Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'ļât' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'ļât' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (551)

aizkuļāt

‡ àizkuļât,

1) = ‡ àizdaũzît 4 Stenden;

2) festschlagen
Stenden: a. vaļīguo izkapts sējumu. Refl. -tiês, mühsam hin-, weggehen, -fahren C., Sessw.

Avots: EH I, 33

aizmuļļāt

‡ àizmuļ˜ļât,

1) verschmieren
Kal.: a. luogu;

2) nachlässig zuflicken
Dunika;

3) vollstreuen
Frauenb., Kal., Rutzau: a. duru priekšu ar salmiem, dubļiem. Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren Dunika, Frauenb., Kal.

Avots: EH I, 40

aizpaļāt

àizpaļât: aizpaļāta meita Sessw., ein Mädchen, das man zu verleumden begonnen hat; ‡

2) verleumdend, bekrittelnd entfernen (wegbekommen)
Trik.: a. kuo nuo šejienes.

Avots: EH I, 41

aizpaļāt

àizpaļât, tadelnd jem. Hindernisse in den Weg legen, verleumden, bekritteln, abraten, besonders beim Heiraten: vēvers šķelmis aizpaļājis, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402, 14. kad tu ņemsi ļīgaviņu, mūs māsiņa aizpaļās BW. 8459.

Avots: ME I, 43

aizstaipaļāt

‡ àizstaĩpaļât, wiederholt oder mehrere Objekte hinziehen (tr.), -dehnen Dunika: a. diegus takam priekšā.

Avots: EH I, 52

aiztāpļāt

‡ I àiztãpļât (?) Hofzumberge "wegleihen (àizduot)".

Avots: EH I, 57

aiztūļāties

‡ àiztũļâtiês Dunika, Libau, sich langsam hin-, wegbewegen: a. uz kruogu.

Avots: EH I, 60

aizvaļāt

‡ àizvaļât C., hin-, wegrollen (tr.): cūkas aizvaļājušas spaini.

Avots: EH I, 61

aizvāļāt

‡ àizvàļât, hin-, wegwälzen (wiederholt, mehrere Objekte, mit Unterbrechungen, in einer ungeraden Richtung): a. mucas (pruojām). Refl. -tiês, sich (wiederholt, mit Unterbrechungen, in einer ungeraden Richtung) hin-, wegwälzen.

Avots: EH I, 62

aizviļāt

‡ II àizviļât, hin-, weglocken: a. bē̦rnu uz mežu.

Avots: EH I, 63

apcirpaļāt

‡ apcir̃paļât Dunika, unordentlich bescheren (beschneiden) Kal., Rutzau: a. avis, matus, diegu galus.

Avots: EH I, 75

apgrābšļāt

‡ apgrãbšļât Stenden, = apgrãbât 2: puika rijas priekšu drusku apgrābšļā un tūlīt istabā iekšā Stenden.

Avots: EH I, 83

apgramžļāt

‡ apgram̃žļât Dunika, ringsum anbeissen, benagen: a. kauļu.

Avots: EH I, 83

apgrauļāties

‡ apgràuļâtiês 2 Nautrēni, ringsum mit Kuhmist (graule) beklebt werden: guovs apgrauļājusies.

Avots: EH I, 83

apgraušļāt

‡ apgraûšļât KatrE., Meiran, Sessw., (mit aû 2 ) AP., (wiederholt) benagen: a. siles. apgraušļāti riekstu kuoduoli.

Avots: EH I, 83

apgraužļāt

‡ apgraũžļât Dunika. Kal., = ‡ apgraûzît: a. ābeles. suns kaulu apgraužļājis un atstājis.

Avots: EH I, 83

apkampaļāt

apkampaļât, tr., freqn., oft umfassen, betasten (häufig im verächtlichen Sinne: mit unreinen Händen greifen): maizi. apkampaļā galvu, - ce̦pures nav LP. VII, 945.

Avots: ME I, 93

apkošļāt

apkuošļât, apkuožļât Gr. - Behrsen, tr., demin., ringsum anbeissen, benagen: kas tad man te dažus ābuoltiņus apkuošļājis? LP. III, 29.

Avots: ME I, 97, 98

apkožļāt

apkuožļât (unter apkuošļât): auch Ahs. (mit uô 2 ): luopi mē̦dz jaunus kuoku zarus un galuoknes a. Ahs. ābuoļus ... apkuožļājis Pas. IX, 189.

Avots: EH I, 95, 96

apkraukaļāt

apkraũkaļât, apkraũkalêt, apkraũkulêt, apkraũkât, tr., bespucken, mit Schleim beschmutzen: ve̦lns apkraukaļā cilvē̦ku neglīti; dievam apkraukaļājums jāapgriež uz iekšpusi LP. VII, 1194, Etn. II, 144.

Kļūdu labojums:
neglīti = neglītu

Avots: ME I, 95

apkuļāt

‡ apkuļât,

1) "situot izkustināt": a. spundi;

2) mit einem Stöckchen wundschlagen:
a. kājas Stenden;

3) spülend hin und her wenden:
a. ķērni Bauske, Stenden, Trik.

Avots: EH I, 95

apkūļāt

apkũļât: auch Iw., Schnehpeln, Pas. II, 444.

Avots: EH I, 95

apkūļāt

apkũļât, freqn. von apkul˜t, tr., quästen, schlagen: atļauj man savus zvē̦rus un sevi pašu ar kādu mazu kuociņu apkūļāt. ragana tuos apkūļājuse, un tie visi palikuši par akmeņiem Dīc.

Avots: ME I, 97

apmīžlāt

apmĩžļât, tr., wiederholt ein wenig mit Harn besudeln: Katriņa, bezkauņa, apmīžļāja tiltu BW. 30224. [ce̦lmu, visu suņu apmīžļātu (Var.: apmīžātu) BW. 35579.]

Avots: ME I, 108

apmuļļāt

apmuļļât, ‡

2) a. kādu darbu Siuxt, eine Arbeit schlecht ausfilhren (verrichten);
a. (zemi) Frauenb., schlecht aufpflügen.

Avots: EH I, 103

apmuļļāt

apmuļļât, tr., beschmutzen, beschmieren: ģīmi. Refl. -tiês, sich beschmutzen, beschmieren: bē̦rns ģīmi apmuļļājis.

Avots: ME I, 109

appaļāt

appaļât, freqn. von appelˆt, tr., tadeln, verleumden: mārša mani appaļāja, ka es rupju dziju vērpu BW. 8402.

Avots: ME I, 110

apsmullāt

apsmuļļât, auch -uôt, tr., beschmutzen, besudeln: ar savu purnu apsmuļļuotu man tīruo ūdeni Adam.

Avots: ME I, 124

apsuļļāt

apsuļ˜ļât, tr., beschmutzen: grāmatas, ģīmi C., Smilt.

Avots: ME I, 127

apvaļāt

apvaļât ‡

2) bewältigen:
a. darbus Kal., MSil.; ‡

3) hin und her wendend beschmutzen
Dunika, Rutzau: a. maizi pe̦lnuos.

Avots: EH I, 125

apvaļāt

[apvaļât, bezwingen, bändigen: Judi jau... bij apvaļāti Manzel Post. I, 348.]

Avots: ME I, 134

apvāļāt

apvãļât, freqn. zu apvelt, tr., wälzend, schleifend: kam tas manas villainītes dūkstiņā apvāļāja BW. 18420, 1.

Avots: ME I, 134

apviļāt

apviļât, apviļinât, freqn. zu apvelˆt, tr.,

1) rollend kneten, rundum drücken eine weiche Masse:
dievs apviļājis dūņas LP. VII, 1192; maizes mīkstumu;

2) rollend, knetend etw. womit umgeben:
saimniece apviļinājusi akmeni mīklā LP. V, 79. Refl. -tiês, sich wälzend womit umgeben, bedeckt werden: lapsa le̦c abrā ar visu augumu un apviļājas ar mīklu LP. V, 166.

Avots: ME I, 136

apzīšļāt

‡ apzīšļât. wiederholt saugend oder kauend belecken Bauske, Cibla, Prl., Saikava, Sessw.: guovs apzīšļājusi valgu.

Avots: EH I, 128

atdāļāt

‡ atdãļât, leichtsinnig (vieles) weggeben Bauske.

Avots: EH I, 138

atkadaļāt

atkadaļât Spr., tr., losmachen, abhaken (ein Schlerrtau).

Avots: ME I, 163

atkāšļāt

‡ atkãšļât (r. откашлять) AP., Lemburg, Stenden, = atkãsêt, aushusten: krūtis pilnas, bet ne˙kā nevar a. Refl. -tiês, zur Genüge husten AP.: nevar vien a.

Avots: EH I, 147

atkuļāt

atkuļât, atkũļât, freqn˙von atkul˜t, wiederholt abschlagen, schlagend in den früheren Zustand versethen, schlagend wiederherstellen: vakrā viņa atkūļāja akmeņus un cinīšus - un visi palika atkal par zuosīm Dīcm. I, 28; paņēmis mazu niedriņu un atkuļājis žīdiem mēles LP. III, 109, habe den (stummen) Juden die Sprache wiedergegeben.

Avots: ME I, 168, 169

atkūļāt

‡ atkūļât, (viele) von neuem schlagend entzaubern: viņa atkūļāja akmeņus un cinīšus: visi palika atkal par zuosīm Pas. IV, 498.

Avots: EH I, 151

atmuļļāties

‡ atmuļ˜ļâtiês Siuxt, mühsam auf einem schlechten Weg herfahren.

Avots: EH I, 156

attūļāties

‡ attūļâtiês, sich langsam (zögernd) herbewegen.

Avots: EH I, 177

atvaļāties

‡ atvaļâtiês,

1) = ‡ atvaļuôtiês Bers., Dunika: rītu svētdiena, - varēšu a.;

2) "sich frei machen"
Sessw.

Avots: EH I, 178

atvāļāties

‡ atvāļâtiês, zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss sich wälzen, faulenzen: a. pa siena pantu Dunika. celies nu augšā! vai neesi vēl atvāļājies? Rutzau.

Avots: EH I, 179

atviļāt

‡ I atviļât Lieven-Bersen, her-, weglocken.

Avots: EH I, 181

atviļāt

‡ II atviļât C., her-, wegwälzen: a. akmeni nua sienas.

Avots: EH I, 181

aumaļāties

aũmaļâtiês Sassm., gleichbed. mit aũšāties 2: kad māte nav iekšā, bē̦rni sāk aumaļāties.

Avots: ME I, 224

biblāt

bibļât, -āju, ungeduldig sein Mag. XIII, 2, 69.

Avots: ME I, 293

biļļāt

biļ˜ļât [Pernigel], Schwaneb., [Salis], -uôt Adsel, [Korwenhof], biļât Mar., biļuot Wid., laut und anhaltend weinen: ta tad nu biļļā kâ biļļa Etn. I, 122.

Avots: ME I, 296

brakaļāt

braũkaļât, - alât, - āju, auch braũkalêt, - ēju, freqn., demin., hin - und herkarren, - fahren: abi iekāpa kuģī un iesāka braukalēt LP. VI, 504.

Avots: ME I, 325

brauļāt

[brauļât, mit der Hand über das Gesicht streichen Wid.; auch = braucīt, abstreifen. zu bràukt und bulg. brúľъ "streife ab"(Früchte vom Baum).]

Avots: ME I, 326, 327

brūžļāt

brũžļât: (ab)tragen (?): kuo tu brūžļa zābakus pa istabu ? Bauske; reiben, zerknittern Stenden: kuo brũžļā jaunās drēbes gar siênu?

Avots: EH I, 247

bubuļāt

bubuļât, umgraben Mar. n. Rkr. XV, 108.

Avots: ME I, 345

cipuļāt

cipuļât, - āju, [cipuļuôt Wid.], ein weniger und langsam backen: cipuļā tik; nevari krietni izcept Mar. n. RKr. XV, 109. [Zu cept, wobei das i wohl aus einem *cipinât (s. dazu Le. Cr. 33) stammt.]

Avots: ME I, 385

cirpaļāt

‡ cir̃paļât, -ãju, wiederholt unordentlich schneiden, scheren Dunika, Kal., Rutzau: bē̦rns cirpaļā papīri.

Avots: EH I, 273

čuļļāties

čuļ˜ļâtiês: "wiederholt eine schmutzige Flüssigkeit giessen oder darin mit den Händen plantschen" Trik.

Avots: EH I, 295

čuļļāties

[čuļ˜ļâtiês, sich besudeln Trik.; vgl. cuļļâties.]

Avots: ME I, 419

dāļāt

dãļât: mehrfach anbieten Lieven-Bersen, Schwitten.

Avots: EH I, 311

dāļāt

dãļât, -āju, tr., namentl. in der Zstz. mit iz-, leichtsinnig weggeben, verteilen: viņš tikmē̦r visiem dāļāja, kamē̦r pašam ne+kā neatlika AP.

Avots: ME I, 447

dīkaļāt

‡ dìkaļât(iês) 2 PV.,

1) wiederholt laut veinen;

2) "dīdīties; drusku pinkšuot uzplīties".

Avots: EH I, 325

dīkaļāties

‡ dìkaļât(iês) 2 PV.,

1) wiederholt laut veinen;

2) "dīdīties; drusku pinkšuot uzplīties".

Avots: EH I, 325

dindaļāt

[dìndaļât 2 Domopol "trödeln, zögern".]

Avots: ME I, 468

diršļāt

diršļât, ‡

2) = dìrst: nu iet ve̦de̦kla diršļādama BW. 25566, 1.

Avots: EH I, 322

diršļāt

diršļât, -āju, tr., vergeuden, vertun, besond. in der Zstz. mit iz-. Refl. -tiês, mit der Arbeit nicht vorwärts kommen, trödeln: kuo tu tur diršļājies? (Grünh.) [Wohl zu dirst.]

Avots: ME I, 470

drebļāt

drebļât Wessen "nass schneien (schlakkern)".

Avots: EH I, 332

drebuļāt

‡ dre̦buļât Auleja, Kaltenbr., vor Kälte zittern.

Avots: EH I, 332

duduļāt

‡ duduļât, -ãju, frösteln. vor Kälte zittern Auleja: izlaiž siltumeņu pa gaisiem, paši duduļā, saļ.

Avots: EH I, 339

duļāt

duļât N. - Autz n. U., -āju, mit der Hand od. Faust schlagen. [Vgl. dullis.]

Avots: ME I, 513

dūļāt

dũļât [Salis]. L., = dūlêt 2; s. auch dūlêt.

Avots: ME I, 527

dūļāt

dûļât 2 [N. - Autz], mit der Hand od. Faust schlagen.

Avots: ME I, 527

duļļāt

[I dùļļât 2,

1) "seichtes Wasser trüben";

2) "etwas zu Bratendes od. Backendes in Mehl umrühren".]

Avots: ME I, 513

duļļāt

[II dùļļât 2 "halblaut weinen".]

Avots: ME I, 513

dumpļāties

dum̂pļâtiês 2 [Wandsen], watend das Wasser trüben: kuo jūs tur dumpļājaties pa ūdeni? A. XIV, 2, 73.

Avots: ME I, 515

durbuļāt

‡ durbuļât "sich lange bei einer Sache aufhalten" Bērzgale.

Avots: EH I, 343

dusuļāt

‡ dusuļât, -āju, husten Pilda, stark und oft husten Zvirgzdine, keuchen und oft husten Warkl.

Avots: EH I, 345

gauļāt

‡ gauļât Schwanb. "singen".

Avots: EH I, 387

glābaļāt

[glābaļât "wiederholt und auf verschiedene Weise, aber nicht besonders geschickt (zu) retten (versuchen)" Weinsh.]

Avots: ME I, 623

grābļāt

‡ grãbļât, nicht ganz sorgfältig (mit einer Harke) harken Schnehpeln. Refl. -tiês, = grâbstîtiês 1: kuo grãbļājies (ar ruokām)? Schnehpeln.

Avots: EH I, 400

gramšļāt

gramšļât, - ãju, tr., schrapen, kratzen: sāka dauzīt un gramšļāt zārku JK. III, 72. [Wohl zu gremzt.]

Avots: ME I, 637

gramžļāt

‡ gram̃žļât Dunika = kuodît: g. cietu sieru, garuozu. Vgl. auch ‡ apgram̃žļât.

Avots: EH I, 398

grauļāties

‡ *grauļâtiês, zu erschliessen aus ‡ apgràuļâties 2 .

Avots: EH I, 399

graušļāt

graũšļât [Dunika, N. - Peb.], - ãju, (freqn. von graûzt), wiederholt nagen: guovis graušļā kaulus Sissegel n. A.III, 252.

Avots: ME I, 640

grečaļāt

grečaļât, grečelêt, -ēju,

1) schlummen (?) :
snaudin snauda, grečaļāja (Var. : grečeļāja, grecelēja, greķelēja, gretelēja, grīķelēja) BW. 25127 ;

2) ungeschickt spinnen, verwickeln
Ar. ; [

3) "ohne Zähne essen":
viņš grečaļā maizi Serben, Paltemal.]

Avots: ME I, 646

griļļāties

griļ˜ļâtiês,

1) ="griļļās vizināties" Dond. n. A. XIII, 330, [Stenden ;

2) (im Rausche) taumeln, taumelnd gehen
Stenden].

Avots: ME I, 655

grūdaļāt

‡ grũdaļât Wandsen, (mit û ) Schwanb., wiederholt ein wenig stossen (rücken): zirgs grūdaļā ratus.

Avots: EH I, 411

gruduļot

‡ I gruduļât Warkl., brennen, schweten.

Avots: EH I, 410

gruduļot

‡ II gruduļât Bērzgale, Warkl., donnern. rollen.

Avots: EH I, 410

gruguļāt

‡. gruguļât, gurgeln Postenden: viņš skaluo rīkli un ilgi gruguļā.

Avots: EH I, 410

grūšļāt

‡ *grûšļât, erschlossen aus nuogrûšlât.

Avots: EH I, 413

gūļāt

gũļât [Serben], -ãju, iter. zu gulêt, viel liegen, schlafen, sich rekeln: [viņš visu dienu gūļā Serben.] re̦dzu lāci gūļājam viņa ceļa maliņā BW. 29912. [Refl. -tiês, ="vārtīties": viņš gūļājas pa zâli Serben.]

Avots: ME I, 686

guļāties

‡ guļâtiês Sessw., sich (faulenzend) im Bett hin und her wälzen.

Avots: EH I, 418

iekokļāt

‡ ìekùokļât 2 Nautrēni, mit einem knarrenden Wagen herein-, hineinfahren: tirdzāni kai ar kuoklēm iekuokļāja.

Avots: EH I, 524

iemuļļāt

ìemuļ˜ļât,

1) tr., einwühlen:
šis iemuļļājis ze̦lta gabalu mīklā LP. V, 230;

2) iemuļļāt ceļu, den Weg (einen schmutzigen) bahnen
Kand.

Avots: ME II, 47

iepaļāt

[ìepaļât, verleumden: iepaļāt kam viņa līgavu Lis.]

Avots: ME II, 50

iepūšļāt

[iepûšļât 2 , zu eitern anfangen: iepūšļājis ievainuojums Doblen, Zabeln.]

Avots: ME II, 54

iepūšļāt

ìepūšļât,

1) [wiederholt behauchen, zu behauchen anfangen]: paliek sāls iepūšļāts BW. 26063;

[2) = iepūst 3: uguni Mar., Welonen, Serben, Schujen u. a. kuo viņš tur iepūšļāja (hat zaubernd hineingehaucht, hineingesprochen) ūdenī? Fest.;

3) zaubernd behauchen:
kādu kaiti, lai sāpes pāriet Wessen, Mar. Refl. - tês Stenden "pa reizi iepūsties ragā, svilpē vai saujā"].

Avots: ME II, 54

ievaļāt

ìevaļât, vermögen, leisten: tik daudz darba nevar viens pats cilvē̦ks ievaļāt Ahs.; vgl. auch ievaļuot.

Avots: ME II, 86

ieviļāt

[ìeviļât, sich wälzend (eine Vertiefung) herstellen in: zirgs lielu duobi ieviļājis Jürg., Arrasch.]

Avots: ME II, 89

iezvāļāties

ìezvāļâtiês, wackelnd und mühsam hineingelangen: ratiem pār pe̦lnu kuopām iezvāļājuoties pilsē̦tā Druva I, 370.

Avots: ME II, 92

īļāt

‡ îļât 2 Frauenb., -ãju, hin und her bewegend lockern: viņš tamē̦r mietu īļāja un kustināja, kamē̦r beidzuot izrāva ar. Refl. -tiês, sich unruhig gebārden Frauenb.: bē̦rns nevar mierīgi nuosēdēt; viņš īļājas un kustas vienā gabalā.

Avots: EH I, 500

izcepuļāt

‡ izce̦puļât Kaltenbr., wiederholt dies oder jenes backend oder bratend konsumieren: raušus cepuot, i. visus taukus.

Avots: EH I, 437

izdaļāt

‡ izdaļât, zerteilen, verteilen Makašēni: asfalta glude̦numu trotuāriem izdaļādamas Daugava 1934, S. 481.

Avots: EH I, 441

izdiršļāt

izdiršļât, vergeuden: izd. tīri pa niekiem tē̦va labumu Naud.

Avots: ME I, 728

izdumpļāt

izdumpļât, tr., aufwühlen, austrampeln: zirgi izdumpļājuši visu pļavu Grünh. n. A. XIV, 2, 73.

Avots: ME I, 729

izguļāties

‡ izguļâtiês, eine Zeitlang (zur Genüge) ohne zu schlafen im Bett liegen, sich rekeln Sessw.: vai neesi vēl izguļājies?

Avots: EH I, 450

izkakaļāt

izkakaļât, [izkakalêt Wid.], tr., verschwenden, Geld leichtsinnig verausgeben. Refl. - tiês, sich entblössen (von Geld): tad nu ir izkakaļājies, er ist von Geld entblösst Lind. n. Mag. XIII, 2, 54.

Avots: ME I, 746

izkāpaļāt

izkãpaļât: es nevaru i. pa tādām stāvām trepēm Frauenb. ‡ Refl. -tiês, nach Herzenslust (zur Genüge) steigen, klettern: izkāpaļājās pa klintīm Daugava 1936, S. 141.

Avots: EH I, 454

izkāpaļāt

izkãpaļât [Nigr., izkâpelêt Drsth.], durchklettern: viņa bija jau izstaigājusi un izkāpaļājusi klēts augšu Apsk. I, 192. [izkāpelēt visus kalnus Drsth.]

Avots: ME I, 749

izkāpuļāt

izkāpuļât, [izkâpuļuôt Lis.], freqn., oft besteigen: viņš neskaitāmas reizes izkāpuļājis egles A. XVII, 316.

Avots: ME I, 750

izkārpaļāt

‡ izkãrpaļât Gramsden "dažādi, ruobaini, sukumaini izcirpt".

Avots: EH I, 455

izkodaļāt

izkuôdaļât 2 , [izkuôdelêt 2 Salis], ausbeissen, zerbeissen: bē̦rni izkuodaļā maizi Ahs.

Avots: ME I, 758

izkoļļāt

izkoļļât, s. koļļât 2. ‡ Refl. -tiês, = izkultiês 2 (mit oļ˜ ) Lems.: guovs biju iemukusi, - ne˙kādā veidā ārā i.

Avots: EH I, 458

izkožļāt

izkuôžļât 2 , ausbeissen, zerbeissen: bē̦rni izkuožļā ābuoļus un tad nuo- sviež tuos zemē Sassm.

Avots: ME I, 758

izkrītaļāties

izkrĩtaļâtiês,

1) zusammenfallen:
auzas uz visām pusēm izkrītaļājušās Dond.;

2) abtrocken, austrocknen:
dārzs jāuzaŗ, lai zeme izkrītaļājas Dond.

Avots: ME I, 755

izkuļāt

izkuļât, ausstochern, durchrühren: ar bišķi izkūļā krāsnī uogles Dond.

Avots: ME I, 756

izkuļāties

izkuļâtiês, lose werden: ar kuoka puļķīti vien nepieitek, tas ātri izklab un izkuļājas Vīt. 33, [C.]

Avots: ME I, 756

izļūļāt

izļũļât, mit grossen Schlücken austrinken: tu viens pats izļūļā visu alu Dond.

Avots: ME I, 767

izmuļļāt

izmuļ˜ļât,

1): auch Dunika, PV.; ‡

2) "=izmuļˆķuôt" PV.: mēlneši meitu tâ izmuļļāja, ka nezināja aiz kauna, kur acis likt. Vgl. muļ˜ļât 4.

Avots: EH I, 467

izmuļļāt

izmuļ˜ļât Ahs., tr., auswühlen, durchrühren, ausfahren: ceļš izmuļļās LP. VI, 891.

Avots: ME I, 774

izmurkšļāt

izmur̃kšļât, tr., durchwühlen, eine Flüssigkeit sabbelnd ausschlürfen: cūka izmurkšļājusi ēdienu Grünh. pudeli izdzert un izmurkšļāt Janš.

Avots: ME I, 774

izpaļāt

‡ izpaļât, ‡ Refl. -tiês "izkulties (1-2)": viņš laimīgi izpaļājās nuo bakām Linden in Kurl.

Avots: EH I, 470

izpaļāt

izpaļât, izpaļuôt, tr., heruntermachen, tüchtig schmähen: dievs duod algu tautiešam, ka tas mani izpaļāja BW. 8364.

Avots: ME I, 778

izpurkšļāt

‡ izpur̃kšļât Frauenb., prustend verspritzen: zirgs visu ūdeni izpurkšļājis nuo siles.

Avots: EH I, 475

izsataļāt

I izsataļât [Druckfehler für "izsitaļāt?] "?": viņš nuoņēma ce̦puri, izsataļāja tuo pāris reizes pa gaisu Kleinb.

Avots: ME I, 795

izsēduļāt

‡ izsê̦duļât Auleja, bei wiederholtem Sichhinsetzen aus-, zerdrücken, vernichten: i. zâli.

Avots: EH I, 478

izsitaļāt

‡ izsitaļât, = izsitinât: pa ziemu guovīm astes kuplas izaug, bet pavasarī krūmuos izrausta un izsitaļā gar kuokiem Siuxt.

Avots: EH I, 479

izstaipaļāt

‡ izstaĩpaļât Dunika, nach allen Seiten ausstrecken, -dehnen: i. dzijas.

Avots: EH I, 483

iztāpaļāt

I iztāpaļât,

1): auch (mit ã ) Schibbenhof.

Avots: EH I, 488

iztāpaļāt

I iztāpaļât, tr.,

1) auf Umwegen etwas zu erfahren suchen, ausfragen:
viņš gribēja nuo manis iztāpaļāt Naud.;

[2) ="izburtuot": bē̦rns lasīt nemāk, bet dažus vārdus tuomē̦r iztãpaļāja Nigr.]

Avots: ME I, 815

iztāpaļāt

[II iztãpaļât, mühsam hinausgelangen: viņš beidzuot iztāpaļāja nuo meža Nigr.]

Avots: ME I, 815

iztāpaļāties

iztãpļâtiês: ta[d] nu iztāpļājuos ("aplinkus un gari izrunājuos") tiku tikām Schibbenhof.

Avots: EH I, 488

iztāpļāties

iztãpļâtiês, sich ausfaseln, viel dummes Zeug zusammenschwatzen.

Avots: ME I, 815

iztešļāt

‡ iztešļât, aushauen, ausmeisseln Bērzgale, Nautrēni (hier mit pejorativer Bed.), Schwanb., Warkl.: i. sili Warkl. Refl. -tiês, eine Zeitlang (erfolglos) (be)hauen Warkl.; bis zum Überdruss (be)hauen Nautrēni.

Avots: EH I, 489

iztēšļāt

‡ iztèšļât 2 Nautrēni, = ‡ iztešļât. Refl. -tiês. = ‡ iztešļâtiês: iztēšļājuos, ka sāka ēst gribēties Nautrēni. tu labi esi iztēšļajies ap tuo ratu asi, cikām tuo izdrāzi Bērzgale.

Avots: EH I, 489

iztieļāt

‡ iztieļât Welonen, mit Mühe erlangen: nuo šā cilvē̦ka ni˙kai nevarēja i. atbildi. Refl. -tiês, in der Verbind. i. darbā Welonen, mit Unlust und langsam sich an eine Arbeit machen.

Avots: EH I, 490

iztutulāt

‡ iztutuļât Bērzgale "= izrikuôt": māte dē̦lu iztutuļāja uz ganiem. sieva vīru iztutuļāja uz patmaļām.

Avots: EH I, 491

izurbaļāt

‡ izur̃baļât Frauenb., = ‡ izurbulêt. Refl. -tiês Ahs., (beim Garen) poräs werden: labi izrūguse maize (zeme) ir izurbaļājusēs.

Avots: EH I, 492

izurļāt

‡ izurļât, aussthnüffeln Rite: izurļājis visas malu malas (beim Beerensammeln) Rite. tu te izurļājuot beidzamuo uodziņu. kad nākšuot brūklenes pa˙visam gatavas, ... nebūšuot ... kuo ievārīt Jauns. B. gr. 3 II, 143.

Avots: EH I, 492

izvaļāt

izvaļât,

1) hin und herwälzen:
bluķu vakarā izvaļātuo bluķi Konv. 2 391. [izv. akmeni, mucu C., Arrasch;

2) = izvāļât: izvaļāt labību Arrasch. Refl. - tiês, = izvārtīties: zirgs izvaļājies Arrasch.]

Avots: ME I, 824

izvāļāt

izvàļât, izvāļuôt, tr., sich wälzend, etwas niederdrücken, auswühlen: bridu pa izvāļuotuo zāli Egl. zirgi izvāļājuši labības lauku Dond. Refl. - tiês, sich umherwälzen: nu jau viņš ve̦se̦lu stundu izvāļājies pa gultu Vēr. II, 1317.

Avots: ME I, 825

izvaļāties

‡ izvaļâtiês, zur Genüge müssig leben Ahs., A.- Schwanb., Dunika, Līvāni, Rite: i. visu svētdienu pa mājām Dunika. atpūties nu labi un izvaļājies! A.-Schwanb.

Avots: EH I, 493

izvataļāties

‡ izvataļâtiês, nach Herzenslust (zur Genüge) faulenzen Wain.

Avots: EH I, 494

izviļāt

I izviļât,

1): zirgi auzas izviļava Tdz. 41964.

Avots: EH I, 496

izviļāt

I izviļât, tr.,

1) = izvārtīt: zirgi zâli izviļājuši [C., Lis., Kl., Warkh.];

2) durchkneten:
mīklu. Refl. - tiês, sich zur Genüge herumwälzen: man arī trakuot un draiskuot gribas un pa slapjuo mauri izviļāties Vēr. II, 1114. viņī nuojūdza zirgus un tuos palaida sniegā izviļāties A. IX, 422. [bē̦rni izviļājās pa nuoru Kl.]

Avots: ME I, 829

izviļāt

II izviļât: Aps. ME. I, 829 durch Asp. zu ersetzen!

Avots: EH I, 496

izviļāt

II izviļât (li. išvilióti), tr., freqn. zu izvilˆt, betrügerisch heraus -, entlocken: viņš kâ vē̦sma puķes skūpstuot saldu smaržu izviļā Aps.

Avots: ME I, 829

izvinkaļāt

‡ izvinkaļât, (die Zeit) vertrödeln Edwalen n. U. (unter vinkaļāt), (mit iñ ) Gramsden.

Avots: EH I, 496

jūgaļāt

jûgaļât (unter jūgalât): kuo tâ tur jūgaļās zirgus! (spottweise gesagt) BielU.

Avots: EH I, 568

kadaļāt

kadaļât, abhaken (ein Schlepptau) Spr. [Zu li. kedénti "zupfen", kàdulėti "запутывать"?]

Avots: ME II, 131

kakaļāt

‡ *kakaļât, zu erschliessen aus izkakaļât.

Avots: EH I, 575

kaļļāt

[kaļ˜ļât, mischen Wolm. - Refl. - tiês,

1) = kaļļât (intr.) Wolm., Trik.;]

2) im Kot waten
Fr., Smilt.

Avots: ME II, 147

kamoļāties

* kamuoļâtiês [erschlossen aus ostle. kamuļuôtîs], - ãjuôs, sich winden, jem. in der Arbeit stören: kamuoļājas pa kāju apakšu Mar. n. RKr. XV, 118. [Wohl zu kamuolis; die genannte ostle. Form könnte auch aus * kamuļātiês entstanden sein.]

Avots: ME II, 153

kampaļāt

‡ *kampaļât, zu erschliessen aus apkampaļât.

Avots: EH I, 582

kamuļāt

‡ *kamuļât, zu erschliessen aus sakamuļât.

Avots: EH I, 583

kankaļāties

‡ *kankaļâtiês, zu erschliessen aus sakankaļâtiês.

Avots: EH I, 584

kāpaļāt

kâpaļât, kãpaļât Kand., [Līn., Wandsen, Salis], kâpalêt [Kl.], kâpelêt [PS., Trik., Wolm., Drosth., Jürg., N. - Peb., Ruj., kãpelêt Dunika, Gr. - Essern, Salis], - ẽju, demin., freqn. zu kâpt, wiederholt ein wenig steigen, umherklettern, hin - und hersteigen: ieraudzījis pa akmeņiem kāpalējam LP. VII, 1033. ja sievieši kāpelē pār vīra darbiem, tad lietas drīzi nuolietuojas LP. V, 23.

Avots: ME II, 192

kapļāt

‡ kapļât Linden in Kurl., Zvirgzdine, mit der Hacke auflockern, zerkleinern: k. zemi Linden in Kurl.

Avots: EH I, 587

kāpuļāt

‡ *kãpuļât (zu erschliessen aus ‡ apkãpuļât), kâpuļât Linden in Kurl., = kâpu ļuôt.

Avots: EH I, 602

kārpaļāt

‡ *kãrpaļât, zu erschliessen aus ‡ izkãrpaļât.

Avots: EH I, 603

kašļāt

kašļât, - ãju, freqn. (demin.) zu kast, wiederholt ein wenig kratzen: zirgs dīžuojās un kašļāja ar kāju zemi Poruk.

Avots: ME II, 171

kāšļāt

kãšļât [slav. kašľati], - ãju, - kāšļuôt Karls., freqn., demin. zu kãsêt.

Avots: ME II, 205

ķepašļāt

‡ *ķe̦pašļât (> ostle. čapašļuot), hexen, Zauberei treiben: jaunie nava iemācījušies ķ. Pas. XV, 204.

Avots: EH I, 696

kodaļāt

[kuôdaļât C., Lis., Jürg., Arrasch, kuôdaļât 2 Salis, Ruj], kuõdaļât [Weinsch., Dond., Wandsen, Bauske], beissen, nagen: kuodaļā kuokiem galuotnes nuost LP. VII, 591. pirkstus nuo žē̦luma kuodaļāt LP. I, 158.

Avots: ME II, 340

kokļāt

‡ kuokļât (für *kuokļuôt) Bērzgale = kuõklêt I; zur Bed: vgl. auch ‡ iekùokļât.

Avots: EH I, 686

koļāt

[koļât (?) Wid. "мѣшать". Vgl. kuļât 2 und koļļât.]

Avots: ME II, 254

koļļāt

koļļât,

1): = kul˜t 1, schlagen (Butter), schütteln (mit oļ˜ ) Lems.: es koļļāju gan tuo kreimu, bet nevarēja lē̦ti sataisīt. ‡ Refl. -tiês. zappeln, sperkeln (z. B. vou einem Pferd, das in eine morastige Grube gefallen ist) Seyershof (mit oļ˜). Vgl. kuļņât.

Avots: EH I, 638

koļļāt

koļļât,

1) mischen
[aus kuļņât?];

2) [hastig essen
(auch mit iz -) Dond.].

Avots: ME II, 254

košļāt

kuôšļât [auch Trik., C., Lis., Jürg., kuõšļât Gr. - Essern, Lautb., Bauske, Selg., Wandsen], kuõšņât A., Smilt., Perk., [Warkl., kuõšņât Wandsen], tr., freqn., wiederholt beissen: krustmeita kuošļāja lūpas Sudr. E. es kuošļāju spalvas kātiņu AU. tie uošņā, kuošņā, brien un skrien Jaun. dzej. 40. Refl. -tiês, einander beissen, schuppen: zirgi kuošļājas Etn. IV, 97 od. kuôšņãjas Ahs. In Kand. kuõšklât [?].

Avots: ME II, 349, 350

kožļāt

kuõžļât (unter kuõžalât): auch Dunika, Frauenb., Kal., OB.: lūpas kuožļādams Janš. Dzimtene V. 124.

Avots: EH I, 689

kramšļāt

‡ kram̃šļât Lems., Schwitten. Zögenhof, (mit àm ) C., (mit àm 2 ) Schwanb., Sessw., Warkl. = kràmstît. Refl. -tiês Warkl., = kràmstîtiês 1: k. ap ēdienu, ap meitam.

Avots: EH I, 642

krāpaļāt

krāpaļât 2 [li. krõpalioti dass.], -ãju, tr., demin. zu kràpt, anführen, hinters Licht führen: viņu vis tâ nekrāpaļāja kâ citus Degl., Lub.

Avots: ME II, 266

kremšļāt

‡ I kremšļât Laidsen, Nabben, refl. krem̃šļâtiês Grob., (mit e̦m̃ ) Schibbenhof, (mit em ), Aahof, Nogallen, Renzen, hin und wieder hüsteln, sich räuspern.

Avots: EH I, 649

kremšļāt

‡ II kremšļât, wiederholt nagen Renzen: suns vēl kremšļā kaulu. Refl. -tiês,

1) wiederholt nagen
(mit em̃ ) Funkenhof, Wirgen, (mit èm 2 ) Adl., Druw., Ilzene, Seltingshof, Sessw.: zirgs kremšļājas;

2) "?": kuo nu gaudies un kremšļājies? A. Jansons Latvis № 3642.

Avots: EH I, 649

krītaļāt

krĩtaļât: "zur Unzeit mit allen Kleidern im Bett liegen" (= gul˜šņât?) Frauenb. (mit ĩ) : kam tâ vajaga k˙! nuoģērbties vajaga un tad gulēt.

Avots: EH I, 657

krītaļāt

krĩtaļât [auch Bauske, Lautb., kritaļât Jürg.], -ãju, oft ein wenig fallen Biel. I, 388.

Avots: ME II, 283

kudļāt

‡ kudļât Wessen "neknasti iet".

Avots: EH I, 667

kuļāt

kuļât, Refl. -tiês,

1): sirds jāpiesien! tagad tīri svabada kuļājas PW. Šis ar mani tiesāties? 6. zuobiņš kuļājas Frauenb. putra kuļājusies: klunkā, klunkā (in einem Tönnchen während des Fahrens)
Anekd. I, 308; ‡

3) = spãrdîtiês: zirgs ar kājām kuļājas Linden in Kurl.; "kulties pa zemi" Saikava. Vgl. li. kulotis "kłócić się" Tiž. I, 106.

Avots: EH I, 672

kuļāt

kuļât, kūļât, -āju, freqn. zu kul˜t,

1) wiederholt schlagen, klopfen:
drēbes. viņš kuļā uogles ar bīkšķi, kukulžņus ar kuoku, sniega apķe̦pušās kājas uz grīdas. zaķis kuļā ar ausīm. un (viesulis) nikni kūļā pilnās vārpas AU. kapu kūļāt, den aufgeworfenen Grabhügel mit der Schaufel wiederholt schlagend ebnen, glätten Gold., Wid.;

2) schütteln, rütteln (von einer Flüssigkeit):
šķidrumu pudelē Blaum. Refl. -tiês,

1) baumeln, schlenkern, sich hinund herbewegen, langsam vorwärts kommen:
mēteļa skrandas kuļājās ap kājām Dok. A. kule kuļājas pa muguru. vienstuobrniecei gailis kuļājās, tik˙līdz tuo pakratīja MWM. VI, 28. viņa bija briesmīgi tauka, un krūtis viņai vienmē̦r kuļājās Latv. uz katra suoļa pal sais zirdziņš ļuodzījās un kūļājās pa platuo ilkšu starpu Latv. mēs pa ceļu kūļājāmies tāļāk Vīt.;

2) sich breit machen, sich einmischen:
citām jāja precinieki, es pa priekšu kuļājuos BW. 7918. kuo tu kuļājies mūsu starpā? Subst. kuļâtãjs, kũļâtãjs, einer, der schlägt, klopft: kankalīšu kūļātāji BW. 2664.

Avots: ME II, 309, 310

kūļāt

kũļât,

1): wiederholt klopfen
NB.; sīki putni kankalīšu kūļātāji (Var.: kūlējiņi, dauzītāji) BW. 2664, 1.

Avots: EH I, 683

kūļāt

kũļât, s. kuļât und kũlât.

Avots: ME II, 336

kurļāties

‡ kùrļâtiês 2 Auleja, etwas sich plump bewegend tun: jis kurļāvās, kurļāvās, kāļ pārkāpe par kanaveņu.

Avots: EH I, 679

ļāļāt

ļâļât 2, -ãju, intr., laut sprechen, schreien: kuo tu ļāļā? Dond.

Avots: ME II, 533

ļēļāt

‡ ļē̦ļât Tdz. 50575, 1, Hirtenlieder singen (?).

Avots: EH I, 772

lipaļāt

‡ lipaļât Dunika, wiederholt klettern: l. pa kuokiem.

Avots: EH I, 743

ļoļļāt

[ļoļļât Dond., wiederholt sich etwas in den Mund stopfen: viņš ļoļļā vien.]

Avots: ME II, 541

ļūļāt

I ļũļât, -ãju, viel trinken, saufen Dond.

Avots: ME II, 545

ļūļāt

[II ļūļât, Abdeckerei treiben Wid.]

Avots: ME II, 545

ļūļāt

‡ III ļùļât 2 (mit ostle. ū Auleja, trödeln, nicht arbeiten (namentlich, wenn etwas schmerzt): mātei kāja sāp; ļūļā vien pa ustabu.

Avots: EH I, 775

ļūļāties

ļūļâtiês, -ãjuos. trodeln, mit der Arbeit nicht vonvärtskommen konnen: kuo tu te lūļājies? Mat.

Avots: ME II, 545

māguļāt

‡ māguļât Erlaa, Linden in Livl. "kārnīt, jaukt ē̦damuo".

Avots: EH I, 789

maukaļāt

‡ maukaļât, = ‡ màukalêt 2 : pirkstiņuos ... gredzentiņus nav maukaļājis Janš. Līgava I, 338.

Avots: EH I, 786

mēgļāt

‡ mēgļât, etwas unverständig (ungeschickt) tun OB. Vgl. mẽgļuôtiês.

Avots: EH I, 805

mērdaļāt

mē̦rdaļât, intr., lange im Sterben liegen Kabillen n. Biel. I, 388.

Avots: ME II, 617

miļāties

‡ *miļâtiês "?": miļavās šī Vikteņa skaista vīra dabavus[e]. me̦lu, me̦lu melināts, ar de̦gutu risavāts Tdz. 45562.

Avots: EH I, 815

mirdaļāt

[mirdaļât Kabillen n. U. (unter mē̦rdaļât), schwer sterben können.]

Avots: ME II, 631

moļāt

mùoļât 2 : tad ... jūs muoļāsiet sajēgt P. W. Šis ar mani tiesāties? 4.

Avots: EH I, 840

moļāt

mùoļât 2, -ãju, [muoļuôt Erlaa], tr., vertehen, vermögen: viņš jau vēl ne˙kā nemuoļā Bers., Lasd., Lub., Etn. IV, 147. [nemuoļuo uz grāmatu prāts Erlaa.]

Avots: ME II, 683

moļāties

‡ mùoļâtiês 2 Heidenfeld, ungeschickt arbeiten Grawendahl, Prl.

Avots: EH I, 840

moļļāt

moļļât: auch Stenden; hin und her wälzen: večiņa moļļā gaļas gabalu pa bezzuobu muti; nevar saēst Lems., Seyershof; ohne Lust od. unbeholfen (fr)essen Seyershof: zirgs moļļā auzas; negrib vairs ēst. Refl. -tiês: auch Lems., Stenden; ungeschickt etwas tun Seyershof: kuo viņi tur tik daudz moļļājas ap tuo zirgu (= nemākulīgi jūdz)?

Avots: EH I, 827

moļļāt

[moļ˜ļât, - āju, mischen, matschen: kuo še moļļāji šinī spainī? Dond.] Refl. - tiês, sich im Schmutze herumwühlen: puikas moļļājas pa dubļiem Dond.

Avots: ME II, 657

mūgļāties

mûgļâtiês 2, ãjuôs, mûgļuôtiês 2, ["mũgļuoties" Sessau, Grünh.], trödeln, nuscheln, in der Arbeit nicht vom Flecke kommen Grünh., Naud., Selg. n. Etn. IV, 147: strādnieki zin, ka viņiem nav jāmūgļājas Tēv.

Avots: ME II, 677, 678

muļāt

[muļât "pa muti viļât" Lös., Sehlenhof.] Refl. -tiês, sich im Schmutze herumwühlen Dond. [Vgl. muļ˜ļât.]

Avots: ME II, 666

mūļāt

‡ mũļât Seyershof,

1) aufs Gesicht schlagen;

2) gierig (fr)essen;

3) "?" (mùļât 2 ) Kalupe n. FBR. XVIII, 48.

Avots: EH I, 838

muļāties

muļâtiês,

1): ungeschickt arbeiten
N.-Peb.

Avots: EH I, 831

muļāties

muļâtiês, -ājuôs,

[1) Unsinn treiben, trödeln, langsam arbeiten:
kuo tu muļājies: strādā dūšīgi! Mar. n. RKr. XV, 127, [Bers.]. Hochle. aus muļļāties?];

2) "?": nu muļājies, nu muocījies LP. V, 152.

Avots: ME II, 666

muļļāt

muļ˜ļât,

2): auch Siuxt;

5): auch Siuxt. Refl. -tiês,

1): auch Dunika: uz vietas vien jāmuļļājas (pa dubļiem braucuot) Siuxt;

2): auch Dunika, Siuxt.

Avots: EH I, 832

muļļāt

muļ˜ļât [Līn.], tr.,

1) [eine trockene
od. zähe Speise im Munde hin und her drehen, sie nicht verschlingen könnend Dunika];

2) wühlen, rühren, trüben:
nemuļļā ūdeni, lai slapjus miežus (spailēs) nevajaga muļļāt (klēp juos saņemt, izvandīt) Sassm.;

3) gruftig machen, ausfahren:
ceļu Sassm.;

[4) "izsmiet, muļķuot" Fest.];

5) stümpern
Matk., [Fest.]. Refl. -tiês,

1) herumwühlen:
muļļāties pa dubļiem Kand.;

2) ungeschickt arbeiten, stümpern
Aps., C., Peb., ["niekuoties" Fest.]: muļļāties tu vari, vairāk ne Druva II, 200. [Aus liv. muľľ "kauen", s. Thomsen Beröringer 270

Avots: ME II, 666

murkšļāt

mur̃kšļât: trinken und das Getrunkene aus dem Mund hinausfliessen lassen NB.; sivē̦ni murkšļā ("labi neē̦d") ēdienu Valtaiķi. Refl. -tiês: pīles, dīķī kukaiņus ķe̦rdamas, murkšļājas (schlabbern?) Frauenb.

Avots: EH I, 834

murkšļāt

mur̃kšļât, -ãju, mur̃kšļuôt, tr., intr., schlabbern [Alswikken]: zirgi murkšļāja miltu ūdenī Līn., Matk. Refl. -tiês [Gr. - Essern, mur̂kšļuôt(iês) 2 Lautb., läsiig, liederlich, ohne rechte Lust trinken]: trīs vīreļi mur̃kšļājas pie pāris pudelēm alus Janš. [Zu ai. murkšlénti od. mùrkšlinti "patschen, sudeln".]

Avots: ME II, 670

muršļāt

[muršļât "ohne Lust fressen od. saufen vom Vieh)" Warkl.]

Avots: ME II, 671

mužļāt

‡ mužļât,

1) (etwas Zähes) lange und langsam (wiederholt) beissen;
kuošļât Bērzgale, Rositten, Welonen;

2) quälen
Bērzgale: kaķis mužļāja peli.

Avots: EH I, 837

nešļāt

nešļât, - ãju, tr., freqn. zu nest, hin- und hertragen U.

Avots: ME II, 735

niekaļāt

niekaļât(iês),

1) Unsinn, dummes Zeug schwatzen:
kuo viņš niekaļājas? ne viņš tuo redzējis, ne zin! Mitau;

2) niẽkaļât "als ein Nichts behandeln oder zu einem Nichts machen"
Lautb.; niekaļât "paļāt" Wolgunt (mit "iẽ"), Druw.;

3) niekaļâtiês "niekuoties, knibināties" Druw.; "nicht ernstlich arbeiten"
Grüwald.]

Avots: ME II, 750

niekaļāties

niekaļât(iês),

1) Unsinn, dummes Zeug schwatzen:
kuo viņš niekaļājas? ne viņš tuo redzējis, ne zin! Mitau;

2) niẽkaļât "als ein Nichts behandeln oder zu einem Nichts machen"
Lautb.; niekaļât "paļāt" Wolgunt (mit "iẽ"), Druw.;

3) niekaļâtiês "niekuoties, knibināties" Druw.; "nicht ernstlich arbeiten"
Grüwald.]

Avots: ME II, 750

nobaļļāt

‡ nùobaļļât "?": zìrgs ... bijis pa˙galam satinies virvē, nuobaļļājis gluži me̦lnas zemes un pie ēšanas vai[r]s ne˙maz ar neticis Pas. V, 420 (aus Smilt.).

Avots: EH II, 31

nobrūšļāt

[nùobrũšļât "glatt abstossen"(?): n. galdu MSil.]

Avots: ME II, 766

nobružļāt

[nùobružļât,

1) "abglätten":
n. siênu Warkl.;

2) "unsauber waschen":
nu gan veļa nuobružļāta vien ir Bers.;

3) beschmutzen;

4) abtragen:
n. zābaciņus gluži sarkanus Nötk. - Refl. - tiês, sich beschmutzen: bē̦rns nuobružļājies N. - Peb.]

Avots: ME II, 766

nobrūžļāt

nùobrûžļât,

3): auch (mit ũ ) Grünh., Mesoten, Salgaln; n. galdu ar naglu Gramsden.

Avots: EH II, 35

nobrūžļāt

nùobrūžļât,

1) (nùobrūžļât Sergew., Serben, Sermus, Sessau) beschmutzend und zerknitternd schnell und liederlich abtragen (ein Kleid) Neu - Bilskenshof; wischend abreiben, werwischen Mesoten ("mit ū"), Grünwald: tas jaunuos svārkus jau nuobrūžļājis. šis uzraksts tâ nuobrūžļāts, ka nevar salasīt. nuobrūžļāt nuokrāsuotu suolu, nuospuodrinātus zābakus];

2) "?" ve̦se̦li teikumi steigšus nuobrūžļāti dzirdei neaptveŗamā, gļē̦vā veiduojumā Druva I, 645;

[3) abreiben:
n. kastītei vāku (= nuoberzt krāsu) Kalleten. jaunie zābaki vienā dienā nuobrũžļāti Stenden].

Avots: ME II, 766

noburžļāt

[nùobur̃žļât "abreiben (etwas Gefärbtes)" Autz.]

Avots: ME II, 767

nodiršļāt

‡ nuodir̃šļât Frauenb., unordentlich bestreuen: n. visu lauku ar sagrābām. Refl. -tiês Frauenb., alles verausgabeu: n. līdz beidzamuo kre̦klu.

Avots: EH II, 39

nodīžļāt

nùodĩžļât (so, mit ùo zu lesen! unter nùodĩžât), Refl. -tiês: zirgs nuodīžļājas (mīdās) vien; ne˙maz neve̦lk ve̦zuma Frauenb.

Avots: EH II, 40

nogrūšļāt

nùogrûšļât, tr., abstossen: trauks, kuŗā nuogrūšļā graudus grūdenim Konv. 1 303.

Avots: ME II, 787

nokampļāt

nùokam̃pļât, tr., betasten, betätscheln: grāmatas, drēbes Ahs., Dond.

Avots: ME II, 794

nokašļāt

‡ nùokašļât "?" Strods Par. vōrdn. 123.

Avots: EH II, 52

nokodaļāt

nùokuôdaļât, ‡

2) stellenweise anbeissen
Vank.: bē̦rns būs vai slims: maizes neē̦d, - tik nuokuodaļājis.

Avots: EH II, 58

nokodaļāt

nùokuôdaļât, tr., totbeissen: meita aizne̦s bē̦rnu uz mežu, lai skudras nuokuodaļātu LP. IV, 73.

Avots: ME II, 804

nokošļāt

‡ nùokuošļât, wiederholt beissend abbeissen: n. pīpei galu.

Avots: EH II, 58

nokremšļāties

‡ nùokremšļâtiês, nuokremšļuôtiês, = nùokrekstêtiês: skaļi nuokremšļuojies Jaun. Ziņas 1938, № 76. viņš sausi nuokremšļājas A. Jansons Latvis № 3642.

Avots: EH II, 56

nokuļāties

‡ nùokuļâtiês AP., sich eine Weile hin und her bewegen: galvas vien nuokuļājās, kad aizbrauce.

Avots: EH II, 57

nokurļāt

‡ nùokùrļât 2 Auleja, ungewandt eine Arbeit bewältigen: n. (nuopļaut) rudzus.

Avots: EH II, 58

noļāt

‡ nuoļât PV., = mùoļât 2 , nuožât: vai tu vairs nenuoļā? vai tu nuoļāsi tuo padarīt?

Avots: EH II, 65

nomieļāt

‡ *nùomieļât (erschlossen aus ostle. nūmīļuoť ) "?": māseņas mani *nuomieļaja Tdz. 37895 (aus Kaunata).

Avots: EH II, 69

nomoļļāt

‡ nuomoļ˜ļât Lems., = nùomuļ˜ļât 1 (?): skuķis nuomoļļājis priekšautu. Refl. -tiês (s. ME. II, 822): auch Lems.

Avots: EH II, 70

nomuļāt

nùomuļât, Refl. -tiês: sich besudeln auch Golg., Lis.; eine Weile ungeschickt arbeiten - auch Drobbusch, Stom.

Avots: EH II, 70

nomuļāt

[nùomuļât, nùomuļît, nùomuļinât "unordentlich und unschön fertigmachen" Gramsden.] Refl. nùomuļâtiês [Serben, Sermus, Ermes, Seppkull], nùomullâtiês nùomūlâtiês JK. V, 52, sich besudeln, sich beschmutzen: sieva taujājuse, kur tâ e̦suot nuomuļājies LP. III, 32, [Vank., Wolgunt, Mitau, N. - Peb.; in N. - Peb., Autz, Grünh. auch - eine Weile ungeschickt arbeiten: visu cēlienu nuomuļājies un ne˙kā nepadarījis; nuomuļāties "eine Weile ohne Arbeit leben" Bers.]

Avots: ME II, 822

nomuļļāt

nùomuļ˜ļât,

1): auch Wenden. Refl. - tiês,

1): auch Dunika, Wenden.

Avots: EH II, 70

nomuļļāt

[nùomuļ˜ļât,

1) beschmutzen, besudeln
Jürg.: bē̦rns lelli nuomuļļājis Dunika;

2) in den Bart brummen:
viņš kuo nuomuļļāja, bet es nevarēju saprast Jürg. Refl. - tiês,

1) sich beschmutzen
MSil., Dickeln, Grünwald, Jürg., Serben, Sermus, Mar., Alswig, Salis: neduod bē̦rnam sviestmaizi ruokā! viņš nuomuļļāsies;

2) eine Zeitlang
muļļāties 2 Lennew., Grünwald: viņš pie šā darba nuomuļļājies visu dienu Mesoten, Mar., Alswig.]

Avots: ME II, 822

nopaļāt

nùopaļât, tr., tadeln, schmähen, lieruntermachen: tautiet[i]s mani nuopaļāja BW. 8402.

Avots: ME II, 827

nopogaļāt

[nùopuogaļât, die Köpfchen vom Flachs abschlagen Wid.]

Avots: ME II, 835

nopurduļāties

‡ nuopurduļâtiês U. (unter purduļi), = nùopur̃dulêtiês.

Avots: EH II, 78

nopurpuļāt

‡ nùopurpuļât Wessen, eine kurze Weile grimmig in den Bart brummen.

Avots: EH II, 78

nositaļāt

nùositaļât, tr., freqn., abschlagen: viņš nuositaļāja nuo ce̦pures ar ruoku putekļus Kleinb.

Avots: ME II, 846

nostaipaļāt

‡ nuostaĩpaļât Dunika, = nùostàipît 2: visa grīda nuostaipaļāta ar dzivēm.

Avots: EH II, 90

notāpaļāt

‡ I nùotāpaļât "zufällig treffen (vom Kalendermacher, wenn er in seinen Witterungsmutmassungen das Richtige vorausgesagt hat)" BielU.

Avots: EH II, 99

notauļāt

nùotauļât, tr., erforschen, sich aussuchen, sich erwählen: palīdz[i], dieviņ, nuotauļāt pa prātam līgaviņu! BW. 11374.

Avots: ME II, 872

notecēt

‡ II nùotāpaļât Jakobstadt "nùočāpuôt 1" : n. pa kāpēm.

Avots: EH II, 99

notekaļāt

nùote̦kaļât, nùote̦kât, [nùote̦kanât BW. 1155, 1 var:], nùote̦kaņât, nùote̦kalêt, tr., ab-, nieder-, eintreten, wiederholt laufend abtrampeln: kas tuos takus nuotakaja? sniegs bērniņu nuote̦kalē̦ts Vēr. I, 1300. daudz mazu pēdiņu upītes malā, tās mazu bērniņu nuote̦kaļātas (Var.: nuotekaņātas) BW. 1155. [ceļu ceļiem nuote̦kāts... Grietiņas priekšautiņš BW. 35776.] Refl. -tiês, sich ablaufen: māsas brāļa dēļ nuote̦kājas un nuoskrienas Aps.

Avots: ME II, 873

notūļāt

nùotũļât, nùotũļuôt, tr., vertrödeln: tâ nuotūļāju piecus gadus Liepājā Kronw. Refl. -tiês, zögern, trödeln, vergeblich sich bemühen: nabags nuotūļājies apnicis LP. V, 372.

Avots: ME II, 879

novaļāt

I nùovaļât: "tuomē̦r izduodas vērsi nuovaļāt Apsk." ME. II, 882 zu verbessern in "beidzuot izduodas vērsi daudz maz n. Apsk. 1903, S. 192".

Avots: EH II, 105

novaļāt

I nùovaļât [li. nuvalióti], nùovaļuôt, tr., bezwingen, bändigen: tuomē̦r izduodas vērsi nuovajāt Apsk. nevar meitu nuovaļuot (Var.: nuovaldīt) BW. 22000, 3.

Avots: ME II, 882

novaļāt

[II nùovaļât "müssig verbringen" Oppek. n. U.]

Avots: ME II, 882

novāļāt

nùovàļât, nùovàļuôt, tr., sich hin und her wälzend niederdrücken, an die Erde drücken: zē̦ni vāļādamies lielākuo zâli pļavā nuovāļuojuši Naud. iešu miežus nuovāļāt BW. 32746, 2. zirgi nuovāļājuši kaimiņam auzas Sassm. Refl. -tiês, sich gehörig hinund herwälzen: lai kumeļu palaižuot rīta rasā nuovāļāties LP. VI, 945.

Avots: ME II, 883

novantaļāt

‡ nuovañtaļât Frauenb., = nùovantaļuôt. ‡ Refl. -tiês, sich herumtreiben Frauenb.

Avots: EH II, 105

novataļoties

nùovataļâtiês, sich hin- und herwälzen, trödeln: tu visu nuovakaru nuovataļājies gultā Ahs. n. RKr. XVII, 43.

Avots: ME II, 883

noveibuļāties

‡ nùoveibuļâtiês (mit hochle. ei aus ī?) Bērzgale, = ‡ nùoviêbuļâtiês.

Avots: EH II, 106

noviļāt

I nùoviļât, tr.,

1) sich wälzend niederdrücken, lagern machen:
iešu, miežus nuoviļāšu BW. 32746. pļavā zâle nuomīdīta, nuovijāta un nuobradāta JU.;

2) sich wälzend beschmutzen:
nuoviļātas biksītes Por. Refl. -tiês, sich abwälzen, sich wälzend womit bedecken: ar spalvām. viņa prasījusi, kur šis tāds balts ar sniegu nuoviļājies JU.

Avots: ME II, 887

noviļāt

II nùoviļât [li. nuvilióti], tr., ablugen, ablisten.

Avots: ME II, 887

novurvuļāt

‡ nùovur̂vuļât Warkl. "neskaidri nuosacīt".

Avots: EH II, 108

oļāt

II uoļât, -ãju, tr., "redzēt, manīt" Gold. n. Ar. (uo. ceļu); aufpassen: kur nu iesi, vai ne˙maz ceļu neuoļā? ruft man einem Pferd zu, das vom Wege abkehren will Kaltenbrunn. Zu uolât II.

Avots: ME IV, 418

oļļāt

oļļât, -ãju, in der Zstz. mit iz-, tr., austrampeln, ausfahren: ceļš tâ izoļļāts, ka ne˙maz uz priekšu tikt Gold.

Avots: ME II, 908

orļāt

uorļât (?): viņš uorļāja tīrumuos caurām dienām, cauru dienu viņa... mugura... slīdēja pa ruokamā grāvja uzmalu uz priekšu Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: ME IV, 420

ošļāt

uošļât, -ãju, = uošņât: nu iet ve̦de̦kla diršļādama; vīra māte pakaļ uošļādama BW. 25566, l. Zunächst zu li. uoslỹs "der Riecher".

Avots: ME IV, 423

padīšļāties

padĩšļâtiês, eine Zeitlang hin- und hertreten, unruhig stehen: pie durvīm viņš vēl acumirkli padīšļājas Vēr. II, 199.

Avots: ME III, 17

pagraužļāt

‡ pagraũžļât Dunika, eine Weile, ein wenig nagen: guovs pagraužļāja sprungulu, bet drīz pameta.

Avots: EH II, 134

pakošļāt

pakuošļât, tr., etwas beissen, beissend probieren: pakuošļā - ne˙kas, pumpurs vien ir LP. VII, 577.

Avots: ME III, 52

pakuļāt

pakuļât, pakuļčinât, [ein wenig schütteln (eine Flüssigkeit); pakuļât (eine Weite wedeln) kâ guovs ar asti Dond.]

Avots: ME III, 51

paļāt

paļât: auch Fest.; paļājis par dārgu Ramkau. Refl. -tiês: kuo te paļājies? Gramsden.

Avots: EH II, 153

paļāt

paļât,

1) tadeln, schmähen:
tu atkal radus paļāji Aps. jau es biju paļājama (Var.: paļātana), vēl es pati paļājuos BW. 8468;

2) Unsinn schwatzen:
kuo nu paļā? man jau tādas blēņas neiestāstīsi Etn: III, 65. Refl. -tiês, sich, einander tadeln, schmähen: pašas ciema zeltenītes cita citu paļājās BW. 8783. meita meitu paļ,ājās 8690. Zu paļa.

Avots: ME III, 65

paļāties

[paļâtiês "nicht gut sitzen (von Kleidern)": drēbes paļājas uz kauliem Adiamünde.]

Avots: ME III, 65

paļāties

‡ II paļâtiês "sirgt" Tdz. III, S. 45: kādēļ ... guovis p. paļājās? Tdz. 53407, 1.

Avots: EH II, 153

paļļāt

‡ paļļât "jaukt": uogles paļļā[ju]si ar biguli Pas. XIV, 543.

Avots: EH II, 153

pamaļāties

[pampaļâtiês,

1) (mit m̃ N.-Peb., Nötk., Bauske) sich sehr warm ankteiden od. einhüllen, sich vetmummen
Selg. (mit am̂ 2, Bers., Annenburg, Lennew., Sauken, Druw., Odsed; "tīņāties" Alt-Rahden;

2) (mit m̃)"tūļuoties" Druw., Talsen.]

Avots: ME III, 72

pampaļāties

pampaļâtiês,

2): auch (mit àm) Burtn.; ‡

3) "?": vērpu, vērpu, pampaļājuos. sunim bikses, kaķim vamzis Tdz. 37189. Sehwers Unters. 85. lässt es in der Bed. 1 aus balt.-d. pampeln "einen dick kleiden, anpampeln" entstanden sein.

Avots: EH II, 157

pamuļļāt

‡ pamuļ˜ļât, ein wenig muļˆļât: guovs kaulu pamuļļāja pa muti un izspļāva Dunika.

Avots: EH II, 158

papaļāt

[papaļât, ein wenig paļât: drusku uotru papaļāt Golg.]

Avots: ME III, 80

paraušļāt

paraũšļât, durchwühlen, durcheinanderstossen: paraušļā ar kruķi krāsni, lai uogles vienādi izde̦g Ahs.

Avots: ME III, 88

pārkurļāties

‡ pārkùrļâtiês 2 Auleja, ungewandt hinüberklettern: p. par kanaveņu.

Avots: EH XIII, 203

parotaļāt

paruotaļât, paruotaļuôt, paruotât, intr., ein wenig, eineZeitlang spielen: sapulcejās... jaunie padiet un paruotaļāt BW. III, 1, 5. puiši sanāk, lai paruotātu LP. VII, 137. [man tikai gribas paruotāt, visu dienu man nav bijis, ar kuo patrakuot Leijerk. - II, 271.] Refl. -tiês, gemütlich eine Zeitlang spielen: tad mēs drusciņ paruotaļuojāmies Vēr. II, 711. skuoluotājs atļāva mums paruotāties B. Vēstn.

Avots: ME III, 93

patekaļāt

pate̦kaļât (unter pate̦kalêt): p. šurpu turpu Janš. Mežv. ļ. II, 36.

Avots: EH XIII, 182

patraiļāt

‡ patraiļât "?": padziedāju, patraiļāju, sila zemi e̦cē̦dams Tdz. 42992.

Avots: EH XIII, 183

pavaļāt

‡ I pavaļât, ein wenig (eine Zeitlang) hin und her wälzen.

Avots: EH XIII, 187

pavaļāt

‡ II pavaļât, bändigen (savaldīt) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XIII, 187

pavāļāt

pavāļât, eine Weile hin und her wälzen. Refl. -tiês, sich eine Weile hin und her wälzen: p. gultā.

Avots: ME III, 133

pavataļāties

pavataļâtiês, sich ein wenig, eine Zeitlang (hin und her) wälzen: bē̦rni mēdz daudzreiz gultā, zâlē... pavataļāties Ahs. n. RKr. XVII, 45.

Avots: ME III, 133

paviļāt

I paviļât (li. pavilióti), paviļuôt, anführen, betrügen: es meitiņas paviļāju (Var.: pame̦luoju, pamānīju; paviļuoju BW. 797,

3) BW. 28476.

II paviļât,

1) auch paviļinât PS., Bers., Bauske, ein wenig (in den Händen) wälzen:
uormanis paviļāja tuo pirkstuos Cālītis Dzīvība 5. bē̦rnu paviļā pa šuo aukstuo spilve̦nu Stari II, 624;

2) ein Fundament
(paviļa) legen Wid. Refl. -tiês, sich ein wenig wälzen: p. bez darba.

Avots: ME III, 138

peļāt

I peļât (so ist das Stichwort ME. III, 198 zu lesen!): netikli, meli visi peļā Zvirgzdine. teicit mani, nepeļājit! Tdz. 41287. meitu peļātājs 45856.

Avots: EH XIII, 222

peļāt

‡ II peļât Etn. IV, 164, = peļuôt.

Avots: EH XIII, 222

peļāt

‡ *III peļât, zu erschliessen aus pìepeļuôt.

Avots: EH XIII, 222

pēļāt

‡ *pēļât, zu erschliessen aus ‡ izpēļât.

Avots: EH XIII, 228

piekuļāt

pìekuļât, ein wenig schütteln, rütteln: piekuļā, vai mucā vēl daudz alus! Jürg.

Avots: ME III, 261

piemoļļāt

pìemoļļât Dond., in Unordnung bringen: visas malas piemoļļājis, ka nevar ne apgriezties.

Avots: ME III, 274

piemurkšļāt

pìemurkšļât, verunreinigen Funkenhof: atpakaļ tecinuot, netīri ē̦duot bē̦rni piemur̃kšļā ēdienu Ahsw., Libau.

Avots: ME III, 275

piesuļļātuties

pìesuļļâtiês, sich (beim Essen) zuschmieren, besudeln Serben, Bers.

Avots: ME III, 298

pievaļāt

pìevaļât, Gewalt antun, zähmen, bemeistern: alus vīru pievaļāja (Var.: pievārēja): ņe̦m vīram kājas, ruokas, sviež vīru pabeņķī BW. 19520, 1.

Avots: ME III, 308

pievāļāt

pìevāļât,

1) (liegend od. schlafend) verwühlen, in Unordnung bringen:
bē̦rni pievâļā 2 gultas Sassm., Dond.;

2) das Wasser verunreinigen, indem man sich darin herumwälzt (von Schweinen)
Spr.

Avots: ME III, 308

pievataļāt

pievataļât, (liegend od. schlafend) verwühlen, in Unordnung bringen: bē̦rns pievataļā gultu Ahs.

Avots: ME III, 308

pieviļāt

pìeviļât, = pievilt, betrügen : plūciet, manas plūcējiņas, kaušu āzi vakarā! nebe̦dā tu, āzīti! es plūcējas pieviļāju (Var.: piemānīju) BW. 28476 var.

Avots: ME III, 311

pikuļāties

pikuļâtiês, -ãjuôs, sich in einen Klumpen zusammenballen: krējums jau pikuļājas, drīz būs sviestā Mar. n. RKr. XV, 130.

Avots: ME III, 214

piršļāt

pir̂šļât, ‡ Refl. -tiês PV. "= pir̂šļât".

Avots: EH XIII, 239

piršļāt

pir̂šļât Gr.-Buschhof, pir̃šļât Bauske, -āju Mag. XIII, 2, 69, piršlât (?) Lind. n. U., ungeduldig sein, keine Ausdauer haben. Zu pirslis I.

Avots: ME III, 228

piržļāt

‡ *piržļât, zu erschliessen aus sapiržļât (unter sapiršļât).

Avots: EH XIII, 239

pogaļāt

‡ puogaļât, zu erschliessen aus nùopuogaļât.

Avots: EH II, 346

potļāties

‡ *puotļâtiês (gesprochen mit pū-) "?": kad izgāju tautiņās, kai pa nātrām puotļājuos Tdz. 47110 (aus Kārsava). Vgl. ‡ putlêtiês.

Avots: EH II, 347

purduļāt

purduļât, den Schleim aus der Nase heraushängen lassen U. Refl. pur̃duļâtiês Drosth., schneuzen (verächtlich) Seew. n. U.; purduļuôt "plinzen" Lubn.; pùrduļuôtiês 2 "schmurgeln" Fest., Lis., Golg.

Avots: ME III, 416

purkšļāt

‡ pur̃kšļât Frauenb.,

1) =pùrslât 2 : zirgs ūdenī purkšļā;

2) trinkend husten, wenn das Getränk in die Stimmkehle (Luftröhre) geraten ist.

Avots: EH II, 328

purpuļāt

‡ purpuļât Wessen, unverständlich sprechen.

Avots: EH II, 329

puršļāt

pùršļât 2 , -ãju Lis., = purslât. Refl. puršļâtiês, -ãjuôs "sich ärgern und ein weinerliches Gesicht machen": kuo nieku dēļ tâ puršļājies! Druw. n. RKr. XVII, 75; pur̃šļâtiês, prusten Arrasch, C. Zu purslas, purslis.

Avots: ME III, 420

pūšļāt

pũšļât PS., Drosth. (li. púslioti "ein wenig von Zeit zu Zeit blasen" KZ. LII, 298), -ãju, pũšluôt C., N.-Peb., pùšļuôt 2 Kl., Golg., tr., intr.,

1) "mit eins pusten, blasen"
Für. I: zirgs pūšļā ar vē̦de̦ru, das Pferd bauchschlägt;

2) mehrfach (an)hauchen, (be)blasen:
es adīju, es rakstīju, savas ruokas pūšļuodama BW. 7169. bāliņ, tava līgaviņa mīkstajām ruociņām: vienu sieku samaluse, staigā ruokas pūšļādama (Var.: pūšļuodama) 22485. es pūriņu piedarīju ganuos, nagus pūšļuodama (Var.: ruokas saldē̦dama) 25525;

3) mit Beblasen, Anhauchen Zauberei treiben
U.: es iemetu asu dadzi savā guovju laidarā, lai raganas nuoduŗas, ... telēniņus pūšļuodamas BW. 32472 var. - pūšļuošanas vārdi Etn. I, 76, Besprechungsworte, die beim Zaubern mit Blasen gebraucht werden. pũšļuôtãjs Sassm., ein mit Blasen Hokuspokus, Treibender, ein Besprecher, Quacksalber: pūšļuotājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184. pūšļuotājs nuodarbuojas vairāk ar slimniekiem, priekš kam izlietuo appūšļuotus ūdeņus DL. sāls pūšļuotājs U., LP. VII, 706. Zu pūšļa.

Avots: ME III, 451, 452

pūšļāt

I pũšļât: auch N.-Wohlfahrt, Orellen, Sermus,

2): tāmē̦rt pūšļāja, kāmē̦rt ievēzējās tā uoglīte Siuxt;

3): auch Dunika; beblasend kurieren
Sermus: sasista ruoka jāpūšļā. ‡ Refl. -tiês Seyershof, heftig und schwer atmen: zirgs sāk spurslaties un p.

Avots: EH II, 344

pūšļāt

‡ *II pûšļât 2 , zu erschliessen aus iepûšļât 2 .

Avots: EH II, 344

rakļāt

‡ rakļât Nautrēni, = rakņât.

Avots: EH II, 352

rāpaļāt

rãpaļât PS., Jürg., Bauske, Dunika, rāpaļuôt, kriechen, auf allen Vieren gehen: puiši mani neredzēja, kad es maza rāpaļuoju (Var.: rāpu rāpājuos) BW. 10561, 3.

Avots: ME III, 497

raušļāt

raũšļât Bauske, Ahs., (mit àu 2 ) Gr.-Buschhof, Heidenfeld, -ãju, tr., freqn. zu ràust, schüren: ar kruķi raušļā uogles krāsnī Ahs.

Avots: ME III, 489

rotaļa

ruō˜taļât: vaigu muskuļi veicīgi ruotaļāja (vibrierten?) zem vaigu ... ādas Atpūta № 645, S. 6.

Avots: EH II, 392

rotaļāt

ruõtaļât, -ãju, ruõtaļuôt, ruotuļuôt, rùotalêt 2 Warkl., refl. ruõtaļâtiês, ruõtaļuôtiês, ruotuļuôtiês, spielen, Kurzweil treiben, sich vergnügen: bē̦rnus uzraudzīt un ar tiem ruotaļāties. bē̦rni mē̦dz visu augu dienu ruotu-ļuoties RKr. XI, 76. ruotaļuojuoties stiprināties Straut. Vesel. 11. bē̦rni ... ruotuļuodami bē̦guļuoja Aps. VII, 26. vārdu ruotaļājums Stari II, 981, das Wortspiel.

Avots: ME III, 583

rotuļāties

‡ ruotuļâtiês Wessen, = ruotaļuôtiês: gan uoliņām, gan puķēm ruotuļājuos Janš. Pag. pausm. 71.

Avots: EH II, 393

rūdaļāt

rūgaļât Wid., -āju, intr., freqn., unruhig sein, werden, sich aufregen. Vgl. rūgât.

Avots: ME III, 567

sabrūžļāt

sabrũžļât, tr., zerreiben; in Grünwald gleichbed. mit nùobrūžļât 1. Refl. -tiês, sich zerreiben: neliec cukura paku blakus rūčkai, tur viņa var sabrūžļāties! Gr.-Sessau.

Avots: ME III, 598

sakodaļāt

sakuodaļât, sakuodelêt, tr., freqn., zerbeissen, zernagen: uz trumu liek... zaļus, sakuode̦lē̦tus zirņus Etn. IV, 106.

Avots: ME II, 660

sakoļļāt

‡ sakoļ˜ļât Seyershof "pavirši samaisīt": s. kādu putru nuo miltiem.

Avots: EH XVI, 418

sakošļāt

sakuôšļât, sakuõžļât Nigr., sakuôžļât Wolm., sakuõžaļat Lautb., tr., freqn., zerbeissen, zerkauen: māte sakuošļā garuoziņu MWM. uz... izsutušām vietām uzliek sakuošļātu skābu rudzu maizi Etn. IV, 2. katru kumuosu labi zuobiem sakuošļājuot A. v. J. 1897, S. 654. iemauktam sakuošļāta... pavada 1901, S. 23. viņš sakuošļāja aizdedzinātuo cigareti MWM. X, 380.

Avots: ME II, 661

sakuļāt

sakuļât, freqn., tr., (eine Flüssigkeit) schütteln (perfektiv): kruodzenieks sakuļāja karafē mazu lāsīti šņabja Blaum.

Avots: ME II, 658

saļoļļāt

saļoļļât "(eine Speise) flüssig machen; mehrere Grützen zusammengiessen Dond:

Avots: ME II, 678

samaukaļāt

‡ samaukaļât, (mehrere Objekte) aufstreifen: samaukaļā pirkstuos spuožus gredzentiņus Janš. Līgava I, 338.

Avots: EH XVI, 429

samiļļāt

‡ samiļ˜ļât "nekārtīgi samīcīt", s. miltus ar pienu Smilt. s. lakatu Mesoten.

Avots: EH XVI, 431

samuļāt

samuļât, tr.,

1) aufwühlen, trübe machen:
guovis saskrēja dumberī un samuļāja ūdeni;

2) zerknittern; beschmutzen:
s. drēbes Ruj.;

3) = samuļļât 1: s. mutē maizi Salis.

Avots: ME II, 690

samuļļāt

samuļ˜ļât, tr.,

1) auch: samuļ˜ļinât Dunika, im Munde hin- und herdrehend zerkauen, besudeln: ēdienu;

2) trüben:
ūdeni Nigr.;

3) verpfuschen
Dunika.

Avots: ME II, 690

samužļāt

samužļât, langsam etwas Zähes od. ohne Zähne zerkauen: s. maizi; suns samutļājis ādu Warkl.

Avots: ME II, 691

saošļāt

sa-uošļât, sa-uošņât, tr., freqn. zu sauost, riechen, erwittern: incis paliek.., ausīgs, it kâ būtu kaut kuo savādu sauošļājis Vīt. 40. cepeti sauošņādami LP. I, 107. Refl. sauõšņâtiês, sich beriechen Ahs.: sveši zirgi sauošņājas.

Avots: ME III, 779

sapaļāt

sapaļât, wiederholt verleumdend heruntermachen: s. meîtu Golg.

Avots: ME II, 696

sapampaļāties

sapampaļâtiês, sich übermässig anziehen: kad kāds aukstā laikā uzve̦lk vairākus kažuokus, satinas ar lakatiem, tad viņš ir sapampaļājies Alt - Rahden. satinies jeb sapampaļājies kâ pampaļa Lennew.

Avots: ME II, 696

sapiršļāt

sapiršļât Mag. XIII, 3, 57, sapiržļât U., durch unbesonnenes, voreiliges Handeln Konfusion oder Unheil anrichten Mag. XIII, 3, 57.

Avots: ME II, 700

sašņargļāt

‡ sašņargļât U. (unter šņargļāt), (schlechtes Garn) zusammenspinnen.

Avots: EH XVI, 455

sastribuļāt

‡ sastribuļât Settingshof, eilig und liederlich (eine Arbeit) verrichten.

Avots: EH XVI, 452

sasūkaļāt

sasũkaļât, besabbeln, saugend begeifern: bē̦rns sasūkaļājis maizes gabalu Siuxt, Jürg.; viņš tikai sasūka-ļājis cigāru C.

Avots: ME III, 751

sataļāt

‡ *sataļât (?), zu erschliessen aus izsataļât.

Avots: EH XVI, 455

satūļāt

satūļât,

1): auch (mit ũ) Dunika;

2): "säumen" ME. III, 769 zu verbessern in "säumen (intr.)". Refl. -tiês,

1): auch (mit ũ) Dunika.

Avots: EH XVI, 458

satūļāt

satūļât,

1) "снарядить, обмотать" Spr.; "satît" (mit ũ) Ermes, Siuxt;

2) eine gewisse Zeit hindurch säumen:
velti satūļāja ilgu laiku PS. - Refl. -tiês,

1) satūļuôtiês, sich einwickeln, einhüllen, vermummen:
ve̦cmammiņas tâ bij satūļuojušās, ka tikai de̦gunu vien redzēja Ulpisch, Ruhtern;

2) "sich aufraffen"
Austr.;

3) eine gewisse Zeit hindurch sich saumseligzurecht machen:
satūļājās ilgu laiku Wolm.

Avots: ME III, 769

savaļāt

savaļât,

1) "?": Homēru ne˙maz vēl nevaru savaļāt Kundziņš Kronv. 47;

2) zusammenhalten
MSil., bändigen, zügeln: tie (zirgi) būtu savaldāmi un savaļājami bez iemauktiem Lautb. Luomi 131;

3) "mühsam zusammentreiben":
s. guovis kūtī Nötk., Drobbusch, Druw., Stomersee u. a.;

4) "= saviļât" Nötk.; zusammenwälzen: s. akmeņus, sijas kuopā N. - Peb.; "savilkt" Schujen: s. labību kuopiņā;

5) beschmutzen:
nuo tirgus nākuot viņš savaļājis visas drēbes N. - Peb.; wiederholt rollend beschmutzen Jürg.;

6) sich hin und herwälzend niederdrücken:
s. labību Vank. - Refl. -tiês, sich beschmutzen: sivē̦ns savaļājies dubļuos N. - Peb.

Avots: ME III, 780

savāļāt

savāļât,

1) (hin- und herwälzend) besudeln
Spr.;

2) s. (= sakult) miežus, lai nuobirst akuoti N. - Peb. savāļuôt,

1) durchprügeln
Nötk.: (tē̦vs) savāļuo Pēterīti Latv.;

2) = sabradât 1: savāļuot labību Koddiack; 31 (Heu) zusammenhäufen (zum Trocknen oder Zusammenlegen) Pilten (mit ã).

Avots: ME III, 782

savataļāt

savataļât, tr., sich hin- und herwälzend verwühlen: bē̦rni savataļā gultu Ahs.

Avots: ME III, 781

saviļāt

saviļât, tr., zusammenrollen, zusammenkneten: saviļāts kumuosiņš R. Sk. II, 137. sieviete ņēma saulpuķu sē̦klas, savlļāja mutē un čaumalas izspļāva Upītis Sieviete 110.

Avots: ME III, 788

saviļļāt

saviļ˜ļât Dunika, kauend und beissend zusammenkneten: suņa saviļļāts kauls.

Avots: ME III, 788

sazīšļāt

sazīšļât A. - Schwanb., (mit î) Kl., sazīžļât, tr., saugend besabbeln, besudeln, (nur mit dem Gaumen) zerkauen: izņe̦m... luopam nuo mutes sazīžļātu zāļu kumuosu Etn. IV, 119. tie sazīšļāti, saburzīti Seifert Chrēst. III, 2, 135. sazīžļāts vienā ļēpē Alksnis - Zundulis.

Avots: ME III, 797

sazvāļāties

sazvāļâtiês, sazvāļuôtiês, ins Wanken geraten: ratiem sazvāļājuoties Janš. Dzimtene V, 58. kamanām stiprāki sazvāļuojuoties Bandavā I, 272. viens... klūp pār viņa kāju, sazvāļājas un nuoveļas gar zemi Druva I, 1111.

Avots: ME III, 798

sērgaļāt

sē̦rgaļât (li. sergalioti), -ãju, intr., kränkeln: cilvē̦ki paši palaižas: sāk sê̦rgaļāt 2, liekas cisās Janš. Bandavā II, 99.

Avots: ME III, 828

sitaļāt

sitaļât: meža guovis gar kuokiem astes sitaļā Siuxt.

Avots: EH II, 491

sitaļāt

sitaļât, -ãju, hin und wieder ein wenig schlagen: ar ceriņu zaru sitaļādama Antuonam pa ruoku Kleinb. st. 38.

Avots: ME III, 850

šķirstaļāt

‡ šķirstaļât, = šķir̃stît: šķirstaļādama viņa (nämlich eines Pferdes) kuplās krētes Janš. Mežv. ļ. II, 28.

Avots: EH II, 637

skraidaļāt

skraidaļât (unter skràidelêt): auch Dobl., (mit aî 2 ) Luttr.

Avots: EH II, 506

slāpuļot

‡ slâpuļât Auleja, wiederholt der Ohnmacht nahe sein.

Avots: EH II, 523

slēgaļāt

slẽ̦gaļât, freqn., mehrfach ohne Not schliessen: brītiņu šurpu turpu slē̦gaļājis, viņš ņēma tuo atkal ārā, baidīdamies, ka nesamaitā atslē̦gu Janš. Dzimtene 2 I, 44.

Avots: ME III, 928

smīgaļāt

smĩgaļât, höhnisch lächeln (smīnêt): man tāda pastāvīga smīgaļāšana nepatīk. nesmīgaļā par katru vārdu, kuo es runāju! Ahs. n. RKr. XVII, 53; s. auch smĩgalât.

Avots: ME III, 967

smoļļāt

samoļļât, tr., verwirren, verwühlen; zusammenspülen: kuo te esi samoļļājis, ka ne žīds nevar saprast? Dond.

Avots: ME II, 689

šmūkļāties

šmũkļâtiês ME. IV, 87 ist als fehlerhaft (für šmur̃kļâtiês) zu streichen!

Avots: EH II, 650

smuļāt

smuļât (unter smuļ˜ļât): vgl. ‡ apsmuļât.

Avots: EH II, 540

šnargaļāt

šnarg(a)ļât Wid., rotzig werden. Vgl. šņargļât.

Avots: ME IV, 88

šnargļāt

šnarg(a)ļât Wid., rotzig werden. Vgl. šņargļât.

Avots: ME IV, 88

šņargļāt

šņargļât, schlechtes Garn zusammenspinnen U. Refl. -tiês, sich auf Ekel erregende Weise schneuzen Sessw. n. U.

Avots: ME IV, 91

sniegaļāt

sniegaļât, -ãju, hin und wieder schneien Stelp.

Avots: ME III, 977

spigoļāt

‡ spiguoļât, glänzen (?): ticībai duod s. Fürecker n. Druva I, 944. Vgl. ‡ spīguolât.

Avots: EH II, 550

spraukšļāt

spraũkšļât Līn., -ãju, spraûkšļuôt 2 Iw. n. FBR. VI, 52, = sprauslât: kumeliņš tęk pa ceļu spraukšļādams (Var.: sprauslādams) BW. 18396, I. ķēve . . . spraukšļāja un spārdījās Pas. III, 52 (aus Leegen). kaķis... spraukšļuodams devās kuokā LP. VI, 259.

Avots: ME III, 1011

sprausļāt

‡ sprausļât "ein Klystier setzen (??)" Diet.

Avots: EH II, 557

sprukšļāt

‡ *sprukšļât od. *sprukšļuôt, prusten: II p. prs. sprukšļe, Dond. n. IMM. 1932 I, 21.

Avots: EH II, 561

sprūkšļāt

‡ sprũkšļât Popen n. FBR XVI, 117, = sprùslât 2 : šņāc zirgi un sprūkšļe Dünsb. Rīmes, 2. grm. I, 114.

Avots: EH II, 562

sprūšļāt

‡ *sprũšļât od. *sprũšļuôt, = sprùslât 2 : zirgs sprũšļe, Pussen. Refl. -tiês, prusten: ja sāksi sprūšleties, ... dabūsi pa muti Dünsb. Piķis un Stintis 14.

Avots: EH II, 562

stabuļāt

‡ stabuļât Zvirgzdine n. FBR. X, 34, Pas. VIII, 349 (aus Lettg.), Aizsils Sen. k., S. 245, = stabulêt.

Avots: EH II, 567

staigaļāt

staigaļât (unter staigalât ): auch (mit aĩ ) Schnehpeln.

Avots: EH II, 568

straipaļāt

straipaļât (unter straipalât): auch Manz. Post. 4 , pielik., S. 21.

Avots: EH II, 584

straupuļāt

straupuļât, taumeln Für. I. Zu schwed. strubbla "straucheln" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 635)?

Avots: ME IV, 1083

streipaļāt

‡ *streĩpaļât, zu erschliessen aus nùostreĩpaļât.

Avots: EH II, 586

stribuļāt

‡ *stribuļât, zu erschliessen aus ‡ sastribaļât.

Avots: EH II, 588

strūbļāt

strũbļât Nigr., Bauske, (aus langer Weile, durch die Zähne) hörbar schlürfen Grünh.

Avots: ME IV, 1097

sūkaļāt

‡ *sũkaļât, zu erschliessen aus sasũkaļât und izsũkaļât (unter izsūkalât).

Avots: EH II, 607

sūkaļāt

‡ *sūkuļât, zu erschliessen aus izsūkuļāt (unter izsūkalât).

Avots: EH II, 608

suļļāt

suļļât,

2): beschmutzen; verleumden
Nötk.

Avots: EH II, 602

suļļāt

suļļât, -ãju,

1) weinen
Wid., (mit ùļ 2 ) Mar. n. RKr. XV, 138;

2) suļļāt C., PS., Ermes, sujât U., beschmutzen; wohl mit ļļ aus lnj; nebst ae. sylian, ahd. sullen "beschmutzen"
zu sula;

3) "= sūkât" Arrasch (mit uļ˜), Bers.

Avots: ME III, 1120

šupuļāt

‡ šupuļât Auleja, = drāzt, schnitzen: š. skaliņus nuo pagales.

Avots: EH II, 657

svārgaļāt

svārgaļât Fest., -ãju, hin und wieder wägen; mit einem Hebel (wiederholt) heben.

Avots: ME III, 1144

tākaļāt

‡ tãkaļât Nötk., wiederholt "tā, tā, tā" sagen.

Avots: EH II, 670

tākaļāt

tākaļât, -ãju, = tāpaļât, ausfragen: kuo nu tākalā, paliksi ātri ve̦cs! Dobl. n. Etn. I, 139.

Avots: ME IV, 144

tāpaļāt

I tãpaļât: ausfragen Pankelhof; "šâ tâ runāt, kamē̦r visu izve̦lk" Blieden. "žandarms tas nevarē̦tu būt", Jancis tāpaļāja ("?") Jaun. Ziņas 1938, № 189.

Avots: EH II, 671

tāpaļāt

I tãpaļât Schibhenhof, Ezere, -ãju, ausfragen Dobl. n. Etn. I, 139, Hofzumberge, Schibbenhof; Unsinn erzählen, lügen Gaiken: tāpaļāja, tāpaļāja, tik˙pat ne˙kā nedabūja zināt Dobl. n. Etn. I, 139; undeutlich, unverständlich reden oder erzählen Rudbaren (mit ã); "=nuopelt" Rönnen; sich beim Sprechen wiederholen; ņurdēt Nötk. (mit ã).

Avots: ME IV, 147, 148

tāpaļāt

II tàpaļât 2 Grawendahl "(ein Dach) mit Schiefer- oder Blechtafeln (Platten) decken".

Avots: ME IV, 148

tāpaļāt

III tãpaļât Nötk. "kriechen; hocken".

Avots: ME IV, 148

tāpļāt

I tãpļât Lautb., Schibbenhof, -ãju, = tãpaļât, ausfragen; faseln: prašene un tāpļā kâ mazs bē̦rns Alksnis-Zundulis. tāpļā kâ žīds ceļu ders. apkuorņus tāpļāt (auf Umwegen ausfragen) ders.

Avots: ME IV, 148

tāpļāt

II tāpļât, -ãju, unsicher gehn, trippeln (von Kindern) Anzen, langsam (oft stehen bleibend u. Atem holend) gehn Stockm.: ve̦cs cilvē̦ks kalnā kāpdams tāpļā Stockm.; "kriechen wie ein Kind" Nötk. (mit â).

Avots: ME IV, 148

tauļāt

tauļât: auch (mit aũ) Wain., Wrangelshof, (mit àu 2 ) Domopol.

Avots: EH II, 669

tauļāt

tauļât, -ãju Schwitten (mit aũ), Meiran, Sermus, (mit àu 2) Aiviekste, Lennew., = taujât: tauļā, māt, arājiņu, netauļā tīrumiņu! BW. 25954, 3 Refl. -tiês, tauļuôtiês, = taujâtiês: tauļājies... līgaviņas! BW. 7864 var. vēl labāku (gen. pl.) tauļuojuos 10698, 3 var. (ähnlich 22693).

Avots: ME IV, 138

tergļāties

tergļâtiês, -ãjuôs"

1) auf seinem Eigensinn beharren
U., Mag. X III, 2, 68; sich zanken Mag. XIII, 2, 68;

2) lärmend Mutwillen treiben
Nötk.: netergļājies ar suni!

Avots: ME IV, 166

tešļāt

tešļât Ermes "viel husten"; zu test II.

Avots: ME IV, 169

tieļāt

‡ *tieļât, zu erschliessen aus ‡ iztieļât.

Avots: EH II, 687

timaļāties

timaļâtiês "sich langsam ankleiden" Odensee.

Avots: ME IV, 190

tinuļāt

tinuļât, -ãju, mehrfach wickeln Nötk., langsam (ohne Erfolg) eine Zeitlang winden, wickeln Jürg.: kuo tu bē̦rnu tik ilgi tinuļā? Jürg. Zu tît.

Avots: ME IV, 193

toļāt

tuoļât, Refl. -tiês: auch Wessen.

Avots: EH II, 709

toļāt

tuoļât St. (aus L.), tuoļâtiês U., Lindenberg (Kirchsp. Wenden), Meiran, (mit ùo 2 ) Fest., (mit uô) Odensee, -ãjuôs, = tūļât 1: mičuo ātri, mičuotāja! kuo tik ilgi tuoļājies (Var.: tuožājies)? BW. 24672. Aus tūļât(ies) mit dem uo von tuošâties?

Avots: ME IV, 285

traiļāt

‡ *traiļât, zu erschliessen aus ‡ patraiļât.

Avots: EH II, 689

truļļāt

‡ truļļât A.-Schwanb., allzuviel essen und trinken.

Avots: EH II, 698

truntuļāties

trùntuļâtiês 2 Schwanb. "sich allzu langsam ankleiden"; vgl. tuntuļuoties.

Avots: ME IV, 247

tūļāt

tūļât: tūļa ... kuo tūļāja ("?") aizkrāsnē? BW. 1507. Refl. -tiês,

1): mit û Edaa, Saikava, mit ũ Orellen; tūļa tūļājās Tdz. 58756.

Avots: EH II, 708

tūļāt

tūļât, -ãju,

1) tūļât Siuxt, tûļât Gr.-Buschh., tūļât U., Spr., tūļuôt U., refl. tũļâtiês AP., Bauske, Līn., Nötk., PS., Ringen, Widdrisch, tùļâtiês 2 Bers., Kalzenau; Kl., Sessw., tūļâtiês Spr., Erlaa, Ermes, Fest., Lasd., Laud., Wessen, tūļuôtiês U., (mit û) Bers., Kalz., säumen, langsam sein, zögernd an die Arbeit gehn U., ungeschickt bei der Arbeit sein: viņš tūļājas un tūļājas, un ne˙kas neveicas, ruokas kâ sasietas AP. kuo tu tur tūļājies, ka ne˙kā neesi padarījuse! Wain. netūļājies tik ilgi, bet nāc žigli uz darbu! Bers. kuo tik ilgi tūļuojies (Var.: kavējies)? BW. 8076 var.;

2) tūļât, tūļuôt, refl. tūļâtiês Kurs., tūļuôtiês Ruhtern, Ulpisch, langsam gehn, sich langsam fortbewegen:
es tūļāju, es te̦kāju BW. piel. 2 4993. saimniece . . . tūļuoja uz istabas pusi Ed. Cālītis. starpa, pa kuru tūļuojās prusaki Kļav. kas me̦lns tūļuojas uz šuo pusi Ruhtern, Ulpisch;

3) tūļuôt, einwickeln, einhüllen Ruhtern, Ulpisch;

4) tūļât, tūļuôt, tūļuôtiês, schwatzen ("wenig bekannt") U. Refl. -tiês,

1) s. tūļât 1;

2) s. tūļât 2;

3) tūļuôtiês, sich einwickeln, sich einhüllen
(gew. in der Zstz. mit sa- ) Ruhtern, Ulpisch;

4) s. tūļât 4. Zur Bed. 2 vgl, auch poln. tułać się "sich herumtreiben".
In der Bed. 4 zu an. ƥylia "reden" und ae. ƥyle "Redner".

Avots: ME IV, 281

tuļļāt

tuļ˜ļât N.- Bartau, -ãju, saugen: tāds liels bē̦rns un vēl tuļļā N.- Bartau.

Avots: ME IV, 261

tumuļāt

tumuļât,

1) etwas ungeschickt und langsam tun Wessen;

2) sich langsam bewöiken
Warkl. Refl. -tiês,

1) zcigern Wessen, trödeln
Golg., Nigr. (besonders vom langsamen Ankleiden gesagt); auch tumuluôtiês;

2) sich langsam bewölken:
sāk jau tumuļāties, būs lietus Warkl. In der Bed. 2 zu tumêt 2.

Avots: ME IV, 264

tumušļāties

tumušļâtiês, zögern, trödetn, langsam arbeiten: cik tu ilgi tumušļāsies, ka neiesi da darba! Zvirgzdine. nevajag[a] tumušļāties, vajag[a] drīži darīt ebenda.

Avots: ME IV, 264

tupļāt

‡ tupļât, = tupuļât (?): (zuosis) ap savu ... tēviņu tupļādamas dudināja Mekons Trīsreiz par velti (1875) 13.

Avots: EH II, 704

tūpļāt

tūpļât(iês), -ãju(ôs),

1) tũpļât Nötk., = tūpuļuôt: tūpļājas kâ vista uz dēšanu Alksnis-Zundulis. nuotukusi vista tũpļājas Siuxt;

2) lässig arbeiten
(mit ũ) Siuxt: ja cilvē̦ks negrib dažreiz strādāt un dara kaut kuo, lai tikai laiku vilcinātu, tad saka: "kuo tu te tũpļājies!" Schrunden.

Avots: ME IV, 282

tūpļāties

tūpļât(iês), -ãju(ôs),

1) tũpļât Nötk., = tūpuļuôt: tūpļājas kâ vista uz dēšanu Alksnis-Zundulis. nuotukusi vista tũpļājas Siuxt;

2) lässig arbeiten
(mit ũ) Siuxt: ja cilvē̦ks negrib dažreiz strādāt un dara kaut kuo, lai tikai laiku vilcinātu, tad saka: "kuo tu te tũpļājies!" Schrunden.

Avots: ME IV, 282

tūpšļāties

tũpšļâtiês Bauske, PS., -ãjuôs; tūpšļātiês, sich bald setzen, bald aufstehn Lind. n. U., (in ironischer Bed. gebräuchl.) Mag. XIII, 3, 54; sich oft niedersetzen Ronneb., Smilt. und Trik. n. U.: kas tie tādi, kas tur pa grāvi tūpšļājas? wer sind die, die im Graben sich bald setzen, bald aufstehn? Mag. XIII, 3, 54.

Avots: ME IV, 282

tupuļāt

tupuļât: auch (mit -ât) Auleja; mit kleinen, unsicheren Schritten gehen (mit -ât) Pilda.

Avots: EH II, 704

tupuļāt

tupuļât Bers., Kalzenau, Warkl., Vīt., -ãju, tupuļuôt Wid., Adsel, Golg., Gr.Buschh., Lubn., Meiran, Odsen, Schwanb., Sessw., Warkh., Zvirgzdine, häufig hokken, sich häufig niedersetzen, sich bald setzen, bald aufstehen: Uķis. . . tupuļuo pa ķēķa priekšiņu un sutina ievas Krišs Laksts 32. kuo tu tupuļuo kā puika, kā cilvē̦kus biedē̦dams! (zu einem Beerensammler gesagt) Kaudz. Izjurieši 180. mazs bē̦rns tupuļuo Pilda, geht mit kleinen Schritten.

Avots: ME IV, 268

tūšļāties

tūšļâtiês, -ãjuôs, beim Ankleiden saumselig sein: ģērbies nu drīzi, kuo tâ tūšļājies! Plm. n. RK. XVII, 84. Aus tuošâties + tūļâties?

Avots: ME IV, 283

tutaļāties

tutaļâtiês, -ãjuôs, sich (in viele Kleidungsstücke) einwickeln, einhüllen Vīt. Zu tutinât II 1.

Avots: ME IV, 274

tutuļāt

‡ *tutuļât, zu erschliessen aus ‡ iztutuļât.

Avots: EH II, 706

urabļāt

‡ *ur̃baļât, zu erschliessen aus ‡ izurbaļât.

Avots: EH II, 714

urkšļāties

‡ ur̃kšļâtiês Frauenb., mit etwas unzufrieden sein, sich ärgem, zürnen.

Avots: EH II, 715

urļāt

‡ *urļât, zu erschliessen aus ‡ izurļât.

Avots: EH II, 715

uzdīžļāt

uzdĩžļât, ‡ Refl. -tiês Frauenb., unruhig hin und her tretend unversehens auf etwas geraten: u. kam uz kājas. u. galdam virsū.

Avots: EH II, 721

uzdīžļāt

uzdĩžļât, mit den Füssen stampfend zum Vorschein kommen lassen: uzdīžļãt slapjumu KatrE., Mahlup, Siuxt, Wandsen.

Avots: ME IV, 325

uzgrābļāt

uzgrãbļât, wiederholt aufharken: sìenu vajaga uzgrābļāt, lai izžūst Ahs. n. RKr. XVII, 61.

Avots: ME IV, 333

uzgramšļāt

uzgramšļât, scharrend, kratzend auflesen: uzgramšļāt izbirušuos zirņus.

Avots: ME IV, 333

uzkāpaļāt

‡ uzkāpaļât, wiederholt hinaufsteigen: zē̦ns mē̦dz kuokuos u. Siuxt. kas tai kalnā var katru dienu u.? Dunika.

Avots: EH II, 724

uzkošļāt

uzkuošļât,

1) wiederholt beissend zum Vorschein kommen lassen:
uzkuošļāt asinis lūpām Wolmarshof;

2) ein wenig kauen:
uzkuošļāt tabaku Memelshof.

Avots: ME IV, 349

uzkūļāties

‡ uzkūļâtiês N.-Schwanb., = uzkūlinâtiês 1.

Avots: EH II, 727

užļāt(ies)

‡ užuļât(iês) "kustēt, te̦kāt" (liebkosend) Auleja: kai bitīte užuļâ(jas).

Avots: EH II, 740

uzmuļļāt

uzmuļ˜ļât, aufwühten, aufrühren: ar ratiem ceļu uzmuļļāt Frauenb.

Avots: ME IV, 361

uztāpaļāt

‡ uztāpaļât Frauenb., fragend erforschen: u., kur viņš dzīvuo.

Avots: EH II, 736

uztūļāties

uztūļâtiês,

1) langsam, zögernd, ungeschickt hinaufgehen:
uztūļāties pa trepēm augšā Stenden;

2) langsam erwachen:
beidzuot uztūļājies nuo miega Bers.

Avots: ME IV, 394

uzvaļāt

uzvaļât: tikām rāšu tautu dē̦lu, līdz es viņu uzvaļāšu Suitu k., № 258.

Avots: EH II, 738

uzvaļāt

uzvaļât (li. užvalióti "hinaufzubringen vermögen"), bezwingen, unter den Pantoffel bekommen: viņa tuo tâ uzvaļājusi, ka tas pastāvīgi atruodas zem viņas tupeles Janš. Dzimtene 2 II, 12. kur māte... kuo iegribas, tuo viņa arī izdara. tādās reizās viņa tē̦vu pruot ar˙vien uzvajāt Dzimtene V, 393.

Avots: ME IV, 396

uzviļāt

uzviļât,

1) hin- und herwälzend hinaufschaffen:
akmeņi nuo tīruma uzviļāti uz grāvja malu Golg.;

2) knetend aufformen:
mīklu, maizi uzviļāt Golg. Refl. -tiês, sich hin- und herwälzend auf etw. geraten, gelangen: zirgs uzviļājies uz sẽjuma.

Avots: ME IV, 399

vaļāt

I vaļât, Refl. -tiês: istabas vidū vaļājās (zur Bed. vgl. vàļâties) uz grīdas kāds pusducis ... spilve̦nu Janš. Dzimtene III, 379. es aiz mucas vaļājuos (oder zu vaļuoties?) Tdz. 56561 (aus Kārsava). v. pa gultu Dunika.

Avots: EH II, 755

vaļāt

I vaļât A.-Autz, Bewershof, Erlaa, Gaicken, Kalnemois, Kluostere, Lenzenhof, Meselau, Mitau, N.-Peb., Rönnen, Rosenbeck, Salis, Schwarden, Schwitten, Serben, Sessw., -ãju, = vāļât, viļât, hinund herwälzen: mucu skaluojuot vaļāt Freudenberg; Lenzenhof u. a. gatavuojuot mīklu baltmaizei, tuo vaļā Rönnen. Refl. -tiês, sich hin und her wälzen Geistershof, Kerstenbehrri, Salis. Zu velt.

Avots: ME IV, 464

vaļāt

II vaļât: regieren, zähmen, im Zaum halten Lng.; darbs nav tik lē̦ti ... vaļājams Pas. XI, 397 (ähnlich Janš. Apsk. 1903, S. 113). Refl. -tiês: vaļa bija v. pie ... māmuleņas: var miedzeņus izgulēt Tdz. 37718. ‡ Subst. vaļâtājs, der Beherrschende: es brālīša vaļātāja (Var.: valdītāja) BW. 3486, 1.

Avots: EH II, 755

vaļāt

II vaļât (li. valióti "vermögen; bezwingen"), -ãju, seiner Macht und Willkür unterwerfen L.; behetrschen, zügeln, bändigen, bezwingen; "vermögen" Ahs., Frauenb.: viņš nav vaļājams, er ist nicht zu bändigen Salisb. n. U. spēja jaunās ķēves vaļāt un cieti turēt gruožuos Janš. Čāp. 22. B. bija viņu jau vaļājis un nākuošā acumirklī nuostiepa gulus Janš. Bandavā I, 151. vīriešu darbus vaļāja Ernestelis II, 352. Ernestelis... sāk jau arklu vaļāt Dzimtene IV, 198. es brāliņa vaļātāja (ich beherrsche, leite den Bruder) VL. n. U. viņš nezin, kur savus nagus vaļāt Stenden. Refl. -tiês, = vaļuôtiês: kuo tu vaļājies? nāc labāk sienu pļaut! Dunika. kur lai vaļājas visu vakaru? iesim kārtis spēlēt! Stenden. Zu vaļa; s. Būga KSn. l, 36 f.

Avots: ME IV, 464

vaļāt

III vaļât, ‡ Refl. -tiês, = gaĩņâtiês 1 (?): šuoruden ... nuo tautām vaļājuos; nu jau vaira nepatveŗas ne telīte kūtiņā Tdz. 44335 (aus Patkule).

Avots: EH II, 755

vaļāt

III vaļât "treiben" AP.: v. luopus nuo labības; vgl. vaļît.

Avots: ME IV, 464

vāļāt

vàļât, Refl. -tiês: auch (mit â 2 ) Rutzau.

Avots: EH II, 762

vāļāt

vàļât (ostli. volióti "hin und her wälzen") Arrasch, C., Jürg., Nötk., Wolm., vâļât 2 Dond., vāļât U., Spr., Lenzenhof, Rosenbeck, Serben, -ãju, vāļuôt U., (mit à ) Nitau, (mit à 2 ) Vīt., (hin und her) wälzen; "размазывать" Spr.: vāļuo cik gribi slapju ābuoliņu, - bez saules sausa nedabūsi! Vīt. Refl. vāļâtiês U., Spr., Ronneb., (mit à ) Arrasch, C., Jürg., Wolm., (mit â 2 ) Dond., Sassm., (mit ã ) Dunika, Pankelhof, Salis, Selg., Siuxt, Widdrisch, vāļuôtiês U., sich wälzen; fig., faulenzen: zirgs vāļājās zâlē Sassm. n. RKr. XVII, 62. es vāļājuos stundu pa gultu Apsk. v. J. 1903, S. 417. (sunīši) vāļuojās un mē̦tājās pa ūdens virsu Latv. visur vālājās daudz kaulu Pas. V, 30 (aus Makašē̦ni). citās meitas kâ liepiņas, tu kâ rumba vāļuojies (Var.: vazājies) BW. 20107, 3. laiskai māršai . . . , kas lē̦nām vāļuojās 3745, 1 var. nu būs vaļa kaidas dienas vāļāties: zaļ[i]s nuospēra muižas kungu, gail[i]s nuocirta saiminīcu 31482, man ir... darīšanās; es nevaru vis tâ vāļuoties Jauns. M. dz. 162. Zu velˆt "wälzen".

Avots: ME IV, 498

vantaļāt

van̂taļât 2 Kurs., -ãju "ohne Arbeit umhergehen": kuo tad šis dara? - tâ˙pat vantaļā apkārt Kurs. Wie verhält sich dazu estn. wantima "gehen, schlendern"?

Avots: ME IV, 472

varkšļāties

varkšļâtiês Vīt., -ãjuôs "varkšļiski runāt".

Avots: ME IV, 480

varvuļāt

varvuļât, undeutlich, verworren (und eilig Kokn., Warkl., mit ar̂ ) sprechen Seew. n. U., Wessen. Vgl. vāvulis 2I.

Avots: ME IV, 481

vataļāt

I vataļât,

1): auch (faseln)
Dunika.

Avots: EH II, 760

vataļāt

I vataļât, -ãju,

1) viel sprechen, faseln
N.-Bartau;

2) undeutlich sprechen
Wolmarshof.

Avots: ME IV, 486

vataļāt

II vataļât, -ãju,

1) unsicher gehen (beim Gehenlernen)
Bauske; "te̦kalēt, skraidīt" Kaltenbrunn: puiši mani neredzēja, kur es maza vataļāju (Var.: rāpaļuoju) BW. 10561, 3 var.;

2) faulenzen, sich ohne Arbeit umhertreiben
Frauenb., Golg.; "nederīgi laiku pavadīt" Siuxt: kuo te valaļā? strādā! Golg. Refl. -tiês, = vataļât 2 Frauenb., Wain.: tu tik vataļājies vien un darīt ne˙kā nedari Wain.; "prast kavēties, laiku pavadīt (von Kindern); sich fröhlich gebärden" Wessen.

Avots: ME IV, 486

vāvaļāt

vāvaļât "ohne Schlaf liegen" Kurmene; vgl. vāvuļuôt 2.

Avots: ME IV, 512

veibuļāt(ies)

‡ veibuļât(iês) Bērzgale "?"; vgl. ‡ nùoveibuļâtiês.

Avots: EH II, 768

veļāt

veļât, -ãju, = velêt: mūsējie šuodien kre̦klus veļā Alksnis - Zundulis.

Avots: ME IV, 536

vēpļāt

vèpļât 2 Warkh., Wessen, vèpļuôt 2 Gr.-Buschh., leeres Zeug reden: piedzēries vēpļuo bez gala, bez malas Gr.-Buschh. kuo tur vēpļuo! ja gudras runas nav, tad nerunā pa˙visam! ebenda. vēplis, kas vēpļuo Konv. 1 238.

Avots: ME IV, 560

viebuļāties

‡ *viêbuļâtiês, zu erschliessen aus ‡ nuoviêbuļâties.

Avots: EH II, 794

viļāt

I viļât,

1): akmentiņu viļājusi Tdz. 45952. Refl. -tiês: zirgs, kam liêsa, viļājas Sonnaxt.

Avots: EH II, 785

viļāt

I viļât, -ãju,

1) wälzen
U., Spr., Base, Dond., Frauenb., Nötk.; zwischen den Fingern drehen, kneten AP., Arrasch, C., Jürg., Kl., Lubn., Ogershof, Sessw.: viļāt mīklu uz galda Frauenb. mani māte pēra pa nātrēm viļādama (Var.: valkādama, vazādama) BW. 9342. vārpu viņa viļāja pirkstuos JR. VII, 54;

2) sich wälzend verwühlen:
tam es miežus neviļāšu BW. 32746, 4;

3) rund und glatt machen
U. Refl. -tiês, sich wälzen AP., Arrasch, Bers., C., Erlaa, Heidenfeld, Jürg., KL, Lubn., N.-Peb., Ogers hof, Sessw., Warkhof: zirgs viļājas pa pļavu Sessw. u. a. zirgs pieecē (sc.: tīrumus) viļādamies Plūd. Llv. II, 306. cūkas viļājas RKr. VI, 608. cūka palti sajaukuse, sūta vepri viļāties BW. 13765. kumeliņi pa ap luoku viļājās 1385. cūzku gani ... pa pe̦lniem viļājās 29355. puikas viļājās pa zâli Stari II, 502. viļāties pa sū nām Poruk III, 251. viļājuos mīkstajā nuorā Vēr. II, 1114. sniegā viļājuoties MWM. IX, 371. viļāties pa sienu Latv. viļājās pa gultu bez miega ebenda. guliet, viļājaties ... cik gribiet! LP. V, 10. viņš viļājās nuo vieniem sāniem uz uotriem A. XI, 100. Zu velˆt.

Avots: ME IV, 597

viļāt

II viļât (li. vilióti), -ãju, betrü gerisch locken, verführen L., U. Zu vilt II.

Avots: ME IV, 597

viļātne

viļâtne Lub., = viļaka 1: daudzreiz . . . apsē̦tā tīrumā zirgi iztaisa viļātni uz viļātnes, un viļātnē ne˙kas labs neuzaug Vīt.

Avots: ME IV, 597

vilkaļāt

‡ vilkaļât, hin und her ziehen (?): pa nakti tu man nevari vis likt sevi apkārt v. Janš. Līgava II, 34.

Avots: EH II, 783

viļļāt

viļļât St. Pasakas 291, singen (von der Nachtigall).

Avots: ME IV, 598

vinkaļāt

vinkaļât Edwalen n. U., viñkļât Frauenb., Gramsden, -ãju, vinkļuôt Wid., Jakobshof, (mit iñ ) Frauenb., Katzd., N.-Bartau, Telssen, vinkluot Für. I, viñkuļât Stenden, -ãju, refl. vinklâtiês Kalzenau, vinkluôtiês St., Dobl. n. U. (nach U. "scheint in Livl. unbekannt"), Lettihn, (mit iñ ) Behnen, Behrshof, Grenzhof, Hasenpot, Kurs., Lieven-Behrsen, Mitau, Nikrazen, Pan kelhof, Ruba, Schibbenhof, Schrunden, Swehthof, Telssen, Uozuolnieki, viñ kuļâtiês Stenden, viñkuļuôtiês N.Bartau, die Zeit vertrödeln, den Tag mit Nichtstun verbringen, säumen, zaudern, nachlässig sein, faulenzen, langsam arbeiten: nevinkļuo taču un strādā dušīgāki! Jakobshof. vinkļuo tu man atkal! vai nestrādāsi? N. Bartau. viņš vinkluodams iet pie darba (nicht gern) Für. I. Als ein Kuronismus zu li. vinklùs "munter, rührig", vinkrus "listig" (s. Būga KSn.I, 732), ai. vañcati "geht krumm", vañcayati "weicht aus; täuscht", vaṅkara-ḥ "Flusskrümmung", váṅkri-ḥ "Rippe", mnd. wingeren "sich krüm men", ae. wōh "krumm" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 218).

Avots: ME IV, 600

vinkļāt

vinkļât, vinkļuôt(iês), s. vinkaļât.

Avots: ME IV, 600

vinkuļāt

vinkuļât(iês), vinkuļuôtiês, s. vinkaļât.

Avots: ME IV, 600

vīvaļāties

vīvaļâtiês -ājuôs "?": nezin, kur Ezernieku... vīvaļa tagad vīvaļājas (= vīvaļuo

I 2?) Janš. Bandavā II, 133.

Avots: ME IV, 649

vurbuļāt

‡ vùrbuļât 2 Kaltenbr., = ur̃binât (de̦gunu).

Avots: EH II, 799

zāļāts

‡ zâļâts Kaltenbr. "tāds, kam piejaukušās zāles (Gras)".

Avots: EH II, 802

zīāļāt

zîžļât AP., Burtn., Drosth., Kosenhof, Schujen, Sermus, zĩžļât Frauenb., Schibbenhof, Schnehpeln, Stenden, zîžļât 2 Ruj. - Thorney, zīžļât Grünh., Grünw., -ãju, = zîžļât: bē̦rns zīžļā knupi Schibbenhof. jūrnieks zīžļā tabaku aiz lūpas Grünw. mazie teļi laiza un zīžļā, kur tik vien tiek klāt AP.

Avots: ME IV, 737

zīšļāt

zîšļât Fehsen, Gilsen, Golg., Gotthardsberg, Grawendahl, Kalnemois, KatrE., Kl., Kokn., Lennew., Lenzenhof, Lubn., Mar., Nötk., Peb., Pilda, Saikava, Schwanb., Selsau, Serbigal, Smilt., Sonnaxt, Stomersee, Trik., Wolm., (mit ĩ ) Bauske, Pankelhof, -ãju, freqn. zu zîst, (langsam, kauend) saugen Alschw., Bers., Lemsal, Zebrene: zīšļāt tabaku, vaskus. bē̦rns zīšļā pirkstu Alksnis-Zundulis. meitene zīšļāja kompe̦tu MWM. VI, 32. guovs zīšļā valgu Schwanb. lē̦ni ē̦d zīšļādams Vīt.

Avots: ME IV, 736, 737

zvaigaļāt

zvaigaļât Vīt., -ãju, = zvaigât 2: smejas un zvaigaļā kâ jau zvaigaļas Vīt.

Avots: ME IV, 761

zvāļāties

zvàļâtiês AP., C., Jürg., Nötk., zvãļâtiês Bauske, zvàļâtiês 2 Erlaa, Lubn., Meiran, Saikava, Schwanb., zvāļâtiês Vīt., -ãjuôs, zvãļuôt N. - Bartau, zvāļuôtiês Brasche, Dr., V., (mit à ) Nötk., schlingern, schuckeln Brasche, Dr., V., wanken, schwanken; sich wälzen (= vāļâties) Vīt.; "slinki gāzelēties" AP.: laiva zvāļuo (zvāļājas Jürg.) N. - Bartau. ve̦zums zvāļuo ebenda. ve̦zums zvāļājas gan uz vienu, gan uotru pusi, - ka neieliekas tikai grāvī! Vīt. rati pa ežām zvāļājas Bauske. lielās slēpes zvīļuojās un zvāļuojās pa ceļu Janš. 3. burti deja un zvāļājās viņas acu priekšā A. v. J. 1896, S. 817. rumpis zvāļuojas nuo vienas puses uz uotru un krīt zemē Janš. Mežv. ļ. I, 34. zvāļuojuoties iet, watscheln V. viņš gāja zvāļādamies Druva I, 985. dzē̦rājs iedams zvāļuojas Vīt. mēs, visi jūrnieki, ejam... zvāļuodamies Janš. Dzimtene 2 III, 233. zvīļuojas un zvāļuojas uz vienu un uotru pusi, it kâ ietu pa līguojuošam laipām 213. viņiem miegs nenāk, bet tâ˙pat tik zvāļuojas aiz gaŗa laika Vīt. Zu zvelt II.

Avots: ME IV, 767

Šķirkļa skaidrojumā (170)

apkampstīt

‡ apkampstît,

1) "umarmen"
Spr.; = apkampaļât Ahs. (mit am̃);

2) wiederholt greifend, haschend ringsum säubern, glätten
(perfektiv): a. ve̦zumu ("nuoraut tuo, kas karājas") Wandsen (mit am̃). Refl. -tiês, einander mit den Zähnen gleichsam beknuspern (bekneipen): zirgi apkampstās.

Avots: EH I, 89

apmīžalēt

‡ apmĩžalêt Ahs., = apmižļât: atjāja Mārtiņš sirmu zirgu, atnāca Katrīne, apmižarēja VL.

Avots: EH I, 102

apzurināt

‡ apzurinât Dond. n. RKr. XVII, 65, = apkuošļât: kaķis ... ar zuobiem apzurinājis gaļas gabalu.

Avots: EH I, 128

atvselāties

‡ atve̦se̦lâtiês Warkl., Pas. VII, 488, 492; VIII, 436, atveseļâtiês, sich verabschieden: atveseļāties ar sievu Pas. IV, 116 (aus Domopol). atvese̦lāšuos ar sievu 51 (aus Višķi). vecis atveseļājas un aiziet 151 (aus Rositten).

Avots: EH I, 180

bolīt

buolît [PS., AP., Ermes, Wolmar, Bächhof, buõlît Serbigal, Līn., bũolît 2 Nerft, Bers., Laud., Fehteln, buõlêt Ruj., buôlêt 2 Neu - Salis], buoļât (acis), tr.,

1) rollen, drehen (die Augen):
buolī acis kâ vilks. viņš buola acis uz visām pusēm A. XX, 722;

2) schälen,
luobīt A. XI, 82. Refl. - tiês,

1) sich drehen:
aiz bufetes pats buolās Dz. Vēstn.;

2) scheel, schief sehen, die Augen drehen:
kuo tu nu buolies! skaties jel taisni Ulpisch. viņš buolījās savām acīm B. Vēstn. acis sāka buolīties A. VIII, 337. šī smīnēšana buolījās (äusserte sich) visu acīs A. XII, 722.

Avots: ME I, 362

braukalēt

braũkalêt (unter braũkaļât): auch (mit àu 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85, Auleja, Kaltenbr., Saikava, Sonnaxt: b. pa pasauli Pas. IX, 476. sāka b. I, 283.

Avots: EH I, 238

brauna

braũna, [bràuna 2 Lis.], braũņa [Ruj., Salis, C., PS.],

1) der Schorf, Schelfer:
braunas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. 2 1392;

2) Schuppe:
zivju brauņas;

3) der Schlangenbalg:
pret apmilzumiem derīgas čūsku nuovalkas, braunas;

4) die beim Auskriecen aus Hüllen (der Insekten
z. B.) oder Eiern nachgelassene Haut, Hülle od. Schale L., St., U.;

5) der Helm, mit dem einige Kinder geboren werden
L., St., U.;

6) [auch braũni gesprochen] das Eingeweide
Salis n. U. Wohl zu li. briáutis "sich gewaltsam vordrängen", le. brauļât ai. bhrūņá - m "Embryo", čech. brnka "Kindsfell" u. a.; vgl. Leskien Abl. 293, Stokes Wrtb. 187, v. d. Osten - Sacken IF. XXVIII, 139 ff., Wiedemann BB. XXVII, 244 und W. Schulze KZ. L, 259.]

Kļūdu labojums:
braunas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. 2 1392 = brauņas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. 2 1391

Avots: ME I, 327

brošāt

[bruõšât PS., zerknittern ]. Refl. - tiês, auch bruošļâties, sich an einem Gegenstand reiben: es dzirdēju viņu pa grīdu bruošājamies MWM. V, 526. Amālija bruošājās nemierīgi pa krê̦slu VII, 808. kuo tâ ar e̦lkuoņiem bruošļājies gar galdu Plm. [kuo viņa bruõšājas ("säumt, mit etwas beschäftigt") tur tik ilgi? PS.]

Avots: ME I, 343

bružāt

bružât, - āju, [nach Wid. auch bružļât], bružināt Schwaneb., tr., reiben, [tragend abnutzen], streichen: divus dzelzs gabalus bružā vienu gar uotru JR. VII, 97. saimnieks gudruoja, siena kušķi ruokās bružādams R. Sk. II, 159. de̦gunu, kājas pie ādas bružāt Blaum. Refl. - tiês, sich reiben: cūkas bružājas ap ce̦lmu Niedra. atzveltņa uotrā pusē klaudzināja un bružājās Upītis, Sieviete 106. Vgl. li. brūžúoti "mit Geräusch scheuern".

Avots: ME I, 340, 341

čibināties

‡ čibinâtiês Bērzgale "durbuļât; ņurdēt".

Avots: EH I, 290

daiki

dàiki 2 [infl.], daikas U., [ freiwillige Zugaben in natura, z. B. beim Pferdetausch infl.]; Gaben, Geschenke: daikiem nest, zum Geschenke bringen. [daik- "Gabe" wohl aus dājik-, zu apr. (acc. s.) dāian "Gabe"; zur Wurzelform dā- vgl. dāļât).

Avots: ME I, 430, 431

dainot

[dàinuôt 2 Oberl. (li. dainúoti), singen. Refl. -tiês "tanzen" (?) N. - Autz n. U.; dainuôtiês "sich schmücken" Kalz., "spielen" (ruotaļâties) Kegeln]; s. auch daiņuoties.

Avots: ME I, 432

dāsns

dāsns (li. dosnùs), freigebig: saule dāsni kaisa dzīves balvas Rainis, Ave sol 43. [Das ā hier wie in dāstît, dāļât, dālavas, dālažas, dātali, dāvana ist hier wohl zum kurzen a in dakstît, davana u. a. neu hinzugebildet (statt uo); vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 301 1.]

Kļūdu labojums:
ist hier wohl = ist wohl

Avots: ME I, 449

diršāt

‡ diršât PV.: "= diršļât". Refl. -tiês PV. "?": tamē̦r diršļājas kamē̦r pamatīgi izdiršājas.

Avots: EH I, 322

diršot

‡ diršuôt, = diršļât ‡ 2 (?): staigā mārša diršuodama RKr. XIX, 138.

Avots: EH I, 322

dūlēt

dũlêt, -ēju Druw., n. U. auch dūļât.

1) mit dem dūlājs räuchern zum Forttreiben der Bienen
[dũļât un Bauske]: viņš aizdedzinājis dūli, attaisījis struopu un dūlējis struopā A. XX, 230;

2) bei brennenden Pergeln in der Nacht Fische oder Krebse fangen;

3) lange auf sein, nicht schlafen gehen, mit der Arbeit nicht fertig werden (eig. Feuer brennen)
Lasd., Laud., Bers., Fest.: kuo tik ilgi dūlējiet ? ejiet gulēt! AP., Bers., Nötkensh., Nerft. Refl. -tiês.

1) schwelen, fortglimmen
U.;

2) andauern, dauern (von Krankheiten):
slimība ilgi dūlējas AP., A. XI, 761.

Avots: ME I, 527

gaviļot

gaviļuôt (unter gavilêt),

1): auch Sonnaxt, gaviļât Kaltenbr.: gaŗu meldiņu vilka - gaviļuoja Sonnaxt.

Avots: EH I, 388

gretelēt

gretelêt BW. 25127, anscheinend = grečaļât (s. dies) ; "snaudelêt" n. Etn. IV, 33 (aus dem VL.) [gretelêtiês Wessen "griezties".]

Avots: ME I, 650

gročāt

[gročât od. groļļât Stenden, schlecht, ungleich spinnen.]

Avots: ME I, 664

ievaļot

ìevaļuôt, ìevaļât, bändig, bewältigen: dūšīguos kareivjus Vēr. 1904, 501. diezin, vai varēsim darbu līdz vakaram ievaļāt Grob. ievaļuot darbus Mag. II, 153 "die Zeit für die Arbeit gewinnen."

Avots: ME II, 86

izkāpināt

izkâpinât (li. iškopìnti ), ‡.

3) = ìzkãpaļât (?): kalni ... izkāpināti un zirdziņi krietni piepūlējušies Janš. Dzimtene IV, 69 (ähnlich Līgava II, 307).

Avots: EH I, 454

iztūlāt

‡ iztūlât Bērzgale "mit Mühe (antreibend, zuredend) hinausbekommen (zu einer Arbeit): i. ganu ganuos. Refl. -tiês ebenda, = iztaļâtiês.

Avots: EH I, 491

izzāļot

‡ izzâļuôt,

1) izzāļât Warkl., = sazâļuôt 2;

2) mit Hilfe von Medizin
(zâles) auskurieren, heilen (tr.) BielU.: kas tevi ar labām zālēm pruot i. Lange Latv. ārste 15. izzāļājis acis Pas. VIII, 387 (aus Lettg.). ar pašu saplūktām... zâlēm ...vājniekus... i. Janš. Līg. II, 52. Refl. -tiês, sich mit Hilfe von Medizin auskurieren: tu dzīries sargāties un i. Lange Latv. ārste 8. pats izzāļājies Pas. VIII, 387 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 497

jūgalāt

jūgalât U., jûgaļât [Jürg.], Bers., Lub., jūgalêt Sessw., freqn. zu jûgt; ["ohne Geschick anzuspannen versuchen" Jürg.]

Avots: ME II, 121

kākāt

III kākât, - ãju, tr., allzu freigebig, leichtsinnig verschenken; besond. gebraucht in der Zstz. mit iz -. [Wohl identisch mit kâkâ I; vgl. izdiršļât: dirst.]

Avots: ME II, 190

kāpalēt

kâpalêt (unter kâpaļât): auch Kattenbr.

Avots: EH I, 601

knūbāties

‡ II knũbâtiês, gebückt (und saumselig) afbeiten Serbig., Trik., Wandsen, Wolmarshof, "tūļâties" Kegeln, Wenden. Wohl identisch mit knũbâtiês I.

Avots: EH I, 634

kožalāt

kuõžalât [Wandsen, kuôžaļât Lautb.], kuožļât Grünh., Grünw., [kuõžļât Līn.], kuôžļât 2 Sassm., [Salis, kuôželêt 2 Ruj.], kuožņât, -ãju, tr., freqn., wiederholt beissen, kauen: kuožalāt nagus Sudr. E. zuobiņiem nākuot, duod kuožļāt (kuodaļāt) saitītē uzvē̦rtu un kaklā pakārtu vilka kaulu, sudrabu (gre̦dze̦nu), dzintaru JK. VI, 56. lē̦ni viņš kuožļāja smilgu Niedra. baigums, saltums miesu kuožņā Latv. Refl. -tiês, sich, einander beissen, schuppen: abi meļņi kuožļājās Latv. kad zirgi tuvu cits pie cita piesieti, tad viņi kuožņājas.

Avots: ME II, 350

kraukulēt

‡ *kraũkulêt zu erschliessen aus apkraũkulêt (unter apkraũkaļât).

Avots: EH I, 643

kretulīt

kre̦tulît, -ĩju, kre̦tuļuot, kre̦tuluot RKr. XVII, 34, kre̦tuļât, -ãju Gold., ar kre̦tuli sijāt: labību kre̦tulī kre̦tulā Etn. III, 104.

Avots: ME II, 274

kudlot

kudluôt, intr., watscheln: vecene kudluoja uz mežu Nigr., [Wessen (hier auch: kudļât). - Vgl. li. kudénti "gehen, laufen", kùdulioti "schnell gehen", le. kudît und mhd. hutzen "sich schaukelnd bewegen", hotzen "schnell laufen, schaukeln").

Avots: ME II, 299

kūlāt

kũlât, -ãju, auch kūļât, kūlêt, kūkuôt,

1) intr., dürr werden:
zâle kūlā. lai kūlēja purva zāle BW. 28987 ;

2) die Haare abwerfen:
pie krievu dzeņiem kūlāšana ve̦lkas ilgi MWM. VI, 947.

Avots: ME II, 334

lēkalēt

lẽ̦kalêt, - ẽju, lẽ̦kaļât [auch Nigr.], - ãju, intr., frqn., demin. zu lèkt, hin und wieder ein wenig springen, hüpfen: jē̦ri lē̦kaļā pa nuoru.

Avots: ME II, 456

liverēt

liverêt, - ẽju, ohne bestimmte Arbeit leben, bummeln Druw. liverêt (iês), - ẽju (ôs), wacklig sein, kuļâtiês, sich hin und her bewegen Druw.: ap meitām liverēties.

Avots: ME II, 475, 476

mēļot

I mèļuôt: auch (mit è 2 ) Oknist (plaudern), Wessen (scherzen), Azand. 11, (mèļât 2 ) Kaltenbr., Warkl. (scherzen, mit leichtem Humor plaudern, Witze machen).

Avots: EH I, 806

moļot

muoļuôt (unter mùoļât 2 ): muļķis ne m. nemùoļuo 2 , kurp iet KatrE.

Avots: EH I, 840

mūgļoties

mûgļuôtiês 2 (unter mûgļâtiês 2 ): auch (mit ū ) Hofzumberge, Ruhental.

Avots: EH I, 838

mutuļot

mutuļuôt,

1): auch Auleja (mit -ļât ); viel schwatzen
Golg., sprechen Sessau;

2): auch Oknist, Ramkau, (mit -ļât ) Warkl. ‡ Refl. -tiês Kaltenbr. "plunčāties": pīlē̦ni mutuļājas pa ūdeni.

Avots: EH I, 837

noīžāt

nùoĩžât, nûodĩžļât,

1) tr., ab -, niedertreten, abtrampeln:
labību, zâli,

2) intr., hin - und hertrampeln, sich unruhig gebärden,
oft refl.: cauru dienu ap trīsdesmit cilvē̦ku te nuodīžļājas Alm.

Avots: ME II, 775

nomānēt

[I nùomãnêt MSil., = nùopaļât, tadeln Neuhausen, L., Gramsden, Mitau, Frauenburg; begaukeln L.]

Avots: ME II, 817

nomuļināt

nùomuļinât, tr. m abstumpfen: miesās un garā nuomuļināts Aps., s. auch nùomuļât.

Avots: ME II, 822

nomuļīt

[nùomuļît, - ĩju,

1) ohne Zähne aufessen:
n. gaļu Salis;

2) erwürgen, erdrosseln:
laupītāji ceļavīru nuomuļījuši Jürg.; "uzveikt" Kalz.; "nuogalināt" Vīt., Lös.;

3) "besudeln"
Gramsden, Dickeln, Neu - Wohlfahrt;

4) "mit stumpfem Messer abschneiden"
Dickeln, Kalz.; s. auch nùomuļât.]

Avots: ME II, 822

noparzāt

‡ nuoparzât beschmutzen (Kleider, beim Tragen) Segew.;

2) = nùopaļât Jürg. Refl. -tiês Segew., sich besudeln.

Avots: EH II, 73

nosmulēt

nùosmulêt [Dunika, C.], nùosmuļ˜ļât, nùosmulinât, auch nùošmulinât Dond.,

1) tr., besudeln, besabbeln, beschmutzen:
līdumu dedzinātāji nuosmulēja jaunam pārim ģīmjus ar suodrējiem BW. III, 1, 18. nuosmulē̦ta istaba R. Sk. II, 129. nuosmuļļāta klūga MWM. VIII, 241;

2) nuosmulêt, intr., sich besudeln, sich beschmutzen:
krādziņš bij pa˙visam me̦lns nuosmulējis Vēr. II, 1051; dafür gew. refl. nùosmulêtiês, nùosmuļ˜ļâtiês, [nùosmulinâtiês Hen.].

Avots: ME II, 854

nošmulēt

‡ nùošmulêt, nùošmuļât, beschmutzen: nuošmulē̦ts de̦guns Ramkau. n. drēbes Stenden. mutīte nuošmuļāta Tdz. 57875 (aus Tilža). Refl. -tiês, sich beschmutzen: nuošmulējies kâ sivē̦ns.

Avots: EH II, 97

pakodīt

‡ pakuôdît Oknist, = pakuošļât: vari p. riekstus.

Avots: EH II, 146

paļot

‡ *paļuôt, zu erschliessen aus izpaļuôt (unter izpaļât).

Avots: EH II, 153

paļoties

‡ paļuôtiês, = paļâtiês ‡ II: kādēļ ... guovis p. paļuojās? BW. 29161.

Avots: EH II, 153

pamparāties

[pam̂parâtiês 2 Nigr., Mitau, = pampaļâtiês 1.]

Avots: ME III, 72

parāpulēt

‡ parāpulêt Warkl., parāpuļâtiês ebenda, = parãpâtiês.

Avots: EH XIII, 167

paripenēt

‡ paripenêt Warkl., paripuļât ebenda, = paripuôt 1.

Avots: EH XIII, 167

parotāt

paruotât (unter paruotaļât), Refl. -tiês: saimniekam paruotājās tāds mazs smiekliņš uz vaigiem Vanagu ligzda 57.

Avots: EH XIII, 169

paskraidāt

‡ paskraidât Dunika, Hasenp., Schnehpeln, Schwitten, (mit ât) Warkl., paskraidinêt Warkl., paskraidulêt ebenda, paskraiduļât ebenda, = paskràidelêt. Refl. -tiês Schwitten, eine Zeitlang hin und her laufen.

Avots: EH XIII, 173

pavilt

I pavilˆt, -viļu, -vîlu Nitau "= paviļât II 1" (?): p. plāceņus pa miltiem.

Avots: ME III, 138

peļot

‡ II peļuôt, = paļât 1: tautu meita ... peļuo manu bāleniņu: pate bija peļuojama, saulītē maltu gāja Tdz. 40495.

Avots: EH XIII, 222

pelt

pelˆt: unbek. in AP., Lubn., Oknist, Saikava, Salis, Sessw., Stenden (wo dafür aprunât, brãķêt, nùolikt, paļât, smãdêt); visu ļaužu peļamuo (Var.: nievājamu, vainuojamu u. a.) BW. 21850 var. Refl. -tiês, ‡

2) einander schmähen, verleumden:
ļautiņi lai slavējas, lielis, nīstis, peļas: Janš. Pag. pausm. 35. Subst. pê̦lãjs auch BW. 8358, 1; pê̦lums: pirmāk tautas izpaļāja ... neduodat, bāleliņi, aiz pirmā pē̦lumiņa! BW. 8812. Lat. appellāre wird von Ernout-Meillet Dict. étym. de la 1. lat. zu pellere "treiben" gestellt.

Avots: EH XIII, 221

piesmulēt

pìesmulêt Kl., Kreuzb., Warkl., piesmuļ˜ļât Wolm., PS., Drosth., besudeln.

Avots: ME III, 293

pievārtīt

pìevārtît,

1) = pievāļât 1: p. gultu (netīru);

2) sich wälzend beschmutzen:
slapjš suns pievārtījis istabu;

3) sich wälzend etwas unerwünscht füllen:
p. drēbes ar dadžiem Dunika.

Avots: ME III, 309

prūšļot

prūšļuôt, prūšļât Wid., prusten, schnauben (von Pferden): kuo tie seši bē̦ri vilka pret kalniņu prūšļuodami? BW: 16790, 2. Vgl. prusnas.

Avots: ME III, 400

pūļot

pùļuôt: auch (mit û 2 ) Rutzau, (pũļuoti) PlKur., (pùļât 2 ) Kaltenbr.

Avots: EH II, 342

pūļot

pùļuôt (li. púliuoti "eitern") C., N.-Peb., pûļât 2 Bauske, -ãju, eitern, nicht heilen wollen Neik. n. U., Salisb.: brūču pūļuošana A. XX, 113. izsaluse acs vienmē̦r pūļāja un tecēja Latv.

Avots: ME III, 447

rāpažāt

‡ rāpažât Tdz. 36840, = rãpaļât.

Avots: EH II, 361

rauduļot

raûduļuôt Lis., rauduļât Vīt., hin und wieder weinen, klagen: "nuotiks kāda nelaime", rauduļuo sieva MWM. VIII, 366.

Avots: ME III, 484

raunoties

raunuôtiês Adsel, spielen, ruotaļâtiês. Wohl zu raũnas.

Avots: ME III, 488

rotaļot

ruotaļuôt(iês), s. ruotaļât.

Avots: ME III, 583

rotuļot

ruotuļuôt(iês), s. ruõtaļât.

Avots: ME III, 584

rūkalēt

rùkalêt 2, -ēju, rùkaļât 2 Warkl., freqn., hin- und herlaufen Wessen, spielen Dubena: bē̦rni, sivē̦ni rūkalē.

Avots: ME III, 569

sakankalēt

sakankalêt, verwickeln, verkuppeln. sakankaļâtiês, sich verheiraten: viņš ir jau sakankaļājies, er ist schon verheiratet Mag. XIII, 2. 53.

Avots: ME II, 645

sakodelēt

sakuodelêt (unter sakuodaļât): auch (mit uõ) Lautb., (mit uô) Ronneb.

Avots: EH XVI, 421

samuļināt

samuļinât PS., Woimarshof, Dond., Zögenhof, Ermes, Salis, Siuxt, Kursiten, Widdrisch, = samuļât 3.

Avots: ME II, 690

sapampaļot

‡ sapam̃paļuôt Sermus, übermässig dicht (und liederlich) ankleiden. Refl. -tiês Sermus, = sapampaļâtiês.

Avots: EH XVI, 434

sasmulēt

sasmulêt Dunika, sasmulinât, sasmuļât Dr., besudeln, beschmutzen: sasmulē̦ti seji Kaudz. kas manu grāmatu sasmulinājis? Sassm. Refl. -tiês, sich besudeln, beschmutzen: lai ejuot, kâ gribuot, - sasmulējies LP. VI, 809.

Avots: ME III, 739

sataujāt

sataũjât U., auch satauļât Celm., erforschen, durch Forschen erkunden U.; zusammenrufen Spr.: es tev būšu palīdzēt līgaviņas sataujāt (Var.: sarunāt, saderēt) BW. 298, 3 var.

Avots: ME III, 760

satūņāt

‡ satũņât Dunika, = satūļât 1. Refl. -tiês Dunika, = satūļāties 1.

Avots: EH XVI, 458

saukalēt

saũkalêt Jürg., sàukalêt 2 Selsau, Warkl., Gr. - Buschhof, saũkaļât Siuxt, mehrfach, hin und wieder rufen. Refl. -tiês, einander mehrfach, hin und wieder zurufen, anrufen: iedami pa mežu aizmaldās, i šuodien meklē, viens uotru saukalē̦damies Pas. IV, 511 (aus Domopol).

Avots: ME III, 771

savālēt

‡ II savālêt,

1) = savāļât 2 N.-Peb.;

2) Schläge verabfolgen
AP.: s. kam pa muguru;

3) zusammenwerfen
Lemb.: s. žagarus kaudzē.

Avots: EH XVI, 464

sazengalāt

saze̦ñgalât Nigr., = sakuôšļât: izspļaudams nuo mutes saze̦ngalātu tabakas klumšķi Janš. Bandavā II, 433.

Avots: ME III, 795

skraidelēt

skràidelêt C., Wolm., PS., Jürg., Arrasch, Ermes, (mit aĩ ) Salis, Ruj., Widdrisch, Siuxt, Kurs., Bauske, Gr.Essern, skraidalêt Juris Brasa 337, skraîdulêt 2 Dond., (mit àI ) Drosth., -ẽju, skraidaļât LKVv., Wid., -ãju, skraidaļuôt Spr., umherlaufen, viel unnütz laufen (skraidelêt) U.: šī skraidelē tur apkārt LP. VII, 887. brūte pārvē̦rtusēs par ķīvīti . . . un skraidelējuse pa e̦ze̦ra virsu BW. III, 1, S. 106.

Avots: ME II, 885

slēdzelēt

slêdzelêt 2 Karls., mehrfach zu schliessen versuchen (mit ê) Kalz., Serben, Laud., Nötk., Warkl., Memelshof, Gr.Buschhof; in Saikava dafür slêdzeļât.

Avots: ME III, 927

smiet

smiêt, smeju, smêju, (ver)lachen, spotten: visi smējuši strupde̦guni LP. V, 8. dziesmiņā tâ nesmē]a, kâ smej nieku valuodā BW. 806 var. smejat, ļaudis, dziesmiņai (Var.: dziesmu manu), nesmejat valuodai (Var.: valuodiņas nesmejat)! 906. Sprw.: uotram smej, pašam tiek Birk. Sakāmv. 68. nesmej savus draugus, pēc par tevi smiesies! ebenda. tīri jāsmej tam puikam, man muss über den Jungen geradezu lachen Wolm. smejams, was zu belachen ist, lächerlich, töricht U.: cilvē̦ka smejamās puses Dr. Refl. -tiês, lachen, scherzen: man jāsmejas jums, ich muss über euch lachen Suhrs. jāsmejas tam Marē̦nam, man muss über die Marie lachen Wolmar. Sprw.: smejies bagātam, nesmejies nabagam! Birk. Sakāmv. 69. nesmejies uotram, ka pašam tâ˙pat nenuotiek! 98. smejies tu tagad man, gan cits smiesies taviem bē̦rniem! ebenda. smejies vien, gan tu pēc raudāsi! ebenda. smējās man valuodai BW. 905. kâ smieklam nesmiesies? Le. Gr. 425. Subst. smêjẽjs, wer (ver)lacht, ein Spötter: man[a] auguma smējējiņi BW. 8329... kurs ir meitu smējējiņš 9819 (ähnlich 12779). Nebst smaidît, smīdinât, smīnêt, smīgaļât, smīkât, smaĩkala, smaikluôt(iês) zu ai. smayatē "lächelt", smita-ḥ od. smēra-ḥ "lächelnd", aksl. smĕjo, sę "lache", smĕxъ "Lachen", gr. φιομμειδής "gern lächelnd", μεῖδος· γέλως Hes., engl. smile "lächeln", lat. mīrus "wunderbar" u. a., c. Walde Vrgl. Wrtb. II, 686 f.

Avots: ME III, 968

smīgalāt

smĩgalât N.-Bartau, smīgaļât N.-Bartau, fein und gleichmässig staubregnen (smildzinât).

Avots: ME III, 967

šmurklāties

‡ šmur̃klâtiês od. šmur̃kļâties Dunika, = šmur̃kulêtiês.

Avots: EH II, 650

sprauslāt

spraũslât Bauske, Wandsen, Dond., Widdr., Wolm., Selg., Karls., spràuslât C., spràuslât 2 Kl., Selsau, Golg., sprauslât U., -ãju, sprausluôt Memelshof, U., spraûšļuôt 2 Iw., spraušlêt U., -ẽju, tr., intr.,

1) sprauslât N.-Peb., Nötk., sprauslêt Saikava (mit àu 2 ), BW. 18397, 2, spraušļât Wid., spraušļuôt LP. VI, 860, spraũslât PS., sprausļuôt, prusten (wie ein Pferd)
U.; spritzen U.: zirgs sprauslā Nötk., N.-Peb. kumeliņš te̦k pa ceļu sprauslādams (Var.: sprausļuodams) BW. 18396, 2. atte̦k brāļa kumeliņi kâ lācīši sprauslādami 27643. lai skraidīja puišķeniņi kâ āzē̦ni sprauslādami 32806, 4. cūka pakaļ skrej baltus zuobus sprausļuodama 30929. Sprw.: sprauslā (niest Wessen) kâ kakis dūmuos RKr. VI, 297. guovis . . . mauruojuot un sprauslājuot A. XX, 305. aiz sāpēm uzslējās ve̦lns, bļāva, sprauslāja JK. V, 1, 37. sargs sāka trīcēt . . . , siekalas sprausļuodams D. Goŗkijs 33. viesulis smiltīs sprausluodams krāc Skalbe Āb. 34;

2) ein Klystier setzen
U. Anscheinend eher eine Nebenform zu praũslât (s. dies und Būga Aist. Stud. 176, Persson Beitr. 8752 und v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 259), als (nach Walde Wrtb.2 729) zu mhd. sprützen "spriessen, spritzen" u. a.

Avots: ME III, 1012, 1013

staiglāt

staiglât L., U., staigaļât Wid., -ãju, staigalêt Balss, Saikava (mit ài 2 ), PS., C., Jürg. (mit aĩ), staigelêt (?) Vēr. I, 1198, -ẽju, hin- und her gehen, umherschlendern: nuo mājas uz māju apkārt staigalējuot Plūd. Rakstn. I, 118. kazu pulki staigalē MWM. VII, 117. tâ nestaigalē zemes sievas Aus. I, 104.

Avots: ME III, 1038

staiguļot

staiguļuôt, staiguļât Spr., staigulêt Konv. 2 2164, -ẽju, hin- und her gehen, umherschlendern; wandern: nelāgi mirušais staiguļuo apkārt LP. V1I, 4. dvāsele staiguļuo 12. viņi sāks staiguļuot un meklēties labākas vietas Purap. Kkt. 132. tautiņa . . . staiguļuo pa . . . apgabala ziemeļu daļu Konv. 1501.

Avots: ME III, 1039

streipuļot

streĩpuļuôt: auch Siuxt, (mit eî ) Aahof, Erlaa, Wolmarshof, (streîpuļât) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 586

taujāt

taũjât, -ãju Bershof, C., Jürg., Iw., Pe̦nkule, Ronneb., Selg., Siuxt, Stenden, (mit àu 2) Golg., Kl., Ogershof, Sessw., (mit aû) Adl., Bers., Gr.-Buschh., Saikava (unbek. in Dond., Dunika, N.Bartau, Nigr., Wandsen), = jautât, fragen, forschen, besorgt, angelegentlich forschen U., sich erkundigen, nachfragen Ronneb., AP.: tev vietiņu taujājuot BW. 6629, 5. taujāt pēc naudas LP. VII, 212. balsis . . . taujā pēc mūsu pašu mākslas A. XX, 67. lē̦nas meitas taujājam lē̦najam dēliņam BW. 14423. ja vietiņas netaujātu 15352 var.; unentschlossen, im Zweifel sein, nicht wissen, was man wählen soll L.; tasten Bl. (mit aũ); "aufrufen; zusammenrufen" Spr. - Refl. -tiês, verlangend fragen, forschen nach: meža es meitiņa, atkal meža taujājuos BW. 1019; 10300. lai bagātas taujājās 9870. līgaviņas taujāties 12106 var.; 13909 var. taujājies . . . līgaviņas 7864. gāju vieglu (dzirnu) taujāties 22483. kunga dē̦la taujājuos 33529, 3 var. kuo tik ilgi taujājies? 8077. Subst. taujâtãjs, der Nachfragende, der Befragende: ōrākulu taujātāji Pūrs I, 110. Leskien Abl. 313 stellt es mit einem? zu taustît u. a., was zuträfe, wenn die von Bl. gegebene Bed. zuverlässig und ursprünglich wäre; Preilwitz Wrtb. 2 458 - zu tautât, tauņuoties. tutinât und gr. τευμάομαι "bereite", τευτάζω "beschäftige mich fortwährend womit", ἐντύ(ν)ω "rüste zu" (worüber ganz anders Boisacq Dict. 259 und 963). Wenn von einer Bed. "ausschauen, trachten nach" auszugehen wäre (vgl. taujs), käme in Betracht als verwandt lat. tuērī "ins Auge fassen, betrachten", wozu nach Fick Wrtb. III 4, 186 and, thau "Brauch, Gewohnheit" gehört; desgleichen le. taulât, tauļât, tauņât I, taumêt. Wie verhält sich dazu li. taujóti "vagabundieren" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 187)?

Avots: ME IV, 135, 136

tauļot

‡ tauļuôt BW. 567 var., = tauļât.

Avots: EH II, 669

tekalāt

te̦kalât L., U., te̦kalât N.-Schwanb., te̦kaļât Wid., -ãju, te̦kalê̦t Nötk., -ẽju, hin und her laufen, trippeln U.: bē̦rni jau te̦kalā N.-Schwanb. kad tas vēl te̦kalēja un skraidīja še apkārt A. v. J. 1896, S. 882. vecene te̦kalā priecīgi kurdama . . . krāsni R. Sk. II, 78. sāka te̦kalēt muižas ļaudis, te̦kalēja arī pagastē̦ni Purap. D. 212, 62. mušiņa... sāk te̦kalēt čakli pa Jurīša apse̦gu Purap. Kkt. 6.

Avots: ME IV, 158

toņāties

I tuõņâtiês Dunika, Grünh., N.Bartau, Ruherital, tuôņâtiês 2 Rutzau, tuoņâtiês Sessw., Usingen, -ãjuôs, = tūļât 1, mal maldams, kalpa vīrs! kuo tik ilgi tuoņājies (Var.: kavējies, tūļuojies)? BW. 8076 var. (ähnlich: 16883). cik ilgi tad tu tuoņāsies! Alm. Rud. 70. puisis cauru rītu tuoņājas, aŗ darbu ne˙kurp nav ticis Grünh, gērbjuoties tuoņāties ebenda. Aus tūņâties mit dem uo von tuošâties? Oder zur Wurzel ten- "dehnen" (in ai. tāna-ḥ "Faden" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 722 f.)?

Avots: ME IV, 286

tostīties

tuôstîtiês C., -uos, -ĩjuôs,

1) zaudern
U., (mit uô ) Wessen; = tūļât 1 Spr., (mit ub) Bers., Golg., Gr.-Buschh., Kalzenau, Kl., Kr., Saikava, Selsau, Sonnazt: kuo nu vēl tuosties? A. v. J. 1902, S. 133;

2) stottern
U., Mag. XIII, 2, 51, Ronneb., (mit uô) Oppek., Sessw. In der Bed. 1 zu tuošâties; in der Bed. 2 dissimiliert aus stuostīties.

Avots: ME IV, 287

tožāties

tuožâtiês, -ãjuôs,

1) zaudern
L., U., Libau; = tūļât 1 Rentzen, (mit uô) Funkenhof, (mit ùo 2 ) Fest.: mičuo ātri, mičuotāja! kuo tik ilgi tuožājies (Var.: tuoļājies)? BW. 24672 var. kuo tu te tuožājies! tev ne˙kas tik˙pat neiet nuo ruokas Funkenhof. tuožājies nu ātrāk! Fest.;

2) stottern
U., Erlaa. Aus tuošāties + tūžāties?

Avots: ME IV, 287

tūlāt

‡ *tūlât, zu erschliessen aus ‡ iztūlât. Refl. -tiês, = tūļâtiês 1 Auleja (mit ù 2 ), Kaltenbr. (mit û): cikām tūla tūlājās (sich langsam zu etwas anschickte), muns bāleņš gabalā VL. aus Bērzgale.

Avots: EH II, 708

tumuļoties

‡ *I tumuļuôtiês (unter tumuļât), s. auch ‡ satumuļuôtiês.

Avots: EH II, 703

tuntelēt

tuntelêt, tuñtulêt Karls., -ẽju,

1) tuntelēt U., (mit ùn 2 ) Warkl., tuntulêt U., Vīt., (mit uñ) AP., Arrasch, Bauske, Drosth., Jürg., Ruj., Schujen, Stenden, Wolmarshof, (mit ùn 2 ) Gr.-Buschh., Warkl., tuntuļât Nigr., Siuxt, (mit ùn 2 ) Schwanb., -ãju, tuñtuļuôt Bauske, Dond., Salis, Salisb., Segewold, Selg., Wandsen, (mit ùn 2 ) Adl., Adsel, Bers., Golg., Saikava, Selsau, Sessw., Sonnaxt, eintunkeln, einmummeln, in viel Kleidungsstücke einhüllen
U.;

2) tuntulêt Vīt., tuntaļuôt, tuntuļuôt, trodeln; etwas langsam, ungeschickt tun:
tuntuļuo vakara māsa! divas stundas dzīvuoja gar vienu galvu BW. 16939. visu vakar[u] tuntaļuo gar vienu galvu 21081, 2. es deviņas (=dziesmas) izdziedāju, tu vēl vienu tuniulē 856;

3) langsam gehn
(tùntuļuôt 2 ) Saikava; sich langsam bewegen: Steņģene lūkuoja tuntuļuot viņai pakaļ Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 127. ciņuos tuntuļuoja kaut kas balts (auf einen Hasen bezogen) Veselis Saules kapsēta 123; tuntuļuôt "pa kājām tīties; eilig, ein wenig wackelnd gehen". Refl. -tiês,

1) tuntelêtiês Bewershof, tuntulêtiês N.-Peb., Vīt., tuntuļuôtiês Bewershof, Brucken, Erlaa, Grünwald, Pērse, sich einmummen, sich in viele Kleidungsstücke einhüllen;

2) tuñtulêtiês Kand., tuntuļuôtiês Hasenpot u. Grobin n. Etn. III, 66, Morizberg, Naud., trödeln:
tad ta nevar ne iztaisīties! tuntuļuojas vien stundām gar tādu nieku Naud. tunt- kontaminiert aus tut- (in tutelêties I, tutinât II

1) und tent- (in tentelis) resp. tint (in tintetêt)? Anders Walde Vrgl. Wrtb. I, 710. D. dial. tunteln verwickeln; zögern,
(bei Frischbier II, 415), das sonst als das Original des le. Worts gelten könnte, dürfte baltischen Ursprungs sein.

Avots: ME IV, 265

tūpele

tũpele N.-Bartau n. RKT. XVI, 1871, eine, die bei der Arbeit langsam ist: tūpele, tūpele tā dē̦la māte: trīs dienas tūpelēja gar vienu bizi RKr. XVI, 187. Vielleicht zu tupêt; vgl. tūpļâtiês.

Avots: ME IV, 282

tupuļot

tupuļuôt (unter tupuļât): zur Bed. vgl. ‡ nùotupuļuôt.

Avots: EH II, 704

tūstīties

tûstîtiês Adsel, = tūļât 1. Aus tuostīties mit dem ū von tūļât? Vgl. aber auch estn. tūst "langsam, träge".

Avots: ME IV, 283

tūžāties

tũžâtiês Lindenhof (bei Wenden), Renzen, tūžâtiês N.-Peb., -ãjuôs, tūžuôtiês, = tūļât 1: kuo tik ilgi tūžājies (Var.: tūļājies; tūžuojies 17918)? BW. 22775 var. Vgl. auch tuožâtiês.

Avots: ME IV, 284

uzmuļināt

‡ uzmuļinât, = uzmuļ˜ļât: cik nu man tās zemītes! tuo es tâ˙pat vien uzmuļinu bz kāda agronoma Veldre Dēli un meitas 126.

Avots: EH II, 729

vaļot

vaļuôt,

1) intr., frei sein, frei, müssig leben
Lubn., Spr., Fest., Schwanb., Sessw.: diezgan vaļuots; jāsāk strādāt Vīt. vaļas raud... līgaviņa. liku vaļu, lai vaļuoja BW. 27251;

2) tr., freigeben, loslassen
Bers., Nötk., Rite;

3) = vaļât, bewältigen, beherrschen, bezwingen: v. kādu darbu, zirgu MSil. nepruot savu jautruo prātu vaļuot Siliņš 38. Refl. -tiês Bers., frei, müssig leben Frauenb., Lubn., N.-Peb., Rite, Sessw.: diezgan e̦smu vaļuojies; tagad atkal jāķeras pie darba Sessw. saimnieka dē̦ls var vaļuoties, tuo ne˙viens nedze̦n Frauenb. nu būs vaļa vaļuoties lēnejai ve̦de̦klai BW. 27755. nevarēs vis tâ vaļuoties Austriņš Vērpetē 27. siruo apkārt un vaļuojas kâ dieva luops Janš. Bandavā I, 149, nuomuodā vāļājies un vaļuojies Mežv. ļ. II, 391. slinkums un vaļuošanās Tie, kas uz ūdens 9. diezgan vaļuojies un pacierējies A. XX, 643.

Avots: ME IV, 466

vāļot

I vāļuôt, s. vāļât.

Avots: ME IV, 498

vankarēt

*vañkarêt (gespr.: vañke̦rt) Dond., -ẽju, hin und her wälzen: slimnieku vajaga *vankarēt, tad tam būs vieglāki Dond. Refl. vañkarêtiês Stenden, sich hin und her wälzen, gāzelēties: slimnieks visu laiku *vankarējas pa gultu Dond. Als ein Kuronismus zu ai. van̂cati "schwankt", vaṅkara-ḥ "Flusskrümmung", ae. wóh "krumm", mnd. wingeren "sich krümmen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 218), wozu Būga KSn. I, 73 2 auch li. vinkrus "callidus" u. a. stellt; vgl. auch vinkaļât.

Avots: ME IV, 471

vataļot

vataļuôt, rollen (tr.): kamdēļ bluķi tâ vataļuo? Dond. Refl. -tiês,

1) (auf allen Vieren) kriechen:
tādi, kas vēl vataļuojas uz visām četrām Vēr. II, 1287. re̦dzu viņu durvju priekšā vataļuojamies un kravājam akmentiņus Janš. Dzimtene V, 244;

2) sich (im Bett hin u. her) wälzen (von Kindern gesagt)
Schibbenhof; "sich behaglich erholen" Nigr.;

3) = vataļâtiês Wain.

Avots: ME IV, 486

vatuļot

‡ vatuļuôt A.-Schwanb., = vataļât I 1.

Avots: EH II, 760

vāvuļot

vāvuļuôt,

1) vàvuļuôt 2 Lubn., Meiran, Oknist, vàvuļât 2 Wessen, leeres Zeug schwatzen
(vāvuļuôt) Saikava; vāvuļuôt Lubn., Tirs., (mit à 2 ) Gr. - Buschh., unaufhörlich sprechen; vàvuļuôt 2 Gr. - Buschh., Sessw., undeutlich sprechen (in Bērzpils, Dricē̦ni, Kārsava, Mērdzine, Sessw. und Viļāni von Kindern gesagt); vāvuļuôt Celm. "in den Tag hineinreden"; vàvuļât 2 Zvirgzdine, lustig, frölich reden (nur von Kindern gesagt); vãvuļuôt C., (mit à 2 ) Plm. n. RKr. XVIl, 85, durcheinandersprechen, -schreien; vāvuļuôt Aps., Golg., Bers., schreien (z. B. von Kindern od. Betrunkenen): bē̦rni spē̦lē̦damies vāvuļuoja visu pēcpusdienu Saikava. vāvuļuo vienā vāvuļuošanā, tik˙pat kâ biezaputras katls Gr. - Buschh. kuo jūs te vāvuļuojāt? Veselis Saules kapsēta 60;

2) abends ohne Arbeit lange aufbleiben, quienen
Memelshof, Nerft. Zur Bed. 2 vgl. vāvaļât.

Avots: ME IV, 513

velt

velˆt (li. vélti "walken") C., PS., Wolm. u. a., vel˜t Orellen n. FBR. Xl, 37, Salisb., A. - Ottenhof, veļu, vēlu,

1) velˆt Ruj., wälzen:
Gauja... veļ... smiltis Aus. II, 2. strauts... veļ vilnīšus Rainis Gö"tes dzeja 40. - veļams bluķis, die Feldrolle Bielenstein Holzb. 493. - veļamais, die Walze U.;

2) walken
V. - veļamais, die Walkmaschine Bergm. n. U.; die Walkmühle St.;

3) schlagen
Bielenstein Holzb. 321; veļamais, ein Stock zum Schlagen U., Salis, Refl. -tiês,

1) sich wälzen:
Sprw. veļas kâ uola RKr. VI, 560, teļam veļas acis ārā LP. VI, 10. ābuoļi svabadi vēlās nuost A. XX, 652. strauta ūdentiņš tāļāk veļas Jaunības dzeja 49. kâ cēlies, tâ vēlies tūliņ uz klēti Blaum. Pie skala ug. 263;

2) sich walken, sich wälzend an Dicke zunehmen
Spr.: velies, mana vadmaliņa, krimildiņas biezumiņu! BW. 7498;

3) "sich gut bei Luder halten"
L., gedeihen: cāļi labi veļas Kand. Subst. velšana,

1) das Wälzen;

2) das Walken:
sievas nuodarbuojas ar vadmalas velšanu Etn. III, 71;

3) das Schlagen;
velšanâs, das Sichwälzen; vē̦lums, das einmalige, vollendete Wälzen, Walken; vēlẽjs, wer wälzt; wer walkt: vadmalas vēlējs Frauenb. Nebst velêt, valstît, apaļš, vàļât, uolât I, uolît I 1, uols, vilnis "Welle", viļaka u. a. zu apr. walis "Orscheit", li. valandà "Weile", r. валъ "Walze; Woge", ai. válati "dreht sich", arm. gelum "drehe", gil "runder Wurfstein", gr. εἰλέω "wälze", alb. vaľε "Wallen; Woge", lat. volvere "wälzen", air. fillim "biege", an. valr "rund", ae. walwian "wälzen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 298 ff., Trautmann Wrtb. 349, Būga KSn. I, 175, Fick Wrtb. I 4 , 132, Boisacq Dict. 223 ff., Hübschmann Arm. Gramm. 433 und 435, Persson Beitr. 538 ff., Solmsen Unters. z. gr. Laut- u. Versl. 228 ff., Geramb WuS. XII, 41 ff.

Avots: ME IV, 533

verveļot

ver̂veļuôt (unter verveļât),

1): auch Sonnaxt; verveļuoja (sprach schnell?)
re̦snā saimniece Azand. 222. jūdu klaigājuošās un verveļuojuošās masas Veselis Cilv. sac. 162; ‡

2) "mutuļuot" FBR. I, 33: pur[v]ā sākušas dūņas v. Pas. XIV, 578.

Avots: EH II, 772

viļaka

viļaka,

1) viļāka U., C., Nötk., Ronneb., Smilt., viļaks U., Karls., viļâklis Nötk., viļaklis Nerft, viļakls Lubn., viļāknis Golg., Grawendahl, Meselau, Nötk., Peb., Plm., Ramkau, Sessw., Stomersee, viļākns, viļakns, Plur. viļakņi Meiran, viļākņi Bers., Erlaa, viļakņi Peb. n. U., der Platz im Getreide, wo ein Pferd (od. ein anderes Tier) sich gewälzt hat;
viļaka Ronneb., viļāknis Gr.-Buschh. "labības sakritums veldē": ja zirgs viļājies, tad paliek viļāknis Grawendahl. zirgi uz tīruma izviļājuši vairāk viļākņus Plm. n. RKr. XVII, 86. zirga viļaklis Lubn. tāds kâ zirga viļāknis, von besonders gutem od. schlechtem Getreide gesagt Sessw. iešu miežus iz viļāšu deviņiem viļākņiem VL. aus Meselau. mazs gabaliņš linu - kâ labs zirga viļāknis Ramkau. cūku vilākņi Kaudz. Izjurieši 241. plē̦sums viss vienuos viļaknuos B. Vēstn. miežus izviļāšu deviņiem vilākniem VL. aus Lös. bij re̦dzams kaņepēs liels viļaknis (eine verwühlte Stelle, wo ein Mensch geschlafen hat) Kaudz. M. 146. rudzu stiebri bijuši ... save̦lti viļakā Janš. Mežv. ļ. I, 233. zâle žuogmales ežā nuovārtīta viļakā Līgava I, 409. liniem viļaka ("?") virsū; luopiņi, lūk, saguldināti uz badu Plūd. Rakstn. I, 109. viņa sakasuse... krietnu viļaku ("?") MWM. VIII, 332;

2) viļāknis, ein Mensch, der sich im Gras od. im Bett gewälzt hat und eine unordentliche, verwühlte Stelle zurücklässt
Grawendahl; vilākņi, Ferkel, die sich im Schmutz wälzen Ramdam;

3) viļakņi, Klötze, womit man den Flachs in der Weiche be schwert
Meiran;

4) viļâkņi "siena grīztes" Golg., Sessw. Zu viļât I.

Avots: ME IV, 597

vilāt

IV vilât (fehlerhaft statt viļât?), trügen Bielenstein Holzb. 600.

Avots: ME IV, 585

vinkuļot

vinkļuôt (unter vinkaļât): labu brīdi slinka un vinkļuoja ar neatvē̦rtām acīm Janš. Līgava I, 401.

Avots: EH II, 785

vinkuroties

vinkuruôtiês, = viñguruôtiês 1: (zivis) ruokā viņiem nevinkuruojās un nemēģināja tikt vaļām Janš. Bandava II, 390. Zu vin kaļât.

Avots: ME IV, 600

žegot

že̦guôt Burtn., Dickeln, Ekau, Ermes, Gr. - Platohn, Grünw., Kalnmuiža, Kegeln, Lenzenhof, Peb., Raiskum, Ramelshof, Ramkau, Ruj., Schujen, Uogre, Wolmarshof, refl. že̦guôtiês LKVv., Bauske, Frauenb., Karls., Lems., Salis, Trik., Wolmarshof, = žaguôt(iês): kuo že̦guojies? dzer aukstu ūdeni, tad pāries! Frauenb. In Nötk. sei že̦guôt auch gleichbed. mit tūļâties, vilcināties.

Avots: ME IV, 800, 801

zelēt

zelêt (li. želė`ti "kauen, sabbern" Tiž. I, 409),

1) nur mit dem Gaumen, wie kleine Kinder, kauen, (etwas Zähes oder Hartes) kauen, sabbeln
AP., Bers., Gr.-Buschhof, C., Dunika, Erlaa, Festen, Gotthardsberg, Gramsden, Jürg., Kaugershof, Lub., Lubn., Nötk., A.Ottenhof, N.-Peb., Pernigel, Ramelshof, Salis, N.-Salis, Stockm., Trik., Widdrisch, Wolm., U., Wellig 34 (unbek. in Dond., Gotg., Heidenfeid, Kaitenbrunn, KatrE., Kl., Mahlup, Oknist, Schnehpeln, Schwanb., Selsau, Selg., Sessw., Siuxt, wo dafür kuošļât resp. kuožļât): turēja tabakas klumšķi aiz lūpas un zelēja un sūca tuo Janš. Dzimtene 2 81;

2) lecken
U.; saugen Lubn.;

3) prügeln
Bauske, Bers., Dunika, Libau;

4) unablässig und sich wiederholend (dasselbe) sprechen:
kuo nu zele vienu un tuo pašu? Bers. met nu mieru! kuo vienmē̦r par viņu zelē? Festen, Lub. (hier in dieser Bed. auch das Reflexivum: nezelējies vairs!). vai atkal jau tev tik vien ir mutē kâ E,ze̦rmuižiņa, kuo zelēt? Jaunie mērn˙laiki I, 185; von Wäscherinnen: viņas zelē (waschen langsam Wäsche) tur visu dienu Lubn. Wohl zu gr. χελῡ´νη "Lippe, Kinnlade" an. giǫlnar, schwed. gäl "Kiefer", s. Bezzenberger BB. XXVII, 183.

Avots: ME IV, 703, 704

zīžļa

zĩžļa Frauenb., comm., ein Kind, das ständig etwas saugen (zĩžļât) will.

Avots: ME IV, 737

zvaigaļot

zvaigaļuôt, = zvaigaļât (?): (meitas) zvaigaļuoja, dažādīgi aušuodamās A. Upītis Laikmetu griežos I, 24.

Avots: EH II, 814