Paplašinātā meklēšana

‡ apakšsvā`rki: ein nom. s. apakšsvârks ² in Kal.; ein Demin. apakšsvārķeļi Janš. Līgava II, 396.

Avots: EH I, 71

apakšsvā`rki, der Unterrock.

Avots: ME I, 74

bal˜tsvā`rcis, -e, der, die Weissröckige: šuos igauņus nuosaus par baltsvārčiem. Konv. ² 1277. Epith. der Birke Stari I, 202.

Avots: ME I, 259

brũnsvārcis, der Braunröckige: brūnsvārči (Heimchen) sāka čirkšķināt Up.

Avots: ME I, 341

dižsvā`rki, der Mantel Plutte 76.

Avots: ME I, 476

gaŗsvārcis, der Langröckige Karls.

Avots: ME I, 607

ìesvārstîtiês, auf eine bestimmte Art und Weise zu pendeln anfangen: pēdīgi tā (mēle) tuomē̦r iesvārstījās parastā virzienā Duomas I, 373.

Avots: ME II, 75

‡ îsvā`rds Ar., die Kurzform (eines Wortes).

Avots: EH I, 502

izsvārstît [li. išsvarstýti], freqn. zu izsvḕrt, gehörig wägen, in der Hand wägen: šis pēdējās izcilāja un izsvārstīja ruokās Aps.

Avots: ME I, 808

‡ kažuoksvā`rki, ein Pelzrock: k. mugura BW. 35128.

Avots: EH I, 597

‡ kuosvārna Pēt. Av. IV, 47, = kuõvãrnis.

Avots: EH I, 688

kùosvā`rnis ² : kuosvārns Gr.-Sess. n. P. Alunāns.

Avots: EH I, 688

kùosvā`rnis ² Mar., [Kl., Odensee, Bers.], die Dohle Spr.: bē̦rni mani, kuosvārņiši, visiem pliki vēderiņi BW. 2998. Zu kuosa I und vārna.

Avots: ME II, 349

lecensvā`rki, ein Rock, der beim Springen bequem ist: le̦pnie puiši lielījās lecensvārkus šūdināt, lai varēja š,tu lēkt pie kaimiņu meitiņām BW. 20496.

Avots: ME II, 443

me̦l˜nsvā`rcis, der Schwarzrock, der Schwarzröckige, oft zur Bezeichnung der Prediger; Beiname schwarzgefiederter Vögel: me̦lnsvārči strazdi, me̦lnsvārce vārna.

Avots: ME II, 599

naktssvā`rki, der Nachtrock.

Avots: ME II, 691

pārsvārki,* der Überrock: vadmalas pārsvārki MWM. VII, 802.

Avots: ME III, 180

pãrsvā`rstîtiês, [gehend wiederholt das Gleichgewicht verlieren]: viņš gāja palīguodamies, pārsvārstīdamies Aps.

Avots: ME III, 180

pasvā`rstît, tr., etwas wägen, in der Hand wägen: saimniece pasvārstīja vienu nuo atslē̦gām A. XXI, 28. Refl. -tiês, ein wenig schwanken.

Avots: ME III, 110

pe̦lê̦ksvārcis, der Grauröckige (vom Sperling) Jaun. Dr. v. J. 1902, S. 379.

Avots: ME III, 196

pussvārciņi Seew. n. U., pussvā(r)či Dond., pussvārķi Dr., ein kurzer Rock, "apģē̦rba gabals, uz kamiešiem uzse̦dzams; izskatās kâ sieviešu brunči" Dond. pussvārči "halb wollen, halb leinen Rock" St.

Avots: ME III, 435

‡ pussvā`rks, eine Art Rock: tu savu augumu nenuogāni īsuos jaunmuodes svārciņuos, bet valkā juo˙pruojām pussvārku! Ciema spīg. 72.

Avots: EH II, 334

pusvā`rds: viņš raksta pusvārdiem Spiess, er schreibt unleserlich.

Avots: EH II, 335

pusvārds, das halbe Wort, die Hälfte des Wortes: pusvārduos izteikties Stari II, 56, sich in halben Worten ausdrticken. citi tikai pusvārdus savā starpā mē̦tāja Neik. pašā pusvārdā (in der Mitte des Wortes) blīkšķēja viņam pliķis pa ausi Dr. es viņu neaiztiku ne ar pus˙vārdu Kav.

Avots: ME III, 436

pusvārēm, Adv., halbgekocht Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 436

‡ pusvãrpīte Ramkau, eine kleine Halbähre: kad labību mē̦tā, tad atsevišķi saslauka pusvārpītes un ruodziņas, kas palikušas neizkultas.

Avots: EH II, 335

râibsvā`rcis ràibsvā`rks Seifert Chrest. II, 181, ein Vogel mit buntem Gefieder.

Avots: ME III, 469

rîtsvā`rki od. rîta svā`rki, der Morgenrock, Schlafrock: vīram uzšūdināja... rītsvārkus Turg. Muižn. per. 51.

Avots: ME III, 541

sasvārstîtiês, sich zu bewegen anfangen, sich heftig seitwärts neigen: kuģis var viegli sasvārstīties un apgāzties Jansuons. ē̦nas sasvārstās un aizlīguo Stari II, 491.

Avots: ME III, 752

šķḕ̦rsvā`rti, ein Schlagbaum LKVv.

Avots: ME IV, 38

skùosvārna ² : auch Gr.-Buschh., Lubn.

Avots: EH II, 518

skùosvārna ² Sussei, skùosvārnis ² Nerft, = kùosvā`rnis ^2.

Avots: ME III, 911

skùosvārnis ² (unter skùosvārna ² ): auch Līvāni, Oknist, Sonnaxt; (auf Kinder bezogen) Jauns. Augšz. 112.

Avots: EH II, 518

‡ skùosvārns ² Kaltenbr., = skùosvārna ² .

Avots: EH II, 518

svārbeklis, das Pendel: pulksteņa svārbeklis B. Vēstn.

Avots: ME III, 1144

svā`rbît ² im Gleichgewicht halten. Refl. -tiês, sich (schwankend) im Gleichgewicht halten Vīt.

Avots: ME III, 1144

svārbuôt, ‡

2) (einen Balken mit einem Hebel) bewegen
(mit ā`r <sup>2</sup> ) Meselau. Refl. -tiês: sich hin und her schwingen (mit ā`r ² ) Meselau.

Avots: EH II, 612

svārbuõt, hangend sich bewegen N. - Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 618. Refl. -tiês, "sich hin und her schwingen" B. Vēstn.; das Gleichgewicht verlieren, kippen AP. n. U., Warkl.: laipa svā`rbuojas AP. Zu svārbs.

Avots: ME III, 1144

svā`rbs ² Golg. (li. svarbùs "schwer, wichtig"), = smags (schwer): kuoks svārbi nuokrita. Zu svḕrt.

Avots: ME III, 1144

svārgaļât Fest., -ãju, hin und wieder wägen; mit einem Hebel (wiederholt) heben.

Avots: ME III, 1144

svārgaža Fest., comm., einer, der svārgaļā, svārguo(jas).

Avots: ME III, 1144

svārguôt(iês) Fest., = svārstît(iês).

Avots: ME III, 1144

svārguôt(iês) Fest., = svārstît(iês).

Avots: ME III, 1144

svãrîtiês: pusapģībis viņš savās drēbēs svārās Dünsb. Krista gājiens 190. labi sadzē̦rusēs ... visiem par juoku svārās tā mājās Pēt. Av. IV, 85.

Avots: EH II, 612

svãrîtiês, -uôs, -ĩjuôs, = svārstîties, schwanken: braucuot siena ve̦zms svārās uz vienu pusi Ahs. n. RKr. XVII, 55. Nebst li. svoras "ein Gewicht" zu svars.

Avots: ME III, 1144

‡ svā`rkapkakle A. Upītis Ģertr. 40, der Kragen eines Rockes.

Avots: EH II, 612

svā`rki: brūni s. mugurā BW. 21525, 4. Figürlich vom Obdach: vai tu ilgi esi apmeties apakš svārkiem? tie vēl nav tava paša! Seyershof. Der Singular: ve̦lk[u] svārku (einen Frauenrock) uz svārka BW. 24198. baltais s. paliks me̦lns Suitu k. № 139. Zur Etymologie s. auch Kiparsky Die gemeinslav. Lehnw. aus dem Germ. 100.

Avots: EH II, 612

svā`rki (li. švar̃kai "зипун, армяк" Jaunis Perev. gramm. 19; s. auch Bezzenberger BB. XXI, 306 und Fortunatov BB. III, 70), selten der Sing. svā`rks (li. švárkas LitMnd. I, 181, s. auch Lit. Mitt. 1, 235 und Liet. pas. II, 106), ein verächtl. Demin. svārķeļi (svãrķelis Līn.), der Männerrock (Sing. svârks ² Dunika), das Kleid überhaupt U., auch ein Frauenrock, ein Frauenkleid: aud, māmiņa, man (die Sprechende ist ein Mädchen) svārciņus, vienu īsu, uotru garu! BW. 7472. tas par lauku pārtecēja rudajiem svārķeļiem (Var.: svārciņiem) 16083, 2 var. atnes manus krūzu svārkus! 13730, 30. kādi svārki, tāda uodere Br. sak. v. 1243. ļipu svārki Jauna R. IV, 202. nuoplīsis svārks Etn. Il, 33. Das -v- in diesem le. - li. Wort dürfte aus einem andern Wort bezogen sein (Būga KSn. I, 289 denkt an li. švarùs "sauber, rein"), denn daneben hat man li. šar̃kas "ein Kleidungsstück", ksl. cpaкa "vestis", und diese dürften letzten Endes aus mlat. sar(i)ca stammen, s. G. lieyer alb. Wrtb. 400.

Avots: ME III, 1144

svàruôtiês Smilten, = svār(st)îtiês U.: pazīst šuo svāruošanuos ple̦cuos Duomas I, 1038. Nebst Ii. svoras "ein Gewicht" zu svḕrt.

Avots: ME III, 1145

svārpste, die Spille an der Mühle L., U, Wohl mit sekundärem s- zu vārpsta, li. varpstė˜.

Avots: ME III, 1144

svārpstêt oder (Manz. Lettus, L., Elv.) svārpstît, = urbt, bohren U.

Avots: ME III, 1144

svārpstiņš "?": līgas dē̦ls!... tautas svārpstiņš De̦glavs Rīga 11, 1, 360.

Avots: ME III, 1144

svārpstis (unter svārpsts): ass svārpstītis A. Upītis Pirmā nakts 17.

Avots: EH II, 612

svãrpsts (li. svarpstas Miežinis) Bl., C., Arrasch, Bauske, Dunika, Dond., Lin., Iw., (mit ā`r <sup>2</sup> ) Gr. - Buschh., Kl., Prl., svārpstis L., svãrpsta Bershof, svãrpste Wandsen, (mit ā`r ² )Mar. n. RKr. XVII, 116, der Bohrer U., Bielenstein Holzb., Sessw., Lochbohrer Konv. ² 4076, Drillbohrer Bielenstein Holzb. 7l2. Wohl mit ps- aus -bs- und zu cymr. chwerfu, ahd. swerban "wirbeln", an. sverfa "befeilen" (u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 529 f.) und vielleicht (nach Krček Grupy 178 f., Trautmann Wrtb. 295, Būga KZ. LI, 114) zu serb. svrâb, r. свóробъ "Krätze", r. свербѣть "jucken".

Avots: ME III, 1144

‡ svārpusts Strods Pareizr. vōrdn. 168, = svãrpsts (?).

Avots: EH II, 612

svārstava: knīpēja svārstavām ("?") ... pluostu ... jūŗā Dünsb. Od. 65.

Avots: EH II, 612

svārstava, der Hebel U.; zu svārstît.

Avots: ME III, 1144

svārsteklis,

1) ein Hebel
Wid.: ūdeni... ar svãrstekli ve̦lk nuo akas Janš. Dzimtene IV, 71;

2) ein Pendel
Dr.;

3) "?": svārstīja ruokas svārstekli Duomas III, 965. nuočīkstēja durvis ar suārstekli A. 1896, S. 54. stirpas 2 malās piestiprināti svārstekļi, kuru spiediens... Konv. ² 750. divritenis šim... svārsteklim nespēja ilgi turēties pretī, tas... apgāzās Daugava I, 995.

Avots: ME III, 1144, 1145

‡ svā`rstelêt ² Lubn., wiederholt wägen.

Avots: EH II, 612

svārstĩba, die Veränderlichkeit, das Schwanken(dsein) Pūrs III, 134: strāvas svārstība Konv. ² 945. svārstībās ir dažādība ļauta MWM. VII, 1.

Avots: ME III, 1145

svārstiens, Schwingung MWM. X, 124: lē̦ni ūdens svārstieni Jauna R. IV, 149.

Avots: ME III, 1145

svārstîgs, veränderlich, unbeständig, schwankend RKr. XVII, 142: uz skats ir svārstīgs Duomas II, 878. viņa svūrstīgās dabas (gen. s.) A. Up. Sieviete 135, svārstīga pašapziņa Duomas I, 1277.

Avots: ME III, 1145

svā`rstît: auch N.-Peb., (mit âr ² ) Stenden, (mit ãr; wiederholt wägen) Lems., Zögenhof; nu jau svãrsta ar svariem vien, kad ir svari mājā Seyershof. Refl. -tiês: ūdens dzīvniekiem žauniņas svārstās ("kustas"), kad smagi e̦lpuo Seyershof. "1)" ME. III, 1145 ist zu streichen.

Avots: EH II, 612, 613

‡ svãtît ² , -īju Auleja, freien.

Avots: EH II, 613

svā`rstît (li. svarstýti "mehrfach wägen") C., Wolmarshof, Jürg., Arrasch, Golg., Selsau, svârstît ² Dunika, svãrstît PS., Salis, Ruj., Bauske, Dond., Wandsen, -u, -ĩju,

1) wägen, in der Hand wägen; öfter heben
Ronneb., Smilt., mit dem Hebel heben; schwingen, schwenken: cel, tautieti, man pūriņu, necel gauži svārstīdam[s]! BW. 16679, 12. svārsta graudus saujā Purap. Kkt. 62. svārstīja gausi augumu nuo vienas kājas uz uotru A. XXI, 27. ze̦ltaugļu svārstīti tur kuoki luokās A. XX, 232. Refl. -tiês, schwanken, taumeln U.: iedams svārstījies R. Sk. II, 134. vāģiem pa sliktuo... ceļu svārstuoties Saul. R. I, 80, svārstījās starp diviem poliem A. XX, 494. viņš kâ pārliecībā svārstīdamies jautāja 948. Zu svḕrt.

Avots: ME III, 1145

svārstītava,* die Wage SDP. I, 95.

Avots: ME III, 1145

I svārsts, ‡

4) "pulksteņa mēle" (mit âr ² ) Neuhausen.

Avots: EH II, 613

I svārsts,

1) ein Hebel;

2) eine Art Instrument
A. XXI, 441;

3) "kas svārsta" Vīt.; ein wackelnd gehender Mensch
Bers., Adsel; "nenuoteikts (unbeständig?) cilvē̦ks" Laud., Lasd.; ein fauler und ungewandter, der Arbeit ausweichender Mensch N. - Peb.; ein Faulpelz Holmhof; "kas svārstās; svars, kuo pieliek akas vindai" (mit ā`r) Nötk.

Avots: ME III, 1145

II svārsts: auch (mit ā`r ² ) Bers., Kalz.

Avots: EH II, 613

II svārsts Ps. (mit ã), Salisb. n. Bezzenberger Lett. Di. - St. 176, Schujen, Stackeln, Kastran, = svārpsts.

Avots: ME III, 1145

svārstulis Duomas II, 462, ein Unbeständiger, Wankelmütiger.

Avots: ME III, 1145

svārte Kronw., svārts U., = svirte, ein Hebel; nebst li. svar̃tis "Gewicht; Schwengel; Wagebalken" zu svḕrt.

Avots: ME III, 1145

svāru "?": kuo tas Ādams tik svāru (schwerfällig?) dancuoja? pauti tam gari karājās BW. 34521, 4 (aus Edw.). Zu svāruoties? Oder aus mnd. swâr "schwer"?

Avots: ME III, 1145

‡ uzsvārcis (Neologismus?) der Kittel: baltā ārsta uzsvārcī Jauns. Raksti VI, 219.

Avots: EH II, 735

uzsvārstît, (wiederholt hebend) hinaufheben: u. akmeni nuo bedres ar buomjiem Bers. Refl. -tiês, hinauftaumeln: u. kalnā Adiamünde.

Avots: ME IV, 387

vìrssvā`rks, Plur. vìrssvā`rki, der Oberrock Vēr. II, 1484.

Avots: ME IV, 614

zaļsvā`rcis, der Grünrock V., (vom Specht gesagt) Janš. Dzimtene ² I, 158.

Avots: ME IV, 687

zaļsvā`rķis Austr., = zaļsvā`rcis.

Avots: ME IV, 687

zatuorsvārki Bw. 2053o var. (ans Gliebava), zatarsvārki Oknist, zatersvārki Segewotd, BW. 20684, 1 var., zatursvārki Seifert Chrest. II, 172, ein Taillenrock (zatari) Wessen, (zatarsvārki) Alt-Rahden, Bauske, Peb., Smilt.; ein langer Schossrock (zatūrsvārki) Stenden; ein ziemlich kurzer Rock (zatubri) Ahs.: tavu īsu zatuorīšu! vieni paši zatuorīši, tie nuoplīsa dancuojuot BW. 20390, 1 (aus Kabillen). Nebst estn. sater-kūb aus d. dial. Sa(r)turrock bei Frischbier II, 248.

Avots: ME IV, 692

zetensvārki Bw. 15645 var., = zetersvārki.

Avots: ME IV, 714

zetersvārki Ruhental, zetersvārki Drosth., Grünh., ze̦tarsvārki Schibbenhof, ze̦te̦ra svārki Golg., ein Männerrock mit langen Schössen: zetersvārkus šūdināja BW. 15645; 20627,1. Vgl. zatuorsvārki; im Vokalismus etwa durch mnd. seter "ein Baumwollenzeug" beeinflusst?

Avots: ME IV, 714

zìlsvārcis, jem. mit einem blauen Rock LP. IV, 193.

Avots: ME IV, 721

àizãķêt: ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) zuhaken: svārki nepareizi aizāķējušies;

2) sich
(dat.) zuhaken Dunika, Kal. u. a.: a. sev svārkus.

Avots: EH I, 7

àizbâzeknis Tēv., àizbâzis, àizbâznis, àizbâzs, àizbâža, Demin. -ĩtis, -iņa,

1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duomāju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;

2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;

3) d. Pl. aizbāzi,

a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,

b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.

Avots: ME I, 18

àizcelˆt, tr., etwas vorheben, nach lettischer Vorstellung hinter sich heben zur Hinderung: vārtus aizc., die Pforte zumachen; svārkus aizcelt St., Konv. ^1, den Rock versetzen. Refl.: sich versetzen, abziehen: nuo sacerējuma aizcelties līdz autuoram Jans. es nuoduošu viņu... Bābeles ķēniņa kar,a spē̦kam, kas tagad nuo jums aizcēlies Jerem. 34, 21.

Avots: ME I, 20

àizdiêgt,

1) zunähen:
aizdiedz svārkiem šuvi Pur.; aizdiegt caurumu zeķēm; priekšā aizdiegt, vornähen: balts kakla priekšnieks priekšā aizdiegts Druva II, 522;

2) weg -, hinlaufen:
bē̦rns aizdiedza. Auch refl. - tiês: nebēdnis aizdiedzies uz kapsē̦tas birzes pusi LP. VII, 127.

Avots: ME I, 23

‡ àizdilt,

1) bis zu einer gewissen Stelle verschleissen, abnehmen, kleiner, dünner werden:
aizdiļusi jau līdz pusei Heidenfeld, Lems.;

2) anfangen zu verschleissen, abzunehmen, dünner, kleiner zu werden:
svārkiem e̦lkuoņi jau aizdiluši Bauske, Gr. - Buschh., Warkh. ratiem ass aizdilusi ebenda,

Avots: EH I, 18

àizkabinât,

1) : klabatu ne˙maz neaizkabinuot Janš. Līgava I, 38; ‡

3) vorhängen
Dunika, Kal., Rutzau: a. deķi luogam priekšā.; Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) anhäkeln (sich anhaken): svārku stūris viņam aizkabinājās aiz naglas Dunika, Kal.;

2) sich
(dat.) zuhaken Dunika: a. lindruku.

Avots: EH I, 28

àizknuõpêt, àizkņuõpêt, zuknöpfen: svārkus, biksas.

Avots: ME I, 33

àizliêt, tr.,

1) hinter etwas giessen:
Reinītis aizlēja ve̦ctē̦vam ūdeni aiz svārku apkakles Dok. A.;

2) zur Grütze Milch hinzutun:
putru aizliet.

Avots: ME I, 37

‡ àizpluskât, in einem nassen Frauenrock hin-, weggehen Trik. Refl. -tiês, kodderig werden, sich zu zerfetzen (spalten) anfangen Bauske: svārki, mati aizpluskājušies.

Avots: EH I, 43

àizslèpt, tr., verstecken, verbergen: zagtās lietas aiz svārkiem. Refl. -tiês, sich verstecken, sich verbergen: verstecken, verbergen aizslēpuos pie pe̦lē̦ka akmentiņa BW. 8333. kurp tu, kuplasti (Wolf), iesi, tā aizslēpies LP. VI, 260.

Kļūdu labojums:
sich verstecken, sich verbergen = sich hinter etwas verstecken, verbergen
pie pe̦lē̦ka akmentiņa = aiz pe̦lē̦ka akmintiņa
8333. = 8333, 2 var.

Avots: ME I, 50

àiztver̂t, tr.,

1) erfassen, ergreifen:
nabags aiztvēra kungu aiz svārku stūŗa Sessw. teci, upīt, līku luoku, aiztver manu līgaviņu Ltd. 1918. krūtis aiztveŗ auksta vēka strāva Vēr. II, 138;

2) zur rechten Zeit ankommend antreffen, vorfinden:
viņš cerēja aiztvert ārstu vēl mājās Sessw. nuo šās dienas dzelzceļa braucieniem nebūs neviens vairs aiztveŗams Kaudz. M.;

3) hemmen, verstopfen:
aiztve̦rts vē̦de̦rs, verstopfter Leib; aiztvert ē̦damaju, Proviant abschneiden L., St., A. X, 1, 211. Refl. -tiês,

1) sich bergen, Schutz finden:
aiz kuoka;

2) ein Hindernis finden, aufgehalten werden:
ūdens aiztveŗas aiz aizspruostījuma Konv. ² 863.

Avots: ME I, 57, 58

‡ àizval˜kât,

1) hin-, wegschleppen
Saikava: kaķene bē̦rnus aizvalkājusi;

2) (einen Anzug) zu tragen anfangen
PS., Sessw.: aizvalkāti svārki;

3) a˙svārkus līdz pavasarim Lemsal, einen Rock bis zum Frühjahr tragen.

Avots: EH I, 61

apģḕrbt, tr., anziehen: svārkus; gew. refl. apģērbties: brūtes brālis apģērbās savās guoda drēbēs BW. III, 1, 40. pilnīgi apgē̦rbusēs brūte nuosēdās uz bluķa BW. III, 1, 47.

Kļūdu labojums:
gew. refl. apģērbties = ankleiden, mit Kleidung versehen. Refl. -tiês, sich anciehen, ankleiden

Avots: ME I, 89

apkañtêt, tr., bekanten, besetzen: svārkus. apkañtējums, der Besatz.

Avots: ME I, 93

apmẽ̦tât, tr., freqn.,

1) fortgesetzt bewerfen:
panāksniekus kāzenieki apmē̦tā salmiem BW. III, 1, 23; dubļiem, akmeņiem apm.;

2) bewerfen, trakeln:
zīda matauklas bija tikai apmē̦tātas Etn. IV, 107. svārkiem puogu caurumi jāapmē̦tā Duomas III, 2. Refl. -tiês,

1) sich fortgesetzt bewerfen:
apm. dubļiem, eig. u. übertr., sich gegenseitig mit Kot bewerfen, beleidigen, blamieren;

2) sich umherwerfen:
nu šuodien bijis trauku vedējs; - trauki vien apme̦tājušies RKr. VI, 24, eine sprichwörtl. Redensart, angewandt, wenn jem. ein Geschirr zerschlägt.

Avots: ME I, 107

‡ apnasât Cibla, Kaltenbr., Lubn., Oknist, Saikava, = apnẽ̦sât: apnasāti svārki.

Avots: EH I, 103

apsist, tr.,

1) beschlagen:
apsist namu dēļiem; apsist kāpuostus, den Kohl befäusten;

2) umschlagen, umwickeln:
viņa turēja ruokā, ar baltu lakatiņu apsitusi, ne visai jaunu dziesmu grāmatu Kaudz. M.;

3) niederschlagen, niedermetzeln:
krusa apsita visu, kas bij laukā II Mos. 9, 25. viņš citus ve̦lnus apsitis LP. VI, 691;

4) perfectiv: tuornī pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita vienpadsmit LP. VII, 1277. Refl. -tiês,

1) sich umschlagen, anziehen:
izeju, cieši svārkus apsities Līb. P. 5;

2) ausschlagen, mit einem Ausschlag bedeckt werden:
apsitās kašķis vispār miesām LP. VI, 865. bē̦rns apsitās ar uguns vātīm BW., S. 190;

3) beschlagen (von Fesnstern, Metallen):
luogi apsitušies;

4) dunkel werden:
seja apsitas saulē, vējā Dondangen;

5) umschlagen, anders werden, sich umwenden, umstürzen:
vējš apsitās uz uotru pusi. apsitās daba un liktenis spēji Sudr. E. Dārte ātri apsitās Up. 13. laiva apsitās apkārt.

Kļūdu labojums:
BW.,S. 190 = BW. I, S. 190

Avots: ME I, 120

‡ apskarâtiês, sich ringsum zerfetzen (ringsum zerlumpt werden) Stenden, Wandsen: apskarājušies svārki.

Avots: EH I, 113

‡ apskaris (part. prt. act.), ringsum zerfetzt: apskarusi apkaklīte Daugava I, 992. apskaruši svārki Golg.

Avots: EH I, 113

apšķîst, intr., ringsum fliessen, umher fliegen, sprühen: umherfliegen, sprühen; bespritzt werden abiem braucējiem uguns vien apšķīda ap acīm Blaum. pārbrauc zili, pārbrauc me̦lni, ar dubļiem apšķīduši BW. 26385. apšķīst... svārki ar... asinīm BW. 34043, 13.

Avots: ME I, 129

‡ I apskurbelêtiês "?": svārku ap skurbetēju,šās (zu korrigieren in *apskarbelējušās?) piedurknes Deglavs Riga II, 1, 150; vgl. skarbelẽt.

Avots: EH I, 114

[apskuris (= li. apskùre̦s), zerfetzt: apskuruši svārki Bersohn.]

Avots: ME I, 122

apšļàkt, tr., begiessen, einen tüchtigen Guss tun: ar ūdeni zē̦nu. apšļāc... svārkus ar... asinīm BW. 34043, 5.

Avots: ME I, 129

‡ apspīlêt, mit Mühe und Not (ein zu enges Kleidungsstück) anziehen: a. sev mazā brāļa svārkus Salis. svārki kâ apspîlē̦ti (umspánnt) Wolmarshof.

Avots: EH I, 116

apspriêst, ‡

3) = nùospriêst 1, beschliessen: apspriež kāzas turpināt Pas. II, 15. apspriež citur apmesties V, 431; ‡

4) a. krāsnij sprieslus Siuxt, den Ofen mit einem Gewölbe überdécken (umspánnen);
‡

5) "= apspraust" (?) Bauske: a. svārkus. ‡ Subst. apspriêdums, eine abgeschlossene Beurteilung, das Gutachten.

Avots: EH I, 116

‡ apstrupinât, verkürzen Bauske: a. svārkus.

Avots: EH I, 118

aptecêt (li. aptekė´ti),

1) intr. u. tr., herumlaufen, umfliessen:
aptecēt ap kalnu. nevarēju pāri tikt, ne apkārt aptecēt BW. 29077. saule kalnu neapte̦k Ar. 312;

2) von der Zeit, verstreichen, vergehen:
gads būs aptecējis Blaum.;

3) begossen werden:
apte̦k... svārki ar asinīm BW. 34043, 23;

4) tr., im Laufen überholen:
ja tu mani aptecēsi BW. 33570 var.;

5) herumlaufend bedienen, pflegen, verrichten:
gan māmiņu aptecēšu BW. 6863. es jūs aptecēšu, apkuopšu uz labākuo LP. IV, 178. jauniem ve̦cie jāapte̦k. aptecēt visus darbus LP. VI, 811, visus sē̦tas suoļus LP. IV, 146, saimniecību R. Sk. 146, alle häuslichen Arbeiten verrichten. Refl. -tiês, übel werden, unwillig werden: apte̦kas dūša, sirds LP. IV, 64; kad sirds ate̦kas ar skumju jūtām, tad vārdi apmirst virs mēles Liev. 71. viņam žults aptecējās, ihm ging die Galle über. uogas apte̦kas, die (abgepflückten) Beeren reifen nach Schrund. - rūtes bija aptecējušās, waren beschlagen MWM. X, 192. [Auch: trächtig werden, nach LKVv. 22.]

Avots: ME I, 130

apval˜kât, freqn. von apvilkt, abtragen: svārki bij stipri apvalkāti Sil. Refl. -tiês, abgetragen werden (von Kleidern).

Avots: ME I, 133

‡ apvaražuôt Warkl., = aplãpît: a. tīkla, svārkus.

Avots: EH I, 125

apvarzât, tr., netzartig umflechten Spr.; eine Arbeit unordentlich machen: skruoderis apvarzājis svārkus, kurpnieks zābakus, galdnieks skapi un gultu J. Kaln.

Avots: ME I, 134

apvìlkt (li. apvil˜kti), tr.,

1) ringsum ziehen:
apvelci ar krītu gultai riņķi LP. VI, 299. sienas apvilktas baltiem palagiem BW. III, 1, 16. prāts ar tumsību apvilkts, sein Verstand ist verfinstert;

2) anziehen Kleidungsstücke, die man nicht umlegt, sondern eigentlich anzieht:
kre̦klu, svārkus, kažuoku, cimdus, zeķes, zābakus. Sprw.: kādu vīzi apvilcis, tāda jāvalkā. Refl. -tiês,

1) sich um etw. ziehen, spannen:
ap prātu viņam apvilcies it kā tīkls Aps.;

2) sich anziehen:
apvelcies manu kažuociņu Blaum.; apvìlkums, das ringsum Gezogene, eine ringsum gezogene Linie: līdz zuobeņa apvilkumam salmi nuode̦guši Kaudz. M.

Avots: ME I, 136

ârpuse, die äussere Seite, die Aussenseite (Gegensatz: iekšpuse, die innere Seite): ce̦pures, svārku, cilvē̦ka ārpuse un iekšpuse; Lok. ârpusē, draussen, ausserhalb: ārpusē priekš klēts durvīm stāvēja brūtes brāļi BW. III, 1, 28.

Avots: ME I, 243

‡ aseknĩtis "?": visas zvaigznes vakarā, aseknītis vien nebij: aseknītis Vāczemē zīda svārkus šūdināj[a] VL. aus Rbnnen Latv. Saule 1927, S. 621.

Avots: EH I, 130

aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,

1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;

2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,

1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);

2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 145

astīts, geschwänzt: astīta zvaigzne, der Komet; astīti svārki, der Rock mit einer Schleppe A. X, 1, 528.

Avots: ME I, 146

‡ atknuõpêt Lemburg, Siuxt u. a., = atkņuõpêt. a. svārkus Laud., Sessw. Refl. -tiês, sich (acc.) von selbst losknöpfen: svārki atknuopējušies Lemburg.

Avots: EH I, 149

atkņuopêt, tr., losknöpfen: visas puogas, vesti, svārkus. Refl. -tiês, sich losknöpfen, bis zum Überdruss knöpfen.

Avots: ME I, 168

‡ atnasât, eine bestimmte Zeit hindurch tragen Oknist: tie bija stipri svārki: trīs gadus tuos atnasāju.

Avots: EH I, 157

atplîst (li. atplýšti), intr., inch., abspalten, losplatzen, abreissen: skaida atplīst nuo malkas; maisa gals atplīst vaļā; liels gabals atplīsis nuo svārkiem.

Avots: ME I, 182

atpuõgât, tr., aufknöpfen, entknöpfen: kažuoku, svārkus. Refl. -tiês, sich aufknöpfen: tā uzcēlās un atpuogājās priekš spuoguļa Apsk. I, 341.

Avots: ME I, 183

atpum̃pât, tr., auf-, entknöpfen: svārkus, mēteli.

Avots: ME I, 183

atraût,

2) "anziehen":
viņš cirta atraudams, er zog mit der Peitsche brav an Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

5) a. e̦lpu, Atem schöpfen
Pas. IX, 465. Refl. -tiês,

1): pastalai ielāps atrāvies Siuxt. svārki atrāvušies vaļā ebenda.

Avots: EH I, 161

atraût li. atráuti], (atŗaut St., U.), tr.,

1) wegreissen, entreissen, entziehen:
mājiņa stāvēja nuostāk nuo sādžas, it kā būtu atrauta nuo māju rindas Vēr. II, 152. atrauj viņu ve̦lns od. deviņi ve̦lni, hol ihn der Teufel BW. 7002. kad tev tavu tiesu atrauj, tad ņemi pats pa jē̦ram LP. VII, 865. atraut savu ruoku nuo... RSk. II, 92.; gājējam algu. kumuosu nuo savas mutes e̦smu atrāvuse Blaum., sich am Munde absparen. raganas atraujuot guovīm pienu Etn. IV, 71;

2) zurückreissen, zurückziehen, zurücknehmen:
zirgam galvu atraut, den Kopf des Pferdes zurückreissen und ihn so anbinden Ar.; ziemeļakaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kundz. kungi atrauj savu apsuolījumu BW. VII, 1025;

3) herziehen, herbringen:
kas tevi šurp atrāvis?

4) auf-, losreissen:
durvis LP. VI, 575, svārkus. Refl. -tiês,

1) sich losreissen, trennen, sich entziehen, sich losmachen:
kundze nuo viņa atrāvusies Vēr. I, 1191. vīri var dažkārt nuo saimnieka darbiem atrauties Etn. III, 75;

2) sich zurückziehen, zurück-, fernbleilen, ablassen, aufgeben:
guovs atrāvusies nuo saites. ej māsiņa, atraujies, zieh dich zurück BW. 14890. atraunies, nelietīt, weiche, du Taugenichts BW. 12698. un tu neatrāvies nuo manis? Rain. zirgs bij kādu gabaliņu atrāvies, war zurückgeblieben Kaudz. M. minē̦tā dienā nekādā ziņā neatraujies, bleibe nicht fern. atrautiês nuo ierašas, eine Gewohnheit aufgeben LP. VII, 317. neatrauties nuo savām duomām, sich in seinem Gedankengange nicht stören lassen Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
BW. VII, 1025 = LP. VII, 1025
teikums '' guovs atrāvusies nuo saites'' jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. - Der Satz '' guovs atrāvusies nuo saites'' ist unter 1) zu versetzen

Avots: ME I, 185

atšaũt, ‡

5) herschiessen:
ielika mani lielgabalā par prapi, un tâ mani atšāva še Pas. V, 46; ‡

6) a. atpakaļ, schnell zurückschieben, -stossen:
a. maizi atpakaļ krāsnī. Refl. -tiês, 3): auch Druw., Fest.;

4): auch Grenzhof; ‡

6) ab-, weghängen
(intr.), sich wegstrecken Siuxt: lūpa, aste atšāvusies. svārki atšāvušies. ‡ Subst. atšãvums, = piešāve Frauenb.: es atšāvumu neē̦du.

Avots: EH I, 173

atsist, tr.,

1) ab-, wegschlagen:
mizu LP. VII, 961. ļaudis atsita vilkam vienu kāju LP. V, 171; übertr., abspenstig machen: R. atsit viņam Cielaviņu JR. IV, 109;

2) schlagend verjagen:
ve̦lns atsita visus ļaudis nuost nuo kaudzes LP. VII, 771;

3) zurückschlagen:
svārku stūri. atsist šķēpus, parieren Antr. II, 41;

4) schmecken nach etw.:
atsist rūgtumu, einen bitteren Geschmack haben. vīna upe lejā te̦k, me̦dutiņu atsizdama BW. 25950, 1. Refl. -tiês,

1) schlagen, stossen, dringen an etw.:
sniega mutuļi atsitas luodziņa rūtēs JR. IV, 76. viņam kāja atsitās Vēr. II, 225. tev ausīs atsitas dažādas skaņas Vēr. I, 1457;

2) sich wiederholen, wiederkehren:
kas reiz izgulējis plaušu karsuoni, tam tas viegli atsitas SDP. VIII, 57;

3) sich jäh zurückwenden:
zirgs bij atsities atpakaļ; umschlagen (vom Winde und Wetter): vējš atsities uz ziemeļiem. vienu dienu atsitās bulagaiss LP. V, 236. [šuodien tāda skaista diena atsitusēs Austr. M. z. 69];

4) geraten nach jem., gew. ähnlich sein jem.,
it dem Lok., seltener mit iekš und pēc: dē̦ls ir atsities tē̦vā Etn. II, 16 (iekš, pēc tē̦va). viņš bija tē̦va sejā tsities Blaum. [kristāmais bē̦rns atsituoties turē̦tāja dabā Erlaa.] arnika zied dze̦lte̦niem ziediem, kuŗi atsitas cūkpieņu izskatā Etn. III, 6. abesīnieši krāsā dze̦lte̦nbrūni, mazuliet atszdamies sarkanumā Konv. ² 3, is Rötliche überspielend. Zuweilen auch das Aktiv so: viņš vairāk atsit mātē A. VIII, 1, 70;

5) anwandeln, berühren:
svētdienās tai it riebīgi atsitās, kad viņas vīrs nuosvieda savas drēbes Lautb., wurde sie sehr unangenehm berührt;

6) bis zum Überdruss schlagen:
atsitušies, atsitušies, vēl tā dzīva vazājas BW. 12878.

Avots: ME I, 190

atsitinât svārkus, den Rock zurückschlagen, locker machen. Refl. -tiês, sich losknöpfen, die Kleider loser machen, damit es nicht so heiss wäre Grünh.

Avots: ME I, 190

atslàucît: Apzarnis atslaucīja ... muti ar svārku stūri, lai varē̦tu labi runāt Kaudz. Izjurieši 167, duobīšu starpas ... bij tīri atslaucītas A. Brigadere Dievs, daba, darbs 183.

Avots: EH I, 167

atspraûdît, freqn., atspraûst, auf- kpämpen, zurückbiegen: svārkus Niedra, Purap. gans atsprauda zirgam lūpas LP. VI, 383; atsprauzdama kuplus matus A. XX, 615. Auch reflexiv:

1) ņe̦mas at+spraudies ["energisch"
?] Gr. - Sessau; [iet atspraudusies Lis., mit aufgestecktem Kleid;

2) sich entgegenstemmen:
atspraudās pretī durīs Wandsen].

Avots: ME I, 196

bezpiedurknis, ein ärmelloser Rock, eine ärmellose Jacke: šuva bezpiedurkņus (= bezpiedurkņu svārkus) A. XIII, 2, 228.

Avots: ME I, 285

‡ bezpuõgu (gen. pl.), knopflos: b. svārki Kundziņš Smiltene 35.

Avots: EH I, 215

blĩkšêt [PS.], blĩkšķêt, blĩkstêt, auch bļĩkstêt Ahs., bļĩkšķēt, -šu, -šķu, -stu, -ēju, intr., knallen, krachen, schallen, poltern: šauj, ka bļīkst. īsta meita mazgā pirts namiņā drēbes, lai bļīkst LP. V, 296. pašā pusvārdā blīkšķēja pliķis pa ausi Kaudz. M. 26. ūdens lijis silēs, ka blīkšķējis vien LP. VI, 55. blīkš, kâ kad lubas sistu.

Avots: ME I, 316

bruñkas [Wolmar, Burtn.], der Frauenrock: plīsa brunkas plarkšķē̦damas BW. 13139. Aus * brũnkas (zu brũns)? Vgl. brũni svārki im VL.].

Kļūdu labojums:
plaikšķē̦damas = plarkšķē̦damas
Aus = [Aus

Avots: ME I, 340

brũns, braun: brūnas acis, brūni svārki. [Nebst li. brūnas und estn. prūń aus mnd. brūn.]

Avots: ME I, 341

‡ *III bruslaks od. *bruslaka "?": apve̦lk[u] sav[u] bruslak[u] BW. 13250, 35; bruslaks Trik., bruslaki Jürg., Lemburg, Wolmarshof, ein alter Frauenrock; bruslaks, eine gestrickte Frauenbluse ohne Ärmel N.-Autz, ein grauer, langer Männerrock Alschw., Felixberg, eine Arbeitsbluse für mannliche Personen; eine geslickte krùts 4 Schleck. Vgl. li. brùsliotas "veste, svārki" und zum Auslaut le. lindraks.

Avots: EH I, 245

‡ čakiņš, ein Vogel: ekur skaišķi č. dzied ...; čakiņam raibi svārki, stuokai zīda vainadziņš BW. 2655.

Avots: EH I, 283

če̦gamā "?": meklē tāda ezeriņa, kur deviņas upes te̦k! devītā če̦gamā būs tev svārkus izmazgāt BW. 31982 (aus Lös.)

Avots: ME I, 409

čir̃kstinât, čirkšķinât, čir̃pstinât,

1) intr., anhaltend zirpen, zwitschern:
bezdelīgas, zvirbulis, circeņi, sienāži čirkstināja bez ziņas. klusi, klusi meži šņāca, nedzird putnu čirkstinām BW. 2670;

2) knarren, knistern, knirschen, klirren od. zwitschern machen:
lai tas mani visu mūžu kâ atslē̦gu čirkstināja BW. 9727. jātnieks ar zuobeni čirkstināja pie dzelzs makstīm LP. VII, 1062. brūnsvārči sāka čirkstināt savus spārnus A. XI, 5. citi putni savus bē̦rnus pa krūmiem čirkstināja BW., piel. ^2, 2434. [Vgl. cirkstinât.]

Avots: ME I, 414, 415

cits (li. kìtas),

1) ein anderer, der andere:
puķīt(e), mana līgaviņa, cita vīra ruociņā. Sprw.: es citam, cits man. kur cits, tur es arī. vakarā divas citas raganas mājās pārnāca LP. VII, 1002;

2) cits kas, etwas anderes:
viņam cits kas prātā. cits ne˙kas, nichts anderes;

3) cita pasaule, das Jenseits, die Unterwelt Konv. ²
131;

4) cits cita, citam, citu,

a) einander, bei reziproker Ausdrucksweise zur Verdeutlichung der wechselseitigen Handlung, wenn von mehr als zwei Subjekten die Rede ist:
tās iedamas tautiņās, cita citu vadījās BW. 91. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies 8603,11. ar bailēm visi sāka skatīties cits citam acīs. nāks dieniņa pēc dieniņas, cita citu vadīsim. piecas māmiņas, cita citu dze̦nā (neben dze̦nājas) Tr. III, 30; jau tie sāka cits uz cita (citu);

b) bei wetteifernder Ausführung einer Handlung von mehreren Subjekten:
visi brē̦c un skrien cits caur citu LP. VI, 480. ļaudis steidzas cits par citu;

5) in Distributivsätzen cits mehrmals wiederholt, zuweilen auch mit
vieni, daži abwechselnd,

a) der eine... der andere:
manas baltas vilnainītes, cita īsa, cita gaŗa BW. 4602. citam lēmi lē̦tu mūžu, citu gauži raudināji 1218 kame̦r vieni (daži) pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi precinieki apvaktēja... BW. III, 1,81. In einem anderen Kasus wiederholt: likt galdus citu cita galā, Tische hinter einander stellen;

b) der eine das, der andere jenes:
citam bija cita svārki, citam cita ce̦purīte Ltd. 1427. Wenn in Distributivsätzen ein Adjektiv das Prädikat ist, so kann es sich nach dem im Sing. stehenden cits oder nach dem Plur. des Subjekts richten: bērniņi cits par citu augstāki (od. augstākas) Tr. III, 1320;

6) im temporalen Sinne,

a) auf die Zukunft weisend, der nächste:
citu gadu, tad sūtīšu divi ve̦cuos bāleļiņus. [citu gadu vairs neiešu BW.155.] citu svētdienu, rudeni, ziemu, rītu, nächsten Sonntag, Herbst, Winter, Morgen;

b) auf die Vergangenheit weisend, früher:
citu reizi, citām reizēm, ehemals, früher, einst; citām reizām (citu reizi) dzīvuoja bagāts vīrs LP. VI, 868;

[7) cits, mancher:
cits cilvē̦ks tuo negrib ticēt U.; citi, einige.] Selten kommt dial. auch die definitive Form von cits vor: lai netiku citajam (für citam) BW. 11284. tagad zemnieks kâ katrs citais malu malas izstaigā Neik., A. XIII, 1,35. [Weiterhin zu apr. acc˙pl. kitans "andere", le. atkait li. kisti "sich verändern", keĩsti "wechseln"].

Kļūdu labojums:
vakar = vakarā
1218 = BWp.1218,1

Avots: ME I, 389, 390

čuokarains: (bē̦rzu) čuokarainām lapiņām A. Brigadere Dievs, daba, darbs 11. - čuokuraini zīda apakšsvārki I, 426 zu ersetzen durch čuokaraiņu zīda apakšsvārku.

Avots: EH I, 299

čuokarains, čuokurains, kraus zusammengezogen, zusammengekrollt, verwickelt, faltig: čuokuraina dzija, āda; čuokuraini zīda apakšsvārki Apsk. I, 484.

Avots: ME I, 426

čuõkars [Gr. - Sessau], [čuõkaris Waldeg.], čuõkurs [Lemsal], čuokara Hasenp., čuokura, auch čuokuris, čuoksteris,

1) das Gekroll, Gekräusel, die Verstrickung, Verwickelung im Garn, im Gewebe, die Nappe, die Falte, der Klumpen.
Gew. im Lok.: dzijas same̦tušās, savilkušās, satecējušas od. saskrējušas čuokarā. līdz iekāpu aude̦klā, dzijas vilka čuokurā (Var.: čuokarā, čunkurā, čukurā) BW. 942. čuokaruos uz krūtīm gar,ā bārda nuokarājās Plūd. LR. IV, 63. ādiņa satecēs čuokurā JR. III, 68. mēle tīri čuokarā sarāvusēs Rīg. Av. meita e̦suot sarauta pavisam čuokurī LP. V, 407; III, 1. (svārki) metīsies čuoksterī BW. 20541;

2) ein plumpes, unbeholfenes Wesen, Tier:
tāds čuokara Alm. Vgl. cuokars.

Kļūdu labojums:
dzijas vilka = dzijas rauju
(svārki) = (tāšu svārki)

Avots: ME I, 426

[dakãrt Drsth., anhängen: d. svārkus pie sienas. Refl. -tiês, sich anhängen.]

Avots: ME I, 433

dãvinât [Ruj., Salis, PS., C. u. a., dâvinât Kr., Kl.], tr.;

1) schenken:
tē̦vs dāvināja dē̦lam jaunus svārkus;

2) beschenken, belohnen:
nepalīdz dievu lūgt, ne zīlniekus dāvināt Ltd. 2214;

3) widmen:
dāvinājis šīs dziesmas Kurzemes lielmātei Pav.

Avots: ME I, 449

del˜verêt: unruhig sein Bartau; unvernünftig etwas tun (mit èl ² ) Meiran; "šaudīties, svārstīties" (mit èl ² ) Kalz.; wackeln, (sch)wanken (mit èl ² ) Warkl.: piedzēris delverē; wackelnd (wankend) gehen Bērzgale. Refl. -tiês: tollen, ausgelassen (ungezogen) sein (mit el˜ ) Grünw.

Avots: EH I, 315

delveris: Demin. delveriņš BW. 3130, 1; 14000, 13 var.; fem. delvere Janš. Dzimtene II, 118, Demin. delverīte BW. 93;

2): ein Nachtschwärmer
Gramsden; ein unruhiger Kerl Bartau; ein Unruhiger Siuxt (jē̦ri jau tādi del˜veŗi ir); "nenuoteikts, svārstīgs, ātrs cilvē̦ks" Kalz.; "palaidnis, nerātnis, nedarbis" (mit elˆ ) Grünw.; wer (sch)wankend (wackelnd) geht (von Betrunkenen und kleinen Kindern) Bērzgale; "kas tukšu runā" (mit èl ² ) Saikava.

Avots: EH I, 315

divmuduru svārki A. XIII, 228, [ein Bauerrock mit zweifachen (?) Taillenfalten an beiden Seiten; vgl. muduri].

Avots: ME I, 473

drãna, Demin. (verächtlich) drãnele,

1) das Zeug, der Stoff:
man pietrūka drānas svārkiem;

2) das Tuch, das Kopftuch:
apsiet galvas drāniņu; kakla dr., das Halstuch; rīku drāna, ein Scheuertuch; maizes drāna, ein Tuch zum Bedecken des Brottroges; mutes od. kabatas drāna, das Schnupftuch; bē̦rnu drāniņas;

3) = drẽbes bibl. u. in Kurl., Kleider: vecītis ātri aprauj drānas LP. IV, 191. Sprw.: tas nav tās drānas ielāps, tā spainīša vāciņš, das gehört nicht zum Thema;

4) drānas, die Wäsche:
viņai uz drānām, sie hat Menstruationen; drānas maz gāt, Wäsche waschen. drānu sieva St., Wäscherweib. gultu od. gultas drānas, das Bettzeug BW. 1956, 12, 24982, 2. [Wohl eher nach Būga KSn. I, 228 zur Wurzel der- "reissen" in dìrât u. a. als zu gr. δρᾶν "machen", δρᾶνος· ἔπγον.]

Kļūdu labojums:
4: 1956,12 = 31906

Avots: ME I, 494

drẽbe,

1) [im Sing.] Stoff, Zeug, Gewand:
svārkiem pietrūka drēbes. kāda drēbe, tāda puoga. bāls kâ drēbe;

2) Pl., die Wäsche:
drēbes velēt, Wäsche waschen; drēbes kult, rollen Mar. n. RKr. XV, 112. tu dzirdi mani runājuot, es tev[i] drēbes velējuot BW. 18132. viņai uz drēbēm, sie hat ihre Menses. viņai vairs nav uz drēbēm, sie ist in Umständen;

3) [im Plur.], das Kleid, Kleidungsstück:
baznīcas, svētdienas, guoda drēbes, Sonntags- Festkleid; darba od. ne̦samās od. valka drēbes, Alltagskleider; mirstamās drēbes, Sterbekleid; kārta drēbju, ein Anzug. [Nebst drābule, drāna und li. drebùžis "Kleidungsstück" wohl von der Wurzel der- "reissen" (in dìrât u. a.); s. Būga KSn. I, 228.]

Kļūdu labojums:
2: rollen = die Wäsche mit einem Bläuel schlagend glätten

Avots: ME I, 497

‡ dveji (li. dvejì); = divēji: viņam d. svārki Saikava; abi d. Schwanb., = abi divi, beide. Auf dveji ist wohl auch ostle. dvaji dass. RKr. XVII; 120 (aus Mar.) zurückzuftihren.

Avots: EH I, 351

‡ II dzar,

1) = caũr 1 Warkl. n. FBR. XI, 168, Kaltenbr., Līvāni, Sonnaxt: izveŗ dz. purnu riņķi Sonnaxt. dz. zuobiem runā ebenda. kâ ar svārpstu izvurbe dz. jumtu Kaltenbr. dz. ze̦mušku iet suņi vidā ebenda;

2) = caũr 3 Kaltenbr.: dz. tām lietām jis prapula.

Avots: EH I, 352

‡ II dzer Warkl. n. FBR. XI, 168, Wessen, = ‡ dzar II I: izvērt diegu dz. adatas aci Wessen. slapjums dz. svārkiem gāja cauri ebenda.

Avots: EH I, 355

I ẽcis: auch Hasau, Pussen, Stenden, Ugalen; skuju svārki, ēču (Var.: ērkšķu) biksas BW. 29229 var. (ähnl.: 30562, 5 var.).

Avots: EH I, 371

ē̦rdams: auch (= ē̦rds) Lennew. n. BielU., (locker) KatrE. ḕ̦rdava ² zeme. Adv. ḕ̦rdavi ² Erlaa, frei; ungezwungen: runāja pilnā balsī, ē̦.; svārki stāv: ē̦.

Avots: EH I, 372

gabaluojs, aus Stücken bestehend: svārki gabaluoji RKr. VII, 1345.

Avots: ME I, 580

‡ gabuls, = gabals: šūn ... svārciņu deviņiem gabuliem! BWp. 1341, 2 var. zemes gabuliņu BW 28261, l var, nuobrauce gabulu Pas. IV, 251 (aus Viļāni).

Avots: EH I, 375

ģḕ̦rbt, -bju, -bu, tr., [

1) pflegen
(vgl. auch izģērbt): tam bij to (dārzu) ģērbt un sargāt Glück I Mos. 2, 15;]

2) kleiden, einkleiden, anziehen, [schmücken
Manz. Lettus]: adītāja saimi ģērba BW. 7159. viņš ģērbj bikses kājās, kamzuoļus, svārkus mugurā, er zieht an, - die imperfektive Form von apģērbt; ebenso: viņš ģērbj kažuoku zemē, zieht aus - imperfektive Form von nuoģērbt. Refl. -tiês, sich kleiden, ankleiden: viņš pat˙laban ģērbjas. abi daiļi ģē̦rbuŠies BW. 32974, 1. [zemē ģērbties, sich auskleiden. - Wohl ein Lituanismus (neben dem echt le. gārbāt 2), vgl. li. ger̃bti "чистить, убирать, приводить в порядок;" "ehren", apsigerbti "ein Kleidungsstück anziehen."]

Avots: ME I, 698

guodêt,

1) = guodāt (s. dies.);

2) bewirten
LKVv., Wid.: g. viesus; [

3) gùodêt ² "an Festtagen tragen"
(eigentlich vielleicht schonen; vgl. guodāt): svārkus guodēt Warkh. Refl. -tiês, sich zieren: kuo tu guodējies, ēd! Ruj. es pie galda guodējuos Warkh.].

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen):(eigentlich vielleicht schonen; vgl. guodāt)

Avots: ME I, 689

gùodîgs (li. guodìngas "почтенный"),

1) ehrbar, angesehen:
guodīga lielmāte gul ceļa malā uz smiltīm Tr. IV, 407;

2) ehrlich, redlich:
guodīgs suns, ein Hund, der nicht heimtückisch anfällt; tu esi tik guodīgs kâ puodnieka suns Etn. II, 45;

3) anständig, höflich:
kas guodīgs tē̦va dē̦ls, tam guodīga valuodiņa BW. 14933. beidzuot pamāte nedeva ne guodīgas drānas LP. V, 297. nav guodīgas ce̦purītes; [

4) guodīgs kuoks St., Holz, das sich leicht arbeiten lässt, od. ein Baum, der im Felde nicht schadet.
] Das Adv. gùodîgi,

1) ehrlich, redlich, anständig:
es guodīgi samaksāšu;

2) leidlich:
šuoreiz vēl visiem tâ puslīdz guodīgi izgāja LP. II, 324. tu vēl neesi piedzimuse guodīgi, jau jāauž tē̦vam svārki LP. V, 279. meita ne˙maz nepaklausās guodīgi, kuo šis tur vaikstās V, 319. nav guodīgi varējuši uz kājām nuostāvēt Etn. IV, 173. pie tāda tirguotāja, kam nav ne guodīgi kuo paēst... LP. IV, 193. nesaskaņas, par kuŗām pilsētnieks ne guodīgi ausis nepace̦ltu... A. XI, 56.

Avots: ME I, 689

grìzte: auch Nötk., (mit ì ² ) Linden in Kurl., (mit î ² ) Ramkau, Salis, Siuxt,

1): ein aus Gras od. Getreide zusammengedrehtes Band
(mit î ² ) Seyershof; valgs trijām grîztēm ² "?" Grob.; grìztu grìztēm ² saaudzis Linden in Kurl.;

2): kas grib, kasa gabanceļu, kas slinki - ne; paliek grīztes da uotram gadam Heidenfeld. kad pamīksta, mitra pļava, tad saveļas grīztes ebenda;

4): auch (mit ì ² ) Kaltenbr.;

6): aužuot svārku ratā, trinītī vai serzī, virs aude̦kla saskatāms slīpi ejuošs svītruojums; šīs svītras sauc par grīztēm Ramkau;

7) c): sagrìeze nuo jē̦kulas grīztīli trauku beršanai AP.; ‡

9) "sìena vāle" AP.: sìena kâ jūras, - ne˙maz grīšu nevar paārdīt.

Avots: EH I, 407

gũbât, -ãju, gūbuôt,

1) intr., gebückt gehen
Elv., schwerfällig gehen, sich ducken: kad ieraugu vīra māti,šķietu gūbājuot BW. 23441;

2) tr., verbergen, verstecken:
viņš tuo gūbā aiz svārkiem Ermes. Refl. -tiês, sich krümmen, sich bücken, sich verstecken, sich in der Ferne bewegen, sich heimlich drücken: šķietu lapsu gūbuojam tīrumiņa galiņā; tautu meita gūbuojas svilušām villainēm BW. 21569. kuo, zaķīti, gūbājies mana tē̦va tīrumā 2304. [Zu gubt (s. dies), r. гибáть "biegen" u. a.]

Avots: ME I, 685

gubu, gūbu, Adv.,

1) gebückt:
gubu iet;

2) "?":
gubu gubu meitu māte, treji svārki mugurā BW. 23623.

Avots: ME I, 674

gul˜t: prs. gùlstu ² Auleja, Kaltenbr., Saikava, Sonnaxt,

1): kārkli sāk g. upē Kaltenbr. cūkām tīk g. nedziļā ūdenī Sonnaxt, g. pār slieksni Segew. svārkiem mugura plata, (krūtis) guļ uz pŗiekšu (steht hervor)
ebenda; einsinken: tur zirgs gulstuot (stieguot) vidā (= iekšā) Kaltenbr.;

2) sich stürzen:
Krancis gribēja g. vēršam stilbuos Saikava. g. kam matuos, krūtīs Sonnaxt. guovs gula (lēca) citām mugurā ebenda. vuškas, kâ gula miežuos, tâ nuoēde pamatīgi Auleja. kad gulsim pie pļaušanas, nuopļausim drīz ebenda. Refl. -tiês: mit ul auch N.-Wohlfahrt, Salisb., mit ulˆ ² auch AP., Ramkau,

1): sich legen (z. B. von Wellen)
Segew.; tur guļas viņam labākā zeme ebenda, dorthin erstreckt sich sein bestes Areal. tur viss šis gals guļas pāri ebenda, dort hinüber wird das Vieh aller hiesigen Gesinde auf die Weide getrieben; ‡

2) einsinken
Warkl.: pa pļavu bŗaucuot, zirgs gulās vidā (= iekšā). Zur Etymologie s. auch Būga KZ. LII, 276.

Avots: EH I, 417, 418

gùmbris ² ,

1): svārkiem gum̃bris (= kupris) mugurā Schibbenhof; ‡

2) gumbris Wessen, eine Erhöhung auf einem Floss,wo das Steuer angebracht ist.

Avots: EH I, 419

[ìegumstît,

1) hineinpressen:
svārkus skapī Ruj.;

2) heimlich einen Schlag versetzen:
viens uotram iegumstīja Ruj.]

Avots: ME II, 20

ìeknaukšķêtiês, ìeknaukšķēties, = ieknakšķêtiês: svārki ple̦cu strpā ieknaukšķas Līv. Brez. un Hav. 244. pēkšņi ieknaukšējās lē̦nas skaņas Druva II, 22.

Avots: ME II, 28

‡ ìekruñkât, ìekruñkuôt, in Falten legen: uz muguras viegli iekrunkuotiem svārkiem A. Melnalksnis Mazsalaca 49.

Avots: EH I, 523

[ìelaide̦ns,

1) = ielaidans: ceļš par stāvu, jāpataisa ielaide̦nāks Ruj.;

2) konkav:
viducis ielaide̦ns Lis.;

3) eingezogen:
svārki ap viduci ielaide̦ni Lis.]

Avots: ME II, 35

ielãpaîns, geflickt, mit vielen Flicken versehen: ielāpaini svārki. skuolā viņu sauca par ielāpainuo, juo apģē̦rbs viņam mūžīgi bija caurumains Latv.

Avots: ME II, 37

ìelèkt,

1) hinein -, hereinspringen:
ielēcu maguonēs BW. 13527. pretinieces viena uotrai gribēja vai asīs ielēkt A. XXI, 757;

2) sich einfinden, zum Vorschein kommen:
man krampis ielēcis kājā. [sāpes ielēca mugurā Dond.; geboren werden: ielēcis kumeļš, jē̦rs];

3) einspringen:
svārki ielē̦kuši, ka nevar mugurā apvilkt. aude̦kls iele̦c, kad tuo slapina Adam. [drēbe veļuot stipri ielē̦kusi Dond.] Refl. - tiês,

1) anfangen zu springen, zu klopfen (vom Herzen):
muļķītim ne sirds neiele̦cas LP. IV, 91;

2) nacharten, gleichen
(mit d. Lok.): bē̦rns ielēcies tē̦vā, mātē Bers., Wend.

Avots: ME II, 38

ìelùocît, tr., freqn. zu ìelìekt,

1) einbiegen:
kuo, vējiņ, ieluocīji neluocītu uozuoliņu BW. 21888;

2) hinein -, hereinbiegen:
piecas sagšas ieluocīju vienā saujas ielejā BW. 7406. atkārušuos zarus ieluocīt ratuos. ieluocīt luocekļus, die Glieder reckend geschmeidig machen, in Bewegung bringen. Refl. - tiês,

1) sich ein wenig beugen, biegen:
kuokam galuotnes ieluocījās;

2) sich einbiegen:
svārku mala ieluocījusiês;

3) in Bewegung geraten, durch Bewegung gelenkig werden:
bērim ejuot ieluocījās kājas Saul.,

4) einbiegen:
taciņa nuo kreisās puses ieluokās mežā Brig. Subst. ìelùocĩjums, die Einbiegung, das Eingebogene: saimniekas (kažuoka) pakaļpuses jāpaliek uz augšu un šai ieluocījumā jāiebeŗ auzas Etn. II, 54.

Avots: ME II, 41

iemaši, gew. iemati,

1) Saum, Spädel am Hemede, Kleide;

2) die Knöpfe des Rockes auf dem Rücken; die Taille;
iemaši (iemati) ir vieta, nuo kurienes iesākas šķēre uz svārku muguras Wend. n. A. XII, 560. Zu iemest.

Avots: ME II, 43

ìeuõderêt, tr.,

1) füttern:
svārkus;

2) füttern, zu fressen geben:
zirgus.

Avots: ME II, 85

ìeplêst, tr., einreissen, einen Riss tun: bikses, svārkus; ieplēst kādam ādu od. ādā, das Fell gerben; glāb vien kaķi nuo nāves, viņš tev ieplēsīs ruokā. Refl. - tiês, sich verletzen: visi, kas viņu grib uzcelt, ieplēsīsies Zach. 12, 3. Subst. ìeplê̦sums, der Riss, das Eingerissene.

Avots: ME II, 52

ìeplîst, intr., eingerissen werden, anfangen zu bersten: trauki, svārki ieplīsuši. Subst. ìeplîsums, das Eingerissene, der Riss, die Scharte.

Avots: ME II, 52

[ìeruotît,

1) einkrämpen:
svārkus, bikses Bauske; ieruotît vìli, den Rand eines Kleides zurückbiegend einen dicken Saum herstellen Bauske;

2) einstücken:
kādu gabalu drēbes Warkh.]

Avots: ME II, 60

[ìesvilinât,

1) einsengen, ansengen:
svārkus Salis; matus Bauske;

2) einen Hieb versetzen:
viens gans uotram stipri iesvilināja ar pātagu Warkh.]

Avots: ME II, 75

ievicinât, tr., einschlagen, einhüllen: svārki, kur savu pādīti ievicināšu BW. 1488.

Avots: ME II, 88

ìevîstît, einwickeln, einhüllen: galvu svārkuos MWM. VIII, 323. sniegā ievīstīta māja Stari III, 34. Refl. - tiês, sich einwickeln: apse̦gā.

Avots: ME II, 89, 90

iezaļgans, grünlich: iezaļganas acis, iezaļgani svārki.

Avots: ME II, 90

izcilîgs, vorspringend, hervorstehend: vai nevari man apakšsvārkus iestērķelēt, lai tie būtu izcilīgāki Ar.

Avots: ME I, 721

izdẽdêt: svārki saulē un lietū izdēdējuši (= izbalējuši) gluži bāli Nötk.

Avots: EH I, 442

izģḕrbt, tr.,

1) auskleiden:
svārkus; bē̦rnu pliku;

2) einkleiden, kleiden, schmücken, ausstaffieren:
le̦pni izģē̦rbta meitene A. XXI, 699. ielas mudzēja nuo izģē̦rbtuo ļaužu drūzmas A. XVII, 587;

[3) schmücken:
atruod viņš tuo (sc. namu) ar sluotām mē̦ztu un izģē̦rbtu Glück Luk. 11, 25.] Refl. - tiês,

1) sich auskleiden, entkleiden:
sieva izģērbjas plika BW. 239. neizģērbies viņš iemetās gultā Vēr. II, 148.

2) sich aufstaffieren:
gre̦zni, le̦pni viņi bija izģē̦bušies;

3) sich vermummen, sich maskieren:
dažādi izģērbties Etn. I, 102. vīrieši gāja izģē̦rbušies par zīdiem, sievietes par čigānietēm A.

Kļūdu labojums:
aufstafierren = ausstaffieren
BW. 239 = LP. VII, 239

Avots: ME I, 743

izkratît (li. iškratýti), tr.,

1) ausschütteln
(auch fig.): še tuos salmus izkratīja BW. 19405. licis pīpi izkratīt LP. VII, 673. lai blusiņas izkratām BW. 24108. izkratīt sirdi, visas bē̦das. tā nuovilka dažam svārkus, dažam maku izkratīja BW. 19891. Refl. - tiês,

1) sich ausleeren, sehr hungrig werden
Ahs.: lai ē̦d, ja tâ izkratījies LP. V, 195;

2) all sein Geld ausgeben:
pilsē̦tā tas tâ izkratījies, ka vairs tam nav ne kapeikas pie dvēseles.

Kļūdu labojums:
1) ausschütteln = ausschütteln

Avots: ME I, 754

izkrùokât ² [Kr.], tr., entfalten, Falten bilden: kre̦klu svārkus; izkruokāts, faltig: izkruokātas lapas Latv.

Avots: ME I, 755

izlaîst, tr.,

1) hinaus -, herauslassen:
māte mani neizlaida ne ganiņu pavadīt BW. 13454, 7. luopi nuo kūts izlaisti LP. VII, 318. jāme̦t cimdu pāris, lai attaisītu vārtus un izlaistu cauri BW. III, 1, 62 (hindurchlassen). Laimiņa pakaļ gāja plaši matus izlaiduse (lösen) BW. 1090. es būtu savus gaŗus matus pa vaiņagu izlaiduse 9987. ikrus izlaist, laichen. viņš grāmatas ne˙maz neizlaiž nuo ruokām, er kann sich von den Büchern gar nicht trennen. izlaist, oft mit dem Zusatz tautās od. pie vīra, verheiraten: māte, meitu izlaizdama. izlaist ļaudīs, unter die Meschen schicken, veröffentlichen: ap ziemas svē̦tkiem gribē̦tu grāmatiņu izlaist ļaudīs Kronw.;

2) hervorstrecken:
me̦lns šķielis izlaiž savu diņķi Tr. IV, 84. kaķis izlaiž nagus;

3) auslassen:
ne˙vienu aci adīklī; ne. vienu dienu, ne˙vienu stundu. svārki jāizlaiž; tie drusku par īsiem. izlaist savas dusmas, īgnumu, žulti pret kādu;

4) hervorbringen, von sich geben:
balsis izlaist ne˙maz Kaudz. M. viņa neizlaida ne vārda Latv. cilvē̦ki gan rejuot kâ suņi, gan izlaižuot citādas dzīvnieku skaņas JK. III, 3;

5) ausbreiten:
linus uz pļavas, sienu. siens bij izlaists uz apārda Kaudz. M.;

6) ergehen lassen, verbreiten:
kungs izlaidis tādu ziņu LP. IV, 57. kam, tautieti, slavu izlaidi BW. 8510. tu izlaidi valuodiņas. tie augstie padebeši izlaida pē̦rkuoņus Psalm 77, 18;

7) aushauchen, aufgeben:
garu, dzīvību: tas savu dzīvību (garu) izlaidis LP. VI, 118;

8) aufbieten:
viņš bija izlaidis beidzamuos spē̦kus A. XI, 7;

9) izlaist labi vieglus suoļus, schnell gehen, schnell einen Gang abmachen
Grünh.; izlaist riksi, einen kleinen Spaziergang machen;

10) izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen:
viņš nuo acīm mērķi neizlaiž Teod.;

11) verziehen, verwöhnen:
kādi izlaisti (ungezogen) bē̦rni! MWM. X, 866. tavu izlaist (unverschämt) muti! izlaista audzināšana K. Kundziņš. Refl. - tiês

1) sich auf eine Reise begeben
Spr., hinausfliegen: bites izlaidušās, die Bienen haben geschwärmt

2) unordentlich, nachlässig werden:
tu pa˙visam izlaidies;

3) sich hin -, ausstrecken:
viņš izlaidās piesaulītē visā savā gaŗumā Purap. es izlaiduos zālē gaŗšļaukus; izlaisties krê̦slā;

4) zunehmen, fett, dick werden:
guovs par daudz izlaidusies gaļā Niedra. viņš pārlieku izlaidies vē̦de̦rā, er hat einen gehörigen Schmerbauch bekommen;

5) izlaisties mutē, unverschämt, keck reden, schwatzen:
tas pa˙visam mutē izlaidies;

6) auslaufen, abfallen:
Baišleja ziemeļu pusē izlaižas klajā līdze̦numā.

Avots: ME I, 761

‡ izmaulât PV. ar maulu svārpstu izurbt maulaiņu ratiem riteņu rumbas (maulas)".

Avots: EH I, 465

izmîkšt Smilt., Drsth., Lub., izmîkt, intr., ausweichen, weich werden: lai graudiņš izmīkšķis pārsprāgst Liev. manas stingri savilktās spḗka saites izmīkša Skalbe. lūk, tas tam ruokās izmīkša Rainis. kamanas svārstījās pa izmīkušuo ceļu A. XII, 677, Etn. I, 137. ceļš izmīcis. pļava izmīkusi C.

Avots: ME I, 772

izplandît, tr., ausbreiten: svārkus A. VIII, 360. Refl. - tiês, sich gehörig breit machen, stolzieren: meitas puišu priekšā tirgū vare̦ni izplandījās.

Avots: ME I, 781

izplenstiês, sich ver -, ausbreiten: tā izplendās pār visu tik bagātuo leišu un latviešu gara mantu RKr. X, 13. milzenim svārki izplendās, cēlās Wid. tie daudz tālāku izplenžas RKr. VIII, 11. drīz viņa (ķilda) izplensies pa visu zemi Lautb. [Vgl. li. išsplendu "werde breiter".]

Avots: ME I, 782

izradît, tr., erschaffen, schaffen: šis arī pruovēšuot izradīt kādu kukaini RKr. VIII, 77. dzīvnieki izrada kaulus MWM. VII, 600. Scherzweise: vai tu redzi, kādus svārkus žīdelis izradījis U. Refl. - tiês, [Bauske], aus der Art schlagen: dievs zin, kur tu tāds izradījies.

Avots: ME I, 788

‡ izšũdinât,

1) nähen lassen
Ermes, Sessw., Trik.: i. jaunus svārkus;

2) nähend (nähen lassend) verbrauchen:
i. visu baķi vadmalas Dunika.

Avots: EH I, 487

izturîgs, ausdauernd, vorhaltend, dauerhaft, sehr geduldig: stipri un izturīgi cilvē̦ki, luopi, kuoki, svārki. kājām vajaga būt stiprām un izturīgām Aps.

Avots: ME I, 821

izval˜kât,

3): (ceplis) teicis: "... izvalka manu maizi!" meitene ātri izvalkājusi maizi Pas. V, 316 (aus NB.); ‡

4) herausziehen; auseinanderziehen, -schleppen:
suņi sē̦tu izvalkava Tdz. 42566, ar knābi izvalkāšu sūnas nuo sienām Pas. I, 246 (ähnlich: 166). suņi ... izvalkāja visu gaļi Pas. XI, 364; ‡

5) ausnutzen
Diet.; ‡

6) eine bestimmte Zeit hindurch tragen:
kas parlieku druošs, tas savu mūžu savas ādas ve̦sals neizvalkā (aus einem handschr. Vokab.). ‡ Refl. -tiês,

1) längere Zeit, zur Genüge (ein Kleidungsstück) tragen:
šādi tādi izvalkājas mana ze̦lta gredzentiņa Tdz. 39235. šuos svārkus izvalkājās abi brāļi, bet nevarēja nuovalkāt Jürg.;

2) beim Tragen fadenscheinig werden, Löcher bekommen:
valkā, kāļ izvalkājas šķiedras Auleja. zeķes izvalkājušās cauras.

Avots: EH I, 493

jaûns (li. jáunas, [slav. junъ]),

1) jung, geringen Alters:
jauns bē̦rns, cilvē̦ks, zirgs, kuoks, jaunā audze, meitene, guovs, puķe, zāle; jauna zeme, erst seit kurzem urbar gemachtes Land. tavs ve̦cākais dē̦ls jaunāks par manu jaunākuo brāli. Doppeldeutig: jauna sieva, eine junge, jugendliche Frau od. eine seit kurzem verheiratete Frau, od. eine andere, zweite Gattin: ķēniņš paņēma jaunu sievu. jauns vīrs, ein junger, jugendlicher Mann od. ein Mann kurz nach der Hochzeit; [ auch: ein anderer, zweiter Gatte.] jauni ļaudis, junge Leute beiderlei Geschlechts od. ein junges Ehepaar, Neuvermählte, auch jaunais pāris; ebenso jauns saimnieks, ein junger, jugendlicher Wirt od. ein Wirt, der eben Wirt geworden ist; [ auch: ein anderer Wirt (viņš sev dabūja jaunu saimnieku);] jauna meita, ein junges, jugendliches Mädchen od. eine eben in den Dienst angenommene Magd, oder auch die jüngste, unverheiratete Schwester od. auch eine nahe Verwandte der Braut: jaunā meita bija neprecējusēs radiniece BW. III, 1, 27; jauns puisis, ein junger, jugendlicher Brusch od. ein eben in den Dienst getretener Knecht, od. auch der leibliche Bruder des Bräutigams: izbrauc katrs (brūte un brūtgāns) savrup nuo savām mājām, katrs sava jaunā puiša (īstā brāļa), savas jaunās meita (īstās māsas) pavadīts BW. III, 1, 19. Sprw.: jauniem ve̦ci jāklausa. jaunam jauns prāts. jauns ar jaunu, ve̦cs ar ve̦cu. jaunam luopam dienas. jauns un traks. jauns strādā, ve̦cs slinkuo. jauns slinkuo, ve̦cs muocies. jauns sliņķis, ve̦cs zaglis. Merkwürdig der Plur. in Wendungen: dievs devis jauns dē̦lus, jaunas meitas, Gott hat einen Sohn, eine Tochter gegeben (geboren werden lassen). jauni dē̦li sabraukuši LP. II, 25. saule vēsti atsūtīja, jauni radi brālīšuos; tuo vēl labi nezināju, vai brālītis, vai māsiņa;

2) jung, einem Jungen angehörig:
tev jaunākas kājas: eji tu! nuo jaunām dienām, von Jugend auf. saimniecei jaunās dienās gadījies... LP. VII, 948;

3) neu,

a) anders beschaffen als früher:
jauns zirgs, ein neues Pferd (auch ein junges Pf.). ieiet jaunā dzīvuoklī. ieņemt jaunu piena spainīti, von einem neuen, anderen Milcheimer zu schöpfen anfangen. manam grābeklim zari izlūzuši, paduod man jaunu, gib mir eine andere Harke. jauns ķēniņš cēlās pār Ēģiptes zemi II. Mos. 1, 8;

b) anders und zwar besser:
mēs muostamies uz janu, jauku dzīvi;

c) anders, Früheres ersetzend:
jaunus spē̦kus, jaunu cerību iegūt. vēžiem jau jauna āda;

d) erst seit kürzerer Zeit vorhanden:
jauni draugi, jauni laikraksti, jaunas ziņas; jauni izgudruojumi; jaunākais laiks;

e) seit kurzer Zeit vorhanden und deshalb nicht abgenutzt:
jaunaus drēbes, kamanas, ē̦kas, jauni rati, svārki; [jauns alus U., frisches Bier];

f) in Verbindung mit Zeitbestimmungen - neu: jauns mēnesis, gads, jauna nedēļa;

g) neu, frisch, heurig, (zur Bezeichnung der Produkte des Jahres):
jauni kartupeļi, mieži, rudzi, jauna maize, neues Brot (von diesjährigem Getreide): putraimu putrai neapstrēbsim līdz jauniem Tirs.; jauns piens, Beestmilch; jauna gaļa, frisches Fleisch; jauna nauda, für neues Korn erhaltenes Gend Grünh.;

h) neu, unbekannt:
pateikšu kuo jaunu LP. V, 214. kuo dzird jauna? vai zini kuo nuo jauna? weisst du was Neues? Auf eine solche Frage erfolgt vielfach die scherzhafte, sich reimande Antwort: suns apēd aunu Etn. IV, 42;

i) nuo jauna, pa jaunam, par jaunu, von neuem, aufs neue:
duoties nuo jauna jūŗā LP. III, 76. sāk pa jaunam strādāt LP. VI, 478, 520. māte viņu raidīja par jaunu pasaulē VI, 852; VII, 1008. [Zu ai. yuvan - (gen. s. yūnaḥ, Komparativ yavīyas -), la. juvenis "jung; Jüngling", kymr. iau "jünger", got. juggs "jung" u. a., s. Brugmann M. U. II, 192 ff., Berneker, Wrtb. I, 459, Walde Wrtb. ² 400, Trautmann Wrtb. 106.]

Avots: ME II, 101, 102

‡ jeģe Frauenb., ein gürtelartiges Gewebe: jeģēs stāvēja se̦dlu kāpšļi. jeģes uzšuva svārkiem uz muguras kâ balzienu.

Avots: EH I, 562

kabata: svārku kabata BW. 21293. bikšu kabatā 27224. dziļajām (gaŗajām 20548,

2) kabatām .20549, 1; kabatu meitiņa, kabatu dēliņš, ein Schosskind
Diet.

Avots: EH I, 572

kabzeķe, die Socke, der Halbstrumpf: vīram svārkus taisīdama, bērniņiem kabzeķītes BW. 2256.

Avots: ME II, 130

kaĩtêt [(li. káitėti "schaden; fehlen") Wolm., C., Salis., Ruj., SErbigal, PS., Jürg., Arrasch, Schujen, Trik., N. - Peb., Bauske, Dunika, Dond., Lautb., Selg., Wandsen, kaîtêt ² Kand., Līn., Gr. - Essern], prs. kaitẽju od. kaišu resp. kaitu, prt. kaitēju, schaden: es nekaišu ne˙vienam, nekaiš mans vainadziņš, kad tik man nekaitē ļaunu ļaužu valuodiņa BW. 8409; 29714; 29715. Besonders gebräuchlich impers. III Pers. kaiš od. kait: kas tev kaiš? was fehlt dir? ne˙kas nekaiš, es fehlt nichts, es ist ganz gut. kas tev par tuo kaiš? was geht es dich an? kas kaiš (Var.: kait) pašu nuovadā līdze̦nā zemītē BW. 9736. kas citiem par tuo kait, ka man svārki zemi slauka? 20445. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad atbild: kas tavam de̦gunam kaiš? kas tev kait gar manu galvu? was kümmerst du dich um meinen Kopf? RKr. IX, 113. In rhetorischen Fragen mit abhängigem negiertem Infinitiv: kas man kaitē nedzīvuot? BW. 700. Sprw.: kas kait zirgam auzas neēst, kad silē iebē̦rtas. Ohne die Negation: kas kaitēja man dziedāt apaļā kalniņā BW. 68. Mit negiertem kaiš, kait: kas tâ nekaiš dzīvuot?v Zu kaite.

Avots: ME II, 136

kākars,

1) [kàkars ² Kreuzb.], Zierrat, unnützes, überflüssiges Buntwerk:
kākars - kaut kas auklai vai le̦ntai līdzīgs apģē̦rba izpušķuošanai: brūte bija vienuos kākaruos Illuxt. agrāki adīja dūraiņus cimdus lieliem raibumiem, kuo nuosauca par kākara raibumiem Naud.;

2) dünnes, klares Zeug, Flicklappen:
tev tie svārki tīrie kākari; tādi kākara svārki Serb., Bers. visi tavi kākariņi (Var.: kākerīši, kankariņi) uz meitām cilājās BW. 20430; ["Fetzen" Wessen];

3) ein grosser, hagerer Mensch, auch ein hartherziger Mensch
Aps., Sessw. [kãkars "ein beim Arbeiten ungewandter Mensch" Trik.] gaisa kākars, ein eingebildeter Mensch Peb. [Vgl. kaikaris.]

Avots: ME II, 190

kamiêsis: auch (mit iê ² ) Siuxt, (mit ie ) Jumpraweeten n. Diet., gen. s. kamiesiņa BW. 19536: uz kamieša nest Siuxt n. BielU. svārki uz vienu kamiesi BW. 20505.

Avots: EH I, 582

kapata, kapats, kaputs BW. 5726, der Frauenrock mit der Jacke zusammen: dažuos apgabaluos tika brunči sašūti ar jaku (kapatas) A. XX, 69, Serb., Bers., Illuxt n. A. XVI, 475. tur būs mani brūni svārki, sievai zīda kapatiņa BW. 28344. situ ruoku pie kapata, lai skanēja atslēdziņas BW. 31098. [Durch deutsche Vermittelung aus capote "langer Oberrock."]

Avots: ME II, 157

karâtiês [mit r z. B. in Kabillen, Matkuln, Kl., Lis.], - ãjuos, [karēties Glück I Mos. 23, 13], hangen, baumeln: drēbes karājas pie knaģiem. dvēselīte diedziņā karājās BW. 28829. dvieļa gali karājas apakš kreisās ruokas BW. III, 1, 84. kas tev tur pie svārkiem karājas? vīriešiem kaklā karāties, sich aufdrängen. Vgl. kārt und [li. karóti "висѣть"].

Avots: ME II, 161

[katrāds,

1) "jeder Art";
Adv. katrādi, auf jede Art L.;

2) verschieden (?):
katram katrāds amats. katru dienu katrādi svārki. vilnainē katrāds dzīpars Grawendahl, Oppek., Lettihn. u. a. dārzā aug katrādi ābuoļi Neuenb.]

Avots: ME II, 171

‡ II kaulêt, würfeln: par maniems svārkiems kaulējuši Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 143). Refl. -tiês Ev., würfeln.

Avots: EH I, 594

I kaza, ein verächtl. Demin. kaželīte BW. 33435,

1) die Ziege:
Sprw. ne kaza bez ragiem, ne meita bez pupiem. vai kaza kāds luops, vai sievišķis kāds cilvē̦ks, vai plikais kažuoks kāda guoda drēbe, od. kas kazu par luopu tur, kas žīdu (sievu) par cilvē̦ku. kas tavu kazu šuovdien uz tirgu jāj! od. kuo tu vedi kazu tirgū! tā ir bez ļipas, so weist man einen ab, der unaufgefordert mitspricht und Ratschläge erteilt. darīt tâ, ka vilks paēdis un kaza dzīva; ve̦cam āzim stīvi ragi, ve̦cai kazai vēl stīvāki; kazas kaut, vormieren Lub. kalna od. kalnu kaza, die Gemse; meža kaza,

a) das Reh
St., RKr. VIII, 83,

b) = ķiku od. pē̦rkuoņa od. sila kaza, die Bekassine
RKr. VIII, 97, Etn. III, 10;

2) in Zusammensetzungen od. genitivischen Verbindungen: kazapiņi od. kazu ap., s. apîņi; kazu lēpe od. kazlēpe, kazu mēle, Teufelsabbiss (scabiosa succisa)
Mag. IV, 2, 26, RKr. II, 77; kazu ruoze, Weidenröschen (epilobium) RKr. II, 70; kazu sieriņš, Mönch (capsella bursa pastoris) RKr. III, 69; in Ahs. kazu siers, Katzenkäse (malva rotundifolia);

3) die Ziege als Repräsentantin der Unruhe, Ausgelassenheit, auch der Magerheit dient zuweilen zur Bezeichnung von ausgelassenen Frauen und magerer Tieren:
māte tāda gaisa (Var.: traka) kaza BW. 7055. nu kaza! auf ein schlechtes Pferd bezogen Vēr. II, 419;

4) Carreaudame beim Kartenspielen; kazu cūciņas, ein Kartenspiel;

5) kaziņas od. aitiņas, ein Spiel
Etn. II, 16; s. aitiņas 3.;

6) mit kaza, namenlt. mit dem Demin. kaziņa werden sehr verschiedene Dinge bezeichnet, die in irgend einer Beziehung an die Ziege erinnern:
kaza

a) = režģis, das Riegensieb
Etn. II, 1;

b) die Sägebank der Säger,
= āzītis 4;

[c) Pfanndeckel an der Flinte
St., Bergm.]; kaziņa,

a) die Bank des Böttchers
[Bielenstein Holzb. 320], Kand., Grünh., N. - Autz., Etn. I, 44;

b) eine kleine Bank
Lind. Mag. XIII, 2, 70, Etn. I, 44;

c) die Bleuelstange am Spinnenrade -
tā daļa, kuŗa paminas minuot, griež rata dzelzi A. XI, 83, Bers., Lasd., Selsau, [Dond.], kaziņas, Pl., die Haspel [Bielenstein Holzb. 387 und 392], Kursiten; eine Vorrichtung am Webstuhl - svārsteklis ar ripiņām, pār kurām pārsien nīšu kuokus, aužuot aude̦klu daudz rūtīs. Mit baltā kaziņa wird von Kaudz. M. der Nachtfrost bezeichnet. [Eher (vgl. li. ožkà und apr. wosee dass.) aus r. козà dass. entlehnt, als damit verwandt; vgl. Berneker Wrtb. I, 596 und Petersson IF. XXXV, 272.]

Avots: ME II, 182, 183

ķeksis,

1): Haken, der als Flaschenzug beim Zusammenschnüren des Heufuders dient
BielU.; eine hölzerne zweizinkige Mistgabel Auleja; ar ķeksīti... stūma BW. 12840, 2, uzve̦lk... svārku... un... aizkabina ķeksīšus Janš. Dzimtene IV, 28.

Avots: EH I, 693

ķel˜deris,

1): ein alter Männerrock
AP., ein kurzes, kleines Kinderröckchen N.-Peb., ein dünnes Kleidungsstück Frauenb., Siuxt; kèldeŗi Saikava "svārki, paltraki"; "sasviluši" ME. II, 362 zu ersetzen durch "nuosviluši"; "25731" zu ersetzen durch "25731, 1 var."; ‡

2) jem., der dünn und unpassend resp. schäbig gekleidet ist
PV., Seyershof.

Avots: EH I, 694

ķel˜deris, ein leichtes, linnenes Kleidungsstück, ein Kittel, ein alter Rock (bei Spr. in dieser Bed. der Pl. ķeldeŗi).: Sprw. kuo līdz vācu ķelderīši, kad nav vācu valuodiņas, kâ tad tādā ķelderītī nesals Naud. [pārvilkdams pār vesti... drēbes ķelderi jeb pārve̦lkamuo Deglavs Rīga II, 1, 143.] blusai me̦lni lindraciņi (Var.: ķelderīši) BW. 2728. ķelderiņi sasviluši gar uguni le̦'kājuot 25731. pakaļ lēca tautas dē̦ls ar ķeldeŗ [u] svārciņiem 24890. [Aus nd. köller (in Grimms Wrtb. unter Koller.)]

Avots: ME II, 362

ķepinât, ‡ Refl. -tiês, mit schmutzigen Händen (etwas Reines) betasten Seyershof: ķ. kam gar svārkiem.

Avots: EH I, 696

ķipt: auch Dunika, OB., Rutzau; auch praes. *ķîpstu ² (s. ‡ apķipt); pie svārka dadži ķīp Janš. Līgava I, 388.

Avots: EH I, 703

I ķirķis,

1) [ķir̂ķis ² Dond., ķir̃ķis Selg.], = circenis, das Heimchen Kand.: pie skursteņa iesāk ķirķis savu vienmuļīguo čirkstēšanu Duomas II, 5;

2) = ķirmis, ķirpis, ein ganz kleiner Holzwurm, der aber durchdringend Schreit L., St.;

3) ein Insekt, das die Netze zerfrisst
Rojen, Libau, [Dond.]: ķirķis ir mazs, mušas lielumā, iebrūns, plakans dzīvnieks, kas zvejniekiem nuodara milzīgus zaudējumus. tikkuo ūdas jūŗā izme̦stas, tad ķirķis ie klāt un nuoē̦d uz āķa izkabinātuo zivs kumuosu. ķirķis saē̦d jeb pārgrauž pušu tīklu vai ūdu ģīnas Latv.;

4) ķirķis als Repräsentant der Nichtigkeit, Winzigkeit:
zirgs tâ nuodzīts, ka tam beidzamais ķirķis izņemts nuo kauliem Etn. II, 177. kuo tur, saimniece, nuo tāda ķirķa izteikt! A. IX. 2, 139. [tu ķirķi dabūsi U. "du wirst (mit all deinem Schreien) einen Quark bekommen."] iegulies te˙pat manuos ratuos, apsegšu ar svārkiem, nesauodīs ne ķirķis, es wird dich niemand aufpüren LP. V, 166. tur nav ne ķirķis (= ķirķa) iekšā, da ist nichts drin Kand. [In Salis ķir̃ķis, ein magerer, junges Tier, das nicht recht wächst. - Wenigstens in den Bed. 1 - 2 wohl (als ein Lituanismus) zu li. kir̃kti "kreischen."]

Avots: ME II, 384

kluoģis,

1): auch (mit uô ² ) Salis;

2): der hölzerne Griff am
svārpsts Livl. n. BielU.

Avots: EH I, 624

kluoģis, kluodzens Treiden,

1) eine Art Riegel, ein vordrehbares Holzklötzchen
Biel. H. 37, Allend.;

[2) svārpsta kluoģis, die Bohrscheibe
Neik. n. U.].

Avots: ME II, 238

‡ knašķi Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, Adv. (zu knasts): k. (knapp) baŗuot saimi. pašūt svārkus k. (zu eng).

Avots: EH I, 628

‡ knobis,

1) = knibulis 2 Lems.: tuo knobi stenderē vajaga ar āmuru nuodauzīt nuost, lai garām ejuot kāds nesaplē̦stu svārkus;

2) ein junger Keim
Seyershof;

3) ein winziges Tierjunges (z. B. ein Küchlein)
Seyershof.

Avots: EH I, 633

[kùoši ² Odensee, = kuosvārņi.]

Avots: ME II, 349

kuõvãrnis: mit âr ² auch Dunika, Kal., OB.; kuovārņam ir me̦lni svārki BW. 2686, 2.

Avots: EH I, 688

krãmêt, - ẽju, tr., kramen: savas grabažas. Refl. - tiês, herumkramen, sich beschäftigen: redzējuši viņu ap apzagtā svārkiem krāmējuoties A. XIII, 2, 127. vē̦lāk viņš ar mājām vairs nekrāmējās MWM. X, 807. Aus dem Deutschen.

Avots: ME II, 266

kratas,

1): nez, kur tie mani ve̦cie kratas (= svārki)? AP.;

2): auch AP.

Avots: EH I, 643

kre̦klãjā, im Hemde Smilt.: viņa ir kre̦klājā Seibolt. tē̦vs pakāra gaŗuos svārkus ābelē un tad kre̦klājā atlaidās garšļaukus Seibolt.

Avots: ME II, 271

kre̦kls, kreklis Kand., Demin. hierzu kreklītis BW. 7377, das Hemd. linu, pakulu, vilnas kre̦kls; besonders gerühmt werden im VL. slēžu kre̦kli, feine (schlesische) Hemden; laulājamais kr., Trauhemd LP. III, 33; mirstamais kr., Sterbehemd: rnirstamuo kre̦klu vilku BW. 30893. laimes kre̦kls, das Glückshemd: dažam e̦suot piedzimstuot vis˙caur tāda nuoņe̦mama plēve, kā ģē̦rbs - laimes svārki od. laimes kre̦kls. laimes krekliņš jāglabā, lai būtu laimīgs mūžs JK. VI, 30. es nebiju apvilkusi laimes kre̦klu mugurā BW. 31201. mūža kre̦kls, das Sterbehemd, das für immer bestimmte H.: vēl tev nav, bajāriņ, mūža kre̦kls mugurā BW. 31172, 2. kre̦klas mazgāt, velēt, Wäsche (nicht nur Hemden) waschen. kre̦kluos od. kre̦klā staigāt, im blossen Hemde umhergehen. ja kre̦klu šūnuot sienas me̦zgli, tad tas, kam kre̦klu šūn, būs drīzi brūtgāns vai brūte LP. II, 191. Sprw.: kre̦kls tuvāks nekâ svārki. tik vajadzīgs kâ kre̦kls uz muguras. dzīvuo kâ kre̦kls mugurā. nesaki ne savam kre̦klam od. nevar ne pats savam kre̦klam ticēt. Verwünschung: kad tev ne kre̦kla mugurā nepaliktu! - [kre̦kls auch ein Teil des Teerofens Bielenstein Holzb. 546. Wohl zu ae. hŗgl "Gewand", ahd. hragil "indumentum", s. Zupitza Germ. Gntt. 123, Bezzenberger BB. XXIII, 315 und XXVII, 170, Wiedemann BB. XXVII, 250; doch vgl. auch Petersson Vergl. slav. Wortstud. 28].

Avots: ME II, 271, 272

krum̃pa C., [Salis, Wolm.], krum̃pe PS., die Runzel, Falte: viņš pieri sarāva krumpās Seib. dziļas krumpas stiepjas nuo viena pieres stūra uz uotru Druva I, 1080. svārkus viņš vēl valkāja tādus garus ar krumpēm muguras pusē MWM. III, 383. [Vielleicht nebst krumpêt zu slav. krǫpъ "klein, kurz", s. Miklosich Etym. Wrtb. 142 und Persson Beitr. 865, der auch li. krumplỹs "Knochel am Fingergelenk" und le. krumslis hierher stellt.]

Avots: ME II, 286

krum̃paîns, faltig, runzelig: man vairs nebij jāvalkā garie krumpainie svārki Vēr. I, 1457; krumpaini vaigi C., PS.

Avots: ME II, 286

krum̃pât, -ãju, krum̃pêt, krum̃puôt, tr., runzeln, falten: pieri, svārkus. Refl. -tiês, runzelig, faltig werden, Falten werfen: jaka mugurā krumpējas Dond.

Avots: ME II, 286

[kruñķains Jürg.], runzelig, faltig: krunkaini vaigi, svārki; krunkaina piere, ce̦pure.

Avots: ME II, 287

kruñkât, kŗuñkât, -ãju, krunkuôt, kruņķêt, -ẽju, tr., runzeln, faltig machen: pieri, svārkus. trešā liku gaŗus kre̦klus kruņķē̦tām piedurknēm BW. 7891. Refl. -tiês, Falten werfen.

Avots: ME II, 287

[kruñtaîns,

1) faltig:
kruntaini svārki N.-Peb., Ruj.;

2) quadriert:
kruntaina drēbe Jürg.]

Avots: ME II, 287

II krũza (unter krũze II): jakām krūzas šuva apkārt Siuxt. krūzas taisīja gar apakšsvārkiem ebenda; die Krolie im Garn Seyershof: krūzās sagriezta dzīve (= dzija).

Avots: EH I, 663

II krũze, krũza, [krũzeles Stenden], kruzeles Fest., die Krause; krūzes, krūžu (Pl.), auch krūzu mati, krauses Haar BW. 21719; 5087. atnes manus krūzu svārkus BW. 13730, 30. [Nebst li. krúzai "обшивка складочками" aus mnd. kruse "Krause".]

Avots: ME II, 294

‡ kruzuļaîns, kruzuļaiņš, gekräuselt: kruzuļaini mati Orellen. kruzulaiņā svārciņā Janš. Dzimtene V, 244.

Avots: EH I, 662

‡ krũzulaîns Siuxt, = krũzaîns: krūzulaiņi svārki.

Avots: EH I, 663

kudzulms,

1): tev svārkiem mugurā k. (Buckel)
Bers.; ‡

2) das Genick
AP.: sāku duot ar kulaku par kudzulmu Kaudz. Izjurieši 261.

Avots: EH I, 667

[II kuldains, mit Taschen versehen: kuldaini svārki Warkl.]

Avots: ME II, 305

kuldîgs, ‡

2) "gut passend" (von Kleidern)
Zarnikau: kuldīgi svārki.

Avots: EH I, 670

kurze (unter kur̃za), ‡

2) "?" mūsu kunga gaspažiņai zīda svārki ...; citu kungu gaspažām vīžu k. mugurā BW. 31349.

Avots: EH I, 680

‡ kušņas Ramkau "labību mē̦tājuot saslaucītas neizkultas pusvārpītes un ruodziņas, kuo pabeŗ cūkām".

Avots: EH I, 681

[làikũo ² BB. XII, 233, = laikā, passend, eben recht: svārki laikuo.]

Avots: ME II, 407

laĩks (li. laĩkas "Zeit"),

1) die Zeit,

a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;

b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,

a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149;

b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;

c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;

d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;

e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;

f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;

g) im Dat., laikam,

a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;

b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];

h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,

a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;

b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;

i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,

a) zur rechten Zeit,

b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];

j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];

2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;

3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;

[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];

5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;

6) der Pl. laiki,

a) Zeiten,

b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].

Avots: ME II, 405, 406, 407

laîstîgs ,* schillernd, glänzend: nuo svārkstūŗiem divas asins strūklas laistīgā rencelē līst Bārda; laistīgs atlass Egl. laistīgs tīkls zaļu pavedienu sāk mirdzēt trīsē̦dams starp zaļiem zariem Fr. Bārda. S. laîstîtiês.

Avots: ME II, 413

lam̃pataîns, zerrissen, aus Fetzen bestehend: lampatainie svārki vien pa gaisu nuolē̦kuši JU.

Avots: ME II, 418

ļañgâtiês, -ãjuôs, ļanguôtiês, wakkeln, schlenkern: riteņi ļangājas C. vīrietis luocījās un ļangājās visuos luocekļuos Vēr. II, 34. gar svārku apkakli augša izcē̦lusēs līguojās un ļanguojās apspuruse šlipses strēmele A. XXI, 94. Vgl. ļe̦ngât.

Avots: ME II, 530

lanska, ein Fetzen Infl. n. U.: [viņa svārki vienās lanskās Wessen.] Vgl. lañcka.

Avots: ME II, 421

I lãpît, - u od. - ĩju, - ĩju (li. lópyti, [r. лáпить (aus Smolensk; echt russisch?)]), tr., flicken, ausbessern: cimdus, svārkus, zeķes; jumtus, žuogus. nu tev bikses lāpīs, nun wirst du Prügel bekommen; laiskumu od. slinkumu lāpīt, sich der Faulheit hingeben, faulenzen; paģiras lāpīt, den Katzenjammer durch Katerdrühstück zu vertreiben suchen: zeļļi dienu nuo dienas lāpī paģiras Saul. A. XX, 649; lāpāmā adata, die Stopfnadel. Refl. - tiês, sich mit dem Flicken beschäftigen: diegi vien karājas, kur vakar lāpījies BW. 20569. vēja māte lāpās, die Göttin des Windes flickt beim ruhigen Wetter die Kleideŗ die sie während des Sturmes zerrissen hat (vgl. Etn. I, 86). kad vistas, zuosis lāpās, tad tas uz lietu, wenn die Hühneŗ Gänse mit dem Schnabel im Gefieder knibbern, so deutet das auf Regen Spr., Druw., [Līvāni]. Subst. lãpĩjums, das Geflickte, das Flickwerk, die vollendete Tätigkeit des Flickens: dē̦ls pateicas mātei par zeķu lāpījumu; lãpîšana, das Flicken; lãpîtãjs [li. lópytojis], der Flicker, Ausbesserer: būsi mana līgaviņa, man zeķīšu lāpītāja bW. 13278. kas dziesmiņu nedziedāja, tas slinkuma lāpītājs BW. 628; pasaules lāpītājs, der Weltverbesserer (ironisch). [Zu klr. лáпоть "Fetzen", alb. ľapε "Lappen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 691; s. auch Holthausen IF. XXXII, 340.]

Avots: ME II, 439, 440

laukums,

1) laũkums C., [N. - Peb., Jürg., Arrasch, Wandsen, làukums Wolm.], eine freie Fläche, ein freier Platz: mežā atruonas liels laukums Mat. skat vien, cik ātri ļautiņu bari pa dārziem un laukumiem izdalās MWM. III, 324. dejas laukums, der Tanzplatz Saul.;

2) làukums, die Blässe:
guovij laukums pierē (vgl. Konv. ² 1892; [Flecken von anderer Farbe als die Grundfarbe (kad bē̦rns svārciņus vienreiz būs apmīzis, tūlīt būs laukumi) U.]: baltu bārdu, kas ne˙sen vēl bija raiba - spīdīgi me̦lniem un zilgani baltiem laukumiem Jauns.; [das Durchbrochene in Spitzen St., U.].

Avots: ME II, 427, 428

laũlât, (- u od.) - ãju, - ãju, tr., trauen: pēc dievvārdiem mācītājs laulā jaunuos pāŗus. laulājams (auch laulams, laulāts, laulības) gre̦dze̦ns, der Trauring; derināmas saktas gaidu, laulājamu gredzentiņu BW. 15186. kur laulami (Var.: laulāti, laulības) gredzentiņi? 8610, 13733; laulājamas kurpes, drēbes, Trauungsschuhe, - Kleider LP. III, 33; IV, 124, 125; laulājamie svārki BW. III, 1, S. 43; laulājamais ēdiens, das Essen nach der Trauung III, 1, 19; laulāta draudzene, die Ehefrau, Gattin; laulāts draugs, der Gemahl, Gatte; laulāti ļaudis, Eheleute. Refl. - tiês, sich trauen lassen: Rīgā ņēmu ļaudaviņu, Vāczemē laulājuos BW. 15962. tad brauca uz baznīcu laulāties BW. III, 1, S. 93. Subst. laũlãjums, die Trauung; deŗ die Getraue, der Bräutigam, die Braut: atņe̦m man mīļš dieviņš pirmajuo laulājumu BW. 27837; laũlâšana, das Trauen; laũlâtãjs, wer traut. [Aus liv. loul "singen; trauen"; vgl. Thomsen Beröringer 264.]

Avots: ME II, 428

lejš, niedrig gelegen: mums tā zeme lejāka Sudr. E. rāceņi brangi auguši, bet lejās vietās pa lielākai daļai nuoslīkuši B. Vēstn. [lejš lauks Lis., Bers.] Der Komparativ lejâk(i), mehr nach unten, mehr unten, tiefer, tiefer im Tale: īsi svārciņi, kas lejāk par krūtīm neļāvās sapuogāties Saul. es lejāk satiku jaunekļus R. Sk. II, 107.

Avots: ME II, 447

le̦rla, ein abgetragener Rock: le̦rla(s) - nuoplīsis svārks, kam bārkstes apkārt karājas Etn. II, 33.

Avots: ME II, 453

lèvere, lèveris C., [lẽveris Salis], lêveris Mar. n. RKr. XV, 124, lè̦vars Smilt.,

1) [lẽvere N. - Peb., MSil., lèveris Jürg.], gew. Plur., Fetzen, Lumpen: caur lēverēm vēji bļauri svilpuo! MWM. VI, 489. nuo lēverēm izšūti bē̦rniem svārciņi VIII, 337. žīdiem palikušās drānas lupatu lē̦veŗuos sapluosītas LP. VII, 96. lē̦varu lē̦variem, lē̦veŗu lē̦ve̦riem, durcheinander, in Unordnung, dass die Fetzen fliegen: viņš gāja lēveŗu lēveŗiem; [lēvere "mazs atplīsums" Wessen];

2) lēveris, lē̦vars Burtn., ein Zerlumpter, unordentlich Gekleideter
Mar. [lêveris] n. RKr. XV, 124: [ie̦t kâ lẽ̦vars Trik. od. lẽveris N. - Peb., lèveris ² Lis]. citi puiši kâ kundziņi, tu kâ skrandu lēverītis BW. 20107, 1 [nach Būga KSn. I, 273 identisch mit li. lė´veris "kurs save nesuvaldo, stogo savo neuždengia"];

3) siena lēveris, für siena lēvenis Etn.;

4) das Eingeweide, namentl. das der Fische
N. - Bartau: [me̦ncu lẽveŗi Markgrafen]. bē̦rnam suliņa, kaķam lē̦vars (Var.: gaiļam lēveres) BW. 2186, 2; Etn. III, 26;

4) "?": žaunas ir sadalījušies lēverīši Konv. ² 2808;

5) lēveres U., Klumpen;
tauku lēveres U., Fettabgänge; 6) lèveris ² Mar. "ein umzunehmendes, nicht anliegendes, lose herabhangendes Gewand". - Zu sloven. lėvíti se "sich abschälen"? Oder zu ai. lunāti "schneidet ab", gr. λύω "löse" usw.?]

Avots: ME II, 464

lĩdza,

1): auch Auleja, N.-Laitzen, Siuxt, Smilt.; jem mani l. (nimm mich mit)!
Kal., OB. jis uzauga l. ar mani Pilda;

2) (Präp.) bis:
guli tu l. pastaru dienai! Pas. IV, 252. valkāja gaŗu svārku, l. zemi nuorakstītu Janš. Pag. pausm. 45; ‡

3) sobald als:
l. paē̦d pusdienu, tâ pruo˙jã! Grenzhof n. FBR. XII, 11; ‡

4) gleichmässig
Auleja: l. vajag samest; ‡

b) "?": saimnieks nu saka dziesmas nummuru: pieci, trīs, l. Janš. Dzimtene IV, 239.

Avots: EH I, 746

ļipaîns, kurz geschwänzt: lipaini svārki, der Frack Paw.; lipaini (= ļip.) vamži BW. III, 1, 16; ļipains jaunkundziņš MWM. VIII, 30.

Avots: ME II, 541

ļĩpata, ein Fetzen, ein Stückchen: ziepju ļīpata Gr.-Behrsen; ādas, gaļas, drēbes ļīpata Naud. viņš saplēsis svārkus ļīpatu ļīpatās Grünh.

Avots: ME II, 541

‡ II luoča "?": pieķēris ve̦cākai kundzenei pie svārku luočām Janš. Līgava II, 238.

Avots: EH I, 766

‡ II luočains "?": luočainā svārka, stērbeles Janš. Līgava II, 238.

Avots: EH I, 766

luõma, luoms, [bei Kr. ein luôms ohne Angabe der Bedeutung],

1) [luoms Kl., luoms Salis, Drosth., Arrasch, Bauske, Wandsen, Gr.-Essern], der Fang, Fischzug:
arī šuoreiz izcēlām labu luomu (vēžu) Sudr. E. izmeti tīklu! tūliņ pirmā luomā dabūsi algu par manu ve̦dumu LP. VII, 478. krievi tādu e̦ze̦ru ar trim luomiem ņe̦m cauri, russische Fischer durchfischen einen solchen See in drei Zügen U. uz luomu zvejuot, den Fang unter den Teilnehmern verteilen nach dem Masse ihres Anteils an den Netzen; einen Fischzug tun auf das Glück einer Person, die dafür etwas Bestimmtes bezahlt hat Mag. XX, 140. luoma, der Bezirk, den das Netz zum Fischfangen einnimmt Mag. III, 1, 127;

2) der Fang, die Mast; ein Stück Wald, das z. B. auf der Klapperjagd durchzutreiben ist
U.: kad tikuši pie luoma, jau dzinēji sākuši dzīt JU. mednieks iet uz luomu, uzņe̦m luomus Lautb. luoms bijis gan˙drīz jau izdzīts JU. luomu dze̦nuot kungi nuošāvuši vienu bulli JU.; [luoms Jürg., Bauske, - bars 2];

3) [luôms Kl.], die Schicht, Reihe:
auseklītis aiz jūriņas saulei svārkus šūdināja; divi luomi ze̦lta lika, trešuo tīra sudrabiņa VL. me̦lni luomi (rūsa) linu laukā Los. n. Etn. IV, 162, sētiņa tiek luomiem taisīta Spr. kuoks luomiem aug "перехватать [?] (от одного пояса сучьев до другого)" Spr. rudzi luomiem vien izē̦sti, der Roggen hat an einigen Stellen gelitten U.;

4) das Mal, die Zeit:
pēc kāda luoma zināju, kuo darīt Lautb. labu luomiņu ne viens, ne uotrs nuo vietas nekust Lautb. luomiem, zu Zeiten, zuweilen: luomiem viņš palika it duomīgs Lautb. luomiem labāk, luomiem sliktāk;

[5) luoms Wessen, gute Gelegenheit
("izdevībä);

6) luoma* die Rolle
Kronw.: aktieris spēlē labi savu luomu; zinātne spēlē mūsu laikuos lielu luomu. [Wenigstens in den Bed. 1-2 u. 4 wohl aus liv. lúomøs "Zug mit dem Netze" resp. estn. lōm "Fischzug, Einkreisung (von Wild); Mal", s. Thomsen Beroringer 267 f. Dagegen in der Bed. 3 nebst li. lúomas "полоса" (vgl. Būga PФB. LXXI, 54 ff.) vielleicht zu lemt (s. dies); vgl. noch unter luôms.]

Avots: ME II, 526

maulainis "maulas ritenis; maulas svārpsts" Etn. IV, 146.

Avots: ME II, 569

[megžģaîns, mit Spitzen besetzt: apakšsvārciņā ar megžģainu pieruoti Janš. Dzimtene V, 184.]

Avots: ME II, 591

mẽles (li. mėlės "ein gewisses Kraut"), eine Farbpflanze, wohl der Waid, Färberwaid (isatis tinctoria) U.; die daraus bereitete blaue Farbe: kam tie mieži līdumā, kam tās mēles maliņā? BW. 28226. palīdiet līdumiņu, kur māsiņa mēles sēs! 26020, 1. mēļu puķei sīva lapa 29068. meitas, mēļu knābt! 7136. (māmuliņa) mēles drāza, sagšas auda 4369. viņa mēļu dārziņā Ltd. 1102. mēļu vilnaine, = mēlene, im VL. oft gerühmt BW. 941; 3550; mēļu (Var.: mēļi, zili) svārki, blauer Rock 1491. Zu mẽļš

I.

Avots: ME II, 614

I mẽļš Gold. n. RKr. XVII, 27, [Tr., Dond.], mḕļš ² Erlaa, dunkelblau Gold., violett Wid., "zili me̦lns" Windau: plandāties, mēļi svārki! RKr. XVI, 231. liepai mēļas villānītes Ltd. 1293. [mẽļi mākuoņi Alschw., Kabillen. pirksts sadaudzīts zili mẽļš Kabillen.] mēļa linu druva BW. 22454; [28026]. siliņam mēļi ziedi 5640. [mēļi zied linu druva 4123.] me̦tat me̦dzami mēneša naudu! ne mūsu veltītes bez mēļas dzijas RKr. XVI, 146. vedējiem bija mugura mēļais mētelis BW. III, 1, S. 87. netīri mēļš ir zemes netīrais vaigs A. XX, 882. mēļas acis, trübe, müde Augen. bē̦rnam acis me̦tas mēļas, jāliek gulēt Ahs., Sassm. - Nebst mēles zu me̦l˜ns [und li. mėłas ("?") łaivùžis Jušk., SvD., S. 156?].

Avots: ME II, 615