Paplašinātā meklēšana

àizkulcinât, -enêt, intr., wegwatscheln, sich entfernen: viņš aizkulcenēja pruom nuo luoga MWM. VII, 260. Aps.

Avots: ME I, 34

‡ àizkulises,* was sich hinter den Kulissen befindet.

Avots: EH I, 33

àizkulšêt, intr., hin-, wegwatscheln: vecenīte aizkulšēja uz baznīcu N. - Schwnb.

Avots: ME I, 34

‡ àizkul˜t,

1) zu dreschen anfangen
Kal., Rutzau: aizkults auzu pants;

2) a. strādniekus Rutzau, (einem Nachbarn) Arbeiter für die Drescharbeit leihend, das Recht erwerben, auf ebensoviele Arbeiter (des Nachbarn) für seine eigene Drescharbeit zu rechnen.
Refl. -tiês, ‡

2) ein wenig Getreide für sich ausdreschen
Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 33

àizkul˜tiês, hinschlendern, hingeraten: meitenes naktī aizkūlušās uz svešu māju LP. VI, 27. viņas pirmais brūtgans aizkūlies svešumā LP. IV, 88.

Avots: ME I, 34

‡ àizsmakulis Stelpenhof, jem., der schon seit längerer Zeit heiser ist.

Avots: EH I, 49

‡ akul Fil. mat. 31, = atkal, wieder.

Avots: EH I, 66

‡ apkula, = apkala: rudeņuos līst apkula, tad apsalst visi kuoki ar le̦du Ramkau.

Avots: EH I, 95

‡ apkulas,

1) = apkūlas Dunika, Gold., Kal., Libau, Rutzau;

2) Strohabfälle beim Dreschen, Flachsschäben
Bers.

Avots: EH I, 95

apkule, in Adsel für apkale.

Avots: ME I, 96

‡ apkulības Warkl., = apkalas 2.

Avots: EH I, 95

‡ apkulˆkstît ² Dunika, Kal., = apkul˜stît (li. apkùlstyti).

Avots: EH I, 95

apkul˜stas (zu kul˜stît), Pl. t., die vollendete Reinigung des Flachses mit Hilfe des kul˜steklis Spr.

Avots: ME I, 96

apkul˜t [li. apkùlti], das Dreschen beendigen: pļāvējiņi nupļāvuši, kūlējiņi apkūluši Ar. 1406; auch mit dem Accusativ: apk. labību, rudzus. Refl. -tiês,

1) die Drescharbeit beendigen:
mēs jau e̦sam apkūlušies;

2) eine gute Ernte erzielen:
viņš labi apkūlies, er hat eine reiche Ernte gehabt Burtn.;

3) zunehmen, gedeihen:
bē̦rns jau labi apkūlies, das Kind ist recht gross un kräftig geworden. kāpuosti labi apkūlušies, der Kohl ist gut gewachsen A. X, 1, 308. zirgs labi apkūlies, das Pferd ist recht rund geworden U.;

4) sich etw. Unerwünschtes anlegen, sich damit belästigen:
viņš ar tādu sievu apkūlies, er hat sich solch eine Frau auf den Hals geladen; ebenso: ar tik daudz bē̦rniem apkulties A. X, I, 308; utīm apkulties;

5) sich begatten (vom Vieh.
Grünh.).

Kļūdu labojums:
3): un = und

Avots: ME I, 96

apmàkulis, trübes Wetter, bewölkter Himmel: pēc ilga apmākuļa reiz saules rīts MWM. XI, 188. šuodien tāds apmākulis, lāgā nekalst siens J. Kaln.

Avots: ME I, 105

‡ apskul˜binât Dunika, Rutzau, = apzvanît: apskulbina paši savu nelaiķi Janš. Bandavā II, 55.

Avots: EH I, 113

apskulbît (mit ulˆ ² ) Salisb., ‡

2) mit einem stumpfen Beil behauen
Freiziņ.

Avots: EH I, 113

apskulbît, ringsum abästen.

Avots: ME I, 122

‡ arkulĩtis "?": mazākais brālis, kuŗu sauca par arkulīti Pas. IV, 528 (aus Druw.).

Avots: EH I, 130

atkukulis, das Gastgeschenk (Brot, Fleisch), das die abfahrenden Hochzeitsgäste als Gegenschenk für die von ihnen in das Hochzeitshaus mitgebrachten Viktuatien erhalten.

Avots: ME I, 168

‡ atkulinêt(iês) "Hindernisse überwindend sich einfinden" Warkl.

Avots: EH I, 150

‡ atkulinêt(iês) "Hindernisse überwindend sich einfinden" Warkl.

Avots: EH I, 150

‡ atkulˆkstît ² ,

1) Flachs schwingend stark stossen, beschädigen
(perfektiv) Dunika: a. nagus (die Finger);

2) "?": a. parādu Dunika. Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss Flachs schwingen:
Anne tâ atkulkstījusēs, ka ne vairs tīk, ne arī vairs var Dunika.

Avots: EH I, 150

‡ atkulstît ² ,

1) Flachs schwingend, reinigend abschlagen:
nevar liniem spalu a. Bauske, Bērzgale;

2) verprügeln:
sievu labi atkulstītu Pas. IX, 56;

3) "?": a. parādu Rutzau.

Avots: EH I, 151

‡ atkul˜t (li. atkùlti),

1) ab-, fertigdreschen:
a. savu tiesu Dunika,Rutzau. suolīdamies rijā tikai tad pārvākties, kad būs jau atkults Janš. Mežv. ļ. I, 196. pasteidzāmies jau a. rudzus Līgava I, 494. vienu daļu rudzu viņi jau atkūluši;

2) seinerseits (als Vergeltung) dreschen:
jāiet pie kaimiņa a. Wolmarshof. Refl. -tiês, ‡

4) weggehen, zur Seite gehen:
šī atkulusēs (sic! wohl mit -ūl- zu lesen) nuost Janš. Paipala 49.

Avots: EH I, 151

atkul˜tiês,

1) bis zum Überdruss dreschen: vai tu jau tik drīz atkūlies, ka spriguli kari vadzī? Serb.;

2) sich herschlerren, sich einfinden:
kā tas te atkūlies? welcher Wind hat ihn hierher verschlagen? LP. VII, 1033. vilks atkūlās pie suņa LP. VI, 255;

3) körperlich wieder gedeihen, zunehmen, sich erholen, wieder zu Käften kommen (nur von Tieren):
guovtiņas jau tagad labi atkūlušās Serb.

Avots: ME I, 168

atpakuluôtiês, intr., ausfasern: luode... taisīta nuo ve̦sa bē̦rza puna...; samirkusi tā drusku it kâ atpakuluojas Jauns. Balt. gr. I, 197 [zu pakulas].

Avots: ME I, 181

bakulis, eine Stampfe (zu bakât).

Avots: ME I, 253

brakulaiņi (unter brakalaiņi): BW. 28605, 2 var.

Avots: EH I, 237

brākulẽ̦ni (unter brakalaiņi): BW. 3858, 2.

Avots: EH I, 239

brakulīši (unter brakalaiņi): BW. 28605, 2.

Avots: EH I, 237

brākulnieks, der Tadler BW. 16953, 2 var.; cf. brakalaiņi. [Ableitung von brākât "braken".]

Avots: ME I, 327

‡ brañkulêt AP., = brañkaļât.

Avots: EH I, 238

braukulis,

1) jem., der fährt:
brauc, brālīti, braukulīti BW. 9414;

[2) braũkulis Ruj., = braukts.]

Avots: ME I, 326

brẽ̦kulība, die Weinerlichkeit.

Avots: ME I, 331

brẽ̦kulîgs, weinerlich, zum Schreien, Weinen geneigt: bē̦rns.

Avots: ME I, 331

‡ bre̦kulis, ein Schafbock Dond.

Avots: EH I, 240

brẽ̦kulis, der Schreihals, Marktschreier, weinerliches Kind: viņš nee̦suot ne˙maz dziedātājs, bet brē̦kulis MWM. VII, 367. netrūkst brē̦kuļu, kas mē̦tājas skaņiem vārdiem Dok. A. sieva zîda mazuos brē̦kuļus.

Avots: ME I, 331

brikulē̦ni BW. 3857, 2, Synonym mit brakalaiņi s. dies.

Avots: ME I, 332

bruokulaiņi "?": brāļi mani bruokulaiņi (Var.: bruokalaiņi), zābakuos sienu pļāva BW. 16953 var.; vgl. brakalaiņi.

Avots: ME I, 342

brukulains, brūkulains, liederlich gekleidet Mag. IV, 2, 111, schlotterig im Anzug Bütner. In einem bekanten VL. brāļi mani, brukulaiņi, zābakuos sienu pļāva scheint das Wort Stutzer, Protzen zu bezeichnet; vgl. brakalaiņi.

Avots: ME I, 339

brũskulis Salis, eine hölzerne Vorrichtung für den Lachsfang.

Avots: EH I, 246

‡ bukulaîns, hornlos: pilni kārkli sīku kazu, viens pats āzis b. (Rätsel: die Sterne und der Alond) Wessen.

Avots: EH I, 250

bukulē̦ni "?": brāļi mani bukulē̦ni BW. 3858; s. brakalaiņi.

Avots: ME I, 347

buñčkuls, buñčkulis, ein Bündel; viss, kas kaut kâ kuopā sasiets PS.: aizvedu bunčkuli linu Smilt.

Avots: ME I, 350

‡ bunkulis "?": darbnīcas ar ratiem, stikla un metalla bunkuļiem J. Veselis Daugava 1934, S. 419.

Avots: EH I, 253

‡ bur̂buļâts Ramkau, = bur̂buļains ‡ 2.

Avots: EH I, 254

‡ burkulis Segew.,

1) das Gedränge
(auch in Lemburg, mit ur̃), die Schar; le̦dus burkuļi, Gewühl des Treibeises; bur̃kulis (aus Livl.) "truoksnis, nemiers ļaužu starpā (kadā sapulcē);

2) Regenschauer.

Avots: EH I, 254

ce̦kula: (= ce̦taļa) auch Seyershof.

Avots: EH I, 262

[ce̦kula,] ce̦kuļa, ce̦kule, Bezeichnung einer Kuh, n. U. einer Kuh, die am Donnerstage gefallen ist (= cetaļa), od. die ein Zeichen an der Stirn hat. [Zu einem * ce̦ka aus poln. cecha "Zeichen, Merkmat"?].

Avots: ME I, 368

‡ ce̦kulaine, ein Huhn mit einem Federbüschel am Kopf Kaltenbr.

Avots: EH I, 262

ce̦kulains, ce̦kuluots, mit einem Zopf, Schopf, Wipfel, Gipfel, mit Büscheln, Troddeln versehen: ce̦kulaina vista, zīle, sila priede, ce̦kuluots kalns, ce̦kulaini mati.

Avots: ME I, 368

I ce̦kule (unter ce̦kula): auch (ein Kuhname) Fest., Linden, Ramkau, (= ce̦taļa) AP., Salis.

Avots: EH I, 262

II ce̦kule (unter ce̦kulis 3),

1): eine Kuh mit einem längeren Haarbüschel zwischen den Hörnern
AP.; ‡

2) = ce̦kulis 1: vistas ce̦kulīte BW. 24705 var.; 24792. visiem (= irbem) dailas ce̦kulītes 11111, 5 var.; ‡

3) eine Blume
Linden; Seifenwurzel (saponaria officinalis L.) Oknist.

Avots: EH I, 262, 263

ce̦kuliņi, tagetes patula Rkr. III, 73: ruozes un ce̦kuliņi še tuvumā ieblakus aug Lautb.

Avots: ME I, 368

ce̦kulis, ce̦kuls, ce̦kula BW. 10635; 11111,

1) der Zopf, Schorf:
tev vizuļi ce̦kulā BW. 6159. klupt kādam ce̦kulā. irbīte savu ce̦kuliņu nuo skujiņas darināja;

2) das lange Haar der Kühe zwischen den Hörner:
guovīm smērēja uz ce̦kula starp ragiem izkausē̦tus taukus Etn. II, 98;

3) der Träger des Zopfes, Epith. der Lerche, des Hunhes (auch der Kuh:
ce̦kule). cīrulītis, ce̦kulītis, tas aliņa brūvētājs. vista, ce̦kulīte BW. 1141;

4) die Troddel, Quaste, der Büschel:
vainaga c. BW. 10635: ce̦pure ar ce̦kulu; priede kupliem ce̦kuliem Apsk. I, 173. zirnīt[i]s auga pākstītē, kaņepīte ce̦kulā BW. 32525,1. man aizjūdza bāleliņš divce̦kulu kumeliņu BW. 16158;

5) der Dachfirst:
ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā;

6) ein kleines Wäldchen auf freier Fläche:
biezā egļu ce̦kulā BW. 11483;

[7) se̦glu ce̦kuls U., der Sattelknopf.
Zu li. kẽkulas "сгусток, ком, жемок" kekė˜ "Traube" u. a. s. Būga РФВ. LXX, 254 f., J. Schmidt Neutra 177 f. und Zubatý AfslPh. XVI, 386].

Kļūdu labojums:
10635: = 10635;

Avots: ME I, 368

ce̦kuls (unter ce̦kulis),

1): "das Haar"
Auleja: māt, sapin man ce̦kulu! meitas bij dze̦ltāniem ce̦kuliem;

3): auch Dunika;

4): zâle, puķes aug ce̦kuluos Seyershof. labība ce̦kuluos vien sanākusi ebenda;

5): auch Mahlup, Zaļmuiža; hinter klētiņas ce̦kulā ist BW. 28521 zu erganzen;

6): auch Salis, Seyershof.

Avots: EH I, 263

cìemkukulis, auch ciema kukulis, feineres Brot, das den Gästen nach einer Festlichkeit als Gastgeschenk gegeben wird; ein Gastgeschenk, ein geschenk überhaupt.

Avots: ME I, 393

‡ čĩkulis Frauenb., = vārgulis (z. B., von einem Ferkel).

Avots: EH I, 292

[činkulains, uneben, voll Klumpen Nurtn.]

Avots: ME I, 413

cinkulis,

1): auch (mit in̂ ² ) Salis; "krūma celmiņš" (mit ìn ² ) Kortenhof; ‡

2) eine trockene Erdscholle
(mit in̂ ² ) Lemsal, (mit iñ) Salis. Vgl. kañkalis I.

Avots: EH I, 272

cinkulis ^2, = cinītis, ein kleiner Hümpel Mar. n. RKr. XV, 109, [Oppek. - Wohl eine späte Erweiterung von cinis, zunächst vielleicht von einem *cinka (vgl. utka, Janka und činka 2)].

Avots: ME I, 384

I činkulis "?": bārzdas č. Latv.

Avots: ME I, 413

[II činkulis,

1) jem., der eine Arbeit nur protestierend und sich beklagend verrichtet
Siliņ, (dafür auch činkulīgs cilvē̦ks);

2) "ein zäher Mensch, mit dem man viel feilschen muss"
Gramsden; ein rechthaberischer Mensch Rönnen.]

Avots: ME I, 413

[III čiñkulis N. - Peb., Lös. "ein Erdkloss"; in Druw. ein Hümpel. Vgl. cinkurs.]

Avots: ME I, 413

[IV čiñkulis Jürgensburg, Schujen, Ekau "luopa ciska", also = čingulis.]

Avots: ME I, 413

[cirkuļains od. cirkulains Bers., gekräuselt: c - i mati.]

Avots: ME I, 386

[cirkulis Elger 497, = cĩrulis, die Lerche.]

Avots: ME I, 386

[čir̂kulis ² Nigr., ein verkommenes, nicht gut fressendes Ferkel.]

Avots: ME I, 415

[I čũskulājs C., (mit ù ²⁾ Lis., ein Ort, wo viele Schlangen hausen.]

Avots: ME I, 425

[II čũskulãjs PS., Wolm., Knabenkraut (orchis maculata).]

Avots: ME I, 426

čũskulē̦ns, eine junge Schlange.

Avots: ME I, 426

[dakul˜t Drsth., schlagend od. rührend hinzutun: d. uolu pie zupas.]

Avots: ME I, 434

dē̦kulis, der Herumtreiber Naud.

Avots: ME I, 462

‡ dīkulîgs PV. "= raudulīgs".

Avots: EH I, 326

‡ dìkulis ² PV. "dīcējs, raudulis".

Avots: EH I, 326

dižce̦kule, die einen grossen Schopf hat: irbes meita, dižce̦kule RKr. XVI, 136.

Avots: ME I, 474

‡ diže̦rkulis "?": satinu linus dižē̦rkulītī BW. 6797 var.

Avots: EH I, 324

draiskulība, die Ausgelassenheit, Lebhaftigkeit A. XIV, 130.

Avots: ME I, 489

draĩskulîgs [Salis, dràiskulîgs C.], albern, ausgelassen: draiskulīga skuķe Vēr. II, 682.

Avots: ME I, 489

draĩskulis [Salis, dràiskulis C.], f. -le, der, die Alberne, Ausgelassene: viņa, bē̦rns būdama, bija īsta draiskule A. XIV, 130.

Avots: ME I, 489

[dukulis ("arī: dukuls, dukurs") "ein Quirl", "žuburaiņš kuociņš nuo galuotnes, ar kuo miltus iekuļ azaidā" Schujen.]

Avots: ME I, 512

dūkulis "? ": ak tu mans dūkulīt!..., tu mazais muļķīt! Latv. [Zu dūks ? In Ruj. sei dûkulis ² ein Kind, das sich von andern Kindern abzusondern liebt; in Mar. dùkulis ² "ein weinerliches Kind "; in Lös. "kas dūc "; dũkulis. Taube, Täubchen Neu-Bergfried.]

Avots: ME I, 526

‡ duñčkuls PS., Trik., etwas Knäuelförmiges: čūska, kas saritinājusies lielā dunčkulā Pas. IV, 395 (aus Serbigal). pār... sē̦tu pārvēlies melns dunčkuls III, 77. Vgl. dunkuris III 1 und zum Suffix - muskul(i)s I, sowie buñčkuls.

Avots: EH I, 342

‡ ẽ̦rkule Pussen, = ẽ̦rkulis 2.

Avots: EH I, 373

[ē̦rkulêt, verwühlen, zerzausen Wid.]

Avots: ME I, 575

ẽ̦rkulis: Demin. ē̦rkuliņš BW. 2418, 3,

2): auch Grob., Kabillen, Pelzen;

3): auch Grob., Salis;

6): duõņu ẽ̦r kulis Anzen, Popen, typha angustifolia; ‡

7) "?": iegriezies tīri kâ ē̦. (sagt man von einem Holzscheit, das so in den Ofen gesteckt ist, dass es weder vorwärts, noch rückwärts bewegt werden kann)
Friedrichshof bei Ronneb.

Avots: EH I, 373

ẽ̦rkulis [Nigr., Tr., Dond., Salis],

1) die Spindel
U.: kuo tinies kâ ē̦rkulis Br. 24;

2) das Ärmchen am Spinnrade, darum der Flachs gewickelt wird
U., Dond., RKr. XVII, 39;

3) ein Wickel von Heede
(Mar.), Flachs (Roop), Wolle zum Spinnen: kungs balts kâ vilnas ē̦rkulis Br. 541. kâ pakulu ē̦rkulīti BW. 22845;

4) ein hochzeitliches Musikinstrument
RKr. XVI, 221; [vgl. Bielenstein Holzb. 735;

5) "ein sonderbar angekleideter Mensch"
Friedrichshof bei Ronneb. (in dieser Bed. aus *ē̦rmulis?);]

6) dze̦gužu ē̦rkulis, orchis maculata L. Dond. n. RKr. III, 71. [Wohl aus scwed. dial. erkul "Rockenstock",
s. Lidén Göteborgs högsk. årsskr. XXVI, 97.]

Avots: ME I, 575

galpakulas, = galenes: māte nuobāla kâ ve̦cs galpakulu aude̦kls A. XVII, 869. galpakulas aude̦kls Karls.

Avots: ME I, 592

gaŗkula (unter gaŗkūlis): auch Ramkau, Plur. gaŗkulas Skaista, gaŗkulu salmi Linden in Kurl.

Avots: EH I, 386

gārkula (s. unter gaŗkūlis): Plur. gārkulas Lettg., gā`rkulis <sup>2</sup> Sonnaxt, gā`rkuls ² ebenda: gākzulas kūlīlī BW. 31625 var. gār kuļu kūliņā ebenda.

Avots: EH I, 390

‡ *gaŗkuls, = gaŗkūlis: gaŗkūla kūlīte BW. 31625, 1 var.

Avots: EH I, 386

‡ ìekulˆcinât ² Ramkau, (in eine Flüssigkeit) einrühren: dzirā iekulce̦na miltus.

Avots: EH I, 523

‡ ìekul˜činât Ahs., = ‡ iekulˆcinât ² : pienā ar čakariņu iekulčina miltus.

Avots: EH I, 523

‡ iekulˆkstît ² Dunika,

1) = iekul˜stît: drusku e̦sam iekulkstījuši nuo uotrās čupas;

2) (Flachs) schwingend hineingeraten machen:
spaļi iekulkstīti tīrajuos linuos.

Avots: EH I, 523

ìekul˜stît linus, anfangen den Flachs zu schwingen und sich des ersten Ertrages von dieser Arbeit erfreuen.

Avots: ME II, 32

ìekul˜t,

2): līdz ... rītam miežiem vajaga būt ... iekultiem (= nuokultiem) Pas. III, 165. diezgan labības iekūlām Ramkau;

3): anfangen zu buttern
Siuxt: kad nebij iekuļamā (ein kleines Stück Butter, das zu Beginn des Butterns in die Sahne getan wird), tad pudele iekūla. Reft. -tiês, ‡

4) ein genügendes Quantum für sich dreschen:
ie. labību Smilten u. a.

Avots: EH I, 523

ìekul˜t, tr.,

1) ein wenig schlagen, einpeitschen:
iekūla ar pātagu tik brūti, kâ brūtgānu BW. III, 1, 48;

2) den Drusch beginnen, zum ersten Male dreschen und den ersten Ertrag vom Dreschen erhalten:
mans tē̦vs jau iekūlis. kad iekuļuot jaunrudzu maizi, tad pūķa pieturē̦tājs aizne̦suot vis˙pirms savam pūķim LP. VI, 48;

3) einrühren:
miltus iekuļ pienā, ūdenī. Refl. - tiês,

1) wohin geraten, sich wohin verirren:
samaldās ilgu laiku, beidzuot iekuļas svešā pilī LP. IV, 70. iekūlās lāčauziņas tīrajuos rudzīšuos Ltd. 1446. sieva bija iekūlusies kādas kāršu licējas tīkluos Vēr. II, 340. viņš redzēja, ka bija iekūlies ķe̦zā Degl.;

2) vorwärts, auf den grünen Zweig kommen:
viņš it labi iekūlies;

3) (mit d. Lok.) zu etw. kommen, mit Mühe erwerben:
cik nuo skuoluotājiem iekūlušies zinātnēs Kronw. ņem, brālīti, muižas meitu, iekulsies lupatās BW. 12150. ve̦rgs bija iekūlies guodā un mantā MWM. VII, 199. nuo tā vaska ritenīša iekuļuos naudiņā. Subst. ìekūlums, das Ausgedroschene, der Ausdrusch.

Avots: ME II, 32

ienākulis, der Eindringling, Einwanderer.

Avots: ME II, 48

[ìeskul˜binât, einläuten: svē̦tvakaru Rutzau, N. - Bartau, Wain.]

Avots: ME II, 66

[ieskul˜bît ² , ein wenig mit einer Rute durchprügeln Ruj.: es tevi ieskulbīšu (zu einem lärmenden Kind oder Hund). ka es tevi neieskulbu! Naukschen.]

Avots: ME II, 66

izẽ̦rkulêt, tr., wie eine KUnkel aufbauschen: mākslīgi izē̦rkulē̦ti mati A. XX, 256.

Avots: ME I, 735

izkuldinât, tr., durchprügeln: tu mani, ve̦cu vīru, izkuldināji Dok. A.

Avots: ME I, 756

izkuls, izkula LW. 1921, No 39, 3 2 der Ausdrusch: šuogad rudziem labs izkuls RKr. XV, 116. Fig.: pie mums šuogad slikts izkuls arī kramplaužiem B. Vēstn. Auch. izkũlums: izkūlums bijis labs Aps. Vgl. birums.

Avots: ME I, 756

izkul˜stas, Abfall vom geschwungenen Flachs Ahs.: nuo izkulstām mē̦dz zirgu pinekļus vīt Naud.

Avots: ME I, 756

izkul˜stīt, tr., schwingen: man liniņus izkulstīja tautu dē̦lu māmulīte BW. 28351. Refl. - tiês, sich abarbeiten, abmühen, sich müde laufen: kas visu dienu izkulstījies pie darba, tas vakarā piekusis Ahs.

Avots: ME I, 756

izkul˜t, ‡

5) schärfen
Oknist: brālis izkapti izkūla BW. 33612. Refl. -tiês, ‡

4) das Dreschen beenden
Kaltenbr.; ‡

5) sich von selbst ausdreschen:
labība ... pati nuo sevis izkulusies Pas. IX, 516.

Avots: EH I, 459

izkul˜t [li. iškùlti], tr.,

1) ausdreschen:
labību, rudzus, miežus, auzas. meitas riju izkūlušas BW. 31578, 1. izkūluse maltu gāju 11075. viņš bij izkūlis rītā izkultās auzas Blaum. Sprw.: ē̦d, kâ riju izkūlis, von jem., der lange isst;

2) schwingen, mit dem Schwingen des Flachses fertig wereden:
linus LP. VII, 74 5 (gew. izkulstīt);

3) schlagen, machen, bereit:
sviestu A. XXI, 595;

4) durchprügeln:
viņš raudāja kâ izkults bē̦rns. Refl. - tiês,

1) sich durchschlagen, sich durchhelfen:
gan jau kaut kâ izkulšuos, oft mit dem Zusatz: cauri;

2) mit Mühe herauskommen:
beidzuot ubags ar lielām muokām izkūlās nu meža LP. VI, 303;

3) zur Genüge (längere Zeit) dreschen:
cauru nakti jau rijā izkūlušies LP. VII, 110.

Kļūdu labojums:
izkūlis = izvētījis

Avots: ME I, 756

‡ iznikuls BW. 8707, 1 var., = izniecava.

Avots: EH I, 469

izpakuluôt, tr., von der Hede befreien: pavedienu.

Avots: ME I, 777

jaûkulas Buschh., = jê̦(l)kulas. [Wohl aus * jalkulas (vgl. gaûgalis aus galvgalis und Le. Gr. 146) > * jālkulas (s. Le. Gr. 98) mit ostle. ā aus ē̦.]

Avots: ME II, 98, 99

jaûnkul˜ts, frisch gedroschen: izlicis uz galda jaunkultu maizi LP. VI, 131.

Avots: ME II, 100

‡ je̦kula KatrE., Sessw., = jê̦kula 2: pagrāba kādu kūli je̦kulas Kaudz. Izjurieši 99. Vermutlich aus *je̦lkula < jê̦lkula.

Avots: EH I, 562

jê̦kula: gen. s. jē̦kula BW. 31625 var., gen. plur. jē̦kulu 31625 var.;

2): auch Saikava n. Fil. mat. 177 (acc. s. jê̦kulu ), Fest. ("rija izkulti rudzu salmi"): jē̦kulas kūlītī BW. 31526; 31625.

Avots: EH I, 563

jê̦kula (aus jē̦lkula), auch jê̦kuļi C. (aus jê̦lkuļi),

1) windtrockenes Getreide od. Korn
L., U.;

2) Langstroh
Kaul., AP., Lös., Bers., Erlaa, C.: vedēji sagrieza pīckas nuo jē̦kulas jeb gaŗiem salmiem BW. III, 1, 50. ar vienu sitienu pārcirtis kūli jē̦kulas Etn. I, 68.

Avots: ME II, 112

jê̦lkula, Langstroh: pirmuoreiz pieguļā jājuot zirgiem purnus apsvēpināja ar ugunskura apdedzinātu jē̦lkulas šķipsnu Etn. II, 102.

Avots: ME II, 112

jê̦lkuli U., jê̦lkūli U., jê̦lkũļi, jê̦kuļi, jê̦lkũlu labība, windtrochenes, windgedroschenes Getreide: jē̦lkūlām kult, das Getreide in ungedörrtem Zustande dreschen: būs labs rudens, varēs zirņus izkult jē̦lkulām Kurs. In Mar. dafür jê̦lkulī kult.

Avots: ME II, 112

karkulis [li. karkulỹs (gen. kar̃kulio) "хрипота"], röchelnder Husten Biel. n. U., = kārkulis.

Avots: ME II, 162

kā`rkulis [li. karkulỹs (gen. kar̃kulio) "хрипота"],

1) das Röcheln
Etn. I, 34; jau kārkulis kaklā, es röchelt schon Wid;

2) Erdkrebs (grillotalpa vulgaris)
Oknist, Sessei.

Avots: ME II, 196

‡ kaukuli "?": zviedz kumeļi, skan k. [?] (Var.: iemaukti) BW. 30131 var. Vgl. kàukala ² I.

Avots: EH I, 593

‡ ķe̦rkulis "röchelnder Ton im Halse (bei Katarrh)" Diet.

Avots: EH I, 697

‡ *ķikuliņš "?": ķiku, ķiku, ķikuliņ (Var.: ķe̦kata, ķikuotiņ), lec kāpuostu dārziņā! BW. 33460, 2.

Avots: EH I, 702

‡ *knikulis, ein gewisses kleines Insekt: visi uodi, knikulīši (Var.: masaliņas) BW. 26335, 4 var.

Avots: EH I, 630

‡ krākulis, = kràcējs (?): vai dzirdi, krākuli, kuo nu krakšķini? celies tik augšām! Mekons Septiņi okstoņi 26.

Avots: EH I, 645

‡ *kraũkulêt zu erschliessen aus apkraũkulêt (unter apkraũkaļât).

Avots: EH I, 643

‡ krùnkulaîns ² Sonnaxt, = kruñkaîns: krunkulainas zarnas.

Avots: EH I, 660

‡ kùkula ² Skaista, = kūkuolis.

Avots: EH I, 682

kukulē̦ns, ‡

2) Deminutiv zu kukulis 1 Sonnaxt.

Avots: EH I, 669

kukulē̦ns, ein Erdklumpen Kaul. [Zu kukt.]

Avots: ME II, 302

kūkuliņš, s. kaukuolis.

Avots: ME II, 333

kukulis, Demin. gen. s. kukuliņa BW. 18475; 26353, acc. s. kukuliņu Pas. V, 405 (aus Lettg.),

1): auch Walk, Wolm.; ein grösseres, kreisrundes Brot
(neben klaips "ein eiförmiges, elliptisch geformtes Brot") Baar in seinern Exemplar von U.; maizes kukulīt[i]s BW. 22674. izce̦pusi me̦d[u]s kukuli (Var.: plāceni) 27536 var.;

3): auch Orellen, Saikava;

5): die Niere
Seyershof;

6): kukulītis Dunika, ein Kloss;
nuokava divejus ... vepŗus un sataisīja divi kukuļus (Klumpen?) tauku Pas. XII, 233; ‡

7) vāveres k. Linden in Kurl., ein Fichtenzapfen:
kas pārnāca nuo meža, tas bē̦rniem deva vāveres kukuļus.

Avots: EH I, 669

kukulis (li. kukulỹs "Brotlaib"),

1) ein Brotlaib:
saime apēda pusdienā ve̦se̦lu kukuli maizes. kukulīšus cept, Brot backen, ein Kinderspiel Etn. III, 12;

2) das Brot und sonstige Lebensmittel, die die Gäste an festlichen Tagen mitbringen:
Sprw. ciema kukulis gards. dē̦lu māte ciemā lūdza; kuo nesīšu kukuļam BW. 23478. viesi allaž nāk ar kukuļiem jeb ciema maizi BW. I, 172. kukulim brūtes tē̦vam un mātei deva panāksniekiem līdza plāceni, gaļu un alu III, 1, 38. ceļā brūte meta vis˙maz baltu maizi, tâ saucamuo brūtes kukuli III, 1, 84. pēc tam (t. i. pēc mičuošanas) ēda kruoņa kukuli III, 1, 77;

3) das Geschenk, namentl. zum Bestechen:
kukuļus duot, bestechen, kukuļus ņemt, sich bestechen lassen;

4) der Purzelbaum:
bē̦rni meta kukuļus Lautb.;

5) kukulītis, die hervorstehznde Muskel an der Schulter des Pferdes:
nuokusušam zirgam kukulīši raustās, trīs RKr. III, 129;

[6) kukulīši (vgl. li. kukulỹs "Mehlkloss"), die Klösse:
kukulīšus, kuŗus meitas jau samīcīja, ielaidīs grāpi Janš. Čāp. 5.] Zu kukt, [s. Solmsen Beitr. 88; d. dial. kuckel "kleines Brot" bei Frischbier I, 438 wohl aus dem Baltischen].

Avots: ME II, 302

‡ kùkulis ² Kalupe, Warkl., Zvirgzdine, = kūkuolis: ... linus sẽju, lai kūkuļi neziedēja (Var.: lai nevaid jāravē) BW. 28399, 1 var. lai iesēj kūkuļus Pas. XIII, 162 (aus Domopol).

Avots: EH I, 682

kukùlksnis, ein grossef Erdklumpen, besond. Lehmklumpen auf gepflügtem Felde Kokn. n. Etn. IV, 98, Grünw.: gani tevi šautriem svieda, arājiņi kukulkšņiem Bilst. BW. 2447, Lub.

Avots: ME II, 302

‡ *kukulšņape od. *kukulšņapis "?": kukulšņapi putru viru BW. 22668.

Avots: EH I, 669

kukùlsnis ^2: auch Erlaa n. FBR. XI, 17, Bers., Prl.

Avots: EH I, 669

kukùlsnis ² Lub., Selb., [KI.), kukulznis [Grünwald], N.-Schwanb., [Wessen], der Erdklumpen, Erdkloss: puisis dze̦nā pa kukulšņiem trīs kaulainus zirgus Vēr. II, 54. šādi tādi sīki putni kukulznīšu sitējiņi BW. 2664.

Avots: ME II, 302

kukulznis (unter kukùlksnis): auch Gr.-Buschh., Kaltenbr., Schwitten, Sonnaxt, (mit ulˆ) Oknist.

Avots: EH I, 669

‡ kula Assiten, Dunika, OB., = kuls I 2.

Avots: EH I, 669

kulâ, = kuõpā, zusammen [Korwenhof], Stom., Oppek., Mar.: jau šie kulā A. XX, 79; kulā samesties, sich zusammentun Adsel, [ gemeinsam etwas unternehmen U.].

Avots: ME II, 304

I kulā: auch Liepna, Mahlup, Marienhausen, N.-Rosen; mēs pieci sē̦bri k. ganījām Mahlup. k. graut Stom., zertrümmern, zerschlagen. tie nu saies gan k. (= sanaiduosies) Smilten. tīkls sameties k. Salis. Zu kuls II.

Avots: EH I, 669

‡ II kulā (loc. s.) iekrist Seyershof, ins Unglück geraten.

Avots: EH I, 669

I kulace, kulaciņa, kulačkiņa, [ein kleines und dickes Weib Bers.]: citiem vīriem lielas sievas, man bij tāda kulaciņa (Var.: kulačkiņa); nav gaismiņa uzauguse, jau kulace tīrumā BW. 27264, 5.

Avots: ME II, 304

[II kulace "ein Anbau (auf Pfosten) an der Riege zam Bergen verschiedener Gegenstände"(?) Rozentov.]

Avots: ME II, 304

kulaiņi Lis. n. RKr. XVII, 94, [Alt-Ottenhof], = kulaini cimdi.

Avots: ME II, 304

kulaînieks: auch Lubn., Saikava.

Avots: EH I, 669

kulaîniẽks, der Fausthandschuh [PS.], Smilt.: adu cimdus kulainiekus BW. 7226.

Avots: ME II, 304

I kulainis,

1): auch AP., Bērzgale, Fest., Lubn., Pilda, Ramkau, Saikava; "ein zwirnener Handschuh; den man beim Getreidedreschen mit einem Dreschflegel anhat"
Līvāni; ‡

3) jem. mit einem Hodenbruch
Saikava.

Avots: EH I, 669

I kulainis,

1) der Fausthandschuh
N.-Bartau: šim kulaiņi, tam kulaiņi, brūtgānam pirkstainīši BW. 25507; [3546?]. Zariņš nuorāva savus kulaiņus Saul.;

[2) ein Tarakan (Küchenschabe) mit dem Eiersack
Welonen. Zu kule].

Avots: ME II, 304

II kulainis, Brachvogel, Kronschnepfe, Wettervogel RKr. VIII, 97; n. Elv.: Wasserhuhn. [Für. I schreibt: kullanis, plar. kullani Wasserhühner; Für. - kuleinis, Wasserhuhn. - Vgl. r. кули́къ "Schnepfe", ai. kulīkā "ein Vogel" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 642.]

Avots: ME II, 304

III kulainis, ein kleiner Mensch Mar.

Avots: ME II, 304

kulaîns, in kulaîni cimdi, Fausthandschuhe Mar., N.-Schwanb., (Salisb,].

Avots: ME II, 304

kulāji,

1) die Hülsen, aus denen Leinsamen gedroschen werden
U.;

[2) ausgedroschenes, kurzes Stroh
Bers., Ruj. - Wohl zu kul˜t].

Avots: ME II, 304

‡ kulaka C., Lemb., Orellen u. a., = kulaks 1; kas tad (nuorīts) nuogāja pa kaklu lejā kâ laba k. Kaudz. Izjurieši 258.

Avots: EH I, 669

kulakât, -ãju, kulakuôt, mit Fäusten schlagen.

Avots: ME II, 304

kulaks,

1) die Faust
(echt le. dùre); der Schlag mit der Faust: dabūsi ar kulaku pa muguru; dabūsi kulaku pa muguru;

2) der Zapfen der Kornwalze:
bluķim vis˙apkārt zināmā attālumā viens nuo uotra bija kulaki 10-4 collu gaŗumā Konv. ² 2077. - Wohl aus r. кулáкъ "Faust", [woher auch li. kulokas "Faust" und estn. kulak "Faustschlag"].

Avots: ME II, 304

kulãns Burtn., ein Schimpfwort. [kulāņi Bauske "Fausthandschuhe ohne Daumen".]

Avots: ME II, 304

‡ kulasè̦ta ² Baitinow n. FBR. XI, 138, Pilda, ein Hof (pagalms) bei der rija.

Avots: EH I, 669

‡ kulašiņa, verächtl. Bezeichnung für eine Frau: citiem vīriem lielas sievas, man tik tāda k. BW. 27264, 9.

Avots: EH I, 669

‡ kulašķena, = ‡ kulašiņa: citiem vīriem skaistas sievas, man tik tāda k. BW. 27264 var.

Avots: EH I, 669

kulavs, die Tenne: kas piesēja me̦lnu zirgu pie kulava (Var.: kuliņa 28540) durvtiņām BW. 28539. Zu kuls I.

Avots: ME II, 304

kulaža: "27264" ME. II, 304 zu verbessern in "27264, 9".

Avots: EH I, 669

kulaža, eine kleine und dicke Frau: citiem vīriem gaŗas sievas, man tik tāda kulažiņa (Var.: kukažiņa) BW. 27264.

Avots: ME II, 304

kul˜ba,

3): auch Seyershof;

4): eine Art Wagen bei Juden und Zigeunern
Oknist; čigāna kulbas BW. 21122. brauks[i] ar kulbu baznīcā 22730; kulbas (lielus mākuoņi) jau braukā Pas. XIV, 462;

5): ein Schlittenkorb
- auch Dunika, Siuxt; ein Packschlitten Wessen. vairāk kulbu un kamānu Janš. Apskats 1903, S. 97;

6): ak tu nepieē̦dē̦namā k˙! AP.; ‡

8) acu k. Salis. die Augenhöhle.
Zur Bed. 5 vgl. li. kulbės "перекладины саней" Язык и литер. I, 137.

Avots: EH I, 670

kul˜ba,

1) die Kolbe, der Kolben
(nebst li. kùlbė dass. hieraus entlehnt), der untere, dicke Teil des Schafts an Schiessgewehren Drsth. n. Etn. IV, 98;

2) der auf das Ende der Holzachse angebrachte, gewundene untere Teil der Femerstange,
kuokasu vāģu ilkss saliektais gals, uz asi uzmaucamais Etn. IV, 98;

[3) ein Gewolbe vorn im Ofen
Salis, Kreuzburg;]

4) ein verdeckter Wagen, ein Planwagen
[kul˜bs Salis, kùlba ² Kreuzb.]: tie nese savu upuri, sešas kulbas un divipadesmit vēršus IV Mos. 7, 3;

5) ein Schlittenkorb
[s. Bielenstein Holzb. 559]; Packschlitten, Kibitke [Wessen);

6) ein Schimpfwort, auf ein Weib bezogen:
nāc nu, kulba, nāc nu; baļva BW. 1435;

7) kulbas vilcēji, der Ausschuss der Bauergemeinde
Salis n. U.

Avots: ME II, 304

kulbãrdis: "cornua" ME. II, 304 zu verbessern in "cernua".

Avots: EH I, 670

kulbārdis, der Kaulbarsch, Breitkopf (acerina cornua) U., RKr. VIII, 105. [Wohl aus mnd. kûlbars dass. umgebildet.]

Avots: ME II, 304

kul˜bât, -ãju, kulbuôt, gierig, viel essen, schlürfen.

Avots: ME II, 304

I kul˜bât: auch Prl.; viel saufen (trinken) N.-Peb., Sessw.

Avots: EH I, 670

‡ II kulbât,

1) "auf einem nicht guten Weg und mit einem nicht guten Anspann fahren"
Saikava;

2) in einer
kulba 4 fahren (mit ul˜ ) Kegeln;

3) = ‡ kuģêt III Kegeln.

Avots: EH I, 670

kulbâtiês, in dem Planwagen od. Packschlitten fahren: nu ar kulbu kulbājās BW. 22730, 1; 18673, 1, 4.

Avots: ME II, 304

‡ kul˜bene Siuxt "neliels ādas gabals zirga pakaļējās kājās, luocītavas vietā. šuos ādas gabalus dīŗâjuot nuogriêza atsevišķi. izraudzēja un nuo tiem taisīja paslalas. nuo katras kājas iznāca viena pastala". Vgl. kulbenes 2.

Avots: EH I, 670

kulbenes,

1) aufgeblasenes Leimkraut (silene inflata)
Lös. n. RKr. III, 72;

2) aus Pferdeleder gemachte Pasteln
Dobl.

Avots: ME II, 304

kul˜beniẽks (unter kul˜biniẽks): nu tu būsi k., nu ar kulbu jābraukā BW. 18673, 4.

Avots: EH I, 670

kul˜biniẽks, kul˜b(e)niẽks, kul˜buôtãjs, einer, der in einer kulba fährt oder darin jemand führt; im VL. wird mit kul˜beniece od. (dial.) kulbenīca, kulba die junge Frau scherzweise bezeichnet und mit kulbinieks der junge Ehemann: nu pārveda kulbenīcu, nu ar kul˜bu kulbājās BW.22730, 1. In Selb. heissen Gäste der jungen Frau kulbenieki, die in das Haus des jungen Ehemannes fahren, um zu sehen, wie das junge Paar lebt: vācu vien, vācu vien tautu meitas panāksnieki; tie nebija īstu vācu, tie čigānu kulbinieki BW. 21122, 1.

Avots: ME II, 304, 305

‡ kulbuôt BW. 18673, 1, refl. -tiês BW. 18673, 2. Tdz. 94576. = kulbâtiês.

Avots: EH I, 670

kulčeklis, ein Maischholz, mit weichem man Mehl im Wasser umrührt Grünh.

Avots: ME II, 305

kulcenêt(iês), -ẽju(os), s. unter kulcinât.

Avots: ME II, 305

kulcenêt(iês), -ẽju(os), s. unter kulcinât.

Avots: ME II, 305

kulcenis "?": visi sabruka kulceņiem kruogā Wid.

Avots: ME II, 305

[II kulcenis

1) kulˆcenis Bers., ein Holzklotz, der beim Balkenführen auf die
ragus gebunden wird; auch als Schimpfwort für einen kleinen, ungeschickten Menschen;

2) in Baltinov = gulinis oder auch ein Starhäuschen aus einem Holzklotz. - Zu slovak. klč, poln. dial. kielcz "Stock, Klotz" bei Berneker Wrtb. I, 659.]

Avots: ME II, 305

[III kulcenis Modohn "kul˜tene I"; kulˆcenis ² Bauske, eine durchgeschüttelte Flüssigkeit.]

Avots: ME II, 305

kulcens,

[1) ein sehr kleiner Mensch
Lub., Fest.];

2) "kas kulcenē" Lös. n. Etn. IV, 99. [Wohl als kulcenis aufzufassen.]

Avots: ME II, 305

kulcerêt, ‡

2) "langsam, mühsam auf einem schlechten Weg fahren"
Adl.

Avots: EH I, 670

kulˆcerêt Druw., -ẽju, tr., bewegen: bē̦rns uz galda sē̦dē̦dams kulcerē kājas. Refl. -tiês, sich bewegen, hin- und herschlenkern: vāģiem ilkss izdilusi, kulcerējas.

Avots: ME II, 305

‡ *kulcêtiês, zu erschliessen aus nùokulcêtiês.

Avots: EH I, 670

kulciens,

1): dzert alu lieliem kulˆcieniem ² Ahs.

Avots: EH I, 670

kulciens,

1) [kulˆciens Lis., Bauske], der Schluck, Zug:
dzēra mazuos kulcienuos Vēr. II, 70;

2) ein Rippenstoss:
iegrūžu krietnu kulcienu Purap. Vgl. guldziens.

Avots: ME II, 305

‡ I kul˜ciẽres NB., = uõdere II. Vgl. ‡ kul˜tiẽris.

Avots: EH I, 670

‡ II kulcieres Matk. "ein einfacher Apparat (ein Butterfass) zum Butlern (Kernen)".

Avots: EH I, 670

‡ l kul˜ciẽrêt NB. "pakaļejās ragus. baļķus ve̦duot, vadīt ar kulcierēm. lai priekšējās ragus ar baļķi iet pa ceļa vidu".

Avots: EH I, 670

‡ II kulcierêt Matk. "mit kulcieres II buttern".

Avots: EH I, 670

kulcinât, intr.,

1) in kleinem Trab fahren:
es kulˆcināju ai savu bērīti un nuonācu tikai vakarā mājā Mar.;

2) [in Lub. und Fest. in dieser Bed. kulcenêtiês], strauchelnd, purzelnd vorwärtskommen
[kulcenêt Lös. n. Etn. IV, 98, Odensee]: ne˙viena acumirkļa nepieturēja, kad es tâ kulcenēju Vēr. l, 1349;

3) [kulˆcinât od. kulˆcenêt Bers.], wedeln, bewegen
[Lub., Fest.]: suns asti kulcenē Etn. IV, 99. [nekulcenē kājas! Bers.] zirgs asti kulcina Ar.;

[4) kul˜cinât Dond., Wandsen, Ruj., kulcinât Lis., kulˆcinât ² Bauske, (eine Flüssigkeit) schütteln.]
Refl. kulcenêtiês, lose sein und sich bewegen, wackeln: ratiem jau visi kuociņi kulcenējas Erlaa n. Etn. IV, 99. [Zu bulg. kъlka "Hüfte" und li. kulkšìs "Sprunggelenk der Pferde", le. kulksnis?]

Avots: ME II, 305

I kulcinât, ‡

5) wacklig machen (wo?); ‡

6) mit dem Lenkseil antreiben;
‡

7) "?": lē̦nā gaitā kulcinādams savu zirgu Azand. 242.

Avots: EH I, 670

‡ *II kulcinât, zu erschliessen aus nùokulcinât.

Avots: EH I, 670

kulčinât,

1): auch (mit ulˆ ) Warkl.

Avots: EH I, 670

kulčinât, kulčuôt,

1) schütteln (eine Flüssigkeit)
Dond., Selg. n. Etn. IV, 98: viņš kulčina pudelē pienu;

[2) im Wasser plätschern
Spiess n. U. Refl. -tiês, plätschern: bē̦rni kulčinājas pa ūdeni].

Avots: ME II, 305

‡ kulˆcinêt Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 85,

1) = stirinât: k. kājas;

2) sich langsam vorwärtsbewegen.

Avots: EH I, 670

kulcinêtiês, ‡

2) "sich aufregen·:
kad nāce pē̦rkūns virsā. siena vedēji kulcinējās un dristāja Bērzgale.

Avots: EH I, 670

[kulcinêtiês, Purzelbäume schlagen: grūši ir kulcinēties starp debesi un zemi Latg. Vōrds.]

Avots: ME II, 305

‡ kul˜čurêt Frauenb., spülen: k. alus mucu. Refl. -tiês Frauenb. "skaluoties".

Avots: EH I, 670

I kul˜da,

1); auch Walk n. RielU., Baldohn, Durben, Orellen, Pernigel, Seyershof, (mit ul ) Saikava.

Avots: EH I, 670

I kul˜da [Wolm.],

1) die Aschengrube neben der Ofendffnung zur Aufbewahrung des Feuers, auch zum Kochen
Biel. H. 71 (Alt-Ottenhof, Lemsal, Ronneb.);

2) der Vorofen od. die tiefe Grube vor dem Ofen in der Riege:
rijnieks, nuosēdies uz kuldas malas, pīpēja pīpi JR. V, 36;

3) der Feuerherd Pinkenhof:
es maza meitiņa, pe̦lnuos (Var.: kuldā) sēdēju BW. 2143. Aus estn. kolda "Vertiefung vor der Ofenmündung".

Avots: ME II, 305

II kùldu ² : auch Pas. VII, 50 (aus Lettg.), 484 (aus Eglūna), X, 295 (aus Lettg.), 356 (aus Līvāni), Kaltenbr., Lixna, Lubn., Oknist, Pilskalne, Višķi: atiet muna kristamāte, kuldās ruokas sabāzuse Tdz. 36760 (aus Kalupe).

Avots: EH I, 670

II kùlda ² [Warkh.,Warkl.], die Tasche N.-Schwanb., Infl., Konv. ² 134.

Avots: ME II, 305

III kulda, s. kulduoņa.

Avots: ME II, 305

‡ IV kulda Wessen "ein einfacher Schlitten". Vgl. kulba 5.

Avots: EH I, 670

I kuldaîns, kulduons, ein Kaldaunengericht, welches am Tage vor der Hochzelt aufgeschüsselt wird Ruj. n. U.

Avots: ME II, 305

[II kuldains, mit Taschen versehen: kuldaini svārki Warkl.]

Avots: ME II, 305

[III kul˜dains Ruj., Binsenkungen aufweisend: k. tīrums.]

Avots: ME II, 305

‡ kulˆdenêt, -ēju Sonnaxt, stolpernd gehen: bē̦rns kuldenē.

Avots: EH I, 670

‡ kuldenis Sonnaxt "ein Lebewesen, das nicht gut oder stolpernd geht".

Avots: EH I, 670

*kulderêtiês, zu erschliessen aus sakulderêtiês.

Avots: EH I, 670

‡ Kul˜dīga, die Stadt Goldingen. Dafür Kuldīnga bei Спрогис Геогр. слов. 155, Guldīga bei Manzel und Lng., Guldinga in einem Reisebericht v. J. 1413 bei Bielenstein Grenzen 130, "Goldingen" in einem Doknment v. .1. 1245 bei Bielenstein I. c. 211. Erinnert an den ON. Koldingen in Jütland und an der Leine (bei Watson).

Avots: EH I, 670

kuldîgs, ‡

2) "gut passend" (von Kleidern)
Zarnikau: kuldīgi svārki.

Avots: EH I, 670

kuldîgs, hin- und herschlenkernd, flatterig: viņam mugurā bija tāda kuldīga fraka B. Vēstn. Zu kuldît.

Avots: ME II, 305

kul˜dinât,

2): auch Salis;

3): dreschen lassen
Siuxt.

Avots: EH I, 670

kul˜dinât [li. kùldinti "dreschen lassen"], tr., freqn. zu kul˜t,

1) wiederholt dreschen:
nakti riju kuldināju BW. 6865. ai, lielā rudzu rija, kas nu tevi kuldinās? 14846. labībiņa kuldināta 7707;

2) prügeln:
kur, meitiņa, kūju liki, ar kuo māti kuldināji? BW. 22810;

3) dreschen od. prügeln lassen:
kundziņš mani kuldināja BW. 31344.

Avots: ME II, 305

[kuldinêt Wessen "wackelnd und sich in die Hohe streckend gehen".]

Avots: ME II, 305

kuldît, -u, -ĩju, tr., freqn. zu kul˜t, wiederholt schlagen, dreschen, schütteln (von einer Flüssigkeit): pienu ielej pudelē un tad kādu laiku kulda, tâ ka tas saiet Etn. IV, 106.

Avots: ME II, 305, 306

kulduoņa, kulda, ein Nimmersatt: kâ kulduoņa od. kulda, nevar vien pieēdināt Serb.

Avots: ME II, 306

kul˜durêt, Refl. -tiês: rati kuldurējās pa nelīdze̦nu ceļu Schnehpeln.

Avots: EH I, 670

kul˜durēt, -ẽju, tr., schütteln, hinund herschwenken: kad jūŗas eža uoliņas kuldurē, tad viņas izirst vairākuos gabaluos Vēr. II, 1184. Refl. -tiês, geschüttelt werden, sich bewegen: uolu kaste braucuot ļuoti kuldurējās; kad tik uolas nav saplīsušas Wain., Kalleten, Dond. [Zu kuldît.]

Avots: ME II, 306

‡ kuldurîgs,

1) "?": pa nelīdze̦najiem, kuldurīgajiem mežu ceļiem Janš. Mežv, ļ. II, 352; zu kul˜durêt;

2) "taumelnd"
Anzen;

3) "wackelig; los; klappernd"
Alschw., Iw.;

4) "unartig, unbändig, zügellos, ausgelassen"
Anuenburg, Meselau, N.-Peb.

Avots: EH I, 670

kul˜duris, ein unruhiger Mensch, ein Springinsfeld Katzd., Janš.

Avots: ME II, 306

kuldziens, der Schluck: vīrs ievilka slaidu kuldzienu Seib. A. XIII, 492. Vgl. guldziens, kulciens.

Avots: ME II, 306

‡ kuldzums, = kùkums I: duot ar kulaku par kuldzumu Kaudz. Izjurieši 261.

Avots: EH I, 670

‡ *kuldzurêt, zu erschliessen aus sakuldzurêtiês.

Avots: EH I, 670

kule: naudas k. BW. 1785, 1 var. pe̦lnu k. 24784, 4. sēņu k. 20909. ubagu k. 34957. man bij laba ganu k.: ganuos gāju. pienu deve, pieguļā cūkas gaļu 29249. tas nuoņēma darba kuli, manu darba nedēliņu 22328, 1. nuostrādāja visu dienu ar savu kuli (der Arbeiter zehrte den ganzen Tag an der mitgebrachten Kost) Warkl.; "re̦snās zarnas gabals, kas nuobeidzas ar aizaugušu galu" Siuxt. bads k. Warkl., ein Geizhals. siekalu kulīte Frauenb., ein speichelndes (geiferndes) Kind. Zur Herkunft dieses Wortes s. auch P. Schmidt FBR. VII, 9.

Avots: EH I, 670, 671

kule, Demin. auch kulitiņa [Salis], ein kleiner Sack, eine Tasche U.: Sprw. kulē bāžams, maisā nelien. ceļa kule, ein kleiner Sack, in welchen Brot und andere Viktualien für eine Reise getan werden; kuli taisīt, den Sack füllen; kulīte, ein Futtersack für die Pferde Grünh.; maizes kule, ein Brotsack; miltu kule, ein kleiner Mehlsack; nabaga kule, Bettelsack. Sprw.: es viņu labākl pazīstu kâ nabags savu maizes kuli. nu ņēma nuo vedēju kules, kuo vedēju tē̦vs bija līdza atvedis BW. III, 1, 53. grūdeņa (tīkla) kule, der Netzbeutel Lasd. lielības kule, ein Prahlhans Purap. nieku kule, jem., der Unsinn spricht: tai jau nevar ticēt, tā ir tāda nieku kule Dond.; mē̦du kule, ein Spötter AP., Smilt. AIs Schimpfwort - etwa: Schachtel: ak tu ve̦ca pupu kule BW. 23438, 5. bē̦rnu preču kulē nest, ein Kind auf dem Rücken tragen. [Nebst li. kulė˜ "Sack" oder kulìs "Sack am Fischergarn"] wohl aus r. куль "Sack" resp. poln. kul "Säckchen am Fischernetz", [vgl. Berneker Wrtb. 1, 642 und Walde Wrtb a 208 unter culleus].

Avots: ME II, 306

‡ *kuldžinât, zu erschliessen aus sakuldžinât.

Avots: EH I, 670

[kulē̦na Rutzau, Säckchen.]

Avots: ME II, 306

kulenes, der Dudelsack Nerft n. Mag. IV, 2, 124.

Avots: ME II, 306

‡ kulenīca Meselau, ein kleiner Sack (etwas geringschätzig).

Avots: EH I, 671

kulenieki, Fausthandschuhe Lis. n. RKr. XVII, 94.

Avots: ME II, 306

[kulens U., = kulainis II, Blaubeerschnepfe.]

Avots: ME II, 306

kulêt -ẽju, Schlingen beim Strickzeug, Maschen bilden; davon kulējuma adījums Konv. ² 227.

Avots: ME II, 306

kuletĩte, ein Demin. von kule, für kulĩte, das Säckchen, Täschchen: man ve̦cā kuletīte ar visām atslē̦gām BW. 27824, 1.

Avots: ME II, 306

kulêži, Leute, die zur Frohnzeit aus demselben Brotsack ihren Proviant holten. Fig., kulēžuos iet, intimen, unzüchtigen Umgang haben, gemeinsame Sache machen JU.

Avots: ME II, 306

‡ kulienis Bērzgale "ein ziemlich dicker Mehl- oder Eierbrei".

Avots: EH I, 671

kuliks, ‡

2) ein gewisser Vogel:
kad ... kādas dienas rasas nav, tad k. stipri brē̦c: "kur līts, kur līts?" Pas. I, 402 (aus Kreuzb.). Wohl aus r. кули́к "Schnepfe".

Avots: EH I, 671

kuliks, ein kleines Kalkuhn N.-Schwanb.

Avots: ME II, 306

kulinât [vgl. li. kulinė´ti "vielfach ein wenig hart schlagen"] Mar. n. RKr. XV, 121, kuļinât, tr., freqn. zu kul˜t, wiederholt schlagen, klopfen, schütteln, mischen, quirlen, wedeln, [schnell bewegen Fest.]: nevērīgi kājas kuļinādama, viņa sāka atlaist matus vaļā RA. vistiņa pāri reizes kuļināja ar kŗeisuo spārnu Purap. kulināt uolas, sviestu Mar. viņš lūgdamies kulināja asti MWM. VII, 694. Refl. -tiês, sick bewegen: re̦snais vē̦de̦rs tâ kulinājās, ka man uznāk bailes Druva I, 1079. [kuo tu kāju kuļini Fest.]

Avots: ME II, 306

‡ I kulinêt (li. kulinė´ti) Bērzgale, = kulinât: k. miltus ūdenī.

Avots: EH I, 671

‡ II kulinêt,

1) = kùleņuôt; sich langsam vorwärtsschleppen Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84; mühsam durch tiefen Schnee waten Gr.-Buschh.;

2) fig., leben, existieren
Warkl. Refl. -tiês,

1) "flattern, sich im Winde bewegen"
Gr.-Buschh.;

2) mühsam durch tiefen Schnee waten
Bērzgale. Vgl. auch ‡ atkulinêt(iês).

Avots: EH I, 671

kuliniẽks, kulniẽks, ein Bündelträger Infl. n. U.; [der Bettler Wid.]; Fastnachtsbruder LD.

Avots: ME II, 306

‡ kulinis "istabas priekšnams" Auleja; s. unter kuls I ‡ 3.

Avots: EH I, 671

kuliņš: katrs plūcējs linu saujas same̦t savā kuliņā Ramkau. Deminutiv zu kuls II.

Avots: EH I, 671

[kuliņš U., Mar., Tirs., ein Häuflein: samest grāmatas, akmeņus, gružus, mē̦slus kuliņā N.-Schwanb., Mar.; ein Strohbündel. Vgl. kulā "zusammen".]

Avots: ME II, 306

kulis,

1) ein Plebejer;
kuļi, das Gesindel, Krethi und Plethi: kniķi, knauķi, kuļi, kāši BW. 2973, 7. būtu es tuo zinājusi, kādi kuļi ēdējiņi 19211

[2) jem., der verwirrte Haare hat
St.]

Avots: ME II, 306

‡ II kubis (?) Wizenhof "ein altes, schwaches Pferd" (?).

Avots: EH I, 666

kulitiņa: auch Saikava.

Avots: EH I, 671

kulitiņa [Salis] od. kulĩtĩte BW 2743, Demin. von kule.

Avots: ME II, 306

kul˜ka,

1): ceļš vienās kul˜kās Dunika; Grube, Gruft
Lng.;

2): eine vom Wasser ausgehöhlte Vertiefung (duobums) Behnen; ‡

3) ein Schneehaufe
(mit ul˜ ) NB.: vējš savilcis sniegu lielās kulkās; ‡

4) "?": vēl kulciņas sajukušas vakarēju jājumiņu BW.13630, 5 var.

Avots: EH I, 671

kul˜ka [auch Līn.],

1) eine ausgefahrene Gruft auf dem Wege:
tagad uz ceļa lielas kulkas Wain., Gr.-Sessau, Perk.; kulkas, nusgefahrene Schneegüfte auf dem Wege Wain., Sackenhansen;

2) eine tiefe Stelle im Flusse
Wain. [Aus mnd. kulk "Erdloch, mit Wasser gefüllte Vertiefung".]

Avots: ME II, 306

[kul˜kaîns um Bauske, Wid., güftig: k. ceļš.]

Avots: ME II, 306

‡ kulkājīte "?": dē̦lu māte k. BW. piel. ² 23221, 1.

Avots: EH I, 671

kulksa [?] Etn. IV, 34, = gūža II.

Avots: ME II, 306

I kulkša, Grube auf der Landstrasse Dr. Vgl. kulka.

Avots: ME II, 307

II kulˆkša ² [Rutzau], die Hüfte Gramsden. Vgl. kulša und kulksnis.

Avots: ME II, 307

I kulksna, eine Wassergrube Dr., Mar. Vgl. kul˜ka.

Avots: ME II, 307

II kulksna [?], die Keule (des Schweines) Frauenb. [Mit ķ - zu lesen? Vgl. ķulis I.]

Avots: ME II, 307

[kulˆkšņa ² N.-Bartau "der Unterarm".]

Avots: ME II, 307

kulksnaîns, grubig Dr., Mar.

Avots: ME II, 307

kulˆkstêt, -u, -ẽju,

1) sprudeln, geräuschvoll hervorbrechen:
ūdens kulkst, gar pudeles kaklu skriedams Mar. n. RKr. XV, 121;

2) = kulkt 1 Etn. I, 34.

Avots: ME II, 307

kulksnis,

1): "kustuoņu celis (cūkas pakaļkājai parasti)" Behnen, Schnehpeln (mit ul˜ ), Zögenhof (mit ulˆ ² ); "kājas liêla un ciskas kauls; luopiem pakaļējuo kāju kauls ceļa luocītavā" Siuxt (mit ul˜ ); kulksnīši grabēja katla dibe̦nā BW. 33423. - k. 5 nach Niedermann Symb. gramm. Rozw. I, 114 aus *pulksnis (vgl. pulksts 3).

Avots: EH I, 671

kulksnis (li. kulkšnìs "Knöchel, Sprunggelenk"),

1) das Sprunggelenk (bei Pferden, Kühen, Schweinen), das Gelenkstück, die Keule
Mesoten: kamanas sitas zirgām pie kulkšņiem Naud. zirgam aste līdz kulkšņiem LA. paņemi nuo guovs divus pakaļas kulkšņus LP. I, 103. (pe̦lnu dienas) vakaru jāē̦d cūkas kulkšņi ar biezputru RKr. VI, 33;

2) ein grosser Knochen, an dem wenig Fleisch dran ist
Naud.: ē̦duši tādus kulkšņus kâ vilka kājas LP. V, 47;

3) der Fuss, das Bein:
zē̦n, tu nuosaldēsi kulkšņus Popen;

4) ein kleiner Knabe mit hervorstehendem Bauch;

5) kulˆksnis ^2, ein kleines Kissen auf der weichen Unterlage des Kummets, um eine am Halse des Pferdes wundgeriebene Stelle vor weiterem Abreiben zu schützen
Gr.-Sessau. [Wenigstens in den Bed. 1-3 vgl. kulcinât (s. dies).]

Avots: ME II, 307

kulˆkstît ² : auch Kal., OB.

Avots: EH I, 671

kulˆkstît ² [Dunika], = kulstît (linus).

Avots: ME II, 307

kulksts, -s, das Querholz, eins von den Querholzern, welche die Latten der Egge zusammenhalten, in denen sich die Zinken der Eggebefinden Druvall, 81.

Avots: ME II, 307

kulˆkt ^2, -stu, -cu, intr.,

1) kakeln
Biel.: vista kulkst [Ruj.], Etn. I, 34; [tītars kulkst Wid., Bauske;

2) kulˆkt Lis., = kul˜kstêt 1: dzēriens kaklā kulkst Ruj.].

Avots: ME II, 307

[kul˜laža, dicker Bauch, Wanst, voller Kropf: tam kullata pilna, var mierīgi dzīvuot. vistai kullaža nuokārusies, bet vēl meklē graudu Jürg.]

Avots: ME II, 307

I kul˜mãji: "izkultu linsē̦klu paliekas bez smalkajām pe̦lūm" Salis.

Avots: EH I, 671

I kul˜mãji, Hanfschäben (Abfall) L.; Flachsstengel ohne die Köpfchen Rosenberger; Hülsen, abgeschnittene Enden vom Flachs U. [Alt-Ottenhof]; Lein-, Buchweizen-, Erbsenstroh, N.-Kmph. [Vielleicht kontaminiert aus kulāji (s. dies) und *kulmi, das vielleicht in kul˜mastis steckt. Nach Ojansuu Lisiäsuomalais-balttilaisiln kosketuksiin 51 aus den finnischen Sprachen (vgl. finn. kulmu "zerriebenes Heu, Strohhalm").]

Avots: ME II, 307

II kùlmāji ² Oppek. "Schollen, die während des Pflügens und Eggens vom Felde aufgelesen werden".

Avots: ME II, 307

‡ kul˜maks Stenden, ein grosses, plumpes Lebewesen. Aus kalmuks (unter kalmaka)?

Avots: EH I, 671

[kũlmaks "eine grosse Ratte" Tals., Stenden ; als Schimpfwort in Stelp.]

Avots: ME II, 336

kul˜mastis, ein Zauberer: kulmastis - burvis, kas nāk gavēņa laikā, ce̦turtdienām izejuot, un cē̦rp aitas Wolm.

Avots: ME II, 307

[kulmît "klopfen": kulmīta gaļa "mürbes Fleisch" Ziepelhof.)

Avots: ME II, 307

kulna, kul˜ne [Rutzau], (li. kulnìs "die Hacke, Ferse", [apr. kulnis "Fuss-knochel"]), die Hacke, Ferse Rutzau n. Etn. II, 33 (kulne); die Hand (?): un nebučuo diezgan padevīgi kulnes Konv. ² 2222.

Avots: ME II, 307

‡ kulnesis Celm., Nautrēni, M. 211, ein Hausierer.

Avots: EH I, 671

kũlnica N. - Kmph., kũlenĩca Smilt., eine Wiese, auf der schlechtes Gras (kūla) wächst.

Avots: ME II, 336

‡ kulnīca,

1) "der sechste Teil eines Lofs"
A.-Schwanb.;

2) "ein Butterfass zum Kernen"
Annenburg;

3) "ein Sack"
N.-Peb.

Avots: EH I, 671

[kulnieks U., ein Fastnachtsbruder; vgl. kuluos.]

Avots: ME II, 307

‡ kùlnît ² , -īju Oknist, Hindernisse überwindend laufen: zē̦ns kulnī par lauku uz mājām; mati vien plīvinē. Zu li. kuln(i)úoti "trotten" ?

Avots: EH I, 671

kuluos lēkt, Fastnacht laufen U. S. kuls II und kulâ.

Avots: ME II, 309

kulpes, die Füsse Grünh.

Avots: ME II, 307

kul˜pīši, verschiedene Fettabfälle Kabillen.

Avots: ME II, 307

I kuls,

1): auch AP., Orellen, Salisb., Seyershof, Stom., Wolm.: ciets kâ k. KatrE.;

2): auch Auleja, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Nautrēni, Oknist, Sonnaxt, Warkh., Warkl., Pas. XII, 353 (aus Preiļi in Lettg.); vidin brāļu kuļā gāju, vidin māršu dirveņā BW. 10084, 1. kula vārti 6732, 3. platas bija kula durvis (Var.: lielas durvis piedarbam) 31548, 1. pa kula duravām Pas. XII, 190 (aus Domopol); ‡

3) kuleņš Višķi, das Vorhaus,
= ‡ kulinis Auleja.

Avots: EH I, 671

I kuls,

1) der Estrich:
viņš nuodrikšināja uogles pie kula Blaum. kalējs nuospļāva uz ķēķa kula Dok. A. saimniece izrušināja uogles vienlīdzīgi pa krāsns kulu Vīt.;

2) die Tenne
Nerft, Ronneb., [Alt-Ottenhof]: platas bija kula durvis. Gew. piedarbs. Wohl zu kul˜t.

Avots: ME II, 307

II kuls: žagaru k. Alswig, Kalnemois. meta brālīši, ne˙kā netika; ka[d] meta māsiņas, pacēlās kuliņš BW. 25623, 2. kula cūkas nebaŗājas (gemeinsame Arbeit geht nicht vonstatten) Mahlup.

Avots: EH I, 671

II kuls, der Haufe Stom., Mar.; akmeņu kuli, Steinhaufen Aahof. Der Lok. kulā (s. dies) = kuopā: iesim kulā uz māju Mar. [Nach Bezzenberger BB. XXIII, 320 zu ai. kula- "Herde, Gemeinde".]

Avots: ME II, 307

kùlša ^2, [kulˆša ² Nigr.], die Hüfte, die Lende Nerft. Zu li. kùlšė, [apr. culczi dass.]; vgl. kulksnis.

Avots: ME II, 308

kulšêt [?], -ẽju, trotten, watscheln N.-Schwanb.

Avots: ME II, 308

kulšinât, tr., schütteln (eine Flüssigkeit): pienu pudelē Gr.-Essern, Gr.-Behrsen.

Avots: ME II, 308

‡ kul˜šķis Ramkau, ein Bestandteil einer hölzernen Egge: kulšķus pagatavuo nuo egl˜es galuotnes; starp tiem ar gre̦dze̦nu iestiprina egļa galdus.

Avots: EH I, 672

kul˜sma,

1): auch Iw.; piederēja kulsmiņai (Var.: piedarbā) pieci... kumeliņi BW. 8160; ‡

3): ve̦se̦las kul˜smas (als plur. t., "kārta, daudzums") muižļu plānā Dunika. ja, sìenu vai salmus ne̦suot, nuokaisa zemi ar biezu kārtu, tad saka, ka siens vai salmi kul˜smām palikuši NB.

Avots: EH I, 671

kul˜sma,

1) das in der Tenne zum Dreschen ausgebreitete Getreide:
ļautiņi lūdzas, lai jele atvē̦luot kādu zirgu kulsmu nuomīdīt LP. VII, 110; 740;

2) das gedroschene Getreide
Perk.: pēc rijas nuokulšanas sastumj kulsmu piedarba kaktuos vētīšanai Grob., [Hasenp.]. zirgi gul kâ kulsmā, von einem gut gestreuten Stalle Nigr. Zu kul˜t.

Avots: ME II, 307

‡ kul˜sms Dond. n. FBR: V, 133, = kul˜sma I.

Avots: EH I, 671

‡ kulšņa "jem. mit einer scharfen Zunge" N.-Bergfried.

Avots: EH I, 672

[kul˜šņâtiês N.-Peb., mühsam vorwärts kommen: uz priekšu k. (= kulties 3) Lis.]

Avots: ME II, 308

‡ kul˜stamdẽle Iw. "dēlis, uz kā kulsta linus".

Avots: EH I, 671

kulstamniẽks [auch Lindenhof und Mar.; assimilatorisch für kulstavnieks] Etn. III, 78, kulstaunĩca Inflänt., kulstava, kulstekle A. XI, 250, kulsteklis, kul˜stîkla [M. Sil.], Naud., [Grünwald, kul˜stîkle Nötk., Kabillen], kul˜stîklis, kulstiklis [Odensee], Mar., kul˜stîtava, C., Lös.,

1) [kulstamnieks Welonen], das Gestell, worauf der Flachs beim Flachsreinigen gelegt wird
(kul˜stîkle Grünh., Hofzumberge, kulstīkle N.-Peb., Schrunden, Ober-Bartau]: paņē̦mušas linu brauktuvu ruokā, situši aŗ tuo pa kulstavu LP. VII, 601. sē̦dušās uz linu kulstavu LP. VII, 601. kur braukdami, kulstavnieki, kur ve̦zdami kulstītavas? BW. 28352;

2) die Flachsschwinge
(s. Bielenstein Holzb. 523 und 684), der Bleuel zum Schlagen des Flachses, as Schwingholz; in Bers. und Lasd. so kulstītava, bei U. und Spr. kulstava, kulsteklis Paul., [kulstavnīca Welonen, kulstīkle Gramsden, Lettin], kulstîkla Luttr.: dilles tuop kultas ar sprigull un ķimenes ar kulstekli Jes. 28, 27;

3) fig., eine Plappertasche, Klatschbase:
kulstīkla, kas citus aprunā vai visu izpļāpā: iet kâ kulstīkla Etn. II, 62;

4) kulstīklänemierīgs cilvē̦ks, kas kulstās labprāt apkārt" Janš.;

[5) kùlstamnieks ² Sessw., = kulstavnieks].

Avots: ME II, 307, 308

kulstava: linu k. Pas. II, 519, (mit ul˜ ) Ramkau; plur. kul˜stavas Strods Par. vōrdn.99 "?"

Avots: EH I, 671

kulstava LP.VII,601,[Druw.], = kulstītava.

Avots: ME II, 308

kulstavnīca (unter kulstamniẽks),

2): auch Bērzgale, Warkl.

Avots: EH I, 671

‡ kùlstavīca ² Zvirgzdine, = kulstamniẽks 2.

Avots: EH I, 671

kulstavnīca "nekārtīga sieviete, kas kuļas ap vīriešiem" Fest.

Avots: ME II, 308

kul˜stavniẽks, ‡

2) = kulstamniẽks 1 (mit ùl ² ) Lubn.

Avots: EH I, 671

kulstavniẽks, einer, der Flachs schwingt, reinigt: kur braukdami, kulstavnieki, kur ve̦zdami kulstītavas? BW. 28352.

Avots: ME II, 308

kulstekle,

2): (die Flachsschwinge)
auch Lutr. (mit ul˜ ), Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt (mit ùl ² ), Stelph.

Avots: EH I, 671

kulstekle,

1) eine Herumtreiberin, Hure
U.;

[2) = kulsteklis Laud.].

Avots: ME II, 307

kulsteklis: auch ("?") Lasd. u. a. n. FBR. IX, 138.

Avots: EH I, 671

kulsteklis "das Holz, damit man Flachs ausschlägt" [Manz. Lettus. kulsteklītis, ein Brettchen der Weber Bielenstein Holzb. 419].

Avots: ME II, 308

‡ kùlstekne ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, = kulsteklis.

Avots: EH I, 671

‡ kulstelêt,

1) (nicht intensiv) Flachs schwingen (reinigen)
Bērzgale, Grünw:, Kalvene, Kurs., Renzen, Ringmundshof, Smilt.;

2) (mit dem Schwanz) wedeln
Renzen.

Avots: EH I, 672

‡ kùlsteune ² Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 77, = ‡ kùlstekne ² .

Avots: EH I, 672

‡ kùlstevnîca ² Lubn. clinu kulstītava, brauktuve.

Avots: EH I, 672

‡ kulstiķis A. Erss Muižnieki 27, = kulstavniẽks.

Avots: EH I, 672

kùlstikla ² : die Flachsschwinge (mit ul˜ ) Irm.

Avots: EH I, 672

[kùlstikla ² Fianden, Alt-Laitzen, kulstikle "linu tīrījamais rīks" Druw., Sessw., Kaizenau, Sinolen, Wessen]; kulstiklis Mar., s. unter kulstamnieks.]

Avots: ME II, 308

kul˜stîkla: auch (= kulstamniẽks

1) N.-Wohlfahrt, (mehr als plur. t.) Siuxt; (die Flachsschwinge)
A.-Autz, A.-Bergfried, Auleja, Kal., Mitau, Naud., Nikrazen, Gr.-Sessau.

Avots: EH I, 672

[kul˜stîkla, ein tolpelhaftes Weib Jürg.]; kul˜stīkla, ein sittenloses, liederliches Frauenzimmer [Grünwald], Naud.; s. auch unter kulstamnieks.

Avots: ME II, 308

kul˜stîklis, s. unter kulstamnieks.

Avots: ME II, 308

‡ kùlstikne ² Līvāni, = kulstamniẽks 2.

Avots: EH I, 672

‡ *kulstiņš (oder *kulstinis?) "?": nuo kulstiņa kre̦klu devu Tdz. 50501.

Avots: EH I, 672

kul˜stît,

1): auch (kùlstēt ² , prügeln)
Zvirgzdine;

2): auch (mit ul˜ ) AP., Iw., Ramkau, Salis, Siuxt, Wolm. u. a., (mit ùl ² ) Kaltenbr., Linden in Kurl., Oknist, Saikava, Warkl. u. a. Refl. -tiês,

2): k. nuo vienas puses uz uotru pusi Siuxt. apkārt k. Janš. Mežv. ļ. II, 36.

Avots: EH I, 672

kul˜stît [(li. kulstyti Lit. Mitt. II, 58 f.), kulˆstît ² Līn.], -u, -ĩju, tr., freqn. zu kul˜t,

1) [kulstît Dunika u. a.], wiederholt schlagen:
kulstīja ar pātagu ežmali Seib.;

2) Flachs schwingen, reinigen:
pušu šķīru linu sauju, kulstīdama, mīstīdama BW. 21901. pē̦rnie lini nekulstīti, aizpē̦rnie kaņepāji BW. 15606. Refl. -tiês,

1) wiederholt schlagen, klopfen:
viņa kulstās ar kājām pa zemi Purap.;

2) sich umhertreiben:
diezin, kur mūsu puisis kulstās pa naktīm apkārt Ahs. Subst. kul˜stĩjums, der gereinigte Flachs, die Reinigung des Flachses: liniem jāpane̦s kulstījums LP. VI, 36; kulstîšana, das Schwingen, Reinigen des Flachses; kulstîtãjs, einer, der den Flachs schwingt.

Avots: ME II, 308

kulstîtava: linu k. (mit ul˜ ) AP., (mit ùl ² ) KatrE., Saikava.

Avots: EH I, 672

kulstîtava [Ronneb.], s. kulstamnieks.

Avots: ME II, 308

‡ kùlstivîca ² (wohl mit iv aus uv) "rīks, ar kuo kulsta linus" Oknist, ("?") Pilda n. FBR. XIII, 49.

Avots: EH I, 672

kul˜stuoņa, eine Umhertreiberin, ein liederliches Frauenzimmer: tu palaidnīga meita, kulstuoņa MWM. IX, 485.

Avots: ME II, 308

kùlsts ² : linu k. es būšu labs Azand. 98.

Avots: EH I, 672

kùlsts ^2, einer, der den Flachs schwingt Golg. Übertr.: kâ kulsts pa vidu Lub.

Avots: ME II, 308

kul˜stuve, ein liederliches Frauenzimmer: tā tāda kulstuve, kulstās ar visiem vīriešiem Naud.

Avots: ME II, 308

kulsums, kulsams Dond.,

1) das gedroschene Getreide
(kul˜sma): [2) kulsums, das in der Tenne zum Dreschen ausgebreitete Getreide Dond., Wandsen. - Wohl tahmisch aus *kulsms (vgl. kul˜sma) rein phonetisch entstanden].

Avots: ME II, 308

kul˜šus, schlagend; trollend, zur Verstärkung von kult, kulties: kulšus vien jākuļas uz priekšu Janš.

Avots: ME II, 308

kul˜t,

1): sviestu k. auch BielU., Siuxt u. a.; miltus klāt k. (hineinrühnen),
lai nav par šķidru AP.; drẽbes k. ar vāli Saikava;

2): auch Orellen, Salis, Seyershof; Wolm. u. a.;

3): niekus k. Siuxt, faseln;
‡

4) dengeln
Warkl.: izkapti kuldams BW. 33612. Refl. -tiês,

1): vàle vàlē jāsit, tad labāk kuļas klājiens Ramkau;

2): jāsāk k. (= braukt): nevaram vairs kavēties Saikava. k. citiem pa kājām Strasden. aitas sāka k. (= kuļāties, spārdīties) pa ratiem ebenda;

3): man sāp kājas, tuomē̦r kuļuos uz priekšu Orellen; ‡

5) (Getreide) dreschen
(intr.) Orellen: kad sāks k., vairs nebūs vaļas; ‡

6) sich mit etwas abgeben:
nav vaļas k. ar taviem zuobiem Pas. VIII, 265.

Avots: EH I, 672

kul˜t (li. kùlti), kuļu, kũlu, tr.,

1) schlagen:
ūdens klusi krastus kuļ Vēr. II, 1029, pate smēju, pate lēcu, plaukstiem (Var.: plaukstas) kuldama BW. 23402, 7. asti kult, den Schwanz wedelnd auf die Erde schlagen (von Hunden) Etn. IV, 99. sviestu kult, Butter (in einer Flasche) schlagen: ik dieniņas sviestu kūlu BW. 28908. maizi kult, beim Einrühren den Teig mit der Hand od. dem Loffel klopfen. putas kult mutē, Schaum schlagen (von Ebern, auch von Menschen): meža cūka piktumā putas kūlusi mutē LP. VI, 378. ce̦puri od. ce̦pures kult, im Übermut, namentl. im Rausch die Mütze(n) schlagen, schwenken, in Herrlichkeit und Freuden leben: dzerce̦puri kuldams, viņi dzēra, ce̦pures kuldami Aps. ce̦pures tie kuļ un kuopā dzer Rainis. dzīruojuši, kâ jâsaka, ce̦pures kuldami Purap.;

2) schlagen, prügeln:
miega dēļ, bāleliņ, nekul savas līgaviņas BW. 21970, 1. tas kuļams, dze̦nams, von einem Faulpelz;

3) dreschen:
ar spriguļiem, zirgiem, ar mašīnu k. kult pēc rakstiem, in bestimmtem Takte dreschen; vienādā rakstā k., ingleichem Takt dreschen; tukšus salmus kult, leeres Stroh dreschen. Refl. -tiês,

1) sich schlagen, sich dreschen:
kulies pati, kunga rija, tev nebija kūlējiņa BW. 6631;

2) schlenkern, sich hin und her bewegen, sich umhertreiben:
mēle vien kūlās BW. 19424. kuļas kâ piektais ritenis. viņi kūlās pa mežu LP. IV, 22. guovs kuļas (ar bulli), die Kuh rindert. meita kuļas ar puišiem;

3) mit Mühe vorwärts kommen, sich plagen:
cik dažādi dievs cilvē̦kiem pieškīris uz priekšu kulties Dok. A, kulies, kâ nu varē̦dams Kronw. Sprw.: kuļas kâ pliks pa nātrēm. ar miegu, nemiegu, parādiem kulties. saimnieks kūlies tukšumā un trūkumā LP, V, 399. pa kājām kulties, im Wege sein, hinderlich sein: bē̦rni, kuo kuļaties lieliem cilvē̦kiem pa kājām?

4) gedeihen, gross werden:
bē̦rns kuļas BW. I, 182, kulties mit d. Lok., zu etwas gelangen: ai vīriņ, ai draudziņ, kuļamies luopiņuos BW. 27079. [Wird gewohnlich zu kalt gestellt; vgl. auch slav. къlъ "Hauzahn" (s. Berneker Wrtb. I, 660 f.) und G. Meyer Etym. Wrtb. d. alban. Spr. 307.)

Avots: ME II, 308, 309

kul˜tava, ein Butterfass Wid.

Avots: ME II, 309

I kul˜tene, ‡

2) ein Mehlbrei (mit Fett zubereitet)
AP.

Avots: EH I, 672

I kul˜tene, ein saurer Trank, von Wasser und Mehl bereitet: kultene sk˙ābs dzēriens, pugatavuots iekuļuot rudzu miltus karstā ūdenī un tuo raudzējuot Wolm., Ruj., Burtn., Ronneb., Etn. I, 43. tas gāja uz istabu nuodzerties skābās kultenes Seib. Zu kul˜t.

Avots: ME II, 309

[II kul˜tene, der Waschbläuel Ahswikken. - Zu kul˜t.]

Avots: ME II, 309

‡ kul˜tenīca AP., = kul˜tene I ‡ 2.

Avots: EH I, 672

‡ kultenis,

1) = kul˜tene I 1 Segew.;

2) uolu k., das Rührei:
ce̦pta gaļa ar uolu kulteni Brigadere Dievs, daba, darbs 128

Avots: EH I, 672

kulteve, ‡

2) = grìeztaga PV.

Avots: EH I, 672

kulteve Lös. n. A. XI, 171, = kulstava.

Avots: ME II, 309

‡ kul˜tiẽris NB. "līks kuoks, kuo uzmauc uz stūres, lai valdītu stūri". Vgl. ‡ kul˜ciẽres und ‡ II kulturis.

Avots: EH I, 672

kul˜tin, schlagend, klopfend, dreschend, zur Verstärkung von kul˜t: kultin kūlu kunga riju BW. 31568.

Avots: ME II, 309

‡ kultnica Segew.,

1) = kul˜tene I 1;

2) ein Quirl.

Avots: EH I, 672

kul˜tupis [Nigr.], ein unruhiger Mensch, ein Umhertreiber Wain., Essern, Bartau; n. Biel.: ein arges Schimpfwort.

Avots: ME II, 309

(kulˆturis ² Ruj., jem., der in der Kirche mit dem Klingelbeutel (kule) herumgeht.]

Avots: ME II, 309

‡ II kulturis Sarraiken n. BielU., Perkunen; der Griff des Steuerruders.

Avots: EH I, 672

‡ III kulturis N.- Bergfried "= mieturs".

Avots: EH I, 672

kulturs Perk. "die Handhabe am Steuer."

Avots: ME II, 309

kul˜tuve,

1): citi mani tādēļ turē̦tu par kultuvi Mekons Parīzes asinskāzas 16; ‡

2) = ķẽrne 1: kultuves jeb ķērnes Pēt. Av. I, 184.

Avots: EH I, 672

kul˜tuve, die Umhertreiberin Kav., Ruhental. Zu kul˜t(iês). (Vgl. li. kultūvė˜ "Waschholz".]

Avots: ME II, 309

‡ kulums (?) "izkula" Strods Par. vōrdn. 98.

Avots: EH I, 672

‡ kul˜žîgs Frauenb., = lèmpîgs, neveĩkls.

Avots: EH I, 672

‡ kulžît, -īju Sonnaxt, mühsam, stolpernd gehen.

Avots: EH I, 672

‡ kul˜žņa Frauenb. "eine Wasserpfütze auf dem Weg".

Avots: EH I, 672

‡ kulžņi "Hede, die voller Schäben ist" N.- Peb.

Avots: EH I, 672

kuñkulains: kunkulaina vaga Lubn. palūkuoja ... sūcienu, vai tas ... nav ... k. Janš. Līgava I, 228.

Avots: EH I, 675

I kuñkulêt, -ẽju, klümpig werden od. machen L., St., U.

Avots: ME II, 315

II kunkulêt, s. sakunkulêt.

Avots: ME II, 315

‡ k unkulêtiês Salis, sich gleichsam rollend bewegen.

Avots: EH I, 675

kuñkulis,

a): piena kunkuļiem BW. 2924 var.;

b): kuñkulīši auch Iw.; kuñkuliņi Strasden, Klunkermus;
izvāri... kunkuļu putru! BW. 2898;

c): auch (mit un ) Schujen, (mit un̂ ) Warkl., (mit ùn ² ) Auleja;

g): auch Dunika.

Avots: EH I, 676

kuñkulis, kuñgulis, eine zusammengeballte Masse, [ein rundes Stück Wessen], ein Kloss,

a) ein Klumpen geronnener Milch:
kunkuļi - sarūguša piena gabali Etn. I, 17, [Dond.] viņa balta un apaļa kâ piena kunkulis Kav. lai es augu balta meita līdz tuo pienu kungulīti BW. 2925;

b) ein Mehlkloss, Klümpchen von Mehl:
kunkulīši - ēdiens nuo kviešu vai miežu miltiem Etn. I, 19: tad vāra kunkuļus un gaļu Mag. XX, 3, 61;

c) [kuñkuls PS., Selg.], ein Klumpen, Stück Erde, Fleisch:
viņš pakampj zemju kunkulīti Mag. VII, 33, aruot visi kunkuļi jāsadauza Peņģ., [Mar., Stenden]. metu tam ar sūdu kunkuļiem LP. VI, 57; gaļas kunkuļi Izgl.;

d) der Klumpen im Werg, Knoten im Garn:
lieli, mazi kunkulzši (Var.: kunkainīši) pie pakulu kuodaļiņas, visi gaida darinām BW. 7021. putns ieskrējis dzijā un kunkuļu kunkuļiem tuo sarežģījis R. Sk. II, 62;

e) eine kleine Wolke
Kaul.;

f) jeder Klumpen überhaupt:
viņam tālumā tāds tumšs kunkulītis kâ izliktuos LP. IV, 111. viņa lidinājas kâ kāds balts spalvu kunkulītis A. XII, 651. pēc saŗu izpēršanas bē̦rnam apklātā vilnainā drēbe ir piegājuse pilna ar me̦lniem, asiem kunkuļiem;

g) ein kleines, dickes, rundes Kind
St., U.; kunkulītis als Liebkosungswort: dēliņ, mans kunkulīt, kamdēļ raudi? LP. IV, 19;

h) der Adamsapfel
L.;

i) (in dieser Bed. wohl aus dem Deutschen) ein Büschel Flachs, die Kunkel
U. - Vgl. li. kuñkulas "Wasserblase", kuñkolis "Klunker".

Avots: ME II, 315, 316

kur̃kulis: auch N.-Wohlfahrt,

1): auch (nur von Fröschen)
kùrkuļi ² Linden in Kurl., (mit ur̂ ) Fest., Oknist, (mit ur̂ ² ) Salisb.;

3): "= kārkulis" Wessen.

Avots: EH I, 678