Paplašinātā meklēšana

caũrme̦duots, honigdurchtränkt: caurde̦duotu alutiņu BW. 26280.

Avots: ME I, 365

‡ durme "?": tik tumšs; ka ne acī durmes nevar redzēt Peb.

Avots: EH I, 344

‡ izburmetêt Frauenb. "hastig und unverständlich aussprechen". Erinnert an r. бормотать "murmeln".

Avots: EH I, 437

‡ kur̃me Dond., (mit ùr ² ) Lixna, = kur̃mis II.

Avots: EH I, 679

kurme̦t (unter kurmẽ̦r): auch Erlaa, Fest., N.-Peb., Ramkau.

Avots: EH I, 679

‡ kùrme̦tãm AP., (wenn auch nur) ein wenig (kaut cik, cik necik); kur˙me̦tãm (wie lange schon) tevis jau gaidu! ebenda.

Avots: EH I, 679

murmelis, s. mur̂mulis.

Avots: ME II, 670

mur̂menis, wer murmelt, der Brummbär. Mar. n. RKr. XV, 127.

Avots: ME II, 670

‡ nuočur̃melêt Frauenb., abfressen: spradži nuočurmelē lapas kāpuostiem.

Avots: EH II, 37

sasturme, Erregung, Bewegung (unter dem Volke) L. A. n. U.

Avots: ME III, 750

stur̃me: lietus s. BW. 9251 var.

Avots: EH II, 596

stur̃me, sturmis, der Sturm U.; regenschauer mit Wind U. Nebst estn. toŕm "Sturm" aus mnd. storm.

Avots: ME III, 1108

I surme,

1) der Saft
Lettg.: ve̦lk cilvē̦kam visu sùrmi ² (Warkl., Zvirdzine, mit ur̂ Warkh.) ārā Ķemp;

2) der Nutzen, das Gedeihen
Warkh., Warkl.: zagta ēšana neiet surmē (poln. "na poz ) Zb. XVIII, 264;

3) die Mistjauche
Warkl.

Avots: ME III, 1125

II sùrme ² "schwüles Wetter vor dem Regen" (?) Hirschenhof.

Avots: ME III, 1125

šùrme ² : kad metām mieru, nebija vairs ne˙kādas šurmes (= spē̦ka) Druw. (mit ur). nav ne˙maz šùrmes ("nav labi ap dūšu, pēc žūpuošanas") Ramkau.

Avots: EH II, 658

šùrme ² Bers., = surme I 2: viņam nav šurmes (veiksmes).

Avots: ME IV, 106

turme, ‡

3) "labums" Līvāni: jam neiet tùrmē ² .

Avots: EH II, 705

turme,

1) der Geschmack
(mit ùr ² ) Meiran: ēdiens bez turmes;

2) "?": kur liekuos mierā, grimst - un turmes (Halt?)
nav Rainis Gals un sākums 11.

Avots: ME IV, 272

*ur̃me od. *ur̃mis, in der Verbind. ar ur̃mi Karls. "?".

Avots: ME IV, 307

I žur̂me AP., Schujen, (mit ur̃ ) Kosenhof, Lebenskraft, Mut, Energie (bes. bei der Arbeit) N. - Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617, Drosth., Nötk., Vīt.; der Fleiss, die Tätigkeit Wid.: nav vairs žurmes tālāk iet Vīt. pietrūka darbā žurmes Drosth. bē̦rns tīri bez žurmes AP. sāka atjaunuoties žurme un pieaugt spē̦ks Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 96. sajuta spirgtumu, žurmi un bezrūpību 28. Vgl. šurme.

Avots: ME IV, 834

II žurme,

1) die Feuchtigkeit, Nässe
(mit ùr ² ) KatrE.;

2) eine seifige, schlüpfrige Lauge
(mit ur̃ ) Bauske.

Avots: ME IV, 834

‡ a(p)bads Kurmene, = apbē̦das.

Avots: EH I, 72

àizbubinât, iês, anfangen ein wenig zu murmeln, leise wiehern: zirgi aizbubinājās, saimnieku ieraudzījušI.

Avots: ME I, 20

àizčaluôt, intr., murmelnd dahin fliessen: sudrabuotuo Uogres vilni, čaluo ātrāk - aizčaluo A. XX, 942.

Avots: ME I, 21

àizmurdêt, refl. -tiês, intr., etwas murmeln, undeutlich sprechen. Sessw., Spr.

Avots: ME I, 41

àizmur̂kš(ķ)êtiês, etwas murmeln. Tirs., AP., JK., Spr.

Avots: ME I, 42

àizmur̂kš(ķ)êtiês, etwas murmeln. Tirs., AP., JK., Spr.

Avots: ME I, 42

‡ a(p)bads Kurmene, = apbē̦das.

Avots: EH I, 72

apdumt: apdumis laiks Golg., Kl., Kurmene, Laud.; apdumis (= apmāts) prāts Mar., Schwanb.

Avots: EH I, 78

apspļaũdît (li. apspjáudyti), freqn., bespeien, bespucken: kapu, dieva dāvanu A. XX, 477, R. Sk. 138. slimuo vietu eine Kurmethode RKr. VII, 86.

Kļūdu labojums:
jāizme̦t (zu steichen ist): RKr. VII, 86

Avots: ME I, 125

‡ atgalêt,

1) bewältigen
N.-Peb.: lielie darbi atgalē̦ti Deglavs Rīga II 1, 76; fertig werden (mit etwas): nevar ar ēšanu a.: te ir pieēdis līdz acīm; nav apgriezies, - prasa atkal Festen. nevar a. putnu sargāšanu nuo iesē̦tas labības ebenda;

2) befriedigen
(mit einem Objektsakkusativ der Person); jemands Wünsche, Forderungen erfüllen Kurmene, Wessen;

3) aushalten:
nāk nelaime uz nelaimes: vairs a. nevar N.-Peb.

Avots: EH I, 141

‡ atglâbt, retten (perfektiv), auskurieren Siuxt: a. guovi ar zâlēm. Refl. -tiês (unter atglêbtiês),

1): saimniecība bija atglābusies pēc neražas gadiem R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 190. atglābies nuo slimības Kurmene; ‡

2) sich erwehren:
ar... pame̦luošanu varēs a. (= atvairīties) Salasīšana 101.

Avots: EH I, 142

‡ atmurguôt, (halb eingeschlafen) undeutlich entgegenmurmeln Stenden, Wandsen: pa miegam uotram kuo a.

Avots: EH I, 157

atmurminât, entgegenmurmeln: viņa kaut ko atmurmināja Up.

Avots: ME I, 179

atsust (li. atšùsti),

2): auch Kurmene.

Avots: EH I, 172

aûgulišks: wachsend, im Stadium des Wachstums befindlich Kurmene: a. augums, de̦guns.

Avots: EH I, 185

II àukt (III prs. àuc), heulen (vom Sturme) Arrasch, Jürg., (mit àu ² ) Lettihn. Reimwort zu kànkt, sàukt.

Avots: EH I, 186

‡ auņuks Kurmene, Demin. zu àuns, ein kleiner Schafbock.

Avots: EH I, 187

bankšêt Burtn., [Wid.], bañkšēt Druw., intr.,

1) hohl tönen:
tukša muca bankš Trik.;

2) murmeln, plappern
Bers., C.

Avots: ME I, 263

baũkšêt (unter baũkšķêt),

1): auch Salis: kas tur baukš uz bērniņiem? dunduri sāk b. luopiem aparti; ‡

2) leise (bei sich murmelnd) schelten
Seyershof. Zur Etymologie s. auch Scheftelowitz KZ. LVI, 181 und 195.

Avots: EH I, 207

bibinât, stammeln, plappern, undeutlich reden: vārdus pakaļ bibināt U.; [ leise wiehern, murmeln Wid.]

Avots: ME I, 293

biguzis (unter biguze): auch Behnen, Grenzhof, Mitau, Nerft; eine Art Brei aus zerstampften Kartoffeln, Erbsen, Hanf, Zwiebeln und Salz Kurmene (auch raibais b. genannt); eine Ad Brotsuppe Dunika, Kal., OB.

Avots: EH I, 218

birbinât "?": trīs sita bungas, trīs birbināja BW. 33703; [wohl identisch mit li. birbinti, einen summenden Ton hervorbringen; играть на свирѣли. - Zu li. bir̃bti summen, barbõžius, der Summer, sloven. brbotáti, murmeln u. a.; vgl. Berneker Wrtb. I, 107 f.]

Avots: ME I, 297

II blīgzna (unter blìgzne ² I): auch Kurmene, (mit ì) Ramkau (hier: salix caprea), (mit ì ² ) Mahlup, Oknist, Saikava, Warkl., Zaļmuiža: lāčam sieksta, briežam b. BW. 2657.

Avots: EH I, 230

‡ blinderêt Kurmene "slaistīties apkārt bez darbä.

Avots: EH I, 229

I braka Dunika, Kal., Kurmene, Neu-Rahden, OB., Renzen, = zveņģele 1.

Avots: EH I, 236

bruošs, ‡ Subst. bruošums, der dicke, breite untere Teil, z. B. eines Turmes Diet.

Avots: EH I, 247

I bubinât,

1) bu, bu, bu hervorbringen, von Pferd, wenn sie Hafen od. Mehl wittern, entgegenwiehern:
kad zirgam auzas duod, tad viņš bubina. jāsim brāļi, laime būs: zirgi zviedz, nebubina BW. 13857. Im VL. auch mit einem Obj. im Gen. od. Akk.: kumeliņi, baltsarīti, vai bubini tīras auzas BW. 13860;

2) leise murmenl, girren:
ve̦ca māte bubināja, sivē̦niņus ganībama Ltd. 4458. žīdi jau bubina, die Juden (babbeln) halten ihr Gebet. baluoži bubina Zalkt. Zu li. bùbinti "кричать бу-бу-бу", [bubénti "dumpf dröhnen", baũbti "brüllen", la. būbere "pfeifen, tönen"(von der Rohrdommen), būbō "Uhu", nd. pupen "pedere"; s. Leskien Abl. 293, Fick Wrtb. III ^4, 200, Johansson KZ. XXXVI, 343 und Persson Beitr. 38].

Avots: ME I, 343

I bũkšķis,

1) der Lärmende, das Gestöse;

2) der Lärmende, Polterer
(Adsel); der von Zorn Murmelnde, undeutlich Redende (Krem.); der Müssiggänger Setzen n. Etn. II, 49; ein Naseweiser, Schnüffler, unnützes Subjekt Seew. n. U.; ein kleines Kind Purap.;

3) (= ūkšķis), ein aus Schweineknöcheln angefertigtes Schnarrwern
Sassm.

Avots: ME I, 358

II bumburêt, murmeln, etwas halbhaut von seinem Gegner reden Freisiņ.

Avots: ME I, 350

bur! Interj. zur Bezeichnung eines sprudelnden, wallenden, murmelden Schalles: visi bur, bur, bur! pazuduši kâ ūdenī LP. V, 159.

Avots: ME I, 352

[bùrbêt ² [Laud.],

1) murmeln;

[2) = bubinât 1 (von Pferden)
Bers.; bur̂binât ^2, mit dem Maul im Wasser des Trogs nach Mehl suchend Wasserblasen hervorbringen Salis]. Refl. - tiês, sich murmelnd äussern: iekarsums burbinājas pusbalsī izteiktuos izteicienuos A. XII, 260. [Zu li. burbė´ti "ворчать, бормотать", osorb. bórbot "Gemurmeln" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 107.]

Avots: ME I, 352

bur̃t, - uŗu, - ũru (li. (bùrti), zaubern, hexen: burvis sācis pilnā spē̦kā burt LP. I, 162. [burta od. burts sāls BW. 20783, behextes Salz.] burvim uznākusi buŗamā reize LP. VI, 19. ārā burt, naudas maku ārā buŗ. Refl. - tiês,

1) eifrig Zauberei treiben:
buŗas kâ burvis pa tumsu. vecene salika kārtis uz galda un būrās ilgu laiku ap tām MWM. VI, 101;

2) trödeln:
kuo tur pie nieka darba tik ilgi buries Drosth., Smilt., Ruj., Subst. bũrums, der Zauber: būrums nepielīp, der Zauber, die Zauberei wirkt nicht LP. VI, 14. [Fortunatov Sâmav. 104 ⁷⁸ hat es mit li. burnà "Mund" verbunden, indem er eine ältere Bed. "murmeln" voraussetzt. Aber man darf es wohl nicht trennen von burta, li. bùrta, bùrtas, slav. bъrtь "Waldbienenstock" (hierzu vgl. Berneker Wrtb. I, 109), woraus man etwas "kerben" als die ältere Bed. entnehmen kann; vgl. Potebnja РФВ. XI, 59 ² und Жив. Старина 1891, III, XXV, 375 ff., Boisacq Dict. 1015 f., Mikkola Jagić - Festschr. 362, Trautmann Wrtb. 40 und Būga KSn. I, 227.]

Avots: ME I, 354

čadîgs,

1): auch Sonnaxt; ‡

2) sehr vorsichtig
Linden: tad tik tas palika č˙! "manīgs, tramīgs" Kurmene.

Avots: EH I, 282

I čala,

1) das Geschwätz
[Bers., Nigr.], Gemurmel, Geflüster: uz reizi čala gāja pa zãli Apsk. I, 328. tur bija nemitīga, nejauka čala. So auch lakstīgalu, meža, viļņu čala. krāšņie ziedi nuozuda upes jautrās čalās A. XXI, 619;

2) die Schwätzerin:
viņa ir tik tāda čaliņa; [die Elster Nigr.].

Avots: ME I, 402

čalava,

1): auch PV.; ‡

2) = čala I 1 PV.: čalavu varēja dzirdēt, bet vārdus saprast nevarēja; ‡

3) comm., wer plaudert, (undeutlich murmelnd) schwatzt
PV.

Avots: EH I, 283

[čalbît, plaudern, murmeln, knistern Wid.]

Avots: ME I, 402

čaluôt, čalât Karls., intr., schwatzen, plaudern, murmeln: visi iet smiedamies, čaluodami Vēr. II, 138. te̦k upīte čaluodama BW. 3254. Vgl. li. čãlyti "калякать".

Avots: ME I, 402

čāpuôt (unter čâpât): auch Kurmene, (mit â ) Sonnaxt; auf allen Vieren kriechen Spr.

Avots: EH I, 287

‡ III cemeris Kurmene,

1) ein in einem unordentlichen Zustand befindliches Zimmer;

2) eine mit Gesträuch bewachsene sumpfige Steile in einem
Wald.

Avots: EH I, 265

‡ čē̦rmauksis Kurmene, čē̦rmaukša Pilskalne, Schönberg, Taurkaln, čē̦rmauška Stockm. n. FBR. VIII, 88, Kreuzb., die Eberesche.

Avots: EH I, 289

‡ cičuks Kurmene, die Brustwarze.

Avots: EH I, 269

čiñgulis,

1): auch Brucken, ("stilbs") Linden in Kurl.; ein Fleischstück mit Knochen Kurmene; ‡

2) ein Hümpel, Grasbüschel
Linden in Kurl. (mit ìn ² ).

Avots: EH I, 290

‡ čīpuôtiês Kurmene, scherzweise ringen.

Avots: EH I, 292

čurksla, das Gemurmel, das Rieseln des Wassers Aus. I, 73; 111.

Avots: ME I, 422

I daĩrîtiês,

1): auch Kaltenbr. (dàirêtiês ² ), Wessen; "slaistīties apkārt, stāvēt dīkā" Kurmene: neiet vidā (hinein), bet dairās ap pakšiem Kaltenbr.

Avots: EH I, 303

‡ damelêtiês Frauenb., Kurmene, Nikrazen u. a., albern, tollen. Aus nd. dameln (hd. dammelen) "herumschlendern, albern, unklug sich benehmen" (im Grimmschen Wrtb.).

Avots: EH I, 305

‡ dāšîtiês,

1) Streit, Händel anfangen, zanken
Kurmene;

2) "nuopūlēties, ālēties" (mit à ² ) Saucken.

Avots: EH I, 312

dir̃nêt,

1): auch Kurmene; "sich langweilend bummeln"
Diet.; ‡

2) d. galvu, den Kopf senken wie ein Kranker
Siuxt n. BielU.

Avots: EH I, 322

dudinât, intr.,

1) leise Laute von sich geben, leise sprechen, vor sich hin murmeln, brummen:
viņi galvas sabāzuši dudināja. ve̦cā māte dudināja, sivēniņus ganīdama. par kuo tad nu tâ klusu dudiniet;

2) leise wiehern:
zirgs bubina, dudina, kad tam duod ē̦damuo Etn. II;

3) donnern
U. Refl. -tiês. halblaut miteinander sprechen: dudinājās abi.,. visu laiku MWM. XI, 173. [Zu li. dūdénti "fortgesetzt tuten". daudýtė "Pfeife", slav. duda "Pfeife; Dudelsack", s. Būga РФВ‚. LXX, 105.]

Avots: ME I, 510

‡ dūduks "die Taube, Haustaube" Kurmene.

Avots: EH I, 346

dundaļi und dundaļuôt "?": dundaļi tie jauni vīri; visu laiku dundaļuo pie viena graša BW. 25666 [aus Sassm. - In Sessw. bedeute dundaļuôt: bittend und aufdringlich murmeln: dundaļuo kâ nabags; in Bers.: taumeln].

Avots: ME I, 516

duñdinât [Wandsen],

1) bei sich murmeln, brummen:
dziesmiņu Freiziņ;

2) dröhnen, tönen, rasseln
Oppek. n. U.: tēlefōna izolātuors, kuŗš pastāvīgi dundināja Latv.

Avots: ME I, 516

dunduruôt U.: apakš sevis d., bei sich murmeln. d. kādu dzē̦rāja dziesmiņu A. XXI, 356. In A. - Schwanb. bedeute es auch: singen; weinen.

Avots: ME I, 516

ē̦dmaņi Kurmene, Speisen.

Avots: EH I, 371

èlksnis: auch Baltinow, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Linden in Kurl., Lubn., Oknist, Sonnaxt (mit èl ² ), Ramkau (mit elˆ ² ), Aahof (mit elˆ n. FBR. IV, 43), Assern (in Oberkurl.), Baldohn, Bėwern, Brucken, Daudsewas, Drosth., Dweeten, Ekau, Ekengraf, . Fehsen, Fehteln, Fossenberg, Garssen, Grosdohn, Kremon, Kreuzb., Kroppenh. bei Kokn., Kurmene, Lemb., Linden in Livl., Lixna, Matzen, Merneishof, Meselau, N.-Peb., N.-Salis, Oknist, Pabbasch, Pilskalne, Prohden, Rubinen, Sauken, Schujen; Bermus, Setzen, Stelph., Stirniėne, Sunzel, Sussei, Taurkaln, Wahrenbrock, Weissenstein; Zirsten: me̦lni elkšņi BW. 3449. purva elkšņi 12224 var. S. auch die Angaben FBR. V, 161 ff.

Avots: EH I, 368

II erelis, ‡

2) ein zänkischer Mensch
Kurmene.

Avots: EH I, 370

‡ ē̦rsalka Kurmene "mutīga, nikna sieva".

Avots: EH I, 373

II galdît: auch Skaista n. FBR. XV, 54, Warkl., (mit àl ² ) Sussei, (galdît) Kurmene, (galˆdêt) Nautrēni. Zur Etymologie s. auch Būga Arch. Philol. I, 61.

Avots: EH I, 379

gars (li. gãras "Dampf"),

1) der Dampf, der Qualm in der Badstube:
mīksts, mīlīgs gars, angenehmer, dunstloser Qualm. tik mīlīgs kâ pirts gariņš Tr. IV, 538; 598. sīvs gars, herber, dunstiger Qualm. iznīksti kâ pirts gars Tr. IV, 223. garu iepērt, s. iepērt; garu liet, saliet, mest, uzmest, samest, Dampf hervorbringen durch Wassergiessen auf die heissen Steine des Badstubenofens: ve̦ci vīri nuosaluši, pirtī garu salējuši BW. 27294. garu lēja ar kausiņu vai ķipīti uz ce̦riem BW. I, S. 176. uz akmiņa garu metu BW. 16198,5. izlēja kâ garu, er sprach sehr schnell Etn. IV, 4;

2) der Geist, Lebenshauch, Seele:
garu izlaist, den Geist aufgeben, fahren lassen;

3) der Geist, die Lebenskraft, der Lebensmut:
viņa gars griezās atpakaļ, un viņš atspirga Richt. 15, 19. tâ lai latvju garu sildām Aus. garu vilkt, das Leben fristen: kam tad man stāvu galu meklēt, kad vēl kurme̦t varu cerēt garu vilkt Etn. III, 15. tiem pietiktu, kuo vilkt garu A. XX, 530;

4) der Geist, das Varstellungsvermögen, Erkenntnisvermögen, der Verstand:
kad garā redzēji tautas likteni asu... Aus. tam glītuot vienmē̦r būs garu Aus. tiem, kas sirdī kūtri, garā akli, tiem daba rāda jauku priekšzīmi Aus.;

5) der Geist, die Gesinnung, Gemüt:
muļķītis lē̦nā garā pacietis visu LP. III, 89. saimnieks lē̦nā garā (ruhig, in aller Gemütsruhe) paņem me̦du V, 175. viņam bijis tāds naudas gars Upīte Medn. laiki 177. kas var zināt, kāda gara bē̦rns viņš;

6) der Geist, das Wesen, die Eigentümlichkeit:
kristīgas ticības, latviešu valuodas, laika gars. šis tautas gars mūs visus krāj un saista Aus.;

7) der Geist, der Sinn, der Inhalt:
tur savāds gars iz mē̦mām burtu zīmēm raisās Aus.;

8) der Geist (personifiziert):
viņš liels gars, er ist ein grosser Geist;

9) der Geist, überirdisches Wesen, so namentlich die Seele eines Verstorbenen, der Gespenst:
bijis tāds nere̦dzams gariņš LP. VI, 1, 54. visi gājuši dievbijīgi pie darba, labuos gariņus pieminē̦dami Etn. I, 91. rudenī nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem ēdināja garus; tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par garu laiku LP. VII, 306; pa gariem, zur Zeit, wo die Seelen gespeist werden U. garu mēnesis, der Oktober, weil in diesem Monate die Seelen gespeist werden. mājas gars, ein Hausgeist LP. VII, 329. garu diena, aller Seelen Tag U. svē̦tais gars, der heilige Geist; nešķīstais od. ļaunais gars, der böse Geist;

10) der Geruch:
nelabs gars atsitas U., A. XII, 848. [Nebst garēties II, garuoza, aizguore, gar̂me und dzirkstele I zu apr. garrewingi "brünstig", goro "Feuerstand, slav. gorěti "brennen", ksl. жеравъ "glühend", ai. háraḥ "Glut", arm. ǰer, ir. gor "Wärme", gr. ϑέρος "Sommer", ϑέρομαι "werde warm" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 234, Walde Wrtb. ² 308 f. unter formus, Boisacq Dict. 341, Trautmann Wrtb. 79.]

Avots: ME I, 603, 604

I gaura, Geschwätz, Geschwätzigkeit, Mundwerk: tam jau tā lielā gaura A. XII, 948. [Wohl nebst gaurāt und gavilêt zu r. гòворъ "Gemurmel", говори́ть "sprechen", (unbelegt) gavatē "tönt" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 339.]

Avots: ME I, 611

gle̦ts, ‡

5) wässerig; nicht mehlig (von Kartoffeln)
Kurmene, Linden in Kurl.

Avots: EH I, 393

graûzt, -žu, -zu (li. gráužti), tr.,

1) nagen :
suns sācis grauzt kaulus LP. IV, 89. ķirmis sienas malās grauž VII, 647. zirgs ieradinājies grauzt siles Aps. aitas grauž pliku nuopu, garuozu. ļaužu runas sirdi (auch sirdī) grauza BW. 8750. ķēniņam tas ļuoti grauzis (wurmen), ka viesi krāpti LP. III, 31. Auch mit d. Akk. : vagari tas vare̦ni grauž Purap. Sprw. : smiekli kaklu nelauž, smiekli gurnu negrauž ;

2) nagen, reiben, wund reireiben :
gruzis grauž acī od. aci, od. acs grauž A. XX, 882. vainadziņš ausis grauza Ltd. 1037. tam zābaks, saite, pieši kāju grauž. smiltis viņu vaigus grauž BW. 30894. Refl. -tiês,

1) sich verzehren, nagen :
sirds vienatnē aiz skumjām graužas Adam. stipri sāka grauzties gar durvīm LP. VI, 1, 27. jaunā strāva grauzās un grauzās taisni ap tuo A. XX, 558. le̦di kraukšķē̦dami graužas MWM. VI, 491. žē̦lums graužas klāt pie sirds Vēr. 149. kliedziens caur klusumu graužas Vēr. 131. [Zu li. grúžtis "грызь", grùžas "огрызок", aksl. gryzo, "nage", arm. krcem "(zer)nage" und vielleicht gr. βρύχω (mit langem υ) "knirsche mit den Zähnen", got. kriustan "knirschen" u. a., s. Fick BB. VI, 213 u. Wrtb. I ⁴ , 410, Strachan BB. XX, 16, Hübschmann Arm. Gramm. 462, Persson Beitr. 333 f. u. 467, Stokes Wrtb. 187, Berneker Wrtb. I, 359.]

Avots: ME I, 641

II gremt,

1): brummen, dumpfe Laute von sich geben
Memelshof, Wessen, (mit èm ² ) Kaltenbr., Oknist (hier haupsächl. vom Vieh gesagt): vērsis gremj. dzied gre̦mdams Kaltenbr.; vor Wut laut brüllen (von Rindern und Bären) Sonnaxt: grēme, bļāve briesmīgs pūķis Dažādu dziesmu krāj. Rīga 1867, S. 29; zürnend schelten (mit èm ² ) Auleja; zürnend brummen, murmeln Kaltenbr.: ve̦cais smagi grēme; ‡

2) "visur pieķerties" Saikava ("mit em̂"): vinš mani gremj. Refl. -tiês: sich ärgern, grämen, sich kränken
Wolm. n. BielU.; "ēstiês" (mit em̃ ) Sassm.: kuo tu gremies tik daudz uz mani? "grollen; schlecht über andere sprechen" (mit em̃ ) Strasden: priekšā viņi ir labi cilvē̦ki, bet pakaļā (hinter dem Rücken) gremjas, ka bail; "dzirties" Segew.

Avots: EH I, 403

II gremt, gremju, grēmu, murmeln, im Affekte reden : Pēteris ap vienu grābekļa siekstiņu ņēmās visu dienas vidu, gre̦mdamies un runādams pats ar sevi Jauns., Buschh. Gew. refl. grem̃tiês, Wolm., im Affekt eine Absicht äussern, drohen, sich vornehmen, jem. etw. anzutun : tē̦vs grēmās tevi kult ; grollen, unwillig sein ; sich aufdrängen [Stelp.] ; im Begriff sein : kas mācību tur, tie gremjas uz viņiem Spr. Sal. 28, 4. kuo par tādiem niekiem tik daudz gremties A. VIII, 1, 38. viens uh uotru gremjas LP. IV, 23. šī nuoskaitusēs, paklusk gre̦mdamās Duomas I, 567. meita sākusi gremties uz viņu LP. VI, 793. [gremjas virsū "drängen sich auf" Stelp.] izskaidruojumi, kādus viņi gremjas duot MWM. IX, 334. In dieser Bedeutung auch ein Praet. grema [?] : lai arī kâ.., dziedāja laimes, tuomē̦r savā sirdī grema uz Liekņa par tādu apvainojumu Rīg. Av. [Zu li. gramė´ti "mit Lärm hinfallen", slav. gromъ "Donner", čech. hŕmi, r. греми́т "es donnert", gr. χρόμος "Geräusch", χρειμίω "mache Getöse", as. gram. "zornig", ahd. gramizzōn "brummen, zornig sein", an. grimmr "grimmig", av. granta- "ergrimmt" u. a., S. KZ. XLII, 378, Zupitza Germ. Gutt. 175 f., Persson Beitr. 936, Trautmann Wrtb. 97.]

Avots: ME I, 648

grem̃zt, [grem̂zt ² Bl., Ruj.], -žu, -zu (li. grémžti "schaben"),

1) nagen, beissen, wurmen :
tās (bē̦das) grauž un gremž un iekšas pluosa MWM. VI, 575. iekšās gremžuot vandās salkums VI, 360. man briesmīgi gremza, ka krustmāte mani tur par mazu bē̦rnu VIII, 29 ; [

2) murren, brummen
L., St., U.]. Refl. -tiês, [grem̃ztiês Wandsen, grèmzties Trik., grem̂ztiês ² Selg., Neuermühlen],

1) grollen, zürnen, etw. Böses anzutun wünschen :
kuo viņš man te gremžas virsū? Dond., Naud., A. -Rahden, Bers., Sissegal ;

2) sich grämen :
kuo tur tik daudz pēc viņas gremzties? MWM. X, 577 ;

3) murren, brummen :
viņš briesmīgi gremzās Vēr. I, 1371. kuo viņs man te gremžas virsū Dond., Bers., K., Sissegal ; [

4) grem̃zties, neidisch sein
Trik. - Zu gremt, gre̦muot (s. diese) u. a. ; vgl. auch Boisaq Dict. 1069, Uhlenbeck PBrD. XXX, 284.

Kļūdu labojums:
jāizmet 3. nozīme (zu streichen die Bed.3).

Avots: ME I, 649

‡ grieztauka, = grìeztaga ² Skaista, Warkl. (mit ìe ² ); "nikna sieva,: plē̦sauka" Kurmene.

Avots: EH I, 409

‡ I grigala, comm., "wer häufig und laut zu lachen pflegt" Kurmene.

Avots: EH I, 405

guģuôt, gūguôt, guģêt, -ẽju,

1) intr., girren:
dui baluoži strautā dzēra, abi dzēra guģuodami BW. 31955, 3 (Var.: gūguodami, dūduodami 16715; 10627, guģējuot 9965, ģuģuojam 9589). lai palika pašu puiši kâ baluoži guģuojam RKr. XVI, 151;

2) murmeln, schwatzen:
viesi, jautri smiedami un gūguodami... Purap.;

3) klagen, sich grämen,
[guģuôt, schnucken, weinen Mag. VIII, № 2282, aus Nerft]: guģuodami, sē̦ruodami nuo māmiņas vien dziedāja BW. 3990. Refl. -tiês,

1) missmutig murmeln, sich beklagen
Ahs.: dē̦ls guģējās, ka nevaruot laimīgs būt LP. I, 122. tautu meita guģuojās (Var.: guģināja, gūguojās, gaudājās), vainadziņš ausis grauza BW. 24272. viņs ar˙vien par tuo uz manim guģuojās A. XIII, 492;

2) betrübt sein
Tals.

Kļūdu labojums:
9965 = 9969, 3 var.

Avots: ME I, 676

‡ gūgurêtiês,

1) "luokņâties, sich wiederholt (namentlich im Halbdunkel) bücken" Kurmene;

2) "ungeschickt gehen; saumselig arbeiten"
PV.

Avots: EH I, 422

gumdît (unter gum̃dinât ),

1): auch Gr.-Buschhof (kas tevi gùmda ² tâ darīt?), Kurmene ("hetzen");
‡

2) "sev vien kuo raut" (aus einem handschr. Vokabular): redz, kâ Bē̦rtulis gumda linus, duomādams, ka mēs nere̦dzam.

Avots: EH I, 419

gvelˆzt: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 83,

1): auch Auleja, Kaltenbr., Līvani, Saikava, Warkl., Zvirgzdine; ‡

2) in einer eigenartigen Mundart sprechen
Kurmene: "susejieši gvelž"; ‡

3) scherzen; spotten
(mit elˆ ² ) Grünw. ‡ Subst. gvelˆzējs Auleja, = gvelˆzis.

Avots: EH I, 425

ìebubinât, herein -, hineinmurmeln. Refl. - tiês, plötzlich bu, bu, bu hervorbringen (von Pferden), kurz aufwiehern: zirgs iebubinājās un ēda tāļāk Blaum. St. 63. ķēve iebibinājās Zeif. Chrest. III, 2, 203.

Avots: ME II, 5

‡ ìečaluôtiês, (plötzlich, für eine kurze Zeit) zu murmeln (schwatzen) anfangen: tieksme... ie. kâ strautam Virza Straumēni3 213.

Avots: EH I, 507

ìemurkšķêtiês, [ìemurkšêtiês Wid.], einen murmelnden Laut ausstossen.

Avots: ME II, 47

ĩkstêt [Arrasch], īkšķēt, - u, - ẽju, intr., murren, murmeln, trödeln: te̦k upīte īkšķē̦dama BW. 14166, 1. kuo tu te īksti, kad nestrādā Lind. [Wohl zu īgt.]

Avots: ME I, 835

‡ * irgņât, zu erschlfessen aus nùoirgņât. Refl. -tiês "niekuoties runājuot" Kurmene.

Avots: EH I, 431

*II  irgt [oder * irdzêt?], prs. irdzu,

1) sprudeln, rieseln, murmeln, plätschern
AP.: strauti iz purvainās zemes irdz MWM. X, 579. kâ lāses, lietum irdzuot... D. izgaist kâ vilnis, kas krastmalā irdz JR. V, 122;

2) sprudeln, geläufig sein:
tam valuoda irdz A. XIV, 1, 409.

Avots: ME I, 710

izblin̂st ² : gaļa katlā izblinduse, ist zu weich gekocht, aber noch nicht auseinandergegangen Kurmene.

Avots: EH I, 435

‡ izbubinât,

1) Perfektivform zu bubinât I 1: zirgs nevar ne˙maz i. Salis;

2) murmelnd äussern
(perfektiv): šīs duomas viņš izbubināja ga˙ndrīz tik stipri, ka... Dünsb. Trīs romant. gadīj. 51.

Avots: EH I, 436

‡ izčēksnējis Kurmene, = izčẽrkstējis, čaũgans: i. le̦dus.

Avots: EH I, 439

izkruõģêt (unter izkruôguôt ),

2): "izputināt, izvazāt" Kurmene.

Avots: EH I, 459

izsnàt ² : viņš piegāja bez manas ziņas un izsnāja ("izmeklēja un pajēma") visas labākās kartiņas Kurmene.

Avots: EH I, 481

juõnis,

1) die Weile
[Libau, Rönneb]: labs juonis jau pagājis, kamē̦r viņš aizgājis. [pagaidi juonīti! U.] par juoni pienāk Strazdene, Neik. juoņiem (Instr. Pl.) zuweilen; juoņiem - juoņiem, bald - bald: mirušuo dvēseles juoņiem parādās par gulbjiem Pūrs I, 99. juoņiem līst, juoņiem saule spīd;

2) juoņiem, ar juoni, juoņus Ahs., pilnā juonī, in vollem Laufe, mit Ungestüm:
puisis steidzās juoņiem pakaļ LP. III, 84. ieņemt pilsē̦tu ar juoni, im Sturme. viņš ar juoni (mit Ungestüm) devās ienaidniekam virsū. es nuogāju trīsdesmit veršu ar vienu juoni, in einem Striche, ohne Erholung. viņš pacēla ar (vienu) juoni (mit einem Male) mucu alus Bers. [ej vienā juonī U., geh in einem Striche. ar juoni PS. oder uz juoni U., plötzlich;

3) der Anfall
U.;

4) eine Strecke, ein Zug
U. - Aus liv. juoń "Anlauf, Ansatz, Bewegung"; s. Thomsen Beröringer 255.]

Avots: ME II, 127

kaikars (unter kaîkaris ² ),

2): "draiska, gaŗiem, izstīdzējušiem luocekļiem pusaudzis" Kurmene;

4): nuo tā zirga ne˙kāda labuma, kas tāds kaîkars ² (ist sehr mager)
NB.; ‡

6) "cilvē̦ks, kas netiek līdz uotram ne darbuos, ne arī iešanā" (kaîkars ² ) NB. Vgl. dazu auch Būga Tiž. I, 403.

Avots: EH I, 574

‡ kāķējums (baļķī) Kurmene, = kaķē-jums (nomen acti zu kaķêt))?

Avots: EH I, 600

kāpâtuvis: auch Kurmene, Oknist.

Avots: EH I, 586

[ķepelis Bers.], ķepels [wohl für ķepelis],

1) [ķepelis Kl.], der Schmadderer, Schmutzfink:
kuo tur ķepelējies kâ ķepels AP. ;

2) jem., der sich vergeblich abmüht
Erlaa ;

[3) ķe̦pe̦ls Kurmen "jem., der ungeschickt etwas aus Lehm formt
(ķepē)"].

Avots: ME II, 367

ķezēklis,

3): "nejē̦ga, nepraša" Kurmene.

Avots: EH I, 698

ķir̃melis Ahs., ķirmulis,

1) der Holzwurm
Ahs., Grünh.: jaunās ē̦kās, malkas strēķuos dažreiz ķirmeļi parkstina LP. VII, 647;

2) Made, Larve:
ķirmeļi jeb kāpuri Konv. ² 124;

3) der Wurmstich, der Wurmfrass, der mehlartige Staub, der wom Bohren des Holzwurmes entsteht:
izsijā ķirmeļus (kuožu ē̦dumuos) un apkaisa izsitušuo vietu IK. VI, 54; apbārsta ar ķirmuļiem ibid. [Aus li. kirmėlė˜ "Wurm."]

Avots: ME II, 384

ķirmgrauzis,

1) der Holzwurm:
ķirmgrauži izgrauž sev ejas priežu mizā Rītiņ;

2) ķir̃mgrauži, der mehlartige Staub, der durch das Bohren des Holzwurmes entstanden ist
Sassm. [Aus li. kirmgraužà "червь, точащiй дерево; что червями источено (мука из дерева)".]

Avots: ME II, 384

II ķipra,

1) der Holzwurm
(gew. ķipris): ragana ielīduse ķirpu izē̦stā stabā LP. V, 9. nedz sprāgst tas, nedz grauž tuo ķirpas Dünsb.;

2) der Pl. ķirpas, der mehlartige, vom Bohren des Holzwurmes entstandene
Staub.

Avots: ME II, 385

ķìrpis, [ķir̂pis Erlaa],

1) der Holzwurm, Holzbock
Serb.: ja ķirpis istabas baļķuos urba, tad nāve drīzi vien gaidāma LP. VII, 414. [ķirpi dirsā likt, Schaden zufügen N. - Sessau n. U.] lien kâ ķirpis uotram (oder cilvēkam) dūšā Lub.;

2) Der Pl. ķirpji, das von dem Bohren des Holzwurmes enstandene
Mehl JK. VI, 54;

3) ein kränkliches, schwächliches Kind
Frauenb.;

4) der Block auf dem Schlitten zum Balkentransport.

Avots: ME II, 385

ķir̃zata (unter ķir̃zaka ): auch (mit ir ) Kurmene; Stelph., (mit ir̂ ) Linden in Kurl., gen. plur. ķirzatu BW. 19280, 1.

Avots: EH I, 705

‡ klamsaks Kurmene "ein grosser Bissen".

Avots: EH I, 610

klùņģis,

1): auch Walk (mit uņ ); jedes beliebige Stück Holz
(mit uņ̂ ² ) Salis;

2): ein unbeholfenes Lebewesen
(mit un ) Kurmene.

Avots: EH I, 623

[kluñkstêt C., Dunika], klun̂kstêt [Kl.], kluñkšķêt [Gr. - Essern], klun̂kšêt, [kluñkšêt Līn.], - u, - ẽju, intr.,

1) schluckern, klunkern, glucksen (von einer bewegten Flüssigkeit in einem umschlossenen Raume)
Smilt., Mar., Nigr.: muca klunkst Smilt. alus klunkst, kad tuo nuo pudeles lej Lub. mucā vēl klunkst putra LD. I, 34;

2) plätschern, murmeln:
strautiņa klunkstēšana Aps.

Avots: ME II, 235

‡ krandžalas Kurmene "bārkstis".

Avots: EH I, 642

‡ krandžalâtiês Kurmene, herabhangen.

Avots: EH I, 642

‡ krēklis,

1) verächtl. Bezeichnung für ein Kind, das viel schreit
A.-Autz;

2) ein alter, schwacher Mensch
Kurmene, (mit è ² ) Domopol;

3) eine Schindmähre
(mit è ² ) Bērzgale, Domopol: mūsu k. nespēj aŗkla vilkt Domopol;

4) "ein Schimpfname"
Jakobstadt; jem. mit einer krächzenden Stimme Salwen; ein krächzender alter Mensch Wessen.

Avots: EH I, 651

kuce,

1): auch Bērzgale, Lubn., Meselau, Oknist, Saikava, Schwanb., Sessw.; ‡

2) = kucĩte (unter kuce) b Nautrēni: k. ir kuoka klucītis ar caurumu vidū, piesiets dzirnakmeņa virsējai pusei, lai šai caurumā varē̦tu ielikt milna apakšējuo galu; piesien kuci pie dzirnavu stīpas. - kucīte a: auch Kaltenbr., Kurmene, Stom., Wessen; kucīte b: auch Lixna, Saikava.

Avots: EH I, 666

I kuñkuruôt, kuñkuŗuôt [auch Līn.], intr., vor sich brummen, murmeln, winseln Kand.: ve̦ca māte kunkuruoja sivēniņus ganīdama Ahs. sievai rauduot un kunkuruojuot, nuolaidās liels ērglis JK. V, 60. [pusbalsī kunkuŗuot meldiju Janš. Čāp. 23. dziedāja paklusi, it kâ kunkuŗuodama 52. Vgl. kunkt.]

Avots: ME II, 316

kurmẽ̦r, kurmẽ̦rt, kuŗume̦t, urme%CC%A6t">kurme̦t, urmeti%C5%86">kurmetiņ, einigermassen, annähernd [Sessw.], wenn auch nur ein wenig: mēs jau kurmē̦r e̦sam skaidrībā MWM. VI, 901. labība būtu labāki paaugusi, ja lietus kur˙me̦t būtu uzlijis Tirsen. nav iespējams kurmē̦r tuos gaiši iztirzāt A. XVI, 925. temperātūrai vajaga būt kurmē̦rt vienādai A. XX, 595. kurme̦t tādiem apstākļiem Niedra. ja tik labība kurme̦t maksās, tas šis gads būs labāks par pē̦rnuo Balss. ja būtu kurmetiņ lādzīgāks celš... Vīt.

Avots: ME II, 323

kuŗumẽ̦r, kur,ume̦t Pūrs II, 2, s. kurmẽ̦r, kurme̦t.

Avots: ME II, 328

lãdzîgs,

1) tauglich, brauchbar:
ja būtu kurmetiņ lādzīgāks ceļš Vīt.;

2) rechtschaffen; gutmütig, gefällig:
lādzīgs vīrs Ronneb.

Avots: ME II, 436

I lāms: auch (eine Pfütze) Kurmene, ("eine Wiese") Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616; lãmiņš Ruhtern "ze̦ms zemes gabaliņš, dumbrājs, kur var sēt". lāmus plêst Tdz. 49770 (aus Bixten).

Avots: EH I, 727

I lãpît, - u od. - ĩju, - ĩju (li. lópyti, [r. лáпить (aus Smolensk; echt russisch?)]), tr., flicken, ausbessern: cimdus, svārkus, zeķes; jumtus, žuogus. nu tev bikses lāpīs, nun wirst du Prügel bekommen; laiskumu od. slinkumu lāpīt, sich der Faulheit hingeben, faulenzen; paģiras lāpīt, den Katzenjammer durch Katerdrühstück zu vertreiben suchen: zeļļi dienu nuo dienas lāpī paģiras Saul. A. XX, 649; lāpāmā adata, die Stopfnadel. Refl. - tiês, sich mit dem Flicken beschäftigen: diegi vien karājas, kur vakar lāpījies BW. 20569. vēja māte lāpās, die Göttin des Windes flickt beim ruhigen Wetter die Kleideŗ die sie während des Sturmes zerrissen hat (vgl. Etn. I, 86). kad vistas, zuosis lāpās, tad tas uz lietu, wenn die Hühneŗ Gänse mit dem Schnabel im Gefieder knibbern, so deutet das auf Regen Spr., Druw., [Līvāni]. Subst. lãpĩjums, das Geflickte, das Flickwerk, die vollendete Tätigkeit des Flickens: dē̦ls pateicas mātei par zeķu lāpījumu; lãpîšana, das Flicken; lãpîtãjs [li. lópytojis], der Flicker, Ausbesserer: būsi mana līgaviņa, man zeķīšu lāpītāja bW. 13278. kas dziesmiņu nedziedāja, tas slinkuma lāpītājs BW. 628; pasaules lāpītājs, der Weltverbesserer (ironisch). [Zu klr. лáпоть "Fetzen", alb. ľapε "Lappen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 691; s. auch Holthausen IF. XXXII, 340.]

Avots: ME II, 439, 440

lazda: auch Assern, Bērzgale, Burtn., Gr.-Buschh., Daudsewas, Dunika, Ekau, Ekengraf, Fellsen, Frauenb., Garssen, Grünh., Heidenfeld; Jürg:, Kalupe, Kurmene, A.- und N.- Laitzen, Laud:, Linden (in Livl.), Mahlup, Mar., Mesoten, OB., Oknist, Postenden, Prohden, A.- und N.- Rahden, N.- Rosen, Rutzau, Saikava, Sessau, Setzen, Sonnaxt, Stackein, Stelph., Stirniene, Sussei, Teufkain, Trik., Wahrenbrock, Gr.-Würzau, Zvirgzdine, Tdz. 39055 (aus Warkh.) und 46991 (aus Rudzētas). Zur Etymologie s. auch Scheftelowitz, KZ: LIV, 247 und LVI, 177.

Avots: EH I, 725

I lìeks,

1): liekais ģīmis Kurmene, eine Maske;

2): nuo lieka, = lìečis (unter lìeči) Siuxt: ja uz tuo pusi iešu, tad pieiešu: n. l. jau neiešu. piedevis vēl n. l. klāt. izdedzināja ... t. s. liekuo gaļu Auštriņš Gaŗā jūdze I, 32. vaina aizaugase ar lieku gaļu Dunika. viņiem lieku (fremde, besoldete Leute)
nav; paši visu padara AP. l. (fremd; besoldet) gans ebenda. viņš jau mums tik˙pat kâ savs, nav ne˙maz kâ l. (fremd) ebenda. kuo tur l. drīkst teikt, kad pašu māte ne˙kā nesaka ebenda. Über Verwandtes im Li. s. Fraenkel FBR. XI, 56.

Avots: EH I, 753

I ligzda: auch A.-Bergfried, A.-Laitzen, Alschw., Annenhof (bei Mar.), Anzen, A.-Ottenhof, AP., Autz, Behnen, Bers., Bixten, C., Dobl., Dzērve, Ellei, Ermes, Erwalen, Grenči, Gr.-Rönnen, Hasau, Hasenp., Hofzumberge, Holmhof, Jürg:, Kalz., Kand., Kegeln, Kreuzb., Kurmene, Kurs., Ladenhof, Launekaln, Laud., Lemb., Lesten, Lieven-Bersen, Luttr., Mahlup, Marzenhof, Meselau, Mesoten, Nabben, Naud., Nikrazen, N.-Peb., N.-Salis, Pabbasch, Pernigel, Pussen, Renzen, Römershof, Ronneb., Ruhtern, Ruj., Sackenhausen, Salgaln, Schlehk, Schlockenbeck, Schmärden, Schnehpeln, Selg:, Seppknll, Sessau, Smilt., Stelph., Sussikas, Swehthof, Taurkaln, Trik., Ugalen, Ukri, Ulpisch, Usmaiten, Valgāle, Wilzen, Wizenhof, Wolgunt, Zirstenhof, Zögenhof, (ligzdiņa) Gr.-Buschh. (unbek. in Saikava, wo dafür pērklis; in Bixten, Mesoten, Zögenhof - l. "ein leeres Nest von Hausvögeln" neben pereklis "ein Nest mit Eiern").

Avots: EH I, 741

‡ linavuôt Kurmene "in den Bauernhäfen als Pasfbr umherfahren, um Gemeindeglieder anzuschreiben und den Katechismus abzufragen". Vgl. linuôt 2.

Avots: EH I, 742

lùokņâtiês: sich wiederholt (besonders in der Därtimerung) abwärts beugen Kurmene.

Avots: EH I, 767

luba,

1): Rinde, Schale überhaupt (auch diejenige von Kartoffeln)
Seyershof; "der obere, sich absehälen lassende Teil (eines Gegenstandes)" Siuxt; Rinde, Borke Siuxt: kad sadzija, nuogāja l. nuost, un palika ve̦se̦la āda; lubas, verdorrte Rindenstücke Schniekern; abgeschälte Fichtenrinden Frauenb.;

2): auch Iw., Kaltenbr., Oknist, Ramkau, Salis, (lubiņa) Sonnaxt;

3): ein abgespaltetes (nicht gesägtes) Brett
Sonnaxt; ein Regal Iw,; lubas Oppek. n. BielU., Kurmene, die Seitenbretter eines Wagens; lubu rati (mē̦slu vešanai) Dunika, Rutzau; lieluo lubiņu tītavu, kādas vajadzīgas šķeterēšanai ..., vairs nav Janš. Bandavā I, 10; ‡

5) eine kleine, dünne Holzstange
Nautrēni; ‡

6) = libis II Salisb.; ‡

7) ein plumpes, dickes Lebewesen
AP.

Avots: EH I, 759

‡ lučuks Kurmene, die Brustwarze.

Avots: EH I, 759

[ļuļa, ein Murmelnder, Brummender.]

Avots: ME II, 542

[ļuļinât, murmeln, brummen Wid.] Refl. -tiês, [sich abgeben mit?]: es ļuļināšuos ap tavu madāmu Saul. III, 113; ["spielen, tändeln": ļ. ar bē̦rnu Warkl.].

Avots: ME II, 542

lûžņa,

1): ein Dickicht, dichtes Gesträuch, Bruch
Sonnaxt: tādā lũžņā iegājis, ka ni malā tikt; "sakrājušies kuoku atlikumi" Wessen;

2): auch Schwitten, Zögenhof (mit ū ); ein mit Schutt voller Ort
Sonnaxt; lûžņu ² bedre Lemb., eine Kehrichtgrube;

4): eine nachlässige weibliche Person
(mit ū ) Kurmene.

Avots: EH I, 765

makucis, ‡

2) ein rundliches, dickes Kind
Kurmene.

Avots: EH I, 780

me̦rkavuôt,

1) versuchen
(mit è̦r ² ) Saikava: me̦rkavuo labi nuoskaitīt pātarus!;

2) verstehen
Kurmene: vajag m., kâ dzīvuot, ja grib aiztaupīt, Wohl aus p. miarkować.

Avots: EH I, 801

‡ mer̂meļuôt Sonnaxt, murmeln, undeutlich sprechen.

Avots: EH I, 801

‡ millis Kurmene, für milnis (unter milna I 2).

Avots: EH I, 813

‡ mite̦ns Kurmene, = atlaide̦ns: m. laiks ir vidū starp salu un atdrēģi. Zu mist ‡ IV.

Avots: EH I, 819

muôstît [auch Kr.], -u, -ĩju, muôkstît Ruj. n. U.,

1) stottern, mit der Sprache nicht recht herauswollen
Elv., St.;

[2) murmeln:
viņš muosta vien Bergm. n. U. Gew. refl. -tiês, stottern, mit der Sprache nicht recht herauswollen od. -können; Unsinn treiben, trödeln Lös. n. Etn. IV, 147: viņš nuokstījās (muostījās Lös.) vien, nevarēja ne˙kā atbildēt C., Mat. viņš sāk gruozīt ce̦puri ruokās un muokstīties Pump. kuo tur muosties? nāc strādāt! Friedrichswald. - muokstīties U., nicht vom Flecke kommen.]

Avots: ME II, 683, 684

mũdaļa Līn., mūdaža,

1) die Muherin, die Kuh:
kam tu bļāvi, mūdaļina? BW. 14517, 4;

2) comm., eine Person, die in Fieberphantasie unverständlich murmelt
Lös. n. Etn. IV, 147. Zu mūdêt II.

Avots: ME II, 677

I mùdêt ² Bers., -u, -ẽju, intr.,

1) muhen, dumpf brüllen:
guovs mūd Lös. n. Etn. IV, 147, [Fehsen];

2) murmeln, im Fieber unverständlich sprechen, dumpf tönen:
vīra māte mūdēja pie dzirnu stakles BW. 23402, 5. vēl ilgi pēc tam dzirdējuši zvanu tur e̦ze̦rā žē̦li mūdam LP. V, 392. kausuos mana misa mūd Stari I, 338. [Nebst gr. μῦϑος "Wort, Rede", ahd. mutilōn "murmeln" zur Wurzel von le. maut "brüllen".]

Avots: ME II, 677

mulmêt,

1) stammeln
Elv., L.;

2) murmeln
Mat. [Vgl. Le. Gr. § 125.]

Avots: ME II, 665

murdi,

1) ein Sprudel;

2) Konfusion
L.; unverständliches Reden, Murmeln, Fieberphantasie [Kreuzb., mur̃di Ruj., mùrdi ² Warkl., Bers.]: murduos runāt, nicht wissen, was man redet L.;

[3) Spektakel
Bergm. n. U. - In der Bed. 3 (und 1?) nach Leksien Nom. 190 wohl aus estn. murd "Gedränge"].

Avots: ME II, 668

mur̂diens [C.], das Gemurmel, Gebrumm [mur̃diens Ruj.]; der Sprudel, Spektakel: ļaužu murdiens ar nejaukiem tabakas dūmiem drāzās pa durvīm ārā Alm.

Avots: ME II, 668

murduoņa,

1) das Murmeln, Geflüster; Sprudeln
Grünh.;

[2) "jem., der im Schlaf redet"
Warkl.].

Avots: ME II, 668

mùrgulis: "kas runā murgiem līdzīgas runas, me̦lus, niekus, nesapruotami" (mit ur ) Kurmene.

Avots: EH I, 833

[II muris "jemand, der undeutlich und murmelnd spricht" Nötk.]

Avots: ME II, 669

I mur̂kšķinât,

1): pīles dīķī "mur̃kšķina" Freudenberg;

2): undeutlich sprechen
Adleenen, Bers., Nötk., Wesselshof, (mit ur̂ ² ) Autz, Sermus, (mit ur̃ ) Behnen, Mesoten; murmeln (mit ur ) Schujen, Schwanb.; "nevietā runāt" (mit ur ) Sauken;

3): auch (mit ur ) Ronneb.; aita mur̂kšķina ("brē̦c") Erlaa. ‡ Refl. -tiês Frauenb., = mur̂kšķinât 1 (?): pīles, dīķī kukaiņus ķe̦rdamas, mur̂kšķinājas ² .

Avots: EH I, 834

mur̂kšķis, mur̂kšis, muršķis,

1) [mur̂kšis PS., mur̂kšķis C., Jürg., Lös.], der Murmler, der Brummbär, einer, der undeutlich spricht Smilt.: viņa sauc mani par murkšķi Purap.;

2) das Murmeltier (arctomy);

3) Milch mit Hanf gemischt
Smilt.;

4) etwas Verwickeltes, z. B. verwickeltes Garn [mur̃kšis PS., mur̃kšķis C., Jürg., mur̂kšis Lös.], Sels.: murkšķis ir sarežģita leita Sun.; murkšis, etwas, was viel Mühe macht Burtn.: [šis elles sastrē̦gums, šis mūžīgais mur̃kšis Austriņš Nuopūtas vējā 119.]

Avots: ME II, 670

mur̂kstêt, mur̃kstê Ahs., mur̂kšķêt ² [Libau, Hasenpot, Nötk., mùrkšķêt ² Kl., mur̃kšķêt Salis, mur̂kšêt ² Dunika, Līn.], -u, -ẽju, tr., intr., murmeln, in den Bart brummen, [plappern U.], faseln, [murkšêt Wessen] undeutlich sprechen: [kaut kuo nesapruotamu, bet priecīgu zem de̦guna murkšķē̦dams Ezeriņš Leijerlaste I, 252.] kuo nu murkšķi tādas muļķības? Grünh. viņš neiet pruojām, bet murkšk niekus Vēr. I, 1158. kâ āzīši murkšē̦dami BW. 32806, 3. kuo tu murkši, ka ne+˙kā nevar saprast? Mar. Subst. murkstẽjums, murkstêšana, murkš(ķ)ẽjums, das Gemurmel; murkš(ķ)ê̦tãjs, wer murmelt, faselt. [Zu ai. murklénti "undeutlich sprechen".]

Avots: ME II, 670

murma,

1) [?]"das unklare, schlammige Wasser im Teich oder in der Flachsweiche"
Apšciems: vai murmā zivis dzīvuo?

[2) mur̃ma, jem., der undeutlich spricht od. murmelt
Grünh.].

Avots: ME II, 670

mur̂mêt (li. murmėti "murren"), -ẽju, intr., ["leise reden" Warkl.]; stammeln, murmeln Smilt.: [tas murmē̦dams vien nuogāja pruojām Pas. II, 178 aus O. - Bartau].

Avots: ME II, 670

[mur̂minât Prl., C., PS., Jürg., Schujen, mùrmināt ² Lös.], mur̂minât ² [Līn., Salis], tr., intr., murmeln: meitenīte murmina bībelperšas Vēr. II, 516. viņš murmināja A. XX, 308. [murmina kâ žīds pa bārdu Wessen, Fest. - Nebst li. murmėnti dass. zu d. murmeln, la. murmur "Murmeln" u. a., s. Osthoff MU. V, 97.]

Avots: ME II, 670, 671

‡ mur̂minêt Warkl., murmeln, undeutlich sprechen: žīdi murminē pātarus.

Avots: EH I, 834

mur̂mulis: auch Borchow n. FBR. XIII, 25, Kalupe n. FBR. XVIII, 38, Lubn. n. FBR. XVII, 127, (mit ur̂ ² ) Ladenhof n. FBR. XI, 73,

1): wer stottert Neugut; wer viel spricht od. immer murmelt
(mit ur̂ ² ) Dunika; wer viel und sinnlos schwatzt (mit ur̂ ² ) Frauenb.; wer schnell und viel spricht Schwanb.; "tāds, kas izrunājas" (ironisch) Zvirgzdine (mit ùr ² ); Schimpfname für einen Frechling (mit ur̂ ² ) Seyershof;

3): viņš dzē̦rumā kâ m, iemuldēja ... traukuos
Janš. Mežv. ļ. II, 237; ‡

7) ein gärendes Gemisch
(mit ur̂ ³ ) Dunika; ‡

8) "?": tev, puisīt, tāda galva kâ čigānu murmuļam Tdz. 42535.

Avots: EH I, 834

mur̂mulis (li. murmùlis "ein Brummbart"),

1) der Stammler, wer murmelt, stottert, undeutlich spricht, ungewandt in der Rede ist
[Domopol, Serbigal], Selb.;

2) der Tolpatsch, ein unwissender Mensch:
ej tu, murmuli, kuo tu zini?

3) von einem betrunkenen Menschen:
piedzēris kâ murmulis;

4) der Meckerer, Beiname des Bockes:
ai āzīti, murmulīti! BW. 29095. puisīšam tāda daba kâ tiem āžu murmuļiem (Var.: tam āža murmeļam) 12398; auch von der Lerche: cīrulīti, murmulīti! 2611;

5) das Murmeltier
B. Vēstn.;

6) der Pl. mur̂muļi [Kr.], das um einen hineingeworfenen Stein kreisende Wasser; Wasserwirbel
Kokn., Lub.; asins murmuļi, hervorquellendes Blut U.: [tavi asins murmuļi dziedē visas manas sāpes B. W. B.] Singular: nuo ūdens murmulīša BW. 29720, 2.

Avots: ME II, 671

mur̂muļuôt, [mùrmulêt, -ẽju [Fest.], Spr., intr., murmeln, undeutlich sprechen, rieseln, sprudeln: kuo viņš tur murmuļuo, vārīdamies? kâ katls? Selb. pa caurumu nāk ūdens murmuļuosdams laukā Lös. n. Etn. IV, 147. asinis skrēja murmulē̦damas Selsau.

Avots: ME II, 671

muru, muru, muru murumis Interj., murmelnd, schabbernd, rieselnd: buču, buču, muru, muru pa Kārlīša vēderiņu BW. 19191, 1. nuoiet muru murumis dibinā LP. I, 157.

Avots: ME II, 671

muša [(li. musià) Gudenieki, Altenburg, Dond., Wandsen, Nigr., Alschw., Schrunden, Gr. - Essern, Satingen, Alt- Autz, Hofzumberge, Stenden, Grob., Neuenb., Lesten, Matk., Stelph., Jakobshof, Kurs., Appricken, Hasenp., Fockenhof., Blieden, Bixten, Behnen, Zeezern, Siuxt, Doblen, Ellei, Annenburg, Garosen, Ekau, Mitau, Kand., Kalz., Würzau, Sessau, Odsen, Lös., Mesoten, Misshof, Prawingen, Pampeln, Remten, Rönnen, Popen, Grünh., Samiten, Schlampen, Schmarden, Schönberg, Neugut, Wolgunt, Wallhof, Wainoden, Tuckum, Windau, Hasau, Erw., Selg., Saikava, Schlehk, Ugalen, Taurkaln, Nikrazen, Pabbasch, Holmhof, Schwitten, Salgaln, Laud., Wilzen, Irmelau, Naud., Kalleten, Kurmene, Fehsen, N. -Bartau, Preekuln, Senten, Dunika, Zerrauxt, Schwarden, Zehrxten, Wirginahlen, Kl., Bers., Grosdohn, Marzen, Linden (in Livl.), Kreuzb., Setzen, Sauken, Selb., Jürg., A. - Rahden, Kroppenhof, Treiden, Neu - Burtn., Daugeln, Kegeln, Alt - Salis, Brucken, Thomsdorf, Memelshof, Dweeten, Garsen, Lemburg, Kremon, Sunzel, Kokn.], Demin. verächtl. mušele, die Fliege: istabas muša (muska domestica) izplatīta gan˙drīz pa visu zemi. latviešiem starp citām pazīstamas vēl šādas mušu sugas: mazā muša, aklā m., kuodēja m., mē̦slu m. u. c.; bez tam vēl daudzina kāpuru m., puķu m., ze̦lta m., maitu mušu u. c.; gaļas m., sarcophaga carnaria; kāpuostu m., die Kohlfliege (anthomyia brassiacae); kaulu m.,

a) hippobosca equina,

b) melophagus ovinus; lauka m., musca corvina; līķa m., cynomyia radicum; spāniešu m., lytta vesicatoria; zilā m., calliphora erythrocephala Latv.; miežu mušele, hydrellia griscola; zviedru muša, oscinis Frit. Konv. ² 2682. Fig., alus muša, ein Biersäufer.
ak tu dullā muša! ach du verrückte Person! Sprw.: tik kārs od. krīt kâ muša uz me̦dus. kuo dziedi, muša, kad zirgs vēl nav sprādzis? viņš nemāk ne mušas nuodzīt nuo de̦guna (oder nuo de̦guna gala), von einem einfältigen, gutmütigen, faulen Menschen. [Nebst mũsa dass. zu apr. muso, li. musìs (gen. pl. musų̃), serb. mù`ha, gr. μυῖα, la. musca dass., li. mùsulas, r. мóшка od. мши́ца, gotländ. mausa "Mücke", ksl. мышица "ein Holzwurn" u. a., s. Trautmann Wrbt. 191, Bugge KZ. XXXII, 21, G. Meyer Wrtb. 281, Walde Wrtb. ² 503, Boisacq Dict. 649, Petersson Etymol. Miszellen 42.]

Avots: ME II, 673

musinât, mušinât Hr.,

1) intr., unterm Bart brummen
L., flüstern, murmeln, leise zischend reden St., rauen U.;

2) tr., hetzen, aufwiegeln:
kam tu viņu musini Sudr. E. Subst. musinãjums, die Aufwiegeln; musinâtãjs, der Hetzer, Aufwiegler: musinātāji, kas pūlējās arī dažas Krievijas pilsē̦tās sacelt nekārtības A. XX, 195; musinātāji, irre führende Gesiter Plūd. [Wohl zur Wurzel von maut "brüllen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 498 f.]

Avots: ME II, 672

‡ naiva Kurmene "?".

Avots: EH II, 3

‡ naivīgs Kurmene, etwas abzulehnen (naivīties) pflegend.

Avots: EH II, 3

‡ naivîtiês, , -uos, -ījuos Kurmene, ablehnen, sich weigern: kuo nu naivies? dzer tik vien!

Avots: EH II, 3

[ņerminât, undeutlich sprechen, murmeln Mar.]

Avots: ME II, 901

I niẽkât,

1): auch Schwitten, (mit ìe ² ) Erlaa, Fest., Oknist, Sonnaxt, (mit ie ) Kurmene, (niekât ² ) Auleja, Skaista, Zvirgzdine: n. kaņepes - auch Erlaa, Fest.

Avots: EH II, 27

nùobubinât, eine kurze Weile vor Behagen wiehern, vor sich hermurmeln: ve̦lns nuobubinājis vien un nevarējis dē̦lam ne˙kā padarīt LP. III, 80. zirgs nuobubināja auzas ieraudzījis C.

Avots: ME II, 766

‡ nùobum̃baŗât Frauenb:, eine Zeitlang leise sprechen, vor sich hin murmeln: runā jel diktāki! tu nuobumbaŗā savā bārzdā vien.

Avots: EH II, 35

nùobur̂binât, intr., vor sich hermurmeln: vecis nuoburbināja.

Avots: ME II, 766

nùodudinât, hermurmeln: viņš kâ sevī nuodudināja JR. VII, 55.

Avots: ME II, 777

‡ nùodumt Kurmene, A.-Rahden, Stelph., sich leicht bewölken (benebeln): gaiss, laiks nuodumis ("kad debess klāta it kâ ar smalku dūmu plīvuri, kam saule bāli spīd cauri").

Avots: EH II, 41

nùoduñduruôt, intr., hermurmeln: kungs nuodunduruoja apakš sevis kuo MWM X, 388. ["kur tad tuos tūkstuošus tik daudz lai sadabū"..., viņš beidzuot nuodunduruoja De̦glavs Rīga II, 1, 78.]

Avots: ME II, 777

nùodunguôt, intr., vor sich hinmurmeln Spr.

Avots: ME II, 777

nùodusêt, Refl. -tiês, ‡

3) "piesmakt" Kurmene: nuodusējies gaiss.

Avots: EH II, 42

nùogrudzinât, intr., hermurmeln, vor sich hinmurmeln, bittend wiehern: "nu - tu", viņš nuogrudzināja kaktā Duomas III, 399, Spr.

Avots: ME II, 787

nùogũstîtiês, ‡

2) in Verlegenheit undeutlich hinmurmeln
(mit ù ² ) Saikava: gribēja kuo atsacīt, bet nuogūstījās vien.

Avots: EH II, 48

nùoīdêt, einen murmelnden, leis brülloenden Laut von sich geben Spr.: guovs nuoīd. Refl. - tiês, jämmerlich brummen, brüllen: luopiņi žē̦li nuoīdas Vēr. I, 1133.

Avots: ME II, 790

nùolùocît,

1): n. uz augšu uzluocītas biksas Frauenb. ak tu nuo˙luokāms! Ausruf der Verwunderung
Kurmene;

3): heimlich und flink aufessen Seyershof; ‡

5) "uztīt dziju nuo vērpjamās spuoles uz tītavām" Frauenb.: nuoluoki man šuo spuoli! Refl. -tiês,

1): matu pāzmas ... viņai nuoluokuoties bija izjukušas Apsk. 1903, S. 486; ‡

3) sich eine Zeitlang wiederholt niederbeugen:
šis labu laiku nuoluocījās pa zemi, bet ne˙kā neatrada Saikava. n. (luokuoties nuopūlēties) ar uogu lasīšanu Seyershof.

Avots: EH II, 65

nùomurdêt, intr.,

1) hermurmeln
Spr.: [kāja iešļuka dūņās, ka ūdens vien nuomurdēja Austriņš M. Z. 37];

2) murmelnd, sprudelnd hinabsinken:
kāpēc tās (laivas) nepiesmeļas pilnas un nenuomurd dibe̦nā? MWM. VI, 13.

Avots: ME II, 822, 823

nùomur̂minât, tr., intr., hermurmeln, in den Bart brummen: sargs, kaut kuo nuomurminājis, aizgāja A. XX, 564. viņa sajukuse nuomurmināja Blaum.

Avots: ME II, 823

nùomur̂muļuôt, [eine Weile murmeln]: ūdens nuomurmuļuoja Duomas I, 43; ["nùorùkt" Lis.].

Avots: ME II, 823

nùoņur̃dêt, intr., abbrummen, hermurmeln, in den Bart brammen: vedēji šuo tuo tur nuoņurdējuši LP. VII, 1105.

Avots: ME II, 826

nùopur̂kšķêt, nùopur̂kšêt, intr., hermurmeln, prusten: "trīs graši", viņš nuopurkš Dok. A. Refl. -tiês, stark prusten, hermurmeln: zirgs bailīgi nuopurkšas Saul.

Avots: ME II, 834

nùopurpinât, intr., hermurmeln: nevarēju saprast viņa vārdus, juo nuopurpināja vien Naud., Vēr. II, 1312.

Avots: ME II, 835

‡ nuošļāpt Kurmene, = ‡ nùošļabt: pampums nuošļāpis.

Avots: EH II, 96

nùovervelêt,

1) [sich mit Schimmel überziehen
Wid.;

2) (mit er̂ ² ) eine Zeitlang durch-einander reden Lis.; murmelnd schnell aussprechen:
viņš savu runu nuover̂velēja kâ žīds Jürg.; murmelnd die Zeit verbringen: n. visu vakaru Jürg.;

3) aufsprudeln:
ūdens vien nnover̂velēja Lis.;

4) "hingehen"
Warkl.]

Avots: ME II, 885

ņurinât,

[l) schnurren
Grünwald: kaķis ņurma Nötk., N.-Peb., Ermes, Serbigal];

2) "?": viņa čāpslina lūpām un priekā ņurina MWM. VIII, 242;

3) mit einem stumpfen Messer schneiden
Mesoten;

[4) (etwas Hartes) nagen od, beissen (vom Hunde gesagt)
Mitau;

5) "= ņurdzît" Ve̦caķi: bē̦rni ņurina kaķi N.-Laitzen, Grenči. Refl. -tiês,

[1) murmeln, sprudeln Stenden:
ūdens ātri tecēja. čaluodams un ņurinādams];

2) "?": (kuce̦ni) sākuši vairāk ņurināties Upīte Medn. laiki;

[3) "mit langen Zähnen essen"
Grünh., Hofzumberge;

4) "mīlināties": kaķis ņurinājas gar kājām N.-Peb.].

Avots: ME II, 906

‡ nur̃kšêt, -u, -ēju.

1) schnurren:
kaķis, kad me̦tas uz mieru gulēt, sāk n. Seyershof;

2) "ļauni lamāties zem sevis" Seyershof; leise und undeutlich sprechen, murmeln
Lems.: nav ne˙kāda pretī nurkšēšana! jāiet vien un jāstrādā; faseln Lems.

Avots: EH II, 29

‡ ņurņas,

1) "zarnas" Kurmene;

2) "Lippen"
Schwitten; die Fresse (mit ur̂) Linden in Kurl.: dabuosi pu ņurņām!

Avots: EH II, 117

ņuruoņa, das Gemurmel, Gerede: zābaku švīkuoņa, smiekli un ņuruoņa jaucās ar harmonikas kliedzuošām balsīm Zalkt.

Avots: ME II, 907

‡ ņuršķis A.-Schwanb. "wer sich nicht deutlich äussern will, sondern nur unverständlich murmelt".

Avots: EH II, 117

uokstuonis,

1) uokstuonis Elv., L., St., U., Memelshof, Vīt., (mit ùo ² ) Bers., KL, Sessw., uokstuons U., uôkstuôņa ² Dunika, die Spür-, Suchbiene:
iekams bite spietuo, darba bites izsūta jaunu vietu meklēt; tās sauc par uokstuoņiem Konv. ² 381. te spietuošanas laikā viņus (= bišu klučus) vieglāki varēja atrast uokstuoņi, kas, iekām spiets pilnīgi atraisījās nuo struopa, devās izlūkuos E. Virza Daugava I, 1057;

2) Plur. uokstuoņi, die Fühlhörner der Insekten
L.;

3) uokstuonis Lind. n. U., Mag. XIII, 2, 62, Kurmene, Schönberg, ùokstuoņa ² Bers., Fest., Sessw., (mit uô ² ) Bauske, comm., der Schnüffler:
kuo tu te staigā kâ uokstuonis! Schönberg. sprāgsti, skauģi, uokstuone, uodze! Vensku E.

Avots: ME IV, 415

pačaluôt, intr., tr., ein wenig schwatzen, murmeln Ahs.: gribu ar tevi drusku pačaluot. Subst. pačaluõjums, das Geschwätz: nevaram ielaisties katra pačaluojuma sīkākā kritikā Latv.

Avots: ME III, 13

paducîgs: "drukns" Kurmene.

Avots: EH II, 129

padziļinât, ‡ Refl. -tiês, sich vertiefen: grāvis padziļinājies Dickeln, Hasenp., Kurmene, Mar., Warkh. u. a. viņu starpā naids padziļinājies Jürg. u. a.

Avots: EH II, 130

paegle [Raipol, Andrepno, Warkl., Sunzel, Lemburg, Kreuzb., Fossenberg, Garssen, Dweeten, Schlossberg,Bewern], paeglis [(li. paeglis) auch Serbigal, Adsel, Plm., Neu- und Alt-Laitzen, Homelshof, Gotthardsberg, Adsel-Schwarzhof, A.-Schwanb., Kroppenhof, Grundsahl, Sermus, Kalzenau, Bers., Lubn., Laud., Fehsen, Mar., A1swig, Mahlup, Selsau, Odsen, Lös., Nötk., Friedrichswald, Hochrosen, Posendorf; Smilt., Trik., Ronneb., Drosth., Serben, N.-Peb., Grosdohn, Annenhof, Wihzemshof; AP., Treiden, Zirsten, Ruj., Salisb., Burtn., Daugeln, Dickeln, Puikeln, Schujen, Weissmannshof, Karkel, Renzen, Stackeln, Pabbasch, Salis, Jürg., Selb., Holmhof, Kokn., Kl., Fehteln, Lixna, Kreuzb., Sauken, N: Bergfried, Behnen, Bixten, Wallhof; Neugut, Behrshof, Fockenhof, Gr.-Sessau, Mesoten, Misshof, Wilzen, Essern, ElIei, Kr.-Würzau, Hofzumberge, Kurs., Lieven-Behrsen, Gr.-Autz, Prawingen, Remten, Samiten, Wolgunt, Tuckum, Altmoken, Thomsdorf, Senten, Lubessern, Dünhof, Marzenhof, Neu-Wohlfahrt, Stirniene, Rubinen, Salgaln, Gr.-Memelshof, Kurmene, pàglis N.- Peb., Lis.], pāglis Druw., LP. VI, 384, [Meselau], pàiglis PS., [Salisb., Mehrhof, Widdrisch, Treiden, Salis, Adsel-Schwarzhof, paîgle ² Zögenhof, paĩgļi Angern, pajeglis Nauksch., paēgle L., paēglis Wolm., Wohlfahrt, Alt-Wrangelshof; Neu-Wohlfahrt, Erkul, (auch in Gesindenamen Lvv. I, 102, 109), paẽglis Trik., Kremohn], paḕrglis Wolm., [Burtn., Daugeln, A.-Wrangelshof, Neu-Wohlfahrt und n. Lvv. I, 25 in einem Gesindenamen aus Preekuln (Kr. Wenden)], BW. 15687, 8, [paẽrglis Trik.] (unter dem Einfluss von ḕrglis, der Adler),

1) der Wachholder (juniperus communis):
priede, egle kalniņā, paeglīte (Var.: paeglītis) lejiņa BW. 4172;

2) paegle, der Platz unter einer Tanne;

3) paegles, [paēgles L.], eine Art grosser Pilze
U.;

4) paeglīte "kāds putns˙žagatas lielumā, sarkanu sekstīti, zaļganām spalvām" Tals. n. RKr. XVII, 44;

[5) paeglis, die Eibe
Rutzau, N.-Battau;

6) paegļi, spergula arvensis Ar.]

Avots: ME III, 23, 24

I pâkste (unter pâksts): auch (mit â resp. â ² ) Grenzhof n. FBR. XII, 16, Lesten n. FBR. XV, 23, A.-Autz, Barbern, Dobl., Dunika, Ermes, Hasenp., Kegeln, Kurmene, Lemb., Lems., Lieven-Bersen, Matkuln, Remten, Rutzau, Stenden, Taurkaln, Trik.

Avots: EH XIII, 195

pamur̂minât, tr., intr., ein wenig murmeln: dažus vārdus LP. VI, 22.

Avots: ME III, 74

‡ papukstêt,

1) eine Zeitlang pochen (vom Herzen):
sirds kāruoja Rīgā p. Jaun. Ziņas 1938, № 50;

2) eine Weile ärgerlich murmeln
Dunika.

Avots: EH XIII, 165

‡ papuža Kurmene "?": viegls, izvājējis kâ p.

Avots: EH XIII, 165

parãds,

1): der Ausweis (ein Schein)
Kaltenbr. (mit à ² ): tev p. ir, - kuo tu bē̦dā?

2): auch (mit ā) A.-Autz, Allendorf, Alschw., Alswig, Amboten, AP., Behrshof (bei Dobl.), Bilskenshof, Bixten, C., Ermes, Funkenhof, Gaiken, Gold., Grawendahl, Grosdohn, Hasenp., Heidenfeld, Hofzumberge, Kabillen, Karkel, Kegeln, Kosenhof, Kurmene, Kurs., Lemb., Libau, Linden in Kurl., Lös., Lubn., Meiran, Meselau, Mitau, Muremois, Naud., NB., N.-Bergfried, Neuenb., Neuhausen, Nigr., Nogallen, N.-Peb., OB., Orellen, "Pēternieki", Preekuln, Prl., Rudbahren, Ruhental, Rutzau, Saikava, Salgaln, Schnickern, Schujen, Schwarden, Schwitten, Sehlenhof, Sessau, Skaistkalne, Smilt., Sonnaxt, Stelph., Trik., Waldau, Wainoden, Walk, Wirginalen, Wolm., Wrangelshof, (mit â ² ) Dunika.

Avots: EH XIII, 166

‡ I pe̦ckuôtiês, eine schmutzige Arbeit verrichten, sudeln Kurmene.

Avots: EH XIII, 218

‡ III peiza, comm. "neveiklis, kas visu kuo sabuojā" Kurmene.

Avots: EH XIII, 218

III peizât,

3): "raut ar saknēm" (mit èi ² ) Līvāni: p. linus Kurmene. ‡ Refl. -tiês "ungeschickt etw. verrichten"
Kurmene, Sess.: kuo tu te peizājies? - Zur Bed. vgl. auch pìepeízât. Zu li. žem. peĩzoti "verspotten" s. Fraenkel FBR. XI, 52.

Avots: EH XIII, 218

pìedudinât, dazwischen-, dazumurmeln: nu sāks tik mani šūpuot, pa reizei piedudinādams tukšā balsī Stari I, 197.

Avots: ME III, 246

pìetārpuôt, sich mit Würmern füllen, verwurmen: ja sēnes uzdīgušas ve̦cā menesī, tad viņas pietārpuo Sehren.

Avots: ME III, 302

‡ pikns "tre̦kns" Kurmene.

Avots: EH XIII, 231

I piks: auch AP., Auleja, Ekau, Garssen, Kaipen, Kaltenbr., Kurmene, Linden in Kurl., Lubn., Memelshof, Meselau, Nerft, Neugut, N.-Peb., Oknist, Prl., Ramkau, Ringmundshof, Saikava, Salwen, Sehlenhof, Sessw., Silajāņi, Sissegal, Skaistkalne, Sonnaxt, Wahrenbrock, Warkl., Zvirgzdine; nuojēmēm (nītis nuo veldinēm) pa pikam Kaltenbr. ar zirgu neve̦stu tā pika (von einem grossen Quantum!) ebenda. sutņu p. Bers. linus pikuos (in Packen) sasiet ebenda; piki (eine Speise) - auch AP., Lis., Saikava, Sessw., (gekochte und zerstossene Erbsen mit zerstossenem Hanf, in runde Klumpen zusammengerollt und mit Milch gegessen) Ramkau (hier auch tupiņu piki, wo Erbsen durch Kartoffeln ersetzt sind). kaņep[ju] p. BW. 34728 var.

Avots: EH XIII, 231

pìlādzis: auch (mit î ² ) Lesten n. FBR. XV, 19 Kaugurciems, Panemune, Treiden, (mit ī) Gramsden, Grünh., Ihlen, Kaipen, Kurmene, Linden in Kurl., Ringmundshof, Rutzau, Sissegal.

Avots: EH XIII, 240

por̂kâtiês ² , -ãjuôs, für sich murmeln, entgegenbrummen Dond.: sakaitinātā sieva ilgi neaprimst porkāties. Vgl. purkâtiês.

Avots: ME III, 376

pukšķêt, pukšêt Lis., -u, -ẽju,

1) klopfen, pochen; stöhnen, klagen;
lampa pukšē̦dama un sīkdama sāk raustīt liesmu Aps. V, 25. pieēdis -vē̦de̦rs pukšķ vien Spr. pukšķi, vaidi, māmulīte! BW. 14990 var. saimeniece siļķi cepa pukšķē̦dama, stęnę̄dama 33431 var.;

2) von den einem Igel eigenen Lauten:
viņš pukš kâ ezis pa gārsām Wessen, Salis;

3) pukšêt, murmeln
Jürg., PS. - Subst. pukš(ķ)êšana, das Klopfen, Pochen, Stöhnen, Klagen : automōbilis tuvuojās ... ar tik negantu pukšķēšanu un krākšanu Dz. V. ar savu nuopūšanuos, ar savu pukšķēšanu viņš mūs visus nuospieda Vēr. I, 1238.

Avots: ME III, 404

pukšķinât,

1) pochen, klopfen:
sirds krūtīs pukšķina Plūd. Liv. II, 348;

2) knurren, brummen, murmeln (von alten Menschen)
Spr.;

3) pukšinât "langsam und leise arbeiten, wie alte Menschen zu tun pflegen"
Druw. n. RKr. XVII, 74. Vgl. etwa paũkšķêt.

Avots: ME III, 404, 405

pukstêt, -u, -ẽju,

1) klopfen, pochen:
sirds pukst, das Herz klopft. viņam sirds le̦c pukstē̦dama kâ jēriņam astīte zīžuot Stāsti Kraukļu kr. 9. - urdziņās un dūkstīs urdz un pukst Aps. I1, 31;

2) (ärgerlich) murmeln, bei sich reden
Für. I, Dunika: tas vēl gul un pukst Pas. III, 364 (aus Dond.)

Avots: ME III, 404

pùlkstenis Serbigal, (mit ùl ² ) Lis., pulˆkstenis Golg., pulˆkstenis ² AP., Kand., Dond., Lautb., Selg., Widdrisch, Salis, pùlkste̦ns C., pùlkste̦ns ² Sessw., Selsau, Heidenfeld, Tirsen, pulˆkste̦ņs Gr.-Buschhof, pulˆkstens ² Ruj., pulkstens Wessahten, pùlkstins Ronneb., Trik., Smilt., Salisb., pulkstiņš Aahof, pùlkstins ² Kl., pulkstienis Wid., pulˆkstiens ² Dunika, Lin., Iw., pulkstiens Schnehpeln, Ed- wahlen, Preekuln (in Kurl.), Demin. auch pulkstentiņš,

1) pùlkstenis Jürg., Arrasch, die Glocke:
baznīcas pulkstenis, die Kirchenglocke. dvēseļu pulkstenis Salis, die Totenglocke. ilkses pulkstens Mag. XIII, 2, 54, die Fahrglocke. tuornī bijis liels zvanāms pulkstens Smilga Aizsn. ceļi 35. vai nedzird zirgu kakla pulkstentiņu LP. VII, 947. gauži skan visi Rīgas pulkstenīši (Var.: pulksteniņi) BW. 30691. (māmulīte) iet pa ciemu vainādama, kâ pulkstenis zvanīdama 23445 var.;

2) pùlkste̦ns Arrasch, Jürg., die Uhr:
sienas, kabatas p., die Wand-, Taschenuhr. cik ir pulksten(i)s? wieviel ist die Uhr? pulksten(i)s ir viens, divi usw., die Uhr ist eins, zwei usw. pulksten od. pulkstens (nach U. auch: pulksteņa) vienuos, astuoņuos, um ein, um acht Uhr. pulkstenis sit, iet, stāv (nach U.: guļ), die Uhr schlägt, geht, steht. = nāves pulkstens, das Hämmern des Holzwurmes (von abergläubischen Menschen so genannt) Konv. ² 1786;

3) pulkstenis, die Schlagader, der Puls
U.: pulkstenīši le̦c, der Puls schlägt Austrums. pulksteņa dzīsla, Pulsader Celm. pulkstenis iet pacēlies, der Puls geht voll U.;

4) Demin. pulkstenītis, der Schellenzug od. Zymbelzug an der Orgel
U.;

5) pulkstenītes od. pulkstenīši, Glockenblumen (campanula):
starp viršiem te auga ciesas, ...zâle un lielās pulkstenītes Aps. VII, 28; platlapainā pulkstene, campanula latifolia Konv. ² 2099;

6) pulkstenis, anobium pertinax L.;

7) pulksteņu dzija, lötiges Garn (auf der Zahlhaspel gemessen)
Oppek. n. U. Wohl - mit sekundärem k-, aus *puls-s(i)tenis resp. *puls-s(i)tiens gekürzt (zur Kürzung vgl. z. B. ačgārni aus atžagārni), zu sist "schlagen", mit puls- aus mnd. puls "Anschlagen (der Glocken); Aderschlag". Weniger wahrscheinlich dürfte Ableitung von der deutschen Nebenform pulst dass. sein.

Avots: ME III, 407, 408

I pumpurêt, -ẽju, murmeln, vor sich hin sprechen U.: vīra māte pumpurēja (Var.: pakuojās) BW. 25283 vas. Vgl. pumpinât und bumburêt II.

Avots: ME III, 411

pum̃puŗuôt, bei sich murmeln Ahs.: ve̦ca māte pumpuŗuoja, sivēniņus ganīdama VL. - Vgl. pumpurêt.

Avots: ME III, 412

puntulis, einer, der vor sich hin murmelt, brummt Trik.

Avots: ME III, 413

puntuļuôt vor sich hin murmeln, brummen Trik.

Avots: ME III, 413

I pupinât, ärgerlich etwas vor sich hin murmeln Wid.: viņš pa˙visam saskabis: pupina vien Mar. n. RKr. XV, 131. Vgl. bubinât I 2.

Avots: ME III, 414

pur̂kâtiês ² , -ãjuôs, bei sich murmeln, brummen: kuo tu vienumē̦r purkājies? stāvi jel reiz klusu! Ahs.

Avots: ME III, 417

‡ purpaļuôt, schwatzen Nerft: beidz savu purpaļuošanu! Jauns. B. gr. ³ I, 99 (zu einem Bettler, der Gebete herleiert und vor sich hin murmelt).

Avots: EH II, 328

pur̂pinât: auch (murmeln) Gr.-Buschh., (mit ur) Grünh.; verärgert bei sich sprechen (mit ùr ² ) Saikava, (mit ur) Grünw.; viel und leise sprechen (mit ur) Frauenb.; plaudern, plappern Diet.

Avots: EH II, 329

pur̂pinât Lis., Prl., Fest., (n. Etn. IV, 167) Druw., pur̃pinât Sassm., kullern wie ein Birkhahn St., leise, undeutlich, nur mit den Lippen sprechen, murmeln Wid., Bers. (pùrpinât ² ), Naud.; leise zanken, schelten N.-Bartau; brummen Lis.; leise wiehern Sassm.: žīds pātarus skaitīdams murmina un purpina Fest. kuo tu tâ purpini? runā diktāki! Druw. n. RKr. XVII, 74. kuo ve̦cmāte purpina, tuo ne+viens nevar saprast Sassm. viņš atbildēja purpinādams A. v. J. 1896, S. 814. laikraksti tuo visu saņēma ar līdzcietīgu smaidu, kâ jau daždien zaļuokšņi cilvē̦ki vecīšu purpināšanu De̦glavs Rīga II, 1, 337. Zu purpas II.

Avots: ME III, 419

pusbàlss, -s od. -a, Demin. pusbàlstiņa, pusbàlsĩte, die halbe Stimme: ar pusbalsi runāt Kaudz. M. 114. pusbalsīti vien palaidu, jau ļautiņi brīnījās; kuo tad vēl nedarītu, būtu visu palaiduse! BW. 416.- Loc. s. pusbalsī, pusbalsā, halblaut, im Murmelton: pusbalsī runāt, smieties. ne˙viens nerunā, un ja runā, tad tikai pusbalsā De̦glavs Rīga II, 1, 332. runāts tiek čukstuošā pusbalsī A. Upītis. dē̦ls tīši pusbalsī bubinājis LP. III, 100. viņš pusbalsā ieteicas pie sevis V. 258.

Avots: ME III, 423

‡ rešņuks Kurmene, ein Deminutiv zu resnis.

Avots: EH II, 367

rida,

1): ridas "alter Kram;
grabažas" Frauenb., "grabažas" Kurmene; rid[a] "Kram; grabažas" Salis; rida "prece, manta" Golg. ("ehemals"); saliku katru ridu savā vietā Janš. Mežv. ļ. I, 178. kas tādu smagu ridu vedīs ...? II, 343. Jurītim ... visas ridas (gemeint sind die Genitalien) kuoka vien BW. 35073. kuo tu te dari par ridām (Sachen)? BielU.; ‡

4) Unruhe, Lärm, Gepoltef
OB.

Avots: EH II, 370

riks: auch Dunika, Kal., Kurmene, OB., Ramkau, Sonnaxt.

Avots: EH II, 371

sabružât: tüchtig dúrchreiben (?): vai tu guovij sabružāji muguru, kad vērsi dalaide? Saikava. ja tesmens ir piešauts, tad vajag ar lindraku stērbelēm s. Linden in Kurl.; "saburzīt" Kurmene ‡ Refl. -tiês, sich eine gewisse Zeit hindurch reiben: cuka labu laiku sabružājās gar siênu Saikava.

Avots: EH II, 398

sačalât "zu murmeln anfangen ( загудѣть, зашумѣть; von einer Menge)" Spr.

Avots: ME III, 604

sačaluôt,

1) zusammenschwatzen
Dunika: kuo sievas dažu dienu sačaluo, tuo ne+maz nevar savākt Nigr.;

2) mit einander harmonierend murmeln, plätschern:
kâ burbulīši strautā, skaņas Iē̦kā, kas krūtīs drūms, tuo tāli aizskaluo; ap sirdi vijas, jautri sačaluo Juris Brasa 116.

Avots: ME III, 604

‡ sačunčalâtiês Kurmene, = satuntulêtiês.

Avots: EH XVI, 401

‡ sačunderêt Kurmene, tüchtig durchschelten.

Avots: EH XVI, 401

šakstele "ein aus Bastgeflochtenes Körbchen" Kurmene.

Avots: ME IV, 2

‡ sakurčîtiês Kurmene "ieraut galvu ple̦cuos".

Avots: EH XVI, 421

salˆts (li. šáltas, apr. salta, av. [wenn mit r aus l] sarǝta "kalt") Prl. n. FBR. VI, 96, Kl., Laud., Lis., A. Kalzenau, Kroppenhof, Setzen, Warkl., Schwanb., Adleenen, Selsau, Selburg, Heidenfeld, Gr. -Buschh., Kreuzb., Arrasch, Golg., Saikava, salts U., Peb., Bers., Grosdohn, Sessw., Lubn., Fehsen, Oselshof, Marzen, Nötk., Lixna, Schlossberg, Fehgen, Kokn., Memelshof, A. - u. N. -Rahden, Kurmene, Holmhof, Sassm., Adv. salˆti,

1) kalt:
Sprw. salts kâ le̦dus, gards kâ me̦dus. salti pūta ziemas vēji BW. 8865. saltu (Var.: aukstu, bargu) ziemu izcietuši 27957, 9. salts ūdens avuotā 8866. salta mana ustubiņa, salti gultas paladziņi 27828. slimnieci tu guldi... uz saltas zemes Kaln. Kaz. Dalbs 64. ilgi stāvuošiem ūdenī sāk jau mesties salti Aps. salti sviedri JK. Bē̦rtuļam pārskrēja salts pār kauliem Blaum. man salˆt (alter nom. s. neutr. g.) Kl., Kreuzb., Bers., Saikava od. salti Lis., Golg., es friert mich. saltā gaļa A. v. J. 1896, 3, Gallert. saltais kambaris Butzkowsky, die Handkammer. saltā zeme Gr. -Buschh., aus trockengelegten Sümpfen entstandene, weissen Lehm enthaltende Erde. - ka tu salts paliktu! dass du kalt würdest! Mag. XX, 3, 40 ( drückt mehr eine Verwunderung, als einen Fluch aus U.);

2) fig., kalt, bloss, nackt:
saltām metala skaņām Vēr. II, 172, salti me̦li, reine, unverschämte Lüge: viņš ticēja tīri saltiem me̦liem Krišs Laksts 17 . saltu melst Ar. tavu saltu lielību! Dr. vēl jau var˙būt saltākas valuodas esi dzirdējis nekâ šās Kaudz. M. 44. - Subst. salˆtums, die Kälte U., N. -Schwanb.: salt[i] bij man saltumā, karst[i] bij man karstumā BW. 12641, divi vien, kas saltuma nenuosala: rudzīt[i]s sniega kupe̦nā, bite kuoka namiņā BW. 27957, 10. Ein altes part. prt. zu salˆt.

Avots: ME II, 676

samur̂minât ² , ‡ Refl. -tiês, einander zumurmeln: aitas samurmināsies savā valuodā A. Brigadere Sk. v. 201.

Avots: EH XVI, 432

samur̂minât ² , viel od. eine gewisse Zeit hindurch murmeln: vecene samurmināja visādus būrvības vārdus Dunika.

Avots: ME II, 690

‡ sašieptiês Kurmene "saviebties".

Avots: EH XVI, 453

‡ saušņa Kurmene, sàušņe ² Auleja, der Passhanf.

Avots: EH XVI, 462

II seķis: ein buntes Pferd - auch Iw., Kaltenbr., Oknist, (braun u. weiss) Linden in Kurl., "iepe̦lē̦ki-iedze̦ltāns zirgs vai auns" Kurmene.

Avots: EH XVI, 476

sencìlvē̦ks* RKr. VIII, 15, der Urmensch, der Mensch der Vorzeit.

Avots: ME III, 816

še̦ruks: auch Kl.-Salwen, Kurmene, Schönberg.

Avots: EH II, 625

šērve: eine Schmutzschicht auf der Haut Warkl. n. FBR. XI, 1122, Kurmene, Linden in Kurl., Schönberg, (mit ēr) Funkenhof, Rutzau; š. ādu sarāvuse Tdz. 57893 (aus Andrupene, Dricēni, Sakstagals).

Avots: EH II, 626

šķeñdele,

1): auch AP.; druoši rāvu brāļa dzirnus, lai tās gāja šķendelēs BW. 22478. 1 var.; ‡

2) = šķindele Kurmene, Zerrauxt, (mit èn ² ) Setzen, (mit en ) Daudsewas, Kl.-Salwen: jumta izlaidnis ... šķendelēm apsists Jauns. Raksti IV, 48. S. auch šķeñdeles unter šķendeļi.

Avots: EH II, 631

šķirmîgs Wid., (mit ir̃) Jürg., Salis, Widdrisch, Zögenhof, = šķirîgs: šķ. darbs Jürg. šis cilvē̦ks ir šķirmīgs. visuos darbuos Kurmene, Bers., Salis. darbs secās šķirmīgi Apsk. v. J. 1903, S. 210. šķirmīgi strādāt Salis. šķirmīgs zirgs, ein Pferd, das flink trabt Smilt., Widdrisch, Zögenhof. šķirmīgu gaitu Austriņš Naidnieki 14. - Subst. šķirmîgums, = šķirmĩba: jaunava... šķirmīguma... ziņā nepārspē̦ta Druva II, 277.

Avots: ME IV, 44, 45

šķirzaķa Lng., Garssen, Laud. Trik., šķirzaklis Memelshof, šķìrzata ² Lös., Lub., Lubn., Prl., Saikava, šķirzata Elger Dict. 110, Manz. Lettus, Wid., Fehsen, Laud., šķìrzate ² Saikava, šķirzate Manz. Lettus, RKr. VIII, 100, šķirzats Lubn., šķirzgalis Saucken, šķirzgālis Ābeļi, šķirzgata Fehsen, šķirzlanka Memelshof, šķirzlants Ekengraf, Memelshof, Nesft, Saucken, šķirzlate Kreuzb., šķìrzlats ² Sussei n. FBR. VII, 139, Cibla, Gr. - Buschh., Wessen, Lixna, Schlossberg, Odsen, šķirzlāts Pas. IV, 368, šķìrzle̦ts ² Warkh., šķirzls Kurmen, šķirzutne RKr. VIII, 100, gemeine Eidechse (lacerta agilis L.): šķirzlats izrāpoja nuo... saknes ze̦maškas L. W. 1921, No 50, 31. elles tārpi, šķirzatiņas BW. 31886. Zur Wurzei von šķirgailis. Die Formen mit -at- und -ak- sind wohl ursprünglich deminutivisch; šķirzg- ist wohl kontaminiert aus šķirz- und šķirg-: šķirzlat- durch Metathese aus *šķirzalt- (vgl. ķirzaltis, ķirzalktis)? Das -n- in šķirzlanka und šķirzlants stammt vielleicht aus einem *šķirz(u)lē̦ns (vgl. Le. Gr. 221 f).

Avots: ME IV, 46

‡ skrīpsta,

1) "= skrĩpsna" Stelph.;

2) skrīpstiņa Kurmene "= skrīpsts".

Avots: EH II, 511

sladzît, kauderwelschen Gold. n. U.; "faseln, murmeln": dzirdēj[u] leišus sladzījam (Var.: šļadzījam, le̦lluojam), ne brālīšus runājam BW. 3803. viņas nerimstīgā sladzīšanā varēja izdzirdēt skaitļus MWM. XI, 317.

Avots: ME III, 912

slapijs: auch Adl. (mit -īj- gesprochen), Ceraukste, Kurmene; dvieli saslauka slapiju Linden in Kurl.; in Serbigal n. FBR. IV, 55 nur von Menschen und dabei angeblich nur in kurzen Sätzen (z. B. viņš salijis slapijš, aber: ceļš ir slap[j]š). ‡ Subst. slapijums Linden in Kurl., = slapjums.

Avots: EH II, 520

slêne: ein schmales, ebenes Stückchen Land (mit è ² ) Kurmene: šinī slēnē rudzi labi auguši.

Avots: EH II, 524

šņukurs,

1): auch AP., cūkas š. Kurmene, Orellen, Ramkau, Sonnaxt.

Avots: EH II, 653

suomakšas U., Bielenstein Holzb. 564 (hochle.), suomākšas Wid., suomakstavas U., Bielenstein Holzb. 564 (hochle.), suomākstava Wid., suomastaukla Zirsten, Kurmene, Bers., (mit uô) PS., Notk., Drosth., Golg., Lis., Kokn., Neugut, suômastaũkle Drosth., suomasta aukla U., Linden n. Mag. XlV, 1, 161, suomasaukla (?) um Wenden, suomastauks Spr., suomasteve Lubn., (mit uô ) Saikava, suomastevis Selb., (mit uô ) Saikava, Spr., suômastuvis Warkl., suôme̦stáukla PS., suôme̦kls Lubn., suome̦slauki Wid., suome̦stava Wid., (mit uô ) Jürg., (mit uõ ) Karls., suome̦stavas L., U., suome̦sts Wid., suome̦sti L., U., suomauksti Wid. (so wahrscheinlich auch für semauksti U. zu lesen), suomastauka Fehsen, suomaukstavs Selsau, suomausti Rundel, suomaustaukla Rundel, suômustàuka Fehteln, Odensee, sùomustàukla ² Los., suomustauks Gr. - Sessau, sùomustavs ² Lös., = same̦stava, dzeņaukste, die Kummetschnur: suomastauklu savilkt Purapuķe 37. Zu suo-. megzt (und mest?).

Avots: ME III, 1138

suomasta aukla (unter suomakšas): auch Kurmene.

Avots: EH II, 610

‡ špetņuks "špe̦tns jeb nikns" Kurmene.

Avots: EH II, 655

stīdzêt, -ẽju,

1) intr., sich ranken (z. B. von Erdbeeren, wildem Wein)
Schibbenhof (mit - î- ² );

2) stîdzêt Wolm., Ermes, Arrasch, Prl., Peb., Festen, Wohlfahrt, Drobbusch, Mar., Sermus, Jürg., Smilt., Drosth., Serben, Schujen, Nötk., Schwanb., Lis., Golg., Fehsen, Stomersee, Sessw., Adl., Lös., Odsen, Selsau, Lubn., Saikava, Gr. - Buschh., Pilda, Erlaa, Lasd., stîdzêt ² Salisb., Bauske, Pe̦nkule, Roop, Schibbenhof, Matk., Neuhausen, Libau, intr., keimen, Keime treiben, ausschiessen; lang u. dünn auswachsen (z. B. in einem dunkeln Raum ohne Sonne)
Bers., Baldohn, Memelshof, Neugut, Kurmene; verkümmern Bauske: kartupeļi stīdzē. puķe jau sākusi stīdzēt Kurmene. kuoki stīdzē (wachsen nur in die Höhe) Jürg., Drosth., Schwanb., Lis., Lubn., Saikava;

3) tr., keimen machen:
kartupeļus (mit -î-) Lis., Drosth., labību, sē̦klas (mit -î- ² ) Auermünde, Bauske;

4) IIl p. prs. stīdz, sich wie eine Saite oder wie ein Faden in die Länge dehnen:
me̦dus stīdz, ja tuo ņe̦m ar nazi nuo trauka Mar.

Avots: ME IV, 1075

‡ stiebraite Kurmene, eine mit stiebri bewachsene kleine Insel od. ein solches Flussufer.

Avots: EH II, 583

stīmêt: mit ĩ Sessau; mühsam (einen engen Anzug) anziehen; (etwas Schweres) ziehen (mit "ĩ" ) Vecmuiža; mühsam schieben, stossen, wälzen; (etwas Schweres) tragen Kurmene. Refl. -tiês: auch Kurmene. - "und *stīmêt" ME. III, 1076 zu streichen!

Avots: EH II, 582

stĩmiņš: "piepūle" (mit ī ) Kurmene. "*stīmêt" ME. III, 1076 zu verbessern in "stīmêt".

Avots: EH II, 582

strazds (li. strãzdas "Drossel") Burtn., Ruj., Peddeln, Wolm., Muremois, Serbigal, Smilt., Salis, Seppkull, Lems., Widdrisch, Kürbis, Erkull, Segewold, Lindenhof, Schujen, Arrasch, Jürg., Fehsen, Römershof, Lennewarden, Setzen, Stelp., Kurmene, Zohden, Bauske, Schönberg, Sessau, Zerrauxt, Bergfried, Grünh., Dobl., Mitau, Amboten, Kl. - Salwen, Salgaln, Daudsewas, Siuxt, Lieven - Behrsen, Kurs., Schlockenbeck, Naud., Pampeln, Pankelhof, Rönnen, Neuhausen, Neugut, Rutzau, Funkenhof, Nigr., Hofzumberge, Schnickern, Schrunden, Bershof, Zirsten, Frauenb., Luttr., Matk., Kalleten, Nikrazen, Assiten, Uxri, Dond., Wandsen, U., die Drossel U.; mazais (od. purva Natur. XXXVII, 108) str., die Singdrossel (turdus musicus L.) U., RKr. VIII, 92; Natur. XXXVII, 108; me̦lnais str., der gemeine Star (sturnus vulgaris L.); die Amsel (turdus merula L.) U., Natur. XXXVII, 112; pe̦lē̦kais str., der Kramtsvogel (turdus pilaris L.) Natur. XXXVII, 110, U.; lielais pe̦lē̦kais str., die Misteldrossel (turdus viscivorus L.) Natur. XXXVII, 111; ziemas str., bombycilla [ ampelis ] garrula L. Konv. ² 3636: me̦lnais strazds svilpuo Etn. II, 51. pe̦lē̦kais strazds terkšina ebenda. dzīvs un jautrs kâ strazds Latv. Daneben ohne s- (vielleicht dissimlliert; vgl. le. strads) apr. tresde, an. ƥrǫstr "Drossel", mir. tru ⁱ d "Star" und mit d- slav. drozdъ "Drossel" vgl. Solmsen IF. XIII, 138, Boisacq Dict. 920, Walde Wrtb. ² 799, Suolahti Die deutschen Vogetn. 52 f., Trautmann Wrtb. 327.

Avots: ME IV, 1083

strikalči Gritzgaln, Memelshof, strikaļi, strikāti N. - Rahden, Kurmene, die Zaunspricker: kaimiņš appinis dārzam strikāļu sē̦tu Kurmene. gar strikaļu sē̦tu R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 196. Etwa aus stikāļi + mnd. stricket "Stakett"??

Avots: ME IV, 1089, 1090

stuģît: auch Lemb. ‡ Refl. -ties Kurmene "tūļīgi, neveikli, neražīgi rīkuoties kādā darbā".

Avots: EH II, 593

II stũķis,

1): auch Seyershof; ‡

2) "staks" (mit ū ) Kurmene; "kamuoli nuo sagrūstiem kartupeļiem un kaņepēm" Seyershof.

Avots: EH II, 597

II stulbs,

2): ruokas s. (Unterarm)
Kurmene;

3): auch Dobl. (mit ul˜ ), Aahof, Pinkenhof; zeķes s. jeb stulbiņš Kurmene.

Avots: EH II, 594

I stùlps ² ,

1): "stabs" Auleja, Kaltenbr., (mit ul ) A.-Schwanb., Lixna, Pas. VIII, 395 (aus Izvalts), IX, 537 (aus Višķi); "vārtu stabs" Aahof: "re̦sns miets" Liepna; mūŗa stulpā apmūrē̦ts Pas. VII, 482 (aus Preiļi in Lettg.); stulpiņi "die Pflöcke od. Stützen, die vom Innem od. vom Äussem des Wagens die Seitenbretter stützend halten" Oppek. n. BielU.;

4): das untere (dünnere) Ende einer Schweinekeule
(mit ul) Kurmene; der Teil des Beines vom Knie bis zum Fuss Saikava;

5): zābaka s. (mit ulˆ ² ) AP., (mit ùl ² ) Fehteln, Heidenfeld, Kokn., Linden in Livl., Marzen, Meselau, Schwanb.; der Schaft eines Strumpfes
Fest., Saikava, (mit ulˆ ² ) Ramkau; "adīts ruoku stilbu sildītājs" (mit ul ) N.-Peb.; ‡

7) stulˆpiņš Strasden, eine Kartoffelstampfe.

Avots: EH II, 594, 595

stùmt: auch AP., N.-Peb., (mit um̃ ) Dobl., Drobbusch, Dunika, Luttr., Mesoten, Ruhental, Smilt., Stenden, Strasden, (mit ùm ² ) Alswig, Fehteln, Kaltenbr., Lasd., Marzen, Meselau, Pilda, Preiļi, Saikava, Sessw., Warkl., (mit um̂ ² ) Kegeln, Lemb., Lems., Salis, Tegasch, Zögenhof, prs. stum̂ju ² Dunika, prt. stumu Alswig, Burtn., Drobbusch, Kegeln, Lemb., Lems., Morizberg, N.-Peb., Schwanb., Smilt, Tegasch od. stūmu AP., Dobl., Fehteln, Kaltenbr., Kurmene, Lasd., Luttr., Marzen, Meselau, Mesoten, N.-Peb., Pilda, Preiļi (in Lettg.), Ruhental, Sessw., Warkl.; ar stumjamuo kruķi rijās sastūma metienu kaudzē vētīšanai Frauenb. stum̂jams ² (faul) zirgs Dunika. stum (= êd) nu klučkas, kad esi sācis! Saikava. Refl. -tiês: stumies (geh) ātrāk! Linden in Kurl. šis jau stumjas (geht) kalnā Saikava. nakts lē̦ni stūmās uz rīta pusi Veselis Dienas krusts (1932) 3. kuo tu man stumies virsum ar savu riteni! Saikava. suoļuos vien ... varēja ... s. (fahren) uz priekšu Janš. Nīca 7. stūmuos (ich fuhr) nuo Rīgas laukā Jauns. Raksti VIII, 321. ‡ Subst. stūmējs, der Schiebende (Stossende): gan ir man tādu ļaužu, lejiņā stūmējiņu BW. 9140.

Avots: EH II, 595, 596

stùndīgi ² : auch Kaltenbr., Selb., (mit un ) Kurmene, Ekengraf, (stùn˙dîgi ² ) Oknist, Saikava.

Avots: EH II, 596

sudmalas: auch Ahs., Grob. (in Grob. gelegentlich auch der Sing. sudmala ), Iw., Katzd., Kurmene, Lesten, Linden in Kurl., Luttr., Mesoten, Neuhausen, OB., Puhren, Scheden, Schnehpeln, Schwitten, Stenden, Sonnaxt, Strasden, Wormen; gen. pl. sudmal[u] um Gold. a. d. J. 1683 n. FBR. XVII, 38; eine Wassermühle Oknist, (ūdens s.) Babīte; eine Windmühle Leegen, Perkunen; (unbek. in Aahof, Allasch, Alswig, AP., C., Fehteln, Heidenfeld, Jürg., Kegein, Korwenhof, Lasd., Lemb., Lems., Linden in Livl., Lis., Lubn., Marienhausen, Marzen, Meselau, Morizberg, N.-Laitzen, N.-Peb., Palzm., Pilda, Ruj., Salis, Salisb., Schwanb., Sessw., Smilt., Tegasch, Višķi, Wolm., Zögenhof). - Vgl. sutmalas.

Avots: EH II, 599

suksnît,

1): auch Frauenb.; ‡

2) schnüffeln (vom Hund); eifrig suchen
Kurmene.

Avots: EH II, 601

sukstît,

1) schnüffeln
Jürg., Bers., Lubn., Burtn., Verlorenes suchen U. (unter sakstît): kuo tas suns tur sukstī? Jürg. (oder suksta Grünwald, Kurmene). man pēdiņas sukstīdamas BW. 22054;

2) beriechen:
lapsai arī nedeva ne sukstît Etn. III, 32; "geniessen" Saikava;

3) =sūkstîtiês 2: suksti nu par saviem nedarbiem! Burtn.;

4) "?": ja gribi pārduot, tad ņem septiņus rubļus un ne sukstīt vairāk! Vīt. In den Bedd. 1-2 wohl zu sukît; in der Bed. 4 zu sūkstîties?

Avots: ME III, 1118

II sukt: ej s˙! "packe dich!" (im Zorn und mit der Voraussetzung, dass der so Angeredete irgendwo verschwinden wird) Kurmene. Vgl. auch suktiês unter sukt I.

Avots: EH II, 601

‡ susurs Sonnaxt, susuriņš Bers., Kalz., Kurmene, = susuris II: kustīgie susuriņi Straumēni ³ 156.

Avots: EH II, 605

sutra,

2): Mistjauche
Kurmene;

3): eine Langschläferin;
"palaidne, puišalä; eine faule weibliche Person PV.; eine ungewandte weibliche Person Dobl.; "eine unschöne, unreinliche, dicke weibliche Person" AP.; ‡

4) ein Haufen Kartoffeln od. Gemüse (unter freiem Himmel), zum Aufbewahren mit Erde, Langstroh und (oben) Mist bedeckt
AP.

Avots: EH II, 606

svaĩnis: auch ("?") Pilten, (mit ài ² ) Erlaa, Višķi, (mit aî ) Aahof, Borchow, Skaista, Zvirgzdine, (mit ai ) Kurmene; der Mann der Schwester (mit aî ) Warkl.; "Schwiegersohn" (mit ai ) N.-Autz n. BielU.; "in Zirau auch wohl Bruder des Mannes" BielU.

Avots: EH II, 611