Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'âtiês' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'âtiês' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (1242)

aikāties

‡ aikâtiês, -ãjuôs,

1) strampeln, sich sperkeln (hauptsächlich von Schafen während der Schur, seltener von kleinen Kindern gesagt):
es ne˙maz nevaru cirpt, ka tā aita tâ aikājas Wain.;

2) "saukāt, bļaustīties" Rutzau: gans mežmalā aikājas.

Avots: EH I, 4

aiņāties

‡ aiņâtiês, -ãjuôs "?": zirgi pasprukuši vaļā un, sagājuši kuopā, aiņājas Warkl.

Avots: EH I, 5

aizbēdāties

àizbè̦dâtiês, sich zu grämen anfangen Zb. XVIII, 288.

Avots: ME I, 19

aizblāvāties

àizblãvâtiês Bauske, ein wenig flackern (perfektiv): uguns aizblāvājās un pazuda.

Avots: EH I, 10

aizblusāties

‡ àizblusâtiês "mit allem Kram fortziehen": vai viņš būs reiz aizblusājies vai ne? Mezküll.

Avots: EH I, 10

aizbraucināties

‡ àizbraũcinâtiês, beim Spazierenfahren, Rodeln (versehentlich) hingeraten: bē̦rns aizbraucinājies par tālu Stenden.

Avots: EH I, 11

aizbrūzgāties

‡ àizbrūzgâtiês, eine ganz kurze Zeitlang prusten, schnauben: zirgs aizbrūzgājās un sāka dzert Fest.

Avots: EH I, 12

aizčapstināties

‡ àizčapstinâtiês, für eine kurze Weile zu jappen (schnappen) anfangen: viņš aizčapstinājās Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 15

aizcilpāties

‡ àizcilpâtiês,

1) sich zuziehen (von einer Schlinge):
zirga astrs tâ januoliek, lai tas viegli aizcilpājas Jürg.;

2) man aizcilpājies tālāk nekâ vēlējuos C., versehentlich bin ich weiter hingegangen, als ich wollte.

Avots: EH I, 14

aizčučāties

‡ àizčučâtiês Dunika ("aizsnausties"), Stenden, àizčučêtiês Bauske, sich verschlafen (von Kindern gesagt): bē̦rns aizčučējies; pulkstenis aizčučējies (ist nachgeblieben oder stehen geblieben).

Avots: EH I, 16

aizčudāties

‡ àizčudâtiês "sich zum Weggehen (Wegfahren) vorbereiten": nevar lē̦ti aizčudāties Stenden.

Avots: EH I, 16

aizgrudzināties

àizgrudzinâtiês, anfangen zu wiehern, einen wiehernden Laut von sich geben Spr.

Avots: ME I, 27

aizjautāties

‡ àizjaũtâtiês, (plötzlich) eine Frage stellen Bers., Saikava.

Avots: EH I, 27

aizkarāties

‡ àizkarâtiês kam priekšā, vor etwas (es verdeckend) niederhangen: zars aizkarājies luogam priekšā.

Avots: EH I, 29

aizķellāties

‡ àizķe̦llâtiês, auf einem kotigen Wege hin-, wegfahren Siuxt.

Avots: EH I, 34

aizknapināties

‡ àizknapinâtiês, sich einschränkend durchkommen bis...: a. ar gaļu līdz pavasarim Salis.

Avots: EH I, 32

aizkūņāties

‡ aîzkûņâtiês 2 Siuxt, langsam, mit schweren Schritten hin-, weggehen (dabei ist der so Gehende nicht deutlich zu sehen).

Avots: EH I, 34

aizpaunāties

‡ àizpaũnâtiês, nach saumseliger Vorbereitung mit seinen Habseligkeiten wegziehen (intr., verächtlich) Siuxt: nu jau reiz aizpaunājās ar.

Avots: EH I, 41

aizplezdināties

‡ àizplezdinâtiês,

1) hin-, wegflattern, die Flügel schwingend hin-, wegeilen Dunika: pīles aizplezdinājās pa le̦du;

2) auf Glatteis oder durch Kot mühsam hin-, weggehen
Dunika, Kal.

Avots: EH I, 42

aizraudāties

àizraûdâtiês, ein wenig, kurze Zeit weinen: bē̦rns aizvien aizraudājās. Selten so das Aktiv: BW. 24945, 2.

Avots: ME I, 46

aizrekšināties

àizrekš(ķ)inâtiês, oder aizrekš(ķ)êtiês, einen grunzenden Laut von sich geben: cūka aizrekšinās Aps., JK.

Avots: ME I, 46

aizrekšķināties

àizrekš(ķ)inâtiês, oder aizrekš(ķ)êtiês, einen grunzenden Laut von sich geben: cūka aizrekšinās Aps., JK.

Avots: ME I, 46

aizridāties

‡ àizridâtiês, sich wegpacken, wegziehen.

Avots: EH I, 45

aizrisināties

àizrisinâtiês, sich los-, entwickeln bis zu einer bestimmten Stelle: duomu pavediens aizrisinājās līdz viņas pašas bērnībai Up.

Avots: ME I, 46

aizrubināties

‡ àizrubinâtiês, für eine kurze Zeit zu falzen (kollern) anfangen: teteris aizrubinājās un apklusa.

Avots: EH I, 46

aizskrabināties

‡ àizskrabinâtiês. nagend für eine kurze Zeit zu rasseln anfangen Bauske u. a.: aiz skapja aizskrabinājās peles.

Avots: EH I, 48

aizšļaukāties

‡ àizšļaûkâtiês Trik., sich rekelnd hin-, weggehen.

Avots: EH I, 56

aizšļūcināties

‡ àizšļũcinâtiês, (aus eigenem Antrieb) hin-, weggleiten, -rutschen: a. pa le̦du līdz kādai vietai.

Avots: EH I, 56

aizšļūdināties

àizšļûdinâtiês, hinglitschen, hingleiten: aizšļūdināties pa uolainuo ceļu uz istabu Poruks.

Avots: ME I, 55

aizsrudzināties

‡ àizsprudzinâtiês,

1) sich drängend stecken bleiben
Dond.: siena ve̦zms aizsprudzinājies šķūņa vārtuos;

2) a. kam gaŗām, sich an jem. vorbeidrängen
Dond.

Avots: EH I, 51

aiztaujāties

‡ àiztaujâtiês līdz kādai vietai, sich wiederholt nach dem Weg erkundigend, bis zu einem Ort hingelangen.

Avots: EH I, 57

aiztūļāties

‡ àiztũļâtiês Dunika, Libau, sich langsam hin-, wegbewegen: a. uz kruogu.

Avots: EH I, 60

aizvicināties

‡ àizvicinâtiês, (sich hin und her drehend?) sich hin-, wegbegeben Frauenb.: kur viņš nu atkal aizvicinājies?

Avots: EH I, 63

aizžāvēties

àizžāvâtiês, ein wenig gähnen (perfektiv) Golg.

Avots: EH I, 65

ājāties

[ājâtiês Kalz., bedeute dasselbe wie ãlêtiês.]

Avots: ME I, 237

algāties

àlgâtiês, tagelöhnern. Rujen n. U. [vgl. li. algoti "lohnen"].

Avots: ME I, 67

apasarāties

‡ apasarâtiês (li. apsiãšaroti ) Für., in Tränen zerfliessen.

Avots: EH I, 72

apbimbāties

‡ apbim̃bâtiês Dunika, von Tränen ein nasses Gesicht bekommen (in der Kindersprache): bē̦rns apbimbājies.

Avots: EH I, 74

apbrāzāties

‡ apbràzâtiês 2 Warkl., sich ringsum zerkratzen (schrammen).

Avots: EH I, 74

apdzenāties

apdze̦nâtiês, sich belaufen (vom Vieh) Stürzenh.

Avots: ME I, 84

apgrauļāties

‡ apgràuļâtiês 2 Nautrēni, ringsum mit Kuhmist (graule) beklebt werden: guovs apgrauļājusies.

Avots: EH I, 83

apjautāties

apjaũtâtiês, sich erkundigen, fragen: jaunkundze neapjautājās ne ar pušplē̦stu vārdu pēc kunga Dok. A. vai nevari apjautāties, kamdēļ manas ābeles augļus nene̦s LP. V, 252. jāapjautājas ar gudrākiem, man muss sich mit Klügeren besprechen.

Avots: ME I, 91

apklaušināties

apklaušinâtiês, sich erkundigen: par labībās ce̦nām tam nenāca prātā apklaušināties pie tē̦va. tas apklaušinās pēc vietas Alm.

Avots: ME I, 95

apkražāties

‡ apkražâtiês, sich in Lumpen hüllen (?): ja veci cilvē̦ki ar tādām lupatām (vecām drēbēm) apkrāvušies aukstā laikā, tad saka, ka viņi apkražājušies NB.

Avots: EH I, 93

apkūlāties

apkũlâtiês, von oben falb, gelb werden (L); vergrasen, mit trockenem Grase (kūla) bewachsen.

Avots: ME I, 97

apluncināties

‡ apluncinâtiês, sich (an eine ganze Anzahl von Objekten) anschmeicheln: viņš jau būs apluncinājies ap visiem Jürg.

Avots: EH I, 99

apļurbāties

apļurbâtiês "?": es negribu, ka Jūs dancuojat ar tuo studentu: tas ir jau apļurbājies Jaun. Ziņas v. 2. Nov. 1928.

Avots: EH I, 100

appamparāties

‡ appamparâtiês, (durch Heirat) inverbindung treten: labi, kad dabūn tikušu cilvē̦ku. iekam ar kaut kādu appamparājas, tad labāk lai ne˙kāds! Janš. Bandavā I, 28.

Avots: EH I, 104

appudžināties

appudžinâtiês Ahs., sich langsam ankleiden (zurechtmachen).

Avots: EH I, 106

aprumbāties

aprumbâtiês,

1) verwachsen, heilen, vernarben:
pārlūzušais kauls aprumbājies;

2) sich bewickeln, sich plump mit Kleidungsstücken behängen, umbinden;
ziediņi aprumbājušies, die Blüten schlagen nicht aus. puisis negrib augt, viņš aprumbājies, der Junge bleibt so lang als dick U.

Avots: ME I, 116

apskarāties

‡ apskarâtiês, sich ringsum zerfetzen (ringsum zerlumpt werden) Stenden, Wandsen: apskarājušies svārki.

Avots: EH I, 113

apskrandāties

‡ apskrañdâtiês, = ‡ apskarâtiês Bers. u. a.: pa drēbēm, kas bijušas pa˙visam apskrandājušās Pas. IV, 147.

Avots: EH I, 113

apslidināties

‡ apslidinâtiês (ar slidām), Schlittschuh laufend herumgelangen (um) Salis u˙a.: a. (ar slidām) e̦ze̦ram vis˙apkārt.

Avots: EH I, 114

apsulāties

[apsulâtiês in Ronneburg und Sunzel oder apsuluôtiês in Neuermühlen, Alt-Ottenhof, Kalzenau, sich mit sulas bedecken.]

Avots: ME I, 127

aptapināties

‡ aptapinâtiês, = patapinâtiês: kad paši nebūsim pie citiem aptapinājušies, tad arī tie nenāks pie mums ne˙kuo tapināt Janš. Mežv. ļ. I, 337. pie . . . Pēteŗa viņš bija arvienu ar dažiem rubļiem aptapinājies Dzimtene I 2 , 475.

Avots: EH I, 121

aptēgāties

aptẽ̦gâtiês, sich erkundigen: pārlūks aptē̦gājās pēc mana vārda un dzimtenes MWM. II, 541.

Avots: ME I, 130

apticināties

‡ apticinâtiês, sich überzeugen (zur Überzeugung gelangen) Dunika, Kal., Rutzau: nevaru a., ka tas tâ ir.

Avots: EH I, 121

apvillāties

‡ apvil˜lâtiês Dunika,

1) sich mit Flaum (Wolle) beziehen:
viņam pade̦gune jau sāk a. egles kuoka dēlis saulē un lietū ar laiku var a.;

2) beschimmeln:
maize jau sāk a.

Avots: EH I, 126

apžāvēties

‡ apžāvâtiês, einmal oder mehreremal gähnen: bē̦rns jau apžāvājās: jāliek gulēt Wolmarshof u. a.

Avots: EH I, 128

arzāties

arzâtiês, wüten, bellen: tā rējis un arzājies, ka viss mežs atskanējis. suns arzādamies briedi nuokuodis JU.; s. e̦rzâtiês. [Wohl zu li. arzė´ti "шумѣть, кричать", erzdė´ti "heftig knurren", aržóti "schreien, lärmen".]

Avots: ME I, 142

atblākšķināties

‡ atblàkšķinâtiês 2 Saikava "längere Zeit lärmen": kuo gan tu esi atblākšķinājies visu rītu!

Avots: EH I, 135

atcināties

atcinâtiês, sich befreien, sich losreissen: atcinājies jel dvēsele nuo visām blēņu lietām A. X, 2, 66; es nuo tās valuodas atcinājies, die Sprache ist mir fremd geworden Trik. n. U.

Avots: ME I, 153

atdiņģināties

‡ atdaņ̃ģinâtiês Rutzan, ein-, herziehen (intr.), sich herbegeben: jaunajam saimniekam atdaņģinuoties vairāk ne˙kā nebijis līdza kâ tik pātaga Janš. Dzimtene IV, 214. Aus li. atsidanginti dass.

Avots: EH I, 138

atelsāties

ate̦lsâtiês: auch Wolmarshof (mit e̦l˜).

Avots: EH I, 141

atelsāties

ate̦lsâtiês, schluchzen, schnucken (freqn.).

Kļūdu labojums:
schluchzen, schnucken (freqn.)= allmählich zu keuchen aufhören, zu Atem kommen

Avots: ME I, 157

atgleijāties

atgleĩjâtiês Ahs., erkalten: krāsns atgleijājusies; auch atgleĩjêtiês, sich abkühlen, sich erfrischen: jāiet ārā atgleijēties Kand.

Avots: ME I, 159

atgūbāties

‡ atgũbâtiês, sich heimlich drückend herkommen Lemsal: a. gar stūri.

Avots: EH I, 143

atkarāties

atkarâtiês, abhängen: tas nuo tam atkarājas RKr. VIII, 8.

Avots: ME I, 165

atkāzāties

‡ atkâzâtiês 2 Dunika, Rutzau, zur Genüge eine Hochzeit feiern: vai tad trīs dienas nevar pietiekuoši a.?

Avots: EH I, 147

atķellāties

‡ atķe̦l˜lâtiês Siuxt, mit Mühe auf schlechtem (kotigem) Wege herfahren: vai tad varēji ar tādā ceļā a.?

Avots: EH I, 151

atķepurāties

‡ atķe̦puŗâtiês Rutzan, (zappelnd) wieder auf die Beine kommen: gŗāvī iekritis, zirgs nevar a.

Avots: EH I, 151

atķidināties

‡ atķidinâtiês "?": nevar nuo dadžiem a., so viele Kletten sind an den Kleidern haften geblleben, dass man mit dem Abldsengar nicht fertig werden kann Dunika.

Avots: EH I, 152

atkledzināties

‡ atkledzinâtiês "zu gackern aufhören" Dunika: nevar sagaidīt, kad vista atkledzināsies.

Avots: EH I, 148

atkuzāties

‡ atkuzâtiês Warkl., mit Mühe, Hindernisse überwindend herkommen.

Avots: EH I, 151

atlidināties

atlidinâtiês, atlidenêt Spr., atliduôt, herschweben, schwebend herfliegen, herflattern: bet naktī atliduo pie muļķīša salds miegs LP. IV, 152.

Avots: ME I, 173

atliecināties

‡ atlìecinâtiês, durch Zeugenaussagen sich frei machen (?): puisis ...nespēs a. un atsvabināties nuo ... apvainuošanas Pet. Av.

Avots: EH I, 154

atmaņāties

atmaņâtiês, zur Besinnung kommen, sich besinnen: drēbnieks pirmais atmaņājies B. Vēstn., Kaln.

Avots: ME I, 175

atmuļļāties

‡ atmuļ˜ļâtiês Siuxt, mühsam auf einem schlechten Weg herfahren.

Avots: EH I, 156

atplaiknāties

‡ atplaiknâtiês, wieder zum Vorschein kommen (?): saulīt, atsaplaiknājies vēl vakara pusītē! BW. 17844.

Avots: EH I, 158

atpriecāties

‡ atpriêcâtiês, sich zur Genüge belustigen: kamē̦r viņš gar tevi atpriecājas Janš. Mežv. ļ. 11, 170 (ähnlich Līgava II, 274).

Avots: EH I, 159

atraugāties

atraûgâtiês, atraûguotiês, auch atrauguôt, atraûgtiês, n. L. atraudzêt, atraudzēties, rülpsen, aufstossen: ēdes, atēdis, atraugstas, - atkal grib ēst, sagt man sprichwörtlich von einem Vielfrass. tu atē̦dusies, atraugājusēs viņa labuma, du hast dich gesättigt, bis zum Überdruss sein Gut genossen Vēr. I, 536.

Avots: ME I, 184, 185

atskarāties

‡ atskarâtiês, sich (am Rande) zerspleissen: galdautam mala var a. Jürg., Sessw.

Avots: EH I, 166

atšķaudāties

‡ atšķaudâtiês, zur Genüge niesen: šķaudā, kamē̦r atšķaudājies!

Avots: EH I, 173

atšķebināties

atšķebinâtiês, übel werden: man dūša atšķebinās Purap.

Avots: ME I, 201

atslīdināties

‡ atslîdinâtiês, auf dem Eise hergleiten (ohne Schlittschuhe) Bauske.

Avots: EH I, 168

atspīrināties

atspĩrinâtiês Ans., sich mit den Füssen entgegenstemmen: kad suni ve̦d saitē, tas dažreiz stāv atspīrinājies.

Avots: ME I, 195

atspulgāties

‡ atspulgâtiês, widerscheinen: ūdenī atspulgājas saules stari Warkl.

Avots: EH I, 170

atstīrināties

atstĩrinâtiês (auch Dond.): ķersies pie darba nevis ... de̦nkti un dūšīgi, bet kâ par negribu un atstīrinājusēs Janš. Mežv. ļ. I, 206.

Avots: EH I, 172

atstīrināties

atstĩrinâtiês Sassm., sich entgegenstemmen: puišelis stāv atstīrinājies.

Avots: ME I, 198

atstupāties

‡ atstupâtiês, sich müde gehen U. (unter stupāt).

Avots: EH I, 172

atsulāties

atsulâtiês: piens atsulājies, die Molken haben sich von der Milch abgesondert C., Erlaa, Bers., Laud.

Avots: ME I, 199

atsvībināties

‡ atsvībinâtiês "mit einer Peitsche schwingend sich wehren" Wessen.

Avots: EH I, 173

attārpināties

attārpinâtiês: ("wieder zu Kraft kommen") auch Matkuln (mit ār).

Avots: EH I, 175

attencināties

‡ atteñcinâtiês Dunika, zur Genüge danken: vecenīte nevarēja vien a. par dāvanu.

Avots: EH I, 176

attūļāties

‡ attūļâtiês, sich langsam (zögernd) herbewegen.

Avots: EH I, 177

atvaļāties

‡ atvaļâtiês,

1) = ‡ atvaļuôtiês Bers., Dunika: rītu svētdiena, - varēšu a.;

2) "sich frei machen"
Sessw.

Avots: EH I, 178

atvāļāties

‡ atvāļâtiês, zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss sich wälzen, faulenzen: a. pa siena pantu Dunika. celies nu augšā! vai neesi vēl atvāļājies? Rutzau.

Avots: EH I, 179

atvārdzināties

atvãrdzinâtiês, genesen, wieder kräftig werden: nuo slimības Liev.

Avots: ME I, 208

atvarināties

atvarinâtiês, wieder zur Kraft (vara), zum Bewusstsein, zur Geltung, Bedeutung gelangen, wieder belebt werden: kučē̦rs it kā nuo reibuoņa atvarinājies LP. VII, 975. teikas atvarinājās Dünsb., [Wandsen].

Kļūdu labojums:
kučē̦rs = kučieris

Avots: ME I, 207

atvselāties

‡ atve̦se̦lâtiês Warkl., Pas. VII, 488, 492; VIII, 436, atveseļâtiês, sich verabschieden: atveseļāties ar sievu Pas. IV, 116 (aus Domopol). atvese̦lāšuos ar sievu 51 (aus Višķi). vecis atveseļājas un aiziet 151 (aus Rositten).

Avots: EH I, 180

atžāvāties

atžãvâtiês, ‡

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss gähnen; zu gähnen aufhören
(mit â 2 ) Dunika, Rutzau: vai vēl neesi atžāvājies?

Avots: EH I, 183

atžāvāties

atžãvâtiês, gähnend antworten: "nezinu," atžāvājās kāda cita MWM. VII, 543.

Avots: ME I, 213

aumaļāties

aũmaļâtiês Sassm., gleichbed. mit aũšāties 2: kad māte nav iekšā, bē̦rni sāk aumaļāties.

Avots: ME I, 224

aušāties

aušâtiês,

1): zirgs nuobīdās, sāka a. Zvirgzdine;

2): sich angstlich, schüchtern gebärden
Linden: kuo nu aušājies!

Avots: EH I, 188

bagāties

‡ bagâtiês Warkl., -ãjuôs, = bogâtiês: zirgi karstā laikā bagājas Warkl. n. FBR. XI, 120.

Avots: EH I, 198

baikāties

‡ baîkâtiês 2 Rutzau, nichtssagende Dinge erzählen.

Avots: EH I, 199

bambināties

bambinâtiês Gr. - Sessau, sich einwickeln. [Wohl zu bam̃ba.]

Avots: ME I, 261

bandāties

‡ bàndâtiês 2 Kaltenbr., sich mit dem Besäen der Lohnfelder (bandas) betätigen.

Avots: EH I, 204

bicināties

‡ bicinâtiês Siuxt, mit gedämpftem Schall (barfuss oder nur Strümpfe - nicht Schuhe - anhabend) im Zimmer hin und her taufen oder gehen (von Menschen); (mit allen vier Beinen zugleich) hüpfen (von Lämmern).

Avots: EH I, 218

bogāties

bogâtiês Kand., [boguoties Selg., Wandsen, Dond.], den Kopf schaukeln, wiederholt neigen: žīdi, zirgi bogājas. [Vgl. buguoties.]

Avots: ME I, 321

božāties

‡ božâtiês, -ãjuôs, bei der Arbeit liederlich, faul, ungeschickt sein Seyershof: Anna božājas visu dienu pa kūti, bet ne˙kuo ar nav padarījusi. Vgl. bužuôt I (und zur Bed. blusuoties).

Avots: EH I, 235

bracāties

‡ II bracâtiês Schnehpeln, sich aufschürzen, die Kleider emporheben: pār upi brieduot ir jābracājas.

Avots: EH I, 235

brākāties

‡ brãkâtiês gar drēbēm NB. "sich an der Kleidung zu schaffen machen (den Rock zuknöpfen, die Strümpfe aufstreifen usw.)".

Avots: EH I, 239

brālināties

‡ brālinâtiês, sich verbrüdern, Brüderschaft machen Diet.

Avots: EH I, 239

braužņāties

braũžņâtiês, - ājuos, sich schuppen: cūka braužņājas gar sē̦tu Sassm.

Avots: ME I, 327

brāžāties

[brãžâtiês Rönnen "geräuschvoll hin und her gehen; wohl zu brāzt.]

Avots: ME I, 329

čalkstināties

čalkstinâtiês, plätschern: nelieli viļņi čalkstinājās ap laivu.

Avots: ME I, 402

čankāties

čankâtiês, -ājuos, viele Tücher um den Kopf binden Druw.

Avots: ME I, 404

čaukāties

‡ čaukâtiês, -ãjuôs, versuchen, beabsichtigen Wessen: bē̦rns jau čaukājas iet kājām. viņš čaukājas precēties.

Avots: EH I, 286

cebarāties

‡ cē̦barâtiês, -ãjuôs, langsam und ungeschickt etwas verrichten Siuxt n. Fil. mat. 67: it kâ tāds cē̦bars cē̦barājas.

Avots: EH I, 267

čibināties

‡ čibinâtiês Bērzgale "durbuļât; ņurdēt".

Avots: EH I, 290

cīkāties

cĩkâtiês, - ājuos, [streiten, zanken Salis]; cīkstīties, ringen: tâ cīkājušies vai savu lielu laiku Etn. II, 86. [Vgl. cīkstīties U., ringen.]

Avots: ME I, 390

cināties

cinâtiês: verwandt auch mit čech. čníti "(hervor)ragen", r. конъ "Anfang" u. a., s. FBR. XI, 140.

Avots: EH I, 272

cirināties

‡ cirinâtiês, Freqn. zu cerêt, hoffen Siuxt n. BieIU.: mana sirds uz tuo ir cirinājusies.

Avots: EH I, 273

čirkāties

čir̃kâtiês [C.], sich zusammenkrollen Smilt. n. U.

Avots: ME I, 414

čokarāties

čuokarâtiês, -ājuos, sich kraus zusammenziehen, zich verwickeln: dzija čuokarājas.

Avots: ME I, 426

čokāties

čùokâtiês 2, -ājuos, -ājuos, erschlossen aus ostle. čūkuôtîs,

1) sich abmühen:
viņš čuokājās pa mājām Mar. n. RKr. XV, 111;

2) sich raufen, Unsinn treiben:
puiši un meitas čuokājās Mar. n. RKr. XV, 111.

Avots: ME I, 426

čollāties

‡ čol˜lâtiês Seyershof, unordentlich, mit geringem Erfolg arbeiten.

Avots: EH I, 293

čomāties

‡ čomâtiês Wirginalen, saumselig sein. Vgl. čumala I.

Avots: EH I, 293

čopāties

čuopâtiês: auch (mit uô 2 ) Wainsel n. FBR. XIV, 81 "?"

Avots: EH I, 299

čopāties

čuopâtiês Ruj. n. U., für kuopāties.

Avots: ME I, 426

čuļļāties

čuļ˜ļâtiês: "wiederholt eine schmutzige Flüssigkeit giessen oder darin mit den Händen plantschen" Trik.

Avots: EH I, 295

čuļļāties

[čuļ˜ļâtiês, sich besudeln Trik.; vgl. cuļļâties.]

Avots: ME I, 419

čunčāties

‡ čuñčâtiês N.-Wohlfahrt "langsam, nachlässig arbeiten".

Avots: EH I, 295

čungarāties

čungarâtiês, -ājuos, sich krümmen [?]: kas par prieku var būt čungarāties un luocīties Stari II, 774.

Avots: ME I, 421

čunkāties

*čuñkâtiês od. *čunkuôtiês (> tahm. čuñktiês) Kand. "?": uz zemēm tik jāčunkājas (-uojas?) ir; nav kâ pilsē̦tā.

Avots: EH I, 295

čūrāties

I čũrâtiês, -ājuos, čūruôtiês, bald sich erheben, bald sich auf die Kniee niederlassen, trödeln, [sich auf der Diele beschäftigen wie Kinder U.], zögern, ducken: skatījuos, brīnījuos, kas pa grāvi čūrājās BW. 21053. kas tad ir, tas ir, kuo tur gar,i čūrāties A. XI, 155. aiziet čūrādamies, suoļus vilkdams LP. VI, 904. kuo cilvē̦ks dara, tuo izdara ātri - čūruoties ne˙kad A. IX, 141.

Kļūdu labojums:
21053 = 21059

Avots: ME I, 425

čūrināties

‡ čũrinâtiês Segew., sich einnisteln: vistas čūrinās pa smiltīm. S. auch unter čūrinât I.

Avots: EH I, 299

čurrāties

‡ čur̃râtiês Frauenb. "sich am Wagen reibend knarren (von Wagenrädern)".

Avots: EH I, 297

čušāties

[čušâtiês N. - Bergfried "zaudern; langsam und still (etwas) tun".]

Avots: ME I, 424

dadzīvāties

‡ dadzîvâtiês, mit der Zeit vermögend werden (etwas erwerben) Kaltenbr.: mes netikām dadzīvājušies. tagad nevar d˙da cūkām.

Avots: EH I, 301

daiņāties

‡ daiņâtiês (?), -ãjuôs, unruhig auf einer Stelle hin und her treten PV.: visu rītu daiņājas vien uz iešanu.

Avots: EH I, 303

dandalāties

I dandalâtiês, ‡

2) unartig sein (von Kindern)
Siuxt (mit añ).

Avots: EH I, 306

dandalāties

‡ III dandalâtiês,

1) "?": kas pruot ar zirgiem d. Janš. Nīca 31 (ahnlich Mežv. ļ. II, 144 und 246). kas tur būtu par dandalāšanuos ir ar... čigāniem, ir žīdiem, kam visiem labi zirgi! Bandavā II, 379;

2) "rīkuoties" Trik. (mit añ).

Avots: EH I, 306

dankāties

‡ dankâtiês, -ãjuôs,

1) treten, stampfen
(mīdīties) Lemb., Wandsen (mit añ): kuo tu dankājies pa virsu? Lemb. bē̦rni dankājas pa gultu Wandsen;

2) "smagi pļaut" (mit àn) Planhof;

3) spülen
(intr.) Schwitten (mit añ): alus mucā dankājas.

Avots: EH I, 307

dielāties

‡ II dielâtiês U. (unter tielêt), = tielêtiês, sich streiten, unvertraglich sein.

Avots: EH I, 327

dievāties

[dievâtiês U., sich eidlich auf Gott berufen; vgl. osk. deiuaid "juret"und li. atsidievóti "sich verabschieden", s. Schleicher KZ. XII, 399 f. und W. Schulze KZ. XLV, 190.]

Avots: ME I, 484

dikalāties

dikalâtiês KatrE., auf einer Stelle hin- und hertreten: tā guovs mē̦dz slaucuot d.

Avots: EH I, 320

diļģināties

diļģinâtiês, sich anschmeicheln, die Kur machen: brūtgāni gar viņu diļģinājas LP. VI, 849.

Avots: ME I, 467

dīņāties

dìņâtiês 2 [Oppek.], -ājuos, sich unruhig gebärden, unruhig stehen: zirgi dīņājās, kārpījās, spārdījās B. Vēstn. Vgl. diet, deinis I, dīžāties.

Avots: ME I, 478

dižāties

dižâtiês, -ājuos, eigensinnig sein: bē̦rns dižājas AP.

Avots: ME I, 474

drušāties

‡ drušâtiês Druw., sich reiben: sivē̦ni drušājas gar cūku.

Avots: EH I, 337

dugāties

dugâtiês, -ājuos, verderben, schimmeln (von Speisen) Freiziņ. [Vgl. duga 3.]

Avots: ME I, 510

dūkāties

[dūkâtiês "anstossen" (intr.): bē̦rns strauji šūpuodamies dūkājas (= piesitas šūpulim) od. dūkās (vgl. dūcīties) Kalz.]

Avots: ME I, 525

dukņāties

[dukņâtiês. Rippenstösse versetzen Kokn.]

Avots: ME I, 511

dumpļāties

dum̂pļâtiês 2 [Wandsen], watend das Wasser trüben: kuo jūs tur dumpļājaties pa ūdeni? A. XIV, 2, 73.

Avots: ME I, 515

dūņāties

dùņâtiês [C., PS.; so ist wohl auch zu lesen statt dūnāties Etn. III, 162]. = dūņuoties. schlammig werden: dūņājies, dūņu purvs! BW. 14117. 1 var.

Avots: ME I, 529

dūzināties

[dũzinâtiês "trödeln, allzu langsam arbeiten": viņš dūzinās pie darba Pampeln.]

Avots: ME I, 531

džakāties

‡ džakâtiês "sich unnützerweise irgendwo aufhaften und angeblich etwas tun" Schnehpeln: tik ilgi tur visi džakājas pa iekšu.

Avots: EH I, 365

eidāties

eĩdâtiês Nirg., sich schaukeln: šūpulis, lē̦ni eidādamies, sāk apstāties Janš.

Avots: ME I, 566

erzāties

‡ er̃zâtiês C., erbost und laut knurren (von Hunden): suņi e̦rzājas arvien vairāk.

Avots: EH I, 370

gaināties

‡ *gaĩnâtiês, erschlossen aus ‡ atgaĩnâtiês.

Avots: EH I, 377

ģedavāties

‡ ģe̦davâtiês Warkl., sich erkundigen nach, sich interessieren für: jī par tevi ģe̦davājas. Zu ģedêt II.

Avots: EH I, 425

ģelšāties

[ģelšâtiês, lärmen, tollen, streiten Erlaa].

Avots: ME I, 695

ģērdāties

gē̦rdâtiês Burtn., sich wie eine gē̦rda benehmen.

Avots: ME I, 698

gleijāties

[gleĩjâtiês Planhof "sich hin und her wälzen": gl. pa gultu.]

Avots: ME I, 624

glemināties

gleminâtiês, ungeschickt eine Arbeit verrichten Kokn. n. Etn. IV, 33.

Avots: ME I, 625

glizināties

glizinâtiês,

1) langsam sein, säumen:
neglizinies tik ilgi ar trauku mazgāšanu;

2) gleiten:
truls zirgs iet pa le̦du glizinādamies Dond. [Wohl zu li. gližùs "слизистый".]

Avots: ME I, 627

gnīdāties

gnĩdâtiês, - ājuos, sich jem. aufdrängen: bē̦rns gnīdājās tikmē̦r mātei apkārt, kamē̦r tuo paņēma līdz ciemā Sassm.

Avots: ME I, 634

gnutāties

‡ gnutâtiês Stenden, Falten werfen, sich knüllen: drēbes tev sāk jau g. Zu li. gniùsti "drücken" u. a. bei Walde Vrgi. Wrtb. I, 582 f.

Avots: EH I, 396

gramšķāties

[gramšķâtiês Stenden, verschiedene Kleinigkeiten zu entwenden pflegen.]

Avots: ME I, 637

grauļāties

‡ *grauļâtiês, zu erschliessen aus ‡ apgràuļâties 2 .

Avots: EH I, 399

grazāties

grazâtiês, enthalten in grazâtuôs braukt, spazieren fahren, eine Lustfahrt zu Wagen machen Wolm., [Ermes].

Avots: ME I, 641

grečāties

‡ grečâtiês Lubn. "sich viel, aber geschmacklos putzen".

Avots: EH I, 402

grēmāties

grē̦mâtiês, -ãjuos, iter. von gremties, zürnen, sich ärgern : uz puišiem grē̦mājās, ka neņēma kamanās BW. 11856.

Avots: ME I, 652

griļļāties

griļ˜ļâtiês,

1) ="griļļās vizināties" Dond. n. A. XIII, 330, [Stenden ;

2) (im Rausche) taumeln, taumelnd gehen
Stenden].

Avots: ME I, 655

guļāties

‡ guļâtiês Sessw., sich (faulenzend) im Bett hin und her wälzen.

Avots: EH I, 418

guņāties

guņâtiês Dond., sich beugen; vgl. gūņāties.]

Avots: ME I, 682

gūņāties

gûņâtiês 2 : pārslējusēs pār lievenēm un tik ilgi tur tâ gūņejusēs, kamē̦r apsnaudusēs Dünsb. Skaistā Mīle 71.

Avots: EH I, 422

gūņāties

gûņâtiês 2 , -ājuos, LP. VII, 867 [aus Dond.], sich in gebückter Stellung mit etwas beschäftigen: kuo ve̦cmāte tik ilgi gūņājas gar duobēm Ahs. [Wohl wurzelverwandt mit gūrât.]

Avots: ME I, 686

gurņāties

‡ gur̂ņâtiês 2 Stenden,

1) sich rekeln:
es kâ ruoze līguojuos, tu kâ krupis gurņājies VL. meita līdz pusdienai gurņājās pa gultu;

2) ohne Erfolg arbeiten:
tur viņš ardams gurņājas.

Avots: EH I, 421

gurzāties

gùrâtiês 2 [Warkl.], sich beim Ofen oder an der Sonne rösten, faulenzen Elv.

Avots: ME I, 684

guržņāties

guržņâtiês, -ājuos, sich würgen, dem Erbrechen nahe sein.

Avots: ME I, 684

gūškāties

‡ gūškâtiês PV. "viel zu erlangen (erwerben) suchen (streben)".

Avots: EH I, 422

ieaukstināties

‡ ìeaũkstinâtiês, sich erkalten: uz ganībām un pieguļām ieaukstinājušies ..., iekš smagām slimībām iekrīt Klefelda Padoms 97.

Avots: EH I, 502

iebimbāties

‡ ìebim̃bâtiês, plötzlich (für eine kurze Zeit) zu weinen anfangen (in der Kindersprache).

Avots: EH I, 504

iedabāties

ìedabâtiês, sich gewöhnen Wolm. n. U.: iedabājuoties, ka vairs nevaruot atradināties A. v. J. 1898, S. 369. [zirgs iedabājies iet auzās PS., Dond.; iedabāts L., zur Natur geworden.]

Avots: ME II, 7

ieducināties

ìeducinâtiês, plötzlich (für eine kurze Zeit) anfangen zu donnern, rollen: tāļumā tâ kâ pē̦rkuons ieducinājās A. v. J. 1901, S. 4.

Avots: ME II, 11

iegrabināties

ìegrabinâtiês,

1) plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen mit etwas zu knistern:
pie sienas ārpusē vecis iegrabinājās Jaun. mežk. 21;

2) [mangelhaft erlernen]: daudz nu gan es nuo tām lietām nezinu; es tik tâ drusku e̦smu iegrabinājies Grünh. [iegrabinājies amatā Bauske.]

Avots: ME II, 17

iegremāties

‡ ìegre̦mâtiês Auleja, sich ans Kauen gewöhnen.

Avots: EH I, 514

iegruģināties

‡ iegruģinâtiês, gewisse Laute von sich geben (?): bē̦rns patīkami iegruģinājās, savieba patukluo mutīti it kâ smaidā Veselis Trīs laimes.

Avots: EH I, 515

iejautāties

ìejaũtâtiês, auch ìejaũtât, (plötzlich) eine Frage stellen: kur tu biji? iejautājās tē̦vs Vēr. II, 172. viņš, apstājis svilpuot, iejautāja Krišs Laksts 21.

Avots: ME II, 22

iekarāties

[ìekarâtiês, hineinhangen: kuoka zari iekarājās ūdenī Wolm., Nigr.]

Avots: ME II, 25

ieķērnāties

ìeķē̦rnâtiês,

1) [sich mit jem. oder etwas befassend oder sich in etwas einlassend sich dadurch besudeln
Lautb.]: kuo es tur iēķē̦rnāšuos ar tādiem sle̦pkavām LP. VI, 368. vai mums vajadzēja iēķē̦rnāties Zeifert II, 2, 292;

[2) auch ieķērnētiês, durch eigene Schuld in eine unangenehme, schwierige Lage geraten
Wenden, Mar.;

3) heimlich Sahne oder überhaupt etwas Schmackhaftiges zu sich nehmen
(auch: ieķērnēties) Mar.;

4) eine Arbeit beginnen, aber nicht beenden
Jürg., Senten].

Avots: ME II, 35

ieķeskāties

‡ ìeķe̦skâtiês, in Streit geraten, zu prozessieren anfangen Frauenb.: nepatīkas ie. ar kaimiņiem.

Avots: EH I, 525

iekladzināties

[ìekladzinâtiês, einen gackernden Ton von sich geben.]

Avots: ME II, 27

ieklaigāties

ìeklaigâtiês, aufschreien: kaut kur uz jūŗas ieklaigājas kaija Apsk. v. J. 1905, S. 220.

Avots: ME II, 27

ieklaušināties

‡ ìeklaušinâtiês, abhorchen, ablauschen (?): viņas ... nuo vecām sievām ... ieklaušinās, iepruotas un iemācās tādas gudrības Janš. Mežv. ļ. I, 375.

Avots: EH I, 519

ieklēgāties

‡ ìeklẽ̦gâtiês Dunika, plötzlich (für eine kurze Zeit) zu schreien anfangen (von Gänsen gesagt): mežmalā ieklē̦gājās zuosis.

Avots: EH I, 520

iekošņāties

‡ ìekošņâtiês "sich einrichten" Seyershof: ie. uz dzīgu.

Avots: EH I, 521

iekušņāties

[ìekušņâtiês Wenden,] ìekušņuôtiês L., anfangen eine kleine Bewegung zu machen. [ìekušņâtiês od. ìekužņâtiês Schujen "sich mühsam und ungewandt hineinbewegen". Auch = ìekužņâties 1: cūka iekušņājusies se̦rā Nötk.]

Avots: ME II, 33

iekuzināties

ìekuzinâtiês: sich einscharren Mahlup: vistām patīk ie. smiltīs.

Avots: EH I, 524

iekuzināties

[ìekuzinâtiês Bers., = iekužņāties; in Wessen iekužināties, = iekužņātiens 2; in Lettg. iekužināties "sich einwickeln".]

Avots: ME II, 33

iekužināties

ìekužinâtiês (unter ìekuzinâtiês), 2): (zausend, scharrend) sich einrichten, Platz nehmen: sivē̦ns iekužinājies salmuos Līvāni. ie. ragavās NB.; ‡

3) "iedurbuļāties, iespēlēties, iecilāties" Bērzgale: bē̦rns kai iekužinājās, tai durbuļāja visu cēlieni.

Avots: EH I, 524

iekužņāties

[ìekužņâtiês,

1) sich einwickeln:
suns iekužņājies sienā Bauske. viņš iekužņājies kamanās, ka pat ārā netiek Mar., Serben, Wessen. vistas iekužņājas (= iepeŗas) smiltīs Druw.;

2) = iekužuoties II 2: viņš iekužņājies savās mājās gluži labi Wessen, Mar. - S. auch ìekušņâtiês.]

Avots: ME II, 33

ieņirgāties

ìeņirgâtiês, ìeņirgtiês, anfangen höhnisch zu lachen: viņš ieņirgājās (ieņirdzās) Vēr. II, 63; MWM. VII, 141.

Avots: ME II, 49

ienomāties

ìenuõmâtiês, sich einmieten: biju pie mīlīgās kundzes ienuomājies Lautb.

Avots: ME II, 48

iepasakāties

ìepasakâtiês, sich durch Geschichten - Erzählen miteinander bekannt machen, befreunden U.

Avots: ME II, 50

ierisināties

ìerisinâtiês, eingefädelt werden: darbības pavediens tâ kâ ierisinās Druva I, 770.

Avots: ME II, 58

ierubināties

[ìerubinâtiês, für eine kurze Zeit zu kollern od. falzen beginnen: rubenis ierubinājās N. - Peb.]

Avots: ME II, 59

ierukšināties

ìerukšinâtiês (migā), sich einwühlen (vom Schwein).

Avots: ME II, 59

iešņaukāties

[ìešņaukâtiês, sich ein wenig schneuzen: šad un tad savādi iešņaukādamies Janš. Dzimtene I, 301.]

Avots: ME II, 78

iespirināties

[ìespirinâtiês, ein wenig zappeln: aita, lai gan nuokauta, vēl iespiri- nājās Trik.]

Avots: ME II, 70

iesprudzināties

ìesprudzinâtiês, stecken bleiben: siena ve̦zms iesprudzinājies šķūņa durīs Dond.

Avots: ME II, 71

ieūkšināties

ìeūkšinâtiês, [ìeūķinâtiês Mar., ìeûkšņâtiês 2 Stenden "īsi iekauktes" Bers.]: citi atkal tâ˙pat ieūkšinājās R. Av. [zaķim pē̦das dze̦nuot suns ieūkšinājās Bers. Auch ieûkšêtiês 2 : mātes iekliedzās un ieūkšējās Janš. Čāp. 54.]

Avots: ME II, 85

ievaicāties

ìevaicâtiês, eine Frage tun: es tik gribēju tâ˙pat ievaicāties. ķēniņš ievaicājās: "kurp braukdams?"

Avots: ME II, 85

ievīpsnāties

ìevīpsnâtiês, zu lächeln anfangen: viņš ievīpsnājās.

Avots: ME II, 89

iežāvāties

ìežãvâtiês, ìežãvuôtiês,

1) anfangen zu gähen:
tē̦vs iežāvājās;

2) ins Gähnen kommen und vom Gähnen nicht loswerden können, sich ans Gühnen gewöhnen:
kad iežāvājas, tad nevar beigt žāvāties.

Avots: ME II, 93

iezvāļāties

ìezvāļâtiês, wackelnd und mühsam hineingelangen: ratiem pār pe̦lnu kuopām iezvāļājuoties pilsē̦tā Druva I, 370.

Avots: ME II, 92

īgņāties

‡ īgņâtiês,

1) = îgt 2 (mit î 2 ) Schibbenhof: kuo nu īgņājies!

2) = îgnât (mit î 2 ) Ahs., Schwitten: sirdī īgņātuos Janš. Dzimtene V, 438. man īgņājas tāds ēdiens ēst Ahs.

Avots: EH I, 500

īkšņāties

‡ îkšņâtiês 2 Ahs., -ãjuôs "spārduoties zviegt": zirgi spãrdās un īkšņājas.

Avots: EH I, 500

immāties

immâtiês, -ãjuôs, kaprizieren, starrköpfig sein: [bē̦rns immājas Renzen.]

Avots: ME I, 707

īņāties

‡ ìņâtiês 2 (?) Warkl., -ãjuos "nepaklausīt, pīkstēt, mīņāties uz vietas" (meist von Pferden und kleinen Kindern, seltener von Erwachsenen gesagt): zirgi īņājas.

Avots: EH I, 501

irzāties

‡ irzâtiês Wessen, heftig knurren, bellen; schreien.

Avots: EH I, 431

izbaznīcāties

‡ izbaznīcâtiês, zur Genüge in einer Kirche während des Gottesdienstes weilen Pas. VIII, 151.

Avots: EH I, 433

izbekāties

‡ izbe̦kâtiês, zur Genüge Steinpilze lesen; ej nu i˙!, geh und lass mich in Ruhe! Lubn.

Avots: EH I, 434

izbimbāties

izbim̃bâtiês Dunika, bis zum Überdruss weinen: vai nebūsi reiz izbimbājies?

Avots: EH I, 434

izblāvāties

[izblāvâtiês Weinsch. "fleckig werden"(vom Eisen, aber nicht von Rostflecken).]

Avots: ME I, 717

izbļorgāties

‡ izbļorgâtiês, nach Herzenslust sprechen, schwatzen Dond.

Avots: EH I, 435

izbrēkāties

izbrẽ̦kâtiês, zur Genüge schreien, sich satt schreien Karls.

Avots: ME I, 718

izčavāties

izčav(in)âtiês, nach Herzenlust plaudern, sich satt schwatzen: kuo tad tu izčavējies ar mīļākuo Etn.

Avots: ME I, 723

izčavināties

izčav(in)âtiês, nach Herzenlust plaudern, sich satt schwatzen: kuo tad tu izčavējies ar mīļākuo Etn.

Avots: ME I, 723

izcirkāties

‡ izcir̂kâtiês Auleja, beim Melken in kleinen Mengen allmählich (aus dem Euter) ausgedrückt werden (von der Milch): cirkā pa lāsītei, kāļ izcirkājas.

Avots: EH I, 438

izčolāties

‡ izčolâtiês, nach Herzenslust schwatzen (perfektiv) Dond.

Avots: EH I, 439

izčūrāties

‡ izčũrâtiês Frauenb. "rechtzeitig womit fertig werden": tu nevari un nevari vien i˙!

Avots: EH I, 440

izdandalāties

‡ izdandalâtiês,

1) "?": sāniski sē̦duot nevar ar diviem zirgiem i. Janš. Mežv. ļ. II, 142 (zur Bed. vgl. katra... dīda, dandalā un valda savu kumeļu ebenda 143);

2) "mit Gerausch, polternd heraus-, hinauslaufen"
Pankelhof;

3) "iztrakuoties, izbļaustīties (von Zigeunern)"
Frauenb.;

4) "in der Rede und in den Bewegungen zur Genüge Zigeuner imitieren"
AP.

Avots: EH I, 441

izdīžāties

izdĩžâtiês, izdĩžuôtiês, sich hin - und herdrehen, sich grosstun, prunken: viņš meitu priekšā visādi izdīžuojās.

Avots: ME I, 728

izdraiskāties

‡ izdraiskâtiês, zur Genüge tollen, sich austollen: kur var visādi izblaizīties un i. Janš. Mežv. ļ. II, 231.

Avots: EH I, 443

izgalināties

izgalinâtiês, sehr hungrig werden: strādnieki bij jau gan izgalinājušies, kamē̦r atnesa launagu Bers., n. A. XII, 948.

Avots: ME I, 736

izgaudāties

izgaudâtiês, nach Herzenslust heulen, Gewalt schreien: šī tad palīdzuot izgaudāties MWM. XI, 2.

Avots: ME I, 737

izgleijāties

izgleĩjâtiês, ‡

3) "sich ausgleichen"
AP.: kad zirņus saved nuo tīruma. tad izkure̦na riju un ieseŗ zirnus, lai viņiem tas valgums izlīdze̦nājas, izgleijājas: ‡

9) "sich erholen"
AP.; "izvaļāties" Heniņ.

Avots: EH I, 448

izgleijāties

izgleĩjâtiês,

1) sich erwärmen:
pie siltas krāsns vai saules var visis luocekļi, visa miesa labi izgleijāties Kand., AP.;

2) ausglühen:
uogles krāsnī izgleijājas Ahs.

Avots: ME I, 738

izgūbāties

‡ izgũbâtiês, sich krümmen, bücken, ducken (perfektiv) Nigr.: vecene izgūbājās ("izluocījās līdz zemei") par velti PS. viņš nevar lē̦ti i. Nigr.

Avots: EH I, 450

izguļāties

‡ izguļâtiês, eine Zeitlang (zur Genüge) ohne zu schlafen im Bett liegen, sich rekeln Sessw.: vai neesi vēl izguļājies?

Avots: EH I, 450

izgulšņāties

[izgul˜šņâtiês, zur Genüge wiederholt liegen: nu jau e̦sat diezgan izgulšņājušies Dond.]

Avots: ME I, 741

izgumzāties

[izgum̃zâtiês, Dond., zur Genüge trödeln.]

Avots: ME I, 742

izkakāties

izkakâtiês, seine Notdurft verrichten (besond. von kleinen Kindern): vai biji ārā izkakāties?

Avots: ME I, 746

izkancināties

izkañcinâtiês, sich durchschlagen, auskommen: kâ var ar tik maz luopu ē̦damā visu ziemu izkancināties Dond.

Avots: ME I, 747

izkaparāties

‡ izkaparâtiês, = izķe̦parâtiês: es nuo bedres izkaparājuos laukā Bers. und Serben n. A. XVI, 475, AP., Kārsava, Kreuzb., Mar.; daneben izkaparêtiês Smilten, izkaparuôtiês Ermes.

Avots: EH I, 453

izkarāties

‡ izkarâtiês Līvāni, eine Zeitlang sich an Baumästen haltend - hin und her schaukeln (intr.).

Avots: EH I, 453

izkārdināties

izkārdinâtiês, alle Versuchungsmittel (vergeblich) anwenden: gan japāņi izdraudējušies, gan izkārdinājušies, durvis neatvē̦rušās A. XX, 293.

Avots: ME I, 750

izkarināties

‡ izkarinâtiês, geizend, sparsam lebend durchkommen: es šuopavasar kaut kâ izkarināšuos (werde, mit dem Futter sparsam umgehend, das Vieh kümmerlich durchbringen) Dond.

Avots: EH I, 453

izķeparāties

izķe̦parâtiês: (fig.) kaimiņš izķe̦parājies nuo visiem parādiem Frauenb.

Avots: EH I, 460

izķeparāties

izķe̦parâtiês, izķe̦puruôtiês, herauszappeln: saimnieks paguvis izķe̦parāties nuo laivas LP. VII, 498. viņš izķe̦puruojās nuo tīkla Brig.

Avots: ME I, 759

izklunkāties

‡ izklunkâtiês, hörbar sich verschütten (von Flüssigkeiten): visa putra nuo muciņas izklunkājusies Pas. XII, 248.

Avots: EH I, 457

izknīdzgāties

izknīdzgâtiês, mit einer kleinichen, aber dabei zeitraubenden Arbeit sich abquälen, fertig werden: kad gan es te izknīdzgāšuos Naud. In Grünh. izkņĩdzgâtiês, sich auslausen.

Avots: ME I, 754

izknīzāties

izknĩzâtiês, sich auslausen, sich den Kopf gehörig kratzen, trödeln: tā meitene nevar izknīzāties vien; ne˙kur netuop Lautb.

Avots: ME I, 754

izknobāties

‡ izknobâtiês "nach Herzenslust (genügend) faulenzen" Seyershöf: lai luopi izknobājas te˙pat pa apluoku.

Avots: EH I, 457

izkolāties

‡ izkolâtiês, izkolêtiês, durch Luftspiegelung (Strahlenbrechung) sich über den Horizont hebend, sichtbar werden Salis: kuģis izkolājies, jūŗā re̦dz, ka krasts izkolājas.

Avots: EH I, 458

izkresināties

izkresinâtiês, [izkrezinâtiês Dond.], allmählich, langsam [ohne ärztliche Hilfe] genesen: vai slimais bē̦rns jau nebūs izkresinājies? Sassm. [vai nebūsi izkrezinājies, ka vēl guli? Dond.]

Avots: ME I, 755

izkrītaļāties

izkrĩtaļâtiês,

1) zusammenfallen:
auzas uz visām pusēm izkrītaļājušās Dond.;

2) abtrocken, austrocknen:
dārzs jāuzaŗ, lai zeme izkrītaļājas Dond.

Avots: ME I, 755

izkrītāties

izkrītâtiês, sich zerstreuen, verschminden: lietus izkrītājās, mākuoņi izklīda Katzd.

Avots: ME I, 755

izkūcināties

izkũcinâtiês Sassm., ="izplevināties", Hände und Füsse bis zur Ermüdung bewegen: visu dienu pa lauku auzas pļaujuot izkūcinājies vakarā grib ēst. [In Nigr. bedeute es: sich herauswickeln (z. B. aus Kleidern).]

Avots: ME I, 757

izkuļāties

izkuļâtiês, lose werden: ar kuoka puļķīti vien nepieitek, tas ātri izklab un izkuļājas Vīt. 33, [C.]

Avots: ME I, 756

izkūņāties

izkùņâtiês, izkūņuôtiês, U., intr.,

1) heraus -, hervorkriechen, mit Mühe, plump heraus-, hervokommen:
visi izkūņājas laukā LP. VI, 979. viņa izkūņuojās nuo stellēm Purap. kamē̦r tie izkūņuosies, pienāks vai vakars Grünh.;

2) hervorgehen, sich entpuppen, sich entwickeln:
nuo galvas izkūņuojies stalts princis LP. V, 210.

Avots: ME I, 758

izkuzāties

‡ izkuzâtiês Warkl. "heraus-, hinauskriechen": nevarēja i.

Avots: EH I, 459

izkužņāties

‡ izkužņâtiês,

1) sich langsam erheben
Warkh.: i. nuo gultas;

2) langsam, mühsam heraus-, hinauskriechen, -kommen
Jürg.: i. nuo sìena, istabas Jürg. bē̦rns izkužņājies nuo drēbēm Mar.;

3) "sich fertig machen"
(?) NB.: tu nevari i. vien pie darba; sich zu einer Arbeit oder Reise saumselig vorbereiten Gramsden.

Avots: EH I, 459

izlaicināties

[izlaĩcinâtiês "faulenzend die Zeit vertrödeln" Ronneb.]

Avots: ME I, 760

izlēžāties

izlēžâtiês, izlēžuotiês, nach Herzenslust Schlitten fahren: nu šuodien labi izlēžājāmies Burtn., Allend., Lems., Wohlfahrt, St. - Katharinen, [Salis].

Avots: ME I, 764

izluncināties

[izluncinâtiês, zur Genüge, zum Überdruss schmeicheln Wid.]

Kļūdu labojums:
zum = bis zum

Avots: ME I, 765

izļurbāties

‡ izļur̃bâtiês Jürg., eine Zeitlang Dummheiten treiben:. viņam patīk piedzerties un i.; "izgāzties" Ar.

Avots: EH I, 464

izmaudāties

izmaudâtiês, ein Bad nehmen (im Fluss) Austriņš M. Z. 31.

Avots: ME I, 769

izmierināties

izmiêrinâtiês, tr., lange Zeit vergeblich trösten: arī Jūliņa, izmierinājusies, sāk raudāt Latv.

Avots: ME I, 773

izmīlināties

izmĩlinâtiês, izmĩļuôtie-s, charmieren, liebäugeln, nach Herzenslust liebeln: namā viņi varēja pēc patikas izmīlināties Laps. B. gan laikam tik izbučuoties un izmīlināties ar tuo MWM. VII, 286. tuo tikai grib, kâ izmīļuoties, izēsties mūsu labuma MWM. VII, 894.

Avots: ME I, 773

izmurināties

‡ izmurinâtiês, Hindernisse überwindend heraus-, hinauskriechen Smilten: pīlē̦ns izmurinājies nuo perēkļa Trik.

Avots: EH I, 468

izņarbāties

‡ izņârbâtiês 2 Frauenb., sich ausfasern: nuogriêzta drēbe viegli var i.

Avots: EH I, 469

izpačāties

izpačâtiês, sich gemütlich mit dem Blätterquast in der Badstube schlagen, sich baden Kand.

Avots: ME I, 777

izpakalāties

‡ izpakalâtiês, hedicht werden (perfektiv) Auleja: kaî cē̦rt saiveņu (sc.: linu) uz ūdiņa, tiê tai šķieznīte atle̦c, izpakalājas galveņa.

Avots: EH I, 470

izpečāties

‡ izpečâtiês Frauenb., zur Genüge schwatzen.

Avots: EH I, 470

izpigāties

izpigâtiês, irgend wie sich durchschlagen, durchkommen: cilvē̦kus viņš netur un negrib šâ tâ izpigāties Wain.

Avots: ME I, 779

izpikāties

[izpikâtiês, zur Genüge schneeballen Wolm.]

Avots: ME I, 779

izpīrināties

izpīrinâtiês, herauszappeln, zappelnd herausfallen: sprieda, ka tie (aitieši) būšuot izpīrinājušies un te·pat ieju kuši pulkā Kaudz. M.

Avots: ME I, 780

izplanckāties

izplañckâtiês, izplañčâtiês,

1) herausplantschen, sich heraushelfen:
nuo ūdens Mitau;

2) im Wasser nach herzenslust plantschen, herumwirkschaften:
bē̦rni nu labi izplančājušies pa ūdeni.

Avots: ME I, 781

izplezdināties

[izplezdinâtiês Dunika, eine Zeitlang mit den Flügeln schlagen: zuosis izplezdinājās, bet neaizlaidās.]

Avots: ME I, 782

izplīkšķināties

‡ izplīkšķinâtiês; eine Zeitlang (mit einer Peitsche) knallen: gana izplīkšķinājies, viņš savicina pātagu at pakaļ ap kātu Janš. Dzimtene III 2 , 119:

Avots: EH I, 473

izpluzdināties

izpluzdinâtiês, hinaus -, herausflattern: gailis izpluzdinājies nuo akas LP. VI, 273.

Avots: ME I, 784

izpluznāties

izpluznâtiês, sich ausfasern: dzijas, drēbes izpluznājušās.

Avots: ME I, 784

izpodāties

[izpodâtiês Stenden, sich für eine Reise fertig machen (sich anziehend und die Sachen zurechtlegend).]

Avots: ME I, 785

izporgāties

‡ izporgâtiês, sich eine Zeitlang (zur Genüge) mit einer schmutzigen Arbeit befassen Dond.: nu tās gan dabū i.: visu dienu pie veļas tuovera!

Avots: EH I, 474

izpriecāties

izpriêcâtiês, izpriekuôties, auch izpriekuot Spr., sich vergnügen, in beständigen Vergnügen leben, herrlich und in Freuden leben: kad jaunībā izpriecāsies, tad būs ve̦cumā kuo atminēt. visi, labi izpriecājušies, guļ kâ miruoņi LP. VII, 141.

Avots: ME I, 785

izpudžināties

izpudžinâtiês, sich aufmachen, iztaisīties: viņš nevar lē̦ti izpudžināties pie darba Ahs.

Avots: ME I, 785

izpurpināties

izpurpinâtiês, tüchtig brummen, zanken: izpurpinājusies labi un tad beidzuot gājuse arī LP. V, 9, Sessw., Aps., Bers.

Avots: ME I, 786

izrēgāties

izrẽ̦gâtiês, izrē̦guôtiês,

1) ausstossen, aufschreien:
tuo es nezināju! viņš izrēca A. XXI, 429. Refl. - tiês, sich ausschreien: lai varē̦tu izrēkties MWM. VIII, 145.

Avots: ME I, 791

izrievāties

‡ izrievâtiês "?": labi izrievājušies izme̦luojušies un izmieluojušies Dünsb. Apakš ziemas svētku egl. III, 106.

Avots: EH I, 477

izsāpināties

‡ izsâpinâtiês, sich eine Zeitlang (zur Genüge) abhärmen.

Avots: EH I, 478

izsliekāties

‡ izsliêkâtiês Auleja, an Speichel (sliêkas) zu kurz kommen: slieku netīk (der Speichel reicht nicht aus): izsliekājas (indem man beim Spinnen den Faden mit Speichel anfeuchtet).

Avots: EH I, 481

izspangāties

‡ izspangâtiês Golg., anschwellen: čulga izpangājusies lielu kâ ābuols.

Avots: EH I, 481

izspīlāties

‡ izspîlâtiês 2 Frauenb. "sich überanstrengen".

Avots: EH I, 482

izspirdzināties

‡ izspir̃dzinâtiês Sassm., gesund werden, genesen: bē̦rns pamazām izspirdzinājās.

Avots: EH I, 482

izsprudzināties

izsprudzinâtiês, sich hindurchdrängen: ar muokām izsprudzinājuos caur ļaužu baru Sassm.

Avots: ME I, 804

izstirināties

[izstirinâtiês, zur Genüge zappeln: bē̦rns iztirinājies Dond., Nigr.]

Avots: ME I, 806

izstirkāties

izstir̃kâtiês, sich anstrengen, abmühen: visi mēs iztirkājāmies gar akmeni, bet akmeni pacelt nevarējām Kand.

Avots: ME I, 806

izsūkstināties

‡ izsūkstinâtiês (?) Schwitten, izsūkstîtiês Trik., zur Genüge sūkstîtiês 2: nevar vien i.

Avots: EH I, 484

iztāpaļāties

iztãpļâtiês: ta[d] nu iztāpļājuos ("aplinkus un gari izrunājuos") tiku tikām Schibbenhof.

Avots: EH I, 488

iztāpļāties

iztãpļâtiês, sich ausfaseln, viel dummes Zeug zusammenschwatzen.

Avots: ME I, 815

iztauņāties

[iztaũņâtiês Nigr., = iztūļāties: citi jau bija sasē̦dušies, tikai viņš vēl nevarēja iztauņāties.]

Avots: ME I, 815

iztergāties

izte̦r̃gâtiês, izte̦rgavâtiês [Wolm.], sich ausschwatzen: tiku tikām ar sievām MWM. X, 569; C., Bers., N. - Schwanb., Sissegal.

Avots: ME I, 817

izterrāties

‡ izte̦rrâtiês "?": līdz ... te̦rruns savā garlaicīgā gaitā izte̦rrāsies Janš. Līgava I, 303.

Avots: EH I, 489

iztilzāties

[iztilzâtiês, sich benebeln, sich betrinken Wid.]

Avots: ME I, 818

iztrikšināties

‡ iztrikšinâtiês, geitend, sparsam mit etw. umgehend auskommen: trikšinājuos cik varēdama...; duomāju, iztrikšināšuos... līdz ziemassvē̦tkiem, bet (sc.: sāls) izgāja ātrāk Janš. Mežv. ļ. I, 266.

Avots: EH I, 491

iztuzināties

iztuzinâtiês, sich aufmachen, sich herausbequemen: gauss cilvē̦ks nevar lē̦ti pie darba iztuzināties Sassm.

Avots: ME I, 821

izūvināties

izũvinâtiês, zur Genüge u˙ũ rufen: veltīgi izūvinājušās un izsaukušās Lit.

Avots: ME I, 822

izvaļāties

‡ izvaļâtiês, zur Genüge müssig leben Ahs., A.- Schwanb., Dunika, Līvāni, Rite: i. visu svētdienu pa mājām Dunika. atpūties nu labi un izvaļājies! A.-Schwanb.

Avots: EH I, 493

izvamplāties

‡ izvamplâtiês 2 Dunika, zur Genüge klatschen, schwatzen ("ar platu muti visādas te̦nkas sarunāt"): vai neesi vēl izvamplājusēs?

Avots: EH I, 493

izvarzāties

‡ izvar̂zâtiês "izpūlēties" Druw. n. RKr. XVII, 85: es vairs ve̦cumā nevaru līdzi pa saimniecību i.

Avots: EH I, 494

izvataļāties

‡ izvataļâtiês, nach Herzenslust (zur Genüge) faulenzen Wain.

Avots: EH I, 494

izžārgalāties

‡ izžārgalâtiês, izžārgalêtiês Dond., sich austollen: uzsien šūpuli bē̦rniem par laika kavēkli, kurā tie labi var izžārgalāties Dünsb. Apakš ziemassvētku eglītes III, 8. vai nebūsi diezgan izžārgalējies? Dond.

Avots: EH I, 498

izžāvāties

izžãvâtiês, zur Genüge gähnen, sich nach Herzenslust ausgähnen: ve̦lns, atmuodies, izšļaucījās, izžāvājās LP. VII, 1170.

Avots: ME I, 833

izzvaigāties

‡ izzvaĩgâtiês Dond., eine Zeitlang, zur Genüge übermässig lachen.

Avots: EH I, 498

izzvecināties

‡ izzvecinâtiês, zur Genüge geschüttelt werden, sich schütteln Dond.: jājuot labi i.

Avots: EH I, 498

kaķāties

kaķâtiês, - ãjuos, auf bodenlosem od. schneelosem Wege mühsam dahinfahren Seew. n. U.

Avots: ME II, 139

kaļčāties

‡ kaļ˜čâtiês Trik., wiederholt giessen, begiessen ("ar ūdeni laistīties").

Avots: EH I, 580

kalināties

kalinâtiês, glühen: uogles krāsnī vēl kalinās Mar. n. RKr. XV, 117.

Avots: ME II, 141

kamoļāties

* kamuoļâtiês [erschlossen aus ostle. kamuļuôtîs], - ãjuôs, sich winden, jem. in der Arbeit stören: kamuoļājas pa kāju apakšu Mar. n. RKr. XV, 118. [Wohl zu kamuolis; die genannte ostle. Form könnte auch aus * kamuļātiês entstanden sein.]

Avots: ME II, 153

kanckāties

kañckâtiês: kuo nu bija vērtes k., tik˙pat taisnību nedabūs Lems.

Avots: EH I, 583

kankaļāties

‡ *kankaļâtiês, zu erschliessen aus sakankaļâtiês.

Avots: EH I, 584

kankarāties

‡ *kañkaŗâtiês, zu erchliessen aus apkañkaŗâtiês (unter ‡ apkañkarêtiês 2).

Avots: EH I, 584

kankarāties

[kankarâtiês Dond. "saieties" (vom geschlechtlichen Verkehr): viņi jau kankarājas savā starpā.]

Avots: ME II, 155

kankāties

kànkâtiês, ‡

2) prozessieren
(mit añ ) Lems., Wainsel.

Avots: EH I, 584

kankāties

[kànkâtiês Planhof, kañkâtiês Wolmarshof, ohne guten Erflog (nešķirmīgi) arbeiten, sich beschäftigen. - Zu kanka IV.]

Avots: ME II, 156

kaparāties

‡ `kaparâtiês, zu erschliessen aus ‡ izkaparâtiês.

Avots: EH I, 586

karāties

karâtiês: mit r auch Stenden, Wandsen; (fig.) lietus karājas (ist im Anzug) Heidenfeld.

Avots: EH I, 588

karāties

karâtiês [mit r z. B. in Kabillen, Matkuln, Kl., Lis.], - ãjuos, [karēties Glück I Mos. 23, 13], hangen, baumeln: drēbes karājas pie knaģiem. dvēselīte diedziņā karājās BW. 28829. dvieļa gali karājas apakš kreisās ruokas BW. III, 1, 84. kas tev tur pie svārkiem karājas? vīriešiem kaklā karāties, sich aufdrängen. Vgl. kārt und [li. karóti "висѣть"].

Avots: ME II, 161

karazāties

[karazâtiês Wessen, Fest., karažāties.]

Avots: ME II, 160

karažāties

karažâtiês,

1): ja es ... daudz karažāšuos Garīga pērļu rota (1711) 578; ‡

2) = ‡ karažuôtiês Saikava.

Avots: EH I, 588

karažāties

karažâtiês [Bers.], - ãjuos, sich anhäkeln, sich abmühen um etw., geschäftig sein, sich bekümmern, sich abgeben: kuo tu karažājies tur ap tuo bē̦rnu tik daudz Bers. n. A. XVI, 475, Druw.

Avots: ME II, 160

karināties

[karinâtiês Dond. "baduoties": kad maz pārtikas, tad jākarinājas. es nepruotu karināties: es gribu, lai luopiem būtu pietiekuoši barības.]

Avots: ME II, 162

karzāties

‡ kàrzâtiês 2 Saikava "karažātie˙s": kâ tik spraunai meitai patīk k. ar tādu smuļa puiku!

Avots: EH I, 590

kašķāties

kašķâtiês, - ãjuos, kašķêtiês, - ẽjuôs, sich an jem. reiben, Händel suchen, widerhaarig sein: kuo tu ar mani tik daudz kašķējies? Lub., Fest. vēl viņš kašķējas! Purap. Zu kašķis.

Avots: ME II, 170

kaukāties

kaukâtiês "lūkuoties" [?]: mūsu Andris kaukājas uz Vagaļu Emmas Saikava.

Avots: ME II, 173

kāzāties

‡ *kâzâtiês 2 , zu erschliessen aus ‡ apkâzâtiês 2, ‡ atkâzâttês 2 und ‡ izkâzâtiês 2 .

Avots: EH I, 607

ķelāties

[ķelâtiês Saucken n. U., wegziehen.]

Avots: ME II, 362

ķēpāties

ķẽ̦pâtiês, -ãjuôs,

1) (in Salis und Drosth. auch ķẽ̦pât), schmaddern, mit der Hand in die Schüssel fahren:
kas tur ķē̦pājas ar visiem nagiem pa bļuodu Adiamünde, Serb.;

2) nichts Gescheites zustande bringen, trödeln:
ķē̦pa, kuo tur ķē̦pājies? Ubbenorm, AP., A. XVII, 286; mit geringem Erfolg und mit Störungen arbeiten Planhof.]

Avots: ME II, 374

ķērināties

ķērinâtiês, trödeln, nichts Gescheites tun: viņš tik ķērinājas, nuo viņa ne˙kā nav Dond., [Wessen].

Avots: ME II, 375

ķerlāties

ķe̦r̃lâtiês, -ãjuôs, schmaddern, wühlen Smilt., [Serbigal].

Avots: ME II, 368

ķesāties

[ķe̦sâtiês Wid.,

1) sich irgendwie durchschlagen;

2) streiten, Händel suchen.]

Avots: ME II, 370

ķezāties

ķe̦zâtiês, -ãjuôs, ķe̦zâtiês, sich abgeben, sich abplagen, Händel anfangen: ej nu ar viņu pa tiesām ķe̦zāties Serb. man netīk ar viņu ķe̦zāties, ich will mit ihm nichts zu tun haben Grünh. kâ dzird, ar jums viņš sācis ķe̦zāties Lautb. kuo ar manim ķē̦zājies BW. 10052.

Avots: ME II, 372

ķēzgāties

[ķẽ̦zgâtiês "liederlich und unsauber essen" Riga. Vgl. ķẽ̦gâtiês.]

Avots: ME II, 377

ķezināties

ķezinâtiês, sich mit unangenehmen, widrigen, schwierigen Dingen abgeben Biel.; mit der Arbeit nicht fertig werden können Grünh.; sich in fremde Händel einmischen U.

Avots: ME II, 372

ķipāties

[ķipâtiês, sich abmühen, sich überarbeiten Wid.]

Avots: ME II, 383

ķiskāties

‡ II ķiskâtiês Seyershof, sich reiben, sich kratzen: sivē̦ns ķiskājas. Wohl aus estn. kiskuma "zerkratzen" (kisklema "sich relben").

Avots: EH I, 705

ķiskāties

‡ III ķiskâtiês Aasel, Sessw., liederlich arbeiten; sich mit einer unsaubern Arbeit abgeben.

Avots: EH I, 705

kļābačāties

‡ kļe̦bačâtiês, -ājuos Auleja, lose zusammenhalten (infr.), wackeln, klappern: skritulis kļe̦bačājas.

Avots: EH I, 625

klemšāties

[klem̃šâtiês Siuxt, Autz, Neuenb., faseln: ja es viņam kuo teicu, tad viņš ar˙vienu atcē̦rt: blēņas! neklemšājies, laid mani mierā! R. Bērziņ Austr. V, 439. - Zu klemst III.]

Avots: ME II, 222

klināties

‡ klinâtiês "?": viņai vie˙nādi vien bija tâ (tanzend) jāklinājas pa danču riņķi Dünsb. Jocīgas pas. un stāst. 54.

Avots: EH I, 618

knabināties

knabinâtiês, mit einem kleinem Beile (knabis) hauend Lärm machen.

Avots: ME II, 241

knapināties

‡ knapinâtiês, scherzen, Unsinn treiben Orellen.

Avots: EH I, 627

kņēdzgāties

kņē̦dzgâtiês, wählerisch sein beim Essen, mit langen Zähnen essen Grünh.

Avots: ME II, 253

knikstināties

knikstinâtiês, = knakstîties: tu puisīti, knēvelīti, kuo gar mani knikstinies (Var.: knakstinies) BW. 12975 var.

Avots: ME II, 246

knosāties

knosâtiês: auch N.-Wohlfahrt, (knosaties) Salis.

Avots: EH I, 633

knoskāties

‡ knoskâtiês Lems., Zögennof,

1) sich kratzen;

2) trödeln.

Avots: EH I, 633

knūbāties

‡ II knũbâtiês, gebückt (und saumselig) afbeiten Serbig., Trik., Wandsen, Wolmarshof, "tūļâties" Kegeln, Wenden. Wohl identisch mit knũbâtiês I.

Avots: EH I, 634

knurbāties

‡ knur̃bâtiês Serbigal, saumselig, ungern arbeiten.

Avots: EH I, 634

knūzāties

knūzâtiês,

1) "ap vienu darbu ilgi, agŗlaicīgi rīkuoties" Widdrisch;

[2) knībāt 2 Neu - Wohlfahrt;

3) knũzâtiês Kolzen, Widdrisch, = knuõterêtiês].

Avots: ME II, 251

knuzināties

knuzinâtiês Ruj. und West - Livl. n. U., [knuzurêtiês Hasenp.], lausen, in den Haaren od. Federn herumfahren. [Wohl nebst knužinât zu knū(s)t; s. Prellwitz Wrtb. 2 236.]

Avots: ME II, 250

kommāties

kom̃mâtiês, - ājuôs, intim miteinander leben, sich zusammentun: kuo jūs divi ar˙vien kommājaties? Dond.

Avots: ME II, 254

kopāties

kuõpâtiês, -ãjuôs, kuõpêtiês, -ẽjuôs, kuõpuôtiês, n. U. in Autz kuopîtiês, sich verbinden ; zusammen halten, vertraut mit einander umgehen: kur kaimiņš ar kaimiņu organiski kuopuojas JR. IV, 162. satiksmes vārds "pēc" kuopuojas ar ģenitīvu. meita kuopuojas ar puišiem, pflegt allzu intimen Umgang.

Avots: ME II, 345

kramažāties

‡ kramažâtiês, -ājuos, trödeln, langsam etw. tun NB.: ja ve̦ci cilvē̦ki kaut kuo gausi dara, tad saka, ka viņi kramažājas. Zu li. kraménti "langsam gehen"?

Avots: EH I, 641

kravažāties

kravažâtiês, - ãjuos, herumkramen: kuo viņš tur kravažājas? Wain.

Avots: ME II, 264

kražāties

‡ *kražâtiês, zu erschliessen aus ‡ apkražâtiês.

Avots: EH I, 644

kremināties

kreminâtiês "neatkratāmi virsū līst." [Zu kremties?]

Avots: ME II, 272

krešāties

‡ krešâtiês,

1) schnell, unüberlegt etw. tun
Golg.;

2) leicht in Zorn geraten
Golg.

Avots: EH I, 650

kriņāties

‡ kriņâtiês "sich mit Worten aufdrängen" Frauenb.

Avots: EH I, 654

krujāties

krujâtiês,

1): pa lielceļu krujājas nabags Meselau, Saikava;

2): sich anschicken
Lodenhof bei Ruj.; sāk k. (taisīties) uz ciemu Lemb.; ‡

3) k. virsū, sich aufdrängen
Siuxt: krujājas virsū, lai tikai duod.

Avots: EH I, 659

krujāties

krujâtiês, -ãjuos, krujuôtiês,

1) plump, mit Mühe sich vorwärts bewegen
Lasd.;

2) sich wohin wenden, streben, sich bemühen:
vēl tie prāti krujuojās uz tām ciema meitiņām BW. 13009. viņš ne˙maz nekrujājas Aps. asni jau sāk krujāties, schon fangen die Keime an hervorzubrechen Los. n. Etn. II, 98.

Avots: ME II, 286

kūčāties

‡ kũčâtiês Frauenb., sich langsam vorwärtsbewegen (von einem Kind, das zu gehen anfängt).

Avots: EH I, 681

kucināties

‡ *kucinâtiês; zu erschliessen aus sakucinâtiês.

Avots: EH I, 666

kudurāties

[kudurâtiês Warkl. "saumselig hantieren, trodeln".]

Avots: ME II, 299

kūkņāties

kūkņâtiês, -ãjuôs, sich bemühen aufzustehen: pāršautais suns laizīja savas asinis ; viņš kūkņājās uzcelties, bet nevarēja B. Vēstn. ; [kũkņâtiês N. - Peb. "saumselig sein, trödeln".] Zu kukņâtiês.

Avots: ME II, 333

kukšņāties

[kukšņâtiês, -ãjuos, sich hin und her beugen; ungeschickt hantieren: gans aiz krūmiem kukšņājas. meitas kukšņājās pagalmā visu rītu, bet pagalms vēl nav nuoslaucīts Jürg.]

Avots: ME II, 302

kulbāties

kulbâtiês, in dem Planwagen od. Packschlitten fahren: nu ar kulbu kulbājās BW. 22730, 1; 18673, 1, 4.

Avots: ME II, 304

kūļināties

‡ kūļinâtiês Schujen, (mit ù) Serbig., = kùļuôtiês: viņi kūļinātuos laukā (nuo ratiem) un kliegtu Kaudz. Jaunie mērn. l. IV, 155-6.

Avots: EH I, 683

kulšņāties

[kul˜šņâtiês N.-Peb., mühsam vorwärts kommen: uz priekšu k. (= kulties 3) Lis.]

Avots: ME II, 308

kumāties

‡ kumâtiês Saikava, dies und jenes (zuweilen gebückt) tun, sich mit etwas abgeben (beschäftigen): kuo šis tur tik ilgi kumājas, ka nevar ve̦zumu sasiet? Zu kumt?

Avots: EH I, 673

kumpāties

‡ II kum̃pâtiês Pankethof "sich heimlich verständigen (sle̦pe̦ni sarunāties, sazināties)".

Avots: EH I, 674

kūņāties

kùņâtiês [auch PS.], -ãjuôs, kùņuôtiês,

1) kriechen (aus der Puppe), puppen ; [die Hände aus den Windeln losmachen, sich loswickeln
U.] ; sich hin- und herbewegen, langsame, mühsame Bewegungen machen: kāds vīrs kūņājas zem luoga A. XX, 893. nu, māt, kūņuojies nu laukā Apsk. ;

2) sich in einer grösseren Entfernung bewegen, so dass die Art und Weise der Bewegung nicht deutlich wahrzunehmen ist:
nācēju ne˙maz vairs nere̦dz, - nē, kūņuojas atkal Grünh. ;

3) sich zu schaffen machen, trödeln:
viņš kaļķīti sūkdams kūņuojas jau ilgi ap savu malkas grē̦du RA. viņš kūņājas visu rītu, bet nevar izkūņāties Wain.

Avots: ME II, 336

kuprināties

kuprinâtiês, sich höckerig machen: kuprinādamies atgainās nuo kuodieniem S. d. p. I, 10.

Avots: ME II, 319

kurļāties

‡ kùrļâtiês 2 Auleja, etwas sich plump bewegend tun: jis kurļāvās, kurļāvās, kāļ pārkāpe par kanaveņu.

Avots: EH I, 679

kurņāties

[kur̃ņâtiês Drosth., N. - Peb.], kùrņâtiês 2, -ãjuos, sich wühlen, sich mit etw. beschäftigen: ietaisi mazu dārziņu un kurņājies pa tuo savā vaļâ Saul., Sessw., Druw. [Zu kurnis

II?]

Avots: ME II, 324

kurzāties

[kurzâtiês, -ãjuôs "lange Weile haben; sich ziellos umhertreiben" Sessw., Ober - Bartau.]

Avots: ME II, 326

kuržāties

kuržâtiês, -ãjuôs "?": viņš sāka dūšīgi kuržāties Dz. Vēstn.

Avots: ME II, 327

ķurzāties

ķurzâtiês, -ãjuôs, Falten bekommen Karls.

Avots: ME II, 392

kūžāties

‡ kũžâtiês Frauenb. "langsam, zögernd gehen".

Avots: EH I, 685

kuzināties

‡ *kuzinâtiês, zu erschliessen aus ìekuzinâtiês.

Avots: EH I, 681

kūžņāties

[kūžņâtiês, -ājuôs Fockenhof "ungeschickt hantieren; uz vietas mīņāties"; vgl. kužņuoties.]

Avots: ME II, 339

laipnināties

‡ laipninâtiês, sich anschmeicheln: Jānis sāk l. man (klât) Warkl: viņi aizgāja uz mājām laipninādamies ("?") ebenda.

Avots: EH I, 713

ļakatāties

ļakatâtiês, -ãjuôs, schimpfen, schelten: sieva stipri ļakatājās Wid.

Avots: ME II, 530

ļakāties

ļakâtiês [Warkl.], -ãjuôs, lose hängen, schlenkern: ruoka ļakājas Etn. IV, 129 jaus Bilst.].

Avots: ME II, 530

lamāties

‡ II lamâtiês Seyershof "buojāties": es lamāšuos sevi tur kuopā un cietīšu.

Avots: EH I, 717

lamžāties

[lamžâtiês Bixten, sich wie ein lam̃zis benehmen.]

Avots: ME II, 419

ļangāties

ļañgâtiês, -ãjuôs, ļanguôtiês, wakkeln, schlenkern: riteņi ļangājas C. vīrietis luocījās un ļangājās visuos luocekļuos Vēr. II, 34. gar svārku apkakli augša izcē̦lusēs līguojās un ļanguojās apspuruse šlipses strēmele A. XXI, 94. Vgl. ļe̦ngât.

Avots: ME II, 530

ļankarāties

ļankarâtiês, -ãjuôs, ļankarêtiês, -ẽjuôs, ļankaruôtiês, schlaff herabhangen, baumeln, schlenkern: sterbeles vien ļankarājās Etn. II, 33. galva bezspēcīgi ļankaruojas uz visām pusēm MWM. VII, 192, Druw. Vgl. ļè̦nkarêtiês C., Smilt.

Avots: ME II, 530

lapsināties

lapsinâtiês, fuchsschwänzeln, sich anschmeicheln: puiši lapsinās gar meitu Dond.

Avots: ME II, 422

lapšināties

‡ *lapšinâtiês, zu erschliessen aus pielapšinâtiês (unter pielapsinâtiês).

Avots: EH I, 720

ļavāties

‡ ļavâtiês "?": vaigiem ļavājās priekš[ā] smalks galvas seģis Dünsb. Od. 230.

Avots: EH I, 769

ļebāties

‡ ļe̦bâtiês Stenden "nuolaidīgi rīkuoties vai dzīvuot".

Avots: EH I, 769

ļebināties

‡ ļebinâtiês Wolmarsnof liederlich essen. ‡ ļebļava Wessen, ein übermässig dicker, ungewandter Mensch.

Avots: EH I, 769

ļekanāties

‡ ļe̦kanâtiês PV. "schlaff herunterhangen": vistām skrienuot vai ejuot ļe̦kanājus lielās sekstes.

Avots: EH I, 770

ļekāties

[ļe̦kâtiês Dond., schwatzen, Unsinn reden˙l

Avots: ME II, 535

lēpināties

lēpinâtiês "?": ielu luktuŗos lēpinādamās mirdzēja dze̦lte̦nā lampas uguntiņa Līg.

Avots: ME II, 461

liegāties

liegâtiês, -ãjuôs, freqn., intens. zu liêgt, hartnäckig in Abrede stellen, leugnen: kuo, meitiņ, liegājies, ka pie puiša negulēji ? BW. 12586, 2.

Avots: ME II, 493

ļimbāties

ļìmbâtiês 2 [Mar.], -ãjuôs

1) ["nespē̦kā grīļuoties" Holmhof; ļim̃bâtiês Jürg. "wackeln;
zvalstīties"]: četras kājas ļimbājas BW. 21003; [zu limbât?

2) ļimbāties 2 "slaistīties; bez vajadzības darīšanās jaukties" N.-Schwanb.].

Avots: ME II, 540

linkināties

liñkinâtiês, sich anschmeicheln: kuo tu man tâ linkinies apkārt? AP.

Avots: ME II, 472

lipāties

lipâtiês, -ãjuos, ankleben wie eine Klette; liebkosen L., sich anschmeicheln Salis n. U. [Wohl zu lipt.]

Avots: ME II, 473

lipsināties

‡ lipsinâtiês Ermes, N.-Peb., sich anschmeicheln.

Avots: EH I, 744

lipšķināties

lipšķinâtiês, sich anschmiegen, sich anschmeicheln: viņa klāt vien tam lipšķinājās Zalkt. Zu lipt.

Avots: ME II, 474

ļirgāties

[ļir̃gâtiês Ruj., dummes Zeug schwatzen.]

Avots: ME II, 541

lokņāties

lùokņâtiês: sich wiederholt (besonders in der Därtimerung) abwärts beugen Kurmene.

Avots: EH I, 767

lokņāties

lùokņâtiês, -ãjuôs, freqn. zu lìektiês, sich hin- und herbiegen, sich hin- und herwenden: tā strādādama kustējās un luokņājās Janš. [ieraudzījusi luôkņājamies 2 kādu sievieti Janš. Dzimtene 2 I, 27.]

Avots: ME II, 525

lorbakāties

‡ lor̃bakâtiês Seyershof "(ar valuodu) niekuoties".

Avots: EH I, 759

lorbāties

‡ lor̃bâtiês Seyershof, schetzen, spassen.

Avots: EH I, 759

ļūkāties

ļûkâtiês, hin und her schwanken: viņš piedzāries; ļūkājas vien Mar. n. RKr. XV, 125. Vgl. ļukâtiês.

Avots: ME II, 545

luķināties

‡ *luķinâtiês, zu erschliessen aus pìeluķinâtiês.

Avots: EH I, 761

ļūļāties

ļūļâtiês, -ãjuos. trodeln, mit der Arbeit nicht vonvärtskommen konnen: kuo tu te lūļājies? Mat.

Avots: ME II, 545

ļumakāties

‡ ļumakâtiês PV. (aus AP. und Lub.) "= ļukâtiês": ar pienu baruotas cūkas gaļa nav stingra, bet ļukanājas.

Avots: EH I, 773

lumpatāties

[lumpatâtiês "wie ein Lappen herabhängen" Stelp.: aizbāz sleju siksnas, lai nelumpatājas.]

Avots: ME II, 512

ļumzāties

ļumzâtiês, -ãjuôs, wackeln: iet kâ ļumza ļumzādamies Druw.

Avots: ME II, 543

luņģināties

luņģinâtiês sich zusammenrollend liegen (von Hunden)." [Auf li. luñginti "mit dem Schwanze wedeln"beruhend?]

Avots: ME II, 514

ļurkāties

[ļur̂kâtiês PS., Trik., N.-Peb., Wolmarshof, unschon arbeiten.]

Avots: ME II, 544

lūsināties

lũsinâtiês,

1) lauern (wie ein Luchs):
kuo tu lūsinies nuo tālenes? Dond.;

[2) "der Arbeit ausweichen"
N.-Peb.).

Avots: ME II, 520

lūšnāties

lūšnâtiês, -ãjuôs, lauern, ängstlich umherschauen Erlaa. Vgl. lūsinâtiês.

Avots: ME II, 520

mačāties

mačâtiês, trödeln, (etwas) ungeschickt, langsam tun Wain. (Auf d. Matz beruhend?)

Avots: ME II, 546

makņāties

[makņâtiês, -ãjuôs, wühlen, stobern ("rakņāties, vandīties"): kad žīds grib izlasīt pirkšanai labākās lupatas, sieva uzsauc:"nevajag makņāties, bet jemt nuo vietas" Zeezern. viņš cita ne+kā nedara, tikai makņājas pa savām grāmatām Gr.-Autz.]

Avots: ME II, 554

masnāties

[masnâtiês "sich geschickt beeilen etwas zu tun": masnājies, ka citiem pa priekšu izmali! Wessen.]

Avots: ME II, 564, 565

miļāties

‡ *miļâtiês "?": miļavās šī Vikteņa skaista vīra dabavus[e]. me̦lu, me̦lu melināts, ar de̦gutu risavāts Tdz. 45562.

Avots: EH I, 815

milināties

I milinâtiês [?] "badināties, skuopuļuoties": šuoziem tik daudz tā darba, ka ne ēšanu nevar pagatavuot; te jau es tikai tâ milinājuos kâ mēr,a kažuoks Katzd. [Verschrieben für mitināties?]

Avots: ME II, 626

milināties

[II milinâtiês (?),

1) "sich reiben
(berzēties)": dzirnavās milins milinās;

2) (übertragen) "zanken":
cilvē̦ks milinās Welonen, Dricē̦ni, Malta.]

Avots: ME II, 626

minināties

mininâtiês, sich zu erinnern versuchen: sāk minināties, cik gan ilgi e̦suot, kuopš viens vai uotrs vairs redzējis ziemsvē̦tkus Vēr. II, 67.

Avots: ME II, 630

močāties

‡ močâtiês Lems., močîtiês "pa dubļiem mīcīties (kustēties)".

Avots: EH I, 826

moistāties

‡ moĩstâtiês Seyershof, verstehen: es vēl nemoistājuôs aûst. Aus estn: mõistma dass.

Avots: EH I, 826

moļāties

‡ mùoļâtiês 2 Heidenfeld, ungeschickt arbeiten Grawendahl, Prl.

Avots: EH I, 840

mūčāties

‡ mũčâtiês Frauenb., sich abplagen, arbeiten; sich (scherzweise) balgen.

Avots: EH I, 837

mūgļāties

mûgļâtiês 2, ãjuôs, mûgļuôtiês 2, ["mũgļuoties" Sessau, Grünh.], trödeln, nuscheln, in der Arbeit nicht vom Flecke kommen Grünh., Naud., Selg. n. Etn. IV, 147: strādnieki zin, ka viņiem nav jāmūgļājas Tēv.

Avots: ME II, 677, 678

muijāties

‡ *muĩjâtiês, zu erschliessen aus ‡ àizmuĩjâtiês.

Avots: EH I, 829

mujāties

mujâtiês,

2): "nesekmīgu un neatvedīgu dzīvi dzīvuot" Rudbahren.

Avots: EH I, 830

mujāties

mujâtiês, -ãjuôs Peb., mūjâtiês,

1) sich mühsam durchhelfen
L.;

[2) sich erfolglos bemühen
Lis.] Vgl. muitiês.

Avots: ME II, 662

mūjāties

mūjâtiês,

1) s. mujâtiês;

[2) sich in anderer Angelegenheiten mischen
Kurl. n. U].

Avots: ME II, 678

muļāties

muļâtiês,

1): ungeschickt arbeiten
N.-Peb.

Avots: EH I, 831

muļāties

muļâtiês, -ājuôs,

[1) Unsinn treiben, trödeln, langsam arbeiten:
kuo tu muļājies: strādā dūšīgi! Mar. n. RKr. XV, 127, [Bers.]. Hochle. aus muļļāties?];

2) "?": nu muļājies, nu muocījies LP. V, 152.

Avots: ME II, 666

munčāties

‡ muñčâtiês Frauenb., eine Zeitlang schwimmen: pīles munčājas pa dīķi visu dienu.

Avots: EH I, 832

murāties

murâtiês: zur Bed. vgl. auch nùomurâtiês.

Avots: EH I, 832

murāties

murâtiês, -ãjuôs, sich abquälen, zur heissen Zeit arbeiten Blieden n. Etn. I, 138; [muŗâtiês, trödeln Wid.].

Avots: ME II, 667

murgāties

‡ mùrgâtiês 2 Grawendahl, (mit ur̂ 2 ) Hasenp., Schwitten "ungeschickt arbeiten".

Avots: EH I, 833

murkāties

[mur̂kâtiês "palaidņuoties, traucēt" Serbigal.]

Avots: ME II, 670

mušāties

mušâtiês,

1): auch Siuxt; ‡

2) saumselig arbeiten
Frauenb.

Avots: EH I, 836

mušāties

mušâtiês, sich vor Fliegen wehren: karstā laikā zirgi mušājas Sassm.

Avots: ME II, 673

ņapāties

‡ ņapâtiês Schnehpeln "sich zum Angriff anschickend mit den Zähnen knirschen und geifern (vom Eber)": nikns kuilis ņapājas.

Avots: EH II, 112

ņārbāties

‡ *ņârbâtiês; zu erschliessen aus ‡ izņârbâtiês 2 .

Avots: EH II, 112

ņarkāties

[ņar̃kâtiês "unanständig essen" Grünh.]

Avots: ME II, 896

naskāties

naskâtiês, ‡

3) ohne Appetit essen
Freudenberg.

Avots: EH II, 6

naskāties

naskâtiês "?": tā bij mana vīra māte, ar manim naskājās BW. 23301, 1. [In Koddiack bedeute es: suchen, schnüffeln; sich in fremde Angelegenheiten mischen.]

Avots: ME II, 694

nergāties

ne̦rgâtiês "?"suņi ne̦rgājas; [vgl. ņe̦rgâtiês].

Avots: ME II, 730

ņergāties

ņe̦rgâtiês,

3): ruopelnieks spītīgu smīņu smīnē̦dams ņe̦rgājas juo pruojām P. W. Šis ar mani tiesāties? 16;

4): suņi ņe̦rgājas taisīdamies uz plēšanuos Nötk.

Avots: EH II, 113

ņergāties

ņe̦rgâtiês,

1) (erschlossen aus hochle.
ņargâtiês) albern; [sich necken]: kuo te kâ ņer̂ga ņe̦rgājies? Druw. n. RKr. XVII, 69. [kuo tu ar mani ņe̦r̃gājies? AP.];

[2) sich spielend beissen
Lis.: suņi ņe̦rgājas Alswig, Druw., Ve̦cāķi, ņe̦r̃gājas MSil., Serben, Segew., AP., Grünh., Mesoten;

3) belfern (von feindlichem Gerede):
sākuši ap viņu ņè̦rgāties 2 kâ suņi Lis.;

4) sich balgend schrille Laute von sich geben (z. B. von Hunden und Katzen gesagt)
N.-Peb.;

5) ņe̦r̃gâtiês "spļaudīties, spurkšķēt caur zuobiem" Serben, AP.;

6) "essend sich die besten Bissen aussuchen"
Ellei;

7) grieflachen
Ipiķi].

Avots: ME II, 900

ņerkāties

ņe̦rkâtiês, -ãjuôs,

1) weinerlich sein, sich weinerlich gebärden;

2) die vorgelegte Speise nicht essen wollen (von Kindern)
U.

Avots: ME II, 900

ņervāties

ņèrvâtiês 2 , intr., albern, tollen Mar. n. RKr. XV, 128.

Avots: ME II, 901

ņēskāties

ņē̦ckâtiês, -ãjuôs, mit langen Zähnen essen: ne˙maz neē̦d; tik ņē̦ckājas vien Katzd.

Avots: ME II, 901

ņezgāties

‡ ņe̦zgâtiês Frauenb., streiten, zanken.

Avots: EH II, 114

niedrāties

niedrâtiês, - ājuôs,

1) "?": abi gali cilājas, vidus kuopā niedrājas RKr. VII, 301 Rätsel: die Schere);

[2) "den Stengel treiben (von Pflanzen)"
Warkl.: rudzi niêdrā(jas).]

Avots: ME II, 749

nikāties

‡ nikâtiês, -ājuos Warkl.,

1) = niķuôtiês: bē̦rns, zirgs nikājas;

2) "slimuot": guovis nikājas: būs kaids nuoredzējis. Vgl. ‡ niks.

Avots: EH II, 24

niķināties

niķinâtiês, Possen triben, nückisch sein: puisis niķinādamies kâ zirgs stīvs Etn. III, 158.

Avots: ME II, 744

nobimbāties

[nùobimbâtiês, flennend (kindisch weinend) sich erschöpfen Bauske, Wandsen: knausis izskatījās stipri nuobimbājies (verweint) Janš. Dzimtene V, 449.]

Avots: ME II, 761

noblaskāties

‡ nùoblaskâtiês "?" Sermus. Vgl. ‡ blasku blaskām.

Avots: EH II, 32

noblaugznāties

[nuoblaugznâtiês, mit Schelfer bestreut werden: visa apkakle nuoblaugznājusies C.]

Avots: ME II, 762

noblišķāties

[nùoblišķâtiês "nuoslacîties": e̦smu nuoblišķājies dubļiem Sauken.]

Avots: ME II, 763

nobruzdināties

‡ nùobruzdinâtiês, längere Zeit od. bis zur Erschöpfung (bis zum Oberdruss) klopfen, poltern Dunika: nuobruzdinājuos ilgu laiku, bet iekšā netiku.

Avots: EH II, 35

nočakstināties

‡ nùočakstinâtiês, eine (kurze) Weile mit Behagen schmatzen: cūka ēda un nuočakstinājās Frauenb.

Avots: EH II, 37

nočampāties

nùočàmpâtiês 2 Kaltenbr., sich (ungeschickt hantierend) besudeln: nuočampājies ar miltiem.

Avots: EH II, 37

nočarpāties

[nùočarpâtiês, sich beschmutzen: bē̦rns tâ nuočarpājies, kâ pe̦lnuos ielīdis Grünh., Naud.].

Avots: ME II, 769

ņockāties

[ņockâtiês Stenden, -ãjuôs, im Schmutz, Mist, im (rohen) Unrat wühlen: tas vecis gan ir ņockātājies: nuo mē̦sliem lasa ārā visus glāžu gabaliņus.]

Avots: ME II, 904

ņockāties

[ņuõckâtiês, beim Essen das Beste aussuchen Gaweesen.]

Avots: ME II, 907

nočunčāties

[nùočuñčâtiês, "eine Zeitlang langsam und nachlässig arbeiten" Neu - Wohlfahrt.]

Avots: ME II, 771

nočūžāties

‡ nuočũžâtiês Frauenb. "eine gewisse Zeit hindurch saumselig arbeiten": n. visu dienu.

Avots: EH II, 37

nodievāties

nùodìevâtiês (unter nùodievuôtiês ): nuodievādamies, ka tas viņa cirvis e̦suots Stend. Pas. un st. (1789), S. 85 (ähnlich Stobe 1797 I, S. 29).

Avots: EH II, 40

nodziļināties

nùodziļinâtiês, sich versenken, sich vertiefen: viņš savā mākslā nuodziļinājās Konv. 2 712.

Avots: ME II, 780

nogardināties

‡ *nuogardinâtiês, mit wohlgefallen (etwas Schmackhaftes) essen: ēda biezputru nuogârdinādamās 2 Dunika.

Avots: EH II, 45

ņogāties

[ņogâtiês Stenden, Dond., = kņadêt 1: vēl dzird viņus pie kruoga ņogājamies.]

Avots: ME II, 904

nogūņāties

[nuôgûņâtiês 2 LP. VII, 900 (aus Dond.,) Bauske, wiederholt für eine Weile sich bücken.]

Avots: ME II, 789

nokākarāties

‡ nùokākarâtiês "nuokārstīties ar lupatām" Wessen.

Avots: EH II, 52

nokarāties

nùokarâtiês: nuokarājies kâ šī uola Pas. XV, 182.

Avots: EH II, 51

nokarāties

nùokarâtiês, herabhangen: kājas vien nuokarājušās JU.

Avots: ME II, 794

noķeskāties

‡ nùoķe̦skâtiês, sich besudeln: n. ar dubļiem Allasch, Ermes, Kegeln, Lemb., Lems., Schnehpeln, Weinschenken. zivis tīruot n. (ar zvīņām) Trik.

Avots: EH II, 59

noklapatāties

‡ nùoklapatâtiês Dunika, Frauenb., sich abplackern: n. visu dienu.

Avots: EH II, 53

nokremšļāties

‡ nùokremšļâtiês, nuokremšļuôtiês, = nùokrekstêtiês: skaļi nuokremšļuojies Jaun. Ziņas 1938, № 76. viņš sausi nuokremšļājas A. Jansons Latvis № 3642.

Avots: EH II, 56

nokuļāties

‡ nùokuļâtiês AP., sich eine Weile hin und her bewegen: galvas vien nuokuļājās, kad aizbrauce.

Avots: EH II, 57

nokumāties

‡ nùokumâtiês Saikava, eine gewisse Zeit hindurch sich abmühen: bez kalēja mēs te nuokumāsimies da vakaram.

Avots: EH II, 57

nokūņāties

‡ nuokûņâtiês 2 ,

1) eine gewisse Zeit hindurch sich bücken
Frauenb., Siuxt: visu dienu darbā n.;

2) sich herunterwälzen, herunterfallen
Frauenb.: bē̦rns nuokūņājies nuo deķīša zemē.

Avots: EH II, 58

nokupāties

nùokupâtiês, sich mit Schaum bedecken (von eben gemelkter Milch) Frauenburg.

Avots: ME II, 803

nolampāties

‡ nùolàmpâtiês 2 Saikava "neveikli nuostaigāties".

Avots: EH II, 60

nolēcināties

‡ nuolẽcinâtiês, sich (unversehens) besprengen Seyershof: n. ar zivju brauņām (zivis tīruot, kad zvīņas spre̦gā uz visām pusēm).

Avots: EH II, 62

noļenkarāties

[nùoļe̦nkarâtiês, abreissen (intr.), zerfetzte Kleider bekommen: Pēteris pa˙visam nuoļe̦nkarājies; ļe̦nkari vien karājas Mitau, Wolgunt.]

Avots: ME II, 814, 815

nolīgāties

‡ nùolìgâtiês 2 , = nùolĩguôtiês: visi meža gali nuolīgājās Saikava. nuolīgājuos (šūpājuos) da tā, ka galva sàka sāpēt Warkl.

Avots: EH II, 63

nolīpināties

[nùolīpinâtiês, eine Weile flattern: bē̦rns aizskrēja, ka mati vien nuolīpinājās Grawendahl.]

Avots: ME II, 812

noluncināties

nuôlun̂cinâtiês 2 , ‡

3) eine Zeitlang den Schwanz wedeln:
(suns) pauošņā pē̦das, nuošņaukā tik nuoluncinās kâ pats gudrības prasīdams Brigadere Dievs, daba, darbs 242.

Avots: EH II, 64

nomaujāties

nùomaujâtiês,

1) sich ablösen:
ādiņa nuoiet, nuomujājas, kādai rē̦tai sadzīstuot;

[2) sich abplagen:
n. visu dienu, bet ne˙kā nepadarīt C., Lis.;

3) sich beschmutzen:
nuomujājies bē̦rns Lautb., Bauske.]

Avots: ME II, 822

nommāties

‡ nuoum̃mâtiês Dunika, = nùodzer̂tiês 1 (in der Kindersprache): bē̦rns nuoummājies.

Avots: EH II, 103

nomudžināties

[nùomudžinâtiês, sich mit etwas abquälen, abmühen Wid.]

Avots: ME II, 822

nomuļināties

nùomuļinâtiês, ‡

2) lange Zeit arbeitend beinahe nichts ausrichten
Behnen.

Avots: EH II, 70

nomurāties

nùomurâtiês, sich besudeln: visas nuomurājušās pa smiltīm rakņādamās Jauns.

Avots: ME II, 822

nomušāties

‡ nuomušâtiês Siuxt, Fliegen wegtreiben (verscheuchen): guovīm aste, ar kuo n.

Avots: EH II, 71

noņirgāties

‡ nùoņirgâtiês,

1) Perfektivform zu ņir̂gâtiês 1: zē̦ns viņai nuoņirgājās pakaļ: "ve̦ca grezele!" Jauns. Raksti III, 159;

2) grieflachend (die Zeit) verbringen
Nötk. u. a.

Avots: EH II, 72

nopanckāties

‡ nùopanckâtiês, sich schlecht (in Lumpen) kleiden Dond.: viņš gluži nuopanckājies; mē̦tājies apkārt nuoslemējis un nuopanckājies ("?") Austriņš Gaŗā jūdze I, 448.

Avots: EH II, 73

nopaunāties

nùopaũnâtiês, sich dick bekleiden, sich bepacken: sieva tâ nuopaunājusies, ka knapi var paiet Ahs. n. RKr. XVII, 42.

Avots: ME II, 827

nopinkāties

nùopiñkâtiês, zottig werden: nuopinkājies suns; nuopinkājusies bārzda; nuopinkājušies mati. kâ aiz˙vien nuonē̦sāts un nuopinkājies A. XVII, 486.

Avots: ME II, 828, 829

noplaušāties

‡ nùoplaušâtiês Wolm. n. U. (unter plaušāties), durch und durch nass werden.

Avots: EH II, 75

nopluskāties

nùopluskâtiês, ablumpen, zerlumpt werden: staigā apkārt nuopluskājies kâ nabags.

Avots: ME II, 832

noplūžņāties

[nùoplũžņâtiês C. "nuotašķīties"; nùoplûžņâtiês Lis., sich ganz nass machen: pa kruogu nuoplūžņājies.]

Avots: ME II, 833

nopodāties

‡ nuopodâtiês Stenden "kaut kuo daruot (rīkuojuoties) nuokavēt laiku, nuokrāmēties": n. tur ve̦se̦lu stundu.

Avots: EH II, 78

nopudāties

‡ nuopudâtiês Dunika, sich dicht ankleiden: tā nuopudājies, ka nevar nei kamanās iesēst.

Avots: EH II, 78

nopurduļāties

‡ nuopurduļâtiês U. (unter purduļi), = nùopur̃dulêtiês.

Avots: EH II, 78

nopurgāties

nùopùrgâtiês, sich abplacken, sich abquälen: vienīgi tāds mulķa zviedrs var nuopurgāties gar tādu zemi Druva II, 200.

Avots: ME II, 834

ņorgāties

[ņor̃gâtiês Wandsen "in Schmutz wühlen".]

Avots: ME II, 904

norūčāties

‡ nuorūčâtiês, eine gewisse Zeit hindurch langsam arbeiten Frauenb. (mit ũ); sich abmühen Hasenp.: viņš nuorūčājās tīri līks.

Avots: EH II, 82

nošausmināties

nùošàusminâtiês, einmalig schaudern: viņš sastindzis nuošausminājās Lapsk.

Avots: ME II, 865

noseilāties

nùoseilâtiês, den Speichel aus dem Munde fliessen lassen, mit dem Speichel sich beschmutzen Mag. XIII, 3, 54.

Avots: ME II, 844

noskarbalēties

nùoskarbalâtiês, intr., abfasern, zerfetzt werden: svārki nuoskarbalājušies Etn.II, 177.

Avots: ME II, 847

nošķavāties

nùošķavâtiês, wiederholt niesen: varēja dzirdēt, ka tā... pāra reizes nuošķavājās A. XX, 644.

Avots: ME II, 865

noslidināties

[nùoslidinâtiês,

1) herab-, hinabglitschen, -gleiten:
n. nuo kalniņa ar ragūm C., N.-Peb.;

2) bis zur Erschöpfung
slidinâtiês: n. pa˙visām stīvs Bauske.]

Avots: ME II, 852

nosluzināties

‡ nùosluzinâtiês, sich abschrägen (?): klintis glude̦ni nuosluzinājas uz leju Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl: III, 39.

Avots: EH II, 88

nosmukšķināties

‡ nùosmukšķinâtiês, schmatzen (perfektiv) Schwitten: Jaks, brītiņu ... pārdevējiem acīs paskatījies, nuosmukšķinājās ("?") Dünsb. Trīs romant. gadīj. 96. vāvere nuosmukšķinājās un pazuda Saikava.

Avots: EH II, 88

nošmukstināties

‡ nùošmùkstinâtiês 2 Meselau, = ‡ nùošmukstinâtiês.

Avots: EH II, 97

nošņaukāties

nùošņaũkâtiês, schnaubend, zischend Laute hervorbringen: viņš tâ savādi nuošņaukājās A. XX, 780.

Avots: ME II, 870

nošņergāties

‡ nùošņe̦rgâtiês Sawensee, = ‡ nùošļiêkâtiês.

Avots: EH II, 98

nospalvāties

‡ nùospalvâtiês Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "federn"), = nùospal˜vuôtiês.

Avots: EH II, 89

nospilvāties

‡ nùospilvâtiês U. (unter spilvāties), = nuôspilˆvuôtiês.

Avots: EH II, 89

nospridzināties

nùospridzinâtiês, sich bespritzen: puisis braucuot nuospridzinājies dubļiem Dond.

Avots: ME II, 857

nostennāties

‡ nùoste̦nnâtiês, sich mit (zähem) Speichel besudeln: vērsis nuoste̦nnājies (wo?).

Avots: EH II, 91

nosulāties

‡ nùosulâtiês A.-Schwanb., = nùosuluôtiês: bē̦rzs nuosulājies, die Birke hat zu viel Saft verloren U. (unter suluot).

Avots: EH II, 92

notilkāties

nùotil˜kâtiês, den Speichel herabfliessen lassen: suns nuotilkājies.

Avots: ME II, 875

notoņāties

nùotuoņâtiês, sich bewickeln, sich vermummen: atkal tu jau nuotuoņājies, ka nevari ne paguorīties Naud.

Avots: ME II, 879

nourrāties

‡ nuouŗŗâtiês Frauenb., eine Zeitlang heftig zürnen: par kuo tu tâ nuouŗŗājies?

Avots: EH II, 103

novadāties

nùovadâtiês,

1): auch Linden in Kurl., ("zaudēt skābumu") Schönberg u. a. n. FBR. XVIII, 17.

Avots: EH II, 104

novadāties

nùovadâtiês, nùovadêtiês [Lös., Druw., Prl., Golg., Schwanb., Selsau, Lis.], nùovadîtiês Oppek. n. U.;

1) [auch: nùovadêt C., PS., Bers., Dickeln, N.-Peb.] schal werden, verschalen:
vietvietām smirdēja nuovadājušās alus smaka RA. lai alus nenuovadējas MWM. VII, 805, [nenuovadās Kalz.]. tad vīns jau nenuovadīsies St.;

2) verkommen:
viņas vLrs rupjš, nuoskrandājies, nuovadājies MWM. VIII, 332.

Avots: ME II, 880

novantarāties

[nùovañtarâtiês "schwankend und kraftlos hingehen" MSil.]

Avots: ME II, 883

novataļoties

nùovataļâtiês, sich hin- und herwälzen, trödeln: tu visu nuovakaru nuovataļājies gultā Ahs. n. RKr. XVII, 43.

Avots: ME II, 883

noveibuļāties

‡ nùoveibuļâtiês (mit hochle. ei aus ī?) Bērzgale, = ‡ nùoviêbuļâtiês.

Avots: EH II, 106

noveselāties

‡ nùove̦se̦lâtiês, sich begrüssen: ķēneņš iegāja ... ustabā un nuozave̦se̦lāja: "ve̦se̦ls ...!" Pas. X, 268 (aus Sakstagals).

Avots: EH II, 106

novimbāties

‡ nuovim̃bâtiês Zögenhof, sich begeifern: suns nuovimbājies.

Avots: EH II, 107

novutāties

‡ nùovutâtiês Bērzgale, sich eine Zeitlang Läuse absuchen.

Avots: EH II, 108

nožarbināties

‡ nùožarbinâtiês Trik., (vom Bett aufstehend) sich rekeln (perfektiv).

Avots: EH II, 110

nožārbināties

‡ nùožā`rbinâtiês Wolmarshof, = ‡ nùožarbinâtiês.

Avots: EH II, 110

nožerbināties

‡ nùožerbinâtiês Meselau = nùodre̦buļuôtiês: nuo saltuma vai nuo bailēm n.

Avots: EH II, 110

nožļurgāties

‡ nuožļur̂gâtiês 2 Dunika, = nùoraûdâtiês 1 (vulgär).

Avots: EH II, 111

nūskāties

nũskâtiês, - ājuôs, trödeln: kuo tu tur nūskājies Paul.

Avots: ME II, 754

ōlāties

‡ õlâtiês Salis "blandīties".

Avots: EH II, 117

ošāties

‡ *uõšâtiês, zu erschliessen aus pauõšâtiês Salis "paniekuoties"; vgl. aušâtiês.

Avots: EH II, 744

paaušāties

paaũšâtiês, ein wenig albern, Unsinn treiben: lai jaunie paaušājas!

Avots: ME III, 5

pabēdāties

pabè̦dâtiês, sich ein wenig grämen.

Avots: ME III, 7

pačabināties

pačabinâtiês, ‡

2) unordentlich etwas verrichten
Vank.

Avots: EH II, 124

pačabināties

pačabinâtiês, ein wenig schwatzen: mēs paši pačabināmies; uz mums nevar klausīties Dond.

Avots: ME III, 13

pačaganāties

[pačaganâtiês "eine Weüe bei der Arbeit trüdeln und nichts zusfande bringen" N.-Peb.]

Avots: ME III, 13

pačingāties

‡ pačiñgâtiês Salis "palūgties (kuo nuo uotra)".

Avots: EH II, 125

pačkāties

pačkâtiês, pačkuôtiês, (mit einer weichen Masse ungeschickt hantieren, sich besudeln]: kuo tu pačkuojies? Paul. es ne˙kur nee̦smu tādas pačkuošanās redzējusi, un tuomē̦r luopi bij visur labi A. XVIII, 135. [Aus r. пáчкаться dass.]

Avots: ME III, 14

padancāties

‡ padancâtiês Janš. Bandavā I, 298, = padañcuôtiês.

Avots: EH II, 126

padīkāties

I padĩkâtiês [Talsen, Grünh., Alt-Rahden, padīkuôt Bauske, Grawendahl, padīkuôtiês Bers.], eine Weile müssig sein: kamē̦r mēs spēsim, lai padīkājas! Purap. Savs kakt. 140.

Avots: ME III, 17

padīšļāties

padĩšļâtiês, eine Zeitlang hin- und hertreten, unruhig stehen: pie durvīm viņš vēl acumirkli padīšļājas Vēr. II, 199.

Avots: ME III, 17

padīžļāties

padĩžâtiês,

1) eine Zeitlang hin- und hertreten, unruhig stehen;

2) sich ein wenig wichtig tun, stolzieren:
lai tām būtu svētdienām kuo padīžāties citu sievu pulkā B. Vēstn.

Avots: ME III, 17

padraiskāties

padràiskâtiês, ein wenig albern, Mutwillen treiben, tollen.

Avots: ME III, 18

pakalāties

‡ pakalâtiês Auleja, = ‡ pakaluôtiês: jē̦las dzijas aude̦kls cieši pakalajas Warkl. apnasāts kre̦kls pakalājas ebenda.

Avots: EH II, 139

pakarāties

pakarâtiês, eine Zeitlang hangen, schaukeln, zappeln: lai vēl šķiņķis kādu laiku pakarājas skurstenī!

Avots: ME III, 41

pakarināties

[pakarinâtiês, ein wenig Hunger leiden: tagad luopiem barības trūkums; tāpēc būs jāpakarinājas Dond.]

Avots: ME III, 41

paķeižāties

‡ paķeĩžâtiês Dunika, ein wenig ‡ ķeĩžâtiês: meitenes svētdienas rītuos mēdza ilgāk pavalstīties un p. pa gultu.

Avots: EH II, 147

paķērināties

[paķērinâtiês Dond., ein wenig a1bern, scherzen: es tik drusku pa,kērinājuos, vairāk ne˙kā nebija.]

Avots: ME III, 53

pakoznāties

‡ pakoznâtiês "pastaigāties un pastaipīties" Seyershof: kādu brīdi pastāvēju klāt, lai vista pakoznājas un lai drīz iet atpakaļ perēt.

Avots: EH II, 143

paļāties

[paļâtiês "nicht gut sitzen (von Kleidern)": drēbes paļājas uz kauliem Adiamünde.]

Avots: ME III, 65

paļāties

‡ II paļâtiês "sirgt" Tdz. III, S. 45: kādēļ ... guovis p. paļājās? Tdz. 53407, 1.

Avots: EH II, 153

paldāties

‡ palˆdâtiês (mit alˆ > hochle. olˆ) Prl., = pelˆdêtiês 1.

Avots: EH II, 149

palidināties

palidinâtiês, ein wenig schweben, fliegen: ķēniņa dē̦lam ietīkas ar ērgli palidināties LP. IV, 159.

Avots: ME III, 59

paļumināties

‡ paļuminâtiês, = palumt (?): tam paļuminājās kāja, un viņš ieklūp ... Dünsb. Trīs romant. gadīj. 59. nuostādīja stingri viņa kājas, lai ... nepaļuminājas Vecie grieķi I, 170. Zu ļùmt.

Avots: EH II, 153

pamaļāties

[pampaļâtiês,

1) (mit m̃ N.-Peb., Nötk., Bauske) sich sehr warm ankteiden od. einhüllen, sich vetmummen
Selg. (mit am̂ 2, Bers., Annenburg, Lennew., Sauken, Druw., Odsed; "tīņāties" Alt-Rahden;

2) (mit m̃)"tūļuoties" Druw., Talsen.]

Avots: ME III, 72

pamaudāties

[pamaûdâtiês, ein wenig baden (intr.) Warkh.]

Avots: ME III, 67

pampaļāties

pampaļâtiês,

2): auch (mit àm) Burtn.; ‡

3) "?": vērpu, vērpu, pampaļājuos. sunim bikses, kaķim vamzis Tdz. 37189. Sehwers Unters. 85. lässt es in der Bed. 1 aus balt.-d. pampeln "einen dick kleiden, anpampeln" entstanden sein.

Avots: EH II, 157

pamparāties

pam̂parâtiês 2 , ‡

2) sich einlassen (befassen) mit:
māte ar muižu un kungiem p. ... negribēja un ... turējās nuo tiem nuostāk Janš. Mežv. ļ. I, 380. zaglim pašam būtu jāpamparājas ar sievu un bē̦rnu vākšanu II, 257 f.

Avots: EH II, 157

pamparāties

[pam̂parâtiês 2 Nigr., Mitau, = pampaļâtiês 1.]

Avots: ME III, 72

pamugāties

‡ pamugâtiês Auleja, ein wenig mugâtiês ‡ 2.

Avots: EH II, 158

pamujāties

‡ pamujâtiês, sich (eine Zeitlang) erfolglos abmühen Saikava: pamujājās ("nuomaldījies meklēja ceļu") pa purvu, bet atkal uzkļuva uz ceļa C.

Avots: EH II, 158

panckarāties

[pan̂ckarâtiês 2 Bauske. sich mit Lumpen abgeben, sich in Lumpen hüllen.]

Avots: ME III, 76

paninnāties

paniñnâtiês (in der Kindersprache) Wain., = padzertiês.

Avots: ME III, 77

papečāties

‡ papečâtiês Frauenb. "papļāpāt(ies)".

Avots: EH XIII, 162

paplidināties

‡ paplidinâtiês, eine Weile hin und her fliegen (flattern): tad atkal šautuos gaisā, paplidinātuos, palidinātuos Janš. Dzimtene III, 227. viņas ... ne˙maz vēl nav dabūjušas ar vīriešiem pagruozīties (beim Tanzen); tik ir, cik pašas paplidinās (tanzend) 323.

Avots: EH XIII, 163

paplodzināties

[paplodzinâtiês Dond., ein wenig flattem, mit den Flügeln schlagen.]

Avots: ME III, 83

papriecāties

papriêcâtiês, sich etwas freuen, sich ergötzen: ve̦ctē̦vs sākumā papriecājās Por.

Avots: ME III, 84

parakņāties

parakņâtiês, ein wenig wühlen: viņa parakņājās pa pagalvi Rīta skaņas I, 82.

Avots: ME III, 87

parāpāties

parãpâtiês, parãpuôtiês, [parāptiês],

1) ein wenig gemütlich kriechen:
lai bē̦rns parāpuojas pa plānu! Apsk. [čūskas pa smiltīm nevarējušas parāpties LP. VII, 1, 1266;

2) kriechen unter
(perfektiv): parāpties zem galda].

Avots: ME III, 89

paraugāties

‡ paraugâtiês Lubn., Saikava, Schwitten, ein wenig raûgâtiês: ve̦ctē̦vs, paraugājies, iesāka stāstīt.

Avots: EH XIII, 166

pārbimbāties

‡ pãrbim̃bâtiês Dunika, sich krank weinen (geringschätzig).

Avots: EH XIII, 196

pārdaņģināties

‡ pãrdaņģinâtiês, übersiedeln: p. uz Sātiņiem Janš. Līgava I, 495.

Avots: EH XIII, 197

pārdzievāties

‡ pãrdziêvâtiês 2 Dunika, Rutzau, sich überarbeiten.

Avots: EH XIII, 199

parēgāties

parē̦gâtiês, parẽ̦guôtiês, sich ein wenig ängstlich umschauen: tikai me̦lnais (zirgs) parē̦guojās atpakaļ LP. V, 272.

Avots: ME III, 90

pārkurļāties

‡ pārkùrļâtiês 2 Auleja, ungewandt hinüberklettern: p. par kanaveņu.

Avots: EH XIII, 203

pārplezdināties

‡ pãrplezdinâtiês Dunika, die Arme resp. die Flügel schwingend hinübergeraten: cilvē̦ks var p. par pārplūdušu pļavu (pa laipu iedams), zuoss - pāri upei.

Avots: EH XIII, 208

pārraudāties

pãrraûdâtiês, sich überschreien, sich krank weinen: viņš jau gluži pārraudājies JU.

Avots: ME III, 172

pārsnaikāties

pãrsnaikâtiês, sich zu sehr strecken, sich streckend überanstrengen: pīlāgi, nabadziņi, pēc gaismas sniegdamies, ir gan˙drīz pārsnaikājušies Lautb.

Avots: ME III, 177

paskudināties

‡ paskudinâtiês, eine Weile skudinâtiês: drusciņ palē̦kāt un p. Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 106.

Avots: EH XIII, 173

paspīrināties

paspīrinâtiês, mit den Füssen eine zuckende Bewegung machen, zappeln: bēris gribēja pacelties, paspīrinājās, padauzīja ar pākaļas kājām pret sliecēm, - bet atslīga atpakaļ Saul.

Avots: ME III, 105

pasulāties

‡ pasulâtiês Vank., sich aussondern (von einer Flüssigkeit), austriefen: izsme̦ltuo biezpienu pakar kulītē, lai pasulājas!

Avots: EH XIII, 177

pasvampāties

pasvam̃pâtiês, sich ungeschickt, mühsam bewegen: kur nu šī, tāda re̦sna mātīte pasvampāsies? Naud.

Avots: ME III, 110

patenkāties

pate̦ñkâtiês, ein wenig schwabbeln, plaudern: lai jauni ļaudis pate̦nkājas Grünh.

Avots: ME III, 120

patrašāties

‡ patrašâtiês Heidenfeld, Lasd., = paber̂zêtiês.

Avots: EH XIII, 183

patrušāties

‡ patrušâtiês "?": saimnieks neē̦rti patrušājās Jaun. Ziņas 1938, № 17. viesis neē̦rti patrušājās sēdeklī Sārts Daugava 1939, S. 305.

Avots: EH XIII, 183

pavataļāties

pavataļâtiês, sich ein wenig, eine Zeitlang (hin und her) wälzen: bē̦rni mēdz daudzreiz gultā, zâlē... pavataļāties Ahs. n. RKr. XVII, 45.

Avots: ME III, 133

paveselāties

‡ pave̦se̦lâtiês, sich (einander) begrüssen (verabschieden): pasave̦se̦lāja ar māti un tē̦vu un nuogāja Pas. V, 285 (aus Ozolmuiža in Lettg.; ähnlich IX, 288).

Avots: EH XIII, 189

pažabināties

‡ pažabinâtiês "uzkārties" Rutzau: pažabinājies uz žuoga, gribēja nuoplūkt ābuolu.

Avots: EH XIII, 193

pažikāties

‡ pažikâtiês, ein wenig hin und her laufen Dond.

Avots: EH XIII, 194

pečerāties

peče̦râtiês, pečerêtiês, hantieren, wirtschaften: sāc tik atkal peče̦rāties! nebij vairs ne˙kāda pečerēšanās pa kukņu Alm.

Avots: ME III, 191

peckāties

‡ pe̦ckâtiês "durch Sand und Wasser watend sich besudeln" Warkl. (Kinderwort).

Avots: EH XIII, 218

peikāties

‡ peikâtiês (mit hochle. ei aus ĩ?) Dricēni, Silajāņi, Welonen "raudzīt izkļūt nuo staignas vietas."

Avots: EH XIII, 218

penckāties

pe̦ñckâtiês: "pa dubļiem bražņāt" (mit e̦n) Grünh.

Avots: EH XIII, 223

penckāties

pe̦ñckâtiês, auf einem ausgefahrenen, grüftigen Wege fahren: kuo nu tâ pe̦nckājies par dubļainao ceļu? Samiten.

Avots: ME III, 199

pičāties

pičâtiês,

1) ein wenig plątschern (in der Kindersprache)
Wain.;

2) in der Badstube baden (in der Kindersprache):
bē̦rniem tīk pičā pičāties Ahs. n. RKr. XVII, 46.

Avots: ME III, 212

pidžināties

pidžinâtiês, trödeln, langsam arbeiten "Bē̦rzmuiža".

Avots: ME III, 212

piebiedrināties

piebìedrinâtiês, sich anschliessen: steidzās pie negantĩgām pumpju spēlēm . . . piebiedrināties Glück II Makk. 4, 14.

Avots: ME III, 239

piebildināties

pìebildinâtiês, sich melden, sich stellen, zur Stelle sein Spr.

Avots: ME III, 239

piecienāties

pìecienâtiês, sich zur Genüge gütlich tun: vai arī pavairāk piecienājies Vēr. II, 1313.

Avots: ME III, 241

pieklunčāties

pìeklunčâtiês, zum Überdruss, zur Genüge gehen, sich müde gehen: es e̦smu tk pieklunčājies par dienu, ka nevaru vairs uz kājām nuostāvēt Waln.

Avots: ME III, 258

pielīpināties

pìelīpinâtiês, sich anschmeicheln: tas zina, kâ kungam var pielīpināties Alm. Kaislību varā 129.

Avots: ME III, 268

pieluncināties

pìeluñcinâtiês Dr., pielun̂cinâtiês 2 Sassm., sich anschmeicheln, anschmiegen, liebkosen: puisis grib meitai pieluncināties Sassm.

Avots: ME III, 269

piešļakstināties

pìešļakstinâtiês, spülend an etwas rühren: piešļakstināties pie mūŗiem Dr.

Avots: ME III, 301

piesuļļātuties

pìesuļļâtiês, sich (beim Essen) zuschmieren, besudeln Serben, Bers.

Avots: ME III, 298

pietimbāties

pìetimbâtiês, sich betrinken: viņš labi pietimbājies, er hat sich vollgetrunken Ltnd. n. U.

Avots: ME III, 304

pigāties

pigâtiês: zur Bed. vgl. auch izpigâtiês.

Avots: EH XIII, 230

pigāties

pigâtiês "Handbewegungen machen; duot pigu sānuos; einander stossen" Peb., Lös., Sessw., Selsau; einander eine Feige zeigen N.-Peb., Wolm.

Avots: ME III, 212

pikuļāties

pikuļâtiês, -ãjuôs, sich in einen Klumpen zusammenballen: krējums jau pikuļājas, drīz būs sviestā Mar. n. RKr. XV, 130.

Avots: ME III, 214

piņāties

piņâtiês,

1) sich dazwischen mengend hinderlich sein,
pa kājām tīties Schujen, Druw.: kuo tu piņājies pa kājām? Peb., Serben, Mar., Sessw., Lös., Bers.; tâ tas var tur piņāties gadu desmitiem Jaunie mērn. laiki I, 164;

2) verkehren, Beziehungen haben zu:
p. ar kuo Druw., Nötk.

Avots: ME III, 221

pirāties

pirâtiês, = pirêtiês: meitiņas pirājās (Var.: pirējās, ķīvējās, naiduojās u. a.) BW. 12348 var.

Avots: ME III, 222

pīrināties

pĩrinâtiês Peb., Schujen, Serben "= pirinâties II": vistas pirinājas 2 (Geistershof) pa sakņu duobi; pirināties 2 Bers., zappeln, um sich schlagen, um loszukommen.

Avots: ME III, 233

pizāties

‡ pizâtiês Warkl., sich abmühen (verächtlich).

Avots: EH XIII, 240

plaivāties

plaivâtiês "?": mēnesis mākuoņās baigi plaivājās Zeif. Latv. chrest. III, 3, 191.

Avots: ME III, 316

plancāties

plancâtiês, -ãjuôs, = plandīties 2: meita tâ skrēja, ka lindraks pa gaisu vien plancājās Dunika.

Avots: ME III, 318

plaukšņāties

plaukšņâtiês "?": bē̦rns plaukšņājās kâ plaukšņa JK. VI, 9.

Avots: ME III, 326

plaušāties

plaušâtiês, durch und durch nass werden Wolm. n. U.; zu plauša.

Avots: ME III, 327

pļegāties

pļe̦gâtiês, sich mit Wasser begiessen, besudeln Grünh.

Avots: ME III, 368

pļenckāties

pļe̦ñckâtiês, -ãjuôs, sich im Kote watend besudeln Ahs. n. RKr. XVII, 46, Sassm. Vgl. plencêt 3.

Avots: ME III, 369

plēvāties

plê̦vâtiês 2 Karls., plẽ̦vâtiês Tr.,

1) "?": iestatīju asu dadzi burvjiem, raganām plē̦vāties BW. 32470. Die von Alksnis-Zund. für einen dem ähnlichen Text ("augat. dadži, ... lai nenāca ... raganas plē̦vāties!" VL.) angegebene Bed. "mīlināties, kūvēties" scheint falsch erschlossen zu sein;

2) plẽ̦vâtiês. funkeln, flackern
Salis, aufleuchten Bauske: uguns liesma plẽ̦vājās Bers.;

3) plẽ̦vâties, flattern
Lautb.

Avots: ME III, 342

pleznāties

ple̦znâtiês, -ãjuôs,

1) die Füsse gleichsam rudernd hin und her bewegen
Dond., Wandsen: zuosis . . . bēga . . . ar kājām ple̦znādamās Janš. Dzimtene 2 II, 290;

2) flattern:
ja vista vai kāds cits putns nevar uz priekšu paiet, tad tas ple̦znājas Neuhausen, Neuenb.

Avots: ME III, 338

plijāties

plijâtiês Karls., Wid., Gold., = plītiês: kas tā par virsū plijāšanuos! Dond.

Avots: ME III, 343

plunčināties

pluñčinâtiês, plätschem: bē̦rni plunčinājas ūdenī Ahs., Salis.

Avots: ME III, 357

pļurgāties

pļurgâtiês Gr.- Sessau,

1) ungern, ungeschickt und saumselig arbeiten
Grünwald; "ākstīties, ģeķuoties" N.-Peb.; "ļurbuoties" Bornsmünde; pļur̂gâtiês 2 Schibbenhof, pļur̃gâtiês C., Salis, Arrasch, Wandsen, unordentlich, ungehörig arbeiten;

2) "im Kot waten"
Pabbasch, (mit ur̃ ) Bauske;

3) "Suppe in den Mund nehmen und von da hlnausfliessen lassen"
(mit ur̃) Berstein; unschön essen Golg.

Avots: ME III, 373

pluzināties

pluzinâtiês, mit dem Schnabel das Gefieder reinigen: zuosis pluzinās Lautb., Dond., Arrasch.

Avots: ME III, 360

pluznāties

pluznâtiês, sich ausfasern: dzijas sāk pluznāties Jürg.

Avots: ME III, 360

počāties

‡ puôčâtiês 2 Lems. "sich dicht mit alten Kleidern bekleiden".

Avots: EH II, 345

porkāties

por̂kâtiês 2 , -ãjuôs, für sich murmeln, entgegenbrummen Dond.: sakaitinātā sieva ilgi neaprimst porkāties. Vgl. purkâtiês.

Avots: ME III, 376

potļāties

‡ *puotļâtiês (gesprochen mit pū-) "?": kad izgāju tautiņās, kai pa nātrām puotļājuos Tdz. 47110 (aus Kārsava). Vgl. ‡ putlêtiês.

Avots: EH II, 347

priecāties

priêcâtiês, -ãjuôs, sich freuen: priecāties par dāvanu, par skaistu laiku. Sprw.: priecājas kâ bē̦rns par pīrāgu. kādā paē̦nā sēdi, tādā priecājies! uotra nelaimes nepriecājies! uz vienu kāju nevar lē̦kāt, uz citu nelaimi priecāties. mūs[u] māsiņa priecājās, ze̦lta zirni dabūjusi BW. 23015, 1. paldies saku dieviņam, tuo darbiņu nuodarīju! nesacīju piekususe, priecājuos nuodarīj[u]se 28080.

Avots: ME III, 391

pukāties

pukâtiês (unter pukât): auch AP., KatrE., Oknist, Saikava; "schimpfen" Blieden, "bārties" Linden in Kurl., "dusmas izteikt" Wessen: kad nav kaut kas pa prātam; tad pukājas KatrE. viņš pukājās uz šitā cilvē̦ka Linden in Kurl.

Avots: EH II, 322

purāties

‡ *purâtiês, zu erschliessen aus sapurâtiês.

Avots: EH II, 327

purkāties

pur̂kâtiês 2 , -ãjuôs, bei sich murmeln, brummen: kuo tu vienumē̦r purkājies? stāvi jel reiz klusu! Ahs.

Avots: ME III, 417

purpāties

pur̂pâtiês, -ãjuôs, ärgerlich werden, sich ärgern Fest., purpas (lūpas) uzmest; raudât, ka purpas (purduļi) te̦k Lös. n. Etn. IV, 167.

Avots: ME III, 419

purrāties

purrâtiês, -ãjuôs, sich (oft) ärgern, böse, unzufrieden sein: kuo nu purrājies par niekiem! Aus d. purren?

Avots: ME III, 419

purzlāties

‡ purzlâtiês Lös. n. Etn. IV, 167, zürnen, mit vorgestreckten Lippen weinen.

Avots: EH II, 330

puzāties

‡ puzâtiês "likt puzas maisuos vai siet saiņuos" N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043.

Avots: EH II, 340

rabāties

‡ rabâtiês "vilkties" Dunika: kre̦kls rabājas uz augšu.

Avots: EH II, 348

rākāties

ŗākâtiês N.-Bartau n. U., sich besudeln.

Avots: ME III, 587

rammāties

‡ ram̃mâtiês Seyershof "rāpties": r. augšā kaudzē. r. ārā nuo grāvja.

Avots: EH II, 353

ramšāties

‡ ram̂šâtiês 2 , klettern (?): zaglis ram-šājies pa luogu iekšā Allend. n. FBR. XIX, 90.

Avots: EH II, 353

ramzāties

‡ *ram̃zâtiês, zu erschliessen aus ‡ ieram̃zâtiês.

Avots: EH II, 353

ramžāties

‡ ram̃žâtiês Frauenb., langsam auf den Knien kriechen: r. uz ve̦zuma.

Avots: EH II, 353

raugāties

raûgâtiês: auch AP., Heidenfeld, Linden in Livl., Oknist, Ramkau, Sessw., Trik., (mit -ât- ) Warkl., (mit aû 2 ) Ruj.

Avots: EH II, 357

raugāties

raûgâtiês Ronneb., Kl., C., auch rauguôtiês U., aufstossen, rülpsen Misshof n. U.: kuo tu raugājies kâ vilks, jē̦las gaļas paēdis (zu einem gesagt, der fortwährendes Aufstossen hat)? Mag. XIII, 2, 46. viņa bieži muocījās ar nelabu sirdi, raugājās un... špļāva A. XXI, 401. Zu raugtiês.

Avots: ME III, 486

raunāties

‡ I raũnâtiês Seyershof,

1) ohne Erholung arbeiten;

2) "sich dicht
(cieši) kleiden": laiks auksts, - jāraunājas vie˙nādi ciet. Zu raût?

Avots: EH II, 358

raunāties

‡ II raunâtiês Heidenfeld, läufisch sein (von Katzen).

Avots: EH II, 358

rēgāties

rẽ̦gâtiês,

2): ļaudis sāk skatīties un r., bet ne˙kur uguni nemana Pas. XII, 309;

3): auch Seyershof.

Avots: EH II, 369

rēgāties

rè̦gâtiês 2 , beissen wollen (von Hunden): piesietais suns rē̦gājās, bet netika klāt Golg.

Avots: ME III, 518

rēgāties

rẽ̦gâtiês PS., C., s. rẽ̦guôtiês.

Avots: ME III, 518

reijāties

reijâtiês, -ãjuôs "?": es tevi nuošaušu, ja tu viņu vēl viļināsi pie sevis, kad tu ar saviem puišiem reijājies A. XX, 251. "berzēties" N.-Schwanb.

Avots: ME III, 505

rezgāties

‡ re̦zgâtiês Orellen, = režģîtiês: vis˙vairāk re̦zgājas dzijas.

Avots: EH II, 368

ricināties

ricinâtiês U., spielen, wie junge Hunde ("nicht gebrauchl."). Etwa nebst rikuôt II zu an. reigjask "den Körper aufrichten", norw. riga "schwanken" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 347)?

Avots: ME III, 522

rickāties

rickâtiês: "rīkuoties" Seyershof: ar strādāšanu man lēnītēm jārickājas.

Avots: EH II, 370

rickāties

rickâtiês Allend. n. U., kramen, ordnen.

Avots: ME III, 522

rievāties

riêvâtiês: ļaudis ... jūkstās un rievājas pa ... ielām Dünsb. Etnografija 194.

Avots: EH II, 380

rievāties

rievâtiês, -ãjuôs, tollen, scherzen, Unsinn treiben: kāzinieki saturas rāmāki, lai gan arī diezgan rievājas un dzied RKr. VI, 99. dažādi rievājušās, kâ jau meitas savdabām LP. VII, 863. Zunächst wohl aus mnd. reven "unsinnig reden".

Avots: ME III, 551

ritāties

ritâtiês "?": maza, maza Jāņa māte kâ bitīte ritājās drīz priekšā, pakaļā BW. 32791.

Avots: ME III, 532

ročināties

‡ *ruočinâtiês, zu erschliessen aus saruočinâtiês.

Avots: EH II, 391

ročkāties

‡ ročkâtiês, geringfügige Arbeit tun Seyershof: kuo tad nu dara, - tâ˙pat ročkājas pa māju.

Avots: EH II, 380

roidāties

‡ roĩdâtiês Seyershof "ar šuo tuo nuodarbuoties (nestrādājuot pastāvīgi vienu darbu)": lai viņš tur vai kuo roidājas, bet mājā nenāk.

Avots: EH II, 380

rotuļāties

‡ ruotuļâtiês Wessen, = ruotaļuôtiês: gan uoliņām, gan puķēm ruotuļājuos Janš. Pag. pausm. 71.

Avots: EH II, 393

rūčāties

rūčâtiês Katzd. "allein, aber sehr ernst (etwas) tun."

Avots: ME III, 566

rūgāties

‡ rūgâtiês (slav. rygati sę) Bērzgale, = raûgâtiês: jis rūgājas vien paēdis.

Avots: EH II, 387

rūkņāties

rùkņâtiês 2, -ãjuôs, vor sich hin brummen, sich ärgern Mar. n. RKr. XV, 133: viņš rūkņājas vien, laikam nav labā prātā. Zu rùkt.

Avots: ME III, 569

rušāties

‡ rušâtiês Frauenb., mit dem Rüssel wühlen: cūkas rušājas pa zemi.

Avots: EH II, 386

rūsāties

rũsâtiês, den Schutt (rũsa) wegräumen: kuo nu tik ilgi rūsājies? Ju*rg.

Avots: ME III, 572

saaukstināties

‡ saaũkstinâtiês, = saaũkstêtiês: vilka svārkus mugurā, ka ... nesaaukstinātuos Stobe 1797, IV, 39.

Avots: EH II, 395

sabīdināties

sabīdinâtiês, erschrecken (intr.): s. nuo tādiem draudiem Druw.

Avots: ME III, 594

sabokāties

sabuokâtiês, sich vermummen, albern mit Lumpen herausputzen Mag. III, 1, 117; Bergm., Ronneb. n. U.

Avots: ME III, 600

sabruzgāties

‡ sabruzgâtiês BielU., miteinander in Streit geraten.

Avots: EH II, 398

sačančināties

sačančinâtiês "mit undeutlicher Stimme sich unterhalten" Nötk.

Avots: ME III, 604

sačirkāties

sačirkâtiês U., sich zusammenkrollen: ūdens augi izskatās kâ sačirkājušies pavedieni.

Avots: ME II, 605

sačurināties

sačurinâtiês: putns arī stāv sačurinājies, nedzied Pas. VII, 241.

Avots: EH XVI, 401

sačurināties

sačurinâtiês, sačūrinâtiês, sich ducken, sich zusammenziehen: putns stāv sačurinājies, nedzied. viņa sēž klētī sačurinājusies A. Upītis. sēžu ... sačūrinājies zem seģenes A. v. J. 1899, S. 248.

Avots: ME II, 606

sadadināties

‡ sadadinâtiês, gleichzeitig mit anderen (Gänsen) schnattern: zuosis ... vēlīgi sadadinājās Virza Straumēni 3 147.

Avots: EH XVI, 401

sadracāties

‡ sadracâtiês Seyershof, sich verzanken: viņi sadracājušies abi divi.

Avots: EH XVI, 403

sadugāties

‡ sadugâtiês C., vom Bodensatz trübe werden: sadugājies alus.

Avots: EH XVI, 404

sadūšāties

‡ sadũšâtiês Pas. XIV, 9 (aus Bilskenshof), = sadũšuoties.

Avots: EH XVI, 405

saģuģināties

‡ saģuģinâtiês, sich dick ankleiden, einhüllen Gramsden: biezi saģuģinājies!

Avots: EH XVI, 412

saguldzināties

‡ saguldzinâtiês, sich mit schluckenden Kehllauten verständigen: saskatījās un saguldzinājās A. Upītis Laikmetu griežos I, 115.

Avots: EH XVI, 411

sakankarēties

sakankarâtiês, (geschlechtlich) verkehren: tie jau būs sakankarājušies! Dond. sakankarêt, zusammenbetteln, zusammensuchen: nez kur sakankarējis tik daudz maizes un drēbju! Serben.

Avots: ME II, 645

sakarāties

sakarâtiês, (eine gewisse Zeit hindurch) hangen: bise sakarājās visu ziemu vadzī. bišu spiets sakarājas (hängt) pie kuoka Ruj.

Avots: ME II, 645

sakarmalāties

‡ sakarmalâtiês "?": tâ iet, kad sakarmalājas ar kaimiņiem! Janš. Mežv. ļ. I, 319.

Avots: EH XVI, 415

saķiķināties

saķiķinâtiês, einander zukichern: meitas saķiķinājās Druva II, 482.

Avots: ME II, 663

saķitāties

‡ saķitâtiês, sich besaufen: (kāzās) cienīgtē̦vi tâ bija saķitājušies, ka nemācēja vairs mācītājmuižā ne durvju atrast Austriņš Raksti VII, 207.

Avots: EH XVI, 422

sakņūpināties

‡ sakņūpinâtiês, sich dicht zusammendrängen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "drängen").

Avots: EH XVI, 418

sakucināties

sakucinâtiês "sich nach vorn gebeugt und dick bekleidet breit hinsetzen" N. -Peb.: ve̦cā māte tâ sakucinājusies, ka citi nevar kamanās vairs iesēsties".

Avots: ME II, 657

saļumināties

‡ saļuminâtiês, = saļumstîtiês (?): riten[i]s cirtās uz akmini, tâ ka viņš (= ein Mensch) saļuminājās un atkrita ... uz sēdekli Dünsb. Trīs romant. gad. 39.

Avots: EH XVI, 428

salupačāties

‡ salupučâtiês Auleja "?": buļbas salupučāvās.

Avots: EH XVI, 428

samigāties

samigâtiês, sich verknoten, verkrollen: diegi, dzijas, kad sajūk, samigājas Erlaa.

Avots: ME II, 685

samokāties

‡ samùokâtiês 2 Saikava, = samuõcîtiês 1.

Avots: EH XVI, 432

samujāties

samujâtiês, eine gewisse Zeit hindurch trüdeln: s. kruogū visu nakti Erlaa, Saikava, Meiran.

Avots: ME II, 690

sanikāties

‡ sanikâtiês Warkl., = sanikt: guovs var s.

Avots: EH XVI, 433

saņurcāties

‡ saņur̂câtiês 2 Seyershof, sich unschön ankleiden.

Avots: EH XVI, 434

sapampaļāties

sapampaļâtiês, sich übermässig anziehen: kad kāds aukstā laikā uzve̦lk vairākus kažuokus, satinas ar lakatiem, tad viņš ir sapampaļājies Alt - Rahden. satinies jeb sapampaļājies kâ pampaļa Lennew.

Avots: ME II, 696

sapickāties

sapickâtiês,

1) auch sapickāt, zusammenfallen, schliefig werden: maize sapickājusēs kâ galuoda Dond. maize sapickājuse viena pickā Dond. n. RKr. XVII, 50;

2) sich verwickeln, verwühlen:
mati sapickājušies, ka nevar izsukāt Dond.

Avots: ME II, 698

sapinckāties

sapinckâtiês, sich verwühlen: galva, mati pakulās sapinckājušies Sassm. n. RKr. XVII, 50.

Avots: ME II, 699

sapirināties

sapirinâtiês, eine gewisse Zeit hindurch pḕrtiês 2, sich auswettern, im Sande baden: vîsta sapirinājās ilgu laiku Jürg., Arrasch, Golg.

Avots: ME II, 699

saplaiķāties

‡ saplaîķâtiês 2 Dunika, = sajukt: dzīve var s.; auch von einer Geistesstörung: meita saplaiķājusēs.

Avots: EH XVI, 436

saplaņķāties

‡ saplaņ̂ķâtiês 2 Dunika, Rutzau, den Verstand verlieren: puisis staigāja kâ sasaplaņķājis.

Avots: EH XVI, 436

saplotāties

‡ *saplùotâtiês 2 , erschlossen aus ostle. sasaplùtuôt 2 Auleja, sich verwickeln, sich verwirren (vom Garn).

Avots: EH XVI, 437

sapriecāties

sapriêcâtiês, ‡

2) sich gemeinsam freuen
Frauenb.: kad atbrauktu, sapriecātuos: gadu neesim redzējušies!

Avots: EH XVI, 439

sapriecāties

sapriêcâtiês, sich übermässigfreuen: bē̦rni par daudz sapriecājušies negul Golg.

Avots: ME II, 708

saprigāties

saprigâtiês: saprigājāmies uz iešanu Austriņš Raksti VII, 181 (ähnlich V, 250).

Avots: EH XVI, 439

sapurgāties

sapurâtiês, sich verwühlen, verwickeln: ja bē̦rni kāpj uz steļļu paminām un mīdās, tad dzijas (šķē̦ri) pārmīdamās sapurājas Nötk.

Avots: ME II, 709

sapuzāties

‡ sapuzâtiês N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043 "(vor der Abreise) seine Habseligkeiten zusammenbinden od. in Säcke zusammenstopfen".

Avots: EH XVI, 439

sarezgāties

‡ sare̦zgâtiês Orellen, = sarežģîtiês: tinuot dzija dikti sare̦zgājās.

Avots: EH XVI, 442

sariņķināties

‡ sarìņķinâtiês 2 Kaltenbr. "saliekties kamuolā": kaķis var s. kâ čūska.

Avots: EH XVI, 442

saročināties

saruočinâtiês: der ganze Artikel (ME. III, 724) ist zu streichen!

Avots: EH XVI, 444

saročināties

saruočinâtiês "die Hände zusammenlegen": meitenīte saruočinājās Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 376.

Avots: ME III, 724

sarumbāties

sarumbâtiês, sich dick und unschön ankleiden: kur nu tāda iesi, sarumbājusies tik gara, tik re̦sna? A. X, 1, 417.

Avots: ME III, 723

sarusināties

sarusinâtiês heruntergleitend sich verwirren: dzijas kamuols sarusinājîes Lautb.

Avots: ME III, 724

sasarcināties

‡ sasarcinâtiês, = sasar̂kt: abi sasarcinājušies pat˙laban dejuoja J. Sārts Br. Zeme 1940, № 125, S. 2.

Avots: EH XVI, 445

sašķērlāties

‡ sašķē̦˜rlâtiês N.-Peb., = sašķēlêtiês: griesti stipri sašķẽ̦rlājušies Dunika.

Avots: EH XVI, 454

saskurāties

‡ saskurâtiês Behnen, = saskurinâtiês 4.

Avots: EH XVI, 448

saslidināties

saslidinâtiês, Schlittschuhe laufend sich überanstrengen: zē̦ns par daudz saslidinājies Arrasch.

Avots: ME III, 737

sašmaukstināties

sašmàukstinâtiês 2, gewisse, dem Eichhörnchen eigene Töne von sich geben: vāvere pa zariem bē̦gdama sašmaukstinājās Saikava.

Avots: ME III, 758

saspirdzināties

saspirdzinâtiês, sich erfrischen, sich (etwas geniessend) stärken: ceļinieks saspirdzinājās un turpināja gaitu Saikava.

Avots: ME III, 741

saspīrināties

saspĩrinâtiês Schibbenhof, sich ausspreizen, sich stemmen, sich aufraffen Vank.: guovs saspīrinājās un negāja N.-Peb. aita tâ saspīrinājusies (stingri, spītīgi nuostājusies), ka ne˙kā nevar nuoguldīt (cirpšanai) Schibbenhof.

Avots: ME III, 741

saspraislāties

saspraîslâtiês 2 , bersten, Ritzen bilden (z. B. vom Eis) N.-Bartau. saspraisluôt,

1) sperren:
s. ceļu Vank.;

2) "unordentlich aufschichten (Holz)"
Sonnaxt;

3) saspraîsluot 2 rijas krāsni, den Ofen der
rija mit einem Gewölbe versehen Arrasch. Refl. -tiês,

1) "saspriesties 1" Lennew.: kuoki upē saspraisluojās Arrasch. adatas saspraisluojušās gar purnu Druva I, 831. braucēji tirgū saspraisluojušies Vank.; "sich gegen einander stemmen" (mit aĩ ) MSiI.;

2) "sabrukt (von einem Holzstapel)" Sonnaxt.

Avots: ME III, 742

sasprangāties

sasprangâtiês (unter sasprandzêt(iês)): auch (mit añ) Dunika.

Avots: EH XVI, 450

sasprigāties

‡ sasprigâtiês, sich zurechtmachen (?): kad jābrauc uz lauku, nevar vien s. Austriņš Gaŗā jūdze I, 250. Fehlerhaft für saprigâtiês?

Avots: EH XVI, 450

sastirkāties

‡ sastir̃kâtiês Stenden, etwas Schweres tragend, ziehend od. hebend sich überanstrengen.

Avots: EH XVI, 451

sasūkāties

‡ sasũkâtiês Frauenb., sich eine gewisse Zeit hindurch beklagen: kaimiņš ilgi sasūkājās, kad tam zirgs nuosprāga.

Avots: EH XVI, 452

sasumināties

‡ sasuminâtiês Bezzenberger Le. Di.-St. 25, Dziesmu grām. 1867, S. 176 "?".

Avots: EH XVI, 452

šatāties

šatâtiês, sich herumtreiben Warkl., Spr. (von leichtsinnigem Betragen eines Frauenzimmers Wessen). Aus r. шатáться "sich umhertreiben".

Avots: ME IV, 4

satrūkāties

satrũkâtiês,

1) (wiederholt) erschrecken
(intr.) Adsel, Wrangelshof: viņš uzsita melnīšam uz krustiem, un šis tâ kâ satrūkājās Vīt. 85. mazs bē̦rns pa sapņiem satrūkājas Modohn, (mit û 2 ) Gold.;

2) (mit "û 2 ") "nach einem Misserfolg bei einer Arbeit den Mut verlieren und die Arbeit aufgeben":
kuo tur tik daudz satrūkāties! vajag tik saņemties un nuobeigt sāktuo darbu! Pangmune.

Avots: ME III, 767

satūjāties

satũjâtiês, sich zurechtmachen: nevarēja satūjāties vien Lautb.

Avots: ME III, 769

satūžāties

‡ satūžâtiês, sich (zum Ausgehen) zurechtmachen N.-Peb.: nevar vien s.

Avots: EH XVI, 458

saurrāties

sa-ur̃râtiês, einander zurufen, zuschreien: dažreiz abi pulki suvā starpā saurrājās RKr. XVI, 133.

Avots: ME III, 775

saurzāties

sa-urzâtiês 2 , (frierend oder von Insekten gebissen) sich eine kurze Weile schütteln: čigāns saurzājās, bet kasīties tam bija kauns Dunika.

Avots: ME III, 775

savarzāties

savarzâtiês ar kādu jaunekli Latv., Beziehungen zu einem Jüngling anknüpfen, in ein Liebesverhältnis mit einem Jüngling treten.

Avots: ME III, 781

Šķirkļa skaidrojumā (553)

aijāt

aĩjât, -ãju, aĩjinât (li. ajoti "einem Kind etwas vorsingen" G. St.), wiegen, lullen, das Wiegenlied singen, hersagen: viens laipniem vārdiem aijina:"aijā, aijā, mazuo bērniņ, eņģelīši tevi aijā" LP. VII, 170. Reflex. aĩjâtiês, sich wiegen: aijājies, mans mazais bāleliņ BW. 1847.

Kļūdu labojums:
1847 = 1897

Avots: ME I, 12

aizbraukāt

‡ àizbraũkât, hin- und herfahrend (einmal!) hinführen: aizbraukāja zirgu pie kaimiņa Salis. Refl. -tiês, = ‡ àizbraũcinâtiês: zē̦ns aizbraukājies par tālu Salis.

Avots: EH I, 11

aizčūdīt

‡ àizčūdît, forttreiben, fortjagen: a. bē̦rnu uz ganiem Heidenfeld. Refl. -tiês Heidenfeld, = ‡ àizčudâtiês.

Avots: EH I, 16

aizčuknīt

‡ àizčuknît,

1) (stochernd, schürend) fort-, hinstossen:
a. aizķē̦rušuos kuoku upē Plm.;

2) unordentlich verstopfen, zustopfen
Adf., Bauske, Lubn., Trik. Refl. -tiês, = ‡ àizčudâtiês: nevar aizčuknīties vien Bauske.

Avots: EH I, 16

aizdusmot

‡ àizdusmuôt, erzürnen Ass. - Kalt., Golg. Refl. àizdusmuôtiês Golg., Infl., àizdusmâtiês Kaltenbrunn, zornig werden, in Zorn geraten: cieši aizdusmājies Pas. VIII, 207. aizadusmāja uz savas meitas VI, 172.

Avots: EH I, 21

aizdziedāt

àizdziêdât,

1) krähen, bevor der Taufel seine Absicht ausführt, nach dem Volksglauben:
ve̦lns vēl nesis uotru nastu, bet gailis aizdziedājis LP. V, 408. te gailis aizdziedājis un ve̦lns aizskrējis LP. VI, 215; ebenso refl. aizdziêdâtiês, zu singen anfangen: tuvējā mājiņā gailis aizdziedājies Etn. IV, 26;

2) von den bösen Folgen des Vogelgeschreies. Wenn im Frühling die Vögel zu singen anfangen, hüteten sich die Letten den Gesang der Vögel zu hören, bevor sie etwas gegessen hatten. Wenn vor dem Essen der Gesang der Vögel gehört wird, so ist das ein schlechtes Omen
Etn. III, 9. jāē̦d maizīte, lai putni neaizdzied RKr. VI, 17. tatiņu senāk turējuši par nelaimes putnu. ja viņš kādu darbinieku tukšā sirdī aizdzied, tad jau tai dienā muižā bez pēriena nepalicīs LP. V, 100. tavu darbu dze̦guze aizdziedāja; tāpēc nekas neiznāca Ar.;

3) im Gesange übertreffen,
mit dem Acc., mehr Lieder kennen: dzīrās mani citas meitas dziesmiņām aizdziedāt BW. 854. Refl. -tiês, anfangen zu krähen: gailis aizdziedājies Etn. IV, 26. àizdziêdâšanâs, Wettkampf im Gesange BW., S. 138.

Kļūdu labojums:
BW., S. 138. = BW. I, S. 138.

Avots: ME I, 24, 25

aizkrūņoties

àizkrùņuôtiês, -âtiês, langsam, mit schweren Tritten hinweggehen, besonders von alten Menschen Etn. III, 145.

Avots: ME I, 35

aizrunāt

àizrunât,

4) bestellen, belegen:
a. vietu, biļeti;

5) : tie jau gribēja aizrunāt, ka velti tērēties Deglavs Riga II, 1,255. Refl. -tiês, ‡

2) sich vom Sprechen hinreissen lassen
Salis: ciemā tâ aizrunājuos, ka netiku laikā mājās; ‡

3) sprechend hingelangen:
a. līdz pat Ķīnai; ‡ 4 = ìerunâtiês Oknist: uotrā istabā kas aizrunājās.

Avots: EH I, 46

aizvest

àizvest, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (ace.) hin-, wegführen:
zaglis neļāvās aizvesties uz tiesu Dunika, Kal.;

2) = ‡ àizvadâtiês Kal.: kas . . . uz citām zemes daļām aizve̦dušies Pet. Av. I, 48.

Avots: EH I, 62

apbēdināt

apbèdinât, auch apbè̦dât nach L., tr., betrüben, in Trauer versetzen: visu mūžu tu mani allaž apbēdināji LP. VII, 87; apbē̦dāta sirds, bekümmertes Herz GL. Refl. apbè̦dâtiês, in Angst, Sorge sein (L.).

Avots: ME I, 77

apbērnoties

apbḕ̦rnuôtiês, apbḕ̦rnâtiês (Linden, Mag. XIII, 2, 64), Junge, Kinder bekommen, von kleinen Tieren, wie von Hunden und Katzen, aber auch von unverheirateten Mädchen; n. Mag. IV, 2, 107 auch von Pflanzen: der Weidensprössling hat schon Wurzeln getrieben, die Kartoffelpflanze hat schon angesetzt.

Avots: ME I, 77

apbiedrēties

[apbiedrētiês, apbiedruotiês oder apbiedrinâtiês Gl., sich vereinen, sich zusammentun: nebūtum ar tiem apbiedruojušies Matth. XXIII, 30].

Avots: ME I, 77

apdraudzēties

apdraudzêtiês, apdraudzinâtiês, sich befreunden: dievduotais pavadīja laiku, ar meža radījumiem apdraudzē̦damies JK. V, 134. tev ar viņiem nebūs apdraudzināties V Mos. 7, 3, Joh. Off. 18, 14.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zustriechen ist):, Joh. Off. 18, 14.

Avots: ME I, 81

apdzievot

‡ apdziêvuôt 2 Rutzau, = ‡ apdziêvât 2 1, 2 und 3. Refl. -tiês Rutzau, = ‡ apdziêvâtiês 2 1 und 2.

Avots: EH I, 80

apjautāt

‡ apjautât,

1) (eine Anzahl von Objekten) befragen, eine Rundfrage vornehmen:
a. visus lieciniekus pēc kārtas Bauske;

2) = apjaũtâtiês Spr.

Avots: EH I, 87

apkankarēties

‡ apkañkarêtiês Ahs.,

1) = apkañkarâtiês 1: tu kâ pēdīgais nabags esi apkankarājies ar visādiem kankariem Ahs.;

2) auch apkañkarâtiês Frauenb., sich verheiraten
(verächtl.): tikkuo iesvētīts puika jau apkankarējies ar sievu Ahs. vai tad tev tik jaunam vajadzēja jau apkankarāties? Frauenb.

Avots: EH I, 89

apkrāmēt

apkrãmêt, ‡

2) bestchlen
Bers. ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ apkŗavâtiês: apkrāmējies kâ žīds ar paunām Dunika, Kal., Rutzau;

2) mit dem Kramen (mit den Hausarbeiten) fertig werden
saimniece vēl nav apkrāmējusies Dunika, Rutzau, Salis u. a.

Avots: EH I, 93, 94

apkravāt

‡ apkravât Spr., = ‡ apkŗavât: visa mežmala apkravāta ar malku Saikava. Refl. -tiês,

1) = ‡ apkŗavâtiês Spr.: ubags apkravājies tâ ar nastām, ka nevar ne paiet KatrE.;

2) unversehens beschüttet werden (?): rati apkravājušies ar sienu Wandsen;

3) sich einrichten, einkramen
(perfektiv): ienācēji jau apkravājušies jaunajā dzīvuoklī Jürg.

Avots: EH I, 93

apkūlāt

‡ apkũlât,

1) = apkūlâtiês: zâle apkūlājusi Meiran. pļāviņa apkūlājusi Jürg.;

2) zirgs apkūlājis Jürg., das Pferd ist (st)ruppig geworden.

Avots: EH I, 95

applūskāt

applũskât ringsum (ein wenig, hier und da) auszupfen, -rupfen: a. siena kaudzi C. Refl. -tiês Bauske, Kegeln, Wilsenhof, = applukt 3, ‡ appluskâtiês: a. var vistas (beim Mausern), drēbes.

Avots: EH I, 106

apsvievoties

apsiẽvuôtiês, auch apsiẽvâtiês L., Mag. XIII, 2, 65, Lind., sich ein Weib nehmen, heiraten (vom Manne): laiks jau sen bij apsievuoties.

Avots: ME I, 120

aptaujāt

aptaũjât, gew. refl. aptaũjâtiês, pie kā par kuo, sich erkundigen.

Avots: ME I, 130

aptekāt

apte̦kât, auch aptē̦kât, freqn. von aptecêt, umherlaufen: kreisās ruokas pirksti sāka aptē̦kāt stīgas Stari II, 484. Refl. apte̦kâtiês, sich belaufen, begatten (vom Vieh, namentlich von Schafen).

Avots: ME I, 130

atbalsīties

‡ atbalsîtiês, = atbalsinâtiês: luopi labi atbalsījušies U. (unter balsīties). guovis atbalsījušās (kļuvušas tre̦knākas un ar spīduošu spalvu) A. X, 2, 939.

Avots: EH I, 134

atderēt

atderêt, einen Vertrag, eine Verlobung rückgängig machen (in dieser Bed. auch atderinâtiês), annullieren: saderēju, atderēju ar saviem bāliņiem; ar tautieti saderēju, nevar vaira atderēt BW. 15456.

Avots: ME I, 154

atdzievāt

‡ atdziêvât 2 Dunika Kal., = ‡ atdzîvuôt: a. parādu. Refl. -tiês Dunika,

1) = atstràdâtiês: vai visu savu mūžu dzievādama vēl neesi atdzievājusēs?

2) mit den Arbeiten fertig werden.

Avots: EH I, 140

atridāt

atridât (unter atridêt), ‡ Refl. -tiês Bauske, Stenden, Wolmarshof = ‡ atkravâtiês: a. ar mantām.

Avots: EH I, 162

atskarbināt

atskarbinât, tr., absplittern. Reflex. atskarbinâtiês, auch atskarbît, atskarbelêt, sich absplittern Brasche.

Avots: ME I, 192

atšķetēties

atšķetêtiês, gleichbed. mit atšķetinâtiês 2: vēl šuodien es tur dzīvuotu, nebūtu viņš atšķetējies Jauns. Balt. gr. I, 98.

Avots: ME I, 201

atslidēt

atslidêt, intr., gleitend ankommen; auch atslidinâtiês: ar slidām.

Avots: ME I, 194

atslīst

atslīst (unter atslîdêt), ‡

3) "= ‡ atslidinâtiês (?): atslīstiet, puiši, pēc pusdienas!" Bers.; ‡

4) "= nuoslīst" Vīt.: ve̦zums ir atslīdis (=siens ve̦zumā tâ nuošļucis, ka taisās ārā krist); ‡

5) sich herbegeben
Salis.

Avots: EH I, 168

atsveiķināt

‡ atsveĩķinât radus Dunika, Kal., Rutzau, sich vor dem Tode von den Verwandten verabschieden. Refl. -tiês Dunika, Kal., Rutzau, = atsveicinâtiês: a. nuo kāziniekiem. Aus li. atsvéikinti.

Avots: EH I, 173

atvēsināt

I atvẽsinât (li. atvėsinti), auch atvẽsêt, tr., abkühlen: ūdeni Vēr. II, 1063. vēji var lielā mē̦rā atvēsināt cilvē̦ka miesu A. XX, 331. Refl. -tiês, sich abkühlen: iziešu ārā atvēsināties. [In Salis. dafür auch atvẽ̦sâtiês.

Avots: ME I, 209

atvēzt

atvẽzt [Gulbern], atvẽzêt, atvẽzinât, tr., zurückschwingen, zum Schlagen oder Werfen ausholen: vecene atvēza dūri pa gvelzienam A. VIII, 332. atvēzis milnu, uzsvieda gaisuoms Lautb. nu var atkal atvēzēt zuobenu Niedra. iet krūtis atvēzējis. Refl. atvēztiês, atvẽzêtiês, atvēzîtiês, atvēzinâtiês auch atvē̦zâtiês PS., sich zurückschwingen, zum Schlagen oder Werfen ausholen: viņš labi atvēzās un krāva Hasenp. kungs uz briesmīgu cirtienu atvēzējies Saul. 99. šūpuotnes vēl pāri reizu atvēzinājās Up. 11. iet atvēzējies, t. i. atsitināt drēbes un iet ar pilnu krūti Grünh. viņš stāstīja atvēzējies, er erzählte eifrig LP. VI, 638.

Avots: ME I, 210

auša

aũša, 2): ein ängstlicher, schüchterner Mensch Linden. auša 2 gehört wenigstens teilweise zu aušâtiês.

Avots: EH I, 188

aušāt

aũšât, ‡

2) = aũšâtiês 2 (mit âu 2 ) Kaltenbr. Refl. -tiês,

2): kâ nu liels cllvē̦ks tâ var aušaties! Salis.

Avots: EH I, 188

aušāt

aũšât, (li. áuščioti), -aju, schwatzen, faseln, aus der Schule plaudern: kuo jūs, aušas, aušājat BW. 8402, 2, was faselt ihr Faslerinnen? Refl. aũšâtiês, aušêties,

1) faseln, dummes Zeug reden
(tukšus nieku runāt PS.): kuo tu au šājies? Was redest du da für dummes Zeug? PS.;

2) albern, sich albern oder unruhig aufführen, unartig sein, tollen:
bē̦rni, neaušājaties, Kinder, seid nicht unartig!

Avots: ME I, 230

aušīgs

aušîgs (von àuss, wie dial. ačîgs von acs), scharfes Gehör habend: aušīgs zirgs, ein scheues Pferd (kas mazākuo truoksni dzirdē̦dams izbīstas) Grosdohn n. Etn. IV, 17; cf. aušâtiês, die Ohren spitzen.

Avots: ME I, 230

bagoties

baguôtiês, ‡

2) "= bogâtiês, schlummernd wiederholt mit dem Kopfe nicken" Mesoten.

Avots: EH I, 198

blusāt

blusât: pirtī nesa drānas b. ārā Siuxt. - Zur Bed. vgl. auch àizblusâtiês.

Avots: EH I, 231

blusenēties

‡ blusenêtiês, = blusinâtiês, sich flöhen: meitas ... blusenējuoties Janš. Dzimtene V, 254 (ähnlich Mežv. ļ. II, 77).

Avots: EH I, 231

brīnoties

brĩnuôtiês (unter brĩnîtiês): brìnâtiês 2 Warkl.

Avots: EH I, 242

čampāt

II čam̃pât, -āju, schwerfällig gehen Lems. n. U., [Wandsen]: vilciņš tāds čampātājs, tas ir luopu kuopējiņš BW. 2686, 13. [Refl. čàmpâtiês 2 Selb., trödeln, zögern.]

Kļūdu labojums:
kuopējiņš BW. 2686,13 = kavējiņš BW. 2686,14

Avots: ME I, 403

čankarēties

čankarêtiês, [čankarâtiês Wid.], dämelig sein Misshof n. U.: kuo tu tik ilgi čankarējies? zu einem gesagt, der mit dem Ankleiden nicht fertig wird U.; saumselig sein LKVv.

Avots: ME I, 403, 404

ciemāt

‡ cìemât 2 Auleja, Zvirgzdine, refl. cìemâtiês 2 Linden, ciemâtiês 2 Warkl., = ciemuôtiês: kai atgājām pie māsas, tai nedeļu ciemajām Zvirgzdine. svētdien laba ciemašana BWp. 2217, I. nāc uz mani ciemāties! BW. 8701, 4 var.

Avots: EH I, 277

čīkāt

čīkât, čikât Spr., rupfen, die Haare zupfen. Refl. -tiês, nach Spr. čikâtiês, einander in den Haaren liegen, kämpfen. Vgl. cīkāties.

Avots: ME I, 415

čingāt

II čingât Smilt., etwas Anstrengendes tun (ziehen, reissen, heben): diezgan bija kuo čingāt. [čiñgâtiês Drsth., schwer arbeiten.]

Avots: ME I, 413

činkoties

čiñkuôtiês [Wandsen], -âtiês, -ājuos, Sassm., feilschen, mit Bitten, Fragen jem. quälen, bestürmen, sich aufdrängen: kuo tu te tik ilgi pa velti činkuojies.

Avots: ME I, 413

citāži

‡ citâži Serbigal n. FBR. IV. 58, AP., citâžīgi AP., citâtiês N.-Laitzen n. FBR. VIII, 34, Adv., = citâdi.

Avots: EH I, 275

čomīties

čuomîtiês, -uos, -ījuos, etwas langsam tun, trödeln: kuo tu tur tik ilgi čuomies, ka nevari darbu beigt? Kav., Annenburg; [dafür čuõmâtiês N. - Bergfried.]

Avots: ME I, 426

čudāt

‡ *čudât, erschlossen aus ‡ àizčudâtiês.

Avots: EH I, 294

dagudrot

‡ dagudruôt, hinzudenken: vēl divas dziesmas dagudruoju Lös. Refl. dagudrâtiês, denkend, sinnend, klügelnd zu einem Resultat kommen: gadrājuši, gudrājuši, cikām princis dagudrājies Pas. V, 297 (aus Welonen).

Avots: EH I, 302

dangāt

dañgât, -āju [wohl zu danga V],

1) tr., treten, stampfen:
zirgs dangāja kājām zemi. Besond. in der Zstz. mit iz- und sa-;

2) dàngât 2, lärmend schlagen:
dangā ar dangu pa galdu! Mar. n. RKr. XV, 111. Refl. dàngâtiês 2, mit Lärm über eine unebene Stelle fahren: kur tad tu dangāsies: vai visā pasaulē var dzirdēt Mar. n. RKr. XV, 111.

Avots: ME I, 437, 438

dīgāt

II dīgât, -āju,

1) bewegen
U.;

[2) auseinanderschlagen
Wid.]. Refl. -tiês, sich bewegen, sich unruhig gebärden: jaunais zirgs pie sē̦tas dĩgājas [Loddiger], (= dīžājas) Adsel. [dĩgâtiês Daiben "langsam in einem Holzschlitten fahren"; Wohl zu bulg. дигам und serb. di"gnēm "habe".]

Avots: ME I, 477

dimzāt

[dimzât, s. dimžât. Refl. dim̃zâtiês Weinsch., die Beine heben und hin und her treten, ohne von der Stelle zu kommen.]

Avots: ME I, 468

dižāt

‡ dižât, = dĩžât 2 (?): dižā tautu kumelīni, gaida manis uzauguot RKr. XIX, 119 (aus Plm.). Refl. -tiês, = dīžâtiês 1 (?): zē̦ni ... smejas un dižājas Poruk III, 2.

Avots: EH I, 324

draca

draca, drace, dracis, dracka, Lärm, ausgelassenes, lautes, mit Prügelei endendes Aufleben, Prügelei: kruogā bija liela drace Salis, Schujen, Adsel, Druw., Alt-Rahden, Lös. Etn. IV, 18. [Zu drakâtiês "toben", li. drãkas "задирчивый, сварливый", drakùs "ловко прыгающiй", drãkas "вытаптыванiе" und nach Būga РФВ‚. LXX, 105 auch zu r. "дрочи́ться" "eigensinnig sein; wild herumrennen (vom Vieh, das die Bremsen plagen)".]

Avots: ME I, 488

drašķīt

drašķît, -īju [li. draskýti "zerreissen"], schnitzen, spalten: malku, cukuru drašķīt Gr. - Sess. Refl. -tiês, -ķuos, -ījuos, draškâtiês [zu draška] N. - Autz n. U., sich reissen, balgen, toben, lärmen: puiši drašķās ar meitām N. - Schwanb. kuo tu plēsies, kuo tu drašķies? [auch: unruhig sein, sich ungebärdig anstellen U.]

Kļūdu labojums:
draškâtiês [zu draška] N.-Autz. U. = unruhig sein N.-Autz. U. draškâtiês [zu draška]

Avots: ME I, 491

dzaldīt

‡ dzalˆdît, -u; -ĩju,

1) = dzelˆdêt I: nātres, bites dzalda Auleja. meitas puišus ar nātrēm dzalda Warkl.;

2) "schneideh, mähen"
Heidenfeld: izkapts dzalda. Refl. -tiês, = dzelˆdinâtiês: kam dzaldies ar nātres? Auleja.

Avots: EH I, 352

dziļināt

‡ *dziļinât(iês), zu erschliessen aus izdziļinât, iedzijinâtiês und nuodziļinâtiês.

Avots: EH I, 358

dziļināties

‡ *dziļinât(iês), zu erschliessen aus izdziļinât, iedzijinâtiês und nuodziļinâtiês.

Avots: EH I, 358

dziļoties

‡ *dziļuôtiês, zu erschliessen aus iedziļuôtiês (unter iedziļinâtiês).

Avots: EH I, 358

dzīvāt

dzîvât [PS., dzîvât neben dzìvât 2 Mar. n. RKr. XVII, 109], -āju [li. gývoti "leben", apr. gīwu "lebst"],

1) arbeiten, (eine Arbeit) verrichten Stenden:
vai darbiņa nedzīvāju BW. 6912. In Alschw. wurde erklät: strādāt ir smalkāki, dzīvāt rupjāki teikts;

2) leben
Mag. XIII, 2. 59. Refl. -âtiês, spielen: bē̦rni dzīvājas.

Avots: ME I, 559

eidoties

‡ eiduôtiês "?": ar galvu eiduodamies (schwenkend, schaukelnd?) uz vienu un uotru pusi Janš. Dzimtene III 2 , 418. Vgl. eĩdu eĩdumis und eĩdâtiês.

Avots: EH I, 367

elpēt

elpêt, - ēju,

1) atmen
U. [el˜pêt, sich erholen: vai ne˙maz nedabūs elpēt Serbigal];

2) Hilfe haben, ausreichen, durchkommen
U.: kâ klājas? elpē gan, es geht schon an, man kann sich schon helfen. tas man gan būtu varējis elpēt, das wäre mir wohl zu Statten gekommen. [viņš var vēl el˜pēt Salis, Bers., sich halten.] gan elpēsim, wir wollen uns schon durchhelfen. Refl. - tiês Adsel, Kokn., Tals., Post. 52 e̦lpâtiês), sich durchbringen: pieci gadi elpējuos, taukuos maizi mē̦rcē̦dams BW. 30499. [In der Bed. 2 anscheinend aus mnd. helpen "helfen". - In Wessen bedeute elpēt: viel arbeiten, in Nerft elpēties: streben, sich abmühen, sich abplagen.]

Avots: ME I, 568

gaušāt

gaušât Lös., - ãju, gaušâtiês Vīt., Unsinn schwatzen, langweilig erzählen: nevajag tâ gaušāt Saul. A. XXI, 404.

Avots: ME I, 613

ģilināt

II ģilinât, langsam arbeiten N. -Schwanb.; ģilinâtiês, trödeln ibid.

Avots: ME I, 698

grubināt

grubinât,

1) nagen, kauen, langsam essen
Selg., Dond., Etn. IV, 33, A. XIII, 492. tārpiņš tevi (ābuoliņu) grubināja BW. 12286;

2) höhlen, aushöhlen
(= grebināt), in der Zstz. mit iz- Bers.;

3) ["kņubināt, knibinâtiês" Saussen n. Etn. IV, 33]; schlecht spinnen
Ahs.: citas meitas vilnu vērpa, es pakulas grubināju BW. 27428, 1. Reimwort zu (s)krubinât.]

Avots: ME I, 664

gūba

gũba [Gr. -Sess.], comm., ein Gebückter, Ungeschickter: luknis gūbu izvazāja pa tuo rāvas ūdentiņu VL. celies, gūba, gaiba nāk Rätsel. Vgl. gūbâtiês.

Avots: ME I, 685

gūbainis

gũbainis "eine in der Ferne sich bewegende Gesialt" Ruj., Lems., Serb. n. U.: kad ieraugi gūbainīti, paliec par sila čakārnīti BW. 29088. Vgl. gūbâtiês.

Kļūdu labojums:
gūbainīti = gūbainīti (gemeint ist damit ein Wolf)

Avots: ME I, 685

gulgāt

gulgât L., gulgâtiês, ãjuos, rülpsen Autz n. U.; [gulgâtiês, sich würgen Ronneb., Smilt. Zu guldzît.

Avots: ME I, 678

gūnāt

gūnât, -āju, gūnâtiês, plump gehen: meita gūnājas vien, ne˙maz neiet šķirīgi Katzdangen.

Avots: ME I, 686

gūrāt

[gûŗât 2 , = gūrāt 1: šķitu lāci gūŗājam viņā lauka galiņā RKr. XVI, 114.] Refl. gûŗâtiês 2 , -ājuos, sich in gebückter Stellung mit etwas beschäftigen: kuo tas vecis tur gūŗājas pie zemes Ahs.

Avots: ME I, 686

gūzmoties

gūzmuôtiês, gūzmâtiês, -ãjuos, undeutlich, nur im Umriss erscheinen: skaties, kâ gūzmuojas krūmi Dulbe.

Avots: ME I, 687

iebildēt

I ìebildêt, ‡

2) einwenden, Einwande machen
Kreuzb.: tur nav ne˙kā kuo ie. ‡ Refl. -tiês Sessw. "= ierunâtiês 1".

Avots: EH I, 503

iebilst

ìebilˆst, ‡

3) einwenden.
‡ Refl. -tiês,

1) = ierunâtiês 1 (mit ilˆ 2 ) Frauenb., Ramkau, (mit il˜ ) Lemb., (mit ìl 2 ) Fest., Lettihn, Lis., Lös. Sessw.: ie. kādu vārdu Jürg., Lemb., Sessw. vai tu nevarēji agrāk ie. par savu brāli? Renzen, Smilt. šis vēl kuo gribēja ie., bet neļāva Frauenb., Laidsen. gribēju ie., ka nevaru atnākt Golg. (mit ilˆ ), Vipe;

2) "sich einbilden"
(aus einem handschr. Vokabular); "būt sevī le̦pnam" Druw., Korwenhof, N.-Laitzen: amatā ticis, viņš ir ļuoti iebilˆdies Golg.;

3) "eigensinnig sein"
Celm.; "iecirsties" (mit il˜ ) Lemb.: viņš varē̦tu ie. un tuo neizdarīt;

4) sich beleidigen, übel nehmen
(mit il˜ ) Mar.

Avots: EH I, 503, 504

iekužoties

[II ìekužuotiês, ìekužâtiês,

1) sich schlafen legend im Bett oder beim Ankleiden sich sehr dicht einhüllen, sich einwickeln
Mar.;

2) zu Vermögen gelangen
Mar.; "in einem Unternehmen Erfolge erringen" Wessen.]

Avots: ME II, 33

iekužoties

[III ìekužuôtiês, (häufiger) ìekužâtiês "laut und grob auflachen" Nötk.]

Avots: ME II, 33

irgnāt

‡ ir̂gnât 2 , -ãju, refl. irgnâtiês "zu viel lachen" NB.

Avots: EH I, 431

izbalot

izbaluôt (unter izbalinât ), ‡

2) intr., ausbleichen:
rudzi izbaluo Seyershof. ‡ Refl. -tiês Segew., izbalâtiês Linden in Kurl., ausbleichen (intr.): drēbe izbalājās saulē un liêtā Linden.

Avots: EH I, 433

izdāvāt

izdãvât, izdāvinât, tr., austeilen, verschenken, verschleudern: kas savus draugus par laupījumu izdāvā, tā bē̦rna acis izīgs Hiob. 17, 5. Refl. izdãvâtiês, wiederholt vergeblich anbieten: izdāvājies - nepē̦rk ne˙viens LP. IV, 79.

Avots: ME I, 726

izdūdelēt

‡ izdūdelêt,

1) = izraûdât: acis izdũde̦lē̦tas sausas Lemsal;

2) "?" pilns kâ acs izdūde̦lē̦tu kleišu A. Brigadere Skarbos vējos 308;

3) wellenförmig krauseln
Golg., N.-Peb., Sessw., Tlrsen: i. drēbi, matus. Refl. -tiês Dunika, = izraûdâtiês. dūdelêt "weinen" beruht auf d. dudeln.

Avots: EH I, 444

izgulšņāt

izgulšņât, = izgulšņâtiês: kuo nu guliet tik daudz? nevar vien i˙! PV. izgulšņājusi vienu vietu, liekas gulēt uotrā ders.

Avots: EH I, 450

izkarināt

I izkarinât, ‡ Refl. -tiês,

1) sich durch eine Öffnung nach unten hinausbiegen
Schibbenhof;

2) = ‡ izkarâtiês Līvāni; = izšūpuôtiês Rugāji;

3) eine Zeitlang (zur Genüge) ausgehängt sein
Cibla, Zvirgzdine;

4) heraushangen
Zvirgzdine: nuo mēteļa apakšas izkarinājas diegs.

Avots: EH I, 453

izkorkšēt

‡ izkor̃kšêt Salis "zu quaken aufhören": kad vardes izkorkš pa dīķi, iznārstejas, tad ruodas kurkuļi. Refl. -tiês Salis, = izlamâtiês.

Avots: EH I, 458

izkurcināt

[izkurcinât,

1) izkurcēt lassen:
izkurcināt saknes Bauske;

2) "izirdināt" Stenden: sìenu, zemi.] Refl. izkuŗcinâtiês 2 , locker, porös werden (von der Erde):
ķartuojums tâ izkurcinājies, ka par tuo ejuot kājas strieg Dond.

Avots: ME I, 756

izkužināt

izkužinât: auch Dunika. ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ izkužņâtiês 1: tu nevari vien nuo gultas izkuže̦nātiês N.-Peb.;

2) eine Zeitlang (ein Pferd) anzutreiben suchen
Wizenhof: es ap tuo zirgu diezgan izkužinājuos.

Avots: EH I, 459

izļerkstēt

izļer̂kstêt 2 , ausplappern, ausplaudern: tiklīdz dabū kuo zināt, tūlīt izļerkst citiem Ahs. Refl. - tiês, izļer̂kš(ķ)êtiês Lis., P. S., izļe̦r̃gâtiês P. S., izļe̦r̃gâtiês P. S., sich ausschwatzen, ausplappern: nevar vien izļerkšēties MWM. VII, 808.

Avots: ME I, 767

iznasāt

‡ iznasât Gr.-Buschh.,

1) iznē̦sât 1 Kaltenbr.: zirgi jās (= viņas) iznasāja (zerstreuten tragend)
pa pasauli Pas. X, 69 (ähnlich 28). vējš iznasāja visus miltus VIII, 97;

2) = iznē̦sât 3: vaiņuceņu ar guodiņu iznasāju Atašiene n. Fil. mat. 103 (ähnlich Tdz. 39009). Refl. -tiês Auleja, = nùonẽ̦sâtiês.

Avots: EH I, 468

izperēt

izperêt (išpere"ti), izperinât, tr., ausbrüten: tie jūsu dē̦tas uolas, kuo izperēja skuolas Aus. kas blēdību izperē taisnības vietā Psalm 94, 20. tad tādas lietas tu par mani izperini? Purap. izperinâtiês,

1) ausgebrütet werden:
par trejdeviņām dienām izperinājies putniņš LP. VI, 106. cik duomu piedzima un izperinājās viņa galvā!

2) mit dem Brüten fertig werden:
lai vistas izperinās.

Avots: ME I, 779

izplāvāt

[I izplāvât "sich zerstreuen": cālē̦ni izplāvāja pa visu pļavu Domopol.] Refl. -tiês,

1) "?": Veinbe̦rgs brīdinājis nuo šādas izplāvāšanās R. A. 1

[2) ausströmend sich ausbreiten über
(izplâvâtiês C.): eļļa izplàvājusi(es) 2 ) uz ūdens Heidenfeld, Mar.;

3) "ākstīgi, izlaidīgi izplātīties, izle̦puoties" Bers.;

4) dahinschwinden:
dzirksteles gaisā izplãvājas Serben, Wenden u. a.]

Avots: ME I, 782

izplāvāt

[II izplāvât Fest., izplâvâtiês 2 Wandsen, rissig werden: izkapts izplāva(jusi (hat plāoas bekommen) N. - Peb. dzelzs izplāvājas Wandsen.]

Avots: ME I, 782

izsardzīt

izsardzît (li. išsargìnti), izsar̂gât, tr., behüten, bewachsen, schützen vor etw., vorbeugen: nuo krūma, nuo zara izsardzīju (Var.: izvairīju) BW. 24348, 1. tādas nevar izsargāt, ne izglabāt Jan. izsargāt nuo slimībām, briesmām, valuodām. Refl. izsar̂gâtiês,

1) sich bewahren vor etw., vermeiden, entgehen:
nuo slimībām, briesmām. luopturim de̦rē̦tu izsargāties nuo piepēžām barības maiņām Luopk. III, 122;

2) längere Zeit bewachsen, Wache halten:
gudrie izsargājušies gubas katrs savu nakti LP. VI, 564. šie izsargājās (sienu) vienpadsmit naktis LP. IV, 97.

Avots: ME I, 795

izsnaicīties

[izsnaicîtiês od. izsnaikâtiês, sich ausstrecken (um etwas zu erreiehen) M. Aron.]

Kļūdu labojums:
erreiehen = erreichen

Avots: ME I, 801

iztēšļāt

‡ iztèšļât 2 Nautrēni, = ‡ iztešļât. Refl. -tiês. = ‡ iztešļâtiês: iztēšļājuos, ka sāka ēst gribēties Nautrēni. tu labi esi iztēšļajies ap tuo ratu asi, cikām tuo izdrāzi Bērzgale.

Avots: EH I, 489

izticināt

izticinât, ‡ Refl. -tiês, Perfektivform zu ticinâtiês I 2: kur tad ar tik maz naud[as] izticināsies! Stenden.

Avots: EH I, 489

iztiņāt

iztiņât C., Aps., iztîņât, freqn. zu iztît, wiederholt langsam los -, entwickeln: iesietuo Grünh. [Refl. iztiņâtiês, sich herauswickeln: viņš tevi var ietiņāt pat tāduos tīkluos, ka nezināsi, kâ iztiņāties Kaudz. M.]

Avots: ME I, 818

iztīpenēt

iztĩpenêt, ‡ Refl. -tiês Frauenb., = izmēģinâtiês: puišelis iztīpenējās ilgi, bet nedrīkstēja pa laipu pāriet.

Avots: EH I, 490

iztūlāt

‡ iztūlât Bērzgale "mit Mühe (antreibend, zuredend) hinausbekommen (zu einer Arbeit): i. ganu ganuos. Refl. -tiês ebenda, = iztaļâtiês.

Avots: EH I, 491

kankarēt

[kankarêt,

1) zerfetzen, mit Fetzen versehen Wid.;

2) apkārt kankarēt Warkl. " bettelnd sich herum treiben ".] Refl.
kànkarêtiês, - ẽjuos, kankarâtiês, - ãjuos,

1) sich mit allerlei Kleidungsstücken, Lappen bahängen;

2) sich irgend wie durchherlfen [?]:
nav vairs ar citiem ratiem jākankarējas C.

Avots: ME II, 155

ķarzāt

ķarzât, Refl. -tiês, "sich mit Lappalien abgeben" (mit ar̂ ) Saikava. - "ķar̃zâtiês" ME. II, 357 zu streichen.

Avots: EH I, 691

ķarzāt

ķarzât, durcheinander mischen Spr. [ķar̃zâtiês Bauske "im Lehm wühlen".]

Avots: ME II, 357

ķēgāt

[ķē̦gât Wessen "stochern (die Erde), wühlen". Refl. ķẽ̦gâtiês,

1) wühlend essen
Lautb.;

2) sich liederlich benehmen
Ruj.]

Avots: ME II, 373

ķekāt

ķe̦kât U., Narrenpossen treiben. Refl. -tiês, ķē̦kâtiês, -ãjuôs, ķe̦kuôtiês,

1) = ķē̦katās iet ;

2) charmieren, den Hof machen:
daudzi, daudzi tuo meitiņu, kas ar puišiem ķe̦kājās BW. 11703. puiši ķe̦kuojas ar meitām Smilt., Ruj., Serb., Peb. [Vgl. ce̦kuôtiês ; ķe̦kâtiês

1 vielleicht haplologisch aus * ķe̦katâtiês.]

Avots: ME II, 361

ķeparāt

ķe̦parât, -ãju, ķe̦paruôt, ķe̦puruôt, gew. refl. -tiês, [ķe̦parâtiês PS., ķe̦puruôtiês Trik.], zappeln, sich mühsam forthelfen, sich abquälen: bē̦rns ķe̦parājas un bļauj Frauenb. vē̦lns ķe̦parājies kâ traks palikdams LP. VI, 476. puika ķe̦paruojas ar ruokām un kājām Saul. Bē̦rtulis dvesa un ķe̦puruoja kājām Blaum.; (pretīm) ķe̦puruoties, sich entgegenhalten: viņš, nabadziņš, gan ķe̦puruojās pretim, bet ne˙kas nelīdzēja. [Vgl. kaparuôtiês: k- dürfte litauischen Ursprungs sein, vgl. li. išsikẽ puruoti "vargiai išlį̃sti."]

Avots: ME II, 366

ķēpāt

[ķē̦pât, langsam gehen Siuxt n. U.: (mit at-) bē̦rns jau atķē̦pāja šurp Wessen. S. auch ķẽ̦pâtiês.]

Avots: ME II, 374

ķēpāt

II ķẽ̦pât (unter ķẽ̦pâtiês 1), ‡

2) liederlich arbeiten
Orellen; ‡

3) schlackern (nass schneien):
sniegs ķê̦pā Smilt. laiks ķẽ̦pa Orellen. šuodien ķẽ̦pā visu dienu Lems.; ‡

4) ķẽ̦pāt uz savu pusi Seyershof, alles mögliche stehlcn.
Refl. -tiês,

2): auch Grünw. Subst. ķẽ̦pâtājs, ein Schmierer:
jaunie makslinieki tikai tādi ķe̦pātāji (wo?). ķe̦pâšanâs, das Schmaddern: k. ar maitām un mē̦sliem A. Grīns Dvēs. put. I, 225.

Avots: EH I, 699

ķēpot

ķẽ̦puôt, ‡

2) = ķē̦pâtiês 2 (?): viens, divi! bij darīts. mēs tik ilgi neķē̦puojam A. Brigadere Skarbos vējos 43. ‡ Refl. -tiês PV. (mit è̦ 2 ), = ķē̦pâtiês.

Avots: EH I, 700

ķepurāt

‡ *ķe̦puŗât, zu erschliessen aus ‡ atķe̦puŗâtiês.

Avots: EH I, 696

ķērnēties

ķērnêtiês, sich besudeln Autz; s. auch ķē̦rnâtiês,

Avots: ME II, 376

ķerzāt

ķe̦rzât "Garn verwirren" AP. ķe̦rzâtiês Jürg., sich herumbalgen, prozessieren, mit einem seine Not haben: man apnicis ar šuo lietu ķe̦rzāties.]

Avots: ME II, 370

ķēžot

ķēžuôt, intr., [in Ahswikken ķēžâtiês], im Bette liegend die Füsse in die Höhe heben. [Aus li. kėžoti dass.]

Avots: ME II, 378

ķilbāt

ķilbât,

1) auch: ķilbâtiês, Händel machen
LD.;

[2) anhalten:
ka viņi mūs tikai neķilbā uz ceļa Für. I].

Avots: ME II, 380

ķirzīties

‡ ķirzîtiês, = ķirzâtiês (?): kuo jūs ... iesit savā starpā urzāties un ķ.? iztiksit tâ˙pat ar labu Janš. Bandavā I, 318.

Avots: EH I, 705

klajāt

klajât (li. klajóti), - ãju, klajuôt, umherirren, sich umhertreiben Biel. I, 386, Karls. Refl. klajâtiês, sich in die Weite begeben, in Weitläuftigkeiten geraten U. Vgl. klejuôt.

Avots: ME II, 210

klunciens

klùnciêns: auch (mit un̂ 2 ) Frauenb. klunčâtiês (unter kluñčuôt): "gehen" Frauenb.

Avots: EH I, 623

klunčot

kluñčuôt, intr., Plump gehen, sich mühsam fortwewegen, hinken Wain., Gr. - Sessau, [Selg., Wandsen, Neuermühsam], Etn. IV, 67. Refl. - tiês, kluečâtiês, sich schleppen: ve̦cs cilvē̦ks klunčuojas tādu gabalu tīri pa niekiem Naud. kas tādā dubļainā ceļā lai klunčājas ar ratiem uz pilsē̦tu Ahs. [Zu li. kluñkinti "шляться"?]

Avots: ME II, 235

klunkāt

‡ klùnkât 2 Auleja, -āju, gackern (von einer Bruthenne); vgl. auch ‡ izklunkâtiês.

Avots: EH I, 623

knībāt

knĩbât, Refl. -tiês: = knibinâtiês, (langsam) eine leichte Arbeit tun: k. ar ruokdarbiem Lems. knībājas, knībājas cauru dienu, un ne˙kas nav padarīts (von einer faulen Jäterin gesagt) Trik.

Avots: EH I, 631

knibināt

knibinât, knibinâtiês, freqn. zu knibêt 1, [wiedrholt) knibbern, knittern, pinkern; zupfern, rupfen; (mit den Fingern) eine leichte Arbeit tun: pirksti trīcēja, galdautu knibinuot A. XVII, 398. Ieva knibināja uz ple̦ciem nuoslīdējušā galvas lakatiņa stūri MWM. XI, 167. ja vistas kasās (knibina) pa spalvu apakšu, tad sagaidāms putenis Etn. II, 71. tik mājās kādus darbus knibināja JK. viņ knibinājās ap paegļu nūju Poruks III, 158. tie sāka knibināties gar guovīm MWM. VIII, 13. bija tāda knibināšanās ap ve̦cu vāti Vēr. I, 1030; nicht vorwärts kommen mit der Arbeit U.: [viņā knibina savu darbu visu rītu Wessen. neknibini (neurbini) de̦gunu! Bers. Vgl. li. knibinėti "čiupinėti" Viltis 1908, 104].

Avots: ME II, 246

kņibināt

‡ kņibinât Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 69, Oknist n. FBR. XV, 194, = knibinât. Refl. -tiês, = knibinâtiês: ar pirksčiem kņibinādamās ar ... pārklāja bārkstītēm Janš. Dzimtene I 2 , 38.

Avots: EH I, 636

knibučoties

‡ knibučuôtiês Bērzgale, = knibinâtiês (nicht vorvärts kommen mit der Arbeit): knibučuojas vien darbā.

Avots: EH I, 630

kņīdzgāt

kņīdzgât,

1) "mit den Fingern rupfen, zupfen"
Naud.;

2) in Grünh. kņĩdzgât(iês), Brot in den Händen wälzen, eine Speise überhaupt mit den Fingern betasten:
kuo tu tik ilgi kņīdzgājies ap savu maizi!

3) kņīdzgâtiês, sich lange Zeit zindurch erfolglos mit etwas beschäftigen:
rindu diebuma labad ar kapļiem varē̦tu ap tuo vien visa saime kņīdzāties visu vasaru Lauks. kal. 1897. [Vgl. knīdzgât.]

Avots: ME II, 253

knobāt

‡ knobât(iês) "ar knābi vai zuobiem kasīt" Seyershof: zirgi knobā viens uotram gar kaklu. Zirgi iet kuopā un knobājas. cāļi knobājas. - Zur Bed. vgl. ‡ izknobâtiês.

Avots: EH I, 633

knobāties

‡ knobât(iês) "ar knābi vai zuobiem kasīt" Seyershof: zirgi knobā viens uotram gar kaklu. Zirgi iet kuopā un knobājas. cāļi knobājas. - Zur Bed. vgl. ‡ izknobâtiês.

Avots: EH I, 633

knosēties

knosêtiês, trödeln Salis. [Vgl. knusinâtiês.]

Avots: ME II, 249

knūbāt

‡ I knũbât(iês) Lems., hin und wieder ein wenig picken (knũbâtiês Windau), mit dem Schnabel das Gefieder reinigen (knũbâtiês Smilt.): vista knūbā savas spalvas. vistas knūbājas pa dārzu.

Avots: EH I, 634

knūbāties

‡ I knũbât(iês) Lems., hin und wieder ein wenig picken (knũbâtiês Windau), mit dem Schnabel das Gefieder reinigen (knũbâtiês Smilt.): vista knūbā savas spalvas. vistas knūbājas pa dārzu.

Avots: EH I, 634

knusīties

‡ knusîtiês, saumselig, ungewandt etwas tun Dond.: tiem (= ve̦ciem puišiem) ir vaļas k. Tdz. 42681 (aus Liepna). Vgl., auch knusinâtiês.

Avots: EH I, 634

knužināt

knužinât, ‡

2) bei der Arbeft trödeln
A. Leitāns. ‡ Refl. -tiês, = knubinâtiês Frauenb., bei der Arbeit trödeln A. Leitāns: vai strādāsi! kuo knužinājies?

Avots: EH I, 634

kopēties

kuõpêtiês (unter kuõpâtiês): auch Frauenb.

Avots: EH I, 687

košņāt

‡ *košņât, zu erschliessen aus ‡ ìekošņâtiês.

Avots: EH I, 639

krākāt

krãkât [li. krokóti "fortgesetzt röcheln", slav. krakati "krächzen"], kŗãkât [Nigr., Wandsen, Lautb.], - ãju, krākuôt [li. kriokúoti "хрипѣть"] Rainis, intr., freqn. zu kràt, wiederholt schnarchen, röcheln, krächzen, brausen: (sastingušais gulē̦tājs) sāk jau krākāt. kâ tās (nāsis) dvašuo, kâ tās kŗākuo Rainis. kaut nakts me̦lna kŗākā... Plūd. Refl. - tiês, (kŗãkâtiês Ahs.), sich räusern, verschnupft sein, krächzen.

Avots: ME II, 266

krāvāt

krãvât,

1): kràvât 2 Warkl. "pārcilāt". ‡ Refl. kràvâtiês 2 Auleja, = kŗavâtiês: ar vienu sìena gubeņu krāvāsies trīs dienas (ironisch).

Avots: EH I, 646

krempāt

II kre̦mpāt, -ãju, [kre̦m̃pâtiês Nigr.], intr., qualstern Wid. Vgl. krē̦pāt.

Avots: ME II, 273

kremšļāt

‡ I kremšļât Laidsen, Nabben, refl. krem̃šļâtiês Grob., (mit e̦m̃ ) Schibbenhof, (mit em ), Aahof, Nogallen, Renzen, hin und wieder hüsteln, sich räuspern.

Avots: EH I, 649

krētāt

krē̦tât,

1): auch (mit è̦ 2 ) Oknist; ‡

2) wiederholt legen, werfen
(krè̦tât 2 ) Auleja: k. sìenu gubās; "šuo tuo darīt, krāmēt" Auleja; ‡

3) straucheln
Bērzgale; wiederholt (vor Kraftlosigkeit) fallen (vorzugsweise von kranken Haustieren gesagt) Skaista (kre̦tât 2 ); kränkeln, siechen Wessen: krē̦tāja visu ziemu. ‡ Refl. krè̦tâtiês 2 Auleja "šuo tuo darīties, krāmēties".

Avots: EH I, 652

kūkšņāties

[kùkšņāties 2 Bers. "mit dem ganzen Körper nach etwas langen"] ; kūkšnâtiês [mit ņ?], -ãjuôs "gebückt (etwas) ungeschickt machen". [Zu kukt.]

Avots: ME II, 333

kukt

kukt [li. kùkti "linkti"], kukstu, kuku, intr., krumm werden, einen Katzenbuckel machen, hocken Lös. n. Etn. IV, 98. Refl. -tiês, sich bücken: kuksties ze̦māk Bers., Lub. [Nebst kukaža, kuknêt, kuknâtiês, kukstere, kukša, kūkums, kukurs 1 u. a. zu li. kaũkas "Beule", kùkis "Misthaken", serb. kȕka "Haken" r. куча "Haufen", poln. kuczec, serb. čúčati "hocken", alb. ḱikεľε "Gipfel, ai. kucati "krümmt sich", got. hauhs "hoch", an. haugr "Hügel", mhd. hoger "Buckel" u. a., s. Trautmann Wrtb. 121 f., Berneker Wrtb. I, 161, 637, 639 und 659, Fick Wrtb. III4, 91, Zupitza Germ. Gutt. 110, Persson Beitr. 527 f., Vasmer Studien zur alban. Wortforsch. I, 35.]

Avots: ME II, 302

ķūlāt

ķũlât, -ãju, tr., plump, nachlässig anziehen: (mit sa-) saķūlājis kājas kâ ķūlis Tirs. [ķũlâtiês Ruj., trödeln.]

Avots: ME II, 393

kulbot

‡ kulbuôt BW. 18673, 1, refl. -tiês BW. 18673, 2. Tdz. 94576. = kulbâtiês.

Avots: EH I, 670

kūlināt

‡ *kūlinât(ir̃s), zu erschliessen aus àizkūle̦nât (unter àizkùleņuôt) und uzkūlinâtiês.

Avots: EH I, 683

kūlināties

‡ *kūlinât(ir̃s), zu erschliessen aus àizkūle̦nât (unter àizkùleņuôt) und uzkūlinâtiês.

Avots: EH I, 683

kūļoties

kūļuôtiês, kūluôtiês, kùlâtiês, -ãjuôs Smilt., sich bewegen: mazās ruociņas kūļuojas pretim aizsargādamās R. Sk. II, 65. uz neliela klajuma mierīgi kūuojas vāvere. [Vgl. kũlêtiês und (?) poln. kulić "zusammenziehen" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 642).]

Avots: ME II, 336

kūnis

kûnis 2 [Bl.], kūne L., St., U., kũņa C.,

1) die Insektenpuppe
[bišu kũņi Salis]: kāpurs pārvēršas kūnī A. XIII, 618 ;

2) der Trödler
Erlaa: bet ve̦cais ilgi kūņājas kâ kūnis Sudr. E. ;

3) der Leib
li. kúnas "Leib", [worüber Charpentier MO. II, 23 f. ; in der Bed. 2 zu kùņâtiês].

Avots: ME II, 336

kūņoties

kùņuôtiês (unter kùņâtiês),

1): sich einherbewegen, humpeln, umherkriechen, sich wälzend od. kopfüber dahinbewegen
(mit û 2 ) Segew.

Avots: EH I, 684

kušņāt

I kušņât, -ãju, [kušņuot L.], bewegen, rühren: nekušņā galdu Smilt. Refl. -tiês, kūšņâtiês Nigr., -ãjuôs, sich bewegen: ierauga uz e̦ze̦ra salas kušņājamies svešu kungu LP. V, 94; VI, 312. saimnieks sācis kušņāties VII, 176. kas tur mežmalā kušņājas? Nigr. [zu kustêt s. dies).]

Avots: ME II, 330

laicināt

laicinât, verlängern: dzīvību Kleinschmidit; [laĩcinât Wolgunt, zögern: ķeries tik pie darba! kuo tu laicini? vorzörgen: l. darbu Infl.] Refl. làicinâtiês 2, zögern, trödeln: kuo tu tik ilgi laicinies? Mar. n. RKr. XV, 122. [Zu laicît.]

Avots: ME II, 401

laikāties

[laikāties Für. I, auf der Wacht sein; laĩkâtiês, ausweichen, zu vermeiden suchen: es laikājuos ar viņu satikties Dubeņi - In Warkl. habe man ehemals ein laikāties "sich sehnend warten" gebraucht. - Zu laicît und apr. laikūt "halten".]

Avots: ME II, 404

laķāt

‡ laķât Rutzau, ziellos hin und her gehen oder laufen. Refl. -tiês ebenda, = vazâtiês. Aus li. lakióti.

Avots: EH I, 717

larpatāt

[larpatât,

1) sich ziellos umhertreiben;
"neceļus iet" Morizberg;

2) schwatzen
Nitau, Roop, Drobbusch. lar̃patâtiês Treiden "ākstītiês, aušuoties".]

Avots: ME II, 423

ļekāt

ļe̦kât, -ãju, C., Smilt., Mar., ļe̦kuot Grünh., Denominativ von ļe̦ka, laufen, gehen: kājas sāk ātrāki ļe̦kuot Purap. Refl. -tiês,

[1) ļe̦kâtiês "nach dem Regen im Kot waten"
Ruj.; matschen, manschen Roop, Nitau, Serben u. a.];

2) baumeln, bummeln, schlottern
Wid.: [piedzē̦rušam braucējam galva ļe̦kājās uz visām pusēm Lennew. ar zuobe̦nu atcirstā ruoka vaļīgi ļe̦kājās gar sūniem Lennew. aiz zibsnas ļe̦kājās pūri cimdu Janš. Dzimtene 2 I, 78. In Mar. sei ļe̦kâtiês synonym mit skrieties, lēkties, plêsties].

Avots: ME II, 535

lemperēt

lèmperêt: auch (mit em ) Segew., (mit em̂ 2 ) Seyershof. ‡ Refl. -tiês,

1) sich herumtreiben
(vazâtiês) Seyershof (mit em̂ 2 );

2) "vaļīgi, brīvi kustēties" (mit em̂ 2 ) Orellen.

Avots: EH I, 733

ļenkarēt

ļè̦nkarêt, (ļe̦n̂karêt Lis.], -ẽju, tr., schlenkern, baumeln, hin- und herbewegen: žīds ratuos sēž un ļe̦nkarē kājas pār vāģu virsiem Apsk. Refl. -tiês Smilt., [ļè̦nkarâtiês C.], = ļankarâtiês: (kājas ļe̦n̂karējas (hangen schlaff) pār vāģu malu Lis.]

Avots: ME II, 536

ļenkatāt

‡ ļe̦nkatât. PV. "= linkât": zaķis savvaļā lē˙nītiņām ļe̦nkatāja. Refl. -tiês PV., = ļankarâtiês: ļe̦nkausim skrejuot lielās ausis ļe̦nkatājās.

Avots: EH I, 771

ļergāt

ļe̦r̃gât, -ãju, schwatzen; scherzen PS. [Refl. -tiês,

1) streiten:
kuo nu sāc atkal ļe̦rgāties? Janš. Dzimtene 2 I, 376;

2) ļe̦r̃gâtiês Nigr., Ruj., ļè̦rgâties 2 Lis., Unsinn schwatzen.]

Avots: ME II, 538

lēžāt

[lēžât U., rutschen]; lēžuôt, sehr langsam gehen, sich schleppen Burtn. Refl. lẽžâtiês, - ājuos, lēžuôtiês, mit einem Schlittchen vom Berge fahren: vastlāvī jāvizinās, jālēžuojas Etn. II, 34, Lams., Alend., Salis [in Salis auch lẽžuôt in dieser Bed. - Zu lēzêt].

Avots: ME II, 465

līknāt

lìknât, -ãju Spr., gew. lìkņâtiês, -ãjuôs, lìkņuôtiês [Salisb., Erlaa, Kokn. n. U. ], sich bücken, ducken, in gebückter Stellung sich zu schaffen machen: sākumā viņš cītīgi līkņāja, bet tâ kâ uogu ne+˙cik nebija, tad drīz vien vīram apnika Latv. tas sāka līkņāties ao luopu silēm MWM. VIII, 592. dažās (bedrēs) vēl līķņāja cilvē̦ki un kasās aiz˙vien dziļāk Latv., [Mar. ].

Avots: ME II, 485

lipināt

‡ III lipinât (li. lipinti "hinaufsteigeri helfen"), behutsam gehen machen, (?): (vāverīte) pate brida dziļus dubļus, bē̦rnus laipu lipināja OB. n. Latv. Saule 1927, S. 619 (bē̦rniem in demselben VL. RKr. XX, 55 aus NB. ist wahrscheirtlich eine falsche Korrektur für bē̦rnus). Hierher gehört vielleichfi auch lipinâtiês 2 unter lipinât I.

Avots: EH I, 744

līpināt

līpinât,

3): auch (flackern)
Alswig, AP., Kalnemois, (mit î 2 ) Kal. Refl. -tiês, ‡

4) = līpinât 2 Druw. - Zur Bed. vgl. auch nùolīpinâtiês.

Avots: EH I, 750, 751

līpināt

līpinât,

1) kleben machen, (die Augen) schliessen:
miegs acis līpina AP., LP. I, 63, IV, 112. bet pret pusnakti nevar vairs paciest, cik saldi acis līpina LP. IV, 59. lîpinât 2 Ruj., ankleben (tr.);

2) intr., mit kleinen Schritten laufen
Mar.; sich langsam vorwärtsbewegen, kriechen: pa matiem utis līpina Druw. n. Etn. II, 161;

3) kreichen, flackern, flimmern, glimmen:
uguntiņa drusku vien līpināja Lubn. [skalu liesmiņa līpināja uz dzišanu Fest.] zila liesmiņa līpina virs uoglēm Balss. pret saulīti ezeriņi līpināt līpināja BW. 21018;

4) flackern machen, flackern, flimmern lassen:
svecīte tik tik līpināja savu liesmiņu Niedra; [die tränenschweren Augenlider bewegen (wie beim Weinen) Fest.; blinzeln: acis vien lìpināja Austriņš M. Z. 51; Vērpetē 20]. Refl. -tiês,

1) [steigen?]:
dvaša pildīja izkuoptuo dārzu un līpinājās uz augšu Egl.;

2) [lĩpinâtiês], sich um eines Vorteils willen kriechersch anschmiegen
[Bers.]: Vidzemes muižnieki sāka līpināties ap puoļu pāniem Niedra;

3) [lîpinâtiês Drosth., lìpinâtiês Jürg., N. - Peb.], flackern, flimmern:
ciemu luoguos raudulīgi skala uguns līpinās A. XVI, 725. uguns liesmas līpinās C. vai redz[i], kâ zibins līpinās? Plūd. Rakst. I, 56. [Zu lipt?]

Avots: ME II, 489, 490

līšmot

‡ lìšmuôt 2 Heidenfeld, = luncinâtiês Bers., Sessw.: puiši līšmuo ap meitām, suns - ap ēdiehu.

Avots: EH I, 751

liverēt

liverêt, - ẽju, ohne bestimmte Arbeit leben, bummeln Druw. liverêt (iês), - ẽju (ôs), wacklig sein, kuļâtiês, sich hin und her bewegen Druw.: ap meitām liverēties.

Avots: ME II, 475, 476

ļogāt

ļuôgât C., Lub., Smilt., Los. n. Etn. IV, 130, = ļuôdzît. Refl. ļuôgâtiês [auch Kr.], wackeln, wanken.

Avots: ME II, 546

lungāt

lungât, -ãju, lunguôt, luņģuôt, intr., lungern, umherlungern: lācis lungā pa mežu Etn. I, 36. tie lungā pa kalniem MWM. VI, 78. nebaidījās lunguot tuvu ap mājām un rijām A. XIV, 407. viņš Rostokā ir apkārt luņģuojis Liev. [Refl. lurigâtiês Ruj., sich ohne Arbeit herumtreiben.]

Avots: ME II, 513

ļurāt

‡ *ļurât, zu erschliessen aus ‡ izļurâtiês.

Avots: EH I, 774

ļurkāt

I ļur̂kât, -ãju, ļurķêt,

1) etwas Weiches reiben
Freis.;

[2) hin- und herbewegend lose machen:
lai iedzītu mietu varē̦tu izvilkt, tad vajaga pa˙priekšu ļurkāt Fest.);

3) rauchen
(verächtl.) Grünh., Kand., [Salis, Bauske];

4) saufen
Dond., Smilt. [Refl. ļurkâtiês, wackelig sein: cirvja kāts ļurkājas Fest., Stelp.)

Avots: ME II, 544

maksāt

maksât, -ãju,

1) (be)zahlen:
Sprw. lai maksā tas, kas augšām. kuo mute pe̦lna, tuo mugura maksā. [tas darbu nemaksā U., das lohnt sich der Mūhe nicht.] maksājiet manu skaistu dziedājumu, zahlt fūr meinen schonen Gesang; in der Prosa gew. m. par manu dziedājumu! BW. 974; (mit dem Lok.) cik maksā tagad pīlēs un zuosīs? Mat.;

2) kosten:
cik maksā šis zirgs? šņabis maksājis tik deviņas kapeikas stuopā LP. III, 108. diže̦nais tē̦va dē̦ls maksā sieku pe̦laviņu BW. 988. asaras it ne˙kā nemaksā. In dieser Bedeutung BW. 24702, 1 die reflexive Form gebraucht: cik tā mice maksājas. maksâtiês auch - be-, auszahlen, liquidieren Spr. Subst. maksãjums, die Zahlung; maksâšana, das Bezahlen; auch die Zahlung: man tagad lielas māksāšanas; māksâtãjs, der Zahler, gauss maksātājs, bet cītīgs žūpuotājs.

Avots: ME II, 555

mēdāt

mẽ̦dât, -ãju, mē̦dâtiês, die Zunge zeigen, spotten; stottern. Vgl. mẽdît.

Avots: ME II, 612

mirkšķēt

mir̂kšķêt (unter mir̂kšêt), ‡ Refl. -tiês, = mir̂kstinâtiês: blikstiņi nemirkšķējās Dünsb. Od. 241.

Avots: EH I, 817

mirkstināt

[mir̂kstinât Domopol, Warkl., Lautb. od. mir̂kstît 2 (acis, prs. -stu) Lautb., = mirkš(ķ)ināt.] Refl. mirkstinâtiês, blinzeln: acu plakstiņi sāk ātrāk mirkstināties Līguotnis Stāsti I, 36.

Avots: ME II, 633

mižģēt

mižģêt (li. mizgėti) [Wandsen, mižģît Salis, Lis.], tr., verrenken, verstauchen - meist in der Zstz. mit iz-: kāju, ruoku. Refl. -tiês, mižģinâtiês Kand., knicken, fehltreten, stolpern, sich verwirren, stocken, nicht recht funktionieren: mana kāja mižģinās Kand. mēle, prāts mižģējas. [Subst. mižģẽjums U., Verwirrung. - Vielleicht für mežģêt dass. mit dem i von mišu, mist II.]

Avots: ME II, 640

morgāt

morgât,

1): auch (mit or̂ 2 ) Stenden: ja nemāki rakt (grāvi), tad labāk nesāc pasauli m. (verhunzen)!
‡

2) lärmen (in berauschtem Zustand)
Stenden; ‡

3) "plappern"
Ropen n. FBR. XVI, 112; = murguôt Dond. n. FBR. V, 126. ‡ Refl. -tiês Stenden,

1) = morgât 1: izira ve̦zums; bija jāmorgājas visu nakti, kamē̦r pārbraucām;

2) = morgât ‡ 2. Zur Bed. 1 vgl. ‡ mùrgâtiês 2 .

Avots: EH I, 827

mūdāt

[mūdât, schwemmen Wessen.] Refl. mûdâtiês [> myłduoťīś Jaunušē̦ni], -ãjuôs, schwimmen, baden Nerft. Zu maût II.

Avots: ME II, 677

mudrināt

[mudrinât Grawendahl, Warkl., = mudinât; ermuntern" Bilskenshof. Refl. -tiês, = mudinâtiês: viņi darbā mudrinājas.]

Avots: ME II, 659

mūgļoties

mûgļuôtiês 2 (unter mûgļâtiês 2 ): auch (mit ū ) Hofzumberge, Ruhental.

Avots: EH I, 838

mūlāties

‡ *mūlât(iês), zu erschliessen aus nùomūlâtiês.

Avots: EH I, 838

mūlāties

‡ *mūlât(iês), zu erschliessen aus nùomūlâtiês.

Avots: EH I, 838

ņēgāt

ņē̦gât, -ãju, ņẽ̦guôt, refl. ņē̦gâtiês, mit langen Zähnen essen; trödeln: kuo tu tâ ņē̦gājies? Mat., Kand.

Avots: ME II, 901

ņerbināt

ņerbinât, von der Speise das Beste aussuchen Etn. IV, 161. [ņer̃binât "liederlich essen" Bauske. Refl. ņer̃binâtiês "krankheitshalber wenig essen" Sessau.]

Avots: ME II, 900

ņerināt

ņerinât, tr., (einen Hund) reizen: suni [C., Wandsen. Ähnlich ņerinâtiês ar suni Katlakaln].

Avots: ME II, 900

niekaļāt

niekaļât(iês),

1) Unsinn, dummes Zeug schwatzen:
kuo viņš niekaļājas? ne viņš tuo redzējis, ne zin! Mitau;

2) niẽkaļât "als ein Nichts behandeln oder zu einem Nichts machen"
Lautb.; niekaļât "paļāt" Wolgunt (mit "iẽ"), Druw.;

3) niekaļâtiês "niekuoties, knibināties" Druw.; "nicht ernstlich arbeiten"
Grüwald.]

Avots: ME II, 750

niekaļāties

niekaļât(iês),

1) Unsinn, dummes Zeug schwatzen:
kuo viņš niekaļājas? ne viņš tuo redzējis, ne zin! Mitau;

2) niẽkaļât "als ein Nichts behandeln oder zu einem Nichts machen"
Lautb.; niekaļât "paļāt" Wolgunt (mit "iẽ"), Druw.;

3) niekaļâtiês "niekuoties, knibināties" Druw.; "nicht ernstlich arbeiten"
Grüwald.]

Avots: ME II, 750

ņirgāt

ņir̂gât, -ãju, nirguôt L., ņirguôt U.,

1) tr., zerren, reissen:
suns ņirgāja drēbes Mar. n. RKr. XV, 128;

2) intr., grinsen, hohnlachen:
ve̦lns tas jau tev nirgât ņirgā LP. IV, 156. Gew. refl. -tiês [ņir̂gâtiês Kl., ņirgâtiês 2 Līn.):

1) grieflachen:
viss pagasts ņirgājas par viņu JR. VII, 52. viņi ņirgājas par dzejnieka darbu Vēr. I, 1164;

[2) die Zähne fletschen:
suņi ņir̂gājas Tirsen, Trik.).

Avots: ME II, 903

ņirgt

‡ ņir̂gt; -dzu Schnehpeln, Siuxt, = ņir̂gâtiês 1: ņirdz, kâ tu gribi! Siuxt. braulīgi ņirdzuošus faunus Janš. Dzimtene V, 375. Subst. ņirgšana "?": smaidīga pretim ņirgšana Janš. Līgava I, 324. Auch reflexiv: viņa smaidīšana vienmē̦r izskatījās pēc ņirgšanās ("?") uz kuošanu Veldre Dižmuiža 49.

Avots: EH II, 114

nižģēties

nižģêtiês, - ējuôs Kand., nižģinâtiês, nizģinâtiês [sic!] LP. VI, 620, sich mit einer Arbeit erfolgos beschäftigen, mit der Arbeit nicht vorwärts kommen, hümpeln, trödeln: viņš tev ies mežā pa gaŗam laikam nižģināties! LP. IV, 2 kuo tu te nižģējies? Kand.

Avots: ME II, 745

nočapstināt

nùočapstinât [Autz, Kurs., nùočapstêt Warkl., nùocapstinâtiês Kurs., einigemal čapstinât]: n. ar muti Krišs Laksts 67; [muti nuočapstināt Autz, Grünh., Selsau, N. - Schwanb., MSil.; eine Zeitlang leise und undeutliche Laute von sich geben" Naud.].

Avots: ME II, 769

nodēdēt

nùodẽdêt, nùodẽdinâtiês, intr., verkommen, verderben, [abmagern], quienen, zugrunde gehen: ja uzlika ve̦cu mici, lai nuodēd mičuotāja! RKr. XVI, 185. laupītājs sēž, bāls un nuodēdējis LP. I, 137, [Sauken, Ipiķi]. kad tu nuodē̦dē̦tu kâ rudenī niedres purvā! Tr. IV, 526. citas ē̦kas bija nuodēdējušas un applīsušas Saul.

Avots: ME II, 774

nodievoties

nùodièvuôtiês, [nùodìevâtiês L., U.], hoch und teuer versichern, sakramentieren: mātīte nuodievuojusē, ka ne˙kā ļauna neapzinuoties LP. III, 101. [nùodìevuots Tirsen, gezwungen, hoch und teuer zu versichern.]

Avots: ME II, 775

nodrebināt

[nùodrebinât, zitternd abschütteln: apšu lapas dre̦bē̦tājas visu rasu nuodrebina Pas. I, 401 (aus Aahof).] Refl. nùodrebinâtiês. nùodrebuļuôtiês, eine kurze Weile sich schütteln, eine Weile zittern: puisis nuodrebinājās Līg.

Avots: ME II, 776

nogalināt

nùogalinât, nùogaluôt, tr., jemand ein Ende bereiten, töten, vernichten: ir liels pulks, kuo viņa nuogalinājuse Spr. Sal. VII, 26. tuo viņš nuogalināja ar zuobinu LP. VI, 461. vecis visus zvē̦rus bij nuogaluojis LP. VI, 266. Refl. - tiês,

1) sich das Leben nehmen, Selbstmord begehen
Kand.;

[2) nùogalinâtiês U., ohne Hoffnung krank liegen].

Avots: ME II, 783

noģaubties

[nùoģaubtiês Nerft "nùopriecâtiês."]

Avots: ME II, 790

nograbināt

nùograbinât(iês), durchsuchen Spr.; [nùograbinâtiês, eine Zeitlang (hörbar) hin und her tasten: viņš ilgi nuograbinājās gar durvīm Bauske].

Avots: ME II, 785

nograbināties

nùograbinât(iês), durchsuchen Spr.; [nùograbinâtiês, eine Zeitlang (hörbar) hin und her tasten: viņš ilgi nuograbinājās gar durvīm Bauske].

Avots: ME II, 785

nogruģināt

nùogruģinât, ‡

2) "?": svētelis nuogruģināja Veselis Netic. Toma mīlest. 11. ‡ Refl. -tiês, = ‡ nùogrudzinâtiês: viņš raudāja skaļi, nuogruģinādamies kâ kumeļš Jauns, B. gr. 3 II, 95.

Avots: EH II, 47

nojemt

nùojem̃t,

1) ab-, wegnehmen:
n. munu vainadziņu Tdz. 40017. ar zâlēm n. kam sāpes Dunika, Kand.;

2) = nùovâkt 2: n. (mit em̂ ) kāpuostus, uogas (Kaltenbr.), rāceņus (Frauenb.);

3) photographieren
(perf.; r. снять ): atļāva sevi n. Janš. Līgava II, 319;

4) nicht gehorchend jem. zum besten haben
Iw.: zirgs nuoje̦m sievišķi vai kādu puišeli;

5) "?": nedega plinte, kad taišņi biju nuojēmis lielu zaķi savā ābuļdārzā Jauns. Raksti VIII, 393. Refl, -tiês,

1) sich
(dat.) abnehmen: ce̦purīti nuosajēmis Tdz. 55723 var.; für sich ab-, wegnehmen; heiraten: nuosajem ve̦cu sievu! Tdz. 45907;

2) = nùostràdâtiês Frauenb.: nuojēmāmies visu pēcpusdienu me̦ncas škē̦rzdami Dunika, Rutzau;

3) sich photographieren lassen
Strasden.

Avots: EH II, 49, 50

nokaitēties

‡ nùokaîtêtiês 2 AP.,

1) eine Zeitlang spielen, tändeln:
reizēm bē̦rni ve̦se̦liem cēlieniem nuokaitējās ar mantiņam;

2) = nùoknibinâtiês (?): tur viņš ar grābeķiem nuokaitējās visu vakaru; būtu tāds sapratīgs, - stundas darba tur nebij.

Avots: EH II, 50

nokamāt

‡ nùokamât,

1) = nùokamuôt 1 Wessen: n. zirgu Kalz. n. Fil. mat. 28, Oknist. puiši meitu (spaiduot, kutinuot) nuokamava Oknist;

2) quälend töten
Oknist: juo (= viņu "sie") tie ("dort") nuokamāja neškīsti gari Pas. XV, 263;

3) = nùokamuôt 2: kamē̦r nu nuokamāšu līdz mājai! Kalz. n. Fil. mat. 28. Refl. nùokamâtiês Auleja, Pilda, Warkl., Wessen, = nùokamuôtiês.

Avots: EH II, 51

noķepuroties

nuoķe̦puruôtiês (unter nùoķe̦parâtiês): krīt zemē, nuoķe̦puruojas un beigts Salis.

Avots: EH II, 59

nokūlāt

nùokũlât, nùokũluôt, nùokũlêt, intr., alt, dürr, hart werden: ai asā purva zâle purvā tev nuokūlāt (Var.: nuokūlot 21649,

1)! BW. 21713. meža vidū nuokūluojis kalniņš, eine Anhöhe mit dürrem, namentilch vom vorige Jahre übriggebliebenen Grase
MWM. VIII, 624; RKr. VII, 122. Refl. nùokũlâtiês,

1) die alten Haare abwerfen;

2) verdorren (vom Grase)
U.

Avots: ME II, 804

nolīkņot

nùolīkņuôt, nùolīkât, sich bückend eine Arbeit zu Ende bringen Spr. Refl. nùolīkâtiês, gebückt wohin gehen: nuomanījām pāris nabadzīgu stāvu nuolīkājamies gar skatuves malu Zalkt. II, 157.

Avots: ME II, 811

nomierīt

‡ nùomiêrît Gr.- Buschh., nuomierêt Pas. III, 317 (aus Atašiene), = nùomiêrinât: Refl. -tiês Gr.-Buschh., = nùomiêrinâtiês: kumeļš drīži nuosamierēja Pas. III, 245 (aus Lettg-). kāzinieki nuosamierēja IV, 235 (aus Atašiene; ähnlich XV, 152 aus Lettg.). suns nuomierījās VIII, 66.

Avots: EH II, 70

nomuļāt

[nùomuļât, nùomuļît, nùomuļinât "unordentlich und unschön fertigmachen" Gramsden.] Refl. nùomuļâtiês [Serben, Sermus, Ermes, Seppkull], nùomullâtiês nùomūlâtiês JK. V, 52, sich besudeln, sich beschmutzen: sieva taujājuse, kur tâ e̦suot nuomuļājies LP. III, 32, [Vank., Wolgunt, Mitau, N. - Peb.; in N. - Peb., Autz, Grünh. auch - eine Weile ungeschickt arbeiten: visu cēlienu nuomuļājies un ne˙kā nepadarījis; nuomuļāties "eine Weile ohne Arbeit leben" Bers.]

Avots: ME II, 822

nonarvot

nùonarvuôt, ‡ Refl. -tiês (mit ar̃ ) Seyershof, = sabuojâtiês: piens nuonarvuojies. guovis viņam nuonarvuvjās.

Avots: EH II, 71

nopogāt

‡ nùopuõgât, ‡

2) mit vielen Knöpfen versehen:
brālīša līgaviņa ar puogām nuopuogāta: priekšā puogas, mugurā Tdz. 45132; ‡

3) eine Weile schlagen (vom Gesang der Nachtigall):
kad aizvede bārinīti, lakstīgala nuopuogāja Tdz. 38518. Refl. -tiês, ‡

2) = ‡ appuõgâtiês.

Avots: EH II, 79

nopukoties

nùopukuôtiês, nùopukâtiês Spr., sich abärgern, heftig pochen: viņš nuopukuojās par šiem izde̦vumiem Kleinb. viņš tâ nuopukājās, it kâ kas liels būtu nuoticis Wain.

Avots: ME II, 834

norisēt

nùorisêt, nùorisinâtiês, sich abrollen, sich abspielen, vor sich gehen: lugas nuorisinās kādā zaļuma vietā Vēr. I, 1422. turpmākuo nuotikumu gaita nuorisinājās tādā kārtā Asp. lieta nuorisēja diezgan labi MWM. X, 230. [viņas dzīves pavediens bija nuorisējis laimē un priekā Janš. Dzimtene 2 I, 215.]

Avots: ME II, 839

norist

I nùorist [li. nurìšti "abbinden"),

1) sich abbrennen, sich ablösen:
gaļa nuo kauliem nuorist SDP. I, 29. Ilze atbīdīja ar e̦lkuoni nuorisušuos matus MWM. XV, 129;

[2) = nùorisinâtiês, sich abspielen, vor sich gehen: še nuorisa tikai mūsu kuopējās pusdienas Leijerk. II, 75. šaušanās arī šuoreiz nuorisa kaut kur ļuoti tālu II, 146.]

Avots: ME II, 839

nosausināt

nùosàusinât, nùosàusît, tr., abtrocknen, trocken legen: viņa nuosausina savu seju Vēr. II, 704. viņas nuosausīja nuo sejas asiņainās pē̦das MWM. VI, 597. nuosausināt e̦ze̦rus, purvus. slapjas pļavas nuosausina ar grāvjiem Sassm. [Refl. nùosàusinâtiês, sich abtrocknen.]

Avots: ME II, 844

noseilēties

‡ nùosèilêtiês 2 Meselau, = nùoseilâtiês: suns nuoseilējies.

Avots: EH II, 84

nošķaudēt

nùošķaũdêt, nùošķaũdît, gew. refl. -tiês, auch nùošķavâtiês, sich abprusten: kaķis nuošķaudēja R. Sk. I, 29. meža tē̦vs nuošķavājās Apsk.

Avots: ME II, 865

nošķavoties

nùošķavuôtiês, = nùošķavâtiês: mazā nuošķavuojās Daugava 1928, S. 166.

Avots: EH II, 94

nosklidināt

‡ nuosklidinât, glatt, schlüpfrig machen Frauenb. Refl. -tiês Dunika, = nuoslidinâtiês 1: n. nuo kalna zemē.

Avots: EH II, 86

nošļakstīt

‡ nùošļakstît AP., Ermes, Heidenfeld, Jürg., Lemb., Sessw., Trik., = nùošļakstinât. Refl. -tiês, = nùošļakstinâtiês: jūs ... nuošļakstīsities ar dubļiem Janš. Dzimtene V, 278.

Avots: EH II, 95

nošļiekāt

‡ nùošļiêkât Lis., = nùosliẽkât 1: bē̦rns nuošļiekājis galdu AP. Refl. -tiês, = nùosliẽkâtiês: bē̦rns vai traks suns nuošļiekājies Laud., N.-Peb., (mit iê) Lis.

Avots: EH II, 97

nošļūdēt

nùošļûdêt, nùošļûdinâtiês, intr., hinab-, herabrutschen, herabgleiten: par kanāļiem nuošļūd, nuote̦k le̦dus šļūduoņi Konv. 2 924. viņa nuošļūdinājās uz zemi A. XII, 894.

Avots: ME II, 869

nosmulēt

nùosmulêt [Dunika, C.], nùosmuļ˜ļât, nùosmulinât, auch nùošmulinât Dond.,

1) tr., besudeln, besabbeln, beschmutzen:
līdumu dedzinātāji nuosmulēja jaunam pārim ģīmjus ar suodrējiem BW. III, 1, 18. nuosmulē̦ta istaba R. Sk. II, 129. nuosmuļļāta klūga MWM. VIII, 241;

2) nuosmulêt, intr., sich besudeln, sich beschmutzen:
krādziņš bij pa˙visam me̦lns nuosmulējis Vēr. II, 1051; dafür gew. refl. nùosmulêtiês, nùosmuļ˜ļâtiês, [nùosmulinâtiês Hen.].

Avots: ME II, 854

nošņākāt

‡ nuošņãkât Frauenb., (mit à 2 ) Meselau, = nùosmãdêt: zirgs nuošņākā pus˙lauka un neē̦d nuo vietas ābuoliņu. Refl. -tiês Meselau, Sessw., = nùošņaũkâtiês: guovs nuošņākājās vien.

Avots: EH II, 98

nošņergļoties

‡ nùošņergļuôtiês Oknist n. FBR. XV, 162, = nùošņurgâtiês.

Avots: EH II, 98

nostikmīties

‡ nùostikmîtiês Plm. n. RKr. XVII, 79, = nùostâtiês, aufhören.

Avots: EH II, 91

notrīsināt

‡ nùotrĩsinât,

1) = nùotrĩcinât (wo?);

2) = nùostirinât 2: putniņš nuotrīsināja spārnus Heidenfeld, Trik. jē̦rs mirdams kājas vien nuotrīsināja Bērzgale, Grawendahl, Korwenhof, Serbig., Sessw., Sissegal. Refl. -tiês, = ‡ nùotrĩcinâtiês C., Grawendahl, Heidenfeld: Ede nuotrīsinājās Sārts Jaun: Ziņas 1938, № 60.

Avots: EH II, 101

novadēt

nùovadêt (unter nùovadâtiês

1): auch N.-Wohlfahrt; alus nuovad, ja atstāj mucai spundi vaļā Wessen. Refl. -tiês,

1): auch Nötk., N.-Wohlfahrt.

Avots: EH II, 104

novadīties

nùovadîtiês (unter nùovadâtiês),

1): viņu ziņas stāv ... kâ aizkorķē̦ts vīns un nevar n., bet jūsu ziņas ir kâ zelteris, kas ieliets jau glāzē un tūliņ nuovadās Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 94. kamu miltus vajadzēja nicviņā saplikšināt; lai jie mitri nepaliek, lai nenuovadās Liepna.

Avots: EH II, 104

novecēt

nùovecêt: "hässlich, vom Aussehen alt werden" Bērzgale (im Gegensatz zu nùove̦câtiês "natürlich altern").

Avots: EH II, 106

nožāt

nùožât 2 , tr., vermögen, können Etn. IV,161: viņš vairs nenuožā Lub., [Fest.]. nùožãvâtiês, nùožãvuôtiês, gähnen: viņš nuožāvājas Vēr. II, 24.

Avots: ME II, 893

paaušoties

‡ paaũšuôtiês, = paaũšâtiês: drusku ... paaušuojušās ar citiem Janš. Dzimtene V, 52.

Avots: EH II, 119

pabēdāt

‡ pabè̦dât, = pabè̦dâtiês: kaidu laiku pabē̦dājuse Pas. V, 451.

Avots: EH II, 120

pabrazāt

‡ pabràzât 2 Warkl. "paberzēt, paskrāpēt". Refl. pabrāzâtiês Lubn., = paber̂zêtiês: ve̦ctē̦vam patīk p. gar siênu.

Avots: EH II, 122

padīkt

padìkt(iês), [padīkâtiês N.-Peb., Lis., Vīt.], intr., ein wenig summen, schreien, weinen: lai padīcuot priekš šā ar Vēr. II, 903. [lai nu tā binga labi padīcas (jeb padīkājas)! Vīt.]

Avots: ME III, 17

padīkties

padìkt(iês), [padīkâtiês N.-Peb., Lis., Vīt.], intr., ein wenig summen, schreien, weinen: lai padīcuot priekš šā ar Vēr. II, 903. [lai nu tā binga labi padīcas (jeb padīkājas)! Vīt.]

Avots: ME III, 17

padīžāt

‡ padīžât, = padĩžâtiês: padīžāja brītiņu uz vietas Janš. Līgava I, 118.

Avots: EH II, 127

padraišķīties

‡ padraišķîtiês Saikava, Schwitten, padraišķuôtiês C. (mit ài), Sessw., Zögenhof, = padràiskâtiês: pa ... ceļu ... padraišķuodamās nāca Maija ar Elzu Sārts Jaun. Ziņas 1938, № 42.

Avots: EH II, 128

padrašķīties

‡ padrašķîtiês Ruhental, Rutzau, = padràiskâtiês.

Avots: EH II, 128

padriskāt

‡ padriskât, ein wenig od. eine Zeitlang (Kleider) tragend abnutzen (zerfetzen): padriskātas drānas Dunika. vari vēl tās bikses p. Lemb., Trik. u. a. Refl. -tiês Meselau, Mesoten, = padràiskâtiês.

Avots: EH II, 128

padzīvot

padzîvuôt, padzîvât,

1) infr., längere, lange Zeit leben, sich seines Lebens freuen, aufleben:
iet tautās, vai neiet, vai vienai padzīvuot? BW. 9420. suodi, dievs, ļaunus ļaudis, duod labiem padzīvuot! 9139. ļauj man viegli padzīvuot! 27078. sievas arī (ļuoti līksmi šuonakt padzīvuoja Latv. kâ, meitiņa, tev klājas, kâ līdz šim padzīvuoji? BW. 26541, 17. pa dzīvuojis vīrietis, ein ältlicher, bejahrter Mann; padzīvuojusi sieviete, ein bejahrtes Frauenzimmer. bija jau stipri padzīvuojuse Etn. II, 87;

2) tr., ausrichten, zu Ende bringen:
nāc, dieviņ, pats palīdzi, gŗūta darba padzīvāt! BW. 6933. Refl. -tiês,

1) [padzîvâtiês PS.], gemütlich, in behaglicher Ruhe leben, die Zeit verbringen:
diezgan jau nu tu izdzīvuojies, tagad vari padzīvuoties mierā A. XI, 107. pa jaukuo vasaras laiku padzīvuosi mies pa zaļumiem Latv.;

2) spielen:
saimniece savu gada ve̦cu meitiņu nuoliks meža malā padzīvuoties LP. lV, 169.

Avots: ME III, 23

paģaubties

‡ paģàubtiês 2 Kaltenbr., = papriêcâtiês.

Avots: EH II, 136

pakravāt

‡ pakŗavât,

1) = pakravât;

2) (wiederholt od. mit Pausen) unter etw. packen, kramen:
visu malku pakŗavājis apakš nuojuma Dunika, Rutzau. Refl. -tiês, = pakravâtiês.

Avots: EH II, 145

pakravāt

[pakravât, ein wenig kŗavât: p. akmeņus tālāk N.-Peb. Refl. -tiês, ein wenig kŗavâtiês 2: bē̦rni mīi pakravāties Jürg.]

Avots: ME III, 48

pakšķināt

pakšķinât: pīle, bē̦rnus ve̦zdama, pakšķina (erzeugt gewisse Laute) PV. - Zur Bed. vgl. auch nùopakšķinâtiês und nùopakšķinât ‡ 3.

Avots: EH II, 145

palabināt

palabinât, ‡ Refl. -tiês, eine Weile labinâtiês: ja gribi ar dusmīguo meitu atkal tikt draugs, tad tev vajadzēs krietni p. Dunika.

Avots: EH II, 147

palēžāt

‡ palẽžât Lems., ein wenig spazieren fahren (tr.): palēžājiet nu mani arī! Refl. -tiês, ein wenig lẽžâtiês Lems., Salis.

Avots: EH II, 150

paļoties

‡ paļuôtiês, = paļâtiês ‡ II: kādēļ ... guovis p. paļuojās? BW. 29161.

Avots: EH II, 153

pamūdāt

‡ pamùdât 2 Auleja, ein wenig baden (tr.): p. zirgu. Refl. pamûdâtiês (ME. III, 74): auch Kaltenbr.

Avots: EH II, 159

paņirbēt

paņirbêt, paņirbinâtiês, [ein wenig zucken, flimmern]: gluži tuvu paņirbēja seja AU. ē̦nas paņirbēja taisni pretī AU. pirksts bez nuolūka paņirbinājās un samiedzās atkal tik cieti Duomas I, 1135.

Avots: ME III, 79

paporkšēties

‡ papor̃kšêtiês Seyershof, = papļãpâtiês: p. kādu laiciņu.

Avots: EH XIII, 164

parāpāt

‡ paŗãpât Dunika, Rutzau, = parãpâtiês 1.

Avots: EH XIII, 169

parāpulēt

‡ parāpulêt Warkl., parāpuļâtiês ebenda, = parãpâtiês.

Avots: EH XIII, 167

parēgoties

parẽ̦guôtiês (unter parẽ̦gâtiês), ‡

2) "?": aiz tām parē̦guojās (war eine Weile sichtbar?)
pe̦lē̦ku lakatu apsieta sievietes galva un tūliņ atkal nuozuda Upītis Pirmā nakts 7; reizu reizām p. (wiederholt und nicht ganz klar sichtbar werden) Trik.

Avots: EH XIII, 167

parēkot

‡ parẽ̦kuôt Rutzau, = parunât 1: atnāc pie manis p˙! Refl. -tiês Rutzau n. FBR. VIII, 137, = parunâtiês: atnācis ... p. ar mani Janš. Bandavā II, 131. mierīgi, guodīgi parunāties, p. Mežv. ļ. II, 9.

Avots: EH XIII, 167

pārkartavāt

‡ pārkartavât Auleja, pārkartât Pas. IV, 149, im Kartenspiel verspielen (tr.). Refl. pārkartavâtiês Auleja, im Kartenspiel viel verlieren.

Avots: EH XIII, 202

parūgāties

‡ parūgât(iês) Warkl. "izsaukt [??] sev atrūgas"; parūgâtiês Bērzgale, = ‡ paraugâtiês.

Avots: EH XIII, 168

pasa

pasa,- Präfix pa + infigiertes Reflexivpronomen im Hochlettischen und Kuronischen, z. B. pasadziedât für padziedâtiês, pasamest für pamestiês BW. 33612 u. a.

Avots: ME III, 93

pašļaucīt

pašļaucît, ["drusku pastaipīt" Marzen, Lennew.: pašļaûcît kaulus, sich erholen; p. vē̦de̦ru, sich nach dem Essen hinlegen Wolmarshof; "nuo slapjas lupatas izspiest ūdeni" Malta; "pabraucīt" (Plm., N.-Peb., Golg., Alswig, Wessetshof, Ronneb., Tirs.): kad kustuoņi pārē̦dušies, tiem ar plaukstām pašļaũca pieē̦stuo vē̦de̦ru Nötk.; "pamazgāt"; "palaitīt" Warkl.]: viņa apkuops viņu, pašļaucīs A. XX, 85. [pašļàucīt 2 rīkli, ja aizrijies Mar. pašļauki man muguru! Schujen, Kalnemois, Meselau, A.-Schwanb., Stomersee. tās drēbes tikai tādas pašļaucītas (pavirši mazgātas) Mar., Sessw., Lös., Lis.; "mazgājuot veļu vai dzijas ūdenī stingri caur ruokām vilkt" Sessw.; pašļaũcît (zâli) Wesselshof "= nùošļuokât 1"; etwas weicher, geschmeidiger machen: nuovītuo virvi vēl vajag pašļàucīt2 Lis.] Refl. pašļàucîtiês 2 [Lis.], pašļaukâtiês, pašļaukuôtiês, sich ein wenig rekeln, faulenzen: tad jau kādu pusstundu var pašļaucīties AU. pēc pusdienas pašļaucījās, pagaŗlai kuojās Duomas II, 509. jāatlaižas tâ pat pašļaukuoties MWM. II, 418.

Avots: ME III, 114, 115

pasnaicīties

[pasnaîcîtiês N.-Peb., C.], pasnaikâtiês, sich wiederholt ein wenig strecken, recken, etwas zu erreichen suchen: [zirgs pasnā`icījās 2 pēc auzām Lis.]. ik šī pasnaikājusies, ik uozuols palidinājies gaisā LP. V, 297.

Avots: ME III, 104

patīkāt

‡ II patīkât Wessen, patĩkâtiês Dunika, = palūkuôtiês: p. pa luogu.

Avots: EH XIII, 182

paunoties

paũnuôtiês (unter paunâtiês 2), ‡

2) = paunâtiês 1: redzēja ... Andreju maurā nuotupušuos un ap drāniņu paunuojamies Veldre Dēli un meitas 25.

Avots: EH XIII, 185

pavēkšt

‡ pavêkšt 2 Dunika u. a., = paraûdât. Refl. -tiês Dunika u. a., = paraûdâtiês.

Avots: EH XIII, 189

pažampāt

‡ pažampât, = pabradât: pa ūdeni p. C., Prl., Serben. Refl. -tiês,

1) = pabradâtiês Lems.;

2) ein wenig (im Wasser) planschen
Trik.

Avots: EH XIII, 194

piegalēt

pìegalêt,

1) bewältigen, unterkriegen:
es tuo puiku nevaru piegalēt Alm. kur tu, nabadziņ, ar savām ve̦cām kājām tādu tāļu ceļu piegalēsi? B. Vēstn. es gan nezinu, kâ piegalēs ("sagaidīs labas beigas") nākuošu ziemu ar visu Stomersee;

2) anfüllen:
vē̦de̦ru. Refl. -tiês, pìegalinâtiês, sich völlig abquälen: piegalējies viņš jau bija tuoreiz, - kâ viņš pūta un elsa! Alm. e̦smu sevi piegalinājies (bin ganz erschöpft) ar grūtiem darbiem Dond.

Avots: ME III, 249

piegrabināt

pìegrabinât, (piegrabinâtiês], leise ein wenig anklopfen: Ķīlis piegrabināja pie... durvīm Jaun. mežk. 103. cilvē̦ks piegrabina pie rūts Stari III, 222, piegrabinuot pie (kapu) krusta RKr. XVI, 65. kāds piegrabinājas pie durvīm Pas. I, 327.

Avots: ME III, 251

piekūņoties

II pìekūņuôtiês, hinzukriechen, mühsam hinzugelangen Mitau, Smilt., Pabbasch, Bers.: Ciesene piekūņuojusies ve̦cajam mācītājam pie ruokas Alm. bē̦rns piekūņuojies gan beidzuot (līdz) galdam Druw., Ronneb., (mit û 2 ) Schibbenhof; in Wolm. dafür piekuņâtiês.

Avots: ME III, 262

pielidot

pìeliduôt,

1) auch pìelidinâtiês, heranflattern: bezdelīga pieliduoja pie luoga;

2) hinzufliegen, sich fliegend gesellen zu:
mūsējiem pieliduojuši sveši baluoži.

Avots: ME III, 266

pierasot

pìerasuôt, pìerasinâtiês Bers., sich mit Tau bedecken: lapuotie, pierasuojušie zari R. Kam. 156. kuoku zari pierasuojuši pilni rasas lāšu D. Kleinb. J. 47. ar alus pierasuotām ūsām un bārzdām De̦glavs Riga II, 1, 292.

Avots: ME III, 283

piesavināt

pìesavinât, pìesavinâtiês, sich aneignen: katrs gribēja savām cūkām labākās ganības piesavināt Kr. Barona atmiņas 25. ve̦lns varuot tīri dievticīgu cilvē̦ku piesavināt LP. VII, 34. mācīti vīri piesavināja visas agrākās mācības Popul. astron. IV. zviedriem ielaužuoties un piesavinuoties vis˙pirms Je̦lgavu un pili.

Avots: ME III, 287

piežūpoties

pìežũpuôtiês, piežūpâtiês Mag. XIII, 41, U., sich betrinken, sich einen Strich anlegen: tu esi piežūpuojies! Stari II, 445.

Avots: ME III, 314

piģināt

piģinât: auch ("kaitināt") Oknist. Zu pigâtiês?

Avots: EH XIII, 230

piģināt

piģinât "aizkart" Wessen; " kaitināt" Gr.-Buschhof; "knibināt" Salis (hier auch das reflex. piģinâtiês "knibinâties").

Avots: ME III, 212

pilčoties

‡ pilčuôtiês Grünh., = pilčâtiês.

Avots: EH XIII, 232

pinckāt

‡ *pinckât, zu erschliessen aus sapinckâtiês.

Avots: EH XIII, 234

plančāt

plančât C., -ãju, plančuôt, auch plančêt, -ẽju U.,

1) plantschen, pladdetn, im Wasser herumwirtschaften:
ūdens bija auksts, bet mums ar Lati gribējās plančuot mātei līdzi. mēs nuoāvāmies un bridām... Jauns.;

2) plappern
U. Refl. plančâtiês Fest., plančâtiês C., Lin., plančuôtiês, plätschern, (Wasser) spritzen: ve̦lē̦tājs.., ptančājās pa baļļu. plančuojuos vis˙maz ve̦se̦lu cēlienu, ja jau biju ticis upē Jauns.

Avots: ME III, 318

plekšināt

plekšinât,

1) patschen, bepatschen, streicheln, bestzeichen; weiche Erde oder Lehm schlagen
U.: kad (de̦guns) nebūtu salāpīts, ar māliem plekšināts BW. 20258, 3. plekšinât matus Burtn.;

2) langsam vorwärts kommen
VL. n. U. Refl. plekšķinâtiês, patschen (intr.): dūņās plekšķinājās pīles un zuosis Latv.

Avots: ME III, 335

plekšķēt

plekšķêt, plekšķinâtiês, plekšķis, s. plekšêt., plekšinât, plekšis.

Avots: ME III, 335

plēšāt

plēšât, -ãju, plēšuôt,

1) plēšuôt Karls., plẽšât Wolmarshof, den Blasebalg treten: plēšuot kalēja smēdē Duomas IV, 348. viņš skatās, kâ dē̦ls plēšuo zilganas liesmas (smēdē) Foruk II, 55;

2) plẽšât Drosth., N.-Peb., plēšât Wid., plẽšâtiês, -ãjuôs Ahs., Dond., tief, schwer atmen:
saskriets zirgs dikti plēšājas Ahs. viņš sāka ar savām iebrukušajām krūtīm smagi plēšāt MWM. VIII, 592;

3) "?": skan skaļi divas stabules, un plēšā e̦rmoņika LA.; plẽšât, auf einer Harmonika spielen
Salis.

Avots: ME III, 341

plīskāt

plĩskât, -āju.

1) plĩskât, mit einer Rute prügeln
Ruj.;

2) saufen:
dzeŗam, brāļi. plīskājam ve̦cu miežu alutiņu; lai plīskāja ("?") kumeliņi pa ce̦lmāju līdumiņu ! BW. 19604 var. Refl. plĩskâtiês "sich umhertreiben sich prügeln, saufen (intr.)" Ruj. Vgl. plīckāt.

Avots: ME III, 348

plivināt

plivinât, plivinêt,

1) flattern
Depkin n. U.: juo tie vēji lieli pūta, juo maguone plivināja BW. 8486 var.;

2) die Flügel bewegen
Spiess n. U.: cīrulītis augstu skrēja, augstu spārnus plivi-nāja BW. 22459;

3) flattern machen, lassen :
mazajām meitiņām vējiņš matus plivināja BW. 2173. vējiņš manus paladziņus kâ smildziņas plivinēja BW. 6998, 1;

4) schwimmend bewegen, hin- und hertreiben
U.: balta puķe atsacīja, labāk ziedu e̦ze̦rā, . . . labāk manas zaļas lapas ūdens viļņi plivināja BW. 19903, 3;

5) (auf dem Wasser) hin- und her-treiben
(intr.): laivenieka dvēselīte uz ūdeņa plivinēja (Var.: plivināja, plīvināja) BW. 50753 var. līdeciņa plivināja (Var.: plīvināja) ezeriņa ma-liņā 30757, 1 var. Refl. plivinâtiês, flattern: karuogi plivinās masta galā A. XX, 31. Zu plevinât.

Avots: ME III, 346, 347

pludināt

pludinât Treiden, Zögenhof, Selg., Kandau, Wandsen, Dond., Dunika, Behnen, Lautb., Gr.-Buschhof, plûdinât, fakt. zu plūst, tr.,

1) ergiessen, machen, dass sich etwas ergiesst,strömt, flutet:
avuots plūdina savus ūdeņus pa V. upi LP. VII, 361. aukstums straujāk plūdina asinis caur ādas asinstraukiem Pūrs III, 75. asariņas pludinuot Seif. III, 2, 184. saule gar mājas stūri plūdināja savu gaismu Zalktis II, 30. ziedi plūdinci ap viņu savu smaŗšu JR. IV, 158;

2) wässern; begiessen; fruchtbar machen
U.;

3) schwimmen tassen, schwimmen:
pl. malku, Holz flössen. būvkuoki un malka tuop paŗ viņu (Gauju) pludināti Plutte 7. ūdens matus plūdināja BW: 30894,10. vilnītis pludināja ziedu tālāki Mācitāja meita 43. daži pludināja ar spieķi dzelzcela grāvī . . . izkurcējušuo le̦du Vēr. II, 1031;

4) zirņus plūdināt, Erbsen weichen
St., U. Refl. pludinâtiês, schwimmen: šķirsts pludinājās jau nedēļām JK. V, 1, 13; Pas. I, 409 (aus Krons-Behrshof). grima, grima, nenuogrima, uz ūdeņa pludinājās JK. I, 153.

Avots: ME III, 353, 354

pļukatāt

pļukatât "schwatzen" Wessen. pļukât, -ãju, ohrfeigen Ahs. pļukâtiês "ļurbuoties" Bornsmünde.

Avots: ME III, 372

pluncāt

pluncât, durch Schmutz waten Oppek. n. U. Refl. plun̂câtiês 2 Zögenhof, pluñcâtiês Ruj., Arrasch, pluncêtiês Annenburg, sich baden; plätschern: kādā se̦klākā vietā pluncējas bē̦rni Druva II, 1066. upē nērsa plauži un ar savu pluncēšanuos cēla lielu truoksni Etn. II, 80.

Avots: ME III, 356

pļuncināt

pļuñcinât, (efne Flüssigkeit) bewegen, schütteln: kamdēļ putras puôdu tā pļuncini." tā nepļuncini pienu! Dond. Refl. pļuacinâtiês Dond., = plunčuoties. Vgl. pluncināt(iês).

Avots: ME III, 372

plunčot

pluñčuôt Wandsen, Lautb., (mit un̂ 2 ) Bl., plunčât Wid., im Wasser plantschen, pladdern U.; plunčuôt, Eingeweide ausspülen Hug. n. U. Refl. pluñčuôtiês Spiess n. U., pluñčâtiês Līn., Salis, Ruj., Serbigal, plùnčâtiês 2 Nerft, plunčâtiês Gold., Sunzel, plätschem, plantschen: tur ir plunčuojušies viļņi Vēr. II, 1363. zuosis un pīles pe̦ld un plunčuojas Lautb. Luomi 126. viens pa samazgām plunčuojuoties LP. VII, 1199. meita priecīgi lēca un plunčuojās dumbrā ar ruokām V, 258.

Avots: ME III, 357

priecin

priecin, Adv. zur Verstärkung von priecinât, priecâtiês: priecinpriecāties Brīvz. pas. I, 35.

Avots: ME III, 391

pukāt

pukât, -ãju U., pukuôt U., Lautb. Vidv. 44., gew. das Refl. (pukâtiês Spr., Nerft, Wessen, Grünh., Nigr., pukuôtiês U., Gulben), pochen, böse tun, trotzen U.; "sich beklagen" Nigr.: kuo, bāliņ, pukuojies, vai es tava ienaidniece? BW. 16593 var. tautu meita pukuojās, vainadziņš ausi grauž 24272, 3 var. "muļķis tu esi..." skrīveŗa palīgs puķuojās Vēr. II, 27. brālis pukājas, ka tu ęsuot apsuolījis zirgu un neduoduot Nigr. - Wohl nebst li. pukúoti "schelten" aus mnd. puchen "pochen, drohen, trotzen".

Avots: ME III, 404

puņķēt

puņķêt, -ẽju, puņķuôt, den Nasenschleim (Rotz) heraushängen lassen, damit besudeln U. Refl. puņ̃ķêtiês Ruj., N.-Peb., puņ̃ķâtiês Dunika, puņ̃ķuôtiês Lautb.,

1) sich mit Nasenschleim besudeln
U.;

2) puņkêtiês "возиться" Spr.; saumselig sein, basteln
Dr.

Avots: ME III, 414

purduļāt

purduļât, den Schleim aus der Nase heraushängen lassen U. Refl. pur̃duļâtiês Drosth., schneuzen (verächtlich) Seew. n. U.; purduļuôt "plinzen" Lubn.; pùrduļuôtiês 2 "schmurgeln" Fest., Lis., Golg.

Avots: ME III, 416

purgāt

purgât, -ãju,

1) auch pur̃guôt Kand., die Fische mit der purga treiben Wandsen (mit ũ), Bauske (mit ur̂ 2 ), U., Misshof;

2) pur̃guot > tahm. puorgât U., tr., (die Fische) aus dem Netz nehmen:
tiklu Pas. III, 392, Nogallen;

3) "aufrütteln, durchschelten"
N.-Peb. Refl. purgâtiês "ņemties 2 ap kuo": kuo tu ie purgājies apkārt? Ar. Wenigstens in der Bed. 2 wohl aus estn. purgema "ausleeren".

Avots: ME III, 417

purīgs

purîgs, durch Regsamkeit zum Wohlstand kommend Planhof; vgl. iepurinâtiês 2.

Avots: ME III, 417

purslāt

pùrslât 2 , -ãju, mit der Schnauze blasen: zirgs tik purslā viēn miltu ūdeni, ne˙maz nedzeŗ Lis. - Refl. pùrslâtiês 2 , -ãjuôs, auch purslêtiês Fest., zürnen, böse sein Lis., Fest.; weinen Lös. n. Etn. IV, 167; "ar muti vai de̦gunu šņaukāties" Ar. Zu purstas; vgl. li. purslóti "ita loqui, ut pur̃slos ex ore evolent" KZ. LII, 293.

Avots: ME III, 420

puršļāt

pùršļât 2 , -ãju Lis., = purslât. Refl. puršļâtiês, -ãjuôs "sich ärgern und ein weinerliches Gesicht machen": kuo nieku dēļ tâ puršļājies! Druw. n. RKr. XVII, 75; pur̃šļâtiês, prusten Arrasch, C. Zu purslas, purslis.

Avots: ME III, 420

rakņāt

rakņât, -ãju, tr., intr., rakņâtiês, -ãjuôs, wühlen (von Ochsen U.), scharren, (oft, hin und wieder ein wenig) graben: bē̦rni rakņā smilktienā, cūkas rakņā grāvmales. kurmji rakņāja pļavu Nigr. slieka mīl rakņāties mitrā zemē J. R. III, 15. viņš rakņājās pa ze̦lta gabaliem Niedra Zemn. dē̦ls 77. sāka rakņāties pa kabatām Jaunais mežkungs 1. kuo tu rakņājies kâ cūka pa manu guļu, skapi? Ahs. n. RKr. XVII, 48. Zaļums rakņājas atkal pa klēti A. XX, 161. rakņājusies, rakņājusies atraduse nuo visa ve̦lna tikai vienu zuobu LP. IV, 143. - rakņātāju pele, die Wühlmaus (arvicolida) Konv. 2 376. Zu rakt.

Avots: ME III, 472, 473

rakstīt

rakstît, -u, -ĩju, tr.,

1) schreiben:
vē̦stuli, grāmatu. raksta kungi, raksta saule manus baltus bāleliņus: kungi raksta grāmatā, saule kļava lapiņā BW. 31358. - rakstãmais, das zum Schreiben Dienende, der Griffel U. rakstāmā spalva, die Schreibfeder; rakstāmā istaba, die Schreibstube; rakstāmais galds, der Schreibtisch; rakstāmā grāmata, das Schreibebuch Brasche;

2) zeichnen
U.;

3) ausnähen, sticken; mit einem Muster versehen; mit Kerbschnitzerei versehen:
rakstīts dvielis BW. III, 1, 11. rakstītas zeķes BW. 2236. tās rakstījušas ve̦lnam nē̦zduogus LP. VI, 915. es rakstīju villānītes Biel. 1098. māmiņai trīs meitiņas, visas raksta smalkus rakstus BW. 13250, 20. tur palika rakstīts pūrs 1014. rakstīts pūra dubeniņš Biel. 802. jūdz, tautieti, kumeliņu rakstītās kamanus! BW. 1257, 1 var. rakstītas klēt(e)s durvis Biel. 1067. es mutīti nuomazgāju rakstītā glāziņā (glāzītē Biel. 1052) BW. 14084. bitītēm namu daru līdz zemīti rakstīdams (Var.: marguodams) 30343. vai nebija āriņuos rakstītuo (mit rissiger Rinde?) uozuoliņu? 30333. - rakstāmā adata, eine Nadel zum Sticken: met, māsiņ, aizkrāsnē rakstāmuo adatiņu! BW. 17073;

4) im Erdboden Spuren hinterlassen, mit (unregelmässigen?) Spuren versehen:
lai atjāja tautu dē̦ls garu ceļu rakstīdams BW. 1369, 4. bērīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams 29641. jūdz tuo pašu baltsarīti, tas te̦k kājas rakstīdams 29879, 1;

5) glatt machen ("nicht gehört")
Bergm. n. U.;

6) die Finger auf Blasinstrumenten behufs Hervorbringung richtiger Töne setzen
U.: gan varu pūst, bet nemāku rakstīt, ich kann wohl blasen (auf der Flöte), aber verstehe nicht zu fingerieren Harder n. U. Refl. -tiês,

1) für sich schreiben; sticken:
rakstāmies mēs, māsiņas, vienu rakstu villainīti! BW. 7451;

2) auch rakstinâtiês Biel. n. U., sich anschreiben lassen (beim Prediger zu irgend einer Amtshandlung, namentlich zu Beichte und Abendmahl)
U.: atnācu rakstīties;

3) sich von selbst (fertig)sticken:
pats rakstiņš rakstīsies BW. 7173, 1. - Subst. rakstîšana, das Schreiben; das Ausnähen, Sticken; das Versehen mit einem Muster; rakstĩjums,

1) die abgeschlossene Tätigkcit des Sehreibens; des Ausnähens, Stickens;

2) = raksts, das Geschriebene, das Schreiben; das Ausgenähte, Gestickte, das Muster, Stickmuster: adi, raksti, tautu meita, ... man būs tavs rakstījums! BW.7156 var.; rakstîtãjs, wer schreibt; wer ausnäht, stickt: dziedu dziesmu, kādu māku, neb[a] es dziesmu rakstītāja BW. 992. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. adi cimdus, adītāja, raksti cimdus, rakstītāja! vedīs tautas adītāju, rakstītāju kunga dē̦ls 7207. Wohl von raksts II abgeleitet.

Avots: ME III, 473, 474

rāpāt

rãpât C., Wolm., Līn., -ãju (li. ropóti "kriechen" Dusetos, Liet. pas. II, 251, LitMnd. I, 71), rãpuôt Iw., Lautb., Selg., Siuxt, Ruj., Arrasch, (mit à 2 ) Lis., Bers., Golg., Sessw., Selsau, Gr.Buschhof, rāpuôt(iês) U., rāpât Nigr., rãpâtiês Serbigal, PS., C., Jürg., AP., rãpêtiês Ruj., Salis, rãpt Bl. (li. užsirópiau "kletterte hinauf" KZ. LII, 292), ràpt 2 Warkl., Preili, râpt 2 Bauske, -pju (-pstu Zuobg. kal. v: J. 1908, S. 71), - pu, rãptiês Iw., Dond., Wandsen, Kandau, Ruj., ràptiês Wolm., PS., C., Arrasch, Jürg., Neuenb., ràptiês 2 Kl., Prl., râptiês 2 Selg., Bauske, Lautb., Siuxt, Gr.-Essern, Dunika, Salis, rãpluôt PlKur., kriechen, auf allen Vieren gehen: rāpuot nuo kruoga uz mājām Aps. III, 19. vēzis rāpuo šurp Vēr. II, 936. viņš piekusis rāpuoja un satvēra katru klints šķilu ebenda 225. es redzēju kukainīti malcienā rāpuojuot Ld.10.877. bē̦rns sāka jau rāpāt Nigr. minam nātres, lai aug mauris; tur mana pādīte rāpuojās BW. 1587, 3. tam jārāpuojas ačgārni LP. VII, 1167. rāpjas kâ vēzis atsprāklis. tārpi rāpjas gar sienu uz augšu Nigr. Nebst li. roplóti "kriechen" (bei Bezzenberger GGA. 1885, 940) zu le. rapačât und vielleicht (vgl. Pauli KSB. VII 157) zu wruss. panyxa "Kröte; eineblatternarbige Frau", poln. ropucha "Kröte", wenn fürs Slav. von der Bed. "Kröte" auszugehen ist; vgl. auch Zubaty BB. XVIII, 264. Daneben ein rēp- in li. rėplióti und lat. rēpere "kriechen", vgl. auch Walde Vrgl. Wrtb. iI, 370 und Fick Wrtb. I 4 , 301.

Avots: ME III, 497

raugties

raûgtiês 2 Bl., -guôs, -dzuôs, rülpsen U.; vgl. raugâtiês, raûgs und li. raugti, ráugêti "Aufstossen haben".

Avots: ME III, 487

raunoties

raunuôtiês Adsel, spielen, ruotaļâtiês. Wohl zu raũnas.

Avots: ME III, 488

rēgoties

rẽ̦guôtiês Neuenb., Lin., Iw., Wid., rẽ̦gâtiês, -ãjuôs U.,

1) auch rē̦guôt Altr. asins zieds 5, sich (im Dunkeln unklar) zeigen; sich drohend erheben :
dzer, kamē̦r mucai dibins rē̦guojas LP. IV, 27. tikai skursteņa gals vien ūdens virsū rē̦guojās VI, 496. ve̦lna miteklis rē̦guojies attālumā III, 47. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem II, 29. rē̦guojas pretim šausmīga gara nabadzība A. v. J. 1904, S. 832. grē̦ks visur rē̦guojas priekšā LP. V1, 145. vai aiz luoga nerē̦guojas galva? Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 358. iz vilņiem rē̦guojās . . . ple̦ci Rainis. vājprātīgam nevar pierādīt, ka tas, kas viņam rē̦guojas, ir fantazija Uolavs Ētika 104. man rē̦guojas pie kājām mana bē̦rna kaps Rainis;

2) auch rē̦guot Gr.-Buschhof, gaffen, zurückschauen
U.: kuo tu tur rē̦guo? Gr.-Buschhof. arvienu uz durnīm rē̦guodamies Kaudz. M. 40. kādēļ mans kumeliņš atpakaļ rē̦gājās? BW. 18397, 6. ja jau tu . . . būtu manu balsi pazinis, tad tev atpakaļ rē̦gāties nevajadzē̦tu Jaunie mērn. laiki I, 120;

3) sich scheuen (von Tieren gesagt Kursiten)
U.: zirgs rē̦gājas, das Pferd schaut sich ängstlich um, stutzt und scheut Biel. n. U. zirgs tâ rē̦guojas, - diezin kuo nu krūmuos ieraudzījis Kursiten n. Etn. I, 58. laumas (raganas LP. VI, 57) lai rē̦guojas (sollen fernbleiben) nuo mana luopa! Br. 510;

4) eine Sache zögernd anfassen
U.;

5) albern, Unsinn treiben
Freiziņ, "visādi ākstīties" Hochrosen: citām jāja precenieki, es pa priekšu rẽ̦guojuos (Var.: gruozījuos, plātījuos u. a.) BW. 7918 var. Zu redzêt.

Avots: ME III, 518, 519

reikāt

reikât, -ãju Naud., reikuôt, Geschichten erzählen, sinnloses Zeug schwatzen, "teikas, pasakas par reikiem (?) stāstīt" (reĩkât) Ahs.: kad tas sāk reikāt, tad jau gala nedabūsi Naud. kuo nu reikā tik gaŗi, - stāsti īsi! Alksnis-Zundulis. kuo nu reikuo tādas blēņas! Dobl., Naud., Kand. n. Etn. I, 31. ve̦cmāte reikā cauriem vakariem Ahs. Refl. reĩkâtiês, schwatzen, plappern Dobl., Neuenb.

Avots: ME III, 506

ridāt

ridât, -ãju U., Dond., ridêt, -ẽju, U., Wandsen, Rojen, tr., wegräumen, zur Seite schaffen: es sākšu tūliņ ridāt savas mantas Dond. muodinās šuo augšā, lai ridē̦tu nūju nuo kājām LP. IV, 9; ridât "ordnen, zubereiten" Nötk. Refl. -tiês,

1) ridâtiês, kramen, ordnen
Trik., Serben n. U., MSil.: tā (saimniece) ridājās savā istabā Lautb. Luomi 181;

2) ridâtiês, sich mit unangenehmen Dingen abgeben
Katzd.;

3) sich davonmachen, fortgehen ("sich packen"):
lai visi citi ridējas nuo baznīcas laukā LP. V, 156. lai tikai ridējuoties nuo durvīm nuost LP. VI, 156. visi miruoņi ridēsies pruojām VII, 233. kad vazaņķis vēl tad neridē̦tuos pruojām A. XI, 574;

4) ridâtiês, sich aufmachen, sich rüsten (zu einer Reise od. Arbeit)
Nötk. ridies žiglāk! Wandsen. Vgl. rida.

Avots: ME III, 522, 523

rikot

II rikuôt, schnell und mit Umschweifen laufen Druw.: zaķis rikuo. bē̦rni pa pļavu rikuoja riku rikām. Vgl. etwa ricinâtiês.

Avots: ME III, 525

ripot

ripuôt, ripât, -ãju, intr.,

1) rollen:
vīrs... ieripina ripu un nu tikai puoš pakal, kur ripa ripuo LP. V, 320. saulīte vai ripuot ripuo pa zemes virsu Alm. ceļš tik sauss, brauc kâ ripāt ripā Ahs. n. RKr. XVII, 49;

2) ripuôt U., Bielenstein Holzb. 717, auch refl. ripuôtiês U., ripâtiês, = ripas sist, kaut, Rippchen spielen, Sauchen, Scheiben schlagen:
gājuši ripuot - ripas kaut LP. VII, 1323. piecu brāļu māsa auga, piecas ripas pūriņā; kad atnāca svē̦ta diena, ar brāļiem ripājās BW. 16758.

Avots: ME III, 531

risa

‡ risa,

1) = rise 1 Lubn., Saikava; (fig.) dzīve iegāja atkal savā īstā risā Austriņš Raksti VII, 140. baigao zīmju daudz, kas dienu risā rādās Fr. Gulbis Daugava 1939, S. 222. nuo dzīves prasīt tikai gaišu nuotikumu risu Sējējs 1938, S. 395;

2) "kautkur nuovilkta apaļa svītra" Siuxt: kuoka trauku taisuot, ar zīmuli apvilka me̦lnu risu un tad lika dibe̦nu iekšā. In der Bed. 1 wohl teilweise als Neubildung zu risinâtiês aufzufassen. In der Bed. 2 wohl aus d. Riss;
vgl. plāns jeb risa Aps. J. Raksti I 2 , 118.

Avots: EH II, 373

ritināt

ritinât (li. rìtinti "rollen"), auch ritinêt (li. ritinė˜ti "Kleinigkeiten umherrollen"),

1) freqn., intr., rollen
(gew. ritinâtiês): mēnesnīca ritināja RKr. VIII, 45. saulīte pa zemi ritina Schorstädt. kam, saulīte, spuoži lēci, kam tik tumši ritināji (Var.: kad tik spuoži netecēji)? BW. 6556, 4 var. trim kārtām liepas auga, vidū saule ritināja 11532;

2) fakt., tr., rollen, wälzen; (rund herum) wickeln
Wessen (ritinêt); (mit einem Wagen) fahren (tr.); (ein Feld) mit der Walze bearbeiten: es ritināšu riteni zemē LP. IV, 23. desmit spuoju ritināju (Var.: tecināju) BW. 7013, 1. es savu līku pirkstu ap ķērnīti ritināšu 31038, 6. Jānīt[i]s vāģus kaldināja, ... ar kuo miežus, ar kuo rudzus klētiņā ritināt 32571. vienu pūru ārā veda, uotru iekšā ritināja (Var.: vizināja) 16700. lai e̦ze̦ri izsusē̦tu, lai var (zeltenītes) pāri ritināt 13467, 1 var. meitu ritināt, ein Mädchen wegführen, freien U. - duodu kumeliņu, ruožu dārzu ritinât ("?") Biel. 2390. iešu druviņā baltābuolu ritināt BW. 28680, 1. viens (sc.: kumeliņš) bij labs mežā braukt, uotrs laukus ritināt 29584, 1. ritinât Kand. "auzas pēc pļaujas savelt mazās kuopiņās". dzirnas, māli ritināt, mit der Handmühle mahlen: labāk gāju rijas kult, ne mālīša ritināt BW. 28766. cita (malējiņa) lē̦ni (sc.: dzirnaviņas) ritināja 7978, 1. tīri rudzi, grūtas dzirnas, lai patapu rite̦nāja (für ritināja) 6687. (māsiņa) ik rītiņus ritināja pa pūram tīru rudzu, ... pa siēkam lācauziņu 13646, 29. sēj, brāliņ, driķus vien, driķus viegli ritināt, maza tava līgaviņa, nespēj rudzus ritināt! 21340 var. - asaras ritināt, Tränen vergiessen (eig.: rollen lassen): dze̦dra sieva cauru mūžu tev asaras ritinās BW. 11594. gan tu savas asariņas dzīvuodama ritināsi 17507. - danci ritināt, einen Rundtanz aufführen: māku diet, māku lēkt, māku dančus ritināt (Var.: danci vest) BW. 24125, 2. saule danci ritināja (Var.: danci veda, grieza) 265, 4. Refl. -tiês, rollen (intr.): ieraudzījis bundulu pakaļ ritinuoties LP. VI, 121.Subst. ritinâšana, das Rollen, Wälzen; ritinâšanâs, das Rollen (intr.); ritinãjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Rollens, Wälzens; ritinâtãjs, wer rollt, wälzt.

Avots: ME III, 533

rotaļāt

ruõtaļât, -ãju, ruõtaļuôt, ruotuļuôt, rùotalêt 2 Warkl., refl. ruõtaļâtiês, ruõtaļuôtiês, ruotuļuôtiês, spielen, Kurzweil treiben, sich vergnügen: bē̦rnus uzraudzīt un ar tiem ruotaļāties. bē̦rni mē̦dz visu augu dienu ruotu-ļuoties RKr. XI, 76. ruotaļuojuoties stiprināties Straut. Vesel. 11. bē̦rni ... ruotuļuodami bē̦guļuoja Aps. VII, 26. vārdu ruotaļājums Stari II, 981, das Wortspiel.

Avots: ME III, 583

rotināt

II ruotinât, intr., freqn. zu ruotât II, auch refl, ruotinâtiês, spielen, sich tummeln: vis˙apkārt ievas zied, vidū saule ruotināja (Var.: spēlējās, ruotājās) BW. 30951 var. saule ruotinās Pūrs III, 105.

Avots: ME III, 584

rumbāt(ies)

‡ *rumbât(iês), zu erschliessen aus aprumbâtiês und sarumbâtiês.

Avots: EH II, 383

rumelēt

rumelêt U., Ronneb. n. RKr. XVI, 40, rumulêt Saikava, Aahof, Wid., -ẽju, rumulât, -ãju Warkl., tr., rummeln, hänseln L., mit Wasser begiessen beim Kohlpflanzen od. wenn zum erstenmal im Jahre etwas vorgenommen wird, wie Pflügen, das Vieh auf die Weide treiben usw. U.: tagad mēs tuo jaunuo arāju rumelēsim (rumulēsim A. XX, 508) Tirzm. 59. rīt izdzīs pirmuo reizi ganuos, tad ganu meitu rumulāsim Warkl. Refl. -tiês,

1) rumelêtiês Etn. II, 181, PS., rumulêtlês Friedrichswalde, rumalâtiês Planhof, einander mit Wasser begiessen, wenn zum erstenmal im Jahre eine Arbeit vorgenommen wird:
kad pavasarī kādu jaunu darbu dara, rumulējas Karls. zeltenes ar puišiem rumulejās, kad pirmrelz sāka luopus laukā dzīt Saul. Vēr. I, 1175. pirmuo reiz luopus ga-nuos dze̦nuot bij vispārīgi liela "ru-mulēšanās", aplaistīšanās ar ūdeni Etn. II, 98. šuovakar bija liela rumelēšanās jeb liešanās Janš.;

2) rumelêtiês, -ẽjuôs, sich im Kote wälzen (wie Schweine)
Wellig n. U.

Avots: ME III, 559

rušināt

rušinât, tr., intr.,

1) rušinât U., Spr., Wolm., Karls., Nigr., ružinât Freiziņ, Dond., Wain., Oknist, auch das Refl. rušinâtiês, ružinâtiês, wühlen, scharren, kratzen, etwas graben; Feuet schüren, in der Asche herumrühren
U.: es neļaušu cūciņām tā kalniņa rušināt, kur guļ tē̦vs, māmulīte BW. 4068, 1. es atradu kukainīti skaidainīti rušinuot 1159, l. pataisīja man brāliņš... grābeklīti, lai es eimu pļavîņā dābuoliņa rušināt 28680. rušin[i] pe̦lnus! 15174. kāpuostus jau vajag rušināt (die Erde um die Kohlpflanzen lockern) MWM. VII, 98. blēži sniega kupenī kuo glabā, rušina, ierušina un aiziet LP. VI, 368. latvietis sāka rušināt savu zemes stūrīti R. Sk. II, 51. viņa rušināja ar ruoku sēnes MWM. VI, 421. Felzenberģis rušināja viņa spruogaiņuos matuos Sadz. viļņi 247. cūkas tagad ne˙maz neruok, tik drusku ružina zemi Dond. Mārtiņš ružina pa skutuliņu, cūciņas de̦gunu me̦klē̦dams RKr. XVI, 180. viņš ieraudzīja . . , bē̦rnus pa smiltīm rušināmies Niedra. dē̦ls bij zem ābeles rušinājîes pa smiltīm Aps. IV, 82. dumjais rušinājas kuldā pa pe̦lniem LP. pa uoglēm rušināties LP. V, 201. kas . . . kāda netiklīte, cisiņās rušinās (Var: čužinās) BW. 32587 var. pa ze̦ltu varēsi tad rušināties Asp. ružināšanās ar ragaini arklu un zarainuo skrāpi Aps. V, 5;

2) rušinât, Handschuhe oder Strümpfe auf die Stelle der Kohlen am Ofen hinlegen (am Hochzeitstag im Hause des Bräutigams; Subjekt dazu ist die Braut)
Ekau n. Ü. Wohl zu ràust.

Avots: ME III, 564

sabēdāt

sabè̦dât, Refl. -tiês, ‡

3) = nùobè̦dâtiês: biju saslimusi un sabē̦dājusies Rīga.

Avots: EH II, 396

sačupāt

sačupât, sačupuôt Wid., tr., in Haufen legen, häufen: pusžuvis siens jāsačupā Sassm. Refl. sačupâtiês, sich zusammen auf einen Haufen drängen U.

Avots: ME II, 606

sačūrināt

sačūrinât lūpas, die Lippen kräuseln, aufwerfen Grünh.: meitiņa sačūrināja lūpiņas U. b. 104, 11. šī... sačūrinājuse lūpas tūtiņā (tütenförmig) Vēr. I, 1230. Refl. sačūrinâtiês, s. sačurinâtiês.

Avots: ME II, 606

sagānīt

sagànît, Refl. -tiês, ‡

2) = salamâtiês: dē̦ls sagãnījies ar puisi Frauenb.

Avots: EH XVI, 408

sakankalēt

sakankalêt, verwickeln, verkuppeln. sakankaļâtiês, sich verheiraten: viņš ir jau sakankaļājies, er ist schon verheiratet Mag. XIII, 2. 53.

Avots: ME II, 645

saklibot

saklibuôt, saklibât Dunika, eine Zeitlang hinken Wid. Refl. saklibâtiês, lange gehend zu hinken anfangen Dunika.

Avots: ME II, 650

sākt

sâkt: prs. sâcu - auch Auleja, Marienhausen, Zvirgzdine, prs. sâkstu. Auleja, prt. sâcu Marienhausen, Oknist, Višķi, Zvirgzdine,

1): apgudruodami, kuo pirmā sāktā darīt Ciema spīg. 194. sāka grimt, sākuot ļuoti ātri, bet tad lē̦nāk Jauns. Raksti V, 149. Refl. -tiês, ‡

2) = stâtiês I Pilda: meitiņa sācas pi darba Pas. V, 330; ‡

3) = sektiês (?): sāc, māsiņa, tu dziesmiņu, tev sācēs, tev veicēs; es būtum iesākuse, aiz valuodu nevarēju Tdz. 36024. Subst. sâcẽjs: dziesmu sācējiņa BW. piel. 2 2922. Vgl. noch li. šoksime dirbtų Šlapelis (unter iššvē̦sti) und Fraenkel IF. IL 203 f.

Avots: EH XVI, 470

sakurzāt

sakurzât Wid., Grosdohn n. Etn. I, 137, sakurzuôt, sakuržât, schlecht flicken (perfektiv): salāpīts, sakurzuots iet uz mežu putnu kaut (Rätsel) RKr. VII, 1180. tas nabags brauc kâ nekâ sakuržātās ragavās Odensee. Refl. sakurâtiês, sakurzakâtiês "sapenterēties, samurkšīties."

Avots: ME II, 660

samidzināt

samidzinât,

2): sivē̦ni samidzinājuši midziņu Seyershof, s. (= samudzināt) dzijas u. c. AP. s. (= izjaukt, saburzīt) linus, labību N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043, Ramkau. paņēma ... ābēci, izirušām lapām, gluži pe̦lē̦kiem, samidzinātiem stūŗiem Jauns. Sliņķu virsnieks 52. ‡ Refl. -tiês, = samudžinâtiês 1: diegi samidzinājušies AP., Seyershof.

Avots: EH XVI, 430

samieroties

‡ samiêruôtiês 2 Frauenb. "= samiêrinâtiês": ar brāli s.

Avots: EH XVI, 432

samirkšķināt

samirkšķinât, auch samirkšķêt, tr., stark blinzeln machen: onkulis samirkšķināja bailīgi actiņas CTR. I, 39. viņš samirkšķēja savas acis Plūd. Rakst. II, 315. Refl. samirkšķinâtiês, einander (mit den Augen) zuzwinkern, -winken: audēji samirkšķinājās acīm Kaudz. Ve̦cpiebalga 56. zariņi me̦t viens uotram... galviņām un samirkšķinās actiņām Valdis Stabur. b. 83.

Avots: ME II, 686

saošļāt

sa-uošļât, sa-uošņât, tr., freqn. zu sauost, riechen, erwittern: incis paliek.., ausīgs, it kâ būtu kaut kuo savādu sauošļājis Vīt. 40. cepeti sauošņādami LP. I, 107. Refl. sauõšņâtiês, sich beriechen Ahs.: sveši zirgi sauošņājas.

Avots: ME III, 779

sapampaļot

‡ sapam̃paļuôt Sermus, übermässig dicht (und liederlich) ankleiden. Refl. -tiês Sermus, = sapampaļâtiês.

Avots: EH XVI, 434

sapaunāt

sapaunât,

1) zusammenpacken, Kleider in ein Bündel binden
U.;

2) durchprügeln
Neik., Erlaa, Peb. n. U. Refl. -tiês, sich stark verpacken Kokn., Erlaa, Salis, Salisb. n. U.; in Schnickern dafür sapaûņâtiês 2 .

Avots: ME II, 697

sapikt

‡ *II sapikt, = sapikâtiês 1 (?): mati ... sapikuši līda nuo ce̦pures apakšas laukā T. Manna Budenbroki, S. 499.

Avots: EH XVI, 435

sapudžīties

sapudžîtiês,

1) "?": vai tad jāsapuâžījas, jākrīt pîe ruokas? Apsk. v. J. 1902, S. 19;

2) "uzpuostîes, uzkuopties" (pauch: sapudzîties") Grünh.; sich kleidend zurechtmachen: tu jau nevari vien sapudžīties Neuenb., Nikrazen, Bers., Gr. - Buschhof, N. - Peb.;

3) "sich verzanken"
(?) Vank.;

4) auch sapudžêtîês, sich sehr warm ankleiden Briņķi; in Wain. dafür sapudžinâtiês;

5) sich zusammenraffen
Fockenhof.

Avots: ME II, 708

saridāt

saridât, saridêt, tr.,

1) unordentlich, regellos zusammenlegen
(saridât) Wolmarshof; in Ordnung bringen, anordnen; wegschaffen, weg-, abräumen Dond.: saimnieks izgājis piedarbā šuo, tuo saridēt LP. III, 107. ve̦lns... saridējis mantas lielā maisā VI, 399. kad visus [strādniekus] saridēju, tad darbs sāka labi iet Nötk. - galdu saridēt, den Tisch decken A. v. J. 1892, S. 66;

2) saridēt, aufessen
Dond. Refl. saridâtiês, sich (zu einer Arbeit od. zum Gehen) fertigmachen, vorbereiten Nötk.: nu tad nevar vien saridāties!

Avots: ME II, 717

sarotelēt

saruotelêt U. (unter ruotelēt), saruotinât U. (unter ruotināt), aufrollen, zusammenrollen (saruotinât) Wolm., ringeln U., kräuseln V. Refl. saruotinâtiês, sich zusammenrollen: (fig.) visa viņa būte saruotinās kuopā šinī vienā tvīkstuošā dziņā Druva I, 1111.

Avots: ME III, 725

sasaukāt

sasaũkât,

1) mehrfach rufend herrufen:
ganus nevar vien sasaukāt mājā Dunika;

2) eine gewisse Zeit hindurch schimpfend nennen:
viņu tâ vēl ilgi sasaukāja. Refl. -tiês,

1) einander zurufend von sich Kunde geben:
gani savā starpā sasaukājās Bers.;

2) = salamâtiês.

Avots: ME III, 727

sašaurināt

sašàurinât, auch sašaurît Vēr. I, 889, sašauruôt Preip. 99, tr., verengern, verkleinern: ja kaimiņi dē̦lam zemi ' arvienu sašaurinātu un atņe̦mtu LP. I VII, 1118. ruobežas sašaurinātas Baltpurviņš I, 71. Refl. sašàurinâtiês, sich verengern, verkleinern: tiesu iecirknis stipri sašaurinās Konv.2 897.

Avots: ME III, 753

sašķeterēt

sašķeterêt Wid., sašķetinât C., Spr., tr., zusammendrehen, -zwirnen; (fig.) eng verbinden: sašķeterē divas viente̦ku dzivitiņas par vienu pavedienu Janš. Bandavā I, 321. nuo sašķetinātām dzijām II Mos. 36, 8. viss sašķetināts kamuolā Jaun. mežk. 186. tagadne ir neaprakstāmā kārtā sašķetināta ar pagātni Stari II, 709. Refl. -tiês, sich zusammendrehen; sich eng verbinden: duomas, kas sašķeterējās kuopā A. XX, 771; sašķetinât "lose, leicht zusammendrehen" Jürg.; "sarežģīt" Gr.-Buschhof. Refl. sašķetinâtiês Schwanb. "sarežģīties", sašķēlêt,"sarežģīties".

Avots: ME III, 755

sašķirmināt

sašķirminât 2 , allzu sauer werden lassen: s. putru Golg. sašķirminâtiês, sich beeilen, sich zusammennehmen: s. darbā Bauske. sašķirstît,

1) lange vergebens blättern:
sašķirstīja grāmatu ilgi, bet nevarēja vairs tuo vietu atrast;

2) sašķir̃ties machen:
viņš man sašķirstījis grāmatu Golg.;

3) zerteilen, zerlegen:
s. linus pielupuos Bauske;

4) s. bārdu, den Bart in Ordnung bringen
Jürg.

Avots: ME III, 756

saspraislāt

‡ saspraîslât Ermes, Römershof, = saspraîslâtiês 2 : s. var le̦dus, kuoks, dēlis.

Avots: EH XVI, 450

sasprandzēt

sasprandzêt Planhof, Podsem, sasprañdzêt Ahs., sasprangât U., Selsau, Sessw., saspranguôt Rutzau, N.-Bartau, saspraņģêt, tr., zu(sammen)schnallen, mit Schnallen, Spangen versehen: sasprandzē man kažuoka siksnu cietāk! Ahs. sasprandzē viņu dūšīgi ap viduci! Podsem. saspraņģēju, apse̦gluoju savu bē̦ru kumeliņu BW. 13257. sasprandzē̦tu kumeliņu 33654, 1. saspranguot ve̦zumu Rutzau, N.-Bartau. Refl. sasprangâtiês, saspranguôtiês Saikava, sich fest einschnüren (in ein Korsett z. B.): tad nu sasprangājas kâ mamzelīte! Selsau, Sessw.

Avots: ME III, 742

sastāt

sastât, intr., refl. sastâtiês, sich (zusammen)hinstellen (gew. von einer grösseren Anzahl von Subjekten ausgesagt); stehen bleiben: strauti sastājušies kâ kuopā ("standen auf Haufen") II Mos. 15, 8. vērši sastāj ap vīreli LP. IV, 16. visi piecēlās un sastāja rindā ap apaļuo galdiņu De̦glavs Rīga II, 1, 309. audzēkņi sastāja ailē Pas. III, 314. mēs ar Pēteri sastājām itin tuvu pie ve̦ctē̦va Kleinb. te kāds pulciņš sastājis uz ielas MWM. mājenieki ir sastājušies gatves galā Purap. Kkt. 148. visi iet iekšā un tur kuopā sastājušies... dzied BW. III, 1, 53. asaras likās sastājušās kaklā Apsk. v. J. 1903, S. 611. raguos sastāties, aneinander geraten Segew.

Avots: ME III, 746

sataupīt

sataũpît, tr., aufsparen Dr., zusammensparen Wid.: daudz naudas. taupīdama sataupīju (Var.: pataupīju; sc.: vaiņadziņu) bargajai māsiņai BW. 24613. Refl. -tiês Ar., = sakrâtiês: būs kas sataupījies manā šķirstā.

Avots: ME III, 760, 761

satricināt

satracinât Grünh., Wid., auch satracêt, tr., stark aufregen; einen Menschen (od. ein Tier) wütend od. toll, verwegen etc. machen, jem. zu einer unbesonnenen Handlung und Spekulation bewegen, jem. Einen "Floh ins Ohr" setzen Mag. XIII, 3, 63: lai nesatracinātu ļaužu prātus Apsk. v. J. 1903, S. 434. lai satracinātu un sadusmuotu sevi uz ienaidnieku kaušanu Antrōp. II, 102. cilvē̦ka instinkti satracināti MWM. IX, 640. satracē̦ts bars X, 256. Refl. satracinâtiês, sich in Aufregung bringen, sich wütend, toll machen.

Avots: ME III, 764

satuvot

‡ satuvuôt, = satuvinât: visas auga lapas satuvuotas ... rozetē Galenieks Botanika 4 12. Refl. -tiês, = satuvinâtiês: viņi satuvuojās un sarada viens pie uotra Janš. Mežv. ļ. II, 184. Subst. satuvuôšanâs, gegenseitige Annäherung: nuotikusi s. Janš. Līgava II, 193.

Avots: EH XVI, 458

saūjināt

sa-ūjinât "sasaukt": s. ganus N. - Peb. Refl. sa-ũjinâtiês MSil., Schibbenhof, Jürg., Wolmarshof, einander aus der Ferne zurufen: kad biezā mežā nuomaldās, tad saūjinās, lai pārāk neizklīstu Salisb., Peb., Lemsal, Allasch, Fehteln, Mar., Preekuln.

Avots: ME III, 778

sa-ūkšēt

sa-ūkšêt, ‡ Refl. -tiês, = sa-ūkšķinâtiês: varēja ... sanākt ... kuopā tikai sasaucuoties, saūkšuoties Janš. Mežv. ļ. II, 505.

Avots: EH XVI, 462

savarzāt

savar̂zât, ‡ Refl. -tiês Bers., Kalz., Lubn., PV., sich verwickeln: diegi savarzājušies. Hierher gehört auch savarzâtiês ME.

Avots: EH XVI, 463

savirskāt

savirskât 2 Gr. - Buschhof, Warkl., (mit ir̂) Golg., zerreissen, zerfetzen: s. drebes. Refl. savir̂skâtiês,

1) auch savir̂šķâtiês Saikava, "sanākt naguos" Celm., Warkl.;

2) "savilkties, sarežģīties": dzijas savir̂skājas 2 Kl. - Dselden.

Avots: ME III, 788, 789

seilāt

‡ sèilât 2 , -āju Auleja, = seiļuôtiês: mute seilā. guovs neve̦se̦la - seilā. Refl. sèilâtiês 2 Schönberg, Wallhof u. a. n. FBR. XVIII, 17, (mit -ât-) Auleja, = seiļuôtiês.

Avots: EH XVI, 475

sērkāt

sẽ̦rkât PS., sē̦rkâtiês Golg., kochen, röcheln in der Brust U.: krūtis sākā sē̦rkāt Laiviņš. vēl viņš nebija krietni ielasījies un sē̦rkādams balsi iztīrījis Seibolt. Zu sērkt.

Avots: ME III, 829

siekalāt

siekalât U., Brasche, (mit iê ) Kr., -ãju, siekaluôt Dr., refl. siekalâtiês Dunika (mit iẽ ), Sassm., Naud., speicheln, geifern U.: ēd, krusttē̦vs, nuoslauki muti, lai tavs krustdē̦ls nesiekalāja! BW. 1483.

Avots: ME III, 857

sijāt

sijât

3): auch Frauenb.; smalks lietus sijā kâ ar astru sietu Linden in Kurl.; ‡

4) = sijâtiês 2: uodi sijā ("fliegen hin und her") KatrE. saulainā dienā gaiss sijā Linden in Kurl.; ‡

5) "?": dzi, kâ pa jumtu sijā (vom Graupeln?)!
laikam atkal snieģelis uznācis Veldre Dižmnüa 10. Refl. -tiês,

1): graudi sijājušies uz apakšu Pas. IX, 513. sijājās (od. zur Bed. 2?) migla kâ putekļi un mūsu drēbes pārklāja ar rasu Jauns. Raksti IV, 376;

2): kāvi sijājas ar vēju, - iet nuo vienas puses uz uotru Salis. vaiņagi, kuruos bronzas zvārguļi un važiņas sijāt sijajās Vindedze 18. (fig.) iesaucās balsī, kuŗā sijājās žē̦lums un dusmas Daugava 1934, S. 499;

2): auch (von Mücken und Bienen)
Segew.; ‡

3) gesiebt werden
(?): miltu sietiņi, kas sijājās uz svē̦tkiem, lai iznāktu smalkāka maize Straumēni 3 30.

Avots: EH II, 485

skaldarēt

skal˜darêt Ahs, n. RKr. XVII, 51, -ẽju, skalderêt, -ẽju, refl. skaldarâtiês, -ãjuôs Alksnis-Zundulis, etwas eilig, schneil machen Ahs., schnell laufen Alksnis-Zundulis: kuo tu tâ ātri skalderē! Ahs. n. RKr. XVII, 51, kuo nu skaldarājies kâ skaldaris! Alksnis-Zundulis,

Avots: ME III, 868

šķelvenēt

šķèlvenêt 2 Gr. - Buschh., = šķelvinât: kuo nu šķelvenē! sagt man zu einem unruhig Essenden, der oft mit dem Löffel in der Suppe rührt Gr. - Buschh. Refl. -tiês, = šķelvinâtiês: kad tik visa putra neizlītu! tâ ir šķelvenējas Gr. - Buschh.

Avots: ME IV, 26

šķelvinēt

šķelvinêt (unter šķelˆvinât): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84, Berzgale, Kalupe, (mit èl 2 ) Auleja, Kaltenbr., Oknist; piens ... šķelvinē̦ts visu laiku Jauns. J. un v. 68; var arī mārkā stāvuošu ūdeni š. Bērzgale. Refl. -tiês,

1) = šķelˆvinâtiês Auleja, Bērzgale; ‡

2) taumeln
Bērzgale.

Avots: EH II, 630

skrapstiņš

skrapstiņš, ein Schrapeisen zum Aushöhlen von Löffeln Bielenstein Holzb. 340 (mit Abbild.) Wenn mit altem p, zu ahd. screvōn u. a. (s. unter skrapâtiês); wenn mit p aus b, zu skrabt u. a.

Avots: ME II, 887, 888

skraukšķināt

skraũkšķinât Bauske, Mesoten, Nötk., skràukš(ķ)inât 2 Lis., skraũkšinât PS., C., skràušķinât 2 Golg., tr., intr., knirschen (machen); vom Laut, der beim Knabbern, Beissen eines harten Gegenstandes entsteht; krächzen Fest.: Krancis skraukšķina kaulu Nötk. vāveres skraukšķināja čiekurus MWM. X, 83. puikas skraukškināja vēžus Aps. VI, 17. cūkas skraukšina graudus ē̦zdamas Lis. pele skrauškina zem grīdas Golg. Refl. skraũkšķinâtiês, etwas Hartes beissen (dass ein knirschender Laut entsteht Neu-Wohl fahrt) Funkenhof: vāvere skraukšķinājas Funkenhof. vgl. kraukš(ķ)inât.

Avots: ME II, 888

škurināt

škurinât, schnell hin und her bewegen: zaķis ausis škurina Arrasch, Lennew., Mar., Roop, Schujen, Sermus, Smilten, Wessen, Aahof, Wolmarshof. vējš putniem spalvas škurina Bers. vārnas spalvas škurina ("ar knābi raita"); būs lietus Bers. Refl. -tiês, = puriâtiês, sich schütteln Bers.: škurinâs nuo ūdens iznācis suns, nuo viļāšanās piecēlies zirgs, gaiļa izmīta vista. Vgl. skurinât.

Avots: ME IV, 21

skuroties

skuruôtiês, sich ärgern Spiess n. U.; falls mit rr, zu skurrâtiês.

Avots: ME III, 907

slaikas

I slaîkas Fest., Bers. "das Sich Rekeln" : uznāk slaikas Fest. man nāk slaikas (t. i., gribas slaicīties) Lub., Bers. Zu slaikâtiês.

Avots: ME III, 913

slaikāt

slaikât (unter slaikâtiês): apkārt slaikādama Tdz. 37033 (aus Sackenhausen).

Avots: EH II, 519

šļakstīt

šļakstît U., Bershof, Golg., Wessen, -ĩju, = slakstît, šļakstêt, šļakstinât: viņš šļakstī ūdeni Golg. e̦ze̦rs iesācis me̦lnus viļņus šļakstīt LP. VI, 723. lavu gaisuos šļakstīdami MWM. VI, 671. Refl. -tiês, = šļakstinâtiês: puikas sāka šļakstīties ar ūdeni Lis.

Avots: ME IV, 62

slidāt

‡ *slidât, zu erschüessen aus nùoslidâtiês.

Avots: EH II, 525

sliekalāt

sliẽkalât Karls., Arrasch, C., Refl. sliekalâtiês Meiran, geifern.

Avots: ME III, 938

šliekāt

‡ šliekât Ruj. ("neben" sliekât), = šļiẽkât. Refl. -tiês (mit iê) Linden in Livl, Stockm., = šļiekâtiês I.

Avots: EH II, 642

šļokāt

šļuõkât Gr.-Sessau, (mit ùo 2) Mar. n. RKr. XVII, 130; Druw. n. RKr. XVII, 81, -ãju, = sluokât I, mit schweren, schleppenden Schritten gehn Druw.; Getreide niedertreten U., Adl. (in Adl.: etwas suchend! ), Grünw., Kalz., Lubn., Meiran, Selb.; (heimlich) durchsuchen Spr., Lös., Lub.; schmutzigtreten (das Zimmer) Kalz.: tu vai katru svētdienu šļuoka uz baznīcu Druw. n. RKr. XVII, 81. uz e̦ze̦ra linus sēju...; piesacīju..., lai raudaves nešluokā (Var.: nesliedē) BW. 28399 var. šļùokāt 2 pa zâli Kalz. Refl. šļuõkâtiês, langsam arbeiten, faulenzen: Dārta pļavā tikai šļuokājas. ej nuost, kuo te šjuokājies!

Avots: ME IV, 81

šļunkāt

šļuñkât Stenden, Gramsden, šļùnkât 2 Kalz., Aahof, Sessw., (mit "un̂") Nötk. "(ein Gefäss mit einer Flüssigkeit) schwenken, rütteln (sodass die Flüssigkeit hörbar hin und her wogt)." Refl. -tiês, = šļankâtiês: zirgam vē̦de̦rs šļunkājas Stenden. ne̦suot ūdeni spainis šļunkājās Nötk.

Avots: ME IV, 74, 75

šmurgāt

šmùrgât 2 Bers., Kl., Lis., Meiran, Saikava, -ãju, = smurgât. Refl. -tiês,

1) = šmurgât AP. (mit ur̃), Lis. (mit ùr 2), Lös., (mit ùr 2) Saikava: kuo šis nu ieēde, - tâ˙pat tik šmurgājās! AP.;

2) = smurgâtiês: tâ es neļaušuos šmurgāties A. XX, 125;

3) šmurgāties iet, ein Spiel Etn. II, 70.

Avots: ME IV, 87

šņorkāt

šņorkât, ‡ Refl. -tiês (mit ar̃) Seyershof "bieži šņaukties". Vgl. šņurkâtiês.

Avots: EH II, 653

šņoskāt

šņoskât Salis, Wandsen, šņoskâtiês Ulpisch, wühlen, schnüffeln: šņoskājas kâ cūka pa sili. Vgl. snoskâtiês.

Avots: ME IV, 96

spalvāt

‡ *spalvât, zu erschliessen aus ‡ nùospalvâtiês.

Avots: EH II, 546

spangāt

‡ l *spangât, zu erschliessen aus ‡ izspangâtiês und saspangât(iês).

Avots: EH II, 546

spilvot

spìlvuôt Jürg., Samenwolle sich ablösen lassen: zâles spilvuo. Refl. -tiês C., = spilvâtiês.

Avots: ME III, 997

spīrēties

spīrêtiês (unter spīrâtiês): auch (spìrêtiês 2 ) Zvirgzdine.

Avots: EH II, 554

sprikoties

sprikuôtiês, sich wehren (fig.): sprikuojies vai nesprikuojiēs - ni˙kas nelīdzēs! Gr.-Buschh. sprikuojies kâ gribi! tiesa nav mazs bē̦rns ebenda. sprikuojies (Var.: darinies, gre̦znuojies, pušķuojies), tautas meita, pretim manu brāleliņu! BW. 12020 var. (aus Dubena. Zu sprikâtiês.

Avots: ME III, 1020

spruga

spruga Janš., sprugas Stockm. n. Etn. II, 129, das Gedränge; die Klemme U.: sprugās būt, übel daran sein V., Bers. nu nabadziņš sprugās, nun ist der Arme in Verlegenheit U. viņas bijušas tāda sprugā, ka nezinājušas, kuo teikt, kuo būt Janš. Bandavā II, 133. sprugas iedzīt, in die Enge treiben V., Dr, nejaudāja izkulties iz savām sprugām B. Vēstn. zemnieki... viņu spēja izraut nuo sprugām Druva II, 849. Nebst sprudzinâtiês u. a. zu sprauga, s. Leskien Nom. 227 und Persson Beitr. 871.

Avots: ME III, 1023

spurināt

spurinât U., = purinât: (putniņš) ļipiņu spurināja BW. 2672 var. putns spalvas spurina Lems. n. U. jūras vēzis... asti vien spurināja MWM. X, 41. tas spurinājis galvu Etn. II, 86. Refl. -tiês,

1) = purinâtiês U.;

2) sich sputen
Lind. n. U., sich reisefertig machen Mag. XIII, 3, 63. spurinât spalvas, asti zu spurt; sonst in der Bed. wohl durch purinât(iês) beeinflusst.

Avots: ME III, 1032

staraunieks

‡ staraunieks Borchow, Lubn., ein energischer Arbeiter. Zu starâtiês.

Avots: EH II, 570

starīgs

starîgs, strebsam, tätig, fleissig Kronw., Ruj., Oppek., Erlaa n. U., betriebsam U.; starīgs zē̦ns, einer, der seinen Mann steht U. Ableitung vom entlehnten (aus r. старáться) starâtiês "sich Mühe geben".

Avots: ME III, 1045

starīties

‡ starîtiês, -ījuos Siuxt, = starâtiês (unter starîgs): jāstarījas, ka var izvārīt.

Avots: EH II, 571

stulburis

stulburis, ein Stolperer LKVv.; ein schwerbegreifender Mensch (mit ul˜ ) Grünwald; zu stulbinâtiês.

Avots: ME III, 1103

sūkoties

sūkuôtiês, = sūkâtiês, sich beklagen A. v. J. 1900, S. 389: lai sūkuojas līdz nu ar tevi! Dünsb. Par. 108.

Avots: ME III, 1132

sūkstināt

‡ *I sũkstinât, zu erschliessen aus ‡ izsũkstinât, ‡ izsūkstinâtiês, ‡ nùosūkstinât, ‡ pasũkstinât.

Avots: EH II, 607

sūkstīt

sũkstît C., Bauske, sùkstît 2 Lis., Schwanb., Lubn., Golg., = čūpstît, (mit dem Munde) saugen Wid.: adatu dūra pirkstā, kuru tā sāka sūkstīt Por. II, 113. Taņa sāka lupināt un sūkstīt vēzi Aps. VI, 14. tas skatās, kâ ē̦d cits, un nagus tik sūkst[a] Plūd. Refl. -tiês,

1) "?": ieņēma (mutē) màlku (nuo pudeles) un sūkstījās ilgi Kārstenis;

2) sich Vorwürfe machen
Lis. (mit ù 2 ), C., Bauske (mit ũ), sich beklagen (mit ũ ) Lieven - Behrsen, seufzen U., (mit ù 2 ) Kr.: "dārgi, dārgi,"Plausis sūkstījās De̦glavs Rīga II, l, 46. ļaudis sūkstās un sūdzas, ka gadu desmitiem jāgaiduot uz vietu A. XX, 783. viņš sūkstās, ka naudas maku izmetis Lieven - Behrsen. nevarē̦tu ne brēkt, ne sūkstīties Balt. Vēstn. 1901, No 81 (Feuill.). Jānītis lai tagad vēl sūkstās par tuo MWM. XI, 267. šī nesūkstās ne˙kuo LP. V, 210. kas mierīgi sūkstījās un kasījās aiz auss Zeif. llI, 2, 258. sūkstît zu sùkt; sūkstîtiês 2 nach Bezzenberger BB. XII, 241 zu sūdzêt, wie aber das synonyme sūkâtiês wahrscheinlich zu sũkât gehört, so dürfte auch sūkstītiês 2 eher zu sūkstît "saugen" gehören.

Avots: ME III, 1131, 1132

sulains

sulaîns, vollsaftig: s. auglis. balss bija skaļa un sulaina J. R. VII, 122. sulât, -àju L., sulâtiês L., Spr., einen Saft, eine Feuchtigkeit von sich geben, langsam fliessen, tröpfeln U.

Avots: ME III, 1119

sūrināt

‡ sūrinât, bitter (schwer) machen: dzīvi vēl vairāk rūgtināja un sūrināja Janš. Mežv. ļ. II, 451. Zur Bed. vgl. auch ‡ ìesũrinâtiês.

Avots: EH II, 609

sutēt

sutêt, -ẽju, sutinât (li. šùtinti "schmoren, brühen"), bähen, brühen Bielenstein Holzb. 451, 491; in heisser Asche wärmen (sutināt) Bielenstein Holzb. 721: ausīs sutē, es schmerzt, das zu hören U. padures sutināt, Stiche durch Bähungen heilen U.; gebrüht, gebäht werden (sutēt) Spr.; prügeln Mag. IV, 2, 149: vīšu pīcku trim starām, ar tuo... vīra bungu... sutināšu BW. 21721; saufen U. Refl. sutinâtiês, sich wärmen Sassm. n. RKr. XVII, 54: bē̦rni sutinās pie uguns. Zu sust I.

Avots: ME III, 1127, 1128

svīdēt

svîdêt Arrasch, C., Golg., Jürg., Lis., Kl., Kr., Sessw., (mit î 2 ) Bauske, -ẽju, svîdinât C., Jürg., (mit î 2 Dond., Dunika, Ruj., Salis, Selg., Widdrisch, tr., fakt. zu svîst, schwitzen machen (svīdēt) Biel. n. U., in Schweiss treiben: laime svīdē kumeliņu (Var.: zirgus nuosviedrēja) BW. 6629, 2 (ähnlich: 8945 var.; 12309; 22438 var.). augsti kalni, smags ve̦zums svīdē manus kumeliņus; tīri rudzi, smagas dzirnas svīdē mūsu malējiņas BW. 7945 (aus Lettihn). kumeliņu... svīdināšu (Var.: sviedruoju) 14712, 2. saules svīdējuošās tveicēs R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 175. Dazu das nomen agentis svīdē̦tājs, in der Verbind. svīdē̦tāju zâles, Schwitzmittel: ļaudis lietuo avenes ar tēju par svīdē̦tāju zâlēm Pūrs III, 37. - Refl. svîdêtiês Lis., svīdinâtiês Ar., sich in Schweiss treiben Ar., (vor lauter Arbeit) schwitzen: ir diezgan kuo svīdēties, da gibt es genug zu arbeiten Kaudz. bija dažreiz kuo svīdēties Saul. I, 97.

Avots: ME III, 1162

tauļāt

tauļât, -ãju Schwitten (mit aũ), Meiran, Sermus, (mit àu 2) Aiviekste, Lennew., = taujât: tauļā, māt, arājiņu, netauļā tīrumiņu! BW. 25954, 3 Refl. -tiês, tauļuôtiês, = taujâtiês: tauļājies... līgaviņas! BW. 7864 var. vēl labāku (gen. pl.) tauļuojuos 10698, 3 var. (ähnlich 22693).

Avots: ME IV, 138

tenkāt

te̦nkât U., -ãju, te̦nkuôt Mag. IV, 2, 151, U., Unsinn, dummes Zeug schwatzen Biel. n. U., (te̦nkāt) Blumenhof, Gr.-Roop, Lennew., Sermus, Schujen, Smilt., Stolben, (mit e̦ñ ) Dond., MSil., Notk., Schibbenhof, (mit è̦n 2 ) Geistershof, Grawendahl, Lis., Meselau, Sessw. Stom.; tündeln, haselieren U.: te̦nkā kâ te̦nka. ļaudis te̦nkā, ka viņš ar . . . Amāli tik˙pat kâ saderināti Seibolt. tā e̦suot - kâ ļaudis te̦nkuo - bruņenieka ratu dīkstele LP. VII, 1099. Refl. te̦nkâtiês Naud., Nigr., (mit e̦ñ) MSil., te̦nkuotiês Popen, Unsinn, dummes Zeug schwatzen: kuo nu te̦nkājies! U. b. 104, 38. runā, bet nete̦nkājies daudz! Nigr. kuo nu te̦nkājies! duomā, ka tev ticēs? Naud. mēs te̦nkājamies par pasaules krāšņumu Vēr. II, 775. Klibzaķis dažādi te̦nkādamies beidzuot iebildis Alm. Kaislību varā 46.

Avots: ME IV, 164

tērgot

‡ tē̦rguôt, = tē̦rgât 2, tē̦rgâtiês: puiši tē̦rguodami un smiedamies nuometās grāvmalī A. Upītis Laikrnetu griežos I, 28. dancuotāji tē̦rguoja un blēņuojās, pils priekšā slaistīdamies Pirmā nakts 329. Subst. tē̦rguôšana, das Schwatzen, Scherzen: muižā neklājas iet pulciņuos un pāŗuos: klaušu darbs, nevis t. A. Upītis Pirmā nakts 148.

Avots: EH II, 678

terrāt

‡ *te̦rrât, zu erschliessen aus ‡ izte̦rrâtiês.

Avots: EH II, 676

tīkāt

tikât (li. týkoti "lauern") Bl., Kabillen, Karls., Līn., tīkât L., U., -ãju, tĩkuôt Arrasch, C., Jürg., Neuenb., Peb., Selg., tìkuôt 2 Adsel, Gr.-Buschh., Kl., Kr., Marzeu, Ogershof, Prl., Saikava, Selsau, Sessw., tìkuôt N.-Wohlfahrt, tikuôt 2 Segew., tīkuôt U.,

1) (auf etwas) lauern
Biel. und N.-Peb. n. U., Spr. (tīkuôt), Wessen (tīkât): apduomīgi un ar ziņu viņš glūnēja un tīkāja tur iekšā A. v. J. 1896, S. 735;

2) (nach etwas) trachten
(tìkāt 2 Kr.), verlangen PS. (tīkuôt), U., streben (tīkât) Siuxt: ne tur kuo gaidīt, ne kuo tīkāt LA. kaķis tīkāja žurku tiesāt LP. VI, 363;

3) = vervēt, werben V.;

4) tīkāt L., zielen;
tīkuot pēc kā St., auf etwas seine Augen richten. Refl. -tiês,

1) (lange und heimlich) einander anblicken
(tĩkâtiês) Dunika: puisis ar meitu ilgi tīkājas viens uz uotru Dunika;

2) (nach etwas) trachten
Spr. (tīkuôtiês). Nebst tīkt II, tiekavât und tiekties zu ksl. tikъ "speculum" und (wenn dies kein Lituanismus ist) westruss. тикаться "высматривать, подстерегать".

Avots: ME IV, 200

tīķinēt

tĩķinêt N.- Bartau, -êju, = tīkât, (heimlich) auflauern: pa dienu tīķinē, pa nakti zuog N.-Bartau. Refl. -tiês Dunika (mit ĩ), = tīkâtiês. Aus li. tykinė´ti "lauernd und schweigend umhergehen".

Avots: ME IV, 201

tilkāt

I tilkât, -ãju,

1) tropfen (von den Eiszapfen am Dach):
jumts sāk til˜kāt Schibbenhof;

2) geifern, Speichel herabfliessen lassen
(mit il˜) Notk. Refl. -tiês,

1) til˜kâtiês Bixten, Kalnazeem, Kand., Lesten, Lieven-Bersen, MSil., Notk., Siuxt, Wahnen, (mit ìl 2 ) Bers., Lubn., tilkātiês Naud., Vīt., til˜kuotiês A.-Autz, geifern, Speichel herabfliessen lassen:
tâ nuodzēries, ka tilkājas vien MSil. guovis (sirgdamas ar purna sē̦rgu) sāka tilkāties Ieviņš Guntis un Daila 25. slims luops tilkājas MSil. suns rej tilkuodamies Druva II, 433;

2) "ņe̦rgāties". Zu tilka I.

Avots: ME IV, 188

tināt

‡ tinât Liepna, = tiņât. Refl. -tiês (s. ME. IV, 192): pa kājām t. (= tiņâtiês

4) Serben.

Avots: EH II, 683

tīņāt

tīņât Gold., Grünw., Salgaln, Siuxt, Stenden, Wandsen, (mit ì 2 ) Bers., Kalz., Lennewarden, = tiņât, tîstît, (wiederholt) wickeln Nötk., Schönberg, Wessen, unbeholfen wickeln Modohn, scherzweise wickeln Aahof, Festen, Peb., Schwanb., (mit ĩ) Schwitten: bē̦rnu, dzijas. ar ze̦ltu spārniņus tev tīņāju Rainis. kuo viņš tur tik ilgi tīņā! Modohn. Refl. -tiês,

1) hin und wieder ein wenig wickeln
(mit ĩ) Rutzau, Schwitten; sich sehr warm kleiden Bers. (mit ĩ), Laud., Welonen;

2) sich loswickeln, -reffeln
Ramkau;

3) unbeholfen gehn
Meselau; auf der Stelle mit den Füssen trampeln (von jungen, zum erstenmal angespannten) Pferden (mit ĩ) Widdrisch;

4) (gew.: pa kajām) tīņâtiês AP., Arrasch, Nigr., Salgaln, Smilt., Wrangelshof, im Wege sein Aahof, Festen, Lös., Peb., Ramkau, Tirsen;

5) (beim Ankleiden, bei der Arbeit) trödeln
Beienhof, Fehsen, (mit ĩ) Bixten, Matkuln, Salgaln, Wrangelshof, (mit ì 2 ) Lennew˙v(mehr von Frauen gesagt), Lubn., (mit ĩ) Meiran: ātrāk, ātrāk! kuo tu tur vēl tīņājies! Fehsen, Sessw. Zu tît.

Avots: ME IV, 202

toļāt

tuoļât St. (aus L.), tuoļâtiês U., Lindenberg (Kirchsp. Wenden), Meiran, (mit ùo 2 ) Fest., (mit uô) Odensee, -ãjuôs, = tūļât 1: mičuo ātri, mičuotāja! kuo tik ilgi tuoļājies (Var.: tuožājies)? BW. 24672. Aus tūļât(ies) mit dem uo von tuošâties?

Avots: ME IV, 285

tost

II tuost "sich seumen" Für. I: kuo tu tuos tā? was hudelst du lange? Für. I. Zu tuošâtiês.

Avots: ME IV, 286

tresīt

III tresît, -ĩju, zittern, in Angst beben Lis., Plm.: viņam gan nuo bailēm tresīja aste Plm. n. RKr. XVII, 8. Zu ai. trásati "bebt", gr. τρέω "zittere"? Vgl. auch trašâtiês.

Avots: ME IV, 232

trēst

trēst (li. trė˜sti "laufen"), Praes. trēšu od. trešu, Praet. trēsu,

1) "bewegen"
Mar.: viņš jau tikai kājas vien trēš uz balli Mar.;

2) (Geld) vergeuden
Stom. Refl. -tiês, sich immerfort bewegen, lärmend umherlaufen (wie Kinder zu tun pflegen), scherzen, scherzweise miteinander raufen (mit è 2 ) Mar.: puikas ar meitenēm trešas Mar. n. RKr. XV, 141. viņš nevar mierā nuostāvēt: vienā gabalā vajag trēsties Mar. Zu trašâtiês, tre̦sa.

Avots: ME IV, 233

trīsēt

I trìsêt Drosth., Jürg., Notk., PS., Wolmarshof, (mit î 2 ) AP., Arrasch, (mit ĩ ) Bauske, Daugeln, Segew., Tr., (mit ì 2 ) Zvirgzdine, -u, -ẽju, zittern, beben: trīsi (Var.: trīci, drebi), apšu lapa! BW. 22696, 5 var. tā trīsēja tautu meita 25448 var. viņš nuo lieliem priekiem trīs Vēr. v. J. 1904, S. 262. viņš (nuo bailēm) trīsējis Pas. III, 31. ziedu lapiņas bikli trīs Zalktis II, 48. pie debesīm jau trīsēja rīta blāzma Vēr. II, 947. In Lettgallen auch reflexiv: vecis... viss... trīsas (r. трясеться) nuo saltuma Pas. IV, 80 (aus Malta). Entweder aus *trisêt (= li. trišėti "zittern)" mit dem ī von trīcêt, oder aus einem Paradigma *trìsu (= li. *trįsù), *trisu, *trist (zu trašâtiês) umgebildet (zu diesem Vorgang vgl. Le. Gr. § 619). Das slav. ę in tręsti "schütteln" beruht wahrscheinlich auf em, sodass le. trīsêt von slav. tręsti wahrscheinlich zu trennen ist.

Avots: ME IV, 241

tūlāt

‡ *tūlât, zu erschliessen aus ‡ iztūlât. Refl. -tiês, = tūļâtiês 1 Auleja (mit ù 2 ), Kaltenbr. (mit û): cikām tūla tūlājās (sich langsam zu etwas anschickte), muns bāleņš gabalā VL. aus Bērzgale.

Avots: EH II, 708

tūļāt

tūļât, -ãju,

1) tūļât Siuxt, tûļât Gr.-Buschh., tūļât U., Spr., tūļuôt U., refl. tũļâtiês AP., Bauske, Līn., Nötk., PS., Ringen, Widdrisch, tùļâtiês 2 Bers., Kalzenau; Kl., Sessw., tūļâtiês Spr., Erlaa, Ermes, Fest., Lasd., Laud., Wessen, tūļuôtiês U., (mit û) Bers., Kalz., säumen, langsam sein, zögernd an die Arbeit gehn U., ungeschickt bei der Arbeit sein: viņš tūļājas un tūļājas, un ne˙kas neveicas, ruokas kâ sasietas AP. kuo tu tur tūļājies, ka ne˙kā neesi padarījuse! Wain. netūļājies tik ilgi, bet nāc žigli uz darbu! Bers. kuo tik ilgi tūļuojies (Var.: kavējies)? BW. 8076 var.;

2) tūļât, tūļuôt, refl. tūļâtiês Kurs., tūļuôtiês Ruhtern, Ulpisch, langsam gehn, sich langsam fortbewegen:
es tūļāju, es te̦kāju BW. piel. 2 4993. saimniece . . . tūļuoja uz istabas pusi Ed. Cālītis. starpa, pa kuru tūļuojās prusaki Kļav. kas me̦lns tūļuojas uz šuo pusi Ruhtern, Ulpisch;

3) tūļuôt, einwickeln, einhüllen Ruhtern, Ulpisch;

4) tūļât, tūļuôt, tūļuôtiês, schwatzen ("wenig bekannt") U. Refl. -tiês,

1) s. tūļât 1;

2) s. tūļât 2;

3) tūļuôtiês, sich einwickeln, sich einhüllen
(gew. in der Zstz. mit sa- ) Ruhtern, Ulpisch;

4) s. tūļât 4. Zur Bed. 2 vgl, auch poln. tułać się "sich herumtreiben".
In der Bed. 4 zu an. ƥylia "reden" und ae. ƥyle "Redner".

Avots: ME IV, 281

tulot

tuluôt Bers., (Flachs) zum Bieichen aus breiten. Refl. -tiês Bers., Kl., = tulinâtiês I.

Avots: ME IV, 260

tungoties

‡ *tunguôtiês, zu erschliessen aus satunguôtiês (unter satungâtiês).

Avots: EH II, 703

tūpāt

tũpât Nötk., -ãju, refl. tũpâtiês Nötk., sich wiederholt niedersetzen oder hocken: pie caurejas jātūpājas Nötk. Zu tupêt.

Avots: ME IV, 282

tūpele

tũpele N.-Bartau n. RKT. XVI, 1871, eine, die bei der Arbeit langsam ist: tūpele, tūpele tā dē̦la māte: trīs dienas tūpelēja gar vienu bizi RKr. XVI, 187. Vielleicht zu tupêt; vgl. tūpļâtiês.

Avots: ME IV, 282

tužīt

‡ *tužît, zu erschliessen aus uztužît. Refl. -tiês Vīt., = tužâtiês.

Avots: EH II, 707

tužoties

‡ tužuôtiês Vīt., = tužâtiês.

Avots: EH II, 707

učāt

učât Erlaa und Peb. n. U., Gr.-Buschh., Pilda, Saikava, Salis Saussen, Sessw., Warkl., -ãju, učêt, učinât U., Dond., Kand., učinêt Warkl., -ẽju, = ucât: bē̦rnu učāt Blaum. MWM. v. J. 1896, S. 383. es viņu učāju uz ceļgala Blaum. mamīte učāja brālīti Baltpurviņš Agrā rītā 8. dzīvu pupiņu . . . viņmāte učēja Poruk V, 76. Refl. učâtiês Warkl., učêtiês, sich (auf Händen od. Füssen) schaukeln, wiegen (lassen): bē̦rns ļāvās učēties Blaum. MWM. v. J. 1897, S. 674.

Avots: ME IV, 293

ukoties

ukuôtiês, verderben (intr.), zu Grunde gehen (gew. in der Zstz. mit nùo-) Salisb. Vgl. ukâtiês.

Avots: ME IV, 297

uzspūdzināt

I uzspūdzinât,

1) "?": ve̦cais nu viņu (meiteni) uzspūdzināja uz augšu Pas. V, 314;

2) "hinaufblasen", hinaufschweben machen
Wandsen: jaungada vakarā uzspūdzina aizde̦gtus pakutu vīšķus Bauske. Refl. -tiês, hinaufschweben Wandsen: kurai meitai jaungada vakarā linu kušļītis aizde̦gts uzspūdzināsies gaisā, tā tai gadā apprecēsies. Vgl. uzšpũdzinâtiês.

Avots: ME IV, 383

vadīt

vadît (li. vadýti bei Būga KSn. I, 143, slav. voditi), -u, -ĩju,

1) führen, leiten
U.: kamē̦r spriguli vadījām, uz pirkšanu vien stāvam, seit der Dreschzeit müssen wir Korn kaufen U. vadīja gariņus LP. VII, 290;

2) das Geleite geben
L., geleiten, hinbringen U.; ciemiņš tuop vadīts L.;

3) = raidît 1 Siuxt: vadīt pie darba Siuxt. saimniece vadīja meitas linus plakt ebenda. vadi guovis dārzā! Mar. n. RKr. XV, 142;

4) "stopfen":
vadi sìenu šķūnī! Mar. n. RKr. XV, 142;

5) līdz Jurģiem mēs ar sìenu gan vadīsim, bis zu Georgi werden wir mit Heu ausreichen
U. Refl. -tiês,

1) einander führen, begleiten:
labprāt e̦sat kuopā un vadāties Janš. Bandavā I, 120;

2) auskommen (?):
skuolniece ar šām . . , drēbēm vadījās vairāk gadus Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 82;

3) = vadâtiês 4, kalben L.;

4) von statten gehen (?)
St.: tas vadās, das geht an St. (mit hochle. a aus e̦?); nach U. ist dafür vesties zu lesen. Subst. vadîtãjs,

1) ein Führer
U., ein Begleiter;

2) = vadâtājs 2. U. Zu vest.

Avots: ME IV, 430

vadīties

‡ *vadîtiês, zu erschliessen aus nùovadîtiês (unter nùovadâtiês).

Avots: EH II, 746

vaļāt

III vaļât, ‡ Refl. -tiês, = gaĩņâtiês 1 (?): šuoruden ... nuo tautām vaļājuos; nu jau vaira nepatveŗas ne telīte kūtiņā Tdz. 44335 (aus Patkule).

Avots: EH II, 755

vāļāt

vàļât (ostli. volióti "hin und her wälzen") Arrasch, C., Jürg., Nötk., Wolm., vâļât 2 Dond., vāļât U., Spr., Lenzenhof, Rosenbeck, Serben, -ãju, vāļuôt U., (mit à ) Nitau, (mit à 2 ) Vīt., (hin und her) wälzen; "размазывать" Spr.: vāļuo cik gribi slapju ābuoliņu, - bez saules sausa nedabūsi! Vīt. Refl. vāļâtiês U., Spr., Ronneb., (mit à ) Arrasch, C., Jürg., Wolm., (mit â 2 ) Dond., Sassm., (mit ã ) Dunika, Pankelhof, Salis, Selg., Siuxt, Widdrisch, vāļuôtiês U., sich wälzen; fig., faulenzen: zirgs vāļājās zâlē Sassm. n. RKr. XVII, 62. es vāļājuos stundu pa gultu Apsk. v. J. 1903, S. 417. (sunīši) vāļuojās un mē̦tājās pa ūdens virsu Latv. visur vālājās daudz kaulu Pas. V, 30 (aus Makašē̦ni). citās meitas kâ liepiņas, tu kâ rumba vāļuojies (Var.: vazājies) BW. 20107, 3. laiskai māršai . . . , kas lē̦nām vāļuojās 3745, 1 var. nu būs vaļa kaidas dienas vāļāties: zaļ[i]s nuospēra muižas kungu, gail[i]s nuocirta saiminīcu 31482, man ir... darīšanās; es nevaru vis tâ vāļuoties Jauns. M. dz. 162. Zu velˆt "wälzen".

Avots: ME IV, 498

varāt

‡ *I varât, zu erschliessen aus ‡ pìevarâtiês.

Avots: EH II, 757

varāt

‡ *II varât, zu erschliessen aus ‡ ìevarâtiês.

Avots: EH II, 757

varzot

var̂zuôt, ‡ Refl. -tiês, = var̂zâtiês 3 (?): nebij jau ne˙vienam vaļas ar mani v. Jauns. B. gr. 3 I, 136.

Avots: EH II, 759

vataļot

vataļuôt, rollen (tr.): kamdēļ bluķi tâ vataļuo? Dond. Refl. -tiês,

1) (auf allen Vieren) kriechen:
tādi, kas vēl vataļuojas uz visām četrām Vēr. II, 1287. re̦dzu viņu durvju priekšā vataļuojamies un kravājam akmentiņus Janš. Dzimtene V, 244;

2) sich (im Bett hin u. her) wälzen (von Kindern gesagt)
Schibbenhof; "sich behaglich erholen" Nigr.;

3) = vataļâtiês Wain.

Avots: ME IV, 486

veibuļāt(ies)

‡ veibuļât(iês) Bērzgale "?"; vgl. ‡ nùoveibuļâtiês.

Avots: EH II, 768

veseloties

ve̦se̦luôtiês,

2): auch (ve̦se̦lâtiês) Pilda.

Avots: EH II, 773

vezele

I vezele "ein Mädchen, das lacht, sprichf, scherzt, hin und her läuft" Schwanb.; eine Herumtreiberin Mar.: iet kâ vezele visu dienu apkārt Mar. n. RKr. XV, 143. Vgl. vazâtiês.

Avots: ME IV, 546

villiņš

II vil˜liņš Frauenb., die Prügelei, Keilerei. Vgl. vilnâtiês 2.

Avots: ME IV, 592

vilnāt

vilnât, -ãju,

1) vil˜lât Dunika Frauenb., wollig werden; sich mit Flaum überziehen:
dẽle sāk villāt Dunika;

2) vilnât 2 Bers., Heidenfel
KatrE., Lubn., Sessw., Zvirgzdine, vil˜lât Adiamünde, A.-Ottenhof, AP., Arrascch C., Jürg., Nötk., N.-Salis, PS., Tri k., Zögenhof, villât 2 Erlaa, Golg., Schwanb., villât U., villuôt Frauenb., (an den Haaren) zupfen, zausen, raufen, reissen: villāt matus Aps. III, 29. suns vilnā aitu KatrE. Refl. -tiês,

1) sich mit Wolle bedecken, mit Wolle bewachsen
(vilnāties) Vīt.; "vilnu audzēt" (vilnuoties) Ronneb.: skrej uz Vāczemi vilnuoties! ruft man einem geschorenen Schaf zu Ronneb.;

2) vilnâtiês Vīt., villâtiês C., Nötk., PS., Salis, Trik., (mit il 2 ) Golg., vilnuôtiês Panemune, vil˜ luôtiês Siuxt, villuõtiês Grünwald, U. Edwalen n. Biel., Pilten, sich (in den Haaren
U. ) raufen, zausen, reissen villuôtiês Frauenb., Nötk., sich prügel Naud.: puikas sāk vilnāties Vīt. suņi villājas Salis. e̦suot briesmīgi villuojušies tirgū; cits gluži piesists Naud.

Avots: ME IV, 594

vilstināt

*vilstinât, zu erschliessen aus izvilstinâtiês.

Avots: ME IV, 595

vinkaļāt

vinkaļât Edwalen n. U., viñkļât Frauenb., Gramsden, -ãju, vinkļuôt Wid., Jakobshof, (mit iñ ) Frauenb., Katzd., N.-Bartau, Telssen, vinkluot Für. I, viñkuļât Stenden, -ãju, refl. vinklâtiês Kalzenau, vinkluôtiês St., Dobl. n. U. (nach U. "scheint in Livl. unbekannt"), Lettihn, (mit iñ ) Behnen, Behrshof, Grenzhof, Hasenpot, Kurs., Lieven-Behrsen, Mitau, Nikrazen, Pan kelhof, Ruba, Schibbenhof, Schrunden, Swehthof, Telssen, Uozuolnieki, viñ kuļâtiês Stenden, viñkuļuôtiês N.Bartau, die Zeit vertrödeln, den Tag mit Nichtstun verbringen, säumen, zaudern, nachlässig sein, faulenzen, langsam arbeiten: nevinkļuo taču un strādā dušīgāki! Jakobshof. vinkļuo tu man atkal! vai nestrādāsi? N. Bartau. viņš vinkluodams iet pie darba (nicht gern) Für. I. Als ein Kuronismus zu li. vinklùs "munter, rührig", vinkrus "listig" (s. Būga KSn.I, 732), ai. vañcati "geht krumm", vañcayati "weicht aus; täuscht", vaṅkara-ḥ "Flusskrümmung", váṅkri-ḥ "Rippe", mnd. wingeren "sich krüm men", ae. wōh "krumm" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 218).

Avots: ME IV, 600

virskot

virskuôt, refl. virskuôtiês, = virskâtiês Assern, Oknist, Sussei: kuo jūs te virskuojat kâ kaķi? vìrskuoties 2 Oknist "sich eigensinnig gebärden".

Avots: ME IV, 613

vižināt

I vižinât, ‡ Refl. -tiês Skaista, = vizinâtiês.

Avots: EH II, 791

vižot

I vižuôt, = vizinâtiês, eine Spazierfahrt machen U.; "herumjackern" St.; "umherlaufen" Bauske; "staigāt apkārt pa mājām, ciemiem" Bers.: tā tāda vižuotāja vien ir, sagt man von einem Weibe, das fortwährend von einem Hause zum andern unterwegs ist Bers.

Avots: ME IV, 633

žabināt

žabinât Meiran, Sessw., žabinêt Lubn., Unsinn sprechen; žabinât Lubn., Meiran, laut sprechen (besonders von Weibern gesagt); žabinêt Gr. - Buschh., schwatzen; žabinêt Warkh., sich leise unterhalten; žabinêt Memelshof, leise und schnell schwatzen. Refl. žabinâtiês, (Unsinn Stenden) schwatzen Kegeln: kuo tu žabinies! Stenden. Zu žabêt.

Avots: ME IV, 783

žampāt

žampât, -ãju,

1) žàmpât 2 Schwanb., Sessw., refl. žam̃pâtiês Nötk., Wolmarshof, durch Kot waten; im Wasser planschen;

2) viel trinken
(mit am̃ ) Wolmarshof.

Avots: ME IV, 788

žārgoties

žārguôtiês (unter žãrgâtiês): "ākstīties" Ellei.

Avots: EH II, 818

žāstīties

žāstîtiês (unter žãstâtiês): auch Lng.

Avots: EH II, 818

žāvāt

I žàvât 2 Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Oknist, žāvât L., U., Spr., Memelshof, -ãju, refl. žāvâtiês U., Mag. XIII, 2, 54, (mit ã ) AP., Arrasch, C., Frauenb., Jürg., Salis, Selg., Sermus, Siuxt, Wolm., (mit à 2 ) Adl., Golg., Gr. - Buschh, Heidenfeld, KatrE., Lubn., Meiran, Ogershof, Saikava, Schwanb., (mit â 2 ) Dond., Dunika, gähnen (unbek. in Schnehpeln, Stenden): Sprw. žāvājas kâ miega negulējis RKr. VI, 452. žāvājuoties tik pusdarba darīsi Br. sak. v. 972. žāvādami cilā avīzes J. R. IV, 210. vāverīte (d. h., das weibliche Schamglied) žāvājās BW. 34873 var.

Avots: ME IV, 798

žerbināt(ies)

‡ *žerbinât(iês), zu erschliessen aus ‡ nuožerbinâtiês.

Avots: EH II, 818

žibināt

žibinât Grünw.,

1) = zibinât I 1 U., Iw. n. FBR. VI, 58, Schibbenhof: kas uguni žibināja? BW. 10033, 1; 33012, 2;

2) = zibinât I 2 Drosth.: de̦guošu skalu gar acīm žibināt Dond., Golg., Gr. - Buschh., Kegeln, Memelshof, Nötk., Oknist, Schnehpeln, Schwanb., Siuxt, Stenden. žibināt rīksti Drosth. viņš ātri žibināja zīmekli, pierakstīdams vienu lapas pusi pēc uotras Janš. Dzimtene IV, 59. (žagata) asti priecīgi žibinādama Mežv. ļ. I, 13. piedāvāt un žibināt savu preci II, 244;

3) = žilbinât: sniegs acis žibina Lubn., Saikava. aizsargāja nuo saules žibinuošiem... stariem Jaun. Mežk. 65. Refl. -tiês,

1) = zibinâtiês; flimmern: mēnesnīca žibinājas... rasaiņajā zâlē Jaun. mežk. 41. viļņi žibinās (atstaruo saules gaismu) Stenden;

2) sich schnell hin und her bewegen:
kuo tu žibinies man priekšā kâ žibe̦kls? Dond. n. RKr. XVII, 65. spāres žibinās un trīc Jaunības dzeja 55. vēl žibinās spāres Druw. I, 1210;

3) (vor den Augen) flimmern:
grāmatas lasuot man acis žibinājas Sassm.

Avots: ME IV, 808

ziņot

ziņuôt, Nachricht geben, bestellen U.: viņš man (par) tuo ziņuoja. Refl. -tiês,

1) einander benachrichtigen
Bauske, Frauenb., Golg., Nötk.; = sazinâtiês Gr. - Buschh.: ... puisis.... meita, abi divi gavilēja: gan tie paši ziņuojās kuopā tikt vakarā BW. 248;

2) die alten Gebräuche beachten und benutzen
Bers.

Avots: ME IV, 725

žņergāt

I žņe̦r̃gât Grünw., Schibbenhof, (mit e̦r̂ ) Selsau, (mit è̦r 2 ) Golg., Schwanb., refl. žņe̦r̃gâtiês Schibbenhof, (mit e̦r̂ ) Meiran, Selsau, (mit è̦r 2 ) Golg., Schwanb., wählerisch sein beim Essen, ohne rechten Appetit essen: cūka ne˙maz lāga neē̦d, tikai žņe̦rgājas Golg.

Avots: ME IV, 825

žņergāt

II žņe̦rgât Vīt., refl. žņe̦rgâtiês Vīt., weinerlich sein.

Avots: ME IV, 825

žorgāt

žor̃gât, ‡ Refl. -tiês Lems., Wainsel, = ‡ žom̃pâtiês.

Avots: EH II, 821

zvīrāt

zvĩŗât Stenden, zvĩŗuôt Frauenb., (etwas Schweres Stenden) mit Hilfe eines Hebebaumes heben, in Bewegung setzen: skapi sāk zvīŗāt Stenden. Refl. zvĩŗâtiês Stenden, zvīŗuôtiês Frauenb., wanken, schwanken (in Frauenb. vom Gang eines grossen Menschen gesagt): aizzāģētais kuoks jau sāk zvīŗāties Stenden. Vgl. svīrât und zvīļuoties 2.

Avots: ME IV, 781

zvitkāt

zvitkât, -ãju, refl. zvitkâtiês, lange und ohne Grund lachen KatrE: tīri bez prāta zvitkājas vienā zvitkāšanā kâ auša.

Avots: ME IV, 779