Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'apakš' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'apakš' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (58)

akmeņapakša

‡ akmeņapakša, der Raum unter einem Stein: nuo akmeņapakšas izlien časka Pas. IV, 475.

Avots: EH I, 66

apakš

apakš, eine verkürzte Form von apakša, dial. apukš, apuš, apuž, apš, apakšan, unter, Präp. mit d. Gen.,

1) lokal:
apakš zemes tē̦vs, māmiņa Ar. 154. es pamuku dre̦bē̦dama apakš kupla uozuoliņa BW. 1377, 4;

2) uneigentliche Verwendung ist sehr selten:
apakš ruokas iet, im Arm gehen; apakš ruokas pirkt, pārduot, unter der Hand, d. h. ohne Vermittelung kaufen, verkaufen; viņš ņurdēja apakš sevis, er brummte bei sich selber; apakš vēja stāvēt, unter dem Winde stehen. apakš vēja dē̦la māte manu balsi klausījās BW. 501. kas tik sē̦ri gavilēja apakš saules vakarā BW. 142, wer sang so wehmütig am Abend nach dem Untergange der Sonne;

3) zur Bezeichnung eines untergeordneten Verhältnisses selten:
Sprw. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekā apakš jauna vīra pātagas. apakš laba kunga dzīvuot, unter einem guten Herrn dienen. Unzweifelhafte Germanismen: apakš Poncija Pilāta, unter P. P., apakš viņa vadības, unter seiner Leitung, st. viņa vadībā, cf. Endzelin Pr. I, 33.

Kļūdu labojums:
1377 = 13377
dē̦la māte = dē̦lu māte

Avots: ME I, 72, 73

apakša

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73

apakšan

apakšan, unter, dafür jetzt apakš, apakšā: cietis apakšan Pontio Pilato Manc.

Avots: ME I, 73

apakšbrunči

apakšbruñči, der Unterrock: baznīcā un guoduos valkāja arī apakšbrunčus Etn. IV, 108.

Avots: ME I, 73

apakšdrānas

‡ apakšdrãnas Dunika, Kal., O.-Bartau, die Leibwäsche.

Avots: EH I, 70

apakšdrēbes

apakšdrẽbes, Unterkleider: slimnieku apakšdrēbes sadedzinādams Etn. IV, 115.

Avots: ME I, 73

apakšējs

apakšẽjs, der untere: virsējās kārtas spieda apakšējās Rul. 3; apakšējās ziņas, die folgenden Nachrichten Etn. III, 113.

Avots: ME I, 73

apakšene

apakšene, das Unten Biel. Spr. I, 284.

Avots: ME I, 73

apakšgals

apakšgals: ņemt apakšgalu augšā "abprügeln" Salisb.

Avots: EH I, 70

apakšgals

apakšgals, das untere Ende, Unterteil.

Avots: ME I, 73

apakšgaroza

‡ apakšgaruôza Dunika, Kal., O.Bartau u. a., die untere Brotkruste.

Avots: EH I, 70

apakšģērbs

‡ apakšģḕ̦rbs, die Unterkleider: baltā apakšģē̦rba sterbeles Janš. Dzimtene V, 183.

Avots: EH I, 71

apakšiņas

‡ apakšiņas, Frauenbeinkleider Janš. Dzimtene I 2 , 288; V, 223 u. a.

Avots: EH I, 71

apakškārta

apakškā`rta, die untere Schicht RKr. XVII, 34.

Avots: ME I, 73

apakškrekls

‡ apakškre̦kls Riga u. a., ein Unterhemd.

Avots: EH I, 71

apakšlindraks

‡ apakšliñdraks Janš. Bandavā I, 19, Plur. apakšliñdraki Siuxt, apakšliñdruks Dunika, O.- Bartau, ein Frauenuntertock.

Avots: EH I, 71

apakšlūpa

apakšlũpa, die Unterlippe: apakšlūpu kuodīt, kuodelēt, sich (vor Unmut) die U. beissen; apakšlūpu atmest, die U. aufwerfen.

Avots: ME I, 73

apakšmala

apakšmala, der untere Rand: tīkla apakšmala un virsmala Etn. II, 107. ce̦pure ar apaļu dibe̦nu un zvē̦ra ādu nuošūtu apakšmalu BW. III, 1, 35.

Avots: ME I, 73

apakšnieks

apakšniẽks, f. -niẽce,

1) der Untertan, Untergebene:
dzīvuojuši varmācīgi valdinieki, nebē̦dādami par savu apakšnieku labklājību LP. VII, 627. kungs savus apakšniekus ļuoti spaidījis LP. V, 144;

2) der Besiegte, Überwundene:
šim būšuot jāpaliek par apakšnieku LP. VII, 1173, er werde unterliegen müssen, den Kürzeren ziehen; dafür gew. apakšā palikt.

Avots: ME I, 73

apakšodere

‡ apakšuõdere Riga u. a., apakšuõde̦ra Gramsden, das Zwischenfutter, ein Zwischensatz (Stück Zeug zwischen Oberzeug und Futter).

Avots: EH I, 71

apakšpasaule

apakšpasaũle, die Unterwelt: es ķēniņa meitas izglābu nuo apakšpasaules LP. VI, 497.

Avots: ME I, 73

apakšpēle

‡ apakšpẽle, ein Unterpfühl; figürlich kunga a. BW. 35086, eine Konkubine: mani . . . nuosuņķēja par kunga apakšpēli Janš. Dzimtene V, 69 (ähnlich Līgava 1, 100).

Avots: EH I, 71

apakšplaukts

‡ apakšplàukts, das untere Fach (Abteil) Dunika: trauks nuolikts skapja apakšplauktā.

Avots: EH I, 71

apakšpus

apakšpus, unterhalb, Präp. mit Gen.: apakšpus tilta.

Avots: ME I, 73

apakšpuse

apakšpuse, die untere Hälfte, der untere Teil.

Avots: ME I, 73

apakšraugs

‡ apakšraûgs 2 Siuxt n. Fil. mat. 66, die Unterhefe ("raugs, kas alu izdzeruot paliek mucas dibe̦nā").

Avots: EH I, 71

apakšroka

apakšrùoka: die Worte "tev apakšruoka, man virsruoka" werden gesagt, nachdem es sich erwiesen hat, wer das obere Ende eines Stockes zu fassen bekommt und dadurch im folgenden Spiel Vorhand hat. J. Al.

Avots: EH I, 71

apakšroka

apakšrùoka: tev apakšruoka, man virsruoka, deine Hand liegt unter meiner Hand, und die meinige über der deinigen (ein Spiel) Druva I, 401.

Avots: ME I, 73

apakšstāvs

‡ apakšstàvs,* die untere Etage, das untere Stockwerk.

Avots: EH I, 71

apakšsvārki

‡ apakšsvā`rki: ein nom. s. apakšsvârks 2 in Kal.; ein Demin. apakšsvārķeļi Janš. Līgava II, 396.

Avots: EH I, 71

apakšvadonis

‡ apakšvaduonis Janš. Bandavā II, 197, ein Unterführer.

Avots: EH I, 71

apakšvējā

‡ apakšvẽjā stãvêt Salis, so stehen, dass der Wind von einer andern Person her zu dem Stehenden weht.

Avots: EH I, 71

apakšvilenis

apakšvilenis, der untere Weberbaum, um den sich das Gewebe umwickelt Lautb. Auch baķa buomis genannt.

Avots: ME I, 74

apakšzeme

apakšzeme,

1) das Unterirdische:
apakšzemes ūdens Konv. 2 517. vienu nuo strādniekiem nuolaida apakšzemē;

2) die Unterwelt:
zirneklis nuolaidies apakšzemes peklē Etn. II, 32; apakšzemes valdinieks LP. VII, 29.

Kļūdu labojums:
ūdens = ūdens (Grundwasser)

Avots: ME I, 74

apakšžoklis

‡ apakšžuôklis, die untere Kinnlade, der Unterkiefer.

Avots: EH I, 71

beņķapakša

beņ̃ķapakša, der Raum unter der Bank: beņķapakša neslaucīta BW. 25824, 1.

Avots: ME I, 279

kājapakša

kãjapakša od. kãju apakša,

1) die Fussohle:
vaibstās, kâ tad tam kājapakšas kutinātu n. A. XX, 865;

2) pa kājapakšu, zwischen die Beine:
nelieni zirgam pa kājapakšu.

Avots: ME II, 188

papakšēt

‡ papakšêt Dunika, eine Zeitlang tropfend schallen: lietus drusku papakšēja.

Avots: EH XIII, 162

papakšķināt

papakšķinât, papakšinât, etwas (wiederholt) klopfen, leicht schlagen: papakšināja ar pirkstu rūti Duomas I, 125. viņš papakšķina lūpas Vēr. I, 1393. baruons draudzīgi papakšķināja Pēterim uz ple̦ca Seibolt. [papakšķināt pa muguru Grünwald. papakšķināja savam zirgam gūžu Neu-Wohlfahrt.]

Avots: ME III, 80

rokapakša

‡ rùokapakša. der Raum unter den Händen: Dārta viņam pa ruokapakšu iešmauca istabā A. Upītis Pirrnā nakts 223.

Avots: EH II, 391

tuktapakša

‡ tuktapakša A. Upītis Sm. lapa 203, der Raum unter der tukte.

Avots: EH II, 701

Šķirkļa skaidrojumā (465)

aile

aile, aila [in Meiran àila 2], auch wohl aiļa MWM. VI, 389 (li. eilė die Reihe, Schicht, ailà J., ailià: iet),

1) die Reihe:
viņas puses uozuoliņi ailiņām saauguši (Var.: rindiņām) BW. 2803. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām ailiņām (Var.: ailītēm) 28128. divi ailas skuju klāju 24640,4. dzērves laižas ailē (Schwnb.). vispirms nuoliek vienu ailu (die Reihe) salmu Konv. 1.

2) Der Gang
(cf. iela, die Strasse): uz apakšzemes pili varēja tikai pa apakšzemes ailu aiztikt LP. VII, 1326. zīlnieks palīdzēja tai pa aili pāri tikt LP. VII, 41. uguns liesma drusku augstāk tumšā ailā paceļas A. XIV, 213. [aile (Bersohn) = starpa starp salmu uzcirtumiem klājienā piedarbā].

3) aile od. iela, eine Reihe von 2 oder 3 in nicht grosser Entfernung an einander geschobenen Darrbalken
A. X, 1, 307 [nach Bugge PBrB. XXI, 422 hierzu auch norw. dial. eil "rinnenförmige Aushöhlung". Hierzu wohl auch ailis 4].

Kļūdu labojums:
die Reihe = die Reihe, die Schicht
ailu (die Reihe) salmu = ailu (die Schicht) salmu

Avots: ME I, 12, 13

aizlankšot

àizlankšuôt, intr., hin-, weglaufen: upīte rāmi aizlankšuo krustam pa ceļa apakšu Sil.

Avots: ME I, 36

āmars

ãmars [nebst estn. hāmer aus mnd. hamer], āmurs, Hammer. zem oder apakš āmara nākt nach dem deutschen "unter den Hammer kommen". Demin. āmariņš,

1) Hämmerlein;

2) āmariņuos iet, ein Spiel, bei dem alle Beteiligten einen Kreis bilden, ausser einem, der in der Mitte des Kreises steht mit dem sogenannten
āmariņš od. ziediņš in der Hand. Etn. IV, 184. Vielleicht ist āmariņš in letzter Bedeutung umgewandelt aus Amor.

Avots: ME I, 238, 239

ap

ap- (im VL. noch getrennt vom Verbum: vakar bija brāļa māsa, ap auziņu ēdināja BW. 14548). Die mit ap- zusammengesetzten Hauptwörter bezeichnen das, was den durch das Simplex ausgedrückten Begriff ungibt: apauši, die Halfter, eig. was sich um die Ohren befindet, apkakle, der Kragen, apmale, der Rand. Äusserst selten und nur dialektisch kommt ap- in adjektivischen Zusammensetzungen vor und zwar in deminuierender Bedeutung, z. B. aprāms, ziemlich ruhig, aptuve̦ni, ungefähr, eig. ziemlich nah.

In verbalen Zusammensetzungen bezeichnet ap-,

1) dass die im Verb ausgedrückte Tätigkeit das ganze Objekt oder einen Teil desselben umschliesst,
z. B. appīt, umflechten, apsiet, umbinden. Viele intransitive Verba werden durch die Zusammensetzung mit ap- transitiv, z. B. apjāt, so auch viele Verba dicendi und ähnliche, z. B. apme̦luot, verläumden, apzvanīt, ausläuten;

2) ap- bezeichnet eine Drehung des Subjekts (bei intr. und refl. Zeitw.) oder des Objekts (bei trans.) um sich selber, und zwar sowohl eine vollständige, als auch nur eine teilweise,
z. B. apgriezties, sich umdrehen, apgriezt, umdrehen, apritināties, sich ringeln, apritināt, umringeln, apgāzt, umstürzen, apgāzt trauku uz acīm, das Geschirr umkippen;

3) ap- drückt aus, dass die im Verb enthaltene Tätigkeit einen weiten Umkreis von Subjekten oder Objektne erfasst,
z. B. visi cilvē̦ki apmira, alle Menschen straben; apkaut, apslānīt vīrus, (alle) Männer (in dem durch die Situation gegebenen Kreis) töten;

4) ap- bezeichnet, dass die durch das Verb ausgedrückte Tätigkeit nur die Oberfläche eines Umkreises trifft, ohne in die Tiefe zu dringen, hat also deminuierende Bedeutung,
z. B. apsilt, obenhin, etwas warm werden, apžūt, betrocknen;

5) ap- dient zur Bezeichnung der perfectiven Handlung,
z. B. apēst, apdzert, verprassen, apkulties, die Drescharbeit beendigen;

6) vereinzelt u. dialektisch bezeichnet ap- das Erreichnen eines Zieles:
apdzīt māsu, die Schwester einholen. ap- II, unter, ist in solchen Zusammensetzungen erhalten, wie: suns aplīda apakš galda, apbedīt, aprakt, begraben, pils apgrimusi, das Schloss ist versunken.

Kļūdu labojums:
brāļa māsa = brāļu māsa

Avots: ME I, 72

apakla

apakla NSchwnb., apakle [Rn.], für apkakle: kre̦kla apakle, der Halskragen am Hemde, apakšbikšu apakle Etn. II, 168 [in Selburg apekle gesprochen, s. dieses].

Avots: ME I, 72

apaļums

apaļums, apalums, die Rundung, Rundheit: zemi nevar apakš debess apaļuma pabāzt LP. V, 50.

Avots: ME I, 75

apbaidīt

‡ apbaidît,

1) einschüchtern, schrekkend scheu machen
Bauske, Memelshof: apbaidīts kaķis;

2) schreckend unter etwas fliehen machen
Lemsal, Salis, Stenden, Wandsen: a. kaķi apakš klēts.

Avots: EH I, 72

apbāzt

‡ apbâzt,

1) "завалить, заложить (сѣном)" Spr., (mehrere Räume) vollstopfen
Dunika: a. ar sienu visas staļļaugšas;

2) rings um etwas stopfen
(perfektiv): a. sienu ap pudeli oder pudelei apkārt;

3) unter etwas stopfen, stecken
(perfektiv) : a. lādi apakš gultas Memelshof, Salis; ringsum unter etwas stopfen, stecken (perfektiv): a. se̦gu ap gultas malu;

4) schichtend (stopfend) verdecken
Memelshof: a. sienu ar dābuolu.

Avots: EH I, 73

apbēgt

‡ apbêgt (li. apibė´gti),

1) (sich) unter etwas flüchten:
kaķis apbēga apakš skapja (in Lems.: ap skap) Salis;

2) fliehend um etwas herumlaufen
Trik. u. a.: a. mājai apkārt.

Avots: EH I, 73

apcerēt

apcerêt, tr.,

1) über etw. nachdenken, geistig betrachten:
visu labu apcerēju BW. 1360, ich dachte an alles, was gut ist. gulu, gulu, miegs nenāca aiz lieliem sirdē̦stiem; apcerēju sav' pūriņu, sen pašūtu, nerakstītu BW. 7647; apce̦rē̦ta līgaviņa BW. 13389, 10, die geminnte Braut, gew. iece̦rê̦ta l. od. ce̦ramā;

2) behandeln:
apcerēsim šuo jautājumu drusku sīkāki. Refl. apcerêties, sich Hoffnung machen L., sich besinnen: pats apceries, ar dzīvi samierinies Rain. Subst. apcerējums, die Betrachtung, Behandlung, der Aufsatz: apakšējās ziņas izņēmām iz kāda vēl nekur nedrukāta apcerējuma Etn. III, 113.

Avots: ME I, 79

apgāzīt

‡ apgâzît, (wiederholt) umstürzen, über den Haufen werfen: rudzu statiņus priekš vešanas vajaga apgāzīt, lai apsus apakšas KatrE.

Avots: EH I, 81

apgrūst

apgrûst, ‡

2) unter etwas stossen
(perfektiv): a. kasti apakš gultas Mahlup, Ruj., Salis; ‡

3) teilweise, oberflächlich stossen, stampfen
(perfektiv): a. miežus piestā Kaltenbr., Warkl.; ‡

4) (eine Arbeit) oberflächlich verrichten:
tas darbs ir tikai apgrūsts Golg.; ‡

5) eilig bewältigen:
a˙lieluos darbus (lielumu) Bauske, Dunika, Fest., Jürg., Lemburg, Mahlup, Trik.

Avots: EH I, 84

apkasīt

apkasît (unter apkast), ‡

1) ein wenig od. ringsum kratzen, schaben
(perfektiv): a. maizei apakšu. a. abru, den Brotteig von den Rändern des Troges abkratzen Siuxt;

2) beharken:
a. gubas, siena kaudzi; ‡

3) scharrend verdecken:
vistas apkasījušas puķes Jürg., Stenden, Trik. ‡ Refl. -tiês,

1) ēdiens apkasījies ar sienu C., unversehens ist beim Harken Heu auf die Speise geraten;

2) sich ringsum ein wenig kratzen
(perfektiv): kamē̦r viņš apgruozās, apkasās, citi jau pie darba Dunika, Stenden.

Avots: EH I, 90

aplīst

aplìst,

1) intr., sich unter etw. verkriechen:
apakš gultas;

2) um etw. herumkriechen, umgehen:
jūs aplienat ap katru pavēli Vēr. II, 995.

Avots: ME I, 102

apmetināt

apmetinât, ‡

2) = apmest 2: apmetina lûciņu ve̦lnam ap kaklu Pas. VIII, 436; ‡

3) = apmẽ̦tât 2, apdiêgt, apšūt 1 Bers.: a. lakatiņam malas; ‡

4) "?": kurpnieks ar tuo apmetināja... ziemas zābakus Janš. Bandavā II, 251. Subst. apmetinãjums, die Einfassung, der Besatz
(?): gar apakšu šiem lindrukiem gāja vis˙apkārt šaurs, sarkans apmetinājums Janš. Nīca 42 (ähnlich 43, Precību viesulis 52, Dzimtene I 2 , 21; V, 11, Līgava I, 270).

Avots: EH I, 101

apmukt

apmukt,

1): muca apmukusi (= mucai stīpas nuomukušas) Wolm. tev spuole apmukusi Renzen; ‡

2) fliehend um etwas herumlaufen
(perfektiv) Dunika, Kal., Rutzau: puišelis apmuka ap istubas stūri; ‡

3) unter etwas fliehen
(perfektiv) Salis: a. nuo lietus apakš kuoka.

Avots: EH I, 103

apoglīt

apùoglît, sich verkohlen: plāceņa apakša apsvils un apuoglīs Vīt. 53.

Avots: ME I, 133

appeldēt

‡ appelˆdêt

1) herumschwimmen um:
a. ap salu (oder: salai apkārt);

2) a. apakš, unter etwas hinschwimmen
Salis, Stenden: a. apakš tilta.

Avots: EH I, 104

apš

‡ apš Pas. III, 368 (aus Dond.), = apakš, unter.

Avots: EH I, 119

apsērt

apsḕrst, tr., besuchen: māsu LP. IV, 186; apakšzemi LP. VII, 1; Dundagu VII, 1091. Refl. -tiês, als Gast wo verweilen: nāc pie manim apsērsties RKr. VIII, 4. apsḕrsiêns, der Besuch.

Kļūdu labojums:
manim = manis

Avots: ME I, 119

apskabīt

apskabît, tr., bekappen: zari nuo apakšas bija apskabīti Plūd.

Avots: ME I, 120

apšļukt

‡ apšļukt,

1) schlaff herabsinken
N.-Peb.: kartupeļiem pēc salnas laksti apšļukuši;

2) herunterrutschen:
jumts var a. (?) Warkh. guluošai meitai adīklis apšļuka apakš galda Salis.

Avots: EH I, 120

apspiest

apspiêst, tr.,

1) ringsum drücken:
tautu dē̦la me̦lnu maizi ēd (u), saujā apspiedusi od. apspiezdama BW. 19290, 1, 3;

2) bedrücken, unterdrücken, erdrücken, ersticken, dämpfen:
apakšniekus, smieklus, asaras, slimības, vārdus. šie vārdi tādi apspiesti Vēr. I, 1051. palīdzēt apspiestiem Pav. saule apspiež sēju, die Sonnenhitze dörrt die Saat aus. apspiestā balsī runāt. labībai kāja apspiesta, ist die Wurzel ausgedörrt U. jāapse̦dz ēdiens, lai saule neapspiež (Dondangen) = nesasilda, nepadara negardu.

Avots: ME I, 124

aptūcīt

‡ aptūcît,

1) = apbàlzît: a. braucējam sē̦gu apkārt Salis u. a.;

2) unter etwas stopfen
(perfektiv) Mezkül: a. maisu apakš skapja;

3) drückend umrühreu
Bauske, Trik.: a. veļu katlā.

Avots: EH I, 123

aptupināt

‡ aptupinât,

1) (sich) niederhocken machen:
a. bē̦rnu, suni Bauske, Dunika;

2) (sich) unter etwas niederhocken machen
Salis: a. vistu apakš sieta;

3) mit gleichsam hockenden Objekten bedecken
KatrE.: slapjuos rudeņuos aptupina visus uzkalnīšus ar linu saujām.

Avots: EH I, 123

apuš

apuš, dial. für apakš BW. 24902. S. apuž.

Avots: ME I, 132

apuškā

apuškā, für apakšā BB. XIV, 118, Setzen n. Mag. XIII, 3, 70.

Avots: ME I, 132

apuškijai

‡ apuškijais AP., = apakšẽj(ai)s.

Avots: EH I, 124

apuž

apuž, apuža, für apakš, apakša Wolm., Alt-Ottenhof n. BW. 4087; Ermes n. Wohlfahrt BW. 9153.

Avots: ME I, 132

apvade

apvade, ‡

2) der Umkreis:
uz desmit verstīm apvadē var dzirdēt Janš. Bandavā II, 170. (egles auga) plati izple̦zdamas ar apakšējiem zariem apaļā apvadē Dzimtene IV 42 (ähnfich der loc. s. Mežv. ļ. I, 222; II, 361, 467).

Avots: EH I, 124

apvensties

‡ apveñstiês Stenden, sich mühsam unter etwas verkriechen: puika apvendies apakš gultas.

Avots: EH I, 126

apviesties

‡ apviestiês Salis, sich unter etwas einfinden: skudras apviesušās apakš grīdas.

Avots: EH I, 127

apvīlēt

apvìlêt, tr., besäumen: lakatu; kažuokam apakšmalu A. XX, 266.

Avots: ME I, 136

atgāzene

atgâzene, auch atgâzne,

1) die durch Umkippen oder Zurücklehnen bewirkte Lage oder ein umgedrehter Gegenstand:
atgāzene labu dara, rückwärts gelegt ist's wohltätig Biel. R. 24. [atgāzene und atgāziene auch von einer Frau: atgāziene, atgāzies! negaid (i) tevi atgāžam! BW. 35772; pārvedu atgāzeni, apakšā gulē̦tāju BW. 35773];

2) ein Gegenstand, an den man sich zurücklehnen kann, die Lehne des Lehnstuhles, der Lehnstuhlsessel:
viņš atkal atlaidās pret krē̦sla atgāzni A. XI, 564. tad atgāzenē atkritusi Apsk. I, 341. atgāzeņu krē̦sls, der Lehnstuhl, Sessel Jan. [Nach Seew. bei U. atgāznes auch = pagāznes.]

Kļūdu labojums:
Lehnstuhlsessel = Lehnstuhl
Sessel = Lehnsessel

Avots: ME I, 158, 159

atnadze

atnadze (unter atnadzis),

1) auch Warkl; ‡

2) atnadzes Druw. "kustuoņiem augšpus apakšluocītavām pakaļpusē tādi atpuopi kâ nagi".

Avots: EH I, 157

atšiebt

atšiebt, atšiept 2 Son., Nerft, tr.,

1) hervorstrecken, hängen lassen
(apakšlūpu): ta ta nu ir lūpu atšiebis Lind., Mag. XIII, 3, 65; Etn. II, 97. atšiebis lūpu kā ve̦cs zirgs Barb.;

2) die Zähne fletschen,
auch refl.: atsašiepis BW. 20123. viņš nekaunīgi atšiepās Jauns. Balt. gr. I, 191. [acašiept Nerft, (eine Arbeit energisch beginnen, aber nachher) erschlaffen und (die Areit) nicht zu Ende füren.]

Avots: ME I, 200, 201

atslēga

atslê̦ga, Demin. atslêdziņa, das Schloss, der Schlüssel; atslē̦gas māte, auch -kūts, das Schloss; atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel; atslē̦gas spals, der Griff des Schlüssels; atslē̦gas caurums, Schlüsselloch; aizkaŗamā od. pakaŗamā atslē̦ga Etn. II, 100, Vorlege-, Vornängeschloss, caurslē̦dzamā atslē̦ga, Einlegeschloss, zagļu atslē̦ga, ein Muhkschlüssel Mag. IV, 2, 108. Übertr.: man nuolūza atslēdziņa pašai dziesmu vācelei Ar. 125, so singt ein Mädchen, das keine lieder mehr zur Hand hat. ieslē̦dz mani apakš zemes, pazūd zemes atslēdziņa Ar. 1353 (nach dem Tode). ņem prāta atslēdziņu, atslēdz tē̦vau tē̦vu paduomiņu Tr. (Rätsel: die Sense ). Sprw.: kā klēts bez atslē̦gas, tā māja bez saimnieces. aŗ un sēj gan; bet atslē̦gas netur labi, - viss velti. atslē̦gu duot, vexieren L.

Avots: ME I, 193

atsprukt

atsprukt, intr.,

1) her-, zurückschlüpfen:
kaķis dabūjis pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā LP. IV, 88;

2) nachlassen, nachgexen (von einem Stricke).

Avots: ME I, 196

atzala

atzala,

2): auch Ramkau (Plur. atzalas "sīkāki un zaļāki stiebri, kas aug labībai pa apakšü).

Avots: EH I, 181

augša

aûgša,

1) das Oben:
krāsns augša LP. I, 138; V, 308; augšas ļaudis (Var.: augsti) BW. 29654, vornehme Leute;

2) der Boden eines Gebäudes:
istabas, klēts, laidara, piedarba augša; ē̦ku augšas Vēr. I, 53; pagraba augšiņa Aps. II, 5;

3) in Verbindung mit Präp.: pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten;
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109; nuo dusmām uz augšu lēkt, in die Höhe springen LP. II, 54; peldēt pa upi uz augšu LP, IV, 154;

4) Lok. Sg. aûgšā: oben, auf, hinauf:
Sprw.: dievs, kas augšā, re̦dz un atmaksās visu. celt, muodināt augšā, aufwecken LP. V, 53; IV, 9. augšā celties, aufstehen LP. IV, 70. vai tu jau augšā? bist du schon aufgestanden? uguni de̦g augšā, man zündet das Feuer an Etn. III, 126. lēkt augšā, aufspringen. meklēja augšā visu, man suchte alles auf A. XV, 126. kapu augšā rakt, aufgraben LP. VII, 153. Oft mit zu ergänzendem Verb.: tā L. augša, so sprang L. auf LP. VI, 497;

5) Instr. Pl. aûgšām (tahm. augšam; augšum Kurisch Haff), auf, hinauf,
nur bei den Verben der Bewegung: augšām celt, aufwecken, augšām celties, aufstehen: biji jāceļas augšām LP. IV, 162. augšām ceļams laiks Etn. IV, 151, die Zeit, zu der man aufzuwecken und aufzustehen pflegt. augšām celšanās, das Auf(er)stehen. sprāgstuot zārkam vāks augšām LP. VII, 185. augšām und augšā ersetzen das Präfix uz-, wenn von einer dauernden Handlung die Rede ist: liec katliņu augšā.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): (Var. augsti)
LP. VII, 185 = LP. VII, 183

Avots: ME I, 218

augšzeme

aûgšzeme,

1) die Oberwelt im Gegensatz zu
apakšzeme LP. III, 81;

2) Aûgšzeme, Oberland.

Avots: ME I, 219

auklis

auklis (bei U. mit aũ 2 ), der runde Pflock zmischen der Handhabe des Pflugs und der herabgehenden lemesnīce, der im Mitauischen žagata heisst. Dort bedeutet auklis das zwischen den beiden Zacken der lemesnīce eingeklemmte Holz U. Änlich in Ranken: lemesnīcai uzdzīti divi lemeši; viņu satur divi aukļi, apakšauklis un virsauklis RKr. XVII, 38. In westkurl. Mundarten sei "aũklis" die Handhabe des Pfluges ("viņš turēja arkli aiz aukļa"). [Ein längliches Klötzchen, welches kilformig gegenüber dem Handgriff des Pfluges eingeschoben ist, angeblich so genannt, weil dieses Klötzchen die Femern aũklē, d. h. auf den Armen trage, s. Bielenstein Holzb. 473 f. In Alt-Ottenhof dafür auklītis.]

Avots: ME I, 222

āzis

âzis,

1): voc. s. āziņ BW. 2221, 7; baltais ā. BW. 13144, 1. sirmais ā. 13143, 2;

3): âzis, der Sägebock
Warkl.; âzis 2 Orellen, ein hölzernes Gestell zum Ziegeltragen; âzītis AP. "zābaku ve̦lkamais";

5): Demin. âzītis AP., Ramkau, Wessen, Dachreiter; āzis gaŗš dēlis, kas tiek likts salmu jumtu paspārnēs zem salmiem. ā. satur salmus, a. uzsists uz spāŗu apakšējiem galiem un uz tā liek apakšējuo salmu kārtu Siuxt: aizslē̦puse galvu aiz jumta āža, glūn pāri čukuram Janš. Mežv. ļ. I, 16;

6): âzītis 2 Seyershof Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln;

8): diena a., ein Vogel
AP.: dieva ā. skrien murkše̦nādams pa gaisu; ‡

9) âzītis 2 Salis, ein in die Schulterpartie eines Männerhemdes eingelassenes dreieckiges Stoffstück.

Avots: EH I, 196

balsts

[I bàlsts C.], balˆsts 2 Kand., auch balste L., St.,

1) die Stütze, Unterstützung:
tad tūdaļ viņai balsts ir mana krūts Rain.; Verbindung voran sich etwas hält, als Gesimse, Schwengel am Wagen L., St.;

2) der Griff, die Handhabe am Pfluge, die Pflugsterze,
auch arkla ragi genannt: galvas nauda jau tad jāmaksā, kad puika vēl lāgā ne balsta nemākuot turēt; [in dieser Bed. bàlsts AP., Bers., Feht., Lemsal; nach Bielenstein Holzb. 473 "Stütze" in dem Sinn genannt, "dass dieser Teil des Pfluges eine Stütze und ein Zusammenhalt des ganzen Pfluges ist"; hierzu balsta oder balsts aukla bei Bielenstein 1. c. 474, eine Schnur, die den auklis mit dem balsts verbindet];

3) der ganze Teil des Pfluges, in welchen die beiden Fermerstangen stecken:
balst (dial. balksts) savienuo lemesnīcas augšgalā apižas un nuode̦r par turē̦tavi A. XI, 170; cf. balss II;

4) der hölzerne Pflock unter den Pflugscharen:
balsts ir šautrs (atspaids) šķē̦rsu apakšā lemešiem; šim balstam ap galiem ir apme̦tamas paņķas, kur'as virs lemešiem krusteniski mijas un piestiprinātas pie apīžām Dreimann; balsts"ir kuoks zem arkla lemesnīsas, uz kura uzmauc gre̦dze̦nus arklu uzsiešanai" Kursiten;

5) lielgabalu balsts, die Lafette
* A. XX, 347. [S. bàlziens und belˆzt.]

Avots: ME I, 256

banīte

banīte, bane, banīca, auch bānīca A. XX, 790, banītis od. bānītis [aus mnd. bonit "Hut" > frz. bonnet], das Barett, die Kalotte, eine Frauenmütze: viņš strādādams bij nuolicis ce̦puri, paturē̦dams galvā tik banīti Vēr. I, 1456. pašaustas drēbes mices, izšūtas apakšā ar dzīpariem, sauktas bānītis od. bānīca Plutte 65.

Avots: ME I, 263

bārda

bā`rda C., PS., [Wolm., Lis., Bers., Feht., Lös., Ermes, Salisburg, Roop, Lemsal, Laud., Mar., Ap., Jürgensburg, Ruj., Selg., Festen, Kaunata], bârzda 2 Böhnen, Kand., [Windau, Erwahlen, Bauske], [bā`rzda 2 Sonnaxt, Preili, Kreuzb., bârzde 2 Dond., Wandsen], (verächtlich) bārdele, bārzdele,

1) der Bart:
balta bārzda, greiser Bart; rūkaina b., roter Bart St.; bārzda kā dīsele, ein sehr langer Bart; tam b. rugājuos, er hat einen Stoppelbart; kazu B., Zickelbart; sieklu, tilku b., Schmutzbart; sušķu b., struppiger, ungepflegter Bart, auch als Schimpfwort: sušķu bārda, kuo tu gribi RKr. VII, 1243; ebenso als Schimpfwörter - buļļa, putras b.: tu puisīti putras bārda BW. 12979. vaigu b., der Backenbart. bārdas tiesa,

A) das Übermass bei Getretdeabgaben
(auch peļu tiesa);

b) ein noch zu mähendes, kilförmiges Stück im Getreidefelde
A. X, 2, 438; St., U. bārzda dīgst, me̦tas, der Bart fängt an zu wachsen. Sprw.: bārzda aug, bet pats neaug. labāk apakš ve̦ca vīra bār(z)das nekā apakš jauna vīra pātagas. bār(z)du dzīt, skūt, rasieren; bār(z)das nazis, Rasiermesser;

2) etwas Bartgleiches:

a) Moos an Fichten und Tannen
Etn. III, 161; kuoku bārzda RKr. II, 80, Bartflechte (usnea barbata); uoša bārdas, Flechten od. Moos an Eschen;

b) nuo kalna galiem nuokarājas tā saucamā bārda JR. III, 23;

c) gaiļa b., der Bart, die Bartlappen des Hahnes;

d) ve̦lna bārzda, Brunnenkresse (Nasturtium)
RKr. II, 74; ve̦ca vīra b., um Walk, žīda B., n. Birs. bārzdiņa, Feld-Thymian (Thymus serpyllum) RKr. 79. Zu li. barzdà, apr. bordus, r. бородá (acc. s. бóроду), ahd. bart. [Zu Grunde liegen die Wurzelformen bha x r-s-dh- (vgl. dazu as. bursta "Borste" u. a.) und bha x r-dh-; vgl. Persson Beitr. 23 f. und 348, A. KUHN KZ. XI, 377 ff. und Walde Wrtb. 2 83.]

Avots: ME I, 273

bārksts

bā`rksts, -s C., -ste; bārsts, -s BW. 32277, bārksta,

1) der Fadensaum, die Franse:
jāzieduo, ja ne vairāk, kāda lakatiņa bārksts LP. VII, 83. Gew. PL.: karuogs bija nuo balta zīda ar ze̦lta bārkstīm Vēr. I, 831;

2) die feine weisse Birkenrinde
Etn. IV, 93; das an den Bäumen herabhängende Moos, bes. an den Tannen, auch bārstes A. X, 438; Tirs.;

3) das von der Sense nicht erfasste Gras in der Schwande:
slikts pļāvējs atstāj bārstis apakš spailes (nenuopļautus zāles kušķus);

4) die Faser, das Härchen [auch am Blüten], der Faden, das Fühlhorn:
sūnas ar ķeŗamām bārkstiņām Konl. 2 859. mazuo zarnu iekšpusē atruodas sīki matiņi jeb bārkstiņas Vēr. II, 40. kustuonīši, kuŗi ar ritulī nuostādītām bārkstiņām žigli kustējās MWM. VI, 316; [

5) Plur. bārkstes, Warzen od. Borsten im Maule des Hornviehs
L., St., U.];

6) der Saum am Kleide:
dara savām drēbēm platas bārkstas Mat. 23, 5. [Wohl zu ai. bhṛṣ̌ṭi-ḥ "Zacke, Spitze", ahd. burst "Borste" u. a.; s. Persson Beitr. 23 und Thomsen Berör. 102].

Avots: ME I, 274

bars

bars (li. bãras "полоса покоса, пашни, в один прiем обрабатываемая; толпа"),

1) die Schwande:
lielu, platu baru dzinu Etn. II, 118 (ņēmu pļāvu BW. 12120), ich legte (das Gras od. Getreide) in breiten Schwanden nieder, ich durchmass mit der Sense eine breite Reihe; baru iziet, die Schwande bis zum Ende mähen; baru siet, das auf einer Schwande liegende Getreide in Garben binden Degl.; baru nuogrābstīt, die Schwande abharken; baru vest, den andern Mähern zur Nachfolge vorangehen, vormähen, dann überhaupt eine grossere Menge führen, an der Spitze stehen BW. 12120; 2) ein bestimmter Strich Feldes bei der Flachsraufe: rāvējas rauj katra savu baru Etn. II, 89, Alt-Ottenhof. es nuoķeru cielaviņu linu bara galiņā Jan., RKr. XV, 107;

3) die Mast:
vienu baru jau izgājām, bet neizdzinām ne˙vienu zaķi; iesim vēl uotru baru; varbūt, nu būs labāka laime Jan.;

4) der Haufe, die Menge, die Schar, Herde
[vgl. ačech. bor "Versammlung, Schar"]: čigānu bars; dzīt aitu baru, eine Schafherde treiben. bariem od. baru bariem, auch baru barumis, baruos, haufenweise, scharenweise: putni steidzās baru bariem viņa dziesmās klausīties; tad devās visi baru barumis pakaļ ratiem Kleinberg;

5) die Sandmassen in den Flussmündungen, die das Fahrwasser seichter machen:
upes rada rada savām iete̦kām apakšūdens smilts sēkles jeb tā sauktuos barus;

6) = atberi: klātpieduoto barības tiesu sauc par beriem, baru, biežāk atberiem Konv. 2 349 (zu bērt). [Zu diesem Verbum stellen es auch Leskien Abl. 321 und Nom. 167 und Büga KSn. I, 268. Aber ganz deutlich gehört es dazu nur in der Bed. 6 und vielleicht auch in der Bed. 4. Büga meint freilich 1. C. "bāras yra tiekas dirvos plotas, kiek galima jo sėjant apiber̃ti2 vienu žybiu." Nun heisst aber dieser "dirvos plotas" beim Säen,
soweit bekannt, nicht bars (li. bāras), sondern birze (li. biržė). Und die Bed. 1 - 3 kann man schwehrlich von bērt "schütten, streuen" ableiten. Daher gehört wohl bars 1 - 3 eher (mit einer urspringlichen Bed."Abschnitt") zu mir. berra i m "schere", av. tiži-bāra- "mit scharfer Schneide", la. ferīre "hauen", forus "Gang um ein Beet", ahd. bara "eingehegtes Land", r. заборъ "Zaun", gr. φάρος "ein Stück Land", Furche u. a., vgl. Walde Wrtb. 2 283 f. und 311, Fick Wrtb. I 4 , 491 F., Prellwitz Wrtb. 2 483, Boisaq Dict. 1016 f., Berneker Wrtb. 1, 76 f. und Petersson KZ. XLVII, 260. Dagegen bars 4 - 5 am ehesten wohl zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. gr. φορά "Menge" ) in ai. bhárāmi, arm. bererm, gr. φέρω la. ferō, air. berim, g. baira "trage" russ. dial. беремя "Last" u. a., s. Berneker 1. c. 76.]

Kļūdu labojums:
baru vest = baru vest, mahen
barības tiesu = labības tiesu

Avots: ME I, 264, 265

bāzt

bâzt, -žu, -zu, tr., stecken, stopfen: aiz jostiņas cimdus bāzu BW. 13919. Sprw.: kas vienreiz pirkstus ugunī bāzis, tas uotrreiz vairs nebāzīs. abi labs, bāz maisā. latviešus vienā maisā bāzt ar vāciešiem, über einen Kamm scheren, verwechseln A. XX, 233. de̦gunu bāzt, kur nav daļas od. visur savu de̦gunu b., allenthalben seine Nase stecken. sienu šķūnī bāzt, die Scheune mit Heu füllen, Heu einfahren. man nav kuo mutē bāzt, ich habe nichts zu beissen, nichts zu brechen. es viņam negribu apakšā bāzt, ich will ihm nicht nachstehen; zuobenu makstīs bāzt. Refl. -tiês, sich drängen, sich hineindrängen, sich einmischen: uz klēti vien bāzās gulēt (Neik. 7). kuo tu bāzies tādā vietā, kur tu nederi. lai šis nebāžuoties pulkā LP. VI, 160. virsū bāzties, sich aufdrängen; nebāzies man virsū! [Wohl zu li. božmas "Bauchnetz" bāžmas "Masse", ai. bāhatē "drängt, drückt" und vielleicht auch zu russ. базло "Kehle, Schlund, Rachen" und arm. bazum "viel"; vgl. dazu Leskien Abl. 372, Bartholomae IF. VII, 86, Sommer Balt. 124, Hübschmann Arm. Gramm. I, 426 und Petersson Balt. -slav. Wortstud. 42 f.]

Kļūdu labojums:
13919 = 13918

Avots: ME I, 276

bēģele

bẽģele (unter bẽģelis): auch Siuxt: apakš luoga bēgelītes BWp. 552, 1.

Avots: EH I, 216

bēģelis

bẽģelis, auch bẽģele, das Fensterbrett: trīs meitiņas kuoši dzied apakš luoga bẽģelīša Ltd. 688. [Wohl aus dem Germanischen; vgl. etwa mnd. boge "Fensterrahmen".]

Avots: ME I, 289

biliņģis

biliņģis, bīliņģis od. biliņš U.,

1) Klötzchen zum Unterlegen, die Unterlage:
biliņģis - apakš kāda priekšme̦ta liekams daikts, lai priekšme̦ts negul uz zemes A. X, 2, 536. palieciet, brāleliņi, uozuoliņa biliņģīšus BW. 22536. tautu meita neiekāpa, bīliņģīšu vajadzēja BW. 32239, 2;

2 das Fundament,
auch pazvilas genannt: kad būvē kuoka ē̦ku, tad jumtam liek ik˙vienā stūrī pa lielam akmenim, tā˙pat katrā sienā pa vienam, un uz šiem akmeņiem liek apmē̦ram 3 pē̦das gaŗus bīliņģus Nerft;

3) der Stock, die Keule:
dzē̦rājs iesita uotram ar bīliņģi A. X, 2, 536, N. -Schwanb.; [

4) bil˜iņš Wandsen, ein einfälltiger Mensch.
Wohl aus dem Germanischen entlehnt.]

Avots: ME I, 296

bridzis

‡ bridzis "?": nuo pusgŗuvuša, uz vienu pusi nuoslīkuša bridža apakšas Janš. Dzimtene III 2 , 185.

Avots: EH I, 241

būkāt

bùkât 2 [Laud., Kokn.],

1) = buokât;

2) schlagen
[Stockm.]: sācis pa trauka apakšu kâ jātnieku pulks būkāt Jauns. B. gr. I, 126. Kāravs būkā ar asti Stari III, 219. būkāj(u) rudzus, miežus, būkāj(u) pašu rijenieku BW. 28801. [Vgl. bukât.]

Avots: ME I, 358

cerīgs

cerîgs,

1) hoffnungsvoll:
apakš aukstas se̦gas zin viņš snaužam sēju cerīguo Pav. J.;

2) überlegend, vernünftig:
man līgava tik smaidīga, tik cerīga Pav. J. kaut dzejnieka cerīgais, gaišais skats neaptumšuots A. XI, 749.

Avots: ME I, 375

čokarains

čuokarains: (bē̦rzu) čuokarainām lapiņām A. Brigadere Dievs, daba, darbs 11. - čuokuraini zīda apakšsvārki I, 426 zu ersetzen durch čuokaraiņu zīda apakšsvārku.

Avots: EH I, 299

čokarains

čuokarains, čuokurains, kraus zusammengezogen, zusammengekrollt, verwickelt, faltig: čuokuraina dzija, āda; čuokuraini zīda apakšsvārki Apsk. I, 484.

Avots: ME I, 426

dene

dene (li. denė "Deckbrett des Kahns"), denis (li. dẽnis "Decke eines Kahnes"),

1) das dreieckige Brett im Hinterteile eines Bootes als Sitz für den Steuermann u. zugleich als Behälter
Mag. VII, 1, 124. denes - sēdekļi laivas priekš- un pakaļgalā Etn. II, 167;

2) die Decke der Kajüte:
apakš deņa, in der Kajüte; virs deņa, auf dem Kajütenborde Mag. II, 3, 117. [Nach Fick Wrtb. III 4, 199, Trautmann Wrtb. 51 und Persson Beitr. 39 f. zu mndl. denne "Verdeck", ahd. tenni "Estrich" u. a.; aber der Bed. wegen eher wohl entlehnt aus dem Germ., woran auch Sommer Balt. 63 denkt.]

Avots: ME I, 455

domāt

duõmât, -āju, tr., intr., denken, meinen: duomāts, darīts. cilvē̦ks duomā, dievs dara. dievs nuolicis satikties, kur ne duomāt neduomā Kaudz. M. duomā lē̦nām (lē̦ni), strādā ātri (drīz). duomāt ar visiem pieciem prātiem, genau überlegen RKr. VI, 626. duomā, kâ tītars uz sūdu čupas uzkāpis, sagt man jemand verspottend. kuo tu duomā savā (s)uomā? so tragt man scherzend einen, der in Gedanken versunken ist. kuo nedzēris duomā, tuo piedzēris runā. ne˙kā ļauna od. ne˙kuo ļaunu neduomāt, nichts Böses denken. kuo tu neduomā? was du wohl nicht denkst LP. V, 196. stīvajam zirģelim tādas kājas, ka jāduomā, dass man sich wundern muss Etn. II, 87 ;

2) halten für etw., wähnen:
nu apēda panāksnieki, cāļa gaļu duomādami BW. 19434. lācītis manas auzas ēda, vijgrieziņas duomādams 2220. par pazudušu duomāt, für verloren halten Etn. II, 154. kur tik ze̦ltu duomājām, dažkārt praulu atradām ;

3) denken an etw., wirauf bedacht sein:
sēž sudraba suoliņā, man vietiņu duomādama BW. 9223. duomā dievu, duomā ve̦lnu 7574. duomā māte, kuo duomā, duomā uotra gulē̦tāja Ltd. 1827. Der Akk. u. Gen. bei duomāt kommt so

(3) nur im VL. vor ; in der Prosa werden hier die Präp. par, uz gebraucht: par bēgšanu nebij kuo duomāt Kaudz. M. tu, puisīti, uz manim neduomā, negādā ;

4) mit abhäng. Part., Infinitiv und ka: mednieks duomādams šāvis vilku, nuošauj vilkaci. vīrs duomā zvanu aptaustīt LP. I, 185 ;

5) duomât als Infin. absolutus sehr gebräuchlich: man duomāt, nach meiner Meinung,
kuo duomāt? was meinst du wohl? ja jaunās paaudzes raksturs sakruopļuots, tad jau, man tâ duomāt, tāļi nebūs jāmeklē cē̦luonis A. IX, 2, 604. kad zeme bij radīta, kuo duomāt? tā negājusi apakš debess velves LP. V, 50. tas ne duomāt vairs uz mājām nākt LP. IV, 102. Refl. -tiês, sich vorstellen, dünken, einbilden: tāds spē̦ks, ka tuo nevarēja vis duomāties. smuks puisītis mani ņēma, vēl smukāku duomājuos BW. 12637. prātiņš kāzās duomājās (versetzte sich), krekliņš speltē žāvējās, sagt man von jem., der Luftschlösser baut. Mit abhäng. Part.: viņi duomājas dzīvuojam JR. IV, 163. dažs duomājas satvēris laimi Stari III, 6. duomājās māmulīte jauņuvīti pārve̦dusi BW. 23242. vīra māte duomājās, ka es viņai sagšu segšu BW. 25280, 2. [Nebst li. dūmóti aus slav. dumati ; betreffs des le. uo vgl. die Bemerkumg zu duoma.]

Kļūdu labojums:
2220 = 2290, 1
7574 = 7594

Avots: ME I, 533

droztalītis

druoztalītis, = druoztala 1: apakš galdu pagaldē trīs sudraba druoztalīši BW. 15718, 22847.

Avots: ME I, 508

duidubenis

duidubenis, auch duîdubis 2 Paddern, ein Grützspann: duidubenis ir nuo taisniem galdiņiem sastīpuots putras vai piena trauks ar diviem dibeņiem, apakšā platāks nekā augšā Grob., Nigr., N. - Bartau. Katzd.; [vgl. auch Bielenstein Holzb. 329].

Avots: ME I, 511

dundurot

dunduruôt U.: apakš sevis d., bei sich murmeln. d. kādu dzē̦rāja dziesmiņu A. XXI, 356. In A. - Schwanb. bedeute es auch: singen; weinen.

Avots: ME I, 516

dūsma

II dūsma,

1) der Ton, Klang, der Schall, Pfiff, das Brausen, der Lärm
Elv.: nuo ragu straujās dūsmas MWM. VII, 572. dze̦n vēji skaņu dūsmu MWM. VIII, 177. tāļu iegraudās kâ apakšzemes dūsma A. XV, 195. kuļamās mašīnas gaudīgā dūsma Vēr. II, 644. zvana dūsma plūda Duomas I, 377. krāces dūsma Apsk. I, 439. tur dūca dūsma Rainis Tie kas neaizmirst 88;

2) das Gedränge, Gewühl:
man pašam tiek par traku iekš šīs dūsmas Rainis. milzums dūmekļu caur miglas dūsmu bāl MWM. VII, 56. [Wenn die Schreibung mit -s- überhaupt richtig ist (vgl. dūzma und dūzme). wohl mit s aus zs und wenigstens in der Bed. 1 zu dūžuot. dūzuot und dūzenēt resp. (wenigstens in der Bed. 2) zu duzt.]

Avots: ME I, 530

dzelzs

‡ II dzè̦lzs 2 Atašiene n. Fil. mat. 104, Skaista, Warkl., die Kinnlade, der Kiefer: iesita pa dze̦lzu Warkl. man dz. sāp (ich habe Zahnschmerzen) ebenda. liec jam pa dze̦lziem! ebenda. apakšējuos dze̦lzuos (im Unterkiefer) ebenda, dze̦lzu kauli ebenda. Da nacn L. und St. žuokli nicht nur "Kinnladen", sondern auch "Mandeln" bedeuten, so dürfte dies dze̦lzs zu li. gẽležuones "Drüsen", r. железà und aksl. žlěza "Drüse" gehören, worüber Walde Vrgl. Wrtb. I, 632.

Avots: EH I, 354

ēnot

ẽ̦nuot,

1) schatten, beschatten:
ē̦nuotā seja Zalktis 1908, 3, 39;

2) spuken:
sieva ir vīru ieraudzījusi, kâ tas pa kapiem ē̦nuojis JK. III, 3. Refl. - tiês,

1) spuken
Burtn., Wolm., sich zeigen N. - Autz n. U.;

2) ne ē̦nuoties, nicht im geringsten:
viņš tam ne ē̦nuoties nevar pielīdiznāties. negribēja ne ē̦nuoties, er wollte auch entfern darauf nicht eingehen U.;

3) "?" vis meži ē̦nuojās [waren, beschattet?]
apakš tavas ce̦purītes BW. 32908 var.

Avots: ME I, 574

gaisma

gàisma,

1) das Licht, Tageslicht:
Sprw. dievs deva saules gaismu, dievs ir lietu duos. gaisma aizsvīst, es dämmert. var dzert un dziedât, kamē̦r balta (Var.: zila, zaļa) gaisma aust BW. 816. g. svīst, der Tag graut. zila, zaļa gaisma nāca par ārīti līguodama BW. 18523. zila, zaļa gaisma plauka bez saulītes vakarā 9269. maza gaisma od. gaismiņa, die Dämmerung: mazā gaismiņā (selten: mazu gaismiņu) od. gaismiņā steidzies uz mežu JK. V, 33. gaismā od. ar gaismu (mit anbrechendem Tage) viņi pārnākuši mājās. tas varēja tâ pa gaismas apakšu būt zur Zeit der Dämmerung Kav. In Ahs. gaismas apakša, die Zeit vor Tagesanbruch: ziemā apkuopj luopus pa gaismas apakšu. tas bija tâ ap gaismu, ungefähr als der Tag anbrach LP. VI, 505. tagad jau liela gaisma, jetzt ist schon heller Tag. dē̦ls ieiet pilī un saguļ līdz lielai gaismai, VI, 483. pie gaismas U. [echte le.?], bei Tageslicht;

2) das Licht der Öffentlichkeit:
kas nav slēpjams, tuo vajag gaismā celt. apvidus vārdus rakstu valuodas gaismā celt. ans Licht ziehen, ins rechte Licht setzen. savus darbus gaismā od. klajā laist, der Öffentlichkeit übergeben. Sprw.: zagļa darbi agismā nāk. nu iznāk gaismā (kommt ans Licht, wird offenbar), kas īste̦nais ķēniņa glābējs. viņa darbiem nav jāsargas nuo dienas gaismas;

3) das Licht der Erleuchtung, Aufklärung:
gara, prāta gaisma, das Licht des Geistes, des Verstandes. dzirdams arī nuo vienkāršās tautas mutes:"apgaismuot prātu", "prāta gaisma" Etn. III, 116. gaismu nest, Licht, Aufklärung bringen; gaismas nesēji, die Aufklärer;

4) das Augenlicht:
viņš pazaudējis acu gaismu. dievs man atduos gaismiņu atpakaļ LP. IV, 43. viņš bez gaismiņas, er ist blind U. viņam tik viena gaismiņa U., er hat nur ein sehendes Auge. Zu gàišs.

Avots: ME I, 586

galds

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. 2 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 2 (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III 4 , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

gaņģis

gaņ̃ģis,

1) der Gang, Weg:
gruntē̦ts gaņģis. apakš akmeņiem bijis gaŗš gaņģis zemes apakšā LP. IV, 225;

2) ein Mühlengang:
malt ar divi gaņģiem;

3) ein Gang der Weber beim Aufscheren:
divpadsmit gaņģu ķemme;

4) gaņģis ratu od. riteņu, ein Gang (4) Räder
Bers., Lasd., Laud., Fest.;

5) ein eifriger Arbeiter:
gaņģējas kâ gaņģis Naud.;

6) "?": manam tē̦vam bija citādi gaņģi, kājas bij kâ ecēšu galdi Etn. III, 14;

7) "?": lai līkstis neme̦stuos gaņģî Etn. II, 50;

8) gaņģi, die Mast bei der Treibjagd;

[9) ar divi gaņģiem ecēt U., mit 2 Gespannen eggen.
Aus d. Gang].

Kļūdu labojums:
gruntē̦ts = grantē̦ts (LP. VII, 131)

Avots: ME I, 601

garenisks

garenisks, gaŗenisks, garnisks, länglich: skujas plakanas, apakšpusē 2 gareniskām, apaļām strīpām Konv. 2 764. Adv. gareniski, gaŗeniski, gaŗeniskis, [gariniski St.], garniski(s), [garãniski Ronneb., Smilt.], der Länge nach gulies gareniski uz lizu LP. VII, 999. baltais pārlēcis garniski pār ve̦zumu LP. I, 186. rumpis pāršķēlies taisni garniskis pušu LP. V, 29.

Kļūdu labojums:
apaļām = baltām
gulies gareniski = gulies gareniskis

Avots: ME I, 602

gliema

‡ gliẽma Seyershof,

1) schleimiger Schmutz, Schleim:
g. ir sēnēm apakšā. nuokašāt gliemu nuo zarnām;

2) der Regenwurm.

Avots: EH I, 394

glūda

glùda Burtn., [Trik., Arrasch, glûda 2 Segew., Selg.], glùds, - s, PS., [glûds 2 Bl., glūde L.], blauer Ton, Lehm, Mergel: glūdu lietuo sienas balsinuot Bers. peļķē nuodzērās un ar glūdu mazgājās. Auch vom Brot: maize kâ glūds (= pie apakšgaruozas neizšūnuojusi, sakritusi). [Um Lennew. unterscheide man glīza "blauer Lehm" von glūda "Lehm (namentlich dunkler) überhaupt".] Wohl zu gluds; [vgl. Leskien Nom. 193, Berneker Wrtb. I, 308].

Avots: ME I, 630, 631

grabināt

I grabinât,

1) intr., rasseln, klappern:
naktī kāds grabinājis pie luoga (auch: gar luogu) Etn. IV, 86. viņš apraudzīja atslē̦gu, ar ieruočiem grabinādams;

2) tr., rasseln, klappern machen:
bērītis... tukšu sili grabināja BW. 24909. kas tuos skalus grabināja? 12946. Refl. - tiês,

1) rascheln, rasseln, klappern:
sāk kas apakš ķēniņa gultas grabināties LP. IV, 87. naktī grabinās pie luoga LP. V, 209, gar luogu VI, 14;

2) unnützes Zeug schwatzen:
jūs tikai grabinājaties, jums nevar ticēt Dond. Subst. grabinātãjs (auch reflexiv), jem., der rasselt, klappert: grabinātājies tâ sagrabinājies cauru ziemu LP. VI, 14.

Avots: ME I, 635

grebulains

gre̦bulaîns, uneben : ce̦lms apakšgalā gre̦bulains Konv. 212.

Kļūdu labojums:
"gre̦bulaîns" vietā jābūt - gre̦buļaîns (gre̦bulaîns ist in gre̦buļaîns zu korigierren),

Avots: ME I, 646

grimbulis

grimbulis,

1) eine Fischergabel, mit welcher man die Stange unter dem Eise sucht ;
rīks, ar kuŗu meklē kārti apakš le̦dus Plutte ;

2) Senkstein am Netz
E., L., St., U., Etn. II, 108 ;

3) Fischergabel, das Netz zu senken
L., St., U. [Zu grimt.]

Avots: ME I, 655

grūds

III grūds [Neologismus?], der Stoss: lē̦nuos grūduos kaut kur nuo apakšzemes nāca rūkuonis Druva II, 1183.

Avots: ME I, 668

gubenis

gubenis.

2): eine Stroh- oder Kaffscheune (meist als Anbau am Viehstall, an der
rija oder der klẽts ) Mahlup, Orellen, Ramkau, Salis, Seyershof: gubeņi par sevi ar bija, bet vairāk pie kūts apakš viena jumta Orellen. gubenī lika barību luopiem Linden in Kurl.; ‡

3) eine dicke Frauensperson (spöttisch)
Seyershof. piedarbs un gube̦ns I, 674 durch piedarbs un gubenis zu ersetzen.

Avots: EH I, 415

gūrums

gũrums, die Menge, der aufgespeicherte Vorrat: Krancis savāka visu gūrumu apakš galda LP. VI, 254. tur neizsmeļams graudu gūrums LP., Siuxt, Lieven-Behrsen. liels gūrums luopu Bers. [gūrums mantas Tuckum. Wohl zu gūrât (s. dies); vgl. semasiologisch le. guzma "Hocker; grosse Menge."]

Avots: ME I, 686

iedobe

ieduobe: eine Einsenkung, Vertiefung, Grube BielU.: kalna ieguorēs un ieduobēs spīdēja vēl ūdens paltītes Janš. Dzimtene V, 402. akmens... ar kurināmuo ieduobi apakšā Mežv. ļ. I, 246; eine niedrig gelegene Stelle, die Bodensenkung, das Tal Sonnaxt.

Avots: EH I, 510

iedot

ìeduôt,

1) (in die Hand) geben:
man māmiņa pūru deva, atslēdziņas neiedeva BW. 25138. kam māsiņu iedevāt sliktajā vietiņā BW. 25987. ruokā darbu ieduodam BW. 25025. vai tad nu zirgam savu prātu ieduosi? Kaudz. M. 315. gudruos dē̦lus tē̦vs iedevis puodnieka amatā LP. VI, 1, 365;

2) eingeben (von einer Medizin):
slimnieka apakšdrēbes sadedzināmas, un pe̦lni ar ūdeni ieduodami Etn. IV, 115. Refl. - tiês, gelingen, sich schicken U.: bišu dārzu nevajaga par mazu taisīt, tad bites neieduodas Etn. III, 189. ābeļu puotēšana un bites ieduodas Latv. tas neieduosies, das wird sich nicht machen lassen U.

Avots: ME II, 12

iedvašot

ìedvašuôt: . gaiss, kuo viņš iedvašuoja Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 156 (ähnlich: Pas. II, 373).

Avots: EH I, 511

iejozt

ìejuozt, ‡

2) einen Schlag versetzen
Kaltenbr.: es jam iejuôzu reizi pa kaklu; ‡

3) hinein-, hereinlaufen
Lubn. n. Fil. mat. 27: puika iejuoza ustubā. ‡ Refl. -tiês, sich einhüllen: mēs ietinamies un iejuošamies [sic!] biezuos... kažuokuos Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 91.

Avots: EH I, 517

iekrikstēties

‡ ìekrikstêtiês Dond., ìekrikšķêtiês Frauenb., einen kurzen, knackenden Laut erzeugen: dakšas kāts iekrikstējās; vai nebūs ielūzis? Dond. kaut kas iekrikstējās un čāpāja viņam aiz muguras Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 140. man mugurā iekrikšķējās kāds kauls Frauenb.

Avots: EH I, 522

ielīdzīgs

iêlīdzîgs 2: izturējās laipnīgs un ie. pret saimi Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 107.

Avots: EH I, 527

iemaldīties

ìemàldîtiês, sich wohin verirren, umherirrend wohin geraten: es tâ neviļuot iemaldījuos tādā biezienā LP. VI, 500. vecene grib nuonāvēt tē̦va dē̦lus, kas apakšzemē iemaldījušies LP. VII, 27.

Avots: ME II, 42

iesūkt

ìesùkt, tr., einsaugen, absorbieren: apakšējās gaisa kārtas iesūc zināmas daļas baltās saules gaismas Konv. 385. Refl. - tiês,

1) sich einsaugen, sich hineinziehen:
zē̦ns palika laivā iesūcuošuos ūdeni ārā sme̦ldams Lautb. viņa iesūcās karstām lūpām viņam vaigā A. XX, 250;

2) sich einen Rausch anlegen:
viņš tagad iesūcies.

Avots: ME II, 74, 75

ietrunēt

ìetrunêt [Ruj., Warkh.], intr., anlaufen, morsch werden, anfangen zu verwittern, zu faulen: grīda, siêna ietrunējusi. dzīvuojamai ē̦kai bija apakšējie baļķi drusku ietrunējuši.

Avots: ME II, 83

ievārstīt

ìevãrstît, tr., freqn. zu ievērt, wiederholt einfädeln; durvis ievārstīt, drehend machen, dass eine Tür bequem auf - und zugeht. pastalu pē̦du apakšās auklu galus... ievārstīt LP V, 58.

Avots: ME II, 87

īkasts

îkasts 2 auch īkustiņš,

1) ein von Brettern eingefasster Quell, aus dem das Wasser fliesst
[ĩkasts] Dond.: īkasts - avuots, kas nuo kalna apakšas burbuļuo Adam. A. XIV. ūdens nuo īkastiņa mums tecēja gaŗām Dünsb.;

2) ĩkaste Katzd., N. - Autz, Kalleten, [WAndsen,
īkasts um Windau], = igvãts. [Als ein Lituanismus zu įkàsti "eingraben"?]

Avots: ME I, 835

izaukstēt

izaũkstêt

1): kad ūdens izaukstē, tad nuo apakšas sāk celties suga Kaugurciems. Refl. -tiês: tu esi izaukstējusies un nuogurusi Janš. Dzimtene V, 75. sakarsis, izaukstējies un... saslimis Daugava 1933, S. 324 (ähnlich in Segew.).

Avots: EH I, 432

izburbulēt

‡ izburbulêt,

1) = izbur̂buļuôt Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "aussprudeln");

2) "= izburbêt" (mit ur̂ 2 ) Siuxt: apakš pē̦das tāda izburbulējuse gaļa.

Avots: EH I, 437

izčakstināt

‡ izčakstinât,

1) ausschwatzen:
kâ čaksts visu izčakstina AP., Jürg.;

2) schmatzend ausfressen
AP., PV.: sivē̦ns izčakstinājis visas iebē̦rtās auzas Nautrēni; das Beste sich aussuchend; liederlich aus(fr)essen N.-Peb., Sessw.;

3) (Heu oder Stroh raschelnd durchsuchen
Meselau: izčakstināju visu sienu, bet neatradu (tur iekritušuo lietu); raschelnd ausschütteln Smilten: kad kūliens nuokults, tad salmus saliek ieliņās, iet gar ieliņām, tur kreisuo ruoku virsū un ar labuo nuo apakšas čakstina salmus, lai graudi birst ārā; tâ dara, kamē̦r visi salmi izčakstināti;

4) mühsam; mit ungenügender Kraft ausdreschen
Meselau: vienu riju gan jau izčakstinājām;

5) "izrušinât" Kacēni: i. krāsnī uogles; = izrušinât, izirdinât, izčubinât 1: i. mīkstu gultu Druw., Smilten. vārpas izčakstinātas (= peles izē̦dušas grau-dus nuo vārpām) AP., C., N.-Peb. peles izčakstinājušas labību;

6) = izmĩstît Zögenhof: i. linus. Refl. -tiês,

1) zur Genüge schmatzen (gewisse Laute von sich geben)
Meselau: čakstiņš izčakstinājās un aizlaidās PV.;

2) eine Zeitlang (im Heu oder Stroh) raschelnd suchen
Meselau: izčakstinājuos ilgi, bet neatradu;

3) zur Genüge schwatzen
PV.

Avots: EH I, 439

izcilīgs

izcilîgs, vorspringend, hervorstehend: vai nevari man apakšsvārkus iestērķelēt, lai tie būtu izcilīgāki Ar.

Avots: ME I, 721

izgravots

‡ izgravuôts, zerklüftet: izgravuotiem stāviem un ragiem Dünsb. Apakš ziemas svētku egl. III, 131.

Avots: EH I, 449

izkarināt

I izkarinât, ‡ Refl. -tiês,

1) sich durch eine Öffnung nach unten hinausbiegen
Schibbenhof;

2) = ‡ izkarâtiês Līvāni; = izšūpuôtiês Rugāji;

3) eine Zeitlang (zur Genüge) ausgehängt sein
Cibla, Zvirgzdine;

4) heraushangen
Zvirgzdine: nuo mēteļa apakšas izkarinājas diegs.

Avots: EH I, 453

izkast

izkast (unter izkasît; li. iškàsti ), ‡

3) ausgraben
Auleja, Preiļi (Kur. Nehrung): i. duobi. bērzeņu vajag i. ārā, pārdēstīt citā vietā Auleja. izkasa tuo laukā Pas. VII, 182. Refl. -tiês, ‡

2) zur Genüge, bis zum Überdruss (vergebens) graben:
vakar cik jie te izkasušies bija Auleja; ‡

3) scharrend (grabend) hinausgelangen
Dunika: lapse izkasusēs pa mūŗa apakšu laukā.

Avots: EH I, 454

izmiglot

‡ izmigluôt "?": sieviete aizgāja aiz miglninām gardīnēm; līdz ar tuo nu izmigluoja arī baznīca un altāris Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 156.

Avots: EH I, 466

izmurgot

izmùrguôt, ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang, murguot: līdz pusnakti izmurguojušies Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, S. 111.

Avots: EH I, 468

izrievāties

‡ izrievâtiês "?": labi izrievājušies izme̦luojušies un izmieluojušies Dünsb. Apakš ziemas svētku egl. III, 106.

Avots: EH I, 477

izširbāt

‡ izširbât "?": šausmīgas šaušalas viņam izširbā caur visām dzīslēm Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 145.

Avots: EH I, 485

izurķēt

izur̃ķêt, izur̃kņât, tr., aus -, aufwühlen, ausscharren, aushöhlen: izurķējuši dziļu bedri upē LP. VII, 1323. iesim pie amatnieka, lai tas mums izurķē ceļu pa zemes apakšu, ka tiekam kūtīs LP. VI, 275. zaram jāizurķē caurumiņš V, 7. visas kūtiņas paviļas izurkņājuši un izplē̦suši JU. acis izurķēt, die Augen auskratzen Mitau. izurķēju pēdīguo rāceni nuo zemes Ahs.

Avots: ME I, 822

izvērt

izvẽrt (li. išvėrti),

1) ausfädeln:
diegu nuo adatas;

2) durchziehen:
es tevi izvēršu caur lāča nāsi Tr. IV, 367. nesēji izvēra pa zārka apakšu dvieļus A. IX, 346. Refl. - tiês, sich ausfädeln: diegs izvēries nuo adatas od. adata izvē̦rusies.

Avots: ME I, 828

izžārgalāties

‡ izžārgalâtiês, izžārgalêtiês Dond., sich austollen: uzsien šūpuli bē̦rniem par laika kavēkli, kurā tie labi var izžārgalāties Dünsb. Apakš ziemassvētku eglītes III, 8. vai nebūsi diezgan izžārgalējies? Dond.

Avots: EH I, 498

joms

III juoms (unter juõma I

1), 1): Sandbänke im Meer
Perkunen; ‡

2) niedrige Stellen zwischen den Dünen
Schlock n. BielU.; = juõma I 2 Kaugurciems: juomam virsū tādas dūnas uzce̦ltas; vietām tāds kâ bezdibe̦ns - nav ne˙maz pamata apakšā; ‡

3) ein steiles Ufer, gegen das Welten anprallen"
(mit uõ ) NB.

Avots: EH I, 571

josma

juosma, juosms, juosmenis Wid. (vgl. li. juosmuõ), juosminis, der Gurt: pieruote - sieviešu kre̦kla apakšdaļa zem juosmiņa nuo rupja aude̦kla Etn. II, 17. nuobridies līdz juosmai (= juostas vietai) Naud.

Avots: ME II, 127

jozmenis

‡ juozmenis,

1) = juozminis (mit uô ) Sonnaxt: saņēma ... apakšbikses pie juozmeņa Jauns. III, 151. dejuodams kustina juozmeni un gūžas A. Grīns Dvēseļu putenis I, 137;

2) "?": raustīja ... apģē̦rba puogas spraustuves un juozmeņus Veselis Netic. Toma mīlest. 87. Vgl. li. juozmuõ "Gürtel".

Avots: EH I, 571

jumis

I jumis, auch juma [Gr. - Buschhof],

1) zwei zu einer Einheit verbundene, zusammengewachsene Dinge, etwas Vereinigtes, Zusammengewachsenes:
saimniekam šitādi jumji nepatīk Blaum. jumu jumu vārpas auga, jumī jauni cilvēciņi BW. 28536. So namentlich die Doppelfrucht, Doppelähre, zusammengewachsene Kartoffeln, Äpfel: ja rieksta čaumalā divi kuoduoli, tad tuo sauc riekstu jumi Etn. II, 115. jumis e̦suot uz viena stuobra auguošas vārpas Etn. II, 114. uolas, kam divi dze̦lte̦numi, ir arī jumītī Etn. II, 115. jumēs saaugušus linus lasīja linu plūcējas, talcinieces. pēc pabeigta darba darināja nuo tiem jumes kruoni, kuo liktgalvā talkas mātei Gr. - Sessau. nāc ārā, talkas māte, kuo es tev parādīšu: es tev duošu jumju kruoni par launaga ne̦sumiņu BW. 28551; 28552;

2) der Diphthong
St.: abi vokāļi... saplūduši vienā jumī RKr. XVI, 67;

3) jumītis, der eckige Zirkumflex zur Bezeichnung (in der alten Orthographie) des Lokativs
Wolm. (gew. jumtiņš);

4) jumi saņemt, die letzte Garbe mähen, das letzte Flachsbündel raufen, de Feldarbeit beendigen
Lös., Fehteln, was mit besonderen Zeremonien früher verbunden war Etn. II, 117; jumi dzīt, eine Doppelähre suchen Mag. IV, 2, 119; den Wendungen jumi saņemt, jumi dzīt od. ķert liegt eine alte mythologische Anschauung zu Grunde, denn

5) jumis ist eine segenspendende Feldgottheit, ein Felddämon, der dem deutschen alten Erntemann, Roggen , Weizenmann, Geteridebock, Habergeiss entspricht.
Im VL. wird ein rudzu, miežu, auzu, linu jumis BW. 28354, 9 genannt: kur tu brauci, rudzu jumi, seši bē̦rni kumeliņi? laukā braucu ziemu mist apakš zaļa velēniņa BW. 28544. mieža jumis skūpstījās ar apiņa ce̦kuliņu 28541. mieža jumis nuokliedzās, kalniņā stāvē̦dams; ieraudzīja auzu jumi zem pajumta līguojuot 28551, wo jumis als Personifikation der Gerste und des Hafers erscheint. Wenn man die Ernte beendet, so ergreift man in der letzten Garbe den jumis, den Alten: eita visi nu uz lauku jumja ķert tīrumā; kas saķers rudzu jumi, tam būs laime citu gadu 28523. visu dienu jumi dzinu pa lieluo tīrumiņu; nu sadzinu, nu panācu tīrumiņa galiņā 28558. lai nāk pati maimeniece jumi ņemt tīrumā; ja nenāca saimeniece, lai līguoja tīrumā 28545. Der Sitz des jumis ist im Sommer auf dem Felde, im Winter in der Kornkammer: jumītis bēdza runiņā, nuo runiņas gubiņā, nuo gubiņas klētiņā, nuo klētiņas apcirknī 28531. jumītis piešus kaldināja tīrumā uz akmeņa, ka varēja stalši braukt nuo rijiņas klētiņā 28534. bēdz, jumīti, bēdz, jumīti, meitas dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz gubiņas galiņā. bēdz, jumīti, bēdz jumīti, puiši dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā BW. 28521. ej, jumīti, nu uz lauku, gaŗu ziemu izgulējis; sāci jaunu vasariņu, svētī mūsu labībiņu BW. 28524. Im VL. kommt jumĩte, jumta māte vor, wohl die Kornmutter: kas piesēja bē̦rnu zirgu pie bāliņa klēts durvīm? jumja māte piesējuse, sē̦klas dzina klētiņā BW. 28538. jumīšam kre̦klu devu, jumja mātei paladziņu 28530. pusistabas vien dziedāja, vai idrai kāzas dzēra? dziedat visa istabiņa, jumītei kāzas dzēra Etn. II, 29. [Gewöhnlich, so z. B. von Bezzenberger GGA. 1896, 968, Fick Wrtb. I 4 , 122 und 292, Pedersen Vergl. Gr. d. kelt. Spr. I, 175, Trautmann Wrtb. 110, Güntern Der ar. Weltkön. 334, 338 und 364, zu ai. yamá-ḥ "gepaart; Zwilling" und mir. umein "Zwillinge" gestellt. Aber ursprünglich scheint das le. Wort etwas Verbundenes bedeutet zu haben, während Zwillinge nur ausnahmsweise zusammengewachsen sind; und auch phonetisch ist die Zusammenstellung nicht über allen Zweifel erhaben, solange keine WUrzelform i̯om - mit Sicheirheit das le. jum - entstanden sein könnte. Vielleicht gehört also jumis eher, woran schon POtt KZ. XXVI, 153 gedacht hat, zu ai. yuvati "bindet an", yuti-ḥ "Verbindung" u. a. (wozu auch jaut,jūtis); vgl. auch jumt.]

Avots: ME II, 117, 118

jumts

jùmts: salmu jumti BW. 17733. skuju j. 18904. apakš ... lubu jumta 27451; jumta rati, ein verdeckter Wagen.

Avots: EH I, 567

jumts

jùmts, auch jumta Gr. - Essern n. BW. 25060, das Dach: jumtu celt, taisīt, uzlikt. kam mums jāiet lietus laikā apakš sveša jumta, kad mums pašiem savs.

Avots: ME II, 119

kāja

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. 2 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188

kaķis

kaķis,

1): Demin, kaķelis Pas. V, 344, kaķitiņš Wainsel n. FBR. XIV, 89; kaķīt[i]s peļu junkuriņš BW. 2251. me̦lni kaķi aizkrāsnē 19830. meža k. 3113, 2; 3): (Bauinstrument)
auch AP., Orellen, Ramkau, Saikava, Salis; die Kerbe, die beim "Katzen" in den Balken gehauen wird AP., Orellen, Ramkau, Saikava, Salis: kaķi izkaķē balkas apuškas pusē Saikava. lai baļķis piegulē̦tu labi apakšējam, tad kaķi izcē̦rt pēc apakšējā baļka muguras Orellen; ‡

4) die Schnur zum Hinaufziehen des Schlagklotzes beim Einrammen von Pfählen
Salis; ‡

5) ein Tauende zum Schlagen:
tad katrs virves gals pārvēršas kaķī Valdess Jūŗas vilki, S. 134.

Avots: EH I, 576

kaķis

kaķis, kaķe,

1) die Katze:
kaķis ņaud, vēkš, murrā, urrā, kad tuo glauda Etn. II, 51; skrāpē, plēš, kratzt. Sprw.: laizās kâ kaķis. pe̦lē̦ks kâ kaķis. kaķis pieglaudies plēš. kaķis laizās: viesi nāk. kaķis ar cimdiem peles neķeŗ. kad kaķis mājā, tad peles alā. nemāci vis kaķi peles ķert. svied kaķi kâ gribi, uz kājām kritīs. glāb kaķi nuo ūdens, vinš ted ieplēsīs ruokā. juo kaķi glauda, juo kupri ceļ. baidi kaķi ar pūsli, tas baidīsies - ne vīrs. ne katrreiz kaķim peles meklēt, citu reiz ir pele pati piete̦k klāt. kas kaķim krāsni liegs, kas puisim meitu. kaķim spēle, pelei nāve. divi kaķi vienā maisā nesatiek od. nesade̦r, od. rejas kâ divi kaķi maisā, namentl. von unverträglichen Eheleuten. kad tik kaķis neaizve̦lk baļķi priekšā, so drückt man seinen Zweifel über das Gelingen eines Vorhabens aus. gul kâ sapuvis kaķis. nepārduod kaķi par zaķi. kaķa lāstus debesīs nedzird. nezin, kas vēl nav piedzīvuots tai kaķa mūžā (in dem kurzen Leben) Kaudz. M.;

2) in genitivischen Verbindungen zur Bezeichnung von Pflanzen:
[kaķa aste, amaranthum caudatus Wid.; kaķa actiņa, die Feuerhelke (lychnis) Wid.;] kaķu mē̦tra, nepeta cataria; kaķu pautiņi, Rainblume, Mottenkraut, Ruhrkraut (gnaphalium avenarium) Mag. IV, 2, 89; kaķu pēdiņas od. kaķpēdiņas,

a) Katzenpfötchen (gnaphalium dioicum) Mag. XV, 2, 89, gnaphalium avenarium Buschh. n. RKr. II, 66, antemnaria dioca; dze̦lte̦nās kaķu pēdiņas, Sonnengold (helichrysum avenarium) RKr. III, 70, Buschh.;

b) ein Muster in Stickkreien, Webereien Kaw.;
kaķu siers (bei Wid.: k. sieriņi], Katzenkäse, rundblättrige Malve (malva rotundifolia) Mag. IV, 2, 57, RKr. II, 74;

3) die Katze, ein Bauinstrument, ein zweizinkiger Haken [Memelshof] (s.
kaķēt); kaķis od. kaķa starpa, die Stelle, wo ein " gekatzter " Balken auf dem andern fest liegt; so auch der Pl. kaķi: pa apakšu pūš vējš cauri un baļķu kaķus iekuostās pakulas lē̦ni kustina Baltp. - kaķītis, ein Instrument der Tischler und Bötscher zum Einreissen der Linien, Streichmass Gold. [Wohl zunächst aus dem Altkurischen entlehnt, wo ein Paradigma nom. s. * katis, gen. s. kaťa > le. kaķa möglich war (s. Le. Gr. § 113). Vgl. katana.]

Avots: ME II, 139, 140

kalpiņš

kal˜piņš, Demin. von kal˜ps, das Knechtlein, auf Dinge übertragen, die dem Menschen gleichsam Knechtdienste erweisen:

1) der Lichtknecht
Mag. XIII, 41;

2) der Knecht, ein Tischlerwerkzeug:
kalpiņš - galdnieka rīks, kuŗu gaŗākus dēļus ēvelējuot paliek vienam galam apakšā Serb.;

3) der Wabenbock:
par bišu kalpiņu sauc tādu daiktu, uz kuŗa pie truopa uz īsu laiku saliek bišu šūnas;

4) zābaku kalpiņš, der Stiefelknecht;

5) die Masche,
- tā adīkļa cilpiņa, kuŗu aduot me̦t uz irbi: skaistais cimds ta: adāms: pieci kalpiņi, trīs me̦lni divi sarkani Illuxt A. XVI, 284;

6) auklas kalpiņš, die Schlinge
Etn.;

7) dze̦guzes kalpiņš, die Grasmücke
L.

Avots: ME II, 144

kamiens

kamiêns: auch Heidenfeld, (mit ie ) Erlaa n. FBR. XI, 11, (mit ìe 2 ) KatrE.,, Lis., (mit iẽ ) Ramkau: likuši apakšā egļu kamienus Fil. mat. 178 (aus Saikava).

Avots: EH I, 582

kamoļāties

* kamuoļâtiês [erschlossen aus ostle. kamuļuôtîs], - ãjuôs, sich winden, jem. in der Arbeit stören: kamuoļājas pa kāju apakšu Mar. n. RKr. XV, 118. [Wohl zu kamuolis; die genannte ostle. Form könnte auch aus * kamuļātiês entstanden sein.]

Avots: ME II, 153

kapkalns

kapkalˆns:

"l)" ME. II 159 zu streichen; auch der Friedhof:
kapkalniņš viss ziedēja ... tur guļ mani brāleliņi BW. 27635 var. kapkalnā apakš zaļas velē̦niņas 27680.

Avots: EH I, 586

karāties

karâtiês [mit r z. B. in Kabillen, Matkuln, Kl., Lis.], - ãjuos, [karēties Glück I Mos. 23, 13], hangen, baumeln: drēbes karājas pie knaģiem. dvēselīte diedziņā karājās BW. 28829. dvieļa gali karājas apakš kreisās ruokas BW. III, 1, 84. kas tev tur pie svārkiem karājas? vīriešiem kaklā karāties, sich aufdrängen. Vgl. kārt und [li. karóti "висѣть"].

Avots: ME II, 161

karot

kaŗuôt (li. kariáuti), intr., kriegen, Krieg führen: ej pruojām, kaŗa māte, gan tu biji kaŗuojuse BW. 26117. kaŗuot pret nuolē̦mumu LP. III, 27. ierauga kaŗus kaŗuojuot BW. 32099, 1. Refl. - tiês, miteinander Krieg führen, kämpfen: pieci šķē̦pi tavās ruokās kaŗuojas, krustinās (Rätsel) Tr. III, 33. es aizgāju jūriņā ar ziemeli kaŗuoties BW. 30873, 1. [kāpēc krievs ar turku kaŗuojuoties Janš. Dzimtene 2 I, 73.] kaŗi kaŗuojas tagad juo sīvi LP. V, 303. apakš mana zuobentiņa simtiem kaŗu kaŗuojās BW. 18757; 31923. Subst. kaŗuôtãjs, der Streiter, Kämpfer. Vgl. auch acc s. kariausnan "Streit".

Avots: ME II, 166

kasīt

kasît (li. kasýti "fortgesetzt gelinde kratzen; чесать, скрести"), - u, - ĩju, tr., freqn. zu kast,

1) kratzen, schaben:
ve̦lns licis zaldātam ķēniņa meitai galvu kasīt LP. VI, 532. Sprw.: labāk labas ziņas lasīt nekâ ņurduot galvu kasīt. vai tu arī jau vē̦de̦ru kasi pēc ēdiena Saul. viņš vēl ilgi pēc tam kasīja aiz auss (aiz ausīm LP. VI, 264) JR. IV, 86;

2) schaben, kratzen, schälen:
kartupeļus;

3) scharren:
lai vista lecekļus nekasītu... Etn. I, 76. Sprw.: kur vista kasa, tur graudu gaida. vista, kas kasa, atruod graudu. divi sirmi auzas ēda, staļļa grīdu kasīdami BW. 15379, 3;

4) harken:
sienu Wolm., [Neu - Rosen, Alsw., Aahof]. ja pirmuo sienu kasuot diviem sasitas grābekļi, tad būs labs siena laiks Etn. II, 75;

5) nuo mēles kasīt, aus der Luft greifen, erdichten, aufschneiden
St., U.;

[6) prügeln:
es tevi kasīšu gan Dond.] Refl. - tiês,

1) sich kratzen, sich schaben:
Sprw. lai kasās, kam āda niez. viņš, galvā kasīdamies, kliedz JU. viņš kasījās aiz ausīm Schub.;

2) zupfen, rupfen:
kad vistas kasās pa spalvu apakšu, tad sagaidāms putenis Etn. II, 71;

3) sich an jem. reiben, Händel suchen:
tas meklē tik ieme̦slu kasīties. viņš sāka kasīties ar savu brāli Latv. ne˙maz jau nekasīdamās gar viņiem Brig. Čaukst. 6. cūka kasās, zirņuos ies, wird gerufen, wenn einer der Geige unharmonische Töne entlockt Seew. n. U.;

[5) (obszön) sich begatten
(um Libau)]. Subst. kasîtãjs, wer kratzt, harkt: siena kasītājs, = grābējs. kad acīs ieme̦tas pučtes un pumpas, bē̦rnu ve̦d pie kasītājas, kas kasa acis JK. VI, 54. S. kast.

Avots: ME II, 168, 169

kaukoņa

kaũkuôņa,

1) das Geheul
[Lub., Stelp.]: apakšzemes kaukuoņa MWM. X, 200;

2) der Schreihals:
viņš tīrais kaukuoņa Serb.

Avots: ME II, 174

kausaine

‡ kaûsaine 2 Dunika, eine gewisse Fibel ("līdze̦na sakta, trešā nuo apakšas").

Avots: EH I, 595

kauss

I kaûss 2 Demin. instr. s. kausīti BW. 19593 var.,

1): meta kāpuostuos cūkas kausu Siuxt. k. ir taisni pakaļā aiz ausīm Salis;

3): eine irdene Schüssel mit einem Henkel, die früher zum Schöpfen flüssiger Speisen benutzt wurde
Siuxt;

4): auch (ein Kochlöffel, Schöpflöffel)
AP., Ramkau, Seyershof, (Demin. kausiņš ) Wainsel n. FBR. XIV, 85, Liepna, Oknist, Schujen;

7): Demin. kausiņš,

a) "caurums dzirnu stīpā, kur iebāž milnu" Dunika;

b) "neliels kuociņš, kas nuostiprināts dzirnu ripas apakšējā daļā; uz tā balstās augšējā ripa" Warkl.; ‡

8) kausiņu pierē dabūt, einen Schlag (Hieb) vor die Stirn bekommen
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

9) strīdes k., ein unnützer Händelmacher
Diet. Zur Etymologie s. auch Scheftelowitz KZ. LVI, 192.

Avots: EH I, 595

kauss

I kaûss, [kàuss 2 Mar. n. RKr. XVII, 104] (li. káušas [plur. káušai]),

1) der Schädel, die Hirnschale, gew. mit vor- angehendem Genit.
galvas; neziņas kauss, ein unnützer Händelmacher;

2) ein grösseres Gefäss, ein Trinkgefäss:
ēdiet gaļu, panākstiņi, ķeriet kausu dibinā; paša kausa dibinā varžu kauli saluocīti RKr. XVI, 181. tai laikme̦tā liek uz galda kukuli maizes, sviestu, sāli un kausu ar ūdeni LP. VII, 288. alus kauss. dzeŗait, brāļi, kausiem alu BW. 28806. dzer, bāliņ, ar kausiņu, man nevaid biķerīša BW. 19593. es dzirdēju dē̦la māti kausiem pienu mērījuot BW. 16421;

3) die Schale, der Napf, das Becken:
asiņu kausiņš, der Blutnapf zum Auffangen des Blutes beim Aderlassen Kaudz. M. tiesās nuošķiebušies svaru kausi Adam.;

4) der Kochlöffel, Löffel
LP. VI, 835, Etn. III, 26; auch - garmetis: nuoliek uz lāvu garmeti (kausu) ar ūdeni LP. VII, 288. kausiņu lietuo pirtīs gara uzmešanai A. IX, 2, 182;

5) kausiņš, eine kleine Schaufel zum Schöpfen trockener Dinge, z. B. der Asche
C., U.;

[6) kausiņš U., halbkugelförmiges Lager, in welchem Maschinenteile sich bewegen;]

7) ein Klötzhen mit einem Loche an dem oberen Mühlstein der alten Handmühle
(s. Bielenstein Holzb. 258]: ap virsējās dzirnavas augšmalu aplikta stīpa. pie stīpas piesiets klucītis ar caurumu, vai duobīti, vai ar ruobu stīpas pusē. šuo klucīti sauc par kausu Biel. kausiņš, ein Eisenstück im Mühlstein N. - Bartau, Lub., [Bielenstein Holzb. 259]: lai augšējuo dzirnavu nuo klusās varē̦tu drusciņ vai vairāk pacilāt, augšējās dzirnavas acs apakšā ielikta dzelzs šķienīte īkšķa platumā. škienītei nuo apakšpuses kausiņš Biel. [Eher wohl nebst li. kiáušė " Hirnschädel" und kiaũšis " Ei" zu ai. kōša-ḥ " Behälter" u. a. (s. Persson Beitr. 184 ff.,Būga KSn. I, 197 u. 250, Berneker Wrtb. I, 594), als zzu an. hauss " Hirnschädel" (s. Fick Wrtb. I 4 , 27 u. a.); vgl. auch Thomsen Beröringer 184, Johansson IF. XIX, 129 f. und Būga Aist. Stud. 28.]

Avots: ME II, 178

kavāt

I kavât, - ãju, tr.,

1) bewahren, hüten, schützen
N. - Bartau: vedējiem jākavā galds RKr. XVI, 133. es lietas, nuo lietus kavādams, turēju apakš mēteļa Jan. kavājat īle̦nus, kavājat susekļus, ķe̦katu pulkā rāvēji ļaudis BW. 33445;

2) pflegen, warten:
arī viņa sieva visu mūžu tuo kavājusi Jan. tā klusuos suoļus kavā (= kuopj), sie besorgt still die Wirtschaft MWM. III, 38. Refl. - tiês, sich hüten, auf der Hut sein: kavājaties, kad tuo tapu neatraun RKr. XVI, 158. [Anscheinend nur in Südwest - Kurland bekannt und daher wohl durch li. kavóti " verwahren, pflegen" vermitteln aus slav. хovati dass.]

Avots: ME II, 181

ķedāt

ķe̦dât, ‡ Refl. -tiês, durcheinanderreden Dond.: bija daudz ke̦dāšanās Dünsb. Apakš Ziemassvatku egl. III, 706.

Avots: EH I, 692

ķekot

ķe̦kuôt A. XVI, 395, MWM. VII, 813, gew. ķe̦kuôtiês,

1) = ķe̦katās iet ;

2) tändeln, scherzen, grassieren, sich necken, spielen, charmieren:
kuo gar manim ķe̦kuojies? BW. 10071. nevajaga citiem pakaļ ķe̦kuoties! Ruj., AP., Serb., Smilt., Frauenb. ;

[3) albern:
neļaušu Anlīzei ķe̦kuoties ar... apakšiņām Janš. Dzimtene 2 295. - Vgl. ce̦kuôiês].

Avots: ME II, 362

ķempele

ķem̃pele, ein Klotz auf dem Lubbendache Dond., [Wandsen]: kad pirmā, apakšējā lubu aila bija nuoklāta, tai uzlika pār vidu kārti un tad ķempeli (sluogu), lai vējš nevarē̦tu lubas atcelt Konv. 1 763.

Avots: ME II, 364

ķenka

I ķe̦nka, ein Stab, Stock mit einem krummen Griff Lasd., ein krummer Stab N. - Bartau n. Etn. II, 1: [klibajai kājai palikdams ķe̦n̂ku 2 apakšā Janš. Dzimtene V, 41].

Avots: ME II, 365

klajš

klajš (li. klajùs " irreführend"],

1) offen, frei:
tīri lauki, klaji lauki, kur atveda mūs[u] māsiņu RKr. XVI, 222. iesim, irbe, tecēties pa tuo klaju atmatiņu BW. 30609. klajās vietās jeb pa klaju mežu spuokiem e̦suot pavē̦lēts katru nakti spuokuoties LP. VII, 95. viens divi - eža midzenis klajš LP. V, 217. klaja jūŗa, offenes Meer Konv. 2 456. kam, tautieti, purvu bridi man pakaļ, bārenei? vai neredzi klaju ceļu, kur aizgāja mātes meita BW. 3130. apakš klajas debess od. uz klaja lauka, unter freiem Himmel. manai mātei jādzīvuo zem klajas debess LP. VII, 1139;

2) offen, offenbar, öffentlich:
klaja nepatiesība. precniekus slānīt sle̦pus vai klajā cīnā Od. klaji izsaukt, öffentlich ausrufen Elv. sakāt klaji Skola III, 429. klaji darbuoties it kâ uz skatuves Kaudz. M. [klaji smieklā licis Glück Kolosser 2, 15];

3) frei von dem gewöhnlichen Zubehör,
oft synonym mit tukšs, leer, baumlos, blätterlos: tukša, klaja tautu sē̦ta, ne tai žuoga, ne tai mieta BW. 19025, 2. leja ir klaja nuo kuokiem, baumlos Lautb. aiz lapenes bij klajāks, hinter der Laube waren die Bäume weniger dicht bei einander Latv. daudz nuo kuokiem bija palikuši klajāki Zalkt. II, 63. klajas puķes, einfache Blumen [L.], St. kruogs sāk mesties klajāks, der Krug wird allmählich menschenleer JR. IV, 92. visi ir klaji, alle sind blakn, leer Oppek n. U. klaja putra, dünne (d. i. ohne das gewöhnliche Quantum der Grützkörner) Grütze Mar. n. RKr. XV, 118; klajas sulas, Molken, die sich von der erwärmten Milch absondern Lasd.;

4) klaji, verkürzt klaj, zur Verstärkung von visi: visi klaji, visi klaj, alle ohne Ausnahme:
visi klaj ir pruom Etn. III, 38. mēs visi klaji tur bijām Allend., Salisb. viņš jums rādīs visiem klajiem Kragenhof. [Wie skaidrs zu šķîst gehört, so gehört wohl auch klajš (ursprünglich etwa: " sich zerstreut habend", klar, offen) zu klīt (= klîst) " sich zerstreuen", wozu es auch Leskien Abl. 275 und Nom. 256 gestellt hat.]

Avots: ME II, 210

klāpāt

klàpât 2 , ‡

3) "?": kad aužuot dzijas nuostaipās pa virsu vai apakšu aude̦klam, tad tās klàpā 2 Erlaa.

Avots: EH I, 612

klēpītis

‡ klẽpītis Assiten "kuoks apakš ilksīm virs lemesnīcas" (anderswo: aukl[īt]is).

Avots: EH I, 616

klukste

klukste, klukšķe Lub., klukstê̦tãja, die Glucke, eine gluckende Henne Mar. n. RKr. XV, 119: viņa mērcēja kluksteli ūdens spainī Dz. Vēstn. kālab Kačeli klukstīti sauc? BW. 20829. ja negrib putniem ļaut perēt, tad kluk- stē̦tāju pabāž apakš trauka LP. VI, 135.

Avots: ME II, 234

knibināt

knibinât, knibinâtiês, freqn. zu knibêt 1, [wiedrholt) knibbern, knittern, pinkern; zupfern, rupfen; (mit den Fingern) eine leichte Arbeit tun: pirksti trīcēja, galdautu knibinuot A. XVII, 398. Ieva knibināja uz ple̦ciem nuoslīdējušā galvas lakatiņa stūri MWM. XI, 167. ja vistas kasās (knibina) pa spalvu apakšu, tad sagaidāms putenis Etn. II, 71. tik mājās kādus darbus knibināja JK. viņ knibinājās ap paegļu nūju Poruks III, 158. tie sāka knibināties gar guovīm MWM. VIII, 13. bija tāda knibināšanās ap ve̦cu vāti Vēr. I, 1030; nicht vorwärts kommen mit der Arbeit U.: [viņā knibina savu darbu visu rītu Wessen. neknibini (neurbini) de̦gunu! Bers. Vgl. li. knibinėti "čiupinėti" Viltis 1908, 104].

Avots: ME II, 246

kņubināt

kņubinât: auch Oknist; vista kņubina spārniņu Frauenb. kad viņam kas kņubinams Janš. Mežv. ļ. II, 194. kņubinādamies un darbuodamies Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 31.

Avots: EH I, 637

kokuts

kùokuts, -s, die Mauerassel (oniscus murarius): kuokutis piemīt mitruos pagrabuos apakš sapuvušas grīdas Sassm.

Avots: ME II, 343

krasakās

‡ krasakās braukt Dünsb. Apakš Ziemassvētku eglītes III, 10 "?".

Avots: EH I, 642

krauja

II krauja, ‡

2) eine kleine Bodenerhöhung
(mit aû ) Linden in Kurl.: kraujām ir cietas apakšas, krūtēm tukšas. man pa tādām kraujām bij jāstaigā.

Avots: EH I, 643

krebulis

I kre̦bulis: apskatuot tuo kre̦bulīti (geschmolzenes und ins Wasser gegossenes Blei) Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 2.

Avots: EH I, 646

krepeči

krepeči,

1) = kre̦puči, Schleimauswurf Etn. IV, 98, Fest., [Nerft, krepeči Zb. XVI, 217];

2) allerlei Kram, Abfälle:
trešais stūris bij piekrauts šādiem tādiem krāmiem, krepečiem un ratiņu dreimaņu lietām Latv., Lub. [šur tur starp krepečiem atradās pa sentē̦vu kuoklei Austriņš M. Z. 7;

3) nom. s. krepecis Nerft "tītara apakšējā sekste."]

Avots: ME II, 273

krija

krija (li. krijà "обечайка"), krijs, krijš [li. krìjas] PS., Smilt.,

1) [krijis (li. krijỹs) Manz. Lettus], die Lindenborke. Aus der Lindenborke wurden besonders früher verschiedene Gegenstände verfertigt, z. B. Schlitten, Sattel, Aussteuerkasten: kriju kamanas, se̦dli BW. 2303. kriju plēst, pūru šūt 3351. uz lubām klāja krijus Konv˙l 763; [krijs, abgerissene Linden- od. Fichtenborke Wessen, Fichtenborke Nerft];

2) der Bastrand eines Siebes, Riegensiebes;
krija = sieta luociņš, mala; kre̦tuļa virsus, kuŗa apakšējā malā pinums piestiprināts Selg. n. Etn. IV, 98, [Jakobshof];

3) ein Korb aus Lindenborke
Mar.;

4) ein Lindenbrett:
viņus (siekus) pagatavuojuši nuo krijām, t. i. nuo liepas kuokiem plē̦stiem dēlīšiem Etn. IV, 150;

5) der Pl. kriji, eine Art Haspel
[eine Abbildung davon in Latv. Saule 1924, S.164] - cilindram līdzīgs daikts nuo 4 kuokiem, uz kuŗa tin dzijas nuo tītavām, lai labāki varē̦tu uztīt uz šķē̦rumiem Mar. [Zu kriet, slav. krojiti "schneiden", gr. χρίνω "scheide", lat. crībrum "Sieb" u. a., s. Leskien Abl. 275, Zupitza Germ. Gutt. 126, Berneker Wrtb. I, 606 und 620 Persson Beitr. 724 f., Būga. TiŽ.I, 401, Trautmann Wrtb. 141.]

Avots: ME II, 277, 278

krijāt

krijât,

3): dzijis (acc. pl.) krijā uz krijiem Mahlup, Stom.; ‡

4) mit Hilfe eines Riegensiebes sieben
AP.: izkuļuot labību ar spriguļiem, lieliem salmiem pa apakšu ir sabirzuši salmi kuopā ar graudiem; tuos liek uz režģa un purina jeb krijā, lai graudi izbirtu. Subst. krijâšana Bigauņc. 42 "?".

Avots: EH I, 653

kritala

kritala [Posendotf], kritaļa Salisb., Allend., Ruj. n. U., kritals, ein umgestürzter Baum: bē̦rzs laikam sācis augt uz kritalas Etn. II, 77. pazuda apakš lielas kritalas Lp. I, 576. Gew. der Pl. kritalas, kritali Mag. IV, 2, 123, [n. U. auch kritals, kritaļa], Lagerholz: cik bagāti trūdi gan netiek duoti mežam ar šīm kritalām Apsk. Zu krist.

Avots: ME II, 281

kroka

kruõka, kŗuõka [Līn., Dunika, Gr.Essern, Se˙lg., Nigr., Lautb., Wandsen, Luttr.], Kand., kruoķe Selb., kruokla U., die Falte, Runzel: zābaki ar sīkajām kruokām dilbuos AU. jakas ar kruoķēm sānuos A. XX, 68. tagad liek kruoķes ap brunčiem, lai izskatītuos kuplāka brunču apakša Selb. tu esi izuosts līdz pēdējai dvēseles kŗuokai JR. V, 12. [In Dunika auch als Schimpfwort für ein sich gebückt haltendes Weib. Nebst estn. krōk "Fältelung" aus mnd. kroke dass.]

Avots: ME II, 294

krupt

krupt, kŗupt Perk., -ùpu, -upu, [grindig od. räudig werden Dond., Dunika]; verkümmern, zusammenschrumpfen, bersten, hocken, faulen: krūpītis pabāzis mežu cirtēju apakš pils stūŗa, lai krūp LP. VI, 491. lai nu kŗūp upes dibinā LP. V, 230. negribam šinī peklē kŗupt V, 253. muižas gaitās vien bijis jākrūp IV, 165. lai tāds labāk nerāduoties, lai kŗūpuot mājā IV, 56. bijis, kur bijis, savā istabā vien tikai grib kŗupt V, 332. tūliņ uz māju aizkrāsnī krupt VI, 315. (Vgl. li. krùpti "паршивѣть"; zu krupis (s. dies).]

Avots: ME II, 287, 288

krustsiena

‡ krustsiêna 2 Salis, Siuxt, eine Querwand: akmiņus mūrēja klētīm stūŗuos un apakš krustsienām.

Avots: EH I, 661

krūza

II krũza (unter krũze II): jakām krūzas šuva apkārt Siuxt. krūzas taisīja gar apakšsvārkiem ebenda; die Krolie im Garn Seyershof: krūzās sagriezta dzīve (= dzija).

Avots: EH I, 663

kruzulis

‡ kruzulis, ein Falbel, Volant: sieviešu lindrakiem gar apakšu piešuj kruzuli Frauenb.; kruzuļi (s. ME. 11, 291): Fransen, künstliche Falten und Aufsätze, Garnitur Segew.

Avots: EH I, 662

kuce

kuce,

1): auch Bērzgale, Lubn., Meselau, Oknist, Saikava, Schwanb., Sessw.; ‡

2) = kucĩte (unter kuce) b Nautrēni: k. ir kuoka klucītis ar caurumu vidū, piesiets dzirnakmeņa virsējai pusei, lai šai caurumā varē̦tu ielikt milna apakšējuo galu; piesien kuci pie dzirnavu stīpas. - kucīte a: auch Kaltenbr., Kurmene, Stom., Wessen; kucīte b: auch Lixna, Saikava.

Avots: EH I, 666

kukstēt

kukstêt Ahs., Sassm., -u, -ẽju, intr., stohnen, ächzen: kukst un elš vien, ka nevar ne paiet Etn. II, 97. tīri vai kukst vien, cik re̦sns nuoēdies LP. V, 409. apakšstāvā ruksis kukstēja MWM. X, 424. vecenīte gul slima un kukst Kand. [Vgl. li. kuksė´ti "всхлипывать" und kukščioti "hörbar Blasen werfen".]

Avots: ME II, 302

ķulis

I ķulis, die Keule, die Schweinskeule Kurs. (gew. ķũlis): ķuli vāra pe̦lnu dienas jeb ķuļu vakarā. ķuļu dzīšana ir savāda izprieca ķuļu vakarā. tas, kas ķuļu dzīšanu pazīst, kāpj uz kādas ē̦kas augšu, bet nezinātāju nuostāda apakšā ar vaļēju maisu, kuŗā ķulis jāiedze̦nuot. augšā uzkāpušais daudzās pa pažuobelēm, kâ tuo dze̦nādams, tad uz reizi uzlej apakšējam ūdeni Kurs.

Avots: ME II, 391

kuņi

kuņi, das untere, dicke Ende des gemähten Roggens [od. Getreides Eversmuiža, Biržgalis]: kuņi ir rudzu apakšējie gali - rudzu kūļa re̦zgaļi Mar.: neduod kuņus pa˙priekšu, bet vārpas! Oppek.

Avots: ME II, 317

kūvēt

kũvêt [auch AP., mit ù 2 Kr., Kl., Erlaa], -ẽju, intr.,

1) albern, tollen, grassieren, laufen (von Pferden,
namentl. Füllen): bē̦rni kūvē Bers., Lub., Erlaa, Sessw. [teļi sāk jau kūvēt Odensee]. naktīs raganas jāj uz apakšzemi ar vēlliem kūvēt (dzīvout, lakstīt, līksmuoties) Plūd. es iegāzu piena spanni, ar puišiem kūvē̦dama BW. 9341. [(zirgi) plēsās un kūvēja Austriņš Nuopūtas vējā 73.] tē̦vs ar māti kūvē̦dami putras bļuodu apgāzuši BW. piel. 2 2883. kas vilkam mēdu deva, sila malu kūvējout 12555. luopiņi kūvē, kad tuos pirmuo reiz izlaiž ganuos Laud. zirgi, kumeļi kūvē, nuo staļļa izlaisti Bers.;

[2) vor Verlangen jucken:
bē̦rnam zuobuos kūvē, kad ierauga ābuolu Jürg.] Refl. -tiês, untereinander albern, tollen, springen, spielen: ne meitiņas kūvējās (Var.: ķīvējās) BW. 12348, [Jürg.] sirmi, bē̦ri kumeliņi pa apluoku kūvējās (Var.: ķīvējās) 16140, 7 [kuce̦ni kūvējas Golg.; "sich freuen" N. - Peb.] Zu slav. kyvati "nicken"; heben und senken; schütteln, bewegen" (worüber Berneker Wrtb. I, 679 f.)?

Avots: ME II, 339

labāk

labâk, labâki, Adv., Komparativ von labi, besser, lieber: labāki apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekâ apakš jauna pātagas. labāk ne..kâ, kad nav lāga. Statt labāk findet man in der Volkssprache labâks, aus * labākis: labāk (Var.: labāks) mani straume nesa, ne atraiša kumeliņš Paddern BW. 14303; Rokaischen BW. 4092; Schrunden BW. 4288.

Avots: ME II, 394

laipa

làipa,

1) der Steg über einem Fluss od. Graben:
es pārsviedu šauru laipu pār te̦kuošu ūdentiņu BW. 13445, 1; Bretter oder Balken, die das Gehen auf dem kotigen Bauernhof erleichtern und ermöglichen Kand.: vīzde̦gune laipu meta (pagalma dubļuos) Ltd. 1586;

2) eine primitive Treppe, eine Klotz - oder Kerbtreppe, eine Baklen mit Kerben zum Hinaufklimmen, z. B. zum Futterboden
Autz, Ruj., Biel. H. 130;

3) ein unter den Darrbalken befindliches Gerüst:
apakš ārdiem ierīkuota stumdāma laipa, uz kuŗu stāvuot labību uzliek ārduos Etn. III, 103;

4) eine Leiste unterhalb der
plauktiņi, darauf sich die Bienen setzen, ehe sie in den Stock hineinkriechen: un le̦pni nuosē̦stas uz truopa laipas Vēr. I, 70;

5) laipiņa, das Trittbrett am Spinnrade
Dond., [Bielenstein Holzb. 385];

6) der Dorn, die Zunge der Spange:
sakte, kuŗai laipiņa bijuse izkritusi vai sadilusi LP. VI, 72;

7) ein Pergelstab in der Iltsfalle
Bielenstein Holzb. 597;

8) laîpa 2 Nigr., = dãriens 2.] Zu lipt "steigen",
li. laiptas "Gerüst", [láipioti "fortgesetzt ein wenig umhersteigen" u. a.].

Avots: ME II, 409

lāpsens

làpsens, in lāpse̦ns [od. lâpsans 2] aude̦kls AP., Mat., = lāpsalis; ["ve̦lku dzijas savstarpēji maina virzienu, vīdamās cita citai pāri un atkal uz apakšu" Kaudz. M.]

Avots: ME II, 440

laukumains

làukumaîns, laũkumaîns C., làukumuôts,

1) fleckig, blässig:
kakls stipri sasarcis vai laukumains Konv. 2 598. linus var klāt uz atmatām, pļavām, rugājiem, bet ne uz auzāja, juo tas padara linus laukumainus Zemk. rumpja apakšpuse me̦lna un balti laukumuota Konv. 2 2672;

2) ungleich, mit lichten Stellen:
l. lauks, laukumaina labība Mat.

Avots: ME II, 427

lēkša

lêkša, lêkše Smilt., lēkša RA., Bers., lêkšķe 2 Naud., Grünh., lêkšņa C., lēkšķis Etn. I, 90,

1) [mē̦slu, vilnas lēkša 2 Nigr., lēkša Bers., lêkšķa Kl., lêkša 2 PS., Wolm., Trik., lêkšņa N. - Peb., Arrasch, lêksis Salis, lêkšķis 2 Lautb., siena lêkšņa Jürg., Lis.], die Verfilzung ein verwühlter Klumpen, die Strähne, Zotte, der Büschel: [sūnu lēkšas Janš. Dzimtene V, 405]; matu, siena, sniega lēkšas AP., Bers.; sniega lēkšķe Naud. lielām lēkšņām snigt Etn. IV, 130. viņš staigāja ar spaļu lēkšķi padusē pa ē̦ku augšām Vēr. I, 1379. lēkša - netīrumu piciņa: viņam lēkša matuos Mar. n. RKr. XV, 123. [apakšējie zari bija... nuokārušies gaŗām, pē̦lē̦kām sūnu lēkšām Janš. Dzimtene 2 I, 158. lêkša N. - Peb., lêkša saikava, ein Kuhfladen.] sūdu lēkška, ein kleiner Kothaufen RKr. II, 57. [lêkše = "ar mē̦sliem saķepējusi vilnas jeb spalvas pinka" PS.; "netīrumu pika" Neu - Wohlfahrt; lêkša "was sich schichtweise gelöst hat, z. B. Dünger, soviel die Gabel gehoben" Kr.; lêkše (um Papendorf), ein Mistklumpen (auch am Körper des Viehs). pieķē̦rusies (eine unangenehme Schwiegertocher) kâ lēkše manam dē̦lam; eine verfaulte und feuchte Heu - oder Strohschicht;]

2) [lêkšķe 2 Kalnazeem, lēkša Janš. Dzimtene V, 225], ein Wollwickel: vilnu kārš platāks vai šaurākās lēkšķēs (lēkšās, lēkšņās) Konv. 2 916. [vilnas lēkšķe U., ausgetockte Wolle];

3) [lèkša 2 Kr.], eine Stute, die springt;

4) der Springinsfeld
Kronw.;

5) eine schmutzige Person
RKr. II, 57, Mar. n. RKr. XV, 123 [lêkša], Lub.;

[6) lêkšķa Saikava, "darbā izjucis, nekārtīgs cilvē̦ks";

7) lêkše 2, eine Wabe: bišu šūnas nuodalās (ve̦cajuos struopuos) pa atsevišķām lēkšēm MSil.];

8) [= lē̦ksti?]: čukurā lubas pārklāja vēl ar kriju kārtu un virs tās uzlika lēkšas Konv. 2 763. Neben lēkša auch lekša: siens sagulējies lēkšās Nigr. lai sapluok pumpums kâ vilnas lekša Tr. IV, 414; kliener Kothaufen
Wid.; lekšis, der Wollwickel: vīkš, vēkš, izme̦t lekši (Rätsel Tr. III, 747) Wid. augstāk attīstītas austruma zemju ganu tautas pārklāja savas teltis ar luopu spalvu un vilnas lekšiem Antrop. II, 49. [In der Bed. 3 und 4 jedenfalls zu lèkt (vgl. auch den Unterschied zwischen lèkša 2 und lêkša bei Kr˙!); sonst aber ist vielleicht von der Bed. "Schicht" auszugehen. In diesem Fall (vgl. d. lage und frz. couche "Schicht") wohl nebst lē̦ksti und li. lė˜kštas "flach" zu einer Wurzelform lēgh - oder lēg "liegen" (zum ē vgl. z. B. ahd. lāga "Lage", sowie le. lê̦zns); falls lēg zugrunde liegt, gehen le. lēkst - und lēkš(ķ)0 - wohl auf * lēg zurück. Le. lêkša wohl mit kš aus kstj; lêkše wohl aus lêkša und * lēkste kontaminiert. Vgl. auch lēšķa.]

Avots: ME II, 457, 458

līdz

lĩdz, lidz [Dunika], Stenden,

1) Adverb -

a) gleich, ebenso wie:
kad nuomiru, tad gulēju līdz ar kuoka gabaliņu BW. piel. 2 63, 1 var. [tâ līdz U., desgleichen.] lai es arī balta augu līdz citām māsiņā, auf das ich weiss (zart) wüchse, gleich den andern Schwesterlein BW. 2856. tās vistas jau šuogad līdz mežuoņiem, die Hühner sind ja in diesem Jahre gleich wilden Tieren. duošu cimdus, duošu zeķes līdz saviem brālīšiem, ich werde (dir) Handschuhe, werde dir Strümpfe geben, ebenso wie meinen Brüdern BW. 15840, 14;

b) gerade so viel:
divsimti līdz, gerade 200. [nu ir līdz U., nun ist die Zahl voll. vai līdz, vai lieks U., Paar oder Unpaar.] it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. visi līdz, alle und jede: lai dievu visi līdz nu teic G. L. lai neauga rudzi, mieži... līdz deviņas vasariņas, auf dass gerade 9 Jahre Roggen und Gerste nicht wüchsen LP. VII, 573;

c) zugleich, mit:
nāc man līdz! laimīt mana, līksmīt mana, līdz ar mani tautiņās! BWp. 83, 2. Oft in Verbindung mit ar: prāts līdz ar cilvē̦ku aug, der Verstand wächst zugleich mit dem Menschen. ka varē̦tu kumeliņu līdz ar dienu apse̦gluot, auf das wir das Rösslein mit Tagensanbruch satteln könnten BW. 13937;

2) Präp. mit d. Dat., Akk. - Instr., auch (selten) mit d. Gen., bis, bis zur, bis zum,

a) lokal:
viņš iebrida dubļuos līdz auklām od. auklu vietām. nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. tautas savus vaŗavārtus līdz pusīti (līdz pusei, līdz pusītes BW. 9189,

3) vien atvēra; veŗat, tautas, līdz galam! Ltd. 1019. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101; līdz Rīgai od. Rīgi (Grünh.) od. līdz Rīgu;

b) temporal: līdz šuo baltu dienu, bis auf den heutigen Tag;
līdz rudenim, bis zum Herbst; [līdz šim, bis jetzt]; līdz šim laikam od. līdz šuo laiku, bis zu dieser Zeit; līdz Miķeļiem, bis Michaelis; līdz gaismai (līdz gaismi Lesten, Neuenburg), līdz gaismu (Apschuppen), so auch līdz saulei, bis Tagesanbruch;

c) bei ungefähren Quantitätsangaben:
par kartupeļiem tagad maksā līdz rublim, für Kartoffeln zahlt man bis zu einem Rubel. pieci līdz seši pē̦di (Dual), fünf bis sechs Fuss LP. VI, 236;

d) zur Bezeichnung des Grades, bis zu dem etwas geht:
viņš... muocija tuos līdz beidzamam, er quälte sie bis aufs Äuserste. tas bija tâ līdz nagiem (līdz ar nagiem LP. IV, 92), das war Matthäi am letzten;

a) zur Bezeichung der Gleichstellung, des Rangverhältnisses:
svešai mātei drauga bē̦rns ne līdz kuoka gabaliņu, für die Stiefmutter gilt das fremde Kind nicht einmal soviel, wie ein Holzstück RKr. VIII, 45. audz, mana pādīte, līdz mani liela, wachse so gross wie ich! lai zied mani vaigu gali līdz sarkanu ābuoliņu BW. 5416. es uzaugu pus mežiņa, vainags līdzi meža galu (Var.: meža galu (Instr.) vainadziņš), ich wuchs halb so gross wie der Wald, mein Kranz aber in gleicher Höhe mit dem Wipfel des Waldes BW. 5313, 2. re̦dzu savu arājiņu līdz bāliņam nee̦sam, ich sehe, dass mein Mann nicht auf gleichem Niveau mit meinem Brüderchen steht 21399. augu tieva, augu gaŗa, līdz bāliņa neizaugu 5300. kas tā tāda griezes galva sēd līdz (neben) manu bāleliņu? 21231, 3. In manchen Fällen ist es nicht leicht zu entscheiden, ob līdz als Präp. oder als Adverb anzusehen ist: līdz lapām es zaļuoju, gleich den Blättern grünte ich 5979. bārenīte puškuojās līdz bajāra meitiņām; smuidra egle līguojās līdz kuplām eglītēm 4631; vgl. līdz 1a. Zuweilen wird līdz ar in dieser Bedeutung gebraucht: tieva, gaŗa es uzaugu līdz ar (Var.: līdz pat) meža galiņiem 5313, 1. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦da (= - us) gabaliņu, mir sind die Hände wie ein Eisstück gefroren 1618;

f) im temporalen Sinn wird
līdz in N. - Bartau mit dem Infin. statt eines verbalen Substantivs konstruiert: tuo var duomāt, kuo tas līdz paaugt (= līdz paaugušanai od. līdz tas auga) būs apēdis, man kann sich denken, wieviel er bis zum Erwachsen verzehrt haben wird. es strādāšu līdz kamē̦r beigt (= līdz beigām od. līdz kamē̦r beigšu), ich werde arbeiten, bis ich es beenden werde Etn. II, 155;

3) Konjunktion,

a) sobald als; zu
līdz gesellt sich oft in dieser Bedeutung kuo, tik (s. tiklīdz), im Hauptsatz steht oft līdz, tūliņ: [līdz viņš nāk, līdz sāk trakuot U., kaum kommt er, so beginnt er auch tolle Streiche.] līdz iegāju, līdz pazinu, māte meitu izde̦vuse, sobald ich eintrat, erkannte ich gleich, dass die Mutter die Tochter verheiratet habe (eig. zu gleicher Zeit trat ich ein, zu gleicher Zeit erkennte ich...) BW. 18356, 2. nuo rīta tē̦va dē̦ls, līdz kuo pamuodies, tūliņ steidzies uz jūŗmalu LP. III, 58. kuo līdz es paliku viens... Egl.;

b) solange als, während:
lustīga, vēlīga, līdz jauna meita BW. 165. es lustēju, līdz es jauna, līdz nē̦sāju vainadziņu 162;

c) bis:
cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ. es neiešu tautiņās, līdz brālītis sievu ņems BW. 3171. duod, māmiņa, manu tiesu, līdz saulīte nenuogāja! 1494. nevaru mieru ātrāki atrast, līdz mani kauli nebūs paglabāti kapsē̦tā Etn. IV, 84.- In nominalen Zusammensetzungen mit Verbalnomina entspricht līdz dem deutschen mit, z. B. līdzgājējs, der Begliter. Was die verbalen Zusammensetzungen betrifft, so verbinden sich nur die Verbalformen nominalen Charakters, der Infintiv und das Partizip mit līdz zu Kompositis: lĩdznãkt, mitkommen, lĩdznãkdams, mitkommend, lĩdznãcis, mitgekommen; aber viņš nāca līdz, er kam mit - ebenso wie im Deutschen. [Richtiger aber ist die Schreibung lĩdz(i) nãkt, lĩdz(i) nãkdams usw., denn sonst müste man z. B. auch gaŗãmiet, gaŗãmiedams usw. (statt gaŗãm iet usw.) schreiben. - Nebst līg, līgans, līgt zu līdzs, li. lýg, lýgus "gleich, eben" apr. stesmu polīgu "desgleichen", got. galeiks "gleich"; s. auch Le. Gr. 508 f.]

Avots: ME II, 477, 478, 479

lietvēnu

lìetvẽ̦nu od. lìetuvē̦nu dzīt, ein Spiel: lietvē̦na gaidītājs pane̦m maisu un tur tuo atplē̦stu apakšā. (lietvē̦na) dzinējs uzkāpj nama augšienē, dauzās, dze̦n tādu brīsniņu, tad paķeŗ ūdens ķipi un uzgāž gaidītājam virsū Etn. III, 188; II, 7.

Avots: ME II, 508

lieves

liẽves, = lievenes, der Balkon, das Chor, die Emporkirche N.-Bartau: apakšā krē̦sluos, arī augšā uz lievēm Janš. [Bārenīte 45; s. liẽvenes].

Avots: ME II, 508

lincēt

I lincêt,

1): auch (mit iñ ) Stenden: lincamas ir arī... 7 brāļu un gulē̦tāju dienas Dünsb. Apakš ziemassvētku egl. II, 41; ‡

2) beobachten
(mit iñ ) Strasden: māte mani lincē vien, kuo es daru.

Avots: EH I, 742

lints

lints, -s: mit iñ Ruhental,

3): auch (mit ìn 2 ) Erlaa, (mit in̂ 2 ) Ramkau; zwei zusammengeschobene Darrbalken und das darauf aufgeschichtete Getreide
(mit ìn 2 ) Warkl.; éin Darrbalken und das darauf aufgeschichtete Getreide (mit ìn 2 ) Kaltenbr., Oknist; "kārts rijas ārduos" Wessen;

4): salmu jumtu jumjuot, sāk jumt nuo apakšas uz augšu zināma platuma juoslu (lin̂ti 2 ), cik cilvē̦ks var pārsniegt ar ruoku; kad viena l. jumta līdz kuorai, tad atkal nuo apakšas sāk uotru linti jumt Ramkau.

Avots: EH I, 743

liska

I liska,

1) die Tasche
Laud., Lubn. n. Etn. III, 1;

2) ein aus Stricken bestehendes Netz zum Heu - und Strohtragen;
in Dond. auch lisks;

[3) "?": tiri, tiri, mans kūstīti, virs jaumtiņa apakš liskas! BW. 35611. - Zur Bed. 2 vergleicht Bezzenberger GGA. 1885, 938 preuss. - li. lèška "Lischke"
(s. Frischbier II, 30).]

Avots: ME II, 475

līst

lìst: prs. lienu auch Lesten, Salis, Seyershof, Wolm., liedu = auch Heidenfeld, līnu - Lubn., Oknist, Sonnaxt,

2): vai šiem ar lied (schmeckt)?
Heidenfeld;

3): auch Heidenfeld; ‡

4) Platz finden,
ìetilpt: tur divi pūri līda Kaltenbr. Refl. -tiês: blakts lienas cilvē̦kam klāt Salis. pa sē̦tsapakšu lienas zirgs cauri Seyershof; sich aufdrängen Auleja, Bērzgale, Kaltenbr.: l. kam virsā Bērzgale. līnas pi bārinīša, ka tūleņ pre̦cē̦tuos Pas. III, 42. miegs lienas Auleja.

Avots: EH I, 751

ļūns

ļùns 2 (li. liúnas [An. 152] "Morast"),

1) eine moorige, sich bewegende Stelle:
ļūns - staigs purvs, kuram tikai virskārta cieti sazē̦lusi un apakšā dziļa dūņa Oknist n. Etn, I, 138, [Sauken, Gr.-Buschhof], Sonnaxt. ļūns pa e̦ze̦ra virsu nav biezs LP. VI, 205;

[2) "staigs" (Adjektiv?) Wessen. - Zu ļūt?].

Kļūdu labojums:
ļùns 2 = ļū`ns 2

Avots: ME II, 545

mangulis

mangulis, ein Werkzeug zum Wäscherollen, mangale: veļu uztin uz apaļu rulli un ar manguli, kuŗam virspusē turamais un apakšā iegriezumi, rullē Felixberg.

Avots: ME II, 561

maukt

màukt [li. maũkti "gleitend streifen"], -cu,

1) tr., über etwas hinziehen, um abzustreifen oder zu bekleiden
U.: Sprw. uotram sprungulu uz asti maukt. maukt zābakus, die Stiefel an- oder ausziehen. acīs mauca ce̦purīti BW. 9815, 1. bēri se̦gluojam, maucam ze̦lta iemauktiņus 13842;

2) abstreifend erlangen, anfertigen:
stabuli maukt. vai nu taures mauksiet nuo tiem alkšņiem? JR. IV, 183;

3) kartupeļus maukt, Kartoffeln graben, ernten
Bers., Stockm.; [burkānus maukt (einheimsen) Odensee]; sīpuolus maukt, Zwiebeln abschälen Erlaa;

4) eiligst davonziehen (namentlich
maukt pruojām) [Ruj., Arrasch], U.: mauc, mauc! mache, dass du fortkommst! U. Refl. -tiês,

1) sich etwas auf- od. abziehen:
maucas (Var.: aunas) brāļi zābakuos BW. 16588 var. kāpurs pēc pirmās maukšanās (ādas maiņas) Konv. 2 3633;

2) maukties apakš[ā] L. "sich unter das Wasser taucher".
[Nebst mukt zu serb. màknuti "rücken", ai. mu(ñ)cáti "befreit", av. framuxti- "Ausziehen (des Schuhwerks)" u. a., s. Walde Wrtb. 2 254, Trautmann Wrtb. 189 f., Būga РФВ. LXXII, 198.]

Avots: ME II, 568, 569

maut

II maût Nerft, Sonnaxt, Selb., [Kl., Kr., Bers., Warkh., Warkl., Preili], maut Fehteln, Jakobstadt, mauju od. maunu (Selb., Jakobstadt, [Pas. I, 350 aus Bolwen]), māvu,

1) untertauchen, schwimmen
[Wessen, Sauken, Memelshof]: pīles maun apakš ūdens, die Enten tauchen unter U. zirgs māve pār upi, das Pferd schwamm über den Fluss Nerft, Linden n. U. Zuose māve pa ūdeni BW. 8457, 7 var.;

2) maut, saufen
Sessw. n. U. [Refl. -tiês,

1) um die Wette schwimmen:
iesim maûties! Kl.;

2) untertauchen
Gr.-Rönnen.] Subst. māvẽjs, der Taucher. [Zu le. mûdêtiês, li. máudyti "baden", apr. acc. s. aumūsnan "Abwaschung", slav. myti "waschen", mnd. mūten "das Gesicht waschen", gr. kypr. μυλάσασϑαι "sich waschen" arm. -moyn "plongé dans" (s. Meillet MSL. XII, 430) u. a.; ursprünglich wohl identisch mit maût I, s. Rozwadowski Bull. XXV, 116, Fick KZ. XX, 366 f. und Wrtb. I 4, 103, Holthausen KZ. XXVIII, 282, Reichelt KZ. XXXIX, 52, Būga РФВ. LXXII, 198, van Wijk KZ. XLVIII 156, Mahlow AEO 150, Trautmann Wrtb. 191 f.]

Avots: ME II, 570

megžģains

[megžģaîns, mit Spitzen besetzt: apakšsvārciņā ar megžģainu pieruoti Janš. Dzimtene V, 184.]

Avots: ME II, 591

meizulāns

‡ meĩzulāns Frauenb., eine Art Gewebe: meizulānam augšpuse rīdzaiņa un apakšpuse plika.

Avots: EH I, 797

mēle

mèle,

1) die Zunge:
slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17. suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;

2) die Zunge als Organ des Sprechens,

a) mit attributiven Bestimmungen: ātra, barga mēle BW. 21706, 2, spitze, scharfe Zunge;
gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.: asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342. dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523; skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475; sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841. mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;

b) als Subj.: mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an.
mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M. viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;

c) als Obj.: mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen;
mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.: kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder: labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!

d) nach Präp.: uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler.
[ceļu ar mēli trāpīt U., den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od. izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L., aus den Fingern saugen U. pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;

e) in Genitiv: mēles galā būt, auf der Zunge schweben:
mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;

3) die Sprache eines Volkes:
runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4. manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17. viņš pruot visas mēles Berent. vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30. bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;

4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.:
[viņam ir visas mēles U., er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241. mēles iznest [mēli nest L.], taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U., wer wird auf Klatschereien hören?];

5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person:
viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;

6) etwas Zungenähnliches,
gew. des Demin. - mēlīte:

a) das Zünglein in der Wage;

b) der Klöpfel in der Glocke;

c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;

d) der Drücker am Gewehr;

e) der Drücker an der Klinke
[Drosth.]: viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;

f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife:
svilpes mēlīte;

g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht
Grünh.;

h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels
Biel. H. 43;

i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens
Neuhauzen;

j) = libīte Smilt., AP., Lub.;

[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes
Bielenstein Holzb. 401;]

7) Bezeichnung einiger Pflanzen:

a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea);
kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv. 2 1664; lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70; vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66; guovju mēle, ein Pilz;

8) zirga mēle oder svē̦tbute, ein Fisch
Konv. 2 1920. [Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych. I 3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]

Avots: ME II, 613, 614

mellenājs

[me̦l˜le̦nãjs Wolmarshof, N. - Peb., mel˜lenājs PS., Trik.], aus mel˜nenãjs, der Schwarzbeerstrauch: mellenāji, zilenāji un citi purvu augi aug pa apakšu Kaudz.

Avots: ME II, 595

mila

I mila: auch Auleja, Kaltenbr., Kalupe, Oknist, Wessen: se̦dalkai apakšā m. vai tūba, lai nespiež mugarā zirgam Sonnaxt. - "eine Art Gewebe" ME II, 626 zu verbessern in "ein gewlsses Webmuster".

Avots: EH I, 813

miltene

mil˜tene, ein essbarer Pilz Sassm.: miltene - sēne, kas nuo virsus atgādina gaileni, tur+pretī apakša tai ir līdze̦na un kâ ar miltiem nuobē̦rta Kursiten. - Der Pl. mil˜tenes, Mehlbeeren (arbutus uvae ursi) U., [arctostaphylus uvae ursi Dond., Wandsen, Valgāle.]

Avots: ME II, 627, 628

milzt

I milˆzt [Kr., Prl., C., PS.], me̦lzu U. od. milˆstu [C., Kr., Kl.], milˆzu, schwellen, schwāren [Ost-Livl., Welonen, Dricē̦ni, Olai, sich entzünden (milˆzt Bers., Kl.)]: me̦lz apakš naga, vom stechenden Schmerze beim Finger geschwür Kremon n. U. [bē̦rns rītu nevarēs iet ganuos: viņam sāk milzt kājas pirstiņš Druw.] - lai pre̦c, kam maks nuo naudas milst MWM. IX, 42.- Subst. milzums, die Geschwulst, das Geschwür Spr., [milˆzums, Entzündung unter der Haut infolge eines Fremdkorpers KI., N.-Peb. Nebst milˆzis (s. dies) entweder (nach Scheftelowitz KZ. LIII, 267) Zu ar. marǝzāna- "Bauch", ai. malhá-ḥ "seine Wamme habend", oder (nach Fick GGA. 1894, 241) zu gr. μολγός "Sack von Rindsleder", zur Bed. vgl. ahd. balg "Schlauch": belgan "aufschwellen".]

Avots: ME II, 629

mītavas

mîtavas,

1) der Tausch, Wechsel, der Tauschschmaus
Spr., Altenwoga, [Fest.]; ceļa mîtavas Warkl., ein Kreuzweg;

2) der Ort, wo getauscht wird
C., Smilt.;

[3) "suola kāju krustuojums" Mar., "šķē̦rskuoks zem suola, kas savieno suola kājas" Rugāji, Biržgalis; beņķa mītavas (Var.: pamija, sadures) BW. 34580, 2; die Fuge an den Enden der Bretter von zwei aneinander gefügten Bänken
Warkl.; (von einem 0 - Stamm) loc. pl. suola mītavuos "na końcu ławki" Zb. XV, 222; suola mĩtavas (zu mĩt) "apakšējās līkstītes suolam, kur kājas uzlikt" Samiten;

4) die Weichen (auf Eisenbahnen)
Mar.].

Avots: ME II, 648, 649

ņegu

ņe̦gu ņe̦gãm [Nerft], ņigu ņe̦gãm, lärmend, schreiend, tobend, drunter und drüber: rej sunīši ņigu ņe̦gu (Var.: ņigu ņagu, ņiku ņaku) BW. 15327, 7. mazi vilki ņigu ņe̦gu! 2160. pa krūmeļiem iet ņigu ņe̦gu LP. VI, 368. tur apakšā ve̦lni tūtiņ kâ mežs princesei ņigu ņe̦gu apkārt V, 129. [bē̦rni ņēmās pa istabu ņigu ņe̦gām Lennew.]

Avots: ME II, 897

nesilka

‡ nesil˜ka Siuxt, nesilˆkas 2 Orellen, die Trage, Tragbahre: nesilkām katrā pusē divi ragi; nesa pie ragiem; dēļus pasita nuo apakšas klāt Siuxt. Aus r. носилку umgebildet.

Avots: EH II, 19

nirt

nìrt 2 [Bers., Saussen, Kalnemois, Kreuzb., nir̂t C.], niru [li. nìrti "sich schlengen", apnìrti "untertauchen"], intr., tauchen [Warkh., Warkl.]: ūdens putni nirst viļņuos Rainis. maz bē̦das man, kas viņā saulē gaida, ja reiz šī zeme pīšļuos birst, vai cita vairs iz drupām nirst Rainis. tie dvēselē kâ atvarā tik klusiņām kâ māņi nirst Apsk. tad jānir apakš ūdeņa MWM. X, 48. dzīvā dzīve nuo zemes nirs Stari III, 243. vientule un skumja eju, meža takā nirusi Kārst. Refl. - tiês, tauchen, sich versenken: arvienu tālāk nirties bezgalībā Asp. [Nebst nērt (s. dies), nirdāt, nira zu li. nãras "Taucherente", klr. r. нерти "untertauchen", r. норá "Höhle", ksl. вънрѣти "παρεισδύεσϑαι", as. naro "eng", nnrw. dial. norve "Querriegel" u. a., s. Trautmann Wrtb. 196 f., Persson Beitr. 222, Fick KZ. XLIII, 149.]

Avots: ME II, 745

no

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757

nobaltot

nùobal˜tuôt, intr.,

1) weiss, bleich, grau werden (von Haaren):
nuobaltuojuši mati Kaudz. M.;

2) eine kurze Zeit weiss erscheinen, schimmern (von einem weissen Gegenstande):
sarkanie brunči vien tik nuošņāc un apakšas nuobaltuo Janš. [uzskrej pa redeli uz kūtsaugšu veikli un muldīgi, tâ ka zeķes vien tik nuobaltuos Janš. Paipala 5.]

Avots: ME II, 759

noblaukšķēt

nùoblaũkšķêt, dumpf erschallen: apakšā nuoblaukšķēja durvis Dz. Vēstn.

Avots: ME II, 762

nobružģāt

nùobružgât (unter nùobružât ): "schmutzig reiben" Trik.: nuobružgājusi pa rasu brunčiem visu apakšu.

Avots: EH II, 35

nodimdēt

nùodìmdêt, intr., erdröhnen: visa zeme vien nuodārdējuse un nuodimdējuse līdz pašiem pamatiem Etn. II, 180. zemes apakšā nuodimd LP. VII, 1126. viņš pakritis tâ, ka visa baznīca nuodimējusi VII, 65. nuodimd zeme atjājuot BW. 32970, 2.

Avots: ME II, 775

nodošas

‡ nuoduošas, Abgaben, Steuern: kādu tiesiņu naudas, ar kuo līdzināt n. Dünsb. Apakš ziemas sv. eglītes III, 115.

Avots: EH II, 42

nodrindzēt

‡ nuodrin̂dzêt 2 Iw., ein Schallverbum: kur - ar stampu bunguojuot - apakšā ir tāds vaļīgs, ir ūdens, tur nuodrindz, nuorūc.

Avots: EH II, 41

nodundurot

nùoduñduruôt, intr., hermurmeln: kungs nuodunduruoja apakš sevis kuo MWM X, 388. ["kur tad tuos tūkstuošus tik daudz lai sadabū"..., viņš beidzuot nuodunduruoja De̦glavs Rīga II, 1, 78.]

Avots: ME II, 777

nodzirdēt

nùodzìrdêt, tr., ablauchen, von weitem hören: tas bij nuodzirdējis, ka ķēniņiene teikuse... LP. VI, 1009. kâ licis plintes re̦sgalu pie zemes, te nuodzirdējis: zemes apakšā nuodimd, it kâ duobums tur būtu LP. VII, 1126.

Avots: ME II, 780

nogurgt

II nùogurgt [od. nùogurdzêt Degunen, Perfektivform zu gurdzêt]: tad nuogurdz [Neu - Bilskenshof] tumši smiekli Bārda Stari II, 732. [sniegs nuogur̂dza (Lis., Bauske) od. nuogur̂dzēja zem kājām Jürg. akmens iekrita ūdenī, ka nuogurdzēja vien; ūdens ietecēja ve̦dē̦rā, ka nuogurdzēja vien Vank., Kursiten. kad purvā min ar kāju, tad apakšā ūdens nuogurdz Bauske od. nuogurst Lub. Fehsen, Meselau, Stomersee. zīda vate nuogurdz, kad tuo saspiež Tuckum.]

Avots: ME II, 789

noķert

nùoķer̂t, ‡

2) wegstibitzen
Salis; ‡

3) unversehens bekommen
Frauenb.: nuoķēru gan ve̦lnu (von einer unangenehmen Arbeit) šuoreiz. Refl. -tiês,

1): braucējs ... tecēja kājām ķibitei pakaļ, nuoķēries pie atslejuma Dünsb. Apakš ziemassvētku egl. III, 90; ‡

2) = aplipt: n. ar pūkām Seyershof; ‡

3) zur Genüge fangen:
kaķis guļ nuoķēries peles Seyershof; ‡

4) = nùokuôstiês 2, nùokrāsuôtiês: kad nenuoķērēs gluži me̦lns, tad ielika elkšņu mizās AP.

Avots: EH II, 59

nonieks

nuonieks, ‡

2) "?": apakš uzvalka bija kāds n. ("kāds niecīgs apģē̦rba gabals") Seyershof (mit uô 2 ).

Avots: EH II, 72

noņurdēt

nùoņur̃dêt, ‡ Refl. -tiês, = nùoņur̃dêt: viņš klusi savā sirdī nuoņurdējās Dünsb. Apakš Ziemas svētku egl. III, 139.

Avots: EH II, 73

nopakšināt

nùopakš(ķ)inât, [1) "glättend leicht schlagen";

2) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen]:
reizes divas zirģelis iegrudzinājās un nuopakšināja ar apakšlūpu Ver. II, 427. Refl. -tiês [MSil., eine Weile kurze, helle Laute von sich geben (z. B. bei leichtem Anschlag, beim Tropfenfallen ins Wasser u. a.) Lennew., Bers., Dickeln]: K. nuopakšķinās ar savu kuoka kāju Niedra Kad mēness dilst. [zuosis un pīles pēc uztraukuma nevar nuopakšķināties vien Peb., Vīt., Vank.; "eine Weile (wiederholt) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen" Grünwald, Wolgunt, Mitau.]

Avots: ME II, 826, 827

nopakšķināt

nùopakš(ķ)inât, [1) "glättend leicht schlagen";

2) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen]:
reizes divas zirģelis iegrudzinājās un nuopakšināja ar apakšlūpu Ver. II, 427. Refl. -tiês [MSil., eine Weile kurze, helle Laute von sich geben (z. B. bei leichtem Anschlag, beim Tropfenfallen ins Wasser u. a.) Lennew., Bers., Dickeln]: K. nuopakšķinās ar savu kuoka kāju Niedra Kad mēness dilst. [zuosis un pīles pēc uztraukuma nevar nuopakšķināties vien Peb., Vīt., Vank.; "eine Weile (wiederholt) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen" Grünwald, Wolgunt, Mitau.]

Avots: ME II, 826

norantēt

‡ nuorantêt, = nùorantît 2 (?): (kuokus) nuorantēja jeb nuozāģēja baļķu gaŗumā Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 64.

Avots: EH II, 80

noraustīt

nùoraûstît, tr., freqn. zu nùoraût, wiederholt abreissen. Refl. -tiês, zusammenzucken, brechen: ruoka, tvē̦rusi kausu, nuoraustās R. Sk. II, 181. atkārusies apakšējā lūpa viņam reiz reizem nuoraustījās Saul. sievas balss ķe̦rkstuoši nuoraustījās Vēr. II, 321.

Avots: ME II, 837, 838

nosarmot

nùosar̂muôt, Refl. -tiês: ja tie (= zari) nuosarmuojušies, tad dārzu augļi labi izduosies Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 20.

Avots: EH II, 83

nosēst

nùosêst [li. nusė´sti],

1) intr., absitzen:
stundu pieši nuoskanēja, nuo kumeļa nuosē̦duot BW. 19060. viņš nuosē̦d nuo baltas ķēvītes LP. VI, 961. zirgu pagriezis pie nama durvīm un nuosēdis Janš.;

2) tr., sitzend besetzen, einnehmen, besetzen:
tautas ceļu nuosē̦duši kâ pelē̦ki vanadziņi BW. 13475. Refl. -tiês,

1) sich hinsetzen:
raganas varuot redzēt, kad nuosē̦stas baznīcā apakš kanceles Etn. III, 41. panāksnieki nuosēdās ap galdu BW. III, 1, 55;

2) sich setzen, sich senken:
cieti nuosē̦dusies sausa smilkts Būvm. 10.

Avots: ME II, 845

noskarāt

nùoskarât, refl. -tiês, intr., abfasern, abgelumpt werden: viņš plucina savu svārku nuoskarājušuo apakšmalu Tirzm. drēbes nuoskarajušās Kand.; nuoskarājies šlipsis A. XX, 642.

Avots: ME II, 847

noskart

nùoskart: ve̦cs, nuoskaris apakšlindraks Janš. Bandavā I, 19. nuoskarušas bikses Gr.-Essern.

Avots: EH II, 85

noskretis

nùoskretis, beschmutzt, abgelumpt, zerfetzt Grünh.: nuoskre̦tušie radījumi Degl. ir tā pate nuoskre̦tuse BW. 12837. manteļa apakšgals bij ruobu ruobiem nuoskretis Degl. (ne˙viens negāja nuoskretis apkārt tādēļ, ka te trūktu pieklajīgu drēbju De̦glavs Riga II, 1, 365.]

Avots: ME II, 849

nošļakstēt

nùošļakstêt, ‡ Refl. -tiês, = nùošlakstêt: svieda ... bluķi ūdenī, ka nuošlakstējās vien Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 94.

Avots: EH II, 95

nošļurkstēt

nùošļur̃kstêt [MSil., nùošļur̂kstêt Lis., Seppkull, Jürg., ein Schallverbum (ähnlich dem nùošļirkstêt, aber einen dumpferen Laut bezeichnend): viņš izrāpās uz sausas zemes, nuošļurkstēja [Golg.] un nuočurkstēja Dok. A. [kāja iegrima slapjā sniegā, ka nuošļurkstēja vien Lis., Seppkull, Ermes, Jürg. piens izlija, ka nuošļur̃kstēja vien Neu-Bergfried, kâ uzvilka kājā zābaku, kurā bija ūdens, tâ tūlin nuosļurkstēja PS., Grünwald. samirkušām apavām viņš aizgāja, ka nuošļurkstēja vien Selsau, Golg., Tirsen, Schujen, N.-Peb., Meselau, Laud., Druw., Sessw., Erlaa, Drobbusch, Stomersee. kad uzlēcu uz dēļiem, kam ūdens bij apakšā, nuošļur̂kstēja 2 vien Salis; nach Vīt. so auch das Reflexiv; "undeutlich (durch die Zähne) sprechen" Malta, Mahlup.]

Avots: ME II, 869

nosluzināties

‡ nùosluzinâtiês, sich abschrägen (?): klintis glude̦ni nuosluzinājas uz leju Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl: III, 39.

Avots: EH II, 88

nosuņķēt

nùosuņ̃ķêt, tr., abkanzetn [Janš. Čāp.39]: mācītājs nuosunķē sprediķī dzērējus Ahs. n. RKr. XVII, 43. (dažs... mani... nuosuņķēja par kunga apakšpēli Janš. Dzimtene V, 69.]

Avots: ME II, 862

nošūpot

nùošũpuôt, ‡ Refl. -tiês,

1) schaukelnd hinwogen:
svieda lielu ... bluķi ūdenī, ka ... viļņi nuošūpuojās līdz pašām e̦ze̦ra malām Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 94;

2) eine Weile auf und ab schwingen (intr.):
zars nuošūpuojās vien Lemb.

Avots: EH II, 98

nošurcis

nùošurcis,

1): n. un nuobradājies Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. II, 102. ar dubļiem un māliem n. (beschmiert?)
Dünsb. Rīmes II, 1, 205;

2): auch Dond. n. IMM. 1932 I, 21; ‡

3) "nuonīcis": n. (mit ur̂ 2 ) suve̦ns Schnehpeln.

Avots: EH II, 98

novēle

‡ *nuovẽle, der (einem andern ausgesprochene) Wunsch: paldies ... par tādu labu nuovēli Dünsb. Apakš Ziemassvētku eglītes III, 93.

Avots: EH II, 106

novilnīt

nùovilˆnît, nùoviļˆņuôt, intr., dahinwogen, eine Weile Wellen werfen: viņš nuovēlās nuo kalniņa, mati vien nuovilnīja. gliemežu dīķis laistījās viņa staruos, reizu reizām nuovilnīdams, kâ kad pa apakšu zivtiņa skrietu Latv. Refl. -tiês, eine Zeit wogen: uguns nuovilnījusēs vien Etn. lI, 9. rudzu druva ik˙reizes nuoviļņuojās, kad vējiņš pāri pūta MWM. VIII, 414.

Avots: ME II, 887

nozīst

nùozîst [li. nužísti], tr., ablutschen, absaugen, aussaugen, mager saugen: tur apakšā mīt liels krupis, tas kuoku saknēm nuozīž visu labumu LP. V, 45. bē̦rns viņu nuozīda tik˙pat kâ sakārni MWM. X, 485.

Avots: ME II, 891

ņurdzis

ņurdzis, der Wirrwarr, das Gewimmel, Getümmel: liels ņurdzis izcēlās nu vītuolā un kņada Plūd. man tas ņurdzis pa apakšu arī ne˙maz nepatīk Vēr. I, 1030.

Avots: ME II, 906

pabaidīt

pabaĩdît, ‡

2) scheuchend jem. sich unter etwas flüchten machen
Dunika: p. cāļus apakš klētes. ‡ Refl. -tiês,

1) eine Zeitlang zaghaft sein
Heidenfeld;

2) zaghaft werden
Dunika: ciemiņš, pabaidījies, piecēlās nuo galda. (fig.) riekstus kuožuot zuobi pabaidījušies. cirvim asmiņi pabaidījušies (stumpf geworden).

Avots: EH II, 119

pabeiga

pabeiga,

1): par pabeigu te jums priekšā lasīšu ... stāstiņu Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. II, 32. Auch als plur. t .: tik pie pabeigām viņš pienāca palīguos PV.; ‡

2) "Grundsuppe"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

3) pabeigas, der Schmaus nach der Beendigung einer grösseren Arbeit
Balt. Zemk. p. 1884, S. 254. S. auch ‡ pabàigas 2 .

Avots: EH II, 120

paberi

‡ paberi Heidenfeld "labības smalkumi, kas paliek apakšā, kad kuļuot nuoņe̦m virsējuo kārtu". Vgl. pabari.

Avots: EH II, 120

pabiliņģis

‡ pabiliņgis Wessen "biliņģis, apakšā paliekamais". Vgl. pabliņģis.

Avots: EH II, 120

pabrēkāt

‡ pabrē̦kât, wiederholt ein wenig schreien: mazā Anniņa ... tikkuo māk ... p. mātei uz ruokām Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 34. Refl. -tiês, wiederholt ein wenig od. eine Zeitlang (zu eigenem Vergnügen) schreien: lai nu pabrē̦kājas!

Avots: EH II, 122

padibene

padibene, pādibenis, padibe̦ns, padibins, padubenis Nigr.,

1) (padibenis Bielenstein Holzb. 104) die Unterlage eines Korn-, Heuhaufens:
padibene kaudzes vieta, kaudzes kurvis Lubn. n. Etn. III, 1. kaudzes vietu jeb padibeni taisīt Gold. n. Etn. I, 105. kad sienu pļaujuot izpļauj padibeni, tad tai gadā būs jāiet uz uzdeviņām Etn. II, 23;

2) die aus der Korndarre in die Dreschtenne zum Dreschen gebrachte letzte Getreidelage = pēdējais metiens Naud. kūlu riju, neizkulu, vēi palika padibene (Var.: padibenes, pādibe̦ns, padibine) BW. 18305; 22623; auch die untere Schicht der Getreidelage: kad bija izmīdīts, tad izmīdīja un nuokrātīja padubeni (apakškārtu) RKr. XVII, 84;

3) was sich am Boden eines Gefässes befindet:
kad vērša piens neceļas, tad suliņu dibe̦nā nuostājas pabieza kārta padibe̦nu Etn. II, 137. duodat man piena rausi, me̦dus puoda padibinu (Var.: padibeni)! BW. 19220. es redzeju jūŗas māti siekiem naudas mēŗuojuot; es tev lūdzu, jūŗas māte, duod mān sieka padibeni! kad neduod padibeni, duod jel vienu ce̦purīti! 30911. padibins (pīpē) šļurkst; im Pl. - der Bodensatz einer Flüssigkeit, die Neige: tas liecina par kausa iztukšuošanu līdz pašām padibenēm - A. XIII, 894. biezās padibenes lampā izžuva pa˙visam MWM. X, 195. viņš izkratīja nuo pīpes padibenes;

4) fig., der Abschaum:
visi tādi padibeņi gar manim blandījās VL. viņi nuokļuvuši dzīves padibenēs B. Vēstn.

Avots: ME III, 16, 17

padilt

padilt, ‡

2) beim Gebrauch löcherig werden:
padilis cimds Dunika, Oknist. apakša gan jau bija padilusi caura Janš. Līgava II, 324. pa- hier für *pra-?

Avots: EH II, 127

paduse

paduse,

1) die Achselhöhle:
palika pātagu padusē Kaudz. cits ne̦s pauniņu vai kuo citu padusē Aps. ķēniņš pagrūda ādiņu apakš paduses LP. VI, 814. dē̦ls iedzinis šuo līdz padusēm (zemē) IV, 4. ne visiem ir līkas (auch pilnas) paduses, nicht alle haben unter dem Arm reichliche Gaben zur Bestechung A. XX, 806. nāca pilnām padusēm Etn. IV, 101;

[2) der Busen des Kleides
U.: padusē glabāt, im Busen bewahren U. Zu ai. doṣ̌-, ir. dóe "Arm", av. daoš- "Oberarm, Schulter", sloven. pkzduha "Achselhöhte", s. Trautmann Wrtb. 64.].

Avots: ME III, 19

padzenāt

padze̦nât, tr., freqn.,

1) wiederholt ein wenig treiben:
luopus;

2) verjagen, forttreiben:
es viena tautās, kâ padze̦nāta RKr. XVI, 177;

3) [auch: padzenêt (li. pagenėti)]; ein wenig abkappen, abästen: padze̦nāju sila priedi BW. 15507. [egles, kuŗām zari nuo apakšas bija gabalu padze̦nē̦ti Janš. Dzimtene 2 111, Warkl.]

Avots: ME III, 21

padzīt

II padzìt,

1): tev jānāk līdzi (sc.: medībās) p. sūnakļa malu Ērglis Pel. bar. vectēvi 176; ‡

4) "pabīdīt": zirgs ar nāsīm padze̦n salmus Seyershof. nuodze̦n spaņņam apakšstīpu zemē un virsu arī padze̦n ("?") vaļīgāk, pēc kam liek dube̦nu iekšā Iw. Refl. -tiês, ‡

2) mit der Herde ein wenig weiter rücken (intr.)
Saikava: padzenies (ar luopiem) uz mājas pusi! ‡

3) fahrend mühsam weitergelangen
Saikava: pa kāpeni nevar p. ar ve̦zumu ni˙cik tāli neesi padzinies, un jau zirgs putās.

Avots: EH II, 130

paģērbt

[paģḕrbt, unter etwas anziehen (von Kleidern): p. zem svārkiem kuo siltāku apakšā.]

Avots: ME III, 33

paglaust

paglaust (unter paglãsît), ‡

2) heimlich unter etwas (ver)stecken
Dunika, Rutzau: Annele paglaũda grāmatu apakš spilve̦na.

Avots: EH II, 133

pagrīdot

‡ pagrīduôt, = pagrīst: kâ rībēs, ... - māla plāns apakšā? kaut ... sudrabiņu pagrīduotu! Tdz. 47206.

Avots: EH II, 134

pakāja

pakãja (li. pakója. "Fussgestell"), pakãje,

1) was unter den Füssen ist;
pakāju gals, das Ende (des Bettes) unter den Füssen: kur likšu pādīti, izdīdījuse? likšu mātes gultā pakāju galā BW. 1572; der Lok. pakājā, pakājē, pakājās, unter den Füssen, im Wege: viņš samīda visu, kas tam pakājē (pakājās) gadās Naud. suns nuogulies pakājā Peb. kāpēc; bē̦rni, jūs same̦tuši savas lietas pakājē? RKr. XVII, 71. paņē̦muse sluotu nuo pakājām un nuolikuse kaktā Etn. II, 23;

2) der Tritt am Webstuhle
[Bielenstein Holzb. 400], Nerft, Sl., Jauns., [pakājas Sussei, Wessen], bei St. und U. pakājis [li. pakojis "подножье"];

3) luopu pakāje - tāda vieta, kur luopi bieži iet, die Viehtrift Grünh.;

4) der untere Teil, der Fuss, Soekel:
met acis uz gāršas apakšu; uz viņas pakāji! Aps. staba pakāje Asp.; statujas pakāje Latv. kad nebūs manis; vieta tukša būs, kâ egles pakāje bez zālītes Rainis. kalna pakāje, der Fuss des Berges RKr. XVII, 69: stikla kalna pakāje Rainis. nuo pašas kalna pakājes sākuot Kaudz.;

5) pakāja Dond., gew, der Pl. pakājas, pakājes, pakāji Nigr., die minderwertige, kurze Wolle an den Füssen der Schafe
Kurs., Dond., Gold.: kuo lai dara ar sakrājušuos vilnu, nuobariņu, pakājiņām? AU. saulīte balināju pakājīšu villai nītes BW, 25337, man pašam pakulas, pakājas mājās 20020. [tā nav ne˙kāda vilna, tāda pakāja vien liekas būt Dond.];

6) linu pakājas "?"Etn. IV, 161; ["ein Gestell zum Flachsschwingen"
Kreuzb.; "beim Flachsschwingen unter die Hede geratene, schlechtere Flachsteile" Grawendahl;

7) pakājas, unten Hinausragendes:
rudzu kulis tâ jāsasien, ka nepaliek pakājas, t. i. ka re̦sgalā neve̦lkas gaŗi: salmi ārā Sassm.]

Avots: ME III, 42, 43

pakāpalēt

‡ pakāpalêt, = pakāpelêt: kādu gabaliņu pa ... gravainām ielām pakāpalējis Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 131.

Avots: EH II, 142

pakariņas

[pakariņas (?) "sula, kuo nuolaiž sviestu taisuot krējumam nuo apakšas N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, № 37/38, S. 411; für panariņas?]

Avots: ME III, 41

pakavāt

‡ pakavât,

1) verstecken
Dunika, NB., Rutzau: meita pakavāja bildi apakš spilve̦na;

2) "auklēt" Rutzau;

3) beerdigen
Dunika, Rutzau: vakar pakavājām ve̦cuo saimnieku. Refl. -tiês,

1) sich in acht nehmen
Gramsden: pakavājies, ka nesaslapini kājas!

2) sich verstecken
Dunika, OB., Rutzau: puišelis pakavājies salmu kaudzē.

Avots: EH II, 141

paķedāt

paķe̦dât: mazā Anniņa ... tikkuo māk p. ("?") un pabrē̦kāt mātei uz ruokām Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 34.

Avots: EH II, 146

paķeksēt

‡ paķeksêt, ein wenig ķeksêt 1: paķeksēja ar tē̦va nūju pa skapjapakšu Veldre Dižmuiža 26.

Avots: EH II, 147

pakravāt

‡ pakŗavât,

1) = pakravât;

2) (wiederholt od. mit Pausen) unter etw. packen, kramen:
visu malku pakŗavājis apakš nuojuma Dunika, Rutzau. Refl. -tiês, = pakravâtiês.

Avots: EH II, 145

pakrēslums

‡ pakrē̦slums, die Dämmerung: vakara pakrē̦slumā Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 48.

Avots: EH II, 144

pākšķains

‡ pâkšķains 2 "bumbuļains, kreveļains" Iw.: kad kāpuostus daudz lej, tad viņiem laižas tādi trumi apakšā, ruodas tādas pākšķainas saknes.

Avots: EH XIII, 195

pakulde

pakulde,

1) ["papuode" Trik., Schujen]: labāk pirku vaska sveci nekâ skala gabalinu, ne tai dūmu istabā, ne uoglīšu apakšā (Var.: pakuldē) BW. 6948, 1. [virtuvē iemūrē̦ts puôds guovju ēdiena vārīšanai: tā vieta, kur zem šī puoda kurina uguni, ir pakulde jeb papuode Trik.;

2) "kabatas apakša"(?): viņam izplīsusi pakulde Nautrē̦ni.]

Avots: ME III, 50

palaist

palaîst [li. paláisti], tr.,

1) unter etwas geraten lassen, unter etwas tun, verstecken:
es būtu savus gaŗus matus zem vaiņaka palaidusi BW. 9987. dūšu nevajaga palaist, man muss den Mut nicht sinken lassen;

2) ein wenig ablassen (vom Preise):
palaist preci lē̦tāki;

3) frei-, loslassen:
šinī reizē tevi vēl palaidīsim LP. IV, 81. vedēji palaida pagalmā zirgus BW. III, I, 54. vai nu se̦nāk trūcis palaižama? habe es früher an Plätzen gefehlt, auf welche man das Vieh habe frei treiben können? Etn. II, 86. striķa gals palaists LP. V; 225;

4) freien Lauf lassen, die Zügel schiessen lassen:
rikšiem bēri es palaidu; so auch teciņus palaist, tr. u. intr., in kleinem Trabe fahren, reiten; zirgu teciņus palaist, das Pferd in kleinem Trabe laufen lassen. prātam vaļu nepalaidu BW. 11400. mēli, muti palaist, die Zunge, den Mund nicht im Zaume halten: kas mēli palaiž, tam slikti iet. kas muti palaiž, ies buojā Spr. Sal. 10, 8. nagus palaist "bei der geringsten Veranlassung gleich darauf losschlagen" Mag. XIII, 3, 57; lange Finger machen, stehlen: viņa ir gan čigāniete, tuomē̦r tā nagus nepalaiž Lapsk. palaist ruokas, tätlich werden, sich tätlizh vergreifen: nuo kuŗa laika tad tev brīv tâ palaist ruokas? Blaum. e̦ze̦rs truokšnuoja, it kâ vai visas pasaules vilki še būtu savas rīkles palaiduši LP. VII, 1295;

5) loslassen, verbreiten:
kas palaida kuiļa smaku mana brāļa istabā? BW. 20410, 8. kam palaidi valuodiņas? 8510;

6) vollständig ohne Aufsicht, Pflege lassen, vernachlässigen:
bē̦rnus, māju, dārzu, saimniecību. tē̦vs palaiž dē̦lu visa vaļā (vgl. LP. IV, 46). palaiž mani māmuliņa, ir es pati palaižuos VL. tādu labu rudzu zemi palaiduši atmatā BW. 8935. tē̦vs bij atdevis dē̦lam savas palaistās mājas BW. III, 1, 93;

7) verstreichen lassen, verbringen:
daudz ja divas svētdienas palaida gaŗām BW. I, 193. kur tu duomā nakti palaist? Latv. pie šā palaidu savu jaunību MWM. VI, 566;

[8) erlauben, zulassen:
šuo mēs darīsim, ja dievs citādi tuo palaiž ( in der neuen Ausgabe: paļauj) Glück Hebr. 6, 3;]

9) begleiten:
nāciet līdzi (Var.: palaidiet), bāleliņi, es nevaru viena iet! BW. 13475. Refl. -tiês,

1) ein wenig fliegen, sich beeilen, eilen:
putns palaidās gabaliņu tāļāk. es palaiduos iet uz istabu Jauns.;

[2) unter etw. fliegen:
putns palaidās apakš ratiem LP. VII, 747];

3) liederlich, nachlässig werden, nachgeben:
jūs dienu nuo dienas vairāk palaižaties A. Al. puika nepalaidies, - dzinies vecenei pakaļ LP. VI, 528;

4) mit dem Lok. - sich ergeben, frönen (einer Leidenschaft):
palaisties dzeršanā Zeib., dzē̦rumā Klaust., slinkumā un nerātnībā Neik. ganu meita... palaidās kārumā BW. 20809, 2. miedziņā palaižuos 6761;

5) mit uz - sich verlassen: uz kuo man palaisties? BW. 9488. palaižas uz savu spē̦ku kâ vērsis (āzis) uz saviem ragiem. Subst. palaîdẽjs, wer loslässt, freien Lauf lässt, vernachlässigt, verbringt, begleitet;
palaîšana, das Loslassen; Vernachlässigen, Verbringen, Begleiten; palaîšanâs,

1) das Sichgehenlassen, moralisches Verkommen;

2) das Sichverlassen, Vertrauen.

Avots: ME III, 55, 56

palāse

palãse: auch ("?") Roop n. FBR. XV, 152, 1): auch (mit â 2 ) Salis: gan jau vanna palāsēs sabriedīs; "nuoglaudīja bārzdu, kuŗā žvadzēja" (ME. III, 57) zu verbessern in "nuoglaudīja ... bārzdiņu, kuŗas apakšgalā ... žvadzēja"; "A. XIII, 2" (ebenda) zu verbessern in "A. XIII, 1"; ‡

3) "jumta apakšējā mala" Orellen.

Avots: EH II, 149

palasīt

palasît, Refl. -tiês: kartupu palasījās nuo siles Kaltenbr. nu ēda Anniņa palasīdamās: piecas plekstes virsū, piecas apakšā; viena plekste vidū ar ce̦kuliņu Tdz. 56942.

Avots: EH II, 149

paliceklis

paliceklis, eine Unterlage, ein Untersatz: paliceklis - paliekamais; piem. pie akmeņu, ce̦lmu laušanas svīrei paliek kaut kuo apakšā, lai svīres gals pace̦ltuos, ka tuo var spiest uz leju Etn. IV, 162; [eine Unterlage für Krippen N.-Peb.].

Avots: ME III, 59

palikt

palikt [li. palìkti "verlassen; bleiben LChr. 485,15; werden" Tiž. I, 125, Liet. pas. II, 67, Lit. Mitt. II, 33],

1) tr., unterlegen, unterstellen, hinstellen, hinlegen:
viņš palika pātagu padusē Kaudz. viņš palika maisu pagalvī. paliec bļuodu tāļāk!

2) zurücklassen:
nepaliec (bē̦rnus) svešai mātei kājām spert, matus plūkt! BW. 4144, 1 (Var. 2: neatstāj). nepalikšu mūsu māsiņu par ē̦dumu, par dzē̦rumu RKr. XVI, 220 [vai paliksi nu Maijiņu še? Elbervelt];

3) intr., zurückbleiben, bleiben:
Sprw. te paliek ze̦lta kalns, te nabaga tarba. žē̦l bij mirt bajāram: paliek mantas pakaļā BW. 27818. paliec savā vietiņā! Tr. IV, 44. kad tev ne kre̦kls mugurā nepaliktu! viņš palika juo pruojām savās duomās Kaudz. kas kāruotuo lietu nedabū, tas paliek bešā jeb tukšā Etn. II, 30. viņš nabags bijis, nabags palicis; slims bijis, tik˙pat slims palicis. labs paliek labs; sargies nuo ļauna! durvis palikušas vaļām LP. III, 94. palikt mierā, zufrieden bleiben; palikt neziņā, in Unwissenheit bleiben; palikt nuomuodā, wach bleiben; palikt nuovārtā, unberücksichtigt bleiben. vīrs tâ nuobaidījies, ka palicis uz vietas, dass er auf dem Platz geblieben sei LP. III, 108. apakšā, pakaļā palikt, den kürzeren ziehen, übertroffen, hintangesetzt werden: cik tu paliksi viniem apakšā LP. IV, 108. valuodas ziņā viņš palicis savam tē̦vam juoti tāļu pakaļā Pav. neguodā, kaunā palikt,

a) in Schmach liegen, verbleiben:
guoda ļaudis mani gaida neguodā uzaugam (Var.: pāliekamu); guodā augu, guodā tapu, neguodā gaidītāji BW. 6549;

b) zu Schanden werden:
tur visas zāles paliek kaunā Kaudz. [te palikā U., da war's aus.] palikt verbindet sich mit dem Part. praet.: dārga bija kūmu starpa, es paliku negājuse, ich blieb zurück, ohne gegangen zu sein, ich ging nicht BW. 1294. neviens cilvē̦ks nevaruot palikt nesmējies LP. VII, 1052; auch mit d. Part. Praes.: paliec sēžam od. sēžuot, bleibe sitzen viņš palika guļam;

4) bleiben, hingeraten, sich lassen:
duomā vīriņam pateikties, bet tas acumirkli kur palicis, kur ne LP. II, 63. kur palika, nepalika tā lielā dziedātāja? 8W. 743. pati nezin, kur iet, kur palikt Dīcm. I, 58;

5) werden [vgl. dän. blive, schwed. blifva "bleiben; werden"]:
kad tu traks (stulbs) paliktu! kas negrib ve̦cs palikt, lai jauns būdams pakaŗas! kas daudz grib zināt, paliek drīz ve̦cs. slikts paliku niecināms BW. 4785. nuoiet saule, tumšs paliek 30006, 7. puisis uzlicis ce̦puri galvā un palicis nere̦dzams LP. III, 84. vīram palicis tâ nelabi ap dūšu III, 87. gana man žē̦l palika BW. 383. sniedz ruociņu; duod mutīti, paliec mana mīļākā! BW. 13278, 1. tu, meitiņa, sē̦ri dziedi, tu paliksi sērdienīte 340. palicis dikti gaŗš laiks LP. lV, 103. muļķa prātā palicis, er sei verrückt geworden LP. V, 209, rudzi, mieżi, nepalieciet sē̦nalās! Etn. III, 8. par zaldātu, saimnieku palikt, Soldat, Wirt werden. viņa palikuse par vārnu LP. VII, 539. citiem cilvē̦kiem par sluogu palikt, den Mitmenschen zur Last werden Aps., ebenso par apsmieklu p., zum Spott werden. kad dieviņš nelīdzēja, drīz palika nabagā BW. 31177. Refl. -tiês,

1) sich unterIegen, sich unter etwas: hinlegen:
es palikuos spilve̦nu pagalvī: viņš palikās zem krūma;

2) bleiben:
paliekas (auch paliek) ē̦damais uz mājām nest LP. VII, 317. viņa palikās (auch palika) tur Blied.;

3) werden:
bij man tuo zināt, tev vajadzēja aukstam palikties! LP. V, 131 (palikt VI, 179). kungs - smejas līks palikdamies (auch palikdams) LP. I, 155. bail palikties (auch palikt), bange werden LP. IV, 18. man palika dusmas, ich wurde böse Kand. Subst. palicẽjs, s. dies; palikšana, das Unterlegen, Zurücklassen, Bleiben, Werden: pruojām iešu, nepalikšu, še nav mana palikšana BW. 13583. kad pirksta gals uz durvju pusi, tad iziešana, kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 45; palikšanâs, das Bleiben, Werden; palikums, das Untergelegte, das Zurückgelassene, das Untergelegthaben, Zurückgeassenhaben.

Avots: ME III, 59, 60

palīst

palìst [li. palį̃sti], intr.,

1) ein wenig kriechen:
kādus simts suoļus palīduši LP. IV, 64;

2) untertauchen, unter etwas kriechen:
apakš tilta palīduse BW. 32995.

Avots: ME III, 61

pametekls

‡ pame̦te̦kls "kuoks, kuo pirms uguns iekuršanas šķē̦rsām nuoliek apakšā malkai, lai malkas pagales nesakristu cita uz citas un uguns nenuosmaktu" Seyershof. ne˙maz pame̦te̦klu nav ielicis apužā, - kâ lai kuŗas krāsns!

Avots: EH II, 155

pamiza

‡ pamiza AP., Bērzgale, Grawendahl, Pankelhof, Ulmalen "der untere Teil der Rinde": apakš mizas ir p. un apakš tās gre̦mzdi Tas Latv. dr. 1841, № 30, S. 151.

Avots: EH II, 156

pamukt

pamukt, intr.,

1) sich unter etw. flüchten:
es pamuku dre̦bē̦dama apakš kupla uozuoliņa BW. 13377, 4;

2) entschlüpfen, ent-, wegfliehen:
vai tiem bija tautu meita eglienā pamukuse? BW. 18527. vajaga gaili nuokaut, tad uguns nepamukšuot LP. VII, 332.

Avots: ME III, 73

pamūre

pamũre: sienas apakšu sauc par pamūri (od. zum nom. pamũris?) Bers.

Avots: EH II, 159

panākt

panãkt (li. panokti "einholen"),

1) einholen:
ar vērsi var zaķi panākt. neviens mani nepanāks! BW. 30505. četri brāļi skrej apakš vienas ce̦pures, cits citu nepanākdami (Rätsel). [ar katru, kuo kājām ejuot panākst (sonst: panāk) Janš. Dzimtene 2 II, 259];

2) erreichen, erlangen:
ceļam gala nepanāca BW. 13250, 18. panāks ze̦ltu, sudrabiņu, guoda vairs nedabūs 6535. beidzuot kaŗa spē̦kam, ne˙kā nepanākuot, bij jāiet pruojām JK. [es tuo naudu nespēju panākt (erhalten) U.];

3) ertappen:
ja kādreiz pie blēņām tas panākts vēl kļūtu... Dünsb.;

4) erreichen, gleichkommen, gleichen:
ievas ziedi, ābels ziedi lazdas ziedu nepanāca; daža laba saimnieka meita kalpa meitas nepanāca ne ar darbu, ne valuodu, ne ar skaistu dziedāšanu BW. 12719. gana vērpu, gana vērpu, nepanācu māmuliņas 6976. šādi kungi, tādi kungi, mūsu kungu nepanāca 32738;

5) intr., etwas herankommen:
panāci šurp! teju man saule lēca, te panāca vakariņš Ltd. 2105;

[6) erfahren:
es dzīvuodams e̦smu panācis U.] Refl. -tiês, etwas, eine Strecke (gemütlich) kommen: viņš panācās nuo kakta labi uz durvīm MWM. VIII, 592. kungs, panākaties šurp! VI, 668. vai tu nepanāksies man drusku līdz? X, 584. tīri žē̦l panācās, es tat leid Wolm. Subst. panãkšana, das Einholen, Erreichen, Ertappen; panãkums, das Erreichte, Resultat, der Erfolg: kādus panākumus viņi var uzrādīt zemkuopībā A. XI, 454; panãcẽjs, wer einholt, erreicht, ertappt, etwas herankommt.

Avots: ME III, 75, 76

papetens

pape̦te̦ns, [Bügel im Netzbeutel Bielenstein Holzb. 6501: āma apakšā un virsū atruodas mazas līkstītes jeb pape̦te̦ni Etn. II, 106.

Avots: ME III, 81

papīt

[papît, flechten unter: p. vīzēm jaunu kārtu apakšā Dond.]

Avots: ME III, 81

paplāt

[paplāt (li. paplóti), etwas breit machen, ausbreiten: kļavu lapas paplāj plācenim apakšā Vīt. 54.]

Avots: ME III, 82

paraut

paraût [li. paráuti], tr.,

[1) unter etw. ziehen, reissen:
parauj... kurpes apakš... paltrakiem LP. I, 131];

2) ein wenig reissen, ziehen:
viņa parāva lakatu uz acīm Jauns. es viņas abas parauju pie zemes Plud. III, 60;

3) dahinraffen, holen, wegschleppen;
vilks parāva sivēniņu BW. 29132, 1. kad tevi ve̦lns (juods, jupis, piķis, nelaime) parautu! Refl. -tiês, sich reissen, sich ziehen: zirgs parāvās uz priekšu.

Avots: ME III, 88

pārņemt

pãrņem̂t, tr.,

1) herübernehmen, entlehnen:
pārņem drānu pār ple̦ciem! grieķi... pārņe̦mdami šuo idēju nuo ēģiptiešiem... Antrop. II, 54;

2) durchdringen, ergreifen, erfüllen, befallen:
aukstums, bailes, izbailes, gurde̦nums, maigs miegs mani pārņēma. savāds klusums pārņēma mazuo istabiņu Kaudz. prieku pārņe̦mts LP. I, 74. duomas pārņēma prātu Kaudz. ūdeņi vairuojās, un tapa pārņe̦mti visi augsti kalni visur apakš debess I Mos. 7, 19;

[3) übernehmen, auf sich nehmen:
p. mājas vadību savās ruokās;

4) "pārsiet": p. dzijas gabalu Dond.] Refl. -tiês,

1) sich zu viel tun, sich überanstrengen:
viens viņa paziņa reiz pie darbiem pārņēmies Saul.;

[2) für jem. eintreten:
kas cits par "Ķirmgraužiem pārņemsies, kur paši nav klāt? Janš. Dzimtene 2 I, 178].

Avots: ME III, 169

pārstūris

pãrstùris [Pas. III, 357], pãrstùriski, kreuzweise: sūnas je̦m pārstūris (pārkrustis) nuo labā augšpakšķa uz kreisuo apakšpakšķi JK. VI, 45. prievīti pārsien pārstūriski krustam LP. VII, 401.

Avots: ME III, 179

pasārme

‡ pasā`rme 2 Erlaa "šķidrā sula, kas labi neizde̦vušām ziepēm sasalstuot paliek apakšā": kad ziepes ir izvārījušās un nav stipras, tad pasārmes nav.

Avots: EH XIII, 170

pasaule

pasaũle [li. pasaulė "Welt" Lit. Mitt. II, 171 ], infl. pasaulis Zb. XVIII, 302, [Pas. I, 185, II, 134 aus Rositten] (li. pasáulis "der Raum unter der Sonne"),

1) die Welt, die Erde:
pasaule par māju, debess par jumtu, von einem Vagabunden, pasaules staigulis gesagt. vienreiz tik pasaulē dzīvuo! kur vēl tâ iet kâ pasaulē un gultā? (scherzhaft). kuo tur pasaules galā izdarīsi? was wirst du da am Ende der Welt (sehr weit) ausrichten? sūtīsim ce̦lmu iauzēju nuo pasaules ārā, raidīsim viņu pie mēneša LP. III, 48. gribēja Ansi izdeldēt nuo pasaules, aus der Welt schaffen VI, 420. sācis tē̦vam virsū plīties, lai laižuot viņu pasaulē III, 22. nav darba ne uz pasaules, es gibt ganz und gar keine Arbeit Kav. pasaule oft mit dem Pronomen šis näher bestimmt: šī pasaule, diese Welt, die Erde im Gegensatz zu viņa pasaule, der Himmel, das Jenseits LP. III, 99. cita pasaule, die Unterwelt: apakšzeme latviešu teikās nuosaukta par citu pasauli Konv. 2 131;

2) die Welt, die die Welt bewohnenden Menschen :
kuo nu mācīt! lai māca pasaule! gan tevi pasaule izmācīs! pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. kas nu var visu pasauli pieēdināt? jauna, ve̦ca pasaule, die junge, alte Welt Zeib.; grē̦ku pasaule, die sündige Welt, Menschheit;

3) die Welt (die Richtung, Lebensart):
viena zeme, viena saule, nāv vienāda pasaulīte BWp 2 . 3902. ve̦cas pasaules cilvē̦ks, ein altmodischer Mensch Mag. XIII, 3, 65; so namentlich im bibl. Sinne: pa saules bē̦rns, das Weltkind, pasaules prieki, die Weltlust;

4) die Welt, das Weltall:
dievs radījis pasauli. cik reiz nepasprūk dusmās kāds vārds, - vai tamdēļ tūliņ pasaule sagāzīsies? LP. V, I52;

5) alles, eine grosse Menge, Masse:
vīrs paliek par lauvu un rūkdams, trakuodams gāž pasauli ārā LP. I, 98. tur sanāk visa pasaule veselības Tr. IV, 80. ar mazu nieciņu jau nepieēdināsi tuo pasauli ļaužu Degl.; so namentlich in verkürzter Form pasaul wgl. liv. īlma, estn. ilm "Welt; sehr, viel"], auch pasauls, [pasaulĩt Serbigal] (ein erstarrter Nom. Sing.): pasaul od. pasauls daudz, tāļi, liels, ungemein viel, weit, gross, [te ir pasaul ābuoļu. tev jau pasaul laika Dond.] kur liksim, neliksim tik pasauls panāksnieku? BW. 19133. sanāca pasauls ļaužu LP. IV, 65. viņš saaicinājis pasauls viesu III, 83. nu dzinuši nuo tiem staļļiem pasaules (ungew., st. pasauls) mantu: ze̦ltu, sudrabu, dimantu LP. VI, 658. pāsauls pasauļu pilnības aiz viņa vārtiem atvērās Vēr. I, 681. [pasaulīt pulka cilvē̦ku Serbigal.] pasauļa kalns Nigr., ein sehr hoher Berg;

6) pasaulīte, im Vok., o du liebe Zeit, o Himmel:
pacēlis pirmam puodam vāku - vai pasaulīte! - viņa paša kungs tvīkst karstumā sakumpis LP. V, 132. kuo tu, pasaulīte, neduomā! VI, 315.

Avots: ME III, 94, 95

pašaut

pašaũt, tr.,

1) schnell unter etwas schieben
[Tirsen u. a.], stecken, [wegstibitzen Grünw., schnell od. heimlich reichen]: pašāvuse ķuoci zem lielā lakata Vēr. II, 650. [it kā gribē̦dams tev palīdzēt, pašaus viņš tev savu kāju Glück Sirach 12,16. viņa paguva pašaut Kārlim vē̦stuli De̦glavs Rīga II, 1, 75. saimniece pašāva (reichte schnell und verstohlen) nabagam gabālu gaļas Frauenburg, Plm.];

2) ein wenig schiessen;

[3) (heimlich) vergeuden:
p. mantu Sessw., Nötk., Schwanb., Selsau, Golg., Lub., Laud., Hofzumberge, Lös., Lis.]: es mākuot gan pašaut mantu Saul. II, 30; ["verlieren": viņš pašāvis visu naudu Wesselshof;

4) pašaut sāņus, vom geraden Weg abweichen;

5) vorschiessen, leihen:
esi tik labs un pašauj man naudu! Plm., Serbigal, Sćhlehk, Sauken, Marzen, Irmelau.] Refl. -tiês,

1) untertauchen, sich schnell unter etwas verstecken:
pīle pašāvusies apakš ūdens LP. IV, 70. ja tu kāda neražana, pašaujies pabeņķē! BW. 1434;

2) hervor-, in die Höhe schiessen:
aste tūlīn pašāvusies ārā LP. VII, 895. puisis augumā labi pašāvies A. XIII, 474.

Avots: ME III, 112

pasēdēt

pasêdêt [li. pasėdė´ti, slav. posěděti], intr., eine Zeitļang sitzen: labāk būtu tuo dieniņu apakš egles pasēdējuse BW. 15687. Refl. -tiês, eine Zeitlang gemütlich sitzen, gehörig sitzen: lai tā nākuot šai līdzās pasēdēiies Tirzm. mēs dabūjām labi pasēdēties MWM. VIII, 463.

Avots: ME III, 97

pasegt

pasegt, tr., unterdecken, unterbreiten: bē̦rnam se̦gu. [Refl. -tiês,

1) sich (etwas) unterbreiten, unterdecken:
pasedzies sev lakatu apakšā!

2) sich unter etwas bergen:
viņi abi pasedzās zem vienas vilnaines Nigr.;

3) sich bedecken:
pasedzies ar tuo vilnainti! Lautb.].

Avots: ME III, 96

paseknis

paseknis, pasekne, paseksnis,

1) die Senkung, Höhlung, ein Ort, wohin man dieses und jenes wegwirft
Grünh., ein Schlupfloch: ve̦cu kuoku duobumi, pasekņi zem saknēm, kurmja rakumi uodzei visur atruonami Zemk. ielika lupatu ar visu uogli kambarī zem savas gultas paseknī JK. Amerikas Jānis tuos tâ kâ tâ būtu nuosviedis paseknē Druva II, 727. ūdeni izlej kādā paseknī JK. VI, 26. tu vari nuolīst kādā klusā paseknī kâ sikspārnis Duomas Il, 258;

2) eine Art von Fundament
(Siuxt), der freie Raum zwischen dem auf Steinen oder Klötzen ruhenden Grundbalken und dem Boden: cūkas izrākušas kūtij visus pasekšņus Frauenburg. [paseknī ieraudzīju (klešu durvis) ką tās žurku lamatiņas BW. 25852.] pa paseknēm suņi, kaķi luožņājuši iekšā, ārā JK. visas kūtenes, visi aizgaldi, visi pasekšņi, visas malu maliņas pilnas LP. II, 10;

3) [paseksnis Tals.], der als Fundament dienende Grundbalken
LD., [Kabillen n. U.]: tūliņ nuo pasekņa iznācis krupis LP. VI, 130. lācis izņe̦m nuo mē̦sliem, pasekņiem, sliekšņa apakšas nuoliktuos pesteļus VII, 693. situši ar nūju gan istabas kaktuos, gan laukā pa pakšķiem, badījuši arī pasekšņus V, 53; 404. [Die Bed. 1 kann aus der Bed. 2, und diese aus der Bed. 3 entstanden sein. Da neben atsegte > acegte ein gleichbed. aceknis (offenbar aus *atsegtnis) vorkommt, so ist wohl auch paseknis auf *pasegtnis (zu pasegt) zurückzuführen; zur Bildung vgl. Formen wie pīt(e)nis "Flechtwerk" od. vīt(e)ne dass.]

Avots: ME III, 96

pasers

‡ pase̦rs C., Heidenfeld, Meselau, Sessw., (nicht auf die Darrbalken, sondern) auf kleine Holzstangen neben dem Ofen (in der rija) zum Trocknen aufgestecktes Getreide; "caur ārdiem apakšā izkāries se̦rs" Heidenfeld (andere Gewährsperson): nevar vēl kult: p. vēl slapjš.

Avots: EH XIII, 171

pasiena

pasiêna, pasiêne, = paseknis 2, 3; pasiena - neaizmūrē̦ta vieta apakš sienas, kur par ē̦ku pamatiem ir tikai lieli, nuostādīti akmeņi, kuŗu starppuosmi nav piepildīti Etn. IV, 163. milzīgs akmens bija izvēiies nuo pasienas A. XVIII, 492. cūka raka pasienē BW. 13011. pasiena - sienas apakša: peles iztaisījušas caurumus pasienā Sassm. n. RKr. XVII, 44. iz meklēja visus kaktus un pasienas Latv. pasienās mirka sniega palieku čaugas Upītis Sieviete 238. [ja tu mani nelaidīsi ustabā, tad es tev parakšu pasieni; - tev būs salts Pas. I, 248 (aus Preili).]

Avots: ME III, 99

pasiet

pasìet, tr.,

1) eine Zeitlang binden:
nāc mānā vietā kādu laiciņu kūliņus pasiet!

2) unterbinden:
pasiert zē̦nam drāniņu apakš ce̦pures; pasienama drāniņā, ein Tüchlein zum Unterbinden R. Sk. 1I, 131.

Avots: ME III, 99

pasija

‡ pasija,

1) "sijas apakša" Wessen;

2) eine metallene (horizontal angebrachte) Stütze einer
sija (z. B. unter Brücken).

Avots: EH XIII, 171

pašķiebt

pašķiebt, tr.,

1) ein wenig schief neigen, schieben:
kas manai kaziņai? atnāk galvu pašķiebuse BW. 2910I. platmali viņš pašķieba drusku uz vienu ausi Vil.;

2) verziehen: ģīmjus A. XII, 339. Refl. -tiês,

1) sich ein wenig schief neigen, sich verziehen:
viņš pašķiebās nuo luoga nuost J.Dr. apakšlūpa pašķiebās Doku A.;

[2) = misêtiês: kad cilvē̦kam vienreiz pašķiebies, viņš nav tūliņ jāpazudina Jürg.]

Avots: ME III, 114

paskriet

paskrìet, ‡

2) unter etwas laufen
(perfektiv): pele paskrēja apakš akmiņa Dunika, OB., Rutzau. jāpaskrienuot zem ... jumta Pas. XIV, 511; ‡

3) weglaufen
Preiļi (Kur. Nehrung): gribēja nuosist zaķi, bet zaķis paskrēja Pas. XII, 485 (aus Lettg.); ‡

4) vorbeilaufen (?):
... vai nee̦suot redzējusi kādu meiteni. aita atbild: "ne˙cik sen kâ paskrēja" Pas. V, 418 (aus Nerft).

Avots: EH XIII, 173

paskudināties

‡ paskudinâtiês, eine Weile skudinâtiês: drusciņ palē̦kāt un p. Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 106.

Avots: EH XIII, 173

paslīdināt

‡ paslīdinât, ein wenig gleiten machen: p. balku uz leju Warkl. jūs paslīdināsit tai apakšā savus papīrus Jaun. Ziņas 1938, № 15.

Avots: EH XIII, 174

pasmaidīt

pasmaidît, ‡ Refl. -tiês, ein wenig lächeln: parāda ... laipnīgu vaigu, itin kâ pasmaidīdamās Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 48.

Avots: EH XIII, 174

pasmilkstēt

pasmil˜kstêt, auch pasmildzinât, intr., ein wenig winseln: kuceniņš, ar kājām spārdāms, apakš kunga galdina stāvē̦dams pasmildzina GL.

Avots: ME III, 103

paspraust

[paspraûst, unter etwas anstecken, anheften: p. biļeti apakš apkakles.]

Avots: ME III, 105

pastata

[pastata "statiņa apakša": paliec dakšas pastatā! Selsau, Serben.]

Avots: ME III, 107

pastote

pastuõte, pastuõrte Ahs., der Vorstoss, ein Saum: rindukam pastuorte nuoplīsuse Ahs. apakšgalā lindrakiem piešuj pasluoti N.- Bartau, Katzd.

Avots: ME III, 109

pastutēt

‡ pastutêt, (ein wenig) stützen: p. ābelēm zarus C.; stützend unter etwas anbringen: p. zariem kuo apakšā Trik.

Avots: EH XIII, 177

pātaga

pàtaga, pâte̦ga 2 [Wain., Frauenb., Wandsen, Lautb.], die Peitsche: ar pātagu zirgam uzcirst, uzšaut; pātagu pielaist, piecirst, piespridzināt, plikšķināt; apakš pātagas (kārti) palaist, eine Karte zum Überstechen ausspielen. maizes pātaga, die Peitsche, Plette Vēr. I, 1154; nabaga pātaga, der Lump, Bettler - ein Schimpfwort (eig. die Peitsche des Bettlers). - saimnieka zirgs, paša pātaga, - skrien labi. [Nebst li. botãgas aus slav. batogъ dass., wobel das p- statt b- vielleicht in der Aussprache lettisierter Liven od. Esten entstanden ist.]

Avots: ME III, 190

pataupīt

pataũpît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (dat.) aufsparen:
jauns būdams pelnies, pataupies! Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. II, 115;

2) aufgespart werden:
lai dziesmiņas pataupās līdz Jānīša vakaram Tdz. 53184.

Avots: EH XIII, 181

patept

‡ patept (li. patèpti) Rutzau "pasmērēt": p. apakš de̦guna.

Avots: EH XIII, 182

patrepe

patrepe: gulēji ... apakš kruoga patrepītes Tdz. 56534. viens patrepē kaut kuo gāzis Ceļi VIII, 121.

Avots: EH XIII, 183

patupēt

patupêt [li. patupė´ti], ein wenig, eine beschränkte Zeitlang hocken: tuo dieniņu apakš egles patupēj[ujse BW. piel. 2 15687, 2. dabūja cietumā patupēt od. (refl.) patupēties, eine Weile sitzen.

Avots: ME III, 125

patvert

patvert,

1) tr., ergreifen, festhalten; beschützen:
patvers jau pils Hom. Odis. V, 102;

2) intr., Zuflucht finden:
... nuo tautieša vairījuos; šuo rudeni nepatvēru ne telīšu dārziņā BW. 16858. Refl. -tiês, sich an etwas halten, Zuflucht finden: pē̦rkuons speŗ tuo suni, kus bargā laikā patvēries LP. VII, 491. kur gan nabaga luopiņš aukstā naktī patnersies? JK. nuoguris patveries dabā! Rainis Gals un sākums 43. cilvē̦ku bē̦rni apakš tavu spārnu ē̦nas patveŗas Glück Psalm 36, 8.

Avots: ME III, 126

patvertne

‡ patvertne PV., = patversme: klēts apakša ir kaķa p. nuo suņiem.

Avots: EH XIII, 184

pavelt

pavelˆt,

1) (nach Ausdrücken des Könnens) wälzen:
nevaru mucu pavelt;

2) ein wenig wälzen;

3) unter etwas wälzen :
pavel mucu tur apakšā! Refl. -tiês,

1) sich ein wenig od. unter etwas wälzen;

2) zum Vorschein kommen:
ja... nuomirst, cik tūkstuošu tur nepaveļas? Aps. I, 129.

Avots: ME III, 135

pavērst

pavḕrst,

1): spilventiņa mitruo pusi ... pavē̦rsusi apakšā Janš. Līgava II, 92. viņš nuourkš, pavērš (verdreht ein wenig?)
tās baltās acis un aplaizās Upītis Pirmā nakts 173; ‡

3) "?": kur nuokrita asariņa, tur pavērta sudrabiņ[u] BW. 3909, 2. Refl. -tiês, ‡

2) = nùošķîst 2 (?): balts vien gar acīm pasavḕrte 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 93.

Avots: EH XIII, 190

pavērt

pavẽrt, (ein wenig) öffnen: laupītājs paveŗ durvis. paveŗ acis LP. IV, 147. viņš pavēra durvīm mazu šķirbiņu Krisš Laksts 5. Refl. -tiês, sich (ein wenig) öffnen: durvis paveŗas LP. II, 15. drusciņ pavē̦rušās krūtis Vēr. II, 551. kaut zemīte pavē̦rtuos, es palīstu apakšā BW. 26860.

Avots: ME III, 136, 137

paviļa

paviļa: Plur. paviļas, ein Fundament aus nicht zusammengemauerten Feldsteinen Saikava; hölzerne Klötze als Fundament eines Gebāudes Ramkau; = paruļi resp. paruļļi Ramkau; bāliņš manim muižu cirta, zvindu lēja paviļās (Var.: vaŗu lēja paviļā) BW. 9407, 3. zeme, apaļa kâ rāciņš, lidinājas ... gaisā. viņai nav paviļļas ("?") apakšā, kur tā var piestāties Bergm. Saņemamas spred. mācības 554.

Avots: EH XIII, 190

pavilkt

pavìlkt (li. pavil˜kti), ein wenig ziehen, (nach Ausdrücken des Könnens) ziehen, von der Stelle ziehen, unter etwas ziehen, in die Länge ziehen, ein wenig verziehen: līdz pusei vien pavilka tē̦raudiņa zuobintiņu BW. 19030, 3. zirgs ne.. pavilkt nespējis LP. VI, 1, 33, ve̦zumu pavilkt LP. IV, 35. es nevaru vairs kāju pavilkt, kâ e̦smu nuokususe A. XX, 401. kas nemāk rakstīt, lai sava vārda vietā pave̦lk krustu apakšā! pavilka (fing an zu artikulieren) gan tuo vārdu, bet līdz galam neizteica N.-Peb. pavelciet valuodiņu! BW. 15100. zē̦ns pavilka... muti uz smaidiem JR. IV, 46. Refl. -tiês, sich verzögern U.

Avots: ME III, 137

pazvelt

pazvelt,

1): auch Gramsden. Refl. -tiês: sich ein wenig zur Seite neigen:
kuģis uz vienu sāni pazvēlies Dünsb, Apakš Ziemassvētku egl. III, 47.

Avots: EH XIII, 193

pēda

pê̦da,

1): tikt uz pē̦dām "atjēgties" Linden in Kurl.;

2): visu cēlienu uz vienām pē̦dām ("uz vienas vietas ") AP. nuo pē̦dām vien pazinu ... meitu gājumiņu: īsa p., īsi suoļi ... BW. 6522;

3): kad sirds kaite, tad var nuomirt uz pē̦dām (schnell, plötzlich)
Frauenb.;

5): linu p. - daudzums, kuo plūcuot saņe̦m vienā saujā un visu uz reizes izplūc un pēc tam sasien Siuxt. linus plūcuot divi saujas skaita par vienu pē̦du AP. (hier seien früher auch Felderbsen gerauft und nach
pē̦das gerechnet worden) Ramkau. linu pē̦du atve̦duši BW. 18250, 1. rudzu p. - auch Gramsden; 6): kausa (kaŗuotes) pēdiņa Linden in Kurl.; "dakšu daļa, kuŗā iedze̦n kātu" Frauenb.; pē̦da "duru kājas apakšējā daļa" Siuxt: kluci, kas durīm apakšā, sauc par slieksni un buomja galu, kas stāv iekšā, sauc par pē̦du; 7): kaķa p., helichrysum arenarium Oknist; kumeļa p., hepatica triloba Oknist; lāča pē̦das, Faltenmorcheln (helvella esculenta) Durben; zuosu p., chenopodium Konv.2 285; ‡

9) Demin. pêdiņa, ein gewisses Strickmuster für Handschuhe
Ramkau.

Avots: EH XIII, 226

piekausties

pìekaustiês, grabend hinzugelangen: izrakuši alu tik dziļu, ka varējuši nuo apakšas piekausties kungam klāt LP. V, 150.

Avots: ME III, 256

pieķibināt

pìeķibinât, sich anhaken: dzenis pieķibinājas zara apakšā MWM. VI, 947.

Avots: ME III, 264

piepampt

pìepampt, anschwellen: dzīslai piepampstuot MWM. X,4. man piepampa vēderiņš BW. 34726 var. piepampuši padebeši Stari II, 931. Subst. piepampums, die Geschwulst: lapu kātiņu apakšgalā atruodas it kâ kāds piepampums Vēr. II, 721.

Avots: ME III, 278

pierētnis

pierētnis (?), der untere Teil eines Frauenhemdes: sieviešu kre̦kls pastāv nuo divām daļām: nuo virsdaļas un apakšdaļas jeb "pierētņa" Plutte 68. Vgl. pierietnis.

Avots: ME III, 285

piesērēt

pìesẽrêt, pìesẽruôt, mit Sand od. Schlamm überführt werden: piesērē kâ lielceļa grāvis Alm. Subst. pìesẽrẽjums, Versandung: upju piesērējumi MWM. VI, 495. e̦ze̦ru piesēruojumu apakšā Konv. 55.

Avots: ME III, 288

pieskriet

pìeskrìet,

1) dazu-, herzu-, hinzulaufen:
pieskrien zaļa līdeciņa, nuorauj manu vainadziņu BW. 13595, 12. - kas viņu uzlūkuo un viņam pieskrien (welche ihn ansehen und anlaufen), tuo pašu vaigs netaps kaunā Psalm 34, 6;

2) sich mit Laufenden füllen :
pagalms pieskrien pilns ļaužu;

3) sich (plötzlich) füllen:
acis pieskrien pilnas asaru Aps. V, 23;

4) mit Honig anfüllen (von Bienen):
p. struopu līdz apakšai Talsen.

Avots: ME III, 291

piesliegties

piesliegties, sich anlehnen: piesliedzaities apakš šā kuoka! I Mos. 18, 4.

Avots: ME III, 292

piesta

pìesta (li. piestá, acc. s. piẽstą, ein Stampffass), auch piests (ostli. piẽstas "Mörserkeule" ) St., U.,

1) ein Geschirr, darin gestampft wird, ein hölzerner Mörser
(piests) Nigr., (piêstiņš 2 ) Bauske, izcirsts (duobjš) bluķis, kur miežus nuogrūž ķūķēm LP. VI, 1, 5, Ronneb., Selb., Friedrichswald; nu viņam ir aste apakš piestas, er ist jetzt seiner Freiheit beraubt, gebunden (z. B. durch eine Heirat) Mag. XIII, 2, 68;

2) die Mörserkeule, Stampfe
U.: jebšu tu ģeķi ar piestu (mit dem Stempel) kâ putraimus sagrūstu... Glück Spr. Sal. 27, 22;

3) von dicken Menschen, insbesondere von dicken Frauen und Mädchen gesagt:
(meita) re̦sna kâ piesta Ronneb. tev pašai meitas auga, visas piestas izskatā BW. piel. 2 4833, 4. - vaŗa piesta, ein vierschrötiger Mensch U. Nebst slav, pěsta od. pěstъ "Schlägel" zu paisīt.

Avots: ME III, 296

piešuve

pìẽšuve C., Burtn., piešuve 2 Mar., Neu-Rosen, piešuva U., Salis, piẽšuvis Smilt., piẽšuvs PS., der ausgröberer Leinwand verfertigte untere Teil des Frauenhemdes, das Unterteil des Weiberhemdes U.: piešuvs ir sieviešu kre̦kla apakšgals, nuo pakulu aude̦kla piešūts BW. I, 175. mīļi guldu tautu dē̦lu..., ar sagšiņu pašu se̦dzu, kājas tinu piešuvī BW. 24966. ja nav sagšas, paladziņa, sedz ar kre̦kla piešuvīti! 24883. slaukās meitu piešuvuos 34424 var.

Avots: ME III, 301, 302

piltuve

piltuve,

1) auch piltuvis LKVv., piltava MWM. v. J..1899, S. 639, der Trichter;

2) (Saugheber),
vidū re̦snāks bleķa trauks, ar pagaŗu trubi uz apakšu, ar kuŗu uzpilda mucas Tirs. n. RKr. XVII, 73. Vgl. li. piltuvas od. piltavas "Trichter".

Avots: ME III, 217

pīnēt

II pĩnēt, -ẽju Ahs. n. RKr. XVII, 46, U., peinigen, quälen: tâ viņi pīnē tuos ļaudis Ruj. kungs savus apakšniekus pīnējis LP. VII, 36. varēsi mani tâ pīnēt un muocīt Naud. Nebst estn. pīnama aus mnd. pinen dass.

Avots: ME III, 232

pīte

III pîte Kr.,

1) pîte 2 BL, ein Kloss, ein Klumpen:
zemes pīte, der Erdenkloss Manz. Lettus. Ādams kļuva nuo zemes pītes... radīts Glück I Mos. 2. saistīts pie zemes pītes A. v. J. 1896, S. 70. tavas acis redzēja... vēl neiztaisītu pīti Glück Psalm 139, 16. graudi ir apakš pītem satrūdējuši Joel 1, 17. būs manām kumeļam pītes mest pakaļā BW. 26800. sniega pītes 29962; 29826. putu pītes sīc Stari II, 417. tādās pītēs LP. VI, 22. mālu pīte, dūņu pīte Mar. Auch als Schimpfwort: vīra māte, dūņu pīte BW. 25273, 5 var.;

2) pîte 2 Bauske, Widdrisch, Adiamünde, ein Brei aus gekochten und gestossenen Erbsen
Mitau, Ruhental; pītes, Klosse aus gestossenen Erbsen mit Zwiebeln und Salz Lems., Jakobshof; eine Speise aus gestossenen Erbsen, Zwiebeln und Hanf Selg. n. Etn. IV, 164, aus Roggen, Weizen, Buchweizen, Gerste, Erbsen und Bohnen Etn. I, 3, aus Erbsen, Bohnen und Hanf Konv. 2 2641, Mag. XX, 3, 61, Kürbis (am Martinitag gegessen), Mesoten; Klosse aus gestossenen Erbsen, Bohnen, Kartoffeln und Hanf (am Palmsonntag gegessen) Nerft; eine Speise aus gestossenen Erbsen und Kartoffeln, die man mit Fett od. Milch vermischt Ruhental n. Etn. I, 20; miltu pîtes 2 Treiland nar. p. 341; in Brucken und (mit î 2 ) Ellei pītes = kami Etn. I, 20, Grünwald (pîtes 2 );

3) "in die Nierenhaut gewickelter geräucherter Schweinespeck"
Tals. Trotz Lidén (der es IF. XIX, 326 zu li. pìtas "rund" und le. pika stetlt) doch wohl (nach Leskien Nom. 547) eher zu pît; vgl. wruss. пну "drücke, presse", sowie le. pìcenis, pīcis 2, piñka I 2 und pencis I.

Avots: ME III, 235

plaiskums

plaiskums,

1) das Maal, der Fleck
U.: ruodas apakš ādas sarkani vai zili plaiskumi Ārstn. kalend. II, 69;

2) plaĩskums Salis, Zögenhof ( eine Stelle, wo das Haar ausgefallen ist), ein leerer Platz
U. Reimwort zu blaiskums.

Avots: ME III, 315

plāksna

plãksna, plãksne,

1) die Fläche:
punkti . . . atruodas vienā un tai pašā apgaismuojamā plāksnā MWM. VI, 237. plāksnu jeb plašuma mē̦ri, Flächenmasse;

2) die Platte, Tafel:
stikla plāksnas MWM. VIII, 154. āda palika tikai kâ uodere apakš metala plāksnām Konv. 2 452. fōtografisā plāksne Vēr. I, 1545, die photographische Platte. piemiņas plāksne, die Gedenktafel. šūniņas dažādi izveiduojas, gan par gariem pavedieniem, gan par bumbuļiem un plāksnēm Vēr. II, 721. savas uoliņas uodi dēj lē̦ze̦nās plāksniņās A. v. J. 1897, S. 618. Zu plākans resp. (wenn mit -ksn- aus -skn-) zu plāskans.

Avots: ME III, 329

plāksnains

plāksnaîns, schichtenartig, schichtenweise: plāksnainu egļu sienu zīmēja ugunskura liesmu lāsmuojumi Veselis Saules kapsē̦ta 100. tuorņi, kas apakšā šķita bezgalīgi spē̦kā un nesasniedzami, tagad slīd plāksnaiņi uz leju Latv. plāksnainais iezis, der Gneiss Dr.

Avots: ME III, 329

platīt

platît, -u, -ĩju, = plātīt, breit machen, ausbreiten, ausspreizen, auseinandersperren: laidieta mums mūsu drānas apakšā platīt! Manz. Post. I, 11. div[i] baluoži gaisā skrēja, abi spārnus platīdami BW. 31955. meitenes iesaucās un platīja ruokas, kâ pulni spārnus Jauns. linus platīt Mar. n. RKr. XV, 124, = linus plāt, den Flachs auf dem Felde zum Bleichen ausbreiten. Refl. -tiês,

1) sich ausbreiten, sich breitöffnen:
juo tie vēji lieli pūta, juo maguone platījās (Var.: plātījās) BW. 8486. mute bez vārdiem platījās Purap.;

2) sich breit machen, sich bräsen:
ne tā mana līgaviņa, kas pa priekšu platījās; tā būs mana līgaviņa, kas nuo manis bēdzin bēga BW. 11341 var. citām jāja precenieki, es priekšā platījuos (Var.: plātījuos; plandījuos, gruozījuos) 7918 var. - Vgl. plātît.

Avots: ME III, 321, 322

platrīklis

platrīklis, ein Grossmaul L., St. plats, breit, weit: pē̦du plats, einen Fuss breit. Sprw.: tik plats kâ gaŗš: man plati ple̦ci, es varu panest: plati, vārti, veŗaties (Var.: plešaties plaši, vārti)! BW. 18611 var tavu platu ce̦purīti! visa plata (Var.: plaša) pasaulīte apakš tavas BW. 32909: duoties platā pasaulē III, 394. šie stāv ar platām mutēm (mit weit geöffneten Mündern) brīnīdamies LP. IV, 9. tuo redzē̦dams kalējs pa liek ar platu muti, tīri mē̦ms IV, 159. atplēst acis platas, die Augen weit aufreissen. skatīties ar platām acīm (mit weit geöffneten Augen) Kaudz. M. 346. kamē̦r manas acis platas, so lange ich noch lebe U. ja dievs būs licis... manām acīm arī palikt vēl platām (wenn Gott mich wird am Leben erhalten haben) Kaudz. M. 331. - ļaudīm plata grāmata, die Leute (das Publikum, die Welt) glauben und vergrössern gern (bes. üble Nachrede) U. - Subst. platums (li. platùmas), die Breite, Weite: veriet vārtus li(=līdz) galam, celiet stabus platumā! BW. 18608. ielas platumu merīdams LP. VII, 1063. pē̦du, pē̦das platumā, einen Fuss breit. vēl viena pirksta platuma (ein Fingerbreit) tikai trūka Dīcm. pas. v. I, 45. liels ūdens priekšā versti platumā LP. V, 266. Nebst plašs zu li. platùs "breit", le. plātīt plèst. apr. ON. Platelauke, ai. práthati "breitet aus", pṛthú-ḥ, av. pǝrǝϑu-, gr. πλατύς, ir. lethan "breit", ahd. flado "breiter, dünner Kuchen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 225 f., Boisacq Dict. 792, Zubatý KZ. XXXI, 3 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 99 f.-Das balt. a hier (neben e in plešu!) wohl aus altem o.

Avots: ME III, 322, 323

plēst

I plêst (li. plė´šti "reissen"), plêšu, plêsu,

1) reissen, raufen:
Sprw. nuo viena vērša nevar divas ādas plēst. kam kas ir, nuo tā plēš, - kam ne˙kā nav, kuo nuo tā plēsīs? plēs, jeb tevi plēsīs! vīra māte mani pēla, ka nemāku linu plēst (auch in Alswig und Schlossberg; Var.: plūkt); lai ve̦lns tavus matus plēsa, kâ es māku linus plēst BW. 22673 var. drēbes, apavus plēst, Kleider, Schuhwerk (schnell) abtragen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām vien situši, ... lai neplēšuot daudz drēbju BW. I, S. 178. kad miesā kaut˙kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā ar mušmiru zupu Etn. Il, 148. pušu plēst, zerreissen; ne pušu plē̦stu (gew. pušplē̦stu) vārdu nedzirdēju, nicht eine Silbe habe ich gehört U.;

2) spleissen:
skalus. (galds) vasar[u] plē̦sts saulītē (Var.: galdi šķe̦lti) BW. 1422;

3) schinden
U.: kas savus ļaudis plēsa līdz pēdīgajam JK. V, 1, 52;

4) einen Neubruch zum ersten Mal pflügen:
puisis nuoru plē̦sdams sastaipījies Jürg. Refl. -tiês,

1) sich raufen, sich prügeln, in Zwietracht leben:
dzīvuojam pašas mīļi...; lai kaujas, lai plēšas vienas mātes auklējums! BW. 3453, 1 var. tie ne˙maz nevarējuši satikt; plē̦sušies kâ suns ar kaķi JK. III, 2. plēšas kâ suns ar kaķi nieka vārdiņa dēļ Etn. I, 53. kuo viņam līdz tik daudz ar pasauli plēsties? Kaudz. M. 153;

2) tollen, Mutwillen treiben
Grünw.;

3) sich abmühen, abplagen, viel arbeiten:
kâ ve̦lns pa zemes virsu plēšas: cē̦rt pilis, zuog ze̦ltu, mulšina ļaudis Kurbads. atme̦tat man tāgad tikai cik necik par tuo, kuo te e̦smu plēsies, bez algas dzīvuodams! De̦glavs Rīga II, 1, 56. tevis dēļ e̦smu skrējuse un plē̦susēs Blaum. puika plēšas pēc grāmatas, will durchaus lesen lernen Saikava. - Subst. plêšana, das Reissen, Spleissen, Schinden; plêšanâs,

1) das Sichraufen, der Streit, Zwist, die Prügelei;

2) das viele Arbeiten, die Mühe, Plage;
plê̦sums,

1) die vollendete Tätig-keit des Reissens, Spleissens, Schindens:
citam cimdi, citam zeķes par skaliņu plē̦sumiņu RKr. VIII, 55;

2) der Riss;

3) ein neuaufgerissenes Stück Feld, Neubruch, Rodeland, umgebauter Acker
Manz. (als Feldernamen Lvv. II, 28, 102, in sonstigen prtsnamen Lvv. Il, 15, 16): plē̦sumu plēst Aus. I, 60, roden. Sprw.: tīrumā vieglāka aršana nekâ plē̦sumā; plêsẽjs, plê̦sãjs,

1) wer reisst, spleisst:
buciņš sē̦tu plēsējiņš BW. 12779, 2. nava skalu plēsējiņa (Var.: plē̦sājiņa) 6827;

2) ein Raufbold
U.;

3) ein Leuteschinder:
bijis kāds kungs, liels ļaužu plēsējs LP. V, 215. es tavus plēsējus ēdināšu ar viņu pašu miesām, ich will deine Schinder speisen mit ihrem eignen Fleisch Jes. 49, 26;

4) plēsējs Wid., lieli plēsēji Biel. n. U., grosse Schmerzen.
Nebst pluôsît zu ačech. plasati "lacerare" (s. Pelikán Idg. Jahrb. VIII, 243) und an. flá (I p. pl. prt. flógum) "die Haut abzlehen", ahd. flahan "schinden", s. Zupitza Germ. Gutt. 190, Persson Beitr. 232 ff., 804 und 881 und Būga LM. IV, 428.

Avots: ME III, 340, 341

popis

puopis, puõpe Iw.,

1) puopis L., St., U., Bielenstein Holzb. 562, puõpis Karls., C., Ronneb. n. Rkr. XVI, 39, pùopis 2 Kr., puope L., U., puõpe BL, das Polster, Kummetpolster;
puopis U., Freiziņ, Filz: (jē̦ram) vilna... smalka un bieza un nuovē̦lusies kâ viens gatavais puopis MWM. v. J. 1896, S. 293. adatu puope U., das Nadelkissen. gultas puopis Dr., die Matratze;

2) puope U., puõpe Dunika, Līn., puopis L., (mit uõ) Ekau, ein Hümpel, ein moosigter Hügel in Morast und feuchten Wiesen
L., U., puõpe Nigr., ein Morast mit Hümpeln, puope, eine Wiese ohne festen Untergrund über Seerändern Biel. n. U., Edwalen: Liel-Auces e̦ze̦rā ir daudz vietās puõpe (Behnen): pa virsu zâle, sūna, apakšā ūdens LP. VI, 157. šai zivij piekļūt nee̦suot iespējams tādēļ, ka puopē, zem sūnām, dumbrā vien uzturuoties ebenda. pašā mežā ir puope (ap 2 pūrvietu lielumā) LP. VII, 476. - puopa zeme "dumbra zeme; arī nuosusināta purva zeme ir puopa zeme" Dond. Wohl zu piêpe (s. Būga Aist. Stud. 110 f.); vgl. auch papuons.

Avots: ME III, 457

priekšpulka

prìekšpul˜ka, die vordere pulka (am Stuhl) : šim krē̦slam priekšpulka bij iauna likta A. XXI, 508. krē̦slu cē̦luši, tuo pie apakšējās priekšpulkas turē̦dami Etn. IV, 154 (aus Wohlfahrt).

Avots: ME III, 397

punca

punca,

1) puñca Jürg., ein Bleuel:
drēbju kuļamais bluķis ar divām brangām, dreijātām kuoka puncām, ar kurām kūla drēbes Vīt. 23;

2) das obere Ende der Blütennarbe:
ziediņa vidū jūs... redziet iegare̦nu stabiņu, kas uz apakšu tuop ar˙vien re̦snāks un paliek gan˙drīz par apaļu bumbiņu, bet augšgalā nuobeidzas ar punciņu Vārpas 28.

Avots: ME III, 412

pūpiņš

‡ pūpiņš "?": paņe̦m arī vati, saplūc tuo mazuos gabaliņuos un šuos mazus (sic!) pūpiņus pielipina šur tur pie eglītes zariņiem Dünsb. Apakš Ziemassvē̦tku egl. III, 27.

Avots: EH II, 342

pupuča

‡ II pupuča "?": apakš katras pupučiņas vienai (scil.: meitai) blusa, uotrai ute Tdz. 42479.

Avots: EH II, 327

pusbeidzies

pusbèidzies, pusbèigts, halbbeendet; halbtot: (ve̦lns), saņēmis beidzamuos spē̦kus, iznesa gan viņu virszemē, bet tad arī pusbeidzies nuolaidās uz apakšzemi Pas. II, 115.

Avots: ME III, 423

pusgurns

pusgurns, die halbe Hüfte: nuo svārku apakšas līdz pusgurniem... MWM. V1II, 52.

Avots: ME III, 427

rācenis

rãcenis,

1) rãcenis Ruj., Salis, Wolm., Serbigal, AP., Līn., Iw., Wandsen, Rojen, Gold., Dond., Selsau, ràcenis 2 Kl., Prl., rācienis U., rãcinis Dunika, rãciņš U., Bl., Asūne, rācins Manz., ràcins 2 Nerft, Preili, Demin. auch rāceniņš, rācentiņš, rācentītis BW. 4405, 2 var., die Rübe
U., Bielenstein Holzb. 376, Rübenkohl (brassica rapa napifera Metzg.) RKr. II, 68; die Kartoffel Dunika (rãcinis), Līn., Wandsen, Dond., Rojen, um Gold. u. a., s. Niedermann WuS. VIII, 79, früher auch in Ruj.: audziet, rutki, rācenīši! BW. 4405. cūka raka rācentiņus (Var.: rācenīšus, tupenīšus) 32583, 8. tiem vajaga salda piena, speltē ce̦ptu rācentiņu 19408. kūra krāsni un iecepa rāciņus LP. VI, 171. Sprw.: gans pa rāceņiem, cūka pa tupeņiem. rācentiņi, rundblättrige Malve, Katzenkäse (malva rotundifolia L.) RKr. II, 74, U. ē̦damie rāceņi, Steckrübe, Teltower Rübe (brassica sativa) RKr. II, 68; gaisa rācieņi, Rüben Autz n. U.; kārveles rācenīši, chaerophyllum bulbosum L. Konv. 1 779; lauka rācenis, brassica raphanopifera; luopu rāceņi,

a) brassica communis;

b) Wasser- od. Stoppelrübe, Turnips (brassica rapa napifera
Metzg.) RKr. II, 68; šādi rāceņi U., eine Art weisser Rüben; ve̦lna rācenis (cicuta virosa) Alksnis-Zundulis, Brucken n. Etn. I, 67: ve̦lna rāceni lietuo pret galvas sāpem un tūsku; zaķu rāceņi "schwarze od. braune, kartoffelartige Knollen im Moos" Amboten: zaķu rāceņi nuode̦r pret kārpām Etn. 11, 163; zemes rāceņi, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72, U.;

2) baluožu od. zaķu rācenis, grosse, fette Henne (sedum telephium)
U., sedum maximum Sut. Mežuos un ārēs II;

3) rācenis, ein Teil des Spinnrades
Lasd., Gilsen, "ieapaļš ratiņa kuoks, uz kura uzstiprinātas "ruociņas", kas tur spārnu ar spuoli" Selsau, "ratiņa ruociņas (acc.) apakšā savienuo šķērslis, kas piestiprināts pie lielāka stabiņa, kuŗš iekalts apaļā bumbā - rācenī" Vank. "tā (sc. ratiņa) daļa, pie kuras piestiprināts buomītis; rāceņa apakšdaļa, kurai iet skrūve cauri, stiepjas cauri benķim" A. XI, 83. Das von Brückner Litu-slav. Stud. 124 aus dem Žem. zitierte li. racinė "Kartoffel" ist wohl aus dem Le. entlehnt. Le. rāc- ist vielleicht kontaminiert aus rāp- (in li. rópė "Rübe") und rac- (zu rakt); *raciņi waren wohl ursprünglich (nicht die weissen Rüben, die ja nicht gegraben werden, sondern) aus dem Boden zu scharrende Knollenfrüchie, vgl. etwa zemes rāciņi St., kleine, wilde Erdäpfel, die in den Wäldern wachsen.

Avots: ME III, 494

rādze

rādze: katram pakavam apakšā trīs rādzes Druw.

Avots: EH II, 361

raibe

raîbe 2 Tr., auch raiba,

1) raibene Ar., ràibe 2 Gr.-Buschhof, ein buntes Umlegetuch;
n. U. gew. der Plur. raibes, raibi, gestreifte, bunte Weiberröcke: dievs dē̦lu satina vadmalas baķī; mīļa Māŗa meitiņu raibītē BW. 1129. māmīna raibus auda VL. aus Rutzau. es savu pādi raibā tinu 1501. gudra meita gudri pūru pieluocīja: virsu raibes, apakšā, vidū baltas villainītes 16530. trīs raibītes pūriņā 7876, 3. zīda raibes (raibas 30350,1) mugurā, vaska kurpes kājiņā 18473, 6. Jānīt[i]s pats zābakuos, Jāņa sieva raibītē 32999. māsas raibu audējiņas 27632, 3. es brālīša kumeliņu raibītē ēdināju 16022;

2) raĩbe, eine bunte Kuh
Pernigel.

Avots: ME III, 467

rāmis

II rãmis, ‡

2) "svītras gar svārku apakšu" Seyershof: vis˙ap[k]ār[t] ram[j]a rakstus, vidū liku sav[u] sirsniņu BW. 7171 var.

Avots: EH II, 361

ražot

ražuôt, Refl. -tiês,

1): viss tas (nämlich Brot, Milch, Fleisch)
te ražuojas (= ruodas) vairumā Jauns. Augšz. 92. kur ... ražuojās tikai mūsu labības Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 119; ‡

2) "darbuoties ap kuo; rūpīgi kuo kuopt" Seyershof: vai tur ir kāds paēdiens nuo zemenēm? bet cilvē̦ks grib ap tām r. Zur Bed. vgl. auch ‡ izražuôt.

Avots: EH II, 360

rezgalis

re̦zgalis Dr., re̦zgals, re̦sgalis U., Ronneb., re̦sgals Karls., das dicke Ende U.; das Stammende Bielenstein Holzb. 364 (re̦sgalis); der Kolben an der Flinte Dr.: liek... (salmu) ruogu galus uz augšu un re̦zgaļus uz apakšu Konv. 1 763. viņa izpurina [linu] re̦zgalīšus Plutte 32. meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi, kâ de̦vusi LP. VI, 828. re̦zgala baļķi Mag. II, 3, 120. ar bises re̦zgalu LP. VI, 360. licis plintes re̦zgalu pie zemes VII, 1126.

Avots: ME III, 515

rezgalis

I re̦zgalis,

1): auch AP., Dunika, Kal., Kaltenbn, OB., Oknist, Orellen, Ramkau, Rutzau, Saikava, Salis, Warkl.; "labības kūļa vai linu pē̦das apakšējais gals" Siuxt: labība piedarbā nuolikta smuki: kur re̦zgaļi, tur re̦zgaļi; kur vārpas, tur vārpas Grob.; ‡

2) re̦zgaļi AP. "labie, rupjie labības graudi, kas, vētījuot labību ar režģi, krīt pie durvīm".

Avots: EH II, 367

ride

‡ ride Saikava, ein gewisser Bestandteil des Holzflosses: malkas pluostā apakšā saliek kaļļas un nuotām sasien rides.

Avots: EH II, 370

rieciens

rieciens Karls., Erlaa, LP. V, 13, rìeciens C., N.-Peb., riêciens 2 Ahs., Wandsen, Dond., Dunika, Salis, Widdrisch, rìeciens 2 Kl., Lis., riecienis MWM. VIII, 303, riecenis C., (mit ìe 2 ) Golg., riecenis Etn. IV, 151, Karls., U., riêcenis 2 Bl., Līn., riêce̦ns 2 Iw., Nigr., Selg., Angern, riecins BW. 29252, Demin. auch riecentiņš, eine Schnitte (Brot), "virsas jeb apakšas mala, gar visu kukuli nuogriezta" Erlaa: nuogriezts riecens vairs nepielīp, abgeschnitten Brot klebt nicht mehr. baltas maizes riecieniņš BW. 29348 var. sniedz maizītes riecentiņu 4429, 1. man smeķē riecentiņš MWM. VI, 171. ik˙dienas viens maizes riecenis duots Glück Jerem. 37, 21. kreisā ruoka ar maizes riecieni... trīc Purap. Kkt. 2. Zu rika (s. dies), und zwar nebst riekums II von riekt abgeleitet.

Avots: ME III, 543, 544

ringuts

ringuts (unter riñgalts): "iejūga daļa, kas iet pāri zirga mugurai" (mit iñ ) Dunika: ringuta apakšā ir divi spilventiņi, lai zirgam neatspiež muguru.

Avots: EH II, 372

roga

I ruõga Wolm., PS., C., Līn., Salisb., ruôga Gr.-Buschhof, rùoga 2 KL, Prl., ein Demin. ruogiņa BW. 13910, 4, die vom Halm gebrochene Ähre U.; die leere, ausgedroschene Ähre Salisb.; (fig.) ein ährenartiges Bündel: nuoslauka ruogas (neizkultas vārpas) ... nuo labības riņķa Plutte 100. ruogas kult, die abgebrochenen Ähren überdreschen U. virs tās liek . . . salmus, ruogu galus uz augšu un re̦zgaļus uz apakšu Konv. 1 763. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73 (aus Wohlfahrt). staru ruoga Zalktis I, 145. zem apakšlūpas atstāja mazu spalvu ruodziņu Zalktis v. J. 1908, № 3, S. 25. Etwa (wenn mit uo aus on) - als die Gekrümmte - zu li. reñgtis "sich krümmen", ae. wringan "drehen" , an. rangr "schief". rǫng "Knieholz" u. a. (resp. ae. wrencan "drehen, ringen")?

Avots: ME III, 577

roste

rùoste Jürg., rùoste 2 Druw., Kl., Saikava, Sessw., Lis., auch rùosts 2, -s Druw., Bers., Selsau, Sessw., Heidenfeld, A. Niedra, der Gurt (am Weiberrock Ar.), der Hosengurt ("le̦ntas plats apšuvums biksēm vai brunčiem augšgalā, kuo sapuogā ap vidu") Druw. n. RKr. XVII, 75; der angenähte untere Rand des Kleides Kl.: brunču ruoste (Gurt) Aahof. ruokas aiz bikšu ruostes Ezeriņš Leijerk. II, 157. viņš izņēmis nuo bikšu ruostēm nazi LP. VII, 229. dažus tūkstuošus, kas viņam bija iešūti apakšbikšu ruostī V. Eglītis. bikšu ruosti es varēju samest ap kaklu Druva IIl, 254. Wohl (mit uo aus on) zu ruotît II, li. rą̃stas "ein abgehauenes Ende eines runden Baumstammes"; zur Bed. vgl. slav. rǫbъ "Kante, Rand, Saum": rǫbiti "hacken, kerben".

Avots: ME III, 582, 583

rovis

ruõvis PS., C., Katzd., Dond., ruôvis Prl., Kr., Lis., Schwanb., ruôve Saikava, ruove U., L., Bielenstein Holzb.,

1) das Gewölbe über dem Feuerherd
U., Odsen, Naud., das gewölbte Funkendach Bielenstein Holzb. 63; der Feuerherd, der ein Gewolbe über sich hat U.; der Kamin Bielenstein Holzb. 87; ruõvis "der obere Teil des Riegenofens" Salisb.; die Küche (ohne Schornstein) Ronneb. (mit uõ), Smilt.; die Ofenrohre; die Rauchluke in schornsteinlosen Häusern Katzd.; ruõvis, der untere Schornstein (zum Räuchern) Dunika, Lieven-Behrsen, Janš.: Sprw. me̦lns kâ ruovis. dūmaiņš ruovis Lautb. ķēķis ir skursteņa platā apakša, kuŗā ierīkuots pavards, dažreiz ar jumtiņu, tâ sauktais "ruovis" Plutte 89. Antuons ne̦s malku uz ruovi Līguotnis Stāsti II, 15. puisi, tev krāsns ruovītī pusdiena! A. XXI, 137. saimniece ņēma nuo ruovja de̦sas R. Sk. II, 133. ruovis tikkuo spēj rīt dūmus Janš. Dzimtene 2 I, 279. ze̦mais, re̦snais ruovis virs... jumta ebenda 160. -ruovē līst, speķi griezt, damit wird eine zur Belustigung einem gemachte Aufgabe bezeichnet, ein Stück Speck vom Querbalken mit dem Munde herabzuholen, wozu er sich an einem Stricke hinaufwälzen muss U. ruõvju kuoki Dond., die Querstangen im ruovis: uz ruovju kuokiem karina gaļu žāvēšanai Dond. - ruõvju gaļa Dond., geräuchertes Schweinefleisch. -ruovja sviests B. Vēstn., Küchenbutter;

2) die Kampfhütte auf einem Panzerschiff. -
Nebst estn. rōw "Dach, Rauchfang, Bauer-küche, Gewölbe" aus mnd. rôf "Decke, Rauchfang".

Avots: ME III, 585

rūgušpiens

rûgušpiẽns KL, Prl., Wolm. u. a. (oft fälschlich einzeln geschrieben: rūgušs piens), gegorene Milch, Sauermilch: rūgušpienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. krējums nuostājas virsū, rūgušpiens apakšā ebenda.

Avots: ME III, 568

sabērt

sabẽrt, tr., zusammenschütten; viel schütten: tie sabeŗ labību apakš... ruokas I Mos. 41, 35. Refl. -tiês, für sich zusammenschütten od. viel schütten: sabēries arī tad, cik ķešās iegājis LP. VI, 233.

Avots: ME III, 593

sablektēt

sablektêt(iês), sich zusammenschichten, zusammenballen: apakšā sablektējusēs kārta nāk virspusē Vīt. 19. grāmatas sablektējušas un papīri sapelējuši galīgi Austriņš Nuopūtas vējā 138.

Avots: ME III, 595

sablektēties

sablektêt(iês), sich zusammenschichten, zusammenballen: apakšā sablektējusēs kārta nāk virspusē Vīt. 19. grāmatas sablektējušas un papīri sapelējuši galīgi Austriņš Nuopūtas vējā 138.

Avots: ME III, 595

saderināt

I saderinât, tr.,

1) einen Vertrag, eine Versöhnung zustande bringen
U.; verloben; sich anverloben: precenieks... "saderināja" jauno pāri BW. III, 1, 76. (dernieks) manu māsiņu saderināja BW. 20904. Jānītis saduomāja precēties un saderināja sev .. . dze̦ltānīti Pas. III, 240 (aus Bikava);

2) in Übereinstimmung bringen:
dziesmu nevaram saderināt ar tiem virsrakstiem, apakš kuŗiem tās ievietuotas. K. Baron. Refl. -tiês, sich verloben: viņa ar kristītu labprāt saderinājusies LP. VII, 466,

Avots: ME II, 610

saglezēt

saglezêt, intr., schliefig werden Golg., Gr.-Buschhof: maize ar sakritušu, saglezējušu apakšgaruozu Stelp., Üxkül. konfektes mīkstas, saglezējušas, pie papīriem pielipušas Duomas IV, 131. zeme saglezējusi, nach dem Regen hart geworden AP.

Avots: ME II, 626

sakrampēt

sakram̃pêt,

2): s. (sariest, savienuot) virsas un apakšas baļķes AP.

Avots: EH XVI, 418

sakrecēt

I sakrecêt: auch Auleja (gespr. mit -ra-), Kl.-Gramsden, Kurs., Siuxt. ‡ Subst. sakrecējums, Geronnenes: dabū nuo kalējiem izde̦gušu uogļu sakrecējumus Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 39.

Avots: EH XVI, 419

saložāt

saluõžât, saluõžņât,

1) sich wo verkriechen
(von mehreren Subjekten): bē̦rni saluožājuši pagultē Arrasch. čūskas saluožņājušas krūmā Dunika;

2) eine gewisse Zeit hindurch umherkriechen:
suns saluožņāja pa blāķa apakšu visu vakaru Golg.

Avots: ME II, 678

samestuve

same̦stuve (unter same̦stava): "saite, ar kuo saista apakšā rīkus, kad zirgu jūdz bez luoka, divjūgā" Grob.

Avots: EH XVI, 430

saņergt

saņergt,

1) unschön verzieben (das Gesicht)
Vank., Lös.: viņš sakuoda apakšlūpu un saņerdza ģīmi Krišs Laksts 5; zasammenziehen: s. pastalai purnu Bewem, Lettin;

2) fletschen:
s. zuobus Nerft; saņergt zuobus "sakuost zuobus" Nötk.

Avots: ME II, 695

sanēsāt

sanẽ̦sât, sane̦sât, freqn.,

1) tr., mehrfach zusammentragen;

2) tr., volltragen, besudeln
Spr.;

3) intr., längere Zeit tragen:
ve̦se̦lu gadu tu mani sane̦sāji LP. IV, 70. Skadiņš ar savām biksām sagājis 12 gadus un ce̦ruot tās vēl 12 gudus sane̦sāt A. v. J. 1893, S. 29. nuo apakšzemes līdz šai būdiņai tās sanē̦sāju klāt vien, lai kur iedams, lai kuo darīdams Pas. II, 112.

Avots: ME II, 692, 693

sapikt

‡ *II sapikt, = sapikâtiês 1 (?): mati ... sapikuši līda nuo ce̦pures apakšas laukā T. Manna Budenbroki, S. 499.

Avots: EH XVI, 435

sapņains

sapņaîns Wid., träumerisch; traumhaft: viņš runāja apakš sevis kuo sapņainu un nesapruotamu Libek Pūķis 15.

Avots: ME II, 706

sarmulis

sar̂mulis Prl., Wid., Spr., auch ein Demin. sarmuliņš, der Hermelin, das Wiesel; das Kaninchen Spr.: medenieki, nuošauniet sarmulīti (Var.: sarmuliņu, se̦rmulīti)! māte meitas man nedeva bez sarmuļa kažuociņa BW. 11071. sarmuliņu kažuoks Kaudz. M. 340. sarmuliņu alas Duomas II, 67. apakš tavas bikšu klapes sarmuliņš (gemeint ist der penis) cilājās BW. 35013. Vgl. se̦rmulis. Nebst li. šarmuõ od. šermuõ "Hermelin", šarmuonỹs "Wiesel", ahd. harmo "Hermelin" wohl (nach der Farbe) zu sar̂ma, vgl. Trautmann Wrtb. 300 und Meyer - Lübke IFA. VII, 76.

Avots: ME III, 722

sastirstīt

‡ sastirstît (?), = sastẽrstêt (?): saplīst pakaļritenis ...; [arājs] nuogriêž bērzes vici un ar tuo satin un sastirsta riteni Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 85.

Avots: EH XVI, 451

saule

saũle (li. sáulė, apr. saule),

1) die Sonne:
saule le̦c od. uzriet(ē) U., die Sonne geht auf; saule nuoiet, nuoriet (nuorietē U.), grimst (Lāčpl. 6), laižas (U., Mag. XX, 3, 69), brien jūŗā, iet pie dieva od. dievā (Mag. XX, 3, 69, RKr. XIII, 94), iet līksmītē (Mag. XX, 3, 69), die Sonne geht unter. saule atle̦c, ist in der Sonnenwende U. saules atle̦cama diena, die Sommersonnenwende U. saule sviežas uz uotru pusi, ist in der Wintersonnenwende U. saule ik˙dienas kāpj par vistas suoli atpakaj, die Sonne tritt täglich um einen Hühnerschritt zurück U. saule dubļus brien, die Sonne kämpft mit den Wolken Mag. IV, 2, 140, U. aizbridās saulīte (ging in Wolken unter) A. XXI, 783. saulīte iebrida vakaruos asiņu jūŗā Niedrīšu Vidvuds. saule spiež U., ce̦p, dedzina, die Sonne sticht, sengt. saule vakarā, die Sonne wird bald untergehen: viesuojās, kamē̦r buteles bija tukšas un saule jau vakarā BW. III, 1, 61. jau saulīte bruokastā (es ist schon Frühstückszeit; Var.: azaidā, launagā, pusdienā 22592) BW. 6729 var. saule bij jau lielā... gabalā LP. VII, 1169, die Sonne war hoch, es war spät am Morgen. saulīt[e] mazu gabaliņu (Var.: jau saulīte ze̦mu, ze̦mu) BW. 28891, die Sonne geht bald unter. laikākis, saulei "vēl labā drusciņā" e̦suot (wenn die Sonne noch ziemlich hoch am Himmel steht, d. h. früh am Abend) me̦t nuo darba mieru Etn: III, 124. jau saulīte tai laikā, kâ vakar atgājām Biel. 860, es ist ebenso spät, wie gestern, als wir herkamen. vakars bij pienācis un saule uz iešanu (dem Untergang nahe) Kaudz. M. 118. saul(īt)ē, am hellen, lichten Tage: nevienam tas nekait, ka es malu saulītē BW. 8041, 1. ka tu, kuņa, nakti brauci, ka nebrauci saulītē? 14405. ka tuo saulīte varēja saņemt (so lange die Sonne noch nicht untergegangen war) LP. VI, 130. ar sauli izbraucu, ar sauli pārbraucu, mit Sonnenaufgang fuhr ich aus, mit Sonnenuntergang kam ich zurück U. gaidu saules nuoejuot; ja pāriešu ar saulīti (solange noch die Sonne scheint), sūtīs māte guov[j]u slaukt BW. 6905 var. bez saules, die Zeit, da keine Sonne scheint, d. h. früh morgens od. spät abends: bez saules, tas ir vai nu vē̦lu vakarā, vai agru rītā Etn. ruozes seja bez saulītes vakarā BW. 6490 var. bez saules sē̦tas kaņepes putni neē̦d Etn. II, 74. bez saules cēlies A. XI, 467. kad tik varam līdz saulei (bis Sonnenaufgang) mežam cauri tikt LP. IV, 49. - rīta, vakara saule, die Morgen-, Abendsonne. saule ar zuobiem Kav., Sonnenschein bei Frostwetter. Sprw.: krāšņai saulītei arī salnas zuobi. - čigānu saule, der Mond (scherzweise) B. Vēstn. saulīti svētīt, bei Sonnenuntergang die Arbeit aus der Hand legen St. Genitivische Verbindungen: saules apakša Karls., Wid., Dond. n. FBR. IV, 68 (erschl. aus dem loc. s. soũl's - apše̦), die Dämmerung nach Sonnenuntergang; saules aptumsums, aptumšuošanās, die Sonnenfinsternis; saules diena, ein sonniger Tag: kādā jaukā saules dienā izgājuši LP. V, 128; saules gaisma, das Sonnenlicht; saules gruoze, Sonnenblume (helianthus annuus) U.; saules lapa, Wald Malve (malva sylvestris L.) RKr. II, 74, Karls.; saules lietus, Regen bei Sonnenschein Wid.; saules mēnesis, der Sonnenmonat Brasche; saules puse, die Sonnnenseite, die Südseite Karl., Wid.; saules rācenis, gladiolus imbricatus L. Stockm. n. RKr. III, 70; saules riẽtenis, sempervivum Karls.;

2) die Welt
(gew. pasaũle); šī saule, diese Welt, die Erde; viņa saule, das Jenseits: laidus[i] ir man[i] Laimiņa šai baltā saulītē BW. 9212. miruoņi vairs nenāk šai saulē LP. VII, 388. viņš cildina aizgājušā... laimīguo dzīvi viņā saulē 382. mīlē man šī saulīte, viņa saule nemīlēja: šī saulīte man zināma, viņa saule nezināma BW. 27370. stārastam, vagaram šai saulē laba dzīve; jau viņā saulītē elles durvis virināja 31493. nemira... labdaris..., bet tik aizgāja citā saulē Niedrīšu Vidvuds. dievi steidzas citā saulē Aus. I, 3. līdz saulei, bis ans Ende der Welt St. Zu gr. att. ή'λιος, hom. ἠέλιος, dor. ά'λιος (mit langem α' -), la. sōl, cymr. haul, got. sauil, an. sól, aksl. slъnьсе, ai. sũr(y)a-ḥ "Sonne" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 446, Trautmann Wrtb. 251.

Avots: ME III, 772, 773

savākt

savākt,

1) fächsen, einheimsen, zusammennehmen, einfahren
(tr.), zusammenbekommen, versammeln, einsammeln: s. labību, pļāvumu. sienu savāķām sausu Nigr. savāķ izkaisītās mantas Nigr. savāķis visu (pienu) apaušuos LP. VI, 4. meitene savāķa dziju Dīcm. pas. v. I, 62. savāķa paunas MWM. X, 435. savāķa maizi LP. VI, 633. Krancis savāka visu gūrumu apakš galda 254. savācis galvas 699. savāca tukšās buteles Alm. Kaislību varā 43. Helga savāc šķīvjus Vēr. II, 777. savācis lielu čupu akmeņu LP. VII. 476. savāca dārzā bluķus... cirvi, valgus VI, 265. savākuše deviņas vecenes,... deviņus puõdus ziepju 832. savākt derīgus paduomus I, 157. savāķis nuopelnītuo algu JK. V, 137;

2) unters Dach bringen od. führen, zu sich nehmen:
savākt pusdienā luopus Janš. Bandavā II, 27. sniedziņš sniga, putenēja; laukā mans kumeliņš. ej.., savāķ manu kumelinu! BW. 1285. jūsu luosīti likšu zirgu puisim savākt Janš. Dzimtene 2 II, 296. tūliņ savākšu (werde aufheben, zu mir nehmen) dalderi Janš. Bandavā II, 318. smuks puisītis... gulēj[a] taka maliņā; eit, meitiņas savāķat (Var.: paceliet)! būs maizītes arājiņš BW. 1167. ja... kāds pratējs šautru savāķa... BW. III, l, 75; sieva netiek ve̦se̦la, un dievs gaude̦nuo dē̦lu arī nesavāķ (nimmt nicht zu sich, d. h. lässt nicht sterben) Janš. Dzimtene IV, 26;

3) veranstalten, ausrichten:
ķēniņš... savāķis lielas balles LP. VI, 319;

4) = sazinât, in Erfahrung bringen, die Zuverlässigkeit einer Nachricht erproben: savāķ (gew.: sazini) tu tādas guodīgumu! Janš. Bandavā I, 34. ej nu savāķ, kāda kuŗai griba...! Dzimtene IV, 176. ļaudis gan dzirdēju tâ pļukstam. bet kas var savākt visu, kuo ļaudis te̦nkā? 214;

5) abhäuten, abschinden:
s. kritušu luopu Frauenb. - Refl. -tiês, sich ansammeln, sich versammeln: upmalā savāķies bars Apsk. v. J. 1903, S. 439. savāķāmies vienā būrī Nigr. ļaudis savāķas pulkiem uz skuolas valdes sapulci Bjerns. raksti I, 21. puiši bija jau savākušies iekšā pie miera. Janš. Dzimtene IV, 170. kāzinieki savācās tikai svētdienas rītā BW. III, 1. Nomen agentis dazu: savācējs oder savāķējs.

Avots: ME III, 782

savdabām

savdabām: auch Siuxt n. BielU.; s. kastītes iekšu aplūkuot Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 128.

Avots: EH XVI, 464

seģene

seģene U., Freiziņ, Karls., Smilt., Ronneb., Ruj., Neuermühlen, seģenis, seģenītis Salisb. n. U., eine Decke, ein grosses Tuch U.: sagšas, vilnaines, seģenes Plutte 68. māsiņ[a] ada seģenīti baltām linu šķiedriņām BW. 7436. māte steigšus apmetās seģeni A. XVI, 361. seģent ruokas tâ bija ievīstītas, ka (viņa) nespēja ar tām ne˙kā darīt Janš. Dzimtene V, 57. kalpiņš guļ ar kalpuoni apakš vienas segenītes BW. 12484. - segene, ein alter Mantel Allend. n. U. Etwa aus *segnene?

Avots: ME III, 813

sers

I se̦rs N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, Ronneb., C., Lis., Bers., Salis, Bauske, Jürg., Ramkau, Marzen, Widdrisch, Wandsen, Behnen, Zögenhof, Grünh., Golg., Selsau, Kurs., Saikava, Adieenen, Heidenfeld, Ranzen, Gr.-Buschhof, Matkuln, Deg., N.-Schwanb., Laud., Altenwoga, Plur. se̦ri Nauksch., das zum Dörren zur Riege angeführte Korn U.: se̦ru vest U., das zu dörrende Korn zur Riege anführen. rijās seruot se̦ru pieve̦d vtrieši Etn. III, 72. uz se̦ra ve̦zuma stāvē̦dama un kūlīšus sakārtuodama Ārstn. kal. 25. nuo katras labības 5 se̦ra ve̦zmu salmus un pe̦lavas Etn. III, 137. rijas bija senāk . . . se̦ra un linu kaltē̦tuves BW. III, 1, 6, viņējie jau se̦rus izžāvējuši Nauksch. apgūlies apakš se̦ra - rijniekam blakus LP. VI, 61. ve̦lns visu se̦ru nuo ārdīm nuogāzis VII, 267. - se̦ra rūme, der Getreideraum unter der Oberlage der Hitzriege über den Darrbalken Bielenstein Holzb. 87. Zu sērt I.

Avots: ME III, 820

sēžamais

sêžamais, sêdamais PS., der Sitz, die Sitzangelegenheit: šai namā visgar sienām bijuši sēžamie LP. VII, 132. iesēdinājis sievu ratu priekšā, pats ratu pakaļā uz sēžamuo V, 203. dē̦is... palīdis apakš ratu sēžamā VI, 424. - sēžamais, das Sitzbrett am dzeinis der Imker Bielenstein Holzb. 201 (mit Abb.).

Avots: ME III, 835

sijāt

sijât

3): auch Frauenb.; smalks lietus sijā kâ ar astru sietu Linden in Kurl.; ‡

4) = sijâtiês 2: uodi sijā ("fliegen hin und her") KatrE. saulainā dienā gaiss sijā Linden in Kurl.; ‡

5) "?": dzi, kâ pa jumtu sijā (vom Graupeln?)!
laikam atkal snieģelis uznācis Veldre Dižmnüa 10. Refl. -tiês,

1): graudi sijājušies uz apakšu Pas. IX, 513. sijājās (od. zur Bed. 2?) migla kâ putekļi un mūsu drēbes pārklāja ar rasu Jauns. Raksti IV, 376;

2): kāvi sijājas ar vēju, - iet nuo vienas puses uz uotru Salis. vaiņagi, kuruos bronzas zvārguļi un važiņas sijāt sijajās Vindedze 18. (fig.) iesaucās balsī, kuŗā sijājās žē̦lums un dusmas Daugava 1934, S. 499;

2): auch (von Mücken und Bienen)
Segew.; ‡

3) gesiebt werden
(?): miltu sietiņi, kas sijājās uz svē̦tkiem, lai iznāktu smalkāka maize Straumēni 3 30.

Avots: EH II, 485

skaidrs

skaĩdrs,

1): skaidri de̦g Dond. n. IMM. 1932 I, 21. ja maizes kukulis - paklapējuot tā apakšgaruozu - skaidri dun, tad maize ir izce̦pusi Linden in Kurl.;

2): tādi re̦ti, skaidri (undicht)
linīši Salis. tā zâle aug, kur tāds skaidrāks Iw. "skaidrāks linums. ja vada acis lielākas" ME. III, 864 zu verbessern in "linums ir "skaidrāks", ja vada acis ir lielākas":

3): s. trauks, ūdens Iw. skaidras drānas Behnen. lietus ūdenī drēbēs tiek tīras un skaidras Seyershof. senāk sētiņa bij skaidra: tad te nebij tādu arklu u. c. Grob. skaidras auzas ebenda. skaidri rudzi VL. aus Kal. FBR. IX, 113. skaidru (tādu, kam nav zaru) kuociņu paņēma grābekļa kātam Frauenb. divas bildes (=lugas ainas) nuorakstītas skaidrā (in Reinschrift)
Blaum. Raksti XI, 14 (1938), 47. istabu skaidri izslaucīt Strasden;

4): skaidri (sicher, glaublich)
kuo stāstīt Kaltenbr. skaidri (ganz) pliks Grenzh. n. FBR. XII, 19. skaidri dulls Behnen. viņš atnāca skaidri tukšā Strasden. viņiem nuodega viss skaidri Strasden. jūs e̦sat skaidri kâ muļķi Linden in Kurl. mušas ē̦d cūkām muguru skaidri vai pušu Salis. skaidri tâ kâ ubags Sonnaxt. skaidri slims Frauenb. liniem lapiņas skaidri nuobirst, kad ienākas ebenda;

5): tu neesi vairs skaidrā Gr.-Buschh.;

6): skaidra runa un darīšana Frauenb.; ‡

7) "dzirdīgs, ve̦se̦ls" Kand.: skaidras ausis; "veselīgs, žirgts; garīgi normāls" Seyershof: kas tāds skaidrāks, spirgāks, tas teļš labāks turēšanai. pēc grūtas slimības viņš tāds apmulsies, - nav vairs tāds s.; ‡

8) "seine Arbeiten ordenflich, gescbickt und rasch machend"
BielU.: s. clivē̦ks. Subst. skaĩdrums, ‡

2) eine freie, reine Stefle (ein solcher Ort, Platz):
pāri bridu par upīti par tuo pašu skaidrumiņu BW. 10495 var. metu makšķeri skaidrumuos starp zâli Jauns. Raksti V, 364.

Avots: EH II, 497

šķētele

šķētele "?": bārkstīm gar apakšu šķētelēm Konv. 2 138.

Avots: ME IV, 38

šķiemene

I šķiemene Lubn., Stomersee, (mit ìe 2 ) Saikava, šķiemine 2 Warkl., šķiêmenis 2 Bauske, = šķiemele 1; šķieminis 2 Gr. - Buschh. "starpa, kas ruodas lumstu ieliekuot"; šķiemenis Bielenstein Holzb. 394, 410, 425, šķiemens, šķiemins Wessen, die Scheidung der Aufzugsfäden; Plur. šķiemeņi Elv., šķiemiņi 2 Warkh., = lumsti; šķiemeņi U., Bielenstein Holzb. 400, die über den lumstiņi sich kreuzenden Fäden beim Weben: ieliek šķiemenē lumstus A. XI, 84. lejā bij vēl viena tapa, kurai dzijām vajadzēja vienu reizi iet pa virsu, uotrureiz pa apakšu, lai iznāktu šķiemiņi Jauns. Baltā gr. I, 132. lumstu uzde̦vums ir dzijis uzturēt zināmā kārtībā: starp dzijīm uzturēt tâ sauktuo šķiemeni Laud.; šķiemeņi L., St., dünne Späne, die der Weber beim Weben zwischen das Gewebe legt. Mit iem aus iedm. Nebst šķeimini und li. nom. pl. skie(d)menys "Webergänge" zu šķiêst.

Avots: ME IV, 52

šķienis

‡ šķiẽnis Strasden "dzelzs gabals, kas atruodas pie dzelzs arkla apakšā".

Avots: EH II, 640

šķindeklis

šķindeklis, die Klingel V., die Schelle: šķindinādami ar šķindekli RKr. XVI, 246. villaines ar šķindekļiem gar apakšmalu Alschw. (fig.) cīrulīši uz... laukiem šķindeklīšus kaisa Duomas II, 129.

Avots: ME IV, 41

šķirst

šķist, šķìetu, šķitu, pers. und unpers., refl. šķistiês, meinen U., achten Manz. Lettus, vermuten V.; scheinen: dziedi skaņi, maza meita,... lai šķiet tautas lielu meitu! BW. 556. tautu meita kalnā kāpa gavilēt: šķita... bāleliņus... klausāmies 484, 1. kruoga meita cisas taisa, šķita mani še guļuot 13250, 23. šķiet dieviņš nere̦dzuot, kuo man dara ļauni ļaudis 9130. šķitu (Var.: šķituos) nieka nepruotuot svešu ļaužu istabā 25814, 2. es šķitu lietiņu laukā līstam RKr. sviež pār upi balt[u] akmini, šķiet man siera gabaliņš BW. 33089, 18. jaukumu, kādu līdz šim bija duomājis un šķitis ap šuo meiteni Janš. Bandavā I, 44. ķēniņiene neliekas ne˙kuo šķietam LP. VI, 1015. nāc nāves nuoslē̦pumu šķist! Poruk V, 69. tuo var gan šķist St., das kann man wohl erachten. man šķiet(as), mich dünkt, mir kommt es vor, ich vermute. nešķietiet pie sevim sacīt (denket nicht, dass ihr bei euch wollt sagen)! Glück Matth. 3, 9. Jē̦kabs šķietas, ka zvē̦rs Jāze̦pu sapluosījis I Mos. 37. tas šķitās, ka man bij viņam vēstnešu algu duot II Sam. 4,10. Jelus šķietas viņu piedzē̦rušu e̦sam I Sam. 1. es šķituos nuogrimusi (Var.: es duomāju, ka es grimtu) apakš ļaužu valuodām BW. 8310, 2 var. nešķituos uzauguse tādam būt ļaudaviņa 25960, 1. māte... šķitās pili bavējuot BW. piel. 2 3336. būšuot šķitusēs re̦dzam tuo, kuo pate vēlējusēs Janš. Bandavā I, 232. es šķituos, brūnuos svārkus nebūs vilkt šuodieniņ BW. 1311, 3. es šķituos jauna būt 1249, 1. le̦pni jāja tautu dēls, šķietas muižu pakaļā 14440. tē̦vs... meitiņu padzirnē audzināja, lai galviņa pieputēja, šķietas tautu malējiņa 7949 var. viss, kas... nezināms, šķietas arī jauks Janš. Mežv. ļ. I, 29. šķietas, ka es būtu atkal pusaugu skuķe Bandavā II, 218. darīt, kâ pašiem pa prātam... šķietas Lapsa - Kūm. 144. - Part. šķìetams, scheinbar: patiesas vai šķietamas līdzības Pūrs I, 81. nerauguoties uz šķietamiem izņē̦mumiem A. v. J. 1899, No 7, S. 69. aiz šī vienaldzības un šķietamās aizmiršanas vairuoga Vēr. II, 59. - Subst. šķitums, der Schein; die Vermutung V.; das Votum V.: glezniecība muodina ķermeniskas priekšmetības optisku šķitumu MWM. v. J. 1898, S. 825. kas viņa šķitumam duod īste̦nuo svaru Vēr. II, 928. Zu skàitît, skaits; daneben ohne s- slav. čisti (prs.) čьtǫ "halten für, schätzen, zählen, lesen", čьstь "Ehre", ai. cētati "(be)achtet, merkt, denkt, erkennt, versteht", kēta-ḥ "Gedanke, Hoffnung", av. čisti- "Einsicht" u. a., s. Zubatý AfslPh. XVI, 388 Berneker Wrtb. 1, 174 f., Trautmann Wrtb. 135.

Avots: ME IV, 47

šķirt

šķir̃t (li. skìrti "scheiden"), šķiŗu, šķĩru,

1) scheiden, trennen, sondern
U., teilen: sarīdīju savus suņus, lai iet māte suņus šķirt BW. 15545, 9. es būt[u] sirdi pušu šķīris,... pussirsniņas tev ieduotu, pusi pats paturē̦tu 11121. brāļi šķīra tē̦va muižu 3762, 1. bē̦rnu nuo krūtīm šķirt, ein Kind entwöhnen U. vakar vista cāļus šķīra, šuodien mani māmuliņa BW. 2036; "atstāt audzēšanai jaunus luopus" Frauenb.: tā ir Mares laimē šķirta un audzē̦ta, un tuo viņa tur pat savu guovi Janš. Bandavā II, 14. tur (stallī) tu šķirsi guovis, vēršus BW. 25573. visu˙pirms šķīra luopus, guovis un aitas BW. III, 1, S. 29;

2) scheiteln
Brasche: šķiŗama adata St.;

3) ceļu šķirt, Platz machen:
šķiŗat ceļu, rūmējiet! dravenieka meitu veda BW. 18473, 6;

4) "aufhören machen":
šķirsim ļaužu valuodiņas Biel. 1006;

5) fördern, zu Ende bringen
U.; zuteilen: lai dievs jūsu ceļu šķiŗ, Gott lasse eure Reise gelingen U. šķir, dievs, celiņu, duod labu laimi! BW. 13520. dieviņš pats laimi škiŗ Biel. 1756. tā lieta netika galā, līdz kamē̦r tiesa tuo šķīra, bis das Gericht sie zu Ende brachte U. es tecēju laidarī sērdienei tiesu šķirt (Var.: duot, spriest) BW. 5019. Refl. -tiês,

1) sich entzweiteilen; sich trennen, scheiden
U., Abschied nehmen: šķiries pušu, tu zemīte, lai es lienu apakšā! BW. 8881, 2. kaut zemīte šķīrusēs zem manām kājiņām! 8530. šķiŗaties, lēpju lapas, lai iet zuosis e̦ze̦rā! Biel. 812. šķiŗaties, vapa vārti! Br. 413. pat˙laban tirgus šķīrās laukā Kaudz. M. 30;

2) gelingen
U., vonstatten gehn; zu Ende kommen U.; sich entscheiden: darbi viņai brīnum ātri un veikli šķīrušies Pas. IV, 271 (aus Ruj.). nešķiŗas man darbiņi, ne celiņa staigāšana BW. 6902. visu dienu talka pļāva, darbs ne˙kurpu nešķīrās 28509. tam šķīrās, tam vedās visādā darbiņā 10814. šķīrās man, veicās man... dziesmītē, valuodā 949. šķiŗas dziesmas, valuodiņa 1871 (Band I, S. 809). šķiries, mana valuodiņa, ar tautām runājuot! 7532. latviešu valuodā tam daudz labāki šķīrās nekâ vāciski Kundz. Kronw. 155. ceļš tevim šķiŗas pats Rainis Gals un sākums 46. līdz re̦dzē̦tu viņu likteni šķiŗamies Kaudz. M. 60. - Subst. šķir̃šana, das Scheiden, Trennen, Sondern, Teilen; der Abschied: kungs dara vieglu mūsu šķiršanu Gesangb. 392, 2; šķir̃šanâs, das Sichscheiden; der Abschied;. šķĩrums,

1) das einmalige, vollendete Trennen, Scheiden, Sondern, Teilen;

2) ein enger, (zum Durchgehen) unbesät gelassener Streifen im Saatfeld
Bauske: nācām... šurp pa rudzu šķīrumu Jaun. mežk. 146; šķĩrẽjs, wer scheidet, trennt, teilt; ein Schiedsmann, Schiedsrichter, der die Sache zu Ende bringt U.: vai tad šī kāda savedēja, šķīrēja R. Sk. II, 134. nav tiesu šķīrējiņa BW. 5019. uzņemties viņu starpā šķīrēju tiesneša luomu A. v. J. 1899. S. 155. Nebst skara zu r. ckopá "Haut", ai. apa-skara-ḥ "Exkremente", alb. har̄ "jäte aus", air. scaraim "ich trenne", scor "Gehege für abgespannte Zugtiere", ahd. sceran "scheren", scar(a) "Pflugschar", an. skor "Einschnitt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 573 ff., Stokes Wrtb. 309 f., Zupitza Germ. Gutt. 154 f., Berneker Wrtb. 1, 126 und 147, Fick Wrtb. III 4 , 453 f., Boisacq Dict. 427 f.

Avots: ME IV, 45, 46

skortelis

skuortelis (unter skuortele): apakš mana skuortelīša BW. 85U13, 6 var.

Avots: EH II, 518

skraģis

skraģis: viņam tas jumta s. pazudis, kur skaidas liek virsū, kad sit jumtu Seyershof, kamuola tinamām tītavām ir skraģītis apakšā ebenda; "tītavu veids" Kaltenbr.

Avots: EH II, 506

skripta

skripta,

1) ein Werkzeug, womit man hölzerne Tröge aushöhlt:
nav man skriptas; ar cirvi jau siles neiztaisīsi Gr.-Buschh.;

2) eine Kerbe in der scharfen Schneide eines Messers, einer Axt, einer Sense
usw. Tirs.; eine Spalte zwischen zwei (Vorder)zähnen Saikava: akminī iecirstais cirvis dabūja skriptas Tirs. n. RKr. XVII, 77. pļaujuot izkapte atsitās pret akmini un dabūja skriptas Tirs. zuobu skaistumu izmaitā prāvā skripta pašā priekšā Saikava. starp labās puses apakšzuobiem Ķirpam bija prāva skripta MWM. VIII, 589. Zur Bed. I vgl. skripste; zu skrīpa?

Avots: ME III, 894

skropsta

skruopsta Swehthof, Memelshöf, skrùopsta 2 Adleenen, Gr.-Buschhof, skrùopste 2 Golg., Saikava, skruopsts, -a, u. -s, gew. der Plur. skruopstas, skruopstes, skruopsti (Wid.), skruopstis, die Wimper(n): gar augš- un apakšplakstiņa malas ārējuo pusi aug īsi matiņi - skruopstas Konv. 2 270. acis zem garajām skruopstām Birzgalietis. šī nuolaida šmaugās plakstu skruopstas Apsk. v. J. 1903, S. 332. skruopsti nuolaisti pār acīm Rainis. garajās skruopstēs pamirdzēja sudraba kristali R. Sk. II, 255. tumsa atkāpās nuo manu acu skruopstīm A. Grins Septiņi un viens 20. - Fig.: pāri tam bē̦rzs ar zaļām skruopstām nuokarājas sē̦rs Asp. Vgl. skruops.

Avots: ME III, 900

skrūvēt

skrũvêt,

3): putzen
Saikava. ‡ Refl. -tiês,

1) sich putzen
Saikava: sāk pie spieģeļa s.:

2) "?": skrulliski viļņi tad uz apakšu skrūvējās dzīlē Dünsb. Od. 150.

Avots: EH II, 513

skudināt

skudinât, Refl. -tiês: (dejuotāju pāris) skudinājas atkal, ka zib vien Dünsb. Apakš ziemassvetku egl. III, 52.

Avots: EH II, 514

skulbīt

skulbît,

1): auch (mit ulˆ 2 ) Seyershof; kuokam zarus s. Trik. ‡ Refl. -tiês (mit ulˆ 2 ) Seyershof,

1) (mit einem Beil) hauen od. hacken
(intr.): s. ap priedi, kamē̦r nuodabū visus apakšējuos zarus;

2) leicht auschlagen:
Tenīsa dienā cits citam skulbās ar kulītēm un saka: "uš, cūciņ, manā kulītē!"

Avots: EH II, 515

šķurba

šķurba,

1) = šķirba: dibe̦nā jau šķurba bija aizbāzta Jauns. III, 57;

2) škurba "?": kalpu pūnīte... tukša nuo apakšas līdz škurbai Janns. Balta gr. I, 21.

Avots: ME IV, 55

šļandra

šļàndra 2 Mar., Schlacken, Schnee u. Regen Wid.: šuodien tāda šļandra: nāk nuo augšas i[r] apakšas Mar. n. RKr. XV, 139.

Avots: ME IV, 63

šļanka

I šļanka,

1) ein Tropfen, ein Weniges (von einer Flüssigkeit)
Fest. (mit àn 2 ): kartupeļi piedegs, apakšā bij tik maza šļanciņa ūdens Fest. viena šļanka ūdens uzlija uz kājas ebenda, Smilten. vai mēs kruoga vietā... nee̦sam ieme̦tuši pa šļankai? Jauns.;

2) "Boden, der Wasser durchtässt"
Wid.

Avots: ME IV, 63

sliede

sliẽde: auch Degalen, Dobl., Kolberg, Lemb., Luttr., Nikrazen, Pankelhof, Sessau, (mit ìe ) AP., N.-Peb., (mit iê 2 ) Morizberg,

1): lāgā vairs nevarēja ieiet darba sliedē Stērste A. Z. 28. dzīvei sava nešķuobāma s. A. Upītis Sm. lapa 369; ‡

3) "arkla sastāvdaļa, kas zem lemeša vada vagu" (mit ìe ) AP.; "apakšējā, sliedei līdzīgā daļa, ar kuo arkls slīd pa zemi" (mit iê 2 ) Salis.

Avots: EH II, 527

slieksis

slìeksis 2 Warkl., = slieksnis: laidarā, apakš sliekša (geschr. mit -gš-; Var.: sliekšņa), tur gul tava guovu laime BW. 32449 var. - slieksis, -ša wohl für ehemaliges *slìekstis (= li. sleñkstis dass.), -ša (aus -stjā).

Avots: ME III, 938

slokātne

sluôkâtne: = plàce 6, blaka Saikava (mit à 2 ): saka, ka aude̦kls "iet sluôkātnem", kad aužuot dzijas labi nēatdalās un nuostaipās pa virsu vai apakšu aude̦klam Erlaa.

Avots: EH II, 530

smiet

smiêt: nevajag uotram bē̦rnus s., - tad pašam bē̦rni ir dumji Salis. Refl. -tiês: kilbam, aklam nesmejies! Auleja. "... kur būs uz priekšu dzīvuošana...?" ... "virs zemes, apakš debesīm, kâ kur smejas" Blaurn. Raksti II 5 (1939), S. 151. Subst. smêjẽjs: pašam meitu smējejam BW. 21318, 13 var. ‡ Subst. smêjums, das Gelachthaben: nuoraudāsi šā vakara smējumiņu BW. 22785. Wurzelgleich ist auch tochar. smi- "lächeln", s. Schwentner KZ. LXIII, 262 f.

Avots: EH II, 540

šmukstēt

šmukstêt: auch (von Eichhörnchen und Ferkeln) Lennew.; zivis (pa ūdens apakšu) iet tâ, ka šmukst ("?") vien Seyershof.

Avots: EH II, 649

snaudināt

‡ snaudinât, einschlafen machen: ar saviem rakstiem tā ... mūsu tautu snaudina Dünsb. Apakš Ziemas svētku egl. III, 119. Vgl. auch iesnaudinât.

Avots: EH II, 542

spaidīt

spaîdît Wolm., PS., C., Kl., spaidît 2 Iw., BL, -u, -ĩju, freqn. zu spiêst, (wiederholt) drücken, drängen, bedrücken; die Kur - Methode des Streichens und Knetens anwenden (gewöhnlich vē̦de̦ru spaidît): kungs savus apakšniekus ļuoti spaidījis LP. V, 144. karā mūsējus briesmīgi spaidīja VI, 698. dažu reiz krusts un bē̦das tuos spaidītu BW. III, 1, S. 76. nabagus ik˙viens spaida Br. sak. v. 813. viņš spaidīja (kelterte) vīna uogas Richter 9, 27. viņus spaidīja liels bads Kra. Vīt. 60. kad kas netaisni bij spaidīts (muocīts) 141. spaidīt tautu Aus. I, 14. spaidīt mutautiņu pret acīm Austr. k. v. J. 1893, S. 72. Subst. spaidîšana, das (Be)drücken, Drängen, Kneten: nāves (gen. subj.) spaidīšanu Dziesmu grām. 181. spaîdîtãjs (fem. -ja), wer (be)drückt, drängt, kurierend sfreicht und knetet: aicināja palīgā spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184.

Avots: ME III, 980

spert

sper̂t,

1): s. (stossen)
kuo kaktā Sonnaxt; schnell giessen ebenda; sneŗamais Spiess, ein Knüttel od. Stock zum Schlagen; ‡

2) schnell laufen, eilen
Kaltenbr.: tas ne˙kuo nav ievē̦ruojis un spêris 2 tik virsū Siuxt. Andžiņš speŗ raudzīt, kas tur ir Windau n. Latv. Saule 796. lēc, saulīt, rītā agri, sper pa luogu ustabā! BW. 4366, 2; ‡

3) (plötzlich) stark schlagen
Kaltenbr.: s. ar ragiem vē̦de̦rā; ‡

4) von sonstiger intensiver Tätigkeit:
kad spēris virsū, tad nuošāvis gan vilku Frauenb.; ‡

5) speŗamais Seyershof "pika nuo pupām un kaņepēm, kuo ē̦d mirušuo piemiņas dienā". Refl. -tiês: (buciņš) trūkas un spērās ar visām četrām brāzmīgā sparā Delle Negantais nieks 218. s. pretī (uzbrucējam) Auleja. tis nu gan spersies ("sasliesies") pretīmā tam knēveļam Bērzgale. (līdaka) speŗas velcei pakaļ ar vēl lielāku niknumu Jauns. Raksti V, 343. smaka par daudz spērās nāsīs Linden in Kurl. s. ("nejauši nuokrist") dubļuos zemē Seyershof. pirmuoreiz guovis ganuos dze̦nuot, apakš sliekšņa jāpaliek nītis, - tad labāk audeklis speŗas ("?") Lttic. 1572. Subst. spêrējs od. spê̦rãjs, wer mit dem Fuss ausschlägt: ar kāju spē̦rājiņa (Var.: spērējiņa) BW. 18668.

Avots: EH II, 548

spilva

I spil˜va: mit ìl (eriophorum) AP.; ušņu spìlvas 2 kaitīgas luopiem Sonnaxt. auzu spìlvas 2 ebenda, (mit ìl ) Ramkau. spilve̦nam plāna apakšdrēbe: visas spilvas nāk cauri Druw.

Avots: EH II, 550

spingstēt

spiñgstêt: svecītes bija izde̦gušas, - tikai kādas ... vēl drusciņ spingstēja un iečirkstējās, kad liesmiņa piesitās pie skujiņas Dünsb. Apakš Ziemassvetku egl. III, 129.

Avots: EH II, 551

spraices

‡ spraices A.-Schwanb. "apakšā paliktas stutes". Aus d. Spreize.

Avots: EH II, 555

spraiga

spraĩga Dond., Wandsen, die Spalte, Lücke: jauneklis ieplēsis uozuolam platu spraigu LP. VI, 533 (ähnlich IV, 10; V, 155; VI, 461), viņš pārplēsa... uozuolu..., iespīlēja vecīša bārzdu spraigā Pas. II, 175 (aus Setzen). apakš... rumbas atruonas spraigas cietā smiltī LP. VII, 645. Zu spraigât, spraikšķêt, spriegât; s. auch spridzêt, spridzinât.

Avots: ME III, 1008

špriks

špriks "das Querholz" : kad dēļus kraun sārtā, tad apakšā liek šprikus N.-Schwanb.; ein kleiner, kurzer Holzspan, den man beim Spinnen zwischen die Spule und das Garn steckt, damit letzteres nicht über den Rand der Spule gleitet Golg., Lubn., N.-Schwanb., Stomersee. Nebst šprika II und spriks gleichen Ursprungs wie spriķis?

Avots: ME IV, 102

sprūds

sprūds,

2): dē̦lam bija blisīte ar sprūdini (Demin.) saujama. bē̦rns, piegājis pie šklepa, sāve vidā; tādēļ jam iekrita s. ("?") šklepā Pas. VII, 397;

3): ein Holzstück, das zwischen zwei Teile eines Gegenstandes gesteckt wird, um sie auseinanderzuhalten
(mit û 2 ) Siuxt; "dzelzs, ar kuo atspeŗ stellēs apakšējuo riestuvi, lai tas negriežas atpakaļ" (mit û] ) Kaltenbr.;

4): sieva tin sprūdus Pas. XIV, 163; ‡

9) das Gelenk
Sonnaxt: viņai kāja gurnā nuo sprûda izgrūsta.

Avots: EH II, 562

spudiņš

II spudiņš "mazs salmu buntiņš, kad iesāk jumtu jumt nuo apakšas" Katzd. Etwa, wenn urspr. "Zusammengedrücktes", zu li. spáusti drücken u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 659)??

Avots: ME III, 1028

spulgauts

‡ spulgauts* "?": apakšmala ziemeļblāzmas spulgautiem karājas gaisā K. Kasparsons.

Avots: EH II, 563

stāgs

‡ II stãgs Ramkau "etwas Langes": rudzi aug tādi gaŗi kâ stāgi. par gaŗu cilvē̦ku: tas ir tāds kâ s.; der Rumpf (?): kre̦kliem tā nuogrieza stāgu līdz pusei un tiem piešuva rupjas apakšas Mek. Mellā grām. I (1872), 43.

Avots: EH II, 572

stakle

stakle (li. atãklė "Risse von Leiterwagen", apr. stacle "Stütze"),

1) auch staklis L., U. (stakle Wolm.), ein gabelförmiger Ast U., Kurs.; die Gabelung (z. B. eines Baumes); ein zackiger Pfahl U.: beē̦rza staklē ietupiem Upīte Medn. laiki 91. agrāki visi aruši ar paegļa stakli 130; stakle Janš., ein Buchzeichen;

2) die Zacke, Zinke
(staklis) U.: dakša ar pieci stakļiem, ein Gabel mit fünf Zinken U.;

3) ein gabelförmiger Schwanz;
ķikutam ir gaŗa stakle VL.;

4) die Dolle am Boot;
aiŗi, kuŗus ieliek laivas malās iedzītās staklītēs Antrop. II, 73;

5) staklis Mag. IV, 2, 148, U., (bikšu Karls.) stakle Wolm., Etn. IV, 151, der Schluss bei Hosen, die Stelle zwischen den Beinen
U., die Gabelung der (Hosen)beine;

6) ceļa staklis (Mag. IV, 2, 165, U., Brasche) od. stakle, die Stelle, da der Weg sich gabelt, der Scheideweg;
ceļa staklē bijuse viena liepa LP. VI, 920;

7) Plur. stakles Karls., Saikava, das Gerüst, die Stützen;
linu suseklis atbalstās uz staklēm Saikava, šūpuolēm divi stakles, kas apakšā sastiprinātas ar balzienu ebenda. lāvai sauc par stakli mietu, uz kā lika lāvu N. - Schwanb. Indriķis lai pacē̦rtuot stakles, kur katlu pakārt Aps. VI, 11. īpašu krāgu galdiem nebij, tāpēc nuocirta mežā stakles Kaudz. M. 258. pie... galda, kas bija... nuostatīts uz stiprām staklēm Janš. Bandavā I, 15; staklis, das Gerüst einer Heukuije U. gultas stakle, das Bein des Bettes, der Bettpfosten; gultai četras stakles Saikava. manai gultai nuopuvuse stakle Kurs. gultu taisu uz uozuola staklītēm BW. 8722. stakle od. staklis, jeder der 4 Eckpfosten des Webstuhls Bielenstein Holzb. 398; 406. stakle, das Holz am Webstuhl, darauf der krūšu buomis ruht U., Mag. XX, 3, 223 (nach Bielenstein Holzb. 402 heissen stakles od. stakļi 2 Einschnitte in den vorderen Pfosten des Webstuhls, darin der kr. buomis ruht);

8) stakles (li. stãklės) Rutzau n. FBR. VIII, 141, Dunika, Bielenstein Holzb. 398, V., stakle Lixna, auch stakļi Bielenstein I. c., der Webstuhl;
prievītes un juostas auda īpaši tam nuolūkam ierīkuotās staklītēs Plutte 73;

9) stakļi, senkrechte Zaunhölzer
Bielenstein Holzb.;

10) staklis, Stelze
Bergm, n. U.; stakļi U., stakles, die Beine; viņam gaŗi stakļi U. viņš stiepa savas me̦lnās, strupās stakles Alm.;

11) bada stakle (Etn. IV, 146) od. staklis, verächtliche Bezeichnung für einen Nimmersatt;

12) stakļa mēle, Zweizüngigkeit
U. Wohl mit -kl- aus -tl- und zur Wurzel von stāt, s. Trautmann Wrtb. 283, Walde Vrgl. Wrtb. II, 606.

Avots: ME III, 1041

standala

standala,

1) ein Eiszapfen
Ermes, (mit añ ) Walk n. U.;

2) ein Hebel
N. - Peb., (mit añ ) Nötk.; ej gulēt, citādi man rītā būs jāliek standalas apakšā! Ramkau;

3) eine Frau mit übermässig kurzem Rock
Bers.; kas nu tas par apģērbu; izskatās tīri kâ standala! Falls dissimiliert aus *staldala, zu mnd. stelte "Stelze", nd. stilte "Stange" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 645 f.); vgl, auch stangala und stente.

Avots: ME III, 1043

stāvs

II stàvs,

1): kazas ... nuo savas meženu dabas un stāva neiziet kâ aitas Pēt. Av. II, 43;

2): "būve līdz spārēm" Ramkau; mājas s. (mit â 2 ) "mājas sienas bez jumta" Siuxt; ē̦kas s. (mit â 2 ) Seyershof, ein Gebäude ohne Dach
Für.; kre̦kla s. Seyershof, der Rumpf ohne Ärmel Für.; lindraka stâvi 2 "svārku vidus daļä Siuxt; kaudzes s. "kaudzes daļa nuo apakšas līdz kaudzes platumam" ebenda, eine Feime (ein Schober) ohne Spitze Für.;

7): zābaka, zeķes s. AP.

Avots: EH II, 575

stengrs

ste̦ñgrs: auch Perkunen, Pussen, adv. ste̦ñgri Behnen "stingri",

1): s. darbs ir kulstītājiem Iw. nāves eņģelis ste̦ngrāks nekâ mūsu pļāvēji Latv. Av. 1850, № 9. Vilītis ... ste̦ngri aizstājās Fricītim priekšā Dünsb. Apakš ziemassvētku egl. III, 33.

Avots: EH II, 577

sterbele

ster̂bele: lindrakiem nuoplīsušas ster̂beles 2 (svārku apakšas maliņas) Siuxt; "skranda" (mit er̂ 2 ) Seyershof.

Avots: EH II, 577

stērbele

stêrbele 2 : "kāds stūris apģē̦rba lejas daļā" (mit ḕr 2 ) Auleja; "apģē̦rba gabala apakšējā malä Grünw.: nuo pastuotes atkritusi s. Talsen; stêrbeles 2 "lindraku apakšējā mala" Frauenb.; "kre̦kla piešuve" (mit ẽr ) Rutzau; (mani) pie stērbeles turē̦dams BW. 24109. tautu dē̦lu (rinduciņa) sterbelēm sitināt 7478 (aus Rudbahren).

Avots: EH II, 577

stērbelis

‡ stḕrbelis 2 Kaltenbr. "svārku vai mēteļa apakšējais stūris priekšpusē".

Avots: EH II, 577

stiebrs

stìebrs Wolm., PS., C., Jürg., Ermes, Schujen, stiebrs 2 Kl., Adl., Schwanb., Golg., Lis., Lubn., Saikava, Pilda, Kr., stiêbrs 2 Iw., Widdrisch, Ruj., Salis, stiebris Spr., stiebris 2 Warkh.,

1) stiebris Glück, der Halm (jeder runde Halm
Mag. IV, 2, 41): Sprw. divi vārpas uz viena stiebra neaug. septiņ[as] vārpas izauga nuo vienu stiebri Glück I Mos. 41, 22. apakš... linu stiebrīšiem, kas... uz jumtu izklāti bija Jos. 2, 6. zâles stiebriņi Vēr. I, 1172 (ähnlich S. 1285);

2) die Binse (scirpus L.)
RKr. II, 77, U.; die Simse (juncus L.) RKr. II, 72, U.; stiebri, das Schilf N. - Bartau n. Janš. Nīca 28; e̦ze̦ra stiebri, See - Binse (scirpus lacustris L.) RKr. II, 78; suņu stiebri, Schierling (conium maculatum) Mag. IV; 2, 79, Konv. 2 4072: ar stiebru krē̦slu A. Upītis Dzim. rītā 5. pa˙visam gaiši dze̦lte̦ns - bē̦rza lapās un suņu stiebru zieduos Etn. III, 58;

3) stiebris Glück, das Rohr
U.: deve tam vienu niedres stiebri Glück Matth. 27, 29;

4) der Flintenlauf
U.;

5) stiebriņš, die Zigarettenhtilse:
kastītes ar tabaku un stiebriņiem A. v. J. 1896, S. 751;

6) der Rüssel
(?): kukaiņa sūcamais stiebriņš SDP. VIII, 46. Gewöhnlich (so zuletzt bei Trautmann Wrtb. 284 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 624 f.) mit li. stem̃bras identifiziert; in diesem Fall aber sollte man ein le. *stè̦mbrs (vgl. stambans) erwarten. Somit eher zu li. stiẽbtis "sich hoch aufrichten", stiebas "Stock", le. stiba (s. dies)?

Avots: ME IV, 1077, 1078

štote

štùote 2 Adl., Bers., Golg., Kl., Ogershof, Saikava, Sessw., = stuote 2: (rindukiem) apakšgalā bija piešūta... linte, kuŗai gar stērbelēm apšuva štuoti RKr. XVII, 28; = stuote 1 Nigr. (mit uõ).

Avots: ME IV, 104

štrapa

štrapa, die Schünge am Schiffstau, die am Mast angebracht ist: štrapā ieliek splīdzbuomja apakšējuo galu N.-Bartau.

Avots: ME IV, 103

strēķis

strèķis 2 Prl.,

1) strẽķis Wolm., Nötk., die Reihe, die Schicht
U.: vienā strēķī, in einer Reihe U. malka sakrauta strẽķī Dunika. malkas strēķis, eine Reihe aufgeschichteten Holzes. siena, labības strēķis Fehteln, Baldohn. apakš žagaru strēķa LP. Vl, 657. zemes strēķis, ein Erdstrich straignājs Vēr. II, 1166, straîgne 2 Lin., Wain., straignis Biel. n. U., LKVv., straigniens R. Kamuols 36, ein Morast, eine einschiessende Stelle: te tu vēl vari iekulties straignē Wain.

Avots: ME IV, 1087, 1088

stublājs

stublājs Karls., die Wurzel Konv. 1499; der Halm, der Strunk Wid.: lapas arī apakšzemes stublājam Konv. 2 359. kad lapu kātiņi vai stublāji ir sarkani Vēr. lI, 719. Plur. stublāji, Stoppeln Spr.: dažas dienas ve̦ci bārdas stublāji A. v. J. 1896, S. 754. Zum Suffix vgl. slav. stьblo "Stengel, Halm".

Avots: ME IV, 1099

stute

II stute, ‡

2) "ein gewisser Bestandteil des Wagens"
AP.; dzelzs ratu vai ragu stūruos ir s., kas satur kuopā ratu vai ragu apakšējuo daļu ar augšējuo Siuxt.

Avots: EH II, 597

sūds

sũds: tabaciņa malējam s. tup milna galiņā BW. 8240. cūkganam cūku s. 34728. ne˙vienam tāds guodiņš, kāds guodiņš sūdiņam: ce̦p maizīti ... sūda guoda (Var.: sūdu Jāņa) gaidīdami 28187. sūdu druva priecājās 28188. zirgu sūdi 26222. kuo tur nu sūdu (nicht der Rede wert) runā! Anekd. IV, 417. Gen. sũda Dunika, schlecht: sūda laiks, s. nazis, s. teļš. ne˙kā sūda nevar teikt. - sarīkuo īstas dzīŗas jeb, kâ viņi paši saka, sūdu kāzas Janš. Dzimtene V, 351. sūdu muca "Mistschmaus nach beendeter Düngerfuhr" Diet. sūdu laiks Dunika, Rutzau, = sūdu ve̦damais laiks. jūŗas sūdi - auch Dunika. raganu s. Salis "mīkstas dze̦ltānas vai baltas pelējuma sēnītes, kas uzme̦tas uz kuokiem, sē̦tām u. c." apakš krāsns kluona liek uogļu sūdus (Kohlenabfälle beim Schmieden), lai kluons ilgāki tur karstumu Siuxt. ve̦l˜na s. (Teufelsdreck) - auch Salis u. a. Zur Etymologie s. auch Wood Postconson. w in Indoeur. 75.

Avots: EH II, 606, 607

suga

I suga,

1): kad rudenī ūdens izaukstē, tad nuo apakšas sāk celties s. (arī: tādas sugas kâ biezputra) Kaugurciems. ziema jau nāk un ūdeņi sastingst, balta kāpj nuo ūdeņiem s. Skalbe Raksti II (1938), 147.

Avots: EH II, 600

sugot

‡ I suguôt Kaugurciems, zufrieren: kad sāk s., tad vairs nevar zvejuot: nuo apakšas ūdens sāk salt, paliek auksts, biezs. Zu saga I 1.

Avots: EH II, 600

svalstīt

svalˆstît,

1): auch (mit alˆ 2 ) Selg. Refl. -tiês: kuģis svalstīdamies šļūca uz priekšu Dünsb. Apakš ziemas sv. egl. III, 46.

Avots: EH II, 612

svārki

svā`rki: brūni s. mugurā BW. 21525, 4. Figürlich vom Obdach: vai tu ilgi esi apmeties apakš svārkiem? tie vēl nav tava paša! Seyershof. Der Singular: ve̦lk[u] svārku (einen Frauenrock) uz svārka BW. 24198. baltais s. paliks me̦lns Suitu k. № 139. Zur Etymologie s. auch Kiparsky Die gemeinslav. Lehnw. aus dem Germ. 100.

Avots: EH II, 612

svēdra

svè̦dra 2 Lis., Golg., der Streifen; die Maser Mar.; Plur. svē̦dras, Maser im Holz L., U.; das Geäder in Steinen Dr.: kāju... vilkdams pa arumiem tâ, ka paliek re̦dzama svē̦dra Janš. Dzimtene 2 III, 81. lindrukiem gar apakšu gājusi... sarkana svē̦dra Nīca 42. par putnu ceļu nuosauc pie debesīm bālu svē̦dru A. v. J. 1893, S. 480. dvēselē iešķīlās nuojautu un atmiņu kristalliskas svē̦dras Veselis Tīrumu ļaudis. Vgl. zvē̦dra(s).

Avots: ME III, 1152

svēdrains

svē̦drains, gemasert L., von Adern durchzogen (vom Holz) U., Dr., geädert (von Steinen) Dr., fladerig Dr.; gestreift Lis.: svē̦draini ziedi Konv. 1 720. svē̦drainas uoliņas Konv. 2 4022. šuos brunčus sauca... par svē̦drainiem jeb strīpainiem lindrukiem Janš. Nīca 42. gaišpe̦lē̦ki svē̦drainuo apakšsvārciņu Bandavā l, 54. vestei bija dze̦lte̦ni zaļi svē̦draina mugura Dzimtene 2 I, 81. svē̦draini zirņi, grosse, graue Erbsen St.

Avots: ME III, 1152

svīra

svīra, svīre,

1) svìra 2 Schwanb., svìre 2 Golg., Kreuzb., Gr. - Buschh., Lubn., svìris C., PS., svīris Serb. und Trik. n. U., der Hebel, Hebebaum: bez svīres šituo akmeni neizcelsim Gr. - Buschh. ce̦lmu laušanas svīrei paliek kaut kuo apakšā Etn. IV, 162. uz kuru pusi jāpiespiež svīre, lai ķēde tītuos ap riestavu A. v. J. 1901, S. 101. meitas ar svīrēm (Var.: buomjiem) cilājamas BW. 12926, 1. ar svīrīti me̦du laižu nuo zaļā uozuoliņa 30353, 4;

2) svĩre Janš., svīris Plm. n. U., der Brunnenschwengel:
var redzēt... akas svīri Janš. Dzimtene V, 160. Zu svira; zum ī vgl. li. svyróti "taumeln" und r. освирить "der einen Seite das Übergewicht geben" (und wruss. свир "Brunnenschwengel", wenn dies nicht aus dem Baltischen stammt).

Avots: ME III, 1163, 1164

svirte

svirte Pas. I, 224 (aus Arrasch), ein Hebel, Hebebaum Kronw. n. U.: muļķītis pagrābj labu svirti un gāž... egli nuo saktrēm LP. V, 390. ve̦lni ņē̦mušies ar svirtēm laukā svirāt krē̦slu VII, 262. paliek svirti akmenim apakšā 707, dzelzs svirte 254. pārlikt svirti pār ve̦zumu IV, 7. Zu svḕrt.

Avots: ME III, 1162

tapt

tapt (li. tàpti "werden"), tùopu, tapu Bauske, Behnen, Bershof, Birsgaln, Bixten, Dond., Dunika, Erwalen, Frauenb., Gold., Kab., Kand., Katzd., Kurs., Mitau, N.-Bartau, Nigr., Nikrazen, Pilten, Planetzen, Rothof, Rudbaren, Rutzau, Schnickern, Schrunden, Sessau, Stelph., Upesgrīva, Wandsen ("in Kurl. gebräuchlicher als in Livl." U.; unbekannt in Lettg. n. Zbior XV, 185 und Kossowski Gram. 15),

1) gelangen:
mājās tapt U., Frauenb. nuo nelaimes vaļā tapt Dīcm. pas. v. I, 32. tapu silā maliņā, vaiņaks tautu ruociņā BW. 13576, 5. māsiņas guodā tapa 24378 (ähnlich 6549). netuop tautu klētiņā 24250, 9 var. tuopam simta galiņā 13646, 27. tapsi ļaužu valuodās 581 (ähnlich 83821). tik netapu (Var.: netiku) nabagā 29085. pāri tapi par tuo dziļu ūdentiņu 26543. taptu pie tā daiļa arājiņa 28141 var. kâ būs manim pāri tapt! 16605. gribu tapt pie cilvē̦kiem Janš. Mežv. ļaudis I, 17. kur tāda . . . te duomā tapt? Janš. Precību vies. 29. kad tapšu tālāk? 34. tapt ārā, iekšā, apakšā, augšā;

2) werden, geschehen: viņš tapa ve̦se̦ls U. es tapu kults, ich wurde geprügelt
U., Stenden. viņš tuop muļķa prātā Stenden. kam tā tuop jaunavīte BW. 887. māsa sieviņa tapa 24732, 2. negribēju ve̦ca tapt Band I, S. 881, No 1249, 2 (ähnlich 13327; 16817; 25321; LP. VI, 62; Vēr. II, 129; RKr. VII, m. 1127; SDP. VI, 29). ceļā tapa man zināms, kāda brāļa līgaviņa BW. 18721. lai tuop uguns LP. VII, 432. tuop pār dziedātāju Tr. III, 861. biju pa[r] lielu cilvē̦ku tapis Siuxt. e̦suot diezgan tā "tapdamā"; vajaguot rādīt kaut kuo gatavu Stari II, 544. viss pasaules tapums tevī vēl reizi taps Rainis Gals un sākums 172. Refl. -tiês, = sastapties, einander begegnen, sich treffen: tuopamies parkā Janš. Bandavā I, 301; dazu ein Substantiv tapšanâs: mūsu sle̦pe̦nuo tapšanuos (acc. s.) ebenda 302. Nach Bezzenberger BB. XXVII, 178 zu ae. ƥafian "geschehen lassen", gr. τόπος "Ort", τοπάζω "vermute" u. a. (man vergleiche dazu Prellwitz Wrtb. 2 464 und Boisacq Dict. 975 f.); nach Zubatý Sborn. fil. IV, 255 f. zu slav. topiti "ertränken", to(p)nǫti "ertrinken".

Avots: ME IV, 131, 132

tedēt

tedēt (?) oder tiedēt (?) L., untertauchen: pīles tedēja apakš ūdeni.

Avots: ME IV, 155

tiedēt

tiedēt (?) "an dem Ort untersinken, unterducken" L.; tiedēt pa ūdens apakšu, tauchen L. Refl. -ties, tauchen, untertauchen L. (nach U. "scheint nicht bekannt"). Vgl. tedêt.

Avots: ME IV, 209

tiesa

tiesa (li. tiesà "Wahrheit"),

1) das Recht:
Sprw. kam nauda, tam tiesa JK. II, 371. kam nags, tam tiesa Br. sak. v. 819. tiesu spriest LP. III, 101, nest L., St., Recht sprechen U. kam kundziņš tiesu duos (Recht geben wird) BW. 2290, 1. kreisās ruokas de̦vumiņš mūžam tiesas neturēja (Var.: tiesas nedabūja; tuo pa(r) pilnu neturēja, war nicht vollgültig) BW.15467, 3. pēc tiesas, von rechtswegen: kūmiņš bargi nuosuodāms, pēc tiesas īsti pakaŗams Lapsa-Kūm. 16. tiesas likumi, die das geltende Recht enthaltenden Gesetze;

2) das Urteil
U.: tiesu iznest, einen Urteilsspruch erlangen U.;

3) das Gericht:
zīle, būs tev tiesa: kam siliņu dedzināji? BWp. 2687, 2. būs muižā liela tiesa 2749, 1. pie tiesas od. tiesā iet, sūdzēt, sich ans Gericht wenden, beim Gericht klagen U. ej nu ar viņu tiesā! JR. IV, 87. tiesu turēt, zu Gericht sitzen U. Sprw.: dieva tiesa - taisna tiesa Birk. Sakāmv. 109. - apriņķa tiesa, das Kreisgericht. baznīcas. tiesa U., das Konsistorium. bruģu t. U., das Urdnungsgericht. draudzes t. U., das Kirchspielsgericht. kakla tiesa, Blutbann Asp. MWM. v. J. 1897, S. 253: nedrīkstuot bēgt, juo kad bēgšuot, tad suodīšuot ar kakla tiesu Janš. Mežv. ļ. I, 187. pagasta t. od. valsts t., das Gemeindegericht. pils t., das Hauptmannsgericht U. zemes t., das Landgericht U. tiesas kungs Mag. II, 3, 89, ein hoherer Richter U. tiesas piesē̦dē̦tājs, der Schtiffe Brasche. tiesas sulainis, der Scherge Brasche. tiesas tēvs, der Gemeindeälteste: kad mūsu tiesas tē̦vs saka, tad vajag ticēt Kaudz. M. 36. tiesas vīrs, ein Richter U. tiesas spriedums, die richterliche Sentenz Brasche, der Richtspruch;

4) die Wahrheit
U.: tiesa, tiesa, ne meliņi, kuo māmiņa, man sacīja BW. 24872, 6. tâ sacīja, tā bij tiesa, īsa bija Jāņu nakts 33200, 5. teici tiesu (Var.: taisnību) tu, tautieti! 10599, 7 (ähnlich: 25336, 4; 23067, 1). sapruoti, māsiņa, kas ve̦ca tiesa! BW. III, 1, S. 75. tas ir tiesa Salis, das ist Wahrheit, das ist wahr U. nav tiesa Mag. XIII, 3, 69, Salis, es ist nicht wahr. vai tas tiesa, kuo dzirdējis LP. VI, 315, kas tiesa, tas tiesa LP. II, 81; JR. IV, 87, das ist wahr, daran ist nicht zu zweifeln. tiesa, tiesa, bāliņ! Kaudz. M. 195. tiesa, mušai sešas kājas JR. III, 40. kas tuo redzējis ir, tas ir tuo apliecinājis, un viņa liecība ir tiesa Manz. Post. III, 137. tiesu lemt, wahrsagen L. viens kas tiesa Salis, es ist wahr, es unterliegt keinem Zweifel: tas nu gan viens kas tiesa Niedra Kad mēnesis dilst 3. - nuo tiesas U., nuo vienas tiesas, nuo visas tiesas od. par tiesu, par tuo tiesu, par visu tiesu, pa tiesi, wirklich, wahrhaftig, ernstlich, im Ernst: es pa joukiem, tu nuo tiesas LP. I, 169. viņš nāks nuo visas tiesas šuos slā-nīt IV, 3. kaziņa nuo vienas tiesas teikuse 178 (ähnlich: VI, 388). prinči nuo tiesas (īste̦ni) apprecēja ķēniņa meitas Dīcm. pas. v. I, 72. mīlu, mīlu znuotiņam, bet par tiesu nemīleju BW. 26206, 4. nuo pančkām vien var vēruot, ka te ir gāzis par tiesu (ernstlich, gehorig) Vīt. 82. vai tad jūs par tiesu gribat! Blaum. Skala ug. 52. lai es par tuo tiesu viņam tuo saku? id. MWM. v. 3. 1897, S. 671. par visu tiesu! id.;

5) was einem zukommt, die Gebühr, der gebührende Anteil, die Abgabe
U.; der Anteil, Teil: Sprw. vīram vīra, sievai sievas, katram sava tiesa Br. sak. v. 1429. visi tiesas node̦vuši, divi vien nede̦vuši: pried[e] ar egli neatdeva, tām skujiņas nenuobira BW. 2822. tava tiesa nezudīs BW. 19365; 23331; 25280, 1. baltu (sc.: villainīti) duošu, ne pe̦lē̦ku, tā bij tava ve̦ca tiesa 25271. neraugāt man[i] raudam: tā tiesiņa man jādara nuo māmiņas atstājuot 17242: es jau pati šņukstināju ve̦cu tiesu darīdama 17245. atrasiet māsiņai ve̦cu tiesu nuodarītu (auf das Aufsetzen der Haube nach der Hochzeit und das Betten der Braut bezogen) 18969. tas ir daudz; prasi, kas tiesa ir! fordere, was billig ist! Manz. 10 Gespr. savu tiesu (Var.: laiku) ieva zied, savu tiesu ābelīte, savu tiesu es nēsāju . . . vainadziņu BW. 6214 var. katram savu tiesu duot, jedem sein gebührend Teil zukommen lassen U. lieciet katram uzskaitīt savu tiesu! Alm. Kaislību varā 119. Andra māte lūdza savu tiesu Aps. Bag. radi 33. Sprw.: katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod Br. sak. v. 105. visi ē̦d, cik vien jaudā, tikai jaunajam pārim jāpietiek ar nuodalītuo tiesu BW. III, 1, S. 19. tiesu vest muižā, mācītājam, die Gerechtigkeitsabgabe auf den Hof, dem Prediger zuführen U. tiesiņa, Frohnpflicht, Gebühr; Abgabe, die nicht viel beträgt St., die kleineren Abgaben U. labības tiesa, die Gerechtigkeitsabgabe an Korn U. vīriņš atmetis vēl kādu tiesiņu (ein Geringes, etwas) gailītim LP. III, 92. brūte . . . nesīs ar nabagam tiesiņu atmest Pas. II, 39 (aus Kruhten). ir nabagu tiesa (der Armenanteil) netiek aizmirsta Etn. II, 67. tā ir bāriņu tiesa (Anteil, Geschick der Waisen), ka visi viņus plucina Aps. Pie pag. tiesas 17. viņš bij par ve̦se̦lu galvas tiesu īsāks (um eine Kopflänge kürzer) A. XX, 645. paņem algas tiesai (als Gehalt) labības LP. VI, 405. dē̦ls bada tiesai (um den Hunger zu stillen) iekuoda ... klaipu maizes IV, 1. slāpju tiesu (so viel notig ist, um den Durst zu loschen) nesmādē arī pats pilnīgākais cilvē̦ks Alm. Kaislību varā 155. viņa ... salasa vē̦de̦ra tiesu (die notige Nahrung). ne mata tiesu (nicht um ein Jota Brasche) nedabūt RKr. VI, 444. Ādams bijis ne mazuo tiesu le̦pns (nicht wenig stolz) Aps. VII, 4. viņš jau nav ne trešuo tiesu tik bagāts (nicht um ein Drittel so reich) kâ es. laba tiesa, eine ziemliche Menge, ein bedeutender Anteil U.: sapļāva labu tiesu LP. III, 79. sapelnījuši labu tiesu naudas VII, 956. ve̦lnam bij padevies labu tiesu bagātākam palikt par dievu 1163. bīstakli iedurtu de̦guna tiesā (als Nase, anstatt der Nase) BW. 20161. krupīti ieliku dvēseles tiesā (anstatt der Seele) 20161, 1. - labvakar, znuotu tiesa! (gemeint ist der Mann der Schwester) "?" 13730, 17;

6) Gebiet, Bezirk, Teil
U.: es Tē̦rbatas tiesā dzīvuoju, im Dbrptischen Kreise Manz. 10 Gespr. viņš aizgājis dzīvuot valmieras tiesā, im Bezirke von Wolmar U. taisījās ik˙katrs atpakaļ iet savā iemantuotā tiesā Glück Judith 16, 21. līksti cirst cita kunga tiesiņā BWp. 1674, 2. šai tiesā radi vien Biel. 1465. pa Braku mājas tiesām atraduši tuo LP. VII, 58. svārku apakšējā tiesa U., der untere Teil des Rockes. Vgl. taisît.

Avots: ME IV, 212, 213, 214

tievs

tiêvs: tievu sprēst BW. 6994. nu mums ies t. (schlecht) Seyershof. Subst. tiêvums,

1): pazinu ... brāliņu ... tievumā, gaŗumā BW. 32003, 1. augu smilgas tievumiņu 5382 var.; ‡

2) "stilba apakšējā daļa" (mit iê 2 ) Seyershof. Zur Etymologie s. auch Waide Vrgl. Wrtb. I, 724.

Avots: EH II, 688

tikām

tikām Arrasch, Bauske, Bers., Drosth., Jürg., KL, Ogershof, PS., Saikava, Selsau, Wolmar, tikām Adsel, Gr.Buschh., Nigr., Schwanb., Warkl., tikam U.,

1) derweile
U., unterdessen: es pārduomāju tuo tikām St. n. Plūd. Llv. II, 170. es tikam palikšu šeit apakš kuoka Lapsa-Kūm. 257. tirguotāja dē̦ls tikam zārk,ā iekšā JK. III, 72;

2) während:
tikam citi zirgus sēja, es par sē̦tu sẽ̦tsvidū BW. 16237;

3) tikām - kamē̦r, tikām - līdz, tikām - cikām, so lange - bis:
vilks tikam klaasās apakš mūzikantu galda, kamē̦r uz reiz pūš līdzi LP. VI, 257. brūte tikam ne˙kā neē̦d, kamē̦r nav atve̦sts ... brūtgāns BW. III, 1, S. 23. kamē̦r Tenis brauca, tikam Kaspars gāja ... pretim Kaudz. M. 173. tikām situ tautu galdu, līdz atlēca škēpelīte RKr. XVI, 255. tikam (Var.: tikmē̦r) liecu uozuoliņu, līdz saliecu ritenī; tikam rāju tautu dē̦lu, līdz es viņu uzvarēju BW. 21827. tikām vilku (sc.: dē̦lu māti) šļūceniskis, līdz dēliņu apsuolīja 23621, 4 var. tikām dzēru rūgtu alu, cikkm bite me̦du nesa 12661;

4) bis:
cērt, cērt, tikam nuocērt! BW. I, S. 183. guli, līdeciņa, ezeriņa maliņā, tikām (Var.: kamē̦r) mani bāleliņi žeberkliņu kaldināja BW. 2709 var. dzēris, tikam pārsprādzis LP. VI, 621. Vgl. tiekams.

Avots: ME IV, 182

tiklīgs

‡ tiklīgs, = tikls: mīlīga, tiklīga ... jaunekle Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 15.

Avots: EH II, 680

trinīts

trinīts,

1) s. trinīt;

2) = trinītis, trinīte 2: trinīta (trijnīta BW. 22621, 2 var.) audekliņu BW. 22595, 8 var. trinīta audekliņus RKr. XVI, 241. linu kre̦kli ar trinīta apakšām; "(pus)vadmalas rats, kas ruodas arvien uz priekšu pa divi paminām blakus minuot" Gramsden;

3) aus
trinītis oder trinīte bestehend, gemacht, trinītis oder trinīte seiend: trinītu audekliņu BW. 22621 var. trinītā audekliņa 7327, 2. trinītā paldziņā 18485. trinītiem palagiem 27530, 1. trinītā lupata Etn. I, 94. Ungewiss, ob Subst., oder Adj.: (gen. s.) trinīta audekliņa BW. 22621 var.

Avots: ME IV, 237

urbeklis

urbeklis,

1): (kādi puiši) kâ urbekļi caur ... biezu puišu ... baru spraudās cauri Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. II, 78.

Avots: EH II, 714

uzbundzuļot

uzbundzuļuôt "?": apakšdaļu uzbundzuļuojuot un sasedzuot kâ varēdamas, pie kam brunči nese̦kuo miesas formām A. VII, 477.

Avots: ME IV, 319

uzburbuļot

uzburbuļuôt aufwallen, aufwärts rieseln, sprudeln (perfektiv): ve̦cais (= ūdens) aizte̦k, jauns nuo zemes apakšas uzburbuļuo vietā Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: ME IV, 319

uzgāzt

uzgâzt,

1) auf etw. (um)kippen, -stürzen, aufschütten
L., U. (perfektiv): katliņš jāuzgāž uz mutes virsū LP. VII, 463. uz cukura duozi uzgāzta apakštase Blaum. Pazud. dēls 11. bļuodas un karuotes uz plaukta uzgāzuse Pie skala uguns 207. uz pūravietas jāuzgāž kūtsmē̦slu Mzv. m. 77. (fig.) uzgāza tiem savu... dusmību Psalm 78, 49;

2) aufgiessen:
uzgāzt kam ūdeni virsū;

3) Schläge verabfolgen:
uzgāzt kādam pa muguru. burvis... tiecas muļķītim ar rīksti uzgāzt LP. IV, 101. Refl. -tiês,

1) (sich) auf jem. od. etw. stürzen, auf etw. fallen
(perfektiv): man uzgāzās maiss virsū. viņš tai uzgāzās virsū;

2) sich auf etw. od. jem. ergiessen
(perfektiv): man uzgāzās ūdens virsū.

Avots: ME IV, 332

uzmauči

uzmauči, eine Art Wadenwärmer, die über den Strümpfen getragen werden: Rucavā un Alšvangā apakš zeķēm pave̦lk sietavas un pāri par ikriem uzve̦lk vēl uzmaučus Plutte 72; "Manschetten" MSil.

Avots: ME IV, 356

uzpīlis

I uzpĩlis Arrasch, Dond., Drosth., Jfirg., Wandsen, uzpìlis 2 Erlaa, Kl., Linden, Sessw., uzpilis Saikava, uzpilis 2 Gr. - Sessau, uzpīlis L., U., uzpīle Schrunden, Wessen, Plur. uzpĩļi Drosth., uzpīles U., Grünh., das bei Tauwetter auf dem Eise sich sammelnde Wasser, Aufwasser Allunan und Seew. n. U.; uzpĩlis C., Nieder - Kurland, uzpīlis AP., Ronneb., uzpīls Altenwoga, das gefrörene Aufwasser; uzpìlis 2 Druw. n. RKr. XVII, 85, Aps., die Eisbeule: upe, kuras vienā pusē bij sakrājusies uzpīle R. Sk. II, 141. ūdens sasalis ar uzpīļiem Lis. zeme sasalusi ar uzpīļiem ebenda. tas ir uz laišanuos, kad uzpīļi nāk Linden. - uzpĩlis le̦dus, schichtenweise aufgefrorenes, unebenes Eis Kurs.: nebaidies, ka brīkš! tas jau ir uzpīlis le̦dus, bet apakšā ir biezs Kurs. - uzpīlis dīķis, ein Teich mit gefrorenem Aufwasser Dunika. Vgl. atpĩle; uzpīlis in der Verbindung uzpīlis le̦dus dürfte ein part. praet. act. sein, vgl. uzpĩlums.

Avots: ME IV, 365

uzplidzināties

‡ uzplidzinâtiês "?": viļņi ... uzplidzinājās gan˙drīz līdz ... jaunekļa kājām Dünsb. Apakš ziemassvētku egl. III, 135.

Avots: EH II, 730

uzrotīt

uzruotît: viņš uzruota mēteļa apkakli K. Lapiņš Republ. gaisā 152, ‡ Refl. -tiês, sich aufstreifen, -krempeln: apakšbikses ... līdz ceļiem uzruotījušās Jauns. Raksti IV, 181.

Avots: EH II, 732

uzskate

‡ uzskate, die Aufsicht: apakš manas uzskates te ganās ... cūkas Dünsb. Od. 169.

Avots: EH II, 733

uzspārdīt

uzspãrdît,

1) (mit den Füssen) ausschlagend schleudern
(perfektiv) auf: u. kam dubļus virsū;

2) mit den Füssen emporschleudern:
zirgs uzspārdījis zemes nuo sniega apakšas.

Avots: ME IV, 381

uztupināt

uztupinât (li. užtùpinti "setzen [ein Huhn] auf [die Eier]"), auf etw. hocken machen, hinsetzen: bē̦rns uztupināja lelli uz krē̦sla. Veprenīte uztupināja savu mazuo brēķi Sveķīšam uz ceļiem Seibolt. linu saujas apakšu paplēš un uztupina uz zemi Mar.

Avots: ME IV, 394

vadons

‡ vaduons, die Führung, Leitung (?): tīkuodams ... vācu valsts biedrību apakš sava vaduona ietaisīt Pēt. Av. III, 50.

Avots: EH II, 747

valsts

I vàlsts, -s (r. вóлость "Amtsbezirk") Drosth., Schujen, Wolm. u, a., (mit alˆ 2 ) AP., Arrasch, Jürg., Salis u, a., val˜sts, -s Selg., Siuxt, valsts, -s L., U., Glück, valˆste 2 Ruj., val˜ste Dond., Dunika, Nigr., Stenden, Zabeln, valste Salisb., valsta (?) Manz., Glück,

1) das Reich, der Staat
U., Kurl.: nuo ve̦lla valstas Manz. Post. I, 33. iemantuojieta tuo valstu, katra jums sataisīta ir! 24. visās viņu valstās Glück IV Mos. 21, 25. nuo tās ķēniņa valsts Josuus 13, 27. ka tie Zaula ķēniņa valstu viņam piegrìeztu I Chron. 13, 23. ķēniņiem un valstām Esra 4, 15. gribē̦dams tuo nuo tās valsts izdzīt I Makkab. 11, 63. - augu valsts Konv. 2 829, das Pflanzenreich; dzīvnieku valsts, das Tierreich;

2) Demin. vàlstele 2 Vīt., = pagasts 3, das Gebiet, die Gemeinde U., Livl. (unbek. in Adiamünde), Memelshof, Sonnaxt: deviņ[u] valstju (?) puiši nāca BW. 5854, 3 var. tā nu ir tā mana valstele (mein (kleines) Gebiet, meine Wirtschaft) Vīt. valsts tiesa, das Gemeindegericht U. baznīcas valsts, das Kirchspiel St.; muižas valsts, Gebiet, das zu einem Hof gehört St.;

3) valsta (?), die Macht (veraltet):
e̦smu cilvē̦ks . . . apakšan virsenieku valstu ("der Obrigkeit untertan") Manzel Post. I, 154. kad . . . valsta nuo Jūda būs atje̦mta, un judi paši nevaldīs 348. Nebst li. val˜ščius "Amtsbezirk" zu valdît; vgl. dazu auch Švābe Latv. kult. vēsture I, 1, 192.

Avots: ME IV, 459, 460

varas

varas (ksl. vora "saepimentum" ) Bers., die Ränder: tīkla augš- un apakšvaras, der obere und der untere Rand des Netzes Celm. varas ir arī pastalām (AP., Selsau), tabakas makam (Lub.), ragavām (Bers.). tev visas (apģē̦rba) varas vaļā Saikava. Zu savara (s. dies und dazu Walde Vrgl. Wrtb. I, 263)?

Avots: ME IV, 475

vēders

vê̦de̦rs (li. vė´deras "Magen" in Volters LChr. 377, 40 und 378, 42 , apr. weders "Bauch" ) Arrasch, Jürg., KatrE., Lubn., Neuenb., Schujen, Zvirgzdine, (mit ê̦ 2 ) BL, Dunika, Iw., Līn., Nigr., Ruj., Segewold, Selg., Stenden, Wandsen, vē̦de̦rs Glück, U., vê̦dars AP., Nerft, Preili, PS., Saikava, Wainsel, Wolm., (mit ê̦2) Dond., Frauenb., Kand., Lemsal, Rutzau, vē̦dars Ugalen n. FBR. VII, 18, vē̦dars U., ein Demin. vēderelis R. Sk. II, 65,

1) der Bauch:
Sprw. vē̦de̦rs nav spieģelis (sagt man zu einem, der alles verschmäht) Br. sak. v. 1356. vē̦de̦rs nav grāmata 1357. nu vē̦de̦rs par kungu (von jem., der zu viel gegessen hat) Bers. vē̦dē̦ru sajuozt LP. I, 79. pilns vēdēriņš BW. 2953. caurs vē̦de̦rs,

a) Durchfall
St., U., Golg., Salis: uozuola mizas, savārītas, lietuo pret cauru vē̦de̦ru Etn. I, 110;

b) der Bruch (Krankheit).
jē̦ls vē̦de̦rs, ein Magen, der schlecht verdauf St., U. vē̦de̦ra apstāšana, Verstopfung U. salmu od. sìena vē̦de̦rs, der Hängebauch bei Pferden Lopkopība II, 88. abi... nuolika labus vē̦de̦rus (assen sich tüchtig satt) LP. VI, 254. tam es neticu tādas pasakas R. stāsta pats nuo sava vē̦de̦ra (erzählt auf eigne Faust, erdichtet selbst) RA. glasīt vē̦de̦ru (glāsīt Sessw.) Mag. IV, 2, 154, U., faulenzen. vē̦de̦ra daļa od. vē̦de̦ra tiesa od. (fig.) vē̦de̦rs, das tägliche Brot: viņa salasa vē̦de̦ra tiesu. nevarējis nuopelnīt ne maizes jeb, kâ mē̦dz teikt, ne vē̦de̦ra daļas JK. V, I, 64. ne ve̦de̦ru nevar nuopelnīt, er (ein fauler Arbeiter) kann nicht einmal das tägliche Brot verdienen U. mazākais vē̦de̦ru nuopelnīšuot LP. IV, 61. varuot kalpuot par velti - par vē̦de̦ru VI, 368. par ve̦de̦ru darbu me̦klē̦dami Seifert Chrest. Il, 185, par 1 1 / 2 = rublīša un vē̦de̦ru nedēļā JR. IV, 74. strādājuši ... par pus vē̦de̦ra vien Domas II, 963. ietu bez . .. algas un par tādu vē̦de̦ru, kâ tas nu... iznāktu 1090;

2) eine vorstehende Erhabenheit
L., U.: klaipa vē̦de̦rs Alksnis-Zundulis. kaplim zuobi nav taisni, bet izliekti ar vē̦de̦ru uz āru Konv. 1600. kaudzi ar lielu vēde̦ru mest St., eine k. in der Mitte stark erweitern. sìena kaudzei var būt ve̦de̦rs Meiran. vē̦de̦rs (vē̦dars Für. I, unter kāja) apakš kājām od. kājas vēderiņš V., der Fussballen L., St., U. vēderiņš, der Ballen an der Hand Dr.: apkārt īkša vēderiņam A. v. J. 1897, S. 229. Plur. vēderiņi, die Ballen an der Innenseite der Finger Bers., Erlaa, Golg., KatrE., Lindenberg, Nötk., PS., Rentzen, Sehren, Sepkull, Wolmarshof; die Fussballen U., Adiamünde; die Ballen an den Zehen einer Katze Golg., Lindenberg, Rentzen, Sepkull, Wolmarshof: Mārtiņam... Rakstiņš (Hundename) izrāvis visus vēderiņus un ikrus gurniem Kaudz. Izjurieši 213. Zu li. pa-údrė "pavėdarė" (s. Būga KSn. 1, 239), ai, udáram "Bauch" u. a., s. Walde Vrgl. Wdb. I, 190 f., dohansson IF. II, 15 f., Meillet Et. 168, Osthnff BB. RXIX, 255 und Zubatý AfsIPh. XVI, 418.

Avots: ME IV, 548, 549

vējkārte

‡ vẽjkãrte Iw. "spārēm nuo apakšas šķē̦rsām piesista kārts vai lakts, kas satur spāres, lai vējš tās negāž sānis."

Avots: EH II, 775

vēkeklīgs

‡ vẽmeklîgs "?": visus jūŗas slimība bija appūtuse ar ... nejauku, vēmeklīgu dvašu Dünsb. Apakš ziemassvētku eglītes III, 47.

Avots: EH II, 776

veldene

I velˆdene Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 11, vèldene 2 Kl., ein Teil des Webstuhls Spr., (mit elˆ ) C., Golg., Nötk., Stomersee, Vīt.; das Querholz der Weberhefteln Bers., Borchow, Kalzenau, Laud., Lubn., Mar., Meiran, Saikava, Schwanb., Wessen, (mit elˆ ) Bers., Ramkau, Zvirgzdine, (vèldine 2 ) Pilda; ein runder Stab, daran die ve̦lki beim Beginn des Webens befestigt werden (mit elˆ ) Kreuzb., Odensee, Stockm., Warkl.; ein runder, 4 - 7 Fuss langer Stab am Webstuhl, woran das Ende der Leinwand befestigt wird Laud., "austuvēm apakšējais kuoks ar zuobratu galā, ap kuo tinas gatavais aude̦kls" (mit elˆ ) Alswig; "zināms lumsts aude̦klam" (mit elˆ ) AP., Bers., C., Jürg., KatrE., Lubn., Meiran, Ogershof, Saikava; "apaļš kuociņš, ar kuo šķiŗ šķiemeni" (mit elˆ ) Mahlup; "apaļais nīts kuociņš"(velˆdine) Wessen; ein Rund- od. Wellholz bei der Bandweberei Bielenstein Holzb.419; das Wellholz am Webstuhl (mit elˆ ) Kreuzb., Lis., Warkl.: veldeni liek ve̦lku (me̦tu) starpā, kad ve̦lk aude̦klu uz buomja Golg. piestiprina pakājas (paminas)... pie nīšu veldenēm A. Xl, 84. caur šķietu vai riekumu izvē̦rtuo dziju cilpās ieliek veldeni, apaļu, apmē̦ram 1 collu re̦snu kuoku, lai dzijas netiek atpakaļ ebenda. pie riešamās velˆdenes piestiprina dzeiņa jeb ve̦lku galu; ap aizaužamuo veldeni apsien uotru dzeiņa galu, kad tas ir jau uzriests un kad sāk aust Bers. Pēterītis paņe̦m nuo strellēm veldeni Vīt. 75. nīšu veldenes, die oberen Stäbe, die in den Weberhefteln stecken Bielenstein Holzb. 400, (mit elˆ ) Bers. nuolaižama veldene, ein runder Stab, der durch die Schlingen der Kettenenden des Webstuhls geschoben wird Bielenstein Holzb. 399. guovis apaļas kâ veldenes Celm. meita kâ veldene ("= labi izaugusi") C., Golg., PS. Nebst veldeni, veldenis und veldīte zur Wurzel von velde.

Avots: ME IV, 527

veldze

I veldze, veldz 2 Ugalen n. FBR. VlI, 15,

1) eine Pfütze auf einer überschwemmt gewesenen Wiese
(mit elˆ 2 ) Schibbenhof;

2) die Feuchtigkeit
(mit elˆ ) Bers., Jürg., Kalzenau, Meiran, Nötk., Vīt.; die Kühle, der Schatten Lemburg, Etn. Il, 49; die Abkühlung Wid.; die Erfrischung Wid., (mit elˆ ) Smilt., (mit elˆ 2 ) Grünw.; der Genuss, Wid.: zemei maz veldzes, stādi sāk vīst Erlaa, Jürg., Wessen. smalkais, lietus bij laba veldze izkaltušiem asniem Vīt. mugura bij slapja, galva vienā veldzē ders. izkaltušajās debests krājas veldze J. R. V, 92. piesien teliņu apakš vītuoliem; tur laba veldze nuo saulītes Dobl. n. Etn. Il, 49. brūces dzesināt ar... aukstuo veldzi MWM. VllI, 92. veldzes kausu... iztvīkušām lūpām sniedz Asp. VII, 21. sērdienim... sniedzi savu veldzi Rainis Gō"tes dzeja 73. (saule) veldzi laista... vātīs Ave sol 21. dvēseles viena uotru ar savu veldzi veldzināja R. Sk. Il, 105.

Avots: ME IV, 527, 528

vērst

vḕrst,

1): v. uzmanību uz kuo PV. kalējs vērš ("?") uz iesma rubeni un ce̦p Skalbe Raksti IV (1938), 212; zu etwas machen, verwandeln:
darbs vērta sārtus viņas vaigus Vindedze 13. vēršuot mežu līdumuos 8; ‡

4) "plötzlich zu laufen beginnen"
Auleja: kai vērss guovis nuo kalna. vērss vis˙aplīk par ustabu. Refl. -tiês,

1): gulē̦dams viņs vēršas augšņupē̦du PV. teica jauneklis, vē̦rzdamies pie ... ceļa biedra Atpūta № 371, S. 4. vārpas pašas vēršas (prt. vērsēs) kuopā AP. sniegs bij kļuvis žulgans, un nuo apakšas jau vērtās augšup ūdens, kad kāja iegrima līdz le̦dum Jauns. J. un v. 381. sniegam cauri sāka v. me̦lni dubļi 49; sich (ver)wandeln, (zu etwas) werden:
ve̦cais ... nuomirstuot vientik spēj v. Rainis Dz. un d. II, 85. ģīmis bija laipns un izbrīnā vērties Anna Dzilna 16. kad jau abra vēŗtās iztukšuota 176. laikā nuo tevis vērrsīsies vīrs Vindedze 7. auns vēršuoties vēl lielāks Pas. XIV, 399. pe̦lē̦kās sienas ... vērtās draudzīgas, kad ... Daugava 1939, S. 317. lietus vērtās ilgstuošā Jauns. Sliņķu virsn. 183. (mākuoņi) vērtās me̦lnās ... sluotās Neskaties saulē 5. tur tagad vērtās me̦lna, tre̦kna zeme J. un v. 414.

Avots: EH II, 778

viļūknis

viļūknis, = viļaka 4 (?): ar katru suoli stumjamais lēšķis pieauga, un . . . beigās . . . šļūca ve̦se̦la siena guba ar apaļiem viļūkņiem apakšā Birznieks-Upītis.

Avots: ME IV, 598

vindzoli

vindzuoli, viñdzuõļi PS., grosse, rote Wintetäpfel Buttn., Wolm. und Kurl. n. U.; eine Art saure Herbstäpfel (mit iñ ) Blumenhof; Oportoäpfel (mit iñ ) Gramsden; vinidzuõļi, eine Art (grosse PS.) Winteräpfel Frauenb.: trejādi ābuoliņi: virsū saldi, apakšā, tai vidū vindzuoliņi BW. 20919.

Avots: ME IV, 599

vira

II vira,

1) die Türklinke Lennewarden;
Plur. viras,

a) "bluķis ar caurumu vidū, kur griežas vārti" Illuxt;

b) eine Art Türhängen
Adamovič; eine Art Hängetür Oberkurl. n. Bielenstein Holzb. 35;

c) "?" : tagad durvīm piesit eņģes, senāk vis˙garām bija, kâ vēl tagad re̦dz pie kūtīm, vienīgi viras, t. i. durvju mugurai piesists vertikāli vienā malā miets, kas ielaists augšā un apakšā ieduobumuos RKr. XI, 86;

d) "kas veras" Nötk.;

2) comm., einer, der oft und ohne Grund die Tür auf- und zumacht
(pejorativ): tāds kâ vira! kuo tu virā (virini) durvis? Grawendahl. Zu vērt.

Avots: ME IV, 602

virksne

virksne,

1) = virkne Odensee, Stockm.;

2) ein grosser Haufe
Kurl. n. U.: cilvē̦ku virksne Stockm.;

3) virksne Dond., virksnis, Plur. vir̃kšņi Dond., Kartoffelstauden;
vir̃kšņi Mesoten, vertrocknetes Erbsen- resp. Linsenstroh: kur lielas virksnes (virkšņi), tur labi rāceņi apakšā Dond. n. RKr. XVII, 64. nuovītušiem rāciņu virkšņiem Plūd. Rakstn. 1, 60. In den Bedd. 1-2 zu vērt; in der Bed. 2 vielleicht für etymologisches *virgsne (vgl. virdze). Lidens Annahme Stud. z. tochar. Sprachgesch. 29, dass virksne 2 auf *virsne zurückgeht, ist möglich, aber nicht notwendig. In der Bed. 3 nebst virkši, virkšķis I und vir̃kšļi zu li. vir̃kščiai "steifes, starkes Kraut von Kartoffeln, Bohnen; Ranken von Erbsen, Hopfen u. a."; virks- hier entweder aus virsk- (so nach Būga KSn. I, 298, der das zu gehörige li. virkščià "grochowina" zu li. virkšti "welken" stellt), oder aus virs- nach Walde Vrgl. Wrtb. I, 273, der li. virkščiai zu le. virši "Heidekraut" stellt (wie aber r. вéрескъ "Heidekraut" zeigt, kann le. virks- auch in diesem Fall aus virsk- umgestellt sein); vgl. dazu virkšņi II.

Avots: ME IV, 606

virs

vìrs (li. virš Tiž. I, 331, III, 324 und bei Skardžius Kalba I, 25f.), Präp., auf, über, oberhalb, gewöhnl. mit dem Genitiv (nach U. auf die Frage "wo?"), seltener mit dem Acc.-Instr. (nach U. auf die Frage "wohin?"),

1) die Stellung od. Bewegung auf der Oberfläche eines Gegenstandes bezeichnend:
guļu virs (Var.: uz) akmiņa (ich liege auf einem Stein) BW. 10107. atradu virs (Var.: uz) celiņa (Var.: celiņu; ich fand auf dem Weg...) 9623, 5. virs jumta, über dem Dach U. ne es dziedu, ne runāju, virs vējiņa stāvē̦dama (so stehend, dass der Wind meine Stimme der dē̦lu māte zuführen kann): apakš vēja dē̦lu māte manu balsi klausījās BW. 501;

2) bezeichnend die Richtung einer Handlung, nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen, werfen, fallen" u. ähnl.:
lika tuo virs ... altāri Glück I Mos. 22, 9. liku virs (Var.: uz cum. gen.) akmeni ... gredzeniņu BW. 10015, I. virs (Var.: uz) kumeļa ziedi bira 10980 var. cērt ruoku virs ruoku! schlage Hand in Hand! U.;

3) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, horchen, sagen, fragen"
u. ähnl. und nach Ausdrücken psychischer Bestrebungen: virs manim . . . raud (weint, sich über mich beklagend) Mag. VIII, № 952. runā . . . virs (Var.: uz, ap, apkārt, gar, par) tuo manu augumiņu (sprechen über mich) BW. 8818 var. Vgl. Le. Gr. §§ 581-2 und E. Fraenkel Syntax d. lit. Postpos. u. Präp. 285.

Avots: ME IV, 610

vīrs

vĩrs (li. vyras, apr. wijrs, ai. vīrá-ḥ, av. vīra- "Mann"), vìris 2 (zu vergleichen mit apr. acc. s. wijrin??) Eversmuiža n. FBR. VI, 38,

1) der Mann; der Ehemann; der Knecht, Arbeiter
Frauenb., Siuxt: Sprw. vīrs kâ lācis Br. sak. v. 1445. vīrs kâ uozuols 1446. vīrs kâ cimds von einem kleinen Mann gesagt) Etn. II, 63. kāds vīrs, tāda ce̦pure JK. II, 664. vīram vīra dūša RKr. VI, 1005. vīrs un vārds (ein Mann ein Wort)! Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda - kuģis pie e̦nkura Birk. Sakāmv. 72. vīrs pie vārda - vērsis pie valga. vīrs suola - vīrs dara Birk. Sakāmv. 72. ne̦lga, kas suola; vīrs, kas dara Br. sak. v. 855. ve̦cs vīrs - kumeļa prāts 1442. labāk cirvis bez kāta nekâ vīrs bez prāta 195. nauda gudra vīra ruokā 831. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekâ apakš jauna vīra pātagas Etn. II, 45. lai būt[u] žīdiņš, kad tik vīriņš! Birk. Sakāmv. 38. vīrs pret vīru! Frauenb. lai iznīkst nelaimes kâ ve̦ca vīra darbi Br. 72. arājs vīrs tev, māsiņa! BW. 26934 var. dzē̦rājs vīrs tev, māsiņaa! 26953, kalpa vīrs (ein Knecht) 22257. bruņuots vīrs 30063, 1. sīks vīriņš Kaudz. M. 14. labs vīra gabals, ein heranwachsender Junge U. ceļa vīrs,

a) ein Reisender, ein Wanderer;

b) das Kind, das geboren wird
Br. 39. guoda vīrs, ein Ehrenmann. jaunais vīrs, der junge Ehemann: brūtgāns nu tik bija jaunais vīrs BW. III, 1, S. 93. jaunā vīra līgavai BW. 1086. kara vīrs, der Krieger, Soldat: ķeize̦ram kara vīrs BW. 1899 var. māsas vīrs, der Schwager, der Mann der Schwester: svaini, svaini, māsas vīr! BW. 25768. sievas vīrs, ein verheirateter Mann Salis: sievas vīri sievām dzied, es padziedu meitiņām BW. 572, 5. es devu paduomu nuodzīvuot par ve̦cpuisi, bet kādus mēnešus pēc tam jūs bijāt sievas vīrs Lautb. Lomi 185. piektais vīrs, zu 4 grösseren Männern bei einer Feldarbeit ein halberwachsener Junge als Fünfter N.-Autz n. U. senāk saimnieki turēja pa divi, trīs vīri (Knechte) Siuxt. tas sūtīja vienu nuo saviem vīriem MWM. X, 416. šuogad e̦smu gan ticis vīruos, sagt ein Wirt, der viele männliche Arbeiter beschäftigt Frauenb. kur vajadzīgs daudz palīgu, uzaicina, lai sanāk vīruos ebenda. vīruos saiet, eine Prügelei beginnen ebenda. pie vīra iet U., iziet, heiraten (von einem Mädchen gesagt). pie vīra būt, verheiratet sein (vom Weibe gesagt) U. vīrā (vīruos) būt, in einergünstigen Lage sein: puisis nu vīrā: liela ze̦lta kaudze, muiža un kēniņa meita par sievu LP. IV, 108. bet kučieris, tas nu bij vīrā 138. bet zē̦ns nu bij vīruos 23. labi, - pavārs vīrā V, 83. Sīmanītis ir atkal vīrā Seifert Chrest. III, 2, 129;

2) (ironisch) fürs Pronomen viņš (er):
ne˙kā nesekmējās vīram (vom Teufel gesagt) LP. VII, 1175. vīrs cieši aizmiga (auf eine Spinne zirneklis - bezogen) 1184. vīram izgāja plāni (auch auf ein Tier bezogen);

3) garais vīrs, der Mittelfinger:
trīs pirmuos pirkstus: īksti, puodulaižku un garuo vīru Kaudz. Izjurieši 278. Zu lat. vir, air. fer, got. wair "Mann" u, a.; wahrscheinlich zu lat. vīs "Kraft" gehörig; s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 314 f.

Avots: ME IV, 642

virsauklis

‡ virsauklis RKr. XVII, 38, ein gewisser Bestandteil eines Pfluges: (lemesnīcu) satur divi aukļi: apakšauklis un v.

Avots: EH II, 788

virsējais

vìrsējais, virsējs U., der obere, höhere: virsējās kārtas spieda apakšējās Rulamans 3. maizes kukuļa virsējā garuoza Etn. IV, 113. virsējie graudi (diejenigen Körner, we1che beim Säen auf der Erdoberf1äche bleiben) vēl nav dīguši Frauenb. sedza... trīs villanes: vienu apakšējuo nātna un divas virsējās villana BW. IlI,1, S. 27.

Avots: ME IV, 611

virsum

virsum Zabeln n. FBR. IV, 66, (mit ìr 2 ) Adl., Golg., (mit ir̂ 2 ) N.-Bartau, vir̂sûm 2 Dunika, vir̃sûm 2 Rutzau, virsūm Meiran, Adv., = vìrsū: virsum (Var.: virsū, virsā, virsuo) raibas, apakšā BW. 16530 var. puisē̦niem ne virsum (Var.: virsū) nevēros 5508, 1 var. izvede ... jērzeli, iesē̦da virsum Pas. IV, 404 (aus Welonen). sēsties virsum! V, 150. duod ... desmit rubļus virsum Janš. Bandavā I, 9. knābsim virsum 29. Instr. s. (= li. viršumi, r. верхом) zu vìrsus.

Avots: ME IV, 614, 615

virszeme

virszeme, die Erdoberfläche; die Erde (als Gegensatz zu apakšzeme, das Unterirdische): milzis iegrima zemē tâ, ka tikai ... ce̦pure palika virszemē Pas. II, 294. nedarīsim ļauna virszemē ne˙vienam radījumam 12. iznes mani nuo šejienes virszemē! 109. pie grēcīgiem virszemes biedriem Etn. II, 159. virszemes nemiers LP. II, 58.

Avots: ME IV, 616

žarg(a)lāties

‡ žarg(a)lâtiês (vermutlich mit -ār- zu lesen, vgl. žārgalêtiês) "?": bē̦rni ... šūpuojās un žargalājās bez sava gala Dünsb. Apakš ziemassvētku egl. III, 111. kalpuones ... iedamas ... žarglājās, smējās Dünsb. Od. 252.

Avots: EH II, 817

zemaška

ze̦maška, = apakša: izlīda nuo tilta ze, maškas Pas. II, 49 (aus Rositten). jie pa ūdins ze̦mašku lavās I(I, 239 (aus Bikava). izlīda nuo laivas ze̦maškas V, 40 (aus Preili), nuo cepļa ze̦maškas izrāpāja IV, 383. sunītis trūkās nuo suola ze̦maškas 384. nuonest ze̦m akmiņa,.. i[r] palikt ze̦maškā V, 293 (aus Welonen).

Avots: ME IV, 707, 708

zeme

zeme (li. žẽmė, apr. semmē),

1) zems, -s (r. земь in на-земь "auf die Erde"
) Preili n. FBR. VIII, 13; Pas. II, 137 (aus Lixna), Kaltenbrunn, Schlossberg, Demin. zemiņa (tahmisch!) BW. 8310, 2 var., acc.-instr. zemiņu (tahmisch!) 13388 var., gen. s. zemīša 4821,3 var., auch Plar. zemes, die Erde (der Boden; die Welt); der Humus Siuxt; das Land; der Landbesitz: Sprw. kāda zeme, tādi augļi RKr. VI, 849. tik me̦lns kâ zeme Br. 57. kas zemi kuopj, tam maize būs Br. sak. v. 1504. kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj Birk. Sakāmv. 79. ja zemei duosi, tad zeme tev duos JK. II, 473. kâ zemi kuopsi, tâ zeme atlīdzēs 474, tā zeme jūras dibe̦nā, tā zeme kapā Br. s. v. p. 117. virs zemes, apakš debess (antwortet man einem, der nach dem Wohnort fragt) Etn. IV, 79. bija ļuoti nejauks laiks, tâ sakuot debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 1, 66. kaut arī zeme ar debesi jauktuos 65. mālu (Var.: glīzda, pliena, zvirgzdu) zeme BW. 9763. man arama ce̦lmu zeme 5220,2. kas man deva āra zemi, sila zemes arājam? 11218. linu zeme 17470,1. griķam de̦r smaga (Var.: ve̦ca) zeme 3186 var. meža zemes iestrādājuot Etn. II1, 157. maizes zeme, ein fruchtbares Land U. atvedis kapiem smilti un zemi (Sand und Humus) Siuxt. piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408. spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā JK. V, 1, 76. zemi apstrādāt, den Boden, das Land bearbeiten. zemi uzplēsa Dicm. pas. v. I, 25. es aparu divi zemes BW. 27976. zeme iebrūk Aps. Pie pag. tiesas 15. būdiņa... kâ nuo zemes izburta LP. I, 169. zemē iegrimuse pils Dīcm. pas. v. I, 11. viņš pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis 23. guovis bijušas kâ zemē iekritušas LP. VII, 978. uz zemes pusi St., niederwärts, uz zemes gulēt, auf der Erde liegen, schlafen U. pie zemes gulēt, krank sein U. pie zemes, gar zemi gāzt, mest, sviest, niederwerfen U. Ansis liekas gar zemi (legt sich nieder) un aizmieg JK. III, 80. līdz zemīti ievas zied BW. 13388. ze̦māku jau nekritīsi kâ līdz zemei, sagt man zu einem, der sich vor dem Fallen fürchtet Etn. IV, 77. tē̦vs, māmiņa zem zemēm (sind begraben) BW. 4087 var. māmuliņu zem zemēm palikām 27755. gulēt man zem zemēm 27554,1. ragana... nuosit (sc.: kucīti) i[r] apruok juo zemēs Pas. V, 426 (aus Welonen). viņš guļ dziļi zem zemēm Latv. rozkrīt caur zemēm Pas. V, 321 (aus Welonen). tē̦vs ar dē̦lu zemi dala Biel. 1179. sasēda bāleliņi tē̦va zemi dalīdami BW. piel. 2 37891. pirmajam, pedeļam, tiem piede̦r tē̦va zeme 3754,1. tē̦vu zeme, das Vaterland. dzimtā zeme, die Heimat. meita zemes neturēja BW. piel. 2 3774,1, labs zemes gabals, eine gute Strecke Weges U., St. vinš e̦suot gājis kādu gabaliņu zemes LP. VI, 920. nebija jājis ne jūdzes zemi (eine Meile Weges) V, 276. pa visiem zemes kaktiem dze, nāt Kundziņš Vecais Stenders 37. uz jaunu zemi iet, eine neue Wohnstelle beziehen U. sveša zeme BW. 18912. nuo svešām zemītēm 30866. tālajās zemītēs 31726, 2 var. radi pa visām zemītēm BW. piel. 2 3840,1. aiz zemju zemēm, dziļā svešumā Rainis Tie, kas neaizmirst 77. krievu (Var.: prūšu, puoļu) zeme vare̦n liela BW. 13186,7. nuo tās tāļas sakšu zemes 31332. sāmu zemes mēs ļautiņi, prūšu zemes kumeliņi 26034. trīs kundziņu zeme rīb 18999. uz zemēm Salis u. a., auf dem (flachen) Lande (im Gegensatz zur Stadt). uz zemēm iet, aufs Land ziehen St., U. zemēs dzīvuodams, der du doch zu Lande wohnest Manz. 10 Gespr. - In genitivischen Verbindungen: zemes bē̦rns, ein Sterblicher; z. ceļš,

a) der Landweg (im Gegensatz zum Seeweg, zur Eisenbahn)
Salis, Wid.;

b) die Landstrasse
Wid.; z. juoma Wid., die Landenge; z. juosla od. juosta (U.), eine Erdzone; z. kalps "ein Landknecht": saimnieks izrentēja māju trim zemes kalpiem Ahs.; z˙klēpis, der Schoss der Erde; z. luode, die Erdkugel; z. ļaudis, Landeseingesessene St., U.; z. malka, Torf U.; z. piķis, Ton: zemes piķis kaļķu vietā I Mos. 11, 3; z. rags, das Kap Wid.; z. rūķis, wer den Boden bearbeitet, ein Landarbeiter; z. smaka, Leichengeruch U.; z. strēķis, eine Erdzone U.; z. suoģis, der Landvogt Manz. Lettus; z. svars, 25 Pfund Karls.; z. šaurums, die Landenge Wid.; z. tiesa, das Landgericht U.; z. trīce, das Erdbeben; z. vaina, eine Krankheit, die man von dem Wasser erbt, womit ein Gestorbener gewaschen ist Bergm. n. U.; z. vējš, der Ostwind an der Westküste von Livl. und Kurl. n. U., Rutzau; z. bite, die Erdbiene; z. čurkslis, die Uferschwalbe (hirundo riparia) Nigr.; z. tārps, der Erdwurm Wid.; z. apiņi, Ehrenpreis (veronica officinalis L.) RKr. II, 80, L., U.; z. ābuols, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; Plur. z. ābuoļi, Erdäpfel U., Kartoffeln Mag. IV, 2, 145; z. bē̦rzs (bērze 1271,1) BW 17706, 4"?" ; z. cūkpienes, Löwenzahn (leontodon L.) RKr. II, 73; z. kuoks, der Senesbaum Brasche; z. rāciņi U., Kartoffeln; z. rieksts Mag. IV, 2, 29, die Erdnuss; z. siliņš, Augentrost (euphrasia) U.; z. sīpuols Etn. II, 10"?"; z. tauki, schamloser Gichtschwamm (phallus impudicus L.) RKr. II, 75; zemes uogas St., Erdbeeren. Nebst ze̦ms u˙a. zu apr. same (zum Vokalismus vgl. den Ortsnamen d. Samiten = le. Zemīte in Kurl.), aksl. zemlja, av. (loc. s.) zǝmi, alb. δе "Erde", gr. χαμαί "auf der Erde", umbr. hondra "infra", lat. homō (alt hemō). got. guma "Mensch" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 662 ff., Trautmann Wrtb. 369 f., P. Kretschmer Glotta XX, 65 ff., N. van Wijk AfslPh. XLII, 287, Johannson Xenia Lideniana 116 ff.

Avots: ME IV, 708, 709

zemu

‡ ze̦mu Kaltenbr., = apakšā: z, palīst.

Avots: EH II, 805

zemuška

ze̦muška, = apakša: palīda ze̦m šķirsta ze̦muškas Zb. XVIII, 374. vilki pastatīja ze̦muškā (unter den Baum) tuo vilku... Pas. I, 298 (aus Eglūna).

Avots: ME IV, 713

žļirkstēt

žļirkstêt, -u, -ẽju,

1) = šļirkstêt Grawendahl, Grünw., Serben, (mit ir̂ ) Adl., Mar., Saikava, Sessw., (mit ir̃ ) A. - Ottenhof, Schibbenhof, (mit ir̂ 2 ) Arrasch, platschen, plätschern (mit ir̂ ) Serben, (žļir̂kšķêt 2 ) Siuxt: zābakuos piesmēlies ūdens ejuot mē̦dz žļirkstēt Arrasch u. a. ejuot ūdens kurpēs žļirkst Serben. pa purvu ejuot apakš kājām žļirkšķ Siuxt;

2) klirren
(mit ir̂ ) Golg., (mit ir̃ ) Ahs., Dond., Stenden, Wandsen: ķēdes ve̦lkuot žļirkst Dond. u. a. ķēdēm žļirkstuot LP. III, 109. lai žļirkst atslēdziņas VL. aus Ahs. trauku gabali žļirkstē̦dami aizskrēja pa grīdu Stenden;

3) knirschen (z. B. vom Sand zwischen den Zähnen)
Gotthardsberg, Kegeln, Wesselshof (mit ir̂ ), Lems. (mit ir̂ 2 ); "radīt savādu truoksni, kad kaut kuo sīkstu un slapju kuož" Grünw.;

4) zur Unzeit, unpassend lachen
(mit ir̂ 2 ) Vitrupe.

Avots: ME IV, 818

žmakstināt

žmakstinât Adsel, AP., Gramsden, Kokenhof, Kreuzb., Stockm., = šmakstinât, schmatzen: cūkas ē̦zdamas žmakstina Stockm. Šveņķis žmakstinādams nuolaizīja apakšlūpu Domas I, 4. kuo tu tâ žmakstini? AP.

Avots: ME IV, 821

žūksnis

žûksnis: "mazs klēpītis siena vai salmu" Borchow; jums žūkšņus taisīšu nuo ... žagaru blāķa Blaum. Raksti IX 4 (1937), 47. lielu žagaru žūksni izvilkdams nuo mēteļa apakšas PW. Šis ar mani tiesāties? 10.

Avots: EH II, 822

žurgot

žurguôt, lauern: es tev aizsiešu acis; nežurguo pa lakata apakšu! Naud.

Avots: ME IV, 833

žvega

žve̦ga: ar žve̦gu trieca ... nuo baznīcas Dünsb. Apakš ziemassvētku egl. III, 18.

Avots: EH II, 824

zviedrs

I zviedrs: peldu vieta tīru, baltu zviedru apakšā Austriņš Puišk. 349.

Avots: EH II, 816

Šķirkļa labojumos (1)

izraust

izràust (li. išraũsti), tr., ausscharren: krupis pats izrauš sev alas Konv. 2 2029. uguni vajaguot izraust uz visām pusēm LP. VII, 1143. viņš izrausis naudu nuo zirga staļļa LP. VII, 175. izraust krāsni, die Kohlen aus dem Ofen ziehen. izraust kūti, den Dünger aus dem Stalle ausführen. ūdens izrausis upi, das Wasser hat die Erde aufgewühlt und einen Fluss gebildet LP. V, 388.

Kļūdu labojums:
zirga staļļa = zirgu staļla sliekšņa apakšas

Avots: ME I, 789, 790