Paplašinātā meklēšana

II àizgram̃zt (??) Gr. - Roop, N. - Peb. "mit einem stumpfen Beil (einen Baum) anhauen"(?).

Avots: EH I, 24

‡ àizgrandît, fort-, hinstossen: nez kur nu viņi kaŗuoti aizgrandījuši? Refl. -tiês, sich rüttelnd fort-, hinfahren: a. pa meža ceļu Vīt.

Avots: EH I, 25

‡ àizgrasîtiês, ein wenig drohen Vīt.

Avots: EH I, 25

‡ àizgraust,

1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
kādu reizi aizgraude, i vairāk negraude Kaltenbrunn;

2) "bedonnern":
sniegs, kuo pē̦rkuons aizgraudis, lē̦ti nekūst Vīt. Refl. -tiês auch AP., Lub.

Avots: EH I, 25

àizgraustiês, -žuôs, -duôs, anfangen zu donnern, zu rollen: tāļumā dun, tad aizvien tuvāk, aizvien stiprāk sāk aizgrausties Etn.

Avots: ME I, 27

àizgŗaût: Refl. -tiês, ‡

2) a. sev kuo priekšā Dunika, Kal., O. - Bartau, vor sich etwas hinstürzen
(tr.)

Avots: EH I, 26

àizgr,aût, tr., hinstürzen, niederstürzend versperren: ceļu. Refl. - sich schwerfälling hinter etwas hinsetzen (aizkrāsnē), hinbrausen, tönen: dziesma aizgrāvās pāri uz upes pusi MWM. X, 242.

Avots: ME I, 28

‡ àizgràuzdêt, anfangen zu rösten: aizgrauzdē̦tas kaņepes. Refl. -tiês, anfangen zu schwelen: kuoks lielā karstumā aizgrauzdējies.

Avots: EH I, 25

àizgraûzt: ‡ Refl. -tiês, nagend hingelangen Dunika u. a.: tārps aizgrauzies līdz serdei.

Avots: EH I, 25

àizgraûzt, tr., annagen: ābuolu.

Avots: ME I, 27

‡ aizgravis Bers., ein hinter einer Schlucht sich befindendes Feld od. eine solche Wiese.

Avots: EH I, 25

àizjũŗa: nuo aizjūrām (r. из-за морей ) Pas. VII, 41. aizjūru zirgi IV, 384, überseeische Pferde.

Avots: EH I, 28

àizjũŗa, das Land jenseit des Meeres: sunīši nebij atnākuši nuo aizjūŗas atpakaļ LP. VI, 767; gewöhnlich der Genitiv: aizjūŗas zemes, die überseeischen Länder LP. VII, 216, A. XI, 758.

Avots: ME I, 30

àizkara, Einbucht, kleine Landzunge Spr.

Avots: ME I, 30

àizkaŗamaĩs, womit man etwas verdeckt, was man vorhängt: luogu aizkaŗamie, Fenstervorhänge; aizkaŗamā atslē̦ga, Vorhängeschloss.

Avots: ME I, 31

‡ àizkraistît, teilweise die Sahne von der Milch abschöpfen Golg.: daži kubliņi bija aizkraistīti (= pa daļai nuokrieti), von einigen Milchgefässen war die Sahne teilweise abgeschöpft.

Avots: EH I, 32

àizkram̃pêt, verriegeln, zuriegeln, verkrampfen: krampi, durvis.

Kļūdu labojums:
verkrampfen = zukrampfen

Avots: ME I, 33

‡ àizkrampt,

1) wegraffen
(mit àm ) Trik.: a. gaļu;

2) energisch hinter etwas fassen
(mit m̃ ) Rutzau: a. aiz kakla.

Avots: EH I, 32

‡ àizkratît,

1) hinter (etwas) schütteln
(perfektiv): a. kam kuo aiz apkakles;

2) zuschütte(l)n, verschütten
Spr. Refl. -tiês,

1) geschüttelt (werdend) hin-, weggelangen:
pa bruģi tikkuo dzīvs aizkratījuos uz māju C., Stenden, Trik.;

2) geschüttelt (werdend) sich verstopfen:
caurums mašīnai aizkratījies cieti.

Avots: EH I, 32

‡ àizkraukšķêtiês, einen krachenden Laut von sich geben: mežā kas (lūstuot) aizkraukšķējās.

Avots: EH I, 32

‡ àizkraũpêt,

1) sich mit Schorf (Grind) anfüllen
Trik.: aizkraupējušas ausis;

2) sich mit Ausschlägen bedecken, rauh werden (von Kartoffeln)
C.

Avots: EH I, 32

‡ àizkraũstît, wiederholt oder oberflächlich (nachlässig) häufend (schichtend) versperren: a. caurumu.

Avots: EH I, 32

àizkŗaũt, tr.,

1) häufend versperren:
puķēm aizkŗauts luodziņš A. XX, 622;

2) hinter etwas legen, häufen:
malku aizkrāsnī.

Avots: ME I, 34

àizkŗavât, freqn., tr.,

1) wegräumen:
lietas pruojām;

2) versperren:
ceļu. Refl. -tiês, mit seiner Habseligkeit weg-, - abziehen: viņa aizkŗavājās pie sava jaunākā dē̦la dzīvuot Vēr. II, 205.

Avots: ME I, 34

‡ àizkura Spr., = àizkurs.

Avots: EH I, 33

àizmugura, -re, das, was hinter dem Rücken ist: nuo klinšu bluķu aizmugurēm kūpēja augšā balti sniega putekļu mākuoņi. Gew. im Gen.: ka tu man vairs šādu aizmuguras (heimlich, unerlaubt) ceļu nestaigā! A. XVIII, 5; aizmuguras oder aizmugurisks spriedums, Verurteilung in contumaciam Str.; cf. aiz muguras aprunāja mani BW. 8815, Adv. àizmuguris, hinter dem Rücken, hinterwärts, nach hinten hin: zuobuojās aizmuguris A. XI, 56. aizmuguris gan šāvis, tuomē̦r nuošāvis LP. II, 19.

Avots: ME I, 41

àizprapêt, tr., verpfropfen, mit einem Pfropfen verschliessen LP. VII, 587.

Avots: ME I, 44

àizprasît,

1) : auch Saikava: biju par maz aizprasījis P. W. Šis ar mani tiesāties? 23;

4): auch Saikava; ‡

5) "heischen"
Segewold. ‡ Refl. -tiês,

1) um Erlaubnis (oder Urlaub) bitten, irgendwohin hin-, wegzugehen:
aizprasījusies uz kapsē̦tu Pas. VI, 84;

2) nach dem Wege sich erkundigend hin-, weggelangen;

3) eine Frage stellen
Golg.;

4) für die Zukunft sich ausbitten
Kal.: a., lai ļauj rītu nenākt darbā.

Avots: EH I, 43

àizprasît, tr.,

1) vorfragen
(ce̦nu) AP., Bers.;

2) durch Fragen hinderlich sein, hemmen, ein böses Omen sein:
tur tecēju, kur vaj'dzēja; kam celiņu aizprasīju aizprasīji tecēju vietā = tecēja BW. 1104;

4) vorher fragen, früher bitten:
kad kāds prasa, kuo jau kāds cits izprasījis, tad atbild: tas jau aizprasīts Brandenburg;

4) einladen
[als Slavismus, vgl. sl. zaprositi] (viesus) Zb. XVIII, 410, gew. ieaicināt.

Kļūdu labojums:
tecēju = tecēja
aizprasīju = aizprasīji
4) vorher fragen = 3) vorherfragen

Avots: ME I, 44

‡ àizprašņât Siuxt, = àizprasît 2: nav labi, ka ceļu aizprašņā.

Avots: EH I, 43

‡ àizpraûlêt Dunika, Frauenb., PS., Trik., aizpraulêtiês Stenden, zu modern anfangen: aizpraulēji(e)s kuoks.

Avots: EH I, 43

‡ àizprauluôt,

1) zu modern anfangen
Bers., Festen: kuoks aizprauluojis;

2) modern (faulen, geistig verkommen) machen (?):
beigās tādi nieki pat aizprauluot var cilvē̦ku Austriņš M, z. 38;

3) "mit
praûli 1 versperren" Wessen.

Avots: EH I, 43

‡ àizracinât grāvi ceļam priekšā, (den Weg) sperrend einen Graben vor dem Weg graben lassen.

Avots: EH I, 44

‡ àizràibinât, mit Flecken bedecken: mušas aizraibinājušas (mit ihren Exkrementen) luogu.

Avots: EH I, 44

‡ àizraibît, besprechend (mit Zauberworten) wegschaffen (entfernen, beseitigen, heilen) Trik.: a. ruozi.

Avots: EH I, 44

àizraidît,

1) hin-, wegschicken, entlassen
(mit aĩ ) Ahs.: a. savu kalpuoni. a. meitu uz muižu pēc avīzēm; ‡

2) zustopfen
(mit aĩ ) Salisb.: a. zeķi ar diegu.

Avots: EH I, 44

àizraĩdît, tr., hinwegschicken: pļāvējus uz pļavu. še nuo klints izte̦k skaidrs avuots, aizraidīdams ūdeni uz Vaidavu LP. VII, 362.

Avots: ME I, 45

‡ àizraitît, hinsenden, -schicken Saikava: a. kam ziņu.

Avots: EH I, 44

‡ àizrakât,

1) hin-, wegscharren:
a. uogles krāsns dibe̦nā;

2) zu-, verscharren:
a. grāvi.

Avots: EH I, 44

‡ àizŗakât Dunika, = ‡ àizrak̑t: a. bedri.

Avots: EH I, 47

àizrakstît, tr.,

1) an jem. schreiben:
dē̦lam vē̦stuli, an den Sohn einen Brief richten;

2) aizrakstīt [vgl. russ. записать] in Oppek. für pierakstīt (U.);

3) vorschreiben:
skuolē̦nam burtus Mar., Tirs.;

4) verschreiben, schriftlich versprechen, hingeben:
ve̦lnam dē̦lu Zb. XVIII, 426 [gleich der Bedeutung 2 ein Slavismus].

Avots: ME I, 45

àizrakt, tr.,

1) bis zu einer gewissen Stelle graben:
aizrakuši jau līdz naudas šķirstam LP. VII, 1060;

2) grabend zumachen, zugraben:
aku, gŗāvi. Refl. -tiês: sich hin- oder zugraben.

Avots: ME I, 45

‡ aîzrantît ² Dunika, Kal., = àizcìrst 2, anhauen: a. kuoku.

Avots: EH I, 45

‡ àizrasât Dunika, Kal., àizrasuôt Siuxt, = àizrasuôtiês.

Avots: EH I, 45

àizrasuôtiês, beschlagen: luogi aizrasuojušies.

Avots: ME I, 46

àizrast, verlernen, sich entwöhnen: ja nebūtu tik smieties aizradis Rain. aizruon te vientulībā runāt Alm. aizruon nuo daudz lietām Alm. tuo es e̦smu aizradis Alm.

Avots: ME I, 45, 46

àizraûdât,

1) auch Pas. IX, 306 aus Lettg.; ‡

2) weinend entfernen (beseitigen, wegschaffen)
Bauske: a. bē̦das: ‡

3) im Weinen übertreffen
Oppek.: a. uotru. Refl. -tiês: auch Pas. IV, 491 aus Liksna.

Avots: EH I, 45

àizraûdâtiês, ein wenig, kurze Zeit weinen: bē̦rns aizvien aizraudājās. Selten so das Aktiv: BW. 24945, 2.

Avots: ME I, 46

‡ àizraûdinât, weinen machen Bauske: a. bē̦rnu.

Avots: EH I, 45

‡ I àizraûdzêt, in Gährung bringen AP.: maize jau aizraudzē̦ta.

Avots: EH I, 45

‡ II àizraûdzêt, mit Rauch anfüllen Kaltenbr.: a. visu pagalmu ar dūmiem.

Avots: EH I, 45

‡ àizraũdzît kartupeļus Bauske, anfangen nachzusehen, ob noch wachsende Kartoffeln schon zum Essen taugen.

Avots: EH I, 45

‡ àizraũks, eine dünne Schnur zum Flicken der pastalas Ahsw., Bahten, Gramsden, Wain.; vgl. ŗaũks.

Avots: EH I, 45

àizràust, Refl. -tiês, ‡

2) sich hin-, wegschleppen:
vai tad viņš (ein Faulpelz) nav vis vēl aizrausies uz tīrumu? hin-, wegkriechen: bē̦rns aizrausās līdz gultai.

Avots: EH I, 45

àizràust, tr.,

1) wegscharren:
sarkanas uogles nuo krāsns;

2) wühlend zuschütten:
cūka aizraususi mē̦sliem sili Mar. Refl. -tiês, (wühlend) sich hinziehen: ceriņi aizrausušies tāļāk līcī MWM. X, 245.

Avots: ME I, 46

‡ àizraustît,

1) lose zunähen (zutrakeln)
Trik.: a. maisam caurumu;

2) wiederholt zerrend hin-, wegschaffen
Bauske u. a.: a. pilnu maisu uz klēti. raustīja maisu, kamē̦r aizraustīja. Refl. -tiês, (beim Sprechen) wiederholt stocken: a. runājuot.

Avots: EH I, 45

àizraût,

1) kad tevi kāds ve̦lns aizrautu! BielU.;

2) viņš runu aizrāva "viņam balss aptrūka (nevarēja parunāt)" C., Golg., Lös., Nitau, Sessw. valuodu (garu) tūlīt aizrāva BielU., er wurde sogleich sprachlos (bewusstlos, als er einen Hufschlag bekam).
Refl. -tiês,

3) jis aizrāvās aiz... kuoka Pas. VIII, 293;

4) : kad ve̦zms būs smags, zirgs aizrausies un vairs nevilks Siuxt; ‡

5) guovis aizraujas, die Kühe hören auf zu milchen
Vank.

Avots: EH I, 45

‡ àizŗaũkt Dunika, (mit aû ² ) Stenden, strickend (einen Strumpf) gegen das Ende zu verengern, zusammenziehen: a. zeķi. Refl. -tiês, zuheilen (intr.) Dunika, Kal.: vâts aizŗaũkusies jau pa˙visam cieti.

Avots: EH I, 47

àizraût, tr.,

1) mit Gewalt hinreissen, hinziehen, hinschleppen, dahinraffen, wegschleppen:
saimnieks aizrāvis cūku akmeņa tuvumā LP. V, 93. dievs aizrāvis manus ienaidniekus caur manu ruoku Chron. 15, 11. kaķītis apmana, kur viņa kungs aizrauts LP. IV, 87;

2) reissend, mit Ungestüm zumachen, schliessen:
luogu, durvis; benehmen: e̦lpu, dvašu: tiklīdz kā gaisa trūkst, sakām, ka mums aizrauj dvašu, jeb mēs aizslāpstam Pūrs II, 170. guovis aizrauj pienu, die Kühe geben mehr nicht Milch. Refl. -tiês,

1) sich hinreissen, sich hinreissen lassen:
viņa aizraujas mīlestībā JR. IV, 109;

2) sich schliessen:
gaiss vienā vietā tā kā aizrautuos cieti LP. IV, 194;

3) hinter etwas gehen, sich verbergen:
mēnesis aizrāvās aiz mākuoņiem Stari II, 347;

4) benommen werden, stocken:
Andŗa mātei balss tā kā aizrāvās Aps. II, 14. nuo prieka viņai dvaša aizrāvās Vēr. I, 661. Das Part. aizraudamies, auch aizrāvies, wird zur Bezeichung einer eifrigen, eiligen, bis zur Atemlosigkeit gesteigerten Tätigkeit gebraucht: viņš rakstīja aizraudamies Vēr. I, 668. suns rēja aizraudamies Apsk. I, 316. viņa runāja aizrāvusies Apsk. I, 584. [aizrauties L. "in Rauch ersticken wollen"].

Kļūdu labojums:
geben nicht mehr Milch = fangen an, weniger Milch zu geben

Avots: ME I, 46

àizraûtĩba, die Begeisterung, Extase. Stari II, 801.

Avots: ME I, 46

‡ àizrautîgs* hinreissend; begeistert: runāja aizrautīgi Veselis Daugava 1928, S. 421.

Avots: EH I, 45

‡ àizravêt,

1) a. duobi līdz pusei, ein Beet jätend bis zur Hälfte hingelangen;

2) im Jäten übertreffen:
a. uotru.

Avots: EH I, 45

‡ àizskrabinâtiês. nagend für eine kurze Zeit zu rasseln anfangen Bauske u. a.: aiz skapja aizskrabinājās peles.

Avots: EH I, 48

àizskraidelêt, hin- und herlaufend hin-, weggeraten: nezin kur bē̦rni aizskraidelējuši.

Avots: EH I, 48

‡ àizskraidît, = àizskraidelêt.

Avots: EH I, 48

‡ àizskram̃bât, ein wenig einschrammen (einkratzen): tam seja aizskrambāta Arrasch. a. vietu kuokam, kur jāzāģē.

Avots: EH I, 48

‡ àizskraũkstêtiês, (Hartes beissend) für eine kurze Zeit zu knirschen anfangen Warkl. u. a.: riekstus kuožuot zuobi mē̦dz a.

Avots: EH I, 48

àizskrauktêt, klappernd sich entfernen: zirgu pakavi aizskrauktēja pa meža ceļu Druva III, 249. [In Drostenhof dafür àizskraũkšķêt.]

Avots: ME I, 50

‡ àizsprakšķêt Siuxt, = àizsprakstêt.

Avots: EH I, 51

àizsprakstêt: dzirkstele aizsprakstēja. ‡ Refl. -tiês, einen prasselnden Laut von sich geben: malka krāsnī aizsprakstējās.

Avots: EH I, 51

àizsprakstêt, intr., mit Geräusch wegspringen (beim Bersten): nags aizsprakstēja pruom.

Avots: ME I, 52

‡ àizsprañgât Dunika,

1) a. ve̦zumu, mit einem Knüppel ein Fuder zuschnüren;

2) a. drānas, mit
sprangi (die die Stelle von Knöpfen vertraten) Kleider zumachen (zuknöpfen).

Avots: EH I, 51

àizspraûdît, freqn. von aizspraust.

Avots: ME I, 52

‡ àizspràukt kam garām, (sich drängend) an jem. vorbeieilen. Refl. -tiês, sich hindrängen: a. līdz durīm, citiem priekšā, aiz krāsns.

Avots: EH I, 51

àizspraũslât, ‡ Refl. -tiês, auch àizsprausluôtiês, einen prustenden (schnaubenden) Laut von sich geben: zirgs var a.

Avots: EH I, 51

àizspraũslât PS., K., tr., schnaubend, prustend vertreiben: lācis duomājis nuo de̦guna bites aizsprauslāt A. XX, 53.

Avots: ME I, 52

àizspraûst, ‡

2) a. ķimpulu durīm priekšā Siuxt, mit einem vorgesteckten
ķimpuls eine Tür absperren; ‡

3) abstecken:
a. kapa vietu Segewold. Unter àizspraûstiês ist aizspraudīsies in aizspriedīsies zu korrigieren und der ganze Satz unter àizspriêstiês zu versetzen.

Avots: EH I, 51

àizspraûst, hinter etwas stecken, stopfen: vakarā vajadzēja žagaru nest mājās un aizspraust laidarī jeb kūtī aiz griestiem Etn. II, 98; aizspraust palagu aiz gultas malas. Refl. -tiês, für sich etwas hinter etwas stecken, anstecken: un tās citas kruoņa muižas aiz ce̦pures aizspraudīja od. aizsprauduos (oder mit präfigiertem Reflexivpronomen aizspraudu) BW. 13186, so prahlt ein grossprecherischer Bursche. gan jums tie kumuosi aizspraudīsies kaklā Aps., die Bissen werden euch wohl im Halse stecken bleiben.

Avots: ME I, 52

àizstràume,

1) die Strömung in der Flusskrümmung;

2) der Ort jenseit des Stromes, des Flusses
JK.

Avots: ME I, 53

‡ àiztraipît,

1) zuschmieren, verschmieren
(mit aĩ ) Kal., Rutzau: a. caurumu mūrī, acis;

2) hinter etwas schmieren oder tröpfeln
Bers.: a. kam kuo aiz lūpām.

Avots: EH I, 58

‡ àiztrakuôt, tollend hin-, weglaufen: zirgs aiztrakuoja uz mežu.

Avots: EH I, 58

‡ àiztral˜lât, lustig singend (trallierend) hin-, weggehen Rutzau: meita aiztrallāja pa kalnu pruojām.

Avots: EH I, 58

àiztram̃dît, tr., verscheuchen, verjagen: kam manas kaziņas aiztramdīji BW. 2401, 1.

Avots: ME I, 57

‡ àiztrañkât, wiederholt oder mehrere wegjagen, verscheuchen Saikava u. a.: suņi aiztrankajuši zaķus.

Avots: EH I, 58

‡ àiztrapêt, zu modern (faulen) anfangen: aiztrapējis kuoks.

Avots: EH I, 58

‡ àiztraucêt Spr. u. a., schreckend oder störend verscheuchen: a. zagļus.

Avots: EH I, 58

‡ àiztraukt,

1) verscheuchen
Fest., Golg., Nitau, Salis, Sessw.: caur tuo (saukšanu) tik zagļi būtu aiztraukti Pet. Av. I, 54. a. zvirbuļus nuo kaņepēm;

2) fortreissen:
vējš aiztrauca lapas;

3) (Obst) herunterschlagend hin-, wegschleudern:
tālu a. ābuolus. Refl. -tiês,

1) hin-, wegeilen:
a. kâ vējš kam garām;

2) sich aufregen
(mit aũ ) Ahs.: bē̦rns bija aiztraucies un klusu un bailīgi nuoskaitīja savu pantiņu.

Avots: EH I, 58, 59

‡ àizvakara (gen. s.), vorgestrig: staļļa durvis aizvakara vē̦rumiņu BW. 3137 var.

Avots: EH I, 61

àizvara (zu aizvērt), eine Schnur zum Zuschnüren, namentlich am Tabaksbeutel: tabaka maka aizvara Bers.; auch von sonstigem Verschluss: aizvaru likt priekšā ceļam (Ruhental), den Weg versperren.

Avots: ME I, 58

àizvaražuôt, tr., nachlässig zunähen BW. 20433; [in Saussen: àizvar̂zât].

Avots: ME I, 58

akmeņ- od. akmiņgrauzis, Steinpeizger, Cobitis taenia L. RKr. VIII, 104, oder Gründling, Gobio fluviatilis RKr. VIII, 104; Konv. ^2.

Avots: ME I, 64

akmeņ- od. akmiņgrauzis, Steinpeizger, Cobitis taenia L. RKr. VIII, 104, oder Gründling, Gobio fluviatilis RKr. VIII, 104; Konv. ^2.

Avots: ME I, 64

akracis: auch Pas. VIII, 363, Sonnaxt.

Avots: EH I, 66

akracis (aka + rakt), der Brunnengräber: akracis ruok akas.

Avots: ME I, 65

‡ akuracis AP. = akracis.

Avots: EH I, 66

ankraine "?" ankraines krājējam dancātājs kumelenis BW. 28267, 3.

Avots: EH I, 70

I ànkrava ² (mit àn gesprochen!) Warkh. "eine alte Sache, alter Kram".

Avots: EH I, 70

II ankrava "?": ankravas krāvējam BW. 28267, 2.

Avots: EH I, 70

ankravains, tiefgruftig, ausgefahren (ceļš) AP.

Avots: ME I, 71

ankravas (mit ñ AP.): Grüfte (Vertiefungen) auf Wegen, Äckern und namentlich in sumpfigen Wiesen N -Peb.

Avots: EH I, 70

ankravas, ausgefahrene Stellen auf dem Wege AP.; vgl. aber auch BW. 28267, 2.

Avots: ME I, 71

‡ apakšliñdraks Janš. Bandavā I, 19, Plur. apakšliñdraki Siuxt, apakšliñdruks Dunika, O.- Bartau, ein Frauenuntertock.

Avots: EH I, 71

‡ apakšraûgs ² Siuxt n. Fil. mat. 66, die Unterhefe ("raugs, kas alu izdzeruot paliek mucas dibe̦nā").

Avots: EH I, 71

‡ apaļrausis Dond., eine Art Kuchen.

Avots: EH I, 71

apara (li. apara "apara" Miežinis): auch BW. 5890 var. u. a., apare auch BW. piel.2 23568, 1 var., 3): auch Grobin (hier dazu ein Demin. aparele ), Iw., Kaltenbr., Lipsthusen, Lub., Oknist (in Oknist auch überttagen von verfüztem Haar: galva kâ apara), Prl., Saikava, Sonnaxt;

4) auch Kaltenbt., Lub. und Sonnaxt.

Avots: EH I, 71

apāra (ap + âra), ein weiches Stück Boden in Feldern und Wiesen, wo hohes Gras wächst Etn. III, 129 [Dafür apara in Ronneburg und Bersohn].

Avots: ME I, 76

aparas: auch in Saikava.

Avots: EH I, 71

aparas, Pl. t., die Vollendung des Pflügens; aparas svētīt, die Beendigung des Pflügens, die Bepflügung feiern, Doblen, Etn. III, 129.

Avots: ME I, 75

‡ apbradât,

1) watend (schwerfällig schreitend) (eine Anzahl von Stellen) niedertreten, zertreten:
a. duobes, visas malas;

2) watend beschmutzen:
a. kājas Wolmarshof. Refl. -tiês, sich watend beschmutzen Wolmarshof, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 74

‡ apbran̂cêt ² (?) MSil. "leicht verwunden (abschürfen)": a. kam ruoku.

Avots: EH I, 74

apbraũcît, ‡

2) ringsherum abstreifen
Saikava u. a.: a. bērziņiem lapas; ‡

3) (mit der Hand) ringsum einen Strich ziehen
Dunika u. a.: maizes mīcītāja apbraũka ar pirkstu vis˙apkārt abrai.

Avots: EH I, 74

apbraũcît, tr., ringsherum streicheln: vecīši apbrauka bucīšiem vē̦de̦rus LP. IV, 43.

Avots: ME I, 77

apbraũkât, iter., zu befahren, besuchen pflegen: senāki mācītāji apbraukāja rudeņuos linuodami savas draudzes.

Avots: ME I, 77

apbràukt, tr.,

1) befahren, besuchen:
kaimiņus;

2) um etw. fahren, umfahren:
kur tik ātri tu, saulīte, jau zemīti apbraukusi RKr. VIII, 4. ceļuotāji apbraukuši milzīgajai bumbai apkārt Astr. 5. dažus riņķus pa pagalmu un ap māju apbraukuši BW. III, 1, 14.

Avots: ME I, 77

‡ apdragât Spr., ringsum bekratzen ("оцарапать").

Avots: EH I, 78

apdraiskât: auch (mit ài ² ) Erlaa, KatrE.

Avots: EH I, 78

apdraiskât, tr., abtragen: drēbes. Refl. -tiês, sich ablumpen; apdraiskājies, schäbig, eine fadenscheinige Kleidung habend: še ienāca apdraiskājies cilvē̦ks Adsel.

Avots: ME I, 81

‡ apdrakât Spr., ringsum zerbröckeln (tr., "окромсать"), bekratzen ("оцарапать").

Avots: EH I, 78

apdrakšt, ringsum nass und weich werden Raipol.

Avots: EH I, 78

‡ apdraskât C., Lemburg, Nitau, Sesslv. u. a., = apdraiskât.

Avots: EH I, 78

apdràudêt, tr., bedrohen: tautiņa savā patstāvībā apdraudē̦ta Vēr. II, 241.

Avots: ME I, 81

apdraudzêtiês, apdraudzinâtiês, sich befreunden: dievduotais pavadīja laiku, ar meža radījumiem apdraudzē̦damies JK. V, 134. tev ar viņiem nebūs apdraudzināties V Mos. 7, 3, Joh. Off. 18, 14.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zustriechen ist):, Joh. Off. 18, 14.

Avots: ME I, 81

‡ I apdrauzât (?) "mit einer Kruste bedecken" Wessen.

Avots: EH I, 78

‡ II apdrauzât, ringsum abschürfen (abreiben) Warkl.: luopi apdrauzājuši ābeles. Refl. -tiês,

1) sich ringsum abschürfen
Warkl.: kur viņš apdrauzājies kâ luopiņš?

2) mit Schinn bestreut werden
Schwanb.: kur viņš tâ apdrauzājies?

Avots: EH I, 78

apdùraîns kre̦kls, ein Hemd mit schmalen Querlen Etn. III, 129. S. dùre.

Avots: ME I, 83

apdzira, der Vorsatz, die Absicht: ka mēs nuo labu un svētīgu apdziru nenuovēršamies Kleinschmidt 51: dzirties.

Avots: ME I, 84

apdziŗas [li. apgirios "чемерица"], apdziras, apdzires, apdzirenes N.-Schwanb., apdziŗu- oder apdziru- zāles (in Gr.-Autz dafür nach U. adziras), Bärlapp, Waldfarrenkraut L., Tannen- Bärlapp (Lycopodium selago) RKr. II, 73; XII, 10; Etn. I, 109; nach Birsmann Lycopodium annotinum; apdziŗu laksti (herba Lycopodii annotini); nach Konv. ¹ apdz., Kohlen-Bärlapp (Lycopodium clavatum), ain wichtiges Heilmittel in der lettischen Volksmedizin. apdziŗas auguot priežu mežuos un e̦suot līdzīgas staipekļiem LP. VI, 149.

Avots: ME I, 84

apdziras, die Verlobung Infl. Konv.

Avots: ME I, 84

I apdziras (unter apdzīŗas): auch Ramkau, Wessen.

Avots: EH I, 79

‡ II apdziras AP., Bewern, N.-Peb., Sessw., Reste von Getränken, die gewöhnlich bei einer Nachfeier konsumiert werden.

Avots: EH I, 79

‡ apgrabât (li. apgrabóti "дѣлать коекак") "apzagt": a. kartupeļu kaudzi Trik.

Avots: EH I, 83

‡ apgrabêt ringsum abgenutzt, abgeschliffen werden: apgrabējis skapis Jürg.

Avots: EH I, 83

‡ apgrabinât,

1) ringsum benagen
Spr.: peles apgrabinājušas maizes klaipu Sessw.;

2) mit Gerassel, Geklapper langsam um etwas herumfahren:
a. kalnam apkārt Trik.;

3) (eine ganze Anzahl von Objekten) rasseln, klappern machen:
a. visas duris, bet netikt iekšā KatrE.;

4) "aprušināt": a. dārzu Nitau.

Avots: EH I, 83

apgraizas: auch (mit aî ) Zvirgzdine: visaidas apgraizas nuo drēbju salasīju i izaužu kakaru deķus. nuo gaļas visaidas apgraizas salasīju.

Avots: EH I, 83

apgraizelêt, demin. von apgraizît, wiederholt ein wenig beschneiden, beschnitzeln: apgraize̦lē̦ti cūkgaļas stilbi MWM. VII, 818.

Avots: ME I, 87

apgraizas, Abschnitzel (M.).

Avots: ME I, 87

apgraizît, tr., freqn., wiederholt od. gewohnheitsgemäss beschneiden: apg. putnam spārnus, lai nelaižas. katram vīrišķim jūsu starpā būs apgraizītam tapt I Mos. 17, 10.

Avots: ME I, 87

‡ apgramšļât Stenden, = ‡ apgram̃stît 1.

Avots: EH I, 83

‡ apgram̃stît,

1) ringsum zusammengreifen, -raffen:
a. (siena) lielumus Trik. u. a.;

2) ringsum betasten
Frauenb.; apgramstīta meita, ein leichtfertiges Mädchen, das mit mehreren Männern ein Verhältnis gehabt hat Jürg.;

3) (ringsum tastend, greifend) bestehlen:
a. kam kabatas;

4) = apvā`rduôt: kad apgramstīju kāju, tad biju ve̦se̦ls Seyershof. Refl. -tiês, sich einen Diebstahl zu schulden kommen lassen Golg., KatrE., Trik.

Avots: EH I, 83

‡ apgram̃žât Stenden, ringsum mit Kralzern versehen, zerkratzen: bērni gumijas bumbu jau apgramžājuši.

Avots: EH I, 83

‡ apgram̃žļât Dunika, ringsum anbeissen, benagen: a. kauļu.

Avots: EH I, 83

‡ apgrandît,

1) (eine ganze Anzahl von Objekten) abschütteln:
vējš apgrandījis ābuolus Golg.;

2) ringsum schaben, kratzen
(perfektiv), zerkralzen: a. piede̦gušu grāpi Dunika;

3) niedermetzeln (von einem Massenmord)
Golg.: viens zaldāts apgrandījis daudz turku.

Avots: EH I, 83

‡ apgrañtêt, (oberflächuch) mit Kies bestreuen: a. ceļu.

Avots: EH I, 83

‡ I apgraudêt, ringsum rösten (perfektiv): a. zirņus. kaņepes. miežus AP.

Avots: EH I, 83

‡ II apgraudêt "ahschanem (z. e. Körner aus der Ahre, Russ)" Spr.; a. ķirpas Odsen, Saikava, den verregnelen oberen Teil eines Heuhaufens abwerfen, damit das Heu trocknet.

Avots: EH I, 83

‡ apgrauduôt, = apgrandît 1: vējš apgrauduoja ābuoļus nuo ābelēm Lasd. n. A. XIII, 252, Laud.

Avots: EH I, 83

‡ apgràuļâtiês ² Nautrēni, ringsum mit Kuhmist (graule) beklebt werden: guovs apgrauļājusies.

Avots: EH I, 83

‡ I apgràulêt ² Golg., KatrE., Selsau, auf(fr)essen, verschlingen: a. visu ēdienu.

Avots: EH I, 83

‡ II apgraulêt, mit Kuhmist beschmutzen Bers.: luopi apgraulējuši visu laidara priekšu. Refl. -ties, sich mit seinen Exkrementen besudeln Bers.

Avots: EH I, 83

‡ III apgraulêt "apkuošļât (vom Vieh)" Peb.

Avots: EH I, 83

‡ IV apgràulêt ² Sessw. "sehr oberflachlich (nachlässig, eine Arbeit) verrichten".

Avots: EH I, 83

‡ apgraûšļât KatrE., Meiran, Sessw., (mit aû ² ) AP., (wiederholt) benagen: a. siles. apgraušļāti riekstu kuoduoli.

Avots: EH I, 83

‡ apgŗaut,

1) (zerstörend, zertrümmernd) umstürzen
(tr.) Wid.: a. galdu Dunika, Kal., OB., Rutzau. vējš apgŗāvis skūnu ebenda. apgŗāvu (Var.: apgāž) . . . akmeņa pili BW. 25587. bē̦rni visas malas apgŗāvuši Dunika, die Kinder haben alle Sachen auseinander-, durcheinandergeworfen;

2) beenden, bewältigen:
dižums darbu jau apgŗauts Dunika.

Avots: EH I, 85

‡ apgràuzdêt, ringsum rösten (perfektiv), "поджарить" Wid.: apgrauzde̦ta maize. gaļa.

Avots: EH I, 83

‡ apgraûzît Golg., Trik., (mit aũ ) Dunika, Kal., (wiederholt) benagen: zaķi apgrauzījuši ābelēm mizu Dunika.

Avots: EH I, 83

‡ apgraũžļât Dunika. Kal., = ‡ apgraûzît: a. ābeles. suns kaulu apgraužļājis un atstājis.

Avots: EH I, 83

apgraûzt, tr., ringsum benagen: zaķis apgrauzis kuociņus. žurkas apgrauzušas zābakus.

Avots: ME I, 87

‡ apkraistît, (eine Anzahl von Objekten wiederholt) abrahmen: a. visus spainīšus Lemburg u. a.

Avots: EH I, 93

‡ apkram̃pêt,

1) um etw. heromlegend verkrampten:
a. pirkstus ap zaru, nūju Salis, Stenden. slīcējs apkrampē ruokas ap glābēju Bauske. ruokas ap vē̦deru apkrampējis Saul. Daugava I, 60;

2) umarmen
(perfektlv): viņš mani apkrampēja Stenden;

3) bestelrlen:
cilvēks apkrampē̦ts Golg. Refl. -tiês. sich krampfhaft umklammern: a. kam ap kaklu Schnehpeln, Stenden. bē̦rns apkrampējies auklei cieti gar kaklu Ahs.

Avots: EH I, 93

‡ apkramptît "?": gļuotīm apkramptītas lapiņas Wid.

Avots: EH I, 93

‡ apkramstît,

1) ringsum mit den Zähnen aufgreifen, aufhaschen
(mit am̃ ) C.: a. nuobirušuo sienu;

2) beknabbern, benagen
Bauske, Schwanb.

Avots: EH I, 93

‡ apkram̂t ² Dunika, Kal., OB., Rutzau, ringsum od. an der Oberflache trocken werden (pertektiv): zeme, vâte, maize apkramuse.

Avots: EH I, 93

‡ apkramtît,

1) suchend betasten
Bers., N.-Peb.;

2) "bestehlen, berauben"
Bers.

Avots: EH I, 93

‡ apkrepêt, ringsum rissig werden (perfektiv): ruokas apkrepējušas Trik., Wolm. kuoks apkrepējis (= apaudzis ar nelīdze̦nu mizu) Trik.

Avots: EH I, 94

‡ apkratît (li. apkratýti),

1) (eine grössere Anzahl von Objekten od. ringsum) abschütteln
Spr.: vējš apkratījis visus ābuolus. (ābelnīca) prasa... apkrat[i] munus ābelīšus! ka tu mani neapkratīsi, visi zari aplūzīs Pas. V, 322 (aus Welonen; weiterhin folgt hier [richtig?] ein nom. s. fem, gen. part˙prt˙act˙apkrotusia [aus *apkratuse von einem Infinitiv *apkrast?]):

2) ringsum bestreuen, beschütten
Spr.: a. galdu ar druskām. a. mē̦slus ap ābeli;

3) umschütteln; schüttelnd umwerfen:
vēl reiz a. kratījumu (siena un salmu jaukumu) Stenden. a. lampu Lems. Refl. -tiês, sich (ringsum) beschütten Spr.: pagalms apkratījies ar salmiem Jürg.

Avots: EH I, 93

apkraũkaļât, apkraũkalêt, apkraũkulêt, apkraũkât, tr., bespucken, mit Schleim beschmutzen: ve̦lns apkraukaļā cilvē̦ku neglīti; dievam apkraukaļājums jāapgriež uz iekšpusi LP. VII, 1194, Etn. II, 144.

Kļūdu labojums:
neglīti = neglītu

Avots: ME I, 95

apkŗaupêt: auch (mit aũ) Dunika, Kal., OB. ‡ Refl. -tiês Frauenb. (mit aũ) "ielaisties kādās juo stiktās darīšanās": es neiešu ar čigāniem a.

Avots: EH I, 94

apkŗaupêt, intr., sich mit Grind, mit schuppiger Rinde bedecken; apkŗaupējis, grindig, mit schuppiger Rinde bedeckt, besudelt: tāda apkŗaupējuša pasaules gājēja guodīgu ļaužu pirtī nedrīkstuot laist Blaum. kartupeļi apkŗaupējuši od. kŗaupaini, t. i. kartupeļi it kā ar vātīm pārklāti JK.

Avots: ME I, 96

‡ apkraustelêt Meiran, = ‡ apkraũstît.

Avots: EH I, 93

‡ apkraũstît (li. apkráustyti), wiederholt resp. fortgesetztbeladen, bepacken: a. galdus ar grāmatām.

Avots: EH I, 93

apkŗaũt: malku a. apkārt, ringsum Holz aufstapeln.

Avots: EH I, 94

apkŗaũt (li. apkráuti), tr., beladen, beschweren, belasten: galds ēdieniem bagātīgi apkŗauts BW. III, 1, 100. skujām apkŗauta būda JR. IV, 81. Jē̦kaba dē̦li apkrāva ikviens savu ēzeli I Mos. 44, 13; grē̦ku, lāstu apkŗauts, schuld-, fluchbeladen; apkŗaut kādu baznīcas lāstiem, jem. mit dem Bann belegen; darbu oder darbiem apkŗauts, mit Arbeiten überbürdet. Refl. -tiês, sich beladen, sich belasten, sich bedecken: ar cilvē̦ku kauliem LP. VII, 184. viņi apkŗaujas ar gŗūtu parādu nastu B. Vēstn. kaimiņi apkŗāvušies ar bē̦rniem, die Nachbarn haben viele Kinder.

Avots: ME I, 96

‡ apkravât Spr., = ‡ apkŗavât: visa mežmala apkravāta ar malku Saikava. Refl. -tiês,

1) = ‡ apkŗavâtiês Spr.: ubags apkravājies tâ ar nastām, ka nevar ne paiet KatrE.;

2) unversehens beschüttet werden (?): rati apkravājušies ar sienu Wandsen;

3) sich einrichten, einkramen
(perfektiv): ienācēji jau apkravājušies jaunajā dzīvuoklī Jürg.

Avots: EH I, 93

‡ apkŗavât, wiederholt resp. fortgesetzt beladen, bepacken: bē̦rns apkŗavājis galdu un kraģus visādiem klumbākiem Dunika, Kal., Rutzau. Refl. -tiês, sich mit vielen Objekten umringen (umgében): bē̦rns tâ apkŗavājies ar savām spēles lietām, ka tam vairs nav vietas, kur sēdēt Dunika.

Avots: EH I, 94

‡ apkražâtiês, sich in Lumpen hüllen (?): ja veci cilvē̦ki ar tādām lupatām (vecām drēbēm) apkrāvušies aukstā laikā, tad saka, ka viņi apkražājušies NB.

Avots: EH I, 93

apmẽ̦ram, s. apmẽ̦rs.

Avots: ME I, 107

‡ apprasît (slav. oprositi) Spr. u. a., (eine ganze Anzahl von Personen) befragen (verhören, ausfragen): visus bē̦rnus apprasuot, pagāja labs laiks.

Avots: EH I, 106

apprasîtiês, sich erkundigen: es viņam par šuo un tuo apprasījuos Rain.; appr. pēc darba; mit einem abhäng. Satz: appr., kas darāms.

Avots: ME I, 112

‡ apprašņât, = ‡ apprasît: a. par tuo visus kaimiņus; mit dem Objekt im Dativ: viņš visiem apprašņāja, vai tas tiesa Dunika. Refl. -tiês, = apprasîtiês: a., vai kāds tuo redzējis Dunika, Jürg., Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 106

appraûlêt, intr., ringsum modern, faulen: appraulējis kuoks.

Avots: ME I, 112

apracẽjs, der Totengräber A. XXI, 569.

Avots: ME I, 113

‡ aprada, comm., ein entfernter Verwandter: man ciemiņu Jēcis tāds aprada ir Druva l, 910 (aus dem Hasenpolschen Kreise).

Avots: EH I, 107

apradi: auch Frauenb.; apradu meitas Janš. Līgava I, 154. Anscheinend auch ein Singular: meklēju savu apradu (oder zu ‡ aprada?) Viļumu Janš. Dzimtene II, 930.

Avots: EH I, 107

apradi, ferner stehende Verwandte: pie īstiem radiem viņa neiet sērst, tikai pie tādiem apradiem Gold. brūte izdala apradiem... BW. III, 1, 80; Druva I, 910.

Avots: ME I, 113

apradinât, ‡

2) zähmen (Tiere):
daudz apradinātu zaķu Pas. Vlll, 269. Refl. -tiês: krievu tautas apradinājās ar leišiem Pet. Av. I, 62.

Avots: EH I, 107

apradinât, tr., gewöhnen, durch Gewohnheit abstumpfen, annehmbar erscheinen lassen: gan viņa apradināja tautu ar daudz nepareizībām vārduos un teikumuos Pav. Refl. -tiês, sich an etw. gewöhnen, sich vertraut machen: Jurītis apradinājās ar jaunajiem apstākļiem Purap.

Avots: ME I, 113

‡ apraduôtiês, in (nicht achtbare) verwandtschaftliche Beziehungen treten: tas nu gan ir apraduojies (höhnisch)!

Avots: EH I, 107

‡ apsaga, ein weites, am oberen Ende in Falten gelegtes und am Halse zuzubindendes bzw. zuzuhakendes Kleidungsstück (ein Umhang?), das bei kaltem oder regnerischem Wetter von Hirten getragen wurde Siuxt n. Fil. mat. 66: apsagas bij platas, kâ lindraki nuokŗunkāti; ganiem bij mazākas - piecu stāvu, sievām . . . ganu dienā... sešu stāvu Siuxt n. Fil. mat.66.

Avots: EH I, 111

‡ apràibinât

1) bunt machen
(perfektiv): a. papīru;

2) verwirren, beirren:
a. acis.

Avots: EH I, 107

apraĩbît, freqn. von rìebt, besprehen, durch Zauberworte heilkräftig machen: apraibītuo ūdeni lietuo pret visām slimībām. V. Vēstn.

Kļūdu labojums:
rìebt = aprìebt

Avots: ME I, 113

‡ apràicît ² (li. apraikýti "обрѣзать кругом" ) Laud., Prl., Saikava, = apvagât. a. rudzu lauku.

Avots: EH I, 107

‡ apraisît (li. apraišýti) Lubn.,

1) a. zirgiem siksnas, (allen?) Pferden die Riemen wegstehten;

2) a. valgus, im Frühjahr, wenn das Vieh nichf mehr im Stall, sondern im
laidars gehalten wird, die Viehstricke (zum Anbinden) im Stall losbinden und im laidars anbinden.

Avots: EH I, 107

‡ apraizêt, besorgen: Antuons... apraizēja savu saimniecību Veselis Netic. Toma mīlest. 164.

Avots: EH I, 108

aprakņât, nach Spr. auch aprakât, tr., umgraben: mazs, mazs ķipariņš visu laiku aprakņā (Rätsel).

Avots: ME I, 113

aprakstît,

1) tr., ringsum ausnähen, sticken, bemalen:
kre̦klus, kamanas;

2) beschreiben, schildern:
nuotikumus, dabas jaukumu. rakstnieks apraksta dažas jūtas A. XXI, 95;

3) voll schreiben:
ve̦se̦lu lapu;

4) ein Verzeichnis machen, aufnehmen (gerichtlich):
aprakstīt mantu Aps.; beidzamuo lietiņu Vēr. II, 529.

Avots: ME I, 113

apraksts,

1) Verzierung, Muster:
visi bija linu kre̦kli rakstītiem aprakstiem BW. 6651;

2) die Beschreibung, Schilderung:
dažādu slimību apraksti RKr. XII, 5; apraksti par Balkanu pussalas tautiņām Etn. IV, 140;

3) das Verzeichnis, die Aufnahme:
mantu apraksts.

Avots: ME I, 113

aprakt, tr.,

1) um etw. graben:
grāvi ap lauku;

2) begraben, beerdigen:
naudu zemē. kur jūs mani apraksiet, žē̦labās nuomirušu? BW. 13250. Sprw.: neapruoci savu jaunību kapā;

3) übertr., verführen:
ve̦cie apruok jaunuos (pave̦d uz netikumiem) Etn. II, 188.

Avots: ME I, 113

apramît (Elvers), bestatten, begraben.

Avots: ME I, 113

apramstîtiês, sich beruhigen, ruhig werden: viņa pamazām apramstījās MWM. III, 454. vējakaruogs tā kā drusku apramstījās Apsk. I, 693.

Avots: ME I, 113

‡ apran̂stît ² Nigr., ringsum einkerben: nebūs galdus a.

Avots: EH I, 108

‡ apran̂tît ² Dunika, Kal., Stenden, ringsum einkerben, behauen: a. kuoku nuo visām pusēm. kuoks bija jau aprantīts, bet vēl bija daudz kuo cirst (kamē̦r nuocirta).

Avots: EH I, 108

‡ aprasât (li. aprasoti) Dunika, Kal., Rutzau, = aprasuôt. Refl. -tiês Kal., = aprasuôtiês: rūte aprasājusies.

Avots: EH I, 108

‡ apracinât, aufwühlen lasseu Trik.: a. kartupeļu lauku (palaižuot cūkas savā vaļā).

Avots: EH I, 107

aprasinât, mit Tau bedecken, betauen, etw. nass machen, benetzen: pļavas, zāli. iznāca katram knapi kuo lūpas aprasināt Alm.

Avots: ME I, 113

aprasuôt,

1) tr., betauen;
aprasuoti kuoka zari JR. IV, 132;

2) intr., mit Tau bedeckt werden:
aprasuojuse pļavas puķīte Lautb. visa zeme aprasuojusi Latv. Refl. -tiês, sich benetzen: tad dzirdē̦tājai acis aprasuojās A. XI, 127.

Avots: ME I, 113

aprast, sich an etw. gewöhnen, mit Acc. und mit ar: jau es biju apradusi svešas mātes valuodiņu BW. 4276. ļaudis aprada ar viņu LP. VI, 43. Refl. -tiês, sich gewöhnen: bij ar jauniem dzīves likumiem jāapruonas Aps. IV, 46.

Avots: ME I, 113

apraûdât (li. apraudóti), tr.,

1) beweinen:
ik gadu radi un draugi gāja uz kapiem apraudāt savus aizgājušuos LP. VII, 408;

2) mit Tränen benetzen:
tu jau man apraudāsi slapjas jaunās bikses MWM. VI, 724. Refl. -tiês, Mitleidstränen vergiessen: sievas gandrīz visas apraudājās Apsk. I, 296. fast allen Weibern wurden die Tränen los.

Avots: ME I, 113

‡ apraûdinât, weinen machen (perfektiv): meita apraudināja māti Lemsal, Nitau, Salis, Trik.

Avots: EH I, 108

‡ apraûdzêt âdas Golg., Häute bis zu einem gewissen Grade beizen (perfektiv).

Avots: EH I, 108

apraũdzît, tr.,

1) besichtigen, besehen:
tē̦vs aiziet apraudzīt luopus LP. V, 34, geht in den Stall, um nachzusehen, ob da alles in Ordnung ist; apr. guovis LP. VII, 1161; zirgu Kaudz. M. 44; laukus RKr. VIII, 39; vietu BW. 15348, sich die Beschaffenheit einer neuen Stelle genauer ansehen, so namentlich die Verwandten der Braut, das Gesinde, den Hausstand des Bräutigams; apraugāmā metode Konv. ^2, Anschauungsmetode. nāc, dieviņ, pats apraugi, kāda mana dzīvuošana Ltd. 540;

2) besehend besuchen:
apr. slimniekus, radus, draugus; ej, māmiņ, kambarī, apraug mūsu malējiņu BW. 13646, 24. dē̦ls gribēja savus ve̦cuos apraudzīt LP. VI, 335;

3) auf andere Sinne übertragen,

a) auf den Tastsinn:
apr. meitai pupus, die Brust des Mädchens betasten, eine in früherer Zeit weitverbreitete Unsitte,

b) auf den Geschmack:
saimniece duod kalpu sievām savu ēdienu nuosmēķēt jeb apraudzīt Etn. III, 158, gibt zu kosten, abzuschmecken;

4) auf den Geist übertr., mit dem Verstande besehen, betrachten:
apraudzīsim katru sevišķi RKr. VIII, 34. Refl. -tiês, sich rings umsehen: līdz māsiņa apraugās, es uzjāju augstu kalnu BW. 13250, 36.

Avots: ME I, 113, 114

‡ apraũkt Dunika, Kal., Rutzau, (mit aû ² ) Stenden, = apraukt: a. zeķi, pastalu.

Avots: EH I, 111

apraukt, tr., ringsum enger machen, zusammenziehen, die Maschen beim Strumpfstricken abnehmen: adi, mana meitiņa, apraukdama BW. 7206.

Avots: ME I, 114

‡ apraũšņât Bassen, = aprušinât: a. kartupeļus pe̦lnuns. ej, apraušņā kartupeļus! Jānis nu˙pat būs beidzis vagāt Vank.

Avots: EH I, 108

apràust: a. kartupeļus (wie a. kāpuostus). Refl. -tiês, ‡ 2): tais mājās jau var dzīvuot ap˙raûsies ² (wohlbehalten, behaglicht, bequem, im Wohlstand) Ziepelhof.

Avots: EH I, 108

apràust (li. apraũsti), tr., ringsum verscharren, bedecken: uguni katru vakaru vajaga ar pe̦lniem apraust Etn. II, 78; aprausis uguntiņu ar zemēm LP. VI, 231; uolu ar zemi LP. VII, 681; puodu aprauš de̦guošām uoglēm LP. VII, 582. asinis būs jums ar zemi apraust III Mos. 17, 13; apraust kāpuostus, die Erde um den Kohl(strunk) aufwühlen und zusammendrücken (Dond.). Refl. -tiês, sich verscharren, bedecken Spr.

Kļūdu labojums:
681 = 684

Avots: ME I, 114

‡ apraustam (wohl mit -ā-) runât Festen, stottern (oder lispeln?).

Avots: EH I, 108

‡ apraustelêt linu sauju Oknist, aus einer linu sauja die lose abstehenden Fasern ringsum ausreissen.

Avots: EH I, 108

apraûstît, ‡

2) hier und da ein wenig (nach unten) zupfen:
a. apģē̦rbu, lai labāk pieguļ Bers.

Avots: EH I, 108

apraûstît, tr., hin und wieder abreissen: lapas Spr.

Avots: ME I, 114

apraût,

6): a. pienu Siuxt, Ceļi III, 65, = àizraût pienu, zu milchen aufhören (von Kühen). Refl. -tiês, ‡ 6): guovis apraujas Vank. oder guovīm piens apraujas Siuxt, die Kühe fangen an, weniger Milch zu geben.

Avots: EH I, 108

apraût, tr.,

1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;

2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;

3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;

4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;

5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;

6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;

2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;

3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;

4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. ² 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;

5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.

Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln

Avots: ME I, 114

‡ apraûtĩba,* Einsilbigkeit (Schweigsamkeit): augstprātīgā a. ceļas.., nuo valuodas nezināšanas Ezeriņš Leijerk. I, 17.

Avots: EH I, 108

apravêt [li. apravė´ti], tr., ringsum bejäten: es, pupiņas ravē̦dama, apravēju maguonīti BW. 14140. Refl. -tiês, mit dem Jäten fertig sein, das Jäten beendigen: vai jūs jau e̦sat apravējušies?

Avots: ME I, 114

apsidrabuôt, tr., ringsum besilbern: kaŗuotes. Auch apsudrabuôt.

Kļūdu labojums:
ringsum besilbern = versilbern

Avots: ME I, 119

apskrabìnât, s. apskrubinât.

Avots: ME I, 122

‡ apskraidelêt (ein wenig pejorativ), in verschiedenen Richtungen oder mit Unterbrechungen laufend durchstréifen Bers. u. a.: a. visas mājas ar jaunām ziņām.

Avots: EH I, 113

‡ apskraidît, = ‡ apskraidelêt (aber nicht pejorativ): apskraidīja visu ciemu Pas. IX, 503.

Avots: EH I, 113

apskram̃bât, ‡ Refl. -tiês Jürg. u. a., unversehens ringsum oder leichthin abgeschrammt werden: jaunā kaste jau apskrambājusies.

Avots: EH I, 113

apskram̃bât, tr., leichthin, od. ringsum abschrammen: drusku pirkstiem ādu Alm.

Avots: ME I, 122

apskramstît, tr., mit den Zähnen ein wenig anfassen, beissen, benagen (gew. von Pferden): suns apskramstīja kaulu J. Kaln. Refl. -tiês, einander ein wenig mit den Zähnen anfassen, beissen: zirgi apskramstās C.

Avots: ME I, 122

‡ apskrañdâtiês, = ‡ apskarâtiês Bers. u. a.: pa drēbēm, kas bijušas pa˙visam apskrandājušās Pas. IV, 147.

Avots: EH I, 113

apskrañdẽjis, -uša, Part., abgelumpt, abgetragen, zerfetzt: apskrandējušas bikses, kājas Poruk.

Avots: ME I, 122

apspraûdît (li. apspriáudyti), tr., freqn., bestecken: ceļš bij ar eglītēm apspraudīts Balss.

Avots: ME I, 125

apspràukt (zarus, galus), tr., abpflücken, abbrechen. Smilten; [die Spitzen der Gerstenkörner abstampfen: graudus dzirnavās apsprauc AltOttenhof].

Avots: ME I, 125

‡ apspraũslât Bauske, Lemburg, Wolmarshof, (mit àu) AP., C., = ‡ apsprauslêt.

Avots: EH I, 116

‡ apsprauslêt Spr., prustend bespritzen (r. офыркать).

Avots: EH I, 116

apspraûst [li. apspriáusti], tr., bestecken: tad es būtu tuo celiņu adatām apsprauduse BW. 15688; meijām ē̦kas

Avots: ME I, 125

apsudrabuôt, tr., versilbern.

Avots: ME I, 127

‡ aptraipelêt, beflecken: uogām, kuo visi putniņi var a. Pet. Av. I, 40.

Avots: EH I, 122

aptràipît, ‡ Refl. -tiês, sich beflecken (beschmutzen): a. ar dubļiem Kal. (mit aĩ). viss galdauts aptraipījies ar tinti Jürg.

Avots: EH I, 122

aptràipît, tr., freqn. zu aptriept, beschmieren, bestreichen, beflecken: zirgu ar asinīm LP. VII, 310; acis ar sulu IV, 49; raušus ar eļļu III Mos. 2, 4. neaptraipīts, unbefleckt, eig. u. übertr.

Avots: ME I, 131

aptràišķît ² [li. aptráiškyti], tr., beschmutzen, besudeln Erlaa: braukdams ar mucu, viņš aptraišķijis ar netīrumiem visu ceļu. Refl. -tiês, sich besudeln: bē̦rns aptraišķījies Bers.

Avots: ME I, 131

aptrakuôt, verblüffen, scheu machen L., St.; toll wild machen (Pferde, Kinder) U., A. X, 1, 528, Erlaa, Bers., Lub.

Avots: ME I, 131

aptrakt, toll werden: viņi tiešām aptrakuši MWM. IX, 637. Gold.

Avots: ME I, 131

‡ aptramdît,

1) herumjagen um:
suns aptramdīja jē̦rus ap dārzu Bauske;

2) schüttelnd durchsuchen:
puika aptramda ābeli (vai tur nav vēl patveries kāds ābuols).

Avots: EH I, 122

‡ aptrañkât,

1) = ‡ aptramdît 1: a. zirgu ap tīrumu Cibla;

2) = nùorul˜lêt: a. tīrumu Lubn.,

3) begatten
Lubn., Meiran, Saikava: ave̦ns aptrankājis visas aitas.

Avots: EH I, 122

aptrapêt Ahs., intr., ringsum anfaulen: slapjā rudenī rāceņi sāk aptrapēt.

Avots: ME I, 131

aptraukt (li. aptráukti "beziehen"), ‡ Refl. -tiês, ungestüm herumeilen um Salis: nuo āža bē̦gdams, gans ap. traucas ap siena kaudzi.

Avots: EH I, 122

aptraukt, Früchte (in grossem Umfange) von den Bäumen schlagen: augļus, ābuolus. rudens, mežam lapiņas aptrauci BW. 13790, Herbst, du hast den Wald der Blätter beraubt.

Avots: ME I, 131

‡ aptràustiês ² KatrE., = aprāpât; langsam und mühsam um etwas herum gelangen: a. kam apkārt.

Avots: EH I, 122

aptura, das Anhalten, der Abhalt: griezties bez apturas, sich ohne Aufhören drehen SDP. VI, 39.

Avots: ME I, 132

‡ apvāras Warkl., der Schaum: nuosmalsti tās apvāras!

Avots: EH I, 125

‡ apvaražuôt Warkl., = aplãpît: a. tīkla, svārkus.

Avots: EH I, 125

âra, âre, ârs (li. óras Luft, Wetter), Dem. âriņš, âriņa, ârīte BW. 6189,

1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;

2) das Aussen,des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;

3) ārā

drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;

4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. ² 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I ⁴⁵ 5 und 358.]

Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.

Avots: ME I, 239, 240

‡ arads Warkl., = aruõds 1.

Avots: EH I, 129

‡ aŗamaite Auleja, = ‡ aŗamzeme.

Avots: EH I, 130

‡ aŗameņa (mit -ņa aus -ne?) Warkl., = ‡ aŗamzeme: jiem jau maz aŗameņas; pļavas vien tik.

Avots: EH I, 130

‡ aŗamine Auleja, Kaitenbrunn, Warkl., = ‡ aŗamzeme: cik pūravietu aŗamines ir? Kaltenbrunn. aŗamines maleņā BWp. 2447, 1. Beruht vlelleicht (vgl. apr. poadamynan, wozu Studi Baltici IV) auf einem part. prs. pass. *aŗamin(a)s "aŗams"; doch kann es auch eine Ableitung mit dem Suffix -inē- sein.

Avots: EH I, 130

‡ aŗamzeme, das Ackerland.

Avots: EH I, 130

āran (li. orañ), draussen, hinaus, Manz., Glück, durch ârā verdrängt. [In den Texten des 16. und 17. Jahrh. auch als Präpos. im Sinne von "aus".]

Avots: ME I, 240

‡ aranas ein altes, minderwertiges Kleidungsstück Druw. n. RKr. XVII, 70: meitene ganuos drebēja nuo aukstuma, juo vējš ve̦cajām aranām pūta cauri.

Avots: EH I, 129

aras, das Aufpflügen eines bestimmten Stückes Ackers zur Gehorchszeit Naud., Etn. II, 129. [U. gibt auch ara und are "Ackerland": tīrumus ietaisīt uz četri arēm "das Ackerland in vier Felder teilen".]

Avots: ME I, 140

a˙rau (aus a raũgi), Interj., sieh doch! paduod man, a˙rau, prievītus Jan.

Avots: ME I, 140

‡ araukur! (aus a raũgi kur!), sieh (doch) wo! Prince ar Lauci araukur, klēžuo pruom Janš. Dzimtene IV, 252.

Avots: EH I, 129

âravietis (zu ârs + vieta), der Auswärtige A. XII, 7; 204; ein Bauer auf einer freien, waldlosen Fläche: āravieši ir zemnieki, kas dzīvuo klajumā, ārpus mežiem - nuost nuo Gaujmalas Aps.

Avots: ME I, 240

ârdràudze, die ausserhalb (ârā) der Gemeinde befindliche Gemeinde, die fremde Gemeinde, fremdes Kirchspiel: ārdraudzē iepirkt mājas MWM. III, 833; ārdraudzes mežā Duomas II, 708.

Avots: ME I, 241

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. ^{2 -} Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. ² 104, Walde Wrtb. ² 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143

‡ II asara Manz. Lettus, = asaris 1.

Avots: EH I, 130

asaraîns, -aiņš, asaruôts, voller Tränen: asaraina (Var.: asaruota, asariņu) upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen BW. 3952. vaigu gali asaruoti 3461.

Avots: ME I, 143

asspuraîns, scharfe Flossen hahend: asspurainas zivis Konv. ² 2321.

Avots: ME I, 145

astrags, auch astrāgs,

1) das hintere Ende des Botes
(astes rags) Mag. III, 2, 113;

2) nach L. astrags, Nebenstütze.
In letzter Bedeutung wohl aus dem. russ острогъ, Pfahlwerk; so Leskien Nom. 180; vgl. auch astrāgs. [Der abweichenden Bedeutung wegen ist russ. острогъ schwerlich die Quelle des le. astrags. Dieses könnte dissimilatorisch aus at-strags entstanden sein, wofür auch atstrāgs "Stütze" spricht. Le. -strags resp. -strāgs vielleicht zu li. stregiù "erstarre", mnd. strak "gerade emporgerichtet, straff", ahd. strach "gerade, straff" u. a.]

Avots: ME I, 146

atara: "Furchen um ein Kartoffelfeld" Prl.; "Querturchen an den Furchenenden" AP., Ramkau.

Avots: EH I, 133

atara, atare Stomersee, ein Streifen Ackers, der am Graben oder am Zaune liegend mit dem übrigen Felde zugleich nicht aufgepflügt werden kann, sodass später Querfurchen gezogen werden müssen; eine solche Querfurche heisst ataru vaga Kurs.; in Kandau atars [= li. ãtaras "борозда с края нивы"]; atarums Grünh.: ataru art LP. V, 30. ņe̦mu ataru trīs suoļus platu Etn. III, 146; n. Mag. IV, 2, 108: atarums "der zweite Pflug".

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 148

atata, Ausruf der Freude: atata, dieviņ, man laba laime BW. 1157.

Avots: ME I, 148

atbiras: Kornabfälle beim Mahlen Latv. Saule, S. 1043.

Avots: EH I, 135

[atbiras, minderwertige Kornabfälle beim Windigen. Adleenen, Neuermühlen u. a.]

Avots: ME I, 151

‡ atbradât

1) her-, zurückwaten;

2) guovs atbradājusi nagus, die Kuh hat sich die Hufe wundgetreten Salis;

3) starķis atbradājis nuo purva uz dārzu vardes, der Storch hat, im Sumpf watend, die Frösche von da in den Garten hergescheucht
Bērzgale. Refl. -tiês,

1) bis zum eigenen Überdruss waten:
bē̦rni nevar a. vien;

2) längere Zeit waten
Saikava: uogu lasītājas pa pīsu atbradājās Warkl. kuo me̦s (= mēs) ar neatbradājāmies pa mežu, - lai nu šie bradā! Saikava.

Avots: EH I, 136

atbrañgt, atbrengt Bers., -stu, -gu, intr., wieder kräftig (brangs) werden, wieder zu Kräften kommen, sich erholen: bet paši mēs atbrangām B. Vēstn. pēc slimības viņa vare̦ni atbrangusi Grünh.

Avots: ME I, 151

‡ atbrauces Warkl. "zurückgestreifte Armel".

Avots: EH I, 136

‡ atbràuciêns, zeitlich begrenztes Herfahren: šinī atbraucienā Ezeriņš Leijerk. II, 116. Silarāja negaidītais atbrauciens Janš. Bandavā I, 133.

Avots: EH I, 136

atbraũcît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich die Ärmel aufstreifen:
strādā atbraucījies. atbraucījušies da e̦lkuoņiem Kaltenbr.;

2) sich (von selbst) aufstreifen:
atbraukās kre̦kliem piedurknes Kaltenbr.

Avots: EH I, 136

atbraũcît (li. atbraukýti), zurückschieben, aufstreifen: piedurknes, matus.

Avots: ME I, 151

atbraũkas,

[1) abgestreiftes Laub
C.,

2) an einem abgestreifen Stengel nachgebliebenes Laub
Ruj.];

3) Flachsabfälle:
kuļuot (linus) atbraukas krīt pīšļuos Vīt. 25.

Avots: ME I, 151

atbraũkât, freqn.,

1) intr., wiederholt herfahren
Spr.;

2) tr., wiederholt aufstreifen:
piedurknes, ruokas LP. VII, 1124, die Ärmel aufstreifen.

Kļūdu labojums:
jāizmet 2. nozīme (zu streichen die Bed. 2).

Avots: ME I, 151

atbràukt, ‡ Refl. -tiês, "wiederholt fahren" Saikava: kuo gan Pēteris neatbraucēs uz šeni, līdz meiteni dabīja!

Avots: EH I, 136

atbràukt [li. atbraũkti "zurückstreichen" ], intr.,

1) zurückfahren:
atbr. atpakaļ;

2) herfahren, ankommen:
brūtgans atbrauca pūram pakaļ BW. III, 1, 62;

3) tr., abfahren seine Schuld:
parādu atbraukt.

Avots: ME I, 151

‡ atdragât, schmetternd abschlagen: a. mūrim stūri.

Avots: EH I, 139

‡ atdrašķîtiês, sich satt toben (balgen) Bauske: vai nee̦sat vēl atdrašķījušies?

Avots: EH I, 139

atgrabinât, tr.,

1) abschaben
Spr.;

2) schwatzend etwas Gehörtes anderen erzählen:
kalpuone atgrabina visus niekus saimniecei Sassm.

Avots: ME I, 159

‡ atgraîzelêt Trik., wiederholt (und zwecklos) schneidend abstumpfen (tr.): a. nazi.

Avots: EH I, 142

‡ atgraizît,

1) wiederholt oder mehrere Objekte abschneiden:
a. nagus Dunika u, a.;

2) durch wiederholtes Schneiden abstumpfen
(tr.) C.: a. nazi. Refl. -tiês, schneidend sich verletzen Dunika: liec nazi nuost! atgraizīsies vēl nagus (= pirkstus).

Avots: EH I, 142

‡ atgram̃stît Stenden, = ‡ atgrābstît: ar grābekli a. salmus nuo duru priekšas. Refl. -tiês Stenden, um sich tastend hergelangen: viņš pa tumsu gar siênu atgramstījās pie mums.

Avots: EH I, 142

‡ atgran̂dît ² Dunika, Kal. OB., Rutzau, = atkasît, abschaben, -kratzen: a. piede̦gumus nuo grāpja dube̦na. Refl. -tiês Dunika, Kal.: granduot katlu, atgrandījusēs arī vāpa, beim Schaben des Kessels ist versehentlich auch das Email abgeschabt worden.

Avots: EH I, 142

‡ atgŗaût ² (li. atgriáuti) Dunika, stürzend (tr.) wegschaffen: a. malkas grē̦du nuost nuo žuoga.

Avots: EH I, 143

atgraûzt Spr., tr., abnagen.

Avots: ME I, 159

atkara, das Anhängsel, das Zweiglein; der Vorwand, Grund (Spr.); kalna atkara, der Abhang A. XII, 507. atkarā stāvēt, būt nuo kam, sich von etw. in Abhängigkeit befinden Kundz. Kr. 105. izkapts iesieta atkarā, atkaru, ar atkaru, atkarus, die Sense ist in stumpfen Winkel an den Sensenstiel befestigt. atkarus (viens nuo uotra) iet oder dzīvuot, abgesondert (jeder für sich) gehen resp. leben 8 Sesswegen). [atkaru galvu, mit zurückgebogenem Kopf Weinsch., Nerft, C., Ruj.]; vgl. atkaru.

Avots: ME I, 165

‡ atkraĩstît AP., (die Sahne) vom (obern) Rande abschöpfen Bērzgale: krējums spainītī nuo malas atkraistīts.

Avots: EH I, 149

atkram̃pis, der Widerhaken am Stecheisen Burtn. U.

Avots: ME I, 168

‡ atkram̃šât Seyershof, etwas Schweres herbringen, -schleppen: man bij visi kartiņi pa kaklu jāatkramšā mājā.

Avots: EH I, 149

‡ atkram̂t ² Kal., Rutzau, = atkàlst: ābelei zars atkramis.

Avots: EH I, 149

‡ atkrante, der Abhang eines Ufers ("kranta nuogāze") Nieder-Kurland. atkrava (unter atkŗava): mums jau tâ daudzi visādu krāmu, un šis vēl atnesis; kur tuo atkravu lai liek! Saikava. milzīga atkrava drēbju (Wäsche) ebenda.

Avots: EH I, 149

atkratît (li. atkratýti), tr., zurückabschütteln. Refl. -tiês, sich gewaltsam losmachen, sich befreien von (nuo) jem. od. etw.: nuo drudža LP. VII, 1248; nuo nepatīkama cilvē̦ka VI, 20. nuo vienām jūtām neatkratuos Vēr. I, 1299.

Avots: ME I, 168

atkraũkât, tr., aushusten, hustend auswerfen: asinis; asins atkraukāšana, Blutspeien. Refl. -tiês, zur Genüge kraukāt: krietni atkŗaukājušies Druva II, 719.

Avots: ME I, 168

atkŗaũt, ‡ Refl. -tiês,

1) "?": a. savu tiesu malkas Dunika, Rutzau;

2) sich erwehren:
bērni bāzās virsū, ka māte nespēja ne˙maz a. Siuxt.

Avots: EH I, 150

atkŗaũt, -kraũt, tr., abgesondert packen, laden, legen: atkŗaut bē̦rzu malku savrup, egļu malku savrup.

Avots: ME I, 168

atkŗava (atkrava),

1) ein Haufen alter, wertloser, weggelegter Sachen, alter Kram:
vai tam kāda manta, atkrava vien ir Druw. pilna māja atkravas Vēr. I, 398. Adv. atkravu kravām, haufenweise Bers., Lub., Erlaa: klēts piebē̦rta atkravu kravām Etn. III, 146. kŗaujam siekstes atkravām BW. 6 [?];

2) "?": tā sacīja rudzu vārpa, atkravā gulē̦dama BW. 28114, 5.

Kļūdu labojums:
BW. 6(?) = BW. 19509

Avots: ME I, 168

‡ atkŗavât, wegpacken, -kramen, -häufen: a. akmiņus nuo luoga Dunika, Rutzau. Refl. -tiês, hersiedeln Dunika, Kal., Rutzau, Schnehpeln.

Avots: EH I, 150

‡ atkravâtiês, = ‡ atkrãmêtiês 1: a. šurp ar mantām.

Avots: EH I, 149

atprasît, Refl. -tiês,

1): atprasījās nuo tē̦va (bat den Vater um Erlaubnis wegzugehen)
Pas. IX, 306.

Avots: EH I, 159

atprasît (li. atprašýti, [russ. отпросить]), tr.,

1) abfragen:
galvasgabalus, uzduotuo dziesmu Vēr. II, 519;

2) zurückbitten, -fordern:
miltus LP. VI, 276. lai zeņķis atprasuot ķēniņam viņa tē̦va naudu LP. VII, 212. Refl. -tiês,

1) sich frei-, losbitten:
nuo skuolas uz mājām;

2) bis zum Überdruss bitten.

Avots: ME I, 182, 183

atprast [li. atpràsti], wieder zur Einsicht kommen, erkennen, begreifen: gan tagad Skaistīte atprata labi, ka nu tai laiks būtu atpakaļ griezties Lautb. Refl. -tiês, inne werden, sich erinnern: atpraties par savu lieluo spē̦ku Lautb.

Avots: ME I, 183

atradenis, Findelkind Pas. IX, 494.

Avots: EH I, 160

atradenis, auch atradiens, der Fund, der Findling, das Findelkind: es atradu atradienu svē̦tu rītu ganīdama: kur dieviņš juostu juoza, tur nuokrita zuobentiņš BW. 29436.

Avots: ME I, 183

atradi, die Verwandten der verstorbenen Frau od. des verstorbenen Mannes A. X, I, 629.

Avots: ME I, 183

atradi, Infl. für aruodi n. U. [Aus r. отряды "Abteilungen"?]

Avots: ME I, 183

atradi = atradības, A. X, I, 629.

Avots: ME I, 183

atradĩbas, Pl. t.,

1) Finderlohn:
man jau tev jāduod tā kā atradības Aps. IV, 5. es paģērēšu lielas atradības Blaum.;

2) [im Infl. nach U. auch: der Fund
]; so auch BW. 33140: es uzgāju (Var.: atradu) atradības (Var.: atradnīti).

Avots: ME I, 183

‡ atradienis Kaltenbr. (mit ìe ² ), Warkl., Pas. I, 150. der Fund.

Avots: EH I, 160

atradinât, fact. zu atrast 2, abgewöhnen: tuo ieradumu vajaguot viņam atradināt LP, VI, 566. Refl. -tiês, sich entwöhnen: nuo smēķēšanas, od. mit abhäng. Inf.: smēķēt.

Avots: ME I, 183

‡ atradinis Pas. IX, 511, der Fund.

Avots: EH I, 160

atradnis,

1): es atradu atradnīti BW. 33126, 1 (ähnlich 33140).

Avots: EH I, 160

atradnis, atradenis,

1) der Fund:
cik priecīgs e̦smu, jums caur šuo atradnīti varē̦dams par jūsu laipnību pateikties Lautb.;

2) der Findling
A. - P.; Lautb. CF. li. radinỹs, Fund, Findling

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): atradenis,

Avots: ME I, 183