Paplašinātā meklēšana

àizglabât, ‡ Subst. àizglabâšana, das Konservieren Pēterburgas Avizes II, 224.

Avots: EH I, 24

àizglabât, tr., verstecken, verwahren, aufbewahren. Refl. -tiês, sich verstecken.

Avots: ME I, 27

àizklabêt, ‡

2) langsam fahrend sich entfernen
Ass. - Kalt. ‡ Refl. -tiês, = àizklabêt: tur kas aizklabējās.

Avots: EH I, 30

àizklabêt: dažam labam aizklab ("fangen an zu klappern"oder"klappern ein wenig") zuobi Duomas II, 138.

Avots: ME I, 32

‡ àizklabinât,

1) für eine kurze Zeit klappern machen:
vējš aizklabināja duris;

2) klappernd zumachen:
vējš aizklabināja duris Siuxt;

3) auch reflexiv Selsau, mit einem klappernden Wagen hin-, wegfahren.

Avots: EH I, 30

‡ àizlabinât, hin-, weglocken Siuxt: a. suni līdz uz ganiem.

Avots: EH I, 35

‡ àizlabuôt, = àizlãpît, zuflickend ausbessern KatrE., Lubn., Meiran: a. jumtu.

Avots: EH I, 35

‡ àizstabulêt,

1) auf der Pfeife blasend betäuben:
a. kam ausis;

2) hin-, wegschaffen, forttransportieren, -bringen
Lemburg, Segewold: kur tu tuo baļļu esi aizstabulējis?

3) jem. verschicken
Segewold.

Avots: EH I, 51, 52

apglabât: begraben Livl. n. BielU.: apglabāt rāceltus, einen Kartoffelhaufen auf dem Felde zwecks Überwinterung mit Erde bewerfen Siuxt. ‡ Refl. -tiês, sich verstecken: spēlejuoties bėrni apglabājās kur kurais Rutzau.

Avots: EH I, 82

apglabât, tr., verwahren, beerdigen, bestatten: mācītājs apglabāja māti LP. VI, 897. miruonis vēl nav apglabāts VII, 367.

Avots: ME I, 87

‡ apklabinât,

1) beklopfen:
ārsts apklabināja. slimniekam krūtis;

2) langsam (klappernd) um etw. herumfahren:
a. purvam apkārt Golg.

Avots: EH I, 91

aplabinât: bē̦rnu vajaga a. un ieduot tam sukura graudu. ‡ Refl. -tiês: a. ar suni Dunika, Rutzau, sich einen Hund zutraulich machen.

Avots: EH I, 96

aplabinât, tr., begütigen, beschwichtigen, beruhigen: aplabini suni, lai nerej.

Avots: ME I, 98

‡ aplabuôt, oberflächlich, leichthin ausbessern: a. jumtu (die grösseren Offnungen im Dach zuflicken) Trik.

Avots: EH I, 96

‡ aplabt, sich beruhigen, beschwichtigen (von einem Erzürnten gesagt) Siuxt: kad saimnieks būs vairāk aplabis, tad sāc ar viņu runāt par algu!

Avots: EH I, 96

‡ arlabuôt "?": pīpe vinam arlabuo (??) vēl zuobuos Saul. Daugava I, .55.

Avots: EH I, 130

‡ atglabât "zurückverwahren dahin, wo es schon zuvor gewesen" BielU.

Avots: EH I, 142

atklabažât, intr., herschlendern, dahertrollen, herantrotteln: mans ve̦cs jauniķis atklabažāja BW. 14503.

Avots: ME I, 167

atklabêt, ‡

2) klappernd, mit Geklapper herkommen:
rati vien atklabēja, ka[d] atbrauce Oknist.

Avots: EH I, 148

atklabêt, klappernd allmählich lose werden: vēl turas (pakavi), bet jāpieve̦lk, tie tīri atkladējuši Vīt. 12.

Avots: ME I, 167

‡ atklabinât

1) klappernd allmählich lose machen, öffnen:
bērniņa man nebija, bet es tâ˙pat atslē̦gu atklabināju i iegāju Oknist. vējš atklabinājis nama duris Salis, Siuxt;

2) klappernd, mit Geklapper herschaffen:
zirgs, uz mājām skriedams, ķēdi vien atklabināja Oknist. Refl. -tiês, klappernd allmählich lose werden Oknist.

Avots: EH I, 148

‡ atlabêtiês, = atlabt 2, atlabuôtiês: ilgi gulēja, kamē̦r atkal atlabējās Stobe 1797 1, 128.

Avots: EH I, 152

atlabinât, tr.,

1) heran-, weglocken:
viltnieks atlabināja tuo pie upes LP. VII, 41;

2) verbessern, wieder gut machen.
Refl. -tiês, wieder gut werden, sich versöhnen lassen: gan junais Uozuols atlabināsies A. XVI, 296.

Avots: ME I, 170

atlabuôt, ‡

2) wiederherstellen, auskurieren
Seyershof: kad trūkties dabū, tad me̦tas sāpe iekšā, bet tad atkal atlabuo ar zâlēm.

Avots: EH I, 152

atlabuôt, tr., aufbessern. Refl. -tiês, besser werden, sich erholen: labība, slimnieks atlabuojas.

Avots: ME I, 170

atlabt, intr., inch.,

1) wieder gut werden, sich beruhigen:
sēdēja, ne vārda nerunādama, līdz pamaz atkal atlaba Kaudz. M.;

2) rekonvaleszieren, sich erholen:
kad dievs gribēs, atlabšu arī A. XX, 322.

Avots: ME I, 170

‡ balabuoze Grünh., = balamute: kuo nu tādu balabuozi klausīt!

Avots: EH I, 200

dalabinât: wiederholt lockend angewöhnen Kaltenbr.: d. vušku Auleja.

Avots: EH I, 304

[dalabinât Spr., heranlocken. Refl. -tiês, sich anschmeicheln].

Avots: ME I, 434

‡ dalabuôt Römershof n. FBR.VIII,102 "?"

Avots: EH I, 304

‡ dažlabs Pas. II, 163, = dažs labs, maneher.

Avots: EH I, 311

glabãjamais,

1) was aufzubewahren, zu pflegen, zu hüten ist:
vai es biju raudu bē̦rns, šķimbuogā glabājams? Ltd. 1661;

2) der Ort, an welchem etwas verwahrt werden kann;
spalvu glabājamais, ein Pennal St.

Kļūdu labojums:
kann = kann; ein Behälter

Avots: ME I, 620

glabâšana,

1) das Hüten, Behüten:
puišiem grūta glabāšana: balta ķēve, skaista sieva;

2) das Verwahren, dieObhut:
manā glabāšanā LP. IV, 52;

3) die Obhut, Pflege:
atstāt bērniņu ve̦cās mātes glabāšanai LP. I, 138;

4) die Bestattung:
līķu glabāšana.

Avots: ME I, 620, 621

‡ glabastît Auleja, pflegen; schonen:, glabastêt Raipole "glābt": g. guni (lai nedziest) Auleja. kad glabastīsi drēbi ilgāk nasāsi ebenda.

Avots: EH I, 391

‡ glabasts, -s Oknist n. FBR. XV, 178, = glâbiņš. Auf ein ähnliches Nomen weist li. glabaščiúotis "sich umarmen".

Avots: EH I, 391

glabât,

2): "auklēt" Festen: g. bē̦rnu;

3): (Heu aus dem Fuder) unter Dach und Fach bringen
Siuxt: glabāsim sìenu uz klētsaugšu! Ref1. -tiês,

3): auch Warkl., Pas. VII, 336; VIII, 183; IX, 274; XI, 292.

Avots: EH I, 391

glabât [li. glabóti "(auf)bewahren"], - ãju, [glabuôt Manz. Lettus], tr.,

1) hüten, schützen:
vainadziņu tâ glabāju kâ sirsniņu azuotē. BW. 6547 var. [trauku glabuot Glück I Thess. 4, 4.] meita savu guodu glabāja vairāk nekâ aci pierē LP. VII, 330. [sargi un glabuo tuos allažiņ];

2) pflegen, warten, beaufsichtigen, nähern:
circenis bē̦rna neglabāja BW. 2720. aita glabājuot jē̦ru Etn. II, 122;

3) vergraben, aufbewahren:
kalnā, kur kartupeļus glabā, aturon dažādas monētas LP. VII, 94. nav vairs, kur salmus glabāt;

4) begraben, bestatten:
kur jūs mani glabāsit, žē̦labās nuomirušu?

5) mit
nuost, wegnehmen, wegräumen (vgl. nuoglabāt): ēdienu arī pēc beigtas maltītes neglabājas nuost BW. I, S. 194. Refl. - tiês,

1) sich, für sich bewahren, verwahren:
glabājies nu, māsiņa, kādu bluuķi dabūjusi BW. 21875. vainadziņu glabājuos kâ sirsniņu azuotī BW. 6547;

2) sich aufbewahrt befinden, aufbewahrt werden:
tur tai glabājas karaša BW. III, 1, 62. klētī glabājas drēbes;

3) sich bergen, sich verbergen:
zinu, zinu, re̦dzu, re̦dzu, kur nuo tautām glabāšuos BW. 13388, 7. ap ve̦cuo riju viņi (bē̦rni) bija glabājušies un cits citu ķē̦ruši Jauns. [Zu glâbt (s. dies), apr. III p. poglabū "herzte", poln. (alt) głobić "drücken, zusammenfügen", an. klafi "Halsjoch für Kühe" u. a.; s. Berneker Wrtb. I, 305, Potebnja РФВ. V, 125, Zupitza Germ. Gutt. 146, Persson Beitr. 72, Walde Wrtb. ² 345 unter glēba, Trautmann Wrtb. 91 f.]

Kļūdu labojums:
azuotī = azuotē BW. 6547 var.

Avots: ME I, 621

glabâtãjs, der Hüter, Förderer: tev slava, mīļam glabātājam, kas visu vajadzību duod GL. bē̦rna glabātāja U., eine Kindwärterin.

Avots: ME I, 621

glabâtava ,* gabâtuve *, ein Ort, ein Gebäude, ein Gefäss, wo etwas aufbewahrt wird, das behältnis: ūdens glabātuve; mantu, naudas glabātuve, die Schatzkammer MWM. VIII, 116. kādai senlaiku glabātavai Aps.

Avots: ME I, 621

glabâtuve (unter glabâtava), ‡)

2) ein Versteck
(paslē̦ptuve) Warkl.

Avots: EH I, 391

‡ glabējiņa BW. 23339, = glabâtãja.

Avots: EH I, 391

glabinât, oft ein und dieselbe Sache irgendwo aufbewahren: gaidīdama dē̦lu pārnākam, glabināju pusdienas maltīti AP., Lub.

Avots: ME I, 621

‡ glabiņi Stenden, das Versteckenspielen: iesim glabiņuos!

Avots: EH I, 391

glabuôt (unter glabât): auch LLD II, 3 ₂₁ , 27 ₃ , Elger (Günther Altle. Sprachdenkm. I,189).

Avots: EH I, 391

ìeglabât,

1): ieglabāja... naudas maku čuoriņā Pas. VI, 341: kaŗa laikā drēbes ieglabājām (ierakām) zemē Linden in Kurl.;

2): auch Dunika.

Avots: EH I, 513

[ìeglabât,

1) verwahren, verstecken in:
naudu ieglabāja zemē Salis;

2) zu verwahren sich gewöhnen:
atslē̦ga ieglabāta zināmā vietā Lautb.;

3) auf den Händen getragen und gerflegt zu werden gewöhnen:
ieglabāts bē̦rns grib glabājams Lis.;

4) ersparen:
viņš daudz naudas ieglabājis Ruj.]

Avots: ME II, 17

ìeklabêtiês, hin und wieder plötzlich etwas anfangen zu klappern Upītis Sieviete 250.

Avots: ME II, 27

ìelaben, mit Gutem, mit Schmeichelei Spr.

Avots: ME II, 35

ielabēt, ‡

3) = ìetapt: ie. saimniekam NB. Refl. -tiês, ‡

2) anfangen zu gefallen
NB.: saimniekam ielabējies kalps.

Avots: EH I, 525

[ielabēt,

1) "anfangen zu rühmen"
L.;

2) "gut werden"
MSil.Refl. - tiês, "anfangen sich besser zu verhalten" L.]

Avots: ME II, 35

ìelabinât, ‡

3) durch gute Worte verleiten (?):
(ve̦lns) citus ielabinājis uz snaušanu Kaudz. Izjurieši 108; geneigt machen M. 518.

Avots: EH I, 525

ìelabinât,

1) hinein -, hereinlocken:
viņš ielabināja suni savā istabā;

[2) anfangen jem. durch gute Worte zur Besserung zu reizen
L. Refl. - tiês, sich einschmeicheln: viņš mēģināja manā sirdī ielabināties.

Avots: ME II, 35

ìelabuôt, tr., verbessern, ein wenig aufbessern, den Anfang der Verbesserung machen: zemi. Refl. - tiês, besser werden: zeme ielabuosies Purap.

Avots: ME II, 35

izglabât,

1): eine gewisse Zeitlang aufbewahren:
kamet pats bij pruom, es drēbes izglabāju pie sevim Salis; ‡

3) (Heu od. Getreide von der Fuhre) ünter Dach bringen
Siuxt: piebrauc pie augšas, kâ var i˙! Refl. -tiês,

1): eine Zeitlang aufbewahren:
izglabājies guovi vienu dienu, uotru dienu Pas. IV, 191 f.; ‡

2) "izsargāties" Dunika, sich sicher stellen, sich retten: arvien īstā laikā varēja nuo policijas i. Pēt. Av. III, 422.

Avots: EH I, 448

izglabât, tr.,

1) bewahren:
nuo uguns briesmām, nuo dūmainas istabiņas;

2) gehörig hätscheln, pflegen:
izauklēj[u]si, izglabāj[u]si, duod uotram maldināt BW. 17250, 12. [Refl. - tiês, zur Genüge glabât.]

Avots: ME I, 738

izklabêt intr., (klappernd) lose werden: riteņi jāpārve̦lk, - spieķi izklabējuši Lub. Refl. - tiês, sich ausklappern, zur Genüge, zum Überdruss sprechen: skuoluotājs, visu nedēļu izklabējies pa skuolu, grib svētdienā atpūsties Ahs.

Kļūdu labojums:
zum =bis zum

Avots: ME I, 751

izklabinât, ‡

2) klopfende Laute hervorbringen:
viņš ... ar rīkli un mēli ... izklabinuot kâ vēja dzirnavas A. Brigadere Dievs, daba, darbs 132; ‡

3) rasselnd (polternd) hinausfahren
(intr.) Frauenb. ‡ Refl. -tiês,

1) eine Zeitlang klopfen
Dunika: velti izklabinājuos pie durīm;

2) nach Herzenslust, zur Genüge schwatzen
(perfektiv) Dond.: vai nebūsi diezgan izklabinājies?

Avots: EH I, 455

izklabinât, tr., ausklopfen: pīpi uz rata spārna Aps.

Avots: ME I, 751

izlabinât, tr., heraus -, hinauslocken: suni nuo būdas. Refl. - tiês, vergeblich locken, rufen: es visādi izlabinājuos, tuomē̦r zirgs nedevās ruokās.

Avots: ME I, 760

izlabuôt, ‡ Refl. -tiês, sich bessern (perfektiv) Dunika; Jürg. u: a.: katrs palaidnis var saņemties un i.

Avots: EH I, 461

izlabuôt, tr., ausbessern, gut machen: grābekļus, kuģus, rīkus, ē̦ku; - savu nuoziegumu Asp. vīriešu darbi - rīku izlabuošana un pagatavošana Etn. III, 104; cilvēces izlabuotājs MWM. VIII, 455.

Avots: ME I, 760

izlabt, sich versöhnen: viņi bija ienaidā, bet nu atkal izlaba Golg. viņš bij izlabis ar braucienu A. XII, 507.

Avots: ME I, 760

kàlab: kâ˙lab ² (so in einer energischen Frage gesprochen; sonst: kâlab ² ) tu nenāc?

Avots: EH I, 600

kàlab, kàlabad (aus kā laba dēļ), kàlabād (Kabillen BW. 17466; RKr. XVI, 127; 242), kālabā Wirginahlen, kàlabdẽļ Smilt., C., Aps., Gsth., weshalb, warum: kālabad (Var.: kālabā) šuovasar kuoši ruozes neziedēja BW. 6449.

Avots: ME II, 190

kālabā (unter kàlab): kā˙labā ... nenācāt ... šurp? Behnen n. FBR. XVI, 156.

Avots: EH I, 600

‡ kâ˙labadâs ² Iw. n. FBR. VI, 56, = kàlab.

Avots: EH I, 600

kàlabapêc, weshalb, warum Gsth.

Avots: ME II, 190

kamlabad, = kàlabad, weshalb Kand.

Avots: ME II, 151

[kaslab, kaslaba Manz. Post. II, 223], kaslaban, irgend einer, irgendwas: ja kaslaban netīši apgrē̦kuojies III Mos. 4, 2; III Mos. 5, 15, 17. [tam ir kaslaban viņam jāsaka Glück Apost. 23, 17. Vgl. li. vislāb "alles" und le pat˙laban.]

Avots: ME II, 169

kaslaban: schon Ev. ("jemand"), LLD. II, 25 24.

Avots: EH I, 591

klabačas, ‡

3) klabačiņas Seyershof, eine hölzerne Windmühle.

Avots: EH I, 607

klabačas,

1) ein Klopfbrett als Feuersignal in früheren Zeiten
Ruhental;

2) Holzpantoffeln
Burtn.

Avots: ME II, 206

‡ klabački Salis n. FBR. XV, eine primitive Mühle.

Avots: EH I, 607

klabačuôt, intr., klappern: kuo tas mans ratinītis klabačuot klabačuoja BW. 6980.

Avots: ME II, 206

klabans (mit hochle. a aus e, ?): auch Mahlup, Semershof.

Avots: EH I, 607

klabans, ein als Ableregaus dienender Anbau N. - Laizen, [Korwenhof].

Avots: ME II, 206

‡ klabāns N.- Peb. "ein ungewandter, schlaffer (gļē̦vs) Mensch, der in Hotzschuhen geht".

Avots: EH I, 607

‡ klabaris Lubn., = klaburis 2.

Avots: EH I, 607

klabas, etwas Klapperndes, so von einer alten Flachsbreche, einer alten Mühle: mīstīsim linus ar tām pašām ve̦cajām klabām. tajās klabās nav vē̦rts labību saķēzīt Lub. saturi savas klabas, halte deinen Mund Lös. n. Etn. IV, 66. klabas vien iet kâ ataņk, man hört schon das Trampeln (Geräusch) der Kommenden Infl. n. U. Ungew. der Sing: pazīstu kvekšķu klabu RA.

Avots: ME II, 206

klabata,

5): auch Assiten, Dunika, NB.; taustās gar durvīm ... nezin, kur k. Janš. Līgava II, 336. durvis ... tik pievē̦rtas, klabatu ne˙maz neaizkabinuot I, 38;

6): auch Dunika; ‡

9) ein Holzschuh
Lis.; ‡

10) "?": spēru kājas klabatā, mešu žalgas dibinā Tdz. 45189 (aus Fest.).

Avots: EH I, 607

klabata,

1) eine Klapper, wie sie das Vieh statt der Schellen trägt
Grob.;

2) ein Klopfbrett:
klabata - gare̦ns dēlis, kuŗu pakaŗ šņuorītēs pār mietiem (stabiem) pārliktā šķē̦rskuokā un dauza ēdienu laikā ar vālītēm, lai uz lauka strādājuošie ļaudis zin nākt azaidā, pusdienā vai palaunagā. šuo klabatu klabina arī ugunsgrē̦ka gadījumā Grob. n. Etn. III, 66, Lasd.;

[3) ein Klapperinstrument zum Scheuchen des Wildes auf der Jagd
Bielenstein Holzb. 600];

4) die Türklinke
Lasd., [Rutzau, N. - Bartau, Ahswikken], Libau;

5) der Riegel:
vārtu klabata aizdarās Janš. [visu nuolūkuo... caur durvju klabatas caurumu Janš. Čāp. 8.] klabata - ietaise durvu aiztaisīšanai: durvu iekšpusē piestiprināts stiprs, ap 1 1\2 pē̦das gaŗš kuoks, kuŗš iekrīt durvu stenderī iedzītas kuoka naglas ruobā; ap šuo kuoku - klabatu - apsieta ar vienu galu šņuorīte, kuŗas uotrs gals izvē̦rts caur durvīs ieurbtu caurumiņu durvu uotrā pusē; šņuorīte nu nuo šīs puses raujuot, klabata iz ruoba paceļas uz augšu, un durvis atveŗamas Grob. n. Etn. III, 66;

6) eine Plappertasche
Lasd.;

7) der Klapperer, der weisse Stroch (ciconia alba)
RKr. VIII, 97;

8) klabatas "eine kleine Wassermühle".

Avots: ME II, 206, 207

klabatât [poln. kłobotać "klappern"], - ãju, klappern, plappern: stārķi klabatā Ruj., Gr. - Essern.

Avots: ME II, 207

‡ klabatavas Lasd. u. a. n. FBR. IX, 126 "?".

Avots: EH I, 607

klabati, das Geklapper, Gerede: (jūs e̦sat) ļaužu klabatuos (valuodās) nākuši Hes. 36, 3.

Avots: ME II, 207

‡ klabats Liepna, ein gewisser Bestandteil einer Handmühle.

Avots: EH I, 607

klabažas, eine Klappermühle: tautas dē̦ls lielījās: trejas dzirnas kambarī; kad aizgāju, tad atradu vienas pašas klabažiņas BW. 22562.

Avots: ME II, 207

‡ *klabažât, zu erschliessen aus atklabažât.

Avots: EH I, 607

klabeklis,

1) ein Türklopfer;

2) ein Klapperinstrument, ein Klopfbrett, mit Hilfe dessen das Hausgesinde zur Mahlzeit von der Arbeit gerufen od. allarmiert wird;

3) ein Schwätzer
Dond.; ej, klabekli, ej Hug.;

[4) in Dond. auch = kabata 1.]

Avots: ME II, 207

‡ klabe̦kls, = klabeklis 2: kuoka klabe̦klu klabēšana Janš,. Dztmtene III ² , 333.

Avots: EH I, 607

‡ klabens Wessen "= klaburis". klabẽt,

1): klopfen (an der Tür)
Stender Deutsch-lett. Wrtb.;

2),: auch Frauenb., Seyershof; ‡

3) "kläffen wie der den Mond anbellende Hund"
Diet.

Avots: EH I, 607

klabêt [li. klabė´ti "klappern"], - u, - ẽju, intr.,

1) klappern:
zuobi vien klab kâ sunim. klab tev zuobi runājuot BW. 13166. klab tē̦rauda pakaviņi 18987. skan man pieši, klab zābaki 14484. dzirnavas klab Aps.;

2) klappern, schwatzen:
kuo nu klabi atkal niekus? Subst. klabê̦tãjs, der Klapperrer. [Zu le. kleberis (s. dies), klebêt, li. klebė´ti, poln. kłobotać "klappern"; vgl. Berneker Wrtb. I, 506.]

Avots: ME II, 207

klabiķis,

1) die Klapper, das Klapperbrett
Gr. - Sessau, Biel. H. 163: skaņas ar kuoka klabiņiem Antrop. II, 103;

2) der Klopfer
L., Türklopfen St., U.: mēle pati kâ klabiķis penterēja MWM.;

3) die Plappertasche
Matkuln, f. klabiķe: jūs jau zinait, ka es tāda klabiķe, kas labprāt ar jums pļāpā G. G. IV, 28.

Avots: ME II, 207

klabîkla, klabiklis Matkuln, das Klapperinstrument: klab tâ tāda klabīkla Degl., Smilt.

Avots: ME II, 207

klabiklis (unter klabîkla), ‡

2) = klabeklis 3 Kolzen.

Avots: EH I, 607

‡ klabîklis Ekau, Hofzumberge, = klabata 3, klaburis 1.

Avots: EH I, 607

[klabiņa, eine Kuhklapper Bielenstein Holzb. 714.]

Avots: ME II, 207

klabinât,

2): k. pie durvīm, an der Tür klopfen
Zvirgzdine; ‡

4) mit einem
klabeklis 2 einladen, auffordern: kaimiņuos jau dzirdēja klabinam bruokastī Janš. . Dzimtene I ² , 372. Refl. -tiês,

2): neklabinies pa tukšu! Ahs.

Avots: EH I, 607

klabinât [li. klãbinti "anklopfen"],

1) fakt. zu klabēt, klappern lassen, machen:
vējš klabina luogus od. luoga slēģus. suns klabina zuobus, auch zuobiem. ve̦cais puisis uz manim zuobus vien klabināja BW. 13561. buciņš ragus klabināja 30104. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis 19638; 27438, 2. tautu meitas tukšu pūru par atmatu klabināja BW. 16728. kunga kannas 12132, sieka malu klabināt 8012. muti klabināt, sprechen: diezgan jau e̦smu muti klabinājis, bet viss par velti. tevis dēļ es neiešu muti klabināt. kuo nu klabini niekus! was schwatzst du Unsinn;

2) viel sprechen, schwatzen:
man ar tevi tik daudz jāklabinājas, ka ne˙maz nevaru galā tikt Dond. Subst. klabinãjums, das bereits erfolgte Klappern; klabināšana, das Klappern; klabinâtãjs, der Klapperer.

Avots: ME II, 207

‡ klabinêt(iês) Warkl., = klabinât(iês) 1.

Avots: EH I, 607

‡ klabinêt(iês) Warkl., = klabinât(iês) 1.

Avots: EH I, 607

‡ klabins,

1) = klabeklis 2, klabîkla Kaltenbr.;

2) = klabeklis 3 Bērzgale, Lubn.

Avots: EH I, 607

klabis, ‡

3) eine Iltisfalle
K. Jürgens Mana vect. nostāsti 95.

Avots: EH I, 607

klabis,

1) die Klapper:
kuoka klabis klabināja RKr. VII, 308;

2) die Plappertasche:
ej nu, klabi, ej, kuo klabi? was schwatzst du, Plappertasche? viņas tē̦vs nebijis ne˙kāds klabis LP. VII, 1095.

Avots: ME II, 207

klabuoņa, das Geklapper, Gerassel: ratu klabuoņa Doku. A. viņa izdzirda sānistabas druvis ar lielu klabuoņu cieši aizsviežam A. XII, 809.

Avots: ME II, 208

klabstêt, - u, - ẽju, ungleichmässig klappern Mar. n. RKr. XV, 118: mašīna klabst vien: skrūves izdilušas.

Avots: ME II, 207

klabu, klappernd: klabu, klabu zābaciņi BW. 24065. kurpes gāja klabu klabs 5726.

Avots: ME II, 207

klabūna, die Plappertasche Burtn.

Avots: ME II, 207

klabūnes, ein loses Maul: turi nu reiz cieti tās klabūnes! Burtn.

Avots: ME II, 208

‡ klaburêtiês Lems., = kleberêties.

Avots: EH I, 607

klaburis,

1) die Klapper, wie sie bei der Klapperjagd gebraucht wird:
zaķu tramdīšana ar klinkšķiem un klabuŗiem LP. III, 103, [Bielenstein Holzb. 600];

2) das Klopfbrett;

3) = kabata 1 Kand.

Avots: ME II, 207

klaburnĩca, die Klapper; die Plappertasche: tu ļurkšķi un klarkšķi kâ klaburnīca Doku. A.

Avots: ME II, 207

klaburniẽks, jem. der mit Hilfe des Klopfbrettes den Ausbruch des Feuerschadens verkündet, ein Klapperer Grünh.

Avots: ME II, 207

klibklab! Interj., klippklapp! klibklab skan pakavi Vēr. II, 1109. klibklab pūriņš, caur siliņu ve̦duot BW. 16723.

Avots: ME II, 225

lab, labâ, labad, mit vorhergehendem Gen., zugunsten, wegen, um - willen: tevis lab es tecēju ar basām kājiņām BW. 29985. izskaņas lab, des Wohllauts wegen Stērste. kūlēji druošības labad aiztaisījuši visas durvis cieti LP. VI, 294. [Vgl. Le. Gr. § 526 a.]

Avots: ME II, 394

labā (unter lab): sveces baznīcā jaukuma l. Frauenb. sāpe galvā tuo (ē̦stuo) uogu l. ebenda: tam l., deswegen ebenda.

Avots: EH I, 709

labai: duod l. ieēst! Wessen.

Avots: EH I, 709

labai, Adv., gut: uz māsiņu sērst gāju, ceļa labai (Var.: labi) nezināju Stockm. BW. 23669; Lub. juo labai, umso besser RKr. II, 57.

Avots: ME II, 394

labainĩtis, der gute Sohn Kl.

Avots: ME II, 394

labâk, labâki, Adv., Komparativ von labi, besser, lieber: labāki apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekâ apakš jauna pātagas. labāk ne..kâ, kad nav lāga. Statt labāk findet man in der Volkssprache labâks, aus * labākis: labāk (Var.: labāks) mani straume nesa, ne atraiša kumeliņš Paddern BW. 14303; Rokaischen BW. 4092; Schrunden BW. 4288.

Avots: ME II, 394

labaļa, die Gute Lub.: labaļa! kre̦klu zin mīkstu pataisīt, pienu ne Blaum.

Avots: ME II, 394

laban, eben, jetzt, nur in der Verbindung pat..laban, eben jetzt. Veraltet: ja laban, wofern, es sei denn dass St.; kas laban, wer etwa: kas laban apgrē̦kuotuos... I Mos. 5, 1. [Nebst li. laban "wegen" wohl ein Illativ von labs.]

Avots: ME II, 394

labdabĩba, die Getmütigkeit, guter Charakter.

Avots: ME II, 394

labdabîgs: l. audzējs.

Avots: EH I, 709

labdabîgs, gutgeartet, gutmütig: mūsu kungs ļuoti labdabīgs Janš. viņš atbildēja mīkstā, labdabīga balsī Janš.

Avots: ME II, 394

labdabis, f. -be, der (die) Gutgeartete, Gutmütige. - labdabītes tabaciņš, ein gelinder Tabak L.

Avots: ME II, 394

labdabls, gutgeartet: labdabli zirņi, Erbsen guter Art L. "labdabļi"saka nuo katra labi auguoša stāda un labības, kamē̦r tā vēl zaļā stāvuoklī Irm.

Avots: ME II, 394

‡ labdarene Siuxt, = labdare 2 (unter labdaris).

Avots: EH I, 709

labdarĩba, pie Wohltätigkeit, die Wohltat: labdarības biedrība. pēc tam pateicies arājam par labdarību, ka maizi devis LP. VII, 914. māti mīlēt par visām viņas labdarībām bē̦rns mācās nuo pašas jaunības A.

Avots: ME II, 394

labdarîgs, wohltätig: labdarīgs cilvē̦ks, mērķis.

Avots: ME II, 394

labdaris,

2): auch Siuxt, Sonnaxt (ein Zauberer, der mit seinen Künsten Wohltaten bewirkt).

Avots: EH I, 709

labdaris, f. -re,

1) der Wohltäter:
grē̦kdaris klētī, labdaris aiz durvīm (Rätsel). mūsu labdare saule;

2) der Zauberer, Quacksalber:
visus trīs dē̦lus tē̦vs izmācīja par labdaŗiem, ārstiem JK. V, 91. gājis pie labdaŗiem (pesteļiem) LP. V, 3. labdare atskrēja ar zâlēm LP. VI, 963. labdarīte, Bilsenkraut (hyoscyamus niger) Birsm.

Avots: ME II, 394

labdarĩt [Glück Jakob IV, 17] -u, -ĩju (eine Neubildung auf Grund von labdaris, nach dem deutschen wohltun), wohltun: tâ mirdams vēl labdarīt gribu Dünsb. Subst. labdarĩjums, die Wohltat; labdarîtãjs, der Wohltäter.

Avots: ME II, 394

[lab˙dìen (li. lãba, diẽna,) guten Tag!]

Avots: ME II, 395

labdìena: labdienas vietā Pas. XIII, 354, anstatt "guten Tag" zu sagen. netiku nuo viņa vaļā: viņš man deva gaŗu labdienu Smilt. "ich wurde ihn nicht los: er hielt mich lange auf mit seinem Gerede". aiznes tē̦vam labdienas (plur. t., einen Gruss )! Dunika.

Avots: EH I, 709

labdìena, der Gruss (eig. der gute Tag): labdienu duot, teikt, grüssen, guten Tag sagen; labdienu atņemt, saņemt, den Gruss erwidern. tuo re̦dzam vēl šuo lab˙dien (gew. baltu dien), das sehen wir noch heutzutage Walk.

Avots: ME II, 395

labdìendevẽjs, der Grüssende, wer "guten Tag" sagt LP. VI, 392.

Avots: ME II, 395

[labdienuôtiês, "guten Tag" sagend sich begrüssen: l. ar jaunām atraitnēm Leijerk. II, 147.]

Avots: ME II, 395

labduõmĩba ,* Wohlgesinntheit, Gesinnungstüchtigkeit, Zuverlässigkeit: emīrs liedzuoties saņemt tuo naudu, kuŗu tam par labduomību ik˙gadus maksājuši B. Vēstn.

Avots: ME II, 395

labduõmîgs ,* wohlgesinnt, wohlmeinend, zuverlässig, gesinnungstüchtig: tu esi bijis taisns un labduomīgs U. b. 113, 83.

Avots: ME II, 395

labdūšas, Dosten (origanum vulgare) Mag. IV, 2, 86.

Avots: ME II, 395

[labdzìmts ,* wohlgeboren: visi labdzimtie Deglavs Rīga II, 1, 216. Jūsu labdzìmtĩba *, Euer Wohlgeboren ibid. 167.]

Avots: ME II, 395

‡ labēdis Warkl.,

1) "wer einen guten Appetit hat";

2) "wer sich trügeriseh als ein guter Freund anstellt".

Avots: EH I, 709

labeds [aus * labadis?], für labad, wegen: manis labeds viņš jau nenāk Dond.

Avots: ME II, 395

labeniẽks, labiniẽks,

1) der Gute, Reiche, Aristokrat:
dzīvuojat, labenieki (Var.: labinieki), raušat naudu kaudzītē BW. 27466;

2) der Wohltäter:
kas šis tāds man par labenieku C., Mar.;

[3) labenĩca C., labenîca Lis., die Gute].

Avots: ME II, 395

labermane, eine verächtliche Bezeichnung einer Frau: kas tās tādas labermanes ar tām nātna zeķītēm BW. 20413.

Avots: ME II, 395

labêt, Refl. -tiês: guovs nelabējas (netuop ve̦se̦la) Frauenb. Zur Bed. vgl. auch ‡ ielabēt.

Avots: EH I, 709

labêt,

1) rühmen
LD.;

[2) anlocken,
pielabināt: es labēju suni Wilzen.] Refl. -tiês, sich bessern St., Biel. I, 407.

Avots: ME II, 395

labģeris: "labdaris" Fest. n. FBR. XVII, 84.

Avots: EH I, 709

labģeris, ein Mensch, der nicht hilft, wenn Hilfe nötig ist, und Hilfe verspricht, wenn dieselbe nicht nötig ist Kokn. n. Etn. II, 17; labģeŗa vārds zārduos kārts Naud.; verächtlich für einen Wohltäter Jummardehn.

Avots: ME II, 395

labi,

4): labi seņāk Kaltenbr. saule bij l. vakarā Sonnaxt; ‡

5) ziemlich viel:
l. vien bij ganu (man musste ziemlich viele Tage zur Hütung gehen) Sonnaxt. Kruonala l. pienu deve, bet plānu AP.; ‡

6) l. adīt Ramkau, rechts stricken.

Avots: EH I, 709

labi [li. labaĩ "sehr", apr. labbai "wohl"], Adv.,

1) gut:
nu vairs nav labi! kad nav labi, tad labāki ne˙maz. juo jau labi iet, juo vēl labāki grib. Eigentümlich ist der Gebrauch von labi in der Frage nich dem Wohlergehen: kâ labi tev iet od. sviežas (Eig.: in welchem Grad gut ergeht es dir?);

2) kaum, eben in Verbindung mit tikkuo, līdz kuo, līdz ne: līdz kuo šie labi aizgājuši, viņš piesit ar kuociņu pie trauka LP. IV, 47. līdz labi aizgājis, šī augšā kâ tauriņš IV, 186. vērsis vēl ne labi nebij iegājis stallī, te zirgs tuo nuospēra VI, 279. tikkuo labi aizgājuse, sāka ļuoti liels lietus līt VI, 832;

3) eigentlich:
saimnieks saduomāja iet paskatīties, kuo zē̦ns labi (gew. der Gen. laba) ar luopiem dara LP. III, 96. kur labi iedami?

4) recht
- zur Hervorhebung eines Adjektivs ad. Adverbs od. Verbs: viņš jau labi pave̦cs od. gaduos, er ist recht bejahrt. runā labi padikti, lai es varu dzirdēt. labi pavē̦li, recht spät. tik vien labi apduomāju, kas māsai maizi duos BW. 13739, 29;

5) tik lab(i) - kâ, sowohl - als auch: tik lab(i) muižnieki, kâ zemnieki ir cilvē̦ki Smilt., Bers., Lub., Aps.

Avots: ME II, 395

labĩba (li. labyba Dauk. Darbai 17 u. a.; aus dem Le.?): izaugs laba labībiņa BW. 25920. lai aug tīra labībiņa 29554. atņēmis labībām visus graudus Pas. XIII, 42. mazā l. - auch Salis.

Avots: EH I, 710

labĩba, eig. das Gute, die Güte, in welcher Bedeutung es von Manz. Luk. 3, 1 gebraucht ist (izsalkušus piepilda ar labību = ar labumiem); aber schon bei Manz. labība, das Getreide, Korn, māza labība, Afterkorn.

Avots: ME II, 396

labierīcība ,* musterhafte Organisation, die Wohlfahrt: pilsē̦tas, valsts labierīcība.

Avots: ME II, 396

labiẽtis,

2): "draugs zināmuos uzskatuos" Wessen.

Avots: EH I, 710

labiẽtis, labĩtis,

1) der Reiche, Aristokrat, Patrizier:
labi, labi labiešam (Var.: labīšam), labi tecēja kumeliņš: kâ tas labi netecēs, auziņām baŗuojams BW. 29820; 19819; 19821; 19822. tautiešam, labiešam, slava gāja maliņā 8767. labi bija labiešam i[r] lijuot, i[r] baltā saulītē 4099. S. RKr. XVI, 268. [Vgl. mnd. gude und aruss. добрые люди;

2) labiẽtis, der Schmeichler
Kokn. n. Oberkurl. n. U., Kreuzb.]

Avots: ME II, 396

labinât: ‡

4) aufbessern
Klēfelda Padoms (v. J. 1789), S. 44. Refl. -tiês: labinājās da manim - zina, ka naudas ira Auleja. ‡ Subst. labinājums, die Lockung: jauneklis uz tādu labinājumu atbildēja Pas. III, 178.

Avots: EH I, 709

labinât [li. lãbinti "grüssen", prisilãbinti "sich anschmeicheln"], tr.,

1) jem. gut nennen, preisen, loben:
laba biju labināma. trīs gadiņi tautu dē̦ls mani labu labināja BW. 15074;

2) locken:
straujupīte te̦cē̦dama mani līdzi labināja BW. 31009;

3) begütigen, zärtlich behandeln, streicheln:
"kuo nu par niekiem piktuojies?"viņš labināja Alm. visi nu zirgu glauda un plikšina, mīlina un labina Janš. saimniece suni labina kâ brāli LP. VI, 257. Refl. -tiês, sich liebenswürdig, freundlich gebärden, sich anschmeicheln: tikmē̦r labinājies, kamē̦r pierunājis LP. V, 144. kuo tu ap manim labinies?

Avots: ME II, 395

‡ labinêt(tês) Warkl. "= labinât(iês).

Avots: EH I, 710

‡ labinêt(tês) Warkl. "= labinât(iês).

Avots: EH I, 710

[labinīgs, gütig St.]

Avots: ME II, 395

labiņš: Kompar. labiņâks, etwas besser (von Kranken) BielU.

Avots: EH I, 710

labiņš, Demin. zu labs, nett, gut: mēs lai e̦sam tie labiņie, kas pielūdzas Blaum. viņai, labiņajai, ilgi pēc manis jāgaida A. XVII, 4. šīs zâles jau pašas labiņās pie drudža Etn. I, 106. pa˙visam labiņš LP. IV, 170.

Avots: ME II, 395

labis, Adv., besser, lieber: labis pats pieciet un kuop zirgu, entbehre du lieber selbst Manz. nuokauj mani labis IV Mos. 11, 15. labis es gribē̦tu pie lauvām un uodzēm dzīvuot nekâ pie ļaunas sievas Sir. 25, 15. [tev nebūs zagt, bet labis nabadzības ciet! Fürecker. nerunā ne˙kuo pret... patiesību, atzīsti labis ar guodu. kad tu kādu aplamu lietu darījis esi Glück Sirach IV, 25. Vgl. Le. Gr. 355.]

Avots: ME II, 395, 396

labiski: l. adît auch Ramkau.

Avots: EH I, 710

labiski, labišķi Adolphi, rechts, rechtwärts; auch ein Adj. labisks: labiska un kreisiska gājiena skrūves, Links- und Rechtsgewinde Konv. ² 3906. labiski adīt, rechts stricken Golg. puodu labiski atgriezt, den Topf in seine natürliche, gewöhnliche Lage zurückdrehen, d. h. so dass der Boden des Topfes nach unten kommt LP. VII, 582. Ähnlich: sile uz mutes; apgriez labiski! Lis. kārtis - cita augšpē̦du, cita uz mutes; saliec visas labiski! Lis. maisam kreisā puse uz āru; apgriez labiski! neturi grāmatu āčgārniski! turi labiski! Lis. tu man te visu esi izjaucis, saliec atkal labiski! Lis.

Avots: ME II, 396

labît, -îju, tr., versöhnen, streicheln, rühmen BW. 3877: palabī bē̦rnu C. Refl. -tiês, sich anschmeicheln, freund- liche Miene machen: tagad nu vajadzēja labīties MWM. III, 565; ["draudzēties" PS.].

Avots: ME II, 396

labĩtis (unter labiẽtis),

1): auch Bērzgale, Tdz. 51323.

Avots: EH I, 710

labklâjĩba ,* labklâšanâs, labklâja * K. Kaln., das Wohl, die Wohlfahrt: tiem pienācās rūpēties par latviešu garīguo labklājību Pav.

Avots: ME II, 396

labklâjîgs ,* glücklich: viss, kas labklājīgai dzīvei vajadzīgs Duomas I, 886.

Avots: ME II, 396

labuôt, tr., bessern, verbessern: uzrakstītāji paši šuo tuo labuojuši A. XX, 554. tev kālabuo burtnīcas MWM. VIII, 184. Refl. -tiês,

1) sich bessern:
meita sākuse labuoties LP. VII, 314. labuojies, dē̦ls!

[2) labuoties klât Warkl., sich anschmeicheln].

Avots: ME II, 398

labpatika ,* das Wohlgefallen: ar labpatiku atlaidās uz mīksti apaugušā akmeņa A. XV, 283.

Avots: ME II, 396

labpatìkams ,* wohlgefällig angenehm, zusagend: labpatīkams stāvuoklis B. Vēstn.

Avots: ME II, 396

labpatikt(iês) ,* (wohl) gefallen: viņu augstībām labpatikās (geruhten) iznākt uz balkuona B. Vēstn. ar tuo viņam visu laiku bija labpaticis runāt MWM. XI, 229.

Avots: ME II, 396

labpatikt(iês) ,* (wohl) gefallen: viņu augstībām labpatikās (geruhten) iznākt uz balkuona B. Vēstn. ar tuo viņam visu laiku bija labpaticis runāt MWM. XI, 229.

Avots: ME II, 396

labpràt: es l. nezinu (ich weiss nicht recht), kur jābrauc Sonnaxt.

Avots: EH I, 710

labpràt, gern: kas labprāt dancuo, tam labprāt spēlē. tuo es labprāt nemāku sacīt, das vermag ich beim besten Willen nicht zu sagen U., Smilt., Sessw., Lub. Zur Hervorhebung der Bereitwilligkeit wird der Akzent auf die zweite Silbe gerückt: es lab˙prāt tuo daru.

Avots: ME II, 396

labpràtĩba:

1) auch Trik. u. a.; ‡

2) gute Stimmung, Wohlgefallen:
lielā labprātībā izsaucās saimniece Janš. Mežv. ļ. II, 15.

Avots: EH I, 710

labpràtĩba, der gute Wille, die Bereitwilligkeit: Ieva pēc labprātības atmeta vīram kādas kapeikas Aps. lai viņa mazās labprātības neatraiduot Kaudz. M.

Avots: ME II, 396

labpràtîgs,

2): schon
Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 282).

Avots: EH I, 710

labpràtîgs,

1) wohlgesinnt, gütig:
parādās labprātīgais dievs SDP. VI, 48;

2) willig, freiwillig:
labprātīgie ugunsdzēsēji, freiwillige Feuerwehr.

Avots: ME II, 396

‡ labpràtnieks M. 17, ein Wohlwollender (Gewogener).

Avots: EH I, 710

labpràts, aus labpràtis, Instr. Plur., gern: labprāts vazājas apkārt Sil.

Avots: ME II, 396

‡ *II labpràts, in der Verbindung nùo labprāta "freiwillig" : dē̦li visi nuo labpràta apņēmās duoties tē̦vzemes sarguos Pas. V, 51 (ähnlich auch Ermes, Salis, Zögenhof).

Avots: EH I, 710

Labreñcis, Laurentius. Labrenča diena, d. 10. August a. St., an welchem Tage die alten Letten sich hüteten Feuer anzumachen; wichtig in der Zeitrechnung: nuo Jē̦kabiem līdz Labrenčiem, von Jakobi bis Laurenti Konv. ^2.

Avots: ME II, 396

‡ Labre̦ñcs Mežamuiža (Grenzhof), = Labreñcis: Labre̦nca diena, tirgus.

Avots: EH I, 710

lab˙rît! Demin. lab..rîtiņ! guten Morgen, als Begrüssungsformel: lab..rītiņ, znuota šķelmi! BW. 13730, 20. Scherzhaft: lab˙rīt nuo rīta! kā cēluos, tâ vēluos. labrītu duot, am Morgen grüssen; labrītu saņemt, den Morgengruss erwidern.

Avots: ME II, 396

labrîtiņas, Pasteln (scherzhaft) Gaiken; Bastschuhe Setzen n. Etn. II, 129.

Avots: ME II, 396

‡ labrîtuôtiês, "guten Morgen" sagen: ej, labrītuojies, kur gribi! man tava labrīta vairs nevajaga Janš. Bandavā II, 102.

Avots: EH I, 710

labrīts (s. unter lab˙rît), der Morgengruss: labrītiņš, dievpalīgs, tā pirmā valuodiņa BW. 3029, 3 var. duotuļu labrītu, labvakareņu BW. piel. ² 10062 ¹ , 3.

Avots: EH I, 710

labrùocis, im Gegensatz zu kreisruocis, kreilis, einer, der alles mit der rechten Hand macht: Eiruopas apdzīvuotāji bijuši labruoči A. XI, 576; MWM. VIII, 716.

Avots: ME II, 397

labs,

4): l. (ziemlich gross)
ļaužu pulks BielU.;

6): nee̦smu... ne˙kāda vājiniece, sajūtuos ve̦se̦la un laba kâ arvien Anna Dzilna 176;

10): labuo aci adīt Seyershof. labais mazgs; ein Kreuzknoten (im Gegensatz zu
cūkas mazgs) Dunika, Rutzau;

11): tur palika viss muns l. Gr.-Buschh. kamē̦r pašas labu nuodzīvuos ebenda. nu vairs nav laba (= labi) Janš. Dzimtene III2, 14. kâ Ulgai laba klājas? FBR. XVI, 101; 12): "LP. XVIII, 245 [falschl]" ME. II, 398, Z. 21 v. o. zu ersetzen durch "Austr. XVIII, 249". lîst ar labuo Kreuzb. n. BielU., es regnet in einem fort,
pīpe viņam ar labuo vēl zuobuos Saul. Daugava I, 55. bē̦rns jālabina uz labu Seyershof; ‡

14) durch Assimilation fürs Adverb labi (s. dazu Fraenkel ZsIPh. XIII, 209 f.): l. liels dē̦ls viņiem ir Sonnaxt. labu karstu ūdeni Pas. XI, 20. kūru labu lielu guni...; ņēmu labu druošu sirdi BW. 14744. Hierher gehört auch das Zitat ME. II, 397 (unter 4) aus BW. 14806.

Avots: EH I, 710

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398

‡ labsajūta, das Wohlgefühl.

Avots: EH I, 710

labsir̂dĩba, die Gutherzigkeit: stipriem cilvē̦kiem piemīt labsirdība LP. XIII, 522 [falsch!].

Avots: ME II, 398

labsir̂dīgs, gutherzig: ve̦de̦kla bijuse ļuoti labsirdīga LP. VII, 1201.

Avots: ME II, 398

labskaņa ,* der Wohllaut.

Avots: ME II, 398

labt: auch (gewöhnlich mit sa- ) Oknist.

Avots: EH I, 710

labt, -bstu, -bu, intr., sich versöhnen: paši kaunas, paši labst Lös. n. Etn. IV, 129, [Warkl.].

Avots: ME II, 398

‡ labtik, sehr, stark Bērzgale: Jānis l. pārsabīda Pas. V, 304 (aus Dagda). Vgl. (abi tik (stark) pasaļ Pas. VI, 137.

Avots: EH I, 710

labucĩtis: ej vien, labucīte, mežiņā! (zu einer Kuh gesagt) AP.

Avots: EH I, 710

[labucĩtis Zaravič, = labulis.]

Avots: ME II, 398

labulis, gew. das Demin. labulĩtis, mein Bester: mīlestība, labulīt, ir augstākais pasaulē Poruk, Smilt., Lub.

Avots: ME II, 398

labums,

4): dēļ tava labuma (in deinem Interesse)
es gribēju izpestīt tavu māti Pas. V, 200; ‡

6) ne˙kādā labumā viņi nedzīvuoja Frauenb., sie lebten durchaus nicht verträglich.

Avots: EH I, 710

labums,

1) das Gute, das Gut, Eigentum:
visu tuo labumu (mantu) pūķi bij sane̦suši LP. VI, 101. redz, kur nu mans labums aprīts IV, 7. augstākais labums, das höchste Gut SDP. VIII, 96;

2) das Verdienst, die Wohltat:
kungs par tādu labumu atdevis puisim savu meitu par sievu LP. IV, 206;

3) die Güte, der Wert:
ce̦nu nuoteic preces labums;

4) vienā labumā dzīvuot, in Herrlichkeit und Freuden leben:
nuo tās dienas dzīvuojis vienā labumā LP. IV, 88. labumā iet, zur Förderung der Gesundheit, zum Segen gereichen: šis ēdiens man iet labumā Kand. kâ tad man neies labumā? wie sollte sich mein Reichtum nicht mehren? LP. VII, 831;

5) der Plur. labumi, Leckerbissen, schöne Speisen:
ne tad taupīja cepešus, ne citus labumus LP. IV, 79. puisim brīnum pa prātam bez darba vienuos labumuos izmieluoties LP. IV, 70.

Avots: ME II, 398

labunĩte, ein Schmeichelwort für Personen weiblichen Geschlechts: Liebling Ar.; [labūnīte, ein Kuhname Sessau; aus labulīte?].

Avots: ME II, 398

[labūnītis (?) Lös. "ein kleiner Anbau unter dem Riegendach zum Aufbewahren von Spreu". Mit hochle. a aus e̦?]

Avots: ME II, 398

lab˙vakar: de̦vušas Jē̦kabam labvakarus Janš. Bandavā II, 217.

Avots: EH I, 710

lab˙vakar! guten Abend! labvakaru duot, teikt, guten Abend sagen: aiznes manai māmiņai simtu, simtu lab- vakaru (Var.: simtu labu vakariņu) BW. 4384, 2.

Avots: ME II, 398, 399

labvẽlĩba, die Gunst, Zuneigung: viņš bauda augstāku aprindu labvēlību Latv.

Avots: ME II, 399

labvẽlîgs, wohlwollend, günstig: Jē̦kaba brūte arī pret Ansi it labvēlīga JK. III, 80. labvēlīgi apstākļi, günstige Umstände.

Avots: ME II, 399

labvẽlis (f. labvẽle), der Wohlwollende Elv., der Gönner: viņam nebij ne mantas, ne bagātu radu, ne labvēlu JR. IV, 11. grieza, mana labvēlīte, tā dziedāja rudzīšuos BW. 27998.

Avots: ME II, 399

‡ labvēlīte N.-Peb., die Löbelie (hieraus umgestaltet).

Avots: EH I, 710

labzâle, Krähenaugen (strychnus nux vomica) Ruj., RKr. III, 130: kad sāp kakla iekšpusē vai arī tur kas aug, tad mutē jātur labzāle Etn. IV, 114.

Avots: ME II, 399

laulabas: auch C., Ramkau (mit aũ ), Bērzgale, Kalnemois, Oknist, Warkl. (mit àu ² ), Pas. VI, 146, 424; VII, 42; VIII, 401; X; 143, 249; "eine Mahlzeit, die nach der erfolgten Trauung lm Kirehdorf eingehalten wird" Warkl.: ja kāziniekiem mājas tuvu pie baznīcas, tad tie re̦ti ē̦d laulabas: par tiem saka: "kāzas bez laulabü.

Avots: EH I, 723

[laulabas Zb. XV, 215, L. W. 1922, № 9, 3 _3, = laulĩbas.]

Avots: ME II, 428

laũlabniẽks: auch Orellen, (mit àu ² ) Oknist, Warkl.: laulabnieku kumēleņi BWp. 1384, 1.

Avots: EH I, 723

laũlabniẽks Kaudz. M., Bers., C., Aps., Sessw., [Ronneb., Smilt.], = laũlĩbniẽks.

Avots: ME II, 428

liblaba, libulabu lapsiņa,

1) [liblabiņš Dond.], der Schmetterling Sassm. (in der Kindersprache), [Gipken];

2) comm., der Schmeichler:
tā tik tāda liblaba Dünsb. mīksta mēle kâ libulabu lapsiņai Naud.;

[3) liblabiņi, junge Mädchen mit leichtem Betragen
Gipken. - liblaba 1 u. 3 jedenfalls aus liv. liblaba "Schmetterling"; zur Bed. 2 vgl. noch liberêt und liv. libdi "schmeichelnd".]

Avots: ME II, 465

‡ liblabe Dond., = liblaba 1 (nicht bloss in der Kindersprache).

Avots: EH I, 740

mañtglabis, der Hüter eines Schatzes Lautb. Marģeris 3.

Avots: ME II, 562

mazlabĩba, das Kleinkorn: ar mazlabību baŗuo luopus Ahs.

Avots: ME II, 573

mīlabas, in der Verbind. mīlabu nevar, man kann sich nicht genug freuen, ergötzen: mìlabu ² nevar, cik skaists ir šis upes līcis Druw. n. RKr. XVII, 68. priedes, egles tautiņās, raudas nāca staigājuot; bāliņam bē̦rzu birzis, mīlabiņu (Var.: mīlīņu, mīļumiņa) nevarēju BW. 25933 var. Zu mĩļš.

Avots: ME II, 644

nelabaža, comm., der (die) Unedle, Schlechte, Abscheuliche, Niederträchtige: kāds es nelabaža! Stari II, 594.

Avots: ME II, 719

nelabe̦ns: hinter "vaļā! Vīt." ME. II, 719 hineinzufügen: "P. W. Šis ar mani tiesāties? 10".

Avots: EH II, 14

nelabe̦ns,

1) [nelabenis Ruj., nelabe̦nais Bers., nelabe̦ns Jürg., der Böse
(= nelabais)];

2) "?": nelabe̦ns, laid ausis vaļā! Vīt.;

[3) nicht ganz gut
Nötk.].

Avots: ME II, 719

nelabē̦ns (unter nelabe̦ns): "draiskulis, kas neliek citiem miera" Schujen.

Avots: EH II, 14

[nelabuõjams, unverbesserlich.]

Avots: ME II, 720

[nelabprāt, Adv., ungern.]

Avots: ME II, 719

[nelabpràtîgs, unfreiwilig.]

Avots: ME II, 719

nelabs,

1) kai līta diena, nelabākas drēbes duod ganam Auleja.

Avots: EH II, 14

nelabs [li. nelãbas "böse"],

1) schlecht:
gana bija labu ļaužu, gana mani bildināja; par dieviņa likumiņu nelabais gadījās Ltd. 1840. man tāda nelaba garša mutē. man nelaba sirds, mir ist schecht zu Mute LP. II, 64. vīram palicis tâ nelabi ap dūšu III, 87. bārenītim klājas ļuoti nelabi IV, 146;

2) unheimlich, schrecklich:
pīle pārkšķina nelabā balsī LP. I, 117. saimniece iebļaujas nelabi IV, 33. tūliņ izskatījis šuo tâ nelabi IV, 132. sācis nelabi glūnēt V, 383;

3) nelabais - euphemistische Bezeichnung des Teufels
kad tevi pats nelabais! LP. IV, 10. pi tu, nelabais! JR. IV, 85. bļauj, ē̦das, iet kâ pats nelabais. vai od. kas nelabais tevi dīda? LP. IV 93, VII, 892. nelabais viņu zina, das weiss der Teufel. Auch so das Femininum nelabã: meita kâ pati nelabā sāks ārdīties pa baznīcu LP. VI, 505.

Avots: ME II, 719

nelabums, ‡

2) eine Krankheit
Salis, Wessen: kad sive̦nam ir tāds n. klātā, tad viņš dzeŗ vircu Salis; ein Geschwür an einer zerquetschten Stelle Wessen; "vieta ādā, kas pūžņuo, milst" Kaltenbr.

Avots: EH II, 14

nelabums [li. nelabùmas "Boshaftigkeit"], das Schlechte, Böse, der Schaden: nelabums, kas tur virsū pluduoja, e̦suot pruojām LP. V, 12. nuo tam mums neceļas ne˙kāds labums, bet vienīgi nelabums.

Avots: ME II, 719, 720

nelabvẽlĩba ,* die Ungunst, Missgunst.

Avots: ME II, 720

nelavẽlîgs ,* ungünstig, missgünstig: nelabvēlīgi apstākļi, cilvē̦ki.

Avots: ME II, 720

neabvẽlis, f. -le, der (die) Nichtwohlgesinnte, Neidische: visus viņš tur par saviem nelabvēļiem Apsk. glāžu šķirstam nelabvēles kâ virves aptinušas re̦snas lēles Asp.

Avots: ME II, 720

[niẽkaklabis U., ein Faselhans.]

Avots: ME II, 750

[niẽkklabis Nigr., = niẽkkal˜bis.]

Avots: ME II, 750

nùoglabât, ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch bewahren
Salis u. a.: kâ tad es tuo varēju tik ilgi n˙! Refl. -tiês,

1): auch Pas. I, 220; VII, 331; IX, 274, 304; X, 543, Warkl.

Avots: EH II, 45

nùoglabât, tr., verstecken, verwahren: kaķītis iešuot pili izlūkuot, kur gre̦-dze̦ns nuoglabāts LP. IV, 87. nuoglabāt galdu,

a) den Tisch verwahren, verstecken;

b) den Tisch abdecken.
Refl. - tiês.

1) sich verstecken:
nuoglabājies! es tevi meklēšu;

2) sich abdecken:
ja vēlies, lai galds nuoglabājas, tas arī nuotiks LP VI, 960.

Avots: ME II, 784, 785

‡ nùoklabarêt "?": šâ tâ n. dzīvi Ar. "sich im Leben schwer durchschlagen".

Avots: EH II, 53

nùoklabêt: ragi vien nuoklabēja Tdz. 54475.

Avots: EH II, 53

nuoklabêt, ein klapperndes Geräusch eine Zeitlang von sich geben: ārā nuoklab ve̦cās durvis MWM. X, 215.

Avots: ME II, 797

nùoklabinât, ‡

2) eine Weile klappern:
stārķi, salaidušies, nuoklabināja Vank.

Avots: EH II, 53

nùoklabinât, fakt. zu nùoklabêt, klappern lassen, machen: nuoklabināt runu, eine Rede ableiern, abhaspeln. Refl. - tiês, eine Zeitlang klappern, sich mit dem Klappern abgeben: viņš laiciņu ap durvīm nuoklabinājies Blaum.

Avots: ME II, 797

nùolabinât, ‡

2) streicheln und freundlich anreden
Dunika: n. suni.

Avots: EH II, 60

nùolabinât, tr., weg -, ablocken: dzejnieks raudzījis viņas vaigam nuolabināt kādu staru laipnības A. VI, 577.

Avots: ME II, 806

nùosuolaba, das Versprechen, Gelübde [Ar.]: tagad mutīte, ar kuo šuo nuosuolabu apzēģelēja, bija jau pilnīgi apzinīga Ramānu Aleks.

Avots: ME II, 863

paglabât,

2): auch Dunika, Wolm. u. a.; ‡

3) = paaũklêt Fest.: apņēmies p. bē̦rnu Vanagu ligzda 183. Refl. -tiês: sich verstecken -
auch Warkl., Pas. XI, 397.

Avots: EH II, 133

paglabât, tr:,

1) verwahren, aufbewahren, verstecken:
atslē̦gas, mantas;

2) beerdigen, bestatten:
viņu paglabāja zem baznīcas pagraba DL.; paglabājamā diena, der Beerdigungstag LP. VII, 144. Refl. -tiês, sich erhalten, sich verstecken [Pilskalne]: ve̦cā mīlestība vēl būs paglabājusēs Aps. jaunās meitas aizbēga uz klēti un paglabājās zem vienas se̦gas BW. III, 1, 81.

Avots: ME III, 29

‡ paglabuôt LLD. II, 21, = paglabât, bewahren, behüten.

Avots: EH II, 133

paklabêt, intr., ein wenig klappern: paklabēja maltuvīši BW. 13646, 1.

Avots: ME III, 44

paklabinât, tr., intr.; ein wenig anklopfen, klappern machen: viņš paklabināja pie durvīm Dok. A. čigāniete paklabināja tukšuos żuokļus Lapsk.

Avots: ME III, 44

paklabinus jāt, im Galopp reiten LD. [paklabinus jât "mit iosem Hufeisen (am Pferdehuf) reiten" MSil.]

Avots: ME III, 44

palabinât, ‡ Refl. -tiês, eine Weile labinâtiês: ja gribi ar dusmīguo meitu atkal tikt draugs, tad tev vajadzēs krietni p. Dunika.

Avots: EH II, 147

palabinât, tr., etwas locken, begütigen: suni, zē̦nu.

Avots: ME III, 53

palabuôt, tr., etwas bessern: ceļu, laukus. Refl. -tiês, sich ein wenig bessern: viņa bija palabuojusies Stari II, 105.

Avots: ME III, 53

‡ palàbuôtiês ² (mit hochle. ā aus ē, ?) Gr.-Buschh. "izlikties labs, lai gūtu uzticību".

Avots: EH II, 149

palabs: vārījums izdevās itin p. Jaun. Ziņas 1938, № 208. palaba balss Janš. Līgava II, 359.

Avots: EH II, 147

[palabs, ziemlich gut: mājām vēl palabas ē̦kas Ahs.]

Avots: ME III, 53

‡ pãrlabinât,

1) heimlocken
Dunika;

2) herüberlocken
M. 375: p. puisi uz savu pusi.

Avots: EH XIII, 204

pãrlabuôt: p. nabagmāju par skuolu AP.

Avots: EH XIII, 204

pãrlabuôt, tr., verbessern: viņa skaitīja baušļus tik skaidri, ka ve̦cai neatlika kuo pārlabuot Kaudz. Subst. pãrlabuõjums, die Verbesserung, das Verbesserte; pãrlabuôšana, das Verbessern; pãrlabuôtãjs, der Verbesserer.

Avots: ME III, 163

‡ paš˙labā,

1) = pat˙laban Siuxt: viņi p. kâ nuome̦tuši kaudzi. nuogāju laimīgā brīdī: ēda p.:

2) = tikkuo Frauenb.: p. sāka līt.

Avots: EH XIII, 179

pašlabumniẽks,* der Egoist.

Avots: ME III, 114

pašlabums,* [der eigene Vorteil].

Avots: ME III, 114

[pašsaglabâšanâs, die selbsterhaltung: dzīvības pašsaglabāšanās instinkts Austriņš Nuopūtas vējā 35.]

Avots: ME III, 117

patlab (li. patlab), gew. pat˙laban, nach Adolphi auch patlaba, patlabad [Für. I, unter tagad], soeben: sāk patlab lietus līt. [- laban ein Illativ? vgl. Bezzenberger BB. XV, 215 f.]

Avots: ME III, 123

‡ pat˙labi Salasīšana 110, patlabin Strods Par. vördn. 131, = patlab.

Avots: EH XIII, 183

pìeglabât, aufbewahren: kuo ceļā atruod, tas jāpieglabā Lapsa-Kūm. 11. pieglabā! nākamās dienās tev pašam nuoderēs LP. IV, 26. pieglabāt, tas cita lieta; tad zini, kas tev patiesi ruokā A. XI, 155. ja šuo dvieli pieglabāsi, tad tev arvienu būs zvejā laime Pas. III, 391.

Avots: ME III, 250

pìeklabinât,

1) anklopfen
Spr.;

2) dazwischen klopfen od. klappern:
klabatas, ar kuo pieklabināt pie lielās mūzikas klāt R. Sk. I, 25.

Avots: ME III, 257

pìelabinât, begütigend herbeiziehen, herbeischmeicheln, anlocken (z. B. ein Kind, einen Hund); begütigen, bereden zu etwas: saimniece gavējuse dienām, kamē̦r pielabinājuse dievus LP. VII, 324. (puisītis) meitiņu pielabināja: nāc, nāc, meitiņa, še saldi riekstiņi! BW. 22855. jūs manu dē̦lu e̦sat apmulsinājuse un pielabinājuse Vēr. I, 1341. ar pielabināšanu var panākt arī tuo, ka mīlestība atjaunojas Etn. II, 168. Refl. -tiês,

1) für sich anlocken:
varu labāku arī sev pielabināties Apsk. v. J. 1903, S. 355;

2) sich anschmeicheln:
kad viņam vajadzēja... palīdzības, tad viņš prata pielabināties Lautb. Luomi 28. tiesas vīrs pielabinādamies sacīja... Kaudz. M. 37. mana sirds pie kādas sievas ir likusi pielabināties Glück Hiob 31, 9.

Avots: ME III, 264

saglabât,

2): "siena sakŗaut kādā ē̦kā" Siuxt: atve̦d ē̦damuo un saglabā uz staļļa augšu.

Avots: EH XVI, 408

saglabât, tr.,

1) alles verwahren
U., aufbewahren: rieksti, pašas lasīti un te pat līdz pavasaŗam saglabāti Jauns. atlikušuo ēdienu nuoņe̦m un saglabā BW. III; 1, 19;

2) mit dem Verwahren, Weglegen fertigwerden
U.;

3) eine bestimmte resp. eine längere Zeit aufbewahren, verwahren:
trīs gadiņi saglabāju uoša vāli pabeņkē BW. 23418, 3 var. Refl. -tiês, sich erhalten: tu... gribi saglabāties, mēs - sadegt Stari I, 187. ā buoļi labi saglabājušies Dunika.

Avots: ME III, 625

‡ saklabêt, klappernd, klopfend (intr.) erschallen: vē̦zdas vien saklabēja Tdz. 54398.

Avots: EH XVI, 417

saklabinât,

1): ciemiņš saklabināja (= pagrabināja ar klabatu) pie durīm Dunika, Rutzau.

Avots: EH XVI, 417

saklabinât, tr.,

1) stark klappern machen; zusammenschlagen, dass ein klappernder Laut entsteht:
gūžiņas saklabinājis, sisenītis ielīda V. Eglītis;

2) (auf dem Klopfbrett) klopfend, klappernd zusammenrufen:
ar klabiķi saklabina ēdiena laikā cilvē̦kus mājā Ahs. n. RKr. XVII, 49.

Avots: ME II, 648

salabdienuôtiês Wid., sich begrüssen, einander guten Tag sagen: viņš tuvuojās Terēzei un mātei, lai ar tām salabdienuotuos A. v. J. 1896, S. 346.

Avots: ME II, 664

salabinât, tr., (jem. wieder) gut stimmen, versöhnen, beschenken, bestechen Spr.: māti salabināt Pūrs II, 62. es atkal salabināšu tē̦vu Blaum. salabini večus, ja gribi dabūt! ders. Refl. -tiês, Frieden schliessen, sich versöhnen Wid.: radi mantuojuma dēļ sanaiduojās, bet pēdīgi atkal salabinājās Ahs.

Avots: ME II, 664

salabîtîes Pas. I, 270, = salabt, sich versöhnen: viņi atkal salabījās MWM. VII, 882.

Avots: ME II, 665

salabuôt: verbessern: kâ zeme salabuojama Pas. XIII, 15.

Avots: EH XVI, 423

salabuôt, tr., ausbessern.

Avots: ME II, 665

‡ salabrîtuôtiês Kaudz. Izjurieši 180, einander "guten Morgen" sagen.

Avots: EH XVI, 423

salabt, auch refl. -tiês, sich versöhnen: dievs ar ve̦lnu salabuši LP. VII, 1162. vīrs ar sievu atkal salabuši Ahs. viņš gribēja... izlīgt ar sievu, aizmirst, salabt A. Upītis. kâ tad jūs īsti salabāt pēc tik ilgiem gadiem? Blaum. patiesājas un atkal salab MWM. v. J. 1896, S. 800. visu laiku tā N ar NN ienaidā; nu ir laba salabusi (Var.: sasalaba; nu tuos naidus saderēja) BW. 1611. suns ar kaķi nevarēja salabt (sich an einander gewöhnen) Dunika.

Avots: ME II, 665

salabuka, eine Speise aus Wasser, Sirup od. Zucker und saurem Brot Gr: Behrsen n. Etn. I, 41.

Avots: ME II, 665

savlabis* der Egoist Dr.

Avots: ME III, 791

sklabiņu Wid., = sklābiņu.

Avots: ME II, 881

slabnieks (?), die Malzdarre Druw. n. Etn. II, 161.

Avots: ME III, 912

‡ šlabraki Meselau "alte Kleider, namentlich ein unsauberer Frauenrock".

Avots: EH II, 642

‡ I slabraks AP. "ein träger, ungewandter Mensch".

Avots: EH II, 518

‡ II slabraks Jürg. "ein alter Mantel"; vgl. sladraks.

Avots: EH II, 519

‡ šlabraks Tals., Schneeregen.

Avots: EH II, 642

slabrât, -ãju, slabrît, -ĩju, mit nassen Kleidern gehn U.; waten Salis n. U. Aus nd. slabberen (in Grimms Wrtb. unter schlabbern)?

Avots: ME III, 912

slabriķis, Name für kleine Kinder, die gern im Wasser herumwirtschaften Salis n. U.

Avots: ME III, 912

slabrît, s. slabrât.

Avots: ME III, 912

šlabt (?) Wid., = šļabt.

Avots: ME IV, 58

‡ slaburêt nuost Lems., (Sanne od. Fett) abschöpfen: viņš slaburē kreimu nuost piena tuolīšam.

Avots: EH II, 519

šlaburêt (?) Wid., = šļaburêt 2.

Avots: ME IV, 58

šIaburis (?) Wid., einer, der undeutlich spricht, beim Sprechen schnarrt.

Avots: ME IV, 58

tàlab: auch (mit ã) Blieden, (mit â ² ) Frauenb.

Avots: EH II, 670

tàlab Iw. (mit â ^2), tãlab Dunika, > talab Popen n. FBR. VIII, 129, verkürzt aus tàlabad, darum, deshalb: tālabad tam arī labprāt klausīja Launitz Stāsti 43. tālabad ka tas neprata lasīt Austr. kal. v. J. 1893, S. 59. tālab, tālab! sagt man, wenn man der Meinung eines andern beipflichtet Dunika.

Avots: ME IV, 144

tàlabapêc, = tàlab: tālabapēc izsūtījis... dē̦lus putnu uzmeklēt LP. VI, 938.

Avots: ME IV, 144

tamlabad, = tālab(ad), tamdēļ, deshalb: tamlabad negribēja pilsē̦tā iet Lautb. Luomi 84. saaugušas biezumā un tamlabad tad arī palikušas krūmu kārtā Siliņš 29.

Avots: ME IV, 129

tiklab, sowohl: tiklab vidzemnieki, kâ kurzemnieki U., sowohl Livländer als Kurländer.

Avots: ME IV, 183

tuõlabad(ās) Iw., Adv., = tālab(ad).

Avots: ME IV, 284

tuõlabad(ās) Iw., Adv., = tālab(ad).

Avots: ME IV, 284

uzglabât, aufbewahren: ūdenî, kuo par svē̦tu turēja, uzglabāja BW. I, S. 180. uzglabāt atmiņā. Refl. -tiês, sich erhalten: par tuo uzglabājusies šāda teika LP. VII, 1286.

Avots: ME IV, 332

‡ uzglabâtava Strods Par. vōrdn. 179, = uzglabâtuve.

Avots: EH II, 722

uzglabâtuve* Wid., der Ort, die Stelle, wo etwas aufbewahrt wird.

Avots: ME IV, 332

uzklabinât, klappernd aufwecken: uzklabināt kādu nuo miega.

Avots: ME IV, 341

uzlabêtiês, = uzlabuôtiês: slimnieks uzlabējies Frauenb.

Avots: ME IV, 350

uzlabinât, ‡

2) mit Güte zu etwas bewegen (?):
šis saimnieks vare̦ni pruot kalpus u. Seyershof.

Avots: EH II, 727

uzlabinât, (auf etw.) hinauflocken: uzlabināt vistas uz kūtsaugšu.

Avots: ME IV, 350

uzlabuôt, aufbessern, verbessern: skuolas... uzlabuotas MWM. XI, 218. muižu e̦sam uzlabuojuši Rainis Gō"te V, 51. Refl. -tiês, sich aufbessern, sich verbessern.

Avots: ME IV, 350

‡ žē̦laba, Wehmut: tev būs kauns, man - ž. (Var.: žē̦l) BW. 21961, 1.

Avots: EH II, 818

žẽ̦labaîns, kläglich, wehmütig: lai nedzirdē̦tu žē̦labaiņuo šņukstēšanu Domas II, 1028. žē̦labaini ste̦n Līgotnis. žē̦labainā balsī Pūrs I, 154. žē̦labaina sirsniņa Dr. vēja kuokle žē̦labaina U. b. 85, 50. žē̦labainas dzejas MWM. VII, 903.

Avots: ME IV, 805

žẽ̦labas, auch žē̦labi, Klagen, Wehmut, Bedauern, Reue U. (unbek. in Dond., Dunika, Schnehpeln, Stenden): mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost RKr. VI, 462. tautām lielas žē̦labinas BW. 6377. es savai māmiņai žē̦labiņas padarīju 8006. ja neduosi tuo meitiņu, es nuomiršu žē̦labās 13250, 32. iešu pate pakaļā gredzeniņa žē̦labās 6266. sirdē̦stiem, žē̦labiem salauzīju zuobentiņu 13747 (aus Kastran). ķēniņš ieņēma tādas žē̦labas prātā LP. VI, 947. žē̦labās nevarējuse ne nuomazgāt miruoni V, 62. Aus der Vorstufe von r. жáлоба "Klage".

Avots: ME IV, 805

klibuŗu klabuŗiem iet, über Hals und Kopf gehen Selg. n. Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 225

‡ II a, aber: maz, a labs bija Sonnaxt. a ka tu tâ darīsi, tad labi nebūs Oknist. a kuo tad jūs tur varat darīt! Siuxt. a kāpēc tad tu pats negāji līdz? ebenda. Aus slav. a.

Avots: EH I, 1

aba,

1) eben:
aba tālab, tālab aba, tāpēc aba, eben deswegen; ap kalnu it kā dūmi kūpuļuoja, - aba tālab kalns dabūjis vārdu (zilais kalns) LP. VII, 1324. tas jau aba tas, kas samaitā mūsu krietnākuos nuoduomus. nu ab' tikai apjēdzuos, ka māmiņas man nevaid BW. 23832. [Wenn dies aba alt wäre, so könnte man das a- mit dem a- von ai. àha "gewiss, ja" vergleichen; nun ist aber z. B. tāpēc aba gleichbedeutend mit tā ba pēc z. B. bei Manzel, und aus tā-ba könnte, indem es als tā-aba aufgefasst wurde, dies aba entnommen sein].

2) bet aba [wohl aus slav. abo "etwa"]
nu kāda laba diena zem kunga pātagas dzīvuot? Purap.

3) jūs gan iesiet, es aba ne Wid. [Im letzten Satze geht aba über abar wohl auf d. aber zurück.]

Kļūdu labojums:
kūpuļuoja = kūpuļuo

Avots: ME I, 5

abeji C. [und in Saussen], abẽji PS. (li. abejí),

1) beiderlei:
tādēļ gājis ar abejiem ābuoļiem uz savu pilsē̦tu LP. VI, 602, mit beiderlei Äpfeln, d. h. mit den von beiden Apfelbäumen gepflückten Ä. - brālis nuorauj nuo abejiem augļiem LP. VI, 761; abeju dzimumu bē̦rni.

2) beide,

a) bei plur. t.: abeji rati jāaizjūdz, beide Wagen müssen angesspannt werden;

b) in manchen Gegenden Mittelkurlands und auch in Livland für abi, abas gesetzt: abejās ruokās, in beiden Händen;
šuo abeju krūmu uogas labas Grünh.

3) Nom., Akk. Dual.: [äbeju komanu (Bersohn)]. divej kre̦klu mugurā, abej me̦lnu nuovalkātu BW. 20630,5. cūku gani cūkas zīda, abej ausu turē̦dami 29350,1; mūs muižā divej' vārtu, abej ve̦lnu sargājami 31417,1. [Wohl, gleich li. abeja bei Bezzenberger BGLS. 186 f., altes Neutrum, wie abaju oben].

Avots: ME I, 5

abi, beide, erstarrter Nom., Akk. Dual. fem. und neutr. (li. abì, slav. обѣ); jetzt als Nom. Pl. masc. empfunden, und dazu d. Nom. fem. abas hinzugebildet; Gen. abu, abju, abńju, abeju Bers., Gen. und Lok. Dual. abeis oder abeiš (wohl aus abejus, agl. aksl. овою und ai. ubháyōḥ), Dat. abiem, abjiem, abējiem m., abām, abjām, abējām f., Akk. (abi), abus, abjus, abējus m., (abi), abas, abjas, abējas f., abuôs, abjuôs, abējuôs m., abâs, abjâs, abējâs f. zied ābele pret ābeli, abi oder jetzt häufiger - abas vienā kalniņā BW. 251; abu, abju, abēju, abeiš, auch abi ruoku pirksti nuosaluši; pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4; abeiš pušu ceļam gŗāvis, zu beiden Seiten des Weges ist ein Graben, Nauditen, Suixt, Lesten; grūduši pa abiem (beide zusammen) kaķi upē LP. VI, 153. Sprw.: abi labi, bāz maisā. skaties abām acīm, klausies abām ausīm (auch ar abi aci, ar abi ausi). ab' auši dzirdēt, pušmutes runāt. Naud. abi verbindet sich häufig pleonastisch mit divi (wie li. abìdvi, abùdu): ķēniņa meita sle̦pe̦ni turējusi kaimiņa ķēniņu par brūtganu, kuo neviens nezinājis, kā tik viņi abi divi paši Etn. IV, 69.

Avots: ME I, 5, 6

âbuõlaite: auch Warkl. (âbùolàite ² ): ābuolaitē lini labi aug.

Avots: EH I, 192

âbuõlãjs, âbuolāja BW. 11905, 5. âbuõlinājs, âbuõlaite, âbuõlaîne (Tirs.), das abgemähte Kleefeld: ābuolinājā sē̦tie mieži izduodas labi B. Vēstn.; ābuolājā kājas āva BW. 30278.

Kļūdu labojums:
abgemähte = (abgemähte)

Avots: ME I, 234

abpusējs, beiderseitig: mūsu pusē abpusējas sūdzības par padarītā un padarāmā darba daudzumu un labumu traucē saimnieku un gājēju labuo satiksmi Etn. III, 90.

Avots: ME I, 6

ačka,

3) : ačka, dulla, kustin[i] labuo (sc.: kāju)! BW. 6764 var.; "ein kluget u. geheimnistuerischer Mensch"
Ruj.: redz ar, kur ačka, ka izpinis kurvi!

4) : ačka - auch Urellen, Ruj., Salisb., Serbigal, Wolm., ačkis - auch Serbigal: ačka! kas ta[d] tas? Serbigal n. FBR. IV, 62. uja, ačka! ebenda. kur nu, ačka, dzīsies! ebenda. kas šis tāds ačka (ačkis) nav! ebenda. ačka! nemē̦tā zābakus! Orellen; ‡

5) ačka, das Auge
Pas. I, 172.

Avots: EH I, 3

‡ acuôt, okulieren: kad (ābeles) ar acuošanu iepuortē̦tas, tad nav vis tik labi, kâ kad ar laulāšanu Saikava.

Avots: EH I, 3

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

adinât, 1) : auch C., Erlaa, Golg., Kegeln, Lems., Sessw., Trik.; ‡

2) freqn. zu adît, stricken:
tā būs laba līgaviņ[a], kas būs mani gaidījus[e], raibus cimdus adināj[u]se BW. 32037, 9 var.

Avots: EH I, 3

adît, -u, -ĩju (li. adýti "sticken; [nach Juškevič] продѣвать иглою, колоть"), tr., intr., stricken: adīkli, cimdus, zeķes, raibu rakstu BW. 7161; vīzes adīt, flechten (L.), gew. pīt; vīzēm de̦gunu adīt, die Spitze der Bastschuhe flechten; atkalnu, atkalniski adīt, eine Reihe von krausen Maschen stricken; labiski a., rechts stricken. Übertr. uz mājām zirgam kājas kâ adīt ada MWM. I, 595. Refl. -tiês,

1) für sich stricken,

2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,

3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,

1) das Gestrickte,

2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. gro,n "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 ^4, 351, dem sich Walde Wrtb. ² unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].

Avots: ME I, 11

agri adv., früh: agri ceļas, vē̦lu brauc Sprw. JK. II, 96. paagri, recht früh. labāk agrāki, nekā vē̦lāki, nicht gesäumt!

Avots: ME I, 11

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. ² (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14

‡ aitene, das Schaf Stomersee; ein noch nicht erwachsenes Schaf od. eine solche Ziege (mit aĩ ) Siuxt n. Fil. mat. 65: aunelim arvienu labāka vilna kâ aitenei.

Avots: EH I, 5

àitiņas, ‡

7) kleine, leichte, weisse Wölkchen
Bers., Oknist: re, kur pie debesīm aitiņas! - būs labs laiks Oknist.

Avots: EH I, 5

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17