Paplašinātā meklēšana

âbuõlaite: auch Warkl. (âbùolàite ² ): ābuolaitē lini labi aug.

Avots: EH I, 192

‡ âbuôlte̦ns ² Strasaen, = âbuole̦ns ² .

Avots: EH I, 192

‡ acĩte, ein Kartenspiel (r. очкó ) Oknist u. a.

Avots: EH I, 2

‡ acmete, eine, die die Augen (die Blicke) auf jem. wirft: (Glīzdās) meitas... me̦tušas acis uz Silenieku... kas tas būtu Glīzdu acmetēm par prieku, ja... dabūtu Silenieku! Janš. Precību viesulis I6.

Avots: EH I, 2

actenis, Netzmagen (Lasd.) pēc acteņa gle̦znuojuma Antr. II, 65.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): pēc acteņa gle̦znuojuma Antr. II, 65.

Avots: ME I, 9

acte̦ns, mit einem mit dem Auge zu vergleichenden Gegenstande versehen: acte̦ns gre̦dze̦ns, Ring mit einem Steine, acte̦na ce̦pure, Mütze mit einer Kokarde. Kremon.

Avots: ME I, 9

agrtecīte, die Frühlaufende, Beiwort der Biene Stari II, 484.

Avots: ME I, 12

‡ aĩtele Frauenb., ein junges Schaf.

Avots: EH I, 5

‡ aitene, das Schaf Stomersee; ein noch nicht erwachsenes Schaf od. eine solche Ziege (mit aĩ ) Siuxt n. Fil. mat. 65: aunelim arvienu labāka vilna kâ aitenei.

Avots: EH I, 5

àitenes: anchusa arvensis; ‡

2) eine Art Pilze
(mit aî ² ) Salis, Sussikas.

Avots: EH I, 5

àitenes, Acker-Krummhals (Lycopsis arvensis L.) RKr. II, 73, Konv. ²

Avots: ME I, 14

‡ aĩviêkste̦nãjs ² AP., àiviêkste̦nājs ² Prl. n. FBR. VI, 76, der Himbeerstrauch.

Avots: EH I, 5

aiviekstene: auch Fehteln, (mit aĩ ) AP., (mit ài ² ) Bers., Fest., Kroppenhof, Lös., Saikava, Sonnaxt, Warkl.

Avots: EH I, 5

aiviekstene [in Preili àiviêkstene ^2], aviêkstene Sissegal, aiviekstenãji A. XIV, 256 od. aiviekstu krūmi AP.; s. avene, avenãji.

Avots: ME I, 14

‡ àizdakterêt, lange und erfolglos kurierend zum Sterben bringen: dakterēja, dakterēja, kaleit aizdakterēja pruojām Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 17

‡ àizdzirkstelêt, Funken sprühen lassend sich entfernen: spīganas aizdzirkstelēja Trik.

Avots: EH I, 22

àizgàite,

1) : uz labu nu gan viņa visu rītu nedzied, nu jau būs uz kādu aizgaitu Erlaa. bē̦rni kad rāpus iet, tad ar saka: nu gan ir uz kādu aizgaitu - vai vaidēs, vai slimuos ebenda.

Avots: EH I, 23

àizgàite, àizgàita (aus àiz + gàita),

1) Hindernis, Verhindertsein, Mangel an Musse; Unglück, Unfall:
viņa dzīve bij nīkulīga un pilna dažādām likstām un aizgaitām Līb. P. 42; [ja suns uz celiņiem ķēzijas, tad tas ir uz kādu aizgaitu: vai nu būs kādam nuo mājas jāaiziet, jeb būs kāds cits sliktums Erlaa];

2) Krankheit:
kā nu nemirs, viņam tā aizgaita jau agrāki bij Kok.;

3) Ausrede, Vorwand, Grund:
viņš nepaguva ne kaut kā vēl teikt aizgaitei A. XII, 110; grābstījās pēc aizgaitēm A. XII, 813; neatrada nekādas aizgaites, nedz ievē̦ruojama ieme̦sla A. XII, 883; mākslas darbu aizgaitā (unter dem Vorwande, vorschützend) sapulcējās A. XII, 27; varēji jau atnākt, - nebij nekādas aizgaitas (Grund) Grosdohn;

4) ein Gang
(gaita) anstatt eines Andern.

Avots: ME I, 25

àizgul˜te, der Raum hinter dem Bette.

Avots: ME I, 28

àiziêtene, der Weggang (Spr.).

Avots: ME I, 30

‡ àizjuoste, der Raum hinter dem Gürtel: izvilkdams nuo aizjuostes (= r. из-под пояса ) ... maku Janš. Dzimtene ² III, 37.

Avots: EH I, 28

‡ àizkãrtene, ein Vorhängeschloss Ramkau.

Avots: EH I, 30

‡ àizklẽte, der Raum hinter einer klẽts: iznāca dārzā nuo aizklētes (r. из-за клѣти ) Janš. Bandavā II, 173.

Avots: EH I, 31

‡ àizmeteklis,

1) ein Haken zum Anhaken, Befestigen
Lös., Meselau: valga vijējs piesien linu sauju pie aizmetekļa;

2) woran man sich anhäkeln (anklammern) kann
Festen, Lub.: viņš spēji nuošļūca nuo kalna, neatrazdams ne mazākā aizmetekļa;

3) die Ausflucht, der Vorwand, Scheingrund
Festen, Lub.: tiesā blēdim bij labs aizmeteklis, uzrāduot citu viņa tīkatnē.

Avots: EH I, 39

aizuõte,

1) (mit aĩz- ) auch in Nieder-Bartau.

Avots: EH I, 60

àizuõte,

1) = azuõte, der Busen
Gr. - Essern, BW. 15545, 12;

2) die Ecke des Ofens vor der
aizguore Laud. In Bers., Festen u. Lub. aizuote = aizguore, die Ecke des Vorderofens;

3) die Kaffkammer
(Windau); cf. pe̦lūde.

Avots: ME I, 58

‡ àizpeñterêt,

1) a. dziju KatrE., Garn verreffeln und hin-, wegschleppen;

2) ungeschickt und nachlässig zuflicken:
a. caurumu;

3) taumelnd, schwankend hin-, weggehen.
Refl. -tiês, mit Mühe hin-, weggelangen, sich hinschleppen KatrE.: sliņķis nevar vien uz darbu aizpenterēties.

Avots: EH I, 41

‡ aîzpute ² MSil. "= âzpute 2."

Avots: EH I, 44

‡ aizputene (?) "ein kleines Schneegestöber" Wessen.

Avots: EH I, 44

aizsaĩte, der Verband: dakter, jūs darīsiet prātīgi, ja gatavībā turēsiet aizsaites Kaln.

Avots: ME I, 48

àizšķeterêtiês, àizšķetêtiês,

1) anfangen zu krausen:
dzija aizšķeterējās AP., JK.;

2) hinschlendern:
zē̦ni aizšķeterējušies uz e̦ze̦rmalu Schwnb., Neugut; davonziehen Infl. n. U.

Avots: ME I, 54

‡ àizskretelêt Borchow, mit einem kleinen Kinderwagen hin-, wegfahren.

Avots: EH I, 48

àizsteberêt: auch in Dunika, Saikava, Stenden und Salisb.

Avots: EH I, 52

àizsteberêt, intr., dahin-, wegwatscheln: viņa aizsteberēja šķuobīdamies vīram pakaļ Stari I, 38.

Avots: ME I, 53

‡ àizstebît,

1) hin-, wegtrotten, langsam und steif hin-, weggehen
Lis., Salis;

2) (etwas Schweres) hin-, wegschleppen
C.: a. maisu līdz durīm.

Avots: EH I, 52

‡ àizstebļît Tirsen n. RKr. XVII, 79,

1) = ‡ àizstebît 1;

2) (jemanden wider seinen Willen) hin-, wegführen:
a. blēdi uz cietumu, vērsi uz tirgu.

Avots: EH I, 52

‡ àizste̦bulêt, weinend hin-, weggehen Dunika.

Avots: EH I, 52

‡ àizsteģît, unbeholfen, steif hin-, weggehen Lemburg, Lemsal.

Avots: EH I, 52

‡ àizstèigt,

1) = àizstèigtiês: a. uz darbu Bauske, Salis;

2) sich beeilend (mit einer Arbeit) zeitig damit fertigwerden:
nu tuo vairs nevarēs a. (piem., sagrābt sienu priekš lietus ) Dunika, Kalz., Stenden.

Avots: EH I, 52

àizstèigtiês, intr., forteilen, dahineilen: tuo sacījis, ķēniņa dē̦ls aizsteidzās LP. V, 210. visi aizsteidzās uz pili LP. II, 49. es ar līkumu viņam uz ceļa aizsteidzuos priekšā LP. VI, 267. vecis jau bijis aizsteidzies atpakaļ LP. VII, 633.

Avots: ME I, 53

‡ àizstel˜lêt, hin-, wegschicken: aizstellējusi Īkstīti uz tīrumu Pas. IX, 142.

Avots: EH I, 52

‡ àizstenêt,

1) stöhnend, ächzend sich entfernen oder hingelangen;

2) stöhnend, ächzend (etwas Schweres) hin-, wegschleppen
C.: a. smagu maisu;

3) aufstöhnen
Spr. Refl. -tiês, aufstöhnen, -ächzen.

Avots: EH I, 52

‡ àizstepît Lis., = ‡ àizstebît 1.

Avots: EH I, 52

àiztecêt,

1) : aiztecējis priekšā Evang. 1753, S. 75.

Avots: EH I, 57

àiztecêt,

1) dahin-, davonlaufen, eiligst wohin gehen:
es redzēju skaistu meitu pa celiņu aizte̦kuot BW. 11297. kalējs aizte̦k alus traukiem pakaļ LP. V, 318. lieli ceļi,mazi ceļi, viš uz Rīgu aiztecēja BW. 12008. Veraltet die Konstruktion mit dem Akk.: tec, upīte, līkumā, aiztec manu līgaviņu (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas) BW. 26365;

2) von der Zeit, vergehen, verstreichen:
tā nu aizte̦k seši gadi LP. IV, 107.

Kļūdu labojums:
Veraltet die Konstruktion mit dem Akk. = laufend oder fliesend jem. überholen und sich ihm (ihr) in den Weg stellen
jāizmet (zu streichen): (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas)

Avots: ME I, 56

‡ àiztecinât,

1) hinter etwas, hin-, wegfliessen machen:
a. kam ūdeni aiz kakla;

2) vollfliessen machen und dadurch schliessen
Erlaa: a. caurumu ar sve̦kiem;

3) anzapfen:
aiztecināta muca. laikus a. alu Warkl.;

4) in kleinem Trab hin-, wegfahren:
a. uz pilsē̦tu Lemsal, Trik.;

5) schleifend stumpf machen
Warkl.: a. cirvim zuobus.

Avots: EH I, 57

‡ àiztèikt,

1) a. labu vārdu par uotru, Fürsprache für jem. einlegen;

2) a. priekšā, vorsagen:
a. uotram kuo priekšā. Refl. -tiês, einige Worte äussern: viņš tâ aizteicās un apklusa Adl., Golg., Schwanb.

Avots: EH I, 57

‡ àizte̦kalêt, hin und her laufend sich entfernen Bauske: cālē̦ni aizte̦kalējuši.

Avots: EH I, 57

‡ àizte̦kât, hin-, wegtrippeln: nezin kur bē̦rns aizte̦kājis.

Avots: EH I, 57

‡ aîztelˆst ² Salis, hustend betäuben: a. kam ausis.

Avots: EH I, 57

‡ àiztùmst, dunkel zu werden anfangen.

Avots: EH I, 59

‡ àiztenterêt, hin-, wegstraucheln; mühsam hin-, weggelangen: aiztenterējis aizvējā aiz mājas stāra K. Students Latvis No 1567, a. nuo kruoga uz māju. slimais kaut kâ aiztenterēja līdz durīm Schujen. Refl. -tiês, (nach saumseliger Vorbereitung) sich wegbegeben Trik., Wolmarshof: nevar vien aiztenterēties.

Avots: EH I, 57

‡ àiztepêt, verkitten, verschmieren Wandsen: a. luogu.

Avots: EH I, 57

‡ àiztept, verschmieren, zuschmieren Dunika, Rutzau: a. caurumu ar māliem.

Avots: EH I, 57

‡ àizterkšķêt, vollschwatzen, schwatzend betäuben: a. kam ausis. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit zu rasseln (klappern) anfangen: pļaujamā mašīna aizterkšķējās.

Avots: EH I, 57

‡ àiztèršķêt ² Saikava, = ‡ àizterkšķêtiês: vāģi atkal aizteršķēja.

Avots: EH I, 57

‡ àiztest, hustend betäuben: a. kam ausis.

Avots: EH I, 57

àizviekstene N. - Schwaneb., f. aiviekstene, avene, Himbeere.

Avots: ME I, 61

aizviete: der Raum zwischen dem Zimmerofen und der Wand Frauenb.

Avots: EH I, 64

‡ àizvilstelêt, wiederholt oder mehrere hin-, weglocken Lemsal: a. bē̦rnus.

Avots: EH I, 63

akate (unter akacis),

1) auch N.-Peb. n. Latv. Saule 1043.

Avots: EH I, 65

akate, akata, s. akacis. me̦lna purva akata Duomas III, 1234.

Avots: ME I, 62

aklenĩte, Aquilegia vulgaris, Akelei, Doblen RKr. III, 69, wohl das aus dem lat. aquilegia entlehnte deutsche Akelei, volksetymologisch an akls angeschlossen.

Avots: ME I, 62

akme̦naite, akminaite, ein Steincomplex LP. VII, 358.

Kļūdu labojums:
akminaite, ein Steincomplex LP. VII, 358. = akminaite LP. VII, 358 ein Ort, wo sich viele Steine befinden, ein Steincomplex.

Avots: ME I, 63

aknĩte, eine Blume MWM. X, 3; cf. akņu zāle.

Avots: ME I, 65

‡ akuote Appricken n. BielU., = akuõts I 1: ai, rudzīti ruogainīti, tava dārga akuote! BW. 27908 var.

Avots: EH I, 66

aletes, der Ruf eines Jägers: kad zaķi sašaunuot un aletes jākliedzuot JU.

Avots: ME I, 66

alˆkate Erlaa, wer Narrenspossen treibt, sich verstellt.

Avots: EH I, 67

alksnĩte (s. alksnene): auch Pussen (mit alˆ ² ).

Avots: EH I, 68

anksteri [li. ánkštaras oder ánkštiras dass.], Maden, Larven, Engerlinge: anksteri - ķirmuļi jeb kāpuri, cē̦lušies nuo divspārņu kukaiņu, kā uodu, mušu, knišu, dažādu spāru un dunduŗu uoliņām Konv ^2. [Wohl aus dem Kurischen; vgl. Slblt. Et. 34 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 71

‡ apdrãztelêt, ringsum ein wenig beschnitzeln: a. kuoku.

Avots: EH I, 78

‡ àpèlte ² Warkl., comm., ein gieriger (eig. und fig.) Mensch: āpeltei ni˙kad nav gan.

Avots: EH I, 194

‡ apiņvīte, die Hopfenranke: apkārt maiksni apiņvītes vijas Janš. Dzimtene IV, 130.

Avots: EH I, 86

apkãrteņš, dial. aus apkā`rteņis, rings herum, um und um: apgrieza visu apkārteņš Aps. apgrieza linus apk. Aps.

Avots: ME I, 94

apkārttecis,

2): man pirkstā auga apkārttecis Janš. Dzimtene V, 244.

Avots: EH I, 91

apkārttecis,

1) einer, der immer umherläuft,

2) eine Krankheit, der Fluss (?):
pret apkārtteci lietuo sē̦tluožas Etn. II, 163.

Kļūdu labojums:
eine Krankheit, der Fluss (?) = = apirda

Avots: ME I, 94, 95

‡ apkârtteķis ² Dunika, ein Geschwür um einen Nagel, das zuletzt den Nagel ganz vernichtet. Vgl. apkārttecis 2.

Avots: EH I, 91

‡ apkraustelêt Meiran, = ‡ apkraũstît.

Avots: EH I, 93

‡ apùoksterêt ² Lubn., Meiran, = ‡ apuõkšķerêt: a. (izmeklēt) visas malas.

Avots: EH I, 124

‡ appeñterêt Trik., verknotend herumwickeln um: a. kam dziju apkārt.

Avots: EH I, 104

appestelêt, -ļuôt, bezaubern.

Avots: ME I, 111

‡ apputenêt Wid., wehend (mit Schnee) überdécken.

Avots: EH I, 107

‡ apraustelêt linu sauju Oknist, aus einer linu sauja die lose abstehenden Fasern ringsum ausreissen.

Avots: EH I, 108

‡ aprikte Dunika, Frauenb., Kal., Rutzau, die Einrichtung (Vorrichtung, Anstalt): kad guovs aizrijas, nuostumj uz leju; viņiem tāda a., kur nuodze̦n Frauenb. kam vēl tāda a. (labi iekārtuota saimniecība) kâ manam kaimiņam? ebenda. a. vilnas kāršanai Dunika.

Avots: EH I, 109

‡ apskate,* die Besichtigung: luopu a. gāja apskatēs gar viņu rindām Veselis Daugava l, 424.

Avots: EH I, 113

‡ apskretelêt, mit Schleim besudeln Neugut.

Avots: EH I, 113

apskruõte: auch Wenden.

Avots: EH I, 113

apskruõte (Schrot, Schrote), der obere Saum an Weiberröcken Serb., C.

Avots: ME I, 122

‡ apstâte ² Dond., die Erholung (Unterbrechung): stradā visu dienu bez apstātes.

Avots: EH I, 117

‡ apstebêt (li. apstebė´ti) Dunika, = nùobrīnêt, durch Bewunderung schädigen: a. teļu (tas tad vairs neaug), guovi (tā tad duod maz piena).

Avots: EH I, 117

‡ apsteigt, in aller Eile bewältigen Dunika: lielie darbi nu apsteigti. Refl. -tiês, herumeilen um: a. ap e̦ze̦ra galu.

Avots: EH I, 117

apstellêt, bestellen: strādniekus.

Avots: ME I, 126

apstemêt, intr., sich beschmutzen Spr., Sissegal, Bers.

Avots: ME I, 126

aptecêt, ‡

6) = aptecêtiês: sirds aptecēja ķēniņa meitai Pas. IV, 476. dūša aptecēja Zobg. kal. 1893; ‡

7) sich belaufen (vom Vieh)
Dond.: cūka jau aptecējusi.

Avots: EH I, 121

aptecêt (li. aptekė´ti),

1) intr. u. tr., herumlaufen, umfliessen:
aptecēt ap kalnu. nevarēju pāri tikt, ne apkārt aptecēt BW. 29077. saule kalnu neapte̦k Ar. 312;

2) von der Zeit, verstreichen, vergehen:
gads būs aptecējis Blaum.;

3) begossen werden:
apte̦k... svārki ar asinīm BW. 34043, 23;

4) tr., im Laufen überholen:
ja tu mani aptecēsi BW. 33570 var.;

5) herumlaufend bedienen, pflegen, verrichten:
gan māmiņu aptecēšu BW. 6863. es jūs aptecēšu, apkuopšu uz labākuo LP. IV, 178. jauniem ve̦cie jāapte̦k. aptecēt visus darbus LP. VI, 811, visus sē̦tas suoļus LP. IV, 146, saimniecību R. Sk. 146, alle häuslichen Arbeiten verrichten. Refl. -tiês, übel werden, unwillig werden: apte̦kas dūša, sirds LP. IV, 64; kad sirds ate̦kas ar skumju jūtām, tad vārdi apmirst virs mēles Liev. 71. viņam žults aptecējās, ihm ging die Galle über. uogas apte̦kas, die (abgepflückten) Beeren reifen nach Schrund. - rūtes bija aptecējušās, waren beschlagen MWM. X, 192. [Auch: trächtig werden, nach LKVv. 22.]

Avots: ME I, 130

aptecinât (li. aptẽkinti), caus.,

1) um etw. laufen od. fliessen lassen:
lapuotu rīksti ar skudrām Etn. I, 114;

2) sirdi, Übligkeit, Ekel erregen.

Avots: ME I, 130

aptèikt: ‡ Subst. aptèicẽjs, wer über etwas zu verfügen (zu bestimmen) hat: Jūs e̦sat . . . īsta apzinātāja un apteicēja . . . pa visu nuovadu Janš. Līgava I, 225 (ähnlich II, 392).

Avots: EH I, 121

aptèikt, tr., verkündigen (in einem grossen Umkreise): lai apteiktu visur Dünsb.

Avots: ME I, 130

apte̦kât, auch aptē̦kât, freqn. von aptecêt, umherlaufen: kreisās ruokas pirksti sāka aptē̦kāt stīgas Stari II, 484. Refl. apte̦kâtiês, sich belaufen, begatten (vom Vieh, namentlich von Schafen).

Avots: ME I, 130

apteksne, die Aufwärterin Kronw.; cf. aptecêt 5. apteksnis, ein Bedienter (L.).

Avots: ME I, 130

aptèlzt ^2, vergeuden: pats visu apdzēris, aptelzis Aps. IV, 52. C.

Avots: ME I, 130

‡ aptempt, (ein grosses Quantum) austrinken Bauske: a. visu pienu.

Avots: EH I, 121

‡ aptencinât visus pēc kārtas (?) Bauske "sich bei allen der Reihe nach bedanken".

Avots: EH I, 121

‡ apteñterêt Bauske, Trik., mühselig herumgehen um: a. ap galdu.

Avots: EH I, 121

‡ aptepêt Pilda, = ‡ aptept.

Avots: EH I, 121

‡ aptept (li. aptèpti), bestreichen, beschmieren Preil (Kur. Nehrung), Rutzau: a. maizi ar sviestu, ruokas ar mālis. Refl. -tiês Rutzau,

1) sich beschmieren;

2) sich einlassen mit jem.
(pejorativ): aptepies ar brūtēm, viņš pa˙visam nuogājis nuo ceļa.

Avots: EH I, 121

apvērte, was apirde, apvirde n. Mag. II, 3, 113.

Avots: ME I, 135

‡ aŗamaite Auleja, = ‡ aŗamzeme.

Avots: EH I, 130

ãrste, ‡

2) die Arztin.

Avots: EH I, 195

ãrste [aus mnd. arste], comm., jetzt meist ãrsts, der Arzt.

Avots: ME I, 244

‡ ãrstene, die Ärztin Pas. VIII, 288.

Avots: EH I, 195

ârtecis: auch Kaltenbr., Sonnaxt, Warkl., f. ârtece Kaltenbr., Warkl.

Avots: EH I, 195

ârtecis, ein Schwein, das im Freien (ârā) umherläuft (te̦k) und da seine Nahrung findet, im Gegensatz zum Mastschwein Kreuzb., AP., Blaum.

Avots: ME I, 244

‡ asenītes, eine Pflanze: sarkanas a. Janš. Bandava II, 73.

Avots: EH I, 130

‡ asīte "sacirstas malkas strēķis" Iw.: kad sacē̦rt. tad sakrauj tādās asītēs. Deminutiv zu ass 2.

Avots: EH I, 131

asmĩte: auch Gr.-Busclrh. n. FBR. XII, 83, AP.: a. ir tada, kuo apstrādā ar divi zirgiem AP.

Avots: EH I, 131

asmĩte, ein Raummass, 1/8 Haken (arkls); asmīte zemes, ungefähr 20 Taler Land Ar., Bielenstein Holzb. 147, 148. Dūksti bij ce̦turkšņa māja un nevis kaut kāda asmīte Vīt. 7.

Kļūdu labojums:
Raummass = Flächenmass

Avots: ME I, 144

aste: Demin. astiņa BW. 2521 (aus Peterskapelle), 19184, 3 (aus Usmaiten), acc. -instr. s. astiņu 9439,6 var. (aus Dond.),

1): vilka a., pūces a. BW. 20362, 3. lapsas a. 16177, 4. žurkas a. 20348. kupla a. 30707, 2;

2): aude̦klu sauc par asti, kad tuo uzgrìež uz liela buomja Seyershof.

Avots: EH I, 131

aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,

1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;

2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,

1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);

2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 145

‡ astenīte Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 42, ein kleiner Scbwanz?

Avots: EH I, 131

‡ astesgali, = astgals 2, das Achterkorn Dickeln n. BielU.: mazās labības un astesgalu bija ... daudz Janš. Mežv. ļ. I, 310. nuo astesgaliem ...vārīt cūkai dziŗu 235.

Avots: EH I, 131

‡ astītes zvaigzne, der Komet Für. I.

Avots: EH I, 132

āte: auch PlKur.: pie jūŗas zivīm piede̦r ātes Kavalls Dieva radījumi 171.

Avots: EH I, 195

ãte Biel. I, 51 (li. otis [oder - bei Būga KSn. I, 274 - õtas]), die Steinbutte (Pleuronectes maximus). auch kama, kam̃bala genannt.

Avots: ME I, 244

atecêt, ‡

2) seinerseits zu eggen helfen (jemandem, der dem Helfenden vorher die gleiche Hilfe erwiesen hat)
Lis.: jūsu Jānis palīdzēja mums ecēt; gan mūsu Pēteris jums par tuo atecēs.

Avots: EH I, 140, 141

atecêt, [zur Genüge eggen: visu dienu atecēju Warkl. - Refl. -tiês,

1) zur Genüge eggen Weinsch.;

2) zur Genüge sich auszanken
C., Wandsen].

Avots: ME I, 157

‡ ateivis (li. ateĩvis; hierauf beruhend ?) Wid., ein Ankömmling Einwanderer.

Avots: EH I, 142

ateja, der Abtritt, heimliches Gemach, von atiet.

Avots: ME I, 157

‡ atelgt,

1) = izpilˆgt: viņš tāds ateldzis AP.;

2) "?": viņam ate̦lgti (= ate̦rgti?) zuobi: ēd kā negribuot AP.

Avots: EH I, 141

‡ ate̦lpa, eine kurze (kleine) Erholung (atpūta) Fossenberg.

Avots: EH I, 141

‡ atelpêt, durchkommen, sich behelfen Golg.: izkulti jaunie rudzi; nu jau vieglâk var atelpēt.

Avots: EH I, 141

ate̦l˜puôt: man tâ sap krūtis, ka grūti a. Dond.

Avots: EH I, 141

ate̦l˜puôt, intr., aufatmen: ak kā nu ate̦lpuo krūts Stari II, 112. Refl. -tiês, auch atelpêtiês, wieder zu Atem kommen.

Avots: ME I, 157

‡ atelpt Golg. (mit èl ² ), Bers., Sessw., atelptiês Fossenberg, Golg., N.-Peb., (prs. -e̦lpstuôs) Warkl., Wessen, Atem schöpfen, sich erholen: te var gan atelpties laba gaisa Janš. Mežv. ļ. II, 527. tikai tagad varēja atelpties, juo labība bija nuokulta Saikava.

Avots: EH I, 141

‡ ate̦lsa (wo ?) = ‡ ate̦lpa.

Avots: EH I, 141

ate̦lsâtiês: auch Wolmarshof (mit e̦l˜).

Avots: EH I, 141

ate̦lsâtiês, schluchzen, schnucken (freqn.).

Kļūdu labojums:
schluchzen, schnucken (freqn.)= allmählich zu keuchen aufhören, zu Atem kommen

Avots: ME I, 157

atèlst, intr., Atem schöpfen: visur, kur es sē̦stuos atelst ceļmalā Rain. es atelst nācu Stari II, 339. Gew. refl. -tiês, Atem schöpfen, wieder zu Atem kommen: nevarēja labu brīdi atelsties Kaudz. M. pagasta vietnieki gaŗi atelsās.

Avots: ME I, 157

‡ ãtenis NB., ein Netz, womit man Steinbutten (ãtes) fängt.

Avots: EH I, 195

‡ ater̂gt Festen, Kreuzb., = aterzt: suns aterdzis zuobus Laud.

Avots: EH I, 141

aterzt, -žu, -zu, tr., fletschen: zuobus Spr., Plūd. LR. III, 94. Refl. -tiês Spr., Zähne fletschen; cf. li. érziu "knurre heftig".

Avots: ME I, 157

‡ atgrūstelêt, wiederholt (oder mehrere leichte Objekte) ab-, zurück-, herstossen: a. krē̦slus nuo sienas.

Avots: EH I, 143

‡ atgultenis Stelpenhof, = ‡ atgula.

Avots: EH I, 143

atkā`rten, atkārtin, atkārteniski, zurück: viņš krita atkārten Kemp. gans rīkstei zarus rāva atkārteniski (= atpakaļ) P.

Avots: ME I, 166

‡ atkā`rteņ ² Pilda a. FBR. XIII, 53 Zvirgzdine n. FIiR. XIII, 32. Adv., = aûgšpê̦du, auf dem Rücken.

Avots: EH I, 147

‡ atkrante, der Abhang eines Ufers ("kranta nuogāze") Nieder-Kurland. atkrava (unter atkŗava): mums jau tâ daudzi visādu krāmu, un šis vēl atnesis; kur tuo atkravu lai liek! Saikava. milzīga atkrava drēbju (Wäsche) ebenda.

Avots: EH I, 149

atmeteklis, ein ausgesetztes Kind, ein Findling L. In Linden = atmešņa.

Avots: ME I, 176

atmîkstens, atmîkšens [-ens wohl aus -enis], Tauwetter N. - Schwnb., Spr.; auch als Adj.: atmīkste̦ns laiks Lind. (wofür bei U. atmīkstajs laiks).

Avots: ME I, 178

‡ atpeñterêt,

1) entwirren
Memelshof, Wolm. u, a.: a. dzijas;

2) mühsam, ungelenk oder strauchelnd herkommen
Oppek.;

3) wirre Antworten geben
Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 158

atpūtes (unter atpũta 2).

1): klistīru ... būs duot, kamē̦r zirgam atpūtes Slobe 1797 IV, 73; ‡

2) Exkremente
Celm.: kur neve̦se̦lu cilvē̦ku sūdi (atpūtes) tuop izme̦sti Ageluts ⁴ (v. J. 1817), S. 127.

Avots: EH I, 160

atraite (unter atraĩtnis): auch BW. 22172, 2 var., 27840, (mit âi ² ) Auleja (mit aî ² ) Gramsden; Demin. atraitiņa BW. 27883 var.

Avots: EH I, 160

atraĩtnĩte, atraĩknĩte, Stiefmütterchen (Viola tricolor) RKr. II, 80, auch bārenītes genannt: bārenītes, atraitnītes de̦r tējā kāsam Etn. I, 84.

Avots: ME I, 184

atrauteni Wessen, = ‡ atraûtin: a. siet.

Avots: EH I, 161

atreitene BW. 27849 var., =atrait(e)ne, die Witwe.

Avots: EH I, 161

ãtrtecis, wer schnell geht, läuft.

Avots: ME I, 245

‡ atreĩķinât Dunika, Kal., Rutzau, Salis, Schrunden, = atrēķinât.

Avots: EH I, 161

atsaĩte, die Nebenstränge, durch die die Enden der Vorderachse mit den Femern erbunden werden Gravental.

Avots: ME I, 187

atsegte: auch AP.

Avots: EH I, 164

atsegte, der Spanner am Weber stuhle, der die Leinwand ausgespannt hält. Lind., Schujen, Salisb., Allend., Burtneek. In Lind. acegte ausgespr. [Vgl. Bielenstein Holzb. 404.]

Avots: ME I, 189

atsekste, der Stachel: kas uodzes atsekstēm tam sirdi cauri šūtu MWM. VI, 772. Sudr. E. [Anscheinend zu atse̦dzē̦ns.]

Avots: ME I, 189

atsitenis,* ‡

2) der Puffer (am Waggon).

Avots: EH I, 165

atsitenis, Prellbock. * Dr.

Avots: ME I, 190

atšķeterêt, tr.,

1) aufzwirnen, die Fäden lösen:
dziju;

2) loswickeln:
kamuoli. Refl. -tiês, sich loswickeln.

Avots: ME I, 201

atsper̂tene,

1): Līžukam tā a. (gemeint ist das weibliche Schamglied)
stingrāka Anekd. IV, 234;

3) "?": (mājiņas) ārpuse tāda brūna kâ žāvê̦ta vepŗa a. Fr. Mekons Mella grāmata II, 11.

Avots: EH I, 169

atsper̂tene, atsper̂tne,

1) die Feder,Springfeder;

2) ein Ort, wogegen man die Beine stemmen kann
Sessw.;

3) dze̦lza vīrs ar atsperteni (atspertni) mugurā LP. VII, 202, 203. uz atspertnēm stādīt, auf die Hinterbeine stellen
Grünh.

Kļūdu labojums:
piemērs ''dze̦lza vīrs ar atsperteni (atspertni) mugurā LP. VII, 202, 203 '' jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. = Das Beispiel '' dze̦lza vīrs ar atsperteni (atspertni) mugurā LP. VII, 202, 203 '' ist unter 1) zu versetzen

Avots: ME I, 195

‡ atsper̂tenis,

1) "?": ar muti brauc, bet darbuos tads a. vien ir AP. nuo tāda atsperteņa ne˙kuo vairāk nevar gaidīt ebenda;

2) der Fuss eines Schafes (scherzweise?)
AP.

Avots: EH I, 169

atspĩte: par atspīti, aus Rache, zur Vergeltung BielU.

Avots: EH I, 169

atspĩte, der Trotz, die Vergeltung: gandrīz ar priecīgu atspīti tas raugās dieva svētītā vietiņā Etn. II, 76.

Avots: ME I, 195

‡ atstate M. 525 und 615, = atstatums.

Avots: EH I, 171

atstèigt [li. atsteigti], tr., eifrig arbeitend das Versäumte einholen: visu jau tu mājā atkal atsteidzi, atstrādāji A. XV, 124. Refl. -tiês, herbeieilen: ienaidnieks turp atsteidzies LP. VII,475.

Avots: ME I, 198

‡ atstel˜lêt,

1) herschicken, -senden;

2) zurückschicken
U.

Avots: EH I, 171

atstepenis "?": bē̦rza atstepenis (Var.: atstibens, atstilbens) BW. 14517, 6, als Schimpfwort.

Avots: ME I, 198

atstepnît, tr., herbeischleppen C., Bers., Lub.

Avots: ME I, 198

‡ atster̂velêtiês ² Dunika, Kal., krepieren: vai tas suņa pagāns vēl nav atstervelējies?

Avots: EH I, 171

atstuõte, der Stoss am Frauenrock: kad brunči par gaŗiem, tad par kādu sprīdi nuo lejas malas taisa atluoku, kuŗu sauc par atstuoti Etn. II, 113; Kand.

Avots: ME I, 198, 199

‡ atštuõte Ramkau, = atstuõte.

Avots: EH I, 174

atstute, die Gegenstütze, Stütze RKr. VII, 69.

Avots: ME I, 198

atsvète,

1) das Nachfest, die Nachfeier:
uotrā dienā atruodam šuos pašus draugus aprakstītuo svē̦tku atsvēti svinam Lautb.;

2) die Nachfeierin der Woche nach den hohen Festen, wo gewisse Arbeiten verboten waren:
svē̦tku atsvētes nedēļā nedrīkstuot velēties Etn. II, 181. ziemassvē̦tku atsvētē (t. i. darba dienās ziemassvē̦tku nedēļā) ne vīrieši, ne sievietes nee̦scot strādājuši pieminē̦tuos darbus Etn. III, 124, II, 52;

3) der Sonntag nach den hohen Festen:
vasarassvē̦tku atsvētē, der TrinitatisTag L., U.; ziemassvē̦tku atsvēte, Neujahr U. viņa bija pie mums vasaras svē̦tkuos un suolījās atsvētē atnākt Jauns.

Avots: ME I, 199, 200

‡ atteceņi "разбѣг" (Anlauf?) Wid.

Avots: EH I, 175

atteceņus, mit einem Anlauf, in vollem Lauf: atteceņus skriet.

Avots: ME I, 204

attecêt, Refl. -tiês,

3): ej uz mūriņa, tad tu drīzāk attecēsies (= sasilsi?)! Azand. 176.

Avots: EH I, 175

attecêt [li. attekė´ti], intr.,

1) herlaufen, herbei-, forteilen, herfliessen:
iksvētdienas jaunas meitas attecēja kruoņu pīt BW. 13250. atte̦k straume Ar. 233;

2) geboren werden, sich einfinden:
attecēja vienai aitai jē̦rs LP. V, 196.

Refl. -tiês,

1) von der Stelle des Sprungs eine Strecke zurücklaufen, um einen Anlauf zu nehmen:
un attecējies, viņš lēca pāri Etn. I, 24. ave̦ns, labi attecējies, deva ar ragiem tādu drāzienu vilkam pa galvu;

2) sich müde laufen, bis zum Überdruss laufen:
lai tik bē̦rns te̦k, gan jau attecēsies;

3) aufhören, sich bessern:
sāpes, slimība attecēsies Straut. kašķis neatte̦kas. sirds tam drusku attecējās Kav. šie pamirdami var ar laiku attecēties Konv. ² 2904.

Avots: ME I, 204

attecinât, ‡

3) herleiten:
a. ūdeni Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 175

[attecinât, tr.,

1) abfliessen lassen
Spr., Warkl.;

2) schleifen:
cirvi Bers., Kalz.]

Avots: ME I, 204

attèikt, ‡

4) (Gehörtes) wiedererzählen:
tai jau ne˙kā nevar pateikt, kuo viņa citiem neatteiktu Siuxt. pasaku atteicējam Pas. IX, 237; ‡

5) kündigen, absagen
BielU.: a. līgumu, derības, precības Oknist. kāzu nebūs: brūte atteice ebenda. a. saimniekam ebenda. Refl. -tiês, ‡

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss loben:
vīrs... nevar a., ka meita... cieši laba Pas. IV, 397 (aus Atašiene; ähnlich VI, 137; VIII, 385).

Avots: EH I, 175

attèikt, intr., tr., antworten, erwidern: tad vārdiņu vien atteica:"lai nāk pati valkātāja" BW. 13595, 10;

2) (ar dievu) atteikt, Lebewohl sagen:
ve̦lns nuozuda, kā atvarā, ar dievu neatteicis Treum. ve̦lnam vajadzēja miegam atteikt LP. VII, 1170;

3) das Gelernte aufsagen:
vai tu vēl nenāksi skuoluotājam atteikt B. Vēstn. Refl. -tiês, absagen, ablehnen, sich lossagen: Liena atteicās dzert Kaudz. M. vai atteikties nuo nākuotnes pagātnei? Vēr. II, 207.

Avots: ME I, 204

atte̦ka (unter attaka),

1): upe te̦k deviņām atte̦kām BW. 33844,4;

3): im Wald od. auf einer Wiese angestautes Wasser, das sich von einem grösseren Wasserbassin angesammelt hat
Siuxt.

Avots: EH I, 175, 176

atte̦ka, s. attaka.

Avots: ME I, 204

‡ atte̦kât, (wiederholt) eilig hertrippeln: bē̦rns atte̦kājis šurp.

Avots: EH I, 176

‡ attelzt Saikava (pejorativ), = atdzer̂t 1.

Avots: EH I, 176

‡ attem̂pt ² NB., zurückschlagen: pagaidi vien, gan attempšu! pflegt ein Verärgerter zu sagen, wenn er sich rachen will.

Avots: EH I, 176

‡ atteñcinâtiês Dunika, zur Genüge danken: vecenīte nevarēja vien a. par dāvanu.

Avots: EH I, 176

‡ attenterêt C. u. a., mühsam, strauchelnd (taumelnd) hergelangen.

Avots: EH I, 176

atvèltes, Pl. Gegengeschenke, Geld, das die Hochzeitsgäste der Braut für ihre Geschenke (vèltes) zusammenwarfen: kad atveltes beidzās, saņēma brūte same̦stuo naudu un aiznesa uz klēti BW. III, I, 37.

Avots: ME I, 208

atvērtenē (loc. s.) sei in Bewershof gleichbed. mit aizdurvē.

Avots: ME I, 209

‡ atvītene Dobl., eine zurückgeflochtene Peitschenschnur; eine Kosakenpeitsche.

Avots: EH I, 181

atzvelˆtenis, ‡

2) die Rücklehne
AP., Golg.: krē̦sla, kamanu, ratu a.

Avots: EH I, 182

atzîdĩte, ein abgewöhntes Lamm, Kalb L.

Avots: ME I, 213

atzvelˆtene: die Rücklehne im Bauernwagen Peb. n. BielU.

Avots: EH I, 182

atzvelˆtene, atzvelˆtne, auch atzvelˆktne A. XVIII, 415, die Rücklehne, Lehne: sēdekļa atzveltne Eldgasts. atzveltenes, atzveltnes krē̦sls, der Lehnstuhl A. XVIII, 119; suola atzveltne JR. IV, 115; vāģi ar atzveltni Kaudz. M. 19.

Kļūdu labojums:
aiz atzvelˆtne jāiesprauž: atzvelˆtnis. -Hinter atzvelˆtne ist einzufügen atzvelˆtnis

Avots: ME I, 213

atzvelˆtenis, atzvelˆtnis, der Lehnstuhl: nuosēsties atzveltenī Vēr. I, 1091; LP. VII, 292.

Avots: ME I, 213

[audzīte, Pflegetochter Trikaten.]

Avots: ME I, 216

aûgšlècĩte Pump., die in die Höhe Springende; s. augstlēcīte.

Avots: ME I, 219

‡ augste, die Höhe: skaņu augstēs ... virpuļuoja ... sīkie zvārguļzvaniņi A. Brigadere Daugava I, 1087. meža augstes nuoslēdzās ar sārtu, ruobuotu līniju Dievs, daba, darbs 330.

Avots: EH I, 184

[augstenes, Lucht, Boden Mag. XVII, 1, 80; vgl. li. aũgštas "der obere Bodenraum" neben áugštas "hoch".]

Avots: ME I, 217

aûgstlècĩte, die Hochspringende, Beiwort des Frosches: kad vecīšus (die Seelen der Verstorbenen) dzinuši nuo mājām laukā, tad uzsēdinājuši kaupiņu (augst[ēcīti) uz krē̦sla LP. VI, 47; VII, 322.

Kļūdu labojums:
LP. VI, 47; VII, 322 = LP. VI, 47.

Avots: ME I, 217

aûgstraũdzĩte, die Hochblickende, Beiwort des Frosches LP. VI, 47; VII, 720.

Avots: ME I, 217

aûgtene, ‡

2) der Boden (die Erde):
sevišķi labuo augtenes apstākļu dēļ egles šeit augušas ātri un sasniegušas... neparastu augsturnu Melderis Mežu vakari 88.

Avots: EH I, 185

aûgtene [li. áugtinė), der Ort, wo man aufgewachsen ist, die Heimat, der Pflanzort: augu sabiedrības, kuŗām... tā pati augtene (t. i. aug tai pašā vietā) Konv. ² 937.

Avots: ME I, 220

aũkste̦ns, kühl: aũkste̦ns laiks. Mat. Paul.

Avots: ME I, 222

auslecīte, Corydallis solida RKr. III, 70 (Stockm.). Cf. aûgstlècīte [und auslecēm].

Avots: ME I, 227

aûstene: auch Gramsden, Grob., Libau; "jaunlaiku vilnainë Katzd.

Avots: EH I, 188

aûstene, ein gewebtes Tuch, mit dem sich die Frauen bedecken, die Decke (sagša), liela pašausta drāna, kuo sievieši se̦dzas Jan.; Nieder-Kurl. [vgl. aûstine].

Avots: ME I, 229

austeri [wohl fehlerhaft für * ansteri, vgl. eñsteres dass.], Futterkasten Wagner n. U.

Avots: ME I, 229

‡ aute BW. 5345 var., = àuts.

Avots: EH I, 189

aũteļi: auteļu ķe̦skas Janš. Mežv. ļ. II 458. (kājas) ar autelīšiem aptītas Līgava I, 216. aũteļus vîstît Gramsden, Unsinn schwatzen.

Avots: EH I, 189

auteļi, Fusslappen: auteļi nuorisuši Jan.

Kļūdu labojums:
jāizmet auteļi.- Zu streichen ist der ganze Artikel auteļi.

Avots: ME I, 231

autenis, das Tüchlein, wohl eine hochlett. Deminutivform von auts LA.; LP. VII, 316.

Avots: ME I, 231

àuzaite (unter àuzājs): auch Kaltenbr., Sonnaxt, Warkl.; vgl. den Wiesen- od. Weidenamen Auzaite Lvv. II, 61 (aus Memelshof).

Avots: EH I, 189

‡ avetene Salis, = avene.

Avots: EH I, 190

‡ aviêkste Sussei n. FBR. VII, 139, Wessen n. FBR. XIII, 87, = avene.

Avots: EH I, 190

‡ aviẽkste̦nãjs ² AP., Ramkau, = ave̦nãjs.

Avots: EH I, 190

aviekstene (unter avene): auch Meselau, (mit iê ) Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 21, KatrE., (mit iê ² ) AP., Ramkau, (aviêkstine) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 64.

Avots: EH I, 190

‡ avitele Gramsden, Demin. zu avs, Schaf.

Avots: EH I, 190

avtene Sassm., gleichbed. mit avene.

Avots: ME I, 232

‡ âzuôte ² Schnehpeln, = azuôts.

Avots: EH I, 196

âzpute ² = aizkrâsne Bezzenberger Mag. XVIII, 142. - [ -pute aus mnd. put od. pot "Ofentopf"?].

Avots: ME I, 246

‡ azute Warkl. n. Fil. mat. 103, Borchow, Golg.. Kaltenbr., Oknist, Skaista, azute Linden, loc. s. azutē BW. 12494 var. (aus Absenau), = azuôts.

Avots: EH I, 191

‡ āzviête ² Frauenb., der leere Raum hinter dem Ofen ("se̦nākā aizkrāsnë).

Avots: EH I, 196

‡ bàbiete ² Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 75, Memelshof, Oknist, = bãbiẽtis.

Avots: EH I, 208

‡ babīte, Appellativbezeichnung vieler Landseen in Kurl. (besonders solcher, die zuwachsen?) BielU. Vgl. Babītes e̦ze̦rs bei Riga, wozu der apr. Seename Babanl u. a. bei Gerullis Apr. ON. 18 und 14.

Avots: EH I, 197

bãbūksnīte Ramkau, geum rivale.

Avots: EH I, 208

‡ bagāteris Golg., (mit à ² ) Saikava, bagaters BW. 20778, = bagâtnieks; bagaters Gr.- Sessau "ein unabhängiger Mann": esi gan b., ka tâ vari šķaidīties ar naudu! Saikava.

Avots: EH I, 198

bakste

1) eine stechende Fliege;

2) ein Mensch, der andere attackiert
Mar. RKr. XV, 107. [Zu bakstît.]

Avots: ME I, 252

balamute: auch Kaltenbr. (fem. g.), Linden (comm.), balamutis - auch Grenzhof, Kaltenbr., balamuts, -a Zvirgzdine: ve̦cais tē̦vs, balamute BW. 2201, 2. taids liels balamuts ni tē̦va, ni mātes nebīstas Zvirgzdine. Zu diesem Wort s. auch P. Sdnmidt FBR. VII, 8.

Avots: EH I, 200

balamute, balamutis, auch balamūte U., balmute, balmutis (nebst li. balamũtas aus russ. баламутъ), der Schwätzer, Maulheld: tu tik tāds balamutis.

Avots: ME I, 253

‡ balate Wolmarshof, = balata.

Avots: EH I, 200

‡ bal˜štele Grenzhof n. Fil. mat.62, Demin. zu bàlss I, ein feines Stimmchen.

Avots: EH I, 201

balstenĩca, die Stimme:2 viņš laida vaļā savu balstenīcu Dok. A. 52

Avots: ME I, 256

‡ bàltaste ² Auleja, Name einer Kuh mit weissem Schwanz.

Avots: EH I, 201

bal˜te̦muols, = bal˜tamuols BW. 28595.

Avots: ME I, 257

bal˜tene,

1) das Rotauge
(gew. raũda) Etn. I, 121;

2) ein Pilz (Agaricus)
Birsm.;

3) weisse Stute, weisses Schwein, weisse Kuh
Sessw.

Avots: ME I, 257

‡ baltenīca od. baltenīša Vīt., eine weisse Stute.

Avots: EH I, 202

bal˜tenis,

1) weisses Pferd, ein Schimmel
[Wid.]; weisser Borg Sessw.;

2) ein weissgehobelter Stock, mit welchem man spielt, wenn man im Frühling zum ersten Male zur Nachthütung geht
Spr., BW. V, S. 202 ( hier als Benennung eines Spielchens - balteni meklēt).

Avots: ME I, 257

I bal˜tenis,

1) weisses Pferd
- auch (mit àl ² ) Saikava, Sonnaxt; ‡

3) ein weisser Hase
Saikava.

Avots: EH I, 202

‡ II baltenis "eine Art Netz (iemeklis)" Mitau.

Avots: EH I, 202

‡ bal˜tkaklĩte, das Weisskehlchen (sylvia garrula) Heniņ.

Avots: EH I, 202

bal˜tpuķīte, weisses Blümchen; als liebkosungsworpt: Schatz, Liebchen Purap.

Avots: ME I, 257

‡ bambučīte "?": sauc mani par savu mazuo, mīļuo bambučīti Janš. Dzimtene II ² , 9.

Avots: EH I, 204

banīte, bane, banīca, auch bānīca A. XX, 790, banītis od. bānītis [aus mnd. bonit "Hut" > frz. bonnet], das Barett, die Kalotte, eine Frauenmütze: viņš strādādams bij nuolicis ce̦puri, paturē̦dams galvā tik banīti Vēr. I, 1456. pašaustas drēbes mices, izšūtas apakšā ar dzīpariem, sauktas bānītis od. bānīca Plutte 65.

Avots: ME I, 263

bañkste: auch Līn.

Avots: EH I, 205

bañkste Hasenp., sonst banksti, Kreuzbänder, die das Sparrwerk zusammenhalten Biel. H. 27; Sparrengebinde, Türbände L.

Avots: ME I, 263

bañte (entlehnt), das Band; līdz bikšu bantei, bis zum Hosenbund, eine beliebte Massbezeicznung: brist ūdenī līdz bikšu bantei. ve̦lns iesita muļķi līdz b. bantei zemē LP. VI, 583. bantes, Bindebalken, die die Sparren zusammenhalten Biel. H. 27.

Avots: ME I, 263

‡ barenīte, = ‡ baraniņa: buč; aitiņa, barenīte! BW. 27678 var.

Avots: EH I, 205

bārenīte: auch (mit à) AP., (mit à ² ) Fest.

Avots: EH I, 209

bārenīte, auch atraitnīte, Stiefmütterchen (Viola tricolor) RKr. III, 73; Erythraea pulchella Grünh. bārenītes, baltruozītes jaunu meitu Jāņu-zāles BW. 32367, 4.

Avots: ME I, 273

‡ bàrinīte ² Kaltenbr., Oknist, = bārenīte.

Avots: EH I, 209

‡ bârkste̦ns ² (mit e, aus ai?) Seyershof, = bā`rkstaîns 1: b. dvielis, lakats.

Avots: EH I, 209

bā`rstelêt AP., (mit ãr ) Jürg., Lemburg, Wolm., (mit ā`r ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85, Erlaa, Lubn., Memelshof, Saikava, Sessw., = bãrstît (mit deminutivischer Farbung).

Avots: EH I, 209

bārstes,

3): 33971 zu ersetzen durch 33971. 2 var, bārstes Drobbusch "= bārkstis".

Avots: EH I, 209

bārstes,

1) ausgestreutes Getreide
Setzen n. A. X, 438 (zu bērt);

2) Hungerzitzen im Maule des Rindviehs
Hr. n. U., identisch mit bā`rkstes 5;

3) bārstītes BW. 33971, = bā`rkstis 1.

Avots: ME I, 274

basmāte, die Hebamme Gold.

Avots: ME I, 266

bastene, ein Kopftuch (wohl aus Bast, Baumbast) N. -Bartau: bet tur nerādīsies vis ar kādu prūsenīti galvā - zīdenes un bastenes jāsien B. Vēstn. [Wohl aus * batistene, von d. Batist.]

Avots: ME I, 266

bātene die Hebamme: naudu senāk atdeva bātenei RKr. VI, 25.

Kļūdu labojums:
RKr. VI, 25 = JK. VI, 25

Avots: ME I, 275

‡ bātenītes, Beinkleider Segew.

Avots: EH I, 210

‡ bebīte, ein Baby Lubn.

Avots: EH I, 210

beidzenīte, eine, die zuletzt gemacht ist (?): sācenītes, beidzenītes manas baltas villainītes BW. 23542.

Avots: ME I, 277

‡ beizîte Lubn., N.-Schwanb. "jem., der von einem Gesinde zum andern geht, um dort Flachs zu schwingen (kulstīt)".

Avots: EH I, 211

‡ beizīteris N.-Peb. "nemierīgs, kaucīgs cilvē̦ks".

Avots: EH I, 211

bekste RKr. XV, 107, Schwnbg., ein altes stumpfes Messer oder Beil. be̦ku und biku, eine onomatopoetische Interj. ("mekernd"): apēda Anniņa auniņa gaļu; auniņš gāja biku be̦ku pa Anniņas vēderiņu BW. 19191.

Avots: ME I, 278

[be̦lute, das Wasserloch, die Pfütze Wid. Anscheinend zu bala 2.]

Avots: ME I, 278

‡ beñdzīte Grünh., Schibbehhof "Dickgrütze (gew. in der Kindersprache)".

Avots: EH I, 212

bḕrnmãte, auch bē̦rna od. -nu māte, eine Mutter, die ein Kind wartet; [auch von einer Sau mit Ferkeln U.].

Avots: ME I, 290

be̦rulīte, Epith. des Schafes (wohl zu bẽrt) etwa - Spenderin [?]: avitiņa, be̦rulīte, līdzi pūru pieluocīt BW. 7573.

Avots: ME I, 280

bẽ̦rzpuķīte, Siebenstern, Dreifaltigkeits Blume (Trientalis europaea) Peņģ. Konv. ² 3703; auch bezbē(r)nīte, zvaigznīte genannt.

Avots: ME I, 292

‡ *bēte, Unglück, Malheur Dond.: viņš nu ir bētē. - diezin, kā izkļūs laukā! Durch d. Bete aus frz. bête.

Avots: EH I, 217

bētelis, ein aus Schilf geflochtenes Körbchen Schnickern.

Avots: EH I, 217

bezaste, wer keinen Schwanz hat, schwanzlos, die Hexe: raganas skrien par bezastes žagatām LP. VII, 548. tādas bezastes (Hexen) varuot vienīgi ar skaidru sudrabu nuošaut LP. V, 1. bezastes mērkaķi, schwanzlose Affen A. XX, 872.

Kļūdu labojums:
wer keinen Schwanz hat, schwanzlos, die Hexe = wer keinen Schwanz hat; die Hexe; gen. s. bezastes, schwanzlos

Avots: ME I, 282

bezbēnīte L., bezbērnīte Konv. ² 3703, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (Trientalis europaea).

Avots: ME I, 282

bezmātes saime, ein Bieneschwarm, der seinen Weisel verloren hat.

Avots: ME I, 284

‡ bezsãtes (gen. s.), unersättlich, gierig Dunika: b. ēšana.

Avots: EH I, 215

[bibite "Brei aus gebeutelten Mehl" Pampeln.]

Avots: ME I, 293

bībuotes, Beifuss Manz., ELV., L., St., U.; gew. vībuotnes.

Avots: ME I, 303

bicainĩte Kosename für ein Schaf: mīlīgi ar citu parunā..., saka: "bicainīte...!" Janš. Dzimtene II ² 202. baltuo bicainīti Bandavā II. 221.

Avots: EH I, 217

biẽte, die Bete, rote Rübe: nuorakt bietes, die Beten ausgraben. sarkans, ve̦se̦ls kâ biete. [Nebts estn pēt' aus mnd. bēte.]

Avots: ME I, 306

biete, ein Kalk-, Lehmschlägel Spr.; [wenn echt zu slav. biti "schlagen", vgl. oben bĩdît].

Avots: ME I, 306

‡ III bìete ² Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 26, Unglück, Malheur, Unannehmlichkeit: nu tu esi tādā bietē, - nezinu, kā tiksi ārā! Aus d. Bete (Strafsatz im Spiel), frz. bête.

Avots: EH I, 224

‡ biẽzîte (gew. in der Kindersprache) Grünh., Schibbenhof, = biezputra.

Avots: EH I, 224

‡ *bikrēslīte od. *bikrēslītis (erschlossen aus acc. s. bikrēslīti und acc. pl. bikrēslīšus) BW. 6447 var., = biškrẽsliņš (unter bite 4). bik- aus bitk-.

Avots: EH I, 218

biksteklis [PS.], [bikstiklis Mar., Salisb. u. a.], auch bĩkstaklis,

1) eine Stange zum Schüren des Feuers, die Ofenkrücke
(vgl. bĩstaklis);

2) einer, der die Gewohnheit hat wärend desSprechens dem Nachbar Seitenstösse zu geben
Burtn.; vgl. bikstis.

Avots: ME I, 295

‡ *bimbainīte od. *bimbainītis "?": klausies, manu bāleliņ, meitas vien istabā: ņem tuo pašu bimbainīti [?], sien apeņu stīdziņā! BW. piel. ² 13476, 1.

Avots: EH I, 219

‡ bīnĩteris Orellen "verächtl. Bezeichnung eines wohlhabenden Bauern": stāv kâ b., ruokas ne˙maz neliek klāt.

Avots: EH I, 223

‡ binzuolīte (mit ostle uo aus ā?) Aahof "ein blaugrüner, glänzender Kafer".

Avots: EH I, 220

‡ birkste Kabillen, = bìrze 3.

Avots: EH I, 220

birkstele,

1) die von einem brennenden Pregel abgestossene
(nuobirkstīta) Kohle: kad skals de̦g, tad viņu birkstina, nuobirkstina; šitās nuobirkstītās uogles ir birksteles Tals. n. A. X, 2, 536;

2) der Funke:
uguns dedza, ka birksteles vien lē̦kāja Ruj., Walk. [Deminutiv zu birkstis: vgl. auch dzirkstele.]

Avots: ME I, 298

birteniski pilns, übervoll (an Getreide u. dergl.) RKr. II, 55.

Avots: ME I, 298

birztele (unter bir̃zs): auch (mit ir̃ ) Siuxt: lakstīgata birztelē BW. 383, 4 var.

Avots: EH I, 221

bite: gen. plur, bitu BW. 13041,7 var., Demin. bitiņa BW. 7249 var.; 12610.

Avots: EH I, 222

bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,

1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;

2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;

3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;

4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. ² ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,

a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,

b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,

a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;

b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. ² , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. ² 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]

Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053

Avots: ME I, 300, 301

I bĩte,

1) Beute, der Gewinn
Füreck., Elv.: šuo bīti nāve nepatur GL. tā bīte nav izpruotama, kas kristītiem ir pelnīta GL. [Nebst estn. pü(ū(t "Beute" aus mnd. büte.];

2) der Proviantsack, die Speisepaudel:
meža vīri aizmirsuši savu bīti mājās Gr. - Sess., Bergfried.

Avots: ME I, 304

II bīte: nu jums būs bìte ² ("?") Oknist (es wird euch etwas Unangenehmes widerfahren).

Avots: EH I, 223

II bīte, die Furcht [bĩte Siuxt]: vai tad man liela bīte nuo šī? kad viņš nāks skuolā, tad viņam cita bīte Naud., Ruhental. patmīlis, kas re̦ti pārskatās un māk pie tam savas vājības labi nuoslēpt, izplata ap sevi bīti, tas ir, kaut kuo cienībai līdzīgu, jauktu ar bailēm Latv.

Avots: ME I, 304

III bīte,

1) der Müssiggänger,
cilvē̦ks, kas stāv bez darba Etn. I, 105; [vgl. bĩstaklis 3];

2) ein von sich geschobenes Stück Arbeit
L. [Zu bīt.]

Avots: ME I, 304

‡ bĩtele A.-Aulz, Lieven-Bersen, Pankelhof, = ‡ bētelis.

Avots: EH I, 223

bitenes, Nelkenwurz (geum rivale) RKr. II, 71; auch dunduru puķe, zirgu nadži.

Avots: ME I, 301

bit(e)nieks: bitenieks auch Ramkau, bitinieks auch BW. 22236, I, Warkl.

Avots: EH I, 222

bit(e)nieks, -inieks, der Bienenzüchter (li. bìtininkas): ceļaties kājiņas, ve̦cu bišu bitenieki BW. 30427.

Avots: ME I, 301

bit(e)nieks, -inieks, der Bienenzüchter (li. bìtininkas): ceļaties kājiņas, ve̦cu bišu bitenieki BW. 30427.

Avots: ME I, 301

bizīte, eine Blume Lautb. L. 32, 46.

Avots: ME I, 302

‡ bizîteris "?": kuo tu te skraidi kâ b. (d. h., sehr schnell)? Kegeln, Salisb., Smilten, Trik., Wolmarshof. PS. kennt ein auf mnd. bisitter beruhendes bizīteris "Beisitzer (beim Gericht)".

Avots: EH I, 222

‡ bizmārīte (gehört in Ost-Livland), = bizmarīte.

Avots: EH I, 222

bizmarīte, der Marienkäfer: raibuo bizmarīti ruosiņā A. XXI, 646.

Avots: ME I, 302

‡ blakstene, das Augenlid Sassm.

Avots: EH I, 225

blaktene, die Wanzblume (coreopsis tinctoria) Peņģ. [Neologismus?]

Avots: ME I, 308

blankte, die Flasche Grünh.; vgl. blante.

Avots: ME I, 309

blan̂te ² , die Flasche Alm., Gr. - Sess.

Avots: ME I, 309

‡ bļausteklis Bers., Segew., = bļaûstīklis.

Avots: EH I, 233

‡ bleksterêt Meiran, PV., = ‡ blekstêt. Refl. -tiês PV., dass.

Avots: EH I, 228

‡ bleksteris, wer faulenzt, bei der Arbeit nachlässig ist Meiran, PV.

Avots: EH I, 228

I blekte

1) eine Binsenflechte zur Herstellung der weichen Unterlage des Kummets
Katzd.;

2) die Flechte, der Klumpen, eine unförmlich zusammengeballte Masse:
liniem ir blektes, šķipsnas, kas nav vienādi izkultas Etn. III, 161. ja matuos tiek līpuoša viela, tad tie salīp blektē. vilnainas dzijas mazgajuot daudzkārt salīp blektē. sapuvis siens salipis blektē. mē̦sli tīrumā izārdīti lielām blektēm. uz mīkste papīra rakstuot tinte saiet blektē Lasd. Druw. Etn. II, 97. vāks rāda kaut+kuo; bet kuo, grūti izprast, - sagājis blektē A. XII, 233. mati savē̦lušies blektēs. siens sapelējis blektēs Druw.;

3) ein unsauberer Mensch
Mar. n. RKr. XV, 108. [Aus mnd. vlechte "Flechte".]

Avots: ME I, 313

II blekte Salis, ein

Avots: ME I, 313

bliẽte,

1) beruht auf mnd. vlēte dass., s. J. Zēvers IMM, 1928 II, 303;

2): auch Ramkau.

Avots: EH I, 231

bliẽte,

1) Aderlasseisen, Lanzette
[PS.], Schnäpper;

2) Kalk- od. Lehmschlägel
St., [C.], Serb. n. A. XI, 81. [Vgl. blieks.]

Avots: ME I, 317

blikstene: auch Lipsthusen, Puhren, Sassm.;

Avots: EH I, 229

blikstene Kand. blikste̦ns Dond., = blakstiņš, Augenlid.

Avots: ME I, 315

blikstenes Stenden, die Wimpern.

Avots: EH I, 229

‡ blīvite Bleiweiss Diet., Ageluth Jauna labu z. un p. grām 4 (1817), S. 158. Aus dem Niederdeutschen.

Avots: EH I, 230

buõksterêt: aus nd. bokstern, s. Sehwers KZ. LIV, 182.

Avots: EH I, 258

buõksterêt, buchstabieren; s. buoksts 2.

Avots: ME I, 361

‡ buõkšterêt Dunika, (mit ùo ² ) Oknist, = buõksterêt.

Avots: EH I, 258

buõmaste, einen Schwanz, wie einen Hebebaum, habend, Epith. des Fuchses LP. VII, 380.

Avots: ME I, 362

‡ buortele (mit uor aus ur?), Demin. zu burte II: tavs (vainags) bij ze̦lta buortelēm BW. 33971, 2 var.

Avots: EH I, 259

‡ buosteklis (mit ostle. uo aus ā?) Lubn. n. BielU., wer sich aufdrängt.

Avots: EH I, 259

I buõte (unter buôde): buotē pirktu prievitiņu BW. 9439, 6 var.

Avots: EH I, 259

braikste: eine Strohdachrute (šķeĩsta) MSil. (mit aĩ).

Avots: EH I, 236

braikste, Hopfenstange Serb.

Avots: ME I, 322

brãlaitene: auch Janš. Mežv. ļ. II, 423, Līgava I, 461.

Avots: EH I, 239

brãlaitene, des Bruders Frau, Schwägerin: Juris nevarēja diezgan nuolielīt brālaiteni Janš.

Avots: ME I, 328

‡ brãlēnietes AP., (mit à ² ) Lös., die Töchter zweier Brüder.

Avots: EH I, 239

‡ bràleste ² Pilda, = brãlĩba.

Avots: EH I, 239

‡ braste OB., brasts Dunika, Kal., = brasls I 1. Vgl. li. brastà "Furt".

Avots: EH I, 238

‡ braûkteve ² AP., bràukteve ² Lubn., Saikava, = braukts.

Avots: EH I, 238

‡ brēteliņa BW. 30938, brẽtliņa, brētliņš, ein Fisch (clupea sprattus), Bratling.

Avots: EH I, 241

brikstele, das Zündhölzchen Rutzau n. Jansch.

Avots: ME I, 332

‡ brikšteļi, Streichhölzchen: b. ... saslapuši, un ar tiem uguni neiedrēzīsit Janš. Dzimtene II ² , 305.

Avots: EH I, 241

‡ brìlīte ² Sussei "ce̦purīte". Vgl. ‡ brìle und 11. brylius.

Avots: EH I, 242

bristene, eine Pflanze PS.

Avots: ME I, 333

‡ brite̦lē̦ni, = brakalaiņi: brāļi mani b. [?] zābakuos sìenu pļāva BW. piel. ² 28605, 1.

Avots: EH I, 242

‡ BW. 39645 und 35170, 2, umschreibende Benennung für das weibliche Schamglied (wörtlich: freies Ladchen). Wohl aus bīlādīte (vgl. BW. 35170) + brĩvs.

Avots: EH I, 243

brucīte Anekd. IV, 299, = brūkle(ne).

Avots: EH I, 244

brucīte, Schnürleibchen Konv. ² 142.

Kļūdu labojums:
brucīte = brucītis

Avots: ME I, 338

brumbetes, betonica officinalis Wagner n. U. [Bei Manzel dafür brunpetnis (> braune Betonie), s. Zēvers Izgl. min. mēnešr. 1923, S. 536.]

Avots: ME I, 340

brũte: paliek b. sade̦rē̦ra BW. 27311, 6.

Avots: EH I, 247

brūte, die Braut; brūtes pāris, das Brautpaar. Sprw.: tam vēl brūte bē̦rza galā. [Nebst estn. prūt´ aus mnd. brūt.]

Avots: ME I, 341

‡ brùtenieki ² Saikava "puisis un meita, kas brūtējas".

Avots: EH I, 247

buburīte, das Kügelschen M. [Wohl zu bubulis 3.]

Avots: ME I, 344

‡ bucīte, die Ziege AP.

Avots: EH I, 248

bujenīte: zur Bed. und Etymologie s. Sehwers Zeitschr. f. slav. Phll. VI, 343 f.

Avots: EH I, 249

bujenīte, eine Blume: man izpuva bujenītes BW. 6456.

Avots: ME I, 346

bukte, auch bukts, - s Plm.: ar bukti [C., Salis], Stomersee, ungestüm, energisch, tatkräftig: puiši, ar bukti! A. XX, 79. skan gan, bet tikai tagad, kad ar bukti pūš JR. IV, 150. viņš ar bukti spiežas uz priekšu A. XI, 166. plē̦suoņas gāzās pretiniekiem virsū ar lielu bukti Plm. ar visu bukti gribēji uz Rīgu braukt Seibolt.

Avots: ME I, 347

I bukte: aus d. Wutht?

Avots: EH I, 250

‡ II bukte, die Ausbuchtung, Krümmung, der Buckel Dunika, Kal., OB.: runcis izme̦t bukti. Wohl aus d. Bucht.

Avots: EH I, 250

‡ bùļbaite ² Pilda, Skaista, = buļvaine.

Avots: EH I, 252

bulbite, = bula bite, ein Insekt, das lange Zeit auf einer Stelle summend flattert und dann plötzlich davon fliegt Tals. n. A. IX, 325.

Avots: ME I, 347, 348

‡ bulīte, in der Verbind. rīta b. (wo?), = bul˜lītis 4, der Morgenstern.

Avots: EH I, 251

būlīte "?"uzspļauj būlītei virsū un brauka ar naža muguru JK. VI, 53 [= Beule, Geschwult? In diesem Fall wohl eher entlehnt aus mnd. būle "Beule", als damit verwandt.]

Avots: ME I, 358

bul˜te (unter bul˜ta),

1): vara b. BW. 35477, 1;

2): auch Salisb.; ‡

7) (vēja) bùlte ² Saikava, eine heftige Windsbraut;
‡

8) ar bulti, mit Ungestüm, eilig, schnell
Wessen; bùltēm ² ("straumēm") ūdens skrien Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89; ‡

9) ein Bolzen, womit oben in der Gabelung eines in der Nähe eines Brunnens aufrecht stehenden, dicken Pfahles ein Balken befestigt ist, an dessen éinem Ende dei Brunnenschwengel hängt.

Avots: EH I, 251

bultene, Jaun. R. III, 7

1) wohl = bults puķīte: pret bultām duod guovīm polygala (bults puķīti) RKr. XII, 15;

2) sagittaria sagittifolia L. [Neologismus]

Avots: ME I, 349

‡ bundžīte Janš. Bandavā I, 58, Deminutiv zu buñdža 1.

Avots: EH I, 253

‡ buņķete (?), eine Versammiung der piegulaieki in der Nacht vom Sonnabend auf Sonntag: netrūka Bē̦rtuļa arī buņķetēs, kâ tuoreiz sauca sevišķus pieguļnieku vakarus, kad nuo ve̦se̦la nuovada ... sestdienas vakarā ... puiši un ... vīri sajāja pieguļā R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 109.

Avots: EH I, 253

bunte, ‡

2) das Bund, Bündel:
rīkšu b. BW. 5182, 1. pa buntei atslēdziņu 26062.

Avots: EH I, 253

bunte die Scheide (makstis) Mag.IV,2,112; mieži palika buntēs (= neizplauka).

Avots: ME I, 352

buntes kuoks Pantenius,= burtas kuoks, Kerbholz.

Avots: ME I, 352

‡ bùrkānaite ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 75, bur̃kãnãjs Ramkau, ein Mohrrübenfeld, nachdem die Mohrrüben eingeheimst sind.

Avots: EH I, 254

burkste, ein Menschengewühl, Gedränge, ļaužu drūzma, kas uz reizi spiežas pa durvīm iekšā Kokn. n. Etn. III, 33.

Avots: ME I, 353

‡ burnusteni (acc. s.) Erss Vecā Latgale 100, ein gewisses Kleidungsstück. Vgl. ‡ burnasts.

Avots: EH I, 255

‡ burste "eine kleine Weste für Frauenzimmer" Assiten, "ein Kleidungsstück für weibliche Personen" NB. n. RKr. XIX, 141, Demin. burstiņš. eine Untertallle für weibüche Personen" Talsen. Vgl. auch BW. 7411, 4 und 21563. Aus mnd. borst "Brust(harnisch)".

Avots: EH I, 255

bursteklis, das Zaubermittel: bur stekļus, pesteļus ieliek ve̦cā ratu rumbā Etn. III, 56; burstekļu vārdi, Zauberworte A. XIII, 227.

Avots: ME I, 354

burstelēt, - ēju, zaubern, hexen, Zauberei treiben Etn. III, 161.

Avots: ME I, 354

burte, burta,

1) der Streifen, Striemen:
zirgs sabraukts vienās burtēs Etn. III, 162. spalva vienās burtās Vīt. 84;

2) die Locke
Wid.

Avots: ME I, 354

‡ II bùrte ² Mērdzine, bùrts ² , -s Pilda, ein Haarband: (vainags) ze̦lta burtītēm BW. 33971, 2 var. abām (mē̦rgām) buršu vaiņadzeņi VL. Vgl. oben bur̃de.

Avots: EH I, 255

burtenis, der leere Bienenstock Karls.; [aus r. бортень dass. entnommen?]

Avots: ME I, 354

‡ burviete Pas. VIII, 297, X, 449, = bùrve.

Avots: EH I, 255

bûte:* iegūt šuo debešķīguo būti par savu Janš. Dzimtene I, 264.

Avots: EH I, 257

bûte* Kronw., das Sein, Wesen: ne vārduos nav izteicams maigums, kādu izdvēsa visa viņa būte.

Avots: ME I, 360

butele: anch Wessen, butelīte, garkaklīte BW. 19890.

Avots: EH I, 256

butele, butule BW. 26108, die Bouteille. Entlehnt.

Avots: ME I, 356

‡ bũtelêt Dunika, OB., laut weinen (häufiger von kleinen Kindern gesagt NB.).

Avots: EH I, 257

būtene, das Sein, Wesen Kalleten n. A. VIII, 109.

Avots: ME I, 360

‡ buzīte "ein Kuss" (?) Sahsb.

Avots: EH I, 256

‡ būzīte (wo?) "Geschwulst".

Avots: EH I, 258

čabaste, ein Faselhans Sassm.

Avots: ME I, 399

‡ cābelīte "?": atradu ... brālīti vez jūs[u] māsas cābelītes BW. 34832. ved kundziņa bībelīti pie gaspažas cābelītes 35636.

Avots: EH I, 261

‡ čabīte, eine Frau von kleinem Wuchs, sanftem Wesen und lieblicher Sprechweise Golg.: nav ne˙kāda varenā sieva, ir tikai tāda č.

Avots: EH I, 281

‡ čačenīte, verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen: kā viņa dejuo, cik veikla! daudzi. nātās saimniekmeitas viņas priekšā tīrās čačenītes vien ir Purap. Trīs balles vakari.

Avots: EH I, 282

čakste, der Würger. brūnā od. sē̦tas čakste, der Neuntöter, lielā č., der Raubwürger (lanius excubitor); sirmā č., grauer Würger (lanius minor). lakstu čakstīte, Braunkehlchen Ar.; tumšā č., Schwarzkehlchen (saxicola rubicola) Ar.; [Bei L. ist čakste "ein Küchlein oder Vögelein, so eben aus den Schalen gekrochen"; auch Kosewort für etwas Kleines. Wohl zu čakstêt 3.]

Avots: ME I, 401

čãkste, etwas Loses, Rauschendes:

a) ein loses, weiches Kohlköpfchen:
šuogad kāpuostiem ne˙maz nav galviņu, - čākstes vien AP.;

b) ein faules, im Staat umhergehendes Mädchen:
bet kur te pilsē̦tā dabūs labu meitu, - čākstes vien ir Purap.

Avots: ME I, 408

‡ čãkstele Siuxt, = čākstere: kādreiz čāksteles iet pa˙visam greizi pa guovju kājām (beim Melken).

Avots: EH I, 287

‡ čakste̦lē̦ns Pilda, = čakstē̦ns.

Avots: EH I, 283

‡ čakstene, eine Gartenblume mit trockener, knisternder Blüte Salisb.

Avots: EH I, 283

‡ čaksteņi (wo?), eine Pflanze.

Avots: EH I, 283

‡ čakstens Spr., ein Vogel, der sein Nest in Steinhauten zu bauen pflegt.

Avots: EH I, 283

čãkstere: auch Frauenb., NB., Siuxt: katram pupam sava č. Siuxt. tai guovij dižas čāksteres NB.

Avots: EH I, 287

čãkstere, der Strahl, Tropfen: iecirtu kājā; asinis te̦k ar čāksteri Nigr. le̦dus lielām lāsēm un ve̦se̦lām čāksterēm pilē̦dams LA. piena čāksteres vien tik dzird skrienam Janš.

Avots: ME I, 408

‡ čāpīte,

1) der Fuss eines kleinen Kindes
PV.;

2) ein kleines Mädchen, das eben das Gehen erlernt hat
PV.

Avots: EH I, 287

‡ čapste Warkl., = piga: parādīja čapsti un aizgāja.

Avots: EH I, 285

‡ čāpste, ein bei der Arbeit ungeschicktes Mädchen Bērzgale; "kas muti čāpstina" (mit â ) Warkl.

Avots: EH I, 287

‡ čaučalīte, geringschätzige Bezeichnung für eine Prau: citiem vīriem skaistas sievas, man tik tāda č. BW. 27264, 9 var.

Avots: EH I, 285

‡ čaučarīte "?": sieviņ, munu čaučarīt! BW. 27231, 1.

Avots: EH I, 285

čaučerīte, ein Kohlkopf mit losen Blättern Bers., Lasd.

Avots: ME I, 405

[I čaûkste, die Braut, die Geliebte Trik.]

Avots: ME I, 406