Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'ai' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'ai' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (10554)

abai

abaju > abai [auch in Grawendahl], SF. als Sammelzahlwort: [abaju vāģu "beide Wagen" N.-Schwnbg.]; abai slieču pārlūza, die Sohlen beider Schlitten gingen entzwei, abai skrituļu, die Räder beider Wagen BB. XIV, 144. - [Altes Neutrum, gleich apr. abbaien und aksl. oboje dass].

Avots: ME I, 5


ābolainis

âbuolainis,

1) wer geäpfelt ist (Beiname des Pferdes im VL.):
ābuolaini kumeliņu BW. 29667, 2;

2) Plur. âbuolaiņi, ein Strickmuster für Handschuhe
Fest.

Avots: EH I, 192


ābolains

âbuõlaîns, [âbulains PS.],

1) viel Klee enthaltend, kleereich:
ābuolaina tā pļaviņa;

2) geäpfelt, mit apfelrunden Flecken, namentlich von Pferden:
ābuolains zirgs; ābuolains kumeliņš (im Volkslied sehr beliebt); ābuolains gaiss, mit runden, nicht zusammenhängenden Wolken bedeckter Himmel Etn. II, 74; ābuolainus od. ābulainus cimdus adu BW. 7249.

Avots: ME I, 234



āboltains

âbuõltaîns, gleichbed. mit âbuolaîns: ābuoltains kumeliņš BW. 14321, 1.

Kļūdu labojums:
114321, 1 = 14821, 1

Avots: ME I, 235


abrumaišķis

abrumaĩšķis, eine kleine Holzschaufel zum Umrühren des Teiges (Nurmhusen).

Avots: ME I, 6


ābulains

âbulains PS. [und BW. 28585, 1], gleichbed. mit âbolains.

Avots: ME I, 234


acaine

acaine, ein übermütiges, ausgelassenes Mädchen: liela acaine! Saikava. tādai acainei nij kauna, nij guoda ebenda.

Avots: EH I, 2


acaines

acaînes,

1) eine Art von Spangen
(sakts) Wirg;

2) die Brille:
viņš sakārtuo savas acaines;

3) Strümpfe mit eingestrickten, von der Grundfarbe abweichenden Pünktchen
Kursiten.

Avots: ME I, 6


acainieks

acainieks, der Netzmagen.

Avots: EH I, 2


acainis

acaînis,

1) Netzmagen.
Colg., Lösern Etn. III, 146.

2) ein Knabe mit muntern oder aufmerksamen Augen
(iebūvietes puika ir vare̦ns acainis P.). - acaîņi,

1) Gänseaugen in Webemaschen.
Sessw. Bers.;

2) Handschuhe mit Pünktchen.

Avots: ME I, 6, 7


acains

acaînis, ‡

3) ein Übermütiger, Ausgelassener
Saikava;

4) "īpatnējs sešnīšu aude̦kls" Dunika;

5) acainītis, ein Stickmuster für Handschuhe:
acainīšam iemete pamatā pa actiņai nuo dzīpuriem. divas vai trīs kārtas nuoadīja gruntes un tad mete actiņas biežāk, rešāk, kâ gadījās AP.

Avots: EH I, 2


acains

acaîns,

2) "hervorbrechende Keime habend"
zu verbessern in "porös": acaina maize Ruj., Salisb.; Ed. Virza Brīvā Zeme 1930, No 174; ‡

3) viele Augen (Keimgrübchen) habend (von Kartoffeln)
AP., Oknist, Siuxt; ‡

4) übermütig, ausgelassen
Saikava.

Avots: EH I, 2


acains

acaîns, acuôts,

1) maschig, augenähnliche runde Figuren aufweisend:
acaiņi diegi LP. VII, 1238, acaini cimdi Druw. acuots aude̦kls Etn. III, 146;

2) hervorbrechende Keime habend:
ja neduos brandavīna, būs acaini kartupeļi BW. 28574.

Avots: ME I, 7


acekņains

acekņaîns "ar aceknīšiem izausts": acekņains palags Linden.

Avots: EH I, 2


actains

actaîns: actaina maize, poröses, gut aufgegangenes Brot Wolmarshof.

Avots: EH I, 3


actains

actaîns lauks, actaîna zeme, ein Kornfeld, in dem sich stellenweise unbewachsene Plätze (acis) befinden. Grünh. actains aude̦kls, audums, buntgeköpertes Gewebe = audums ar citas krāsas actiņām; actaini cimdi Grünh.; cf. acains.

Avots: ME I, 9


adaine

adaine, Mar. RKr. XV, 104; s. adiene, atdienīte.

Avots: ME I, 10


ādaiņi

âdaiņi: auch sing. âdainis Auleja, Kaltenbr.: senajie ļaudis šuva ādaiņus Kaltenbr. puišiem visiem ādaiņi bija ebenda.

Avots: EH I, 192


ādaiņi

âdaiņi Spr., Lederhandschuhe.

Avots: ME I, 236




ādains

âdains, häutig, hülsig: ādainas pupas, dickhülsige Bohnen.

Avots: ME I, 236


adāmais

adãmais, das Strickzeug; adāmā dzija, das Strickgarn.

Avots: ME I, 11


adatains

adataîns, voll Stacheln, Nadeln, stechend: adatains sniegs A. XX, 882; a. pabērzis JR. IV, 149.; telītēm adataiņu kūti taisu BW. 32477.

Avots: ME I, 11


agraiņa

agraîņa, die Frühe: nuo rītiņa agraiņā, in der Frühe des Morgens N. - Bartau; agraiņās, gew. im Instr. agraiņām ceļā devuos, ziemlich früh.

Avots: ME I, 11


agraine

agraine,

1) = agraîņa, die Frühe Wid.;

2) "agri slaucama guovs" Bers.;

3) Plur. agraines, frühreife Kartoffeln
Warkl.

Avots: EH I, 4


ai

ai "mit": auch Auleja, Eversmuiža, Pilda, Zvirgzdine: ai tevi e̦s nevaru sarunāties Eversmuiža n. FBR. VI, 41. ej ai dieveņu! Pilda n. FBR. XIlI, 45. ai tevi es negribu iet Zvirgzdine. cūkas ziemu barā ai pe̦lavas ebenda.

Avots: EH I, 4


ai

[so in Wandsen u. a.; ài in Ronneburg, Drostenhof u. a.] (li. und ái, gr. αῖ, d. ei), Ausruf des Schmerzes, des Unwillens, der Bewunderung, der Freude; vielfach vor dem Voc. u. Acc. exclam.: ai, manu dieniņu! o über mein Unglück! ai, Dieviņ žēlīgais! ai upīte, uolainīte, tavu gre̦znu līkumiņu! ai, cik jauki zieduonī! Mit jel verstärkt: ai jel, manu skaņu balsi BW. 374. Pēter, ai! "Peter, höre!" U., Pebalg u. a. [Da eine solche Interjektion in verschiedenen Sprachen vorkommt, so liegt kein Grund vor, le. ai wegen estn. und finn. ai mit Ojansuu 46 für ein Lehnwort aus dem Estnischen zu halten].

Avots: ME I, 12


ai

ai, mit, für schriftlett. ar BD. 19, BW. 6416, EPr. I, 44; ebenso ai˙dzi? "hörst du?" für ar dzirdi?

Kļūdu labojums:
6416 = 8416

Avots: ME I, 12


aibakstīt

àizbakstît, verstopfen: kuoku starpas mē̦dz aizbakstīt ar sūnām Konv. 2 50.

Avots: ME I, 18


aibūbēt

àizbũbêt, anfangen zu schimmeln: traukam vāks aizbūbējis Bauske.

Avots: EH I, 13


aica

aica, aicu BW. 2278, Interj. der Freude: aica, aica, vica, vica, man bij skaista līgaviņa BW. 11044.

Avots: ME I, 12


aiča

aĩča Sassm., das Schaf, Schäflein (Koseform): tā ir mana aiča.

Avots: EH I, 4


aicerot

àizce̦ruôt,

1) staudenartig wachsend sich bis zu einer gewissen Stelle verbreiten:
zemenes aizce̦ruojušas līdz duobes malai Trik.;

2) staudenartig wachsend versperren:
krūms aizce̦ruojis ceļu C.

Avots: EH I, 13


aicināt

aîcinât: berufen Kat. 1586.

Avots: EH I, 4


aicināt

aîcinât, -u, oder -ãju, -ãju, laden, rufen: palīgā aicināt, zu Hilfe rufen; pie galda aicināt, zu Tisch bitten; dievs aicina mūs pie sevis; pie tiesas aicināt, vor Gericht fordern. Refl. - -tiês, sich einladen: draugi nuorunājuši viens uotru aicināties savās kāzās. Subst. aicinãjums, die Aufforderung, der Ruf, die Einladung; aicinâtãjs, -ãja, der Einladende: mēs pateicāmies aicinātājam par ieaicinājumu; aicinâšana, der Akt der Aufforderung: kas nu tā par aicināšanu! Fordert man denn seine Gäste auf diese Weise auf? [Ableitung von ai (in Pēter, ai!)? vgl. vaicāt "fragen" zu vai. Oder mit Bezzenberger BB. XVI, 248, Fick Wrtb. I 4, 345 u. a. zu gr. αιχάζει· χαλεῖ Hesych.?].

Avots: ME I, 12


aicis

aĩcis, das Pferd (scherzhafte Bezeichnung): viņš iejūdza savu aici un atbrauca Siuxt.

Avots: ME I, 12


aidenieks

aĩdeniẽks, aidiniẽks (li. eidiniñkas), der Passgänger; aĩdeniski iet, im Passe gehen. Auch mit ei- (zu iet, gehen, li. eĩdina Jušk. "иноходью", eidinė "Gangart" und slav. idǫ "ich gehe" Lesk. Abl. 272 [und Bezzenberger BB. XXIII, 313]).

Avots: ME I, 12


aidēt

aîdêt 2 Rutzau, (mit ) Dunika (li. aidė´ti ), lärmen (Rutzau), widerhallen: kas dimdē[ja], kas aidē[ja] gar istubinu? VL. aus Rutzau FBR. VIII, 141. tāds truoksnis, ka visa istaba aidēt aid Janš. Mežv. ļaudis II, 9.

Avots: EH I, 4


aidevas

àizde̦vas. Pl. t., Ausgeliehenes, Ausgeborgtes, ausgeliehenes Kapital, gew. àizde̦vums: še aizde̦vas un te tie augļi Etn. III, 145. aizde̦vu-kase, Leihkasse. In Drostenhof aizdeves ausgeliehene Sachen, wie Grütze, Fleisch, Butter u. a. aizdevẽjs, Gläubiger.

Avots: ME I, 22


aidu

aidu, Interj., heisa! Pūrs I, 114 (cf. li. aĩdas, das Echo): aìdu, aìdu, vasariņa, daudz apsēju rācentiņu BW. 28572.

Avots: ME I, 12


aija

aĩja, aĩji, aĩju, Interj. des Schmerzes, der Freude, der Bewunderung, wie vor dem Voc. u. Acc. exclam.: aija, manu sūru dienu Mag. VIII, 1549; aija (aiji, aiju), manu skaņu balsi BW. 371, 2, 3; 218; aiji, mana skaista dziesma BW. 444.

Kļūdu labojums:
371, 2, 3 = 371, 2, 4

Avots: ME I, 12


aijā

aĩjã, aijajā, aĩju, Interj. beim Wiegen des Kindes: aijã, Jānīti, aijajā! BW. 2108

Avots: ME I, 12


aijādīt

àizjādît,

1) wiederholt hin-, wegreiten
(mit ã ) Lems.;

2) =àizjādelêt (mit â ) Peb.;

3) wegtreiben, -jagen:
a. čigānus nuo mājas (mit â ) C.

Avots: EH I, 27


aijas

aĩjas: auch Trik.: čuči, guli, mazbērniņ!... es aijiņas izpuškuošu BW. 2106, 2. miega Mačus mani pre̦c; laid, māmiņa, aijiņās, lai ar Maču saderēju! 6760 var.

Avots: EH I, 4


aijas

aĩjas, die Wiege in der Kindersprache, von der Interj. aĩjã: iesim aijās! wollen wir in die Wiege gehen!

Avots: ME I, 12


aijāt

aĩjât, -ãju, aĩjinât (li. ajoti "einem Kind etwas vorsingen" G. St.), wiegen, lullen, das Wiegenlied singen, hersagen: viens laipniem vārdiem aijina:"aijā, aijā, mazuo bērniņ, eņģelīši tevi aijā" LP. VII, 170. Reflex. aĩjâtiês, sich wiegen: aijājies, mans mazais bāleliņ BW. 1847.

Kļūdu labojums:
1847 = 1897

Avots: ME I, 12


aijavas

aijavas "aija - Schreien" Fest.

Avots: EH I, 4


aijimt

àizjim̂t,

1) = àizjemt: krūtis aizjimtas (von einer gewissen Brustkrankheit);

2) beschäftigen
(nach r. занимать!) : visad ar putniem bija aizjimts Pas. IX, 405.

Avots: EH I, 27


aikāties

aikâtiês, -ãjuôs,

1) strampeln, sich sperkeln (hauptsächlich von Schafen während der Schur, seltener von kleinen Kindern gesagt):
es ne˙maz nevaru cirpt, ka tā aita tâ aikājas Wain.;

2) "saukāt, bļaustīties" Rutzau: gans mežmalā aikājas.

Avots: EH I, 4


aikstīties

aîkstîtiês, -uôs, -ĩjuôs, schreien, lärmen, cf. vaikstîtiês. [= li. aikštyties "ausgelassen sein" in Viltis v. J. 1908, Nr. 87; wohl zu li. aikštis fem. "страсть" Jušk., woneben aistra dass. Li. aikštis aus * aisktis, oder nach v. d. Osten-Sacken IF. XXIII 376, wo auch über aistra gesprochen wird, zu aisl. eikinn "rasend", slav. igra "Spiel", gr. αῖγες "Meereswogen" ai. ējati "regt sich." Über li. aistra s. noch Boisacq Dict. unter οῖστρος und ἰαίνω].

Avots: ME I, 12


aiļa

aiļa, s. aile.

Avots: EH I, 4


ailains

ailaîns, fächerig. Dr.

Avots: ME I, 12


aile

aile,

1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài 2 ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa 2 Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;

2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

4) das Mal
(mit ài 2 ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡

5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡

6) àiļa 2 Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 4


aile

aile, aila [in Meiran àila 2], auch wohl aiļa MWM. VI, 389 (li. eilė die Reihe, Schicht, ailà J., ailià: iet),

1) die Reihe:
viņas puses uozuoliņi ailiņām saauguši (Var.: rindiņām) BW. 2803. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām ailiņām (Var.: ailītēm) 28128. divi ailas skuju klāju 24640,4. dzērves laižas ailē (Schwnb.). vispirms nuoliek vienu ailu (die Reihe) salmu Konv. 1.

2) Der Gang
(cf. iela, die Strasse): uz apakšzemes pili varēja tikai pa apakšzemes ailu aiztikt LP. VII, 1326. zīlnieks palīdzēja tai pa aili pāri tikt LP. VII, 41. uguns liesma drusku augstāk tumšā ailā paceļas A. XIV, 213. [aile (Bersohn) = starpa starp salmu uzcirtumiem klājienā piedarbā].

3) aile od. iela, eine Reihe von 2 oder 3 in nicht grosser Entfernung an einander geschobenen Darrbalken
A. X, 1, 307 [nach Bugge PBrB. XXI, 422 hierzu auch norw. dial. eil "rinnenförmige Aushöhlung". Hierzu wohl auch ailis 4].

Kļūdu labojums:
die Reihe = die Reihe, die Schicht
ailu (die Reihe) salmu = ailu (die Schicht) salmu

Avots: ME I, 12, 13


aile

aile, aili, ailu, Interj., oft vor d. Nom. u. Acc. exclam.: aili, manu skaņu balsi! BW. 373; 370; aile, manu sēru dienu J. K. I, 75. ailu, ailu, mans brālītis jems rudeni līgaviņu BW. 13766.

Avots: ME I, 13



ailis

ailis,

1) auch N. - Bartau (mit );

3) auch Ahswikken (mit ).

Avots: EH I, 4


ailis

ailis, aile (Gold.),

1) Stütze an Fischwehren, um Körbe daran zu befestigen
U; eine dünne Stange am Neunaugennetz Konv. 1 29 [in dieser Bedeutung aîlis 2 in Salis, aîle 2 in Zarnikau], der Stiel des Aalnetzes. Salis.

2) ein Rundholz zum Fortbewegen schwerer Gegenstände:
zem ragavām palikti apaļi rituoši aiļi Antr. II, 18; [aĩlis, in Dahlen, eine Stange unter einem Heuhaufen].

3) dünne, 4-5 Fuss lange Stangen, die an die Seiten des Leiterwagens angelehnt werden, um so den Wagenkorb zu vergrössern und mehr Heu, Strauchwerk u. a. in den Wagen aufnehmen zum können
Etn. IV, 17.

4) ein Fach in den Ständerwerken
(St.), Dr. [ailis 4 gehört wohl zu aile. Die Bedeutungen 1 - 3 sind wohl mit einander vereinbar, und ailis oder aile 1 - 3 ist nicht zu trennen von. li. ailė "Pricke, eine Art Stange zur Stütze des Netzes" und (žem.) áilis "clava". Hierzu stellt Būga РФВ. LXVI 237 le. ielukši "Femerstangen am Pflug" und li. ielek(š)tis f. "одиночная оглобля у сохи", íena "оглобля" und an. und ae. ár "Ruder". S. auch aire. Estn. ael "ein 4 Fuss langes Seitenholz am Netze" ist daher wohl eher mit Būga Aist. St. 81 für ein Lehnwort aus dem Baltischen zu halten, während Leskien Nom. 275 das Gegenteil davon für möglich hält. Finn. ailo "härenes Seil am Fischnetze" ist davon wohl zu trennen].

Avots: ME I, 13


aimanas

aĩmanas: auch (mit ài 2 ) Golg., KatrE. (hier neben vàimanas 2 ), Kl.: cilvē̦ks kliedz aimanas vien, kad sāp KatrE.

Avots: EH I, 4


aimanas

aĩmanas, Jammergeschrei, Wehklage [li. áimana dass.].

Avots: ME I, 13


aimanāt

aĩmanât: auch (mit ài 2 ) KatrE., Kl., (àimanêt 2 ) Zvirgzdine.

Avots: EH I, 5


aimanāt

aĩmanât, -ãju (li. aimanúoti), wehklagen (von ai + man, cf. vaĩmanât).

Avots: ME I, 13


aina

aina, das Bild, die sinnliche Erscheinung eines Gegenstandes oder malerischen Vorgangs; das Bild, die Arbeit des Malers heisst gle̦zna. aina, ein in neuer Zeit oft gebrauchtes Wort, kommt zum ersten Mal in der Literatur vor in A. I, 528: aina iz se̦najiem laikiem nuo Fr. Mālberģa. jūs par daudz šīs... ainas iztē̦luojat Rain.

Avots: ME I, 13


aināties

ainâties, -ãjuôs, sich gestalten, sich entrollen: cik tur viss tik krāšņi, tik spilgti viņai pretī ainājās MWM. X, 215.

Avots: ME I, 13


aiņāties

aiņâtiês, -ãjuôs "?": zirgi pasprukuši vaļā un, sagājuši kuopā, aiņājas Warkl.

Avots: EH I, 5


ainava

ainava, Gemälde, die Landschaft A. I, 528. Puškina kaujas ainava "Poltava" ir vare̦na MWM. V, 467.

Avots: ME I, 13


aiņemt

àizņemt,

7)

a) : skrūvīte tik maza, ka nevar ar griežamuo aizņemt Golg. kad aizņē̦muši (oder = iele̦nkuši?) lāci, tad tas citur nevarējis glābties Janš. Apskats 1903, S. 13.

Avots: EH I, 41


aiņiebt

àizņiebt, 1) hin-, weglaufen N. - Peb., Stomersee, Tirsen u. a.: aizņieba, ka mati vien nuokustēja;

2) zudrücken
Erlaa (mit ), Sessw.: a. acis; a. āķi Vank.

Avots: EH I, 41


aire

aire: auch Kl., Saikava, Sessw.; Plur. àires 2 Lubn., Meiran, Skaista, FBR. XI, 120 (aus Warkl.), die Schaukel.

Avots: EH I, 5


aire

aire, die das Stützgerüste bildenen dicken Seitenstangen einer Schaukel. Lasd., Bers., Erlaa [in Rujen aĩre, eine Schwungstange; wohl zu ailis 1 - 3].

Avots: ME I, 13


airējs

airẽjs, = airê̦tãjs, der Ruderer Festen: airies pate, uošu laiva, tev nevaid airējiņa (Var.: īrējiņa)! BW. 4545 var. lēcu laiviņā pie staltā airējiņa 17988 var. divi simti airējiņu 30691, 1.

Avots: EH I, 5


airēklis

aĩrêklis, das Ruder: es pamazam zaudu apziņas airēkļus A. XV, 84.

Avots: ME I, 13


airenes

aĩrenes, Lolch PS. [Auch in Rujen und Plienu-ciems] (zu gr. αῖρα "Lolch", ai. ērakā "eine Grasart). [Auch aĩres, eine Art Unkraut, in Widdrisch.]

Avots: ME I, 13


airēt

aĩrêt, Refl. -tiês,

3) rudern
(intr.): (saule) airējas pāri jūŗai Janš. Mežv. ļ. I, 239. (von einem Präsensstamm auf -(i̯)o- ): airies pate (rudere dich selbst), uošu laiva! BW. 4545 var. airies (Var.: iries ) pate maliņā! BW. 30724 var.; vgl. auch nom. s. zem. g. neairama BW. 4712 und II p. plur. aiŗat! 33969, 2 var.

Avots: EH I, 5


airēt

aĩrêt, -ẽju, -ẽju, aĩrât (Lind.), tr. u. intr., rudern: airēt laivu, bāleliņi BW. 14307,4; airējams kuģis ein Ruderschiff. Refl. airēties,

1) um die Wette rudern,

2) sich am Rudern ergötzen:
iekāpu laivā un airējuos Skalbe. Subst. airê̦tãjs, der Ruderer, Ruderknecht.

Kļūdu labojums:
-ẽju, -ẽju = -ẽju od. -u, -ẽju
airēt laivu = airiet laivu

Avots: ME I, 13


airināt

‡ *airinât, rupfen (erschlossen aus izairinât ). Vgl. die Notiz zu aĩrît.

Avots: EH I, 5



airis

aĩris: auch Pussen, aĩre auch Salis, (mit ài 2 ) Golg., Saikava, Demin. acc. s. airiņu BW. 30724 var.: (zvejenieki) airus (Var.: aires, aiŗus) drāza BW. 30774; ‡

2) aĩris Ramkau, eine kurze Stange, mit der man beim Roden das zu verbrennende Strauchwerk vorwärtswälzt.

Avots: EH I, 5


airis

aĩris, aĩre J. R. V, 7, das Ruder. air,us drāzt Ar. 1797; mesties air,uos LP. VI, 167, sich auf die Ruder stürzen. [Wegen der auffälligen Übereinstimmung in der Benennung eines Werkzeuges wohl eher - vielleicht durch finnische Vermittelung (vgl. f. airo, estn. aer) - entlehnt aus dem Germanischen, so z. B. Wiedemann BB. XXVIII, 33, Leskien Nom. 187, Fick Wrtb. III 4, 3, als nach Lidén Stud. 64 f. verwandt mit an. und ae. ár "Ruder", gr. οἴαξ "Griff des Steuerruders", li. íena "Deichselstang", le. ailis 1 - 3 u. a.]

Avots: ME I, 13


airīt

aĩrît, -u, -ĩju, zuobus, die Zähne zeigen, grinsen, lachen: viņš zuobus vien aira. Refl. - tiês, unbändig sein: kuo tu tur airies? AP. [Vielleicht mit sekundärem Ablaut (vgl. gainît: li. ginti) zu irt "sich zertrennen", li. irti "пороть, драть" (kùrmis žẽmę iria), wozu anscheinend auch le. irga "ein grinsender Mensch". Vgl. russ. скàлить зубы, щель: le. šķelt u. a.]

Avots: ME I, 14


airkāji

aĩrkãji, Steganopedes. Konv. 2 3131.

Avots: ME I, 14



aisa

aîsa (?) Ronneb., Wenden "= aiza".

Avots: EH I, 5


aisa

aĩsa, aĩsasã, Interj. der Freude, des Jubels: aisa, aisa, vica, vica, aug man skaista līgaviņa BW. 11044. K.

Avots: ME I, 14



aisīt

àisît 2: auch Golg., Gr. - Buschh., Lubn., Mahlup: metās virsū, zuobus aisīdams Azand. 52. Refl. -tiês,

2) aisêtiês PiIda, Zvirgzdine, = zùobuôtiês: jaunie aisās, smejas savā starpā Zvirgzdine;

3) àisêtiês 2 Pilda, schielen.

Avots: EH I, 5


aisīt

àisît 2, -u, -ĩju, die Zähne zeigen, grinsen: suns aisīja zuobus uz kuošanu Tirs., Birsen. Refl. -tiês, albern, albern lachen: paliec tak prātīgs; beidz aisīties! Mar. RKr. XV, 104, Druw. [Zu li. áiškus "deutlich"? Oder zu atiezt (s. dieses), sei es mit alter Variation zwischen Tenuis und Media im Wurzelauslaut, oder indem -zt als altes st aufgefasst wurde?]

Avots: ME I, 14


ait

aĩt, nein, ein in Anzen oft gebrauchtes Wort in der Antwort [aus liv. ei "nein"?].

Avots: ME I, 14


aita

àita: aite auch BW. 1318 var., (mit 2 ) Grob., Ahswikken; nom. pl. aitis BW. 1318 var.

Avots: EH I, 5


aita

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. 2 (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14


aitāda

àitâda, Schafsfell; àitcirpis, der Schafscherer Dr.; àitu diena, der 25. November Etn. II, 121; àitgans, aitu gans, Schäfer; àitu kūts, Schafsstall; àitu suns, Schäferhund; àitstallis, Schafsstall.

Avots: ME I, 14


aitainis

àitainis, ein Pelz aus Schafsfellen; aitādu kažuoks (Stelpenhof).

Avots: ME I, 14


aitašķi

àitašķi, àitu-a., Schafgarbe (Achillea millefolium) RkR. II, 64, auch pelašķi.

Avots: ME I, 14


aitele

aĩtele Frauenb., ein junges Schaf.

Avots: EH I, 5


aitene

aitene, das Schaf Stomersee; ein noch nicht erwachsenes Schaf od. eine solche Ziege (mit ) Siuxt n. Fil. mat. 65: aunelim arvienu labāka vilna kâ aitenei.

Avots: EH I, 5


aitenes

àitenes: anchusa arvensis;

2) eine Art Pilze
(mit 2 ) Salis, Sussikas.

Avots: EH I, 5


aitenes

àitenes, Acker-Krummhals (Lycopsis arvensis L.) RKr. II, 73, Konv. 2

Avots: ME I, 14


aitēns

aĩtẽ̦ns Siuxt n. Fil. mat. 65, ein noch nicht erwachsenes Schaf od. eine solche Ziege.

Avots: EH I, 5


aitgans

àitgans, f. aitgane Janš. Dzimtene V, 279; Bandavā I, 28, der Schafhirt, die -in: muižas aitganam BW. 12915, 6. māsiņai aitganei 29358.

Avots: EH I, 5


aitieši

àitiẽši, Schafe, aitiešu bars, eine Herde Schafe Kaudz. M.

Avots: ME I, 14


aitiņas

àitiņas, ‡

7) kleine, leichte, weisse Wölkchen
Bers., Oknist: re, kur pie debesīm aitiņas! - būs labs laiks Oknist.

Avots: EH I, 5


aitiņas

àitiņas

1) Demin. von àita, Schäfchen.

2) Ackerklee (Trifolium arvense),
Peņģ.

3) Eine Art Brettspiel, das zwei Personen, die eine mit 12 kleineren Klötzchen
(aitiņas), die andere mit einem grösseren Klötzchen (vilks, der Wolf) spielen Etn. II, 16.

4) aitiņas ganīt, ein Kinderspiel, bei welchem ein Kind den Schäfer, ein anderes die Wirtin, ein drittes den Wolf vorstellt. Der Wolf stiehlt die Schafe während der Abwesenheit des Schäfers
Etn. III, 13, 26 und BW. V, S. 197; auf Grund dieses Spielchens ist wohl die sprw. Redensart vom Verschwinden entstanden: ganu, ganu aitiņas. līdz vakaram nevienas.

5) Weidenätzchen in der Kindersprache PS. [

6) Ein Haufe von 2 - 3 aufrecht gestellten und oben zusammengebundenen Hafergarben:
viņi auzas tikai aitiņās vien ir salikuši Alt-Ottenhof.]

Avots: ME I, 14


aitinis

àitinis 2 fem. -ne Warkl., Adj., Schafer gehörig, Schaf-.

Avots: EH I, 5



aitkopis

àitkuopis, der Schafzüchter. *

Avots: ME I, 14


aitnīca

àitnĩca -ce, Schäferei˙*

Avots: ME I, 14


aitnieks

àitniẽks, ‡

2) ein Schafspelz Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 5


aitnieks

àitniẽks f. -niẽce, der Schäfer, die -in. Purap.

Avots: ME I, 14


aitstallis

àitstal˜lis, der Schafstall BW. 33455.

Avots: EH I, 5


aiviekša

aiviekša BW. 33612, die Himbeere.

Avots: EH I, 5


aiviekstājs

àiviêkstājs 2 Warkl., der Himbeetstrauch.

Avots: EH I, 5



aiviekstene

aiviekstene: auch Fehteln, (mit ) AP., (mit ài 2 ) Bers., Fest., Kroppenhof, Lös., Saikava, Sonnaxt, Warkl.

Avots: EH I, 5



aiz

àiz,

3) : nevar glābties aiz jiem Kaltenbrunn. aiz dunduriem dzina stallī ebenda;

4) : es ve̦cāks aiz visiem e̦su Linden;

5) : šuodien aiz mātes aizgāju uz ganiem Ramkau. aizgāja aiz Ievas kult Prl. n. FBR. VI, 114. vai aiz Jāņa ne˙viens nebij šuorīt ganuos? AP.; ‡

7) = uz 5: Jē̦kuops ir tīri traks aiz meitām Prl. n. FBR. VI, 114. Pīčs ir kārs aiz naudas ebenda.

Avots: EH I, 5


aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17


aiza

aĩza [so in Lemsal, Sermus, Annenburg, Weinschenken, Zabeln, Schrunden; àiza in Trikaten; aîza in Smilten, Wolmar; aîza 2 in Talsen],

1) Riss, Spalte im Eise
R. Sk. II, 235, in der Erde, im Felsen; klints od. klinšu aiza; Schlucht, Abgrund: par aizām tur ē̦nas drausmīgas slīd Vēr. I, 832;

2) Pass;
Šipkas aiza, Sch. - Pass;

3) übertragen die Kluft:
viņu un mani šķir, mūžam nepārkāpjama aiza (Kalniņ), gewöhnlicher dafür plaisma (Zu li. áižėti [od. èižėti "bersten", iẽžti "aushülsen", ižti "entzweigehen", aiža "Riss, Spalte", apr. eyswo "Wunde", slav. jazva "Wunde", klruss. jazvyna "Schlucht, Abgrund"; le. ieza "Spalt?, ize "Riss", s. Leskien Abl. 274, Berneker Wrtb. unter ězva und Trautmann Apr. Spr. 326]).

Avots: ME I, 17


aiza

I aĩza: aîza auch N. - Wohlfahrt, àiza 2 Warkl. Zu li. aiža s. Būga Arch. Phil. I, 53 und Liet. k. žod. sub voce.

Avots: EH I, 5


aiza

II aiza, comm., "wer die Zähne zeigt" Warkl.

Avots: EH I, 5


aizaaizpatīta

àizàizparîta, Adv., den zweiten Tag nach übermorgen Pilda n. FBR. XIII, 54.

Avots: EH I, 6


aizači

aizači Nauksch."?".

Avots: EH I, 5


aizacīs

àizacîs, hinter dem Rücken, in der Abwesenheit: nerunā nekad aizacīs; pasaki acīs Mar. RKr. XIV, 104. Cf. aiz acīm.

Avots: ME I, 17


aizada

àizada, ‡

2) = àizadi (?): cimdiem dzīparu aizadas Oknist; aîzada 2 Ruhental od. Schwitten, àizadas 2 Ass. - Kalt., Kaltenbrunn, = valnis 4.

Avots: EH I, 5


aizada

àizada (zu adît), die doppelt geflochtene Sohle unter den Bastschuhen = paada (U.)

Avots: ME I, 17


aizadi

àizadi [Bersohn], Demin. -iņi, [angefangenes Strickwerk]: tuos cimdiņus brāļam devu, kur sajuka aizadiņi (Var.: pāradiņi, pāradiņas und raksti) BW. 25488. tã cimdiem adījuse aizadus Jan.

Avots: ME I, 17


aizadīt

àizadît,

1) zustricken
Wid.: nu jau ir īšķis aizadīts Salis; die Spitze des Bastschuhes machen Bielenstein Holzb. 695. a. vīzes,

a) (den Bastschuh) zusammenziehn und die Spitze machen
U. (unter vīze ),

b) die doppelte Sohle machen Wellig
4;

2) jem. im Stricken (in der Schnelligkeit des Strickens) übertreffen
Spr.;

3) zu stricken anfangen;
"ieadīt zeķes vai cimda sākumā" Kaltenbrunn: nuoadīju divi pāŗi cimdu, ij vēl trešam valmi aizadīju Saikava. aizada zeķei kādu graidu Kaltenbrunn;

4) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizadīju (zeķi) līdz papēdim.

Avots: EH I, 5, 6


aizaicināt

àizaîcinât, hinberufen: tas viņa dē̦lu bij pie sevis aizaicinājis Plūd. LR. III, 67.

Avots: ME I, 17


aizaids

aizaids: auch Sessw., = azaîds 4, die Zwischenmahlzeit zwischen Mittags- und Abendessen.

Avots: EH I, 6


aizaids

aizaids B. Vēstn., für azaîds.

Avots: ME I, 17


aizaijāt

àizaijât,

1) intr., wegschweben,

2) tr., wegschaukeln, schaukelnd davontragen.

Avots: ME I, 17


aizains

aizaîns, -aiņš, voller Spalten und Risse (zu aĩza): aizaîni kalnāji Konv. 2 737.

Avots: ME I, 17


aizairēt

àizairēˆt, intr., hin-, wegrudern: laivu līdz malai.

Kļūdu labojums:
intr. = trans., intr.

Avots: ME I, 17


aizaizcitugada

aizaizcitugada Pilda n. FBR. XIII, 54, adv., im Jahr nach dem nachnächsten Jahr.

Avots: EH I, 6


aizaizgājušais

àizàizgãjušais, der vorvergangene, vorvorige: aizaizgājušuo dien[u] muižā stādīja rāceņus Ahs.

Avots: EH I, 6



aizaizpagājušais

àizàizpagãjušais "der vorvorvergangene": aizaizpagājušuo gad[u], mēnes[i] Ahs., Kal.

Avots: EH I, 6


aizaizpērn

àizàizpẽ̦rn, im vorvorvergangenen Jahre Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 6


aizaizvakar

àizàizvakar, vorvorgestern Dunika, Kal., U. (unter vakar).

Avots: EH I, 6


aizāķēt

àizãķêt: ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) zuhaken: svārki nepareizi aizāķējušies;

2) sich
(dat.) zuhaken Dunika, Kal. u. a.: a. sev svārkus.

Avots: EH I, 7


aizāķēt

àizãķêt: ãķi, luogu, den Haken, das Fenster zuhaken.

Avots: ME I, 18


aizākstīties

àizâkstîtiês, bis zu einem gewissen Grade Possen treiben, sich närrisch gebärden: a. pārāk tālu Bers.

Avots: EH I, 7




aizallēt

àizal˜lêt Siuxt,

1) (in grossen Mengen, mit Schwung) fortwerfen:
kur kaŗa laikā bumbas me̦stas. izrautas dziļas bedres, zeme aizallē̦ta pa gabalu pruojām Siuxt;

2) mit Schwung zuwerfen, (in grossen Mengen) werfend anfüllen:
ziemā kādreiz tik neganta vē̦tra, - aizallē ceļu, ka ne˙kur nevar patikt Siuxt.

Avots: EH I, 6


aizalvīt

àizalˆvît Oknist, verzinnen.

Avots: EH I, 6


aizalvot

àizalvuôt, tr., verzinnen; mit Zinn zumachen: acis aizalvuotas BW. 8431.

Avots: ME I, 17


aizārdēt

àizdãrdêt: knatternd, knarrend fort-, hinfahren: rati pa sasalušuo ceļu aizdārdēja AP., Lems., Salis, Warkh. ‡ Refl. -tiês, erdröhnen, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu dröhnen, rollen: pē̦rkuons aiz meža aizdārdējās Schwanb.

Avots: EH I, 18


aizārdīt

àizārdît,

1) bis zu einer gewissen Stelle trennen:
a. zeķi līdz caurumam;

2) anfangen zu trennen:
a. vìli. Refl. -tiês: man aizārdījās par tālu, ich habe versehentlich zu weit getrennt.

Avots: EH I, 7


aizars

àizars: àizara 2 auch Golg. In Oknist nennt man àizara 2 eine Querfurche (auch 2 oder 3 Querfurchen) am Ende der Längsfurchen am Rande des Ackers, die ganz zuletzt gezogen und bepflanzt wird: būtu viss gabals piedēstīts, bet aizarām pietrūka kartupeļu.

Avots: EH I, 6


aizars

àizars, auch àizara, - der kleine Streifen Ackers, der wegen eines Grabens oder sonstigen Hindernisses nicht durch Längsfurchen, sondern durch Querfurchen durchzogen ist; aizaras uzartas MWM. III, 691; nach U.: aizars, aizara, ein weg- oder zugepflügtes Stück Ackers.

Avots: ME I, 17


aizārstēt

àizãrstêt,

1) kurierend zuheilen machen:
a. vâti;

2) kurierend hingeraten lassen:
a. uz viņu pasauli.

Avots: EH I, 7


aizart

àizar̂t, ‡

4) aiz rītdienas jau tu nevari a. Saikava, du kannst ja das, was morgen zu pflügen ist, nicht heute aufpflügen.
‡ Refl. -tiês,

1) viņam aizaries par tālu, pflügend ist er - ohne es zu merken - zu weit hingeraten;

2) a. (kam) priekšā, pflügend vorbeigelangen:
viens aizaries uotram priekšā;

3) viņam ceļš aizaries, er hat (zufällig, ohne Absicht) pflügend den Weg versperrt od. zerstört;

4) sich vom Pflügen hinreissen lassen:
saimnieks aizaries, nenāk pusdienā Saikava. ‡ Subst. àizarums"aizartā daļa" Ar.

Avots: EH I, 6


aizart

àizar̂t,

1) bis zu einer bestimmten Stelle pflügen:
aizari līdz vagas galam;

2) abpflügen, wegpflügen:
nuo sava kaimiņa lauka kuo aizart un savam pieart (Elv.);

3) pflügend zerstören:
ceļu aizart; pflügend versperren (einen Weg): bij draudējis - (ceļu) aizart un aizsēt Druva II, 278.

Avots: ME I, 17


aizasarot

àizasaruôt (zu asara), intr., beschlagen: luogs aizasaruojis.

Avots: ME I, 17


aizāt

aizât, intr., Denom. von aĩza, Risse, Spalten bekommen (vom Eise).

Avots: ME I, 18


aizaudi

àizaudi: aizaudi ir ar vienkāršāku dziju un ar citu krāsu Bauske, Golg., Sessw., Trik.; "diegu gali, kuo aps,ien ap buomi aude̦kla sākumā" Bers.; "dzija, ar kuo iesāk aust" Golg. Zu streichen I 17 der Satz "hierzu auch das folgende Wort?".

Avots: EH I, 6


aizaudi

[àizaudi (Bersohn), der Anfang vom Gewebe; hierzu auch das folgende Wort?]

Avots: ME I, 17



aizaudiņi

àizaudiņi: nach J. Allunāns IMM. 1933 II, 225 dagegen vermutlich = apaudiņi.

Avots: EH I, 6


aizaudiņi

àizaudiņi [oder zu àut; Fusstücher?]: auž juostiņas, aizaudiņus, auž baltās vilnainītes (Var.: apaudiņus, apaudītes, apaudas, apaviņus) BW. 7492.

Avots: ME I, 17


aizaudzēt

àizaûdzêt,

1) : kad bacviņi aizaudzē̦ti ar zâli, tad jie labi neaug Zvirgzdine; ‡

2) sich allmählich mit Schmutz anfüllen lassen:
ustaba aizaudzē̦ta ai dubļiem Zvirgzdine. ausis aizaudzē̦tas netīras kai cūkai ebenda.

Avots: EH I, 6


aizaudzēt

àizaûdzêt, tr., fact., zuwachsen, verwachsen lassen: Ve̦cupi.

Avots: ME I, 17


aizaudzināt

àizaûdzinât Wid., = àizaûdzât: pļavu ar krūmiem aizaudzināt. tu gribē̦tu manu muti aizaudzināt, lai es nerunāju Ahs.

Avots: EH I, 6


aizaugt

àizaûgt,

2) : Jancis Frici aizaudzis (ist ihm über den Kopf gewachsen)
BielU. jaunākais puika aizaudzis ve̦cākuo Siuxt; ‡

3) sich allmählich mit Mist anfüllen:
jau citi kambaŗi aizauguši Kaltenbrunn. ar mē̦sliem aizaug ups ebenda; ‡

4) wachsend hingelangen:
avenes aizaugušas līdz grāvim.

Avots: EH I, 6


aizaugt

àizaûgt,

1) verwachsen, von Gärten, Feldern, Wiesen, Wunden:
dārzs aizaudzis nezālēm, pļavas aizaugušas krūmiem, pušums aizaudzis, durvis ar sūnām aizaugušas BW. 11136;

2) im Wachsen zuvorkommen, überleben:
Stendera gar,ajā mūžā visas tā laika zīmes atruodamas, gan tādas, nuo kur,ām tas izaudzis, gan tādas, kur,as tas aizaudzis Kundz. St. 20.

Avots: ME I, 17


aizauklēt

àizaũklêt,

1) bis zu einem gewissen Zeitpunkt wiegen, wiegend in einen gewissen Zustand versetzen, einschläfern:
aizauklēt bē̦rnu līdz miegam Kl. māte aizauklēja bē̦rnu sapņu pasaulē. auklē̦dams vis nevar šās aizauklēt (einschläfern) Saikava. auklēja bē̦rnu, kamē̦r aizauklēja (d. h. ins Jenseits, bis das Kind starb) C.;

2) wiegend fortscheuchen:
miegu aizauklēt Schwanb.

Avots: EH I, 6


aizaukot

àizaukuôt, eilig fortlaufen: puika aizaukuoja Lubn.

Avots: EH I, 6


aizaukstēt

àizaũkstêt: kad masalas aizaukstē (wenn man sich während der Masern eine Erkältung zuzieht), var nuomirt ar Siuxt.

Avots: EH I, 6


aizaukstēt

àizaũkstêt, tr., kalt werden lassen, durch Entziehung der Wärme verderben: vista aizaukstē uolas N. - Bartau.

Avots: ME I, 17, 18



aizaulekšot

àizaũlekšuôt, àizaũļuõt, weggaloppieren, davonsprengen: tas kā vējš aizaulekšuoja uz kalnu LP. VI, 685.

Avots: ME I, 18


aizaurēt

àizaũrêt,

1) schreiend, rufend fortjagen:
vilku;

2) vollschreien
(perfektiv) Dunika, O. - Bartau: a. kam ausis;

3) "aurē̦dams aiziet" Dunika, O. - Bartau.

Avots: EH I, 7


aizaurēties

àizaũrêtiês, intr., aufschreien: zaķis sē̦ri aizaurējās Apsk. I, 400.

Avots: ME I, 18


aizause

àizàuse,

1) aizaûse 2 auch Siuxt, àizàuss, -s AP., (mit àu 2 ) Sonnaxt: puikam visa aizauss me̦lna AP.;

2) àizàuse 2 auch Oknist; "vieta krāsnī vai skapī, kas atruodas pie pašas ieejas, tikai nedaudz sānis, tâ ka šai vietai nāk priekšā un tuo aizse̦dz ieejas mala" Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 7


aizause

àizàuse, auch (in Neugut, Ruhental u. a.) àizàusis, -šu, Demin. aizausītes, aizaustiņas BW. 29341,

1) die Stelle hinter dem Ohr:
aizausis vēl nav nuožuvušas. tev jau sirmas aizauses B. Vēstn. lai tautiņas neredzēja manu sirmu aizausīšu BW. 21206.

2) àizàusis oder (in Nerft) aizause, Vorofen (raum zwischen dem äussern und innern Ofenloch, der etwas breiter ist als diese Löcher):
pe̦lni... sarausti aizausē Jauns. Balt. gr. I, 40.

Kļūdu labojums:
29341 = 20341, 10 var.

Avots: ME I, 18


aizauši

àizàuši,

1) = àizâuse 1: aizauši vēl netīri Lis.;

2) eine Schweinekrankheit (Drüsengeschwulst)
Golg., Lubn.

Avots: EH I, 7


aizausis

àizàusis 2 Borchow n. FBR. XIII, 25"?"

Avots: EH I, 7


aizausīt

àizausît cūku Lubn., hinter den Ohren stechend einem Schwein die àizauši 2 kurieren.

Avots: EH I, 7


aizaust

àizaûst,

1) auch Saikava;

2) : aude̦kla galus vari ar zilu dziji aizaust Oknist. ‡ Refl. -tiês, versehentlich gewebt werden:
svītra man aizaudusies par tālu Bauske.

Avots: EH I, 7


aizaust

àizàust, intr., inch., anfangen zu tagen Ar. - rīts aizausis; gaisma aizaususe Tirs.

Avots: ME I, 18


aizaust

àizaûst,

1) anfangen zu weben
Ar.,

2) webend verschliessen, verweben: nere̦dzams zirneklis ir manas saules dienas aizaudis Skalbe.

Avots: ME I, 18


aizaut

àizàut,

1) anfangen die Füsse zu bekleiden:
a. kājas Lubn.;

2) eilig die Füsse bekleiden:
a. kājas Bauske, Erlaa, Lems., Sessw., Trik.

Avots: EH I, 7


aizauzot

àizàuzuôt, ein wenig mit Hafer füttern: a. zirgu Golg.

Avots: EH I, 7


aizāzēt

àizâzêt, foppend verscheuchen, wegbekommen: a. kuo pruojām.

Avots: EH I, 7


aizbādēt

àizbâdêt, überdrüssig werden: jis jau sāka aizbādēt Warkh.

Avots: EH I, 8


aizbadīt

àizbadît,

2) : a. grāvi Warkl.; ‡

3) "(eine wunde Stelle) stochernd, stechend schmerzhafter machen"
Kaltenbrunn: aizbadīja tuo auguoni, i sāp Kaltenbrunn. aizbadi vien savu rēti! vairs netiksi galā ar viņu Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) einander (mit den Hörnern) stossend bis zu einem gewissen Punkt gelangen:
vē̦rsē̦ni aizbadījās līdz upei;

2) beim Stechen, Stochern versehentlich geschlossen werden:
pīpja kāts aizbadījās Jürg.;

3) caurumi pastalai aizbadījās par tuvu pie malas, es passierte, dass die Löcher der Pastel beim Durchstechen (der Löcher) zu nahe an den Rand (der Pastel) gerieten;

4) sich wiederholt leicht zerstechen:
kājas aizbadās (z. b. beim Gehen über ein Stoppelfeld) Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 7


aizbadīt

àizbadît, tr.,

1) mit den Hörnern fortstossen,

2) verstopfen:
būtu savas nama durvis ar ērceti aizbadīj(u)si BW. 15686,1.

Avots: ME I, 18




aizbaidīt

àizbaĩdît: ‡ Refl. -tiês,

1) sich fortscheuchen:
viņš neļāvās aizbaidīties;

2) sich so erschrecken, dass man nicht mehr sprechen kann
BielU.: (mežsargs) bijis aplam aizbaidījies Janš. Dzimtene 2 I, 71.

Avots: EH I, 7


aizbaidīt

àizbaĩdît, tr., verscheuchen: krītuoša lapa aizbaidīja bailīguo zaķi. dzīve būtu aizbaidījusi jūsmīguo salkanību Jans.

Avots: ME I, 18


aizbailes

àizbaîles, Furcht, Entsetzen: ar aizbailēm tā sauca māsas palīgā.

Avots: ME I, 18


aizbakāt

àizbakât, zustopfen Dunika, Kal.: a. šķirbas sienā ar pakulām.

Avots: EH I, 7


aizbaknīt

àizbaknît, hineindrückend zustopfen Dunika: a. ar māliem caurumu mūrī.

Avots: EH I, 7


aizbakstīt

àizbakstît: ‡ Refl. -tiês, =àizbadîtiês 3: (caurumi pastalai) aizbakstījās par tuvu pie malas C.

Avots: EH I, 7


aizbālēt

àizbãlêt, ein wenig bleichen (intr.), zu bleichen anfangen: aizblilējusi drēbe, lapa Bauske, Golg.

Avots: EH I, 8


aizbalināt

àizbalinât, anfangen zu bleichen (tr.); ein wenig bleichen, weiss machen: aude̦kls ir tikai aizbalināts. a. putru ar krējumu Mahlup, nee̦suot, ar kuo putras aizbalināt Warkl.

Avots: EH I, 7


aizbalsa

aizbalsa "?": aizbalsas dēļ Pēt. Av. 1862, piel., S. 17.

Avots: EH I, 7


aizbalsināt

àizbal˜sinât, weissend schliessen, zumachen, verdecken: a. blakšu perekļus ar kaļķiem.

Avots: EH I, 7


aizbalsot

àizbàlsuôt,

1) abstimmend (mit Stimmenmehrheit) fortschaffen:
viņu aizbalsuoja uz Sibiriju;

2) abstimmend (mit Stimmenmehrheit) abschaffen, verbieten:
aizbalsuotuo gre̦dze̦nu dēļ Latvis No 3355.

Avots: EH I, 7


aizbalss

àizbàlss, -s, eine vertretende Stimme (beim Abstimmen). Swaigsnit n. U.

Avots: ME I, 18


aizbalstīt

àizbalstît, tr., hinter etw. stecken, stopfen: kalpuone aizbalstīja palagu aiz gultas malas Smilt.

Avots: ME I, 18


aizbalzīt

àizbàlzît, zudeckend hinter etwas stecken: a. se̦gu aiz muguras. Refl. -tiês, sich zudeckend, den Rand der Decke hinter den Rücken oder den Bettrand stecken: viņš ir labi aizbalzījies.

Avots: EH I, 7


aizbangot

àizbanguôt,

1) weg-, fortwogen:
bangas aizbanguoja, jūŗa apklusa;

2) wogend forttreiben:
bangas laivu aizbanguoja nuo krasta.

Avots: EH I, 7, 8


aizbarkšēt

àizbarkš(ķ)êt,

1) rasselnd sich fortbewegen:
rati aizbarkšķ;

2) betäubt werden (von den Ohren gesagt):
ausis aizbarkšķ nuo runas.

Avots: EH I, 8


aizbarkšķēt

àizbarkš(ķ)êt,

1) rasselnd sich fortbewegen:
rati aizbarkšķ;

2) betäubt werden (von den Ohren gesagt):
ausis aizbarkšķ nuo runas.

Avots: EH I, 8


aizbarot

àizbaruôt, àizbaŗuôt,

1) anfangen zu füttern, mästen:
aizbaruots vepris PS.;

2) anfangs reichlich füttern:
jauni suņi jāaizbaŗuo, lai vē̦lāk ē̦d mazāk Erlaa, KatrE., Sessw.;

3) mit einem schädlichen Futter füttern:
zirgs aizbaŗuots Lubn.;

4) an ein Futter gewöhnen, durch ausgelegtes Futter anlocken:
a. stirnas, zaķus, zivis Ob. - Bartau, Rutzau. Refl. -tiês, anfangen sich aufzumästen: sivē̦ns jau labi aizbaruojies Bauske.

Avots: EH I, 8


aizbars

àizbars,

3) auch Alswig, Golg., Lubn. (hier n. BielU. Demin. aizbariņš ), Meiran, N. - Rosen, Ramkau: aizbaru putra auch Stom. rupu mālīt[i]... samalu, aizbariņa (Var.: putraimiņu) rupumā BW. 8178. iesalam, aizbaram tautu meita malējiņa 22496; 22497. de̦sa te̦k pa celiņu...; čigāns te̦k pakaļā, aizbariņus lasīdams 33407. de̦s[u] aizbaru (Var.: putraimiņus) sijājuot 19259.

Avots: EH I, 8


aizbars

àizbars,

1) die Verkürzung der Schwade im Mähen:
tu man aizbaru pataisījis, du hast zu tief in meine Schwade gehauen und sie mir dadurch verkürzt Hr.; neu begonnene Schwade: bars ir pie labības pļaušanas spaile; jaunuo, iesāktuo baru sauc par aizbaru Len. n. A. X, 1, 307;

2) das Mehl, das auf den aufgegangenen Teig geschüttet wird, bevor das Brot in den Ofen geschoben wird
Wolm. (dies also zu bẽrt);

3) Grütze, Grützkorn:
aizbara oder aizbaru putra, putraimu p. Lasd., Lös., Sessw., Tirs., AP.;

4) āzbars, dial. für aizbars, eine Speise von abgestossener, von Hülsen befreiter Gerste
= grūdenis N. - Bartau. Etn. I, 3;

5) vom Hagelregen:
sniegs bira kā aizbars Tirs.

Avots: ME I, 18


aizbārstīt

àizbãrstît,

1) wiederholt streuend schliessen, anfüllen, verunreinigen
(perfektiv): visa klēts priekša aizbārstīta ar graudiem;

2) a. priekšā, hinstreuen vor (für):
a. zuosīm graudus priekšā Bauske.

Avots: EH I, 8


aizbārt

àizbãrt,

1) scheltend fortjagen, fortschaffen:
a. kuo pruojām. Refl. -tiês, eine kurze Zeitlang schelten: tē̦vs aizbārās un apklusa.

Avots: EH I, 8


aizbāšķis

àizbāšķis,

1) "rijas luodziņa slēģis"
Mahlup;

2) = àizbàzeknis 2; der Stellvertreter: es negribu būt par aizbāšķi Golg.

Avots: EH I, 8


aizbāšķītis

àizbāšķĩtis, Demin. von àizbāsķis = aizbāzis: līdzās sēd tautu meita tā kā luogu aizbāšķītis BW. 21288.

Avots: ME I, 18


aizbaudīt

àizbaudît,

1) schmecken
Palejas J. VII;

2) einen Imbiss nehmen:
tukšā dūšā vajag kuo aizbaudīt Lubn.

Avots: EH I, 8


aizbaukšēties

àizbaukš(ķ)êtiês, anfangen zu pottern, dumpf erschallen: kas tur aizbaukšķējās? Bauske.

Avots: EH I, 8


aizbaukšķēties

àizbaukš(ķ)êtiês, anfangen zu pottern, dumpf erschallen: kas tur aizbaukšķējās? Bauske.

Avots: EH I, 8


aizbaurot

àizbauŗuôt, àizbauruôt,

1) voll brüllen
(perfektiv): bē̦rns rauduot aizbauŗuojis citiem ausis;

2) brüllend sich entfernen:
vērsis aizbauŗuo. Refl. -tiês, ein wenig brüllen (perfektiv): vērsis aizbauruojās Bauske.

Avots: EH I, 8



aizbāžamais

àizbāžamais, -ã, das, womit etw. verstopft wird, der Stöpsel.

Avots: ME I, 19


aizbāze

aizbāze "Bestechungsmittel" Wid.

Avots: EH I, 8



aizbāzeknis

àizbâzeknis Tēv., àizbâzis, àizbâznis, àizbâzs, àizbâža, Demin. -ĩtis, -iņa,

1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duomāju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;

2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;

3) d. Pl. aizbāzi,

a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,

b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.

Avots: ME I, 18


aizbāzīt

àizbâzît,

1) wiederholt hinter etwas stecken;

2) wiederholt verstopfen, zustopfen:
šķirbas aizbāzīt BW. 34641, 1. duris aizbāzīja 35622 var., Druw. es paspārnes visas aizbāzīju un tâ˙pat visus caurumiņus AP. Refl. -tiês,

1) (für) sich
(dat.) wiederholt hinter etw. stecken, stopfen, verstopfen: aizbāzījās cimdus aiz juostas;

2) sich verstopfen, zustopfen:
viņš kamanās labi aizbāzījās;

3) beim Stecken, Stopfen versehentlich hingeraten:
nezin kur cimdi aizbāzījušies.

Avots: EH I, 8


aizbažīties

àizbažîtiês, besorgt (= unruhig, bekümmert) werden: saimniece aizbažījās, vai pietiks tauku.

Avots: EH I, 8


aizbāzt

àizbâzt, tr.,

1) hinter etw. stecken:
sniegu aiz apkakles a.; aizbāz zirgiem sienu, stecke den Pferden Heu auf;

2) verstopfen, zustopfen:
Sprw. ļaudīm muti nevar aizbāzt. aizbāz ar akmeņiem krāsnes spelti, lai visiem tiesas priekšā mutes kā aizbāztas Tr. IV, 177. stāv kā aizbāzts, wie auf den Mund geschlagen. - Refl. -tiês,

1) für sich etw. hinter etw. stecken:
saskaities vien staigāju, cirv' aiz juostas aizbāzies BW. 15865;

2) sich verstopfen:
tā lai aizbāžas manam ienaidniekam mute Tr. IV, 177.

Avots: ME I, 18


aizbazūnēt

àizbazũnêt,

1) (laut weinend) vollposaunen, betäuben
(perfektiv): a. kam ausis;

2) laut weinend sich entfernen:
zē̦ns aizbazūnēja uz mājām Dunika.

Avots: EH I, 8


aizbēdāt

àizbè̦dât,

1) sich grämend (dadurch etwas) entfernen, beseitigen:
tā bē̦da jau sen aizbē̦dāta Salis;

2) kuo nu daudz aizbē̦dāsi? Bauske, Lubn., was soll man sich viel grämen?

Avots: EH I, 9


aizbēdāties

àizbè̦dâtiês, sich zu grämen anfangen Zb. XVIII, 288.

Avots: ME I, 19


aizbēdināt

àizbèdinât, bekümmern, sich grämen machen: meita māti aizbēdinājusi.

Avots: EH I, 9


aizbedīt

àizbedît, (ein Grab) zuschütten: a. kapu Lubn.

Avots: EH I, 8


aizbēdzināt

àizbêdzinât, fakt. zu àizbêgt, fliehen machen, weg-, hinjagen: lielgruntnieku spaidi bija aizbēdzinājuši zemniekus un amatniekus lielā vairumā pilsē̦tās Pūrs III, 52.

Avots: ME I, 19


aizbēgalēt

àizbē̦galêt, (wiederholt) davonlaufen, entfliehen: kāzinieki palika nemierīgi un aizbē̦galēja katrs uz savu sē̦tu Pas. IV, 235 (aus Atašiene). visi aizbē̦galē, kur katrs Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 9


aizbēgt

àizbêgt: ‡ Refl. -tiês, sich verstecken: aizbēdzies aiz krūmiem Jürg., Lems.

Avots: EH I, 9


aizbēgt

àizbêgt, entfliehen, davonlaufen, hinlaufen: vilkam kliedzu, tas aizbēga BW. 13074. meitas aizbēga uz klēti BW. III, 1, 81.

Avots: ME I, 19


aizbēguļot

àizbê̦guļuôt, sich verbergend hinfliehen: aizbē̦guļuojis līdz Liepājai.

Avots: EH I, 9


aizbeigt

àizbèigt,

1) endgültig töten:
a. cūku, lai nemuocās Bers., Lubn., Prl., Sessw.;

2) abquälen, ermüden:
(viņš) mani tâ aizbeidza, ka ne˙kur likties Gr. - Buschh. Refl. -tiês, sich abquälen: pa˙visam aizbeidzuos Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 8


aizbekot

àizbe̦kuôt,

1) Pilze sammelnd fortgehen, bis zu einem gewissen Punkt hingehen:
a. līdz viņai meža malai Bauske. viņš man aizbe̦kuojis priekšā C.;

2) eilig fortgehen, fortlaufen:
bē̦rns nez kur aizbe̦kuojis Lubn.

Avots: EH I, 8


aizbelzt

àizbèlzt, intr., langsman sich wegschleppen: viņš šuorīt aizbelza uz mežu! Annenhof, Mar.; cf. belzt.

Avots: ME I, 19


aizbendēt

àizbendêt, verletzen, verwunden: a. kuoku Bauske.

Avots: EH I, 8


aizbere

àizbere (aizbẽrt), Zugabe zur Speise, weniger gebräuchlich als aizdars L., St., U.

Avots: ME I, 19


aizbērēt

àizbẽrt,

1) zuschütten,
aku, 1. Mos. 26, 15; bezdibeni LP. I, 185; kapu;

2) hinter etw. schütten:
tam es aizbēru piparus aiz astes MWM. VII, 894.

Avots: ME I, 19


aizberēties

àizberêtiês, fortgehen, sich fortbegeben: laikam visi jau aizberējās uz lauku Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 8


aizbērt

àizbẽrt,

1) vollschütten:
pagrabu ar pupām aizbēre Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) sich zuschütten:
bedre aizbē̦rusies;

2) beim Schütten versehentlich hinter etwas geraten:
man kas aizbēries aiz kakla.

Avots: EH I, 9


aizberzēt

àizber̂zêt,

1) (wiederholt) reibend hinter etwas geraten lassen:
a. netīrumus aiz naga Lems., Salis;

2) (wiederholt) reibend forttreiben:
a. miegu pruojām;

3) (wiederholt) reibend schliessen, zumachen:
acis a. (anschwellen machen). Refl. -tiês, beim (wiederholten) Reiben versehentlich hinter etwas geraten: man kas aiz naga aizberzējies Lems., Salis.

Avots: EH I, 8, 9


aizberzt

àizber̂zt,

1) reibend hinter etwas geraten lassen:
a. cepetim sāli aiz ādas;

2) reibend, scheuernd bis zu einem gewissen Ptinkt gelangen:
a. grīdu līdz pusei. Refl. -tiês, mit dem Reiben, Scheuern bis zu einem gewissen Punkt gelangen: e̦sam jau līdz pusei aizbe̦rzušās.

Avots: EH I, 9


aizbest

àizbest, grabend zuschütten: a. bedri, kapu.

Avots: EH I, 9


aizbezdēt

àizbezdêt Warkl., fistend entfernen oder sperren: vilkacis tam rīkli aizbezâējis, sagt man von einem heiseren Menschen Siuxt.

Avots: EH I, 9


aizbīdeklis

àizbīdeklis, Stöpsel Mag. II, 1, 69; zu bīdît.

Avots: ME I, 19


aizbīdelēt

I àizbĩdelêt, für eine gewisse Zeit beuteln: a. miltus visam gadam Bauske.

Avots: EH I, 9


aizbīdelēt

II àzbĩdelêt, forttaumeln, bis zu einem gewissen Punkt hintaumeln: a. uz māju Stenden.

Avots: EH I, 9


aizbidināt

àizbidinât, fortscheuchen Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 9



aizbīdināt

àizbīdinât, langsam, mit Mühe (hinter etwas) hinschieben: a. aizšaujamuo durīm priekšā Schwanb., Treiden.

Avots: EH I, 9


aizbīdīt

àizbìdît, ‡

2) verriegeln, verstopfen
(mit î 2 ) Sassm.: duris, muti. - Part. aizbîdāmais 2, der Riegel Sassm.

Avots: EH I, 10


aizbīdīt

àizbìdît, tr., weg-, hinschieben, hinter etw. schieben: aizb. sienu pie šķūņa. Refl. -tiês, sich hinschieben: aizsainis lapsai aizbīdījies aiz ausīm LP. I, 169.

Avots: ME I, 19


aizbiedēt

àizbiêdêt, tr., wegverscheuchen: vilkus, dažādus garus A., II, 88.

Avots: ME I, 19


aizbiedināt

àizbiêdinât, wegscheuchen: suņi aizbiedinājuši putnus.

Avots: EH I, 10


aizbiezēt

àizbìezêt: migla aizbiezējusi priekšā, der Nebel hat sich - dichter werdend - davorgelagert.

Avots: EH I, 10


aizbiknīt

àizbiknît Sessw. u. a.,

1) wegstossen, wegschubsen;

2) hinter etwas stossen, schubsen
(perfektiv): viens puika aizbiknīja uotru aiz galda.

Avots: EH I, 9


aizbikstīt

àizbikstît, 1) wegstossen, bis zu einem gewissen Punkt hinstossen Kal. u. a.: a. kuo līdz durīm. aizbikstīt uogles krāsns priekšā;

2) hinter etwas stossen, stopfen
(perfektiv): a. cimdus aiz juostas;

3) zustopfen, verstopfen:
pameklē lupatus vai pakulas un ar dūcīti cieti aizbiksti visas starpiņas! Siuxt.

Avots: EH I, 9



aizbildēt

àizbildêt, entschuldigen Warkl.: aizbild[i] mani! Evang. 1753, S. 50.

Avots: EH I, 9




aizbildiņa

aizbildiņa, àizbildĩte, Hülfe, Schutz, Vormundschaft: maza, maza aizbildiņa nuo tā viena bāleliņa (Var.: aizbildĩte) BW. 13734.

Avots: ME I, 19


aizbildināt

àizbilˆdinât, tr., entschuldigen, nach U., auch àizbildêt: aizbildini mani, ka tik ilgi Tev nee̦smu rakstījis. Refl. -tiês, sich antschuldigen, sich rechtfertigen: visi aizbildinājās ar steidzamiem darbiem LP. I, 170. tev jāaizbildinās par viņam nuodarītām pārestībām. man jāaizbildinājas, vai pat jāatvainuojas Vēr. I, 1464. aizbilˆdinâtãjs, der Fürsprecher; àizbilˆdinãjums, aizbildinâšanâs, die Entschuldigung.

Avots: ME I, 19


aizbildnība

aizbildnĩba: aizbildnība par viņa bē̦rnu Janš. Atpūta No 371, S. 5.

Avots: EH I, 9



aizbildniecība

aizbildniecĩba, Vormundschaft, Protektorat: par bē̦rna mantu ieceļ aizbildniecību MWM. V, 377. mana ve̦dekla bez manas ziņas mani tur aizbildniecībā Vēr. I, 523. tas atraidījis priekšlikumu pieņemt angļu valdības aizbildniecību par šuo salu A. XIII, 417.

Avots: ME I, 19


aizbildnis

àizbildnis: auch Linden (mit ilˆ ), Zvirgzdine (mit ìl 2 ).

Avots: EH I, 9


aizbildnis

àizbildnis, der Vormund * Kronw.: par aizbildņiem iecelt. cilvē̦ks, kas brīvs, pats savs vienīgais un augstākais aizbildnis Apsk. - baznīcas aizbildnis, Kirchenvormund, statt des entlehnten pērminderis.

Avots: ME I, 19


aizbilst

àizbilˆst, -stu, -du,

1) für jem. ein gutes Wort einlegen:
aizbilst vārdu par kādu Etn. III, 146;

2) über etwas zu reden anfangen, in der Rede berühren:
priekšme̦ts, kuo nule aizbildu, ir tik interesants...

Avots: ME I, 19


aizbimbāt

àizbim̃bât,

1) laut weinend sich entfernen, bis zu einem gewissen Punkt hingehen:
vinš aizbimbāja;

2) laut weinend betäuben, zufallen machen:
bē̦rns aizbimbāja mātei ausis.

Avots: EH I, 9


aizbirdināt

àizbirdinât, hinter etw. streuen: a. kam kuo aiz kakla.

Avots: EH I, 9


aizbirināt

àizbirinât Wandsen, Iterativform zu àizbẽrt.

Avots: EH I, 9


aizbirkstīt

àizbìrkstît, entkohlend wegstossen: a. uogli nuo skala labi tālu.

Avots: EH I, 9


aizbirt

àizbir̃t, intr., verschüttet werden, zusammenstürzen, hinter etwas fallen, rieseln: plaisa, avuoti aizbiruši LP. VII, 357, 1027. siens aizbiris aiz apkakles.

Avots: ME I, 19


aizbirzīt

àizbìrzît, aizbir̂žuôt 2 Siuxt, (eine Saatfurche) bis zu einem gewissen Punkt hinziehen; Saatfurchen ziehend fort-, hingehen; bis zu einer gewissen Grenze mit Saatfurchen versehen: a. vagu līdz mežam Wandsen. tīrums aizbirzīts līdz lielajam akmenim Saikava. jūs tik ātri aizbirzījāt, ka e̦s ni˙maz nepaguvu pateikt, lai beidz ebenda. paņem tik daudz salmu, kâ vari aizbiržuot līdz viņam lauka galam! Siuxt.

Avots: EH I, 9


aizbiržot

aîzbir̂žuôt 2 s. àizbirzît.

Avots: EH I, 9


aizbirzt

àizbir̂zt, zerbröckelnd (intr.) hinter etwas fallen (perfektiv): siens aizbirzis aiz kakla.

Avots: EH I, 9


aizbīties

àizbîtiês, (vor Schreck) zusammenfahren, ein wenig erschrecken (intr.): es aizbijuos, bet nenuobijuos Bauske.

Avots: EH I, 10


aizbizenēt

àizbizenêt C., àizbizuôt, intr., weglaufen, besond. von Kühen, übertragen auch von Menschen: par kuo tad aizbizuot šai ļāvi Druva I, 146.

Avots: ME I, 19




aizblādēties

aîzblâdêtiês 2 Wandsen, sich irgendwohin verirren, auf irrwegen irgendwohin geraten: aizblādējies līdz kaimiņiem.

Avots: EH I, 10


aizblākšķināt

àizblàkšķinât 2 Saikava, sich mit Geklapper entfernen: ve̦zums ar dēļu galiem aizblākšķināja pruom pa ceļu Saikava.

Avots: EH I, 10


aizblandīties

àizblàndîtiês, sich wohin verirren, sich umhertreibend wohin geraten: tik neblandies vien atkal Poruk. tē̦vs pats nezin kur aizblandījies Saul.

Avots: ME I, 19


aizblankot

aizblankuôt, tr., mit Brettern (blankas) beschlagen, verschalen: cietumu Baltp.

Avots: ME I, 19


aizblankstīties

àizblan̂kstîtiês "lässig, sich rekelnd und umherschauend fortgehen" KatrE.

Avots: EH I, 10


aizblārkšēt

àizblãrkšêt Kal., mit Gerassel hin-, wegfahren: a. ar dzelžu ve̦zumu.

Avots: EH I, 10


aizblāst

‡ *aizblāst (?), in der Verbind. diena aizblāsusi (?), der Tag ist angebrochen Für. I. Für *aizblāzusi?

Avots: EH I, 10


aizblaugznāt

àizblaugznât, sich bis zu einer gewissen Stelle mit Schinn bedecken: āda aizblaugznājusi līdz acīm Schwitten.

Avots: EH I, 10


aizbļaustīt

àizbļaûstît,

1) wiederholt vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Bauske;

2) wiederholt schreiend verscheuchen:
a. vilkus.

Avots: EH I, 11


aizbļaut

àizbļaût,

2) auch von Menschen gesagt
("nevēlēt labu"): tâ ar˙vien saka - tāds ve̦cs cilvē̦ks tikai aizbļauj Strasden; ‡

3) vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Ass. - Kalt., Golg. u. a. Refl. -tiês auch Zvirgzdine: guovs nelabā balsā aizbļāvēs. visā galvā aizbļāvēs puika nuo suņa.

Avots: EH I, 11


aizbļaut

àizbļaût,

1) überschreien: tam tāda rīkle, ka visus tas aizbļauj;

2) von der bösen Vorbedeutung des Vogelschreies:
kad sikspārnis aizbļauj, tad paliek kurls JK. II, 73. - Refl. - tiês, aufschreien zu schreien anfangen: viņš aizbļāvās Dok. A.

Avots: ME I, 20


aizblauzties

‡ *àizblauztiês, in der Verbind. staigā aizblauzies Nerft "mit zugekniffenen od. verschwollenen Augen".

Avots: EH I, 10


aizblāvāties

àizblãvâtiês Bauske, ein wenig flackern (perfektiv): uguns aizblāvājās un pazuda.

Avots: EH I, 10


aizblāvēt

I àizblãvêt Wandsen, matt werden (perfektiv): stikls aizblāvējis.

Avots: EH I, 10


aizblāvēt

II àizblāvêt, zuschlagen: a. durvis Selb.

Avots: EH I, 10


aizblāvot

àizblãvuôt, unklar, matt werden: acis aizblāvuojušas.

Avots: EH I, 10


aizblāzt

àizblãzt (?) Bauske, fortlaufen; hinlaufen: a. uz kruogu.

Avots: EH I, 10


aizblēdīt

àizblèdît, durch Betrug fortschaffen, hinschaffen: a. mantas nuo mājas pruom. Refl. -tiês, heimlich, durch Betrug sich entfernen, hingelangen: a. uz kruogu.

Avots: EH I, 10


aizblēņoties

àizblèņuôtiês: aizblēņuoties līdz pērienam, eine gewisse Zeit hindurch dumme Streiche machen und schliesslich dafür geprügelt werden.

Avots: EH I, 10


aizblēt

àizblêt, vollblöken, blökend betäuben (perfektiv): aitas man aizblēja ausis. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit zu blöken anfangen: aitas aizblējās.

Avots: EH I, 10


aizblieķēt

àizbliẽķêt,

1) bis zu einem gewissen Punkt flach schlagen:
piedarba kulu aizblieķēja līdz vidum;

2) (mit einer Lehmschicht, sie datüber breitend und festschlagend) sperren:
a. ar māliem žurku alas.

Avots: EH I, 10


aizbliest

àizbliêst, - žu, -du, auch - zu PS.,

1) tr., (heimlich) wegbringen:
nuočiepj maizi un aizbliež tuo uz kruodziņu MWM. III, 101;

2) mit eienem Worte auf den Mund schlagen:
es aizbliezu tam muti Grünh.;

3) intr., plump mit schweren Schritten weggehen
Etn. III, 145; schnell sich davonmachen: viņš aizblieza gar stūri AP. - Refl. - tiês, (verschämt) sich entfernen, wegschleischen: Anna aizbliedās uz kukņu Seib.

Avots: ME I, 19, 20



aizblikšēties

àizblīkš(ķ)êtiês, erknallen, erkrachen: tur kas aizblīkšķējās.

Avots: EH I, 10


aizblīkšķēties

àizblīkš(ķ)êtiês, erknallen, erkrachen: tur kas aizblīkšķējās.

Avots: EH I, 10


aizblīkšķināt

àizblĩkšķinât, ‡

2) einen lauten Knall hervorbringend zufallen machen, betäuben:
ar šaudīšanu a. kam ausis.

Avots: EH I, 10


aizblīkšķināt

àizblĩkšķinât, - kšinât, tr., intr., knallend wegschnellen: šauj irbju pulkā iekšā un aizblīkšina gar,ām, schiesst vorüber MWM. VII, 237. K.

Avots: ME I, 19


aizblisēt

àizblisêt, faulenzend, sich herumtreibend fort-, hingehen: vai uz māju aizblisēja? Saikava.

Avots: EH I, 10


aizblisināt

àizblisinât, schnell fortlaufen (in Städten gebraucht).

Avots: EH I, 10


aizblīšķēties

àizblìšķêtiês 2 Saikava, von einem plötzlich eintretendeu, eine kurze Zeitlang dauernden Lärm: kad gāju gar mārku, tur kaut kas aizblīšķējās Saikava.

Avots: EH I, 10


aizblīst

àizblîst - stu, -du od. -zu (n. U. - žu, -du): gaismiņa aizblīst, es beginnt zu tagen (Etn. III, 145); eilig davon ziehen (U.).

Avots: ME I, 19


aizblīvēt

àizblĩvêt, dicht zusammenpackend schliessen, zumachen: a. duris ar sienu (Heu vor der Tür zusammentreten). Refl. -tiês, sich verstopfen: ūdens vadi aizblīvējušies.

Avots: EH I, 10


aizblīžģēt

àizblìžģêt 2 Saikava, von einem sich entfernenden Laut, der durch Waten od. Fahren durch Kot verursacht wird: blīžģēt vien aizblīžgēja pa pašu ceļa vidu, dubļi vien nuostiepēs Saikava.

Avots: EH I, 10


aizblodīt

àizbluodît, sich verirren: aizbluodīja sēnēs iedams Kaltenbrunn, Warkh. Refl. -tiês, umherirrend irgendwo hingelangen Wandsen, (mit ùo 2 ) Warkh. In Kaltenbr. und Warkh., wo uo zu ū geworden ist, mit ū gesprochen.

Avots: EH I, 11


aizblozīties

àizbluôzîtiês, langsam, wackelnd fortgehen, hingehen Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 11


aizbluķēt

àizbluķêt, mit der Feldrolle bis zu einem gewissen Punkt abrollen: a. līdz lauka uotram galam Siuxt.

Avots: EH I, 10


aizblūkšķēt

àizblūkšķêt, lärmend hingehen, fortgehen: viņš ar saviem lielajiem zābakiem steidzīgi aizblūkšķēja AP.

Avots: EH I, 10


aizblūkšķēties

àizblūšķêtiês, anfangen (für eine kurze Zeit) zu lärmen, eine ganz kurze Zeitlang lärmen: tikkuo aizblūšķējās, zaķis aizskrēja Schwanb. laivas galā kas aizblūškējās, līdaka pruojām Lubn., Saikava.

Avots: EH I, 10


aizblunkšķēties

àizblun̂kšķêtiês Saikava, beim Gähren des Biers gewisse Laute von sich geben: muca pa reizei aizblunkšķējās, vēl vis nav nuorūguse; in Lisohn bedeute es: glucksen, klunkern (von einer Flüssigkeit, die ihr Gefäss nicht ganz ausfüllt und darin geschüttelt wird).

Avots: EH I, 10


aizblunkšķināt

àizblun̂kšķinât Saikava, mit einer Stange ins Wasser schlagend und dadurch einen gewissen Schall hervorrufend, hingelangen: kâ sāc nuo lejas, tâ blunkškini, līdz kāmet aizblunkšķini da tīklam! Saikava.

Avots: EH I, 10


aizbļurkšķēties

àizbļur̂šķêtiês Saikava "nenuosakāms, nejaušs truokšņuojums": levai, krāsni kuruot, pakaļa aizbļuršķējās.

Avots: EH I, 11


aizblusāties

àizblusâtiês "mit allem Kram fortziehen": vai viņš būs reiz aizblusājies vai ne? Mezküll.

Avots: EH I, 10


aizblūžģēt

àizblùžģêt 2 Saikava, durch Kot watend und dadurch einen gewissen Schall verursachend, sich entfernen: blūžģēt vien aizblūžgēja pa dubļiem.

Avots: EH I, 10, 11



aizboda

[aizbuoda (Bersohn), tiefe Stelle im Fluss].

Avots: ME I, 20


aizbode

àizbùode 2 : auch Heidenfeld und Sessw. (eine Flusskrümmung mit stillem Wasser).

Avots: EH I, 13


aizbode

aizbuode, Biegung im Flusse; ielīkums, kuo ūdens krastam izgrauzis Etn. III, 145 [s. atbuods].

Avots: ME I, 20


aizbojāt

àizbuõjât: ‡ Refl. -tiês, anfangen zu verderben (intr.), zu faulen: ābuols aizbuojājies.

Avots: EH I, 13


aizbojāt

àizbuõjât, tr., beschädigen: kuokam aizbuojāta miza Tēv.

Avots: ME I, 20


aizbokāt

àizbuõkât, (Gerste)überdreschend hingelangen: aizbuokā līdz malai! KatrE.

Avots: EH I, 13


aizbozēt

àizbuozêt, auf einen Knüttel gestützt fort-, hingehen: ve̦cais aizbuozēja uz kaimiņiem Bauske.

Avots: EH I, 13


aizbozties

àizbuôztiês, anfangen sich zu ärgern, verdriesslich zu werden: viņš aizbuozies Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 13


aizbradāt

àizbradât Spr.,

1) hinwaten, fortwaten:
pīlē̦ni nez kur aizbradājuši;

2) zutreten:
guovis aizbradājušas izraktuo grāvi;

3) teilweise niedertreten:
miežu lauks gar ceļu aizbradāts. Refl. -tiês, allmählich zugetreten werden: grāvītis aizbradājies cieti.

Avots: EH I, 11


aizbrākšēt

àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja 2 pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.

Avots: EH I, 11


aizbrakšēties

àizbrakšêtiês AP., Dunika, Golg., Schwanb., àizbrakšķêtiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang poltern: krūmuos kas aizbrakš(ķ)ējās.

Avots: EH I, 11


aizbrākšķēt

àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja 2 pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.

Avots: EH I, 11


aizbraucējs

àizbraucẽjs, (f.) - ẽja, einer (eine), der (die) wegfährt: aizbraucējiem deva līdz ciema kukuļus BW. III. 1, 92.

Kļūdu labojums:
kukuļus = kukuli

Avots: ME I, 20


aizbrauciens

àizbràuciêns, das einmalige Fortfahren; die Hinfahrt: par savu negaidītuo aizbraucienu Janš. Bandavā I, 179. viņu aizbraucienam Lestenē (nach Lesten) ... bijuši labi panākumi Janš. Līgava II, 96.

Avots: EH I, 11


aizbraucināties

àizbraũcinâtiês, beim Spazierenfahren, Rodeln (versehentlich) hingeraten: bē̦rns aizbraucinājies par tālu Stenden.

Avots: EH I, 11


aizbraucīt

àizbraũcît, wiederholt streichend, streifend, abstreifend hinter etw. geraten lassen oder entfernen: a. lapas aiz kastes. a. piedurkni aiz e̦lkuona. a. matus aiz ausīm. a. smiltis pruojām.

Avots: EH I, 11


aizbraukalēt

àizbraũkalêt, hin- und herfahrend hingelangen: krāmu žīds aizbraukalējis līdz kaimiņu nuovadam Bauske.

Avots: EH I, 11


aizbraukāt

àizbraũkât, hin- und herfahrend (einmal!) hinführen: aizbraukāja zirgu pie kaimiņa Salis. Refl. -tiês, =àizbraũcinâtiês: zē̦ns aizbraukājies par tālu Salis.

Avots: EH I, 11


aizbraukšēt

àizbraukšêt, (Äste, Reisig) knarren machend fortlaufen Trik. Refl. -tiês, erknarren, eine ganz kurze Zeitlang knarren: mežā kas aizbraukšējās Trik.

Avots: EH I, 11



aizbraukt

àizbràukt: ‡ Refl. -tiês,

1) aizbraukties garām, aneinander vorbeifahren:
viņi aizbraukušies viens uotram gaŗām Schwanb.;

2) man aizbraucies par tālu, ich bin unversehens zu weit hingefahren.

Avots: EH I, 11


aizbraukt

àizbràukt, wegfahren, hinfahren: dē̦ls aizbrauc uz e̦ze̦ru LP. IV, 2; aizbr. gaŗām, vorbei-, vorüberfahren: mēs visiem aizbraucām gar,ām, wir überholten alle im Fahren; kapsē̦tai aizbraukt gar,ām LP. VII, 148.

Avots: ME I, 20


aizbrazdāt

àizbrazdât, polternd, lärmend, laut sprechend fort-, hingehen: puišu bars aizbrazdāja pa mežu pruom Dunika.

Avots: EH I, 11


aizbrazdinēt

àizbrazdinêt,

1) anfangen (für eine kurze Zeit) zu lärmen
Kaltenbrunn: nez kas tur aizbrazdinēja;

2) polternd fort-, hinfahren:
tur kas gar stūri aizbrazdinēja Warkh.;

3) "līku luoču aiziet" Gr. - Buschh. Refl. -tiês "anfangen hörbar zu gehen":
tur augšā kas aizbrazdinējās Gr. - Buschh., Warkh.

Avots: EH I, 11


aizbrāzt

àizbrāzt,

1) fort-, hinlaufen, -eilen
Bauske, (mit â ) C., Schujen, Trik., (mit â 2 ) Lems.: viņš aizbrāza uz kaimiņiem;

2) hinter etwas schleudern
(perfektiv): vē̦tra aizbrāza zvejniekam ve̦se̦lu šalti ūdens aiz kakla Trik.

Avots: EH I, 11


aizbrāzties

àizbrâztiês, dahinsausen, wegbrausen: šņākuoņa aizbrāzās nuo viena meža stūr,a uz uotru Stari I, 288.

Avots: ME I, 20


aizbrēcināt

àizbrēcinât, zum Schreien veranlassen: a. bē̦rnu Bauske.

Avots: EH I, 11


aizbrēkāt

àizbrẽ̦kât, wiederholt vollschreien (perfektiv): a. uotram ausis.

Avots: EH I, 11


aizbrēkt

àizbrèkt, ‡

3) vollschreien, schreiend betäuben:
a. kam ausis Dunika u. a.; ‡

4) a. kaklu Kal., Rutzau, vom Weinen heiser werden.

Avots: EH I, 11, 12


aizbrēkt

àizbrèkt,

1) überschreien,

2) von dem unheilvollen Vogelgeschrei:
kad dumpis aizbrē̦c, tad dvaša smirds JK. II, 72. kad pīpene aizbrē̦c, tad paliek dze̦lte̦ns JK. II, 71. Refl. -tiês, anfangen ein wenig zu schreien, zu weinen: bē̦rns aizbrēcās.

Avots: ME I, 20


aizbreņģēt

àizbrèņģêt 2 Saikava, durch Kot hin-, wegwaten, -fahren: kāmet da Saikavai pa tādiem dubļiem aizbrenģē, zirgs putās.

Avots: EH I, 11


aizbridināt

àizbridinât, fort-, hinwaten lassen, machen: a. zirgu līdz pašai dzelmei Wandsen.

Avots: EH I, 12


aizbriedēt

àizbriêdêt, zuquellen machen: mitrums luogus aizbriedējis Bauske.

Avots: EH I, 12


aizbriest

àizbriêst,

1) anfangen zu reifen (vom Korn)
Spr.: rudzi jau aizbrieduši;

2) zuquellen:
duris aizbriedušas.

Avots: EH I, 12


aizbrikšēt

àizbrikšêt Kal., (Äste) knacken machend hin-, wegeilen: pa mežu kas aizbrikšēja.

Avots: EH I, 12




aizbrīkšķēties

àizbrĩkšķêtiês, auch àizbrĩkšêtiês, anfangen etwas zu knacken, krachen; einen knackenden, krachenden Laut von sich geben: zars aizbrīkšķējās A. XIV, 2, 95.

Avots: ME I, 20


aizbrist

àizbrist, intr.,

1) hinwaten:
līdz malai;

2) bewölkt untergehen:
laikam jau uz lietu, juo saule aizbrien, es wird wohl regnen, denn die Sonne geht bewölkt unter A. XI, 466; Etn. III, 145. mēness aizbrien (geht) aiz mākuoņiem Aps. V, 24; so auch refl.: saule aizbridusēs, netiek nuo bālās saules tinas laukā MWM. XI, 220.

Avots: ME I, 20


aizbrucināt

àizbrucinât,

1) reibend hinter etwas geraten machen:
a. skabargu aiz ādas Dunika;

2) anfangen zu streichen, schärfen:
a. izkapti in Treiden gehört.

Avots: EH I, 12


aizbrudzināt

àizbruzdinât,

1) ein knarrendes Geräusch hervorbringend forttreiben
Dunika;

2) = àizbruzdêt: žīds aizbruzdināja (fuhr polternd fort) pa sasalušuo ceļu.

Avots: EH I, 12


aizbruģēt

àizbruģêt,

1) bis zu einem gewissen Punkt pflastern
(perfektiv): a. ielu līdz tiltam;

2) pflasternd zumachen, schllessen:
grāvis aizbruģē̦ts.

Avots: EH I, 12


aizbrukt

àizbrukt, ‡

2) anfangen abzubröckeln, zusammenzusinken:
ceplis jau aizbrucis, ilgi vaira nestāvēs Oknist.

Avots: EH I, 12


aizbrukt

àizbrukt, intr., verschüttet werden: pils ieeja aizbrukusi LP. IV, 228.

Avots: ME I, 20


aizbružāt

àizbružât,

1) die Füsse längs der Erde ziehend fortgehen
C.;

2) (mit den Füssen) zuscharren:
a. alu (caurumu) ar zemēm Fest.

Avots: EH I, 12


aizbruzdēt

àizbruzdêt, dröhnend sich entfernen, wegrollen: pa ielām aizbruzdēja rats MWM. VIII, 740.

Avots: ME I, 20


aizbrūzgāties

àizbrūzgâtiês, eine ganz kurze Zeitlang prusten, schnauben: zirgs aizbrūzgājās un sāka dzert Fest.

Avots: EH I, 12


aizbubināt

àizbubinât, iês, anfangen ein wenig zu murmeln, leise wiehern: zirgi aizbubinājās, saimnieku ieraudzījušI.

Avots: ME I, 20


aizbučot

àizbučuôt, küssend schliessen, zuküssen: dē̦ls nuomirušai mātei aizbučuoja acis.

Avots: EH I, 12


aizbudīt

àizbudît, antreibend hinbekommen: a. kuo pie darba Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 12


aizbudzīt

àizbudzît, (mit Gewalt Bauske, Drosth., mit Worten Bauske) wegtreiben.

Avots: EH I, 12


aizbūdzīt

àizbūdzît, fort-, hinschaffen Ar.: a. puiku uz ganiem Vīt.

Avots: EH I, 13


aizbugt

àizbugt, uneben werden (?): zirga lùoks liecuot aizbudzis Vīt., auf der untern Seite eines Pferdekrummholzes haben sich beim Gekrümmtwerden Unebenheiten gebildet (?).

Avots: EH I, 12


aizbuinīt

àizbuinît, (mit einem stumpfen Messer) unardentlich anschneiden: a. maizes klaipu Bauske, Dond.

Avots: EH I, 12


aizbuknīt

àizbuknît, kurze Stösse versetzend forttreiben: a. kuo pruojām Dunika u. a.

Avots: EH I, 12


aizbūkšēties

àizbũkš(ķ)êtiês, dumpf erschallen: tumšā istabā kas aizbūkšejās (aizbākšķējās Kl.) C.

Avots: EH I, 13


aizbūkšķēt

àizbūšķêt, ein dumpfes Geräusch hervorbringend fort-, hinlaufen: stirna ātri pa krūmiem aizbūšķēja Saikava. Refl. -tiês, dumpf erschallen: istabā kas aizbūšķējās Golg. aizbūšķējās 2 , kad maiss nuokrita nuo pirtsaugšas Saikava.

Avots: EH I, 13


aizbūkšķēties

àizbũkš(ķ)êtiês, dumpf erschallen: tumšā istabā kas aizbūkšejās (aizbākšķējās Kl.) C.

Avots: EH I, 13


aizbūkšķināt

àizbūkšķinât, zu schnarren veranlassen (perfektiv): a. būkšķi Wandsen.

Avots: EH I, 13



aizbukurēt

àizbukurêt, (etwas Schweres) hin-, wegwälzen: bukūļiem jāaizbukurē bluķi uz ragavām Saikava.

Avots: EH I, 12


aizbuldurēt

àizbul˜durêt,

1) fort-, hintaumein:
a. uz māju Ekau, Salis, Selg., Trik., Wandsen;

2) vollschwatzen
(perfekfiv): a. kam ausis Dunika. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang undeutlich sprechen: piedzē̦rušais vēl aizbuldurējās (sagte etwas) un tad aizmiga.

Avots: EH I, 12


aizbultēt

àizbul˜têt: Refl. -tiês,

2) sich (von selbst) verriegeln:
duris aizbultējušās.

Avots: EH I, 12


aizbultēt

àizbul˜têt, tr., verriegeln: durvis. Refl. àizbultêtiês, sich verriegeln: sieva aizbultējās pieklētī JK. V, 151.

Avots: ME I, 20


aizbumbāt



II àizbumbât (?), vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Bauske.

Avots: EH I, 12


aizbumbāt

I àizbum̃bât, fort-, hinrollen (tr.): a. bumbu pruojām Trik. Refl. -tiês, Kegel schiebend, Ball schlagend hingelangen: puikas aizbumbājušies līdz pašam mežam Saikava.

Avots: EH I, 12


aizbumburēt

àizbumburêt, mit kleinen Schritten fort-, hingehen: nabags aizbumburēja uz kaimiņiem Salis.

Avots: EH I, 12


aizbungāt

àizbuñgât,

1) trommelnd fort-, hingehen;

2) trommelnd betäuben, volltrommeln
(perfektiv): a. kam ausis;

3) trommelnd verscheuchen, verscheuchen überhaupt; forttreiben, fortschaffen
Ar.: a. zaķi. a. zivis (mit einer Stange) Dunika. vai nevarēji viņu a. pruojām? Ar.

Avots: EH I, 12



aizburbēt

àizburbêt,

1) anfangen porös, morsch zu werden, anfangen zu faulen:
le̦dus upē pavasarī šur tur jau aizburbējis Wandsen. stabs aizburbējis. tas jau aizburbējis kâ ve̦cs kuoks (von einem schwachen, kränklichen Menschen gesagt) Bauske;

2) mit weichen, porösen Gewächsen zuwachsen:
avuots aizburbējis 2 Ahs. - luogs aizburbējis, das Fensterglas hat sich mit einer Schnee- od. Eiskrusfe überzogen Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 12


aizburbis

àizburbis (Part. praet. act.): acis aizburbušas (sind verschwollen, eiterig) Bauske; (bereift) Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 12


aizburbis

àizbùrbis [Grawendahl un Serben], verwachsen mit weichen, porösen Gewächsen: aizburbis avuots, ein mit Moos verwachsener Quell; aizburbušas acis, die im aufgedundenen Gesichte in Fett versunkenen augen, besonders von Säufern gesagt. Konv. 1 30.

Avots: ME I, 20


aizburbuļot

àizbur̂buļuôt, fort-, hinrieseln, -sprudeln: strautiņš man aizburbuļuoja ātri gaŗām.

Avots: EH I, 12


aizburgāt

àizburgât, (mit Stöcken) forttreiben, -rollen (tr.): a. bumbu pruojām Talsen.

Avots: EH I, 12


aizburnīt

àizburnît, ein wenig zerknillen, zerknittern: burtnīcai dažas dapas aizburnītas Vīt.

Avots: EH I, 13


aizburt

àizbur̃t,

1) fortzaubern:
a. ļaunuos garus. agrāk varējuši e̦ze̦rus ar aizburt nuo vienas vietas uz uotru Salis;

2) verzaubern, behexen:
viņš ir aizburts.

Avots: EH I, 13


aizburtot

àizbur̃tuôt, bis zu einer gewissen Stelle hinbuchstabieren: a. līdz lappuses beigām.

Avots: EH I, 13


aizbūve

àizbũve, was zum Abtrennen vorgebaut (aufgerichtet) ist; ein zwischen zwei Gebäuden eingebauter Anbau AP.: lai kāda aizbūve priekšā, bet zirgs ar guovēm ne˙kad nav kuopā Siuxt.

Avots: EH I, 13


aizbūvēt

àizbũvêt,

1) vor etwas bauen
(perfektiv), verbauen: a. kam kuo priekšā. a. ceļu;

2) "zur Arbeit abfertigen":
visi jau tīrumā, bet šās nevar vien aizbūvēt uz tīrumu! Saikava. Refl. -tiês, (in einiger Entfernung) einen Neubau ausführen und dahin übersiedeln: a. mežmalē.

Avots: EH I, 13


aizčabāt

àizčabât, langsam, unsicher fort-, hingehen.

Avots: EH I, 14


aizčabēt

àizčabêt, raschelnd, schwatzend fort-, hingehen: ezis aizčabēja pruom Dunika. vecenes aizčabēja Lems. Refl. -tiês, aufrascheln: mežā lapas aizčabējās.

Avots: EH I, 14


aizčabināt

àizčabinât,

1) sich raschelnd entfernen; mit kleinen Schritten fort-, hingehen
Trik.; schwatzend fort-, hingehen Trik.: lietiņš aizčabināja pruom (die Regenwolke entfernte sich) Trik. vecenes aizčabināja ebenda;

2) raschelnd, Rascheln verursachend fortscheuchen :
vecene bija zaķi aizčabinājusi;

3) verstopfen
C., Trik.: a. siênā šķirbas, lai vējš neiet cauri;

4) anspannen (von einem einfachen Pferde und einfachem Geschirr gesagt):
es aizčabināšu tuo pašu brūnuo Siuxt.

Avots: EH I, 14, 15


aizčagāt

àizčagât, (mit Stroh, Mist usw.) bewerfend verdecken: a. aizgaldu (zum Schutz vor dem Winde) Bauske.

Avots: EH I, 15


aizčakarēt

àizčakarêt,

1) stochernd, wühlend, schürend entfernen, forttreiben:
a. ar kruķi uogles krāsnī uz dibe̦nu Lems. a. vēžus uz uotru malu Trik. aizčakarējis īle̦nu aiz skapja;

2) stochernd, wühlend, schürend zustopfen, verstopfen:
a. caurumu Stenden. ar kārti pa dīķi čakarē̦dams aizčakarējis pumpi C.;

3) anfangen zu stochern:
a. luopam vīveles Bauske;

4) fassen, ergreifen:
ar kruķi aizčakarē (krāsnī) kāpuostu puodu un izvelc laukā! Memelshof. ar kārti aizčakarē ābuolu un nuorauj ebenda;

5) stecken bleiben:
puisis nezin kur aizčakarējis.

Avots: EH I, 15


aizčākstēt

àizčākstêt,

1) sterben:
tas var drīz aizčākstēt A. - Ottenhof, AP., Erlaa;

2) anfangen zu welken, holzig, schwammig zu werden:
aizčākstējis burkāns Bauske, Erlaa; fig., aizčākstējis cilvē̦ks,

a) ein erkälteter und heiserer Mensch
(mit ã ) N. - Bartau;

b) ein lungenkranker Mensch
Bauske;

c) ein erkrankter Mensch
Jürg.

Avots: EH I, 15


aizčakstēties

àizčakstêtiês, aufrascheln, eine ganz kurze Zeitlang rascheln, knistern: kas tur aizčakstējās? Jürg.

Avots: EH I, 15


aizčākstēties

àizčãkstêtiês, anfangen zu schreien: sīlis aizčākstas eglītē Purap.

Kļūdu labojums:
anfangen zu schreien = einige heisere Laute von sich geben

Avots: ME I, 21


aizčakstināt

àizčakstinât, langsam fort-, hinfahren: ve̦cais ar savu zirdziņu aizčakstina Trik.

Avots: EH I, 15


aizčalīt

àizčalît, im Sprechen übertreffen Dunika: tādu pļāpu ne˙viens nevar aizčalīt.

Avots: EH I, 15


aizčalot

àizčaluôt: ‡ Refl. -tiês, sich von der Unterhaltung hinreissen lassen: sievas aizčaluojušās.

Avots: EH I, 15


aizčalot

àizčaluôt, intr., murmelnd dahin fliessen: sudrabuotuo Uogres vilni, čaluo ātrāk - aizčaluo A. XX, 942.

Avots: ME I, 21


aizčamdīt

àizčam̃dît, fortscheuchen: a. vistas pruojām. a. čigānus. Refl. -tiês, tastend fort-, hingehen: a. līdz durīm Stenden.

Avots: EH I, 15


aizcapāt

àizcapât Dunika,

1) mit kleinen Schritten hin-, weggehen (von kleinen Kindern):
a. līdz galdam;

2) langsam hin-, weggehen:
zirgs aizcapāja uz ganīkli.

Avots: EH I, 13




aizčāpot

àizčâpuôt, auch àizčâpât, hinkriechen, langsam sich entfernen: bē̦rns aizčāpuojis pie akas LP. V. 59; lācis aizčāpuojis pruojām Etn. III, 112.

Avots: ME I, 21


aizčapstināties

àizčapstinâtiês, für eine kurze Weile zu jappen (schnappen) anfangen: viņš aizčapstinājās Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 15


aizčaukstēt

àizčaũkstêt BW. 13788, gew. refl. àizčaũkstêtiês,

1) anfangen zu rascheln, zu knistern:
aizkrāsnē nuo jauna kaut kas aizčaukstas Purap.

2) rauschen sich entfernen:
un pruojām aizčaukstēja kleitas zīds Latv.

Avots: ME I, 21


aizčaukstināt

àizčaũkstinât, langsam, die Füsse schleppend fortgehen (von alten Menschen gesagt) Lubn., Sessw.; auf leichten Sohlen (in"Pasteln") fortgehen Adl., Bauske, Heidenfeld, Trik.

Avots: EH I, 15


aizčauvēt

àizčaũvêt, ein geringes Geräusch verursachend fortscheuchen: a. vistas, zaķus Jürg.

Avots: EH I, 15


aizcelāt

àizce̦lât, wiederholt, allmählich fort-, hinheben: bē̦rni aizce̦lājuši nazi uz galda uotru malu Stenden.

Avots: EH I, 13


aizceļot

àizceļuôt, verreisen: viņam bija jāaizceļuo LP. VII, 514.

Avots: ME I, 20


aizcelt

àizcelˆt, ‡

2) (etwas Schweres) fort-, hintragen, -führen
Ass. - Kalt., Kaltenbrunn: aizcēle mājas uz citu vietu. kādi trīs ve̦zumi aizcē̦luši uz Daugavpili;

3) fort-, hingehen, -fahren
Ass. - Kalt., Kaltenbrunn: kur Jānis aizcēle? uz Gulbines kapiem aizcē̦luši ar kādi septiņi zirgi.

Avots: EH I, 13


aizcelt

àizcelˆt, tr., etwas vorheben, nach lettischer Vorstellung hinter sich heben zur Hinderung: vārtus aizc., die Pforte zumachen; svārkus aizcelt St., Konv. 1, den Rock versetzen. Refl.: sich versetzen, abziehen: nuo sacerējuma aizcelties līdz autuoram Jans. es nuoduošu viņu... Bābeles ķēniņa kar,a spē̦kam, kas tagad nuo jums aizcēlies Jerem. 34, 21.

Avots: ME I, 20


aizceplis

àizceplis: auch Baltinow n. FBR. XI, 139, Zvirgzdine, àizceple 2 auch Auleja, Kaltenbrunn, Oknist.

Avots: EH I, 13


aizceplis

àizceplis, àizceple, der Raum hinter dem Ofen: aizceplī od. -plē sēdēt BW. 770, 2.

Avots: ME I, 20


aizcept

àizcept, anfangen zu braten, backen (tr.): viņš gaļu aizcepis, bet pats aizgājis pruojām Gr. - Buschh. šī gaļa nav izce̦pta, bet tikai aizce̦pta (d. h. unvollkommen gebraten). Refl. -tiês, anfangen zu braten, backen (intr.): gaļas gabalam viens gals tikai aizcepies.

Avots: EH I, 13


aizcerāt

àizce̦rât, mit Gestrüpp vollwachsen: pļava aizce̦rājusi Bers.

Avots: EH I, 13


aizcere

aizcere Bers. "= pacere, eine tiefe Stelle im Fluss".

Avots: EH I, 13


aizcerēt

àizcerêt, tr.,

1) sparen, ersparen
(naudu) Alschw.;

2) im Auge haben, werben wollen:
es tuo meitu pats sev aizcerēju Mar.; ēd, Madīte, rij, Madīte, aizcerē manu tiesu; tad es tevi aizcerēšu sava brāļa pē̦lūdē BW. 19252.

Kļūdu labojums:
pē̦lūdē = pe̦lūdē

Avots: ME I, 20


aizčerkstēt

àizčer̂kstêt Golg., PS., Sessw., (mit er̃ ) AP., Jürg., heiser werden: putām mutē un galīgi aizčerkstējušu balsi viņš izgrūda... vārdus Daugava v. J. 1928, S. 996.

Avots: EH I, 15


aizcibāt

àizcibât, mit langsamen, kleinen Schritten fort-, hingehen Sassm.: mazais aizcibājis līdz galdam Bauske.

Avots: EH I, 13


aizčibēt

àizčibêt, sich aus den Augen verlietend hingeraten: kur tas gans aizčibējis? Bauske, Memelshof.

Avots: EH I, 15


aizčibināt

àizčibinât,

1) fort-, hintrippeln
(in Bauske, Erlaa, Fockenhof, Lubn., Memelshof, Trik. nur von kleinen Kindern gesagt): ve̦cmāmiņa aizčibināja maziem suolīšiem uz uotru istabu Schwanb.;

2) langsam forttreiben, fortscheuchen:
a. cāļus Trik.

Avots: EH I, 15


aizcibot

àizcibuôt, (eine ciba) zumachen: a. cibu Lubn.

Avots: EH I, 13


aizciekāt

àizciẽkât, langsam fort-, hingehen (von Hühnern gesagt) AP.: (gailis) aizciekāja (so nach der Angabe des Verfassers zu lesen statt aizcilkāja!)... uz kaimiņu kaņepēm Austriņš Nopūtas vējā 68 f.

Avots: EH I, 14


aizciemoties

àizcìemuôtiês,

1) Besuche machend, zu Gast seiend verweilen bis
... aizciemuojies līdz pašam vakaram Bauske;

2) ein wenig, eine kurze Zeitlang zu Gast sein:
dabūja tikai aizciemuoties, bet ne izciemuoties Bauske.

Avots: EH I, 14


aizčiepstēties

àizčiepstêtiês, etwas zu piepen anfangen: stērstiņa aizčiepstējās Purap.; čurkšļi žē̦li aizčiepstējās MWM. VIII, 412.

Avots: ME I, 21


aizčiept

I àizčiept, vollpiepen, -zwitschern: vista aizčiepj ausis Bauske, Lems., (mit 2 ) Dunika. Refl. -tiês, aufpiepen, -zwitschern Oknist (mit ìe 2 ) : cālis aizčiepās Bauske, Heidenfeld, Schwanb.

Avots: EH I, 16


aizčiept

II àizčiept,

1) stehlen und fortbringen; fortstibitzen:
nez kas man tuo kuli aizčiepis? Lubn., Prl., Trik., (mit iẽ ) Dunika;

2) "anfangen zu stibitzen":
kas man tuos miltus aizčiepis? Bauske.

Avots: EH I, 16



aizcierēt

àizciẽrêt, fort-, hinspazieren: aizcierējis uz kruogu.

Avots: EH I, 14


aizciest

àizcìest: Refl. -tiês: nu aizcietušies kartiņus, - tad jau sukās ar! Seyershof. kad zirgam neļauj braucuot izmīzties, tad tas aizciešas un nevar pamīzt Ahs.

Avots: EH I, 14


aizciest

àizcìest, verschmerzen L. Refl. -tiês: längere Zeit etw. entbehren: nu tik viņš ē̦d! tik ilgi aizieties Wolm. u. a.

Avots: ME I, 21


aizcietēt

àizciêtêt: ‡ Refl. -tiês, sich verhärten, verstopfen: aizcietējies vē̦de̦rs Bauske.

Avots: EH I, 14


aizcietēt

àizciêtêt, intr., sich verhärten, von den Milchdrüsen einer Kuh: guovs aizcietēja, die Kuh ist nicht mehr milchend; aizcietējis vē̦ders, aizcietējušas iekšas, verstopfter Magen. Grünh., Siuxt.

Avots: ME I, 21


aizcietīgs

àizcietîgs, enthaltsam, etwas geizig Spr.

Avots: EH I, 14


aizcietināt

àizciêtinât, verhärten, verstopfen, versperren, verbarrikadieren: a. sirdi. tāda barība aizcietina vē̦de̦ru. a. guovi, eine Kuh vorzeitig zu melken aufhören, sodass sie nicht mehr Milch gibt. a. duris. a. (einsperren) suni mājā KatrE.

Avots: EH I, 14


aizčīgāt

àizčĩgât, fiedelnd (Bauske), klägliche Tone hervorbringend (z. B. mit einem knarrenden Wagen fahrend Heidenfeld, Prl.) sich entfernen.

Avots: EH I, 16


aizčiknīties

àizčiknîtiês, mit Mühe fort-, hingelangen: a. līdz mežmalai KatrE.

Avots: EH I, 15


aizcīkstēt

àizcĩkstêt,

1) knarrend fort-, hinfahren:
rati nebija aizcīkstējuši līdz rijai, kad ritenis jau salūza;

2) vollweinen, vollquietschen
(perfektiv): bē̦rns man visas ausis aizcīkstējis Bauske.

Avots: EH I, 14


aizcīkstēties

àizcīkstêtiês, ringend, kämpfend bis zu einem gewissen Punkt gelangen: cīkstuoties viņi aizcīkstējas līdz barjērai C.

Avots: EH I, 14


aizčikstēties

àizčikstêtiês, erknarren (von einer Wanduhr vor dem Schlagen): kas tur aizčikstējās? Bauske.

Avots: EH I, 15


aizčīkstēties

àizčĩkstêtiês, etwas zu knarrem anfangen: durvis aizčīkstējās MWM. X, 10.

Avots: ME I, 21


aizčīkstināt

àizčĩkstinât,

1) Knarren verursachend (z. B. mit einem knarrenden Wagen fahrend) sich entfernen
Heidenfeld, Lems.;

2) zum Weinen bringen:
nu tu atkal esi bē̦rnu aizčīkstinājis Bers., Schwanb., Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 16


aizcilas

àizcilas,

1) das Pfand, das Versetzte.
Konv. 1;

2) eine Art Pforte:
vai tu uolnīcas galā aizcilas aizcēli? Tirs.

Avots: ME I, 20


aizcilāt

àizcilât,

1) wiederholt hebend fort-, hinschaffen:
siens jau aizcilāts līdz pļavas malai Warkh.;

2) sperrend (vor etwas) wiederholt hinlegen:
vakaruos puiši šķūnī aizcilāja durīm sienu priekšā. Refl. -tiês,

1) sich allmählich hinbewegen:
laiva pa straumi aizcilājās drusku uz leju Saikava. jis aizcilājās ("uz augšu cilādamies aizgāja") uz mežu Warkh.;

2) sich ein wenig erheben, in die Höhe bewegen:
uz vanaga ligzdas kaut kas aizcilājās Saikava;

3) übersiedeln:
puisis Jurģuos aizcilājās uz kaimiņiem Sessw.

Avots: EH I, 13, 14


aizcildīt

àizcildît: viņš aizcildīts līdz pašai Rīgai Bauske, sein Ruhm hat sich allmählich bis nach Riga verbreitet.

Avots: EH I, 14


aizcilpāties

àizcilpâtiês,

1) sich zuziehen (von einer Schlinge):
zirga astrs tâ januoliek, lai tas viegli aizcilpājas Jürg.;

2) man aizcilpājies tālāk nekâ vēlējuos C., versehentlich bin ich weiter hingegangen, als ich wollte.

Avots: EH I, 14



aizcilpot

àizcil˜puôt: ‡ Refl. -tiês, sich verknüpfen, sich in Schlingen zusammenziehen: diegs aizcilpuojies Lubn.

Avots: EH I, 14


aizcilpot

àizcilpuôt,

1) tr., zuhäkeln
(cilpas), intr., sich eilig wegbewegen, besonders vom Hasen, dann von anderen lebenden Wesen: tas aizcilpuoja kā zaķis Purap.

Avots: ME I, 20


aizcinis

àizcinis, [oder àizcine?], der Ort finter dem Hümpel: paipala meklē sev jauku aizcinīti jaunai ligzdai Stari I, 206.

Avots: ME I, 20


aizcīnīt

àizcìnît, mit Mühe fort-, hinschleppen Spr.

Avots: EH I, 14



aizčīnīt

àizčīnît, mit Mühe, schleppend fort-, hinschaffen: a. žagaru nastu uz māju Bauske, Heidenfeld. Refl. -tiês, mühevoll fort-, hingehen: a. līdz mežam Bauske, Heidenfeld.

Avots: EH I, 16


aizcīnīties

àizcìnîtiês, strebend, ringend wohin gelangen: aizcīnījuos līdz akadēmijai Stari II, 19.

Avots: ME I, 21


aizčinkstēties

àizčinkstêtiês, ‡

2) aufweinen:
bē̦rns šūpulī aizčinkstējās Golg.

Avots: EH I, 15


aizčinkstēties

àizčinkstêtiês, intr., erknarren: pulkstens aizčinkstējās B. Vēstn.

Avots: ME I, 21


aizcipāt

àizcipât, langsam, unbeholfen fort-, hingehen: bē̦rns aizcipājis uz uotru istabu.

Avots: EH I, 14


aizcipstēties

àizcipstêtiês, einen piependen Laut von sich geben Bers.

Avots: EH I, 14


aizčīpstēties

àizčīpstêtiês, aufpiepen: tur laikam pele aizčīpstējās Bauske, Schwanb.

Avots: EH I, 16


aizcipt

àizcipt, -cīpu, -cipu, stecken bleiben: kur gan viņš ir aizcipis, ka vēl nenāk? Dondagen [zu kaipties].

Avots: ME I, 21


aizcipt

I àizcipt: puikam skrejuot kāja aizcipa aiz sliekšņa, un tas pakrita Dond.

Avots: EH I, 14



aizčirkstēt

àizčirkstêt,

1) knarrend, knisternd, knirschend sich entfernen:
ragavas aizčirkst Bauske;

2) aufknarren, -knistern, -knirschen:
iekšā nākuot duris aizčirkstēja Mahlup, Schwanb.;

3) aufzirpen, -piepen:
circenis aizčirkstēja Ekau, Fockenhof, Lubn., Schwanb.

Avots: EH I, 15


aizčirkstēties

àizčirpstêtiês, aufzwitschern: kas tur aizčirpstējās? Bauske, Bers., Prl., Schwanb.

Avots: EH I, 15


aizčirkstēties

àizčir̃kstêtiês, zu zwitschen anfangen: jau dzirdēja kādu re̦tu putnu aizčirkstamies Aps. VI, 30.

Avots: ME I, 21


aizčirkstināt

àizčirkstinât,

1) Knarren, Knirschen, Knistern verursachend sich entfernen:
a. pa lauku pruom Trik. braucējs ar ragavām aizčirkstina Bauske;

2) Knarren, Knistern, Knirschen verursachend schliessen, zumachen:
vai tu nu vienreiz aizčirkstināsi duris (nach wiederholtem Auf- und Zumachen)? Bauske.

Avots: EH I, 15


aizcirpt

àizcìrpt,

1) bis zu einem gewissen Punkt scheren
(perfektiv): a. līdz pusei;

2) anfangen zu scheren:
aizcirpta aita aizmuka. Refl. -tiês: man aizcirpās drusku par tālu, beim Scheren geriet ich unversehens ein wenig zu weit.

Avots: EH I, 14


aizcirst

àizcìrst, tr.,

1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;

2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;

3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;

4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;

5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,

1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;

2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.

Avots: ME I, 21



aizcirtnis

àizcìrtnis, ein Hindernis, das namentlich durch gefällte Bäume verursacht wird. Plud.

Avots: ME I, 21


aizcīsties

àizcìstiês, strebend hingelangen: viņš aizcīties līdz profesuoram (hat die Professur erreicht). viņš aizcīties citiem priekšā.

Avots: EH I, 14


aizcits

‡ *àizcits, der nachnächste: ja ne šuogad, tad citu vai aizcitu gadu Janš. Mežv. ļ. I, 136. aizcitu vakar Bandavā II, 82. aizcitu vasar Bārenīte 20.

Avots: EH I, 14



aizcitugad

àizcitgad(u) BW. 17769, 4, Prl. n. FBR. VI, 113, aizcitugada Pilda n. FBR. XIII, 54, Adv., im nachnächsten Jahr.

Avots: EH I, 14


aizcitugadu

àizcitgad(u) BW. 17769, 4, Prl. n. FBR. VI, 113, aizcitugada Pilda n. FBR. XIII, 54, Adv., im nachnächsten Jahr.

Avots: EH I, 14


aizčivināt

àizčivinât,

1) zwitschernd, piepend sich entfernen:
bezdelīga aizčivina (fliegt zwitschernd fort) Bauske, Lubn., Sessw., Trik. u. a. zilīte... aizčivina tālāk Janš. Bandavā I, 237;

2) vollzwitschern, -piepen:
cāļi tâ čivināja, ka aizčivināja ausis Bauske, Lems.;

3) fortscheuchen:
a. cāļus Trik.

Avots: EH I, 15, 16



aizčokurēt

àizčuokurêt jumtu Duom. II, 3, das Dach am First ausbessern.

Avots: ME I, 21



aizčūbāt

àizčūbât,

1) (heimlich) unbeholfen fortschleppen
(mit ũ ) Trik.;

2) zertreten, zertrampeln
Trik.: a. duobi. Refl. -tiês, unbeholfen fortgehen Bauske, Trik.

Avots: EH I, 16


aizčubināt

àizčubinât,

1) verstopfen, zustopfen:
a. siena stirpu (eine herausgenommene Lücke im Heu anfüllen) Bauske. a. (mit Lappen verstopfen) caurumu KatrE., Lems. a. (stecken) apse̦gu aiz muguras Siuxt;

2) sorgsam, hätschelnd fort-, ausbegleiten:
a. bē̦rnu uz skuolu Heidenfeld;

3) langsam fort-, hinfahren:
a. ar ve̦cu zirgu KatrE., Trik.

Avots: EH I, 16


aizčučāties

àizčučâtiês Dunika ("aizsnausties"), Stenden, àizčučêtiês Bauske, sich verschlafen (von Kindern gesagt): bē̦rns aizčučējies; pulkstenis aizčučējies (ist nachgeblieben oder stehen geblieben).

Avots: EH I, 16


aizčučināt

àizčučinât, (ein Kind) einschläfern; a. bē̦rnu Bauske.

Avots: EH I, 16


aizčudāties

àizčudâtiês "sich zum Weggehen (Wegfahren) vorbereiten": nevar lē̦ti aizčudāties Stenden.

Avots: EH I, 16


aizčudīt

àizčudît Plm., Prl., forttreiben. Refl. -tiês, mit Mühe fort-, hingehen Jürg., Prl.

Avots: EH I, 16


aizčūdīt

àizčūdît, forttreiben, fortjagen: a. bē̦rnu uz ganiem Heidenfeld. Refl. -tiês Heidenfeld, =àizčudâtiês.

Avots: EH I, 16


aizčudīties

àizčudîtiês, anfangen sich zu sorgen: saimniece aizčudījās, ka trūkšuot putraimu Bauske.

Avots: EH I, 16


aizčuekstināt

àizčurkstinât, anfangen zu braten (tr.): saimniece jau gaļu aizčurkstināja Bauske.

Avots: EH I, 16


aizčuidīt

àizčuidît, fort-, hintreiben, -jagen: a. suni uz ganiem KatrE., Prl., PS., Trik. a. čigānus Bauske.

Avots: EH I, 16


aizčuknīt

àizčuknît,

1) (stochernd, schürend) fort-, hinstossen:
a. aizķē̦rušuos kuoku upē Plm.;

2) unordentlich verstopfen, zustopfen
Adf., Bauske, Lubn., Trik. Refl. -tiês, =àizčudâtiês: nevar aizčuknīties vien Bauske.

Avots: EH I, 16


aizčukstēt

àizčukstêt,

1) flüsternd hingelangen lassen:
(ruotaļā) a. kādu vārdu līdz uotram galam Bauske;

2) flüsternd hin-, fortgleiten:
vējš aizčukst pa kuoku zariem. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang flüstern: kas tur aizčukstējās? Schwanb.

Avots: EH I, 16


aizčūkstēt

àizčūkstêt "?": aizčūkstēja gaŗām (sagt man, wenn man etwas nicht bekommen hat) Jürg. Refl. -tiês,

1) (plötzüch, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu zischen:
kas tur aizčūkstējās? vai gaļa jau ce̦p? Bauske, Heidenfeld;

2) (plötzlich, für eine kurze Zeittang) anfangen zu flüstern
Adl., KatrE., Kl.

Avots: EH I, 17


aizčukstīt

àizčukstît, fort-, hinstossen, -schüren Lems., Salis, Trik.

Avots: EH I, 16


aizčukurēt

àizčukurêt, fort-, hinstossen, -schüren: a. siekstu pruojām Bauske. a. ar čukuru uogles krāsns dibinā Salis.

Avots: EH I, 16


aizčūlāt

àizčùlât,

1) eiternd verheilen
auch Heidenfeld, KatrE., Prl.; ‡

2) sich mit Eiter bedecken, überziehen:
bē̦rnam acis aizčūlājušas, nevar vairs redzēt Bauske, Lems.; ‡

3) sich weinend entfernen:
bē̦rns aizčūlāja Bauske.

Avots: EH I, 17



aizčulgot

àizčulguôt, anfangen zu siepen: aizčulguojusi vâts Bauske.

Avots: EH I, 16


aizčulināt

àizčulinât, so sehr veovöhnen, dass der Verwöhnte nicht mehr recht gedeiht Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 16


aizčumēt

àizčumêt, fortwimmeln: nez kur tie nu aizčumēja? KatrE.

Avots: EH I, 16


aizčunčināt

àizčunčinât: langsam fort-, hinfahren Bauske, Golg., Jürg., Wandsen, (mit un̂ 2 ) Siuxt, Stenden: tēvs aizčunčināja ar ķēveni uz kruogu Siuxt, rati... aizčunčināja pa uolnīcu Azand. 56.

Avots: EH I, 16


aizčunčināt

àizčunčinât, intr., wegtraben: melnais aizčunčināja uz lauku.

Avots: ME I, 21


aizčurāt

àizčurât, Urin lassend beschmutzen: bē̦rns duru prieksu aizčurājis Dunika, Heidenfeld, Schwanb.

Avots: EH I, 16


aizčurēt

àizčurêt,

1) hinter etwas fliessen
(perfektiv): ūdens nuo jumta man aiz kakla aizčurēja Dunika;

2) sich verstopfen, verkleben:
pīpes kāts aizčurējis Erlaa. rensteles aizčurē KatrE. ieŗi ilgi nav slaucīti, tīri aizčurējuši ebenda.

Avots: EH I, 16


aizčurkstēt

àizčurkstêt,

1) plätschernd fort-, hinfliessen, -rieseln:
strautiņš pa pļavu aizčurkstēja Schwanb.;

2) fort-, hinfliegen (von einer Schwalbe gesagt):
čurkstīle aizčurkstēja Bauske.

Avots: EH I, 16



aizdabūt

àizdabût: ‡ Refl. -tiês, mit Mühe fort-, hingelangen: viņš ilgi muocījās, kamē̦r aizdabūjās līdz purva uotrai malai Dunika.

Avots: EH I, 17


aizdabūt

àizdabût,

1) wegbekommen, entfernen, hinbringen:
viņu vairs nevar aizdabūt pruojām, von einem unangenehmen Gast. līdz kruogam ve̦zums jāaizdabū JR. IV, 54;

2) bekommen, erhaschen:
cilvē̦ku vilki nuoplēš, lai kur aizdabūdami LP. VII, 863.

Avots: ME I, 21


aizdaga

aizdaga Bers., trocknes Holz zum Anzünden, Anheizen.

Avots: EH I, 17


aizdaidzīt

àizdaidzît, zutrakeln, oberflächlich zunähen: a. maisam caurumu Adl., AP., Gr. - Buschh., KatrE., Prl., Saikava, Warkh.

Avots: EH I, 17


aizdairīties

àizdaĩrîtiês, bis zu einem gewissen Zeitpunkt saumselig sein, die Zeit arbeitslos verbringen: a. līdz vakaram Warkh.

Avots: EH I, 17


aizdakalēties

àizdakalêtiês, tollend fort-, hinlaufen (von Kindern gesagt): nezin kur nu atkal aizdakalējušies Stuxt.

Avots: EH I, 17


aizdakstīt

I àizdakstît, fortgeben: a. visas mantas Lems., Salis.

Avots: EH I, 17


aizdakstīt

II àizdakstît, hinter oder vor etw. stecken: a. kuokus lapsas alai priekšā Dunika, Lems.

Avots: EH I, 17


aizdakterēt

àizdakterêt, lange und erfolglos kurierend zum Sterben bringen: dakterēja, dakterēja, kaleit aizdakterēja pruojām Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 17


aizdalbīt

àizdalbît, sich fort-, hinschleppen: kur tas nu aizdalbījis? Bauske, Mesoten.

Avots: EH I, 17


aizdalīt

àizdalît, teilend fortgeben: saimnieks visu mantu aizdalījis bē̦rniem Bauske.

Avots: EH I, 17


aizdalot

àizdàlduôt 2 Ass. - Kalt., sich herumtreibend fort-, hingehen: nezi kur jis jir aizdaldavis.

Avots: EH I, 17


aizdalsāt

àizdàlsât 2 Saikava (ohne einen bestimmten Grund) fortgehen: viņa atkal aiz dalsājusi.

Avots: EH I, 17


aizdambēt

àizdam̃bêt, tr., abdämmen, versperren (upi); -tiês, sich verstopfen, aufstauen: aizdambējies ūdens Vēr. I, 1038.

Avots: ME I, 21


aizdambrēt

àizdàmbrêt 2 Kaltenbrunn, abdämmen: a. upi. Refl. -tiês, sich aufstauen: vienā vietā ūdins aizdambrējies Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 17


aizdancināt

àizdañcinât,

1) fort-, hintanzen lassen:
a. kādu līdz durīm Trik.;

2) fort-, hinführen
Kaltenbrunn, Prl.: tevi nāve var... aizdancināt uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 267; zufällig fortbringen, verlieren: nez kur bē̦rni aizdancinājuši nazi Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Lubn., Oknist, Warkh.

Avots: EH I, 17


aizdancot

àizdañcuôt, fort-, hintanzen: a. līdz zāles galam.

Avots: EH I, 17


aizdandalot

àizdandaluôt, fortgehen; čigānietes beidzuot aizdandaluoja Bauske.

Avots: EH I, 17


aizdangāt

àizdañgât,

1) (durcheinesumpfige Stelle) fort-, hinstapfen
Gr. - Buschh., Memelshof;

2) volltreten, vollstampfen:
guovis grāvi aizdangājušas AP., Gr. - Buschh., KatrE., Memelshof, Ronneb., Trik.

Avots: EH I, 17


aizdaņģināt

àizdaņ̃ģinât, (etwas Schweres) mühsam hin-, wegschaffen Dunika, Rutzau. Refl. -tiês. übersiedeln Rutzau: uz kurieni īsti e̦sat aizdaņģinājušies? Janš. Dzimtene III, 186.

Avots: EH I, 17


aizdara

àizdara: àizdara 2 auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, Oknist, Wessen, àizdars 2 Auleja: uz vušku aizdaru (neben einem gen. s. aizdara) Pas. VIII, 297. 5. auch unter àizdars.

Avots: EH I, 17


aizdara

àizdara, auch àizdars Ober-Kurl. (li. ùždaras), ein Verschlag im Stalle fūr Kleinvieh Nerft, Kemp.; gewöhnlich aizgalds.

Avots: ME I, 21



aizdārdēt

àizdãrdêt, intr., knatternd, knarrend, mit Geräusch dahineilen, dahin brausen: šāviens aizdārdēja pār zemi Vēr. II, 342; auch àizdārdinât: aizdārdināja gar,ām vilciens.

Avots: ME I, 22


aizdārdzēt

àizdārdzêt, knatternd, drdhnend fort-, hinfahren Gr. - Buschh., Warkh.

Avots: EH I, 18


aizdarināt

àizdarinât,

1) zumachen, schliessen:
a. luogam šķirbas Schwanb.;

2) bis zu einer gewissen Stelle behauen:
a. kuoku līdz pusei Gr. - Busch.;

3) = àizdarît 3; a. putru Schwitten;

4) warnen:
viņa jau sen aizdarināta Bers.

Avots: EH I, 17


aizdarīt

àizdarît,

4) auch Stom.; ‡

6) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizdari zeķi līdz papēdim! Siuxt.

Avots: EH I, 17


aizdarīt

àizdarît, tr.,

1) zumachen, schliessen:
acis uz mūžu aizdarīt, die Augen auf ewig schliessen, sterben; auch ohne uz mūžu: kur tad šī paliks, ja ve̦cāki savas acis aizdarīs Lautb.; sveši ļaudis lielījās manu kaklu aizdarīt BW. 21074;

2) mit seinem Tun zuvorkommen, etwas für jem. früher tun:
ve̦cāki bērniem tuo simtkārt aizdarījuši, kuo bē̦rni ne desmitkārt nespēj atdarīt. es priekš viņa jau tik daudz e̦smu aizdarījis, bet viņam izliekas grūti man tagad nākt palīgā Tirs.;

3) aizdarīt putru, zur gekochten Grütze saure Milch, Schmant hinzutun
Kand., aizdarināt putru Ronneb.; tie runas aizdarīja (würzten) ar juoku un atjautu sāli Apsk. I, 413;

4) aizdarīt dusmas kam Aps., jem. erzürnen;

5) besudeln, verschweinigeln:
te viss tā aizdarīts, ka nevar ne gar,ām aiziet. Refl. - tiês, sich schliessen: acis; kaps aizdarījies LP. VII, 908.

Avots: ME I, 21, 22


aizdars

àizdars: auch Abgulden n. BielU., AP., Pilda, Ruj., Salis, Salisb., Wolm., Zvirgzdine, aizdara(s) Golg.: līdzi ņēma aizdariņu BW. 19428. s. auch unter àizdara.

Avots: EH I, 17


aizdars

àizdars (li. ùždaras), Zukost, als Fleisch, Fett, Butter, Milch, Häringe, besonders als Zutat zur Grütze und zum Kohl: pie darba ejuot, paņem maizi un dzērienu līdz, aizdaru un siltu ēdienu viņiem aizne̦s uz maltītes laiku Etn. III, 156. maltītē bijis tāds ēdiens, kur,am piens aizdaram Etn. III, 173. aizdars bedeutet in Kandau geschmolzene Butter oder das Fett, als Zukost zur Dickgrütze. Sprw.: kāds aizdars, tāda ēstgtriba. meita bez tikuma, kā putra bez aizdara.

Avots: ME I, 22



aizdarvot

àizdar̂vuôt,

1) bis zu einer gewissen Stelle teeren
(perfektiv): a. laivu līdz pusei Salis;

2) zuteeren, teerend schliessen:
a. šķirbas.

Avots: EH I, 17


aizdārze

àizdārze Festen, Sessw. (ein loc. s. aizdārzā Pēterburgas Avīzes I, 35), der Raum hinter einem Garten.

Avots: EH I, 18


aizdāstīt

àizdāstît, (leichtsinnig) fortgeben, fortschenken: vai tik tu lakatu neesi kam aizdāstījusi? Selsau.

Avots: EH I, 18


aizdaudzināt

àizdaudzinât: tā lieta jau aizdaudzināta līdz pašai Rīgai, das Gerücht darüber hat sich schon sogar bis Riga verbreitet.

Avots: EH I, 17


aizdaudzīties

àizdaũzîtiês, sich umherstossend, sich herumtreibend wohin geraten: dievs zin, kur viņš aizdauzījies.

Avots: ME I, 22


aizdauga

àizdauga(va) - àizdàugava 2 auch Kaltenbrunn: bija atgājis nuo aizdaugavas.

Avots: EH I, 17


aizdauga

àizdauga(va) L., das jenseitige Ufer der Düna.

Avots: ME I, 22


aizdaugava

àizdauga(va) - àizdàugava 2 auch Kaltenbrunn: bija atgājis nuo aizdaugavas.

Avots: EH I, 17


aizdaugava

àizdauga(va) L., das jenseitige Ufer der Düna.

Avots: ME I, 22


aizdauzīt

àizdaũzît,

1) (wiederholt) schlagend platzen machen:
a. māla trauku Dunika. aizdauzīt krūzai uosu Siuxt;

2) verprügeln:
ka tevi neaizdauza! Gr. - Buschh., Memelshof;

3) vom Lärm wiederholten Schlagenszufallen machen, betäuben:
a. kam ausis KatrE.;

4) klopfend zubekommen (zumachen)
Senden: ar āmuŗu a. caurumu.

Avots: EH I, 17, 18


aizdāvāt

àizdãvât, tr., wegschenken: muiža bijusi tiem nuo kruoņa aizdāvāta Konv. 2 276.

Kļūdu labojums:
wegschenken = vieles (zu verschiedenen Zeiten) oder an viele wegschenken; zu Lehen geben

Avots: ME I, 22


aizdāvināt

àizdãvinât, wegschenken; mit gewissen Bedingungen abtreten Warkh.: tē̦vs bē̦rniem aizdāvinājis māju.

Avots: EH I, 18


aizdedzīgs

àizdedzîgs, leicht auffahrend, heftig Spr.

Avots: EH I, 18


aizdedzināt

àizdedzinât, anzünden: skalu, sveci, žagaru, čupu, ē̦ku.

Avots: ME I, 22


aizdegt

àizdegt, ‡

3) in Brand geraten:
ustaba aizde̦ga Pas. IX, 444.

Avots: EH I, 18


aizdegt

àizdegt,

1) tr., anzünden:
aizdedz uguni. lampa vēl nav aizde̦gta Vēr. I, 615;

2) intr., sich entzünden, vom Euter der Kühe zufolge grosser Hitze oder zufolge zu grosser Anhäufung von Milch im Euter, wenn die Kühe nicht lange gemelkt sind:
tesmenis guovij aizdedzis. Häufig totum pro parte: guovis par daudz pieriet un pat sāk aizdegt A. XVIII, 239. Auch auf die Milch übertragen: guovij piens aizdedzis Kand. Refl. -tiês, in Brand geraten, sich entzünden, entbrennen: nuo smilgas citreiz pils aizde̦gas. Sprw.: viņš aizdegās dusmās. Auch - für sich anzünden: aizdedzuos (dial. aizsadedzu) gar,u skalu BW. 7597.

Avots: ME I, 22


aizdegune

àizde̦gune, ‡

2) comm. "pļāpa, kas visur bāž savu de̦gunu" Bers.

Avots: EH I, 18


aizdegune

àizde̦gune, der Hinternasenrachenraum, gew. im Lok.: akūtas iesnas sākas ar šķavām, sūrstēšanu de̦gunā un aizde̦gunē Konv. 2 559.

Avots: ME I, 22


aizdeiderēt

àizdeiderêt, (mit unsicheren Schritten) fort-, hingehen Bauske, Nitau, Warkh.: a. uz kruogu.

Avots: EH I, 18


aizdeidzēt

àizdeîdzêt Saikava, zu keimen anfangen lassen: a. labību.

Avots: EH I, 18


aizdejot

àizdejuôt,

1) intr., hintanzen,

2) tr., tanzend vertreiben:
nelabus garus Abtr. II, 112.

Avots: ME I, 22


aizdeldēt

àizdèldêt: bis zu einer gewissen Stelle abnutzen: vaļgu aizdeldējuši jau da pusei Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 18


aizdeldēt

àizdèldêt, tr., etwas verletzen, ruinieren: ādere nuo pūžņuošanas aizde̦ldē̦ta MWM. IX, 269.

Avots: ME I, 22


aizdēlīties

àizdēlîtiês, sich herumtreibend irgendwohin geraten: nez kur viņš aizdēlījies! Gr. - Buschh., Saikava.

Avots: EH I, 18


aizdelt

àizdelˆt, tr., anstechen: viņa kā aizdze̦lta izskrēja ārā Vēr. II, 546.

Avots: ME I, 24


aizdelverēt

àizdel˜verêt, àizdenderêt, hintumeln, ausgelassen wohin sich begeben: puika aizdelverēja uz kūti K.; dažs (putns) aizdelverēja pa gaisu labu gabalu Druva I, 833.

Avots: ME I, 22


aizdelverēties

àizdel˜verêtiês, tollend fort-, hinlaufen (von Kindern gesagt) Siuxt.

Avots: EH I, 18


aizdemties

àizdèmtiês 2 Gr. - Buschh., (für eine kurze Zeit) anfangen zu weinen: vinš aizdēmēs.

Avots: EH I, 18


aizdenderēt

àizdenderêt, fort-, hintaumeln Golg.: piedzērusi aizde̦nde̦rē̦tu uz mājām Anekd. IV, 312.

Avots: EH I, 18


aizderēt

àizderêt: ‡ Refl. -tiês, sich irgendwohin verdingen: viņš aizderējies pie cita saimnieka Bauske, Schwanb., Segew., Trik.

Avots: EH I, 18


aizderēt

àizderêt, irgenwohin verdigen: vai nevarē̦tu aizderēt Rozaliju turp Duomas II, 1087.

Avots: ME I, 22


aizderglīt

I àizderglît, fort-, hinbringen, verschleppen: kur tas nu atkal kaŗuoti aizderglījis? Bauske.

Avots: EH I, 18


aizderglīt

II àizderglît "unordentlich zu essen anfangen": aizderglījis putru un atstājis Bauske.

Avots: EH I, 18


aizdēstīt

àizdēstît, pflanzend besetzen: lieli gabali tagad aizdēstīti Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 18


aizdēt

àizdēt,

1) fort-, hinlegen; hinter etwas legen:
kur tuo nazi esi aizdèjis 2 ? Gr. - Buschh.;

2) (Eier) hinter etwas legen:
vista aizdêjusi uolu aiz siles.

Avots: EH I, 18


aizdevējs

àizdevẽjs, wer hingibt, (ver)leiht: tev ar vis neprasīs. tu ne˙kāda aizdevēja BW. 25195, 6.

Avots: EH I, 18


aizdevi

aîzde̦vi, Zinsen, Prozente: kur... naudu aizdevās un aizņēmās..., tur tuo... izdarīja bez kādiem aizde̦viem jeb procentiem Kaudz. Izjurieši 32.

Avots: EH I, 18


aizdevīgs

àizdevîgs "zum Verleihen geneigt" Spr.

Avots: EH I, 18


aizdibēt

àizdibêt, fort-, hinlaufen Bauske.

Avots: EH I, 18


aizdibināt

àizdibinât, aizdirbt, eilig mit kleinen Schritten weggehen: saimniece veikli aizdirbināja uz piena kambari Līb. P. 46. meitenīte pa ceļu aizdirba, kājiņs vien ņirbēja Tirs.

Avots: ME I, 22


aizdicelēt

I àizdicelêt, mit einem zweirädrigen Wagen (dicele) fort-, hinfahren N. - Bartau.

Avots: EH I, 18


aizdicelēt

II àizdicelêt (?), unnützenveise fort-, hinschicken Bauske.

Avots: EH I, 18


aizdīdīt

àizdīdît,

1) a. zirgu, zwecklos, unnötig wegreiten
Salis;

2) tollend hin-, wegbringen:
nez kur viņi manu sluotu aizdīdījuši Schnehpeln, Trik. Refl. -tiês, tollend hingehen: puika nez kur aizdīdījies.

Avots: EH I, 19


aizdīdzēt

àizdîdzêt, zu keimen anfangen lassen: labību laikā a.

Avots: EH I, 19


aizdiebt

àizdiêbt [in Lisohn und Drostenhof], schnell hinlaufen, weglaufen: aizdieb, dēliņ, un pasauc linu plūcējus! Vīt. 12. Auch mit p: pa pļaviņu viņš aizdiep [wohl aus *aizdiepj] sirmi mazs Fr. Bārda, "Zemes dēls", S. 53 [auch um Bolwen mit p].

Avots: ME I, 23


aizdiedelēt

àizdìedelêt, sich herumtreibend, bummelnd fort-, hingehen: sliņķis nez kur aizdiedelējis.

Avots: EH I, 19


aizdiedzēt

àizdiêdzêt, zu keimen anfangen lassen: a. labību Prl.

Avots: EH I, 19


aizdiegt

àizdiêgt: Refl. -tiês - auch Dobl., Mitau.

Avots: EH I, 19


aizdiegt

àizdiêgt,

1) zunähen:
aizdiedz svārkiem šuvi Pur.; aizdiegt caurumu zeķēm; priekšā aizdiegt, vornähen: balts kakla priekšnieks priekšā aizdiegts Druva II, 522;

2) weg -, hinlaufen:
bē̦rns aizdiedza. Auch refl. - tiês: nebēdnis aizdiedzies uz kapsē̦tas birzes pusi LP. VII, 127.

Avots: ME I, 23


aizdiekt

àizdiekt, fort-, hinlaufen: viņš aizdieca, ka stilbi vien nuospīdēja Annenburg, Garrosen.

Avots: EH I, 19


aizdienēt

àizdiẽnêt,

1) sich emporarbeiten:
a. līdz augstai kārtai;

2) dienend, mit Arbeit bezahlen:
es jau par juo aizdienēšu Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 19


aizdiet

àizdiet, bis zu einer gewissen Stelle hintanzen; tanzend, hüpfend sich entfernen: a. pruojām līdz zãles galam.

Avots: EH I, 19


aizdīgt

àizdîgt, ‡

2) zu wachsen anfangen:
kas tikkuo aizdīdzis - pruom uz Rīgu! Deglavs Rīga II, 1, 18.

Avots: EH I, 19


aizdīgt

àizdîgt, intr., aufkommen, aufkeimen: dīgļi visi brangi aizdīga MWM. VI, 234.

Avots: ME I, 23


aizdikāt

àizdikât, ‡

2) steif und schwerfällig hin-, weglaufen
Festen.

Avots: EH I, 18


aizdikāt

àizdikât und àizdīkât, sich in kleinem Schritt wegbewegen, besonders von kleinen Kindern: viņš maziem, šikiem suolīšiem aizdīkāja pruojām LA.

Avots: ME I, 22


aizdīkt

àizdìkt, brüllend betäuben, vollbrüllen, vollsummen, vollheulen: bē̦rns man aizdīca visas ausis. Refl. -tiês, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen leise zu brüllen, leise aufbrüllen: guovs aizdīcās C., Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 19


aizdilbāt

àizdilbât, mit langen, grossen Schritten fort-, hinlaufen Bauske.

Avots: EH I, 18


aizdilbt

àizdilˆbt Bers., fort-, hinlaufen AP.: puika aizdilba, ka smiltis vien nuoputēja N. - Schwanb.

Avots: EH I, 18


aizdilināt

àizdilinât, in kurzem Trab wegeilen: Pēreris aizdilināja pa uolnīcu Jauns. M. dr. 88.

Avots: ME I, 22


aizdilt

àizdilt,

1) bis zu einer gewissen Stelle verschleissen, abnehmen, kleiner, dünner werden:
aizdiļusi jau līdz pusei Heidenfeld, Lems.;

2) anfangen zu verschleissen, abzunehmen, dünner, kleiner zu werden:
svārkiem e̦lkuoņi jau aizdiluši Bauske, Gr. - Buschh., Warkh. ratiem ass aizdilusi ebenda,

Avots: EH I, 18


aizdimdēt

àizdimdêt,

1) dröhnend sich entfernen:
suoļi aizdimdēja gar istabu;

2) von einem dröhnenden Lärm zufallen, betäubt werden:
man ausis aizdimdējušas Lems. Refl. -tiês, erdröhnen, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu dröhnen: tur kas aizdimdējās.

Avots: EH I, 18


aizdimdināt

àizdimdinât,

1) auch àizdimdinêt, dröhnend sich entfernen
Gr. - Buschh.;

2) einen dröhnenden Lärm verursachend zufallen lassen, betäuben:
kalējs citiem aizdimdina ausis Lems.;

3) erdröhnen lassen:
kas tuo zvanu aizdimdinājis? Bauske.

Avots: EH I, 19


aizdimīt

àizdimît, (etwas Schweres) mit grosser Anstrengung fortschaffen, hinschaffen: smaguo akmeni līdz kapam tikkuo 4 vīri aizdimīja. pa izmirkušuo ceļu smaguo vezumu uz priekšu aizdimīja tikai 5 verstes Tirs.

Avots: ME I, 22


aizdimt

àizdimt, dröhnend sich entfernen: aizdima viņa suoļi... uz asfalta A. Brigadere Daugava I, 1514.

Avots: EH I, 19



aizdipāt

àizdipât "(mit unelastischen oder kleinen Schritten) fort-, hingehen": bē̦rns aizdipāja līdz galdam O. - Bartau.

Avots: EH I, 19


aizdipēt

àizdipêt, auch vom sich entfernenden Schall, der vom Laufen eines Hundes, einer Katze od. einer Maus verursacht wird Nautrēni: aizdipēja vien, kad aizskrēja.

Avots: EH I, 19


aizdipēt

àizdipêt und aizdipinât, sich wegbewegen, wegtrippeln: gar,ām aizdip vējiņš Stari II, 931. bē̦rns aizdipināja pie mātes.

Avots: ME I, 22


aizdipīt

àizdipît, schnell (eine kurze Strecke) hin-, weglaufen Dunika.

Avots: EH I, 19


aizdipt

aizdipt Bers., schallend sich entfernen: ātri tie (= suoļi) aizdipa gaŗām A. Brigadere Daugava I, 562; nach MSil.; flink hin-, weglaufen.

Avots: EH I, 19


aizdīrāt

àizdìrât, àizdiŗât,

1) bis zu einer gewissen Stelle abhäuten, schinden:
aizdīŗājis zaķi līdz pusei Dunika;

2) anfangen abzuhäuten, zu schinden:
aizdīrājis ādu, viņš aizgāja Ass. - Kalt., C.;

3) fort-, hinschleppen:
suns aizdīrājis sprāgušuo kustuoni Trik.

Avots: EH I, 19



aizdirst

àizdìrst, tr., beschmutzen, besudeln: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise kann nicts werden.

Avots: ME I, 23


aizdīžāt

àizdĩžât,

1) (mit den Füssen) stampfend fort-, hingehen:
aizdīžājis līdz uotram upes līcim Lems.;

2) (mit den Füssen) voll-, zustampfen, -treten:
zirgs ar kājām aizdīžājis ūdens nuote̦ku. Refl. -tiês, unruhig tänzelnd sich entfernen: zirgs ar mušām kaudamies aizdīžājies nuo savas vietas pruom Lems.

Avots: EH I, 19


aizdobīt

àizduobît,

1) a. (?) zemi, mittels kleiner Gruben eine Grenze ziehen
Bauske, N. - Peb.;

2) (ein Loch) zumauern:
sametām mālus, aizduobijām, un redzi, sēdēšana tagad silta Azand. 177.

Avots: EH I, 21


aizdomas

àizduõmas, àizduõmi, gewöhnl. Pl. t., selt. d. Sing., Argwohn, Verdacht: aizduomas vēlās, krita uz viņu; radījās, sacēlās aizduomas, ka... es entstand der Verdacht, dass...; aizduomas sacelt pret..., erwecken, aizduomas turēt, hegen, aizduomās, auch aizduomā atstāt. Kača nevarēja panest, ka nevainīgs cilvē̦ks tuop ar aizduomu apvaiņuots Laps. Ievā sacēlās nelabi aizduomi Blaum. *

Avots: ME I, 23, 24


aizdomāt

àizduõmât, ‡

2) unablässig zu denken anfangen:
kad aizduomuo, net naktīs miegs neiet Ass. - Kalt.; ‡

3) = àizcerêt 2 Festen, Sessw.: kur aizduomāta e̦suot Pēterburgas Avīzes II, 28. Refl. -tiês, sich in Gedanken vertiefen Ass. - Kalt.; einen Gedanken fassen (?): dē̦ls aizduomājas, ka jam būs uzvarēt Pas. IV, 152.

Avots: EH I, 21


aizdomāt

àizduõmât, verdächtigen: divi par vainīgiem aizduomāti cilvē̦ki B. Vēstn. vē̦lāk kādu aizduomājamu cilvē̦ku apcietināja B. Vēstn.

Avots: ME I, 24


aizdomīgs

àizduõmîgs,

1) Verdacht hegend,
aizduomīgs cilvē̦ks,

2) Verdacht erweckend:
aizduomīgas zīmes. Adv. aizduomīgi: meitenei biedrenes aizduomīgi kacina laukā nuoslē̦pumu Vēr. I, 15. *

Avots: ME I, 24


aizdoms

àizduoms 2 Fianden, die Absicht: man bij aizduoms grūst tuos gurķus vanniņā Fianden.

Avots: EH I, 21


aizdošas

àizduôšas, Vorschuss, Darlehen. Spr., Tirs.

Avots: ME I, 24


aizdot

àizduôt, ‡

4) ein wenig (Nahrung) verabfolgen:
vajag vēl a. zirgam Kaltenbrunn. mudri zirgam aizdevu ēst ebenda; ‡

5) aizduot (nach r. задáть gebildet) mīkli Infl. (z. B. Zvirgzdine n. Pas. IV, 473), Kaltenbrunn, ein Rätsel aufgeben.
Refl. -tiês,

2) einander (ver)leihen:
naudu aizdevās un aizņēmās... paši cits citam Kaudz. Izjurieši 32.

Avots: EH I, 21


aizdot

àizduôt, tr.,

1) hingeben:
Stenderu aizdeva Subatē Bauera skuolā Kaudz. St. 42. Stender schickte man in die Schule B. meitu aizduot tāļumā, die Tochter an einen fernlebenden Mann verheiraten;

2) hingeben mit der Bedingung der Zurückerstattung, verleihen, leihen:
aizduot naudu. kungs prasīja, lai puika dzirnaviņas uz kādu laiku viņam aizduotu LP. VI, 276. Sprw.: labs esi aizduodams, bet labāks neaizduodams. vieglāki (od. viegli) aizduot, nekā (od. gŗūti) atpakaļ dabūt. aizduots nepe̦l od. nepelēs;

3) erwecken, erregen:
vai tamdēļ tevi nuopirku, lai man dusmas aizduodi LP. I, 129. šī karaļa valuoda daudziem aizdeva dūšu, erzürnen Dünsb. Refl. - tiês, sich wohin schnell begeben, selt. aizduot, so: zirgs aizdevis lē̦kdams ar visu arklu Etn. II, 77.

Avots: ME I, 24


aizdragāt

àizdragât, tr.,

1) hinschmettern, zertrümmernd hinschleudern:
skaudīgs vējš bij aizdragājis kādu jūr,as kuģi līdz pat tai salai A. XI, 125;

2) etwas beschädigen:
laivu.

Avots: ME I, 23


aizdraicīt

àizdràicît 2 Ass. - Kalt., vollstreuen: aizdraicījis pus kula (mit Stroh).

Avots: EH I, 19


aizdraišķīt

àizdraišķît, vollstreuen: a. ceļu ar zàlēm Erlaa.

Avots: EH I, 19


aizdrasēt

àizdrasêt, jodelnd sich entfernen.

Avots: EH I, 19


aizdravēt

àizdravêt, ein wenig schelten, rügen: a. kuo, lai bīstas Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 19


aizdrazgāt

àizdrazgât, mit Abfällen (drazgas) vollschütten: a. grāvi Salis.

Avots: EH I, 19


aizdrāzt

àizdrãzt: Refl. -tiês - auch "fortfliegen": cirvis... aizdrāzās Pas. VIlI, 441.

Avots: EH I, 19


aizdrāzt

àizdrãzt,

1) tr., beschabend anspitzen:
puļķi;

2) intr., hinlaufen, sich davon machen, schnell wohin gehen:
aizdrāzīšu uz kaimiņiem; auch refl., so: Ede aizdrāzās sulaiņiem gar,ām Blaum.

Avots: ME I, 23


aizdrāztīt

àizdrāztît, schnitzelnd, schabend hinter etwas geraten lassen: a. skaidas aiz galda.

Avots: EH I, 19


aizdrebēt

àizdrebêt, anfangen zu zittern: es aizdre̦bu pie katra viņs suoļa (Asp.); gew. refl.: rūts aizdrebējās MWM. X, 241.

Avots: ME I, 23


aizdrēgāt

àizdrè̦gât (wo?), bis zu einem gewissen Zeitpunkt das Kränkeln aushalten: kaut nu slimā māte varē̦tu a. līdz ziemsvē̦tkiem!

Avots: EH I, 19


aizdricināt

àizdricinât, fort-, hinziehen, -zerren: kazu ar lielu grūtu a. uz māju Dunika, Stenden.

Avots: EH I, 19


aizdrīģēt

àizdrīģêt, tr., verriegeln: durvis Tals.; s. drīģele.

Avots: ME I, 23


aizdriksnāt

àizdriksnât, anstreichen: a., cik tālu uzduots.

Avots: EH I, 19



aizdrimt

àizdrimt, -drimstu, -drimu, einschlummern Bers.

Avots: EH I, 19


aizdripināt

àizdripinât, langsam fort-, hinfahren AP.

Avots: EH I, 19


aizdrīvēt

àizdrĩvêt, tr., verstopfen: luogu pakulām K.

Avots: ME I, 23


aizdrukāt

àizdrukât, bis zu einer gewissen Stelle drucken: a. grāmatu līdz pusei.

Avots: EH I, 20


aizdrunēt

àizdrunêt, teilweise verwittern: (lini) mārkā vai uz lauka aizdrunēja Druva II, 272.

Avots: ME I, 23


aizdrupināt

àizdrupinât,

1) bröckelnd
(tr.) hinter etwas geraten lassen: a. kam maizi aiz kakla;

2) bröckelnd
(tr.) hinstreuen vor (für): a. cāļiem maizi priekšā Sessw.;

3) anfangen zu (zer)bröckeln
(tr.): a. plāceni Saikava.

Avots: EH I, 20


aizdrupt

àizdrupt, (zer)bröckelnd (intr.) hinter etwas geraten: viņam maize aiz kakla aizdrupusi.

Avots: EH I, 20


aizdrūzmēties

àizdrũzmêtiês,

1) sich mit Gedränge anfüllen:
iela pilnīgi aizdrūzmējusies;

2) sich fort-, hindrängen:
publika pa ielu aizdrūzmējās uz citu vietu.

Avots: EH I, 20


aizducēt

àizducêt, dumpf erschallen, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, dumpf zu schallen: pē̦rkuons aizducēja (es donnerte ein wenig) Lis.

Avots: EH I, 20


aizducināt

àizducinât, rollend, dumpf schallend sich entfernen: pē̦rkuons aizducināja pruom (gaŗām). Refl. -tiês, dumpf erschallen, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, dumpf zu schallen: tur kas aizducinājās. pē̦rkuons aizducinājās Lis.

Avots: EH I, 20


aizdūcināt

aîzdûcinât 2 Lems., rollend, donnernd sich entfernen: pē̦rkuons aizdūcināja. Refl. -tiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, zu donnern: pē̦rkuonis aizdūcinājās Salis.

Avots: EH I, 21


aizducinēt

àizducinêt, ein wenig zu rollen (vom Gewitter) anfangen: tamā pusē jau aizducinēja Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 20


aizdūcīt

àizdûcît C., voll-, zutreten, -trampeln: tik stipri kājām dūcīdams, tu aizdūcīsi vēžu alu, ka vēži netiks ārā C.

Avots: EH I, 21


aizdudēt

àizdudê t, erdröhnene: dizrd, ka zeme aidzudzēja Zb. XVIII.

Avots: ME I, 23


aizdudinēt

àizdudinêt, für eine kurze Zeit anfangen leise zu sprechen: tur kas aizdudinēja Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 20


aizdūdot

àizdũduôt,

1) kollernd zufallen machen, betäuben:
baluoži aizdūduoja ausis Bauske;

2) weinend, flennend sich entfernen:
bē̦rns aizdūduoja Trik. Refl. -tiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang zu kollern anfangen: baluoži aizdūduojās Golg.

Avots: EH I, 21


aizdudzis

àizdudzis gaiss, wie vom Rauch geschwängerte nebelige Luft (Grünh.); lietus nāk aizdudzis (Naud.).

Avots: ME I, 23


aizdukāt

àizdukât, Rippenstösse versetzend vertreiben C.

Avots: EH I, 20


aizdukņīt

àizdukņît, Rippenstösse versetzend vertreiben Golg., Jürg., Lems., Prl, Sessw.

Avots: EH I, 20


aizdūkt

àizdùkt,

1) tr., summend betäuben:
mušas viņam aizdūkušas ausis;

2) summend übertönen:
mušas aizdūca viņa vārdus Stari II, 37;

3) intr., summend wegfliegen:
alenīte aizdūca uz ligzdu MWM. VII, 412. Refl. - tiês, anfangen ein wenig zu summen, brausen, tosen: pē̦rkuonis, bite, vabuolīte aizdūcās.

Avots: ME I, 23


aizdūkt

II aîzdûkt 2 Dond., schwer, stickig werden (von der Luft): nevēdinātā istabā gaiss aizdūcis Dond. pagrabs aizdūcis ebenda. klēts aizdūkuse ebenda.

Avots: EH I, 21


aizdukurēt

àizdukurêt,

1) mit einem
dukuris 2 Fische scheuchend bis zu einer gewissen Stelle gelangen: a. līdz upes līcim, līdz alas dibe̦nam C., Oppek.;

2) mit einem
dukuris 2 stochernd verstopfen: a. alu ciet Stenden.

Avots: EH I, 20


aizdulburēt

àizdulburêt "dulburē̦dams aiziet" Trik.

Avots: EH I, 20


aizdūlēt

àizdũlêt,

1) (mit einem
dūlãjs) räuchernd vertreiben: a. bites Wandsen;

2) beim Fischfang das Pergelfeuer anzünden:
zvejnieki jau aizdūlēja Lubn.;

3) bei Pergelfeuer fischend od. krebsend sich entfernen, bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. gar krastu uz augšu Memelshof, Sessw.

Avots: EH I, 21


aizduļķēt

àizduļķêt, àizduļkuôt, trüben (perfektiv): a. stiklu. a. kam skatu. Refl. -tiês, sich trüben (perfektiv); versanden: stikls aizduļķējies. avuots aizduļķuojies Schnehpeln. grāvis aizduļķuojies Trik.

Avots: EH I, 20


aizdumēt

àizdumêt, -u, - ẽju, mit rauchigem Dunst sich füllem und infolge dessen sich trüben: gaiss aizdumējis, nevar sauli cauri redzēt Dr. [zu dumjš dunkelbraun].

Avots: ME I, 23


aizdūmināt

àizdũminât,

1) hinter eine Rauchwolke geraten lassen, mit einer Rauchwolke verdecken:
a. mežmali Memelshof;

2) (etwas stark Rauchendes) anzünden:
a. spaļus, lai kūp Bauske.

Avots: EH I, 21


aizdūmot

àizdũmuõt, tr.,

1) mit Rauch vertreiben:
bites Grünh.;

2) beräuchern:
aizdūmuot struopu JK.; auzdūmuots gaiss, räucherige Luft (Wolgunt); auch intr.: viss lauks aizdūmuojis ("hat sich mit blauem Dunst überzogen") Ruhental.

Avots: ME I, 23


aizdumpēt

àizdùmpêt 2 Ass. - Kalt., volltreten, zutreten: guovis aizdumpēja grāvi.

Avots: EH I, 20


aizdunckāt

àizdunckât, Rippenstösse versetzend vertreiben, fort-, hinjagen: a. nuo kruoga uz māju Golg.

Avots: EH I, 20



aizdundurot

àizduñduruôt, intr., summend, brummend sich wohin begeben: dunduris aizdunduruoja eglē LP. V, 181.

Avots: ME I, 23


aizdunēt

I àizdunêt, dumpf tönend sich entfernen: pē̦rkuons aizdunēja aiz meža Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25. Refl. -tiês, dumpf ertönen: kas tur aizdunējās?

Avots: EH I, 20


aizdunēt

II àizdunêt,

1) sich mit rauchigem Dunst anfüllen:
visa vakaru puse aizdunējuse Gr. - Buschh.;

2) "vom Stehen kaum merklich verderben
(intr.; vom Brot gesagt)": maize sāk jau a., jāē̦d kuopā Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25.

Avots: EH I, 20


aizdungāt

àizdungât AP., àizdunguôt, (eine Melodie) summend, brummend sich entfernen, Refl. -tiês. plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen (eine Melodie) zu summen: gans aizdungājās AP.

Avots: EH I, 20


aizdunkāt

àizdunkât, Rippenstösse versetzend hin-, forttreiben: a. puiku uz ganiem Trik.

Avots: EH I, 20




aizdure

àizdure, s. àizdurve.

Avots: EH I, 20


aizdurs

àizdurs, Riegel, eiserner Pflock = durvu aizduŗamais Etn. III, 145. aizdurs ir puļķis, ar kuo aizdur, durvis, lai tās netaisītuos vaļā Bers.; dzinteles aizdars izgaisis; tas jānuokaļ: ar kuoka puļķīti vien nepietiek V. A. 33. Vorrat: viņam nav nekāda aizdura, juo visu izdzīvuojis JK.

Avots: ME I, 23


aizdurstīt

àizdur̃stît,

1) sperrend (vor etwas mehrere Objekte) einstecken:
takam a. mietus priekšā;

2) steckend, stochernd bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. caurumus (stādīšanai) līdz vagas galam Bauske.

Avots: EH I, 20


aizdurt

àizdur̃t, ‡

4) ar tādu mazumiņu es ne˙kā nevaru a. (damit ist mir nicht geholfen)
Golg. ar tuo tu ne˙kā neaizdursi (auf diese Art wirst du nichts ersparen, davon wirst du keinen Profit haben) Lis. ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) hinter etwas stechen, stecken: skabārga aizdūrusies aiz naga Siuxt.

Avots: EH I, 20


aizdurt

àizdur̃t,

1) hinter etw. stecken: aizdurt puķi aiz ce̦pures;

2) durchstechend etwas befestigen:
aizdurt ar puļķi de̦sas gaļu;

3) stechend verletzen, anstechen, anspiessen, Stichwunden beibringen:
jē̦rs pašu laiku aizdurts Kaudz. M.; bildl.: kā aizdurta viņa krita uz savu bē̦rnu Aps. IV, 19. v. staigāja kā aizdurts A. VIII, 1, 97, wie von der Tarantel gebissen.

Avots: ME I, 23


aizdurve

àizdùrve auch AP., (mit ùr 2 ) Kaltenbrunn, Oknist, āzdurve BW. 23375, 2 var., gen. s. aizdurvs Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 21, loc. s. aizdurvī BW. 28542 var., Demin. aizdurvīte 2277: šūpulīšam vieta aizdurvī Kaudz. Izjurieši 27. pa istabas kaktiem vai nama aizdurvīm Janš. Dzimtene 2 II, 395; àizdur(v)e, der Raum hinter der Aussentür im Vorhaus Kal., O. - Bartau.

Avots: EH I, 20


aizdurve

àizdùrve, àizdure, (àizduore), der Raum hinter der Tür; besonders gebräuchlich im Lokativ: aizdurvē, Pl. aizdurvīs Neik.: dzimtene bē̦rza galā, miteklis aizdurvē RKr. VII, 111 (Rätsel). - aizdurvis, die Hintertür. Rig. Aw.

Avots: ME I, 23


aizdusa

àizdusa: àizdusis 2 auch KatrE., Oknist, aizduss Wessen, (chronischer Husten) Zvirgzdine: jam cieši liels aizdusis. jis ir miris ar aizdusi Oknist. ar aizdusi (Var.: aizdusu) pipelīte BW. 35056.

Avots: EH I, 20


aizdusa

àizdusa, àizduse, àizdusis, K., A. - Peb., Asthma, Engbrüstigkeit: aizdusa - slimība, kur,as svarīgākā zīme ir asins trūkums Konv. 2

Avots: ME I, 23


aizdusis

àizdusis (part. prt. act.): atnāca pa˙visam aizdusis (ausser Atem) Bauske.

Avots: EH I, 21


aizdusis

àizdusis, Part., asthmatisch, schweratmend. Platon.

Kļūdu labojums:
Platon = Platohn

Avots: ME I, 23


aizdusmināt

àizdusminât, (wiederholt) erzürnen Bauske.

Avots: EH I, 21


aizdusmot

àizdusmuôt, erzürnen Ass. - Kalt., Golg. Refl. àizdusmuôtiês Golg., Infl., àizdusmâtiês Kaltenbrunn, zornig werden, in Zorn geraten: cieši aizdusmājies Pas. VIII, 207. aizadusmāja uz savas meitas VI, 172.

Avots: EH I, 21


aizduszāles

àizduszâles, ein gegen Asthma dienendes Kraut BW. 35056, 2.

Avots: EH I, 21


aizdvašot

àizdvašuôt,

1) behauchend trüben:
a. luoga rūti Bers.

2) aizdvašuot garām "vorbeifahren":
vilciens aizdvašuoja gaŗām KatrE.

Avots: EH I, 21


aizdvesties

àizdvesties, intr., ersticken: kas tagad slēps, lai kaunā neaizdvešuos? Rainis, Induls un Arija 17: man likās, es aizdvešuos žē̦labās U. b. 8, 23.

Avots: ME I, 24


aizdzēdēt

àizdzēdêt = aizaugt Adsel. [Zu gr. ζῆν "leben" etc.?].

Avots: ME I, 24


aizdzeltēt

àizdzelˆtêt, anfangen sich gelb zu färben: lapas jau aizdzeltējušas Sessw. U. a.

Avots: EH I, 21


aizdzelžout

àizdzèlžuôt, tr., vergittern: aizdzelžuots luogs Kaudz. M.

Avots: ME I, 24


aizdzenāt

àizdze̦nât, wiederholt forttreiben, hinter etwas treiben, bis zu einer gewissen Stelle hintreiben: a. mušas nuo piena. a. miegu. vējš aizdze̦nāja mākuoņus saulei priekšā. suns zaķi aizdze̦nā līdz meža galam.

Avots: EH I, 21



aizdzerības

àizdzerības, die Verlobungsfeier: meitas aizdzerībās bij daudz gastu saprasīts Warkl.

Avots: EH I, 21


aizdzert

àizdzer̂t: ‡ Refl. -tiês, für eine längere Zeit zu trinken anfangen: jis ir aizdzēries, ka neatiet tik ilgi Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 21


aizdzert

àizdzer̂t,

1) eig. trinkend entfernen, verloben, Verlobung feiern:
dzirdu tevi aizdzer,uot BW. 4976, 14;

2) früher vollauf trinken, früher feiern:
mēs pie jums jau nu e̦sam divējādu guodību aizdzē̦rušI; kad mums reiz būs guodības, tad jums jānāk pie mums atdzert JK.

3) kuo tur aizēdīsim, kuo aizdzersim Str.

Avots: ME I, 24


aizdziedāt

àizdziêdât, ‡

4) singend fort-, hinschaffen:
gribējušas a. Ģinteru uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 66; singend verscheuchen: tās ar savu nejaukuo dziedāšanu jūsu laimi... aizdziedājušas pruojām Janš. Mežv. ļaudis II, 302.

Avots: EH I, 22


aizdziedāt

àizdziêdât,

1) krähen, bevor der Taufel seine Absicht ausführt, nach dem Volksglauben:
ve̦lns vēl nesis uotru nastu, bet gailis aizdziedājis LP. V, 408. te gailis aizdziedājis un ve̦lns aizskrējis LP. VI, 215; ebenso refl. aizdziêdâtiês, zu singen anfangen: tuvējā mājiņā gailis aizdziedājies Etn. IV, 26;

2) von den bösen Folgen des Vogelgeschreies. Wenn im Frühling die Vögel zu singen anfangen, hüteten sich die Letten den Gesang der Vögel zu hören, bevor sie etwas gegessen hatten. Wenn vor dem Essen der Gesang der Vögel gehört wird, so ist das ein schlechtes Omen
Etn. III, 9. jāē̦d maizīte, lai putni neaizdzied RKr. VI, 17. tatiņu senāk turējuši par nelaimes putnu. ja viņš kādu darbinieku tukšā sirdī aizdzied, tad jau tai dienā muižā bez pēriena nepalicīs LP. V, 100. tavu darbu dze̦guze aizdziedāja; tāpēc nekas neiznāca Ar.;

3) im Gesange übertreffen,
mit dem Acc., mehr Lieder kennen: dzīrās mani citas meitas dziesmiņām aizdziedāt BW. 854. Refl. -tiês, anfangen zu krähen: gailis aizdziedājies Etn. IV, 26. àizdziêdâšanâs, Wettkampf im Gesange BW., S. 138.

Kļūdu labojums:
BW., S. 138. = BW. I, S. 138.

Avots: ME I, 24, 25




aizdzinīgs

àizdzinîgs, gierig, unersättlich: cik tas zirgs aizdzinīgs - nuoē̦d visu uotram! Seyershof. cik es aizdzinības uz karpeļiem: man ir uz telēķa, bet es vēl lieku ebenda.

Avots: EH I, 21


aizdžinkstēt

àizdžiñkstêt, vom Sausen betäubt werden, zufallen Kal.: nuo šā viena truokšņa man aizdžinkstēja ausis.

Avots: EH I, 22


aizdziras

àizdziras, die Verlobung Warkl.

Avots: EH I, 21


aizdzirdēt

àizdzēdêt: auch AP. und N. - Peb.: aka aizdzẽdējusi (aizsērējusi). linu mārks aizdzẽdējis (aizaudzis).

Avots: EH I, 21


aizdzirdēt

àizdzìrdêt, vernehmen, zu Gehör bekommen: aizdzirdēt kuo pa ausu galam Bauske. kad viņa dabūs kuo a., tad tūliņ izstāstīs citiem Golg., Mahlup, Schwanb. es jau aizdzirdēju (habe schon etwas vernommen) Gr. - Buschh., Memelshof.

Avots: EH I, 21, 22


aizdzirkstelēt

àizdzirkstelêt, Funken sprühen lassend sich entfernen: spīganas aizdzirkstelēja Trik.

Avots: EH I, 22


aizdzirkstēties

àizdzirkstêtiês, anfangen zu funkeln: vilkam acis aizdzirkstējās Schwanb., Sessw.

Avots: EH I, 22



aizdzirkstīties

àizdzirkstîtiês, zu funkeln anfangen, erglänzen: viņas acis aizdzirkstījās priekā Vēr. II, 1216.

Avots: ME I, 24


aizdzirnieks

àizdzirnieks, wer sich zur Verlobung einfindet; der Bräutigam Warkl.

Avots: EH I, 21


aizdzirst

àizdzirst, vernehmen, zu Gehör bekommen: es jau aizdzirdu Golg., Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 22


aizdzirst

àizdzirst, vernehmen, zu Gehör bekommen: es jau aizdzirdu Golg., Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 22


aizdzisināt

àizdzisinât, (aus Nachlässigkeit) erkalten lassen: alus bija aizdzisināts un tāpēc labi nerūgst Golg.

Avots: EH I, 22


aizdzist

àizdzist, in der Verbind. aizdzisusi maize, beim Backen schlecht aufgegangenes Brot, dessen Teig abgekühlt worden ist Bauske, Golg.

Avots: EH I, 22


aizdzīt

àizdzìt, ‡

3) fort-, hinführen, -transportieren:
a. arklu (ecēšas) līdz lauka vidum (šķūnim) Siuxt. a. malku (sienu) uz pilsē̦tu ebenda; ‡

4) = àizdurt Dunika: a. skabārdi aiz naga. Refl. -tiês,

1) : aizdze̦nas (jagt hin,
intr.) līdz meža malai Pas. VI, 365; ‡

2) eine Herde treibend sich entfernen, hingelangen:
tur zâles ir daudz, tik nevar a. Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 22


aizdzīt

àizdzît, intr., zuheilen: ievainuojumi aizdzīst A. XX, 115.

Avots: ME I, 24


aizdzīt

àizdzìt, tr.,

1) weg -, ver -, hintreiben:
garus pamieluojuši un aidzinušI Etn. IV, 46. vē̦sais gaiss aizdzina viņa reibumu Blaum. Muozus aizdzina avis aiz tuksneša 2. Mos. 3, 1. vagu aizdzīt BW. 9912, die Furche hinziehen; gew. die Querfurche am Rande des Grabens oder des Zaunes ziehen;

2) hintreibend zumachen, befestigen:
bluķim aizdzina galus ar klučiem cieti Dok. A.; (asij) bij abās pusēs aizdzītas stipras tapas Abtr. II, 19. aidzīts ceļš, vom Schnee verwehter Weg. Refl. - tiês, nachjagen, verlogen: viņi aizdzinušies zagļiem līdz pilsē̦tai pakaļ. mēs aizdzināmies aiz kalna Druva I, 1460, wir jagten (intrans.) hinter den Berg hin.

Avots: ME I, 24


aizdzīvināt

àizdzîvinât Trik., lockend, mit Betrug fort-, hinbekommen: sivē̦nus a. uz apluoku.

Avots: EH I, 22


aizdzīvot

àizdzîvuôt: Refl. -tiês,

2) aizdzīvājas i dzīvā Kaltenbrunn, hat sehr lange gelebt (gewohnt) und lebt (wohnt).

Avots: EH I, 22


aizdzīvot

àizdzîvuôt,

1) auflebend verlieren:
dzīvuo, dzīvuo, tu puisīti, aizdzīvuosi līgaviņu BW. 12010;

2) erwerben, ersparen:
jaunas drēbes RKr. XV, 104. Refl. - tiês, von einer Frau gesagt, die schwanger wird, während sie noch ein Kind an der Brust hat (U).

Avots: ME I, 24


aize

aĩze N. - Bartau "ein Mädchen von langem Wuchs": tāda aize vien ir N. - Bartau. uotras tādas aizes nav visuos raduos ebenda.

Avots: EH I, 22


aizecēt

àizecêt,

1) bis zu einer gewissen Stelle eggen
(perfektiv): a. līdz lauka uotram galam;

2) zueggen, eggend zuschütten:
a. vagu. (linsē̦klas) jau aize̦cē̦tas Pas. VII, 405;

3) mit Gewalt fort-, hinziehen:
a. āzi uz kūti C. Refl. -tiês: man aizecējās par tālu, ich habe unversehens zu weit geeggt.

Avots: EH I, 22


aizēda

àizè̦da, der Imbiss: aizē̦du nuoturēt Grünh.

Avots: ME I, 25


aizēdināt

àizêdinât, tr., etwas füttern, satt füttern: kas tuos šuonakt aizēdinās (Var.: aizgrīdinās) BW. 19448.

Kļūdu labojums:
aizgrīdinās = aizrīdinās

Avots: ME I, 25


aizēds

àizê̦ds,

1) der Imbiss
Gr. - Buschh.;

2) die Nachspeise, das Dessert:
saimniece aizē̦dā deva uogas Saikava.

Avots: EH I, 22


aizeja

àizeja, der Ab-, Weggang * Kronw.: vēl minamas zāļu aizejas vietas Alksn. 50.

Avots: ME I, 25


aizekls

àize̦kls 2 Warkl. n. FBR. XI, 120, verächtliche Bezeichnung für einen, der überlegen zu lächeln pflegt: kuo tu te aizies kai aize̦kls? Warkl.

Avots: EH I, 22



aizelpies

àizelpies (Part. praet. act.), atemlos, ausser Atem Warkl.

Avots: EH I, 22


aizelpoties

àize̦l˜puôtiês, aufatmen: viņa vēl reiz aize̦lpuojās, bet tad nuomira Mahlup.

Avots: EH I, 22


aizelša

àizèlša, jem., der ausser Atem kommt (kas arvien aizelšas) Wid.

Avots: ME I, 25


aizelsāt

àize̦l˜sât, keuchend sich entfernen, hingelangen: ievainuotais luops aize̦lsāja uz māju Bers. Refl. -tiês, atemlos werden, ausser Atem kommen: tas nu ņe̦mas aiz˙e̦lsājies Bauske.

Avots: EH I, 22


aizelsīgs

àizelsîgs Wid. "an Atem zu kurz kommend; kurzatmig".

Avots: EH I, 22


aizelsis

àizèlsis, àizèlsiês, àizèlšus, Part. resp. Adv. von aizelst, aizelsties, ausser Atem gekommen: Urķis stenēja aizelsis Sudr. E.; kungs skrēja, skrēja lielu laiku aizelsies LP. VI, 486. šis vilcis Pē̦rkuoņam tā pa krūtīm, ka tas aizelsies vien Etn. III, 144. ruok, ruok aize̦lsušies LP. V, 150. tu aizelšus lūdzies mani skatīt du flehst eratmend mich zu schauen Rain. - aize̦lsdamies, ausser Atem kommend.

Avots: ME I, 25


aizēna

àizẽ̦na, ein schattiger Ort, der Schatten: mūsu māja atruodas meža aizē̦nā Sassm.

Avots: EH I, 22


aizēnot

àizẽ̦nuôt, beschatten, in den Schatten stellen: kuoks aizē̦nuo luogu (dārzu, sauli). (fig.) viņa slava aizē̦nuoja citus māksliniekus.

Avots: EH I, 22


aizēnota

àizẽ̦nuôta vieta, ein beschatteter, schattenreicher Ort MWM. II, 323.

Avots: ME I, 25


aizērģelēt

àizẽrģelêt, laut weinend fort-, hingehen: puika aizērģelēja pie ve̦cmāmiņas Sessw. Refl. -tiês, Orgel spielend sich vergessen: organists tâ aizērģelējies, ka nere̦dz mācītāja zīmi Bauske.

Avots: EH I, 22


aizērst

àizḕrst, anfangen zu trennen: aizē̦rsts cimds Trik.

Avots: EH I, 22


aizēst

àizêst, ‡

4) ein wenig von einer Speise essen
(perfektiv): drusku šapā (= skapī) aizē̦sts Pas. IX, 311.

Avots: EH I, 22


aizēst

àizêst, tr.,

1) etwas essen, etw. vor der Hauptmahlzeit essen:
nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu Konv. 1 128;

2) anfressen:
skābes aizēda vienu (tē̦rauda sugu) lielākā, uotru mazākā mē̦rā Konv. 5 525;

3) im Essen zuvorkommen:
lai māsa nepagūtu viņu aizēst MWM. VIII, 542. Refl. -tiês, essen, bis der Hunger gestillt ist: kad nu viņi būs nuo pirmā ēdiena aizē̦dušies, tad tie citi smalkākie paliks tik mums Kaudz. M. 209. uzskati, kamē̦r cūkas aizē̦das aizgaldā Etn. III, 145.

Avots: ME I, 25



aizēvelēt

àizẽvelêt,

1) hobelnd hinter etwas geraten lassen:
a. skaidas aiz kāda priekšme̦ta;

2) anfangen zu hobeln:
aizēvelējis dēli un atstājis Jürg.;

3) die Füsse schleppend, schlurrend hin-, fortgehen:
aizēvelējis ar klibuo kāju uz kruogu Bers.

Avots: EH I, 23


aizezere

aizezere, die Gegend jenseits des Sees, aizezerē dzīvuot, gewöhnlich der Genitiv aize̦ze̦ra (ļaudis).

Avots: ME I, 25



aizgabalā

aizgabalā, in einiger Entfernung Spr.

Avots: EH I, 23


aizgādāt

àizgãdât, ‡

3) befehlen, auftragen:
jai vecinīte aizgādava izslaucīt ustabu Pas. IX, 179.Refl. -tiês, übersiedeln: a. uz jaunu dzīvuokli Salis.

Avots: EH I, 23


aizgādāt

àizgãdât,

1) dafür sorgen, dass etw. entfernt wird, fortschaffen, hinbringen, hinführen:
Pēterim vajag mani aizgādāt turp Laps. ja pavēli, es burvi aizgādāšu Asp.

2) vergessen
Spr.

Avots: ME I, 26


aizgādība

àizgãdĩba, Vorsorge, Fürsorge: skuoluotāja aizgādība A. XII, 20. viņš pretuojās sievas pašaizliedzīgai aizgādībai Apsk. I, 332. viņš nemaz nav uz aizgādību, er ist garnicht vorsorglich U.

Avots: ME I, 26


aizgādīgs

àizgãdîgs, sorgsam, vorsorglich: aizgādīgs cilvē̦ks Etn. IV, 172. esiet aizgādīgi! seid auf eurer Hut! Kaln. Uo. 13.

Avots: ME I, 26



aizgādniecība

àizgãdniẽcĩba, Fürsorge, Vormundschaft: bē̦rniem pietrūkst ve̦cāku aizgādniecības Niedra B 7. salauza senākās aizgādniecības saites Apsk. I, 435. vispārīgā aizg., allgemeine Fürsorge B. Vēstn.

Avots: ME I, 26


aizgādnis

àizgãdnis, der Vormund, Kurator. Konv. 2

Avots: ME I, 26


aizgads

àizgads gadā, jahrein jahraus Spr. kaimiņam aizgads gadā neaug labi rudzi JK.

Avots: ME I, 25


aizgāds

àizgãds: (mit à 2 ) Saikava, Zvirgzdine: tis vēl senējais aizgāds Zvirgzdine.

Avots: EH I, 23


aizgāds

àizgãds, Vorrat Etn. III, 145: izēdīsi pēdējuo aizgādu A. IX, 355. kad Grieta mirstuot, lai e̦suot savs aizgāds un nee̦suot jāiet pa pasauli sievas meklēt JU. viņam ir aizgāds ve̦cuma dienām Sessw.

Avots: ME I, 26



aizgailēties

àizgailêtiês, erglimmen, anfangen zu funkeln: uogles pe̦lnuos aizgailējās Sessw. acis aizgailējās Bauske.

Avots: EH I, 23


aizgaiņāt

àizgàiņât, vertreiben: kaut tava mīlestība spē̦tu aizgaiņāt aukstuo ē̦nu Pur.

Avots: ME I, 25


aizgainīt

àizgainît, vertreiben: a. mušas.

Avots: EH I, 23


aizgaist

àizgàist, verschwinden, verloren gehen: kur tās šķēres aizgaisušas? Bauske.

Avots: EH I, 23


aizgaite

àizgàite,

1) : uz labu nu gan viņa visu rītu nedzied, nu jau būs uz kādu aizgaitu Erlaa. bē̦rni kad rāpus iet, tad ar saka: nu gan ir uz kādu aizgaitu - vai vaidēs, vai slimuos ebenda.

Avots: EH I, 23


aizgaite

àizgàite, àizgàita (aus àiz + gàita),

1) Hindernis, Verhindertsein, Mangel an Musse; Unglück, Unfall:
viņa dzīve bij nīkulīga un pilna dažādām likstām un aizgaitām Līb. P. 42; [ja suns uz celiņiem ķēzijas, tad tas ir uz kādu aizgaitu: vai nu būs kādam nuo mājas jāaiziet, jeb būs kāds cits sliktums Erlaa];

2) Krankheit:
kā nu nemirs, viņam tā aizgaita jau agrāki bij Kok.;

3) Ausrede, Vorwand, Grund:
viņš nepaguva ne kaut kā vēl teikt aizgaitei A. XII, 110; grābstījās pēc aizgaitēm A. XII, 813; neatrada nekādas aizgaites, nedz ievē̦ruojama ieme̦sla A. XII, 883; mākslas darbu aizgaitā (unter dem Vorwande, vorschützend) sapulcējās A. XII, 27; varēji jau atnākt, - nebij nekādas aizgaitas (Grund) Grosdohn;

4) ein Gang
(gaita) anstatt eines Andern.

Avots: ME I, 25


aizgaitne

àizgàitne,

1) Gang, Abstecher:
kad tev būtu kāda aizgaitne uz tuo pusi A. XXI, 66;

2) ein altes Gebrechen.
Lösern.

Avots: ME I, 25


aizgājējs

àizgãjẽjs, f. -ẽja, von aiziet,

1) der Auswanderer, die -in,

2) der (die) Verstorbene.

Avots: ME I, 26


aizgājums

àizgãjums, die vollendete Tätigkeit des Fortgehens: tavu tālu aizgājumu! BW. 26541, 2.

Avots: EH I, 23


aizgalde

àizgalˆde, s. àizgalˆds.

Avots: EH I, 23


aizgaldīt

àizgalˆdît, einen Bretterverschlag machen (Spr.).

Avots: ME I, 25


aizgaldnīca

àizgalˆdnīca, ein Schwein, das im Bretterverschlag (àizgalˆds) gemästet wird Ramkau.

Avots: EH I, 23


aizgaldnieks

àizgalˆdniẽks, ein im aizgalds zu mästendes Kleinvieh im Gegensatz zu ārtecis Bers., Laud., Mar.: kas lai šuo bar,uojuot kā aizgaldnieku A. XXI, 46.

Avots: ME I, 25


aizgalds

àizgalˆds,

1) aizgalˆds 2 Orellen, Siuxt, aizgalds Stom., àizgalˆda AP., Ramkau, Wolm., àizgalˆda 2 Fest., Linden, Mahlup, Saikava, Sonnaxt, Warkl., aizgalda 2 Siuxt, âzgalˆda 2 Frauenb.: kumeliņi lauzīs staļļa aizgaldiņas BW. 33064. baltā cūkas aizgaldā 33362;

2) àizgalˆde AP., Zvirgzdine, aizgalde Pilda n. FBR. XIII, 47, aizgaldis Pilda n. FBR. XIII, 47: bērēs trijās aizgaldēs (an 3 Tischen)
barā cilvē̦kus Zvirgzdine;

3) auch Illuxt n. Bielenstein Holzb. 547.

Avots: EH I, 23


aizgalds

àizgalˆds, auch àizgalˆda, àizgalˆde, Demin. -iņš, iņa (li. ùžgalda),

1) der Raum hinter dem Bretterverschlag für Mastschweine, Kälber, Schafe, Geflügel; auch ein Bretterverschlag überhaupt:
aizgaldu taisīt. aizgaldā jāliek cūka. dažus putnus iesluoga mazās aizgaldās Konv. 1 3346. caurums, pa kur,u rudeņuos laida kartupeļus aizgaldā Vīt. 4;

2) der nächste Raum hinter dem Tische:
viņas izgāja iz aizgaldes Kaudz. M. nelaida nevienu nuo aizgalda ārā BW. III, 1, 31. Gewöhnlich im Lokativ: vainaks - krīt tautiešu aizgaldē Ltd. 2263. kas tā tāda kazas galva sēd bāliņa aizgaldē BW. 21241,1;

3) aizgalde, die Seitenbretter am Wagen
BD. 167.

Kļūdu labojums:
Konv. 1 3346 = Konv. 2 3346

Avots: ME I, 26


aizgalēties

àizgalêtiês, ‡

2) "zu lange hungern"
Ligat, Salisb.: suns aizgalējies (ist sehr hungrig) Fest., Prl., Sessw., Trik.

Avots: EH I, 23


aizgalēties

àizgalêtiês, mit etwas fertig werden, aushalten: bē̦rni sāka tā truokšņuot, ka vecenīte vairs nevarēja ne aizgaldēties AP., Ronneb.

Avots: ME I, 26


aizgalot

àizgaluôt,

1) die Enden befestigen (?):
a. lakatu"lakata bārkstis sapīt, lai lakats neirst" Bauske;

2) fortschaffen:
suni aizgaluojis Trik.

Avots: EH I, 23


aizgalvot

àizgalˆvuôt,

1) kavieren:
cits par citu aizgalvuo Stenden u. a.;

2) kavierend verlieren:
viņš savu māju aizgalvuojis pruom.

Avots: EH I, 23


aizgandis

àizgañdis, verhungert: ē̦d aizgandis, it kā trīs dienas nebūtu ēdienu redzējis Naud., Siuxt. [Als Lehnwort aus dem Litauischen oder Kurischen zu aksl. žędati "dürsten"? Zur Bedeutung von aiz- vgl. aizcieties unter àizcìest].

Avots: ME I, 26


aizgaņģerēt

àizgaņģerêt, taumelnd, mit unsicheren Schritten fort-, hingehen Golg.

Avots: EH I, 23


aizgaņģis

àizgaņģis,

3) ein kleiner, abgeteilter Raum:
istabā tāds aizgaņģītis bij, kur vārīja Sonnaxt.

Avots: EH I, 23


aizgaņģis

àizgaņģis,

1) der Abtritt, geheimer Ort.
Aps.;

2) ein länglicher Raum hinter einem gegenstande, z. B. eine längliche Wiese hinter einem Walde:
gar,e̦ns pļavas gabals aiz meža stūr,a vai ar zemes strēmeli atdalīts gar,e̦ns ūdenskrājums Lauva. gadījās kāduos aizgaņģuos arī pa līdakai noķert Jaunsudr.;

3) der Raum zwischen zwei Gebäuden
JK.;

4) die Einöde, Wüste.

Avots: ME I, 26


aizgani

àizgani, auch pagani, das Hüten des Viehes an Stelle eines Anderen (am frühen Morgen): es biju aizganuos, kamē̦r mazā ganu meita vēl gulēja Etn. IV, 162.

Avots: ME I, 26


aizganīt

àizganît,

1) wegjagen:
aizganījām nelūgtus viesus visus: čigānus, dunduŗus AP., Drostenh.;

2) intr., das Vieh am frühen Morgen hüten, bis es seinen Hunger stillt:
nuo rīta vajag luopus aizganīt, tad tie paliek mierīgi Etn. III, 145.

Avots: ME I, 26


aizgānīt

àizgānît,

1) schimpfend, schmähend verjagen, forttreiben:
a. ciemiņu pruom;

2) besudeln, verunreinigen:
a. duru priekšu. aizgānīt visu istabu Mahlup.

Avots: EH I, 24


aizgansts

àizgansts, Vorwand, Grund: tūdaļ dibināts aizgansts, kādēļ prusaki nav zuduši iz mājas Etn. II, 124.

Avots: ME I, 26


aizgārda

aîzgârda 2 O. - Bartau, Rutzau.

Avots: EH I, 24



aizgārds

àizgārds (li. gar̃das), Bretterverschlag im Stalle, gew. aizgalds: un siventiņš aizgārdā cisās šņāc Jan.

Avots: ME I, 26


aizgarēties

àizgarêtiês, längere Zeit etwas entbehren: es tâ biju aizgarējusies rupjas maizes Nikrazen.

Avots: EH I, 23


aizgārgties

àizgãrgtiês C., zu röcheln anfangen, ausser Atem kommen: Terēze aizgārdzās aiz pārāk lieliem smiekļiem A. XII, 816. mirējs priekš nāves vēl aizgārdzās JK.

Avots: ME I, 26


aizgārkties

àizgārktiês, anfangen zu schnarchen, zu röcheln Spr.

Avots: EH I, 24


aizgarot

àizgaruôt, intr., inch., anfangen zu dampfen: aizkūpēja, aizgaruoja saldās misas zarakannas Skalbe.

Avots: ME I, 26



aizgaudēties

àizgaudêtiês, aufheulen: suns aizgaudējās Schwanb.

Avots: EH I, 23


aizgaudot

àizgauduôt,

1) heulend, jammernd sich entfernen:
suns aizgauduoja pa tīrumu pruojām;

2) aufheulen:
vilks aizgaudavis kādu reizi Ass. - Kalt.;

3) heulend, bevor die Person, die dieses Geheul hört, am Morgen etwas gegessen hat, diese Person in ein Unglück stossen:
suns viņu aizgauduojis. Refl. -tiês, aufheulen: suns vēl reiz aizgauduojās.

Avots: EH I, 23


aizgausināt

àizgaũsinât,

1) = àizdarît 3: a. putru Ruhental;

2) aufsparen, ersparen:
a. ar jauniem kartupeļiem maizi.

Avots: EH I, 23


aizgausties

àizgausties,

1) anfangen zu klagen, zu jammern:
viņš drusku aizgaudās par savu sūruo likteni;

2) jammernd, klagend sich entfernen;
vecenīte aizgaudās Trik.

Avots: EH I, 23


aizgauties

àizgautiês, zu viel für sich nehmen: neaizgaunies nu! A. - Ottenhof, Trik.

Avots: EH I, 23


aizgavēnis

àizgavẽnis: àizgavênis 2 Kaltenbrunn, (mit ê 2 ) Dunika, àizgaviņi 2 Mahlup, der Tag vor Aschermittwoch aizgavēnis Lub., Lös., Meselau "laiks kādas nedēļas priekš gavēņa"; aizgavêņi 2 Pilda n. FBR. XIII, 57 заговѣнье" ": aizgaviņi staigā kuopā ar lieldienām. pēc aizgaviņiem par septiņām nedēļām ir lieldienas. aizgaviņi ir vienumē̦r uoterdien, tūlīt nākamā piektdienā sākas gavins Mahlup. aizgaveni (sc.: gāju) šļūkāties BW. 32271.

Avots: EH I, 23


aizgavēnis

àizgavẽnis (li. ùžgavėnios), der Sonntag nach Fastnacht Neik.; auch: die Woche nach Ostern; die Zeit nach der Fastenzeit Aahof; àizgavẽņi, Fastnachtabend (Oppekn. n. U.), aizgavēņu vakars Apsk. I, 192, Fastnachtabend.

Avots: ME I, 26


aizgavēties

àizgavêtiês, anfangen zu fasten: tamā dienā jie aizgavējās Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 23


aizgavilēt

àizgavilêt, mit Jubeln sich entfernen: līguotāji tâ ir aizgavilēja Oknist. Refl. -tiês: auch Spr.

Avots: EH I, 23


aizgavilēties

àizgavilêtiês, anfangen zu jubeln: viņam aizgavilējās krūtīs kāda balss Niedra.

Avots: ME I, 26


aizgāzt

àizgâzt,

1) hinter etwas stürzen
(tr.), giessen: a. kam ūdeni aiz kakla;

2) vor etwas stürzen
(tr.) Spr.: a. kuokus ceļam priekšā. šķūnī salmus nuo augšas gāžuot zemē, var a. sienam priekšā;

3) vollstürzen:
a. bedri. Refl. -tiês,

1) fortstürzen
(intr.); fortströmen: nu jau strauts rāmāki te̦k, lielums ūdens jau aizgāzies Siuxt;

2) vor etwas hinstürzen
(intr.): kuoks aizgāzies ceļam priekšā;

3) zustürzen, vollstürzen
Spr.: grants bedres aizgāzušās ciet Siuxt;

4) (schnell) fort-, hingehen, -fahren (verächtlich gesagt):
laikam jau atkal uz kruogu aizgāzās Siuxt. vinš aizgāzās pruom.

Avots: EH I, 24


aizģelbis

àizģelbis, das Amulett * K. M., Dz. V.

Avots: ME I, 29


aizģelbt

àizģelbt oder [aizģelbêt?], heilen, vorbeugen: vē̦de̦ra sē̦rgu aizģelbuošas zāles, prophylaktisches und heilendes Mittel. Buschh.

Avots: ME I, 29


aizģemberēt

àizģem̃berêt, intr., wackelnd, taumelnd sich entfernen weggehen, hingehen: tas jau aizģenberēja uz kruogu Kursiten [zu ģemberis].

Avots: ME I, 29


aizģeņģerēt

àizģeņ̃ģerêt, intr., weg-, hingehen: viņš aizģeņģerēja mājās B. Vēstn.

Avots: ME I, 29


aizģērbt

àizģḕrbt, putru, zur gekochten Grütze Zukost, Zutat hinzulegen PS., s. aizdarīt [und ģērbt].

Avots: ME I, 29


aizģībt

àizģìbt, in Ohnmacht fallen: kundze aizģībusi.

Avots: ME I, 29


aizģist

àizģist, ‡

2) sich (plötzlich) besinnen, erinnern
Spr., Wid.

Avots: EH I, 26


aizģist

àizģist, tr., für jem. eintreten, sorgen: par kuo tu mani neaizģidi Etn. III, 145. tē̦vs rāj dē̦lu, māte viņu aizģied.

Avots: ME I, 29


aizglabāt

àizglabât, ‡ Subst. àizglabâšana, das Konservieren Pēterburgas Avizes II, 224.

Avots: EH I, 24


aizglabāt

àizglabât, tr., verstecken, verwahren, aufbewahren. Refl. -tiês, sich verstecken.

Avots: ME I, 27


aizglābt

àizglâbt,

1) schützen, retten
(perfektiv): nuo viņiem ābuolus nevar a. Golg. aizglābt cilvē̦ku nuo suoda Bers.;

2) rettend, schützend fort-, hintransportieren:
a. ābuolus uz klēti;

3) heilen
(perfektiv): pūšļuotājs nevarēja vairs ruozi a. Refl. -tiês, sich retten, sich erwehren (perfektiv): nevar ne aiz˙glābties Bers.

Avots: EH I, 24


aizglāsīt

àizglāsît, streichelnd entwenden: čigāniete glāsīja, glāsīja, kamē̦r aizglāsīja ir naudas maku nuo kabatas Vīt.

Avots: EH I, 24


aizglāstīt

àizglāstît, fortstreichen: a. matus nuo pieres uz pakausi Bauske, C.

Avots: EH I, 24


aizglaudīt

àizglaudît, hinter etwas streichen (perfektiv): a. matus aiz ausīm.

Avots: EH I, 24


aizglaust

àizglaust,

1) hinter etwas streichen
(perfektiv): a. matus aiz ausīm;

2) heimlich hinter etwas stecken
(mit ) Dunika, Kal., O. - Bartau, Rutzau: a. kuo aiz skapja. Refl. -tiês, sich hinter etwas schmiegen (perfektiv): bē̦rns aizglaudies mātei aiz muguras.

Avots: EH I, 24


aizglāzāt

àizglãzât Dunika, mit Fensterscheiben versehen: a. luogu.

Avots: EH I, 24


aizglēbt

àizglêbt, rettend, schützend fort-, hintransportieren: a. sienu uz kūtsaugšu Wolmarshof.

Avots: EH I, 24


aizglīst

àizglīst, verschleimen (intr.) Wid.

Avots: EH I, 24



aizgludināt

àizgludinât, zuglätten: uz ceļa visas bedres jau aizgludinātas Dunika.

Avots: EH I, 24


aizglumēt

àizglumêt, sich mit Schleim anfüllen: caurums aizglumējis Jürg.

Avots: EH I, 24


aizglumt

àizglùmt, anfangen schleimig, glatt zu werden: putra jau aizglumusi C.

Avots: EH I, 24


aizglūnēt

àizglūnêt, sich heimlich (still) entfernen Spr.

Avots: EH I, 24



aizgņauzt

aîzgņaûzt 2 Dunika, verrenken: a. kaklu.

Avots: EH I, 24


aizgniezt

àizgniezt, wegschleppen, wegtragen: aizgniezt pruojām visas nuočieptās mantas Kand.

Avots: ME I, 27


aizgoļa

àizguoļa, ein Bretterverschlag im Stalle, gew. aizgalds K. [vielleicht eine Kontamination von guoļa und aizgalds].

Avots: ME I, 29



aizgore

àizguore: auch Prl.,

1) : auch AP. (mit ùo ): aizguores visas ir pilnas prusaku.

Avots: EH I, 26


aizgore

àizguore,

1) der Raum hinter dem Ofen, der Raum zwischen der Wand und dem Ofen od. auch der Ofenbank
Druw., Lasd., [auch in Schujen];

2) der Vorderofen, der vordere Teil des grossen Ofens bis zur
aizuote Laud.;

3) Ofenröhre
(Sessw.);

4) ein Raum zwischen zwei Gebäuden
Lasd., Druw., A. X, 1, 416, AP. In den Bedeutungen 1 - 3 wohl zu gars; vgl. гарь "ausgebrannter Ort im Walde", klr. výhar "Brandstätte" un pr. goro "Herd", wo das o auf o' zurückgehen kann. Bedeutung 4 ist vielleicht aus 1 entstanden, als die Bedeutung von -guore nicht mehr klar war.]

Avots: ME I, 29


aizgorīties

àizguorîtiês, sich drehend, rekelnd, wackelnd hin-, weggehen: viņa aizguorās līdz luogam Vēr. II, 522.

Avots: ME I, 29


aizgouznītis

àizguoznĩtis, ein kleiner Laib Brot, der in dem Vorofen von den Kindern geröstet wird, während noch der Ofen heizt Bers.

Avots: ME I, 29


aizgoze

aizguoze "aizguozne" Vīt.: krūmu aizguozē Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 88.

Avots: EH I, 26


aizgozne

àizguozne, ‡

2) saules aizguozne, ein vom Wind geschützter, sonniger Ort, die Sonnenseite:
saules aizguoznē sildīties Bers.

Avots: EH I, 26


aizgozne

àizguozne, der Raum hinter dem Ofen: aizguozne - aizkrāsnē, kur guozīties Bers.

Avots: ME I, 29


aizgrabēt

àizgrabêt, mit Geknarr, Gerassel sich entfernen: aizbrauce: aizgrabēja vien Oknist. Refl. -tiês,

2) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuons aizgrabējās.

Avots: EH I, 24


aizgrabēties

àizgrabêtiês, anfangen zu knarren, zu rascheln: durvis aizgrabējās D.

Avots: ME I, 27


aizgrābīgs

àizgrâbîgs, ergreifend, rührend, begeisternd: cik sirsnīgu un aizgrābīgu vārdu runāts! A. XV, 2,245. svilpuot aizgrābīgi Purap. J. str. 33.

Avots: ME I, 27


aizgrabināt

àizgrabinât,

1) mit Geknarr, Gerassel sich entfernen:
aizgrabināja ar tiem mē̦slu ratiņiem Bauske;

2) raschelnd, rasseln machend fortschaffen, hinter etwas schaffen
(perfektiv) : a. (forttreiben) peles. peles aizgrabina maizi aiz skapja. Refl. -tiês,

1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rascheln, zu rasseln, zu klappern:
pele skapī aizgrabinājās;

2) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuons aizgrabinājās.

Avots: EH I, 24


aizgrābīt

àizgrãbât,

1) wiederholt greifend fortschaffen:
a. salmus nuo ceļa;

2) (wiederholt greifend) mit den Händen zuschütten:
a. nelielu bedri ar ruokām.

Avots: EH I, 25


aizgrābsma

àizgrābsma, die Begeisterung, das Entzücken Janš. Līgava II, 256.

Avots: EH I, 25


aizgrābstīt

àizgrābstît,

1) wiederholt greifend fortschaffen:
a. gružus;

2) (wiederholt) fortharken; zuharken:
a. vadziņu ar grābekli ciet Stenden. Refl. -tiês,

1) tappend, tastend bis zu einer gewissen Stelle gelangen, fortgelangen:
tumsā gar siênu a. līdz durīm;

2) sich einen Diebstahl zu Schulden kommen lassen
Bauske.

Avots: EH I, 25


aizgrābt

àizgrâbt, tr.,

1) packen, ergreifen:
aizgrābt aiz kājām. Dieva namā man aizgrābuši Gl., Apostelgesch. XXVI, 21 (in der neusten Ausgabe: sagrābuši). pūķis ņe̦m naudu, kur vien aizgrābj LP. VI, 94;

2) bis zu einer bestimmten Stelle hinharken:
sienu līdz šķūnim;

3) bildl. rühren, ergreifen, entzücken:
runa viņus aizgrāba Kaudz. M. prātā aizgrābts jauneklis Neik.;

4) plötzlich benehmen, Sinne, Kräfte, Verstand
L., St., U. aizgrābts, gelähmt, vom Schlage gerührt, im Krampfe liegend U. Refl. -tiês, für sich ergreifen, uneig. sich begeistern: pavārs ļuoti aizgrābās nuo kar,a vaduoņa aprakstiem Vēr. I, 1413.

Avots: ME I, 27


aizgrābtība

àizgrâbtĩba, Begeisterung, Entzücken: savā aizgrābtībā dzejnieks nebeidz slavēt un cildināt dievu SDP. VI, 52. aizgrābtībā viņs pieskandināja pie glāzes A. XV, 1, 423. viņam vajadzēja tik sargāties nuo aizgrābtības un nemiera Lautb. L. 88.

Avots: ME I, 27




aizgramstīt

àizgram̃stît, fort-, hinraffen: ar grābekli žagarus a. pruom.

Avots: EH I, 24


aizgramzt



I àizgramzt (?), einen brüllenden Laut von sich geben:
lācis nuogāja uz mežu, ka aizgramze (poln. zaryczał) Zbiór XVIII, 388. Dies ajzgramzia ist vielleicht fehierhaft für *ajzgriamzia aus *aizgremze (zu gremzt 2 ); vgl. übrigens auch Schreibungen wie III p. prt. pakora ebenda 390 aus pakāre, is iespēre.

Avots: EH I, 24


aizgramzt

II àizgram̃zt (??) Gr. - Roop, N. - Peb. "mit einem stumpfen Beil (einen Baum) anhauen"(?).

Avots: EH I, 24


aizgrandīt

àizgrandît, fort-, hinstossen: nez kur nu viņi kaŗuoti aizgrandījuši? Refl. -tiês, sich rüttelnd fort-, hinfahren: a. pa meža ceļu Vīt.

Avots: EH I, 25



aizgraust

àizgraust,

1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
kādu reizi aizgraude, i vairāk negraude Kaltenbrunn;

2) "bedonnern":
sniegs, kuo pē̦rkuons aizgraudis, lē̦ti nekūst Vīt. Refl. -tiês auch AP., Lub.

Avots: EH I, 25


aizgrausties

àizgraustiês, -žuôs, -duôs, anfangen zu donnern, zu rollen: tāļumā dun, tad aizvien tuvāk, aizvien stiprāk sāk aizgrausties Etn.

Avots: ME I, 27


aizgraut

àizgŗaût: Refl. -tiês,

2) a. sev kuo priekšā Dunika, Kal., O. - Bartau, vor sich etwas hinstürzen
(tr.)

Avots: EH I, 26


aizgraut

àizgr,aût, tr., hinstürzen, niederstürzend versperren: ceļu. Refl. - sich schwerfälling hinter etwas hinsetzen (aizkrāsnē), hinbrausen, tönen: dziesma aizgrāvās pāri uz upes pusi MWM. X, 242.

Avots: ME I, 28


aizgrauzdēt

àizgràuzdêt, anfangen zu rösten: aizgrauzdē̦tas kaņepes. Refl. -tiês, anfangen zu schwelen: kuoks lielā karstumā aizgrauzdējies.

Avots: EH I, 25


aizgrauzt

àizgraûzt: ‡ Refl. -tiês, nagend hingelangen Dunika u. a.: tārps aizgrauzies līdz serdei.

Avots: EH I, 25


aizgrauzt

àizgraûzt, tr., annagen: ābuolu.

Avots: ME I, 27



aizgravis

aizgravis Bers., ein hinter einer Schlucht sich befindendes Feld od. eine solche Wiese.

Avots: EH I, 25


aizgrāvot

àizgr,ãvuôt, -êt PS., tr., mit einem Graben absperren, abschliessen: lauku, ceļu.

Avots: ME I, 28


aizgrebt

àizgrebt, anfangen auszuhöhlen, auszuschrapen: aizgre̦bta kaŗuote.

Avots: EH I, 25


aizgrēda

àizgrè̦da, der Platz hinter dem Holzstapel AP. ej, pastāvies aizgrē̦dā Tirs.

Avots: ME I, 27


aizgreibt

àizgreĩbt Dunika, Kal., Rutzau, hinter etwas fassen: a. kam aiz kakla.

Avots: EH I, 25


aizgremdēt

àizgrèmdêt,

1) hinter etwas versenken:
a. murdu aiz akmeņa;

2) "запрудить,заложить" Spr.

Avots: EH I, 25


aizgremot

àizgre̦muôt, kauend verschlucken: guovs aizgre̦muojusi zeķi Bauske. Refl. -tiês. anfangen zu kauen: guovs atkal aizgre̦muojās Golg.

Avots: EH I, 25


aizgremt

àizgrèmt 2 Ass. - Kalt., plötzlich, eine kurze Zeitlang dumpfe Laute von sich geben (z. B. beim Verwinden von Schrnerzen): aizgrēme, aizgrēme, i nuoklusa Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 25


aizgremzt

àizgremzt, anfangen zu nagen: aizgre̦mzts kuoks Bauske. Refl. -tiês, zornig werden, zu zürnen anfangen Bauske.

Avots: EH I, 25


aizgribēt

àizgribêt,

1) irgendwohin weggehen wollen:
māte gan negribēja dē̦lam ļaut iegātņuos, bet dē̦ls pats turp aizgribēja. Refl., von einer Begierde, Lust angewandelt werden, von einem Verlangen befallen werden: aizgribējās zivu Zb. XVIII, 278.

Avots: ME I, 27


aizgribēties

àizgribêtiês: jam aizgribējās (r. захотѣлось ) pabraukaļāt Pas. VII, 465.

Avots: EH I, 25


aizgrieznis

àizgrieznis,

1) der Riegel, Vorschieber
PS., Gold.;

2) das von dem Schwung der Sense nicht erfasste Gras oder Getreide in der Schwade
Gold.;

3) die Flusskrümmung
(līcis): aizgrieznī zivis ķer, Annenhof, Annenburg;

4) der Strick, mit dem man die Femerstangen an die vordere Stütze der Schlittensohlen anbindet
Druw.

Avots: ME I, 27


aizgriezt

àizgrìezt,

1) : ja aizgriêztu maizi pie duonas atstāj, tad badu aizgriež RKr. XIX, 101. ja čiepstēsi, aizgriezīšu kaklu Veselis Saules kapsēta 102; ‡

3) jem. auflauern
Ass. - Kalt.; (an einer einsamen Stelle) jem. erfassen, jem. den Weg vertreten Golg.: puiši bija aizgriezuši Jāni un tuo smagi piekava Golg. aizgriezīs i saduos! Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 25


aizgriezt

àizgriêzt, ‡

3) ansägen:
kuoku aizgriezuši bija labi dziļi Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 25


aizgriezt

àizgriêzt, tr.,

1) eine Schnittwunde beibringen, anschneiden:
sieviete gulējusi ar aizgrieztu rīkli LP. VI, 185. spārni aizgriezti Vēr. II, 817;

2) von dem bösen, vor dem Essen gehörten Geschrei der Schnarrwachtel:
kad grieze aizgriež, tad ruokas sagriež JK. II, 71.

Avots: ME I, 27


aizgriezt

àizgrìezt, tr.,

1) hinwegkehren, wegwenden; kehren:
aizgriezt ratus ceļam priekšā;

2) (kehrend) zumachen, zudrehen:
Lāčplēsis atrada kambar,a durvis aizgrieztas Pump. mucai tapu aizgriezt LP. I, 188. kalējs aizgriež skrūvbeņķi cieti. Refl. -tiês,

1) sich wegwenden, sich hindrehen:
tad viņš aizgriezās uz sienu Blaum. ellē lai aizgriežas visas nelaimes Tr. 123. valuodas var aizgriezties nuo lietas pruom MWM. VIII, 562;

2) sich zudrehen, sich drehend schliessen:
skrakšķē̦dama aizgriezās atslē̦ga A. XX, 653.

Avots: ME I, 27


aizgrīļot

àizgrĩļuôt, refl. -tiês, hinwankend, taumelnd hinweggehen: B. aizgrīļuo līdz suolam Vēr. I, 1356. viņa aizgrīļuojās līdz kunga mājām Blaum.

Kļūdu labojums:
hinwankend = hinwanken

Avots: ME I, 27


aizgrimt

àizgrimt, sinken, hinsinken: saule aizgrima aiz meža stūr,a A. XX, 651.

Avots: ME I, 27


aizgrīzēt

àizgrĩzêt Stenden, mit einem grĩzeklis 1 verriegeln: āra durvis bijušas nuo iekšpuses aizgrīzētas Janš. Dzimtene V, 138.

Avots: EH I, 25


aizgrodot

àizgrauduôt [zu grûst],

1) wegstossen, weiterschieben:
gribē̦dams akmentiņu izvilkt, tuo vēl tāļāku aizgrauduoja Tirs. n. JK.;

2) verstopfen
Spr.;

3) leihen:
aizgrauduo man kādu nieku līdz rudeņam! Ruhental.

Avots: ME I, 27


aizgrozīt

àizgruõzît, hin- und herdrehend, -wendend fort-, hinschieben: a. skapi uz citu vietu. a. bluķi Bers. Refl. -tiês, sich hin- und herdrehend, -wendend fort-, hingehen: viņa lē̦nām aizgruozījās uz istabu (von einer wohlbeleibten Frau gesagt).

Avots: EH I, 25


aizgrožot

àizgrùožuôt, das Lenkseil, die Leine anlegen: ze̦lta gruožus aizgruožuoju Pūrs II, 60.

Avots: ME I, 28


aizgrudzināties

àizgrudzinâtiês, anfangen zu wiehern, einen wiehernden Laut von sich geben Spr.

Avots: ME I, 27


aizgrust

àizgrust, refl. àizgrustiês, anfangen zu schwelen: malka aizgruzdusi. kuoks lielā karstumā aizgruzdis. pīpējuot drēbes aizgruzdušās Wolmarshof. tās (spalvas) nu aizgrūzd Pas. VII, 322,

Avots: EH I, 25


aizgrūst

àizgrûst, ‡

5) a. kam naudu priekšā, jem. mit Geld bestechen:
izmeklēšanas iestādēm aizgrūdis naudu priekšā Janš. Dzimtene II, 313; ‡

6) (mit einer Schaufel) zuschütten:
a. vajaga duobis Ass. - Kalt. jis... saimi aizgrūde ar sniegu Pas. IV, 278 (aus Ludsen).

Avots: EH I, 25


aizgrūst

àizgrûst,

1) hin-, wegstossen:
viņš aizgrūda laivu upes vidū;

2) zustossen:
durvis aizgrūst Kaudz. M. 359. aizgrūda vārtuos kārti BW. III, I, 46. Bildl. gan mínstinās šā, gan tā, - nevar un nevar - kā aizgrūsts, wie vernagelt LP. V, 111;

3) hinschicken:
viņš tūliņ aizgrūdis uz muižu JU;

4) mit schweren Schritten hingehen:
viņš aizgrūda uz mežu. Refl. -tiês, sich hinstossen, sich wohin begeben: nav neviena mājās; visi aizgrūdušies uz tirgu Mag. XIII, 67.

Avots: ME I, 27, 28


aizgrūstīt

àizgrūstît, (wiederholt) fort-, hin-, hinter etwas stossen.

Avots: EH I, 25


aizgrūt

àizgr,ût, verschüttet werden: aka aizgr,uvusi. ūdeņi ir aizgr,uvuši Jes. 16, 6.

Avots: ME I, 28


aizgruzdēt

àizgruzdêt, refl. àizgruzdêtiês, anfangen zu schwelen: malka aizgruzdējusi (aizgruzdējusies).

Avots: EH I, 25


aizgubāt

àizgũbât, sich in gebückter Haltung entfernen C.

Avots: EH I, 26


aizgubt

àizgubt, sich hinter etwas bücken: a. aiz ciņa, aiz krūma.

Avots: EH I, 26



aizguldināt

àizguldinât,

1) schlafen legen
(perfektiv): a. bē̦rnu;

2) hinter etwas betten:
a. bē̦rnu aiz skapja;

3) verschlafen lassen:
māte meitu aizguldinājusi (hat nicht zeitig geweckt).

Avots: EH I, 26


aizguldīt

àizguldît, ‡

2) vor jem. (etwas) niederlegen
Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 26


aizguldīt

àizguldît, verschlafen lassen: tu laikam gribēji mani aizguldīt Vīt. 61; Līze mani ir tīšām aizguldījusi Vīt. 52.

Avots: ME I, 28


aizguldzenēties

àizguldzenēˆtiês, sich würgen, ausser Atem kommen: divreiz, trīsreiz viņa aizguldzenējās, mēģinādama e̦lpu atņemt A. XII, 583.

Avots: ME I, 28


aizgulēt

àizgulêt, ‡

5) aizgulē̦ts piens "Milch, die über Nacht oder 24 Stunden in der Brust geblieben";


6) āzgulêt "befestigen, beim Kaltn, anlegen (?)"
Mag. XVII, 1, 79 (aus der kur. Nehrung).

Avots: EH I, 26


aizgulēt

àizgulêt, tr.,

1) verschlafen, schlafend versäumen:
tu esi bruokastis aizgulējis;

2) vai es tavu miegu aizgulēšu? Brigader;

3) viņa ir aizgulē̦ta U., sie ist schwanger
[vgl. aruss. залеже ю "coiit cum ea" in Sreznevskis Wörterb. 925];

4) viņam netīk sievas aizgulēt U, er will nicht getrennt von seiner Frau schlafen;

5) Refl. -tiês, sich verschlafen:
tu esi šuorīt aizgulējies Purap.

Avots: ME I, 28


aizguls

aizguls "Wolken, die von éiner Seite heraufziehen, éine Seite verdecken" Domopol.

Avots: EH I, 26


aizgult

àizgul˜t, ‡

2) sich mit Schmutz anfüllen, versanden:
laikam caurums ir aizgulis, ka nete̦k Ass. - Kalt. Refl. -tiês: aizgājis uz māju un aizgulies Pas. IV, 212 (aus N. - Peb.).

Avots: EH I, 26


aizgult

àizgul˜t PS., sich hinlegen, sich lagern: aizgula me̦lns debess BW. 14650. mednieks aizgulst aiz krūma Antr. II, 26. Gew. refl. -tiês: viņam aizgulstas šķē̦rsu uz lielceļa cilvē̦ks LP. VII, 965.

Avots: ME I, 28


aizgulte

àizgul˜te, der Raum hinter dem Bette.

Avots: ME I, 28


aizgumdīt

àizgumdît, fort-, hintreiben: a. vistas KatrE. sieva vīru aizgumdīja (bewog hinzugehen) uz tiesu.

Avots: EH I, 26


aizgumt

àizgumt, einen Bruch bekommen: liecamais kuoks aizgumis Warkh.

Avots: EH I, 26


aizgumza

aizgumza, eine geringe Biegung, Krümmung: aizgumzā sliece pārplīsa Vīt.

Avots: EH I, 26


aizgumzāt

àizgumzât,

1) unordentlich, verknillend hinter etwas stecken:
a. lakatu aiz kakla Bauske;

2) wankend, schwerfällig sich entfernen:
aizgumzāja pa ceļu Jürg. lācis lēniņām aizgumzāja Vīt.

Avots: EH I, 26


aizgumzīt

àizgumzît,

1) heimlich entfernen:
čigāniete kuo aizgumzīja Trik.;

2) heimlich hinter etwas stecken:
a. kuo aiz gultas Trik.;

3) herunter bekommen:
a. kumuosu lejā (z. B. von Enten gesagt).

Avots: EH I, 26


aizguņģis

àizguņģis Bers., ein abgeteilter Raum im Zimmer: turpina ceļu uz savu aizguņģi Ezeripš Leijerk. I, 267.

Avots: EH I, 26


aizgunīt

àizgunît,

1) ein helles Feuer entfachen:
mēs labi ātri aizgunījām un, gaišai liesmai lātījuot, sākām dūlēt Vīt.;

2) sich schnell entfernen
Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 26


aizgurdzēt

àizgur̂dzêt, mit gurgelnden Lauten sich entfernen: ūdeņi aizgurdz. Refl. -tiês, aufgurgeln: kaklā kas aizgurdzējās Trik.

Avots: EH I, 26


aizgurkstēties

àizgurkstêtiês, aufknistern: sniegs aizaaurkstējās.

Avots: EH I, 26


aizgurne

aizgurne "vieta aiz sietavām": ve̦cā māte izvilka tuteni nuo aizgurnes Vīt.

Avots: EH I, 26



aizgurt

àizgur̃t, intr., inch., ermatten, müde werden: viņš aizguris apsēdās.

Avots: ME I, 28


aizgūstīties

àizgũstîtiês, in der Verbind. runāt aizgūstīdamies "mit Pausen sprechen" Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 26


aizgūt

àizgũt, ‡

3) "eine nicht ganz verheilte Wunde schmerzhaft berühren":
jis aizguva man pirstu Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 26


aizgūt

àizgũt,

1) erraffen, ergreifen:
tas visu vē̦las aizgūt Dond. gluži aizgūts viņš sēdēja A. IX, 309. dažs tā aizgūts (verwirrt), ka pat ce̦puri aizmirst nuoņemt A. XII, 205;

2) entlehnen:
attīstību tie aizguvuši nuo citām tautām Apsk. I, 170. savas dzejas formu dažkārt aizguvis nuo tautas dziesmām Vēr. I, 1322. Refl. -tiês,

1) für sich erraffen:
viņš sev vien kuo aizgujas, ka uotram nekas nepaliek U.;

2) sich überstürzen, versagen:
viņa balss palika arvienu klusāka, valuoda juo vairāk sāka aizgūties, tad tas apklusa pavisam A. XI, 252. Besonders beliebt und gebräuchlich ist das Part. aizgūdamies zur Bezeichnung der eifrigen, energischen, wetteifernden, schnellen Handlung: zirgs ē̦d ābuoliņu aizgūdamies Nigr. viņa drāza vaļā aizgūdamās, sie lief spornstreichs Apsk. I, 1079. viņa vārdi nāca aizgūdamies A. XII, 251. viņš aizguvies runāja Dok. A. 40. tuo viņas dara, kā aizgūdamās (wie im Wetteifer), viena aiz uotras A. XII, 6.

Avots: ME I, 28


aizgūtne

àizgũtne,

3) aizgūtnēm

b) auch AP.: mājas darbi tâ˙pat aizgūtnēm vien ir jāpadara;

c) grib aizgūtnēm, will über die Gebühr
BielU.

Avots: EH I, 26


aizgūtne

àizgũtne,

1) der Eifer, Wetteifer, die eifrige Ausnutzung der Mussestunden:
un cik viņš varējis rakstīt, tas arī vairāk tikai aizgūtnes darbs A. XX, 75;

2) der Vorrat:
tam vēl rudzi aizgūtnē. tam jau naudas aizgūtnēm, in Hülle und Fülle AP., JK.;

3) besonders häufig der Dat. - Instr. Pl. aizgūtnēm,

a) im Wetteifer, eifrig, schnell:
ar barbaru tautām aizgūtnēm cīnīties Kronw. strādājam aizgūtnēm Apsk. pļāvēji, aizgūtnēm pļaudami, stipri sacensās, lai nebūtu pēdējais bars jāpļauj Pūrs III, 65. žagata aizgūtnēm iemetās eglē LP. V, 181;

b) nebenbei, gelegentlich, wenn die Verhältnisse es dem Eifer erlaubten:
saimnieka dē̦ls iet pie mājas darbiem, bet aizgūtnēm viņš strādā arī galdnieka darbu Tirs., JK., Etn. IV, 162.

Avots: ME I, 28


aizgūtnība

àizgũtnĩba, Eifer, Wetteifer, Gier: par šādu rakstīšanas aizgūtnību katrs tuoreiz priecājās Müller 114. šeit nebeidzama aizgūtnība, Wettkampf, Wetteifer Pūrs III, 73. aizgūtnība pēc pasaules mantām A. XI, 583.

Avots: ME I, 28



aizgūtnīgs

àizgũtnîgs, eifrig, feurig, hastig, zu übertreffen bestrebt: aizgūtnīga censība Kronw. aizgūtnīgiem vārdiem tas runā par latviešu tautas likteni Aps. aizgūtnīga steidzība A. XI, 618.

Avots: ME I, 28, 29


aizgūtnis

àizgũtnis, ein gar gefrässiges Tier oder ein solcher Mensch (Hasenpot), Geizhals, ein Gieriger, Hastiger: tē̦vuocis cietsirdīgs un aizgūtnis Dünsb.

Avots: ME I, 28


aizgvelzt

àizgvelzt,

1) vollschwatzen, -faseln:
a. kam ausis Gr. - Buschh., Warkh.;

2) im Schwatzen, Faseln übertreffen
Saikava. Refl. -tiês "sākt gvelzt, nekārtīgi runāt" Bauske.

Avots: EH I, 26


aizīdēties

àizĩdêtiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen leise zu brüllen: guovs aizīdējās.

Avots: EH I, 27


aizīdināt

àizdzĩdinât, wiederholt wegtreiben: a. kam mušas O. - Bartau.

Avots: EH I, 22


aizīdzināt

àizîdzinât, ein wenig verärgern Bauske.

Avots: EH I, 27


aizīdzis

àizîdzis (Part. praet. act.), ein wenig verstimmt.

Avots: EH I, 27


aiziere

àiziẽre AP., àiziẽris ebenda, der Raum zwischen dem Ofen und der Wand: nuo... aiziera iznāca arī Līze Azand. 125. Zu iẽre.

Avots: EH I, 27


aiziet

àiziêt,

4) guovs aiziet ciet Siuxt, die Kuh hört auf, Milch zu geben;


5) sich einfinden, eintreten:
aiziet vakars Pas. V, 426 (aus Welonen). tē̦vam aizgāja dusmes IX, 105; ‡

6) = iziet 8: nu tev... atkal... it šķībi aizgāja Pēterburgas Avīzes II, 193. Refl. -tiês,

3) für jem. eintreten:
ve̦cais tē̦vs aizgājās pa viņam Gr. - Buschh. viņš jau cieši aizgājās pa viņai ebenda.

Avots: EH I, 27


aiziet

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30


aiziet

àiz˙iêt, Interj. des Jubels, auf! vorwärts! fort! uzgavilē, ka viss mežs nuošalc: aiziet! Purap. Kkt. 83, JR. V, 168, Saul. I, 115, 186.

Avots: ME I, 30


aizietene

àiziêtene, der Weggang (Spr.).

Avots: ME I, 30


aizirdināt

àizir̃dinât, lockernd zuschütten: a. vagu Bauske.

Avots: EH I, 26


aizirdzēt

*àizirdzêt od. *àizirgt, fort-, hinrieseln, -fluten (von Tönen): tâ kâ nievu skaņa aizirdz gaisuos Plūd. Domas I, 537.

Avots: EH I, 26


aizirt

àizirt, hinrudern bis zu einer gewissen Stelle. Bildl. - sich hinwenden: viņa mirkļi aizira uz māti Blaum. Refl. -tiês: tad tie nu vairāk nekā pusjūdzi aizirušies Joh. 6, 19.

Avots: ME I, 29


aizirt

àizir̃t, anfangen auszufasern, sich zu zertrennen: drāna aizirst, die Näthe des Kleidungsstückes beginnen sich aufzutrennen. Bildl. - verweht werden: ceļā ziemu aizirst pē̦das.

Avots: ME I, 29


aizirt

II àizir̃t, ‡

2) sich (bis zu einer gewissen Stelle) auftrennen; ausfasernd bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
zeķe aizirusi līdz pusei. viņam mati aiziruši uz pieres Bers.

Avots: EH I, 26


aizīt

àizît 2 (= li. aižýti "enthülsen?) zuobus Warkl., die Zähne zeigen, grinsen. Refl. -tiês, ironisch, herausfordernd lächeln: nezinu, kā jis tiê aizījās Warkl. n. FBR. XI, 120. Vgl. auch aisît.

Avots: EH I, 27


aizizgājušais

àizizgãjušais Dunika, der vorvergangene: aizizgājušu svētdien[u].

Avots: EH I, 26


aizjādelēt

àizjādelêt (zirgu), zwecklos hin und her reitend hinreiten (tr. und intr.): nezin kur viņš aizjādelējis (zirgu). Refl. -tiês Jürg., = àizdaũzîtiês.

Avots: EH I, 27


aizjādināt

àizjādinât, hin-, wegreiten machen: nīcenieks ar savu... kumeļu aizjādinās viņu sev līdza Janš. Mežv. ļ. II, 11 (ähnlich S. 142).

Avots: EH I, 27


aizjārēt

àizjãrêt C., àizjãrêtiês Wolm., tollend, herumrasend hin-, weggeraten: bē̦rni aizjārējuši(es) uz mežu.

Avots: EH I, 27


aizjāt

àizjât,

1) a. kam priekšā,

a) jem. im Reiten überflügeln (zuvorkommen),

b) vor
(lokal) jem. hinreiten, ihm dadurch den Weg sperrend;

2) hin-, wegfahren
(tr.), -führen Memelshof: kad tu jāsi uz sē̦tu, aizjāj manu bābu ar!

3) "unerlaubterweise fortlaufen":
aizjāj atkan guovs par pļavu! Ass. - Kalt.; ‡

4) fortwerfen (so, dass das Fortgeworfene schwer aufzufinden ist):
nezin kur tie bē̦rni nazi aizjājuši! Ass. - Kalt. ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ àizjādelêtiês;

2) a. citiem priekšā, unschicklich oder sinnlos andere im Reiten überholen;

3) man aizjājies par tālu, ich bin unversehens zu weit geritten.

Avots: EH I, 27


aizjāt

àizjât, hinreiten, wegreiten, tr. u. intr.: aizjāt zirgu uz mežu. viņi aizjāja pruojām.

Avots: ME I, 30


aizjauda

àizjaũda, Vorahnung: mātes aizjaudas izrādījās par dibinātām B. Vēstn. ar nelāgām aizjaudām viņš sāka savu kumuodi vē̦ruot B. Vēstn.

Avots: ME I, 30


aizjaukt

àizjàukt,

1) (vor etwas) sperrend ausstreuen:
sienu a. ceļam priekšā;

2) anfangen zu zerstören, auseinanderzureffeln:
puisis atstājis sētiņu aizjauktu;

3) ein wenig verwirren:
meita aizjaukusi puisim prātu. Refl. -tiês "davonziehen" U.

Avots: EH I, 27


aizjaunnedēļ

àizjaûnnedẽļ, Adv., in der nachnächsten Woche Kaltenbrunn, Linden, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 27


aizjausme

aizjausme, die Ahnung, das Verständnis; viņam nav ne mazākās aizjausmes Bers.

Avots: EH I, 27


aizjautāties

àizjaũtâtiês, (plötzlich) eine Frage stellen Bers., Saikava.

Avots: EH I, 27


aizjemt

àizjemt,

1) benehmen
Oknist: kakls aizje̦mts (von Heiserkeit);

2) anrühren, reizen
Kal.: a. uotra puiku.

Avots: EH I, 27


aizjemt

àizjem̃t, s. àizņem̂t.

Avots: ME I, 30


aizjendzēt

àizjeñdzêt Trik., foppend wegtreiben: a. puišus nuo meitām.

Avots: EH I, 27


aizjobt

àizjuobt Sessw., hin-, weglaufen.

Avots: EH I, 28



aizjoņot

àizjuoņuôt, wegeilen: tas aizjuoņuoja pruojām.

Avots: ME I, 30


aizjoste

àizjuoste, der Raum hinter dem Gürtel: izvilkdams nuo aizjuostes (= r. из-под пояса ) ... maku Janš. Dzimtene 2 III, 37.

Avots: EH I, 28


aizjostēt

àizjuostêt Sermus, hin-, weggehen: tur nu viņš atkal aizjuostē!

Avots: EH I, 28


aizjostīt

àizjuostît juostas galus aiz juostas oder àizjuôstîtiês Bauske, (sich) die Enden des Gürtels hinter den Gürtel stecken.

Avots: EH I, 28


aizjozt

àizjuôzt: ‡ Refl. -tiês, sich zugürten; sich ümgürten: a. zuobe̦nu.

Avots: EH I, 28


aizjozt

àizjuozt,

1) tr., zugürten:
juostu;

2) intr., sich eiligst wohin begeben:
ve̦cais aizjuož pie cūkgana uz lauku LP. I, 33.

Avots: ME I, 30


aizjūdīt

àizjũdît C., hin-, wegtreiben.

Avots: EH I, 27


aizjūgs

àizjûgs,

3) Pferdegeschirr
Sonnaxt; ‡

4) das Gefährt nebst dem Geschirr
Mahlup.

Avots: EH I, 28


aizjūgs

àizjûgs, auch àizjûga,

1) die angespannten Pferde mit dem Gefährt und Geschirr:
pārduot visu aizjūgu, kā iet un stāv. pie istabas durvīm tika viss aizjūgs uz pē̦dām apturē̦ts Kaudz. M.;

2) das Gefährt:
viņš ieraudzījis aizjūgu, baltiem zirgiem aizjūgtu LP. VII, 465;

3) das Geschirr:
kad sataisījis aizjūgu, tad atkal atradis abus pakaļas riteņus nuomauktus Etn. IV, 25.

Avots: ME I, 30


aizjūgt

àizjûgt: iet kâ aizjūgts zirgs Siuxt, geht ohne Unterlass.

Avots: EH I, 28


aizjūgt

àizjûgt, tr., anspannen: ceļa vīri kumeliņus aizjūguši BW. 598. Sprw.: kā zirgs aizjūgts, tā viņš iet. Refl. -tiês, sich vorspannen: nu aizjūgušies 12 vīri priekšā LP. VII, 109.

Kļūdu labojums:
LP. VII, 109. = LP. VII, 1109.

Avots: ME I, 30


aizjūgums

àizjûgums, die schon erfolgte Tätigkeit des Anspannens: es tev duošu savu māsu par kumeļa aizjūgumu Ltd. 1930.

Avots: ME I, 30


aizjukt

àizjukt,

1) auseinanderstiebend hin-, weggeraten:
lapas vējā aizjuka vien pa gaisu; (in Unordnung) wohin hingeraten: mati aizjukuši aiz acīm Janš. Precību viesulis 73. Jukums ar visu... aunu būšuot aizjucis viņā pasaulē Janš. Līgava II, 308;

2) sich verlieren:
nezin kur šī lieta aizjukusi.

Avots: EH I, 27


aizjukurēt

àizjukurêt, faselnd hin-, wegrennen Wellig 169.

Avots: EH I, 27


aizjumt

àizjùmt,

1) (ein Dach) deckend (bis zu einer bestimmten Stelle) hingelangen:
a. līdz vidum;

2) a. jumta caurumu, ein Loch des Daches (deckend) ausbessern, zudecken;

3) a. jumtu, ein Dach zu decken anfangen (und nachher das Decken unterbrechen).

Avots: EH I, 27


aizjundīt

àizjuñdît Salls, mahnend hin-, wegtreiben.

Avots: EH I, 27


aizjūra

àizjũŗa: nuo aizjūrām (r. из-за морей ) Pas. VII, 41. aizjūru zirgi IV, 384, überseeische Pferde.

Avots: EH I, 28


aizjūra

àizjũŗa, das Land jenseit des Meeres: sunīši nebij atnākuši nuo aizjūŗas atpakaļ LP. VI, 767; gewöhnlich der Genitiv: aizjūŗas zemes, die überseeischen Länder LP. VII, 216, A. XI, 758.

Avots: ME I, 30


aizjūrnieks

àizjũrnieks Wid., wer jenseit des Meeres lebt.

Avots: EH I, 28

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (22)

abaju

abaju > abai [auch in Grawendahl], SF. als Sammelzahlwort: [abaju vāģu "beide Wagen" N.-Schwnbg.]; abai slieču pārlūza, die Sohlen beider Schlitten gingen entzwei, abai skrituļu, die Räder beider Wagen BB. XIV, 144. - [Altes Neutrum, gleich apr. abbaien und aksl. oboje dass].

Avots: ME I, 5


atgrūstīt

aigrūstît, wiederholt (oder mehrere Objekte) ab-, zurück-, herstossen; wiederholt stossend weg-, herbewegen: a. skapi nuo sienas.

Avots: EH I, 143


cagrums

caigrums "= cē̦drums" Kreis Dünaburg; "Säure des Brots" Jāsmuiža; "Übelkeit nach dem Essen" Kapiņi.

Avots: EH I, 260


dievaugsts

dievaugst(ai)s, das heilige Abendmahl: dievaugstuo duot Schlock, [Kussen und an der lit. Grenze].

Avots: ME I, 484


iemalis

II ìemails 2 Skaista n. FBR. XV, 52 "das in der Handmühle zu mahlende Getreide".

Avots: EH I, 528


izdraķīt

izdraiķît [aus li. išdraikýti] U., izdràikšķît C., izdraišķît, tr., unordentlich auseinanderwerfend auswühlen.]

Avots: ME I, 728



nokasēt

nùokaisêt, tr., abglühen: akmeni, dzelzi.

Avots: ME II, 793


ogliena

ùoglaine, der Ort, wohin die Kohle von den Pergeln fällt Kalzenau.

Avots: ME IV, 414


sensens

se̦nse̦n(ai)s, sensenẽjs, verstärktes se̦ns, aus alter Zeit stammend, früher, ehemalig, altertümlich: se̦nse̦ni laiki Lāčpl. 8. sensenējuos laikuos Pas. IV, 148 (aus Rositten) u. a. tas ir mans se̦nse̦nais draugs Ahs. se̦nse̦nie paziņas Stari I, 234. pēc se̦nse̦nā tautas uzskata Krieviņ Stāsts 19. tāds jūsu dzimums nuo se̦nse̦nā gala (von alters her) Krilova pas. 77.

Avots: ME III, 818


septīts

septît(ai)s (li. septiñtas, ai. saptátha-ḥ), der siebente; septītām kārtām, siebentens Brasche. Vrgl. auch ahd. sibunto "siebenter" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 487.

Avots: ME III, 819


sests

se̦st(ai)s (li. šẽštas), der sechste. Nebst ai. ṣ̌aṣ̌ṭhá-ḥ, slav. šestъ. gr. έ'χτος, lat. sextus. ahd. sehsto su seši.

Avots: ME III, 821


škalbe

II škaibe(s) Spr., Druw., Pilda, Plm., (mit àl 2 ) Lubn., Meiran, Meselau, Lös., Sessw., Schwanb., = skalbe(s), Kalmus.

Avots: ME IV, 20


škalbes

II škaibe(s) Spr., Druw., Pilda, Plm., (mit àl 2 ) Lubn., Meiran, Meselau, Lös., Sessw., Schwanb., = skalbe(s), Kalmus.

Avots: ME IV, 20


smalkkāršs

smaikkāršs, feindrähtig Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "dräthig").

Avots: EH II, 533


spraņģēt

spraieģêt U., -ẽju, = sprangât: tie spra,nģējuot vē̦de̦ru ar... valgu MWM. v. J. 1896, S. 293.

Avots: ME III, 1010


staga

I staiga,

1) der Gang
Ar., Bers., der Spaziergang A. XX, 265, Wid.: saulei gaŗa staiga Latv. tur liela stazga (= staigāšana) Nötk. nākamības staigā līdz ies . . . atmiņas Pavas. Jānis; staigu (gen. pl.) akmeni, einen wandernden Stein LP. III, 102;

2) = kāja: staigas par gaŗām Celm. likšu pa staigām! Libau;

3) staigas, Stelzen
Durben, Treiden. Vgl. li. staigà "plötzlich".

Avots: ME III, 1038


stagalnieks

staigalniẽks* Norw. 48, Balss, Zaravič, der Nomade.

Avots: ME III, 1038



tapus

taipus, ‡

2) pa tàipus AP., = tai pusē: pa t. klājuoties visādi.

Avots: EH II, 664



vecvecs

ve̦cve̦c(ai)s, uralt: ve̦cve̦cuos laikuos Dīcm. pas. v. I, 73; LP. VI, 170. tas ir ve̦cve̦cais ieradums Ahs. ve̦cve̦cie paziņas Vēr. II, 1194.

Avots: ME IV, 518

Šķirkļa skaidrojumā (28654)

a

a, Ausruf der Fraude, der Angst, des Unwillens, der Zurückweisung: a, kā es te saimniekotu Vēr. I, 399. a, liec mani miera! a, ka tevi jupis parautu!

Avots: ME I, 5


aa

a˙a, a˙ã

1) (li. aà) Ausruf nach einer genügenden Belehrung:
vai pats mājās? - nē, viņš uz lauka. - aa, tad es viņu dabūšu.

2) Ausdruck des Selbstbewusstseins:
viņš jau tevi pārspēj. - aa! Er übertrifft ja dich. - Keine Spur davon!

Avots: ME I, 5


aba

aba, ‡

4) oder Evang. 1753, S. 81, Ulanowska Łotysze 63: nezinu, kai sacīja - tai aba citaiž Warkl. citu reiz aba ituo reiz Pas. IX, 55; aba - aba, entweder - oder
Evang. 1753, S. 62. Aus r. dial. або "oder".

Avots: EH I, 1


aba

aba,

1) eben:
aba tālab, tālab aba, tāpēc aba, eben deswegen; ap kalnu it kā dūmi kūpuļuoja, - aba tālab kalns dabūjis vārdu (zilais kalns) LP. VII, 1324. tas jau aba tas, kas samaitā mūsu krietnākuos nuoduomus. nu ab' tikai apjēdzuos, ka māmiņas man nevaid BW. 23832. [Wenn dies aba alt wäre, so könnte man das a- mit dem a- von ai. àha "gewiss, ja" vergleichen; nun ist aber z. B. tāpēc aba gleichbedeutend mit tā ba pēc z. B. bei Manzel, und aus tā-ba könnte, indem es als tā-aba aufgefasst wurde, dies aba entnommen sein].

2) bet aba [wohl aus slav. abo "etwa"]
nu kāda laba diena zem kunga pātagas dzīvuot? Purap.

3) jūs gan iesiet, es aba ne Wid. [Im letzten Satze geht aba über abar wohl auf d. aber zurück.]

Kļūdu labojums:
kūpuļuoja = kūpuļuo

Avots: ME I, 5


aba

II aba, = abi: aba aizgāja Warkl. Aus r. óба .

Avots: EH I, 1


abadi

abadi, die Radfelgen Saikava; abadu skre̦tuļi, Räder, deren Felgen aus éinem Stück gemacht sind Oppek. n. U. (geschrieben: obadu, mit hochle. o aus a ). Aus r. óбод "Felge".

Avots: EH I, 1


abēda

a(p)bè̦da 2 >hochle. abàda 2 : auch Kārsava, Pilda, Zvirgzdine; plur. a(p)bè̦das 2 auch Auleja, (mit ê̦ ) Gr.-Buschh., Kaltenbr., Oknist, (mit è̦ 2 ) Sonnaxt; auch (nom. s.) a(p)bè̦ds 2

Skaista, Warkl., Zaļm., plur. a(p)bē̦di Wessen; a(p)bê̦du kāpuosti Saikava.

Avots: EH I, 73


abeji

abeji C. [und in Saussen], abẽji PS. (li. abejí),

1) beiderlei:
tādēļ gājis ar abejiem ābuoļiem uz savu pilsē̦tu LP. VI, 602, mit beiderlei Äpfeln, d. h. mit den von beiden Apfelbäumen gepflückten Ä. - brālis nuorauj nuo abejiem augļiem LP. VI, 761; abeju dzimumu bē̦rni.

2) beide,

a) bei plur. t.: abeji rati jāaizjūdz, beide Wagen müssen angesspannt werden;

b) in manchen Gegenden Mittelkurlands und auch in Livland für abi, abas gesetzt: abejās ruokās, in beiden Händen;
šuo abeju krūmu uogas labas Grünh.

3) Nom., Akk. Dual.: [äbeju komanu (Bersohn)]. divej kre̦klu mugurā, abej me̦lnu nuovalkātu BW. 20630,5. cūku gani cūkas zīda, abej ausu turē̦dami 29350,1; mūs muižā divej' vārtu, abej ve̦lnu sargājami 31417,1. [Wohl, gleich li. abeja bei Bezzenberger BGLS. 186 f., altes Neutrum, wie abaju oben].

Avots: ME I, 5


ābele

âbele, auch âbels, -s (li. obelis) BW. 5590 var., 5591 var.], N. - Schwnb., Peb., Erlaa, [ābēls, -s Marzen], âbuole Serbigal, Neugut, Demin. âbelīte, âbeltiņa, âbeliņa BW. 4778, der Apfelbaum (Pirus malus L.); [ābels "Apfel" Zb. XV, 166]. meža - oder mežu ā., auch mežābele, Holzapfelbaum; suņu-ā., suņābele, gemeiner Wegedorn (Rhamnus cathartica L.), auch pabērze; vilku, vilka ā., vilkābele, Weissdorn (Crataegus oxiacantha L.), auch paērkšķis RKr. II, 70, 77; krusta ābele, tāds ābuols. zied kā ābeles balti ziedi. ābeļu dārzs, ābeļdārzs, Obstgarten. [Zu le. âbuols "Apfel", pr. wobalne "Apfelbaum", woble "Apfel", ksl. ablъko "Apfel", ablanь "Apfelbaum", air. aball, ahd. apful "Apfel", s. Trautmann Wrtb. 2, Berneker Wrtb. 22 f., Ebel KZ. VI, 216, Walde Wrtb. 2 3 f., Feist Wrtb. 2 40, Meillet Bull. XXII, 48, Bechtel KZ. XLIV, 129].

Kļūdu labojums:
âbe-ltiņa = âbel-tiņa

Avots: ME I, 234



ābeļkoks

âbeļkùoks, âbelskùoks, âbelkùoks, das Holz des Apfelbaumes: ābeļkuoka biķerītis BW. 21731; 32059. ābelskuoku līdumiņa 26013, 1. ābelkuoka laivu daru 33732.

Avots: EH I, 191




aberēties

aberêtiês, unüberlegt sprechen Saikava.

Avots: EH I, 1


aberis

aberis, ein unüberlegtes Mensch Saikava.

Avots: EH I, 1


abi

abi, beide, erstarrter Nom., Akk. Dual. fem. und neutr. (li. abì, slav. обѣ); jetzt als Nom. Pl. masc. empfunden, und dazu d. Nom. fem. abas hinzugebildet; Gen. abu, abju, abńju, abeju Bers., Gen. und Lok. Dual. abeis oder abeiš (wohl aus abejus, agl. aksl. овою und ai. ubháyōḥ), Dat. abiem, abjiem, abējiem m., abām, abjām, abējām f., Akk. (abi), abus, abjus, abējus m., (abi), abas, abjas, abējas f., abuôs, abjuôs, abējuôs m., abâs, abjâs, abējâs f. zied ābele pret ābeli, abi oder jetzt häufiger - abas vienā kalniņā BW. 251; abu, abju, abēju, abeiš, auch abi ruoku pirksti nuosaluši; pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4; abeiš pušu ceļam gŗāvis, zu beiden Seiten des Weges ist ein Graben, Nauditen, Suixt, Lesten; grūduši pa abiem (beide zusammen) kaķi upē LP. VI, 153. Sprw.: abi labi, bāz maisā. skaties abām acīm, klausies abām ausīm (auch ar abi aci, ar abi ausi). ab' auši dzirdēt, pušmutes runāt. Naud. abi verbindet sich häufig pleonastisch mit divi (wie li. abìdvi, abùdu): ķēniņa meita sle̦pe̦ni turējusi kaimiņa ķēniņu par brūtganu, kuo neviens nezinājis, kā tik viņi abi divi paši Etn. IV, 69.

Avots: ME I, 5, 6


ablava

ablava (mit hochle. a aus e, ),

1) das Fest, der Schmaus:
tēvs negribēja tādas ablavas kâ kāzu taisīt Saikava;

2) der Lärm
Kalz., Lubn.; Streit, Skandal: man ar šuo negribējās ablavas taisīt, par tuo ij atlaižu tuo parādu Saikava. Nebst ablava "Treibjagd" Lettg. n. U. aus r. облáва "Treibjagd"?

Avots: EH I, 1



āboliņš

âbuõliņš,

2): âbuoliņš auch Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 17, Heidenfeld, KatrE., Ramkau, Saikava, Sessw., (mit â 2 ) Grob., plur. ābuoliņi BW. 29689 var.; 33841, ābuoltiņš BW. 32367: ceļa malas ābuoliņš BW. 11967. lauka ābuoliņš 28992. sarkanais ābuoliņš 8867; cūku a., weisser Klee (trifolium repens) Sassm.

Avots: EH I, 192


āboliņš

âbuõliņš, âbuõltiņš, âbuõlītis, âbultiņš, auch abuoliņš ("Klee") U., [Salis], abuliņš ("Klee") Wolm.,

1) Äpfelchen:
maza, maza ābelīte, pieci ze̦lta ābuoltiņi (Var.: ābuoliņi, ābuolīši) BW. 102990;

2) Klee (Trifolium L.)
[nach Manzel Let. auch ābuoļa zāle genannt]; ceļa ā., Meliloten-, Steinklee; cūku ā., Brunelle (Prunella L.) dze̦ltānais ā., goldfarbener Klee (Tr. agrarium); Jāņa oder Pēteŗa ā., kastanienbrauner Klee (Tr. spadiceum); matu ā. (nach d. Konv.), aitu ā., Māŗas ā., Acker-Klee (Tr. arvense L.); pē̦rkuoņa od. vâšu ā., Anthyllis vulnerarie L.; sarkanais ā., Wiese-Klee (Tr. pratense); [baltais ā., weisser Klee; vẽŗa ā. Wolm., Berg-Klee]; sē̦tais ā., Saat-Klee (Tr. sativum); vērša ā., (Scabiosa arvensis L.); zaķu ā., Sauerklee (Oxalis acetosella L.); zirgu ā., mitlerer Klee (Tr. medium L.) RKr. II, 74, 75, 79; III, 69, 72; kāparu ā., Scorpiurus muricata, subvillosa Konv. 2 1531. ābuoliņš ist nach RKr. XVII, 33 auch der Name von gewissen prievīšu raksti.

Kļūdu labojums:
nach d. Konv. = Konv. 1 5
kāparu ā. = kāpuru ā.

Avots: ME I, 234, 235


ābolis

âbuolis (unter âbuõls),

1): auch PIKur., Erlaa n. FBR. XI, 11, AP., Saikava, (mit â 2 ) Salis, Siuxt, Strasden; 2): loc. s. ābuolī BW. 7201 var., Demin. voc. s. ābuolīt BW. 9065, 6 var.;

4) bikšu ābuolītis BW. 34429, der Hodensack.

Avots: EH I, 192



ābols

âbuõls (li. óbuolas), âbuolis (li. obuolỹs), Demin. âbuõliņš, âbuõlītis, âbuõltiņš BW. 14310,

1) der Apfel;
ābuoli oft das Obst; ābuola dārzs, Obstgarten; meža ā., mežābuols, Waldapfel; zemes ā., knollige Sonnenblume (Helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; putras ā. Smilt., putru ā., putrābuols, Kürbis RKr. II, 70; uozuola ā., Gallapfel U., Eichel St.; trakuma ā. Birsm., auch vilka od. ve̦lnābuols RKr. II, 70, Stechapfel (Datura stramonium); acu ā., Augapfel: es viņu sargāšu, kā savu acu ābuolu;

2) der Klee
BW. 13413, 14559, in dieser Bed. auch abuols; im Volksl. kommt häufig baltābuola kalniņš vor, der Hügel mit weissem Klee, z. B. BW 445. Sprw.: ābuols nekrīt tālu nuo ābeles. nuo meža ābeles gardus ābuoļus nesagaidīsi. arī sarkanam ābuolam tārps vidū. ve̦se̦ls kā ābuols;

3) ābuoli, Kartoffeln
Mar. RKr. XV, 104. [Zu âbele, pr. wobilis "Klee". âbuols "Klee" für dābuols (li. dóbilas) unter dem Einfluss von âbuols "Apfel"; abuols "Klee" mit -a vielleicht nach amuols, s. Pott KSB. VI, 118 und Bezzenberger GGA. 1896, S. 955.]

Avots: ME I, 235


abpusējs

abpusējs, beiderseitig: mūsu pusē abpusējas sūdzības par padarītā un padarāmā darba daudzumu un labumu traucē saimnieku un gājēju labuo satiksmi Etn. III, 90.

Avots: ME I, 6


abra

abra: maizes abru BW. 18493; 20218. iejaviņa abriņā 21022 var. augsta abra 21440.

Avots: EH I, 1


abrakasis

abr(a)kasis,

1) (auch in der Bed. "ein aus zusammengeschabtem Teig gebackener Brotlaib"):
abrakasis auch Siuxt, abrakasītis Linden, abrkasis auch Orellen, Seyershof, abrkaš Salis;

2) das letzte Kind
- auch Orellen.

Avots: EH I, 1


abrakasis

abr (a) kasis, abrukasis, abrukasas, abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:

1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;

2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).

Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga

Avots: ME I, 6


abrkasis

abr(a)kasis,

1) (auch in der Bed. "ein aus zusammengeschabtem Teig gebackener Brotlaib"):
abrakasis auch Siuxt, abrakasītis Linden, abrkasis auch Orellen, Seyershof, abrkaš Salis;

2) das letzte Kind
- auch Orellen.

Avots: EH I, 1


abrkasis

abr (a) kasis, abrukasis, abrukasas, abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:

1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;

2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).

Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga

Avots: ME I, 6


abuks

abuks ein unverschämter, trotziger Mensch Lems., Wainsel: ar tādu abuku jau ne˙kâ sadzīvuot. tas nav ne˙kāds cilvē̦ks, tīrs abuks.

Avots: EH I, 1, 2


abulis

abulis: auch Zaļmuiža, (Plur. abuļi ) Warkl.: ieliku ielāpu abuļuos Warkl.; Plur. abuļi "der jenige Teil der Hosen, auf dem man sitzt" Skaista.

Avots: EH I, 2


abulis

abulis, der Teil der Hosen in der Gebelung der Beine: kaunies staigāt ar pušainu abuli Mar. RKr. XV, 104 [auch in Schwnbg., Oberkurland und im Infläntischen. Wohl aus * ap-bulis, s. atbulu].

Avots: ME I, 6


ābuls

âbuls: auch Wessen n. FBR. XIII, 85, âbulis Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Gr.-Buschh. n. PBR. XII, 73, 76, Pilda n. FBR. XIII, 39, 42, 48, Wainsel n. FBR. XIV, 88,

1) der Klee auch Putven, (âbuls 2 ) Frauenb., (âbuliņš) AP., Ramkau, (âbuliņš) Mahlup, (ābuliņš) Puhren n. FBR. XIV, 46, Grenzhof n. FBR. XII, 24, ābulis BW. 28717; 29371 var., loc. s. ābuļā BW. 10569, 9 var.; me̦lnais ābuliņš, trifolium spadiceum Ramkau;

2) der Apfel
- auch Azand. 101 und 109, (âbuls) Laitzen n. FBR. VIII, 27, Lesten, Sonnaxt (hier Demin. âbultiņš), (âbulis) Auleja, Kaltenbr. (hier Demin. âbultiņš), Oknist, (âbulis 2 ) Ladenhof n. FBR. XI, 73, acc. s. ābulīti BW. 21708, 1;

3) gen. s. ābuls BWp. 281, 2 (aus Lettg.), der Apfelbaum:
nuo ābuļa sluotu griêztu; ābuļam ziedi bira BW. 4286, 4.

Avots: EH I, 191, 192


ābūls

âbūls 2 Siuxt, gen. s. ābūla BW. 5791, 5 var., gen. s. ābūļa BW. 5791, 5, âbūliņš 2 Siuxt, der Klee; baltais od. cūku od. mauras od. pārskrejamais ābūliņš, eine auf Wiesen wachsende Kleeart mit hohem Stengel und graugelber Blüte Siuxt.

Avots: EH I, 192


aceknis

I aceknis,

2) : aceknīti izauž, ja skujainu saver tâ˙pat sien kâ skujainu, tad tikai paminas jāmin cik nuo vienas puses, tik nuo uotras puses, pamīšus Linden: vērpu acekņam (Var.: acekņiem, acekļam (= aude̦klam)) BW. 7065; karriertes Gewebe Krāslava, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 2




ačīgs

ačîgs: auch AP., Bauske, C., Eriaa, Pankelhof, Saikava, Salis, Sessw.

Avots: EH I, 3


ačka

ačka, ačkis (acs),

1) der Einäugige
L., St.

2) jemand, der schlecht sieht, der Blinde:
vai tu, ačka, neredzēji, kur vācieša kumeliņš BW. 30033, 3. vai tu, ačkis, neredzēji, kur celiņš aiztecēja 29511.

3) jemand, dessen Handlungsweise an Verrücktheit streift, ein extravaganter Mensch
Mag. XIII, 3,68.

4) Ausruf der Angst, des Unwillens, Erstaunens - als Schimpfwort:
vai ačka! tas laikam nāk man pakaļ A. XVI, 293. ačkis! te jau miežuos mazā daļa griķu! Zum Kuckuck! Hier ist jain der Gerste 1/3 Buchweizen Etn. IV, 149.

5) ačku dzīt, blinde Kuh spielen
U.

Avots: ME I, 10


acot

acuôt, okulieren: kad (ābeles) ar acuošanu iepuortē̦tas, tad nav vis tik labi, kâ kad ar laulāšanu Saikava.

Avots: EH I, 3


acots

acuôts, porös: acuots plācenis, acuota maize; mit augenähnlichem Muster: acuots aude̦kls.

Avots: ME I, 9


acs

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3


acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9


actiņa

actiņa, Demin. von acs,

1) das Äuglein.
kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja Ar. 23;

2) als Zärtlichkeitsausdruck:
mana actiņa; mans ačiņš Kand.; māsiņai, actiņai, galvā ruožu vaiņadziņš BW. 6041, 1;

3) uneigentl.:

a) pasaules actiņa, die Sonne,

b) Zündloch eines Gewehrs,

c) Bienenzelle,

d) augu actiņas, die Zellen der Pflanzen,
Kronw.,

e) actiņu prauls, das faule Mark des Baumes,
Biel. H. 190,

f) biezputrā actiņu ielikt, im Brei eine Vertiefung machen und darin die Zukost tun,

g) bezdelīgas actiņa, die Mehlprimel (Primula farinosa),

h) mazā a., Wiesennelke (Dianthus deltoides U.),
mazactiņa RKr. II, 70.

Avots: ME I, 9


āda

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236


adata

adata,

1) : piespraudu adata, eine Plaidnadel
Dond.;

5) adatiņas, Weidenruten...
auch Ramkau, Saikava; in AP. - solche Faulbaum- od. Ebereschenruten; adatiņa "eine dünne Rute zum Binden" Heidenfeld.

Avots: EH I, 3


adata

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, 1, 2. adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. 2 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. 2.

Avots: ME I, 10, 11



ādenīca

âdenĩca, gleichbed. mit âdainĩca.

Avots: ME I, 236


ādenis

âdenis T., âdeniẽks PS.,

1) ein Pferd, eine Kuh, deren einziger Wert nur noch in der
āda, Haut besteht, die Schindmähre Palzm., Lös. Etn. III, 145; ādeņa zirgs Latv.; juo es pašreiz sakās lieku savu dzejas ādenieku Laicēns;

2) ein hagerer Mensch
Etn. I, 139.

Avots: ME I, 236


ādere

ãdere, ‡

2) der Schröpfkopf
(?): laist asinis ar āderēm jeb ragiern Pet. Av. III, 285;

3) "ein sehr kluger und beweglicher Hund"
Saikava.

Avots: EH I, 192


ādere

ãdere (gleich estn. āder entlehnt), Ader in weiterem Sinne, die Sehnen (dzīslas) einschliessend Etn. II, 64; āderi laist (nach dem Deutsch.), ein Ader lassen; āderi cirst dass.; laidīsim tikai kādam jē̦ram āderi vaļā, wollen wir ein Lamm schlachten Kaudz. M. 36.

Avots: ME I, 236


adieņi

adieņi: auch Aistern, Assiten, (mit 2 ) Grob.

Avots: EH I, 3


adināt

adinât, 1) : auch C., Erlaa, Golg., Kegeln, Lems., Sessw., Trik.; ‡

2) freqn. zu adît, stricken:
tā būs laba līgaviņ[a], kas būs mani gaidījus[e], raibus cimdus adināj[u]se BW. 32037, 9 var.

Avots: EH I, 3


adiņi

adiņi: auch Warkl. n. FBR. XI, 120, Pilda, Pussen, Salis, Skaista, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 3


adīt

adît, -u, -ĩju (li. adýti "sticken; [nach Juškevič] продѣвать иглою, колоть"), tr., intr., stricken: adīkli, cimdus, zeķes, raibu rakstu BW. 7161; vīzes adīt, flechten (L.), gew. pīt; vīzēm de̦gunu adīt, die Spitze der Bastschuhe flechten; atkalnu, atkalniski adīt, eine Reihe von krausen Maschen stricken; labiski a., rechts stricken. Übertr. uz mājām zirgam kājas kâ adīt ada MWM. I, 595. Refl. -tiês,

1) für sich stricken,

2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,

3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,

1) das Gestrickte,

2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. gro,n "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 4, 351, dem sich Walde Wrtb. 2 unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].

Avots: ME I, 11


ādmenīša

âdmenīša Saikava n. FBR. IV, 70, die Frau eines Gerbers.

Avots: EH I, 192


ādogs

ãduôgs 2 Siuxt, ãduõgs Schibbenhof, ein aus Zwirn gestricktes oder aus Leinwand genähtes Sackchen, das in der Badestube als Waschlappen diente: cits āduogu nuodarīja cimda veidā - galu nuoŗauca un uotru galu aizšuva ciet, cits nuodarīja kâ zeķu liêlu un abjus galus aizšuva ciet Siuxt n. Fil. mat. 66. āduogā daruot atstāja kādu caurumiņu, iemeta pa ziepju drupačiņai un tad ņēma līdz uz pirti mazgāties: tad nebij ziepes jāsit ebenda. Aus mnd. hārdōk.

Avots: EH I, 192


ādsiene

âdsiene (āda + siet), ein lederne Schnur L.: savelc ādsieni, lai bikses nekrīt zemē Duomas IV, 454; eine Schnur, mit welcher das Kummet zusammengezogen wird, gew. same̦staukla, same̦stava genannt Konv. 1

Avots: ME I, 236


adums

adums, = adījums, das Gestrickte: tie cimdiņi... pirmie mani adumiņi (Var.: mans pirmais adījums) BW. 15561, 1. adi, tautas meita! man būs tavs adumiņš 7204.

Avots: EH I, 3


ādzele

ādzele "?": kuo... kaķi ņaud pa ādzelēm (Var. 9: ārdiem) staigādami? BW. 20463, 7 var. [ād- anscheinend aus ārd-, und ā(r)dz- für ārd-c-, s. Le. Gr. § 119 a: ādzele also gleichbed. mit ārdcila, li. ardkilà.]

Avots: ME I, 236, 237


aģirene

aģirene JK. VI, 54, wohl dieselbe Pflanze, die sonst apdzir,as genannt wird, wohl aus atģirenen. Par aģiru zālēm jeb aģirenēm saucam staipekļiem līdzīgu stādu Kursiten [wohl aus dem Litauischen; vgl. den li. Pflanzennamen atgirė˜ Jušk.].

Avots: ME I, 12


agle

agle Cibla n. FBR. VI, 32, Zvirgzdine n. FBR. X, 24, Kārsava n. FBR. XII, 50, Pilda n. FBR. XIII, 41, Viļāni n. Pas. II, 248 (hier neben dem acc. s. egli ), Andrepno, Dagda, Skaista (li. ãglė), = egle.

Avots: EH I, 3


agns

agns: auch Adl.; Golg.: agna uz darbu Azand. 28. Nach Būga Liet. k. žod: 17 und Loewenthal WuS. XI, 54 nebst li. agnùs "energisch" zu slav. ognь , ai.agni-ḥ , lat. ignis "Feuer".

Avots: EH I, 4



agrīms

agrîms Sussei n. FBR. VII, 140, Auleja, agrīms 2 Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Kaltenbrunn, agrīms Wessen n. FBR. XIII, 88, = agrîns: agrīmuos miežus Fil. mat. 172, Auleja. agrīmie lini ni˙kad neizaug tik gaŗi kâ vē̦līmie Kaltenbrunn. šuogad būs agrīmais pavasaris Zvirgzdine. agrīmās visteņas rudin sāc dēt ebenda. agrīms ciemiņš Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 4


agrīns

agrîns: auch Saikava, agrĩns AP., agrīns 2 Borchow n. FBR. XIII, 20, Sonnaxt, agrīns Erlaa n. FBR. XI, 11: krietni jē̦ri, agrīni (früh geboren) Sonnaxt. kur t[ad] nu tu šuorīt tik agrīns (so früh aufgestanden)! AP. Vgl. Ceļi III, 50 und J. Kauliņš FBR. XIII, 161.

Avots: EH I, 4


agrot

agruôt, -uõju, früh machen (L., Krem. n. Mag. III, 1, 83); früh aufstehen: kaimiņi agruo kā dulli (Auermünde). Refl. -tiês, sich früh aufmachen; zeitigen, frühreif werden (L., U.).

Kļūdu labojums:
frühreif = früh reif

Avots: ME I, 12


agrs

agrs, früh, frühzeitig: vēl agrs od. vēl agrs laiks, es ist noch früh am Tage; agrākuos laikuos, in früheren Zeiten (auch agrāklaikuos K.). [Vielleicht mit Fick Wrtb. I 4 161 und 371, Grüntert Kalypso 169 1 u. a. zu ai. agra-m "Anfang, Spitze", av. aγra- "Anfang, Oberstes; erster, oberster"].

Avots: ME I, 12


ajēgs

ajē̦gs (unter ajē̦ga): meist in der Verbind. ajē̦gs, nejē̦gs gebraucht: ej nu ej, ajē̦gs, nejē̦gs, kâ tu nāc uz tādām neprāša duomām! Vīt. tīrais ajē̦gs, nejē̦gs! P. W. Šis ar mani tiesāties? 4.

Avots: EH I, 65


aka

aka, Demin. aciņa, der Brunnen: Sprw. kad aka piegānīta, tad pašam smird. akai vienmē̦r tik tad taisa vāku, kad bē̦rns tanī jau iekritis. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta. caurā akā ūdens nestāv. Vom plötzlichen Verschwinden sagt man: kā akā iekritis. tūliņ tās nuozudušas, kā akā iekritušas LP. VII, 546. Strūkļu aka, Springbrunnen. Zu li. ãkas "Wuhne", aksl. oko "Auge" [le. acs "Auge; offene, Wasser enthaltende Gruft im Morast", akate "Wassergrube", li. eketė˜ oder aketė˜ "Wuhne", und wohl auch gr. ὀπή "Öffnung, Loch" u. a., s. Fick Wrtb. I 4 371, Brückner Litu-slav. Stud. I 43 31, J. Schmidt Neutra 405 u. a. Parallelen für die Entwickelung der Bedeutung"Auge"zur Bedeutung "Quelle" geben G. v. d. Gabelentz Die Sprachwissenschaft 2 42, Hübschmann Arm. 413 f. und Stokes Wrtb. 4].

Avots: ME I, 62


akacis

akacis,

3) : gadās iemīt kāju vaļējā, ciešāki neaizsūnuojušā akacī Janš. Nīca 9. grūti pieejamuos e̦ze̦ru akačuos 13.

Avots: EH I, 65


akacis

akacis [Aahof, Adsel], Laud., Mar. (s. RKr. XV, 104), akace [Wallhof], gew. akate AP., akata, akacs, -s Bers. (li. eketė˜, Wuhne),

1) eine mit Wasser gefüllte Grube im Morast,vielfach mit Moss bewachsen:
uguns izdedzinājusi purvā dziļas duobes, kuŗas vē̦lāk ar ūdeni piepildījušās, palikdamas par bezdibeņa akacēm LP. VI, 199, 231, 232;

2) akace Lasd., akata AP., kleine Löcher, die sich im Eise bilden od. die von den Fischern im Eise ausgehauen werden, um die Fischerstange von einer
akace od. akata bis zur anderen und zuletzt bis zum āliņģis, Eiswuhne, zu treiben, wo das Netz aus dem Wasser hervorgezogen wird;

3) im Flusse od. im See befindliche Vertiefungen:
upes vieta ar dažām vēl neaizaugušām akatām Kaudz. M., Neugut [zu aka. Wenn akacis, akace und akacs nur im Hochlettischen und Tahmischen vorkommen, wo für akacis in der Wirklichkeit ein akacs gesprochen wird, so hat man wohl anzunehmen, dass das gesprochene akacs ein etymologisches akat (i) s bedeutet, vgl. li. eketỹs "Wuhne" und hochle. cepecs "Braten" KZ. L, 27 für cepetis. Als i-Stamm kann akacs unter dem Einfluss gleichbedeutenden acs dekliniert werden, und akace mag durch Kontamination von akate und akacs entstanden sein].

Avots: ME I, 62


akata

akata,

1) die Begierde
Kaltenbr.; der Wille: ka ai akatu strādāsi, tad darbs vessies labi Zvirgzdine. akata vuicēties ebenda;

2) die Jagd:
nuogāja uz akatas Pas. VII, 172 (aus Rēzna). Nebst li. ak(v)atà aus r. охóта "Lust (zu); Jagd".

Avots: EH I, 65


aķīls

aķīls, auch aķils (das li. akýlas, aufmerksam), vorsichting, pfiffig, gewandt, flink: maza bija, bet aķīla (Var.: aķila, aķile) BW. 10282; 29917. aķila kalpu sieva iet kā adata A. XVI, 366. aķilai meitiņai dzīvuot ceļa maliņā Ar. 1027. Auch atķīls [Dazu als Substantiv ein aķīlis: gudrijam cauni dzīt, ačīļam vāverīti (mit hochle. č aus ķ) BW. 30463, 1 (aus Selburg)]. - Etn. III, 129 aķils, ein Schafsbock.

Avots: ME I, 66


akis

akis (unter aks) "pah; was nicht gar" Segew.; als Ausruf der Verwunderung: akis, cik skaists! Segew. vai akis, kas šis tāds! Serbigal n. FBR. IV, 62.

Avots: EH I, 65, 66


āķis

ãķis gleich li. ókas und estn. hāk aus mnd. hake],

1) der Haken:
iešūt jakā āķus; āķi un cilpas, Haken und Ösen U.; eine hölzerne Gabel mit mehreren Zinken zum Umwenden des Strohes beim Dreschen Kawall; grāmatas āķīši, Buchklammern; āķu arkli, Hakenpflug;

2) ein schlauer Kunstgriff, Pfiff, Kniff:
nu bijis dē̦lam āķis ruokā LP. VII, 1113, der Sohn hatte den Kniff nun fest. kas āķuos, niķuos skuoluojies, tas pašu ve̦lnu vilsta Treum.;

3) ein schlauer pfiffiger Mensch:
labi kad ar šādiem āķiem dabū iepazīties Kaudz. M. vajag tikai mācēt būt labam āķim A. XV, 2, 5.

Kļūdu labojums:
āķu arkli = āķu arkls
labi kad = labi, kad

Avots: ME I, 237


aklacis

aklacis RKr. XV, 104, Bremse [nebst aklis dass. zu akls "blind", vgl. aklais dunduris dass. und russ. слѣпéнь "Blindbremse"."Blind"nennt man diese Bremsen, weil man sie - im Gegensatz zu Fliegen - leicht erschlagen kann].

Avots: ME I, 62


akles

akles: nom. s. akle Auleja, nom. s. aklis Linden ("ein Unkraut"), AP., Heidenfeld, Oknist (galeopsis) Orellen, Ramkau (galeopsis speciosa), Ruj., Saikava (galeopsis tetrahit L.); baltie aklīši, lamium album Ulanowska Łotysze 100.

Avots: EH I, 66


akles

akles, akļi, Taubnesseln Mag. III, 1, 87. izmin akļus! BW. 32560, 7; sarkanie akļi "galeopsis ladanum", dze̦ltānie a. "g. versicolor" [= li. ãklès resp. ãkliai "galeopsis"; zu akls 3, vgl. aklās nātres dass.].

Avots: ME I, 62


aklība

aklĩba (li. aklỹbè), Blindheit: tu esi atdevies aklībai, bezspē̦ka straumei JR. V, 12.

Avots: ME I, 63


aklināt

aklinât, blenden [li. ãklinti dass.]: viņas seja bija... aklinuoša un aizraujuoša Druva III, 45.

Avots: ME I, 62


akls

akls, ‡

4) grundlos:
akls bezdibens, eine grundlose Tiefe Lems. Ve̦nta pluosta tuvumā akli dziļa Janš. Līgava II, 39; ‡

5) "?": ej tu, aklis, purva malu, lai nere̦dz bāleliņš! BW. piel. 2 15583, 1. bagātam nebijis ne akla rudza Pas. IX, 436. aklā purvā Trik., in einem Sumpf (Morast), wo nichts wächst.

Avots: EH I, 66


akls

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63


akmenājs

akme̦nãjs, akminãjs,

1) Adj., steinicht, steinern:
akme̦nājs (Var.: akme̦nains) ceļš BW. 20073, 1. pasaulītē dieviņš brauca akme̦nāju kumeliņu Pūrs II, 63;

2) Gestein, das Steinicht:
Venera sastāv nuo tādām pat akme̦nāju vietām, kā zeme Astr. cita sē̦kla krita uz akme̦nāju Matth. 13, 5. augus stāda arī akme̦nājuos Konv. 2 412.

Avots: ME I, 63


akmeņkrūts

akmeņkrûts 2 , -s Dond., ein Steinhaufen: akmeņainuos laukuos sakrautas akmeņkrūtis.

Avots: EH I, 66


akmens

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. 1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64


akna

akna, akne, gew. plur. aknas, [je̦knas Dnd.], aknes, aknis, die Leber; akņu-zāle JK. II, 66, Leberblümchen (Anemone hepatica); mit der Leber werden die Euter der Kühe, aber auch die Milch verglichen: tesmeņi kā aknītes Tr. piens kā aknes Tr. Sprw.: ste̦n kā aknu pārēdies. [Bei Kurmin 233 infl. aknys aus e̦knas = li. dial. ẽknos, woneben jãknos oder jẽknos. Le. e̦knas und li. ẽknos haben wohl, wie li. èras neben jèras "Lamm", im Sandhi ein i̯ - nach Konsonanten eingebüsst, worauf le. akn- durch Kontamination von e̦kn- und jakn entstehen konnte. Hierzu weiter die gleichbedeutenden ai. yákṛt, gen. s. yaknáḥ, gr. ή˜παρ, gen. s. ή'πατος, lat. jocur oder jecur, gen. s. jecinoris, s. Walde Wrtb. 2 unter jecur, Trautmann Apr. Spr. 367, Boisacq Dict. 326 f. mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65


akortiņš

akuortiņš, = akuotājs (?): ģērbies, . . . kumeliņ(i), akuortiņā (Var.: akuotiņu) spalviņā! BW. 17127. Falls richtig übertiefert, zu vergleichen mit lapiņš . . . vainadziņš bei Augstkalns FBR. XI, 47.

Avots: EH I, 66


akotājs

akuotãjs, hachelig, stachelig, glänzend schön: akuotāja vilnainīte BW. 28535; cf. akuots 3.

Avots: ME I, 65


akote

akuote Appricken n. BielU., = akuõts I 1: ai, rudzīti ruogainīti, tava dārga akuote! BW. 27908 var.

Avots: EH I, 66


akots

I akuõts,

3) : cik tai (= ce̦purei) skaists akuots Janš. Bandavā II, 251. BW. 17127 Zu verbessern in BW. 17126. Zu akuõts s. auch Wood Post-consonantal w 44, Walde Wrtb. 3 11 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 32.

Avots: EH I, 67


akots

I akuõts, akuôts, auch akuota Ar. 1670, Demin. -iņš, -ņa (zu li. akúotas, apr. ackons "Granne");

1) die Achel, Granne:
miežiem ir akuoti, auzām skaras; ai, rudzīti, ruogainīti, tavu dārgu akuotiņu BW. 27908;

2) der Hachelige, Stachelige, Epitheton der Gerste im Volksliede:
miezīšam, akuotam, saule klāja paladziņu Ltd. 4239;

3) das schöne Äussere, das Glanzhaar gewisser Tiere:
lapsai labs akuots (spalva). par akuotu nuosauc tuo spilgtumu, kas mirdz dažu zvē̦ru, piemē̦ram lapsas, spalvu galiņuos Konv. 1 ģērbies, mans kumeliņ, akuotiņu spalviņā BW. 17127;

4) der Witz:
tam ir akuots, der hat Witz. vienam akuots mēlē, uotram kauluos A. VIII, 1, 143, der eine hat eine scharfe Zunge, der andere hat körperliche Kraft;

5) = grauds: ņemt uz akuota, auf Korn nehmen;
uz akuota = uz mata, aufs Haar (Sissegal);

6) uz labu akuotu ("auf gutes Glück")
luodi likt (= šaut), Jägerausdruck in Schwitten. [Vgl. auch aksts und Walde Wrtb. 2 unter acus, Trautmann Apr. Spr. 298, Zupitza GG. 129, Feist Wrtb 2. unter ahana und ahs und Fick Wrtb. III 4, 7 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65, 66


ākstiens

âkstiens 2 Wainsel n. FBR. XIV, 88 "?"

Avots: EH I, 193


ākstīt

âkstît,

2): runāsim ... paši savu skaidruo Malienas valuodu . . .; lai āksta viņi, kâ karš grib, savas mēles Kaudz. Izjurieši 232. ā. valuodu Jaunie mērn. laiki I, 94.

Avots: EH I, 193


ākstīt

âkstît, -u, -ĩju, narrieren: mazs vīriņš ākstījis, juokuojis ganus LP. VII, 478. Refl. -tiês, auch âkstuôtiês Sessw., âkšķuôtiês, âkšuôtiês B.,

1) Possen treiben, Dummheiten machen, sich närrisch gebärden:
tam panāksnieki mauca zirgu sakas kaklā un vēl dažādi ākstījās BW. III, 1, 55. vai ņemsi? kuo āksties? zagts jau nav LP. IV, 107;

2) radebrechen, falsches Deutsch sprechen
Rol.;

3) würgen beim Erbrechen
Sissegal: kuo tu āksties? Subst. âkstîšanâs, albernes, geckenhaftes Benehmen: citādi dzīves smalkumi ir tikai pērtiķa ākstīšanās Kaudz. M.

Avots: ME I, 237


akutis

akutis, der Hachelige (?): ai, jumīti, akuotīti! BW. 28513.

Avots: EH I, 66


alass

alass Kaltenbr.,

1) von lautem Sprechen, Schreien, Bellen, Gackern usw. herrührender Lärm :
vistas kladzinuot (suņi rejuot) taisa alasu;

2) "?": kuo tu bļaun kâ alass! Nebst oder durch li. ãlasas "Lärm"
aus poln. hałas "Lärm" resp. wr. голос.

Avots: EH I, 67


ālava

ãlava, ãlave, ãlavĩca PS., [ālavīdza Kurmin 40], ālavniece BW. 32459, 3 var., ālavnīca, ãlavnĩce, ãlevnĩca, ãlaviẽte, Demin. ãlaviņa, ãdavīte,

1) eine güste, nicht trächtige, nicht milchende Kuh,
in Alt-Ottenhof u. a. eine Kuh, die ohne zu kalben das zweite Jahr Milch gibt, auch nicht trächtiges Schaf, Schwein: guovs palika šuovasar ālava. bija tāda branga, liela ālava aita. piecas cūkas ālavītes BW. 29195. vilkacis nuolasījis rudens pusē visus tre̦knākuos jē̦rus un ālavu (gen. appositionalis) aitas Etn. II, 76. trīs gadi pazinu ālavīcas (ālavnīces Tr.) gulējumu RKr. VII, 77; zu ālavīca wird nicht selten der Gattungsbegriff guovs hinzugefügt: ālavīca guovs RKr. VII, 77;

2) ālava, ein Schimpfwort, auf ein Weib bezogen
A. XIII, 2, 132. [Dies Wort lässt man gewöhnlich aus r. яловица "gelte Kuh", яловый "gelt, unfruchtbar" entlehnt sein. Aber aus dem Russ. ist dies Wort ohne j- nicht bekannt, und im Lettischen konnte hier j- auch nicht schwinden. Desgleichen wären im Falle der Entlehnung die Formen ālava, ālave, ālaviete in ihrem suffixalen Teil auffällig. Slav. jal- in r. яловица u. a. könnte auch auf altes āl- zurückgehen, und in diesem Fall kann ālava mit r. яловица usw. verwandt sein.]

Avots: ME I, 237, 238


ālavīca

ãlavīca (unter ãlava),

1): auch AP., (mit à 2 ) Golg., Kaltenbr., Mahlup, Oknist. àlavica 2 Saikava, àlavīce 2 Sonnaxt: paliks teles ālavicas BW. 32459. ganu guovis ālavīcas 28965, 1. guovi ālavici 20949 var, cūkas ālavices 29195, 2.

Avots: EH I, 193


aldaris

al˜daris, ein Unruhiger, Alberner: bē̦rni viņai neganti aldaŗi Nigr., Siuxt.

Avots: ME I, 66


aldāt

al˜dât NB. "bļaustīties": bē̦rns aldā cauras dienas. Refl. -tiês "bļaustīties" NB., lärmen, "plêsties" Ahsw., Wain., Zirau: meitas aldājas ar kaimiņiem NB. Zunächst aus li. áldoti šáukoti".

Avots: EH I, 67


āleišu

āleišu zvejuot sage man,"wenn zwei Böte, jedes mit seinem Netz, zusammen fischen" (?) Mag. II, I, 127; fischen mit dem Treibenlasser der Netze U. [In der letzten Bed. scheint āleišu aus * āl-leišu entstanden zu sein, mit -leišu zu li. léisti, le. laist "lassen"; zu -šu s. Le. Gr. 483, und āl- gehört dann zu āle.]

Avots: ME I, 238


alesis

alesis, Lärm, Skandal, Radau: iztaisa tādu bāršanuos, tādu alesi, ka visa māja kājās Saikava. iztaisa tik lielu alesi, ka vai gan˙drīz pie kaušanās ebenda, Vgl.alass.

Avots: EH I, 67


alga

àlga: lai būs alga, kam būs alga, alga linu nesējam BW. 28355. man pietrūka gada algas 29419. tava alga nezudīs 6361, 1. smēja, ka vai algu gribēja dabūt Salis. alga un nāve, der Tod Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, S. 112. gājis, sadancajies, un ar tuo pašu algs (der Tod) klāt Salis.

Avots: EH I, 67


alga

àlga (li. algà, apr. gen. s. ālgas), Lohn: algu nuospriest, bestimmen, algu duot Ltd. 789, belohnen, izmaksāt, auszahlen, aizturēt, vorenthalten. viena alga, alga viena (dial. viens algs), gleichviel: tas man viena alga, vai ziema, vai vasara [li. tas viena alga Lit. Mitt. I, 68]. Viele Sprw.: kāda alga, tāds darbs. muļķim muļķa alga. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. ļaunam labu atmaksā; gan viņš dabūs savu algu. sunim suņa alga. zaglis dabuon savu algu: savā kaklā cietu valgu. [Hierher vielleicht auch gr. ἀλφή "Gewinn" und ai. arghà-ḥ "Wert, Preis", àrhati "ist wert", s. Froehde BB. III, 12 ff., Meringer IF. XVIII, 228, Boisacq Dict. 47 mit Literaturangaben, sowie Būga Šv. d. 1922, 1/2, 86 f., wo aus dem Litauischen auch ein synonymes elga angeführt ist].

Avots: ME I, 67


algādzība

àlgādzĩba, die Dienstzeit des Tagelöhners: tikai nedēļu vilkās mana algādzība B. Vēstn.

Avots: ME I, 67


algādzis

àlgãdzis, f. àlgãdze, der Tagelöhner, die -in: algādžuos iet, für Tagelohn arbeiten; von einer Frau: algādzēs kalpuot Aps. [In Rujen und Drostenhof nach RKr. XV, 70 dafür àlgãcis, woraus àlgãdzis entstanden sein kann, s. Le. Gr. § 119. Nom. s. àlgãcis ist vielleicht aus dem nom. pl. algāči abstrahiert, der aus li. algočìai entlehnt sein mag. Oder algācis aus algāt[i]s? vgl. oben akacis].

Avots: ME I, 67


algot

àlguôt, tr., besolden, belohnen: Kurzeme skrīveli alguoja kungs Apsk. I, 437. lai nebūtu jāņem un jāalguo lieks strādnieks BW. III, 1, 45.

Avots: ME I, 67


ali

ali, Interj. der Freude, beim Acc. exclam.: ali manu skaņu balsu (BW. 371; cf. aile, aili).

Avots: ME I, 67


āliķis

āliķis, schlechter Branntwein: brūzī par tuo laiku āliķi vien dabūjuši LP. VI, 12; vgl. nãliķis.

Avots: ME I, 238


alkans

alkans,

1) auch Pas. Vl, 137, VII, 327, Pilda n. FBR. XIII, 44, Evang. 1753, S. 55, Wessen, Zaļm., (mit alˆ ) Skaista, Warkh., Warkl., Zvirgzdine: alkans kai suns Warkl, vajag vārīt vakariņas: puiši aties nuo meža alkani Zvirgzdine. ve̦lni uz cūkas gaļas ir ļuoti alkani Pas. VIII, 121 aus Preiļi. Subst. alkanums (li. alkanùmas), der Hunger
Birkert Sakāmv. No 3162.

Avots: EH I, 67


alkans

alkans (li. álkanas "nüchtern, hungrig"),

1) hungrig, gierig:
tava dvaša ir kā alkana liesma Asp. saules starus vēl zeme alkani dzeŗ A. XXi, 512;

[2) dem der nötige Geschmack fehlt, fade,
Druva I, 392: man nepatīk tēju dzert ar vienu grauda cukura: nav salde̦na, bet tikai alkana. alus izdevies gluži alkans: nezinu, vai tur iesala vaina, jeb kas cits. alkana putra = p. bez pietiekuoša aizleja. In dieser Bedeutung ist alkans vielleicht durch salkans beeinflusst, da für das alte iz-alkt ein iz-s-alkt aufgekommen war.]

Avots: ME I, 67


alkata

alkata, auch wohl alkatis Latv., ein ungenügsamer, unersättlicher, gefrässiger, schlechter Mensch, Nimmersatt, Geizhals Etn. IV, 49: tas jau ir pēdējais alkata Purap. vai tu, alkata, nevarēji paņemt naudu līdz A. XVIII, 33; [unruhiger Mensch, Erlaa].

Avots: ME I, 67


alksna

àlksna,

1) auch (mit àl 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, Goldbeck, Lettihn, Liepna, Warkl.;

2) àlksna 2 auch Oknist, Saikava. Vgl. auch den Wiesennamen Al(u)ksna Lvv. II, 53.

Avots: EH I, 67


alksnis

àlksnis: auch Aistern, Angern, Annenhof (bei Mar.), Autz, O.-Bartau, Behnen, Dunika, Durben, Erkul, Gaw., Goth., Grikken, Grundsahl, Gudenieki, Hasau, Homelshof Jürg., Kal., Kurmāle, Lammingen, Lubbessern, Mar., Medsen, Nigr., Nurmhusen, Perkuhnen, Planetzen, Pormsahten, Sackenhausen, Salgaln, Sassm., Schlehk, Schmarden, Schnehpeln, Adsel-Schwarzhof, Seyershof, Serbigal, Spahren, Tadaiken, Turlau, Wadaxen, Wahnen, Waldegahlen, Wormen, s. auch FBR. V, 159 ff., (mit alˆ 2 ) Bahten, Frauenb., Gramsden, Grob., Iw., Lems., Nabben, Pussen, Salis, Siuxt, Strasden, (mit àl 2 ) Laitzen, N.Rosen, voc. s. alksniņ BW. 21706 var. (aus Gold.), gen. plur. alkšu BW. 9778, 1 var: balti alkšņi BW. 30440. me̦lnā alkšņa krūmiņam 34039, 19 var, skaņus alkšņus 381, 5. sīkajiem alksnīšiem 33879, 13. Zu diesem Wart s. auch Būga Tiž. II, 470 und Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305.

Avots: EH I, 68


alksnis

àlksnis, èlksnis, Demin. -ītis, Erle, Erlenbaum, me̦lnmeža alksnis od. me̦lnalksnis, Schwarzerle (Alnus glutinosa), pe̦lē̦kais a., graue Erle (A. incana) RKr. II, 66. [Li. al˜ksnis, alksnỹs, alìksnis, el˜ksnis, ksl. ельха, russ. ольха, ольша, ёлха, елоха ad. elira, aisl. alr, ǫlr, ae. al (o) r, la. alnus. Hierher wohl auch die Ortsnamen: pr. Alxwangen oder Alexwange und kur. Aliswangis oder Alswanghen, jetzt Al˜sunga, v. Bielenstein Grenzen 284. Vgl. dazu Būga Изв. XVII, 1, 16 und 50 und Kalba ir senovè I, 251, Berneker Wrtb. 453 f., Walde Wrtb 2 27 f., Persson Beitr. 893 f., Fick Wrtb. III 4 26, von der Osten-Sacken IF. XXXIII, 192 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 68


alkt

alkt,

1) : alksti nu! schmachte nun!
N.-Bartau n. BielU.; ‡

2) "hungern, frieren"
Warkl.: kas var ciešāk alkt kai gans! man alkst 2 PIKur., mich hungert.

Avots: EH I, 68


alkt

alˆkt, alˆkstu, alˆku (li. álkti, hungern), dürsten, schmachten, verlangen, sich sehnen Saticken, N. - Bartau: daba alka pēc lietus A. XVI, 289. nabaga luopiņš salka un alka Jan. es zināju viņa alkstuošo kaislību Vēr. 1, 1214; mit dem Gen. saules alkt, sich nach der Sonne sehnen MWM. XI, 13. Mit abhäng. Inf.: ai, kā es alkdams alku vienu malku nuo laimes dzert Vēr. II, 328. [zu pr. alkīns "nüchtern", aksl. алъкати oder лакати "essen wollen, hungern", ahd. ilgi "Hunger" ; vgl. Trautmann Apr. Spr. 298, Lewy IF. XXXII, 160, Zupitza GG. 133 mit Literaturangaben]. Vgl. noch izsalkt.

Avots: ME I, 68


allaž

al˜laž, allažiņ, allažīt K., allažīnās, allažĩtiņâs (aus estn. alasi [oder liv. ales "immer", s. Thomsen Ber. 252]), gewöhnlich, immer: mē̦dz jau allažīn tā būt B. Vēstn. jaunekļi allažīn aizgāja pie upuŗa akmeņa LP. VII, 357. un allažīnās ce̦ram GL. allaž jau mana vaina, vai lai kaza sētiņā galvu iebāž, so rechtfertigt sich ein loser Schelm. Nach Treuland soll dieser sprichwörtlichen Redensart die Sage zu Grunde liegen, dass der Teufel eine im Zaune stecken gebliebene Ziege befreit habe. spē̦ki gāja allaž mazumā Rol.

Avots: ME I, 68


allažība

allažĩba, Alltäglichkeit: pret allažību sacelties Rain. N.

Avots: ME I, 68


alne

I alˆne (li. álnè "Hirschkuh") Saikava, Selb., eine graue Kuh. Wohl zu alˆnis.

Avots: EH I, 68


alnis

alˆnis: auch Selb.: staltais, dulais aļņu tēviņš Janš. Mežv. ļ. II, 429. Zur Etymologie s. auch G. Il'jinskij Slavia II, 253 f.

Avots: EH I, 68


alnis

alˆnis (li. [álnis oder] élnis "Hirsch, Elentier", apr. alne "Tier"), das Elentier (Cervus alces RKr. VIII, 83): ze̦lta ragiem cē̦li staigā ziemeļuos alnis Pūrs I, 79; Kumb. [Weiterhin zu ali. ellenis, ellinis, russ. олень, aksl. jelenь "Hirsch", arm. ełn "Hirschkuh" ἐλλός "junger Hirsch", kymr. elain "Hirschkuh" und ir. elit "Reh"; vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 297, Trautmann Apr. Spr. 298 f., Berneker Wrtb. I, 263 f., Boisacq Dict. 238 und 245, Johansson IF. II, 53, Walde Wrtb. 2 24 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 68


alons

aluôns, alūns, Alaun; zilais a. Kupfervitriol Etn. IV, 21. dziju nuoraudzēja alūnā Etn. III, 58.

Avots: ME I, 69


alot

II aluôt, gew. refl. -tiês (gr. ἄλη "Herumirren", ἀλάομαι, lat. ambulāre), irren, umherirren, fehlen: man sirds vairs nespēj saldi aluoties Vēr. I, 824. kas pareģuo, tas allaž aluo Jan. [vgl. Fick BB. II, 264 und Wrtb. I 4 356, Walde Wrtb. 2 33 f., Bechtel Lexil. 157, Boisacq Dict. 43].

Avots: ME I, 69


alot

III aluôt, āluôt, "aluöschreien, Hirtenlieder mit dem Refrain"aluösingen (cf. li. alúoti, Hallo - rufen): aluo, aluo ciema meita pa manām ganībām BW. 29365. kur pie juoda ciema gani, ka nedzird āluojam BW. 29379.

Avots: ME I, 69



aloties

aluôtiês "?": nebij liesmai, kur aluoties Ramkau. liesma spraišļuos viegli aluojas (sage man in Jürg. von einem Ofen, der einen guten Zug hat). mākuoņi aluojas ("šaudās") Salis.

Avots: EH I, 68


alpa

àlpa 2 (cf. li. al˜pti, verschmachten, ohnmächtig werden [vgl. hinsichtlich der Bedeutung russ. дóхнуть "krepieren"], le. el˜pe, das Luftschöpfen [vgl. Prellwitz Wrtb. 1 96 und Būga Šv. d. 1922, 1/2, 87]), bedeutet urspr. wohl den Atemzug als Zeitmass, - Mal, ein Zeitpunkt, Weile: viņš vedināja ve̦lnu uotru alpu spēlēt LP. VII, 202, zum zweiten Male. lietus lija lielu alpu Mar. viņam uznāk slimības alpas Mar. apbrīnuošanas izsauciens un sē̦ru nuopūta vienā alpā A. XII, 652, ein Ausruf des Erstaunens und ein Seufzer der Wehmut vereinigten sich in einem Atemzuge. Besonders beliebt der Instr. Pl. alpām, auch alpiem, zuweilen, auf Augenblicke: dre̦buoņa uznāk alpiem, bet dre̦buoņas nuostāv ilgāk Etn. III, 162; lietus alpiem vien līst Dr. alpām - alpām, auch alpām - tad, bald - bald: viņš skatās laukā, kur lietus alpām stiprāki, alpām lē̦nāki nāk zemē A. XII, 4. laime tam alpām cerību, tad bailes duod Rain. Auch alpī, mit einem Zuge: atmetās, vienā alpī izdzēra Duom. I, 6.

Avots: ME I, 68, 69


alus

alus (li. alùs, Hausbier, apr. alu, Met), das Bier. Demin. alutiņš, dial. aliņš BW. 2401, alutis Aus. I, 22, aluti rudacīti BW. 19528, aluotiņš 19521, altiņš 19877, 8. lielais alus, starkes Bier, mazais a., Klein-, Dünn-, Koventbier; apiņuots a., gehopft Ar. 1072; labs biezs a., starkes Bier, gew. stiprs a.; salts kā le̦dus, gards kā me̦dus BW. 2328. Epitheta im Volksliede; alutiņ, rudacīti Ar. 2007, Braunauge; a., bāleliņ Ar. 2025, Brüderchen; sehr häufig mieža a., Gerstenbier BW. 14759. alus plūst Aus. I, 7, strömt; alus iet uz pagāzām, das B. geht auf die Neige, wird schal. alu darīt, padarīt, izdarīt, brūvēt, tecināt BW. 2328, nach U. auch vārīt, B. brauen; alu nuopildīt mucās, nach U. auch kāst, B. fassen, füllen; alu ielaist, zapfen. Sprw.: kas dzeŗ alu, dabū galu. lieli alū, nelieli misā, die Erwacshsenen (laben sich) am B., die Kinder an der Maische. [Unklar sind die Beziehungen zu aksl. олъ, an. ǫl, ae. ealu, westfinn. olut vgl. E. Kuhn KZ. XXXV, 313 f., J. Schmidt Neutra 180, Thomsen Ber. 157, Walde Wrtb. 2 29, Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 74, Karsten G. - F. L. 173 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 69


alva

alva: auch N.-Rosen, Wolmar, (mit alˆ 2 ) Salis, alvs auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Linden, N.-Laitzen: alvas tiltu liedināt BW. 10764, 2 var. kâ nuo tīra alva lietu 372. līcin līka alvu tilti 18043, 5. . . . vaiņadziņu, krūkļu pītu, alvu lietu! 24349.

Avots: EH I, 68, 69


amarila

amarĩļa, ein habsüchtiger Mensch Etn. I, 90; āmarīma, dass. in Lasd [Zu rĩt "schlingen" und ai. ama-ḥ "Andrang", àmatra "heftig" und ahd. emiӡ "fortwährend, beständing"?].

Avots: ME I, 69


āmars

ãmars: auch Iw., Siuxt, Strasden, (mit à 2 ) Saikava: kalēj[a] āmars BW. 2141, 2.

Avots: EH I, 193


amatniecība

amatniẽcĩba, das Gewerbe: izstrādājumi, kādus latvieši paši taisa savā amatniecībā un mājrūpniecībā RKr. X, 11; amatniecības skuolas, Gewerbeschulen.

Avots: ME I, 69, 70


amatnieks

amatniẽks, f. -iece, Demin. -ciņš, der Handwerker [li. amat (i) ninkas dass.]: pie viņa atnākuši divi amatnieki: ze̦lta kalējs un dreimanis LP. IV, 158. trīs meitiņas māmiņai, visas trīs amatnieces: viena vērpa, uotra auda, treša zīdu šķeterēja;

2) seltener: der ein Amt, eine Obliegenheit übernommen hat:
kāzu amatnieki bija - pavārs, rīka-meita, alus nesējs BW. III, 1, 63; [nach Stender auch: ein Zauberer]. amatnieki, ein Spielchen BW. V, S. 197. dial. amadnieks RKr. XVI, 23.

Avots: ME I, 70


amats

amats,

1) : Pē̦rkuonam pieci dē̦li, visi pieci amatuos: divi grauda, divi spēra, piektais gāja zibsnīdams BW. 33704, 6; 2): čigāns mani iemācīja savu lē̦tu amatiņu: zirgus zagt, ļaudis krāpt BW. 33525;

3) : līgaviņa vēl dze̦n meitu amatiņu (Var.: ieradumu) BW. 27175, 1 var, tev bij suņa amatiņš 12530. tev tāds nelabs amats - vienmē̦r spārdies ar kājām Dond.;

5) der Meister (als Gegensatz zum Gesellen)
Siuxt n. BielU.; der Handwerker (im Gegensatz zum gewöhnlichen Landarbeiter) Dobl. n. BielU.

Avots: EH I, 69


amats

amats [gleich li. ãmatas "Handwerk" und estn. ammet aus mnd. ammet],

1) das Amt, der Beruf:
baznīcas a., Kirchen-, draudzes a., Gemeinde-, mācītāja a., Pfarr-, skuoluotāju a., Lehr-, valsts a., Reichsamt; amata biedrs, Kollege, Zunftgenosse; amata brālis, Amtsbruder; amata vīrs od. amatvīrs, der Beamte (nach U. Handwerksmann); valdīt amatu, das Amt verwalten, genuin lett. amatu kuopt, izpildīt;

2) das Handwerk:
kurpnieka, kaleja u. s. w. a. Sprw.: amats nav (od. netiek, netuop) lamāts. deviņi amati, desmitais bads. daudz amatu, daudz nelaimes. katram amatam savi augļi;

3) die Gewohnheit, der Gebrauch, vielfach im üblen Sinne:
neguoda amats me̦luot. zirgam tāds a., das Pferd hat leider solche Nücken (böse Gewohnheiten). zirgs... ir ar amatiem, neiet ne nuo vietas Plud. LR. III, 60. kāda saimniece kuopusi vilkates amatu LP. III, 27;

4) der Kniff, Pfiff:
vīram bij amats ruokā LP. V, 233, der Mann hat den Kniff fest; pie tā darba nevajaga amata, bei dieser Arbeit braucht man keinen zünftigen Handwerker;

5) uotrs amats, der Gesell
U. viņam piemetās ruoze, un amati viņu nuo tās kaites izglāba, die Besprecher heilten ihn von dieser Krankheit Etn. I, 45. Dial. amads RKr. XVI, 23.

Kļūdu labojums:
Reichsamt = Staatsamt

Avots: ME I, 70



amilka

amil˜ka Sermus, comm., wer viel und schnell isst, ein gefrässiger Mensch: ak tu amilka, visu aprijis! Sermus. trakais amilka, izrijis viens pats visu strēbienu! Saikava.

Avots: EH I, 69


āmīties

āmîtiês,

1): auch Fest., (mit â) AP.: kuo nu āmais, vai nevari pareizi runāt! AP. kuo nu te āmais, apnicis skatīties! ebenda.

Avots: EH I, 193


āmīties

āmîtiês (Prs. -uôs od. -ĩjuôs), āmêtiês U.,

1) Unsinn treiben, Possen reissen
Bers., Dond.: viņš āmās, ālējas un ķē̦muojas JR. V, 36;

1) pakaļ a., nachäffen:
"Ruopelnieks, Ruopelnieks!" gaŗi stiepdams, kā pārmēdīdams un pakaļ āmīdamies teic svešais R. A. [Nach Bezzenberger BB. XXI, 316 1 nebst āmēglis und li. omytis "Faxen machen" zu ai. áma-ḥ "Plage(geist), Schrecken, Ungetüm", an. ama "belästigen"; wenn dem so ist, zeigte āmēglis "Alp" die ältere Bedeutung, und die sonstige Bedeutung könnte durch āv- (s. âvîtiês) beeinflusst sein.]

Avots: ME I, 239


amols

amuols,

2) amuols: auch Lemsal, Ulpisch, amuoliņš: auch Jürg., Roop, Demin. amuolītis BW. 32402 var.: ceļa malas amuoliņš BW. 11966 var. četru lapu amuoliņu 29543, 3 var. zaļā amuoliņa (Var.: ābuoliņa, dābuliņa) 19035 var. še ziedēja balts amuols 29371 var. dažādās amuola sugas un pasugas: baltais, sarkanais un dze̦lte̦nais galvainais, dze̦lte̦nais lapainais, kâ arī dažādie vārpainie: ... dze̦lte̦nais, rudais, pe̦lē̦kais jeb zilais amuoliņš Janš. Bandavā II, 74; ‡

4) amuls Frauenb. "Honigtau",
amuols Dunika, Kurs. "lapu me̦dus": būs bagāts me̦dus gads - uz uozuoliem ir amuols Kurs. Zur Etymologie s. auch Būga Tiž. I, 426. Zur Bed. 4 vgl. li. ãmalas "Honigtau".

Avots: EH I, 69, 70


amols

amuols, amuls, āmuls, āmulis Konv. 2, āmals, Demin. -iņš, -tiņš (li. ãmalas, amalys, ẽmalas, apr. emelno "Mistel"),

1) Mistel (Viscum album
Mag. IV, 1, 28; RKr. II, 80), auch vēja sluota genannt;

2) der Klee, durch Vermischung mit
dābuoliņš, ābuoliņš. dunduŗu od. dunduramuols, Teufelsabbiss (Scabiosa succisa L.) RKr. II, 77; zaķu a., Sauerklee (Oxalis acetosella L.) II, 75; baltais, cūku, zirgu a., s. ābuoliņš;

3) Marienblümchen (Bellis perennis)
Dond., Dobl. RKr. III, 69. [In der Bedeutung "Mistel" weiterhin zu russ. омéла, poln. jemioła u. a. dass. Da die Mistel vorzugsweise in Südlettland vorkomme, dürfte die Länge des a- aus li. ãmalas stammen. Vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 297, Brückner KZ. XLV, 296, Berneker Wrtb. I, 425 f. In der Bedeutung "Klee" stammt die Länge des a- wohl aus dem synonymen âbuols. Wenigstens in der Bedeutung "Klee, Sauerklee" wohl weiterhin zu alb. ámεľε "süss", ai. amla-ḥ "sauer"; vgl. Bezzenberger GGA. 1896, 955, Fick Wrtb. III 4 16, Thomsen Ber. 156 und Ojansuu 46].

Avots: ME I, 70, 71


amplis

am̃plis, ample, der Alberne, Grasierende: amplis tāds! meita kā ample ieskrien upē Alm., Wainoden.

Avots: ME I, 70



Ancis

Añcis (Ancis Wolmar, An̂cis 2 Salis): gaŗais Ancis, der Mittelfinger Oknist.

Avots: EH I, 70


Ancis

Añcis, männlicher Taufname, Hans: Sprw. Ancis aŗ, Ancis sēj, Ancis pats apē̦d. neticu, Anci, vai pie dieva kļūsi, dein Wunsch wird wohl nicht in Erfüllung gehen. Anci, nesaki ui, kamē̦r par gŗāvi Tr., freue dich nicht zu früh.

Avots: ME I, 71


ancīši

ancĩši, Odermennig (Agrimonia eupatoria L.) RKr. II, 65. Identisch damit wohl anči: ja saimniecei prasa:"kuo nu ēdīsim?"tad atbild:"sīkuos ančus ar mārka vabulēm Etn. II, 109.

Avots: ME I, 71


anckapele

añckapele "divzirgu iejūgam ilkss atsaite, kas attur ratus - braucuot lejup nuo kalna - nuo virsū gāšanās zirgiem" Dunika, Rutzau; "siksnas, kas pāri zirgu piesien vienu vienā ilkss malā, uotru - uotrā" Grenzhof. Vgl.antskābele.

Avots: EH I, 70


ā ne

ã ne, zur Verstärkung der Negation: vai tik viņš nav dzērējs? ā ne! Keineswegs; o, nein!

Avots: ME I, 234


angarēties

añgarêtiês, -ẽjuôs, mit etw. rühren, stochern: kuo tu angarējies? Wainoden?

Avots: ME I, 71


anis

anis, die Gans Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616; ani, ani, ani! Lockruf für Gänse ebenda. Vgl. an!

Avots: EH I, 70


anksteri

anksteri [li. ánkštaras oder ánkštiras dass.], Maden, Larven, Engerlinge: anksteri - ķirmuļi jeb kāpuri, cē̦lušies nuo divspārņu kukaiņu, kā uodu, mušu, knišu, dažādu spāru un dunduŗu uoliņām Konv 2. [Wohl aus dem Kurischen; vgl. Slblt. Et. 34 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 71


Ansis

Ansis, Hans; mazais ansītis oder ansiņš, der kleine Finger; gaŗais ansis, der lange Finger NSchwnb.

Avots: ME I, 71


antiķis

añtiķis, die Augenbraue Rutzau; der Knochen oberhalb der Augen Dunika, Kal., OB., Rutzau; die Schläfe ebenda; Plur. añtiķi, der obere Teil des Gesichts überhaupt ebenda: blondīne ar tumšiem antiķiem Janš. Bandavā 11, 45. dikti pārsists labais antikis ... kad tik acs arī nav maitāta! 203. kad kraušu pa antiķis, tad redzēsi gan! Dunika. Wohl aus li. añtakiai "etwas über den Augen".

Avots: EH I, 70


ap

II ap (aus apa, das in apa-kš noch deutlich erhalten ist; cf. ai. apa, gr. ἀπό, herab von), unter Praep. mit d. Gen. u. Acc. in Volksliedern aus Nordwest-Kurland: es apgulu nede̦rē̦ta ap zaļajas velēniņas Mag. VIII, 246, ich legte mich unverlobt unter den grünen Rasen schlafen. ap zemītes tē̦vs, māmiņa BW. 4821; ap zemīti 4137, 1. nesēduos ap uozuola, ap uozuola liela rasa BW. 10462, ap uozuolu 13377 und 27290, 1 [Vgl. Le Gr. §§ 501 und 505].

Avots: ME I, 72


apadas

apadas,

1) die Beendigung einer Strickarbeit
Saikava: vai būs šuovakar apadas?

2) : "apadījuma daļas" Bers. n. M. Arons: a. vien palikušas; visa zeķe nuoplīsusi; "Umstrickungen"
Wessen.

Avots: EH I, 70


apadīt

apadît, 2) : auch in AP., Saikava, Warkl.: a. visu saimi; a. puisi nuo galvas da kājām.

Avots: EH I, 70


apadīt

apadît,

1) herumstricken:
trīs kārtas apadīt, drei Reihen stricken;

2) mit der nötigen Strickarbeit versehen, bestricken:
vecenīte apada visu māju. Subst. apadīšana, - par puišu apadīšanu gādā saimniece Etn. III, 104.

Avots: ME I, 72


apagaļš

apagaļš, Adv. zurück: nācis apagaļš uz namu Wolm. n. Endz. Pr. I, 120; apagaļus BW. 31991, 1: es kaŗā aiziedams apagaļus skatījuos.

Avots: ME I, 72


apakļāk

apakļâk Kandau, ehemals: nu vairs nav tās brīvestības, kas bij a.

Avots: EH I, 70


apakle

apakle: auch AP., Auleja, Borchow, Erlaa, Golg., Gr.-Buschh., Grenzhof, Kaltenbr., KatrE., Laud., Memelshof, Oknist, Pilda, Saikava, Schrunden, Seyershof, Skaista, Warkl., Wolmarshof, Zaļm., Pas. I, 140, ace. s. apakli BW. 13080, Demin. apaklīte BW. 6683; 7164; 7374 var.; 9349, 1.

Avots: EH I, 70


apakša

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73


apakšnieks

apakšniẽks, f. -niẽce,

1) der Untertan, Untergebene:
dzīvuojuši varmācīgi valdinieki, nebē̦dādami par savu apakšnieku labklājību LP. VII, 627. kungs savus apakšniekus ļuoti spaidījis LP. V, 144;

2) der Besiegte, Überwundene:
šim būšuot jāpaliek par apakšnieku LP. VII, 1173, er werde unterliegen müssen, den Kürzeren ziehen; dafür gew. apakšā palikt.

Avots: ME I, 73


apakšzeme

apakšzeme,

1) das Unterirdische:
apakšzemes ūdens Konv. 2 517. vienu nuo strādniekiem nuolaida apakšzemē;

2) die Unterwelt:
zirneklis nuolaidies apakšzemes peklē Etn. II, 32; apakšzemes valdinieks LP. VII, 29.

Kļūdu labojums:
ūdens = ūdens (Grundwasser)

Avots: ME I, 74


apalīgs

apaļîgs, rundlich: bifsteķus pataisa plānus un apaļīgus Konv. 1 238.

Avots: ME I, 74


apalis

apalis Spr., die Hälfte eines gespaltenen runden Holzklotzes. apaliski auch AP. (linsēklu klajienu sataisa apaliski), Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, Saikava (kuokus jau citādi nemerī kâ apaliski).

Avots: EH I, 71


apalisks

apalisks oder apaļisks, rundlich, oval; Adv. apaliski od. apaļiski (hochle. opaliska in Marienburg RKr. XVII, 145), rund, rundum: ap galvu tai apaļiski apsiets lakats B. Vēstn. villaines vienu malu apaļiski apņēma ap ple̦ciem Etn. IV, 108; apaļiski slē̦gtā rindā BW. V, S. 199; apaliski apcirptiem matiem Jauns.; baru (die Schwade) appļaut apaļiski LP. VI, 126; apaļiski nuovilkta āda, ein heiler Balg St. ādu apaļiski nuodīrāt, nuovilkt ve̦se̦lu ādu, tuo nepārgriežuot, nuo galvas sākuot, tā p. p. zaķim, se̦skam Bers., Lub.;

2) ohne störende Ecken und Kanten, frei, unbesorgt, unverheiratet:
kas kaitēja puisīšam apaļiski (apališki BW. 5271 Lösern; Var.: lustīgam) nedzīvuot.

Avots: ME I, 74


apalītis

apalĩtis, ‡

2) etwas Rundes überhaupt (?):
tupelīši apalīši (Var.: apaļais rācenīt[i]s) BW. 2974, 1 var.

Avots: EH I, 71


apaloties

apaluôtiês, sich verirren: juo tie bija tāļu apaluojušies Spr. Sal. 12, 24. nevarēja vairs ceļa atrast - bij apaluojušās LP. VI, 999. Gew. uneigentl.: apaluojušuos atgriezt, die Verirrten bekehren Kunds.

Kļūdu labojums:
Spr. Sal. = Weish. Sal.

Avots: ME I, 74


apaļš

apaļš (in Ost-Livl. apals, aus apvalus = li. apvalùs [oder apalus Lit. Mitt. I, 222 und ãpalas], zu velt, wälzen [vgl. Petr BB. XXI, 215, Walde Wrtb. 2 805 und 856 f., Persson Beitr. 540 und KZ. XLVIII, 128 1]),

1) rund:
zeme apaļa. apaļuo galvu sasiet: das Tuch um den Kopf so binden, dass es die runde Form einer Mütze bekommt Grünh.;

2) von der körperlichen Rundheit, Körperfülle, rund, wohlgenährt:
apaļi vaigi, runde Backen, apaļas ruokas, runde Arme; apaļs vē̦de̦rs, runder, voller Magen; apaļas guotiņas, runde, fette Kühe. zirgi bijuši tik apaļi, ka ne lietus piliens nestāvēja virsū. apaļš auga tautu dē̦ls, in Körperfülle, voller Lebenskraft wuchs mein Freier BW. 7271. apaļa meita, rundes, blühendes Mädchen. Die Rundheit vielfach durch Vergleiche verdeutlicht: apaļš kā grundulis JK. II, 97; esi apaļš kā pūpuolis, sei rund wie ein Weidenkätzchen, sagte man am Palmsonntage zu den Langschläfern, die man mit Zweigen mit Weidenkätzchen schlagend weckte LP. V, 13, Etn. II, 53; darnach allgemein: apaļš kā pūpuolis; bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kā pūpuoļi Etn. II, 68. apaļš kā ruonis, kā rullis, rund wie ein Seehund, eine Walze;

3) rund, weil ohne Sorgen: unverheiratet, fröhlich, munter:
apaļs puisis, unverheirateter Bursche, apaļa meita, unverheiratetes Mädchen: kas kait man nedzīvuot apaļai meitiņai BW. 5264 (Var. 2: apaļam puisīšam oder cilvē̦kam.). dzīvuot par apaļu puisi, unverheiratet leben; apaļi dzīvuot, sorglos, genussreich leben; apaļa dzīve, dzīvuošana, eheloses, genussreiches, lockeres Leben;

4) in bezug auf die Zeit attributiv gebraucht, voll, rund:
apaļš gads, ein volles, rundes Jahr; trīs apaļus gadus LP. V, 210. apaļa bārene MWM. III, 506, vollständige Waise, wohl nach dem russ. круглая сирота;

5) apaļš aude̦kls, dichtgewebtes Zeug
U.

Avots: ME I, 74, 75


apara

apara (li. apara "apara" Miežinis): auch BW. 5890 var. u. a., apare auch BW. piel.2 23568, 1 var., 3): auch Grobin (hier dazu ein Demin. aparele ), Iw., Kaltenbr., Lipsthusen, Lub., Oknist (in Oknist auch überttagen von verfüztem Haar: galva kâ apara), Prl., Saikava, Sonnaxt;

4) auch Kaltenbt., Lub. und Sonnaxt.

Avots: EH I, 71


aparas

aparas: auch in Saikava.

Avots: EH I, 71


apārdīt

apārdît,

1) "спороть" Spr.; ein Kleidungsstück ringsum aufirennen:
a. kādu drēbes gabalu;

2) "оббросить" Spr.; Zusammengelegtes (Heu u. a.) auseinanderbreitend damit bewerfen und verdecken:
a. kuo ar sienu. steiga a. visas gabanas lapas AP. a. (mit ãr) pūdiemu (= izārdīt mē̦slus uz papuves) Dunika, Kal., Rutzau;

3) ringsum (Zusammengelegtes) auseinanderbreiten
Saikava: a. (mē̦slus) gabalam vis˙apkārt;

4) a. sienu, Heu (beim Trocknen) umwenden
(apmest) Dunika.

Avots: EH I, 72


apārds

apā`rds, zum Trocknen zusammengeführtet, dicht ausgebreiteter Heuhaufen Bers.: siens bij izlaists uz apārda Kaudz. M. šuodien mums 30 gabanu uz apārda Kaul.; zu ārdît.

Avots: ME I, 76


apars

apars, apara, apare, auch apurs (Lubahn), -iņš, -iņa,

1) der Rain zwischen zwei Feldern, Feldanger
Ar.;

2) apara = nuora, atmata, kas le̦mta apstrādāšanai Mar. RKr. XV, 105;

3) ein in Feldern niedrig gelegenes, mit Gras bewachsenes, zur Regenzeit vom Wasser bedecktes Stück Land, das nicht gepflügt, um das aber gepflügt
(apart) wird Buschh., Sessw. [in dieser Bed. apare in Talsen, Altenburg, Perbohnen u. a.];

4) solches Stück Land auch in Wiesen und Wäldern
LP. II, 4, Selburg, [Trikaten, Fehgen u. a.]: ganīdama izganīju visus tautu apariņus (Var.: apariņas) BW. 739;

5) apars [in dieser Bed. wohl aus apvars] soll in Kalzenau, Sesswegen gleich atvars auch Tiefe, Abgrund bedeuten
JK. IV, 6; [in Borchow in der Bed. von ndd. Quebbe].

Avots: ME I, 75


apart

apart (untet apar): auch Ladenhof n. FBR. XI, 79 (apart kādu laiku viņi zied?), Nabben n. FBR. XI, 79 (apart pašu vidnakti), 67 und 82, Lems., Wainsel.

Avots: EH I, 71, 72


apart

apar̂t (li. apárti), tr.,

1) bepflügen, pflügend bestellen:
laukus;

2) umpflügen:
kartupeļus, d. i. durch Erneuerung der Furchen die Kartoffelreihen von beiden Seiten mit Erde bewerfen;

3) einpflügen, unterpflügen:
sē̦klu, kartupeļus;

4) rundherum pflügen:
ap dārzu;

5) pflügend die Erde umwenden:
apardams, e̦cē̦dams apkārt griezu velēniņu BW. 11116, 1, 2;

6) die Pflugarbeit beendigen:
apkūluši arājiņi, aparuši arājiņi BW. 28799; auch refl.: kaimiņi jau aparušies.

Kļūdu labojums:
apkūluši arājiņi = apkūluši kūlējiņi

Avots: ME I, 75


ā pas

ã pas! aus paskati, ei, sieh doch!

1) Ausruf des Unwillens:
ā, pas, ka nemaz neklausa!

2) Zuruf eines Fahrenden oder eines Pflügers einem trägen oder einem von Wege oder von der Furche abweichenden Pferde:
ā pas, vai nu apstāsies! ā pas, vai vagu nezini!

Avots: ME I, 234


āpaš

àpaš 2 Saikava, = ãpuš; in der Verbind. iet ā. "?": grāvis iet ā. nelej! vai neredzï ka jau iet ā.?

Avots: EH I, 194


apat

apat Lemsal, Wainsel, = apkā`rt, um: a. stūri iet.

Avots: EH I, 72


apaudas

apaûdas, ‡

2) die Beendigung des Webens
Saikava.

Avots: EH I, 72


apaudas

apaûdas, apaûdi, Demin. apaûdiņas, apaûdītes, apaûdiņi, die verzierenden Ränder der lettischen Frauentoga: auž juostiņas, apaudiņas BW. 7492 (Var.: apaudas, apaudītes, apaudiņus, aizaudiņus). par apaudiem nuosauca izaudumus, kuo šuva sagšām, vilnainēm gar galiem, lejas malām RKr. VII, 39.

Avots: ME I, 75


apaudumi

apaûdumi = apaûdi: apaudumu raibas malas Līb. P.

Avots: ME I, 75


apaugt

apaûgt (li. apa,ugti), intr., bewachsen: jauks kalniņš apaudzis ar uozuoliem LP. V, 416. pirkstā iedūrusies skabarga, tāpēc tas apaudzis Palzm. u. a.; sīkas nātres apaugušas uozuoliņu BW. 21482. Subst. apaugšana, das Bewachsen; apaugums, das Bewachsensein: e̦ze̦ru nebūsi laikam apaugumu dēļ redzējis Laps. 22.

Kļūdu labojums:
Bewachsensein =Bewachsensein, das Herumgewachsene

Avots: ME I, 75


apauklēt

apaũklêt,

1) (eine Reihe von Kindern) nacheinander eine Zeitlang auf den Händen schaukeln, wiegen
(perfektiv) Warkl.: a. visus bē̦rnus pēc kārtas;

2) ein fremdes Kind eine Zeitlang auf den Händen schaukeln und es dadurch schlimmen Folgen aussetzen
Saikava: sveša cilvē̦ka apauklē̦ts bē̦rns var kļūt me̦lns kâ zeme un nespēcīgs. Refl. -tiês, gewartet an Kräften (und Wuchs) zunehmen Warkl.: mans puika jau apauklējies krietni vien.

Avots: EH I, 72



apauti

apàuti, Fusstücher U. (li. apãutai).

Avots: ME I, 76


apavis

apavis: auch in AP., Erlaa, Saikava: ar... dāvinātuo apavi kājās Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV. 19.

Avots: EH I, 72


apbadīt

apbadît (li. apibadyti),

3) an mehrern Stellen ein wenig stechen
(tr.) Kaltenbr.: kad šite (pa rugājiem) apbada (kājas), tad nevar paiet.

Avots: EH I, 72


apbalzīt

apbàlzît, tr., ringsum stopfen: apbalzīt gultu = gultas se̦gas un palagu sabāzt starp gultas malu un gultas maisu C. mājnieki iznāca ārā braucējus apbalzīt Seib.

Avots: ME I, 76


apbarāt

apbarât Saikava, (viele) abfüttetn: vai jau apbarāji aitas?

Avots: EH I, 73


apbāzīt

apbâzît, tr., freqn.,

1) ringsumstopfen:
apbāzi gar visām malām uzse̦gu, lai aukstums neve̦lkas pie kājām klāt JK., Bers., Lös;

2) bestechen:
viņš apbāzījis visus tiesnešus, lai viņu attaisnuotu.

Kļūdu labojums:
ringsumstopfen = ringsum stopfen

Avots: ME I, 76


apbēda

a(p)bè̦da 2 >hochle. abàda 2 : auch Kārsava, Pilda, Zvirgzdine; plur. a(p)bè̦das 2 auch Auleja, (mit ê̦ ) Gr.-Buschh., Kaltenbr., Oknist, (mit è̦ 2 ) Sonnaxt; auch (nom. s.) a(p)bè̦ds 2

Skaista, Warkl., Zaļm., plur. a(p)bē̦di Wessen; a(p)bê̦du kāpuosti Saikava.

Avots: EH I, 73


apbēdas

apbē̦das [> hochle. a (p) bādas in Nerft, Sauken, Lubahn, Laudohn u. a. und o (p) bādas in Bersohn u. a.; auch im Singular], ein Mahl (bestehend aus Schweinefleisch und Kohl) nach beendigtem Schweineschlachten, zu dem, wenigstens lokal und früher, auch die Nachbarn geladen werden: ceps vepŗu apbē̦dâs asiņu maizi Duomas II, 293 [s. auch abāda. Anderswo dafür cūku bēres. Wohl zu apbest "begraben"; also eigentlich: Bestattung, Leichenbegängnis. Zur Länge des e vgl. Le. Gr.§ 62 c und uzvāra neben varêt].

Avots: ME I, 76, 77


apbedīt

apbedît, tr., beerdigen, begraben: cilvē̦ks staigājuot pa zemes virsu tik ilgi, līdz viņa miesas tiekuot apbedītas.

Avots: ME I, 76


apbēdot

apbè̦duôt, tr., betrauern: divi mēnešus Raudupiete nuolē̦muse (mirušā) Matīsiņa apbē̦duošanai Blaum.

Avots: ME I, 77


apbēgt

apbêgt (li. apibė´gti),

1) (sich) unter etwas flüchten:
kaķis apbēga apakš skapja (in Lems.: ap skap) Salis;

2) fliehend um etwas herumlaufen
Trik. u. a.: a. mājai apkārt.

Avots: EH I, 73


apbeigties

apbèigtiês, zugrunde gehen (von vielen Subjekten) Saikava: pīlē̦ni apbeidzēs: bij dabūjuši mušmires saknābāties; ausgehen, zu fehlen (mangeln) anfangen Dunika, Mahlup: mums milti apbeigušies.

Avots: EH I, 73


apbērt

apbẽrt, ‡

3) begraben
Für., Veselis Tīr. ļaudis: (nuosprāgušu guovi) aizvede uz kalna malu, izraka duobi, apbēre Sonnaxt. ‡ Refl. -tiês,

1) unversehens verschüttet werden
Jürg. u. a.: uogas apbē̦rušas ar smilttm;

2) sich mit Ausschlägen bedecken
Auleja: galva apbē̦rusies.

Avots: EH I, 73


apbērt

apbẽrt (li. apber̃ti), tr.,

1) beschütten:
ķēniņš gribēja dē̦lu vai ar ze̦ltu apbērt LP. V, 254;

2) verschütten:
zeme apbēra daudz strādniekus.

Avots: ME I, 77


apberzēt

apber̂zêt, ringsum (nicht sehr energisch) reiben (perfektiv) Saikava u. a.: a. ausis, lai nenuosalst.

Avots: EH I, 73


apberzt

apber̂zt, tr., rund herum reiben,

1) zum Zweck des Reinigens:
meitas spaiņus tīrus apbe̦rzušas LP. VII, 297;

2) zum Zweck des Beschmutzens:
es būt' savu vainadziņu ar uoglīti apbe̦rzusi Ltd. 1286.

Avots: ME I, 76


apbirst

[apbrist (li. apbrìsti), umwaten, herumwaten um: apbridu tai vietai apkārt Wolm. u. a.].

Avots: ME I, 77


apbirt

apbir̃t (li. apbìrti),

1) abfallen:
kuokam lapas apbirušas;

2) (von Tränen) fliessen:
man apbira asariņas BW. 9856;

3) bedeckt werden:
apbirst manas baltas ruokas gaudajām asarām Ltd. 1529, meine weissen Hände werden von bittern Tränen benetzt. lai būt (u) mana villainīte ar skujām apbiruse BW. 15687;

4) um etwas fallend, bedecken:
tur tevi apbira ābeļu ziedi BW. 33778 var.

Avots: ME I, 77


apbirzēt

apbirzêt Kal., apbirzît Erlaa, mit Saatfurchen beziehen (versehen): a. visu lauku; reizes trīs apbirzīt gabalam aplīk Saikava, etwa dreimal um den Acker herum Saatfurchen ziehen (perfektiv).

Avots: EH I, 74


apbizenēt

apbizenêt, apbizinêt Dunika, apbizuôt Wolm.,

1) rings um etwas biesen (aufgeregt laufen;
perfektiv): a. ap laidaru oder laidaram apkārt;

2) a. visu pagastu ar jaunam ziņām, eilig durch ein ganzes Gebiet Neuigkeiten austragen.

Avots: EH I, 74


apbļaut

apbļaût, schreiend berufen (verweisen) Dunika: puikas tikai tad rimās, kad tē̦vs viņus apbļāva. Refl. -tiês Dunika, laut weinend aufschreien: meita apbļāvusies.

Avots: EH I, 74


apblāzmot

apblãzmuôt, auch apblãsmuôt, rundumher beleuchten; kaŗa uguns apblāzmuo Hug. apblāsmuotais rīts sauc pie darba zemes rūķi. Refl. -tiês, erglänzen, erröten (vom Himmel).

Avots: ME I, 77


apbraucīt

apbraũcît, ‡

2) ringsherum abstreifen
Saikava u. a.: a. bērziņiem lapas;

3) (mit der Hand) ringsum einen Strich ziehen
Dunika u. a.: maizes mīcītāja apbraũka ar pirkstu vis˙apkārt abrai.

Avots: EH I, 74


apbraukt

apbràukt, tr.,

1) befahren, besuchen:
kaimiņus;

2) um etw. fahren, umfahren:
kur tik ātri tu, saulīte, jau zemīti apbraukusi RKr. VIII, 4. ceļuotāji apbraukuši milzīgajai bumbai apkārt Astr. 5. dažus riņķus pa pagalmu un ap māju apbraukuši BW. III, 1, 14.

Avots: ME I, 77


apbriest

apbriêst,

1) : apbriedis celš auch Dunika, Frauenburg, Wandsen, apbriedusi (an der Oberfläche hart geworden)
maize Bauske. apbriedusi (gereift) labība Ewers; ‡

2) anquellen
Ewers.

Avots: EH I, 74


apbrīnēt

apbrĩnêt, apbrĩnuôt, tr.,

1) bewundern:
visi sanāk daiļuo puisē̦nu apbrīnuot LP. IV, 73. apbrīn ļaudis dziesmu manu, apbrīn manu valuodiņu BW. 903;

2) bewundernd mit neidischem, bösem Blick ansehen:
ja skauģis bē̦rnu apbrīnuo, tad bē̦rnam nuo tam allaž lē̦cas kāds ļaunums BW. I, S. 184. apbrĩnuojams, bewunderungswert, wunderbar: apbrīnuojami smalks mednieks LP. IV. apbrīnuošana, das Bewundern, apbrīnuotājs, der Bewunderer, Verehrer.

Avots: ME I, 77, 78


apbrist

apbrist: apbridīsim vēl kādu riņķi! Saikava. ‡ Refl. -tiês, sich watend beschmutzen AP.: puika ienāce apbridies kâ viens luopiņš.

Avots: EH I, 74


apbrucināt

apbrucinât, ‡

3) abbrühen:
ne˙kad nevārījusi ūdeni - miltu apbrucināšanai Anekd. IV, 178; ‡

4) ringsherum abstreifen
Saikava: a. zaram visas lapas.

Avots: EH I, 74


apbrukt

apbrukt, intr., abfallen, herabrutschen: ai ļautiņi, nesmejat, ka man kājas apbrukušas BW. 30250, die Strümpfe oder Fusstücher sind nach unten gerutscht. vērpēja sasprauž drusku apbrukušuo spuoli A. XX, 165.

Avots: ME I, 78


apbrūnināt

apbrũninât, bratend oder backend braun werden lassen (bräunen) OB., Rutzau: a. cepeti, baltmaizi.

Avots: EH I, 75


apbružāt

apbružât, ‡

2) (im Wasser) scheuernd (reibend) abreinigen
Saikava: a. tupeņus silē. ‡ Refl. -tiês Jürg., sich beim Gebrauch abnutzen: jaunā grāmata jau krietni apbružajusies.

Avots: EH I, 75


apbučot

apbučuôt: bē̦rniem bij maize jāapbučuo katru reizi, kad deve Erlaa.

Avots: EH I, 75


apburt

apbur̃t [li. apibùrti], tr.,

1) verzaubern, behexen, durch Zauber schädigen:
apburta pils, princese. viņa apbūruse laimiņiem luopus LP. VII, 125;

2) bezaubern, in Entzücken versetzen:
sērdienīte ar savu skaistumu apbūra visus tā, ka uz viņu vien visiem bij jāskatās Dīc.; klausītājus kā burtin apbūra Vēr. I, 879. Refl. -tiês, sich gegenseitig bezaubern, behexen: tā viņi abi bija apbūrušies LP. VII, 87. Subst. apbũrums, die Behexung: es apbūrumu atburšu LP. VII, ich werde den Zauber lösen.

Kļūdu labojums:
atburšu LP. VII, 87 = atburšu LP. VII, 242

Avots: ME I, 78


apburzīt

apburzît,

1) stellenweise ein wenig zerknittern (zerknüllen); "apvalkât" Siuxt (mit ur̂ 2 ): apburzītas drēbes (Schnehpeln, Trik.), grāmatas (Stenden);

2) ringsum (an der Oberfläche) zerkrümeln ("окрошить")
Spr.: a. maizi.

Avots: EH I, 75


apbūt

apbût,

1) aufmerksam bedienen
Siuxt: bē̦rni jau viņai ir labi: nezin, kâ viņu apčubināt un kâ apbūt;

2) "побыть" Wid.

Avots: EH I, 75



apčāpāt

apčâpât, apčâpuôt, tr., um etwas kriechen: krupis apčāpāja maizi LP. VII, 321.

Avots: ME I, 80


apčaukstēt

apčàukstêt 2 KatrE., nur an der Oberfläche ausbacken (intr.): kartupeļi tikai tādi apčaukstējuši.

Avots: EH I, 76


apcelēt

apce̦lât,

1) wiederholt (hebend) umwenden:
a. akmeņus, sliekas meklējuot. a. uolas, lai nebuojājas Stenden;

2) für sich gewinnen (günstig stimmen, geneigt machen)
Sessw.: a. savu kaimiņu.

Avots: EH I, 75


apcelt

apcelˆt [li. apkélti herumheben um], tr.,

1) jem. umstimmen, für sich gewinnen:
krāpnieks pūlējās publiku apcelt B. Vēstn. tagad šī Rīdzeniece apcē̦lusi kādu bagātu veci Alm.;

2) aufspüren, auffinden, einkreisen:
suņi apcē̦luši zaķi. reiz brālis aiziet medībās un apceļ ze̦lta putnu LP. IV, 24; neizbēga apce̦lta zeltenīte BW. 13389, 10. māte bij apcē̦luse savai meitai brūtgānu LP. V, 108. kas tas par gre̦dze̦nu? kur tādu apcēli LP. V, 364. tas neteica savai sievai, kādu laimi apcēlis LP. IV, 25.;

3) hinter etw. kommen, bemerken - mit einem abhängigen Satz:
beidzuot apceļ, kas šī tāda LP. IV, 112. bet reiz ķēniņš apceļ, ka ze̦lta ābelei katru nakti sāk viens ze̦lta âbuols zust LP. IV, 149. kaimiņa kunga meitas apcēla, kur šis tuo lieluo naudu sadabūjis LP. VI, 590;

4) sich bemächtigen:
kā tad viņš (ve̦lns) tevi apcēlis LP. VI, 552. tuo lietuvē̦ns bij apcēlis sev par jājamuo zirgu.

Kļūdu labojums:
apce̦lta zeltenīte = apce̦ltā zeltenīte

Avots: ME I, 78


apcept

apcept [li. apkèpti], intr., bebacken: maize drusku vien apce̦pusi PS. šis pīrādziņš apcepis brūns Dok. A.

Avots: ME I, 78


apcerēt

apcerêt, tr.,

1) über etw. nachdenken, geistig betrachten:
visu labu apcerēju BW. 1360, ich dachte an alles, was gut ist. gulu, gulu, miegs nenāca aiz lieliem sirdē̦stiem; apcerēju sav' pūriņu, sen pašūtu, nerakstītu BW. 7647; apce̦rē̦ta līgaviņa BW. 13389, 10, die geminnte Braut, gew. iece̦rê̦ta l. od. ce̦ramā;

2) behandeln:
apcerēsim šuo jautājumu drusku sīkāki. Refl. apcerêties, sich Hoffnung machen L., sich besinnen: pats apceries, ar dzīvi samierinies Rain. Subst. apcerējums, die Betrachtung, Behandlung, der Aufsatz: apakšējās ziņas izņēmām iz kāda vēl nekur nedrukāta apcerējuma Etn. III, 113.

Avots: ME I, 79


apcerīgs

apcerîgs, zum Nachsinnen geneigt, nachdenkend: apcerīgais prāts tuo it dižani izpuškuojis RKr. IX, 10.

Avots: ME I, 79


apciems

apcìems: auch Golg., Schujen: ... nuovadā 5 "apciemi" Lvv. 1, 45. kāda saimniece nuo dižās muižas apciema Janš. Līgava I, 253.

Avots: EH I, 76


apciems

apcìems, der Kreis der benachbarten Gesinde, die Nachbarschaft: visā apciemā vairāk augstskuolnieku nebij atruodami MWM. III, 533. mājas guļ vienā blāķī jeb apciemā Konv. 2 2222.

Avots: ME I, 80


apciest

apcìest (li. apkę̃sti), überstehen Für. I (unter ciets). Refl. -tiês: auch in Seyershof: kad nuo Ģurģiem sēj stādu lecektē, tad vairs nav jāse̦dz stāds: tas tū˙liņ aug un apciešas.

Avots: EH I, 76



apcietināt

apciêtinât, apciêtêt, tr.,

1) verhärten:
viņš apcietināja savu sirdi II Mos. 8, 15. apcietināts vē̦de̦rs, verstopfter Leib;

2) befestigen:
pili;

3) arretieren, einkerkern:
zagļus, sle̦pkavas, nemierniekus. Refl. -ties, sich befestigen: reiz kaŗa laikā salā apcietinājās viens kaŗa vaduonis LP. VII, 1305. Subst. apciêtinājums, die Befestigung, das Befestigungswerk: pils ar saviem apcietinājumiem RKr. X, 9.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist) = apciêtêt

Avots: ME I, 80


apcilāt

apcilât, iter. von apcelˆt, hebend umdrehen, umkehren: saimnieks apcilāja šņabja pudeliņu Purap. ja guluošas raganas miesas apcilā, tad gars atpakaļ miesās vairs netiek LP. VII, 536. Refl. -tiês, schwanger werden, empfangen: mums viena tele iet vairāk dienu vēršuos, bet nevar apcilāties LP. VII, 269.

Avots: ME I, 79


apcīnīt

apcìnît, bewältigen (z. B. eine Reihe von Arbeiten): nevarējām visus darbus a. Refl. -tiês, mühsam um etwas (fahrend oder gehend) herumgelangen: a. apkārt visai salai.

Avots: EH I, 76


apcirknis

apcìrknis: mit ir 2 Aahof, Saikava, mit ir̂ 2 Iw., Orellen. Siuxt, Strasden, mit ir̂ N.-Wohlfahrt, Wolmarshof: miežu, rudzu apcirknī BW. 18583. vis˙dziļā apcirknī 28521, 1.

Avots: EH I, 75


apcirknis

apcìrknis PS., apcir̃knis C. (ap + cìrst),

1) ein kastenähnliches, aus einem Bretterverschlag bestehendes Fach in der lettischen Kornkammer, der Kleete, Kornkasten,
in Ober-Kurl. aruods genannt: nabagam pavasarī visi apcirkņi tukši;

2) auch sonst ein Fach, eine Abteilung zur Aufbewahrung verschiedener Gegenstände:
naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082. siena šķūnis jau apcirknī pilns Vēr. I, 257;

3) übertragen wie das deutsche Schrein:
dvēseles apcirkņuos, im Schrein der Seele. visi mūsu ievē̦ruojumi mīt mūsu apziņas apcirkņuos DJ. II, 74; ziņu apcirknis, die Nachrichtenrubrik in einer Zeitschrift Vēr. II, 254. nuo apputējušiem senatnes apcirkņiem viņš iznesa un atdeva jaunajai pasaulei neievērībā pame̦stās garīgās mantas Vēr. I, 1289;

4) Brunnenbrüstung:
stipriem gruodiem izbūvē̦ta aka, ar augstu apcirkni virsū Druva III, 9 (Saul.).

Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu streichen ist der Satz): naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082.

Avots: ME I, 79


apcirkšņi

apcirkšņi, Eigensinn, Laune, Nücken: mūsu kaimiņam ir tāda untumīga sieva, bieži viņai uznāk tādi apcirkšņi JK.

Avots: ME I, 79


apcirksnis

apcir̂ksnis 2 Schnehpeln, = apcirknis 1; in Saikava sei in dieser Bed. der Plural apcirkšņi bekannt.

Avots: EH I, 75


apčirkstēt

apčirkstêt, intr., (an der Oberfläche) ringsherum gefrieren: riteņi miegaini gramstās pa apčirkstējušiem ceļa dubļiem Jauns.

Avots: ME I, 80


apcirpt

apcìrpt (li. apkir̃pti), tr.,

1) bescheren:
ja burvji aitas apcē̦rp, tad nuocērpi atlikušuo vilnu Etn. III, 56; apcirpt matus LP. IV, 129. galvu tam apcirpa kā mūkam Dünsb. bē̦rnam spārnus apcirpt, cirpt, die Flügel bescheren, ein Aberglaube der alten Letten: ja bē̦rns atpakaļ lē̦cas un lāgā neguļ, tad tādam e̦suot spārni, kuŗi apcē̦rpami LP. V, 35;

2) (übertragen) betrügen, anführen:
žīds zemniekus labi apcirpis. žīdu apcirpt nav grē̦ks Purap. Refl. -tiês, sich bescheren: viņš apcirpās un apvilka citas drēbes I Mos. 41, 14. un... kungs aicinās raudāt un žē̦luoties, un apcirpties un maisus apvilkt Jes. 22, 12.

Avots: ME I, 79


apcirst

apcìrst (li. apkir̃sti), tr.,

1) behauen:
kuokus, akmeņus I Kön. 5, 18, zarus kuokiem, den Bäumen die Zweige bekappen;

2) hauend vernichten:
visus mežus;

3) umstürzen, umwerfen:
zirgs juoņiem skriedams apcirta kamanas apkārt;

4) umschlingen:
M. apcirta ruokas ap kaklu MWM. VIII, 595. Refl. -tiês,

1) plötzlich sich wenden, den Kurs ändern, umkehren, vielfach mit
apkārt, atpakaļ näher bestimmt: kādu gabalu pagājuse, tā apcē̦rtas Etn. III, 15. lietuvē̦ns žigli apcē̦rtas apkārt LP. VII, 802. apcirtās atpakaļ Dok. A. viņš duomāja papriekšu tā, bet apcirtās pavisam uotrādi Aps., Bers.;

2) sich umwinden:
pātagas gals apcirtās ap stabu;

3) plötzlich umstürzen, umgeworfen werden:
laiva, rati apcirtās apkārt.

Avots: ME I, 79


apcirtiens

apcìrtiêns, - starp izkapts laidieniem nenuopļauta zāle, also das übrig gebliebene Gras in der Schwade Buschh., Bauske.

Avots: ME I, 80


apčupt

apčupt,

1) sich jem. um den Hals klammern
(perfektiv) Welonen;

2) vom Kohlendunst ohnmächtig werden
Kārsava;

3) "im Heu oder Stroh umhertastend auffinden"
Bolwen, Dricēni, (prs. -čūpu) Warkh.; berühren, (einmal) betasten Wessen betasten; umhertastend auffinden, suchend auffinden; zur Einsicht kommen (bemerken) Gr.-Buschh.: apčupu galvā lielu punu. apčupu: nav vairs labi. apčupēm, ka e̦sam apzagti;

4) (um eine Kleinigkeit) bestehlen
Oknist. Auf li. apčiùpti "betasten" beruhend?

Avots: EH I, 76


apčužināt

apčužinât, einhüllen Ahs.: kad stipri salst, tad mē̦dz ausis a. ar drānu, lai nenuosalst.

Avots: EH I, 76


apdabūt

apdabût, um etwas herumbekommen Dunika: straujā vietā laivu gŗūti a. ap akmeni.

Avots: EH I, 76


apdarināt

apdarinât, bekappen: auch Saikava; beschneiden: a. (mit hochle. -a- aus -e̦- ?) rāciņus Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90.

Avots: EH I, 77


apdarināt

apdarinât, tr., kuokus, die Bäume bekappen. apdarini (schmücke) savas zeltenītes BW. 14077, 1. galviņa apdarināta staru pītiem vaiņagiem Pump.

Avots: ME I, 80


apdarīt

apdarît (li. apdarýti), tr.,

1) um etw. etw. machen:
es jums gribu palīdzēt ruozēm dārzu apdarīt BW. p. 296. apdarīju rudzu de̦su visapkārt galda galu BW. 19190; apdarīt pastalas = apbadīt, apbakstīt Stürzenh.;

2) einfriedigen, einfassen, ringsum einen Zaun ziehen:
caunītēm, lapsiņām es apdaru apluociņu BW. 30531;

3) zu machen beenden, beenden (in grossem Umfange):
viņa iziet apdarīt vakara darbu Aps.; būs visi darbi apdarīti Apsk. Refl. -tiês,

1) für sich etw. machen, beenden:
viņš teica, lai Juris beidz darbu un apdarās sev, kas vajadzīgs Vēr. II, 196;

2) sich bemachen, besudeln:
bē̦rns apdarījies;

3) verbrechen, sich versündigen:
kuo tie nabadziņi apdarījušies? A. XX, 550.

Avots: ME I, 80


apdarvot

apdar̂vuôt, tr., beteeren: laivu, jumtu.

Avots: ME I, 81


apdauzīt

apdaũzît, ‡

2) eine Weile ringsum schlagen (stossen):
ja grib izkratīt sviestu nuo spanneļa, tad tas nuo visām pusēm jāapdauza Dunika; ‡

3) wundstossen (-schlagen)
Oknist: kur tu iesi, visas kājas apdauzījis? Refl. -tiês,

1) : auch Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: guovs apdauzās ar vērsi;

2) sich
(dat.) wundstossen: a. kājas Oknist; ‡

3) an mehreren Körperteilen Stösse (Püffe) erhalten:
ziemā jau . . . vajaga. Laika zoba kalend. 1931, S. 13.

Avots: EH I, 77


apdegt

apdegt, intr.,

1) ringsumher anbrennen, Brandwunden bekommen;
es parušināju apde̦gušās pagales Aps. IV, 6;

2) versengt werden:
apde̦guse zāle LP. VII, 339;

3) einbrennen, von der Sonne gebräunt werden:
viņš ieskatās savas sievas saulē apde̦gušā ģīmī Blaum.;

4) abbrennen, durch Feuer beraubt werden, verarmen:
nav vairs ne skalgana, tā apde̦guši LP. VI, 148, es ist kein Pergel mehr vorhanden, so abgebrannt sind wir, d. h. so ist unser Pergelvorrat verbraucht. tas apdedzis, der ist abgebrannt, verarmt durch Feuer A. XV, 2, 5.

Avots: ME I, 81


apdenāt

II apdze̦nât, belaufen, bespringen (befruchten, von Tieren): auns apdze̦nā aitas Salisb. bullis apdze̦nā guovis Siuxt.

Avots: EH I, 79


apderināt

apderinât, tr., beschenken, schmücken: krusta mātes ve̦d jaunavu uz klēti, lai tuo savukārt apderinātu (apdāvinātu) RKr. XVI, 214; cf. apdarinât.

Avots: ME I, 81


apdēstīt

apdēstît (li. apdė´styti "belegen"),

2) um etwas herumpflanzen:
ap pieminekli . . . apdēstīti kuoki Brīvā Zeme 1931, No 175. ‡ Refl. -tiês, das Pflanzen beenden: vai nebūsit jau apdēstījušies? Subst. apdēstījums, die Anpflanzung (Gartenanlage): esplanādes apdēstījumi Jaun. Ziņas 1928, No 15.

Avots: EH I, 77


apdiedelēt

apdìedelêt, bettelnd durchstréifen: a. visu apkaimi.

Avots: EH I, 77


apdiegt

II apdiêgt,

1) = apdiêbt Wolmarshof;

2) = apskrìet 1 Warkl.: apdiedzu vairākas viensē̦tas, bet ne˙kā nedabūju.

Avots: EH I, 77


apdimīt

apdimît Selsau, mühsam (etwas Schweres) um etwas herumtragen: a. maisu ap riju.

Avots: EH I, 77


apdomāt

apduõmât, tr.,

1) überlegen, bedenken.
Sprw.: apduomā pa priekšu, tad pēc nebūs žē̦l oder apduomā labi, ka pēc nav žē̦l. apduomā labi un padari gudri;

2) an jem. denken und zur besseren Einsicht gelangen:
tik vien dievu (oder tik uz dievu 13730) apduomāju, kas māsai maizes duos BW. 13730, 25. Refl. -tiês, sich bedenken, überlegen; [auch: sich anders besinnen]: tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308. brūtes ve̦cāki izlūdzās kādu laiku, lai varē̦tu apduomāts BW. III, 1, 99, Bedenkzeit. Subst. apduomāšana, das Bedenken, Überlegen; apduomāšanās laiks, die Bedenkzeit.

Avots: ME I, 83


apdoms

apduõms und apduõma, Bedacht, Überlegung, Nachdenken: muļķis bez lieka apduoma (bez liekas apduomas A. XIX, 33) nuojūdza zirgu LP. VI, 406; bez kādas apduomas Lautb. V. X, 429, bez apduoma A. XIII, 373, ohne sich lange zu besinnen; pēc īsas apduomas, nach kurzem Bedenken. tāds iedalījums prasa daudz apduomas SDP. VIII, 18, solch eine Einteilung erfordert viel Überlegung und Vorsicht. vai tev apduomas? Neik. 3, bist du bei Sinnen? māmiņ' bija gudra sieva, tavu muļķu apduomiņu BW. 25266, 6. Sprw.: nestrādā bez apduoma. strādā ar apduomu. runā ar apduomu. bez apduoma krīt nelaimē, ar apduomu nāk svētība.

Avots: ME I, 83


apdot

apduot (li. apdúoti),

4) mit einem Zaubermittel oder -trank behexen
Warkl.: neielaidies! tevi apduos.

Avots: EH I, 79


apdrakšt

apdrakšt, ringsum nass und weich werden Raipol.

Avots: EH I, 78



apdraudzēties

apdraudzêtiês, apdraudzinâtiês, sich befreunden: dievduotais pavadīja laiku, ar meža radījumiem apdraudzē̦damies JK. V, 134. tev ar viņiem nebūs apdraudzināties V Mos. 7, 3, Joh. Off. 18, 14.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zustriechen ist):, Joh. Off. 18, 14.

Avots: ME I, 81


apdrāvēt

apdrāvêt Bers., tr., berufen, vermahnen: māte apdrāvēja Ieviņu, lai liekuot tē̦vam mieru Līb. viņa gribēja kraukli karināt par savu saulsargu, bet vaduonis apdrāvēja A. XII, 577.

Avots: ME I, 81


apdrošināt

apdrùošinât,

1) tr., mutig, keckmachen, verstocken
(bibl.): dievs apcietināja viņa prātu un apdruošināja viņa sirdi V Mos. 2, 30, Gott verhärtete seinen Sinn und verstockte ihm sein Herz (verfehlt ist die Korrektur der neuesten Ausgabe: druosināja st. apdr.);

2) sicher stellen, versichern, verassekurieren:
savu dzīvību, savas ē̦kas, savu mantību. Refl. -tiês,

1) sich Mut fassen:
apdruošinājies tas teica LP. VI, 272,, nachdem er sich Mut gefasst hatte, sagte er;

2) sich versichern.
apdruošināšana: die Ermunterung, die Versicherung; apdruošināšanas oder apdruošināmā biedrība, Feuerversicherungsgesellschaff; kuģa apdruošināšanas biedrība; apdruošināšanas līgums, der Versicherungsvertrag; apdruošinātājs, der Versicherer; apdruošināmais, apdruošinātais, der Versicherte.

Avots: ME I, 82


apdrunēt

apdrunêt ringsum verwittern (" обгнить") Fest., KatrE., Kl., Laud., Prl., Saikava, Spr.

Avots: EH I, 78



apducināt

apducinât,

1) vom Donner erschallen machen
Golg.: pē̦rkuons apducināja visu pamali un aizgāja;

2) pē̦rkuons sausu laiku apducina St. (unter ducinât), es donnert täglich, was auf trockene Zeit deutet.

Avots: EH I, 78


apdūcīt

apdūcît,

1) erwürgen, ersticken ("задушить")
Spr.;

2) durchrütteln
Bers.: braucuot mani stipri apdūcīja;

3) = apčam̃dît, apspaîdît (mit û ) N.-Peb.: a. meitas, slimu luopu Schwanb., Sessw., maisu, klaipu Bers.;

4) = apmazgât 1 (veļu) Fest.: kre̦kli nav labi izmazgāti, bet tikai drusku apdūcīti;

5) wiederholt stossen, mit Rippenstössen traktieren
Fest.

Avots: EH I, 79


apdudzis

apdudzis, f. -ugusi, etwas bewölkt, trübe: apdudzis gaiss Grünh., Kursiten, Schrund.

Avots: ME I, 82


apduits

apdùits 2: auch Saikava.

Avots: EH I, 78


apduits

apdùits 2, verdutzt, betäubt, duselig: puika tīri kā apduits: nekā nejē̦dz Bers., Laud. [zu li. àpduju, apdùiti "отуманить; одурѣть"; (woneben auch apdùmti "отуманить"), slav. dujo, "blase", ai. dhūyàtē "wird geschüttelt", gr. ϑύω "brause", aisl. dỳja "schütteln" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 236, Walde Wrtb. 2 unter fūmus u. a.].

Avots: ME I, 82


apdūklajs

apdūmaklajs = pietvīcis laiks, gaiss, ein dunstiges Wetter U.; auch apdūmakajs L.; daneben ein Adj. apdũmakains JK., Ar.

Avots: ME I, 83


apdūkt

apdūkt (bekannt mit û 2 ),

2) : e̦smu kâ apdūcis nuo tāda negaidlta nuotikuma Janš. Mežv. ļ. II, 31; ‡

3) betäuben
Warkl.: skaņas apdūca ausis.

Avots: EH I, 79


apdūkt

apdūkt, -kstu, -ku und -cu,

1) sich bewölken:
debess apdūkst, der Himmel bewölkt sich P. Allunan; šuodien diena apdūkuse (Var.: apdūguse, apduguse) BW. 16045. dūka, dūka šī dieniņa, ar me̦lniem mākuoņiem; tā apdūka mans prātiņš, ar nelieti dzīvuojuot 26837;

2) benommen, betäubt werden:
Part. Prät. apdūcis, bewölkt, trübe, duselig, benommen, betäubt: tīri kā apdūkusi, nevar ne kliņķi atrast Alm. apdūcis gaiss, schwül, trübe beim Anzuge des Gewitters Ruhental, Platonen, Irmlau. apdūkums, der Dusel, die Betäubung, Benommenheit: apdūkumā tā nuokrita pie zemes Alm. - In Auermünde apdukt für apdūkt.

Avots: ME I, 82, 83


apdūmot

apdũmuôt, tr., beräuchern: bites. Refl. -tiês, dunstig werden, vom Wetter, wie beim Höhenrauche: kad sausa migla nuo zemes ceļas, tad apdūmuojies gaiss Mag. III, 1, 88.

Avots: ME I, 83


apdumt

apdumt: apdumis laiks Golg., Kl., Kurmene, Laud.; apdumis (= apmāts) prāts Mar., Schwanb.

Avots: EH I, 78


apdunēt

II apdunêt, ringsum ein wenig verderben (intr., z. B. vom Brot) Nitau : maize piesmakušā gaisā apdunējusi.

Avots: EH I, 78


apdunis

apdunis (part. prt. act.) laiks "bewölktes, nebliges, windstilles Wetter" (?) Stelpenhof.

Avots: EH I, 79


apduzējis

apduzējis (unter apduzis),

2) dunstig
Ahs.: a. laiks.

Avots: EH I, 79


apdūzinēties

apdùzinêtiês 2 Nautrēni "im Dunkeln bald am Fenster, bald an der Tür klopfen": apdūzinējās, apdūzinējās, i aizgāja.

Avots: EH I, 79


apduzis

apduzis, apduzējis, durch langes Stehen unbrauchbar geworden, verschimmelt: par apduzuši ūdeni sauc dzeŗamu ūdeni, kas stāvējis ilgāku laiku dzīvuoklī Gr. - Würzau; apduzuse maize, labība = aptvīkuse, apstāvējuse Unb.

Avots: ME I, 82


apdzenāt

I apdze̦nât: auch Saikava. Das Zitat aus BW. ist hier als falsch zu streichen!

Avots: EH I, 79


apdzert

apdzer̂t, ‡

3) im Trinken (Saufen) übertreffen
Siuxt: viņš jau nav mazais dzē̦rājs, bet kaimiņš tuo apdzer apkārt un apkārt.

Avots: EH I, 79


apdzert

apdzer̂t [li. apgérti], tr.,

1) den ganzen Vorrat leeren, austrinken:
brāļi alu apdzē̦ruši BW. 19687. apdzeŗam šuo kanniņu 19535;

2) vetrinken, versaufen, saufend verlieren:
apdzeŗ guodu, apdzeŗ mantu, apdzeŗ daiļu augumiņu. nu jau pavisam prātu esi apdzēris Blaum. vai apdzēri paduomiņu BW. 11975. Mit persönlichem Obj. im Volksliede: apdzeŗ mani zvejniekiem BW. 13650, Var. padzeŗ, trinkend verspielen. Refl. -tiês,

1) aus Versehen etw. trinken:
bē̦rns driģeņu apdzēries Tirs.;

2) sich betrinken, berauschen:
visi apdzē̦rušies LA.; [bei Glück auch kâ apdzēris vārtās Jes. 19, 14]; gew. dafür: piedzerties.

Avots: ME I, 84


apdziedāt

apdziêdât [li. apgiedóti], tr.,

1) besingen, mit Liedern verherrlichen:
kam mēs vārdu zinājām, tuo mēs skaisti apdziedam Ar. 63. dziedat meitas, kuo dziedat, ratenīti apdziedat BW. 698;

2) mit dem Toten- und Grabliede einen gestorbenen Menschen besingen:
nule mirušuo apdzied; im Märchen auch von Tieren: sīkie putniņi apdziedāja kaķi LP. VI, 288;

3) mit Neck- und Spottliedern bereimen, besingen:
kāzenieki un panāksnieki lūkuoja valuodās viens uotru aizrunāt un dziesmām apdziedāt BW. III, 1, 40; gewöhnlich Refl. -tiês, sich gegenseitig neckend und spottend bei festlichen Gelegenheiten, namentlich auf Hochzeiten, besingen: abas puses pie tam nebeidz apdziedāties BW. III, 1, 24; apdziedāšana, das Besingen (1, 2, 3), apdziedāšanās, das gegenseitige Besingen (3): drīz iesākās atkal apdziedāšanās starp abējām pusēm BW. III, 1, 56; apdziedātājs, der Besingende.

Avots: ME I, 84, 85


apdziedēt

apdziêdêt, (oberflächlich) kurieren (perfektiv): vaina jau apdziedē̦ta.

Avots: EH I, 80


apdzimt

apdzìmt (li. apgim̃ti), intr.: tu apdzimta nelaime! du leibhaftiges Unheil MWM. X, 424. Refl. -tiês (li. apsigim̃ti), als ein Krüppel, als Missgeburt zur Welt kommen, missraten: viņš slikti apdzimies Alm. viņš jau ar tuo slimību apdzimies Kursiten.

Avots: ME I, 84


apdziras

apdziŗas [li. apgirios "чемерица"], apdziras, apdzires, apdzirenes N.-Schwanb., apdziŗu- oder apdziru- zāles (in Gr.-Autz dafür nach U. adziras), Bärlapp, Waldfarrenkraut L., Tannen- Bärlapp (Lycopodium selago) RKr. II, 73; XII, 10; Etn. I, 109; nach Birsmann Lycopodium annotinum; apdziŗu laksti (herba Lycopodii annotini); nach Konv. 1 apdz., Kohlen-Bärlapp (Lycopodium clavatum), ain wichtiges Heilmittel in der lettischen Volksmedizin. apdziŗas auguot priežu mežuos un e̦suot līdzīgas staipekļiem LP. VI, 149.

Avots: ME I, 84


apdzirdināt

apdzirdinât [li. apgìrdinti] und apdzirdît [li. apgìrdyti], durch einen Zaubertrank behexen: kad tik Rasas kungs nav dze̦lte̦nmaizes un vīna apbūris, lai mani ieēdinātu un apdzirdinātu A. XVI, 306. vilkacis e̦suot apdzirdīts cilvē̦ks LP. VII, 926; s. Etn. I, 75. apdzirdināšana, das Behexen durch einen Zaubertrunk: viņš nuo apdzirdīšanas bij nuomiris LP. VII, 674.

Avots: ME I, 84


apdzist

apdzist [li. apgèsti], intr., erlöschen, auslöschen: apdziest mana uguntiņa Ar. 155. nejauši uzliesmuo un apdziest zvaigznes Vēr. I, 797. bezdievīguo spīdeklis apdzisīs Spr. Sal. 13, 9.

Avots: ME I, 84


apēdināt

apêdinât,

1) (den ganzen Vorrat) auf(fr)essen machen:
meitas apēdinājušas jau visu ē̦damuo Siuxt. a. sienu luopiem Stenden;

2) a. cilvē̦ku Wolmarshof, einem Menschen etwas Schädliches zu essen geben
(perfektiv): ar netaisnu maizi gan savu bē̦rnu neapēdināšu Kaudz. Izjurieši 163;

3) sättigen, beköstigen
Jürg.: nevar visu saimi a.

Avots: EH I, 80


apērmot

apē̦rmuôt, tr.,

1) verunstalten, verunzieren, besudeln:
tu manus laukus, luopus, dārzus apē̦rmuoji Tr.; apē̦rmuot zirgu, asti līdz kaulam nuogriežuot;

2) als ein Wunder betrachten:
visi putni gaili apē̦rmuo St.

Avots: ME I, 85


apēst

apêst [li. apė´sti], tr.,

1) aufessen, auffressen, verzehren, verschlingen:
Sprw. kad tevi deviņi vilki apē̦stu. kad vilks zirgu apēdis, lai ē̦d ir ragavas. tu zini tik tuo apēst un citu prasīt. viņi viens uotru ar acīm apē̦d. mani grib tīri dzīvu apēst, man hat auf meine völlige Vernichtung abgesehen;

2) etwas beim Brotmangel verzehren, einbüssen, rauben:
duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu, lai es savu nē̦zdaudziņu maizītē neapē̦du Ltd. 1410, damit ich mein Schnupftuch nicht verkaufen muss, um Brot zu kaufen. vai es biju sav' prātiņu maizītē apē̦dusi Ar. 744. tu savu guodu un kaunu esi maizē apē̦dusi LA. Ohne den Zusatz maizē: tu grib' manu guod' apēst BW. 6562, Var.: g. ņemt, du willst meine Ehre rauben. apēst savu guodu kā cūka sivē̦nus. gan man bija graznu dziesmu, tās apēdu vasarā; šim dziesmiņa, tam dziesmiņa par maizītes gabaliņu Ar. 122. savus paša vārdus apēst, seine Worte zurücknehmen, sich selbst widersprechen. Refl. -tiês,

1) sich selbst aufessen:
tieva, gaŗa Līzīte, citam kalpuo, pate sevi apē̦das RKr. VII, 109 (Rätsel);

2) sich satt, voll essen
mit d. Gen. (gew. pieēsties): aveniņu apēdies BW. 19194, 2. guovs būs ar kuo apē̦dusies, die Kuh wird sich womit vergiftet haben (Kurl., Infl. nach U.). - apêšana, das Aufessen, Verzehren: ēdiet, radiņi, nekaunaties: guodam likts, ne apēšanai Etn. II, 45, auch ēšanai, das Essen ist zum Staat, nicht zum Essen hingelegt, - so fordert der Lette scherzend seine Gäste zum Essen auf.

Avots: ME I, 85


apgabalis

apgabalis,

1) Subst. (s. apgabals): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76: (sienu) apgabaļiem sakaš oder dzanā apgabaļuos Kaltenbr.; ‡

2) Adv., stellenweise:
apgabalis sāka gaiss jau nuoskaidruoties Janš. Atpūta No 373, S. 5. viņas gultne ir apgabalis šaura Janš. Nīca 8 (ähnlich Mežv. ļ. II, 341).

Avots: EH I, 80


apgabals

apgabals, auch apgabalis,

1) die Gegend, der Umkreis:
senāk šis apgabals e̦suot bijis ļuoti jauks LP. VII, 337;

2) = apgabana: siens aizvien stāvēja apgabaļuos Jauns. met grābekli apgabalī Nerft, Mar., apgabalā Buschh.;

3) der Bezirk:
apgabaltiesa, das Bezirksgericht. Adv. apgabalis (Instr.), apgabaliem, apgabaluos pārduot, pirkt, im Grossen, im Ganzen verkaufen, kaufen, ohne die einzelnen Gegenstände genau zu zählen und deren Wert einzeln abzutaxieren. apgabaļus, in grossem Umfang, in hohem Masse: ik zirgs kluncienu vilcis, ik ūdens apgabaļus placis LP. V, 407. viņam nuo tās dienas dzīvē apgabaļus vedies LP. V, 120. tam jau apgabaļus vien se̦kas LP. V, 341. zirgi apgabaļus sākuši baŗuoties LP. VI, 133.

Avots: ME I, 85


apgabenis

apgabenis Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 64, 76, = apgabana, "žāvēšanai izjauktās siena gabanas iejemamā vieta".

Avots: EH I, 80


apgādāt

apgãdât,

1) tr., versorgen, besorgen:
es jūs apgādāšu ar maizi Dīc. P. I, 41. bē̦rniem jāapgādā ve̦cais tē̦vs un māte;

2) für den Druck der Bücher sorgen, verlegen, in Verlag nehmen:
grāmatas apg. - Refl. -tiês, sich versorgen, für sich besorgen: viņi apgādājušies savas mūža-mājas Apsk.; apg. ar barību, sich mit Nahrung versehen.

Avots: ME I, 86


apgājīgs

apgãjîgs, umgänglich (?): jauns skuķis, skaists, apgājīgs Veselis Netic. Toma mīlest. 113.

Avots: EH I, 81


apgalēt

I apgalêt: auch Bauske, C., Dunika, Golg., Kegeln, Lems., Sessw. u. a.: truoksnis nebija . . . tik neapgalējams, ka dziedāšanu . . . nevarē̦tu . . . dzirdēt Janš. Mežv. ļ. II, 276. vai līdz svē̦tvakaram paspēšu visus tuos darbus apgalêt? Dunika; ‡

2) = aptvert AP.: cik cilvē̦ku karā krita, kas tuo vairs var apgalēt (etwa: fassen, berechnen, sich vorstellen)? N.-Peb. plašuos, tīri neapgalējamuos īpašumus Janš. Līgava I, 109 (ähnlich 64). ‡ Refl. -tiês, bewältigen, mit etw. fertig werden: nevarēja ar saviem darbiem apgalēties Rutzau. nevaru apgalēties ar ties bē̦rnis Dunika. izaudzis tik daudz rāciņu, ka nevar ne apgalēties (dass man nicht weiss, wo man damit hin soll) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 81


apgalēt

II apgalêt, sich mit Glatteis bedecken: apgalējis ceļš AP. apgalējis spainis pie akas ebenda.

Avots: EH I, 81


apgālēt

apgàlêt [Smilten u. a.], sich mit dünnem Eise (gāle) überziehen: spainis gluži apgālējis AP.

Avots: ME I, 87


apgals

I apgals N.-Peb., = gals, Ende: tur jau vairs apgala nav.

Avots: EH I, 81


apgalvene

apgalˆvene,

1) auch Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616;

2) auch Seyershof.

Avots: EH I, 81


apgalvot

apgalˆvuôt, behaupten, beteuern, versichern: saimniece svē̦ti apgalvuojuse, ka nedz meitenes, nedz jaunavas neredzējuse LP. I, 177. apgalvuojums, die Behauptung. [apgalvuoties L., sich verbürgen].

Avots: ME I, 86


apganīt

apganît (li. apganýti),

1) ein wenig hüten, weiden, ans Weiden gewöhnen:
luopus pavasarī vis˙pirms apgana;

2) tīrummalas apganītas, das Gras an den Feldrainen ist (vom weidenden Vieh) ringsum abgefressen.
atāls jau brangi apganīts.

Avots: EH I, 81


apgānīt

apgànît, tr.,

1) beschmutzen, besudeln, verunreinigen:
sievai abas acis izvē̦lušās, tādēļ ka svē̦tuo e̦ze̦ru apgānījusi LP. VII, 1306;

2) entweihen, entehren, schänden:
ja tu ar dzelzi pie tā strādāsi, tad tu tuo apgānīsi II Mos. 20, 25. neguods apgāna mūs visus LP. IV, 119. Refl. -tiês, sich beschmutzen, unrein werden IV Mos. 5, 2.

Avots: ME I, 87


apgarēt

I apgarêt

1) =apgarîtiês Mar.;

2) aushalten
Schwanb.: nevar vairs apgarēt, kâ viņš kliedz Schwanb. Refl. -tiês,

1) erkalten, kühl werden:
ēdiens jau apgarējies, nāciet ē̦stu! Mezküll;

2) sich entschtiessen:
viņš nevarēja apgarēties nuopirkt sev jaunus zābakus Selsau. viņa bija tik skuopa, ka neapgarējas ēst Golg. galds bija tik netīrs, ka nevarēja ne apgarēties ēst (vor starkem Ekel) ebenda;

3) = ‡ apgarêt 2: nevar apgarēties, cik riebīgi viņš izskatījās Golg., Mahlup;

4) gönnen:
viņš nevar uotram ne˙kā apgarēties Adl., Alswig, A.-Laitzen. eku tē̦vs! nevar bē̦rnam tuo nieka kurpīšu apgarēties! Sessw. me̦dus viņam vai cik, bet gaidi, ka apgarēsies tev ieduot! ebenda;

5) "усовѣститься" Nieder-Kurland n. Sudr. E. Sibirijas Cīņa № 44 (647);

6) zuwider werden
Stomersee u. a.: jūsu kliegšana man ir apgarējusies.

Avots: EH I, 81



apgarot

apgaruôt

2) sich mit Dampf, Dunst beziehen:
siênas apgaruojušas ar garaiņiem Warkl.

Avots: EH I, 81


apgarot

apgaruôt, be-, durchgeisten: grieķu apgarauotais daiļuma kults Vēr. I, 403; smaidā savilktās, apgaruotās lūpas MWM. IX, 337. Refl. -tiês, sich begeistern: ķīnieši nevaruot apgaruoties par kādu jaunu ideju MWM. III, 502. apgaruojums, die Begeisterung.

Avots: ME I, 86


apgausināt

apgaũsinât, auch apgaũsît, tr., segnen, Verschlagsamkeit verleihen: veļus aicina cepjamuo maizi apgausināt LP. VII, 277. gausmāmiņa, apgaus [i] manu baltmaizīti JK. V, 149, segenspendende Mutter, verleihe meinem Weissbrot Verschlagsamkeit.

Avots: ME I, 86


apgaust

apgàust, apgaudêt,

1) beklagen, betrauern:
draudze apgaudēja savu mirušuo mācītāju Sessw.;

2) verklagen, anklagen:
likteni vairs apgaust nevar SDP. VI, 88; Popen, Dond. A. X, 1, 308.

Avots: ME I, 86


apgāzīt

apgâzît, (wiederholt) umstürzen, über den Haufen werfen: rudzu statiņus priekš vešanas vajaga apgāzīt, lai apsus apakšas KatrE.

Avots: EH I, 81


apgāzt

apgâzt,

1) tr., umwerfen, umstürzen, über den Haufen werfen:
kuokus, ratus, cilvē̦kus. vai gribiet kalnu apgāzt raudamies LP. IV, 128. Sprw.: kad cūka paē̦duse, tad apgāž sili. sacēlies briesmīgs viesulis, it kā vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīc. P. I, 34; visas mājas LP. VII, 358. vai tad es nu pasauli apgāzīšu SDP. VI, 82;

2) apgāzt uz mutes, so eine Sache wenden, drehen, dass das Untere nach oben kommt:
trauku, bļuodu, katlu; auch ohne diesen Zusatz: apgāzts katls nuoderēja tē̦vu tē̦vu laikuos aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472;

3) übertr., umwälzen, umstossen, widerlegen, verwerfen, vernichten:
valsts pamatus, valsts satversmi, likumus, ve̦cas būšanas Kundz., līdz šim par pareizām atzītas duomas. Refl. -tiês, umstürzen, umfallen: kuoks apgāzies, māja, laiviņa apgāzusies LP. VII, 479. Part. pass. apgāzts, betäubt, benommen: apgāzti visi, nuo tādiem augstumiem gāzti Dünsb.

Avots: ME I, 87


apģeibt

apģeibt, ohnmächtig werden: tai dienā apģeibs skaistās jumpravas Amos. 8, 13. [Part. apģeibis "in Ohnmacht gefallen" Manzel Post. III, 140].

Avots: ME I, 89


apģērbs

apģḕ̦rbs: vieglā apģē̦rbā BW. 14052, 3. plānuos apģē̦rbuos 14052 var. uzvilks kapa apģērbiņu 32129. kājapģē̦rbs Kand., die Fussbekleidung: ne viņam kāds kājapgē̦rbs - ar plikām kājām viņš staigā.

Avots: EH I, 86


apglabāt

apglabât: begraben Livl. n. BielU.: apglabāt rāceltus, einen Kartoffelhaufen auf dem Felde zwecks Überwinterung mit Erde bewerfen Siuxt. ‡ Refl. -tiês, sich verstecken: spēlejuoties bėrni apglabājās kur kurais Rutzau.

Avots: EH I, 82


apglābt

apglâbt (li. apglöbti "umhüllen"),

1) retten
(perfektiv): tad jau ne apglābt nevar, kad pe̦rkttons iesper Siuxt;

2) lindern, sistieren
Bauske, Dunika, "schnell heilen" Popen: a. ruozi. bē̦rnam apglābj krampi Popen. Refl. -tiês, sich retten (perfektiv): ar viņu vairs nevar apglābties Wid., es ist mit ihm nicht mehr auszuhalten, tikdaudz darba, ka nevar ne a. (man weiss nicht, wie man die Arbeiten bewältigen soll) Dunika.

Avots: EH I, 82


apglāsīt

apglãsît, tr., streicheln: vēl reiz bē̦rns apglāsa mātes vaigus Aps. IV, 7.

Avots: ME I, 87


apglaudīt

apglàudît, apglàust, tr., liebkosend streicheln: skuoluotājs viņu apglaudīja Kaudz. M. mācītājs apglauda bē̦rniem galvu Aps. apglaud savus sārtus vaigus BW. 14132, 2.

Avots: ME I, 87


apglēbt

apglêbt (li. apglė´bti "umarmen, um fassen"), retten (perfektiv), in Sicherheit bringen: sausais siens jau apglē̦bts Lems., Wolmarshof.

Avots: EH I, 82


apglizināt

apglizinât, (mit den Händen) rings um ebnen, glätten Stenden: a. miltu piku. mmaizes kukuli veiduojuot, tuo beigās apglizina.

Avots: EH I, 82


apgližināt

apgližinât Dunica, Rutzau, =apglizinât: apgližinât: saimniece apglžina maizes kukuļus un tad tuos bāž krāsnī.

Avots: EH I, 82


apglodot

apgluoduôt, apgluotêt, -uôt, intr., vom Schlamm überzogen werden: ūdensveči tik apgluoduojuši, zvīnaiņi Vēr. I, 242. upes kuoki un akmeņi apgluoduojuši JK.

Avots: ME I, 87


apglotēt

apgluotêt (unter apgluodubt): auch (mit ) Bers., Golg., Laud., Nitau, Sessw., ringsum schleimig werden: spainis apgluotejis.

Avots: EH I, 82


apglumināt

apgluminât,

1) =apgludinât: a. malzes klaipus priekš cepšanas Bauske;

2) ringsum mit Speichel benetzen, begeifern:
a. maizi, bet neapēst Jürg.

Avots: EH I, 82


apglužināt

apglužinât, =apgludinât: maizes kukuli vajaga papriekšu ar ruoku labi a. un tad tik šaut krāsnī Kal.

Avots: EH I, 82


apgnauzt

apgnauzt "(mit den Lippen) ringsum beknabbern" a. ar lapām maizi Bauske.

Avots: EH I, 83


apgrabināt

apgrabinât,

1) ringsum benagen
Spr.: peles apgrabinājušas maizes klaipu Sessw.;

2) mit Gerassel, Geklapper langsam um etwas herumfahren:
a. kalnam apkārt Trik.;

3) (eine ganze Anzahl von Objekten) rasseln, klappern machen:
a. visas duris, bet netikt iekšā KatrE.;

4) "aprušināt": a. dārzu Nitau.

Avots: EH I, 83


apgrābstīt

apgrābstît (unter apgrãbât),

3) etwas oberflächlich verrichten:
labi viņa ne˙ka nepadara, visu tikai apgrābsta Siuxt.

Avots: EH I, 83


apgraudēt

II apgraudêt "ahschanem (z. e. Körner aus der Ahre, Russ)" Spr.; a. ķirpas Odsen, Saikava, den verregnelen oberen Teil eines Heuhaufens abwerfen, damit das Heu trocknet.

Avots: EH I, 83


apgraulēt

II apgraulêt, mit Kuhmist beschmutzen Bers.: luopi apgraulējuši visu laidara priekšu. Refl. -ties, sich mit seinen Exkrementen besudeln Bers.

Avots: EH I, 83


apgrauzdēt

apgràuzdêt, ringsum rösten (perfektiv), "поджарить" Wid.: apgrauzde̦ta maize. gaļa.

Avots: EH I, 83


apgrebt

apgrebt, tr., ringsum abkratzen, abschaben, beschaben Grünh. rupji apgre̦btais kuoka e̦lks Antr. III, 56; Grünh.; apgreb karuoti ar grebli! Auermünde u. a.

Avots: ME I, 88


apgrēcība

apgrècĩba, das Ärgernis, die Sünde, der Fehler: un tas bija par agrēcību I Kön. 12, 30; lai pieduoduot viņa apgrēcību. nerunā tādas apgrēcības A. XV, 199.

Avots: ME I, 88


apgremdēt

apgrèmdêt,

1) versenken:
a. linus mārkā, laivu;

2) (fig.) vernichten
Warkl.: a. cilvē̦ku.

Avots: EH I, 84


apgremzdēt

apgremzdêt,

1) (einen Baum ringsum) benagen, die Splintrinde belecken
Spr.; benagen, beschaben (mit em̃ ) Allend., Raiskum, Serben): a. kuoku, kāli;

2) auch reflexiv, "sich (im Frühjahr) mit Splint bedecken"
(?) MSil.: kuoki jau apgrem̃zdējuši(es).

Avots: EH I, 84


apgriezinis

apgrìezinis 2 Mahlup, = apgrieziens 1: ragavam silkstis lika ar apgrieziņiem. a. bij valgs. savīts trim kārtām. katrai ragavu pusei vija savu apgriezini. apgriezini apnēma ap priekšas mietni.

Avots: EH I, 84


apgriezt

apgrìezt, Refl. -tiês 2: sich versah zu korrigieren in: sich's versah J. Al. ‡ Subst. apgriešanâs,

1) der Spielraum (bei der Arbeit), die Betätigung:
visa māju saimniecība . . . man japārre̦dz. man a. liela Janš. Dzimtene IV, 110;

2) "?": tāds cilve̦ks, kam, kâ saka, ir laba apgriešanās (wem alles gut vonstatten geht?),
var še būt par saimnieci Dzimtene 2 III, 298.

Avots: EH I, 84


apgrimt

apgrimt, versinken: un tai pašā brīdī apgrimuse ķēniņa pils LP. VII, 205.

Avots: ME I, 88


apgrobeņi

apgruobeņi, rundlich: kad nuo bluķa cirstai silei dibe̦ns ieapaļš pa bluķa apaļumam, tad saka: sile ir apgruobeņi taisīta. kad nuo ve̦claiku bišu truopa griež medus kāres un grib, lai gar apaļuo truopa iekšas malu laiž griežamuo nazi, tad saka: ņem ar dūci apgruobeņi Druw. [Wahrscheinlich, mit b aus p, zu gruõpêt].

Avots: ME I, 89


apgrozs

I apgruôzs 2 (li. apgrązas "поворот") Sassm., der Hof um die Sonne oder den Mond: ja saulei vai mēnesim a., tad būs slikts laiks.

Avots: EH I, 84


apgrūst

apgrûst, ‡

2) unter etwas stossen
(perfektiv): a. kasti apakš gultas Mahlup, Ruj., Salis; ‡

3) teilweise, oberflächlich stossen, stampfen
(perfektiv): a. miežus piestā Kaltenbr., Warkl.; ‡

4) (eine Arbeit) oberflächlich verrichten:
tas darbs ir tikai apgrūsts Golg.; ‡

5) eilig bewältigen:
a˙lieluos darbus (lielumu) Bauske, Dunika, Fest., Jürg., Lemburg, Mahlup, Trik.

Avots: EH I, 84


apgrūstīt

apgrūstît,

1) (wiederholt) umstossen, umstürzen
(tr.): skraiduot bē̦rns apgrūstījis pudeles Trik. u. a.;

2) = ‡ apgrûdît 2: a. miežiem akuotus;

3) (ringsum) leicht ab-, bestossen:
jaunās kurpes pa akmeņiem ejuot jau apgrūstītas Stenden.

Avots: EH I, 84


apgubām

apgubām kast, gruppenweise ("pa vienam vai diviem pie gubas") harken C.

Avots: EH I, 85


apgube

apgube,

1) = apguba Linden, Sonnaxt, Stelp.: sakasām sienu apgubēs Sonnaxt. kad sienu izārdīja, tad, kur plānāks, kasīja apgubēs Linden. kad zâle liela, tad apgubes bij bieži viena pie uotras ebenda. apgubēs siens vairāk reizes jāuzcē̦rt ebenda;

2) "liela rudzu stata" AP.: apgubē salikti rudzi.

Avots: EH I, 85


apgudrīt

apgudrît, im Klugsein, Schlausein übertreffen: gudrinieks... bija taids gudrs. ka juo ni˙kai nevarēja apgudrīt pats... Lucipers Pas. V, 173 (aus Makašēni).

Avots: EH I, 85


apģuģināt

apģuģinât umwickeln, (ringsum) einwickeln, einhüllen: apģuģini bē̦rnu labāki. lai nenuosalst! Kal. Refl. -tiês, sich (ringsum) einwickeln (einhüllen): vecā māte apgraginājusēs trim lakatiem Perkuhnen. apģuģinājusies meitene Dunika, Kal.

Avots: EH I, 86


apgulēt

apgulêt,

1) (eine Anzahl von Objekten) schlafend beschädigen, erdrücken:
vajaga cūku atšķirt, citadi viņa apgulēs visus sivē̦nus Mahlup. tas puisis kâ prātu apgulējis (wie unsinnig) Bauske;

2) "?" pie māsiņas sērst atnācu, šuo naksniņu negulēšu: vai atnācu . . . māsiņu ar miedziņu apgulēt? VL. aus Schnehpeln od. Turlau;

3) = apgùlt 1 Stenden. Refl. -tiês,

1) = apgùltiês Schnehpeln, Stenden;

2) einschlafen
Lems., Salis;

3) guovis apgulējušās, die Kühe haben sich beim Liegen mit Mist besudelt
Fest., Memelshof, Prl.

Avots: EH I, 85


apgult

apgùlt, auch apgulêt BW. 2744 [li. apgulė´ti "ringsum daliegen"],

1) sich niederlegen, sich hinlegen:
tē̦vs, māmiņa apguluši BW. 4082. (tur) abi varam apgult LP. VII, 262. meitas... atmiedziņu apgulušas, die Mädchen haben sich zu einem Nachschlähchen hingelegt. vējš apgula, der Wind legte sich Aps.

2) sich hinlegend einen Raum einnehmen, besetzen, belagern
(wie li. apgul˜ti): tautas ceļu apgulušas BW. 13475. Refl. -tiês, sich niederlegen: četri taisa vietu, divi rāda uguni, viens pats apgulstas (Rätsel). suns apgūlās, gew. apgulās Apsk. I, 295. viņš papriekšu apgūlās BW. 15705, 2.

Avots: ME I, 89


apgvelzt

apgvelˆzt Erlaa, Saikava, (mit èl) Nitau, (mit èl 2 ) Laud., (ein ganzes Gebiet und zwar nachteilig für jem.) informieren (pejorativ): apgvelzis vai visu pagastu (par kādu clivē̦ku runājuot tukšu) Bauske, Fest., (er) hat beinahe im ganzen Gebiet jem. verklatscht.

Avots: EH I, 86


apiet

apiet,

3) "finden"
auch Lieven-Behrsen; apiets vilks Pas. IX, 526. Jānis bij apgājis ("izspieguojis"), un mēs dagājuši ieraugām pļaviņā trīs briežus Saikava; ‡

5) betrügen:
tuo vajaga apiet, citādi ar viņu galā netiksim Dond.; ‡

6) sich belaufen (begatten):
guovs jau apgājusi Dond. melne apgāja jau viņudien Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 64. guovs apgāja vēršuos Oknist; ‡

7) a. ar utim, = aplaisties ar utīm, verlausen
Dunika; ‡

8) man apgāja miegs Pas. Vl, 194, mich überkam der Schlaf.
Refl. -tiês,

1): guovs apgājās ar vērsi Saikava;

2) verkehren (Umgang haben) mit:
ne˙vienam netīk a. ar tādiem cilvē̦kiem Pēterb. Av. II, 167, Nitau, Sessw.

Avots: EH I, 87


apiet

apiet [li. apeĩti],

1) um etwas ringsherum gehen, umgehen, einkreisen
mit dem Acc. oder ap: salīcis, sakucis apiet visu tīrumu RKr. VII, 108; apeji ar trauku ap visām ē̦kām LP. VII, 310; man neizbēga sen apieta vāverīte BW. 13389, 8; es apgāju lielu riņķi BW. 20796, 2;

2) kreuz und quer durchwandern, durchstreifen:
mežsargs apgājis šuodien visu savu mežu. netiklītis apiet visu nuovadiņu BW. 12409; apgāju kā sē̦tu pīdams, umsonst streifte ich überall umher Serb.;

3) finden, antreffen, einkreisen:
ķēniņš gribēja zināt, kur tādus brīnuma akmeņus apgājis LP. VI, 730. es nebiju apgājuse tik bagāta tē̦va dē̦la BW. 25961, 4. tā e̦suot lielu uogulāju apgājuse, sie habe eine beerenreiche Gegend gefunden Mag. XIII, 3, 52. visi mācīti cilvē̦ki tuo apgājuši (Biel. nach U.), alle gebildeten Menschen haben das gefunden, in Erfahrung gebracht. viņi pruot vilkus un lāčus apiet A. XXI, 596;

4) (von dem Kreislauf der Zeit) verstreichen, vergehen:
šuovasar apgāja divdesmit divi gadi, kad pē̦rkuonis bij iespēris mājā Kaudz. Refl. -tiês,

1) sich belaufen, vom Vieh, von Hasen:
mūsu guovis visas jau apgājušās;

2) apieties ar kuo, umgehen, verfahren mit jem., behandeln:
apieties kā ar bē̦rnu, wie ein Kind behandeln; apieties bargi, mīļi, laipni, streng, freundlich behandeln: visi apgājušies ar viņu laipni Lp. VII, 680. tas mācījis apieties ar dieviņiem LP. VI, 35. apiešanās,

1) die Begattung von Tieren,

2) der Umgang, die Behandlung:
nuostāsti par lielu vīru apiešanuos ar vienkāršiem ļautiņiem Vēr. 1; 1180.

Avots: ME I, 90, 91


apīnājs

apīnãjs Aps., apinãjs, apenãjs, der Ort, wo Hopfen wächst: nuoņe̦mti visi dārzi līdz ar apināju Kaudz. M. 134. apīnãjis, apinãji [li. apynójai], Hopfenranken C., Aps.

Avots: ME I, 90


apīņi

apîņi: (mit î 2 ) auch Gramsden, Sing. apînis Fest., Kaltenbr., Saikava, Zvirgzdine, apînis 2 Schrunden n. FBR. Xlll, 100, Frauenb., Kal., apĩnis AP., apìnis 2 Borchow n. FBR. XIII, 25, Oknist, Warkl.

Avots: EH I, 87


apiņvīte

apiņvīte, die Hopfenranke: apkārt maiksni apiņvītes vijas Janš. Dzimtene IV, 130.

Avots: EH I, 86



apirt

I apir̃t,

1) um etw. herumrudern
(tr.): a. laivu ap salu;

2) "apdarīt" Grob.: nevar a. savu saimniecību. Refl. -tiês, um etw. herumrudern (intr.): a. ap salu.

Avots: EH I, 86, 87


apīža

apîža(s) (unter apīši): apīžas auch Golg., Wessen, apìžas 2 auch Linden. Skaista. Warkl., apīžas AP., Sing. apîža auch Kaltenbr., Oknist. Saikava. apīža Ramkau. apìža 2 Warkl. n. FBR. XI, 707: katrā pusē uzlikdams garas apīžas Azand. 189.

Avots: EH I, 87


apjādelēt

apjādelêt,

1) hin und her reitend eine Anzahl von Objekten besuchen:
apjādeleju kaimiņus, lūgdams talkā Warkl. a. laukus;

2) hin und her reitend durchstreifen:
a. (bez vajadzības) visu pagastu;

3) wiederholt hin und her reitend ein Pferd zum Reiten dressieren:
a. jaunu zirgu Nitau.

Avots: EH I, 87


apjāt

apjât, ‡

5) betrügen
("vulgär"): puisis saimnieku apjājis smalki Siuxt, Wessen. kungi apjājuši zemniekus mācītāja velēšanās Vīt. kārtis spē̦lē̦dams viņus visus apjāju ders. kupcis tuo labi apjājis P. W. Šis ar mani tiesāties? 9 (ähnlich 23). ‡ Refl. -tiês,

1) durch geschlechtlichen Umgang die Jungfräulichkeit verlieren:
šī meita ir jau apjājusies Vīt.;

2) um ein Hindernis herumgelangen:
kâ lai es ar visiem luopiem tagad tur apkārt apjājuos? Golg., Lemburg, Trik.;

3) umfallen:
gan apjāsies apkārt! (von einem Kinde gesagt, das auf einen Stuhl geklettert ist) Smilt., Trik.

Avots: EH I, 87


apjaukt

apjàukt, tr., umrühren: paņēma karuoti, apjauca LP. VII, 1270. apjàuktiês, sich fleisclich vermischen, bespringen (von Widdern): visi te̦kuļi, kas apjaucas ar avīm, ir strīpaini I Mos. 31, 12.

Avots: ME I, 91


apjaust

apjàust, tr., wahrnehmen, begreifen, erfassen: prātiem apjaušums SDP. VIII, 97, sinnlich wahrnehbar. viņš sāk apjaust, ka nevar vis visas lietas izspriest A. XII, 389. par garīgu sauc visu tuo, kuo apjauš iekšējiem vē̦ruojumiem Pūrs II, 196. apjaušams, anschaulich, handgreiflich (jetzt oft gebr.): apjaušamas gle̦znas Vēr. I, 1323, anschauliche Bilder. idejas ve̦stas apjaušamā sakarā ar dzīvi RKr. X, 29. dzīvi iztē̦luot juo uzskatāmi un gaiši apjaušami Jans. 7.

Avots: ME I, 91


apjaut

apjàut, tr., einrühren, mengen: zirgam apjaut, dem Pferde Mehl zum Wasser einrühren Odsen, N. - Sessau nach U.; apjaut maizi, den Teig einrühren, eig. umrühren A. X, 1, 308, gew. iejaut.

Avots: ME I, 91


apjautāties

apjaũtâtiês, sich erkundigen, fragen: jaunkundze neapjautājās ne ar pušplē̦stu vārdu pēc kunga Dok. A. vai nevari apjautāties, kamdēļ manas ābeles augļus nene̦s LP. V, 252. jāapjautājas ar gudrākiem, man muss sich mit Klügeren besprechen.

Avots: ME I, 91


apjemt

apjemt,

1) apjemt sievu Salisb. u. a., (eine Frau) heiraten;


2) überkómmen (von einem psychischen Zustand):
raganu apje̦m dusmes Pas. IX, 309. kungam apje̦m baile 412. Refl. -tiês,

2) = apņemtiês 3: puišis apjēmās viens pats druvu nuopļaut Dunika, Kal., Rutzau (ähnlich Pas. II, 180 aus OB.).

Avots: EH I, 87


apjoms

apjuoms: rīta blāzma bija pa daļai jau pārņē̦musi de̦be̦su apjuomu (das Himmelsgewölbe?) Janš. Dzimtene V, 222.

Avots: EH I, 88


apjoms

apjuoms (ap + jemt), der Umkreis, Umfang: re̦dzu laterņa nemierīgājā gaismas apjuomā viņa augumu A. XV, 2, 292. šaurākā apjuomā ņe̦muot Apsk. I, 699, im engeren Sinn; wohl nicht ohne Einfluss des russ. объемъ - Volumen, Inhalt: ūdens satur 2 apjuomus ūdenekļa un 1 apjuoma skābekļa SDP. VIII, 73.

Avots: ME I, 92


apjukt

apjukt, intr., sich vermischen, vermischt werden: uzcē̦rt avuotam ar zuobinu: asinis vien apjūk LP. VI, 480, es zeigt sich ein Gemisch von Blut und Quellwasser. putekļi apjūk gai Vēr. II, 524. ceļš apjuka, die Spur ging verloren LP. VI, 1030. lai re̦dz, kas apjūk LP. VI, 426, wollen wir sehen, was daraus wird, gew. izjūk. Auf eine Person übertr., verwirrt, irre, konfus, verblüfft werden: gabalu gājis, viņš pavisam apjuka. apjucis tā, ka vairs nav zinājis, kur iet JK. V, 58. ve̦cais ķēniņš nuo priekiem tīri apjucis LP. IV, 205. nabadziņš skraidījis, kā apjucis LP. III, 61. apjukums, die Konfusion, Verwirrung.

Avots: ME I, 91, 92


apjumības

apjumĩbas dzert, eine Art von Erntefest feiern. labību, sevišķi rudzus pļaujuot, saimniece beigu barā apslēpj sieru, sviestu, šņabi u. c. beidzamais pļāvējs, pedējuos cirtienus cē̦rtuot, uzpļauj slē̦pumu, un tad viņu izlietuojuot dzeŗ apjumības (ap + jumis; Drostenh.).

Avots: ME I, 92


apjumt

apjùmt,

1): lai tā (= ē̦ka) būtu apjumta Pas. IX, 102. ‡ Refl. -tiês,

1) mit dem Dachdecken fertig werden:
jaunsaimnieks jau apjumies;

2) unversehens bedacht werden:
šķūnis apjumies ne tâ, kâ es gribēju C.;

3) beim Bedachen versehentlich bedeckt werdeu, abhanden kommen:
cimdi apjūmušies ("kaudzi rudenī apjumjuot iejukuši") KatrE.

Avots: EH I, 88


apkabināt

I apkabinât (li. apkabìnti "umarmen"),

1) behängen:
a. siênu ar zirgu jūgiem, drānām, bildēm Dunika, Kal., OB., Rutzau;

2) umarmen:
māte guļuot apkabina bē̦rnu Wessen;

3) ein wenig bestehlen:
a. sìena kaudzi, kartupeļu bedri KatrE.;

4) umwinden, umwickeln, umbinden
Schibbenhof: a. lìetas, kuo nevar kārtīgi salikt, ar kādu auklu vai valgu;

5) "flüchtig
(pavirši, nestipri) mit etwas an etwas befestigen" Baltinov, Marienhausen; apkabini (wickle um !) vien nu virves galu ap sē̦tu! N.-Peb. apkabini (zirgu) vien nu ap mietu! N.-Peb.; "lose timhängen" Renzen: a. ap lindrakiem raibas papīra strēmeles. Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) umhängen: a. uotram ap kaklu Dunika, Kal., Rutzau;

2) sich behängen:
a. ar guoda zīmēm.

Avots: EH I, 88


apkacēt

apkacêt, (einer ganzen Anzahl von Objekten) herumreichen: saimnieks apkacēja alus krūzu visiem viesiem Dunika, OB.

Avots: EH I, 88


apkājēm

apkãjẽm Ramkau, Adv., = apkājām: a. vien runā, - nesaka taišņi priekšā.

Avots: EH I, 90


apkakle

apkakle (dial. apakle, apekle, appekle RKr. XVII, 133), auch apkakls; Demin. apkaklĩte, apkakliņš BW. 7374, apkaklītis 7164 (li. ãpkaklė), eig. was um den Hals (kakls) ist,

1) der Kragen am Hemde, Rocke, Mantel, Pelze:
sakampis puisi aiz apkakles LP. V, 28; neuerdings treffend für Bäffchen am Vorhemde;

2) der obere breite Streif an dem Weiberrocke und an den Hosen, Hosenbund:
bikšu apkakle Lubahn.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): apkaklītis 7164

Avots: ME I, 92


apkala

apkala: kas tur par lītu,- tik tāda apkala krīt (es glatteiset) Kaltenbr. ragavām silkši apsaļ ar apkalu ebenda. kad laiks atlaižas mīksts, kuokuos sniegs izkūst un drusku līst un tad spēji paliek salts, tad viss ūdens sasalst un pie zariem ir lieli gabali tuo sauc par apkalu. kad laiks sāk laisties, tad apkala krīt nuo kuokiem nuost AP.

Avots: EH I, 89


apkala

apkala, apkale, Demin. -iņa, apkaliņš (Grosdohn), Glatteis (li. àpkala [Lit. Mitt. I, 133 und bei Bezzenberger Lit. Forsch. 96], russ. колѣть, erstarren, frieren, s. Zubatỳ AfslPh. XVI, 395). apkala līst, es glatteiset Bers., Buschh. apkala ir le̦dus, ar kuo pārklājas kuoki, kad aukstā laikā uznāk migla C.

Avots: ME I, 92


apkāļas

apkāļas, Pl. t., Umschweife, Um wege A. X, 1, 308. apkāļām Laud., [in Saussen apkàļām 2], in Bersohn apkālēm, ar apkāļām, apkāļus, apkāļi runāt, mit Umwegen, Umschweif reden. mana lielākā netārpa ir apkāļas jeb apkāļām runāšana A. XIV, 2, 134; apkāļu runas Vīt. 65. aiz savām apkāļām biju apsuolījies tai sievietei, kuŗu negribēju A. XIV, 2, 135. iedzimta apkālĩba (134), die angeborene Neigung, auf sein Ziel nicht grade, sondern auf Umwegen loszugehen. [Wohl nebst apkājām und kãja "Fuss" zu einer Wurzel kā- "gehen"; neben gā- in le. gãju "ich ging" u. a.].

Avots: ME I, 94


apkaldināt

apkal˜dinât (li. apkáldinte), (wiederholt) beschlagen Spr.: a. zirgu, ratus. a. pūra lādi (ar ornāmentiem). Refl. -tiês, mit dem (wiederholten) Beschlagen endgültig fectig werden: vai e̦sat nu reiz apkaldinājušies? Fest.

Avots: EH I, 89



apkals

apkals (auch apkala oder apkalu) le̦dus (Marienburg), Glatteis, "glums le̦dus, kas sasalis bezvēja laikā, kad nav viļņu bijis."

Avots: ME I, 93


apkalt

apkal˜t, ‡ Refl. -tiês, mit dem Schmieden ganz und gar fertig werden: vai e̦sat jau apkalušies? Fest., Trik. u, a.

Avots: EH I, 89


apkaltēt

apkàltêt,

1) ringsum (ein wenig) trocknen
(tr.; pertektiv) Wid.: a. sìenu, labību, iesalu C., Jürg., Kl., Nitau, Saikava u. a.;

2) = apkàlst: zeme ir apkaltējusi Kl., Selsau, Sessw. Refl. -tiês, sich ringsum (ein wenig) trocknen (perfektiv) Spr.: ej nu, apkaltējies pie krāsns!

Avots: EH I, 89


apkaltināt

apkàltinât 2 Golg., Lis., Schwanb., (mit àl ) Trik., (mit alˆ 2 ) Lems., Schnehpeln, ringsum (ein wenig) trocknen (intr.) machen, lassen: a. maizi.

Avots: EH I, 89


apkamāt

apkamât, in der Hauptsache bewältigen: a. darbus ("veikt darba lielumu") Lubn., Saikava.

Avots: EH I, 89


apkampaļāt

apkampaļât, tr., freqn., oft umfassen, betasten (häufig im verächtlichen Sinne: mit unreinen Händen greifen): maizi. apkampaļā galvu, - ce̦pures nav LP. VII, 945.

Avots: ME I, 93


apkamsīt

apkamsît (li. apkamšýti "ringsum voll stopfen"), =apkâmsât 2 (mit âm ) C., Nitau, (mit àm 2 ) Golg.: a. maizi.

Avots: EH I, 89


apkankarēties

apkañkarêtiês Ahs.,

1) = apkañkarâtiês 1: tu kâ pēdīgais nabags esi apkankarājies ar visādiem kankariem Ahs.;

2) auch apkañkarâtiês Frauenb., sich verheiraten
(verächtl.): tikkuo iesvētīts puika jau apkankarējies ar sievu Ahs. vai tad tev tik jaunam vajadzēja jau apkankarāties? Frauenb.

Avots: EH I, 89


apkarot

apkaŗuôt, tr., bekriegen, bekämpfen: ienaidniekus, lipīgas slimības, netikumus. Refl. -tiês, sich bekämpfen: zviedri e̦suot asinaini paši sevi apkaŗuojušies LP. VII, 351.

Avots: ME I, 93


apkāršot

apkāršuôt, tr., mit Stangen, Latten belegen: mēs savu riju jau apkāršuojām, tikai vēl jāapjumj Jan.

Avots: ME I, 94



apkārstīt

apkārstît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich behängen:
apkārstījās ar jiem Pas. Vl, 476. a. ar bimbuļiem,

2) sich verheiraten
(verächtlich) Skaista.

Avots: EH I, 91


apkārt

apkā`rt (apkãrt PS.; aus ap + kā`rta, zu li. apikarta, die Umgebung EPr. 29),

1) Adv., rings herum, umher, um:
apkārt staigāt, umhergehen, maldīties, umherirren; vandīt, griezt visas malas apkārt LP. III, 28, alles um und um wenden, kehren. apkārt laižu valuodiņas Ar. 489, ich sprenge überallhin Gerüchte aus. jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751, es kamen die Freier geritten, sie kehrten aber um. teci ap namu apkārt! oder teci namam apkārt! "Laufe um das Haus herum!". gan tē̦vs izrunājās, izbrēcās viņai apkārt LP. III, 69, wohl versuchte der Vater mit seinen Worten und Tränen sie zu rühren. es apvilku zīda tīklu apkārt tautu istabai BW. 13389. cilvē̦ks var dažreiz dienām un nedēļām apkārt ar sekmēm pārciest badu, Tage und Wochen lang A. XX, 570. Prädikativ: nu laiks, trīs gadi, piecas nedēļas apkārt LP. VII, 105; VI, 237, 658. viņai apkārt, sie hat ihre menses U;

2) Präp. mit Acc., in der Schriftsprache ungebräuchlich, hauptsächlich im Volksliede vorkommend st. ap um:
apkārt kalnu tautiet (i) s jāja BW. 13272. apkārt kalnu liepas auga 13272. apkārt sevi vien dziedāju, apkārt savu kumeliņu 8461.

Kļūdu labojums:
jāja BW. 13272 = jāja BW. 13326
8461 = 956, 1

Avots: ME I, 94


apkārt

apkãrt [li. apkárti], um etw. hängen, umhängen; vainadziņu ap celmiņu apkārusi A. XX, 570. kas, bērziņ, tev apkāra zaļa vaŗa pakariņas BW. 17000, 2. Refl. -tiês, sich umhängen: apkāruos divi plintes BW. 30448. dvieļiem apkārušies, vedēji aizveda brūti RKr. XVI, 218. Subst. apkãrums, etw. Angehängtes, Anhängsel: kruoņa-lukturis ar stikla apkārumiem, mit Glasprismen Blaum.

Avots: ME I, 94


apkārtējs

apkā`rtẽjs, umliegend, benachbart, umgebend: apkārtējas vietas, zemes; tev nebūs dzīties pakaļ apkārtēju tautu dieviem V Mos. 6, 14; ņem piemē̦rus nuo apkārtējās dabas A. XIII, 452. viņa sirds atvē̦rta apkārtējiem iespaidiem A. XIII, 368. apkārtējie iedzīvuotāji, ļaudis, apkārtējie Etn. I, 53, die Bewohner der Umgegend, die Nachbarn: kungs saaicina visus apkārtējuos Lp. IV, 57.

Avots: ME I, 94


apkārtīgi

apkā`rtîgi: Adv., auf Umwegen: ar gaŗu valuodu viņa apkārtīgi gribēja izdabūt zināt ... J. Zvaigznīte Kop. raksti 110.

Avots: EH I, 91


apkārtne

apkā`rtne, apkārtene Schrund., apkārne Sissegal, die Umgegend, Umgebung: vīrs aizgāja apkārtni aplūkuot LP. IV, 17. puotē̦tu vietu apkārtne pēc 3 - 4 dienām uzpampst SDP. VIII, 67. nuo savas tuvākās apkārtnes viņš varēja maz mācīties Paw.

Avots: ME I, 94


apkārtums

apkārtums, der Umfang, der Umkreis, die Umgebung: viss tas izrādās citāds nekā ikdienišķais apkārtums A. XII, 503. Umgew. der Umriss: miesas apkārtums MWM. X, 232.

Avots: ME I, 95


apkasīt

apkasît (unter apkast),

1) ein wenig od. ringsum kratzen, schaben
(perfektiv): a. maizei apakšu. a. abru, den Brotteig von den Rändern des Troges abkratzen Siuxt;

2) beharken:
a. gubas, siena kaudzi;

3) scharrend verdecken:
vistas apkasījušas puķes Jürg., Stenden, Trik. ‡ Refl. -tiês,

1) ēdiens apkasījies ar sienu C., unversehens ist beim Harken Heu auf die Speise geraten;

2) sich ringsum ein wenig kratzen
(perfektiv): kamē̦r viņš apgruozās, apkasās, citi jau pie darba Dunika, Stenden.

Avots: EH I, 90


apkast

apkast [li. apkàsti], tr.,

1) beharken
[auch apkasît = li. apkasýti]: sienu;

2) vergraben, verscharren:
suns apkaš maizi, der Hund vergräbt das Brod.

Avots: ME I, 93


apkavēt

apkavêt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (ein wenig) verspäten
Wid.: apkavējies ar sēšanu Bauske. apkavējies ciemiņš Bers. mājas darbi ļuoti apkavējās Launitz S. 13;

2) sich eine Weile aufhalten:
ceļā īsu laiciņu pakavējuos Warkl. vēl labu brīdi apkavējās smēdē Pas. III, 393.

Avots: EH I, 90


apkavēt

apkavêt, tr., aufhalten: nevienam cilvē̦kam nav varas garu apkavēt Pred. 8, 8, in der neuesten Ausgabe verbessert in aizturēt, ein Mensch hat nicht Macht, dem Geist zu wehren.

Avots: ME I, 93


apķept

apķept, auch apķepêt, ringsum beschmiert, beschmutzt werden, bekleben (von Kot, Schmutz, Blut): mācītājs savas apķe̦pušās ruokas nuomazgājis LP. VI, 210. sulainis bij apķepējis vīriņš Purap.;

2) apķepêt, tr. (zu apķept), ringsum bekleben, beschmieren, etw. mit schmutzigen Händen besudeln
Mag. XIII, 2, 44; Etn. III, 146.

Avots: ME I, 98


apķerība

apķerĩba (unter apķêrība): Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 43.

Avots: EH I, 96


apķēriens

apķêriens: dažam cilvē̦kam visās darīšanās ir labs a. Ahs. gaišu saprašanu un ātru apķērienu Janš. Mežv. ļ. II, 503. dē̦lam a. Pas. VI, 336.

Avots: EH I, 96


apķērīgs

apķêrîgs, apķerîgs, leicht begreifend: apķērīga galva Etn. III, 67. latvieši ļuoti apķērīgi ļaudis Ar. viņa ar tik daiļa un apķērīga Purap.

Avots: ME I, 98


apķerstīt

apķer̂stît, freqn. von apķer̂t, begrabbeln, betatschen: maizi.

Avots: ME I, 98


apķert

apķer̂t,

1) umfassen, umarmen:
kungs apķeŗ muļķīti LP. IV, 220;

2) übertr., begreifen, verstehen, inne werden:
ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas LP. V, 333. beidzuot tas apķēris, kas darāms LP. III, 60. Refl. -tiês,

1) etw. umfassen, sich umklammern, sich umarmen:
saimniece apķē̦rusies saimniekam ap kaklu. ķē̦ms apķēries ap spāru bendeli LP. VII, 428. satikušies draugi apķērās un skūpstījās;

2) für sich umfassen:
apķēruos kuplu egli BW. 18586;

3) übertr., inne werden, etw. im Geiste plötzlich erfassen, sich besinnen, begreifen:
nabags paskatījies un nu tikai apķēries, ka nav labi LP. IV, 111. bet tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308.

Avots: ME I, 98


apķirināt

apķirinât,

1) behängen
Kal., OB.: a. siênu ar me̦ncām;

2) leichthin befestigen:
viņš šķūnim dēļus tikai tâ apķirinājis - krīt jau atkal nuost Stenden. Refl. -tiês, sich umklammern: a. ap kaklu Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 96


apklapēt

apklapêt, (rfngsum) beklopfen: saimniece katru kukuli ar ruoku labi apklapēja un tad šāva krāsnī Dunika. lai dabūtu sviestu ārā nuo spannīša, tuo vajag nuo visām pusēm apklapēt Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 91


apklāstīt

apklāstît (li. apklóstyti), wiederholt (etwas ausbreitend) bedecken: ar ze̦mde̦gu apklāstīias puses Pēt. Av. II, 26. vairāk naktis a. puķes ar zariem Warkl, a. pļavas ar liniem C. Refl. -tiês, sich (wiederholt, etw. ausbreitend) bedecken: a. vairākiem lakatiem Bauske.

Avots: EH I, 92



apklaušināt

apklaušinât,

1) (eine grössere Anzahl von Objekten) verhören:
visi liecinieki jau apklaušināti Bauske;

2) sich erkundigen:
viņš gāja a., kas tur nuoticis Kal. jāapklaušina, vai kur nevar dabūt maizi pirkt Stenden. Refl. -tiês: auch Pas. II, 181.

Avots: EH I, 91, 92


apklausīt

apklausît (li. apklausýti),

1) (eine ganze Anzahl von Objekten) überhören:
mācītājs visus bē̦rnus jau apklausījis Bauske;

2) bedieneu
Spr.: kas .. . māti apklausītu, apte̦cē̦tu rītā, vakarā Janš. Precību viesulis 27. Refl. -tiês: nevarēju vairs apklausīties tuo kliegšanu Ruhtern.

Avots: EH I, 91


apklausīties

apklausîtiês [li. apsiklausỳti], hinhorchen, nachforchen: Juris labu brīdi apklausījās JU. es neapklausījuos, kur mieži jābeŗ Grünh. Besonders beliebt in der Verbindung mit nevarēt: gailis dziedāja, ka kungs nevarēja ne apklausīties LP. VI, 273, der Hahn krähte, so dass der Herr es garnicht anhören konnte. saimniece par tādu nelaimi iesāka tik dikti raudāt, ka nevarēja vairs apklausīties LP. VI, 362.

Avots: ME I, 95


apklaust

apklàust (li. apkláusti), sich (ringsum) erkundigen: saimnieks grib apklaust, cik maksā lini Austriņš Mār. z. 83. apklausa, bet ne˙viens nebij redzējis Ezeriņš Leijerk. I, 93.

Avots: EH I, 91



apklempt

apklèmpt 2 Adl., Laud., Saikava, langsam, schweren Schrities durch tiefen Schnee watend ringsum durchwändern: mednieks apklempis visu mežu.

Avots: EH I, 92



apkležāt

apkležāt Stenden "nachlässig, unachtsam um etwas herumgehen": ve̦cais savās tupelēs lē̦nām apkležāja visus dārzus.

Avots: EH I, 92


apklibāt

apklibât Dunika, Rutzau, apklibuôt Spr. u. a., hinkend um etwas herumgehen (perfektiv): a. kam apkārt. pagāja liels laiks, kamē̦r nabags apklibāja vis˙apkārt baznīcai Dunika.

Avots: EH I, 92


apklomzāt

apklom̃zât Stenden, mit schweren, ungelenken Schritten um etwas herumgehen: vai nu šis pa stundu abus laukus apklomzās!

Avots: EH I, 92


apklupt

apklupt, intr., straucheln, fallen; frühzeitig in die Wochen kommen L.; A. 1, 308. razbainieki man apklupa, die Räuber überfielen mich U.; Bers.

Avots: ME I, 95


apklusināt

apklusinât, tr., beruhigen, beschwichtigen, stillen, zum Schweigen bringen: māte nevarēja suni apklusināt Etn. III, 62. bē̦rns nebija nemaz apklusināms Etn. IV, 128. Kalebs apklusināja ļaudis I Mos. 13, 31. šuo ļaužu pašapziņa ar spaidiem vien nebūs apklusināma Apsk. apklusināt bateriju, zum Schweigen bringen A. XX, 295.

Kļūdu labojums:
I Mos. = IV Mos.

Avots: ME I, 95


apklust

apklust, -ustu oder -usu, -usu, intr., inch., still, ruhig werden, verstummen, aufhören, stocken (von jedem Laute, Geräusche, vom geräuschvollen Leben): Frēda dzirdēja viņa suoļus apklustam A. XII, 813. apklust pulksteniņš pie ilkss Līg. nemieri sākuši apklust B. Vēstn. mežs apklusis LP. VII, 127. vējš apklus JR. IV, 112. meitas kunkstēšana apklusa LP. VII, 375. Sprw.: visi apklusa, laikam dievs istabā ienācis. rūpniecība apklususi, die Industrie stockt.

Avots: ME I, 95


apknabināt

apknabinât

1) mit den Fingeospitzen bearbeiten
Renzen: a. jaunuos sīpuolus, lai labāk aug, kad tie jau sadīguši;

2) ringsum ein wenig abbröckeln
(tr., perfektiv): a. maizes kukuli NB., N.-Peb., Schibbenhof, Warkl. gani dažkārt apknabina kuo-kiem mizu N.-Peb.;

3) benagen
Schibbenhof;

4) "scherzweise (kitzelnd) anrühren"
Baltinov.

Avots: EH I, 92



apkņegāt

apkņẽ̦gât, benagen Frauenb.; "apsmulēt" Dunika, Rutzau: n. maizi Dunika, Rutzau. bē̦rns jau nav ne˙kāds ē̦dājs, tas tik tâ a. pruot Frauenb.

Avots: EH I, 93


apkņērpāt

apkņẽ̦rpât Frauenb., benagen, ringsum abbröckeln (tr.): bē̦rns visu maizes klaipu apkņē̦rpājis.

Avots: EH I, 93



apknietēt

apkniẽtêt Wandsen, aufessen, ver schlingen: a. visu maizi.

Avots: EH I, 93


apknubināt

apknubinât, ringsum beknibbern; "окрошить" Spr.: a. sieru, maizes kukuli Schibbenhof.

Avots: EH I, 93


apkodas

apkuodas, das Benagte, Zerbissene (?): kas lai ē̦d tavas apkuodas? Warkl.

Avots: EH I, 95


apkopt

apkùopt [li. apkuõpti], tr.,

1) beschicken:
luopus, zirgus, guovis;

2) pflegen, verpflegen:
bē̦rnus, vīru, slimniekus. kungs pavēl viņu apkuopt;

3) in gutem Stand erhalten:
tīrumus, baznīcu, kapus. šie laukus neapkuopa LP. VII, 1295;

4) auch von der Verrichtung sonstiger Arbeiten, besonders der häuslichen Frauenarbeiten.
apkuopt mājas suoli, die Wirtschaft besorgen. Annuža bij paspējusi kaut kuo apkuopt Kaudz. M. ārsts apkuopa lielu praksi A. XVI, 423, der Arzt bediente gewissenhaft seine grosse Praxis. Refl. -tiês,

1) sich pflegen, sich putzen:
viņa jau arī nav diezin cik daudz labāk apģē̦rbusies un apkuopusies Aps. vai tad māja nespēj pati sevi apkuopties Purap. 19;

2) eine Arbeit, die einem obliegt, verrichten:
saimniekam iegadās tāpat pa mājām apkuopties LP. II, 63, es traf sich, dass der Wirt kleine häusliche Arbeiten verrichten musste. vai meitas jau apkuopušās? Haben die Mädchen schon ihre häuslichen Arbeiten verrichtet? apkuopējs, f. -ẽja, der Pfleger, die -in. apkùopums, die Pflege.

Avots: ME I, 97


apkorām

apkuôrãm, apkuorẽm, apkuorĩbãm, apkuorņus (Naud.) runāt,

1) mit Umwegen, mit Umschweif, schlau, pfiffig reden:
es gan tā apkuorām e̦smu izprasījis. taisni suolIjies nav, bet apkuorām gan tā runā Seib.; auch ar apkuorām: ar apkuorām tē̦gāt pēc naudas, mit Umwegen sich nach den Geldverhältnissen erkundigen Etn.;

2) ceļš apkuorēm, t. i. ceļam vidus augstāks, tā ka malas nuoiet nuolaideņi Druw. apkuoris [nebst apkuorēm zu kuoris oder kuore "Dachgipfel"
], Adv., nach beiden Seiten hin schräg: ja kuoku nuotaisa tādu, ka šķē̦rsgriezums ir trīsstūris, tad saka, ka kuoks nuotaisīts apkuoris. rudeņuos labību pie šķūņiem kulšanai save̦d un saliek apkuoris, t. i. kâ jumta kuori uz abām pusēm Ostlivland.

Avots: ME I, 97


apkost

apkuôst [li. apkásti], tr.,

1) ringsum abbeissen:
raganas apkuodušas sē̦rmukšļu kuokiem virsuotnes LP. VI, 5;

2) eine Menge totbeissen, beissend vernichten:
suņi apkuoduši tuos vienpadsmit burlakus LP. VI, 722. lapsas apkuož visus putnus LP. IV, 15. līdz ziemai apkuodīs visus mūsu mājas kuociņus A. XX, 143. Refl. -tiês, sich färben: ābuolus luobuot, pirksti apkuožas melni.

Avots: ME I, 97


apkrāmēt

apkrãmêt, ‡

2) bestchlen
Bers.Refl. -tiês,

1) =apkŗavâtiês: apkrāmējies kâ žīds ar paunām Dunika, Kal., Rutzau;

2) mit dem Kramen (mit den Hausarbeiten) fertig werden
saimniece vēl nav apkrāmējusies Dunika, Rutzau, Salis u. a.

Avots: EH I, 93, 94


apkramt

apkram̂t 2 Dunika, Kal., OB., Rutzau, ringsum od. an der Oberflache trocken werden (pertektiv): zeme, vâte, maize apkramuse.

Avots: EH I, 93



apkraupēt

apkŗaupêt, intr., sich mit Grind, mit schuppiger Rinde bedecken; apkŗaupējis, grindig, mit schuppiger Rinde bedeckt, besudelt: tāda apkŗaupējuša pasaules gājēja guodīgu ļaužu pirtī nedrīkstuot laist Blaum. kartupeļi apkŗaupējuši od. kŗaupaini, t. i. kartupeļi it kā ar vātīm pārklāti JK.

Avots: ME I, 96


apkraut

apkŗaũt (li. apkráuti), tr., beladen, beschweren, belasten: galds ēdieniem bagātīgi apkŗauts BW. III, 1, 100. skujām apkŗauta būda JR. IV, 81. Jē̦kaba dē̦li apkrāva ikviens savu ēzeli I Mos. 44, 13; grē̦ku, lāstu apkŗauts, schuld-, fluchbeladen; apkŗaut kādu baznīcas lāstiem, jem. mit dem Bann belegen; darbu oder darbiem apkŗauts, mit Arbeiten überbürdet. Refl. -tiês, sich beladen, sich belasten, sich bedecken: ar cilvē̦ku kauliem LP. VII, 184. viņi apkŗaujas ar gŗūtu parādu nastu B. Vēstn. kaimiņi apkŗāvušies ar bē̦rniem, die Nachbarn haben viele Kinder.

Avots: ME I, 96


apkravāt

apkravât Spr., =apkŗavât: visa mežmala apkravāta ar malku Saikava. Refl. -tiês,

1) = ‡ apkŗavâtiês Spr.: ubags apkravājies tâ ar nastām, ka nevar ne paiet KatrE.;

2) unversehens beschüttet werden (?): rati apkravājušies ar sienu Wandsen;

3) sich einrichten, einkramen
(perfektiv): ienācēji jau apkravājušies jaunajā dzīvuoklī Jürg.

Avots: EH I, 93


apkravāt

apkŗavât, wiederholt resp. fortgesetzt beladen, bepacken: bē̦rns apkŗavājis galdu un kraģus visādiem klumbākiem Dunika, Kal., Rutzau. Refl. -tiês, sich mit vielen Objekten umringen (umgében): bē̦rns tâ apkŗavājies ar savām spēles lietām, ka tam vairs nav vietas, kur sēdēt Dunika.

Avots: EH I, 94


apkražāties

apkražâtiês, sich in Lumpen hüllen (?): ja veci cilvē̦ki ar tādām lupatām (vecām drēbēm) apkrāvušies aukstā laikā, tad saka, ka viņi apkražājušies NB.

Avots: EH I, 93



apkribināt

apkribinât, beknibbern; benagen: a. maizes duoniņu Wolm. a. kaulus Salis.

Avots: EH I, 94


apkrist

apkrist [li. apkrìsti], intr.,

1) umfallen:
bē̦rns apkrita;

2) ringsumher fallen in grosser Menge, sterben in grosser Menge:
visi ābuoli jau apkrituši Zb. XVIII, 346. tai gadā apkrita gandrīz visi māju luopi Kundz.;

3) nach U. umringend über jem. herfallen:
sle̦pkavas man apkrita Bers., Mar.

Avots: ME I, 96


apkrītēt

apkrĩtêt, etw. trocken werden, von nassem Lehmboden: kuo tādā skrīnī lai dari; jāgaida, kamē̦r drusku apkrītēs, tad varēs ecēt Naud., Gr. - Behrsen.

Avots: ME I, 96


apkrubināt

apkrubinât, beknabbern, benagen: a. kaulu, maizes kukuli.

Avots: EH I, 94


apkruities

apkruitiês, mit Mühe um etwas herumgelangen: nevarēja ap purvu a. Saikava.

Avots: EH I, 94


apkubekls

apkube̦kls, ein Umlegetuch ("jetzt dafür: apkubeklis") Dunika: pajem tuo apkube̦klu un apkubinies, tai nesalīsti!

Avots: EH I, 94


apkubināt

apkubinât, tr., umlegen: lakatu ap galvu Kalleten, N. - Bartau [Wohl zu kuburis]. Refl. -tiês, sich umdecken: ārā auksts, apsakubinies jel vilnaini! Etn. III, 65 (Grobin).

Avots: ME I, 96


apkuģot

apkuģuôt Wid., mit einem Schiff befahren; umschiffen: apkuģuotas visas jūŗas. a. salai apkārt.

Avots: EH I, 94


apkūkot

apkūkuôt = ‡ apkukuôt: nelaimīgais bij apkūkuots (vom Kuckuck) L. Av. 1833, S. 126.

Avots: EH I, 95


apkukt

apkukt, sich herabneigen Baltinov, Šķilbēni: mieži (die Gerstenähren) jau apkukuši, ilgāk nevar atstāt ne-nuopļautus Warkl. mēs arī apkukām ap galdu Domopol. apkuka (poln. opart się) iz (= uz) galda Zbiór XVIII, 385. Refl. -tiês, sich niederbeugen Festen: nuo sviestā akmeņa izvairījuos apkukstuoties.

Avots: EH I, 94


apkūpināt

apkûpinât, ‡ Refl. -tiês "(sich beräuchernd) zaubern" (?): kad cita nebij, tad ņēme pats savas lincē̦klas, trejdeviņas reizes izlaide caur šķietu un apkūpinājās; tad palika ve̦se̦ls Saikava.

Avots: EH I, 95


apkurtēt

apkurtêt, ringsum od. leichthin (an der Oberfläche) holzig, schwammig werden: rutki nuo galiem apkurtējuši Saikava.

Avots: EH I, 95


apkūsēt

apkûsêt Kl., Saikava, Sessw., (mit û 2 ) Dunika, =apkũsât: grāpja malas apkūsē Dunika. plīte apkūsējusi.

Avots: EH I, 95


apkūvēt

apkūvêt, spielend um etw. herumlaufen: kuce̦ņi apkūvājuši mājai apkārt Saikava.

Avots: EH I, 95


apkvellēt

apkvel˜lêt Dond. Kal., =apkvel˜dinât: a. luopa iekšas Kal. svaiga gaļa jāapkvellē (muss ein wenig gekocht werden) Dond.

Avots: EH I, 96


aplabināt

aplabinât, tr., begütigen, beschwichtigen, beruhigen: aplabini suni, lai nerej.

Avots: ME I, 98


aplabt

aplabt, sich beruhigen, beschwichtigen (von einem Erzürnten gesagt) Siuxt: kad saimnieks būs vairāk aplabis, tad sāc ar viņu runāt par algu!

Avots: EH I, 96


apladēt

apladêt, zurechtmachen ("ais%C4%ABt">sataisīt"); = aid%C3%AEt">salaidît 1: pajēme kaķi, apladēja (poln. ubrala jak człowieka) par cilvē̦ku Zbiór XVIII, 411 (aus Welonen). Refl. -tiês, sich zurechtmachen: (jumpravas) apladējās, apvilka spalveņas Pas. V, 148 (aus Welonen).

Avots: EH I, 96


aplādēt

aplâdêt(iês): sevī vāciski aplādē̦damies (einen Fluch äussernd) Janš. Dzimtene IV, 70. Subst. aplâdêšana, das Verfluchen (?): nepalīdzēja ne˙kāda aizbildināšana, ne˙kāda nuodievāšana un aplādēšana Salasīšana 45.

Avots: EH I, 97, 98


aplādēties

aplâdêt(iês): sevī vāciski aplādē̦damies (einen Fluch äussernd) Janš. Dzimtene IV, 70. Subst. aplâdêšana, das Verfluchen (?): nepalīdzēja ne˙kāda aizbildināšana, ne˙kāda nuodievāšana un aplādēšana Salasīšana 45.

Avots: EH I, 97, 98


aplādināt

aplādinât, durch häufiges Rügen, Schimpfen, Heruntermachen abstumpfen: aplādināts cilvē̦ks, luops Frauenb. aplādināta meita Stenden ve̦cā māte bē̦rnus aplādinājusi pa˙visam; vai tie vairs kuo klausa! ebenda. Refl. -tiês: puika par daudz aplãdinājies Schnehpeln, der Knabe hat sich an jenl. so gewöhnt, dass er allen Respekt verloren hat.

Avots: EH I, 98


aplāgs

III aplāgs Nötk. "ein umgrenzter Bezirk" (jetzt: apgaita).

Avots: EH I, 98


aplam

aplam,

1) auch AP., Ramkau, Saikava, Salis, Seyershof: vīra mātei viss liekas aplam, kuo ve̦de̦kla dara Saikava;

2) ap˙lam Siuxt: ap˙lam skaista vadmala izde̦vusies Siuxt, aplam līku baļķi AP.

Avots: EH I, 97


aplam

aplam (selten aplami LP. V, 258, Schrund.), dial. oplama in Marienburg, aplamêm Etn. IV, 129, auch aplêm Spr.,

1) verkehrt, töricht, schlecht:
aplam, aplamēm jeb bez apduoma runāt Etn. IV, 129. tik aplam (fälschlich aplami aus Nogallen) man sen nav nuogājis LP. V, 191;

2) zur Steigerung eines Verbs od. Adjekt. od. Adv. im tadelnden Sinn gew.:
aplam baidīties, sich über die Massen fürchten LP. V, 424; aplam lamāties, aplam nuosalis. viņam arī visur aplam vedies, überall habe er ungeheure Erfolge gehabt LP. V, 410; aplam daudz, ungemein viel; aplam priecāties, sich sehr freuen LP. VII, 203; aplam liels, ungemein gross, aplam druošs, ungemein dreist, aplam nabags, bagāts, sehr arm, reich. sērdienīte izskatījās aplam skaista Dīc. I, 64;

3) sehr gross, sehr häufig, sehr viel:
vecītis piesuolījis aplam putnu laimi... medniekam LP. VII, 237. ar tuo slimību aplam nemē̦dz mirt Alm., bei dieser Krankheit pflegen nicht viele Sterbefälle vorzukommen. aplam tādus od. tādu nedabūsi BW. 56, 12911, sehr viele solche wirst du nicht finden [li. aplamaĩ "вообще, огуломъ; поверхностно," ãplamu "небрежно"

Avots: ME I, 99


aplamāt

aplamât, beschimpfen Bauske, Saikava: viņš tuo aplamāja un aizgāja.

Avots: EH I, 97


aplamis

aplamis: viņš iet (skrej, dara) kâ aplamis Dond. tāds kâ aplamis! šis duomā izgriezt ve̦zumu nuo lik lielas grambas! Saikava. papriekšu apduomā un tad runā, ka nepaliec par aplami! ebenda.

Avots: EH I, 97


aplamnice

aplamnice Saikava, = aplamniece: tava gane ir smagi liela aplamnice, ka guovis labībā gana.

Avots: EH I, 97


aplamnieks

aplamnieks,

1): a. ir tāds cilvē̦ks, kas neapdomīgi runā un dara Saikava; ‡

2) ein betrügerischer Mensch
Seyershof: kas tad ar tādiem aplamniekiem var satikt!

Avots: EH I, 97


aplancīt

aplancît (li. aplankýti) Rutzau (mit und an̂ 2 ), Kur. Nehrung, besehen, visitieren, besuchen: a. venterus, radus, slimnieku. Refl. -tiês NB. (mit an̂ 2 ), =aipu%C3%B4t">aplaipuôt(iês): ja aplankās gar pļunēm, tad var iziet sausām kājām.

Avots: EH I, 97


aplāpīt

aplãpît, ‡ Refl. -tiês Spr., sich (dat. u. acc.) beflicken: šuo tuo aplāpās vai... kaut kuo ada Janš. Dzimtene II, 325. varēsim . .. apšūties un aplāpīties Mežv. ļ. I, 144.

Avots: EH I, 98


aplasīt

aplasît [li. aplasýti],

1) weglesen, rauben, sodass nichts übrig bleibt:
vilki aplasījuši visus kumeļus LP. V, 126. vanags aplasījis visus cāļus nāve manus bāleniņus pa vienam aplasīja BW. 27739;

2) von dem einen und dem anderen lesend wegnehmen:
kaimiņiem svētību aplasīt e̦suot ve̦lna skuola LP. VII, 734. panāksnieki aplasīja panāksnieku meitām apģē̦rbu un apavus BW. 1, 44;

3) die Leichenrede lesen, halten:
mācītājs aplasīja zē̦nu LP. VII, 1140. aplasîtãjs,

1) einer, der alles wegliest,

2) der die Leichenrede liest:
cimdu pāri atduot aplasītājam, kad miruonis paglabāts LP. VII, 401.

Kļūdu labojums:
sodass = so dass
halten: mācītājs aplasīja zē̦nu = halten; Fürbitte halten; segnen: mācītājs aplasīja (apsvētīja) zē̦nu

Avots: ME I, 100


aplāts

aplãts: ļaužu kai aplàtā 2 Auleja, von einer grossen Menschenmenge gesagt. BW. 12041 zu korrigieren in BW, 12041, 4.

Avots: EH I, 98


apļaunot

apļaũnuôt* Kronw., verdächtigen. Refl. -tiês, übel nehmen, sich beleidigen (perfektiv): viņš par tuo apļaunuojies Wolm. dievs apļaunuojies, kam pātarus neskaita (aus einer alten Handschrift).

Avots: EH I, 100


aplaupīt

aplàupît,

1): aplaupīja uolu Pas. IX, 481; 2): baznīcai var zvanus a. (rauben)
Ezeriņš Leijerk. I, 90. ‡ Refl. -tiês, sich ringsum abschälen, ablösen: aplaupījušās mizas kuokiem Nitau, Trik.

Avots: EH I, 97


aplauzt

aplaûzt,

1) auch: leichthin (nicht ganz, bis zur Hälite) abbrechen zerbrechen
(tr.): aplauz kartupelus (gekochte Kartoffeln), ieduod cūkai ēst! Frauenb; ‡

2) = apdarît 3: a. darbus Celm.

Avots: EH I, 97


aplauzt

aplaûzt [li. apláužti], tr., ringsum abbrechen: kuokiek zarus, kuociņus; abbrechen, von einer Vielheit ausgesagt: puiši kājas aplauzuši man pakaļ dzīdamies BW. 5411, 6. dundadznieki aplauž visas galuotnes RKr. IX, 112. Die D. werfen alle Endungen(der Wörter) ab. lai viņš plātās lai, tikpat reiz ragus aplauzīs Dok. A.

Avots: ME I, 100


aplecināt

aplecinât: guovi aizveda a. AP. ‡ Refl. -tiês, sich begatten (von Tieren): ķēve aplecinājās, un katru gadu bija kumeļš Siuxt.

Avots: EH I, 98



aplenkt

aplènkt: drāniņas... augumu aplenca slaiki Pump. R. 1, 390.

Avots: EH I, 98


aplenkt

aplènkt [li. apleñkti], tr., einkreisen, umzingeln, umgeben, belagern: vīru aple̦nkuši vilki LP. III, 106. viņš aplencis lielu briežu māti LP. VI, 727. viļņiem aple̦nkta sala O. I, 11. lai nuo manis neizbēga sen aple̦nkta vāverīt RKr. XVI, 89. aple̦nkums, die Belagerung.

Kļūdu labojums:
neizbēga = neaizbēga

Avots: ME I, 100


aplēpēt

[aplẽpêt bedeute um Mitau "sich mit Blättern der Seerosen (lēpes) bedecken": aire aplēpējusi].

Avots: ME I, 101


apļepine

apļepine, eine missratene, weder dünne, noch dicke Grütze Zvirgzdine: pievāra taidu apļepini - kas juo ēdīs! Vgl.plepine.

Avots: EH I, 100



apļezināt

apļezinât Dunika, belecken, begeifern: teļš apļezinājis meitai lindruku.

Avots: EH I, 100


apliciens

apliciens, die Überlegung: vai viņam maz ir apliciens Gr. - Sessau.

Avots: ME I, 101


aplidināt

aplidinât oder apliduôt, umflattern, umschwärmen: tauriņš puķītes ziedu aplidina LP. VI, 916. viņu apliduoja ve̦se̦ls bars karstu pielūdzēju. liegs sārtums apliduoja Emmas apaļuos vaidziņus Laps. 90; B. Vēstn. apliduotājs, der Verehrer, Anbeter, Courmacher: viņai bija daudz apliduotāju A. XVII, 709.

Avots: ME I, 101


apliecība

aplìecība, die Bestätigung, Beglaubigung, Versicherung; ticības apliecība, Glaubensbekenntnis. par apliecību, ka tuo izpildīšuot, jaunais pāris nuoskūpstījās BW. III, 1, 50.

Avots: ME I, 102


apliedēt

apliêdêt, verregnen C.: apliedē̦tais siens nav tik garšīgs un smaršīgs Luopk. 46, jūŗa malku apliedē = ar smiltīm apkaisa; auch aplietēt in PK. nach Mag. III, 1, 90.

Avots: ME I, 102


apliet

apliêt [li. aplíeti], tr., begiessen: saknes, puķes, ābeles karstā laikā ar ūdeni, kā apliets suns viņš tagad varēja vilkties uz māju Asp. apliet, im Frühling Menschen mit Wasser begiessen, wenn sie zum ersten Male etwas vornehmen, s. rumelêt: kad gani vakarā pārnāca, tuos apleja ar ūdeni LP. VII, 318.

Avots: ME I, 102, 103


aplīgot

aplĩguôt, tr.,

1) in Johannisliedern besingen:
aplīguot saimnieci, māju, druvas, pļavas, luopus un citu mantu;

2) das Besingen beendigen:
viss, kas līguojams, bij aplīguots. Refl. -tiês, sich gegenseitig zu Johanni besingen. aplīguošana, das Besingen zu Jahanni; aplīguošanâs, der Wechselgesang der neckischen Johannislieder: apdziedāšanuos Jāņuos nuosauc par aplīguošanuos Etn. IV, 71.

Avots: ME I, 102


aplīgt

aplīgt, verdingen, über etw. handelseins werden (von einer ganzen Anzahl von Subjekten gesagt oder auf eine ganze Anzahl von Objekten bezogen): ābula sē̦klas ir jau aplĩguši žīdi visā mūsu nuovadā Frauenb. Refl. -tiês,

1) māsu kaimiņi jau aplīgušies Bauske, unsere Nachbarn haben sich schon alle (ihnen nötigen) Knechte gedungen
(perfektiv);

2) beim Dingen zu einer unvorteilhaften Vereinbarung kommen:
abas puses aplīgušās Frauenb.

Avots: EH I, 99


aplīk

aplìk: auch (mit ì 2 ) Baltinov n. FBR. XI, 135, Borchow n. FBR. XIII, 30, Cibla, Pilda, Skaista, Zaļmuiža,

1) auch Kaltenbr., Saikava: a. ap e̦zaru jāiet Lubn. n. BielU. apdzēs guni aplīk! Ulanowska Lotysze 9, lösche das Feuer aus!

2): lauki nestiepjas vis diezkur... pruojām,... bet visi a. mājām vien Janš. Dzimtene 2 III, 126.

Avots: EH I, 99


aplīk

aplìk, aplìkam Ruj., aplìku, aplìkus, aplīki, aplìkš (li. apliñk, apliñkui, zu lènkt),

1) Adv., umher, mit einem Bogen herum, mit Umwegen, herum, um
(st. schriftle. apkārt): neej taisni, ej aplīk Lasd. griez aplīki, griez aplīki, bāliņ, savu kumeliņu BW. 13970; aplīk, auch aplīku runāt, mit Umwegen reden. māsa tik ilgi aplīkus runājuse, kamē̦r izvilkuse nuoslē̦pumu LP. IV, 53. viņš man tuo aplīkš pamācīja Mar. A. XV, 105;

2) Präp. mit Acc., st. schriftle. ap, um:
aplīk kalnu saule te̦k Etn. II, 81.

Avots: ME I, 102


aplikt

aplikt [li. aplìkti], tr.,

1) umlegen:
puisis aplika striķi gar kaklu LP. VII, 63; diena apliek krē̦slas mēteli Vēr. II, 94; apliekami ruoku gre̦dze̦ni I Mos. 24, 22, Armband, jetzt dafür apruoce;

2) belegen:
kapu ve̦lê̦nām. namu grīdu viņš aplika priežu galdiem I Kön. 6, 15. Refl. -tiês, sich umlegen, sich hinlegen: viņa aplikusies lakatu Liew. 237. tava ruoka viegli tiecas man ap vidu aplikties JR. IV, 19. likāmies visi gar zemi, kur kuŗais aplikdamies Aps. aplikums, das, was umgelegt ist: meita nuoņe̦m (guovij nuo ragiem) aplikumus (aptītus zirga saŗus) LP. VII, 576.

Kļūdu labojums:
jāizme̦t teikums (zu streichen ist der Satz) likāmies visi gar zemi, kur kurais aplikdamies Aps.

Avots: ME I, 101


aplinkām

aplinkām, aplinkiem, apliñkus, apliñku, apliñki (zu li. aplinkà "Umgegend", aplinkas "rings umliegend", cf. die echt lett. aplīk, aplīku), mit Umweg, Umschweif, indirekt: taisni tu viņam neprasi, bet raugi tā aplinkus izzināt! Kurs. bagātnieks aplinkus cildināja savu meitu LP. III, 100; duot ne visai lieliem aplinkiem nuoprast Sudr. E. bez aplinkām, bez aplinkiem, bez aplinkumiem Asp., ohne Umschweife: vai tu zini, viņš iesāka bez aplinkām A. XII, 170. viņa prasīja bez kādiem aplinkumiem Asp. ar apliņķiem, mit Umschweif Rain. aplinkus (attributiv), indirekt: pat aplinkus mājiens duod dvēselei spārnus Vēr. I, 1247.

Avots: ME I, 101


aplipināt

aplipinât [li. aplipinti], tr.,

1) bekleben:
istabas sienas aplipinātas ar ve̦cām avīzēm;

2) anstecken:
slimais aplipina visu māju ar bakām.

Avots: ME I, 101


aplipt

aplipt (li. aplìpti),

1) intr., ringsherum kleben bleiben, bedeckt werden:
dē̦ls viscaur aplipa ar ze̦ltu LP. VII, 99. Elza pašulaik bija aplipusi ar skudrītēm R. Sk. II, 159;

2) tr., intr., (umringen), ankleben; sich heften an etw.:
meitas manu ce̦purīti kā bitītes aplipušas BW. 966. bē̦rni aplipa man kā knislīši A. XX, 563.

Avots: ME I, 101, 102


aplobt

apluôbt, tr.,

1) ringsherum ablösen, abrinden:
kaimiņa puika apluobis mūsu alkšņus;

2) umgehen, durchwandern:
ziņnesim jāapluobj viss pagasts J. Kaln.

Avots: ME I, 103


aplocenis

apluocenis "?": vakara krẽ̦slu, kuo sagraizīja apluoceņuos jau aizde̦gtās spuldzes J.Veselis Dienas krusts 98.

Avots: EH I, 100


aploči

aplùoči: = iẽlùoks 1: ne tai mirka ze̦lta kurpes, ne sudraba apluocīši (Var.: ieluociņi, ieloki vilnainei) BW. 33930 var.

Avots: EH I, 100


aplodēt

apluõdêt, ringsum zusammenlöten: a. spainim dibe̦nu.

Avots: EH I, 100


aploks

apluoks,

3) apluõks: auch N.-Wohlfahrt, Ramkau, Wolm., (mit ùo 2 ) Kaltenbr., KatrE., Oknist, (mit 2 ) Iw., Siuxt: cūku apluokā BW. 19133. teļu apluokā 32421, 5. nav ne˙viena apluo-ciņa, kur teliņu paganīt 25938 var. pa zaļuo apluociņu 23619, 8 var.; ‡

4) plur. apluoki, die Wiesen zwischen iu und dem Libauschen See.
Hierher vermutlich auch apluokas, wenn in apluokuos (loc. pl.) zu korrigieren in: atraitne...iepirkusi apluokas krietni paprāvu namu Janš. Bandavā I, 111.

Avots: EH I, 100


aploks

aplùoks,

1) eine Biegung, Windung ringsherum, ein Kreis:
apluoku apvilkt, einen Kreis ziehen Kaudz. M.; suns ņēma ap viņu lielus apluokus un skrēja kā nepilnIgs. vajātāji bij sastājušies ciešā apluokā ap savu vārdzināmuo A. XX, 101; redzes aplùoks, der Gesichtskreis; debess apluoks, das Himmelsgewölbe JR. IV, 24. apluoku od. apluokainas valuodas, die Rede, die nicht geradeaus, sondern in andeutenden Windungen den Gegenstand berührt BW. 8840, cf. aplinkus;

2) der die Mütze umgebende, herunterbiegbare Rand:
priedes, egles saluocīju aiz ce̦pures apluociņa BW. 13190;

3) der von einem Zaun umgebene Rossgarten:
ieliec zirgus apluokā; C. (so auch in Smilt.) unterscheidet aplùoks, etwas Umgebogenes, von apluõks, der Rossgarten. [In der Bedeutung 1 und 2 jedenfalls zu apluocît, und wohl auch in der Bed. 3, wenn li. aplùokas dass. dem Lettischen entlehnt ist; vgl. betreffs der Bedeutung mnd. biwende "umzäunter Platz".]

Avots: ME I, 103


aploksne

apluoksne, der Umschlag, die Umhüllung, Kreuzband: laikrakstam nuoplēst apluoksni Ronneb.

Avots: ME I, 103


aplūgt

aplùgt, tr.,

1) eine Bitte, Einladung an den Verwandten- und Bekanntenkreis ergehen lassen, einladen:
vai esiet jau visus uz kāzām aplūguši?

2) erbitten:
piedzinēju A. XXI, 354. es cilvē̦ku aplūdzu un paklausu Aps.

Avots: ME I, 103


aplūkot

aplũkuôt ‡ Refl. -tiês,

1) sich umsehen:
lai iet pasaulē a. Pet. Av. IV, 154. a. aplzart;

2) (für sich) besehen, besichtigen:
brauca sievas a. ‡ Subst. aplũkuõjums, der Besuch, die Visite Schwanb. n. BielU.

Avots: EH I, 99


aplupīt

aplupît, tr., berupfen, auffressen (von einer Menge): vilks visas aitas aplupījis RKr. VIII, 78. viņš mani krietni aplupījis, er hat mich gründlich berupft Grünh.

Avots: ME I, 103


aplutis

aplutis (part. praet. act.), ringsum schlaff herabhängend: platmale aplutušām malām Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 3.

Avots: EH I, 99


aplūzām

aplûzãm, Adv., ringsum brechend: kad sērsnēm vai arī le̦dum neiet pa virsu, bet lūst iekšā, tad iet aplūzām Etn. III, 145. tagad ir pati aplūza (Subst.): sniegs vēl netur pa virsu, iet aplūzām Stelpenh., Fest.

Avots: ME I, 103


apmākt

apmàkt, tr.,

1) sich bemächtigen, in seine Gewalt bekommen, Besitz ergreifen von etw., überwältigen, befallen:
bijis tīri kā apmākts nuo nere̦dzē̦tiem brīnumiem LP. IV, 233. lampas gaisma caur mēneša stariem it kā apmākta Aps. rijas bijušas nuo spuogiem kā apmāktas LP. III, 107. nu viņš sapratis, ka burvji viņu apmākuši LP. V, 3. miedziņš mani apmāca BW. 9243. zilu debess velves maliņu tie (padebeši) nespēj apmākt Liew. 6, den blauen Rand des Himmelsgewölbes vermögen die Wolken nicht in ihre Gewalt zu bekommen, d. h. bedecken, bewölken. Part. apmācis, gew. apmācies, bewölkt, trübe: šuodien diena apmākuse BW. 16045. Refl. -tiês (dial. apmâcîtiês 2 Kand.), von Wolken überzogen werden, sich bewölken: debess sāk apmākties; auch laiks apmācas, das Wetter wird trübe; apmācies (apmâcijies Laut. L. 42) laiks, trübes Wetter bei bewölktem Himmel. tē̦va vaigs apmācas Baltpur.

Avots: ME I, 105


apmaldināt

apmàldinât, caus., irre leiten, verwirren: vedējs veda brūti aizsietām acīm ap galdu, apmaldinādams, lai nezinuot iet atpakaļ BW. III, 1, 54.

Avots: ME I, 104


apmale

apmale, apmala, apmalis (ap + mala, der Rand), der Rand ringsherum, ein Stück Feldes an der Grenze: kamzuoļi krunkuotām apmalēm Līb., ein Kamisol mit faltigen Rändern. ce̦pure ar caunādas apmalīti. cūka skrēja gar apmalu A. XVI, 499. apmalu jeb kontūru zīmējums MWM. X, 155, Contourzeichnung. lapu apmale Ar. Mit apmaies bezeichnet man in Nauditen Plätze, wo Pflanzen einer bestimmten Gattung zu wachsen pflegen: zemeņu, aviešu apmales, Plätze, wo Erd-, Himbeeren wachsen. apmaļu ļaudis, Leute aus der Umgegend, Nachbarn Burtneek.

Avots: ME I, 104


apmaņa

apmaņa, = samaņa, das Bewusstsein: tvaiks . . . ļaudīm galvu un apmaņu pārņe̦m, un tiem jāmirst Pet. Av. I, 124.

Avots: EH I, 100


apmāņa

apmãņa, Täuschung, Illusion: sirds jūt, viss bij tik salda apmāņa Asp.; apmāņu šķidrums, eine Flüssigkeit, durch welche optische Täuschung hervorgerufen wird: ragana viesulim ielaida apmāņu šķidrumu LP.

Avots: ME I, 105


apmanīt

apmanît, tr., wahrnehmen, bemerken: vanagi... apmanīj (u) ši baltas vistas BW. 14201. puisis nezin kā apmanījis nedarbu LP. VII, 675. kuoklē̦tājs apmana, ka līdzpaņe̦mtie ēdieni ir čūskas gabali LP. VII, 611. Auch reflexiv: apmanās kāju starpai cauri paskatīties LP. VII, 1, 942.

Kļūdu labojums:
VII, 1, 942 = VII, 942.

Avots: ME I, 104


apmantāt

apmantât,

2): saimniece apmantuo cālē̦nus, lai vanags neaizne̦s Dond.

Avots: EH I, 100


apmantāt

apmantât, apmantuôt, tr.,

1) feien:
šādā vīzē apmantāja jeb apsargāja brūtes gultu BW. III, 1, 82. brūtei deva pirmuo glāzi, lai viņu zīmē̦tu un apmantuotu BW. 1, 86. visu tuo, kuo gar bērniņu dara, lai viņam nepiesistuos nekāds ļaunums, sauc par mantuošanu jeb apmantuošanu JK. VI, 21.;

2) behexen:
dievs zin, kas viņu tā apmantuojis, ka nemaz neiet uz priekšu Gold.;

3) apmañtuôt tē̦vu, den Vater beerben.

Kļūdu labojums:
apmantât: mantuošanu jeb apmantuošanu = mantāšanu jeb apmantāšanu

Avots: ME I, 104


apmargot

apmarguôt, apme̦rguôt C.,

1) mit einem Geländer, einer Brüstung versehen:
pīlāri atbalstīja apme̦rguotu balkuonu Laps. 28. apmarguojums, die Brüstung: viņa ar ceļiem uzmetās uz sarkanā apmarguojuma B. Vēstn. pie altāŗa apmarguojuma nuome̦tusies ceļuos Jan.;

2) fein ausspinnen, zu Ende spinnen:
smalki vērpu kunga linus; pa vienai šķiedriņai kā marguot apmarguoju BW. 6964.

Avots: ME I, 104


apmaukt

apmàukt,

1): gre̦dzins, kuŗu jī bija apmaukuse Pas. VIII, 218;

2) prellen; betäuben
Segew.: vai pati nelaime mūs apmaukusi?

Avots: EH I, 100


apmaut

apmaût,

1) a. zeķes, pastalas Rutzau; a. (anziehen)
brunčus Lis., Warkl.;

2): apmauts, betäubt, verblüfft
Bers., Lautb., Renzen, Kr. Rositten, = uzmauts (unter uzmaût I

3) Lubn. ‡ Refl. -tiês, sich anziehen:
a. zābakus Preiļi. apmāvusies ar... strīpainiem brunčiem Azand. 3; sich bedecken: apmāvās ar sedzeni Azand. 5.

Avots: EH I, 101


apmaut

apmaût [li. apmáuti],

1) = apmàukt, zäumen:
apaušus;

2) verblüffen, verblenden:
stāv kā apmauts. vai tad dievs tevi apmāvis? Hat dir denn Gott ein Brett vor die Stirn gelegt? Mag. III, 1, 90. tuop apmauts it pazīstamā vietā LP. VI, 84, er wird verblendet, so dass er an einem sehr bekannten Ort sich nicht zurecht zu finden weiss;

3) herumschwimmen.

Avots: ME I, 104, 105


apmedot

apme̦duôt [li. apmedúoti], tr., mit Honig (me̦dus) bestreichen: vai tā mana ce̦purīte saldu me̦du apme̦duota? BW. 966, 19196.

Avots: ME I, 106


apmeijot

apmeĩjuôt, mit Maien bestecken, schmücken: ceļu.

Avots: ME I, 106


apmelīgs

apmelîgs A.-Laitzen, Elger Diction. 297, zu verleumden geneigt.

Avots: EH I, 101


apmērs

apmẽ̦rs, der Umfang, Bereich, die Grösse: vārds savā apmē̦rā vai nu paplašinājas, vai arī paliek šaurāks RKr. VIII, 73; izmērīt līnijas un apmē̦rus Etn. III, 118. gubernātuors nuolēmis paplašināt sarkanā krusta apmē̦ru B. Vēstn.; nuode̦vu klaušu apmē̦rs Apsk. I, 135, 399. Der Dat. apmē̦ram, seltener der Lok. apmē̦rā als Adv., annähernd, approximativ, ungefähr: apmē̦ram divi verstes, ungefähr 2 Werst Etn. IV, 13. nuo tam apmē̦ram nuoskārstams, daraus kann man einigermassen ersehen A. XV, 69.

Kļūdu labojums:
sarkanā = Sarkanā
nuode̦vu = nuode̦vu,

Avots: ME I, 107


apmest

apmest (li. apmèsti), tr.,

1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;

2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;

3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;

4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;

5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;

6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;

7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,

1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);

2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;

3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;

4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;

5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.

Kļūdu labojums:
1223 = 1293

Avots: ME I, 106


apmētāt

apmẽ̦tât, tr., freqn.,

1) fortgesetzt bewerfen:
panāksniekus kāzenieki apmē̦tā salmiem BW. III, 1, 23; dubļiem, akmeņiem apm.;

2) bewerfen, trakeln:
zīda matauklas bija tikai apmē̦tātas Etn. IV, 107. svārkiem puogu caurumi jāapmē̦tā Duomas III, 2. Refl. -tiês,

1) sich fortgesetzt bewerfen:
apm. dubļiem, eig. u. übertr., sich gegenseitig mit Kot bewerfen, beleidigen, blamieren;

2) sich umherwerfen:
nu šuodien bijis trauku vedējs; - trauki vien apme̦tājušies RKr. VI, 24, eine sprichwörtl. Redensart, angewandt, wenn jem. ein Geschirr zerschlägt.

Avots: ME I, 107


apmīcīt

apmîcît [li. apmìnkyti], tr., umkneten: maizi apmīcuot, jāuzve̦lk uz mīklas trīs krusti Etn. II, 61.

Avots: ME I, 108


apmiekšķēt

apmiekšķêt,

1) unvollständig erweichen
Bauske: graudi tikai apmiekšķē̦ti:

2) aufessen
(pejorativ) KatrF.: viens pats visu apmiêkšķējis.

Avots: EH I, 102


apmielot

apmiẽluôt, tr., bewirten (viele, im grossen Umfange): visus kaimiņus.

Avots: ME I, 108


apmienot

apmienuôt, ‡

4) verwirren, behexen:
tik pazīstams mežs, bet tâ biju ap-mienuots, ka nevarēju vairs malas attikt Druva I, 892.

Avots: EH I, 102


apmierināt

apmiêrinât, befriedigen, beruhigen, versöhnen: tas mani apmierina Kaudz. M.; apm. savu tukšuo vē̦de̦ru Etn. III, 110, savu ēstgribu JK. met naudu, lai apmierina gariņus LP. VII, 346. Refl. -tiês, sich befriedigen, beruhigen: viņš apmierinājas ar mazumu, er ist mit wenigem zufrieden. viņa sāka apmierinādamās ar bē̦rnu mīlināties Kaudz. M. apmierinãjums, Befriedigung, Beruhigung.

Avots: ME I, 108



apmiglot

apmigluôt, tr., benebeln: viņa lūkuojās uz kapu apmigluotu skatienu Vēr. I, 1501. lai varē̦tu svešus ļaudis kā ar miglu apmigluot BW. 25236. Refl. -tiês, sich benebeln: skats apmigluojas MWM. XI, 185. actiņas apmigluojas asarām Baltp.

Avots: ME I, 107


apmirdināt

apmirdinât,

1) (eine ganze Reihe von Objekten) sterben machen
Trik.: tâ jau var visus cilvē̦kus apmirdināt;

2) (Lebewesen) erstarren machen
Bauske: mušas tikai apmirdinātas, bet nav pa˙galam;

3) = ‡ apmirdît 1 Festen.

Avots: EH I, 102



apmirt

apmir̃t (li. apmir̃ti), intr.,

1) hinwegsterben (in grossem Umfange):
radi ir apmiruši Kaudz. M. 17. visas zivis apmira II Mos. 7, 21. raugi, mēs apmirstam, mēs eimam buojā IV Mos. 17, 12. vārdi apmirst virs mēles Liew. 11;

2) betäubt, gelähmt werden:
muskuļi apmiruši Preip.;

3) tr., durch den Tod weihen, sterbend verderben:
triju augumu apmirta sakta Saul. vilnānu drēbi mirējam nelika pagalvī, juo mirējs tuo apmirstuot un tad aitas neizduoduoties. neturēja arī ēdienu istabā, lai mirējs tuo neapmirst, un apmirtu ēdienu vairs neēda BW. III, 3, 865.

Avots: ME I, 107


apmīt

apmĩt [li. apmìnti], tr., abtreten: vai es biju, bāleliņ, tavas kājas apminusi? BW. 15315, 1. uguni apmīt ar kājām. apmin gušņas, apmin nātres.

Avots: ME I, 108




apmudīt

apmudît Warkl.,

1) ersricken
(tr.), apslāpēt: stāds aiz gaisa trūkuma apmudīts;

2) = nùosluôdzît 1: a. linus mārkā. Refl. -tiês, = nùovadêtiês 1: alus apmudījies.

Avots: EH I, 103


apmuit

apmuit,

1) =apmienuot 4 Druva I, 392;

2) "aufessen"
Festen: kuo tik ilgi muj! vai vēl neesi apmujis?

3) "piemulķuot" Ludsen, Sessw., Stomersee;

4) "(eine Arbeit) sehr tiederlich ausführen"
NB., N: Peb. Refl. -tiês Sessw., unter etwas geraten: pa tumsu apmujies zem tilta.

Avots: EH I, 103


apmukt

apmukt,

1): muca apmukusi (= mucai stīpas nuomukušas) Wolm. tev spuole apmukusi Renzen; ‡

2) fliehend um etwas herumlaufen
(perfektiv) Dunika, Kal., Rutzau: puišelis apmuka ap istubas stūri;

3) unter etwas fliehen
(perfektiv) Salis: a. nuo lietus apakš kuoka.

Avots: EH I, 103


apmuldēties

apmùldêtiês, unabsichtlich eine Unwahrheit sagen, ein Factum nicht ganz richtig darstellen: vai! es apmuldējuos.

Avots: ME I, 109


apmuļināt

apmuļinât, tr., besabbeln: maizi; beschmutzen, unordentlich, ohne die gehörige Gründlichkeit eine Arbeit tun: apmuļināts vien vēl ir; nav nekas padarīts SP. mūsu ausis ir vācu valuodas apmuļinātas, unsere Ohren sind durch die deutsche Sprache unsicher, abgestumpft worden.

Avots: ME I, 109


apmulis

apmulis, -uša, verwirrt, dämlich: viņš, pa mežu staigādams, bija pavisam apmulis J. Kaln., Mag. IV, 2, 107.

Avots: ME I, 109


apmulsināt

apmùlsinât, apmùlšinât, fact. von apmùlst, betören, verwirren: ze̦lta taisīšana apmulsināja ļaužu prātus Kundz. māns gājējus apmulšina LP. VII, 942.

Avots: ME I, 109


apmulst

apmùlst, dämlich, verwirrt werden: pats tā apmulsis kā migla LP. VI, 321. saule le̦c un ienaidnieki tādā spuožumā apmulst LP. IV, 65. viņa prāts apmulsa Kaudz. M. 24. viņa skats kā apmulsis Vēr. I, 898. apmulsums, die Verwirrung, Konfusion, Geistesbenebelung.

Avots: ME I, 109


apnabagot

apnabaguôt, bettelnd besuchen (viele?) Saikava: a. visus kaimiņus.

Avots: EH I, 103




apnemt

apnemt (unter apņemt) Seyershof u. a.,

1) herumnehmen:
a. maizi ap aku;

4): kad cūka ir ļaunuma apņemta, tā nepieņe̦m kuiļu.

Avots: EH I, 103


apņemt

apņemt, auch apnemt, apjemt, tr.,

1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap kāju;

2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it kā migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;

3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;

4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;

5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,

1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;

2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēmās tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēmās aitas vaktēt LP. VI, 291;

3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;

4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;

5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.

Avots: ME I, 110


apnērst

apnḕrst, mit Laich bedecken: grāvī skujas šuorīt bijušas apnē̦rstas Austriņš.

Avots: ME I, 109


apnest

apnest [li. apnèšti], tr.,

1) um etw. tragen:
krustu ap baznīcu;

2) mit Schlamm, Sand betragen:
pļavas apne̦stas, die Wiesen sind bei der Überschwemmung mit Schlamm, Sand bedeckt. Refl. -tiês, ertragen, aushalten: sieva šuo kaitina, ka nemaz apnesties LP. VI, 112; tad varēja kautcik apnesties LP. V, 240. ar tevi nevar apnesties LP. IV, 131. kādā muižas rijā nevarējuši nemaz apnesties ar ve̦lniem LP. V, 132.

Avots: ME I, 109


apniciens

apniciêns, der Überdruss, die Langweile: dzīvuot citiem par apnicienu Alm. pēdējais apniciens! Es ist vor Langweile nicht auszuhalten.

Avots: ME I, 109


apnicināt

apnicinât, tr., verschmähen: viņš neapnicina tādus ceļus B. Vēstn. viņš tik ilgi tejieni aizmirsis, apnicinājis, apvainuojis Druva II, 455 (Baltpurviņš).

Avots: ME I, 109


apnika

apnika, der Überdruss: citiem par sluogu un apniku būt; nuodarbuoties līdz apnikai Apsk. I, 459; bez apnikas art MWM. III, 691; strādāt apniku nikām PS.

Avots: ME I, 109


apnikt

apnikt, überdrüssig, langweilig werden,

1) intr., beidzuot viņš apnika LP. VII, 1174. kalpam sāka drīzi apnikt tāda lieta LP. VII, 605. tur man dzīve neapnika BW. 13250, 30. ai, māmiņa, vai es tev apnikuse 14515. dē̦lam labas dienas pie tē̦va apnikušas LP. IV, 101;

2) tr.: drīz apniku lietus gaisu BW. 3941. vai tu mani apnikuse? 14538, 7. Part. pass. apnikts, langweilig geworden:
izlutināts bē̦rns me̦t apniktu paijiņu pie malas LA.;

3) mit abhäng. Inf.: jāt viņam apnika JK. V, 43. kungs apnicis klausīties LP. VI, 278;

4) mit Part.: viņš apnīk mājās vien stāvuot (auch stāvē̦dams) JK. III, 71. Refl. -tiês, (sehr) überdrüssig, langweilig werden:
pieci puiši vienu uti kava; izkavās, apnikās BW. 12878; bet vīram beidzuot apnicies bez bailēm dzīvuot LP. I, 118. Subst. apnikšana, apnikums, der Überdruss: strādāt bez apnikšanas; dzīves, dzīvības apnikums SDP. VI, 86, Lebensüberdruss.

Kļūdu labojums:
13250, 30 = 13250,31

Avots: ME I, 109, 110


apnīkt

apnĩkt: saimniecei šuoruden visi suvē̦ni apnīka (apsprâga) Rutzau. apnīkuši (nuovājināti) jē̦ri Frauenb.

Avots: EH I, 103


apnižģināt

apnižģinât,

1) bepatschen, betätscheln:
māte raušus apnižģinājuse BW. VI, 897. bē̦rns mutē apnižģinājis maizi.

Avots: ME I, 110


apņurīt

apņurît Ekau, Frauenb., Grünwald, an mehreren Stellen anfressen (benagen): kaķis gaļu apņurījis. maizes galiņš tâ apņurīts, kâ suns būtu grauzis.

Avots: EH I, 104


apocens

apuocens, Wasser, ein kleiner See an sumpfigen Stellen: apuocens purvainās vietās dūņaina ūdeņa krājums (mazs ezeriņš), kuŗam apkārtējā zeme, ja tai virsū iet, līguojas Etn. III, 1. [In Kalzenau apuodzē̦ns "ein kleiner, bewachsener See", - anscheinend ein Deminutiv zu apuogs. Wenn dz hier hinter uo älter ist als c, gehört das Wort zu apaûgt, indem uo für au eingetreten ist, vgl. unten apuoži und Le. Gr. § 213.]

Avots: ME I, 132, 133


apogs

apuôgs: auch Prl., Zaļmuiža, (mit ) Saikava, Zvirgzdine, (mit ùo 2 ) Golg., Laud., N.-Kalz., Sessw., eine Art Eule. Vgl. auch die Gesindenamen Apuogi Lvv. I, 16 (mit ), 19, 46, (mit ) 69, (mit uo ) II 46, (mit ùo 2 ) 172.

Avots: EH I, 124


appamparāties

appamparâtiês, (durch Heirat) inverbindung treten: labi, kad dabūn tikušu cilvē̦ku. iekam ar kaut kādu appamparājas, tad labāk lai ne˙kāds! Janš. Bandavā I, 28.

Avots: EH I, 104



appeldēt

appelˆdêt

1) herumschwimmen um:
a. ap salu (oder: salai apkārt);

2) a. apakš, unter etwas hinschwimmen
Salis, Stenden: a. apakš tilta.

Avots: EH I, 104


appeldināt

appelˆdinât, um etwas herurnschwimmen lassen: a. zirgu ap laipām (oder laipām apkārt).

Avots: EH I, 104


appelēt

appelêt (li. api[elė´ti), intr., beschimeln: appelējusi maize. tīšām gāju me̦lnu kre̦klu, appelēj'šu vainadziņu BW. 10827.

Avots: ME I, 110


apperēt

apperêt, ‡ Refl. -tiês,

1) unversehens bebrütet werden
Fest., Trik.: uolas var apperētiês;

2) brüten zu wollen anfangen
Jürg.: apperējusies vista nedēj un izskatās sagurusi Schibbenhof, Wolmarshof. vista tāda kâ apperējusies: ne˙maz vairs negrib dēt Jürg.;

3) "?" kur tu šuodien tāds apperējies (= nuoguris?) Smilten.

Avots: EH I, 104


appērt

appḕrt, tr., mit dem Badequast sanft schlagend abbaden: dē̦ls mudīgi appeŗ acis garā LP. IV, 43. vai bij mani māmulīte liepu sluotu appē̦rusi BW. 9013.

Avots: ME I, 111



appīkties

appîktiês: in Dunika, Kal., OB. und Rutzau mit ĩ. In Bauske mit derselben Bed. auch die aktive Form: viņš appīka un aizgāja.

Avots: EH I, 105


appirkt

appìrkt, ‡ Refl. -tiês, kaufend zu viel bezahlen Frauenb., Siuxt: neredzējis (preci) appirkās gan! kaimiņš gan šuogad ar pļavu appircies.

Avots: EH I, 105


appirkt

appìrkt (li. apipir̃kti), tr., im Umkreise abkaufen, wegkaufen: kaimiņiem visus linus SP. appirkdami sarus, lupatas un kaulus Druva I, 725. - kas, māsiņa, tev appirka (Var.: apkala, apkāra) sīkajā sudrabā (Var.: ar sīkuo sudrabiņu) BW. 17000, schmückte kaufend.

Avots: ME I, 111


appīst

appìst 2, intr., sich ein wenig fasern, trennen: pātagai gals appīsis Bers., [Saussen, Kalzenau].

Avots: ME I, 111


applāt

applãt,

1) karašas, Kuchenteig aufstreichen, mit Schmant, Honig u. a. füllen
L.;

2) beklatschen:
ir gan mutīte, kad laiž vaļā, tad applāj visus AP.;

3) bewandern, durchstreichen:
nabags applājis visu pagastu AP.

Avots: ME I, 111


applaust

applaûst, begiessen KatrE., Trik.: a. traukus ar ūdeni. Refl. -tiês KatrE., sich begiessen: vai, kâ tu esi applaudies!

Avots: EH I, 105


appļekāt

appļe̦kât Dunika, (mit schmutzigen Füssen auftretend) besudeln: a. grīdu dubļainām kājām.

Avots: EH I, 106


applēst

applêst: applēse visu miesu Pas. VIII, 352; ‡

2) (fig.) schinden, ruinieren, gänzlich berauben (nach
r. ободрáть ): a. cilvē̦ku Pas. IX, 450 (aus Lettg.).Refl. -tiês, sich ringsum zerreissen (verlelzen, wobei einzelne Teile des Körpers ausgerissen werden können): kur tu, kumeliņ, tik tieši applēsies? Pas. VII, 94 (aus Lettg.). žīds . . . applēsēs viss kai ve̦lns ap bērzu VIII, 353 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 105


applēst

applèst, um etwas (ausspannend) ausbreiten: ādu applēte ap krāsni Pas. V, 374. applēta ... sev brīnuma mēteli VI, 335. a. lakatu bē̦rnam apkārt Trik. Refl. -tiês,

1): a. ar lakatu Sessw. tiklīdz applētīsies ar tuo (= mēteli) Pas. VI, 334; sich Amnehmen:
tu jau vari a. lakatu KatrE.; ‡

2) sich unter etwas ausstrecken
Trik.: ievainuotais vanags applēties zem krūma.

Avots: EH I, 105


applicēt

applicêt Warkl., mit den Händen (leicht schlagend) ringsum glätten (perfektiv): a. smilšu vai siena (s)kaudzi.

Avots: EH I, 105


applikšināt

applikšinât, mit den Händen resp. Füssen leicht schlagend ringsum glätten: maizes kukuli pa˙priekšu (ar plaukstām) applikšina un tad tik šauj krāsnī Kal. a. kalniņu ar kājām gludu Warkl.

Avots: EH I, 105


appļikšināt

appļikšinât Dunika, Kal., mit den Händen (leicht schlagend) ringsum abglätten: a. rnaizes kukuli, pirms tuo šauj krāsnī.

Avots: EH I, 106


applikšķināt

applikšķinât,

1) = ‡ applikšinât: a. (nece̦ptu) klaipu Bauske; leicht beklopfen, betätscheln: a. zirgam kaklu KatrE.;

2) mit der Hand aufs Wasser schlagend bespritzen
Schwanb. u. a.: a. uotru ar ūdeni.

Avots: EH I, 105


applītēt

applītêt,

1) "verprassen"
Für. (unter plītēt): a. tē̦va mantu Lemsal, Nitau, N.-Peb., Trik. (mit ĩ ), Bers., Festen, Lubn., Saikava;

2) mit belaub ten Zweigen schlagend auslöschen:
a. uguni Salis (mit ĩ);

3) mit Lehm (eine Mauer) bewerfend abglätten
Bers.

Avots: EH I, 106


applosīt

appluosît, riugsum zerreissen, -fetzen, -zausen: vē̦tra appluosījusi kuokus, kuokiem zarus. trakais suns appluôsījis guovis Jürg., der tolle Hund hat einige Kühe (von der Herde) gebissen.

Avots: EH I, 106


applucināt

applucinât: a. uogas, lai nebuojājas Kaugurciems.

Avots: EH I, 106


appogāt

appuõgât,

1) mit Knöpfen ringsum befestigen (anknöpfen):
a. palagu apkārt siltajai se̦gai. apvalkus a. ap instrūmentiem;

2) a. mēteli KatrE., sich einen Mantel umnehmen (ohne die Arme in die Ärmel zu stecken) und zuknöpfen.
Refl. -tiês, sich viele Knöpfe aufs Kleid nähen (lassen).

Avots: EH I, 107


apprasīt

apprasît (slav. oprositi) Spr. u. a., (eine ganze Anzahl von Personen) befragen (verhören, ausfragen): visus bē̦rnus apprasuot, pagāja labs laiks.

Avots: EH I, 106


apprasīties

apprasîtiês, sich erkundigen: es viņam par šuo un tuo apprasījuos Rain.; appr. pēc darba; mit einem abhäng. Satz: appr., kas darāms.

Avots: ME I, 112


apprašņāt

apprašņât, = ‡ apprasît: a. par tuo visus kaimiņus; mit dem Objekt im Dativ: viņš visiem apprašņāja, vai tas tiesa Dunika. Refl. -tiês, = apprasîtiês: a., vai kāds tuo redzējis Dunika, Jürg., Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 106


apprecēt

apprecêt, tr., heiraten (vom Manne, eig. kaufen): arājs mani apprecēja BW. 7294. kas pēc mantas pre̦c, mantu appre̦c Sprw.; auch von der Frau: māsa apprecēja kalēju Alm. Refl. -tiês, sich verheiraten: tie nedz appre̦cas, nedz... Luk. 20, 35. lai jele Juris appre̦cas Apsk.

Kļūdu labojums:
7294 =7293, 5

Avots: ME I, 112


appuinīt

appuinĩt,

1) ringsum zerknittern
C.: a. drēbes;

2) = apbàlzît Ronneb.: vai e̦sat nu kamanās krietni appuinīti?

Avots: EH I, 106


appurņīt

appurņît,

1): vējš appurņījis statiņiem ce̦pures Palzmar n. RKr. XVII, 74;

3) =appurnît (mit ùr 2 ) Golg., Laud., Saikava.

Avots: EH I, 107



appušķot

appušķuôt und appuškuôt, tr., ausschmücken, ringsumher schmücken, putzen: ce̦puri, zirgus, vārtus, maģu ņēmu līgaviņu, lai var gre̦zni appuškuot BW. 11060.

Avots: ME I, 112


appust

‡ *appust, = apputêt: saimnieks pārbrauc nuo sudmalu apputis ar miltis Rutzau.

Avots: EH I, 107


apputēt

apputêt, intr., sich mit Staub, Mehl bedecken: lai galviņa apputēja BW. 7949.

Avots: ME I, 112


apradi

apradi, ferner stehende Verwandte: pie īstiem radiem viņa neiet sērst, tikai pie tādiem apradiem Gold. brūte izdala apradiem... BW. III, 1, 80; Druva I, 910.

Avots: ME I, 113


aprakņāt

aprakņât, nach Spr. auch aprakât, tr., umgraben: mazs, mazs ķipariņš visu laiku aprakņā (Rätsel).

Avots: ME I, 113


aprasināt

apracinât, aufwühlen lasseu Trik.: a. kartupeļu lauku (palaižuot cūkas savā vaļā).

Avots: EH I, 107


aprasot

aprasuôt,

1) tr., betauen;
aprasuoti kuoka zari JR. IV, 132;

2) intr., mit Tau bedeckt werden:
aprasuojuse pļavas puķīte Lautb. visa zeme aprasuojusi Latv. Refl. -tiês, sich benetzen: tad dzirdē̦tājai acis aprasuojās A. XI, 127.

Avots: ME I, 113


aprāt

aprãt, tr., berufen, schelten, tadeln: daži tuo aprājuši, ka tas nee̦suot labi LP. VII, 802. dieva aprāts, von Gott hart geprüft. aprāšana prātīguo vairāk satriec nekā simts sitienu Spr. Sal. 17, 10.

Avots: ME I, 115


apraudāt

apraûdât (li. apraudóti), tr.,

1) beweinen:
ik gadu radi un draugi gāja uz kapiem apraudāt savus aizgājušuos LP. VII, 408;

2) mit Tränen benetzen:
tu jau man apraudāsi slapjas jaunās bikses MWM. VI, 724. Refl. -tiês, Mitleidstränen vergiessen: sievas gandrīz visas apraudājās Apsk. I, 296. fast allen Weibern wurden die Tränen los.

Avots: ME I, 113


apraudzīt

apraũdzît, tr.,

1) besichtigen, besehen:
tē̦vs aiziet apraudzīt luopus LP. V, 34, geht in den Stall, um nachzusehen, ob da alles in Ordnung ist; apr. guovis LP. VII, 1161; zirgu Kaudz. M. 44; laukus RKr. VIII, 39; vietu BW. 15348, sich die Beschaffenheit einer neuen Stelle genauer ansehen, so namentlich die Verwandten der Braut, das Gesinde, den Hausstand des Bräutigams; apraugāmā metode Konv. 2, Anschauungsmetode. nāc, dieviņ, pats apraugi, kāda mana dzīvuošana Ltd. 540;

2) besehend besuchen:
apr. slimniekus, radus, draugus; ej, māmiņ, kambarī, apraug mūsu malējiņu BW. 13646, 24. dē̦ls gribēja savus ve̦cuos apraudzīt LP. VI, 335;

3) auf andere Sinne übertragen,

a) auf den Tastsinn:
apr. meitai pupus, die Brust des Mädchens betasten, eine in früherer Zeit weitverbreitete Unsitte,

b) auf den Geschmack:
saimniece duod kalpu sievām savu ēdienu nuosmēķēt jeb apraudzīt Etn. III, 158, gibt zu kosten, abzuschmecken;

4) auf den Geist übertr., mit dem Verstande besehen, betrachten:
apraudzīsim katru sevišķi RKr. VIII, 34. Refl. -tiês, sich rings umsehen: līdz māsiņa apraugās, es uzjāju augstu kalnu BW. 13250, 36.

Avots: ME I, 113, 114


apraust

apràust: a. kartupeļus (wie a. kāpuostus). Refl. -tiês, ‡ 2): tais mājās jau var dzīvuot ap˙raûsies 2 (wohlbehalten, behaglicht, bequem, im Wohlstand) Ziepelhof.

Avots: EH I, 108


apraustīt

apraûstît, ‡

2) hier und da ein wenig (nach unten) zupfen:
a. apģē̦rbu, lai labāk pieguļ Bers.

Avots: EH I, 108


apraut

apraût, tr.,

1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;

2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;

3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;

4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;

5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;

6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;

2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;

3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;

4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. 2 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;

5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.

Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln

Avots: ME I, 114


apravēt

apravêt [li. apravė´ti], tr., ringsum bejäten: es, pupiņas ravē̦dama, apravēju maguonīti BW. 14140. Refl. -tiês, mit dem Jäten fertig sein, das Jäten beendigen: vai jūs jau e̦sat apravējušies?

Avots: ME I, 114


aprecēt

aprecêt,

1) = aprep(ê)t 1: pušums aprecējis Bauske, Bers., Schwanb.;

2) teilweise (an der Oberfläche) gerinnen:
asinis aprecējušas (apžuvušas) Warkl. pagaidi, lai (aukstā gaļa, Gallert) aprē̦c (Selsau, Trik., Wilsenhof) oder aprecē (Jürg., Lemburg)!

Avots: EH I, 108


apredzēt

apredzêt,

1): kad čūska uzgājusi uz ceļa, tā netiek pruom bez cilvē̦ka apredzēšanas Segew.; ‡

2) beaufsichtigen:
kas tad apredzēs visu saimi un mājas būšanu? Janš. Dzimtene V, 72.

Avots: EH I, 108


apreibināt

aprèibinât, fact. zu aprèibt, schwindlig machen, betäuben: viesulis, griezdams laivu riņķī vien, apreibināja braucēju LP. V, 258. viņu bij apreibinājuse cerība Vēr. II, 159. viņas apreibinātie prāti MWM. II, 362. Refl. -tiês, schwindlig, betäubt werden: nuo truokšņa viņš apreibinājās.

Kļūdu labojums:
-tiês = -tiês, sich berauschen, sich betäuben

Avots: ME I, 115


apreibt

aprèibt (li. apreĩbti "schwindlig werden"): berauscht (beduselt) werden J. Al.: a. nuo liela prieka, nuo svaiga siena smaržas, nuo alus.

Avots: EH I, 108


apreibt

aprèibt, intr., schwindlig werden: kā mē̦ms un apreibis es šķitu Rain. galva tikai drusku apreiba LP. VII, 201.

Avots: ME I, 115



aprībināt

aprìbinât,

1) (eine ganze Gegend) erdröhnen machen:
pē̦rkuons aprībināja visu pamali, bet lietus nelija Saikava;

2) mit Gedröhn umstürzen
(tr.) Trik.: a. mucu.

Avots: EH I, 109


apriebināt

aprìebinât, (zur Heilung) bestreichen und besprechen machen KatrE.: a. ruozi, lai vairs neaug.

Avots: EH I, 110


apriebt

aprìebt, ‡

4) "?": ja dze̦guzei kūkuojuot meita var tuo a. ("apskriet trīsreiz apkārt"), tad meitu izprecēs pēc tik gadiem, cikreiz dze̦guze vēl kūkuos Erlaa; ‡

5) umziehen
Kaltenbr.: gailis ar spārnu vistu apriebj (izstiepis vienu sparnu un ar tuo drusku aizkardams vistu, iet tai apkārt).

Avots: EH I, 110


apriebt

aprìebt C.,

1) wie apraibīt, tr., streichelnd und besprechend die Schmerzen lindern, heilen, bestreichen:
auguoni, ruoku. tās ziepes, ar kuŗu miruoni mazgājuši, uzglabājuši, lai dziedinātu un apriebtu dažādas vainas LP. VII, 384;

2) behexen:
raganas guovi apriebušas Naud.;

3) aufspüren, finden, behexen:
es apriebu (Var.: apsedzu) caunes pē̦das BW. 11113; JKaln.

Kļūdu labojums:
ar kuŗu = ar kuŗām

Avots: ME I, 116


apriebt

apriêbt, mit dem Dat., eklig, widerwärtig, unleidlich werden: kuo es biju apriebuse tai savai māmiņai BW. 1533. Refl. -tiês, eklig, widerwärtig, unleidlich, übel werden: man viņa pavisam apriebās Apsk. I, 415. man tas zemes darbs tā ir apriebies Vēr. I, 530. kā apriebusies ir pašam sirds A. XX, 882.

Avots: ME I, 116



aprika

aprika: auch AP., Erlaa, Frauenb., Seyershof, Siuxt, Skaista, Warkl.

Avots: EH I, 109


aprika

aprika, apriks, apricis, N. - Schwaneb., Demin. apriciņa, -iņš, ein Brotschnitt über den ganzen Laib: ve̦cais tē̦vs rikām grieza, ve̦cā māte aprikām (Rätsel).

Avots: ME I, 115


apriks

apriks (unter aprika): auch PlKur.: jauns a. maizes Janš. Līgava I, 227. (kukuļus) griêza gan biezuos rikuos, gan garuos aprikuos II, 484.

Avots: EH I, 109


aprikte

aprikte Dunika, Frauenb., Kal., Rutzau, die Einrichtung (Vorrichtung, Anstalt): kad guovs aizrijas, nuostumj uz leju; viņiem tāda a., kur nuodze̦n Frauenb. kam vēl tāda a. (labi iekārtuota saimniecība) kâ manam kaimiņam? ebenda. a. vilnas kāršanai Dunika.

Avots: EH I, 109


aprimt

aprimt (li. aprìmti), inch., intr., sich beruhigen, ruhig werden: tie aprima uz kādu laiku nuo savas trakuošanas Vēr. II, 180. viesulis aprimst LP. I, 147. sirds bija jau pagalam aprimuse Vēr. II, 48, das Herz hatte aufgehört zu schlagen. ūdens aprimst, das Wasser (das heisse) wird lau (Neik., U.); cf. re̦mde̦ns. Refl. -tiês, sich legen: vējš aprimstas Treum.

Avots: ME I, 115


aprindas

apriñdas: auch im Singular: sacīja visai aprindai Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 38. rīkuojas še mazākā aprindā Kaudz. Vecpiebalga 96.

Avots: EH I, 109


apriņķis

apriņ̃ķis,

1) der Kreis:
nu lika tiem abiem tikai apriņķī iet Dünsb. L. 273;

2) der Kreis, Bezirk, Distrikt:
Talsu apriņķī; apriņķa ārsts, priekšnieks, der Kreisarzt, -chef.

Avots: ME I, 115


aprist

I aprist, ‡

2) = atrist (III p. prs. aprîst 2 Stenden): man aprisa kāja (= man atrisa prievīte vai pastalas aukla) Stenden, Janš. Līgava I, 169 (ähnlich Dzimtene V, 403).

Avots: EH I, 109


aprīt

aprĩt, tr.,

1) verschlingen, auffressen:
es viņu dzīvu aprītu Etn. III, 121. acīm apr., mit den Augen verschlingen. kad mēness vai saule aptumšuojās, tad ve̦cie latvieši duomāja, ka raganas šuos debess spīdekļus maitājušas, aprijušas;

2) vernichten, zu Grunde richten:
uguns visu aprij. viļņi aprij laiviņu Kaudz. M. redz, kur nu mans labums aprīts LP. IV, 7. aprīt laimi LP. VII, 491. biedrības ieņē̦mumus aprīt un izšķērdēt Kaudz. M. Refl. -tiês,

1) sich zu Grunde richten:
kuo palīdz bē̦dājuoties aprīties?

2) sich verschlucken
U.

Avots: ME I, 116


aprobežot

aprùobežuôt, tr.,

1) begrenzen:
gŗava apruobežuota rītuos, vakaruos dižiem mežiem LP. VII, 865;

2) beschränken:
tiesības, brīvību, patstāvību; apruobežuots putnu skaits.

Avots: ME I, 117


aproce

aprùoce C., apruocis (li. apìrankė, apýrankis),

1) Querl um das Handgelenk, das untere Ende des Ärmels, der Ärmelaufschlag:
meita aizbāzuse zīmīti aiz šineļa apruoces atluoka LP. VI, 805;

2) die Spange, das Armband:
nuoņēma nuo ruokas stilba skaistu apruoci;

3) wollene Manschetten, im Winter von Frauen und Männern getragen, vielfach
Demin. apruociņa: ada dzīparainas apruoces A. XV, 189; Konv. 1;

4) leinene Manschette, Stulpe (neuerdings)
LP. VII, 762.

Avots: ME I, 117


aprubināt

I aprubinât, anfressen, benagen: peles aprubina klaipa galu Dunika, Jürg., Kal., Rutzau, Stenden, Wandsen, Wolmarshof. a. kaulu Mežamuiža n. Fil. mat. 62, AP.

Avots: EH I, 110


aprubināt

II aprubinât, kollernd (falzend)erschallen machen Saikava: kuo tu vēl guli? rubeņi jau visu kalnu aprubinājuši!

Avots: EH I, 110


aprūķēt

aprũķêt = apdarît 3: kluss un strādīgs, visu aprūķē un aprūpē bez ne˙kādas teikšanas Janš. Paipala 56.

Avots: EH I, 110


aprukt

aprukt (li. aprùkti "поморщиться"),

1) einschrumpfen:
vilkam aste aprukusi, sila malu staigājuot VL.;

2) "=apsikt 2" Bauske: putraimi aprukuši.

Avots: EH I, 110


aprumbāties

aprumbâtiês,

1) verwachsen, heilen, vernarben:
pārlūzušais kauls aprumbājies;

2) sich bewickeln, sich plump mit Kleidungsstücken behängen, umbinden;
ziediņi aprumbājušies, die Blüten schlagen nicht aus. puisis negrib augt, viņš aprumbājies, der Junge bleibt so lang als dick U.

Avots: ME I, 116



apruna

apruna: tā nav nekāda apruna, bet taisnība Kand. dzirdē̦tu paļu un aprunu pastāstīšanu pašai aprunātai Janš. Līgava I, 461.

Avots: EH I, 110


aprunāt

aprunât,

2): aprunāts (= apvārduots, appūšļuots) ūdens Frauenb.; ‡

3) = âizrunât 4: nuo tā lauka .. sē̦klu aprunā! Pet. Av. I, 47. Refl. -tiês,

2) sich versprechen
Stomersee: vai e̦smu pareizi minējuse, vai aprunājusēs? Janš. Mežv. ļ. ll, 14.

Avots: EH I, 110


apsākt

apsâkt,

1):

kuo tai tagad apsākt? Janš. Atpūta № 380, S. 4. darbu apsāk, bet nepabeidz NB.;

2): tâ mēs esim apsākuši (= pasākuši) Gramsden n. FBR. IX, 110.

Avots: EH I, 111


apsākt

apsâkt [li. apšókti],

1) anfangen, beginnen:
viņas smējiens neiznāca ne pus tik gaŗš, kā viņa tuo apsāka L. A. viss bij tik labi apsākts. kad šaubās ticība apsāks sikt R. Sk. II, 245;

2) sich gewöhnen:
tagad tas izliekas juokaini, bet gan jau ar laiku ar tuo apsāks C., Erlaa, Bers. tas nav apsākts, daran hat man sich noch nicht gewöhnt. Mat. Subst. apsākums, das Unternehmen: dažs kratīja par viņa apsākumu galvu Jan.

Avots: ME I, 118


apsalt

apsalˆt [li. apšálti],

1) etwas gefrieren, befrieren, vor Frost leiden:
rāceņi apsaluši. ceļš apsalis. lai apsala ļaužu mēles, ap manim runājuot BW. 8866. Ilzei sirds tā kā apsala A. XX, 403;

2) von Frost vernischtet werden in grossem Umfange:
šuonakt visas puķes apsalušas. Refl. -tiês, sich erkälten: ne viņš neapsalstas, pat ne vaidēt neievaidas. apsalums, alles, was von Frost gelitten hat, die Frostbeule. Refl., die Erkältung: Gusts tikai ar vieglu apsalumuos pārlaida šuo gadījumu Aps. IV, 78.

Avots: ME I, 117


apsāpēt

apsâpêt, apsâpt, intr., inch.,

1) krank werden:
šai sākušas acis apsāpēt JK. VI, 39; vē̦de̦rs apsāpis. man vidus apsāpējis Plūd. LR. IV, 133;

2) mit abhäng. Infin. müde werden, aufhören:
tas censtiês neapsāpa Blaum. daudzi gan saņēmās, bet pēcāk cits pakaļ citam apsāpa Gr. - Sessau. garīgs apsāpums, Stumpfsinn, Lethargie Vēr. II, 1006.

Avots: ME I, 118


apsardzība

apsar̂dzĩba, der Schutz: bites nuovēlē Ūsiņa apsardzībai LP. VII, 368; muitas apsardzība, Schutzzoll.

Avots: ME I, 117


apsātīt

apsātît, tr., gedeihen, Segen verleihen: lai dievs apsātī Spr. (zu sãta).

Avots: ME I, 118


apšaudīt

apšaũdît

3) a. mieru "des getroffenen Friedens wegen Freudenschüsse tun"
Für. I (unter šaudīt);

4) = apduot 1: a. pa gabalam maizes Celm.

Avots: EH I, 119


apšaudīt

apšaũdît [li. apšáudyti], tr., freqn.,

1) beschiessen:
pilsē̦tu;

2) einen nach dem andern erschiessen:
jaunais brālis bisenieks, viņš tuos putnus apšaudīs BW. 30987, 2. Refl. -tiês, einander beschiessen: kaimiņi arvienu apšaudījušies LP. V, 344.

Avots: ME I, 129


apsaukt

apsàukt [li. apšaũkti], tr., berufen, verweissen: tē̦vs apsauca brāļus, lai viņu liekuot mierā JK. V, 26. viņš apsaucis suni LP. VI, 42. bē̦rni, kas neklausa, ir apsaukta pasaule Etn. II, 30; apsauktu maiss, ein Mensch, besonders ein Kind, das sich nicht berufen lässt, kas neļaujas apsauktiês Naud. apsàukums, der Verweis: tiesas vīru apsaukumi Dok. A.

Avots: ME I, 117


apsaust

apsàust [li. apsaũsti], intr., inch., trocken werden: lai raksts apsaust, mag das Geschriebene abtrocknen N. - Schwanb. rudziem, miežiem vārpas apsausušas Serb. ja dubļi apsaust, tad saka: dubļi aprāvušies JKaln.

Avots: ME I, 117


apsautēt

apsàutêt, tr., ein wenig ringsum bähen, kochen, trocknen. viņš tikai apsautē̦ts, er hat wenig gelernt AP.

Avots: ME I, 118


apse

apse, Gen. Pl. apšu, dial. apsu BW. 5837, [Bei Lange und Stender auch apse], Espe (Populus tremula L.); Demin. apsīte. vāczemes apse, Pappel (St.); me̦lnā apse, schwarze Pappel (Populus nigra) (Mag. IV, 2, 82); apšu - pe̦ka, -be̦ka, rauher Röhrenpilz (Boletus scaber Fr.) RKr. II, 68. trīc, dre̦b kā apšu (selten apses) lapa. sūras manas asariņas kā apsītes atvasītes Ar. 174. zu li. apušė, apušìs, ẽpušis [Būga KSn. I, 226], pr. abse, [poln. osa, russ. оси́на, ahd. aspa (vielleicht mit sp aus ps), an. ǫsp, engl. asp "Espe". Li. apušė wohl aus apsušè. Unklar das Verhältnis zu gr. ἄσπρις (eine Eichenart), osman. apsak "Pappel", čuv. ëwës "Espe"; vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 298, Būga Aist. St. 118, Hirt, Indogermanen 622, Hoops Waldb. 122, Meillet RSl. II, 70, Güntert, Kalypso 46. Wegen li. apušė braucht man nicht mit Trautmann Wrtb. 12 le. apse und pr. abse auf eine Form mit u zwischen dem Labial- un Zischlaut zurückzuführen].

Avots: ME I, 118


apsegt

apsegt [li. apsègti], tr.,

1) jem. etw. umlegen, bedecken:
apsedzu māmiņai sagšu. nezāle apsedza kapu Purap. puika apsedzis putnus ar savu augumu LP. III, 81. ar nāvi apsegt, töten LP. IV, 119;

2) apsegt nuo, bedeckend behüten vor jem. od. etw.:
apsedz manu augumiņu nuo ļautiņu valuodām BW. 9080;

3) mit apsekt vermischt: jem. Spur entdecken, verfolgen, ein Wild stellen:
es apsedzu caunes pē̦das BW. 11113; Sessw., PS. Refl. -tiês, sich bedecken: apsedzuos baltu sagšu BW. 13388, 2. viņš apsedzās ar miruoņu kauliem LP. VII, 198.

Avots: ME I, 118


apsēja

I apsèja: dzīparaiņas apsējiņas BW. 25486.

Avots: EH I, 112


āpseļ

āpseļ āpseļiem, ohne Überlegung, aufs Geratewohl: lej āpseļ āpseļiem; vai laika trūkst, kārtīgi palaistīt? sagt man zu einem Mädchen, das vor dem Fegen des Zimmers nicht bloss die Diele, sondern auch das Möbel begiesst Lasd. [?]

Avots: ME I, 239


āpseļ āpseļiem

āpseļ āpseļiem, ohne Überlegung, aufs Geratewohl: lej āpseļ āpseļiem; vai laika trūkst, kārtīgi palaistīt? sagt man zu einem Mädchen, das vor dem Fegen des Zimmers nicht bloss die Diele, sondern auch das Möbel begiesst Lasd. [?]

Avots: ME I, 239


āpseļiem

āpseļ āpseļiem, ohne Überlegung, aufs Geratewohl: lej āpseļ āpseļiem; vai laika trūkst, kārtīgi palaistīt? sagt man zu einem Mädchen, das vor dem Fegen des Zimmers nicht bloss die Diele, sondern auch das Möbel begiesst Lasd. [?]

Avots: ME I, 239


apsēst

apsêst (li. apsė´sti),

1) tr., ringsum etw. besetzen, belagern, sitzen:
apsē̦dušas tautas galdu BW. 20316. šuo kalnu japāņi bij apsē̦duši A. XX, 299. ve̦lna, nešķīsta gara apsē̦sts, vom Teufel, bösen Geist besessen; so auch aktiv: tuo ir lietuvē̦ns apsēdis JK. II, 102. drudzis bij kādu apsēdis Etn. III, 30;

2) intr., sich setzen, sich niederlassen:
es apsēdu pie uozuola Ltd. 625. es apsēdu raudādama straujupītes maliņā BW. 8395. Refl. -tiês, sich setzen: ienācēji apsēžas LP. VII, 615. apsēdies, lai vistiņas pautiņus dēj.

Avots: ME I, 119


apsēt

apsẽt [li. apsė´ti], tr.

1) besäen:
ar divi zirņi visu laiku apsēj (Rätsel);

2) ringsum säen, s.
apsẽja 2;

3) das Säen beendigen:
baznīckungs apsējis zirņus. Refl. -tiês,

1) das Säen beendigen:
vai jūsu tē̦vs jau apsējies? Stari II, 350;

2) von sich selbst besäen:
zeme pate apsējas LP. III, 9.

Avots: ME I, 119


apsiet

apsìet, 1): apsienamie Frauenb., Strumpfbänder. Refl. -tiês,

2) sich
(acc.) von selbst (unversehens) ümbinden: Zofijai bij apsējusies Māras juosta A. Niedra Latvis № 1534.

Avots: EH I, 112


apsiet

apsìet, tr.,

1) umbinden:
kaklautu. vedējam apsēja ap ple̦ciem dvieli BW. III, 1, 17;

2) umbindend verbinden:
kad... kungs savu ļaužu vainu apsies Jes. 30, 26. Refl. -tiês, sich umbinden: apsienies vaŗa ķēdes BW. 15217. brūte nuoraisīja brūtganam kakladrānu un apsējās tuo sev ap vidu BW. III, 77. apsìenamais, apsèjums, der Verband.

Kļūdu labojums:
15217 15227
III, 77 = III, 1, S. 77.

Avots: ME I, 120


apsīkstēt

apsîkstêt,

1) sehr zäh und kräftig werden
Plm. n. RKr. XVII, 77: ve̦ctē̦vs dzīvuodams apsīkstējis: viņam vēl ne˙kas nekait;

2) im Wachstum zurückbleiben
Lis. (gesprochen mit -i-): suvē̦ni kâ apsikstējuši; ne˙maz neaug.

Avots: EH I, 112


apsikt

apsikt, auch apsīkt Spr., intr.,

1) umfallen, umsinken, versinken:
te apsiku (Var.: apstrigu) ciemiņuos kā ar siena ve̦zumiņu BW. 16825;

2) verdunsten, betrocknen, versiegen, geringer werden, in der Entwickelung zurückbleiben:
ūdens apsīk. zuši apsīkuši ("zaudējuši mitrumu") Bewr. rakstniekam dzīves cīņā spē̦ki apsīk Vēr. II, 105. kad saka:"ūja, cik liels bē̦rns,"tad bē̦rns vairs neauguot, bet apsīkuot augumā Naud. mēs šuogad pavisam darbuos apsikuši, wir sind zurückgeblieben Grünh. apsika nācējs, nemaz vairs nere̦dz Alm. - "Von Fischen: zurückbleiben in einer tiefern Stelle, wenns rund herum ausgetrocknet ist"U. [laiva apsikusi Warkland, Nerft, Kreuzb., ist nach dem Fallen des Wassers auf dem Trockenen geblieben]. Ausserdem gibt es im Lett. ein Präs. apsieku (= li. apsenkù), versieche, werde winzig, lasse nach: sātībniecības aģitācija ātri apsiek Pūrs III, 58. tu sataisies, bet nu tik neapsieci Rain. MWM. III, 94. apsikums, das Nachlassen, Stocken.

Avots: ME I, 119


apsildīt

apsil˜dît [li. apšìldyti], tr., ein wenig erwärmen: kučieris ies ruokas apsildīt LP. VII, 975. Refl. -tiês, sich ein wenig erwärmen: lapsa lūdza, lai ļaujuot apsildīties LP. VI, 246.

Avots: ME I, 120


apsirot

I apsiruôt, tr., eine Gegend (bettelnd) durchstreifen, besuchen: čigaiņi apsiruojuši šuo apgabalu. cūkas apsiruo malas, die Schweine suchen hinter den Norken die Excremente der Menschen auf. es jau nu gan jūs bieži apsiruoju Stend.

Avots: ME I, 120


apsirt

apsirt "?": ciguoriņi ir apsīruši (malšanai dedzinuot nav vēl brūni sagruzduši, bet apšāvušies tādi bālgani) Festen. Refl. -tiês, ringsum emporwachsen (-spriessen), aufkeimen Heidenfeld: viņam bārda jau apsīrusies (labi apaugusi).

Avots: EH I, 112


apsist

apsist,

1): a. kāpuostus Siuxt, die Kohlstrünke ringsum mit Erde beschüten, dass sie nicht zu sehr in die Höhe wachsen;

3): visus a., alle totschlagen;


5) rūsa apsit linus U. (unter rusa), der Meltau schädigt den Flachs;


6) schnell unter etwas stecken
(perfektiv): cik gribēju (mazajai līgavai) mutes duot, tik apsitu (tuo) padusē Latv. Saule, S. 727 (aus Kegeln).

Avots: EH I, 112


apsist

apsist, tr.,

1) beschlagen:
apsist namu dēļiem; apsist kāpuostus, den Kohl befäusten;

2) umschlagen, umwickeln:
viņa turēja ruokā, ar baltu lakatiņu apsitusi, ne visai jaunu dziesmu grāmatu Kaudz. M.;

3) niederschlagen, niedermetzeln:
krusa apsita visu, kas bij laukā II Mos. 9, 25. viņš citus ve̦lnus apsitis LP. VI, 691;

4) perfectiv: tuornī pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita vienpadsmit LP. VII, 1277. Refl. -tiês,

1) sich umschlagen, anziehen:
izeju, cieši svārkus apsities Līb. P. 5;

2) ausschlagen, mit einem Ausschlag bedeckt werden:
apsitās kašķis vispār miesām LP. VI, 865. bē̦rns apsitās ar uguns vātīm BW., S. 190;

3) beschlagen (von Fesnstern, Metallen):
luogi apsitušies;

4) dunkel werden:
seja apsitas saulē, vējā Dondangen;

5) umschlagen, anders werden, sich umwenden, umstürzen:
vējš apsitās uz uotru pusi. apsitās daba un liktenis spēji Sudr. E. Dārte ātri apsitās Up. 13. laiva apsitās apkārt.

Kļūdu labojums:
BW.,S. 190 = BW. I, S. 190

Avots: ME I, 120


apsitīgs

apsitîgs,

1) gewandt
[in Lisohn]: jaunais skuoluotājs ir laipns un apsitīgs cilvē̦ks A. XIV, 407;

2) [unbeständig (vom Winde gesagt)
in Drostenhof].

Avots: ME I, 120


apsitināt

apsitinât,

1) = aptī(stī)t Dunika, Frauenb., Gramsden, Kal.: a. sietavas ap kāju; a. pirkstu, acis;

2) "?" : nakts kairinājums . . . apsitināja Arvi kâ ar nepazīta reibuma vilni A. Brigadere Daugava I, 10. tuos apsitināja tālas ragu skaņas A. Brigadere ebenda 1216. Refl. -tiês,

1) = aptîtiês Gramsden n. FBR. IX, 110, Dunika, Frauenb., Kal.: apienis apsitinājies ap kārti Dunika;

2) sich (wiederholt) schnell herumdrehen:
viņš... pārareiz strauji ar tuo it kâ dejā - apsitinājās apkārt Janš. Dzimtene IV, 60.

Avots: EH I, 112


apskapstēt

apskapstêt [in Smilten, Oppekaln u. a.], -ît, beschlagen, blind werden, sich mit Grünspan bedecken (von Fenstern, Kupfer): rūtis aiz ve̦cuma apskapstējušas un aprūsējušas Aps. III, 4. tējmašīna nuoputējusi, apskapstījusi Niedra. kapars nerūs, bet apskapst; apskapstējusi nauda PS. Refl. -tiês: apskapstējušies pimbeŗi MWM. III, 532, C., Aps.

Avots: ME I, 121



apskārst

apskārst, begreifen, einsehen: vīrs paspēja a., ka... Ezeriņš Leijerk. I, 58. viņš apskārta visu . . . skaidri II, 252.

Avots: EH I, 113


apskatīt

apskatît, tr., besehen, beschauen, in Augenschein nehmen, besichtigen: dažādas zemes un pilsē̦tas JR. IV, 3. jaunu ceļu apskatīja lietpratēju komisija JR. IV, 97 Refl., tr. und intr., -tiês, sich ansehen, beaufsichtigen, besehen, umherschauen: reiz dē̦ls ieduomājies pasauli apskatīties LP. IV, 4. ķēniņš licis cieši apskatīties viņa māsas LP. III, 84. apskatāties, kā mēs iedzīvuojušies Alm. meistars vedis savu sievu pastaigāt pa mūŗa virsu, lai tā tur apskatītuos LP. VII, 372. apskatīties ist sehr beliebt zur Bezeichnung des plötzlichen, unerwarteten Eintretens einer Handlung: ve̦lns nedabūjis ne apskatīties, zaķis jau gabalā LP. VI, 387, ehe der Teufel sich's versah, hatte der Hase schon einen bedeutenden Vorsprung. tas nebij ne apskatījies, saimnieks ar sievu pazudis LP. IV, 7. nebij kuo apskatīties, tad viņš ar naudu atkal klāt JK. V, 59. suņi apkuoduši tuos vienpadsmit, ka nebijis kuo apskatīties LP. VI, 722.

Kļūdu labojums:
JR. IV, 97 = JR. IV, 94

Avots: ME I, 121


apskaudība

apskaudĩba, der Neid, die durch neidische Menschen hervorgerufene Krankheit, Kalamität, Verfluchung: tas izsargājuot nuo slimībām un apskaudībām LP. VII, 312. vē̦lāk saimniece ievē̦ruojuse citas skaudības un pat iemācījusies apskaudības atcelt, dziedināt LP. V, 20.

Avots: ME I, 121


apskaut

apskaût, tr., umschlingen, umschliessen, umarmen: citus visus e̦ze̦rs apskāvis saviem viļņiem LP. VII, 1300. ruoku apliekamie apskāva divas ruokas A. XII, 738. Pēteris bij apskāvis mātei ruoku ap kaklu A. XIII, 226. apsk. stāvu Apsk. I, 566. Refl. -tiês, sich um etw. klammern, sich umarmen, in seinem Interesse umschlingen: viņš apskāvies ap krustiņu SDP. III, 40. tev gribu ap kaklu apskauties Rain. laimīgais pārītis apskāvušies sēd A. XVII, 5. apskaujuos sila priedi BW. 18586, 1. apskâviêns, apskaviêns, die Umarmung. sieva nuoslīdējusi cita vīra apskāvienuos JR. IV, 75 (apskaût aus ap-s-kaût, sich um etw. schlagen, in Kurl. nicht allg. bekannt; li. apsikáuti).

Avots: ME I, 121, 122


apšķebēt

apšķebêt (unter apšķebinât): in der selben Bed. auch reflexiv: man apšķebējas U. (unter šķebinât), Festen, N.-Peb., mir wird übel. sirdis... apšķebējušās, re̦dzuot . . . plūstam . . . asinis Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 39.

Avots: EH I, 119


apsklandēt

apsklañdêt, -ît, -uôt Grünh., auch -ât (Autz); mit einem Stangenzaun umgeben, pferchen: lauku, laidaru.

Avots: ME I, 122


apskriet

apskrìet [li. apskriẽti],

1) tr., laufend durchstreifen, besuchen:
visu pagastu, in der ganzen Gemeinde in seiner Angelegenheit gewesen sein Mag. XIII, 2, 44;

2) intr., um etw. herumlaufen:
R. bij ap riju apskrējis Dok. A. 53;

3) sich bespritzen, sich füllen:
drēbes ar asinīm apskrēja. acis apskrēja asarām Dok. A.;

4) schwellen vor Zorn (vom Herzen):
sirds kūmiņam vienreiz tad arī apskrēja Dünsb. L. 14. - Refl.,

1) sirds apskrienas, apskrejas aiz dusmām, auch apskrienas ap sirdi Liew. 142, das Herz schwillt vor Zorn, es wird einem übel zu Mute;
in letzter Bedeutung auch: dūša apskrejas, in ersterer auch: viņam apskrējās žults MWM. 96, 483, ihm lief die Galle über. jau uzskatuoties vien, siekalas apskrējušās Etn. III, 31, schon beim blossen Anblick sei der Speichel im Munde zusammengelaufen;

2) sich belaufen (vom Vieh).

Avots: ME I, 122


apskulbināt

apskul˜binât Dunika, Rutzau, = apzvanît: apskulbina paši savu nelaiķi Janš. Bandavā II, 55.

Avots: EH I, 113



apskunstot

apskunstuôt, behexen (?): klētī, kur ne˙vienu neielaida, lai jaunā pāŗa gultu neapskunstuotu Latv. Saule, S. 729.

Avots: EH I, 114


apskurināt

apskurinât Lubn., von allen Seiten hin und her bewegen: a. lazdu krūmu (rauguot, vai nav kādi rieksti vēl klāt palikuši).

Avots: EH I, 114


apskūris

apskūris, mit einem leichten Flaum umgeben; faserig: rīts aizkaŗ nakts miglas apskūrušuos tīmekļu pavedienus Stari II, 485 (li. apskùrti J.).

Avots: ME I, 122


apslābt

apslãbt [li. apslõbti], auch apslābēt L., intr., abnehmen, schwächer werden: gaisma apslābst Vēr. I, 1103. griba nuonāvēties apslābst Vēr. II, 580.

Avots: ME I, 123


apslacīt

apslacît, apslacinât [li. apšlãkinti], tr., bespritzen, besprengen, nass machen: puķes, jaunus kāpuostus. ar gaiļa asinīm apslaka staļļa durvis LP. VII, 312. brūtgans un brūte apslaka ar ruoku viens uotram acis un drēbes BW. III, 1, 98.

Avots: ME I, 122


apslānīt

apslànît, tr., niedermetzeln, töten (eine grosse Masse): tā viņš īsā laikā apslānīja visus LP. V, 180.

Avots: ME I, 123


apslāpt

apslâpt [li. apslópti], intr.,

1) verschmachten (vor Durst), ersticken:
tev sirdī apslāpa visdaiļie dīgļi Aps.;

2) zusammenfallen, weich werden (von Geschwürden).

Avots: ME I, 123


apslaukt

apslàukt,

1) visas guovis, das Melken (aller Kühe) beendigen;

2) beim Kartenspiel oder bei einem Geschäfte eine grosse Menge übervorteilen:
viņš visus apslauc, kas ar viņu ielaižas.

Avots: ME I, 123


apslēpt

apslèpt [li. apslė˜pti], tr., verheimlichen, verbergen, verstecken: ai, liepiņa, platlapīte, apslēp manu vainadziņu Ltd. 867. viņa tuo nuo visiem apslēpa Alm. uguni apslēpt U., das Feuer dämpfen, mit Asche bedecken. apslèpẽjs, der Hehler. Refl. -tiês, sich verbergen.

Avots: ME I, 123


apslimt

apslìmt, intr., inch., krank werden: vai pirmuo reizi redziet, ka kāds ir apslimis Alm. man sirds apslimusi, mir ist übel geworden.

Avots: ME I, 123


apslinkt

apsliñkt, -stu, -ku, faul werden: vista apslinkusi, vairs nedēj Bergfried, Grünh.; tu jau pavisam apslincis Hasenp.

Avots: ME I, 123


apslist

apslist, apslīst, -stu, -su, sich legen, still werden, aufhören: kāzu viesi visu nakti trieca; tikai pret rīta pusi apslīsa. lietus apslīsa (Druw. n. Etn. IV, 33). cālīši visu dienu čiepstēja; tikai vakarā apslisa T. pret vakaru vējš apslisa Aps. kad ūdeni uzlēja, tad uguns apslisa Schwnb. fabrikā truoksnis tikai pa svētdienām apslīst od. apslist J. Kaln.

Avots: ME I, 123


apslokāt

apsluokât Bauske (mit ), Bers., Selsau, bummelnd (schlendernd) besuchen: a. savus kaimiņus.

Avots: EH I, 115


apšļukt

apšļukt,

1) schlaff herabsinken
N.-Peb.: kartupeļiem pēc salnas laksti apšļukuši;

2) herunterrutschen:
jumts var a. (?) Warkh. guluošai meitai adīklis apšļuka apakš galda Salis.

Avots: EH I, 120


apsmacināt

apsmacinât, ersticken (tr.) Warkl.: a. uogles, lai negailējas.

Avots: EH I, 115


apsmakt

apsmakt, intr.

1) heiser werden; ersticken:
krāsnī uguns apsmaka, kad aiztaisīja durtiņas J. Kaln.;

2) verderben, einen Geruch
(smaka) bekommen (vom Fleisch): atne̦suši kazas cisku, buku smaku apsmakušu (Var.: apsmirdušu) BW. 16299.

Kļūdu labojums:
buku smaku = buka smaku

Avots: ME I, 123


apsmērēt

apsmẽrêt, tr., beschmieren: maizi ar sviestu. Refl. -tiês, sich beschmieren.

Avots: ME I, 124


apsmidzināt

apsmidzinât,

1) = apsmildzinât: lietutiņš zemi tikai apsmidzināja Lis., Wolm.;

2) fein bespritzen:
a. uogulājus, lai tārpi neme̦tas.

Avots: EH I, 115


apsmiekls

apsmiêkls, auch apsmiêklis, der Hohn, der Spott: apsmieklā likt, verhöhnen, verspotten. palikt par ļaužu apsmieklu, den Menschen zur Zielscheibe des Spottes dienen. lai nekrīt mūsu literatūra apsmieklī Ar. gribi mana sieva būt, jeb diedelnieka apsmieklis LP. V, 2.

Avots: ME I, 124


apsmiet

apsmiêt, tr., verlachen, verspotten: kas apsmēja guodu manu? BW. 6530. Sprw.: smejies, bet neapsmej. meitu apsmiet U., ein Mädchen zu Falle bringen. Refl. c. dat. u. acc.: visi apsmejas maniem rēķiniem Niedra; vaiņagam Ar. 501. meita meitu apsmējās (Var.: dial. apsasmēja) BW. 5997.

Kļūdu labojums:
Var.: dial. = = dial.

Avots: ME I, 124


apsmirdināt

apsmir̂dinât, mit Geruch (Gestank) anfüllen, stinken machen: kad vilnainu luputu dedzina, tad apsmirdina visu istabu Ahs. sīpuolus mizuojuot, apsmirdina pirkstus Siuxt.

Avots: EH I, 115


apsmirst

apsmir̂st: stinkend werden: lai tā varē̦tu labi a. un appūt Janš. Līgava II, 130; ‡

2) widerlich werden; verärgern
Planhof.

Avots: EH I, 115


apsmirst

apsmir̂st, mit Gestank umgeben werden, rings umher stinken: atne̦suši kazas cisku, buku smaku apsmirduši BW. 15533. mē̦slu laikā apsmirda viss apgabals Grünhof, AP. nuo tā apsmirda visa pasaule Aps.

Kļūdu labojums:
buku smaku = buka smaku

Avots: ME I, 124


apšmukt

II apšmukt Bērzgaie, Warkh., = applukt: man ruoka apšmuka.

Avots: EH I, 120


apsmurst

apsmur̃st, -r̃stu, -tu, erschöpft sein: Frēda rīkuojās vai apsmurtusi saimniecības suolī A. XII, 336 (cf. li. smur̃tnas "wie todt").

Avots: ME I, 124


apsnāpt

apsnâpt 2 Schibbenhof, unordentlich beschneiden: a. maizi.

Avots: EH I, 115


apspert

apsper̂t,

1) mit dem Fuss ausschlagend umstürzen
(tr.): sleviete ... apspēra bļuodu ar kāju Janš. Dzimtene I, 19;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) erschlagen (vom Blitz):
pē̦rkuons apspēra visus ceļa gājējus, kas bija palīduši zem uozuola Dunika u. a. Refl. -tiês, sich umwandeln (vgl. apmesties 3): dze̦ltainie mati apspē̦rušies gan˙drīz balti Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 52.

Avots: EH I, 115, 116


apspēt

apspẽt (li. apspė´ti),

1) = paspẽt 1, vermögen: ar tik mazu saimi nevar a. lielu vietu apstrādāt Ahs.;

2) = àizspẽt: dē̦lu apspēja uz vietas nakts Pas. VIII, 293 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 116


apspīdēt

apspîdêt, tr., erleuchten, bescheinen: gaisma apspīd viņa mierīguo seju Vēr. II, 211.

Avots: ME I, 124


apspīdināt

apspîdinât C., Lichtstrahlen (dat.) aussetzen: ar spuoguli a. kaimiņus.

Avots: EH I, 116


apspiest

apspiêst, tr.,

1) ringsum drücken:
tautu dē̦la me̦lnu maizi ēd (u), saujā apspiedusi od. apspiezdama BW. 19290, 1, 3;

2) bedrücken, unterdrücken, erdrücken, ersticken, dämpfen:
apakšniekus, smieklus, asaras, slimības, vārdus. šie vārdi tādi apspiesti Vēr. I, 1051. palīdzēt apspiestiem Pav. saule apspiež sēju, die Sonnenhitze dörrt die Saat aus. apspiestā balsī runāt. labībai kāja apspiesta, ist die Wurzel ausgedörrt U. jāapse̦dz ēdiens, lai saule neapspiež (Dondangen) = nesasilda, nepadara negardu.

Avots: ME I, 124


apspodrināt

apspuôdrinât,

1) bescheinen, beleuchīen:
gaisme . . . apspuodrinava viņus Evang. 1753, S. 6;

2) blank (glänzend) machen
(perfektiv) Warkl.: a. dzelzi. Refl. -tiês Warkl., blank (glänzend) werden (perfektiv): naudas gabals kabatā apspuodrinājies.

Avots: EH I, 116


apsprāgt

apsprâgt, intr.,

1) ringsum platzen:
mucām apsprāga stīpas; ringsum Knospen bekommen: pumpuriem apsprādzis ruožu kuoks Bārda Zem. d. 254;

2) krepieren (in grossem Umfange):
saimniekam visi zirgi apsprāga LP. VI, 102, 3, BW. 19372;

3) tr., verzehren, versprassen:
nu apuoda, nu apsprāga manu Dieva dāvaniņu

Kļūdu labojums:
2) jāizmet (zu streichen ist):, BW. 19372.
3) apuoda = apēda
3)dāvaniņu. =dāvaniņu BW. 19372.

Avots: ME I, 125


apspriest

apspriêst (li. apspré̦sti), tr.,

1) beurteilen, kritisieren, erwägen:
grāmatas. ķēniņa lietas bij apspriežamas Esther I, 13;

2) abschätzen, taxieren:
lietas vērtību, skādi. Refl. -tiês, sich besprechen, verabreden: ar viņiem apspriedīšuos Rain.

Avots: ME I, 125


apstādīt

apstãdît, ‡ Refl. -tiês, das Pflanzen beendigen Dunika, Kal.: mūsu saimniece jau apstādījusies.

Avots: EH I, 116


apstādīt

apstãdît, tr.,

1) bepflanzen:
ve̦se̦lu lauku jau apstādījām rāceņiem;

2) herumpflanzen:
kuokus gar gatvu;

3) das Pflanzen beendigen:
kāpuostus;

4) zum Stehen bringen, anhalten:
zirgus A. XVI, 929. es apstādīju viņus, lai neaŗ, ich liess sie mit dem Pflügen inne halten Mag. XIII, 1, 12. pilsē̦tas apstādījumi, die Anpflanzungen in der Stadt.

Avots: ME I, 125


apstāji

apstâji: viņš... rāda vēl tādus apstājus it kâ tramīgs zirgs Janš. Ligava I, 303; "aiskuma%20untumi">laiskuma untumi" Celm. apstāji ir tādi niķi kâ zirgam, tâ cilvē̦kam Saikava. zirgs ar apstājlem nav darbam labs ebenda.

Avots: EH I, 116, 117


apstāji

apstâji Laud., Bers., Aps., apstâjas, apstâjumi, apstâkņi Bers., Aps., apstātņi, apstâšanâs L., U., apstāvi Kreuzb., apstāves L., Urinverhaltung, Obstruktion; Ausbleiben der menses. zirgs ar apstājiem, ein stätisches Pferd. zirgam savi apstājumi pieradīti Liev. 139. bez apstājas, ohne Aufhören Rain.; gew. bez apstāšanās LP. IV, 187. duoma nepazīst apstājas Duomas I, 524. vīrs izdziedina savu sievu nuo savādas kaites, tā sauktiem apstājiem, eine simulierte Krankheit.

Avots: ME I, 125, 126


apstājiens

apstâjiens, der Aufenthalt, das Haltmachen: vienu apstājienu mēs taisīsim pie Jānīša kruoga Azand. 112.

Avots: EH I, 117


apstaknīties

apstaknītiês, stehen bleiben: zē̦ns apstaknās un spēji atsviežas atpakaļ Vīt. 13. aizgāji bez atpūšanās un apstaknīšanās Vīt. 35, [Bersohn].

Avots: ME I, 125


apstāstīt

apstâstît, tr., erzählen, mitteilen (weitläufig): apstāsti, kā iet tavā pusē. apstāsta nabadziņš savu nelaimi MWM, X, 106.

Avots: ME I, 126


apstāt

apstât,

2): pļāvēji pēkšņi apstāja darbā J. Kļaviņš. ka[d] grib apstādīt (anhalten, scil. dzirnaviņas), pasaka un (dzlrnaviņas) apstāj Pas. VIII, 122 (ähnlich IX, 132), apstājama vieta Frauenb., = mājvieta;

4): apstājuši mani kâ nelabie Jürg. ganības bij apstājis vilks Pas. IV, 471. vādātājs, murgi var cilvē̦ku a. Autz, Ekau u. a. nelaimes apstāts (bedrängt)
Schibbenhof. tiku nuo visām pusēm apstāts ar jautājumiem Pumpurs Raksti II, 174; nicht in Ruhe lassen, bedrängen Autz, Wolgunt u. a.; ‡

5) verdächtigen
Ahs.: visi mājas ļaudis mani apstājuši par zagli, bet es tas nee̦smu. Refl. -tiês,

4) sich ringsum beziehen (bedecken):
piens apstājies ar krējumu BielU., auf der Milch hat sich Sahne abgestanden.

Avots: EH I, 117


apstāt

apstât (li. apstóti), intr.,

1) ringsum treten:
bē̦rni apstājuši visi ap maisu LP. VII, 381;

2) anhalten, stehen bleiben:
jājiet, tautas, apstājiet šā kalniņa galiņā BW. 14089. meitām apstāja ratiņi Lautb. viesnīca, kur Brūns bij apstājis Lautb.;

3) mit abhängigem Inf. - aufhören:
apstāt dzirdēt Kundz. St. 68. Grietiņa, patlaban vērpt apstādama Lautb.;

4) tr., umringen, einkreisen, belagern:
apstāj mani sveši ļaudis BW. 14351; ve̦zumus LP. VII, 775. ķēniņu bij apstājušas sē̦ras LP. VI, 503. tā ir ve̦lna apstāta (besessen) LP. VI, 336. apstâts, verstopft (Bergm.), besessen. Refl. -tiês,

1) sich um etw. stellen:
visi apstājās ap uguni;

2) stehen bleiben:
tie nedrīkst nekur apstāties BW. III, 1, 21. saruņa apstājās Purap.;

3) mit abhängigem Inf., aufhören:
asintiņas apstājās tecēt LP. II, 36, aber viņš apstājās iepīpēt, er blieb stehen, um anzurauchen A. XX, 4. apstāties ar malšanu JK. V, 130, aufhören zu mahlen. apstâšana, das Umringen, Belagern V Mos. 28, 53; apstâšanâs, die Stockung, das Stehenbleiben; auch der Wohnort, das Obdach: viņiem apstāšanās un pārtika duota LA.

Avots: ME I, 126



apstāvi

apstāvi (unter apstâji): zivīm apstāvi ("apstāšanās") uznākuši: ne˙maz tās vairs neķeras Saikava; "niķi" (apstāvji) Saikava (auch der Sing. apstāvis): ar apstāvi maltu gāju, ar apstāvi druviņā, šie lielie apstāviņi neduod lieka gabaliņa VL. aus Saikava.

Avots: EH I, 117


apstāvis

apstāvis (?), die Unterbrechung, das Haltmachen (?): bija duomājams, ka ilgi viņiem tâ neies, bet apstāvim (vietleicht zu korrigieren in apstāviem [zu apstāvi]) jānāk Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 92. S. auch unter apstāvi.

Avots: EH I, 117


apstebēt

apstebêt (li. apstebė´ti) Dunika, = nùobrīnêt, durch Bewunderung schädigen: a. teļu (tas tad vairs neaug), guovi (tā tad duod maz piena).

Avots: EH I, 117


apstibīt

apstibît,

1) (etwas Schweres) mühsam herumschleppen, -tragen um:
a. maisu ap stūri C., Wolmarshof;

2) steif, unbeholfen herumgehen um:
apstibīt ap stūri Salis.

Avots: EH I, 117


apstīgot

apstîguôt, -ât, mit Saiten (stīga) beziehen: kuokles.

Avots: ME I, 126


apstiknīties

apstiknîtiês, aufhören: gaŗais lietus taču reiz apstiknījās. kaut jel nu reizi putenis apstiknītuos J. Kaln., Bers. [Auch: stehen bleiben, z. B. zirgs apstiknījās ceļā.]

Avots: ME I, 126


apstingrēt

apstiñgrêt Siuxt, fest (straff) werden: apsālīta gaļa vairāk apstingrē.

Avots: EH I, 117


apstiprināt

apstiprinât, tr., bestärken, bestätigen: likumus, līgumus, spriedumus, biedrības, amatuos, par saimnieku. es tuo apstiprināju Ap. 26, 10. tur viņam taisnība, V. apstiprināja Aps. III, 17. Refl. -tiês:... vīri steigšus likās apstiprināties I Kön. 20, 33 (in der neuesten Ausgabe: sev apstiprināt), liessen es sich bestätigen.

Avots: ME I, 126


apstrēbt

apstrèbt,

1) beschlürfen:
Juris nebij tas vīrs, kas visu, tā sakuot, apstrebj ar muti Vēr. II, 191;

2) schlürfend verzehren, verbrauchen:
putraimu putrai neapstrēbsim līdz jauniem A. XX, 269. vai tu prātu putrā apstrēbis?

Avots: ME I, 127


apstribināt

apstribinât Dunika, Kal., mit einer flüssigen, zu schlürfenden Speise (eine ganze Anzahl von Objekten) speisend (tr.) erkranken machen: saimniece ar kaut kuo bija saimi apstribinājusi: visiem sāpēja vē̦de̦ri.

Avots: EH I, 117


apstrīdēties

apstrĩdêtiês, miteinanderzanken (streiten): savstarpēji apstrīdējuoties Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 82.

Avots: EH I, 118


apstrigt

apstrigt, intr., einsinken, versinken: apstrigusi tautu meita... purviņā BW. 16181. lai tie tavi bē̦ri zirgi smilktienā neapstriga BW. 27458.

Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu streichen ist der Satz): apstrigusi tautu meita... purviņā

Avots: ME I, 127



apstulbināt

apstùlbinât, apstùlbuôt, tr., blenden, verblenden, verwirren, dumm machen: apstulbuo viņu acis Jes. 6, 10. prāts Lienai vēl kā apstulbuots Kaudz. M.

Avots: ME I, 127


apstumt

apstumt, herumschieben um: a. ratiņus ap stūri. Refl. -tiês: a. ar laivu ap salu, sich mit einer Stange gegen den Grund stemmend, in einem Boot um eine Insel herumgelangen.

Avots: EH I, 118


apstūrēt

apstũrêt, herumsteuern (tr.) um: a. laivu ap sēkli.

Avots: EH I, 118


apsūdzēt

apsũdzêt, tr., anklagen, verklagen: brāļi mani kungam apsūdzējuši LP. I, 88. apsũdzê̦tãjs, der Ankläger; apsûdzê̦tais, der Verklagte.

Avots: ME I, 127


apsukāt

apsukât,

1) beharken
Dunika, Kal., Rutzau: a. ar grābekli siena ve̦zumu;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) abprügelu
Dunika, Rutzau: jemšu un apsukāšu jūs visus pēc kārtas;

3) herumlaufen (um)
Dunika, Rutzau: ganelis reizas trīs apsukaja ap luopu baru. Refl. -tiês, sich völlig besaufen Kal., Rutzau: saimnieks tâ apsukājies, ka nevar ne ratuos ielipt.

Avots: EH I, 118


apsust

apsust [li. apšùsti],

1) intr., ringsum beschmoren, heiss werden:
gaļa tikai apsutusi, nav labi izce̦pusi;

2) vor Hitze leiden (von mehreren Subjekten):
mēs braucuot visi apsutām.

Avots: ME I, 127


apšūstīt

apšũstît,

1) besäumen:
a. drānai malas Kal.;

2) = apšūt 2: skruoderis mūs visus apšūstījis Kal., Rutzau. Refl. -tiês, für sich alle nötigen Kleider nähen (oder nähen lassen) Gramsden: drānas nuoplīsušas, ka nevar ne a.

Avots: EH I, 120


apšūt

apšũt (li. apsiúti), tr., ringsum benähen, besäumen: malas;

2) für einen gewissen Kreis die Kleider nähen:
skruodelis apšuj visai apkārtnei drēbes PS. jāapšuj sevi un citi bērniņi Up.

Avots: ME I, 130


apšuva

apšuva (li. apsiuvà), -e, auch apšuja BW. 13284, 1, apšuvums, der Bräm, Besatz am Kleide, Saum: kakla iegriezums apšūts zilu vai me̦lnu apšuvi Etn. IV, 109. kurpes - sudrabiņa apšuvām BW. 5707. apšuvums ist auch eine Fenstereinfassung.

Avots: ME I, 130


apsvērt

apsvḕrt [li. apsver̃ti], tr., erwägen: lietas labumu; pats apsver, kāds labums nāk tev Rain. biedrības labumi e̦suot neapsveŗami (erheblich, bedeutend) Alm.

Avots: ME I, 128


apsvētīt

apsvètît, tr.,

1) segnen:
Sprw. lai dievs tevi apsvētī nuo galvas līdz kājām. ar bē̦rnu pulciņu dievs tuos apsvētījis Alm.;

2) segnend von der Gewalt des Teufels befreien:
mācītājs lai nāk ve̦lna pilnuo māti apsvētīt LP. VI, 897.

Avots: ME I, 128


apsviest

apsviêst, tr., umwerfen, bewerfen, beschmieren, besprengen: neapsviedi bē̦rnu. māte apsvieda... kūkiņu uz uotru pusi R. Sk. II, 136; durvis, luogus ar jē̦ra asinīm Tr. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert sich in seinem Verhalten, ändert seine Aussage. Refl. -tiês,

1) umschlagen, sich ändern, werden:
laiks apsviedies vē̦ss un vējains A. XIV, 4. vējš apsviedās nuo ziemeļiem JR. IV, 139; viņa apsviedās par viņa lieluo labdari MWM. VI, 642;

2) sich schnell umdrehen, sich wenden:
Krišs apsviežas ar ģīmi pret sienu Dok. A. viņa apsviedās nuost nuo luoga.

Avots: ME I, 128, 129


apsvievoties

apsiẽvuôtiês, auch apsiẽvâtiês L., Mag. XIII, 2, 65, Lind., sich ein Weib nehmen, heiraten (vom Manne): laiks jau sen bij apsievuoties.

Avots: ME I, 120


apsvilināt

apsvilinât: par lapsu, kas aizšauta vai šāvienā izbiedē̦ta ātri aizskrien, saka: "aizsvilināju lapsai asti; aizgāja kâ svilaste" N.-Peb.

Avots: EH I, 118


apsvilt

apsvil˜t (li. apsvìlti), ringsum angesengt werden: mati nebij apsviluši Psalm. 3, 27. burvis, lai gan apsvilis, tuomē̦r dzīvs JK. skrien kā apsvilis.

Kļūdu labojums:
Psalm 3, 27 = Daniel 3, 27

Avots: ME I, 128


aptaržāt

aptaržât, tr., nachlässig ankleiden: pagaidi manis, kamē̦r kājiņas aptaržāšu BW.29141 (Var.: apdžavarāšu, apvažarāšu). Dafür auch aptaražât RKr. XVII, 36 aus Ranken.

Avots: ME I, 130


aptaucēt

aptaucêt, (ringsum) fett werden lassen KatrE., Saikava: suņus nevajag a.

Avots: EH I, 121


aptaucis

aptaucis (part. prt. act.), ringsum fett geworden Bauske, Saikava, Salis: sivē̦ns jau aptaucis.

Avots: EH I, 121


aptaunāt

aptaũnât, tr., vermummen, stark einhüllen. Refl. -tiês, sich vermummen, sich warm ankleiden, einhüllen: tu esi aptaunājies kā ziemas lai Wainoden.

Avots: ME I, 130


aptaurēt

aptaurêt,

1) "?": nevar ne˙kā izdarīt, kā aptaurē̦ts ("nuonicināts, visai vientiesīgs") Wessen;

2) ringsum (in ein Horn blasend oder rufend) erschallen machen
Bers., Golg., Saikava: medinieks aptaurēja visas malas.

Avots: EH I, 121


aptauzēt

aptàuzêt 2 , (ein grosses Quantum) aufessen Saikava, Selsau: a. visus kartupeļus.

Avots: EH I, 121


aptecēt

aptecêt, ‡

6) = aptecêtiês: sirds aptecēja ķēniņa meitai Pas. IV, 476. dūša aptecēja Zobg. kal. 1893; ‡

7) sich belaufen (vom Vieh)
Dond.: cūka jau aptecējusi.

Avots: EH I, 121


aptecēt

aptecêt (li. aptekė´ti),

1) intr. u. tr., herumlaufen, umfliessen:
aptecēt ap kalnu. nevarēju pāri tikt, ne apkārt aptecēt BW. 29077. saule kalnu neapte̦k Ar. 312;

2) von der Zeit, verstreichen, vergehen:
gads būs aptecējis Blaum.;

3) begossen werden:
apte̦k... svārki ar asinīm BW. 34043, 23;

4) tr., im Laufen überholen:
ja tu mani aptecēsi BW. 33570 var.;

5) herumlaufend bedienen, pflegen, verrichten:
gan māmiņu aptecēšu BW. 6863. es jūs aptecēšu, apkuopšu uz labākuo LP. IV, 178. jauniem ve̦cie jāapte̦k. aptecēt visus darbus LP. VI, 811, visus sē̦tas suoļus LP. IV, 146, saimniecību R. Sk. 146, alle häuslichen Arbeiten verrichten. Refl. -tiês, übel werden, unwillig werden: apte̦kas dūša, sirds LP. IV, 64; kad sirds ate̦kas ar skumju jūtām, tad vārdi apmirst virs mēles Liev. 71. viņam žults aptecējās, ihm ging die Galle über. uogas apte̦kas, die (abgepflückten) Beeren reifen nach Schrund. - rūtes bija aptecējušās, waren beschlagen MWM. X, 192. [Auch: trächtig werden, nach LKVv. 22.]

Avots: ME I, 130


apteikt

aptèikt, tr., verkündigen (in einem grossen Umkreise): lai apteiktu visur Dünsb.

Avots: ME I, 130


aptept

aptept (li. aptèpti), bestreichen, beschmieren Preil (Kur. Nehrung), Rutzau: a. maizi ar sviestu, ruokas ar mālis. Refl. -tiês Rutzau,

1) sich beschmieren;

2) sich einlassen mit jem.
(pejorativ): aptepies ar brūtēm, viņš pa˙visam nuogājis nuo ceļa.

Avots: EH I, 121


aptēst

aptèst, auch aptest, ringsum behauen, berappen, glatt machen: baļķi jau aptē̦sti LP. IV, 155. Übertr., viņš paliek stūrains un neaptē̦sts, er bleibt eckig und unbehauen Vēr. I, 1408.

Avots: ME I, 131


aptikt

aptikt, ‡

2) = aplaîstiês Dunika, Kal., Rutzau: a. ar utīm, ar kašķi;

3) = apcelˆt 2 Memelshof: par nakti aptika (= atrada) juos vilki Pas. I, 248; ‡

4) = apcelˆt 3 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90: zē̦ni aptika, ka ve̦cuo var apmānīt Stelpenhof, nesējs aptika, ka gruozā ir sviests Stelpenhof. vajag aptikt, kur se̦ski dzīvuo; tad var uzlikt slazdu ebenda. ‡ Refl. -tiês, herumlangen, -reichen (intr.) um: vai juosta aptiksies tev apkārt? Bauske, Saikava. Zur Bed. 3 und 4 vgl. Ii. aptìkti "antreffen, finden; herausfinden, erkennen".

Avots: EH I, 121


aptimst

aptimst, = aptùmst: acis man aptimsa Schwanb. aptimsa, un bija jābeidz darbs Saikava.

Avots: EH I, 122


aptramdīt

aptramdît,

1) herumjagen um:
suns aptramdīja jē̦rus ap dārzu Bauske;

2) schüttelnd durchsuchen:
puika aptramda ābeli (vai tur nav vēl patveries kāds ābuols).

Avots: EH I, 122


aptrankāt

aptrañkât,

1) = ‡ aptramdît 1: a. zirgu ap tīrumu Cibla;

2) = nùorul˜lêt: a. tīrumu Lubn.,

3) begatten
Lubn., Meiran, Saikava: ave̦ns aptrankājis visas aitas.

Avots: EH I, 122


aptreipt

aptreĩpt Kal., Rulzau, bestreichen, beschmieren: a. maizi ar sviestu Kal., Rutzau. a. zābakus Kal.

Avots: EH I, 122


aptrenkt

aptrènkt, herumjagen (-treiben) um: aptren̂c 2 stīvuo ķēvi kādas reizas ap riju, lai tuop lunkanāka! Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 122


aptriekt

aptrìekt, tr., herumjagen: aitas ap kalnu. Refl. -tiês, sich herumjagen, sich gründlich aussprechen: Čībai bija vaļa aptriekties ar Luzi Degl. Cf. triekt, viel sprechen.

Avots: ME I, 131


aptriept

aptrìept, tr., beschmieren, bestreichen: jūs asnīm aptriepti Rain. Refl. -tiês, sich beschmieren: viņš aptriepies kā miesnieks Rain.

Avots: ME I, 131


aptrūkt

aptrũkt, ‡

3) = ‡ aptrukt: matu gali aptrūkuši Sessw.; abreissen (intr.) Bērzgale: ratiem streņģes aptrūkušas;

4) mucai stīpas aptrūkušas Lemburg oder muca aptrūkusi Kl., Sessw., Warkh., die Reifen einer Tonne sind abgeglitten (haben sich abgestreift);
ähnlich: ķipītis aptrūcis Kaudz. Izjurieši 178.

Avots: EH I, 122


aptrūkt

aptrũkt,

1) intr., abbrechen, aufhören:
runas uz brīdi aptrūka A. XVII, 315. šīs zaķu dziesmas beidzuot līgsmā nesaskaņā aptrūka JR. V, 23;

2) aufhören vorhanden zu sein, fehlen, mangeln:
tam aptrūkuse maize LP. VII, 776; gew. unpersönl. c. gen.: kad visus tuos kārtu, tad mežā aptrūktu zaru Pur. Refl. -tiês, zu Ende gehen, fehlen, mangeln: gaļa aptrūkusies LP. III, 81; auch unpersönl. c. gen.: tam bij aptrūcies cigāru Alm.

Avots: ME I, 131



aptūcīt

aptūcît,

1) = apbàlzît: a. braucējam sē̦gu apkārt Salis u. a.;

2) unter etwas stopfen
(perfektiv) Mezkül: a. maisu apakš skapja;

3) drückend umrühreu
Bauske, Trik.: a. veļu katlā.

Avots: EH I, 123


aptūkšt

aptûkšt C., Warkh., ringsum anschwellen: kab jie neaptūkštu tai˙pat Pas. IX, 408.

Avots: EH I, 123


aptukt

aptukt (li. aptùkti), -tùku, -tuku J. Kaln., und aptûkt, intr., ringsum Fett ansetzen, anschwellen: putni bija aptūkuši Skalbe. brangs un aptucis kā miesnieks J. Kaln. vai bijāt (vistas) aptukušas, ka laktā nelēcāt BW. 25124. ilga guļa pabalsta cilvē̦ka aptūkšanu A. XI, 725. [aptukt (prs. aptukstu) bedeute in Tittelmünde "müde geworden eine Arbeit abbrechen", z. B. aptuki gan! es jau tuo duomāju, ka tu aptuksi.]

Kļūdu labojums:
nelēcāt = nelē̦cat

Avots: ME I, 131


aptumšot

aptùmšuôt [in Texten des 17. Jahrh. auch aptumsuôt], tr., verfinstern: zeme tapa aptumšuota II Mos. 10, 15; übertr.: kaislība aptumšuo cilvē̦ka prātu Vēr. I, 1261, dvēseli Kundz. Refl. -tiês, sich verfinstern: mēness, saule aptumšuojās LP. VII, 598. mācītāja vaigs sāka aptumšuoties Kaudz. M.

Avots: ME I, 132


aptumst

aptùmst, intr., finster, dunkel werden: sāka aptumst LP. VI, 553. patlaban aptumsa LP. V, 322; fig., sich verdunkeln, sich umnachten: tev aptumst prāts Rain.

Avots: ME I, 131, 132


aptupēt

aptupêt (li. aptupė´ti "kauernd auf etwas sitzen"),

1) a. visus krūmus Saikava, neben allen Sträuchern kauernd sitzen:
zaķi aptupējuši visus krūmus;

2) niederhockend bescheissen
Jürg.: pulkas aptupējuši visu klētspakaļu;

3) (sich) niederhocken
Stenden: slē̦pdamles a. aiz krūma. Refl. -tiês Salis, Stenden, = ‡ aptupêt 3.

Avots: EH I, 123


aptupt

aptupt, sich niederhocken: aptupuse uz krustceļa JK. III, 3. Refl. -tiês, sich (behaglich) niederhocken. III Pers. auch aptupstas: Brēzigs aiz žuoga aptupstas Liev. 237. līdz gribēja stāvu lēkt, aptupās atpakaļ BW. 17162.

Avots: ME I, 132


aptuvums

aptuvums, Umgegend; viņiem vaigi de̦guna aptuvumā krunkaini Druva I, 1096.

Avots: ME I, 132


aptvarstīt

aptvar̂stît (li. aptvárstyti),

1) allmählich (alle) abfangen:
se̦sks aptvarstījis visus cāļus Saikava;

2) ringsum, alles locker Abstehende abzupfend, abglätten
Bauske: a. siena ve̦zumu;

3) eilig aufräumen:
a. istabu Schwanb.

Avots: EH I, 123


aptveicēt

aptveicêt, (zum Malzbereiten) keimen machen Saikava: a. miežus iesalam.

Avots: EH I, 123


aptvert

aptver̂t (li. aptvérti), tr.,

1) umfassen, enthalten:
tuo aptve̦rtu ar vienu juostu nu lasītāji ruokās tur Rain. literatūra aptveŗ ražuojumus Pav. aptvert asinis, dem Blute Einhalt tun U.;

2) begreifen:
kas var viņa lielus brīnumus aptvert Manz. Refl. -tiês, sich umwinden, umschlingen, umfassen: viņa tai aptvērās ap kāju Baltp.

Avots: ME I, 132


aptvīkt

aptvìkt, ‡

2) (beim Malzbereiten) aufkeimen:
mieži jau aptvīkuši iesalam Saikava, Sessw.

Avots: EH I, 123


apucināt

apucinât

1) eine Weile (ein Kind) auf den Händen oder Füssen schaukeln:
a. bē̦rnu(s);

2) an solches Schaukeln gewöhnen
Bauske: bē̦rns tâ apucināts, ka grib, lai vienmē̦r tuo ucina.

Avots: EH I, 123



apurbināt

apurbinât,

1) ringsum (kleine Löcher hinterlassend) abhröckeln
(tr.): a. maizi;

2) mühsam (pflügend oder grabend) auflockern:
a. zemi Trik.

Avots: EH I, 124


apurdīt

apurdît,

1) mit einem Stöckchen bewegend umstürzen
(tr.) Dunika: apur̃dît ve̦cu sēni;

2) = aprušinât: a. uogles ar smiltīm, lai neatdziest Dunika, Kal., Rutzau;

3) = ‡ apdūzenêt 1 Festen.

Avots: EH I, 124


apuris

apuris,

1) ein grosses (namentlich ein rundes) Blumenbeet
Mežamuiža n. Fil. mat. 62;

2) "puduris" Siuxt: ka[d] būtu vis˙caur tāda labība kâ te tai apurītī, ta[d] jau nebūtu kuo bļaut Siuxt n. Fil. mat. 66.

Avots: EH I, 124


āpuš

ãpuš: auch (mit à 2 ) FBR. IX, 157, Erlaa n. FBR. XI, 15, Heidenfeld, KalrE., Saikava: ā. caurumam Saikava n. Fil. mat. 177. kãrkli saauguši ā. upes Heidenfeld. te ir ā.: vienā pusē un uotrā pusē KatrE. grãvis ir ā. ebenda. šitie grāvji ir ā. rakti ebenda.

Avots: EH I, 194



apvadāt

apvadât, freqn., tr.,

1) herumführen:
svešinieku ap purvu;

2) herumführen, herumgeleiten (in grossem Umkreise):
zē̦ns apvadājis akluo ubagu pa visu nuovadu. Refl. -tiês, sich belaufen, begatten (von einer Kuh): guovis laikā apvadājušās LP. V, 12.

Avots: ME I, 133


apvajāt

apvajât KatrE., = appļaũstît. a. alvases ganībās, ceļmalu smilgas (lai rasa neslapina gājējus).

Avots: EH I, 125


apvaļāt

apvaļât

2) bewältigen:
a. darbus Kal., MSil.; ‡

3) hin und her wendend beschmutzen
Dunika, Rutzau: a. maizi pe̦lnuos.

Avots: EH I, 125


apvāļāt

apvãļât, freqn. zu apvelt, tr., wälzend, schleifend: kam tas manas villainītes dūkstiņā apvāļāja BW. 18420, 1.

Avots: ME I, 134


apvalnis

II apvaln(īt)is Kalz. n. Fil. mat. 25 "apvalnis cimdam vai zeķei; cimda vai zeķes aizadījums".

Avots: EH I, 125


apvalnītis

II apvaln(īt)is Kalz. n. Fil. mat. 25 "apvalnis cimdam vai zeķei; cimda vai zeķes aizadījums".

Avots: EH I, 125


apvaļņot

apvaļ˜ņuôt, tr., mit einem od. wie mit einem Wall umgeben, umwallen: stari apvaļņuo mākuoņa malas A. XI, 466. piere cirtainiem matiem apvaļņuota.

Avots: ME I, 134


apvalstīt

apvalˆstît, freqn. von apvelt, wiederholt umwälzen, hin- u. herwälzend unuber, schmierig machen: atruon ņuciņu apvalstītas maizes Up.

Avots: ME I, 133, 134


apvāpēt

apvãpêt, ringsum glasieren (perfektiv): es nemāku a. Janš. Dzimtene 2 III, 83 (ähnlich Bandavā II, 23). Refl. -tiês, sich mit einer Harzschicht bedecken Stelpenhof: zāģis (sveķainu kuoku zāģējuot) apvāpējies.

Avots: EH I, 125


apvārtīt

apvā`rtît (li. apvartýti), tr., freqn. zu apvḕrst, fortgesetzt wenden, kehren, wälzen, hin und her wendend beschmutzen: apvārtīts taukuma gabals. viņš mani pe̦lnuos apvārtījis Jer. III, 16. suns jau ar neapvārtītu neē̦d, sagt man zu einem, der etw. Essbares auf die Erde fallen lässt PS. Refl. -tiês, sich wiederholt umwenden, wälzen, sich wälzend, wendend beschmutzen: maize smiltīs apvārtījusies.

Avots: ME I, 134


apveidi

apveidi, der Umfang Sessaw.: kas būtu tāds kâ lielāks apveiduos Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, S. III.

Avots: EH I, 125


apveitēt

apveitêt (unter apviẽdêt), = apsutinât Lös.: luokus apveitē saulē vai krāsnī, lai tie liecuot nelūst;

2) apveitē̦ts (von der Schulbildung ein wenig beleckt)
cilvē̦ks.

Avots: EH I, 125


apvelcēt

apvelcêt, mit einer Schleppangel abfischen Saikava: a. labākās vietas upē.

Avots: EH I, 125


apvēlēt

apvelêt, tr., bewaschen: visu saimi; es, māmiņu ve̦lē̦dama, apvelēju vīra māti BW. 23150. Refl. -tiês, die Arbeit des Waschens beendigen: vai esiet jau apvelējušies?

Avots: ME I, 135


apvemt

apvem̃t (li. apvémti), tr., etw. durch Erbrechen bespeien: drēbes. Refl. -tiês, erbrechen: es apve̦mtuos aiz riebām MWM. VIII, 836.

Avots: ME I, 135


apvēris

apvēris, der Umkreis, die Umgegend: stiprākais saimniehs ne vien visā nuovadā, bet arī tālākā apvērī Janš. Dzimtene II, 21 (ähnlich Čāp. 17).

Avots: EH I, 126


apvērpt

apvḕrpt, (den gesamten Vorrat) zusammenspinnen: a. visus linus oder a. linus visiem kaimiņiem.

Avots: EH I, 126


apvērst

apvḕrst,

1): a. ābuoliņu (lai izžūst) Dunika. a. (= apgâzt) ve̦zumu Dunika, Kal. Refl. -tiês: ve̦zums apvērties (= apgâzies) Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 126


apvērst

apvḕrst (li. apver̃sti), tr.,

1) umwenden, umkehren:
maisu, cimdu, ve̦lē̦nu A. X, 1, 528; kažuoku uz uotru pusi LP. VII, 254; zeķi RKr. XII, 25; klājienu apvērst Jauns.;

2) um. etw. wenden, kehren, umgeben, umschliessen:
mājiņa bij ar sakņu dārziņu apvē̦rsta Lautb. kādu ar labu apvērst, jem. Gutes zuteilen (U.). Refl. -tiês, sich umwenden. apvḕ̦rsums, Umwälzung, Umsturz.

Avots: ME I, 135


apvērtiens

apvẽrtiês, sich umsehen, ansehen: biju pie savas labības apvērties, vai nav gani nuoganījuši Smilt., Bers.

Avots: ME I, 135


apvētīt

apvẽtît

1) (das ganze Quantum) windigend reinigen
(perfektiv) Meiran: a. visus miežus;

2) oberflächlich windigen
C.: mieži tikai apvētīti;

3) windigend verdecken
Dunika: a. maisu ar pe̦lūm.

Avots: EH I, 126


apvidie

apvidie (loc. s.) Erlaa, in der Verbindung šai a., in dieser Gegend.

Avots: EH I, 126


apvidus

apvidus, die Umgegend: ķēniņš tai apvidū medījis LP. VI, 1016; auch apviducis Apsk. I, 655; apvidus vārdi, Provinzialismen.

Avots: ME I, 135


apviebties

apviebtiês Bauske "(das Gesicht) verziehen": viņš par tuo tikai apviebās.

Avots: EH I, 127


apviļāt

apviļât, apviļinât, freqn. zu apvelˆt, tr.,

1) rollend kneten, rundum drücken eine weiche Masse:
dievs apviļājis dūņas LP. VII, 1192; maizes mīkstumu;

2) rollend, knetend etw. womit umgeben:
saimniece apviļinājusi akmeni mīklā LP. V, 79. Refl. -tiês, sich wälzend womit umgeben, bedeckt werden: lapsa le̦c abrā ar visu augumu un apviļājas ar mīklu LP. V, 166.

Avots: ME I, 136


apvilgt

apvilˆgt, -ve̦lgu oder -vilgstu C., -vilgu J. Kaln., intr., ringsum feucht- werden: asarām apvildzis skats Zalkt. I, 106. siena guba par nakti apvilgusi. milti maisā visapkārt apvilguši J. Kaln.

Kļūdu labojums:
feucht- = feucht

Avots: ME I, 136


apvilkt

apvìlkt, 2): skaisti apvilktuo... meitini Pas. IX, 309. Refl. -tiês,

2) sich ankleiden:
māsas apsavilka Pas. V, 87 (ähnlich VII, 493; VIII, 318).

Avots: EH I, 126


apvilkt

apvìlkt (li. apvil˜kti), tr.,

1) ringsum ziehen:
apvelci ar krītu gultai riņķi LP. VI, 299. sienas apvilktas baltiem palagiem BW. III, 1, 16. prāts ar tumsību apvilkts, sein Verstand ist verfinstert;

2) anziehen Kleidungsstücke, die man nicht umlegt, sondern eigentlich anzieht:
kre̦klu, svārkus, kažuoku, cimdus, zeķes, zābakus. Sprw.: kādu vīzi apvilcis, tāda jāvalkā. Refl. -tiês,

1) sich um etw. ziehen, spannen:
ap prātu viņam apvilcies it kā tīkls Aps.;

2) sich anziehen:
apvelcies manu kažuociņu Blaum.; apvìlkums, das ringsum Gezogene, eine ringsum gezogene Linie: līdz zuobeņa apvilkumam salmi nuode̦guši Kaudz. M.

Avots: ME I, 136


apvillāt

apvil˜lât, (die Ränder des offenen Endes einer Patronenhülse) ringsum nach innen einbiegen (tr.) Kal.: kad patruonu piepilda ar pulveri un skruotēm, tad galu vajag a., lai ne˙kas neizbirst.

Avots: EH I, 126


apvillāties

apvil˜lâtiês Dunika,

1) sich mit Flaum (Wolle) beziehen:
viņam pade̦gune jau sāk a. egles kuoka dēlis saulē un lietū ar laiku var a.;

2) beschimmeln:
maize jau sāk a.

Avots: EH I, 126


apvilnīt

II apvilnît

1) herumlaufen um
Trik. (mit ìl ), Oknist: a. ap lauku;

2) mit dem Schwanz eine wellenförmige Bewegung machen
Saikava: līdaka apvilˆnīja un pazuda dziļumā.

Avots: EH I, 126


apvirde

apvir̂de, der Schwär, ein Geschwür am Nagel ("kur asinis apvirušas") Mag. II, 3, 113; Lasd. A. X, 1, 528.; cf. apìrde 2: apvir̂t. [Zu vir̂t auch nach Leskien Abl. 355; aber schwerlich zu trennen von urslav. verdъ, woraus russ. вéред "Geschwür" u. a., s. Torbiörnsson LiqMet. II, 90 f. Dieses aber gehört der Bedeutung wegen kaum zu le. vir̂t "kochen", sondern eher zu ai. vārdhati "wächst" oder aber zu d. Warze u. a. Vgl. le. aûguons "Geschwür" zu aûgt "wachsen".]

Avots: ME I, 136


apvīst

apvĩst: dubļi tikai tâ drusku apvītuši Janš. Dzimtene V, 223.

Avots: EH I, 127


apvīt

apvît (unter apvîstît): a. pušķus ap durīm Dunika, Kal. Marta apvija ruokas tai ap kaklu Saul. ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(dat.) umwickeln: apvīdamās grīzti ap galvu Janš. Bandavā II, 87;

2) sich
(acc.) umwinden: Elza apvijās Jānim ap kaklu Salisb. u. a.

Avots: EH I, 127


apzadzināt

apzadzinât, auch apzādzināt, tr.,

1) jem. durch gedungene Diebe bestehlen lassen;

2) jem. des Diebstahls beschuldigen
A. X, 1, 417: vācu draugi apzādzināja latviešus, teikdami, ka tie taisuoties pie pilsē̦tu naudas lādēm Apsk. 1, 189.

Avots: ME I, 136


apžagām

apžagãm "?": apžagām kāzās sēdēt. kā pa apžagām (pa juokiem) iznāca taisnība Dobl.

Avots: ME I, 138


apzarot

apzaruôt, ringsum mit Asten bewachsen Saikava u. a.: i edurtais miets pa vasaru apzaruojis.

Avots: EH I, 127


apžaustīt

apžaustît

1) tollend umstürzen
(tr.): bē̦rni žaustīdamies apžaûstījuši galdu C.;

2) umherschleichend sich ansehen:
gans pa dienavida laiku apžaustījās visas malas.

Avots: EH I, 128


apžāžināt

apžãžinât, mit Worten bedrohen, ermahnen, zurecht weisen (cf. li. žosti, Worte machen): bē̦rni, kas pavēli neklausa, ir apsaukta pasaule, vai apžāžināti Etn. II, 30. ganu zē̦ns ar tuo muti tik apžāžināts, - viņš kā neklausa, tā neklausa, jāņe̦m tik kuoks ruokā Siuxt.

Avots: ME I, 138


apžeibt

apžèibt PS., betäubt, duselig werden: nav vis piedzēris; apžeibis vien ir PS. dūmuos apžeiba galva; jāatguļas, lai atžeibst Ramkau. apžeibušas acis, verdunkelte, flimmernde Augen U., Sessw., Kremon, Gold., Barb. n. A. X, 1, 528.

Avots: ME I, 138



apžēlnieks

apžẽlniẽks, gew. apžẽ̦luôtãjs, der Begnadiger, der Barmherzigkeit übt: vēl lielais apžēlnieks lēnību parāda GL.; lielais apžē̦luotājs, der Heiland Kaudz. M.

Avots: ME I, 139


apzeltīt

apzèltît, auch apze̦ltuôt, tr., vergolden: un viņš namu, baļķus, stabus un... durvis apzè̦ltīja II Chron. 3, 7. dzīves šausmas apzeltīt ar dzeju Asp. uozuoliņa laivu taisa, abi gali apze̦ltuoti BW. 30684, 4.

Avots: ME I, 137


apžibēt

apžibêt, auch apžibt, intr., flimmern, erglänzen, geblendet werden: gaiss viņa priekšā apžibēja tā savādi. visas malas apžib nuo saules apģē̦rba LP. IV, 177. tik daudz vilku, ka acis apžibušas LP. III, 106. Cf. apzibêt.

Avots: ME I, 139



apziedēt

apziêdêt,

1) tr., beblühen:
saknes rē̦guojās, vizbulīšu apziedē̦tas Vēr. II, 654;

2) intr., sich mit Kahm, Schimmel überziehen
(Elv., Spr.): alus apziedējis E.; apziedējusi maize; gew. apziedêtiês.

Avots: ME I, 138


apžilbināt

apžil˜binât, caus., blenden PS.: spuožums tev acis apžilbinājis. Refl. -tiês, geblendet werden, sich blenden, betäuben lassen: gribas gaismā apžilbināties, līdz akls paliek Stari I, 358.

Avots: ME I, 139


apzīļot

apzīļuôt, ringsum mit Flitterschmuck benähen Bauske: a. vaiņagu.

Avots: EH I, 128


apzīmēt

apzìmêt [li. apžymė´ti], tr., mit einem Kennzeichen, mit einer Signatur versehen, bezeichnen: es nezinu, kā lai tuo apzīmēju Vēr. par cīņu starp pilsē̦tu un lauku kultūru mēs viņu varē̦tu apzīmēt A. XXI, 227. apzīmē̦ta vieta, lieta, ein näher bezeichneter Ort, Gegenstand. Gramm. tuvāki apzīmēt, näher bezeichnen, bestimmen; apzìmẽjums, apzìmê̦tãjs, das Attribut.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist).Gram.

Avots: ME I, 138


apziņa

apziņa, das Wissen um etw.,

1) die Aufsicht, die Fürsorge:
vakarbrālis līgaviņu tur savā apziņā, ka tai nenuotiek ķibele RKr. VI, 87;

2) bez apziņas, ohne das gehörige Wissen bei einer unzähligen Menge, daher unzählig, ungemein viel, reichlich:
tur uz reizi gadījušās zemenes bez apziņas LP. IV, 217. ķēniņa pilī viesu bez apziņas IV, 52, 161;

3) das Bewusstsein:
pie skaidras apziņas būt, bei klarem Bewusstsein sein Kaudz. M. le̦pnā apziņa, ka Sofiju pavadījis, tā arī bija kuo vērts A. XX, 105;

4) das Gewissen,
gew. mit dem Zusatz sirds: sirdsapziņa.

Avots: ME I, 137


apzīšļāt

apzīšļât. wiederholt saugend oder kauend belecken Bauske, Cibla, Prl., Saikava, Sessw.: guovs apzīšļājusi valgu.

Avots: EH I, 128


apzīst

apzîst (unter apzîdît): mūsu kaķei laikam bē̦rni: apzīsti pupi Siuxt.

Avots: EH I, 128


apžņaugt

apžņaûgt,

1) tr., zuschnüren, erwürgen (eine grosse Masse): visas vistas;

2) umschnüren:
ar šņuorīti vājā vieta jāapžņaudz LP. VII, 528. labībai kāja apžņaugta, das Würzelchen des Getreides ist (durch die Hitze) verdorrt U., A. X, 1, 528;

3) umfassen:
galvu plaukstām apžņauguse Up. Refl. -tiês, sich umwinden, umschlingen: divas stipras ruokas apžņaudzās ap viņas stāvu Stari II, 335. te druošsirdīgais puisis apžņaudzas ap viņas ple̦ciem RA.

Avots: ME I, 139


apzobe

apzùobe 2 ,

1) in Auleja, Gr.Buschh., Saikava, = apzùobis;

2) eine unbepflanzt gebliebene Saatfurche
Saikava: nu atkan iztaisījušas vienu apzuobi: viena vaga aiz tevis nav apdēstīta.

Avots: EH I, 128


apzobis

apzùobis, eine fehlerhafte Stelle im Gewebe, die dadurch entsteht, dass beim Aufziehen der Kette ein Zahn des Weberkammes übersprungen ist: šķietā veŗuot jāraugās, ka kāda zuobstarpa nepaliek tukša bez dzijas. šādu kļūdainu vietu sauc par pārzuobi, arī apzuobi Lasd. n. A. XI, 84.

Avots: ME I, 138


apžogot

apžuoguôt, tr., mit einem Zaun (žuôgs) umgeben, abhägen K.: dārzu. apžuoguojums, die Einfriedigung, der umzäunte Ort: pastaigāties gar apžuoguojumu.

Avots: ME I, 139



apžūbēt

apžūbêt, intr., beschimmeln: maize jau apžūbējuse Naud., Jan.

Avots: ME I, 139


apžubžņas

apžubžņas, der Schimmel: nuokasi nuo maizes apžubžņas Naud.

Avots: ME I, 139


apžulīt

apžulît Siuxt, = apzelêt: zuobu vairs nav un sakuost krietni nevar: tikai apžut un rij dibe̦nā.

Avots: EH I, 129


apžultīt

apžulˆtît, Denom. von žulˆts, tr., vergällen, verbittern: apžultīta mute, giftiger Mund Manz. tu jau man katru maizes kumuosu apžultī Sessw. A. X, 1, 528.

Avots: ME I, 139


apzūmēt

apzũmêt Stenden, (mit ù 2 ) Saikava, umbringen: ragana apzūmējusi bē̦rnus.

Avots: EH I, 128


apžūrēt

I apžũrêt,

1) begiessen
Lemburg: a. visu galdu;

2) = apdzer̂t 1 (geringschätzig) Saikava: a. visu alu;

3) = apdzer̂t 2 Lubn.: a. visu naudu.

Avots: EH I, 129


apzvalstīt

apzvalˆstît Saikava, (mit alˆ 2 ) Salis, wiederholt (sch)wanken machend umstürzen: a. laivu apkārt.

Avots: EH I, 128


apzvecināt

apzvecinât Dond., tr., um-, durchschütteln: nuolupinātus, izvārītus rāceņus apzvecina, lai paliek miltaini.

Avots: ME I, 138



apzvērēt

apzvẽrêt, ‡

3) "?": mēs par tevi zvērēsam. - apzvēriet (wenn ihr es auch beschwört?),
bāleliņi! atpakaļ(i) vairs neiešu BW. 13646, 14. ‡ Refl. -tiês, = apzvêrêt 1: viņš . . . divreiz apzvērējās, ka ... Ezeriņš Leijerk. I, 230.

Avots: EH I, 128


apzvērēt

apzvẽrêt, tr.,

1) beschwören, mit einem Eide bekräftigen:
meita apzvērēšuot tē̦vam, ka viņš e̦suot viņas īstais glābējs LP. VI, 724;

2) beschwören, bannen:
es apzvērēju tuo ļaunumu, tuo ruozi Tr.

Avots: ME I, 138


ar

ar,

1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;

2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;

3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:

a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;

b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;

c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]

Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7

Avots: ME I, 139, 140


āra

âra, âre, ârs (li. óras Luft, Wetter), Dem. âriņš, âriņa, ârīte BW. 6189,

1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;

2) das Aussen,des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;

3) ārā

drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;

4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. 2 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I 45 5 und 358.]

Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.

Avots: ME I, 239, 240


arājnieki

arājnieki, Bezeichnung der Strandbewohner für ihre nachstgeiegenen (vom Strande mehr entfernten) Nachbarn Neuland Mani Jaunības laiki.

Avots: EH I, 129


arājs

arãjs, arẽjs,

1) der Pflüger:
arājs apstājas vagas galā JK. V, 31;

2) der Landmann, der Bauer, im Volksliede oft durch
zemes näher bestimmt BW. 7168. Sprw.: arājam gŗūts darbs, bet salda dusa. kas duos arāja mētelim zīda uoderi;

3) das Dem. arājiņš dient im Volksliede als Bezeichnung des Verlobten, des Versorgers, des Ehemannes:
šuodien veda sērdienīti pie maizītes arājiņa Ar. 303. ikkuŗai meitiņai Laima šķīra arājiņu Ar. 1879. arējs ist der Pflüger, der im gegebenen Moment pflügt, arājs dagegen der Landmann, dessen Lebensberuf der Ackerbau ist. arāji u. arãjnieki heissen in Pabbasch die landeinwärts lebenden Bauern im Gegensatz zu den Fischern. [Zur Form von arājs s. Le. Gr., S. 206.]

Avots: ME I, 140


aramine

aŗamine Auleja, Kaitenbrunn, Warkl., =aŗamzeme: cik pūravietu aŗamines ir? Kaltenbrunn. aŗamines maleņā BWp. 2447, 1. Beruht vlelleicht (vgl. apr. poadamynan, wozu Studi Baltici IV) auf einem part. prs. pass. *aŗamin(a)s "aŗams"; doch kann es auch eine Ableitung mit dem Suffix -inē- sein.

Avots: EH I, 130


aras

aras, das Aufpflügen eines bestimmten Stückes Ackers zur Gehorchszeit Naud., Etn. II, 129. [U. gibt auch ara und are "Ackerland": tīrumus ietaisīt uz četri arēm "das Ackerland in vier Felder teilen".]

Avots: ME I, 140


ārceļš

ârceļš, ein kleiner Nebenweg durch die Felder: vīri aizbrauca pa ārceļu Kaudz. M. Auch das Adverb ("ausserhalb des eigentlichen Weges"): braucēji brauca pa ceļu, kamē̦r kājiniekiem bija jābrien ārceļš pa sniegu Dr.; riteņi ietu ārceļš āpuž grambām Vīt. 68.

Avots: ME I, 240


ārcilvēks

ârcilvē̦ks Sassm., ein Auswärtiger: siena laikā pieņe̦m muižā ārcilvē̦kus pie darba.

Avots: ME I, 240


ārdarbs

ârdar̂bs, eine im Freien (ausserhalb des Wohnhauses) zu verrichtende Arbeit: vasarā saimniecei ir vairāk ārdarbu nekâ iekšdarbu Sassm.

Avots: EH I, 194


ardava

àrdava 2 (> hochle. àrdova) Saikava, eine Frauensperson, die sehr laut zu sprechen pflegt.

Avots: EH I, 129


ārdeklis

ā`rdeklis: Plur. ā`rdekļi 2 Saikava.

Avots: EH I, 194


ardievas

ardievas, Pl. t., der Abschied, das Adieu, nach den Abschiedsworten "ar dievu": ardievas atduot, saukt, teikt. vai tad jūsu ardieviņas nav ar muti atduodamas BW. 26153. saule teikuse zemei ardievas MWM. V, 354. puika aizgājis bez ardievām LP. VI, 415. beidzamā ardieva (Sing., ungew.) šalc Sudr. E.

Avots: ME I, 140, 141


ardievoties

ardievuoties, adieu (ar dievu) sagen, Abschied nehmen: vecīši ardievuojās un aizgāja.

Avots: ME I, 141


ārdināt

II ārdinât, auch ādinât, tr., foppen, reizen, necken; sirdi ārdinât U., das Herz quälen. [Nebst le. ērdinât "reizen" wohl zu an. erta "aufreizen, necken" und ai. ardáyati "regt auf", s. Bezzenberger GGN. v. J. 1875, 229, T. Torbiörnsson LiqMet. I, 69, Boisacq Dict. unter ἄρδις und ἐρέϑω Fick Wrtb. III 4, 19 und Falk-Torp 196 f.]

Avots: ME I, 241


ārdīt

ā`rdît, -u, -ĩju (li. ardýti dass.), auch ãrdît [Salis, Matk.], tr., freqn. zu ḕrst (s. dieses),

1) Zusammengefügtes trennen:
vìli, šuvumu; adīkli ārdīju ārā BW. 7157;

2) Zusammengelegtes auseinanderbreiten, spreiten:
sienu, sūdus;

3) etw. Aufgebautes auseinandernehmen, niederreissen:
krāsni. ve̦lns vairs nav baznīcu ārdījis nuost LP. VII, 370;

4) übertr., zerstören:
laimi LP. II, 82;

5) Geläufigkeit, Gewandtheit der Rede verleihen:
dievs, - ārdi manu valuodiņu BW 1175; viņš valuodu kā ārdīt ārda, er spricht geläufig, gewandt;

6) geschwind, gewandt etw. verrichten:
tas visu kā ārdīt izārda Etn. III, 145. Refl. -tiês,

1) sich trennen:
ārdāties, riķu puosmi BW. 31399;

2) im Wetteifer trennen, spreiten:
iesim ārdīties;

3) eifrig arbeiten:
strādnieks ārdās;

4) im Übereifer toben, wüten, sich unbändig gebärden:
gan spārdījās, gan ārdījās vecene pa krāsni LP. VII, 1007. suns ārdījās kā traks Alm. viņš tai neganti ārdījās pretī Alm. - ā`rdîtãjs, einer, der trennt, spreitet zerstört.

Kļūdu labojums:
LP. VII, 370 = LP. VII, 374

Avots: ME I, 241


ārdonis

ā`rduonis,

1) ein Maulheld;

2) ein eifriger Arbeiter:
viņš ir liels ārduonis = liels mutelnieks, vai arī tāds strādnieks, kas visu ārdīt izārda Lös. n. Wid. Auch ārduoņa: kuo tu tur ārdies kā ārduoņa Duomas IV, 235.

Avots: ME I, 242


ārds

ā`rds: ãrdi auch Mežamuiža,

1): ā`rds, -a AP., (mit ā`r 2 ) Mahlup, (mit âr 2 ) Grob., Iw., Seyershof, Siuxt, ā`rds, -s Ramkau, (mit ā`r 2 ) FBR. IX, 140, Erlaa u. KatrE. n. FBR. XIV, 125, Mahlup, Plur. ârdi 2 Frauenb., Orellen, Salis: rijas ārdi BW. 6732; 2): Plur. ardi BielU., ā`rdis 2 Auleja: iet māršiņa istabā, me̦t actiņas ārdiņuos, vai būs malkas pagalīte BW. 23249.

Avots: EH I, 194


ārenieks

ârenieks BW. V, S. 197, ârinieks, ârnieks, auch ârenietis, der Auswärtige, Externe, Fernstehende: biedrības ārinieku biedri, die auswärtigen Mitglieder der Gessellschaft B. Vēstn.; * vai satiksme ar tē̦vu viņam bija labuojusies, nevarēja ārenieki izšķirt A. XXI, 44; der externe Schüler A. XII, 671; XIII, 78; XV, 24, 91.

Avots: ME I, 242


ārgalis

ârgalis, der Geck, einer, der sich nicht gut benimmt; f. ârgale: ir jau tāda ārgale, vai nu viņu kāds krietns puisis precēs Purap.

Avots: ME I, 242


arī

arî C., ari [eine Erweiterung von ar, s. dieses und arīg], Konj., auch, gew. nach dem angeknüpften Satzteil, z. B.: dzer, puisīti, duod man arī; häufig jedoch auch vor demselben, in diesem Falle unbetont: arī šis kuoks taisījās krist. arī verbindet sich, wie das deutsche auch, mit kopulativen, adversativen und kausalen Konjunktionen: un arī, und auch, bet arī, aber auch, juo arī, denn auch, ne tikai - bet arī, nicht nur, sondern auch. arī hebt, wie das deutsche auch, einen Satzteil hervor, der an einen anderen angeschlossen und von diesem nicht verschieden ist: tuo ikviens sapruot, arī bē̦rns. In dieser Bedeutung tritt zur Verstärkung von arī nicht selten pat, sogar arī pat tad, sogar, selbst dann. In Konzessivsätzen: kad arī, lai arī, jebšu arī, wennauch, arī kad, auch wenn. In Vorwürfen: bet tu arī vienmē̦r aplam rīkuojies, du handelst aberauch immer unvernünftig.

Kļūdu labojums:
wennauch = wenn auch

Avots: ME I, 141


ārīgs

ârîgs,

1): auch AP., Salis: cits cūkas dīrā, bet tas ir tâ arīgi AP. tas gan ir arīgi: vai nu tik dārgi var samaksāt! ebenda. man par daudz ārīga viņa liekas: vai tur smejas, vai runā, - tâ kâ par daudz lieliški ebenda;

3): ārīgi darbi Lat. kat.

Avots: EH I, 195


ārisks

ârisks: āriska pļava Pilda n. FBR. Xlll, 49, Heidenfeld, Sonnaxt, Warkl., eine hoch gelegene, trockene, blumenreiche Wiese (im Gegensatz zu morasligen Wiesen): āriskās pļavās aug visad tikai vušku siens Warkl.; āriska zâle Pilda n. FBR. XIII, 49, das auf solchen Wiesen wachsende Gras Heidenfeld: palika pļavas sausas, sāka augt āriska zâle Heidenfeld. āriskas ganības, eine hochgelegene, trockene Weide Warkl., eine Weide mit gutem Gras Kaltenbr., "lauku ganības" Sonnaxt. rudeņuos patīk ganuos iet: viss tik ārisks, var ganīt pa laukiem Sonnaxt. aita ē̦d ārisku dābuliņu ebenda. nuo dābula, āriskuma labāks piens ebenda. āriska ("smalkä) vilna Kaltenbr. âriskais pure̦ns Bers. "= âre̦nā purenë. a. (verwöhnt) teļš suomazgu nedzeŗ Warkl. (hier in dieser Bed. auch von Menschen gebraucht).

Avots: EH I, 194, 195



ārķis

ãrķis, arķis,

1) ein Pflock, eine gegabelte Stange, woran man das Netz beim Stricken befestigt
N.-Bartau Etn. II, 129;

2) eine Stange, an welche das Gaffelsegel befestigt wird
Konv 1. 671;

3) eine Gabel (in der Riege)
Dond. LP. VII, 1205;

4) Teil des Webstuhles, wodurch vermittelst der
ripa der Weberbaum gedrehtwird Autz n. U.;

5) Gabel:
ar ārķīti (Var.: ar dakšām) gultu taisa BW. 22580; RKr. XVI, 194. [Aus liv. aŕk oder estn. haŕk "Gabel", s. Thomsen Ber. 253.]

Avots: ME I, 243


arkls

ar̂kls,

1) instr. s. arkļu BW. 28143 (aus Zirau), Demin. arklītis BW. 28003, 2, acc. s. arklīti 2314; kāju arklis Strasden "?"; spĩļu arklis auch Strasden; spĩgļu arkls Ramkau, = spīļu a.; stakļu a. Ramkau, = spīļu a.; še̦kuma a. Siuxt, = spīļu a.;

4) auch mieta a., ein Teil des Flosses
Saikava: pluosta arklu sauc ij par mieta arklu, ij tâ˙pat par arklu. rīcāga viens gals pie pluosta pakaļas gala, uotrs pie arkla.

Avots: EH I, 129, 130


arkls

ar̂kls [li. árklas], tahm. ârklis; Demin. ar̂kliņš;

1) der Pflug
[vgl. Bielenstein Holzb. 467, ff]; arklu iesiet, alle Teile des alten Pfluges in gehörige Ordnung bringen Etn. II, 158. Sprw.: kad ruoku reiz pie arkla licis, tad neskaties atpakaļ. ja arkla netaisīsi, tad maizes nedabūsi. āķu, dakšu (Siuxt), čača (Naud.), krābiņu A. IX, 1, 231, ilkšu (Gramsden), mazais (Grünhof), spīļu (Burtneek) arkls, der alte Pflug, wie er in Lettland gebräuchlich war und noch zum Teil ist; griêžamais a., der Abstechpflug Brasche; vienlemeša, div-, trīs-, četrlemešu a., ein Pflug mit 1, 2, 3, 4 Pflugscharen;

2) der Haken, ein in Lettland, namentlich in Livland, noch gebräuchliches Mass, übliche Wertbestimmung bebauten Landes;

3) das Pferd,
[arklis?] Ruhtern n. BD. (= li. arklỹs).

Avots: ME I, 141


arkulītis

arkulĩtis "?": mazākais brālis, kuŗu sauca par arkulīti Pas. IV, 528 (aus Druw.).

Avots: EH I, 130


ārlogs

ârluôgs, das Aussenfenster: rūtis ārluogam un iekšluogam Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 112.

Avots: EH I, 195


ārmaņa

ārmaņa Kazd., Unverstand, Wahnsinn: vai tu ārmaņā (= traks) esi? [Zu maņa].

Avots: ME I, 243


arodnieks

aruõdniẽks, f. -niẽce, der Fachmann; aruõdniẽcisks, auch aruõdisks (Adam.), fachmännisch: lai ikviens aruodnieks nuodarbuojas ar savu aruodu. aruodnieciska izglītība, skuola. jūsu rakstam pārāk aruodniecisks raksturs Vēr. I, 1550.

Avots: ME I, 141, 142


arods

aruôds,

1): auch (aruods) Memelshof, Pilda, Zaļmuiža, (mit ùo 2 ) Auleja, Saikava, Zvirgzdine, (mit ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 65, Kaltenbrunn, Sussei: klēti cirta deviniem aruodiem (Var.: apcirkņiem ) BW. 28128. zeme pilda maizes pilnu aruodeņu 28137. tīru rudzu aruoda 21294. aruodiņa dibe̦nā 28532.

Avots: EH I, 130


ārprātība

ârpràtĩba, der Wahnsinn, die Unvernunft: bet saimnieks visā ārprātībā gudrs diezgan LP. IV, 25.

Avots: ME I, 243


ārprāts

ârpràts, der Wahnsinn: ak ārprāta mīlestība, ak mīlestības ārprāts Blaum. drudžains ārprāts viņu grābtin grābj Rain.; ārprātā, im Wahnsinn, verrückt: saimnieks tīri ārprātā LP. IV, 36.

Avots: ME I, 243


ārpuse

ârpuse: stāv arpusē BW. 32416 var. ārpusē kapsē̦tai 27660, 3 var.

Avots: EH I, 195


ārpusējs

ârpusẽjs, aussenseitlich, ausserhalbgelegen: (fig.) ārpusēji kūdītāji Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 59.

Avots: EH I, 195


ārs

ârs: auch Laitzen, Orellen, Siuxt,

1) (s. âra

1): āra pļava, eine trockene Wiese, wo Rispengras und Klee wächst
KatrE., "eine ausserhalb des Waldes gelegene Wiesë Sonnaxt; ara zâle, gutes, blatt- and kleereiches Gras KatrE.;

3) (s. âra 2): āra ("gaisä) jau neaizsildīsi Gr.-Buschh. nuo ārs, von (dr)aussen
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 79, Kaltenbr.

Avots: EH I, 195


ārs

ârs,

1) = âra: āruos māsa uzaugusi, aizve̦d purva maliņā BW. 22347;

2) der Geck
(Naud.); s. âra.

Avots: ME I, 244


aršāki

aršâki: auch aršāk: vajaga viņam izdarīt pa prātam, citādi viņš aiz dusmām vēl aršāk atriebsies Wessen.

Avots: EH I, 130


aršāki

aršâki [Werssen], Bers., mehr; e̦ze̦rs vēl aršāki maisīja ūdeni LP. VI, 612, = ašāki. [Zu li. aršus "быстрый; heftig".]

Avots: ME I, 141


ārspuse

ârspuse Wainsel n. FBR. XIV, 87, Oknist, Salis, Pas. II, 939, = ârpuse.

Avots: EH I, 195


art

ar̂t, -ŗu, -ru (li. árti), tr., pflügen. Sprw.: labāk aris, nekā kāris. zviedzin zviedza bāliņam aŗamie kumeliņi BW. 28150. art, art, ne lāču vadāt: ar aršanu labāk maizi pelnīs, nekā ar lāču vadāšanu. Refl. -tiês, um die Wette pflügen. Subst. ariêns, der einmalige Akt des Pflügens; ar̂šana, das Pflügen. Sprw.: tīrumā vieglāka aršana, nekā plē̦sumā. nuo aršanas pārnākt, von der Pflugarbeit nach Hause kommen. arums,

1) die vollendete Handlung des Pflügens, die schon erfolgte Pflugarbeit:
es būtu badu nuomiruse nuo bāliņa arumiņa BW. 3593;

2) das Gepflügte, das aufgepflügte Feld:
iet pa arumiem. [Zu pr. artoys "Ackermann", aksl. orati, got. arjan, lat. arāre "pflügen", ir. airim, gr. ἀρόω "pflüge", arm. araur "Pflug" u. a.; s. auch aruõds.]

Avots: ME I, 141



asāks

asàks 2 Auleja "dārza pļava": zirgu piesien asākā. kab vi˙sur taids siens kai asākā, tak piesapļautim jā!

Avots: EH I, 130


asara

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. 2 - Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. 2 104, Walde Wrtb. 2 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143


asarājs

asarājs, = asarains: asarāja vilnānīte VL.

Avots: EH I, 130


aseknītis

aseknĩtis "?": visas zvaigznes vakarā, aseknītis vien nebij: aseknītis Vāczemē zīda svārkus šūdināj[a] VL. aus Rbnnen Latv. Saule 1927, S. 621.

Avots: EH I, 130


asens

asens, -ns (masc.; unter asins): auch Linden, asens Saikava, asens BW. 6343 var., nom. plur. asenis AP., Ramkau, aseņi auch Gramsden n. FBR. IX 102, Linden, Salis, gen. plur. aseņu (> aseņ) Rojen n. FBR. XIII, 65, dat˙instr. plur. aseniem BW. 34043, 3 (aus Borishof), aseņiem BW. 34043, 14, Demin. nom. s. asenītis Saikava, asenliņš Saikava, nom. pl. asenīši Saikava, asenliņi BW. 34308, AP. asentiņas BW. 34137, 1: cūkai mazs asenītis (das Schwein hatte wenig Blut) Saikava.

Avots: EH I, 130


asenzabas

ase̦nzabas Dond., wohl f. * asnuzabas, das Band, welches die hölzerne Gabel der Pflugschar mit der Femerstange zusammenhält; zu -zabas vgl. li. žabángas, Fallstrick [und le. aizzabinât] und zu ase̦n-, wenn dies aus * asnu-, le. astrs. [Dies wäre möglich, wenn * asnu aus * astnu entstanden, und wenn dieses Band wirklich urspr. aus Pferdehaaren gemacht wäre; vgl. unten astni.]

Avots: ME I, 143


aši

aši [Sunzel], ašas in Walk, ašavi, ašavas, ašuvi (Fehteln), ašenes, Schachtelhalm (Equisetum), Binsen, auch ašķi, ažģi, kuoses, skuostas genannt (li. [asiaĩ oder] esiaĩ, Schachtelhalm, Kannenkraut, Binsen), māsai gāju panāksnuos, ašus bāzu kulītē BW. 26006. [Thomsen Ber. 253 denkt zweifelnd an eine Entlehnung von le. aši und li. asiaĩ aus den finnischen Sprachen: estn. ošja, finn. hosia "Schachtelhalm". Dies wärte möglich, wenn das li. Wort nur im Nordlitauischen vorkäme (gemeinlitauische Entlehnungen aus dem Finnischen sind sonst nicht sicher nachgewiesen). Le. ašķi neben aši entweder nach dem Nebeneinander von ašķi un aši (mit aš- aus as [t] j-) "Haare des Pferdeschweifes", wenn die beiden ašķi am Ende nicht gar identisch sind - man vergleiche hinsichtich der Bedeutung z. B. russ. хвощ "Schachtelhalm" zu хвост "Schweif", - oder gar aus der estnischen Nebenform oštja enstanden.]

Kļūdu labojums:
wärte = wäre

Avots: ME I, 146, 147


asiņots

asinuôts PIKur., = ains">asinains: a. pirksts Rutzau n. FBR. VII, 122. a. de̦guns Dunika, Kal., OB.

Avots: EH I, 131


asins

asins, -s: auch Sonnaxt, nom. s. asinˆ Strasden, plur. asinis Fest. (hier daneben ein gen. plur. asinu), Frauenb., Sassm., Siuxt (daneben ein gen. plur. asinu), Sonnaxt, gen. plur. asinu auch Pas. IV, 425 (aus Skaista), asiņi auch Rutzau n. FRR. VII, 121, Dond. PIKur., Sonnaxt, Demin. asintiņas auch BW. 31928; 34308 var., asintiņi BW. 34308 var., gen. plur. asiniņu BW. 31933, 8; 6): asinsdzêrītis Saikava, chrysanthemum teucanthemum L.; asinsdziras Valdis Stabur. b. 128 "?"; asinsrads Janš. Randava 1, 398, der Blutsverwandte; asinsupe, ein Blutfluss. a. strauji te̦k BW. 34108; asinszâle, die Schafgarbe (deren zerriebene Blätter blutstillend wirken) Mar.

Avots: EH I, 131


asins

asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. 2 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),

1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;

2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];

3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;

4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;

5) als Sitz

a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;

b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;

6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. 2 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.

Avots: ME I, 143, 144


ašķis

ašķis (zu aste) [s. Bezzenberger GGA. v. J. 1877, S. 1467], gew. Pl. ašķi,

1) die Haare des Pferdeschweifes:
astē viens ašķis būs gaŗāks LP. VI, 913. kad zirga ašķi ietiek ūdenī, tad viņi paliek dzīvi Etn. II, 163. ašķu siets, neben astru (auch ašu, ašču, ašņu) siets, ein Sieb aus Pferdehaaren, Haarsieb BW. 8515. tai bij arī meitai būt, kas caur ašķi (= ašķu sietu) iztecēja BW. 8567, das musste ein (vorzügliches) Mädchen sein, das eine so scharfe Kritik bestehen konnte. ašķu od. astru stīgas, Saiten aus Pferdehaaren Vēr. I, 852;

2) Schachtelhalm (Equisetum),
[s. aši]; asie ašķi, Equisetum hiemale Etn. I, 67; aitu ašķi, Schafgarbe, zirgu ašķis, Kannenkraut, purva ašķis, ūdens ašķis, Equisetum palustre, fluviatile Mag. IV, 2, 68;

3) = astugali, ašķugali, ašči (Plahnen bei Bauske, an der li. Grenze), Achterkorn:
ašķu putra, Grütze von schlechter Gerste BW. 13733; ašķu slimība, Taumelkranhheit, Schachtelhalmkrankheit Preip. 123.

Kļūdu labojums:
BW. 8567 = BW. 8564
Taumelkranhheit = Taumelkrankheit

Avots: ME I, 147


asme

asme,* die Spitze: Kolgas raga a. E. Melngailis.

Avots: EH I, 131


asmens

asmens, m., gen. s. asmens oder asmeņa, Pl. asmenis und asmeņi; auch asmins, gen. s. asmins, asmiņa oder asmina, auch asms: trim asmiem zuobentiņš BW. 13195, A. I, 39 (li. ašmuõ),

1) Schärfe, Schneide der Klinge, die Klinge des Messers, des Schwertes, der scharfe, eiserne Teil der Schaufel:
viņš kaldina zuobinu asminis Vēr. I, 484. pats sausās dusmās nuotiesā ar zuobina asminu LP. V, 316, nach dem bibl. ar zuobina asmini izdeldēt, mit der Schärfe des Schwertes ausrotten; šķipeles asmins Purap.;

2) Spitze der Ähre
St.;

3) Zacke am Holze
Bergm. In Platohn unterscheidet man asmins, -a, die Schneide, Klinge, von asmenis, -ņa, die Spitze, das Ende begrannter Ähren. [Zu ass "scharf", ai. ašman- "Felsstück, av. und apers. asman- "Stein", gr. ἄχμων "Amboss".]

Avots: ME I, 144


asmītnieks

asmĩtniẽks, der Achtelhaker, der Inhaber von 1/8 Haken Land: nuo asmītniekiem bij ar laiku cē̦lušies pusasmītnieki (zu li. ãšmas, apr. asma-, aksl. осмъ, der achte).

Avots: ME I, 144


ass

ass: asa grants, Grand, der zum grösseren Teil aus Kieselsteinen, zum geringeren Teil aus Sand besteht Siuxt. a. sniegs Siuxt: de̦sas nomazgā tīras un nuoberž asā sniegā vai sālī.

Avots: EH I, 131


ass

ass, [asrs in Rutzau], scharf: ass nazis; asi kalti kumeliņi BW. 14710; ass liktenis, hartes Geschick Aus. I, 12; ass prāts, scharfer Verstand Pav.; ass skats, scharfer Blick. Sprw.: sveša tē̦va vārds asāks nekā īsta tē̦va rīkste. asa mēle griež vairāk nekā nazis. Zu li. aštrùs [oder ãštras, s. Būga KSn. I, 194, aksl. остръ "scharf", ai. áśriḥ "Kante, Schneide", arm. asełn "Nadel", alb. áϑεtε "herb", gr. ἄχρος "spitz", ἀχή "Spitze", la. ācer "scharf", acus "Nadel", ags. egl "Stachel", aisl. eggja "schärfen", ahd. ekka "Spitze", mcmyr. agalen "Wetzstein" u. a., s. Walde Wrtb. 2 7 und auch le. asaka, asaris, asmens, asns, aste].

Avots: ME I, 144, 145


ass

ass, -s (li. ašìs, apr. assis, aksl. ось, la. axis, ai. ákṣ̌a-ḥ, av. aša-, gr. ἄξων, ahd. ahsa "Achse", ir. aiss"Wagen"),

1) die Achse des Rades, der Spule
Rutzau, A. XI, 83, auch zemes ass, die Erdachse;

2) der Faden, die Klafter:
malku asīs kŗaut, das Holz fadenweise aufstapeln, asis mest, mit der Messrute oder ausgebreiteten Händen messen. Doblen; trīs asis gaŗš, drei Klafter lang.

Avots: ME I, 145


ašs

ašs,

1) scharf
- auch Ahs. (a. nazis), Siuxt, Strasden;

2) heftig
- auch Salis, Seyershof: viņš bij labs cilvē̦ks, bet briesmīgi ašs: ka[d] tâ vien nebij, tad tūliņ plīst Salis; ‡

3) schnell
Wolmarshof: a. zirgs:

4) aša uguns Aps. J., Rutzau, ein heftiges Feuer;
aša krāsnē piede̦g maize Rutzau. -Adv. aši, schnell, flink - auch Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89, AP., Frauenb., Grobin, Iw., Kand., KatrE., Linden, Ramkau, Saikava, Salis, Seyershof, Siuxt: aši nuodzē̦ruši kāzas Ramkau. īši un aši KatrE. - ‡ Subst. ašums,

1) die Schärfe;

2) etwas Scharfes:
es uzdūru kāju uz tādu ašumu; sē̦tā bij daudz tādu ašumu, tur basām kājām ne˙maz nevarēja iet Strasden; die Flachsschäbe Kand.;

3) die Schnelligkeit
Segew. (ar ašumu, schleunig); die Heftigkeit;

4) "ašs siltums, Kohlendampf"
Segew.;

5) herber
(?) Geschmack: pielej kuo klāt, lai nuorauj ašumu (rudzītim)! Segew.

Avots: EH I, 132, 133


astagalis

astagalis (unter astgals) - auch Saikava (in allen 3 Bedeutungen),

1): tāds a. vien bij palicis, kuo kast Saikava.

Avots: EH I, 131


aste

aste: Demin. astiņa BW. 2521 (aus Peterskapelle), 19184, 3 (aus Usmaiten), acc. -instr. s. astiņu 9439,6 var. (aus Dond.),

1): vilka a., pūces a. BW. 20362, 3. lapsas a. 16177, 4. žurkas a. 20348. kupla a. 30707, 2;

2): aude̦klu sauc par asti, kad tuo uzgrìež uz liela buomja Seyershof.

Avots: EH I, 131


aste

aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,

1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;

2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,

1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);

2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 145


astenīte

astenīte Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 42, ein kleiner Scbwanz?

Avots: EH I, 131


astesgali

astesgali, = astgals 2, das Achterkorn Dickeln n. BielU.: mazās labības un astesgalu bija ... daudz Janš. Mežv. ļ. I, 310. nuo astesgaliem ...vārīt cūkai dziŗu 235.

Avots: EH I, 131


astgals

astgals, auch astagals, astagalis, astgalis, astĩgalis C., PS., astigalis,

1) das Schwanzende, ein kleiner Teil:
tie tak nebija visi, kas mums aizšāva gaŗām. kas nu visus deva! tas jau bij tikai tas astīgals A. XIV, 9;

2) das leichte, beim Worfeln hinten (gleichsam als
aste) bleibende, minderwertige Getreide, Achter-, Hinterkorn BW. 8720. gew. Pl., auch astugali, astes, astītes, astīšu gali Etn. I, 94, ašķi, s. dieses, astigalas (Serb.) genannt: tā ir tikai astīgalu labība A. - Peb.; astu (Var.: ašķu) galu alutiņš BW. 19722; aštu gali 21348, 6 (Kontaminationsprodukt aus ašķu u. astu gali);

3) minderwertig, von der Frau; eig. die letzte ihrem Werte nach:
es citkārt, jauns būdams, meitas laidu vējiņā; man pašam gadījās astagala līgaviņa Ar. 924. (Var.: astagaļa, astigaļa, astigaļu, astigales, astesgala, aščugalu (ašču unter dem Einfluss des Litauischen) līgaviņa BW. 22018.)

Kļūdu labojums:
21348, 6 = 21318, 6

Avots: ME I, 145, 146


astītes

astītes zvaigzne, der Komet Für. I.

Avots: EH I, 132


astīts

astīts, geschwänzt: astīta zvaigzne, der Komet; astīti svārki, der Rock mit einer Schleppe A. X, 1, 528.

Avots: ME I, 146


astīts

I astīts: ar lielu, starainu, astitu zvaigzni Stobe 1797 I, 116.

Avots: EH I, 132


astneša

astneša "?"; zeltenes lai dzīvuo, kas nav svešiern astnešas (Schleppenträgerinnen?)! Dünsb.

Avots: EH I, 132


astoņi

astuôņi: auch astuõņi Siuxt u. a. Dialektformen: ostle. ostoņi Borchow n. FBR. XIII, 29, ostoîņi Pilda n. FBR. XIII, 39, ostaiņi Eversmuiža n. FBR. VI, 40; s. Le. Gr. 363.

Avots: EH I, 132


astriņas

astriņas, astriņi, astriņš "?": ilgsēdītes vainadziņš kâ astriņas [?] (Var.: astriņi [?], astriņš [?], austriņa) vizināja BW. 5912 var.

Avots: EH I, 132


astrs

astrs, gew. Pl. astri,

1) das Haar des Pferdeschweifes:
sarkans vērsītis, astrā piesiets (Rätsel); astru, auch astra siets (BW. 2125), Haarsieb; astru vainags, ein Kranz aus Pferdehaaren Plutte; mit Hinzufügung von zirgu: zirgu astri Rul. (zu li. ašutaĩ, die groben Pferdehaare aus Schweif und Mähne, aber auch le. aste, astni und ašķi; s. Leskien Nom. 436 [und Trautmann Wrtb. 15]);

2) Binsen oder Schilfrohr:
astra jumtu (resp. astriem jumta) istabiņa BW. 3687 u. 3688.

Avots: ME I, 146


astuņi

astuņi, mundartlich in Smilten, A. - Peb., K., Linden u. a. für astuoņi, acht; astuņai, ein Sammelzahlwort, indekl. mit dem Gen.; s. divai, SF., BB XIV, 144.

Avots: ME I, 146



asums

asums,

1) die Schärfe:
aug man divi bālēniņi zuobeniņa asumiņa BW. 5376. Sprw.: kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā;

2) asumi, scharfe, spitze Gegenstände:
lai dadzis ar saviem asumiem (mit seinem Stacheln) badītu Etn. III, 77; nav vis juoki par tādiem asumiem jāt LP. V, 46 (= izkapšu asmiņiem).

Kļūdu labojums:
mit seinem = mit seinen

Avots: ME I, 146


atadīt

atadît, tr.,

1) Gestricktes auflösen, entstricken:
divi kārtas atadīt atpakaļ;

2) cimdiem pirkstu galus, die Fingerspitzen der Handschuhe schliessen;

[3) Maschen abnehmen:
brūtei pūrā jāliek tikai neatadīti (nenuorauti) cimdi un zeķes Trikaten]. Refl. -tiês, bis zum Überdruss stricken.

Avots: ME I, 148


atalgot

atàlguôt, tr., besolden, belohnen, vergelten: kalpus atalguo ne naudā vai graudā, bet ar zemes gabalu. un tavu lēnsirdību atalguo MWM. V, 252. Refl. -tiês, sich bezahlt machen, Vergeltung, Lohn erhalten: pūliņi atalguojās Pūrs III, 49. atàlguõjums, die Belohnung.

Avots: ME I, 148


atāls

atãls: auch AP., mit ā` 2 Borchow, Sonnaxt, Warkl. mit â Heidenfeld, Saikava mit â 2 Dunika, Grob., Frauenb., Kal., OB., Rutzau, Siuxt, Strasden: agri pļāvu tuo pļaviņu, lai atauga atāliņš BW. 28580, 1. pļaujat sienu atāliņu! 28688.

Avots: EH I, 133


atāls

atãls, [ostle. otūls aus atuols in Bierži], atals [Bergfr.], (Kand.), [atala Wandsen], das Nachgras, das nach der ersten Mahd wieder wachsende Gras auf der Wiese oder der wiederwachsende Klee auf dem Felde, das Grummet. atãla od. atala zâle, Herzblatt (Parnassia palustris L.) RKr. II, 75. lai ar būtu nediže̦ns, kad nebūtu atāliņš, wenn er nur nicht der Sohn einer Wittwe aus der zweiten Ehe wäre BW. 21453. Auch attāls, attals geschrieben, und so wohl richtig, cf. li. ato`las, apr. attolis, la. tālea, Setzling, gr. τῆλις, Hülsengewächs nach Prellwitz Wrtb. 2 448. [So auch Fick Wrtb. I 4, 440 und III 4, 184, Walde Wrtb. 2 761 und Boisacq Dict. 939, die auch ai. tāla-ḥ "Weinpalme" u. a. heranziehen und eine Wurzel tāl- "spriessen, grünen" voraussetzen. Aber eine solche Wurzel mit dieser Bedeutung ist nicht sicher nachweisbar. La. tālea kann ein "Stäbchen" überhaupt bedeuten und zu la. taxillus "kleiner Klotz, kleines Stäbchen zum Losen" gehören; gr. τᾶλις "mannbares Mädchen" hat man auch an arm. ταλιϑα dass. angeknüpft, und gr. τηλεϑᾶν "gedeihen, strotzen, üppig sein" könnte dissimilatorisch aus * ϑηλεϑᾶν entstanden sein, vgl. das synonyme ϑαλέϑειν, sowie ϑηλεῖν "grünen"; und die Pflanzennamen gr. τἠλις, ai. tāla-ḥ u. a. beweisen nichts für eine W. tāl- "grünen". Thomsen Ber. 92 und 159 f., Bezzenberger BB. XXIII, 296 1 und Trautmann Apr. Spr. 305 sehen in balt. atāla- (und slav. otava "Grummet" ) eine Ableitung von atā-v (in li. ató-krytis = ãtkrytis u. a.); aber da gegen spricht le. atālêtiês 2, das der Bedeutung wegen nicht gut eine Ableitung von atāls "Grummet" sein kann. Eher gehören balt. atāla- und le. atālêtiês zu got. alan "wachsen", alƥeis "alt", gr. ἄλϑομαι "wachse, heile", ἄλμα "Schössling", la. alere "ernähren, grossziehen", alēscere "heranwachsen" u. a. bei Walde Wrtb. 2 28 und Feist Wb. 2 25.]

Avots: ME I, 149


atara

atata, Ausruf der Freude: atata, dieviņ, man laba laime BW. 1157.

Avots: ME I, 148


atārdīt

atā`rdît (li. atardýti), tr.,

1) auf-, lostrennen:
viņi atārda maisam galu LP. VII, 257;

2) wegscharren:
uguns pēc ūdens sasildīšanas nav atārdāma JK. VI, 25. Refl. -tiês Spr., sich auftrennen.

Avots: ME I, 149


atart

atar̂t: auch AP., Golg., lw., Kaltenbr., Pilda, Strasden, Warkl., Zvirgzdine: a. vagas (rudenī, kartupeļu rakšanas laikā) Warkl. kad izaûg zâle, ataŗ bacviņu, grieziņu vagas ai arklu Zvirgzdine. kad sūdi iearti, tad viņi kādu mēnesi tâ˙pat iearti trup; tad saecē un ataŗ apukuļ AP. ‡ Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss pflügen: vai neesi vēl ataries? ‡ Subst. atarumi Segew., das zum zweitenmal Gepflügte (vgl. atarums unter atara).

Avots: EH I, 133


atastu

atastu: auch Erlaa, Golg., Ramkau, Saikava: būs dabraucies pa atastu Ramkau.

Avots: EH I, 133


ataudas

ataudas, = ataûdi 1 (?): kam (scil.: nātna aude̦klam) ataudās (zu korrigieren in atauduos?) bija tikai pakulu dzijas Janš. Līgava I, 428.

Avots: EH I, 133


ataudze

ataûdze, ataûga, ataugs G., ataûgs, eig. der Wiederwuchs,

1) ein wiedergewachsener neuer Wald, Hain, Hegewald:
rīksti griezu bē̦rzataugas maliņā BW. 15449; 1015; 13389, 4;

2) der Sprössling:
ķirši sit ataugas, die Kirschen treiben Schösslinge Grünh. man tie mieži, man tie rudzi, tev mīkstās ataudzītes BW. 28228. Lizetet līdz ar savu ataudzi, L. mit ihrem Sprössling, Kinde B. Vēstn.

Avots: ME I, 148


ataudzēt

ataûdzêt, ‡

2) seinerseits (zum Entgelt, Vieh) aufziehen
Festen: iedevu viņam izaudzē̦tu teļu, lai tas vē̦lāk tai vietā ataudzē (citu teļu). Refl. -tiês Dunika u. a., sich von neuem wachsen lassen: a. sev bārzdu.

Avots: EH I, 133


atauga

ataûga (unter ataûdze),

1): ein Birkenhain
AP.: šmuidra, gaŗa ataudziņa, nav ne˙viena krietna bē̦rza BW. 12952.

Avots: EH I, 133


ataugt

ataûgt (li. atáugti), intr., wiederwachsen: maize aug tīrumā, man varīte neataugs Ar. 181; ataûgums, der Wiederwuchs: egļu ataugums A. XX, 323.

Avots: ME I, 149


atauklēties

ataũklêtiês: cik jau es tā bē̦rna neešu atauklējusēs Saikava.

Avots: EH I, 133


atausēt

ataũsêt, ataũsît [li. atáušyti] PS., C., tr., fact.,

1) abkühlen, kalt werden lassen:
putru, ēdienu ar pavārnīcu laistuot nuo pāriešanas atturēt;

2) erquicken, laben
Ruj. n. U. Cf. li. austis, sich erquicken, atausimas "Erquickung" [zu lesen wohl mit auš-, s. Grünenthal Изв. XVIII, 4, 127 und unten ausêt].

Avots: ME I, 149


ataust

ataûst, ‡ Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss weben: vai jau tik drīzi ataudies? Saikava.

Avots: EH I, 133


ataust

atàust, anbrechen (vom Licht, Morgen), sich zeigen: rīts atausa. nav gaismiņa ataususe BW. 13730, 39; miera laiki Pav.; cerība Kundz.

Avots: ME I, 149



atbadīt

atbadît, ‡

2) losstossen:
kad aitai atbadīta vai atsista niere, tad aita griežas riņķī Siuxt; ‡

3) = sabadît: lielākais mazākajam vucineņam sānus atbada Warkl. pa rudzaiti (nuopļautu pļavu, akmiņiem) staigājuot, cieši atbada kājas Oknist. ‡ Refl. -tiês,

1) stochernd, stechend, stossend stumpf werden
Schnehpeln, Stenden, Wandsen: īle̦ns atbadījies;

2) auf etwas stossen
(intr., perfektiv): laiva atbadījās pret laipu Salis;

3) sich zerstossen, zerstechen:
kājas atbadījušās Oknist;

4) "gan jau tie vērši atbadīsies" (eine Redensart)
Bērzgale, Kalz., Lubn., Meiran, Saikava, der Gegner wird sich schon rächen;

5) bis zum eigenen Überdruss stossen, stochern, stechen:
badīja, badīja, atbadījās Kaltenbr.

Avots: EH I, 134


atbalstīgi

atbalˆstîgi,* Adv., (unter dem Arm, an der Fland) gestützt: Edes un Laķa atbalstīgi pavadīta Kaudz. Jaunie mērn. laiki lV, 66.

Avots: EH I, 134


atbalsts

atbalˆsts, die Stütze, Unterstützung: viens stāv atbalstam aiz manis Vēr. I, 1026.

Avots: ME I, 150


atbarot

atbaruôt,

1): nu jau būs atbaruojuse, bet ta[d] bij gan ar pa[r]˙lieku vājš AP.;

2) eine Zeitlang füttern (gemäss einer übernommenen Verpflichtung):
vilks kaidu Iaiku atbaruojis lapsas bērnus Pas. I, 197 (aus Lettg˙l

Avots: EH I, 134


atbarot

atbaŗuôt, tr., wieder auffüttern: rijīgais naida zvē̦rs atbaŗuots Up. atbaŗuoties, sich wieder auffüttern, von neuem zur Leibesfülle kommen: tas bija atbaŗuojies nuo pavasaŗa zāles MWM. VIII, 414.

Avots: ME I, 150


atbārstīt

atbãrstît (li. atbarstýti),

1) = atbẽrt: rudenī atbārstīja pavasarī aizje̦mtuo labību;

2) wiederholt oder aus mehreren Stellen weg-, abschütten
Schwanb.: a. pārākumu nuo maisiem.

Avots: EH I, 134


atbārt

atbārt Warkl., = nùorāt, scheltend zurechtweisen: baŗu, baŗu, bet nevaru viņu a.: kāds bijis, tāds paliek. Refl. -tiês (li. atsibárti),

1) bis zum Überdruss (zur Genüge) schelten, sich sattschelten
N.-Peb., Saikava, Warkl., Wessen;

2) gescholten, auch seinerseits resp. ihrerseits die scheltende Person schelten
Golg.: tu nevarēji rieties nei atbārties Salasīšana 94;

3) sehr schroff erwidern
Festen: viņš bargi atbārās, vai duomājuot viņu kurlu e̦sam.

Avots: EH I, 134


atbāst

atbâst (li. atbósti) Auleja, Cibla, Kaltenbr., Pilda, Warkh., Warkl., Zvirgzdine, -stu, -du, auch refl. -tiês Auleja, Kaltenbr., zum Oberdruss (zuwiderl werden: kaķis atbāda saimniecei Pas. I, 222 (aus Lettg.). pīrāgs atbāst ēst, sava maize ni˙kad neatbāst Auleja. atbado tuo darbu strādāt Zvirgzdine. atbāda gaŗlaicīgs darbs Warkl. vienam atbāda dzīvuot Kaltenbr. net atbādās staigāt ebenda. ka[d] častai (= oft) sāc virt [sc.: zivis], atbāstas drīž Auleja.

Avots: EH I, 134


atbāzt

atbâzt (s. unter atbâzenes),

2) aufschürzen, -stecken (die Kleidung)
Warkl.: a. brunčus, lai nesamērcējas;

3) einen Teil von etwas Eingestopftem, Zusammengestopftem wegnehmen:
vajag a. sienu nuo maisa; dižan ciets piebāzts Zvirgzdine; ‡

4) eine dreiste Antwort geben
Riga.

Avots: EH I, 134


atbēres

atbẽres: dzēre lielas atbēres: nuosauce gadus, un tad sanāce visi tuvenieki, un tad tur bij gaiši kâ guodā AP.

Avots: EH I, 135


atbirzīt

atbìrzît 2 Oknist, Saikava, = ‡ atbìržuôt. Refl. -tiês, bis zum Überdruss Saatfurchen ziehen: jau atbirzījies! cik tev ātri apnika birzīt! Saikava.

Avots: EH I, 135


atbiržot

atbìržuôt, die Saatfurche ziehend hergelangen: a. līdz šai tīruma malai.

Avots: EH I, 135



atblākšķēt

atblàkšķêt 2 Saikava, (widerhallend) hergelangenvon einem klatschenden Laut gesagt: pa dubļiem tik smagi blākšķ; kad šie jāja, tad blākšķēt vien atblākšķēja uz šeni.

Avots: EH I, 135


atblākšķināties

atblàkšķinâtiês 2 Saikava "längere Zeit lärmen": kuo gan tu esi atblākšķinājies visu rītu!

Avots: EH I, 135


atbļaut

atbļaût, ‡

2) sich laut weinend, schreiend nähern, herkommen
Oknist. Refl. -tiês,

2) sich (laut und unschön) sattweinen
Dunika, Kal.: lai bē̦rns bļauj, līdz atbļausies.

Avots: EH I, 135


atblenzt

atbleñzt Stenden, wahrnehmen: rīta gaismā drusku varēju a., kurp e̦smu nuokūlies.

Avots: EH I, 135


atblēties

atblêtiês, entgegenblöken: mežā atblējās uotra aita KatrE.

Avots: EH I, 135


atbliezt

atbliêzt,

1) schnell
(C.) resp. schwerfällig (Saikava) her-, zurückkommen;

2) =atbelzt 1 Bauske.

Avots: EH I, 135


atblisēt

atblisêt Saikava, sich herumtreibend herkommen, -gelangen.

Avots: EH I, 135



atblužģēt

atblùžģêt 2 Saikava, =atblàkšķêt 2 : šie gāja pa vis tiem lielākiem dubļiem, un blūžģēt vien atblūžgēja.

Avots: EH I, 135



atbods

atbùods 2 [nach Kr.], in Fehteln atbuodze, atbuote in Rahden n. A. X, 1, 529,

1) die Stauung, aufgestautes Wasser:
kad le̦dus ejuot saspiežas, ūdens saceļas un beidzuot sāk atpakaļ tecēt, tad tuo sauc par atbuodu Kok., Bers. [atbuods (die Rückströmung) ir tik liels, ka sudmalas nevar malt Kreuzb.]. Im ostle. Podunay werde eine solche Rückströmung atbulda genannt. vējam pūšuot jūŗas malā saruodas siltākā virsūdens atbuodze Konv. 2 1486;

2) der Ort, über welchen sich das aufgestaute Wasser ergiesst;
[in Saussen heisst atbuôda das nach einer Überschwemmung in einer Vertiefung gebliebene Wasser];

3) eine Flusskrümmung
[vgl. aizbuode], wo das Wasser ruhig steht Erlaa;

[4) Überfluss:
šuodien par daudz cūku pieve̦sts, rītu būs atbuods, t. i. nevarēs visas pārduot Stelp., Festen u. a.; in Nerft dafür atbuôda: ar atbuodu atdeva. atbuods gehört vielleicht zur Wurzel bhendh- "binden" in bìedrs, s. dieses; atbuodze dagegen zu banga.]

Avots: ME I, 152


atbradāt

atbradât

1) her-, zurückwaten;

2) guovs atbradājusi nagus, die Kuh hat sich die Hufe wundgetreten Salis;

3) starķis atbradājis nuo purva uz dārzu vardes, der Storch hat, im Sumpf watend, die Frösche von da in den Garten hergescheucht
Bērzgale. Refl. -tiês,

1) bis zum eigenen Überdruss waten:
bē̦rni nevar a. vien;

2) längere Zeit waten
Saikava: uogu lasītājas pa pīsu atbradājās Warkl. kuo me̦s (= mēs) ar neatbradājāmies pa mežu, - lai nu šie bradā! Saikava.

Avots: EH I, 136


atbrauciens

atbràuciêns, zeitlich begrenztes Herfahren: šinī atbraucienā Ezeriņš Leijerk. II, 116. Silarāja negaidītais atbrauciens Janš. Bandavā I, 133.

Avots: EH I, 136


atbraukt

atbràukt, ‡ Refl. -tiês, "wiederholt fahren" Saikava: kuo gan Pēteris neatbraucēs uz šeni, līdz meiteni dabīja!

Avots: EH I, 136


atbrēkt

atbrèkt, gew. refl. -tiês, entgegen rufen, schreien: jē̦rs brē̦c; aita atbrē̦cas.

Avots: ME I, 151


atbreņģēt

atbrèņģêt 2 Saikava, herwaten: tur Anne atbreņģē nuo kūts, ka sūdi vien un dubļi atšļakst.

Avots: EH I, 136


atbrīnēties

atbrĩnêtiês C. u. a., atbrĩnîtiês Dunika, atbrīnuôtiês, zur Genüge sich wundern: nevar atbrīnuoties par... kalniem Pas. IX, 270 (ähnlich VIII, 385). kuo gan es varēju atbrīnēties, ka tâ var dzīvuot bez darba Saikava. jis nevarēja atbrīnāties, kur šuo visu... jēmis Pas. V, 405 (aus Rositten). cits tur atbrīnējās Kaltenbr.

Avots: EH I, 136


atbrist

atbrist, ‡ Refl. -tiês,

1) bis zum eigenen Überdruss waten
Dunika, Kal. u. a.: puika tikai tad gāja uz mājām, kad bija diezgan atbridies. es tur e̦su reizi reizēm bridusi un atbridusies Kaltenbr.;

2) "viel waten"
Warkl.: kai bija slapņis pavasaris, gani atbridās.

Avots: EH I, 136


atbrīvēt

atbrĩvêt, ‡ Refl. -tiês Bers., sich frei machen, sich beurlauben lassen: a. uz kadu laiku.

Avots: EH I, 136


atbrucināt

atbrucinât, auf-, zurückstreifen Kal., Rutzau: a. ruokas (=piedurknes). atbrucini bikses un tad bried! Saikava. Refl. -tiês, sich die Ärmel aufstreifen: vajaga a., lai piedurkues neapmirkst Saikava. atbrucinājies kâ maizes mīcītājs ebenda.

Avots: EH I, 136

Šķirkļa labojumos (16)

ārprātis

ârpràtis BW. 12398: tu esi ārprātis LP. VII, 452; auch ârpràtnieks LP. VII, 252.

Kļūdu labojums:
aiz 12398 jāiesprauž: ein Wahnsinniger, Verrückter. - Hinter 12398 ist einzufügen: ein Wahnsinniger, Verrückter

Avots: ME I, 243


atzveltene

atzvelˆtene, atzvelˆtne, auch atzvelˆktne A. XVIII, 415, die Rücklehne, Lehne: sēdekļa atzveltne Eldgasts. atzveltenes, atzveltnes krē̦sls, der Lehnstuhl A. XVIII, 119; suola atzveltne JR. IV, 115; vāģi ar atzveltni Kaudz. M. 19.

Kļūdu labojums:
aiz atzvelˆtne jāiesprauž: atzvelˆtnis. -Hinter atzvelˆtne ist einzufügen atzvelˆtnis

Avots: ME I, 213


austuve

aûstuve, aûstava, austave,

1) das platte Holz, das zum Gurtenmachen gebraucht wird;

2) die Weberspule:
es tev sitīšu ar austavīti BW. 33560;

3) der gewebte Gurt
(U.);

4) der Webestuhl:
tev vajag kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes [nach Bielenstein Holzb. 429 ist mit a. hier ein Brettchen gemeint, auf dem die Fransen gewebt werden];

5) Weberwerkstatt, Weberei
MWM. III, 717; zīda austuve, Seidenweberei D.

Kļūdu labojums:
aiz austuvītes jāiesprauž: BW. 3645, 1. - Hinter austuvītes ist einzufugen: BW. 3645, 1.

Avots: ME I, 229


baltvēdere

bal˜tvêdere,

1) einen weissen Bauch habend, die Weissbauchige, Epith. des Eichhörnchens:
baltvēdere vāverīte BW. 2651;

2) Steinmarder
Dr.;

3) Schellente (Glaucion clangula L.)
Nat. XXXII, 238; Blassgans (Anser albifrons Pen.) RKr. VIII, 98;

4) Huflattich (Tussilago farfara L.)
Bers., RKr. II, 80, Gänse-Fingerkraut (Potentilla anserina L.) II, 76. bal˜tvêderiņi Neu-Bergfried, Ruhental u. a., Gänsekraut, Gänsefuss.

Kļūdu labojums:
Blassgans = Blessgans
aiz 4) jāiesprauž: Plur. baltvēderes, - Hinter 4) ist einzüfugen Plur. baltvēderes
RKr. II, 80 = RKr. VI, 80

Avots: ME I, 259


bargaliņa

bar̂galiņa, bar̂guonis, -ne, bar̂gulītis, -te, die, der Strenge, Harte, Unfreundliche: tautu meita bārgaliņa (Var.: bārguliņa) BW. 12318. brālīt manu bargulīt BW. 11644. es viena bargulīte BW. p. 2 6640.

Kļūdu labojums:
aiz šķiramā vārda jāiesprauž (hinter dem Stichwort ist einzufügen) bar̂guliņa

Avots: ME I, 263


bēgt

bêgt, bê̦gu, praet. bê̦gu, bêgu od. bêdzu, tr., intr., mit dem Gen., Akk. und nuo konstr.: vilka, lāča tā nebē̦gu, kā nuo ve̦ca puiša bē̦gu BW. 13074. bē̦gu lepnu tē̦va dē̦lu 13495. bēdz, meitiņa, pati kauna 6592. Sprw.: bē̦g kā žīds od. ve̦lns nuo krusta. zirgs bē̦g nuo ceļa, ein (unbeschlagenes) Pferd sucht den (harten) Weg zu vermeiden. jau es dze̦nu dze̦namuo, viņa bē̦g bē̦gamuo BW. 29372. bēgt, laufen Kurisch Haff. bē̦gama vieta, die Zufluchtsstätte. Subst. bêdzējs, der Flüchtling: panākt bēdzējus, die Flüchtlinge einholen. Refl. -ties (ungew.), flüchten: skriedams, glābdams viss grib bēgties Lundberg, Zu li. bė´gti "laufen, fliehen", r. dial. бѣчь (prs. бѣгу́) "laufen" u. a. [Vgl. Berneker Wrtb. I, 54 f., Trautmann Wrtb. 29, Fortunatov KZ. XXXVI, 50, Streitberg IF. III, 405, Boisaq Dist. 1019 u. a. Auf altes e deuten nach Соболевскiй Лекцiи 4 66 r. dial. бёг und klr. dial. бюог "lief".]

Kļūdu labojums:
aiz "konstr." jāiesprauž:, fliehen, flüchten, laufen U.; meiden U.- Hinter "konstr." ist eizüfugen: fliehen, flüchten, laufen U.; meiden U.

Avots: ME I, 289


bire

bire,

1) ausgerieseltes Korn;

2) Hasen-, Schafmist Krons-Würz.
n. A. X, 2, 536; cf. pires, spires;

3) die Dille:
zāļu bires Elv., U.;

4) eine Anzahl (von Schafen), die Herde:
vušku birīte (Var.: bariņš) pārskrēja par kalniņu sprindzē̦dama BW. 29006, 1.

Kļūdu labojums:
aiz 2) jāiesprauž (hinter 2) ist einzufügen: Plur. bires
Dille = Pille

Avots: ME I, 297


bridaliņa

bridaliņa, auch bridelīte, bridaliņa, die fortwährend watet: saulīte, bridaliņa, brida dienu, brida nakti BW. 33733 (Var.: saules meita bridelīte).

Kļūdu labojums:
jāiesprauž aiz šķiramā vārda (hinter dem Stichwort ist eizufugen):bridaļiņa
bridaliņa = bridaļiņa

Avots: ME I, 331


bringāt

bringât, mit Gewalt wegführen, wegschleppen [Etn. III, 130]: vilks bē̦rnus bringāja avuota lejā BW. 21128. [Der Bedeutung und Form wegen scheint dies Wort nicht aus bringen (woher brinģēt "tragen bringen" BW. 2686) aus bringen entlehnt, sondern (als ein Kuronismus) damit verwandt zu sein.]

Kļūdu labojums:
etimoloģijai jāskan (die Etymologie muss lauten): Gleich briņģêt BW. 2686 aus d. bringen

Avots: ME I, 332


brunkas

bruñkas [Wolmar, Burtn.], der Frauenrock: plīsa brunkas plarkšķē̦damas BW. 13139. Aus * brũnkas (zu brũns)? Vgl. brũni svārki im VL.].

Kļūdu labojums:
plaikšķē̦damas = plarkšķē̦damas
Aus = [Aus

Avots: ME I, 340


buka

I buka, buks, der Faustschlag, Puff: saduot bukas pa muguru Serb.; dabūj(u) buku mugurā BW. 22111. [Nach Persson Beitr. 257 u. 264 5 nebst bukstêt zu li. bukùs "stumpf".]

Kļūdu labojums:
aiz šķiramā vārda jāiesprauž (hinter dem Stichwort ist einzufügen): buks,
buku mugurā BW.22111,1 = buka mugurā BW.22111,1 var.

Avots: ME I, 346


dreijāt

dreĩjât, -āju, tr.,

1) drechseln:
dreijātājs dreijā;

2) fein, zierlich machen;
Part. dreijāts, zierlich, fein: uozuols auga ceļmalā dreijātām lapiņām; tâ gribēja tautu meita dreijāt savu augumiņu BW. 6033. [Nebst estn. treiima aus mnd. dreien.]

Kļūdu labojums:
augumiņu = vainadziņu

Avots: ME I, 496


dūmināt

dũminât, räucheren: slimības izdze̦n dūminādami LP. VII, 244. ja burvju nešļava skurstenī dūmina, tad burvim jānāk pie dūminātāja VII, 696.

Kļūdu labojums:
izdze̦n = aizdze̦n
burvju = burvja

Avots: ME I, 528


dzildināt

dzildinât, tr.,

1) aufhalten, die Zeit hinziehen
Karls.;

2) cūkas tiek tâ dzildinātas. die Mastschweine werden aus Mangel an Futter nur eben hingehalten
Salisb. n. U.



Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) dzildinât 2, un tai vietā jāliek ( zu ersetzen durch einen sebständigen Artikel): dzildzinât, hinhalten (?): cūkas tiek tâ dzildinātas, die Mastschweine werden aus Mangel an Futter nur eben hingehalten Salisb. n. U.

Avots: ME I, 549


godīt

gùodît, -ĩju,

1) ehren,
guodāt: guodi, dievs, tuos ļautiņus, kas guodīja bārenīti! BW. 4029;

2) pflegen, zärtlich hehandeln, schmücken:
īstuo meitu pamāte visādi lutināja un guodīja JK. V, 55;

3) nennen,
= guodināt 3: viņš grib par kungu guodījams Lis.] mēs tuo guodījām par tētiņu. Auch im schlimmen Sinne - schimpfen: tad guodīju gan viņu: nezināja, kuo darīt Mar. n. RKr. XV, 115; [

4) "?": guodījiet (schafft weg?) ve̦cus puišus! BW. 13013, 1 var.] Refl. -tiês,

1) sich rühmen,
s. guodāt;

2) sich bessern, sich anständig machen:
"guodies arī tak maz", saka uz nerātniekiem A. XIII, 252.

Kļūdu labojums:
die Phrase aus BW. 13013, 1 var˙gehört zur Bed.1 oder 2 (fraze no BW. 13013, 1 var. jāpārceļ 1. vai 2. nozīmes nodalījumā).

Avots: ME I, 689


grauzdēt

gràuzdêt [Wolm., PS., Arrasch, Jürg., Schujen u. a.], -u, - ẽju,

1) rösten:
kafiju, ciguoriņus, kaņepes. Jē̦kaba dienā vajaguot dzert nuo visādas labības grauzdē̦tu kafiju, tad labība izduoduot daudz graudu Etn. IV, 91. čūskas āda jāgraudzē uz uguns un bē̦rns viņas dūmuos jākvēpina BW. I, 185;

2) brenne:
alkšņi, kuŗus... saskalda un grauzdē. uogles grauzdē arī nuo rudzu salmiem Konv. 2 379;

3) [graũzdêt Bl.], brennend härten:
sē̦rdzelzi vis+pār apdedzina jeb grauzdē Konv. 2 682. pa vēja grauzdē̦tuo klinti A. XX, 770. [Zu gruzdinât "rösten", li. griaũsti praet. (griauzdžiaũ) "пряжить, подсушивать (на огнѣ)", grūdinti "härten"; s. Leskien Abl. 297].

Kļūdu labojums:
-u, -ēju = -ēju
rösten: = 1) rösten
pirmajai nozīmei jāpiešķir fraze no Konv. 2 682 (die Phrase aus Konv. 2 682 gehört zur Bed. 1)

Avots: ME I, 640