s. dies), maigste, rīkste u. a.

Avots: EH I, 367

gadaûdzis f. - dze, ein Jahr gewachsen: gadaudžu rīkstes LP. VI, 565.

Avots: ME I, 581

‡ gambe (?) "kuokle": kuokle jeb g. bija savāds mūziķa rīks Tas latv. draugs 1845, № 40, S. 159.

Avots: EH I, 382

‡ gaŗāniski, = gareniski: iesit man trīs reizes ar rīksti g. pa sāniem! Pas. III, 188.

Avots: EH I, 385

I graîzît [Wolm., Arrasch, C., PS., Trik., Jürg., Lis., N. - Peb., Sessau, Kl., Serbigal, AP., Preili, Nerft, Ruj.], - u, - ĩju, graĩzît [Bl., Tr., Līn., Dond., Wandsen, Dunika, Salis, Ohscheneeken], Kand. (li. gráižyti),

1) [raĩzît Nigr.], wiederholt schneiden:
zuobina asminis graizīja pūķa miesas LP. IV, 27;

2) [graîzît ² Nigr.], scharf streichen, züchtigen
(auch fig.: geisseln): tīrumā, klajumā graizu savu kumeliņu Ltd. 1027. viņš graizīja tā laika sadzīves ļaunumus Balt. V. [māte bē̦rnu gana ar rīksti graîzījusi, bet tuomē̦r nelabuojas Nigr. viņam sāpes graîza Nigr.]

Avots: ME I, 636

gricē̦ns "gre̦dze̦nā savīta rīkste, kuŗu uzmauc sē̦tas mietiem virsgalā, lai saturē̦tu kuopā" Druw.

Avots: ME I, 654

I grieztava,

1) etw., womit man etw. dreht, die Kurbel:
tecelei ir grieztava, ar kuŗu tuo grìež Nötk. n. A. XIII, 329. grieztava ir griežamais rīks pie virvju vīšanas Saussen n. Etn. III, 117;

2) = griezene 2;

3) der Weberbaum,
riestava Adsel n. A. XIII, 329;

4) ausgebreitete Melde (atriplex patulum)
RKr. II, 67.

Avots: ME I, 663

grimbulis,

1) eine Fischergabel, mit welcher man die Stange unter dem Eise sucht ;
rīks, ar kuŗu meklē kārti apakš le̦dus Plutte ;

2) Senkstein am Netz
E., L., St., U., Etn. II, 108 ;

3) Fischergabel, das Netz zu senken
L., St., U. [Zu grimt.]

Avots: ME I, 655

griñdulis, ‡

2) "kuoka rīks, ar kuo aizspruostuo duris" Upesgrīva (Uguņciems).

Avots: EH I, 406

grìzte C. (li. grįžtė˜ "связка льну"), auch grīzta, grīzts, -s St. [li. grĩ,žtis "связка"],

1) etw. Zusammengedrehtes:
grib sudraba grīzti (ein zusammengedrehtes Band) grìezt apkārt cauņa ce̦purīti BW. 27132. sudrabiņu grīztu (Strick JK. II, 154) griezu gar dze̦ltānu miežu lauku; pakaļ nāca tautu meita pa sudraba griezumiem BW. 28250, 3. audziet mani balti lini, grīztītēs (Büschel) griezdamies (vom üppigen Wachstum) BW. 28282. kurlām grīztēm un puduriem aug vaivarāji Vēr. II, 2;

2) etwas unordentlich Gedrehtes, Zerwühltes, Zerzaustes:
pa laukiem vēlās pūkainas sniega grīztes Upīte Nemiers 98. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīztēm savē̦lusies. mati savē̦lušies grīztē. arī par šâ un tâ sagrieztiem liniem un sagrieztu labību saka: grīztēm vien sagriezti Lasd.;

3) drall, straff gesponnenes Garn
Dond. n. A. XIII, 329;

4) " eine Tocke Garn, aufgewickeltes Garn"
(unb.): grīztes ir gabaliem satītas dzijas;

5) ein aus Baumzweigen gedrehtes Band:
pūķis pavēlējis saimniekam izraut visas grīztes (rīkstes), ar kuŗām bijuši sagriezti kuopā trīs mieti Etn. II, 8. pūķi varuot nuosist ar sē̦tas grīzti Etn. I, 107. paķēris sē̦tā grīzti un nuositis pūķi LP. VII, 767;

6) grīztītes aude̦klā, Streifen im Gewebe
AP.;

7) ein Bündel:

a) linu grīzte, die Knocke:
nuo uotra aizņe̦mtas linu sukas atduoduot, jāapsien ap linu grīzti, lai aug labi lini RKr. VI, 76. ar ilguošanuos viņa gaida, kad linu grīztīšu klētī pie sienas vairs nebūs Jaunsudr.;

b) der Wulst, der Zopf, die Flechte:
matu grīztas Stari II, 904. mati bij sagriezti pakausē skaistā grīztē R. Sk. II, 251. krati mavu baltajām matu grīztēm ierāiē̦tuo galvu! Apsk.;

c) salmu grīzte, ein Strohwisch:
salmu grīzte vē̦de̦rā. grīzte ir salmu kušķis, ar kuo nuoberž baltus kuoka traukus Naud. māte savākuse deviņus ve̦zumus grīztu LP. VI, 832 1

d) siena grīzte, ein Heubündel
(n. U. eine Grieste = 20 U Heu): Jānis ar dakšām siena grīzti pace̦ldams... MWM. V, 19. kājas viņš aptinis piemirkušām siena grīztēm Bārda;

e) sūnu grīzte, eine aus Moos zusammengedrehte Wulst
Saul.;

f) striķu grīzte, ein Knäuel von Stricken
Purap.;

g) vilnas grīzte, zusammengerollte, ausgetockte Wolle
A. XII, 164: izsukātu vilnu sagriež grīztē Lasd.;

8) der Klumpen, Haufen, etw. Zusammengeballtes:
grīztām cēlās mitra migla Egl. caur mākuoņu grīztēm. migla palsām grīztēm tinas ap pe̦lē̦kajām ēciņām Druva I, 49.

Avots: ME I, 658, 659

iedriksne,

[1) = iedrīksne Beļava;]

2) "?": žaunu caurumiņi gare̦nā iedrikstē Konv. ² 2887.

Avots: ME II, 10

ìegulêt,

1) liegend eindrücken:
ielejuota tā zemīte̦... ziemu sniega iegulē̦ta BW. 34194;

2) andauern lassen:
iesnas nedrīkst iegulēt RKr. XII, 7.

Avots: ME II, 20

ìekaist, ‡ Refl. -tiês,

1) sich ereifern, erregen
Erlaa, Jürg., Ramkau, Schibbenhof: kāršu spēlē nedrīkst ie. Jürg.; "in Leidenschaft geraten" Viļāni; ie. uz kaut kuo, Verlangen nach etwas verspüren Schibbenhof;

2) "iedegties": tas gan bieži viņam iekaitās prātā, ka... Austriņš Nopūtas vējā 66;

3) in Zorn geraten, zornig werden
Dünab., Makašēni, Rugāji, (prt. -tuôs ) Sessw., (prt. -suôs) Ermes, Jürg., Līvāni.

Avots: EH I, 517

‡ ìeklaugât,

1) "vairākkārt iesist dzīvniekam" (mit àu ² ) Saikava: kad ieklaugā, tad zirgs stāv un nedrīkst zâli ēst;

2) geräuschvoll hineingehen, hereinkommen
(mit àu ² ) Saikava.

Avots: EH I, 519

[ìemêzt, anfangen den Dünger auszuführen: pavasarī nedrīkst mē̦slu pirmuo reizi iemēzt ziemeļu vējā, juo tad tie nepūst Erlaa.]

Avots: ME II, 45

ìepīkstêtiês,

1) einen piependen, pfeifenden Laut von sich geben, mucken:
pele tik iepīkstējās un gatava bija MWM. X, 6. nedrīkstuot ne vārda iepīkstēties LP. V, 461. lai neduomā vairs ne vārdiņa iepīkstēties IV, 9.

Avots: ME II, 51

ìešķīt, anfangen zu pflücken [L.]: sieviete nedrīkst pirmā iešķīt laukā zirņus, tad tie ir tārpaini Ohselhof.

Avots: ME II, 77

ìežvikstêtiês, intr.,

[1) aufsäuseln]:
lē̦ni iežvikstas smilga Apsk. 190, 262;

[2) erknallen:
pātaga vai rīkste (ātri kustuoties) iežvikstas Schujen, Serben, Wenden, Roop;

3) erklirren:
kuopā sasietas atslē̦gas var iežvikstēties, kad tās saitiekas Heidenfeld].

Avots: ME II, 94

I ir (li. ir̃, [apr. ir "und, auch"]),

1) und (jetzt durch un verdrängt): nu drīkstēju mutes duot ir ļaudīm parādīt BW. 13297;

2) auch, sogar: ir nuosistam vilkam nevar ticēt. gan jau lē̦ni es staigāju, ir tad zeme līguojās BW. 8540. [ir (auch)
šī ir (ist) ļauna muocība Glück Prediger Sal. 5, 15];

1) ir - ir sowohl - als auch:
ir pūriņu pakaļ veda, ir telītes pakaļ dzina BW. 17459. ir saule, ir zvaigznes, ir tumsa dzisīs Vēr. I, 1223. [Wohl = slav. i (aus * ь[r]) "und, auch" und gr. ἄρ, ρ'α im Ablaut zu ar (s. dies), e̦r, auch ali. er, s. Le. Gr. § 588 und Trautmann Wrtb. 12.]

Avots: ME I, 708

[izčarkstêt Erlaa, morsch werden: le̦dus gluži izčarkstējis, nedrīkst vairs virsū iet.]

Avots: ME I, 722

izduobinât, izduobuļuôt, izduobuôt, izduobt (li. išdúobti), tr. , aushöhlen: kuoku izduobināt un tâ iztaisīt laivu Skrūzītis. pamats izduobts Rainis. izduobt nuo kuoka laivu Konv. ² 2049. izduobt (= izgrebt) sili, kaŗuoti Mar. izduobuļuots kuoka gabaliņš Tirzm. izduobts, ausgehöhlt, hohl: rīks ar izduobtu galu. izduobties spuoguļi Antrop. III, 18. Subst. izduobuojums, etwas Ausgehöhltes, Hohles: pakalniņa sānuos ir izduobuojumi LP. VII, 492.

Avots: ME I, 730

izdzisinât: auch (i. putru) Schwanb., Sessw., (i. misu; istabu) Frauenb. ‡ Refl. -tiês, sich abkühlen Jürg.: sasvīdis nedrīkst vējā i.

Avots: EH I, 445

[izpeikt, sich verwöhnen: nedrīkstam būt pārāk izpeikušas Janš. Dzimtene I, 295.]

Avots: ME I, 779

‡ izsveibinât eine Zeitlang (zur Genüge) schwenken: kazāks ... rīksti ... izsvelbināja pa gaisu, ka svelpa vien Kaudz. Izjurieši 192.

Avots: EH I, 484

iztĩkuôtiês, zur Genüge lauern, auf etw. seinen Sinn richten: iztīkuojās, izgruozījās, bet kâ ne+kā, tâ ne˙kā: nedrīkst iet pie staļļa JK. V, 59. sulainis iztīkuojas ilgu laiku, - ne˙kâ pietapt dē̦lam LP. IV, 87.

Avots: ME I, 819

iztĩpenêt, ‡ Refl. -tiês Frauenb., = izmēģinâtiês: puišelis iztīpenējās ilgi, bet nedrīkstēja pa laipu pāriet.

Avots: EH I, 490

[izviẽtêt, durchprügeln: izv. uotram muguru C.]

1) ausbähen:
rīkstes izvietēja karustuos pe̦lnus, lai var sagrìezt Nigr. karstā tvaikā vai ūdenī izvietēt peŗamuo sluotu PS., Bauske;

2) auswelken lassen. Refl.
- tiês, sich ausbähen: lai sluota karstajā garā izvietējas Bauske.]

Avots: ME I, 831

izvilinât, izviļinât, tr., (betrügerisch) heraus -, entlocken: jauka pēcpusdiena bija izvilinājusi klajā pilsē̦tas iedzīvuotājus Asp. stabule - muzikas rīks, nuo kuŗa tika izviļinātas vis˙jaukākās skaņas Antrop. II, 108. Refl. - tiês, sich herauslocken: smiekli izviļinās paši nuo sevis R. Sk. II, 60.

Avots: ME I, 828

jâdinât, tr.,

1) freqn. fortgesetzt reiten, abtummeln
[li. jodinė´ti]: kas drīkst manu kumeliņu apse̦dluotu jādināt (Var.: jādelēt) BW. 15502;

2) fakt., reiten lassen
[li. jodìnti]: bē̦rnu uz ceļa, uz muguras.

Avots: ME II, 105

jeb,

1) oder
(explikative Konj.) - ein Wort mit einem anderen erläuterndoder einen Satz durch einen folgenden erklärend: bībele jeb svē̦ti raksti, die Bibel oder die heilige Schrift; jauņuve jeb ve̦de̦kla, die Schnur oder Schwiegertochter. trešajam, kâ likās, nebij ne˙kā kuo teikt, jeb viņš tuo var˙būt negribēja, vai nedrīkstēja Sil.;

2) disjunktiv zur Verknüpfung zweier - besonders länger - Fragen, wo die disjunktive Konjunktion vai schon als Fragepartikel in Anspruch genommen ist: vai tu tas pats, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt? vai ar varu pret gribu viņš paņēma kuģi tev me̦lnuo, jeb vai devi tuo labprāt, kad pieglaudās vārdiem viņš tev? In der zweiten Frage kann die Fragepartikel vai wegfallen:
kādi lasīti Itakas vīri tam līdz? Jeb (= jeb vai) nuogaidīt LP. III, 76. es nezinu, vai spēju atduot, jeb ne VII, 1150. Oft werden - besonders kürzere - disjunktive Sätze asyndetisch aneinandergereiht - ohne jeb: es nezinu vai iet, vai palikt. tev tas jādara, vai gribi, vai negribi. Zuweilen wird jeb statt vai in disjunktiver Funktion auch in Behauptungssätzen gebraucht: burvja salauzīta labība jeb (st. vai) citas apburtas lietas jāieliek rumbā RKr. VI, 76;

3) widrigenfalls, sonst:
Sprw. plēsi, jeb tevi plēsīs. tūliņ uz karstām pē̦dām atdzīvināsi viņus, jeb mans zuobins runās bargumā LP. IV, 140.

4)

a) (in Ober - und N. - Bartau) wenn nur,

b) wenn doch, dass doch,

c) wenn auch:

a) ne vainiņas nebē̦dātu, jeb tārpe̦ni vainuotāji BW. 8720, 5. ne ce̦pures nebē̦dātu, jeb man pate metējiņa pa manam prātiņam Ltd. 899. dievs neliks savu laivu grimt, glābs tuo, jeb [sei ens auch nur]
vārdu sakuot;

b) es vē̦lē̦tu dē̦lu mātei, jeb tai lini neauguši! Ltd. 871. es būtu tautas izbē̦gusi, jeb vizuļi neskanējuši 870;

c) ar tautieti līdza ietu, jeb tas gājis Vāczemē 921. [jeb (= jebšu) pie mums Vāczemē ir grē̦ku daudz Und Ps. 59. Vgl. Le. Gr. § 586 und 589.]

Avots: ME II, 108

juõ [Tr., Nigr., Dond., Dunika, C., jùo Serbigal, Neuenb., PS., Arrasch, Serb., Jürg., N. - Peb., Trik., Wolm., juô ² Bl., Līn., Salis., Ruj., Lautb., Wandsen, Gr. - Essern] (li. júo),

1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;

2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,

a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;

b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;

c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;

d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;

3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;

4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;

5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;

6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;

7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].

Avots: ME II, 124, 125

II jumiķis,

1) die Doppelfrucht, Doppelähre; auch sonst etwas Doppeltes:
šuodien atradu divus jumiķus, t. i. tādus riekstus, kas saauguši kuopā Wainoden. jumiķa riekstus, jumiķa sēnes, jumiķa ābuolus, jumiķa kartupeļus nedrīkst ēst. ja tuos ē̦d, tad dzimst dvīņi RKr. VI, 76;

2) ein Felddämon:
ak tu linu jumiķīti, kam tu linu neaudzē BW. 28517.

Avots: ME II, 117

jum̃prava,

1) eine Jungfrau:
tā nebija lakstīgala, tā bij Māŗas jumpraviņa BW. 30610, 4;

2) die Jungfer (eine höher gestellte Dienstperson);

3) der Rammblock, die Ramme (Jungfer);

4) Froschköder zum Krebsen Linden:
ē̦dai mē̦dz ņemt naģes, kuŗas vēžuot ejuot drīkst saukt par jumpravām Etn. III, 95. [Nebst li. jùmprava aus mnd. junkvrowe.]

Avots: ME II, 118

kal˜piņš, Demin. von kal˜ps, das Knechtlein, auf Dinge übertragen, die dem Menschen gleichsam Knechtdienste erweisen:

1) der Lichtknecht
Mag. XIII, 41;

2) der Knecht, ein Tischlerwerkzeug:
kalpiņš - galdnieka rīks, kuŗu gaŗākus dēļus ēvelējuot paliek vienam galam apakšā Serb.;

3) der Wabenbock:
par bišu kalpiņu sauc tādu daiktu, uz kuŗa pie truopa uz īsu laiku saliek bišu šūnas;

4) zābaku kalpiņš, der Stiefelknecht;

5) die Masche,
- tā adīkļa cilpiņa, kuŗu aduot me̦t uz irbi: skaistais cimds ta: adāms: pieci kalpiņi, trīs me̦lni divi sarkani Illuxt A. XVI, 284;

6) auklas kalpiņš, die Schlinge
Etn.;

7) dze̦guzes kalpiņš, die Grasmücke
L.

Avots: ME II, 144

kapâtuvis, kapâtevis, ein Hackmesser, Hackeisen: kapātuvis - rīks zāļu un lapu sasmalcināšanai luopu, sevišķi cūku barībai Konv. ¹ kapātevis griezās cauri pilnajai silei gurkšē̦dams Jauns.

Avots: ME II, 158

kâpinât (li. kopìnti) [Drosth., Lautb., Dond., Wandsen], caus. zu kâpt,

1) steigen machen, steigen lassen:
es tai kŗautu uolu ve̦zmu, le̦dus kalnu kāpinātu BW. 9203. pret kalniņu kāpināju (puišus) 12739. nedrīkstēju ruoku duot, ne nuo zirga kāpināt 14297;

2) vēžus kāpināt, Krebse mit dem Kescher fangen, sie durch eine Lockspeise in den Kescher locken, steigen lassen;

3) * steigern:
balsi Vēr. I, 1076. viņa ir kāpināta miesas spē̦ka nevarība A. XX, 320.

Avots: ME II, 193

kašeklis,

1) das Schrabeisen
[Nigr.], die Schrape, ein Instrument zum Scharren, Schaben, Kratzen des Teiges aus dem Troge (= abrakasis) [Hasenpot, Kurs.], Grawendahl, Naud., Frauenb., Autz; Schabeisen der Böttcher U.; eine Hacke [Kalnzeem]: ar mazu dzelzs kašekli viņa, iekāpusi le̦ce̦klā, cirta un kapāja Janš. [Bārenīte 76.] kašeklis - rīks, ar kuo ruok rāceņus Kalleten, Rutzau, Etn. II, 17. [man kāsus kâ kašeklis Nigr.];

2) = kasīklis 2, "kuoka, dažreiz arī dzelzs adata, ar kuŗu linu vai pakulu kuodeļu piesprauž pie sprēslīcas" Konv. ¹ 884. Vgl. kasīklis und kaseklis. [kasēklis hat sein š wohl aus kašât bezogen.]

Avots: ME II, 170

kàunîgs,

1) schamhaft, verschämt, züchtig:
lai man pādīte kaunīga auga BW. 1554. muļķītis kaunīgi atteic LP. IV, 57;

2) blöde, schüchtern:
man kaunīga māmulīte, nedrīkst bildināt BW. 13815. kas kaunīgam kuo duos? kaunīgs latvietis, ein seine Nationalität verleugnender Lette Kronw. kaunīgas latvietes Aus.

Avots: ME II, 176

I kaût,

1) in Wunschsätzen - wenn doch
(mit dem Konditionalis); zur Verstärkung der Wunschpartikel kaut dienen ak und jele: ak kaut man tūkstuoš mēles būtu! dziedu viena, dziedu viena; kaut būt[u] uotrs palīdziņš BW. 286, 4. stulbie tādi, kaut likuši kazu mierā! LP. V, 245. Elliptisch - kaut tevi! zum Kuckuck: saknes - kaut tevi! - maziņas, niecīgas LP. VII, 1176. kaut tevi! - kas tavam tē̦vam par stiprām ķemmēm!

2) kondizional - wenn, falls:
es nesē̦tu griķu druvu, kaut tā balta neziedēj[u]si Ltd. 2178. tu būt[u] smuka, tautu meita, kaut tev laba daba būtu;

3) konzessiv, - zuweilen verstärkt durch gan, jel, arī - obschon, obgleich, wenn auch
(im Hauptsatz oft tuomē̦r, tadšu): es nelauztu alkšņa rīksti, kaut es bē̦rza nedabūtu; es neietu pie atraiša, kaut es jaunu nedabūtu. kaut gan tuo e̦smu viņam vairākkārt sacījis, tuomē̦r viņš tuo laidis par galvu;

4) verallgemeinernd vor einem Indefinitum, einem Adverbium und Nomen; kaut cik, kaut cik necik, einigermassen, etwas;
kaut kad, irgend einmal, kaut kāds, kaut kas, kaut kuŗš, wer immer, wer es auch sei, kaut kâ, wie immer, irgendwie, kaut kur, irgendwo: arī viņš pazāudēja kaut cik naudas Vēr. I, 1081. viņš jau kaut cik atžilbis. kaut viņš kaut cik necik pūlē̦tuos! viņs kaut˙kad nuo ve̦cāka cilvē̦ka mutes bij dzirdējis LP. VII, 508. zirgs gribējis kaut˙kuo paprasīt LP. III, 47. dziedi, dziedi, tautu meita, kaut kuo vien, kaut kâ vien BW. 857. kaut˙kur raudāja lakstīgala R. Sk. II, 218. grūti būs atrast kaut divus latviešus, kas par tautas dziesmu ve̦cumu būtu vienis prātis RKr. VIII, 25. [Zur Form. s. Le. Gr. § 592.]

Avots: ME II, 179

kazât, - ãju, kazuôt, tr.,

1) turbieren, narrieren;

2) hauen, schlagen, prügeln
Gold., Spr., besond. in der Zstz. mit iz -, nuo -, sa - Bers., Ar.;

3) in dem Riegensieb
(kaza) schütteln: kaza - rīks, ar kuŗu salmus krata, kazuo Etn. II, 1.

Avots: ME II, 183

ķebeklis "rīks, ar kuo ruok rāceņus" Rutzau n. Etn. II, 17 ; ["eine kleine Schaufel zum Kartoffelaufnehmen" Wid.] Entlehnt aus li. kebẽklis "Haken".

Avots: ME II, 358

ķè̦muôtiês,

1) sich lächerlich gebärden, sich vermummen, Narrenpossen treiben, in wunderlicher, gespenster hafter Gesalt erscheinen:
kuo tu tur ķē̦muojies? neķē̦muojies, kalēj! kali taču, ka nav par kaunu LP. IV, 8. spuoku ķē̦muojas VII, 444. pakaļ ķē̦muoties, nachäfften, nachahmen: vilkatam nedrīkst pakaļ ķē̦muoties VII, 869.

[2) sich vergeblich um etwas bemühen, sich mit etwas abarbeiten, das man nicht versteht
U.: tē̦vs ar bē̦rnu ķē̦muojas ar malšanu.] Subst. ķē̦muôšanâs, unsinniges, lächerliches Gebaren, die Vermummung: saimnieks, tādu ķē̦nuošanuos re̦dzē̦dams, nevar ilgāk nuo smiekliem nuovaldīties LP. I, 144. ķē̦muôtãjiês, jem., der sich unsinnig, lächerlich gebärdet, das Gespenst LP. VII, 461.

Avots: ME II, 374

ķe̦rpaka,

1) eine Handvoll
Peb. ;

2) ein Schöpfkescher
Drsth.: ķe̦rpaka ir zvejas rīks, ar kuŗu zivju smuokamā laikā smeļ nuo āliņģa zivis Serb. [In der Bed. 2 mit hypernormalem ķ- (statt č-) auss r. черпакъ "Schöpfschaufel".]

Avots: ME II, 368

ķer̂t,

1): nedrīkstuot tīši dievam ķ. acīs Janš. Dzimtene V, 195.

2): kur nu tādu ir ķēris (=atradis)? Orellen; ‡

5) stehlen
Orellen; ‡

6) entnehmen (folgern, schliessen):
nuo raksta nevar ķ., ka (rakstītājs) būtu jucis Jauns. Neskaties saulē 20. Refl. -tiês,

4): viņam neķeŗas (zivis) Pas. VIII, 157; ‡

6) ansteckend sein (von Krankheiten)
Salis.

Avots: EH I, 697

ķivelis, ein Vogel: ķizu, ķizu ķiveļam, strautā dzert nedrīkstēja; citi putni aku raka, tu staigāji le̦lluodams BW. 2605.

Avots: ME II, 387

klàpât ² , - ãju, [auch klāpuôt Wid.],

1) sich lange, während einzenlne Halme sich noch auf dem Felde erheben:
"klpapāt"saka, kad pare̦tā labība nuogulusies gar zemi, bet pa starpām daži stiebri stāv kājās Druv. vīrišķis, kas pavasarī priekš sējas laika miruoni mazgājis, nedrīkst natī pavasarī sēt, juo tad viņa sē̦tā labība pa zemi vien klapājuot - liecuoties Lasd., LP. VII, 406;

2) kränkeln:
tā klāpā ik˙ziemas Mag. III, 1, 137, Dr. [Wohl mit hochle. ā aus ē̦, vgl. klē̦pât. - Zu serb. klà`pati "wackeln", slov. klápast "schlaff herabhängend" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 509 f.)?]

Avots: ME II, 218

klâvs ² : klāvs ir spīles ūdu āķu sakārtuošanai Perk.; klāvs NB.,

a) "kuoka rīks, ap kuo satin izņe̦mtās ūdas";

b) "120 me̦ncu makšķeres".

Avots: EH I, 613

knaģis,

1) [ein Haken
Rutzau] oder ein Pflock (balt. - deutsch "eine Knagge"), an dem man Kleider oder andere Sachen aufhängt: uzkabini tuo uz knaģi Wain. [vgl. dän. knag "Nagel zum Aufhängen von Sachen"];

2) ein hölzerner Griff
U. ( der Handgriff am Stiel der Sense Manz.) [vgl. schwed. knagg "Hanvgriff an einer Sense"];

3) "?": rata asē ietaisīti knaģi MWM. VI, 416;

4) [eine Spitzhacke zum Anziehen von Eisschollen
N. - Peb.]: svarīgākais rīks ir tâ sauktais knaģis jeb kaplis, kas attīstījies nuo cirvja Antrop. II, 34;

[5) ein Baum, auf dem man gemähten Klee oder Erbsen trocken
Dunika. - Aus dem Germanischen entlehnt, woher auch estn. nagi "Knagge".]

Avots: ME II, 241

‡ knapêtiês, -ẽjuôs,

1) "piedurties" Blieden;

2) zögern
Seyershof: aiz durīm knapējies, nedrīkstējis iet iekšā.

Avots: EH I, 627

kneblis, ‡

2) ein kleiner Haken
("kàsītis") Wessen; ‡

3) der Sehnabel
Wessen; ‡

4) ein abgemagerter Mensch od. ein solches Tier
Auleja; ‡

5) "darba rīks ratu luoku liekšanai" Lubn.

Avots: EH I, 629

kneblis "springulis, ar kuo sagriež rīkstes uz pluostä Mar.

Avots: ME II, 245

krâsmata, krâsnmata Stari III, 17, krāsmats U., krâšmata, krâsme̦ta, [li. krósmeta "куча, груда"] Drosth., [krâsmete Serbigal],

1) ein grosser Haufe von Steinen, der nach dem Volksglauben vom Teufel herrührt, der Steinwurf:
akmeņus ve̦lns sanesis, tamdēļ ka gribējis Gaujai tiltu pārtaisīt. akmeņus ve̦lns nesis kažuoka stūrī; bet kažuoks pārplīsis un akmeņi teitan izbiruši. nu ve̦lns... atsteidizes uz krāsmatu atpakaļ (kur akmeņi izbiruši) LP. V, 387. pār šuo upīti stiepjas krāsmatas jeb akmeņu strēķis VII, 1310;

2) die Trümmer eines verfallenen Gebäudes, namentlich die Trümmer eines Ofens, die nach einem Feuerschden übrig geblieben sind:
krāsmata - bijušas krāsns vieta Lös. n. Etn. IV, 97. kad nu (nams) bijis buojā aizgājis, tad nuo nama krāsmatas (drupām) ne˙viens nedrīkstējis ne pat zālītes nuoplūkt LP. VII, 327. Zu krāsns und mest.

Avots: ME II, 267, 268

kreķis, [eine Garnwinde, "tītavām līdzīgs rīks, kuo lietuo aude̦kla apmešanai; dzijas uztinamais" Nerft]: tur arī gulēja tukši dzijas kreķīši Jauns. dzijas tecēja nuo diviem vai nuo trim kre̦kiem, bet ja aude̦kls bij me̦tams strīpains, tad kreķi stāvēja metējai vis˙apkārt kâ ce̦lmi Jauns. [Aus mnd. kreke "das Instrument zum Spannen der Harfe"?]

Avots: ME II, 272

[kùlstikla ² Fianden, Alt-Laitzen, kulstikle "linu tīrījamais rīks" Druw., Sessw., Kaizenau, Sinolen, Wessen]; kulstiklis Mar., s. unter kulstamnieks.]

Avots: ME II, 308

‡ kùlstivîca ² (wohl mit iv aus uv) "rīks, ar kuo kulsta linus" Oknist, ("?") Pilda n. FBR. XIII, 49.

Avots: EH I, 672

kurinât,

3): šī laikam šuo kurina (musina) Orellen. tikmē̦r viņa kurināja virsū, kamē̦r dabūja šās tik tālu Seyershof. ‡ Refl. -tiês,

1) für sich (Feuer) anmachen
Orellen: sāc nu k. tuos uguņus!

2) gewisse Räume beheizen
Auleja: ni rīkstes nedeve nuocirst; kai zini, kurtnājies!

3) einander hetzen (gegen jem.)
Seyershof: kungi kurinājās virsū, ka viņiem zemes tiek izņe̦mtas. - Ein li. kurinti auch Tiž. IV, 502, wo sonst u von ū geschieden wird.

Avots: EH I, 678

laîst,

1): guovs nelaiž pienu (milcht nicht)
Frauenb. pamāte... laiž asaras (lässt Tränen rinnen) par savu nuogaisinātuo meitu Pas. V; 436. l. ar ķipi ūdeni "strauji liet" Seyershof. kad laiž alu, tad pave̦lk drusku sviķīti, un alus te̦k AP. spirktu (Spiritus) l., destillieren Diet. pienu l., Milch durch die Zentrifuge lassen Sonnaxt. kuokus (baļķus) l: (nuo kājas), Bäume fällen: skuju kuoki jālaiž jaunā mēnesī AP., KatrE., Ramkau, Saikava. laide egles sārtiem Warkl. kājas vaļā l., fliehen, schnell laufen Diet, l. grāmatu, einen Brief schicken Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt. tādus laide (schickte man) da muižai Kaltenbr. l. bļāvienu, schreien Sonnaxt: sveces l. (= liet) Bērzgale, Lubn, de̦sas (zarnas Bērzgale, Lubn., Mesoten) l. (reinigen) Erwalen, Siuxt. sìenu ārā l. (= izārdīt) Strasden. māte laidusi (= [iz]klājusi) linus Pas. X, 352 (ähnlich in AP., Frauenb., Iw.). tīklus l. (= mest) Kaugurciems, teibas mē̦dz ar tīkliem l. (auf eine bestirnmte Art und Weise fischen) Salis. zeķi l. (beim Stricken abnehrnen) Lös. īksis jālaiž ("jāada, nuoskaituot zināmu daudzumu adīkļa acu") Seyershof. (viesus) l. Wessen, (Gäste) begleiten: laidiet ("przygotujcie") man kulīti! man jāiet pa ceļu Zbior XVIII, 36i ; paldies devu Laimiņai, ka ļustīgu mani laide (geschalfen hat) Tdz. 35798. še viss kâ laists, lai varē̦tu labi izpeldēties Janš. Dzimtene I ² , 159;

2): l. kam ar kuoku Erlaa, Linden in Kurl. nezinu, kuo jums laida: akmeni vai zemes Frauenb.;

3): man sirds nelaiž tuo bē̦rnam darīt Salis;

4): zirgu juoņiem l. ("jagen")
Diet.;

5); es laižu, ich vermute, meine
N.-Autz n. BielU.; ‡

6) = laistiês 3, ņem̂t 4: laidēm i[r] aizgājām Kaltenbr. jī laide bēgt Pas. IV, 251; ‡

7) schmelzen
(tr.) Auleja: saule laiž sniegu. Refl. -tiês;

1): nelaižas klāt, nuostin dze̦n Auleja. jis nelaižas runāt (ist nicht zu sprechen)
Kaltenbr, vai šis būs l. (= laist, lai viņam ...) FBR. XI; 82. viņi laižas klāt (gestatten; dass man ihnen naht) Seyershof. meita ar viņu ne˙maz nelaidās (= neielaidās) Frauenb. meitas šaustas, ka nelaižas pie kunga ebenda. kalpi tais mājās ne˙maz nelaidās iekšā (verdingten sich nicht dahin) ebenda. viņš nu laižas ķēniņam pazīstams Pas. IX, 98;

2): saule laižas - auch Auleja. ne˙kur nedrīkst viens pats l., ka nekrīt Frauenb. ja vari, tad laidies pa tām peļķēm! ebenda. l. (sich auf den Weg begeben)
uz māju Kaltenbr. cikuos laidīsietēs uz balli? Sonnaxt. viņa laidās (= lēca) nuo ratu malas zemē Janš. Dzimtene I ² , 423. meitines ... laidēs (begaben sich) līdumā Pas. X, 66. tad visi laidēs un izgāja pa duravām IV, 285; sich mit der Herde wohin begeben Saikava: laidies tāļāk ar luopiem! Auleja; rodeln AP.: ar ragaviņām uz kalnu pruom, - tur viņi laidēs da vē̦lai naktij;

3): laižas braukt uz jiem Pas. XII, 375;

4): kad sāk l., dubļi da acīm AP. sniegs jau sāk saulē l. Seyershof. luogi laižas Mežamuiža (Grenzhof). siens pret vakaru laižas (wird weich und feucht)
Ramkau. tūska sāk l. (atslābt) Salis. bij briesmīgi satūkšis, nu sāk pamazām l. AP.;

5): jēriņš sāk l. Siuxt. sarkani l., rote Ruhr haben (aus einer Handschrift).
cauri l., Durchfall haben (aus einer Handschrift). dzinēji, mājā putru iestrē̦buši un saskrējušies, laidās vē̦de̦riem K. Jürgens Mana vect. nostāsti 128; ‡

6) nachlassen, nachgeben:
dē̦ls nelaidies, kamē̦r mežsargs atdevis ar Pas. V, 31; ‡

7) entstehen; sich einfinden:
guovīm kaklā vairāk laižas utis; tārpi tur nelaižas iekšā Iw, kāpuosti grib re̦tāk augt, lai tiem galviņa var l. Seyershof; ‡

8) keimen:
auzas vēl ne˙maz nav laidušās Seyershof. ‡ Subst. laîšanâs, das Fliegen: teikas par... e̦ze̦ru laišanuos A. Melnalksnis Mazsalaca 55. uz laišanuos Kalz. n. BielU., im Scheiden. Wurzelverwandt ist nach M. E. Schmidt KZ. LV1I, 34 f. auch alb. l`ir (< *leidros) "schlaff".

Avots: EH I, 714, 715

laîst (li. láisti), - žu, - du,

1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene ² II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene ² I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,

a) meitu, die Tochter heiraten lassen,

b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene ² I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;

3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;

4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;

5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]

Avots: ME II, 411, 412, 413

ļàudis, dial. ļàuži, Demin, ļàutiņi, Leute, Menschen,

1) als Subj.: Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. nabaga ļaudis ne lē̦ti zeļ. arī ve̦ci ļaudis brīnās, auch alte Menschen wundern sich (konnen etwas lernen).
arī citā malā ļaudis tik gudri. ļauni ļaudis drīz labus maitā. lūdzami ļautiņi, liekat mūs mierā! BW. 20907. duod, dieviņ, iztecēt nuo ļautiņu valuodām! 8282, jauni ļaudis, die Jugend, junge Leute, das junge Paar: nuostādīja abus jaunuos ļaudis līdzās BW. III, 1, S. 18. savi ļaudis, eigene, hekannte Leute; sveši ļaudis, fremde Leute; baznīcas ļaudis, die Kirchenbesucher. uzrakstīt ik˙vien(u) baznīcas ļaud[i] (Sing˙!) LP. VII, 65. kāzu ļaudis, die Hachzeitsgäste BW. III, 1, S. 73; kruoņa ļaudis, die Kronsbauern, -beamten; ciema. od. kaimiņu ļaudis, die Leute der Nachbargesinde; lielkunga ļaudis, fürstliche Bauern; mājas ļaudis, das Hausgesinde; muižas ļaudis, die Arbeiter, Dienstleute auf dem Gute. pruojām, pruojām neguoda ļaudis (unehrliche Leute)! še paliek guods, še guoda ļaudis (ehrliche Menschen) BW. 26131;

2) im Genit.:
ņem, brālīti, ļaužu bē̦rnu! Ltd. 730. tā, māmiņa, tava vaina, kad es ļaužu valuodās BW. 1276. kam ļaužu, wohl urspr.: welchem Herrn gehort ihr an, jetzt aber: aus welcher Gemeinde seid ihr? woher kommt ihr? woher stammt ihr? ei draugs, kam ļaužu? LP. VII, 107. izvaicā, kam ļaužu tie e̦suot BW. III, 1, 22. es jau biju tuo ļautiņu (Var.: es nuo tādu ļaužu biju 93), dziedātāju, runātāju BW. 72. kādu laužu mana bija, raudādama vien staigāja? zu welcher Kategorie von Menschen gehorte mein Liebchen? labu ļaužu, liela rada (es biju), ich stammte von edlen Menschen, von hohem Geschlecht BW. 23340. kaķītis bija augstu ļaužu 2276. ļaužu būt, auch ohne Attribut, bedeutet, von vornehmer Herkunft sein, ļaužu kļūt - Stellung, Ansehen unter den Menschen erlangen: ļaužu mans tē̦vs bija BW. 18889. met miedziņu maliņā, ja gribēji ļaužu kļūt! BW. 4693; 31183. tādu od. ve̦cu ļaužu būt, in Umständen, schwanger sein: tā ir tādu ļaužu. tādu ļaužu (sievas) nedrīkstuot smieties LP. V, 33. viņa paliek uz tādu ļaužu kājām IV, 119. [sieva ir ve̦cu ļaužu U., das Weib ist schwanger. ve̦cu ļaužu rudzi, das Mutterkorn Ruhental n. U.] Als Genit. exclamationis: va ļaužu! zum Kuckuck Grünh.;

3) im Dat.: Sprw. ļaudīm nevar muti aizbāzt. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts;

4) im Lok.: ļaudīs iet, unter die Menschen gehen;
grāmatu ļaudīs laist, veroffentlichen; ļaudīs ir teiku, es geht die allgemeine Sage; (5)"in Lubahn heissen in einem Dorfe die Bewohner der Nachbargesinde ļaudis" U. - Als Femininum (tās ļaudis) noch Zb. XVIII, 372. - Zu li. nom. s. fem, g. liáudis "Volk", serb. ljûdi, ahd. liuti "Leute"; zur Etymologie s. Berneker Wrtb. I, 758, Walde Wrtb.2 425 u. 426, Boisacq Dict. 2-I1 f.].

Avots: ME II, 531

laûzt, - žu, - zu (li. láužti), tr., brechen: akmeņus, ce̦lmus, rīkstes, zarus, - pupas, sēnes, - bites. jau pūriņš vāku lauza BW. 7732. nagus lauzt, sich die Finger (vor Kammer) brechen: ķēniņš lauza nagus un tīri ārprātā LP. IV, 73. kaklu l., den Hals brechen: aizgājuši visi kaklus lauzdami LP. V, 133. Sprw.: smiekli kaklu nelauzīs, bez zuobiem riekstu nekuodīs. sirdi, vārdu lauzt, das Herz, Wort brechen LP. I, 156. lauztais gaŗums, die gestossene Länge od. Intonation. Refl. - tiês,

1) sich brechen:
puiši man pakaļ te̦k, savu kaklu lauzdamies BW. 5411;

2) hervor -, losbrechen, stürzen:
nuopūtas lauzās iz krūtīm Laudz. M. smiekli lauzās par viņa lūpām A. XX, 495. asaras lauzās aumaļām pār viņa vaidziņiem Vēr. II, 1295;

3) sich hingezogen fühlen, wohin stürzen, irgend wohin wollen, etwas zu erreichen suchen:
[viņš uz tuo meitu laužas U., er trachtet heftig nach dem Mädchen.] cūka laužas kartupeļuos, kaza kāpuostuos. nu ir laba salabusi, kūmiņās lauzdamās BW. 1611. dē̦ls lauzies pasaulē LP. VI, 527. pruojām sirds kâ lauztin laužas Vēr. II, 691. es pie tevis (tautu dē̦ls) nelaužuos BW. 9019. kas zināt grib, pēc gaismas laužas, tuo ilgi nemānīs Tr.;

5) ringen, kämpfen:
ar stipru neej lauzties, nedz ar bagātu tiesā. viņs bij brangs vīrs, ber vārduos lauzties neprata Neik. bet muļķītis satveŗ cūku un laužas labu laiku LP. Iv, 101. [Nebst lûzt (vgl. auch laûska) zu arm. lucanem "breche auf" (anders darüber Meillet Bull. XXVI, 4), got. uslūkan "aufschliessen", ahd. liochan "vellere", gr. ἀλυχτοπέδη "unzerreissbares Band" (wenn das germ. und gr. k hier auf ide. g̑ zurückgeht) u. a., s. Boisacq Dict. 571, Walde Wrtb. ² 445, Persson Beitr. 201 ff. W. Schulze KZ. XXVIII, 280.]

Avots: ME II, 432

lavît, - u od. - ĩju, tr. fangen, greifen, nachstellen Spr.: pūš vējiņš, čaukst lapiņas, lavī mani sveši ļaudis BW. 13316. tas (vilkacis) drīkstējis tik lavīt (aitas) klajā dieva laukā Etn. II, 86. Refl. - tiês, lavēties Glück, [Manz.],

1) nach etw. für sich haschen, sich heimlich erstreben:
[vanags lavījas uz vistām, vilks - uz luopiem U.] vakar tu zirņus sēji, šuodien pākšu lavījies; vgl. BW. 31356. [glūnēsim ar viltu uz asinīm, lavēsimies veltīgi uz nenuoziedzīgu Glück Spr. Salom. I, 11];

2) sich heimlich anschicken:
pūķītis zagt lavījas BW. 8169;

3) lavieren
L., heimlich irgend wohin zu gelangen suchen: svētdienām tā lavījas kâ kāds zaglis pruojām A. XX, 86. nuost ar pate lavījās BW. 25000. dzē̦rājs klātu lavījās 10133. visas manas dziedātājas pie miedziņa lavījas BWp. 813 ^2. tad raganas vis˙vairāk ap luopiem lavuoties Lp. V, 11;

[4) umherschleichen, lauern
U. - Wohl aus. r. лови́ть "fangen" entlehnt und durch d. lavieren beeinflusst; vgl. v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 220].

Avots: ME II, 433

lecis,

1) der Springer:
tie bij labi sē̦tas leči BW. 20511, 8;

2) der Frosch, Felsfrosch (rana arvalis)
RKr. VIII, 101, Selg., Kand., Gold., N. - Bartau, Rutzau: ē̦dai mē̦dz ņemt naģes, kuŗas vēžuot vai ķeselēt ejuot drīkst saukt tikai par jumpravām vai lecīšiem, juo citādi vēži nekāpjuot Etn. III, 95. [Zu lèkt.]

Avots: ME II, 444

ļe̦ñka,

1) ein Tragband
Kokn. n. U., ein Strick, mit dem die Bote stromaufwärts gezogen werden; in dieser Bed. aus r. лямка "Trag- od. Ziehriemen";

2) ein schlaffer Mensch:
vai tāds ļe̦nka manu mājas guodu drīkst apķēzīt! Alm.;

3) [ļe̦ņ̃ka MSil.], eine Schlinge:
valga galu sasiet ļe̦nkā Treiden;

[4) ļe̦nka "ein noch am Kleide hangender Fetzen"
Morizberg; "kaut˙kas gaŗš, ļe̦gans, sapluosīts" Nitau].

Avots: ME II, 536

I lìeks,

1): liekais ģīmis Kurmene, eine Maske;

2): nuo lieka, = lìečis (unter lìeči) Siuxt: ja uz tuo pusi iešu, tad pieiešu: n. l. jau neiešu. piedevis vēl n. l. klāt. izdedzināja ... t. s. liekuo gaļu Auštriņš Gaŗā jūdze I, 32. vaina aizaugase ar lieku gaļu Dunika. viņiem lieku (fremde, besoldete Leute)
nav; paši visu padara AP. l. (fremd; besoldet) gans ebenda. viņš jau mums tik˙pat kâ savs, nav ne˙maz kâ l. (fremd) ebenda. kuo tur l. drīkst teikt, kad pašu māte ne˙kā nesaka ebenda. Über Verwandtes im Li. s. Fraenkel FBR. XI, 56.

Avots: EH I, 753

liêt,

3): auch Seyershof;

4): energisch etwas tun
Kaltenbr.: kâ šuodien lēja (pļāva) gabalu pie zems!

5): auch Orellen; l. kam par galvu Saikava. l. kam ar rīksti pa pakaļu Siuxt, Sonnaxt; mit den Füssen ausschlagen,
spert (von Kühen) Siuxt. Refl. -tiês, ‡

2) = lît: ūdins lējās tai (=tik) daudz, ka ... Pas. IX, 500; ‡

3) Eier ohne Schalen legen (von Hennen)
Auleja, Kaltenbr.: vista lejas.

Avots: EH I, 757

‡ lĩmīgs, leimhaltig (?): kad vāra zilti, tad liek kājas un galvas galu klā[t], tad labāk rīkst un līmīgāka gaļa Seyershof.

Avots: EH I, 750

linaita, linaite Selb., [Dubena], linãjs, das Flachsfeld, namentl. das Feld, wo Flachs gestanden hat BW. 28337: zirņus, nuo tīruma mājā pārve̦duot, nedrīkst vest pār linaiti RKr. VI, 76. kur, saimniece, tie vārdiņi, kuo runāja linājā BW. 28441.

Avots: ME II, 471

lùocît [li. lankýti "besuchen", slav. lǫčiti "biegen; trennen, verbinden"), -ku od. -cu [Dond., Salis], BW. 4902, ĩju, tr., freqn. zu lìekt,

1) wiederholt biegen:
kuokus, zarus, galvu, ceļus (pret augstiem, pret dievu), aude̦klu, lakatu. tautas luoka zaļas birzes BW. 13315. priede luoka, egle luoka, bē̦rzs i(r) luoka savu galuotnīti 12225. izmeklēju ruožu dārzu, visas ruozes luocīdams 13254. tautietis luoka zaļu zīdu apkārt savu ce̦purīti 15220. [acis luocīt, die Augen niederschlagen Nerft n. U.];

2) fig., wenden, bewegen, rühren, lenken:
prātu, sirdi. ak kungs, kâ tu luoki cilvē̦ka ceļus! Kaudz. M. es tavu likteni luoku Asp.;

3) biegend hervorbringen; zurechtlegen, besorgen, ordnen, schmücken:
viņš luocīja nuo kārklu sluoksnēm gruoziņus. nuo pīķiem mietus duŗ, zuobe̦niem sē̦tas luoka BW. 31990, 7. adu cimdus, adu zeķes, luoku baltas villainītes BW. 25294, 1. kuplu luoku villānīti 7433. audz, meitiņa, luoki pūru, besorge die Mitgift! 6325. vai nebiju ieradusi grūtas dzirnus ritināt, luocīt lielus tīrumiņus, mit grossen Feldern fertig zu werden den BW. 22568;

4) luocīt dziju, Garn aufwinden.
luocīt spuoles = uztīt dziju nuo spuoles uz luokiem Grünh. piektuos vakaruos nedrīkst divi vienā reizē luocīt dziju; citādi aitas baduoties LP. V, 24; JK. VI, 76;

5) hin- und herwenden, tummeln, tänzeln:
luoki, tautieti, vai neluoki nebaruotu kumelinu BW. 14445. kas dusmās netrakuoja, neluocīja kumeliņu 10183. šurpu luoka nuomalieši diže̦najus kumeliņus 16548;

6) modulieren, die zweite Stimme singen:
luoki balsi, tautu meita, kalniņā stāvē̦dama! mans brālītis lejiņā luoka bē̦ru kumeliņu 13980. luocīdama es dziedāju 16550. trejādi luoku valuodiņu 13224; so auch von dem modulierten Gesange der Vögel, namentl. der Nachtigall St.: vāluodze luocīja savu dziesmu A. XX, 466. zīle (žube) vilka, stērste luoka BW. 2697. birzē lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. [valuodu luocīt U., eine fremde Aussprache haben];

7) beugen, flektieren, deklinieren, konjugieren:
lietu, darbības vārdus luocīt*. Refl. -tiês,

1) sich biegen, sich krümmen, sich schmiegen:
luokās kâ niedre. luokies le̦pni, uozuoliņ! BW. 7520. tīri ceļi luokās, kâ viņš grib ēst JK. III, 66. pakaļā kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962. vīrs luokās kaukdams pa gultu Purap.;

2) Bücklinge machen, sich zu schaffen machen:
kas šim te kuo luocīties? LP. V, 30;

3) sich schlängeln:
birztala, pa kuŗu luocījās kuopti celiņi Vēr. II, 157. aiz kalna luocījās plata upe Skalbe;

[4) träge bei der Arbeit sein:
kuo tur luokies? Erlaa; Allotria treibend nicht recht arbeiten Dond.; luocīdamies dziedāt,

a) in einem groben Dialekt singen
Bergm. n. U.,

b) in besonderen Modulationen singen
U.] Subst. lùocîšana, das Biegen, Rühren usw.; lùocîšanâs, das Sichbiegen usw.; lùocitãjs, wer biegt, rührt, tummelt usw.; lùocitãja, die zweite Sängerin: vedējene bija dziesmu saucēja (auch teicēja), kāda nuo panaksniecēm luocītāja RKr. XVI, 200. Der Chor bestand aus der teicēja od. saucēja, d, i. aus der ersten Sängerin, der Hauptsängerin, der luocītāja, der zweiten Sängerin, die den Gesang modulierte, und aus den vilcējas; s. dies. teicējas, vilcējas, luocītājas juo smalki dziedāja, juo gari vilka Lautb. [vgl. v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 220.]

Avots: ME II, 522, 523

‡ luktiņas. AP., eine Art Gerüst: kūts priekšā bij tādās l., kur gani glabāja rīkstes. paspārnē ar taisa l.: aiz sijas un paspārnes kārtiņām aizliek kādus kuociņus, un tās tad ir l.

Avots: EH I, 761

[lunkains L. "schmeichelhaft aus List, um Schaden zu tun"; luñkains, geschmeidig: l. cilvẽ̦ks, lunkaina rīkste Ruj.; s. auch lunkans.]

Avots: ME II, 514

lùnkans [auch PS., Wohlf., Serbigal, Trik., Drosth., Jürg., Wolm., lun̂kans ² Lautb., Nigr., Dunika, Selg., Gr.-Essern, Līn., Dond., luñkans N.-Peb., Salis, Ruj.], lunkaîns Konv. ² 3932, biegsam, schmiegsam, geschmeidig, gelenkig, behend: [lun̂kana ² rīkste, luñkans cilvē̦ks Alt-Salis; lunkana mēle Lautb., Selg.] bet šis, lunkans kâ zaķis, izskrej pa durvīm LP. IV, 118. lai es augu tik lunkana (Var.: luokana) kâ vītuola pazarīte BW. 1711. meitenes lunkainā daba Pump. tev vare̦n lunkana mēle. ve̦lns tik lunkans un glaims, ka brī-numi LP. III, 91. Vgl. luncinât.

Avots: ME II, 514

lupstāris, eine Art Wagenleiter, "vārtiem līdzīgs rīks, kuo lietuo mē̦slus ve̦duot, nuoliekuot tuo ratuos, lai varē̦tu kraut lielāku ve̦zumü Frauenb., [Luttr.).

Avots: ME II, 515

‡ II lûzât, bersten, platzen: le̦dus sācis l. AP., Heidenfeld, Lubn., N.-Peb., Saikava, veitē̦tas rīkstes ir sīkstas un nelūzā PV.

Avots: EH I, 765

lûžņa,

1) etw. Gebrochenes, Verwüstetes, der Windbruch, das Fallholz:
tā valsts, kuo viņam sargāt vajadzē̦tu, guļ tukša, izpuostīta tâ kâ lūžņa MWM. III, 405. nuo rīkstes izcēlās liels, biezs mežs ar tādām lūžņām, ka ne cilvē̦ks, ne luops cauri tikt LP. VI, 486;

2) allerlei Kram, Schund, allerlei Abfälle, Unrat, Kehricht
Grünw.: kādu lūžņu bē̦rni te istabā sataisījuši? Frauenb. stumt ar grābekli lūžņu uz laidara priekšu, pabeņkī starp lūžņām mē̦tājas tev ķe̦sas SDP. III, 64;

3) ein Haufe, eine Menge:
ve̦se̦la lūžņa ratu Druva II, 463. viņam tuo darīšanu vai lūžņa DL.;

4) [lûžņa Lis.], eine alte, hinfällige, schwächliche, nachlässige Person
Etn. I, 32. ve̦cā lūžņa, kuo tu gribi? LA. Zu lûzt.

Avots: ME II, 521

mañtîgs, 2): auch AP., Ramkau: viņš ir pasaul m., viņš jau pat ēst nedrīkst Salis; habsüchtig Segew., Seyershof.

Avots: EH I, 782

mēdzinât [li. mėgìnti "prüfen"],

1) anprobieren
L., [prüfen, versuchen Für., mèdzināt ² Warkl.: mēs meldiņu mēdzinājam, nedrīkstam uzjemt];

2) vexieren, spotten
Ruj. n. U.;

[3) "?": cits nespēja bruņu nest, cits zuobina mēdzināt BW. 32064, 7 var. - Wenigstens in der Bed. 1 zu mêgt].

Avots: ME II, 612

II mẽrķis,

1) das Merkzeichen, Merkmal, das Malzeichen:
kas bija pieņē̦muši zvē̦ra zīmi (bei Glück: mērķi) Offenb. 19, 20; ein über den Netzen im Meere schwimmendes Merkzeichen [Nogallen];

2) das Muster, Vorbild, Biespiel:
pie manis vien visas meitas mērķi ņēma Kaudz. M. telītēs mērķi ņēmu, kad iedama tautiņas; ja telītes labi gāja, tad būs laba dzīvuošana BW. 16481. ruoze man mērķi rāda: caur sētiņu izaugusi uotras sē̦tas dārziņā 13256;

3) das Ziel, der Zweck:
mērķī šaut, ins Ziel schiessen; mērķi spraust, sich ein Ziel stecken; mērķi sasniegt, das Ziel erreichen;

[4) Boje am Anker (beim Buttenfang)
Bielenstein Holzb. 651 f. mit Abbild.; mērķa rīkste, Bojenstange ebenda 655;]

5) der Narr, der Gaukler, Affe, das Ungetüm:
mērķis tāds! Kand., Ahs., Mat. runā visas valuodas, tuomē̦r mērķis ir bez gala un bez ļaunas mutes mēdītājs Biel. R. 56: Echo). [Nebst li. merkis Bezzenberger Lit. Forsch. 141 od. mérkė "Warnungszeichen" und estn. mäŗk "Merkzeichen, Ziel" aus mnd. merk(e) "Zeichen, Merkzeichen"; die Bed. 5 beruht auf mẽrķêtiês.]

Avots: ME II, 620

mìedzîgs, schläfrig [Pas. II, 513], verschlafen: bē̦rnu pie kristīšanas nedrīkstuot uz ruokām kustināt jeb aijāt; ja tuo daruot - tad bē̦rns e̦suot miedzīgs un laisks Etn. II, 143 (aus Jerküll). māte pamuodās pa uotram lāgam un miedzīgi ieprasījās... Seibolt.

Avots: ME II, 650

mizuôt, mizât, -ãju, mizêt, -ẽju, tr.,

1) abrinden, abschälen
[mizuot um Mitau; in Druw. nur von Bäumen, anderswo auch von Kartoffeln, Äpfeln u. a. (wofür in Druw. laupît)]: āžam zuobi nuomizēja, blīgznes mizu mizuojuot (Var.: mizājuot) BW. 15576;

2) einhauen, essen, fressen (scherzweise):
[mizā nu kāpuostus! U.] sievai pirku vērša gaļu, pats mizuoju cūkas gaļu BW. 27225, 3. lācis... sāks auzas mizuot LP. VI, 417;

3) [mizuôt Druw., Mitau, Salisb.], hauen, schlagen, prügeln:
mizuo vēl nabadziņu, lai āda atlūp LP. IV, 155. ar rīksti ķē̦mus krietni mizuojis VII, 1276;

4) intr., gehen, stiefeln:
vēl liels gabals nuo mizuot;

[5) "energisch und mit Erfolg arbeiten"
um Mitau];

6) in der Zstz. mit nuo- [und ap-], stumpf werden (von Zähnen):
zuobi nuomizuojuši (-ãjuši, -ẽjuši), auch nuomizuši; zuobi nuomiz, die Zähne werden stumpf Schwanb., Mat. das Part. nuomizuši deutet auf ein primitives Verb * mizt hin. Subst. mizuõjums, die Abrindung, das Abgeschälte; mizuôšana, das Abrinden, das Einhauen, Prügeln; mizuôtãjs, wer abrindet, prügelt; augļu mizuôtãjs, Fruchtschäler.

Avots: ME II, 640

nãrs, nãre,

1) die Klammer der Tischler
L., die Zwinge, Leim-, Schraubenzwinge: nārs ir bluķis ar šķē̦rsām iecirstu ruobu; nārā liek kādu apstrādājumu kuoka gabalu, kuŗu ar ķīļiem saķīlē, lai tas nekustē̦tuos. ar nāru saspriež kuopā salīmē̦tus dēļus Wolm. [nā`rs Trik. "rīks luoku un slieču liekšanai"];

2) die Hobelbank:
viņš kruknēja uz nārēm lielā kruoga kaktā Zeib.;

[3) = spunde U.;

4) nāri, Bretter auf dem Dach zum Schutze gegen Sturm
U. - Aus * nārvs? Wohl zu nirt (s. dies) nebst narvis, vgl. Person IF. XXXV, 207 und Beitr. 576 und Sommer Balt. 261].

Avots: ME II, 701

ne˙bût,

1) in Verbindung oder Adverbium [nach dem r. ни-будь?]:
kas ne˙būt, irgend wer, oder was, kāds ne˙būt, irgend wer, irgend wie beschaffen, kâ ne˙būt [Bauske, Gr.-Essern, Kreuzb., Salis, Arrasch], irgend wie, kur ne˙būt [Nitau, C., Linden in Livl.], irgend wo: vai kaut kur netup kāds gailis, kas ne˙būt LP. VI, 60. tur taču vajag kuo ne˙būt darīt A. mēģināju ievadīt kādu ne˙būt valuodu A. XII, 182. ar šuo rīksti un kâ ne˙būt vajaga tuos vēmekļus vīzē ielikt Etn. III, 55. nenuotiek daiktus savā vietā, bet nuosviež kur ne˙būt LP. II, 41;

2) durchaus nicht, - in negativen Sätzen:
tas ne˙būt tâ nav, dem ist durchaus nicht so. es ne˙būt tâ neduomāju. Trotz des Akzents auf der zweiten Silbe wird ne˙būt als eine Zusammensetzung (aus ne + būt, sein) empfunden und zusammengeschrieben.

Avots: ME II, 709

ņem̂t, ņe̦mu, ņêmu [Wolm. und überhaupt mehr in der Mitte und im Osten; ņem̂t: prt. ņèmu PS., C., Arrasch, Trik., N.-Peb.), ņem̃t Puhren, [Salis, Gr.-Essern, Selg. und überhaupt mehr in den westlichen Mundarten), prt. ņẽmu [ņêmu ² Salis), nem̂t Ruj., Schwanb., [ņimt Warkl.), jem̃t Kand., tr.,

1) nehmen:
kur ņemis, kur neņemis akmeni LP. VII, 1319. kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja? es neņe̦mtu par tik niecīgu darbu maksas LP. III, 46. viņš ņe̦m ļuoti dārgi, er nimmt einen hohen Preis. salmus ņemt, die obere Schicht Stroh von dem zu dreschenden Getreide abnehmen; rudzus ņemt, das geschnittene Korn in Garben binden; kartupeļus ņemt, Kartoffeln ausgraben; sievu ņemt, eine Frau nehmen, heiraten: vienu ņēmu, uotra nāca Ltd. 1112. laiks puišiem sievas ņemt BW. 13768, 5. ņem, Jānīti, mani sievu! 10425. lai ņe̦m mani ve̦de̦klās, zur Schwiegertochter 518. galu ņemt, ein Ende nehmen: ne˙viens nezināja, kur viņš galu ņemis LP. VII, 1083. māmiņa tâ pērās vai galu ņe̦mdama LP. VI, 836. Lāčausis smēies, galu ņe̦mdams VI, 476. bijis iepriecināts, ka viņa neapduomība tik labu galu ņēmuse VII, 156, savu ceļu, virzienu ņemt, seinen Weg, seine Richtung nehmen: ērzel is aiziet kâ vējš, savu ceļu ņe̦mdams LP. IV, 200. slimība ņe̦m ļaunu virzienu SDP. VIII, 59. dalību ņemt, teilnehmen: viņš ņe̦m dalību pie mana likteņa Latv. ņemt kājas pār ple̦ciem od. zaķa pastalas ņemt, das Hasenpanier nehmen, ergreifen. mēru ņemt, Mass nehmen: pie uozuola mēru ņēmu Ltd. 1349. krūmu ņemt, stauden, sich verzweigen, sich ausbreiten: audz, miezīti, ņem krūmiņu! BW. 27940, 32529;

2) nehmen, fassen, zu etw. kommen:
ņemt druošu sirdi, Mut fassen; kājas ņ.,

a) zu gehen anfangen,

b) das Hasenpanier ergreifen;
valuodu ņ., anfangen zu sprechen; paduomu, prātu ņemt, zur Einsicht kommen, geistig reif werden: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. drīz pādiņa kājas ņēma, drīz ņēm[a] skaidru valuodiņ[u] BWp. 1475, 3. es tev mācīšu kājas ņemt, ich will dir Beine machen. dēliņš ņēma gudru prātu 12391. lē̦ni prātu jēmu 4734. lē̦ni ņēmu paduomiņu 33614, 1. gudru ņēmu paduomiņu 4756. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht so starrköpfig! Aps. [kuo tu svešu, nezināmu cilvē̦ku vari galvā ņemt? Janš. Dzimtene ² III, 17.] kur saulīte mājas ņems? BW. 10874. kur saimīte mieru ņems? 10677. Sprw.: vārds vārda vietu ņe̦m. kur tuo ņems, ka žīds vems? vakaru ņemt, am Abend die tägliche Arbeit beschliessen, Feierabend machen: viss laikā jānuodara un laikā jāņe̦m vakars A. XI, 5. Umgekehrt, mit vakars als Subj. und persönlichem Objekt: tāļu mani vakars ņēma BW. 28718;

3) nehmen, entziehen, hinraffen:
pavasar[i]s ņēma gredzentiņu, rudens ņēma vainadziņu BW. 1877, 2. dievs ņems manu dvē selīti 1124. vai skauģis ņēmis dzīvību? Aus. Sprw.: dievs neņe̦m, ve̦lns nerauj, kur iet? tāda sieva tev ņe̦m vai dzīvību ārā Alm. alus vīru pievaļāja, ņe̦m vīram kājas, ruokas (Var.: galvu) BW. 19520, 1. Sprw.: kur ņe̦m, tur pluok; kur liek, tur ruodas. bārzdnazis, ēvele, izkapts labi ņe̦m, das Rasiermesser, die Sense, der Hobel schneidet gut: karsta saule, me̦ldu zâle, grūši ņēma izkaptiņa BW. 28650. prieks bija redzēt, kâ izkapts zâli ņēma LP. VII, 1169. ēvele vis˙labāki ņe̦m (griež) Konv. ² 777. vai re, kādu skaidu (cirvis) ņe̦m! JR. IV, 83;

4) tüchtig angreifen, vornehmen, zusetzen:
kad ņemsim, tad ņemsim JK. II, 142. ņem, cik vari, ja nemaz vairs nevari, tad vēl vienu bišķīti! so fordert man zur eifrigen Arbeit an Etn. IV, 78. Von einem eifrigen Arbeiter sagt man: ņe̦m (je̦m) šņākdams II, 68. kad es tevi ņemšu, nuomaukšu ādu kâ mici pār acīm II, 31. tie ņē̦muši un sasituši viņu Kav. meitene ņēma un izteica visu, kas bij nuoticis Dicm. tie nu ņēma un nuoplēsa kalnu Dīcm. Statt der Anreihung nicht selten mit einem von ņemt abhängigen Infinitiv: ņē̦muši nuosist maitas gabalu LP. V, 124, 311; IV, 90; 158. ņē̦muši visu lieluo līdumu pārkravāt A. XX, 229. kad es ņemšu (Var.: sākšu) tevi rāt, tu staigāsi raudādamā BW. 23367, 2. [uz jums... ņēmām raudzīties Juris Brasa 182];

5) mit Adverbien, dem Lok. und Adjektiven:
izteiktuo vārdu viņš nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. vējš ņe̦m cauri, der Wind bläst durch. cauri caurim ņe̦muot, im Durchschnitt; stingri ņe̦muot, streng genommen; [ņemsim tâ! U., nehmen wir an!] vispāri ņe̦muot, im allgemeinen, im ganzen genommen; kâ tuo ņe̦m, wie man's nimmt! ņemsim viņu cieti od. kuopā, wollen wir ihn fest, gefangen nehmen! LP. IV, 81; VI, 2. dievs ņēma viņu nuost I Mos. 5, 24. pretim od. pretī ņemt, entgegennehmen: sienu, zagtas mantas. ņem tuo ve̦se̦ls, nimm das zu deinem Heil! ņem iekšā, kas priekšā, iss, was du vor hast! ņem iekšā,

a) iss!

b) säume nicht, geh an die Arbeit!
Etn. IV, 41. neņem bē̦rnu klēpī! nebūtu labāk tuo vārdu mutē ņēmis. (ruokā ņ. U., ergreifen.] visu tuo prātā ņe̦muot un turuot Kundz. neņem tuos puišus sirdī! A. XXI, 343; kādu valuodās ņemt, jem. zum Gegenstande des Geklatsches machen, böse Gerüchte über jem. verbreiten. [smieklā ņ. U., verspotten.] vē̦rā ņemt, wahrnehmen, berücksichtigen: ņem vē̦rā labu paduomu! ve̦lns sāk dē̦lu ņemt zemē, der Teufel fängt an, den Sohn zu überwinden LP. VI, 478;

6) mit Präp.: ņemt aiz čupras, beim Kragen fassen;
ņemt aiz naga od. pa nagam od. uz nagu od. nagiem, auch uz graudu, lāvu ņemt, oft auch priekšā ņemt (nach d. deutsch. vornehmen), ins Gebet nehmen, aufs Korn nehmen, vornehmen, jem. tüchtig zusetzen: ve̦lni gribējuši puisi ņemt uz nagu LP. III, 85, viņš mani ņe̦m pa nagam Kav. par labu ņemt, fürlieb nehmen; par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: ņem par labu, bāleliņ, manu ve̦stu līgaviņu! BW. 18701, neņe̦mat tuo par ļaunu (ļaunā)! par nieku mani arī nevar ņemt, gar niedrig darf man mich auch nicht schätzen. ņemt pie ruokas, pie matiem, an (bei) der Hand nehmen; ņemt kuo pie sirds, sich etw. zu Herzen nehmen. Refl. -tiês,

1) für sich, sich nehmen, heiraten:
vienīgi ar šuo suolījumu tu drīksti manu ziedu labumu ņemties Kaudz. lai ņe̦mas pate (maizi) BW. 26077. ņemies druošu sirdi, fasse Mut, sei getrost, ja jau mīlas, lai ņe̦mas! Purap. mūsu pusē lielmanīši paši vien ņe̦mas Kaudz. tam savs laiks jānuoblandās, kas nelaikā pats sev dzīvību ņēmies LP. V, 180. e̦lpa ņe̦mās cieti, der Atem ist in der Klemme Niedra;

2) etwas rüstig anfangen, eifrig betreiben, eifrig etw. angreifen, eifrig arbeiten, [sich unterwinden, beginnen, an etwas gehen
U.], unternehmen, sich zusammennehmen, loslegen: viņš ņēmās me̦lnās miesās od. vienuos sviedruos, nuo˙svīdis, er arbeitete aus allen Leibeskräften, im Schweisse seines Angesichts. [viņš ņe̦mas visus pārgudruot U., er unterfängt sich, klüger sein zu wollen als alle. viņš ņe̦mas smiet U., er fängt an zu lachen.) ņemsimies!

a) wollen wir rüstig an die Arbeit gehen;

b) wollen wir ringen
LP. VI, 445. Der Umfang der Bedeutung wird beschränkt:

a) durch das Part. Präs. akt.: vistas ņē̦mušās kaudamās pa ādu LP. V, 202. tas ņēmies dze̦rdams VI, 641;

b) durch die Präp. ar mit einem folgenden Verbalabstraktum auf
-šana: ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. 1, 1393;

c) durch einen folgenden Infinitiv: dē̦ls ar ve̦lnu ņe̦mas vīt LP. IV, 2. muļķītis ņēmās izstāstīt
IV, 212, pirms tu pabē̦rnam ņemies sist, izskaiti pa˙priekšu, cik tev zuobu mutē! Neik.;

d) durch einen (anreihenden) Satz: ņēmuos un izbāru viņu Kav. ve̦cākais ņe̦mas tev un nuomirst, der Alteste stirbt mir nichts, dir nichts
Vēr. II, 1306. kâ ņemšuos, tâ aiziešu pār ruobežu sievas ņemt BW. 9969;

3) lärmen, schimpfen, toben, sein Wesen treiben:
ņemās pa gultu, ka trīc vien MWM. IX, 659. viņa sāka ņemties, sie begann zu schimpfen Līb. Sprw.: ņe̦mas kâ ve̦lns pa kārkliem. aiz luoga ņēmās zvirbuļi MWM. VIII, 885. cūkas ņe̦mas pa kaimiņu rāceņiem Poruk;

4) inständig bitten, in jem. dringen:
viņš ņēmās, lai es aizietu pie viņa Mar.;

5) gedeihen, fortkommen:
rudzīši ņe̦mas arvien Hug.;

6) mit dem Lok., zu etw, kommen, zunehmen: ņemies pats gudrībā! Klaust. es nebiju uzaugusi, ne prātā ņēmusies BW. 2064. lai pādīte drīz staigāja, drīz ņēmās valuodā, damit das Taufkind bald gehen und sprechen lernte
BW. 1475. [ņemties liesmās U., in Flammen ausbrechen.) Subst. ņēmẽjs, der Nehmer; ņemšana, das Nehmen, das Heiraten: pusaugusi mātes meita, tā pašā ņemšanā; ņemšanās, eifriges Arbeiten, Tollen; ņē̦mums, das Genommene, das Genommenhaben. [Kontaminiert aus nemt und jemt.]

Avots: ME II, 897, 898, 899

[nesaîstîgs ² Ruj., beim Binden brechend: nesaistīgas rīkstes lūst, kad tās sien ap mietiem.]

Avots: ME II, 730

nùobrikstêt, nùobrikš(ķ)êt, nùobrīkš(ķ)êt, nùobrīksķinât Spr., intr., laut aufknarren, eine kurze Weile knistern, knacken, krachen: nuobrikstēja vaŗa tilts BW. 18451. krūmi vien nuobrīkšķēja 17183, 1. visi kauli nuobrīkšķēja LP. VII, 973. suoļi nuobrīkšķ- Vēr. II, 518. In derselben Bed. auch das Refl. nùobrīkšķêtiês: bij pruom pa krūmiem, ka nuobrīkšķējās vien Rīg. Av.

Avots: ME II, 765

nùobučuôt, tr., abküssen: nu drīkstēju klāt gulēt, saldi, mīksti nuobučuot BW. 13297, 7.

Avots: ME II, 766

nùodrīskât, tr., abschaben, [nùodrīsnât Bers.], abschrammen: nuodrīksnātie rīta svārki A. XII, 94.

Avots: ME II, 777

nuoeja, der Untergang: šai laikā pēc saules nuoejas nedrīkstēja skalus lauzt LP. VII, 300.

Avots: ME II, 782