Paplašinātā meklēšana

drusku. Acc. od. Instr. Sg. von druska, s. drusciņ.

Avots: ME I, 505

‡ padrusku "?": sutumus var ārstēt, ja biezi un p. mērcē ... ar dze̦stru ūdeni Pēt. Av. III, 331.

Avots: EH II, 128

[izdruskuot U. (unter druskât), zerkrümeln.]

Avots: ME I, 729

aile, aila [in Meiran àila ^2], auch wohl aiļa MWM. VI, 389 (li. eilė die Reihe, Schicht, ailà J., ailià: iet),

1) die Reihe:
viņas puses uozuoliņi ailiņām saauguši (Var.: rindiņām) BW. 2803. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām ailiņām (Var.: ailītēm) 28128. divi ailas skuju klāju 24640,4. dzērves laižas ailē (Schwnb.). vispirms nuoliek vienu ailu (die Reihe) salmu Konv. ^1.

2) Der Gang
(cf. iela, die Strasse): uz apakšzemes pili varēja tikai pa apakšzemes ailu aiztikt LP. VII, 1326. zīlnieks palīdzēja tai pa aili pāri tikt LP. VII, 41. uguns liesma drusku augstāk tumšā ailā paceļas A. XIV, 213. [aile (Bersohn) = starpa starp salmu uzcirtumiem klājienā piedarbā].

3) aile od. iela, eine Reihe von 2 oder 3 in nicht grosser Entfernung an einander geschobenen Darrbalken
A. X, 1, 307 [nach Bugge PBrB. XXI, 422 hierzu auch norw. dial. eil "rinnenförmige Aushöhlung". Hierzu wohl auch ailis 4].

Kļūdu labojums:
die Reihe = die Reihe, die Schicht
ailu (die Reihe) salmu = ailu (die Schicht) salmu

Avots: ME I, 12, 13

‡ àizcilât,

1) wiederholt hebend fort-, hinschaffen:
siens jau aizcilāts līdz pļavas malai Warkh.;

2) sperrend (vor etwas) wiederholt hinlegen:
vakaruos puiši šķūnī aizcilāja durīm sienu priekšā. Refl. -tiês,

1) sich allmählich hinbewegen:
laiva pa straumi aizcilājās drusku uz leju Saikava. jis aizcilājās ("uz augšu cilādamies aizgāja") uz mežu Warkh.;

2) sich ein wenig erheben, in die Höhe bewegen:
uz vanaga ligzdas kaut kas aizcilājās Saikava;

3) übersiedeln:
puisis Jurģuos aizcilājās uz kaimiņiem Sessw.

Avots: EH I, 13, 14

‡ àizcìrpt,

1) bis zu einem gewissen Punkt scheren
(perfektiv): a. līdz pusei;

2) anfangen zu scheren:
aizcirpta aita aizmuka. Refl. -tiês: man aizcirpās drusku par tālu, beim Scheren geriet ich unversehens ein wenig zu weit.

Avots: EH I, 14

àizcìrst, tr.,

1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;

2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;

3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;

4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;

5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,

1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;

2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.

Avots: ME I, 21

àizêst, ‡

4) ein wenig von einer Speise essen
(perfektiv): drusku šapā (= skapī) aizē̦sts Pas. IX, 311.

Avots: EH I, 22

àizgausties,

1) anfangen zu klagen, zu jammern:
viņš drusku aizgaudās par savu sūruo likteni;

2) jammernd, klagend sich entfernen;
vecenīte aizgaudās Trik.

Avots: EH I, 23

àizknaũkšķêtiês, -šêtiês, anfangen zu knacken beim Brechen eines Gegenstandes: krē̦sls, viņam nuosēžuoties, drusku aizknaukšķējās Doku A.

Avots: ME I, 33

àizliêgt,

1) versagen, verbieten:
viņš aizliedza svētdien strādāt; vielfach mit abhängigem negierten Infin.: Dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt BW. 4978; mit dem Obj. im Acc.: es tuo tev aizliedzu. gribējuse drusku aizliegtā istabā pažūrēt LP. IV, 103. auzas devu, neaizliedzu bāleliņa kumeliņam BW. 29612;

2) verleugnen:
tu aplamnieks, kas aizliedz savu tēviju Aus. I, 16. Refl. -tiês, absagen, verweigern: tev ir tāda daba, ka nevienam nevari aizliegties, kas ar glāzi uzmācas Neik. aizliedzējs, Verbieter; aizliegums, Verbot, jur. Beschlag Konv. ²

Avots: ME I, 37

‡ àiznīkt,

1) zu verkommen (siechen) anfangen
Jürg.: aiznīkuši stādi;

2) sich unnötig (zwecklos) verspäten (aufhalten)
KatrE.: satiku draugu, sākām runāties un drusku aiznīku.

Avots: EH I, 41

‡ àiztilât, ausgebreitet zu bleichen (intr.) anfangen (vom Flachs) Dunika: lini drusku aiztilājuši.

Avots: EH I, 58

‡ apbalinât, ein wenig oder ringsum weissen (tr.), bleichen (tr.) Wid.: drusku a. sienas Zvirgzdine. Refl. -tiês Spr., ein wenig oder ringsum bleichen (intr., so namentlich von der Wäsche).

Avots: EH I, 73

apbrukt, intr., abfallen, herabrutschen: ai ļautiņi, nesmejat, ka man kājas apbrukušas BW. 30250, die Strümpfe oder Fusstücher sind nach unten gerutscht. vērpēja sasprauž drusku apbrukušuo spuoli A. XX, 165.

Avots: ME I, 78

apcept [li. apkèpti], intr., bebacken: maize drusku vien apce̦pusi PS. šis pīrādziņš apcepis brūns Dok. A.

Avots: ME I, 78

apcerêt, tr.,

1) über etw. nachdenken, geistig betrachten:
visu labu apcerēju BW. 1360, ich dachte an alles, was gut ist. gulu, gulu, miegs nenāca aiz lieliem sirdē̦stiem; apcerēju sav' pūriņu, sen pašūtu, nerakstītu BW. 7647; apce̦rē̦ta līgaviņa BW. 13389, 10, die geminnte Braut, gew. iece̦rê̦ta l. od. ce̦ramā;

2) behandeln:
apcerēsim šuo jautājumu drusku sīkāki. Refl. apcerêties, sich Hoffnung machen L., sich besinnen: pats apceries, ar dzīvi samierinies Rain. Subst. apcerējums, die Betrachtung, Behandlung, der Aufsatz: apakšējās ziņas izņēmām iz kāda vēl nekur nedrukāta apcerējuma Etn. III, 113.

Avots: ME I, 79

‡ apdūcît,

1) erwürgen, ersticken ("задушить")
Spr.;

2) durchrütteln
Bers.: braucuot mani stipri apdūcīja;

3) = apčam̃dît, apspaîdît (mit û ) N.-Peb.: a. meitas, slimu luopu Schwanb., Sessw., maisu, klaipu Bers.;

4) = apmazgât 1 (veļu) Fest.: kre̦kli nav labi izmazgāti, bet tikai drusku apdūcīti;

5) wiederholt stossen, mit Rippenstössen traktieren
Fest.

Avots: EH I, 79

apģḕ̦rbs, die Kleidung, Kostüm: sieva drusku svešādā apģē̦rbā Kaudz. M.; galvas apģē̦rbs, Kopfbedeckung B. Vēstn. plintes apģē̦rbs, Montierung der Flinte [li. ãpgerbas, saubere Kleidung].

Avots: ME I, 89

‡ apguôzêt,

1) ringsum in der Sonne erwärmen:
a. saulē sānus AP.;

2) (auf Kohlen) ringsum berösten, bebraten
Palejas J. VII. Refl. -tiês. sich ein wenig ringsum in der Sonne erwärmen: drusku apguozējies AP.

Avots: EH I, 86

‡ apgrãbšļât Stenden, = apgrãbât 2: puika rijas priekšu drusku apgrābšļā un tūlīt istabā iekšā Stenden.

Avots: EH I, 83

apkala: kas tur par lītu,- tik tāda apkala krīt (es glatteiset) Kaltenbr. ragavām silkši apsaļ ar apkalu ebenda. kad laiks atlaižas mīksts, kuokuos sniegs izkūst un drusku līst un tad spēji paliek salts, tad viss ūdens sasalst un pie zariem ir lieli gabali tuo sauc par apkalu. kad laiks sāk laisties, tad apkala krīt nuo kuokiem nuost AP.

Avots: EH I, 89

‡ II apkalinât, halbwegs abmästen (gew. auf Schweine bezogen) Ass.-Kalt.: (sivē̦nu) drusku apkalina i[r] kaun.

Avots: EH I, 89

apkrĩtêt, etw. trocken werden, von nassem Lehmboden: kuo tādā skrīnī lai dari; jāgaida, kamē̦r drusku apkrītēs, tad varēs ecēt Naud., Gr. - Behrsen.

Avots: ME I, 96

‡ aplĩņât, ein wenig beregnen (intr.): ve̦zums drusku aplīņājis Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 99

apramstîtiês, sich beruhigen, ruhig werden: viņa pamazām apramstījās MWM. III, 454. vējakaruogs tā kā drusku apramstījās Apsk. I, 693.

Avots: ME I, 113

aprèibt, intr., schwindlig werden: kā mē̦ms un apreibis es šķitu Rain. galva tikai drusku apreiba LP. VII, 201.

Avots: ME I, 115

aprìebt, ‡

4) "?": ja dze̦guzei kūkuojuot meita var tuo a. ("apskriet trīsreiz apkārt"), tad meitu izprecēs pēc tik gadiem, cikreiz dze̦guze vēl kūkuos Erlaa; ‡

5) umziehen
Kaltenbr.: gailis ar spārnu vistu apriebj (izstiepis vienu sparnu un ar tuo drusku aizkardams vistu, iet tai apkārt).

Avots: EH I, 110

apsā`rtis, -uša, rötlich geworden: mežs bija drusku apsārtis Latv., Bers. (zu sā`rts).

Avots: ME I, 118

apskram̃bât, tr., leichthin, od. ringsum abschrammen: drusku pirkstiem ādu Alm.

Avots: ME I, 122

apstaknîtiês: auch N.-Peb. n. Latv. Saule. 5.617. Dazu auch ein Aktivum: biedri drusku apstakna (zirgus halten an) P. W. Šis ar mani tiesāties? 3, Bers.

Avots: EH I, 116

apstiñgt, ‡

2) = apsalˆt 1: šuorīt zeme drusku apstingusi Sassm.

Avots: EH I, 117

‡ aptilât Dunika, Rutzau, ausgebreitet liegend ein wenig bleichen (intr.): lini jau drusku aptilājuši.

Avots: EH I, 121

‡ aptilinât Dunika, Rutzau, ausgebreitet ein wenig bleichen (intr.) machen: lini jau drusku aptilināti.

Avots: EH I, 122

‡ apvelˆgt Jürg., ein wenig feucht werden: siens drusku apveldzis rīta rasā.

Avots: EH I, 125

apvĩst: dubļi tikai tâ drusku apvītuši Janš. Dzimtene V, 223.

Avots: EH I, 127

‡ atbleñzt Stenden, wahrnehmen: rīta gaismā drusku varēju a., kurp e̦smu nuokūlies.

Avots: EH I, 135

‡ atcilât,

1) = ‡ atce̦lât 2 C.;

2) von neuem aufrichten (in die Höhe heben)
Bērzgale: kad kartupeļus ataŗ, tiem drusku uzgāžas zemes, tâ ka pēc tam tie ir jāatcilā;

3) herübersetzen (mit einem Boot)
Meiran: a. ceļiniekus ar laivu šai krastā;

4) (das zu trocknende Heu) umwenden
(apmest) Bauske, Cibla, Kaltenbr., Meiran, Oknist: a. sìenu. Refl. -tiês,

1) zur Genüge heben:
maisus atcilājies;

2) herübersiedeln
Bauske, Sessw.;

3) sich wiederholt emporstreckend herkommen
Kaltenbr., Lubn., Oknist;

4) maizes klaips atcilājies Jürg., die Brotkruste hat sich von der Krume gelöst.

Avots: EH I, 137

atdzîvuôtiês, [bei Glück auch: atdzīvēties I Kön. 17, 22],

1) aufleben, wieder lebendig werden, sich erholen:
viņš miris un atkal atdzīvuojies LP. VII, 1203. viens vakars prātā atdzīvuojās Apsk. I, 342. nuo šās dienas gan drusku atdzīvuojās Kaudz. M.;

2) sich müde arbeiten
Hug.

Avots: ME I, 156, 157

‡ atgleijât

1) "ārdēt mīkstu" Sassm.: trauslu dzelzi vajag a. ugunī, tad tā tuop mīksta, valkana;

2) langsam abkühlen
(tr.) Stenden: nedzeršu vis, - kakls drusku jāatgleĩjā. Nefl. -tiês: sich abkühlen Stenden.

Avots: EH I, 142

atlèkt (li. atlė˜kti ) od. atlekt intr.,

1) ab-, wegspringen, sich ablösen:
citi atle̦c nuost LP. IV, 2. šķēpele vien atlēca LP. VII, 218. lāča galva atlēca nuo rumpja LP. V, 337. maize atlē̦kusi das Brot ist abrindig, abgebacken. auglis atle̦c, die Frucht im Mutterleibe löst sich ab BW. I, S. 176. kle̦pus atle̦c, vergeht. vilku tik ilgi sita, kamē̦r tam āda atlē̦ca Etn. III, 60. kuokam jau miza atle̦c die Rinde löst sich schon vom Baume; statt der Rinde das daraus Verfegtigte z. B., stabule die Pfeife, so in der Zauberformel beim Anfertigen der Pfeife vilkam kauliņš, man tā ādiņa; - atle̦c mana stabulīte Tr.;

2) herbei-, heranspringen:
sapītais zirgs atlēca pie vārtiem;

3) zurückspringen:
sle̦pkava kā šautuve atlēcis atpakaļ LP. IV, 164; saule savā atle̦camā laikā ruotājuot A. XXI, 590, um die Zeit der Sommersonnenwende;

4) übertr. [entspringen
L.], abfallen, zu teil werden, Vorteil haben: kas od. kāds labums man nuo tam atlēks? Was od. welchen Vorteil werde ich davon haben? skruoderim atlēca laba peļņa LP. VII, 621. kas atlēca man jaunai, tik bēdīgi dzīvuojuot? BW. 66, 2. tik atlēca mīļu vārdu nuo svešās māmuliņas BW. 180. pavasarā sākuši atlēkt jauni luopiņi, im Früling wurde Vieh geboren Etn. I, 74. kur viņš tāds atlēcis (atlēcies)? wo ist der so geworden, geraten? A. X, I, 629. Refl. -tiês,

1) zurückspringen:
atlēcās drusku atpakaļ Alm.;

2) geraten nach jem.:
tas jau tīri tē̦vā atlē̦cies Sessw.

Kļūdu labojums:
šķēpele vien = šķēpeles vien
BW. 180 = BW. 4340

Avots: ME I, 172, 173

atlît

1): auch Gramsden: pa atlijušuo lielceļu Janš. Līgava II, 285; atlija Doblen, durch Regen ist der gefrorene Boden wieder weich geworden;
‡

3) unversehens ein wenig (von einer Flüssigkeit) verschüttet werden, abfliessen
Siuxt: ne̦suot ruoka ietrīcējās, un nuo pilnas krūzes piens drusku atlija.

Avots: EH I, 154

atpakuluôtiês, intr., ausfasern: luode... taisīta nuo ve̦sa bē̦rza puna...; samirkusi tā drusku it kâ atpakuluojas Jauns. Balt. gr. I, 197 [zu pakulas].

Avots: ME I, 181

atplaûkt, intr., wieder ausschlagen, spriessen: kailam zaram atplaukst zieds A. XX, 329. Übertr.: dvēseles ilgas atplauka R. Sk. II, 118. viņš bija drusku atplaucis, er war wieder zu Kräften gekommen MWM. II, 484. valsts atkal atplauka Launitz Stāsti 26.

Avots: ME I, 182

atsil˜t, 1): auch Kerklingen n. BielU.: kad ūdeni lej nuo akas jeb nuo avuota, tad tas jāielej silēs, lai tur kādu stundu . . . stāvē̦dams drusku atsilst Pet. Av. III, pielik. 55.

Avots: EH I, 165

atslist Stom., intr., schwächer werden, abnehmen: pēc dažām stundām ugunsgrē̦ks drusku atslisa.

Avots: ME I, 194

‡ atslàukt,

1) wegmelken, beiseite melken:
meita atslauca pusi piena citā traukā Dunika, Kal., Rutzau. slimuo pupu neslauc pie cita piena, bet atslauc īpašu Siuxt;

2) abmelken, ein wenig melken:
re̦dz guovi cieši piebriedušu. guovs sāka prasīt a. juo kaut drusku Pas. V, 325 (aus Lixna); "einige Minuten nach Beendigung des Melkens die Milch, die sich noch angesammelt hat, ausmelken" Siuxt. Refl. -tiês, für sich wegmelken: a. savu tiesu Dunika.

Avots: EH I, 167

‡ atsnaũst, abschlummern: kādu brīdi a. Refl. -tiês Dunika, Kal., Libau, Rutzau, = nùosnaũst(iês): jāiet drusku a.

Avots: EH I, 168

‡ atspîdinât,

1) "von neuem blank machen, glänzen machen"
Vīt.;

2) (Licht) reflektieren:
"balsnēja sejä nerāda vis tikai drusku baltuma, bet gan atspīdina šuo īpašību vis˙cauri ādai un nuo katras vietiņas Etn. III, 166.

Avots: EH I, 169

‡ atspuõlêt,

1) abspulen
Salis: nuo dažām spuolēm drusku jāatspuolē;

2) schnell herlaufen
(Dunika) oder herfahren (Stenden).

Avots: EH I, 171

atstats [Neuermühlen] (cf. li. statùs "steil"), [abstotonc Lubahn, atstatinc Fehteln], abgelegen, entfernt, fern: atstatā mežā LP. VI, 554. labi atstatā pagātnē Kaudz. M. nuo drusku atstatāka valsts stūŗa Kaudz. M.

Avots: ME I, 197

atstìept,

2) (Gekrümmtes) wiederum gerade ausstrecken:
grib taisnu viņš a. līkušuo stàvu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 82. Refl. -tiês,

1): drusku jāatstiepjas, man muss sich ein wenig hinlegen (schlafen legen),
Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 172

attecêt [li. attekė´ti], intr.,

1) herlaufen, herbei-, forteilen, herfliessen:
iksvētdienas jaunas meitas attecēja kruoņu pīt BW. 13250. atte̦k straume Ar. 233;

2) geboren werden, sich einfinden:
attecēja vienai aitai jē̦rs LP. V, 196.

Refl. -tiês,

1) von der Stelle des Sprungs eine Strecke zurücklaufen, um einen Anlauf zu nehmen:
un attecējies, viņš lēca pāri Etn. I, 24. ave̦ns, labi attecējies, deva ar ragiem tādu drāzienu vilkam pa galvu;

2) sich müde laufen, bis zum Überdruss laufen:
lai tik bē̦rns te̦k, gan jau attecēsies;

3) aufhören, sich bessern:
sāpes, slimība attecēsies Straut. kašķis neatte̦kas. sirds tam drusku attecējās Kav. šie pamirdami var ar laiku attecēties Konv. ² 2904.

Avots: ME I, 204

attìrpt, die Taubheit, Unempfindlichkeit der Glieder verlieren: atraisi drusku tuo kāju, lai attirpst LP. V, 169.

Avots: ME I, 205

baktaļa, Streit, Zank: kas tad nu liels nuoticis? kruogā drusku sabaktaļējušies; pāries skurbums, gan baktaļas aizmirsīs Annenhof (Kurl.); wohl aus d. Bagatelle. [Dazu stimmt nicht die Bedeutung; eher zu bakstīt und zur li. Interjektion bàkt, die einen schnellen, unerwarteten Schlag bezeichnet, wovon auch li. bakterėti "клюнуть".]

Avots: ME I, 253

balsnējs, weisslich, weissliche, zarte, gesunde Haufarbe habend: ģīmis. man balsnēja (Var.: skaista) līgaviņa BW. 27983. balsnēja seja nerāda vis tikai drusku baltuma, bet gan atspīdina šuo īpašību viscauri ādai Etn. III, 166. In Laudohn bedeute es (unter dem Einfluss von bàlss "Stimme") zugleich auch: eine klare, laute Stimme habend.

Avots: ME I, 255

II bļâva, bļãva Grünhof, [Nigr., Ruj., Līn.], [bļàva ² Praulen], comm., bļâvējs, bļâvrĩklis, der Schreihals, Schreier: savaldi jel drusku šuos bļāvas! kaut tevi vilks parautu tādu bļāvu Grünh., bļāvēju, bļāvrīkli! Kand. lai tik cē̦rt kaklu nuost tādam bļāvam JK. VI, 36.

Avots: ME I, 320

II blenst: auch (mit eñ ) Dunika, Kal., Rutzau ("spähen"), Weinsch., (mit en̂ ² ) Siuxt ("drusku%20saredz%C4%93t">drusku saredzēt"): grāmatā ne˙maz neble̦nzdams (schauend) Janš. Mežv. ļ. II, 316. neģi blendām (spähten) 30.

Avots: EH I, 228

‡ bļurkšķîgs, plarrend, unrein (von einem Laut) Ar.: gaiļa dziesma iznāca drusku tāda bļurkšķīga A. Niedra.

Avots: EH I, 234

čãbiski, čãbeniski,

1) flau, schlimm:
tev izgāja čābeniski Dond. man šuodien nuogāja drusku čābiski Tals.;

2) nuokrist čābiski, aufs Gesicht fallen
Burtn.

Avots: ME I, 407

[dabẽrt Drsth., hinzuschütteln: daber vēl drusku klāt PS.]

Avots: ME I, 428

dabût, [dabũt Nigr., Tr.], -ūju od. [-ūnu], dabuôt, -uonu, -uoju BW. 9778, R. Sk. II, 128, [dabuõt, dabuônu Līn.], dabuit bei Manzel, BW. piel. 4622, dabīt, -īju [Lis.], Saussen, Fehteln, debīt [wohl mit e aus a vor ī] in Libien BW. 19876, [vgl. Le. Gr.§ 670], gew. mit d. Akk., dial. mit. d. Gen.,

3) erhalten, bekommen:
dabūt bē̦rnu; dabūt atpakaļ savu acu gaismu; dabūt atbildi, ziņu, gala vārdu, pavēli, pērienu, pļauku, pliķi, dabūt gar ausi, par galvu; vīru od. vīra, sievas dabūt. cik dabūji sviestiņā, gew. par sviestu? Wieviel bekamst du für die Butter? Sprw.: nācu daudz lūgt, maz dabūt. kuo dabuojis, par tuo pateicies. zaglis dabū savu algu, savā kaklā cietu valgu. par naudu var visu dabūt, tik tē̦va, mātes vien ne. kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu. gan tu dabūsi, du wirst Prügel bekommen. dabūt dzirdēt, zināt, erfahren. dabūju drusku atpūsties;

2) bekommen, finden, erreichen:
viņš tuo uz ceļa dabūjis (= pacēlis). viņš tur galu dabūjis. ceļam galu nedabūju;

3) in seine Gewalt bekommen, erhaschen, fangen:
pag, pag, gan viņu dabūšu; so oft in Verbindung mit dem Lok. ruokā: zirgu nevar ruokā dabūt;

4) darbu galā dabūt, die Arbeit zu Ende führen; galvā dabūt, sich einen Rausch anlegen Kaudz. M. 101; zāles nevar dibe̦nā dabūt, die Medizin kann man nicht hinunterbekommen, verschlucken;

5) machen
(mit einem Adj. im Akk.): dzīvu, redzīgu dabūt, lebendig, sehend machen: vai neteiksi, kâ var vecīšus redzīgus dabūt LP. IV, 43. Refl. -tiês,

1) für sich erhalten, erlangen:
liela vārda dabūjies BW. 1393. kuo šuodien dabuojies BW. 16054. kamē̦r sev dabūšuos sava siena pļāvējiņu BW. 28685. dabūjāties trīs vīrus nuo ik+vienas cilts Jos. 18, 4;

2) sich kriegen, heiraten:
beigās visi dabūjas. Wohl aus r. добыть "erlangen".

Avots: ME I, 428, 429

[dakā`rst Drsth., (Wolle) tockend hinzufügen: d. vēl drusku vilnas, lai gruozs pilns.]

Avots: ME I, 433

daļenieks od. daļinieks, der Teil nehmer, Teilhaber, Mitunternehmer: tā māja nu gan drusku par lielu, bet vai tad daļenieku trūkums Blaum., Spr.

Avots: ME I, 436

‡ damigt, einschlummern Kaltenbr.: drusku damigu.

Avots: EH I, 306

‡ dìkaļât(iês) ² PV.,

1) wiederholt laut veinen;

2) "dīdīties; drusku pinkšuot uzplīties".

Avots: EH I, 325

‡ dìkaļât(iês) ² PV.,

1) wiederholt laut veinen;

2) "dīdīties; drusku pinkšuot uzplīties".

Avots: EH I, 325

drice [Mittel-Kurl., Schelte]: laikam nu drusku dabūji drici.

Avots: ME I, 498

drupana: auch Skaista n. FBR. XV, 34, Auleja, Kaltenbr., Oknist, Pilda, Prl., Sonnaxt, Warkl., Zaļm., Zvirgzdine; pajēme tuo drupanu (drusku) rudzu Pas. IX, 508. bē̦rniem nava ni drupanas, kuo mutē bāzt VIII, 94. sudraba drupaniņas BW. 31280.

Avots: EH I, 336

drusciņ, drus˙cĩniņ, drus˙cĩtiņ, druscīties Vīt. 55, drusku, ein wenig: paliecies vēl drusciņ pie mums! pagaidi! drusku nuosnaudīšuos.

Kļūdu labojums:
druscīties = druscītēs

Avots: ME I, 505

druska. Demin. drusciņa. ein Brocken, Krümchen, ein Stückchen, ein Weniges: ē̦d, ka druskas acīs le̦c Kav. pa druskai, ein wenig: pēdīgi es pa druskai apraduos Aps. ēd, sunīti, pa druskai, druskās od. drusku druskās, in tausend Stücke: ve̦lns sapluosa burvja kaulus smalkās druskās LP. VII, 146. bļuoda saplīsusi drusku druskās. miežu re̦tam tagad kāda drusciņa. saulei vēl labā drusciņā e̦suot (während die Sonne noch recht hoch am Himmel steht), me̦t nuo darba mieru Etn. III, 124. Zu li. druskà "Salz" [(semasiologisch vgl. alb. geg. krüpε "Salz", aksl. krupa "Krümchen"). drùzgas "kleines Stück", apoln. druzgač "in kleine Stücke zerbrechen", kymr. dryll "Bruchstück" und vielleicht auch zu gr. ϑραύω "zerbreche", sowie got. drauhsnos (drausnos) "Brocken" cund (?) la. frūstum "ein Brocken"; s. Prellwitz Wrtb. ² 186 und 187 f., Boisacq Dict. 350 f., Walde Wrtb. ² 320, Stokes Wrtb. 158, Bezzenberger BB. XXIII, 298 ² und XXIX, 247 f., Persson KZ. XXXIII, 291 f., Trautmann Wrtb. 61 f., Feist Wrtb. ² 91 f.; vgl. auch drusniņa und drusta.]

Avots: ME I, 505

druskât, -āju, druskuôt (namentlich in Zstz. mit sa-, iz-), zerkrümeln U.

Avots: ME I, 505

‡ gantêtiês, sich bemühen, sich sorgen, sich interessieren: par kungiem ... gantēsies drusku mazāk Janš. Atpūta 6. puiši par un ap viņu tâ gantējas Līgava I, 464 (ähnlich 68, 217, 279, 397, II, 61, 150, 288). viņi ... gantējas par mūsu druošību Jaun. Ziņas 1934, № 96. bez tās dedzīgās gādāšanās un gantēšanās Janš. Līgava II, 384.

Avots: EH I, 382, 383

II garinât: g. (erkalten lassen) putru Salis. g. krāsni ebenda, Wolmarshof; den ersten rauchigen Qualm nach dem Heizen des Badstubenofens durch die offene Tür und die Offnung in der Oberlage abziehen lassen Siuxt: g. pirti; "ein wenig wehen, ziehen (von der Luft)" Auleja: vējeņš drusku garinātu. Refl. -tiês, sich vom rauchigen Qualm befreien: ar garmeti izlaistīja sie[n]māļus, griestus, sameta garu, lai pirts garinās, lai viss tvaikus iziet ārā Siuxt. Zu gars 1.

Avots: EH I, 384

guôrît [C., PS., Kr.], -u, -ĩju, tr., recken, strecken: puisis ceļu gāja, gūžas guorīdams BW. 12997. kas bij kāda staltde̦gune, aiziet gūžas guorīdama 30963, 2. Refl. -tiês,

1) sich hin- und herdrehen, sich rekeln:
viņš guorās drusku šurp un turp uz sava krē̦sla Vēr. II, 777;

2) sich strecken, recken:
guorīties sulguozī LP. I, 171;

3) taumeln, wackeln:
Kaspars uzcēlās guorīdamies un ļuodzīdamiens Kaudz. M.; guorīdamies iet, wackelnd gehen;

4) trödeln, sämen, zögern:
nu ej nu! kuo vēl guories? LP. III, 90. kas nu tas par strādnieku, tikai guorās tīrumā Laud.

Avots: ME I, 692

II griezeniski: grìezeniski ada (eine Strickart), ja adatu bāž valdziņā nuo labās puses uz adīkļa iekšpusi un jaunuo valdziņu izve̦lk uz ārpusi, kādēļ valdziņi drusku sagrìežas Ramkau. zeķes ada g., tad ir stipras ebenda.

Avots: EH I, 408

ìebuojât, ‡ Refl. -tiês, anfangen zu verderben (intr.) Laud. u. a.: ābuols drusku iebuojājies.

Avots: EH I, 505

ìebrīnêtiês, einige Verwundrung äussern: viltīgā nevainība iebrīnējuos Latv. par uotruo skrējienu iebrīnas drusku LP. VII, 599.

Avots: ME II, 4, 5

[ìebur̂nît,

1) etwas einknillen:
ieburnīta lapa Lis.;

2) züchtigen:
tuo gan vajadzē̦tu drusku ieburnīt Wolm.]

Avots: ME II, 5

[ìedvestiês, leicht aufseufzen: viņš drusku iedvesās Ruj., Bers.]

Avots: ME II, 12

ìegrabinâtiês,

1) plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen mit etwas zu knistern:
pie sienas ārpusē vecis iegrabinājās Jaun. mežk. 21;

2) [mangelhaft erlernen]: daudz nu gan es nuo tām lietām nezinu; es tik tâ drusku e̦smu iegrabinājies Grünh. [iegrabinājies amatā Bauske.]

Avots: ME II, 17

[ìegramstît,

1) einharken:
iegram̃stît salmus paspārnē Ruj.;

2) zu harken anfangen:
tīrums palika iegramstīts Ruj.;

3) ein wenig worin zusammenraffen, - scharren:
iegr. zirgam auzas PS.;

4) ein wenig fressend zu sich nehmen:
guovis nuo rīta jau kuo iegramstījušas Lis. Refl. - tiês,

1) ein wenig (fr)essend zu sich nehmen:
viņš jau drusku iegramstījies Wolm., Bauske;

2) sich verwickeln in, sich einmischen in:
viņš ar tai lietā iegrastījies Jürg.;

3) sich oberflächlich einüben in:
viņš drusku iegramstījies vācu valuodā Wandsen.]

Avots: ME II, 17

‡ ìekluinît, eilig (eine flüssige Speise) essend zu sich nehmen Meselau: cik tad nu ieēdu, - tik drusku iekluinīju tā šķidruma. cūka ātri iekluinīja.

Avots: EH I, 520

[ìeknibinât,

1) einbröckeln:
iekn. maizi pienā Ruj.;

2) bröckelnd herstellen:
iekn. siênā caurumu Warkl.;

3) hier und da kneipend teilweise ausbröckeln
(tr.): maizes duoniņa ieknibināta Trik.;

4) leise kratzend hervorrufen:
ieknibināja nāsīs asinis Lis.;

5) essend ein wenig zu sich nehmen:
slimniekas tik drusku ieknibināja Laubt.]

Avots: ME II, 29

‡ ìeknuozât "ieēst" Gramsden (mit uõ ), Mesoten: zuosis drusku vien ieknuozāja.

Avots: EH I, 521

ìekramstît,

1): auch Adl., Druw., Fehsen, Geistershof, Grawendahl, Lis., Lös., Lubn., N.-Schwanb., Ramkau, Selsau, (mit am̃ ) Schibbenhof, (mit àm ² ) Mar.; (mit am̂ ² ) Peb., Zögenhof, (iekramstêt) Jāsmuiža: iekramstīju putras (kartupeļu) Mar. guovis nuo rīta iekramstīja zaļuo ābuoliņu Jāsmuiža. kuo nu viņš ēda! tik drusku iekramstīja Līvāni, Ruhental, Schibbenhof; ‡

2) "iekrāt, ievākt (krējumu)" (mit -êt ) Līvāni: iekramsteju putrai krējuma; einschöpfen
Vīpe: ie. taukus nuo putras katla; ‡

3) stibitzen
(mit am̃ ) Lems: kalps iekramstīja saimnieka labību; ‡

4) einen Hieb versetzen
Gramsden, (mit am̃ ) Frauenb.: ie. zirgam ar pātagas kātu; ‡

5) (mit dem Fingernagel) ein wenig einkratzen
Renzen. ‡ Refl. -tiês, sich räuspern Sessw.

Avots: EH I, 521

‡ I iekren̂celêtiês ² AP., Jürg., sich räuspern Laidsen, Meselau, N.-Peb., Ramkau, Renzen: lai meitene nesatrūktuos, viņš pie laika drusku iekrencelējās Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 37.

Avots: EH I, 522

ìekrist,

1) herein -, hineinfallen:
iekrist akā. [gribu drusku iekrist gultā (mich ins Bett legen); e̦smu tāds izguris Dond.];

2) in übertragener Bedeutung,

a) iekrist prātā, in den Sinn kommen:
Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. prātiņā man iekrita tautu meita zeltenīte BW. 11399;

b) iekritis valuodā, in die Rede fallen:
iebūvietis iekrita sievai valuodā Vēr. II, 1034;

c) iekrist neslavā, verrufen werden:
Kangars varēja pie ļaudīm neslavā iekrist Pumpurs Lāčplēsis 35;

3) einfallen:
iekritušas acis Etn. I, 51. iekrituši vaigi A. XI, 152;

4) sich treffen:
iekritis - ņemšu, neiekritīs - nav ne˙kas paspē̦lē̦ts Rīg. Av. šuodien mātei iekrita putras vārīšana A. XXI, 402. purvuos, kur vien viņam bija iekritis strādāt V. Eglītis Zilā cietumā 59. meita, kuŗai rītā iekrita gana diena MWM. XI, 129. man ceļš te iekrita MWM. 1896, S. 483. man atkal iekrīt gar kapiem braukt JK.

Avots: ME II, 30

‡ ìekruôstît, ein wenig herein-, hineinkramen, -laden Kalz. n. Pil. mat. 27, Bers.: viņš jau iekruostījis drusku siena savā šķūnī.

Avots: EH I, 523

‡ iekulˆkstît ² Dunika,

1) = iekul˜stît: drusku e̦sam iekulkstījuši nuo uotrās čupas;

2) (Flachs) schwingend hineingeraten machen:
spaļi iekulkstīti tīrajuos linuos.

Avots: EH I, 523

ìekust,

1) ein wenig müde werden:
viņš jau iekusis;

2) anfangen zu tauen, zu schmelzen:
sniegs jau drusku iekusis.

Avots: ME II, 32, 33

[ìelaizît,

1) leckend zu sich nehmen:
slimnieks ne˙kuo neē̦d, tik drusku ielaiza Nigr.;

2) zu lecken anfangen:
suns ielaizīja blūodu Dunika.] Refl. - tiês,

1) leckend ein wenig den Hunger stillen:
[viņš jau tur ielaizījies, tāpēc bruokasti neē̦d Salis. ielaizījies me̦dus Bauske.] muļķītis ieē̦d mazāk un atstāj bļuodā šiem ielaizīties LP. IV, 99;

2) sich einschmecken:
viņš me̦dus ielaizīcies grib vienmē̦r me̦dus. [iel. zagšanā, slinkumā Ruj.;

3) sich einschmeicheln
Ruj.]

Avots: ME II, 36

iẽme̦sls,

1) [bei Manz. Lett. ieme̦sla], der Einwurf, Einrede, Vorwand, Grund zu Reibungen:
strīdīgais kaimiņš iet visur tikai ieme̦sla me̦klē̦dams Adsel n. A. XII, 560. [Der Dat. ieme̦slam, iemeslims L., St. "vorwandsweise": iemeslims kuo sacīt St., etwas vorgeben];

2) [iemesle L. W. 1921, No 51, 4 ₃ ], Grund:
mātei būtu bijis diezgan ieme̦sla nuoraudzīties ar drusku greizsirdības uz kaimiņu A. XX, 10(c);

3) ein Zaubermittel, zum Schädigen wo hingeworfen
U.;

4) ein Traumbild
Ruj. n. U.

Avots: ME II, 44

ìeminêtiês, eine Bemerkung fallen lassen, erwähnen, sagen: saimnieks drusku ieminējās, ka būšuot jākrāj piens Kaudz. M. es cienīgtē̦vam par tevi ieminēšuos Kaudz. M. matruozim tuo kaut ar pušplē̦stu vārdu ieminēties Saul. Selten das Aktiv ìemenêt: iemini tikai:"gāle un liesmÄ Lautb.

Avots: ME II, 45

ìemizuôt, tr.,

1) ein wenig abrinden, abschälen, den Anfangen des Abschälens machen:
ābuolu;

2) väterlich züchtigen:
nerātnie bē̦rni drusku jāiemizuo.

Avots: ME II, 46

ìepelêt, intr., anschimmeln: maize iepelē̦jusi. drusku iepelējis piens A. XX, 644.

Avots: ME II, 50

ìepelnît, tr., ein wenig erarbeiten, erwerben: pilsē̦tā viņš iepelnījis drusku naudas. Refl. - tiês, für sich erwerben: pilsē̦tā var labi iepelnīties.

Avots: ME II, 50

ìepīkt, in Zorn geraten: ķēniņš par tuo vārdu iepīka LP. V, 273. atbraucu iepīkuse BW. 20774. puisis drusciņ iepīcis teica Dīc. I, 76. balss drusku kâ iepīkuse Upītis Nemiers 118. Refl. - tiês, in heftigen Zorn geraten: kungs jou vairāk iepīcies LP. VI, 273.

Avots: ME II, 51

iẽplakans [PS., C., Trik., ìeplakans Arrasch, iêplakans ² Salis, Ruj.], ein wenig abgeplattet: ieplakana duozīte Kaudz. M. Dunduri ir paprāvi, ieplakani Konv. ² 719. zeme abuos galuos ir drusku ieplakana Pūrs III, 124.

Avots: ME II, 51, 52

ìepūtinât,

1) Wasser sich ansammeln lassen (in der Stauung) [Sessw.], Spr.;

[2) = atpūtināt, sich erholen lassen:
drusku iepūtinās zirgus un tad brauksim tālāk Kokn.;

3) (ein Pferd daran) gewöhnen, dass man es zu bestimmten Zeiten oder an bestimmten Stellen sich erholen lässt
Nötk.].

Avots: ME II, 54

ìerèibt, sich berauschen, einen Strich anlegen, berauscht werden: viņš drusku iereibis Purap. Refl. - tiês, sich (tüchtig) berauschen: viņš bij iereibies nuo kāzu priekiem Kaudz. M.

Avots: ME II, 57

ìesā`ļš [Trik., Arrasch, Schujen], ein wenig salzig: piena garša drusku iesāļa.

Avots: ME II, 62

iẽsãnis [Trik.], iẽsãņis [Nigr.], iẽsãņu, [iẽsãņus Bauske], iesānus, iẽsãņi, iẽsãņš [C., iesāņš Lis., N. - Peb.], iesãniski Ahs., seitlich, etwas zur Seite: stāvēja iesānis Lautb. dejuotāji palika iesāņis MWM. XI, 177. tāļāk un drusku iesānus bij re̦dzams kruogs Kaudz. M. kāds balss tam iesāņš uzsauca.

Avots: ME II, 62

[ìešķiebt, ein wenig verziehen: muti tanī pusē drusku iešķiebdams Janš. DZimtene ² I, 301.

Avots: ME II, 77

ìeskur̃bt, ieskurbties Upīte Medn. laiki, sich einen Rausch anlegen: jūs sastapāt mani drusku ieskurbušu A. XXI, 475.

Avots: ME II, 66

ìesmakt,

1) heiser werden;

2) einen Stich bekommen;
beliebt das Part. iesmacis, heiser, einen Stich habend: Lata runā drusku iesmakušā balsī A. XX, 168. gaļa iesmakusi A. XII, 560.

Avots: ME II, 68

[ìesmidzinât, ein wenig herein -, hineinregnen: lietus iesmidzināja pa luogu istabā Jürg., Wolm. Refl. - tiês, ein wenig regnen: lietus drusku iesmidzinājās Wolm., Trik., Jürg.]

Avots: ME II, 68

ìetrunêt [Ruj., Warkh.], intr., anlaufen, morsch werden, anfangen zu verwittern, zu faulen: grīda, siêna ietrunējusi. dzīvuojamai ē̦kai bija apakšējie baļķi drusku ietrunējuši.

Avots: ME II, 83

ìežâvêt, tr.,

1) eintrocknen:
ar visu iežāvēšanu kustuonīšuos tuomēr atlikusi drusku valguma MWM. VI, 316. [ziemai augļus iežāvēt;

2) zu trocknen anfangen:
gaļa ir tikai iežāvē̦ta, bet nav vēl izžīvē̦ta Ruj.]

Avots: ME II, 93

izausît, flink machen, ermuntern: sliņķim iemeta drusku pa dibe̦nu, nuo kam palika kâ izausīts Druw.

Avots: ME I, 713

izkustêt, intr., sich von der Stelle bewegen, ausgehen: ne+kad un ne˙kur nee̦suot vajadzība jauniem cilvē̦kiem izkustēt A. XI, 54. maz cilvē̦ks izkust nuo mājas MWM. VIII, 592. Refl. - tiês,

1) sich von der Stelle bewegen:
visu ziemu tas nebij ne suoļa izkustējies Alm. tuo cilvē̦ks tâ pastrādā vairāk savas veselības pēc, lai dabūtu drusku izkustēties Druva II, 200;

2) sich langsam regen:
kamē̦r viņi izkustēsies, būs jau drīz vakars klāt;

3) sich zur Genüge bewegen:
e̦sam diezgan izkustējušies.

Avots: ME I, 757

izlaîst, tr.,

1) hinaus -, herauslassen:
māte mani neizlaida ne ganiņu pavadīt BW. 13454, 7. luopi nuo kūts izlaisti LP. VII, 318. jāme̦t cimdu pāris, lai attaisītu vārtus un izlaistu cauri BW. III, 1, 62 (hindurchlassen). Laimiņa pakaļ gāja plaši matus izlaiduse (lösen) BW. 1090. es būtu savus gaŗus matus pa vaiņagu izlaiduse 9987. ikrus izlaist, laichen. viņš grāmatas ne˙maz neizlaiž nuo ruokām, er kann sich von den Büchern gar nicht trennen. izlaist, oft mit dem Zusatz tautās od. pie vīra, verheiraten: māte, meitu izlaizdama. izlaist ļaudīs, unter die Meschen schicken, veröffentlichen: ap ziemas svē̦tkiem gribē̦tu grāmatiņu izlaist ļaudīs Kronw.;

2) hervorstrecken:
me̦lns šķielis izlaiž savu diņķi Tr. IV, 84. kaķis izlaiž nagus;

3) auslassen:
ne˙vienu aci adīklī; ne. vienu dienu, ne˙vienu stundu. svārki jāizlaiž; tie drusku par īsiem. izlaist savas dusmas, īgnumu, žulti pret kādu;

4) hervorbringen, von sich geben:
balsis izlaist ne˙maz Kaudz. M. viņa neizlaida ne vārda Latv. cilvē̦ki gan rejuot kâ suņi, gan izlaižuot citādas dzīvnieku skaņas JK. III, 3;

5) ausbreiten:
linus uz pļavas, sienu. siens bij izlaists uz apārda Kaudz. M.;

6) ergehen lassen, verbreiten:
kungs izlaidis tādu ziņu LP. IV, 57. kam, tautieti, slavu izlaidi BW. 8510. tu izlaidi valuodiņas. tie augstie padebeši izlaida pē̦rkuoņus Psalm 77, 18;

7) aushauchen, aufgeben:
garu, dzīvību: tas savu dzīvību (garu) izlaidis LP. VI, 118;

8) aufbieten:
viņš bija izlaidis beidzamuos spē̦kus A. XI, 7;

9) izlaist labi vieglus suoļus, schnell gehen, schnell einen Gang abmachen
Grünh.; izlaist riksi, einen kleinen Spaziergang machen;

10) izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen:
viņš nuo acīm mērķi neizlaiž Teod.;

11) verziehen, verwöhnen:
kādi izlaisti (ungezogen) bē̦rni! MWM. X, 866. tavu izlaist (unverschämt) muti! izlaista audzināšana K. Kundziņš. Refl. - tiês

1) sich auf eine Reise begeben
Spr., hinausfliegen: bites izlaidušās, die Bienen haben geschwärmt

2) unordentlich, nachlässig werden:
tu pa˙visam izlaidies;

3) sich hin -, ausstrecken:
viņš izlaidās piesaulītē visā savā gaŗumā Purap. es izlaiduos zālē gaŗšļaukus; izlaisties krê̦slā;

4) zunehmen, fett, dick werden:
guovs par daudz izlaidusies gaļā Niedra. viņš pārlieku izlaidies vē̦de̦rā, er hat einen gehörigen Schmerbauch bekommen;

5) izlaisties mutē, unverschämt, keck reden, schwatzen:
tas pa˙visam mutē izlaidies;

6) auslaufen, abfallen:
Baišleja ziemeļu pusē izlaižas klajā līdze̦numā.

Avots: ME I, 761

izmùrguôt, phantasierend, im Halbschlaf die Nacht verbringen: šis, visu nakti izmurguojis, ieduomājās drusku nuosnausties LP. IV, 25. gaŗa rudens nakts bija izmurguota AU.

Avots: ME I, 774

izņur̃dêt, tr.,

1) brummend, knurrend, murrend herauslocken, ablocken, bekommen:
izņurdēja atkal drusku naudas Vēr. I, 1160;

2) einen brummenden, knurrenden Laut von sich geben:
viņš izņurd atkal kaut kuo tādu neskaidru Vēr. II, 1293. Refl. - tiês, zur Genüge brummen, knurren, murren: vai nebūsi diezgan izņurdējies?

Avots: ME I, 777

izšķiebt, tr., schief machen: viņš izšķiebis lūpu, er macht ein schiefes Maul. Refl. - tiês, sich ausbeugen, ausweichen: sienas drusku izšķiebušās Kand., Siuxt. Subst. izšķiebums, schiefe Lage, Ausbeugung: jaunajā klētī jau ieradušies izšķiebumi.

Avots: ME I, 812

[izspîdêt, intr.,

1) herausleuchten:
nuo luoga izspīdēja gaismas PS. saule drusku izspīdēja nuo mākuoņiem;

2) zu leuchten aufhören:
zvaigzne izspīdējusi.]

Avots: ME I, 802

jũtis,

1) [jũtis Bauske, N. - Peb., jùtis C., Serben, Jürg., Trik., jûtis ² Ruj.,Salis], die Stelle, wo sich der Weg teilt, der Scheideweg, gew.
ceļa jūtis: zirgs bij jau jūtīs, kur viens ceļa zars gāja kalniņā, uotrs nuogriezās drusku uz leju Duomas II, 30. divu ieliņu jūtīs Sudr. E.; ceļa jūtīs heisst auch - unterwegs, auf dem Wege wohin, auf der Reise wohin begriffen: satiek tais pašās ceļa jūtīs lāci LP. VI, 260. nuo rīta ķēniņš argi juo agri ceļa jūtīs pie brūtes LP. IV, 127. braucam iepriekš paziņuot, ka mūsu ķēniņš ceļa jūtīs uz tejieni IV, 129;

2) gada jūtīs, beim Jahreswechsel
U.;

3) pašās jūtīs sievai bija nuo mājas iziet, im kritischen Moment, da eben die Niederkunft bevorstand, musste die Frau aus dem Hause gehen
U.;

4) jūtis, [jûtis ² Lautb.], die Gelenkstellen, wo zwei Knochen sich berühren
Biel.: apslapinā ir padusītes, un cirksnīšus (jūtītes), lai nejustu JK. VI, 20. [Nebst jūtavas und jaut (s. dies) zu ai. yūti-ḥ "Verbindung", yāuti "bindet an" u. a., s. Walde Wrtb. ² 393 unter jungo, Bugge KZ. XXXII, 22, Reichelt KZ. XXXIX, 46, Fick Wrtb. I ⁴ , 114.]

Avots: ME II, 123

[kaķuôtiês Dond. "blēņuoties, niekuoties, drusku kuo padarīt".]

Avots: ME II, 140

I kama, kams, gew. Pl. kami [Ruj.], eine Volksspeise: kamus Maz - Salacā pagatavuo tâ: sabeŗ auzas, miežus, drusku rudzu, zirņu un pupu ve̦rduošā ūdenī, mazu laiciņu pasautē, tad izbeŗ izlaidus uz palagiem un izliek saulītē, lai apžūst. tad iebeŗ karsti nuokurinātā krāsnī, kur tuos maisa, kamē̦r tie vairs neapde̦g, aiztaisa tad krāsni paliek auksta; pēc izgrābj, iztīra, samaļ miltuos, kuŗus vēl izsijā. miltus iemaisa skābā pienā un tūliņ ē̦d bez raudzēšanas Etn. I, 20. Dies so bereitete Mehl heisst in Rujen kammilti und die Speise kamputra; kama milti, Hafermehl Manz. Wohl aus estn. kama "Hafermehl, Mehl von geröstetem Getreide".

Avots: ME II, 148

[kãraste,

1) ein Leckermaul
Serben, Sermus;

2) die Begriede:
man uznākusi kāraste pēc me̦dus Trik., Bers. ieduod man drusku kārastēm Wolmarshof, Trik.; kārastēm dabūt Peb. n., U., einen Imbiss erhalten. Vgl. kãrestes; zu kãrs.]

Avots: ME II, 194

kãrestes, kãrastes, Pl., t., die Leckerheit, Begehrlichkeit nach etw. Leckerem: tur tik bija, kuo kārestes nuodzīt Serb., Mat. es dabūju jau kārestēm drusku zemeņu uogu, ich bekam schon etwas Erdbeeren zur Befriedigung meines Gelüstens Bers. es jau nuo tiem labumiem kārestēm vien dabūju Serb., Druw., Mat.

Avots: ME II, 195

ķeists,

1) befremdend, sonderlich Preekuln:
viņš prasīja, kas te par tādu ķeistu smaku e̦suot O. - Bartau LP. VI, 28. viņš drusku tāds ķeists Rutzau, Bers. [bē̦rni izvirtuši par tādiem ķeistiem, nevēkļiem un neattapīgiem Janš. Čāp. 14 ;

2) "ein prahlerischer Mensch"
Bers. Aus li. keĩstas "странный".]

Avots: ME II, 360

‡ klâšks (>ostle. kłošterys) Auleja, eine Schicht ("šķiedraina materiāla kārta"): pa kratam drusku linu, liekam pašukas klāškiem virsā (kuodeļu taisuot).

Avots: EH I, 612

klidzinât,

1): melderis (ar vēja dzirnavām) ar tagad drusku klidzina Renzen; langsam fahren
Renzen, Salis, Wolm.;

2): = kladzinât 2: es jau viņam gan klidzināju, lai tâ nedara Schwanb.;

3): schreien machen
- auch Oknist: k. bērnu; klappern machen auch Schujen.

Avots: EH I, 617

kņirkšêt, [kņirkstêt Wid.], knirschen, knistern (vom Eise) Zeif. III, 3, 163: [(le̦dus kņirkš tikai drusku Valdis Stubur. b. 225 Vgl. knirkšķêt, knirkstêt].

Avots: ME II, 253

II kužinât, tr.,

1) aufschütteln, leicht schütteln, aufrütteln, weicher machen:
[ugunskuru kužina, lai labāk de̦g. ja tik kužina, tad jau ar kas iznāk Wessen.] kužinu drusku manu gultas maisu; tik ciets tapis, ka vai sānus berž [Dunika], Stockm. n. Etn. II, 113; N. - Bartau n. Etn. I, 154. taisītājas tagad ņe̦mas labi kužināt (gultu) RKr. XVI, 176. [nekužināts stāv darbs Latg. 1.];

2) wühlen, auslesen, Essbares aussuchen:
paber cūkam časkas, lai viņas kužina Stockm. n. Etn. II, 113; [

3) auseinanderstreuen:
sūdus kužināt ārduot Für. I];

4) kitzeln:
kaut kas man kužina aiz apkakles Gr. - Sessau. kas tur man pie auss kužina Grünw. Refl. -tiês, wühlen: bē̦rni kužinājas pa sienu. vistas kužinājas smiltīs Oknist. [(zemnieks) jau sāk kužināties ap saviem pavasaŗa darba rīkiem Latg. 1922, VIII, 2.]

Avots: ME II, 331

laîst,

1): guovs nelaiž pienu (milcht nicht)
Frauenb. pamāte... laiž asaras (lässt Tränen rinnen) par savu nuogaisinātuo meitu Pas. V; 436. l. ar ķipi ūdeni "strauji liet" Seyershof. kad laiž alu, tad pave̦lk drusku sviķīti, un alus te̦k AP. spirktu (Spiritus) l., destillieren Diet. pienu l., Milch durch die Zentrifuge lassen Sonnaxt. kuokus (baļķus) l: (nuo kājas), Bäume fällen: skuju kuoki jālaiž jaunā mēnesī AP., KatrE., Ramkau, Saikava. laide egles sārtiem Warkl. kājas vaļā l., fliehen, schnell laufen Diet, l. grāmatu, einen Brief schicken Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt. tādus laide (schickte man) da muižai Kaltenbr. l. bļāvienu, schreien Sonnaxt: sveces l. (= liet) Bērzgale, Lubn, de̦sas (zarnas Bērzgale, Lubn., Mesoten) l. (reinigen) Erwalen, Siuxt. sìenu ārā l. (= izārdīt) Strasden. māte laidusi (= [iz]klājusi) linus Pas. X, 352 (ähnlich in AP., Frauenb., Iw.). tīklus l. (= mest) Kaugurciems, teibas mē̦dz ar tīkliem l. (auf eine bestirnmte Art und Weise fischen) Salis. zeķi l. (beim Stricken abnehrnen) Lös. īksis jālaiž ("jāada, nuoskaituot zināmu daudzumu adīkļa acu") Seyershof. (viesus) l. Wessen, (Gäste) begleiten: laidiet ("przygotujcie") man kulīti! man jāiet pa ceļu Zbior XVIII, 36i ; paldies devu Laimiņai, ka ļustīgu mani laide (geschalfen hat) Tdz. 35798. še viss kâ laists, lai varē̦tu labi izpeldēties Janš. Dzimtene I ² , 159;

2): l. kam ar kuoku Erlaa, Linden in Kurl. nezinu, kuo jums laida: akmeni vai zemes Frauenb.;

3): man sirds nelaiž tuo bē̦rnam darīt Salis;

4): zirgu juoņiem l. ("jagen")
Diet.;

5); es laižu, ich vermute, meine
N.-Autz n. BielU.; ‡

6) = laistiês 3, ņem̂t 4: laidēm i[r] aizgājām Kaltenbr. jī laide bēgt Pas. IV, 251; ‡

7) schmelzen
(tr.) Auleja: saule laiž sniegu. Refl. -tiês;

1): nelaižas klāt, nuostin dze̦n Auleja. jis nelaižas runāt (ist nicht zu sprechen)
Kaltenbr, vai šis būs l. (= laist, lai viņam ...) FBR. XI; 82. viņi laižas klāt (gestatten; dass man ihnen naht) Seyershof. meita ar viņu ne˙maz nelaidās (= neielaidās) Frauenb. meitas šaustas, ka nelaižas pie kunga ebenda. kalpi tais mājās ne˙maz nelaidās iekšā (verdingten sich nicht dahin) ebenda. viņš nu laižas ķēniņam pazīstams Pas. IX, 98;

2): saule laižas - auch Auleja. ne˙kur nedrīkst viens pats l., ka nekrīt Frauenb. ja vari, tad laidies pa tām peļķēm! ebenda. l. (sich auf den Weg begeben)
uz māju Kaltenbr. cikuos laidīsietēs uz balli? Sonnaxt. viņa laidās (= lēca) nuo ratu malas zemē Janš. Dzimtene I ² , 423. meitines ... laidēs (begaben sich) līdumā Pas. X, 66. tad visi laidēs un izgāja pa duravām IV, 285; sich mit der Herde wohin begeben Saikava: laidies tāļāk ar luopiem! Auleja; rodeln AP.: ar ragaviņām uz kalnu pruom, - tur viņi laidēs da vē̦lai naktij;

3): laižas braukt uz jiem Pas. XII, 375;

4): kad sāk l., dubļi da acīm AP. sniegs jau sāk saulē l. Seyershof. luogi laižas Mežamuiža (Grenzhof). siens pret vakaru laižas (wird weich und feucht)
Ramkau. tūska sāk l. (atslābt) Salis. bij briesmīgi satūkšis, nu sāk pamazām l. AP.;

5): jēriņš sāk l. Siuxt. sarkani l., rote Ruhr haben (aus einer Handschrift).
cauri l., Durchfall haben (aus einer Handschrift). dzinēji, mājā putru iestrē̦buši un saskrējušies, laidās vē̦de̦riem K. Jürgens Mana vect. nostāsti 128; ‡

6) nachlassen, nachgeben:
dē̦ls nelaidies, kamē̦r mežsargs atdevis ar Pas. V, 31; ‡

7) entstehen; sich einfinden:
guovīm kaklā vairāk laižas utis; tārpi tur nelaižas iekšā Iw, kāpuosti grib re̦tāk augt, lai tiem galviņa var l. Seyershof; ‡

8) keimen:
auzas vēl ne˙maz nav laidušās Seyershof. ‡ Subst. laîšanâs, das Fliegen: teikas par... e̦ze̦ru laišanuos A. Melnalksnis Mazsalaca 55. uz laišanuos Kalz. n. BielU., im Scheiden. Wurzelverwandt ist nach M. E. Schmidt KZ. LV1I, 34 f. auch alb. l`ir (< *leidros) "schlaff".

Avots: EH I, 714, 715

[lāpseniski od. lāpsaniski "me̦tuot vienu kāju uotrai it kâ drusku pāri un priekšā (labuo mazliet uz kreisuo, un kreisuo uz labuo)": me̦zdams kājas lāpseniski vienu aiz uotras, priekšnieks pagājās... tiem pretī Kaudz. M. Latv. Vēstn. 1922, № 95.]

Avots: ME II, 440

I lèins PS., [Trik., leĩns Ruj., N. - Peb., lèins ² Lis., Mar.], schiefbeinig, auswärts gedreht [Schrunden, O. - Bartau, Doblen, Bauske, Laud., Sessw., Fest., N. - Schwanb., Bers., Lis.]: uz āru ar pirkstiem izgrieztas kājas sauc par leinām [leiņām (?) nach U. unter kleins] kājām Etn. IV, 3, [Brucken]. tas jau mūsu jaunais svainis leinajām kājiņām BW. 30580 var. (aus Tirsen). viņam kājās tik leinas, ka cūka var cauri skriet N. - Peb.] viņš kājas lika tâ drusku leini Saul.; [leĩns "lahm" Sermus; leins "krumm, schwach (von Beinem)" Nötk. In livischem Munde aus kleins (s. dies) entstanden? Oder aber (dem li. leĩnas "biegsam, schwach" entsprechend, vgl. le. liels) in der Bed. durch kleins beeinflusst?].

Avots: ME II, 446

lèkme,

1) der Anfall, die Anwandlung
Smilt.: atkal kle̦pus lēkmē viņa apstājās uz brīdi Latv.; krampju lēkmes Druva I, 965; traukma, triekas lēkme MWM. IX, 798, Stari III, 83; nespē̦ka, sajūsmības lēkme Druva II, 194; MWM. VIII, 458. pe̦rsuonām, kas paduodas slimības lēkmēm Konv. ² 743. kad lēkme drusku bij pārgājuse Vēr. II, 438. kad krītamā kaite uznāk, tad jādzer, lāča žults; bet šīs zāles de̦ruot tikai pēc pirmās, un ja daudz, pēc uotras lēkmes Etn. IV, 115. lēkmēm, zeitweise, zuweilen: tikai agrā bērnībā man uznāca kaut kas līdzīgs tagadējam stāvuoklim, bet ir tad lēkmēm, bet ne tâ, kâ tagad, pastāvīgi Skalbe;

2) der Unglücksfall, die Krankheit:
mantas izdalītājs, kas neizpildīja taisni nuoteikumus, tika pieme̦klē̦ts lēkmēm BW. III, 3, S. 864. dievs tuo zina, vai nuo tiem pašiem mērnieku laikiem kâ lēkme le̦cas kaudz. M. sasirga ar lēkmi, kas līdzinājas krītamai kaitei MWM. IX, 68. Zu lēkt.

Avots: ME II, 457

‡ lîkans ² AP., ein wenig krumm: tīri laba balka, tik drusku līkana Heidenfeld; lìkana ² ("?") izkapts Heidenfeld; iet saliecies gluži l. AP. lìkans ² "?" Zvirgzdine n. FBR. X, 28; līkani (mit ā zu lesen?) "āža kuoki" BielU. (vgl. lìkãns 4); pajem tu visus divpadsmit ērzeļus; sēsties līkonam (mit o = uo < ā? vgl. lìkãns) mugurā (viens ērzelis bija līku muguru)! Pas. VI, 467 (aus Domopol).

Avots: EH I, 748

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 ^1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. ² 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469

līpinât,

1) kleben machen, (die Augen) schliessen:
miegs acis līpina AP., LP. I, 63, IV, 112. bet pret pusnakti nevar vairs paciest, cik saldi acis līpina LP. IV, 59. lîpinât ² Ruj., ankleben (tr.);

2) intr., mit kleinen Schritten laufen
Mar.; sich langsam vorwärtsbewegen, kriechen: pa matiem utis līpina Druw. n. Etn. II, 161;

3) kreichen, flackern, flimmern, glimmen:
uguntiņa drusku vien līpināja Lubn. [skalu liesmiņa līpināja uz dzišanu Fest.] zila liesmiņa līpina virs uoglēm Balss. pret saulīti ezeriņi līpināt līpināja BW. 21018;

4) flackern machen, flackern, flimmern lassen:
svecīte tik tik līpināja savu liesmiņu Niedra; [die tränenschweren Augenlider bewegen (wie beim Weinen) Fest.; blinzeln: acis vien lìpināja Austriņš M. Z. 51; Vērpetē 20]. Refl. -tiês,

1) [steigen?]:
dvaša pildīja izkuoptuo dārzu un līpinājās uz augšu Egl.;

2) [lĩpinâtiês], sich um eines Vorteils willen kriechersch anschmiegen
[Bers.]: Vidzemes muižnieki sāka līpināties ap puoļu pāniem Niedra;

3) [lîpinâtiês Drosth., lìpinâtiês Jürg., N. - Peb.], flackern, flimmern:
ciemu luoguos raudulīgi skala uguns līpinās A. XVI, 725. uguns liesmas līpinās C. vai redz[i], kâ zibins līpinās? Plūd. Rakst. I, 56. [Zu lipt?]

Avots: ME II, 489, 490

mãjvìeta od. mãjas vìeta, die Herberge, in die man einkehrt, das Obdauch; mājvietu ņemt, einkehren, Herberge nehmen: ik+viens še zin savu mājvietu. mēs drusku iekuodām mājvietā Stari II, 171.

Avots: ME II, 578, 579

màkt, -cu, tr., befallen, überfallen, bedrängen, drücken, plagen, quälen, bewältigen: lietuvē̦ns, slāpes, grēmens, kle̦pus viņu māc. drusku vājums kājas māc LP. V, 335. mani sāk jau mākt drusku bailes VII, 125. tie māks cilvē̦kus nuost pašā dienas laikā Kaudz. M. lai jājuot uz tuo un tuo vietu ve̦lnu mākt LP. IV, 19. Refl. -tiês,

1) sich aufdrängen, mit dem Zusatz
virsū: viņš mācas man virsū kâ nelabais od. kâ lietuve̦'ns;

2) sich bewölken:
nu˙pat stipri mācas Saul. laiks, debess mācas, es zieht ein Regenwetter auf. jau mācas veča vaigs. [màkt vielleicht zu slav. mačьkati "kneten, pressen, drücken", s. Berneker Wrtb. II, 2 und Walde Wrtb. ² 451; màktiês

2 vielleicht zu makņa (s. dies), čech. mákati "nässen",
la. mācerāre "wässern" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 8 und 70 und Patersson Zur Kenntnis 13 f.]

Avots: ME II, 580

‡ malāk, Adv., Komparativform, mehr seitwärts: atstājies m˙! neliem ze̦m ruoku! Auleja. vis m. skrien ebenda drusku m., īsti pie tilta nedaiet Kaltenbr.

Avots: EH I, 780

màlds,

1) auch maldus, der Irrtum, die Irrung, das Irrsal:
tu manas laîmes malds! Latv. mēs maldā zuduši GL. kas cenšas, tas ar pazīst maldu Asp. vē̦ls, maldū aizgājis saules stars MWM. VIII, 823. Häufiger der Plur. maldi, maldes Seib.: pie maldiem jājauc drusku patiesa Rainis. nesuodi mani tik bargi par maniem maldiem! A. XVI, 492. maldu ceļš, gaita, der Irrweg, Irrgang: kad beigta būs reiz mana maldu gaita? A. XX, 779;

2) ein irreführender
Mensch, Geist Aps.

Avots: ME II, 557

mìegaîns, schläfrig, verschlafen, voller schlaf: kas šai dienā guļuot, e̦suot visu gadu miegains Etn. IV, 89. brūte ieslacīja drusku alus brūtgānam acīs, lai nee̦suot miegains BW. III, 1, 54. dzied miegainuo šūpļa dziesmu RKr. II, 120.

Avots: ME II, 650

‡ mikņîtiês, -ījuos "aizmesties, aizķerties" Lubn.: kad tik drusku mikņājas, tūliņ kâ guns pakulās!

Avots: EH I, 813

nežir̃gts, nicht frisch, nicht munter, welk, schaff: jauns cilvē̦ks ar tīru, tikai drusku nežrgtu seju Saul.

Avots: ME II, 742

nùobâzt, tr.,

1) vollstopfen:
nuobāzām šķūni pilnu ar sienu;

2) abstofen: siena maiss par cietu nuobāzts; nuobāzi nuo tā drusku!

3) verlegen
[L.]: e̦smu atslē̦gu kaut kur nuobāzusi Blaum. Refl. - tiês sich vollpfrofen, vollstopfen: viņš nuobāzies visas kabatas ar ābuoliem.

Avots: ME II, 760

nùočabinât,

1) fakt. zu nùočabêt, rascheln, rauschen machen:
tur te̦ku salmiņus nuočabināt; [leichthin auf etwas Weiches schlagen: par kūlējiem, kas viegli situši spriguļus, saka, ka tie jau tikai nuočabinājuši vien Grünwald];

2) ableiern [undeutlich aussprechen
Preekuln, MSil.]: viņš tuo priekšā lasīdams bija nuočabinājis A. XII, 108;

3) pē˙da gan tâ nuočabināja R. Sk. 1 I, 140;

[4) eine Zeitlang rascheln od. rauschen:
lietus drusku nuočabināja pa lapām un aprima Serben, Ermes, Lemsal, Mar., Naud., Lennew., Jürg.;

5) "trödeln"
N. - Peb.; so auch reflexiv: viņš jau tur visu dienu nuočabinājās N. - Peb.;

6) "(etwas Geringes) wegstibitzen od. oberflächich (etwas) vollziehen"
Kurs., Vank.;

8) "ebnen, glätten":
nuočabini nu tuo kaudzes galu! Ermes, Nötk., Neu - Wohlfahrt; n. gultu("kārtīgi uzklāt") Serben, Sessw., Mar.; scherzweize abstreicheln" Ipiķi;

9) "viegli padarīt" Neu - Wohlfahrt; "ātri un klusi padarīt" neu - bilskenshof;

10) leichthin abtasten:
visus salmus nuočabināju, bet nazi neatradu Plm.;

11) n .(= apklusinât) runas Grünh.;

12) "mit weichem Schuhwerk still, schnell und mit kleinen Schritten hingehen"
Sessw.]

Avots: ME II, 769

[nuõceļš, Adv., abwegs, abseits: es mežā drusku nuogāju nuoceļš un nemanuot apmadījuos Jürg., Bers. AR., Serben, Praulen, Sermus.]

Avots: ME II, 767

[nuõdêt "drusku ieêst(?) Wain.]

Avots: ME II, 774

nùodrukš(ķ)inât Bers., tr., abstossen, ablösen: zē̦ns, uogli nuodrukšķinājis, paceļ skalu Vīt.; kuokam mizu drusku nuodrukšķināja, bet jau tīri nenuomizuoja Etn. III, 162; [hier dafür auch nùodrušķinât].

Avots: ME II, 777

nùodrukš(ķ)inât Bers., tr., abstossen, ablösen: zē̦ns, uogli nuodrukšķinājis, paceļ skalu Vīt.; kuokam mizu drusku nuodrukšķināja, bet jau tīri nenuomizuoja Etn. III, 162; [hier dafür auch nùodrušķinât].

Avots: ME II, 777

nùogrìmt, intr., unter-, hinab-, her-, absinken, untergehen, sich versenken: nenuogrimu, nenuoslīku BW. 9269. drusku viņa nuogrima duomās JR. V, 82. saulīte taisās nuogrimt slaikuo egļu galuotnēs Purap.

Avots: ME II, 786

nùogur̃dinât, nùogurinât, fakt., ermüden: ceļuošana pa dzelzceļu mani drusku nuogurdina Vēr. II, 295. [nuogurināja... Jūdu ļaužu ruokas Glück Ersa 4, 4.]

Avots: ME II, 789

nùoklizmêtiês, fehlgehen, misslingen: sējējam gan e̦suot drusku nuoklizmējies LP.

Avots: ME II, 798

nùokrist li. nukrīsti] intr.,

1) abfallen:
Sprw. nuokrist kâ nuo plaukta, wie aus den Wolken fallen. ir putniem nuokrīt spalva. man nuokrīt kâ zvīņi nuo acīm. nuokritīsim drusku uz acs, wollen wir uns hinlegen! nuokrītama indeve, die Fallsucht;

[2) heiser werden
Bers., Bauske: aiz lielas kliegšanas nuokrita kakls (jeb balss) Wessen.] Refl. -tiês, fallen, abnehmen: ūdens bij drusku nokrities A. XIX, 28. biedru skaits stipri nuokrities Apsk. karafe nuokritusēs pāri pusei Upītis Sieviete 21.

Avots: ME II, 802

nùoliêt [li. nulíeti], tr.,

1) abgiessen:
viņš nuolēja nuo gluži pilnas pudeles drusku alus Blaum.;

[2) begiessen
Salis: puķes. Refl. - tiês, sich begiessen: n. gluži slapjš ar skābputru].

Avots: ME II, 813

‡ nùomir̂gât Erlaa, fein abregnen: drusku nuomirgāja lietiņš.

Avots: EH II, 69

nùoņir̂kstêt, nùoņir̂kšķêt, nùoņir̂kšêt, intr., eine Weile knirschen, knacken: iedūra vardei nūjas galu mugurā; tikai drusku nuoņirkstēja Duomas I, 451. viņš atgāzās sparīgi krē̦slā, ka nuoņirkšķēja vien A. XVI, 1076.

Avots: ME II, 826

nùoraîzêt,

1) betrüben, abhärmen:
viņš pagrieza savu nuoraizē̦tuo vaigu pret luogu; mēs savu sienu e̦sam nuoraizējuši, wir haben unser Heu mit viel Sorge und Mühe zusammenbekommen U. Refl. -tiês, sich abhärmen: viņš kâ drusku nuoraizējies raudzījās pa luogu dārzā A. XX, 930.

Avots: ME II, 836

nùorasuôt, intr., betauen, mit Tau benetztwerden, beschlagen, beschwitzen: visi krūmi nuorasuoja BW. 2258. luogi nuorasuojuši. [piere... bija drusku nuorasuojusi Kr. Barona atmiņas 52.]

Avots: ME II, 837

nùoraûdât,

1) intr., weinen (längere Zeit):
cik vējiņš paluocīja, tik es gauži nuoraudāju BW. 9318;

2) tr., od. mit Präp.
pēc, beweinen: visu mūžu nuoraudāju vienas dienas gājumiņu BW. 15687, 8. visi krūmi, žagariņi mani gauži nuoraudāja 760. daža meita nuoraudāja savu zīļu vaiņadziņu RKr. XVI, 225. vainadziņu nuoraudāju kâ pēc tē̦va, māmulītes BW.24593, 1. pēc manim nuoraudāja 13256;

3) ab-, verweinen:
bāli vaigi nuoraudāti BW. 4519. balti vaigi asarām nuoraudāti 15686. nākuši turp nuoraudātām acīm Pav. cita (diena) ē̦sta, cita dze̦rta, cita gauži nuoraudāta 9173; asaras nuoraudāt, Tränen vergiessen: nebij grē̦ks nuoraudāt kādu asaru Lapsk. Refl. -tiês,

1) sich abweinen:
var˙būt tu tikai drusku bālāka, nuoraudājusēs Vēr. II, 145;

[2) beschwitzen:
luogi nuoraudājušies Ronneb., Smilt., Trik.].

Avots: ME II, 837

nùose̦buôt, auch nùosebt Ahs., gew. refl. nùose̦buôtiês, sich verspäten: nuose̦buši un kruogū nuokavējušies tirdzenieki Janš. labāk es drusku uzgaidu nekâ nuose̦buojuos Purap, es nuosebu un atnācu par vē̦lu pie darba Ahs.

Avots: ME II, 844

‡ nuosmĩlât Dunika, = ‡ nùosmiģelêt: uz vakaru drusku nuosmīlāja.

Avots: EH II, 88

nùovil˜cinât, tr., verzögern, in die Länge ziehen: darbu, laiku. mēģināt tuo lietu vēl drusku nuovilcināt RA. Refl. -tiês, sich verzögern, sich in die Länge ziehen: lieta pār˙lieku nuovilcinājusies. - Subst. nùovil˜cinãjums, die Verzögerung; -nuovil˜cinâšana, das Verzögern; nùovilcinâšanâs, das Sichverzögern; nùovil˜cinâtãjs, wer verzögert, in die Länge zieht.

Avots: ME II, 886

[nùovirmuôt,

1) ein wenig sprudeln od. brodeln:
viegli vilnīši nuovir̂muo ² (Bauske) uz visām pusēm J. Krūminš Uciņa brīnumdienās 67. ūdens drusku nuovirmuoja, bet palika neuzvārījies Dickeln, Lennew., Grünwald;

2) "nuozibêt" Mitau, ("mit ir̃") Autz, Grünh.;

3) "nuokustêtiês" Kursiten; vom Luftvibrieren an einem heissen Tag
(mit "ir̃") Widdrisch.]

Avots: ME II, 887

nùozilêt, intr., blau werden: kad paņēma tautu meitu, kâ vārniņa nuozilēja BW. 16003, 2. drusku nuoliesējis un nuozilējis AU. debess nuozilējuse, būs lietus Ahs.

Avots: ME II, 890

paãrstêt, tr., ein wenig heilen, kurieren: ātri mani paārstē Druva I, 202. Refl. -tiês, sich ein wenig kurieren, sich ausflicken: viņš drusku paārstējās un stājās atkal pie darba.

Avots: ME III, 5

paar̂t(iês) [li. paárti "unterpflügen"], ein wenig pflügen: paari drusku manā vietā! e̦smu nuoguris, ka vairs nevaru paart.

Avots: ME III, 4

paar̂t(iês) [li. paárti "unterpflügen"], ein wenig pflügen: paari drusku manā vietā! e̦smu nuoguris, ka vairs nevaru paart.

Avots: ME III, 4

‡ paaũšuôtiês, = paaũšâtiês: drusku ... paaušuojušās ar citiem Janš. Dzimtene V, 52.

Avots: EH II, 119

[paāzêt, ein wenig foppen, aufziehen: puisis saimnieku drusku paāzēja Bauske. Refl. -tiês, einander ein wenig foppen]

Avots: ME III, 5

pabadinât, tr., etwas hungern lassen: kas par nelaimi, kad tevi drusku pabadina! Refl. -tiês [od. pabaduôtiês Bers.], ein wenig hungern.

Avots: ME III, 5

pabagâts, ziemlich reich: jau es re̦dzu, bāleliņ, ka tu drusku pabagāts BW. 20427.

Avots: ME III, 5

pabakstît, tr., intr., ein wenig stochern: viņš drusku pabakstīja pa pīpi Blaum. [Refl. -tiês,

1) ein wenig (zum Zeitvertreib) stechen, stochern:
p. pastalas Drosth.;

2) einander ein wenig stossen:
zē̦ni savā starpā drusku pabakstījās Bauske;

3) ein wenig tändeln:
es šuodien pā māju tâ˙pat pabakstījuos, bet ne˙kā liela nepadarīju Salis, Nitau, Wolmarshof. zē̦ns gar žagaru čupu pabakstijās, bet ne˙kā daudz nesacirta Nigr.]

Avots: ME III, 5, 6

pabàudît, tr.,

1) etwas geniessen, schmecken, nippen, versuchen:
jaunais pāris tikai drusku pabaudīja (brandvīnu) BW. III, 1, 99. pabaud[i] nu, dē̦ls, kâ tur tev patiksies! Mag. III, 1, 110 vai tu arī negribi ve̦lna ilksis parbaudīt? LP. IV, 138;

[2) = pãrbaudīt bei Glück I Mos. 22, l, Richter 7, 11].

Avots: ME III, 6

‡ pabidzît,

1) "pabakstīt" Smilt.: pabidzi jel viņu drusku!

2) = pastumt: p. kuo uz priekšu C., Heidenfeld, Lubn., Prl., Schwitten.

Avots: EH II, 120

pabizuôt(iês), pabižuôt Blaum., ein wenig umherlaufen: lai viņš drusku pabizuo(jas).

Avots: ME III, 8

pabizuôt(iês), pabižuôt Blaum., ein wenig umherlaufen: lai viņš drusku pabizuo(jas).

Avots: ME III, 8

‡ pablan̂cît ² Orellen, schüttelnd (ein Gefäss) ein wenig spülen: tā glāze nav tīra: vajadzēs drusku p.

Avots: EH II, 121

pablūkšinât, Lärm im Wasser machen: pablūkšinu drusku ar že̦bē̦rklu Jauns.

Avots: ME III, 9

‡ pabor̃žât Seyershof "pavirši pamazgāt, paburzīt^: p. kre̦klu lai tiek drusku baltāks.

Avots: EH II, 121

‡ pabraũkât Siuxt u. a., ein wenig fahren: kad zirgs jau triju gadu, tad tuo iejūdz un drusku pabraukā.

Avots: EH II, 122

pačaluôt, intr., tr., ein wenig schwatzen, murmeln Ahs.: gribu ar tevi drusku pačaluot. Subst. pačaluõjums, das Geschwätz: nevaram ielaisties katra pačaluojuma sīkākā kritikā Latv.

Avots: ME III, 13

pačam̃dît, tr., intr., ein wenig tasten, betasten, auf den Zahn fühlen, greifen: cisas, salmus. grib kundziņu drusku pačamdīt Aps. reiz pa reizei viņš pačamdīja kabatā A. XI, 28. pačamdīja pa māisiem Vēr. I, 1391. Refl. -tiês, ein wenig nach etwas tasten, greifen, tastend suchen: vecītis pačāmdījās pa kabatām R. Sk. II, 139.

Avots: ME III, 13

pacãpât, sehr langsam gehen: vecītis tikai drusku var pacāpāt Dond.

Avots: ME III, 11

[pacieptiês, ein wenig piepen: cāļi drusku paciepās un atkal apklusa.]

Avots: ME III, 13

[pačīgât(iês), ein wenig fiedein: drusku pačīgāt Lis.]

Avots: ME III, 14

[pačīgât(iês), ein wenig fiedein: drusku pačīgāt Lis.]

Avots: ME III, 14

[pacipt Dond. n. FBR. VI, 67, = aizķertiês I: es drusku pacipu.]

Avots: ME III, 12

pačunčinât, Intr., tr.,

1) in kleinem Trott fahren, reiten:
nevarēja ne pačunčināt LP. V, 318. varēja drusku pačunčināt rikšus Janš. [Bārenīte 52];

2) ein wenig schaukeln:
mazais jāpačunčina B.Vēstn.

Avots: ME III, 14

‡ pačūpstinât, pačūpstît, ein wenig čūpstinât resp. čūpstît: duod man kuo saldu drusku p˙!

Avots: EH II, 125

‡ I padâbt C., ein wenig schlagen: vajadzeja arī viņu drusku p.

Avots: EH II, 126

[padamalêtiês, "padauzīties, paspēlēties": bē̦rniem atļāva drusku padamalēties Libau.]

Avots: ME III, 15

‡ padãrdêt Dunika, ein wenig od. eine Weile dārdêt: pē̦rkuons drusku padārdēja, bet virsū neuznāca.

Avots: EH II, 126

[padegt (li. padègti), eine Weile brennen (intr.): malka drusku padega un apdzisa. krāsns jau bija labi pade̦gusi od. (reflexiv) pade̦gusies. padedzis "etwas verbrannt" Für. I.]

Avots: ME III, 16

[padrāzns "drusku%20palaidn%C4%ABgs">drusku palaidnīgs" AP.]

Avots: ME III, 18

padusêt, intr., ein wenig ruhen, schlafen: liek man drusku padusēt BW. 13250, 2. lai nāk pate ne̦sātāja diendusīti padusēt 13595, 9. Refl. -tiês, ein wenig gemütlich ruhen, schlafen: gribu drusku padusēties.

Avots: ME III, 19

[II padziêdinât, padziedêt Salis, eine Weile kurieren, heilen (tr.): vaina drusku padziedināta, bet nav izdziedināta.]

Avots: ME III, 23

[paecêt, ein wenig, eine Weile eggen: p. līdz bruokastam. Refl. -tiês,

1) eine Weile zu seinem Vergnügen eggen:
duod man drusku p˙!

2) = paplūkties: gaiļi atkal grib p.]

Avots: ME III, 23

pagàidît, tr., ein wenig warten: pagaidi, kamē̦r es atnākšu! lika drusku (drusciņ) pagaidīt, nichts davon, daraus wird nichfs. gaidi, gaidi, tu, tautieti, kâ gaidījis, vēl pagaidi! BW. 7621. Refl. - tiês, ein wenig warten: pagaidies, vīra māte, kad es sākšu gruozīties! BW. 23375, 4; 23218. [pagaidies še pie vārtiem! Pas. III, 229.]

Avots: ME III, 26

pagavêt, auch refl. -tiês, ein wenig fasten: drusku pagavēties veselībai nav kaitīgi.

Avots: ME III, 28

[pagavilêt(iês), ein wenig jodeln: ej nu, drusku pagavilē!]

Avots: ME III, 28

[pagavilêt(iês), ein wenig jodeln: ej nu, drusku pagavilē!]

Avots: ME III, 28

‡ paģeņģeŗuôt, = ‡ paģèņģerêt (?): kungi drusku paģeņģeŗuodami staigāja Kaudz. Izjurieši 290.

Avots: EH II, 136

I paģẽrêt, [paģẽ̦ru C., Schujen, Jürg., N.-Peb., Kl., Selg., paģēru Wolm., PS., Salis, Widdrisch, Bers., Lis., Kreuzb., Dond., Gr. - Essern, Wandsen, Behnen, Warkl., prt. paģērẽju], tr., begehren (hieraus ümgebildet), verlangen: vinš nuo manis paģēr 100 rubļu.

II paģẽrêt, ein wenig gerben, fig. prügeln:
viņam vajaga tikai drusku ādu paģērēt.

Avots: ME III, 33

paglũnêt, intr., ein wenig lauern, äugeln: drusku jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33.

Avots: ME III, 30

[pagrābât, ein wenig grãbât: p. drusku sìena.]

Avots: ME III, 30

pagrandît: p. ābeli N.-Peb. pagràndi drusku tuo šūpuli! AP. meita drusku pagrandīja katlu Dunika.

Avots: EH II, 134

‡ pagraust, ein wenig od. eine Weile donnern: nuomalē drusku pagrauda Dunika, Heidenfeld.

Avots: EH II, 134

[pagrebinât od. pagrebt, ein wenig greb(inā)t: karuoti dziļāku pagrebināt N.-Peb. oder pagrebt Widdrisch. drusku pagrebināt kāli Lis.]

Avots: ME III, 30

[pagriêzt (li. pagriežti),

1) schneiden (nach Verben des Könnens):
ar neasu nazi nevar pagriezt;

2) ein wenig schneiden
(perfektiv): p. urbulim galu tievāku. Refl. -tiês,

1) eine Weile zu seinem Vergnügen schneiden:
duod puikam nazi drusku pagriezties!

2) unabsichtlich geschnitten werden
(perfektiv): caurums pagriezās drusku lielāks Lis.]

Avots: ME III, 31

[pagrust, pagruzdêt, ein wenig schwelen od. glimmen: drusku vēl pagruzdēs un apdzisīs.]

Avots: ME III, 31

pagulêt, intr., eine Zeitlang schlafen, liegen: kamē̦r princis padzīvuojas, kuopēja atkal paguļ LP. I, 101. licies pagulēt. Refl. -tiês, eine Zeitlang gemütlich schlafen: lai vēl drusku paguļas Por. viņš varēja ilgāk pagulēties Vīt.

Avots: ME III, 32

pagùmdît, tr., etwas antreiben, anspornen: vai gausuos jaunekļus nevajadzē̦tu drusku pagumdīt? Latv.

Avots: ME III, 32

[pa-îbtiês ² , die Lippen zum Lächeln verziehen Salisb.: šī tâ kâ drusku paībās.]

Avots: ME III, 35

[pa-îgt, etwas verdriesslich od. mürrisch werden: drusku paīga, bet ne˙kā neteica.]

Avots: ME III, 35

‡ pajakarêt, ein wenig (durcheinander) wühlen: kad ābuoliņš ir drusku pakaltis, tad viņu vēl ar grābeķkātu pajakarē AP. meklē, pajakarē pa alām un pacerēm Veselis Daugava 1934, S. 596.

Avots: EH II, 137

[pakàltêt, ein wenig trocknen (tr.): vēl drusku p. sienu.]

Avots: ME III, 38

[II pakarcinât Gr.-Buschhof, pakarcinêt Warkh., ein wenig gackern: vista vēl drusku pakarcināja.]

Avots: ME III, 41

pakar̂st: dzelzis (kalēja ēzē) ir jau drusku pakarsis Dunika.

Avots: EH II, 141

[pakar̂st, ein wenig heiss werden: lai ūdens vēl drusku pakarst!]

Avots: ME III, 41

[pakā`rst,

1) eine Weile
kā`rst I 1: drusku pakārst vilnu;

2) kämmeln (nach Ausdrücken des Könnens):
nevar pakārst.]

Avots: ME III, 44

pakast,

1): auch Dunika, Rutzau; ‡

3) ein wenig graben:
drusku ar ruokām pakasa Pas. XV, 59. pakaš zemi 257.

Avots: EH II, 141

pakavêt, tr.,

1) vertreiben, verkürzen:
laiku;

2) eine Weile aufhalten:
tā trešā aiztecēja svešus ļaudis pakavēt (Var.: aizkavēt) BW. 14368, 2. nav neviena, kas viņa ruoku varē̦tu pakavēt Dan. 4, 32. [nepakavē man jājuot Glück II Kön. 4, 24.] Refl. -tiês, eine Zeitlang verweilen, sich aufhalten: lūdzams pakavējies drusku! Richter, 13, 15. Stenders gāja Vāczemē skuolā, tādēļ mums tur vairāk jāpakavējas Kundz.

Avots: ME III, 42

[paķērinâtiês Dond., ein wenig a1bern, scherzen: es tik drusku pa,kērinājuos, vairāk ne˙kā nebija.]

Avots: ME III, 53

paķèzît, tr., ein wenig beschmutzen, verpfuschen: skruoderis drusku paķēzījis mēteli Druva II, 29.

Avots: ME III, 53

pakļũt [li. pakliúti], intr., geraten, kommen: viņš pakļuva zem riteņa. mūsu pulki pakļuvuši drusku uz priekšu.

Avots: ME III, 46

‡ paknikšķinât, ein wenig knikšķinât 2: puisim knipšķi paknikšķini! Tdz. 52571. pirkstam kaulus p. Allend., Trik. Refl. -tiês, ein wenig knikšķinât 1 Trik.: kalējs duomā tikai drusku p. un grib, lai mašīna jau iet.

Avots: EH II, 143

[pakrāpt,

1) ein wenig betrügen:
čigāns pakrāpa vienu, pakrāpa uotru un tika pie maizes Nigr. tad viņš tuomē̦r tevi būtu drusku pakrāpis! Lis.;

2) trügerisch ein wenig locken:
pakrāpa sev zē̦nu drusku tuvāk Dond.]

Avots: ME III, 48

[pakrât, ein wenig sparen: viņš katru mēnesi drusku pakrāj Nigr.]

Avots: ME III, 48

[pakunkstêt(iês), ein wenig stöhnen: slimais pakunkstēja, drusku pakunkstējās Lis.]

Avots: ME III, 51

[pakunkstêt(iês), ein wenig stöhnen: slimais pakunkstēja, drusku pakunkstējās Lis.]

Avots: ME III, 51

[pakutêt, ein wenig jucken: vâts drusku pakutēja.]

Avots: ME III, 51

pakužinât,

1): auch Kaltenbr. ("drusku kaut kā aizkart");

2): auch Gr.-Buschh., Rutzau, Sonnaxt. ‡ Refl. -tiês, ein wenig kužinât II 1: meita pakužinājās pa gultu un atstāja tuo pustaisītu Dunika; sich ein wenig (obenhin) mit einer (leichten) Arbeit zu schaffen machen:
kad gribi, ar ... darbu tikai tâ pakužinies Latvis № 1914.

Avots: EH II, 146

palaĩskuôt, intr., etwas faulenzen: gribas arī drusku palaiskuot Latv.

Avots: ME III, 55

[palamât, ein wenig schimpfen: viņai patikās palamāt meitu. Refl. -tiês, ein wenig schimpfen (intr.): gribas drusku palamāties.]

Avots: ME III, 56

[palìkt (li. paliñkti), sich etwas bücken: drusku uz priekšu palīcis. sija palīkusi Kl. palīka, bet nesalīka N.-Peb.] Refl. -tiês, sich etwas bücken: viņa palīkās uz priekšu Druva III, 2.

Avots: ME III, 61

[palīņât, eine Weile fein regnen: lietus drusku palīņāja un aprima.]

Avots: ME III, 61

‡ I palinčuôt "?": gadījās ťādus nedarbjus pa reizai arī piespēt un drusku p. Jauns. B. gr. ³ I, 98.

Avots: EH II, 151

[palupt,

1) ein wenig schälen, klauben:
p. pupas Nigr.;

2) ein wenig essen:
bē̦rni drusku palupa pupas Bauske.]

Avots: ME III, 63

[pamàldîtiês, eine Weile irre gehen: drusku pa mežu pamaldīties.]

Avots: ME III, 66

pame̦l˜ns, schwärzlich: drusku pame̦lnākss nu gan ir A. XX, 946.

Avots: ME III, 68

[pame̦luôt (li. pamelúoti), ein wenig od. eine Weile lügen: varēja drusku pame̦luot.]

Avots: ME III, 69

[pamērķêtiês Dond., ein wenig albern, Unsinn treiben: gribu tik drusku pamēr,kēties.]

Avots: ME III, 70

pamĩdît, ‡ Refl. -tiês, ein wenig treten, trampeln: p. kādu laiku uz vietas. viņš drusku pamīdījās uz priekšu Janš. Dzimtene V, 127. pamīdījies grāvī kādu gabaliņu tālāk Saul. Burtnieks 1936; S. 97.

Avots: EH II, 157

‡ pamilît, ausrenken, verrenken Wessen. Refl. pamilêtiês "drusku misēties, nepare̦dzē̦ti iznākt" Kaltenbr.: kâ es sviežu, kazi kâ man pamilējās. Zunächst wohl auf li. mìlyti beruhend.

Avots: EH II, 156

‡ pamir̂dzinât,

1) ein wenig schimmern (machen):
viņa pamirdzina ar zvaigžņu uguntiņām kâ sveicinādama Akuraters Degoša sala. viņa pamirdzināja ar spuožuo gre̦dze̦na akmeni Vīt.;

2) ein wenig zwinkern:
viena ... pamirdzināja ar labuo aci Pas. VII, 402;

3) ein wenig staubregnen:
lietus drusciņ pamirdzināja Vīt. nebij jau ne˙kāda liêta - drusku pamirdze̦nāja AP.

Avots: EH II, 156

panãkt (li. panokti "einholen"),

1) einholen:
ar vērsi var zaķi panākt. neviens mani nepanāks! BW. 30505. četri brāļi skrej apakš vienas ce̦pures, cits citu nepanākdami (Rätsel). [ar katru, kuo kājām ejuot panākst (sonst: panāk) Janš. Dzimtene ² II, 259];

2) erreichen, erlangen:
ceļam gala nepanāca BW. 13250, 18. panāks ze̦ltu, sudrabiņu, guoda vairs nedabūs 6535. beidzuot kaŗa spē̦kam, ne˙kā nepanākuot, bij jāiet pruojām JK. [es tuo naudu nespēju panākt (erhalten) U.];

3) ertappen:
ja kādreiz pie blēņām tas panākts vēl kļūtu... Dünsb.;

4) erreichen, gleichkommen, gleichen:
ievas ziedi, ābels ziedi lazdas ziedu nepanāca; daža laba saimnieka meita kalpa meitas nepanāca ne ar darbu, ne valuodu, ne ar skaistu dziedāšanu BW. 12719. gana vērpu, gana vērpu, nepanācu māmuliņas 6976. šādi kungi, tādi kungi, mūsu kungu nepanāca 32738;

5) intr., etwas herankommen:
panāci šurp! teju man saule lēca, te panāca vakariņš Ltd. 2105;

[6) erfahren:
es dzīvuodams e̦smu panācis U.] Refl. -tiês, etwas, eine Strecke (gemütlich) kommen: viņš panācās nuo kakta labi uz durvīm MWM. VIII, 592. kungs, panākaties šurp! VI, 668. vai tu nepanāksies man drusku līdz? X, 584. tīri žē̦l panācās, es tat leid Wolm. Subst. panãkšana, das Einholen, Erreichen, Ertappen; panãkums, das Erreichte, Resultat, der Erfolg: kādus panākumus viņi var uzrādīt zemkuopībā A. XI, 454; panãcẽjs, wer einholt, erreicht, ertappt, etwas herankommt.

Avots: ME III, 75, 76

paņêmiens,

1) [das Ergriffene
Vīt.]; der Griff, Zug: bet lācim tik viens paņēmiens: vērsis pa˙galam LP. IV, 198. viens paņēmiens: akmens aizve̦lts V, 282. ieve̦lk dziļiem paņēmieniem svaiguo meža gaisu A. XX, 504. [vēžus skaita paņēmieniem: vienā paņēmienā trīs vēži Vīt. aude̦kla ve̦tkuos pāsmam 30 paņēmienu; paņēmienam 3 dzijas Kl.] viņš strādā vienā paņēmienā, er arbeitet in einem Zuge, ohne aufzuhören A. XI, 56;

2) der Hand-, Kunstgriff, das Verfahren:
viņš piesavinājās šuo, tuo nuo viņa paņēmieniem Vēr. I, 1526. [tas jau viņa paņēmiens (Gewohnheit): ar lūpām čapstināt, pirms runā Vīt.]. zinātniski paņēmieni Zalkt.;

3) ["der letzte Satz im Liede":
izdziedāt pēdējuos paņēmienus Kaudz. katra pantiņa beigās atkārtuojās tie paši paņēmieni Niedra. [balsi drusku nuospiezdams, uzsāktuo paņēmienu nuodziedāja līdz galam Janš. Dzimtene V, 14;

4) soviel der Leiter einer Andacht bei gemeinsamem Singen (aus dem Liede) vorspricht
Golg.].

Avots: ME III, 79

[paņerbinât, ein wenig ņerbinât: ir drusku paņerbinājis (= ēdis), bet maz: pa nieciņam nuo viena un uotra ēdiena) Grünwald.]

Avots: ME III, 79

‡ paņir̂kšêt ² Dunika, ein wenig, eine Weile knarren: jaunās kurpes drusku paņirkšēja.

Avots: EH XIII, 161

pauôbtiês [Smilten, Wolm., Selsau,

1) "pasmīnēt, pašķuobīties" Burtn., Seppkull]: vaigā grumbiņa nepauobas A. XII, 7. [mute drusku pauôbās uz smiešanuos Lis.;

2) "= palūkuoties" (?): pauôbies, kas tur nāk! Sauken.]

Avots: ME III, 130

[papaisît, ein wenig paisît: lini jau drusku papaisīti Lis., Kl.]

Avots: ME III, 80

‡ papakšêt Dunika, eine Zeitlang tropfend schallen: lietus drusku papakšēja.

Avots: EH XIII, 162

[papaļât, ein wenig paļât: drusku uotru papaļāt Golg.]

Avots: ME III, 80

[papḕrt, ein wenig pḕrt: bē̦rns drusku jāpapeŗ.]

Avots: ME III, 81

[papilinât, ein wenig pilinât (intr. und tr.): papilini vel kādus pilienus! lietus tikai drusku papilināja.]

Avots: ME III, 81

‡ paplaiksnuôtiês, = paplaiksnîtiês: mēness drusku paplaiksnuojies Etn. IV, 165.

Avots: EH XIII, 163

papļaũt [li. papjáuti], tr., ein wenig mähen: papļauj manu cirtieniņu BW. 28629. pļavu vien izbakstījis ar kāltu, - ne+kur papļaut LP. V, 165. [Refl. -tiês, eine Weile (zu seinem Vergnügen) mähen: duod man ar drusku papļauties!]

Avots: ME III, 83

[paplāvât,

1) sich eine Weile umhertreiben:
izdzen luopus, lai viņi pa ganībām paplāvā! Warkl., Kreuzb.;

2) eine Weilewiderscheinen:
tālumā paplāvāja ugunsgrē̦ks Salis. Refl. -tiês,

1) eine Weile flackern:
uguns vēl drusku paplāvājās Bauske;

2) etwas rissigwerden:
dzelzs paplāvājusies Bers.]

Avots: ME III, 82

paplũkât, tr., freqn., ein wenig zausen, raufen: matus. [Refl. -tiês, ein ander ein wenig zausen, raufen: gaiļi drusku paplūkājās.]

Avots: ME III, 83

papretuôtiês, sich ein wenig widersetzen: drusku papretuojies, viņš padevās.

Avots: ME III, 84

[paputuôt, eine Weile schäumen: alus tikai drusku paputuoja.]

Avots: ME III, 84

[parãt, ein wenig schelten: viņu vajadzē̦tu drusku parāt. Refl. -tiês, eine Weile schelten (intr.): viņam atkal gribas parāties.]

Avots: ME III, 89

[paraûdzêt, ein wenig, eine Weile raûdzêt: maize vēl drusku ilgāki jāparaudzē.]

Avots: ME III, 87

[parìbinât,

1) ein wenig rìbinât (trans.): p. bungas;

2) intr., ein wenig, eine Weile rollen (vom Donner):
pē̦rkuons drusku parībināja, (Warkh., Warkl.) parībinēja.]

Avots: ME III, 91

‡ paringuôt Heidenfeld, Meselau, Prl., (mit iñ) Wohlfahrt, (mit ìn ² ) Sonnaxt, eine Weile spielend (tollend) hin und her laufen. Refl. -tiês Meselau, Sonnaxt, = ‡ paringuôt: puikas gribēja vēl drusku p.

Avots: EH XIII, 167

pãrlìekt, tr., hinüberbiegen, hinüberbeugen: es būtu savus gaŗus matus pār vaiņagu pārliekuse BW. 9987. ve̦ctē̦vs cieš, sirdi pārliecis. Refl. -tiês, sich hinüber-, herüberbücken; [sich krümmen]: viņš pārliecās pār žuogu. [vē̦zda kâ krita, drusku pārsalieca (für: pārliecās) Pas. II, 250.]

Avots: ME III, 165

pãrlît, intr.,

1) sich ergiessen, sich verbreiten:
saules stari pārlija pa zemes virsu līdz mums Astr. 19. sāpes... pārlija pa visu miesu Stari III, 23;

[2) kaut dievs duotu pārlīt, būtu labi, wenn Gott einen gnädigen Regen gäbe, das wäre gut
Für. I, unter kaut. Refl. -tiês, unwillkürlich überfliessen: lejuot piens drusku pãrlijâs.]

Avots: ME III, 164

[pãrmats, "das Abglätten (als ein abgeschlossener Vorgang vorgestellt) einer sonst beendeten Arbeft, die Ausbesserung": kad, piemē̦ram, piekrauts siena ve̦zums, saka: "būs jātaisa pārmats (jeb: jāpārmatuo)", t. i., jānuogludina, jānuogrābj siens, kas kaut kur atkāries, jāpieliek šur tur klāt u. t. t. kad rijā labība izkulta, saka: "vēl jāuztaisa pārmats", t. i., jāpiekuļ labībai vėl drusku klāt Grünh.]

Avots: ME III, 166

‡ paruocît Warkl., (ein wenig) aufstreifen: p. kre̦klam piedurknes drusku uz augšu.

Avots: EH XIII, 169

pãrse̦gs, die Überdecke: šķirsta pārse̦gs Janš.; gulta ar pārse̦gu Rainis. [viņa beidzuot bailīgi pacēla sev galvas pārse̦gu drusku uz augšu Janš. Dzimtene V, 362.]

Avots: ME III, 174

pãrslàucît, tr., überfegen, oberflächlich fegen, noch einmal fegen: istabu. viņš gribejis vēl drusku pārslaucīt baznīcu LP.

Avots: ME III, 176

‡ II paŗũcinât Dunika, Rutzau, eine Weile räuchern (trans.): me̦nci tikai drusku paŗūcināti.

Avots: EH XIII, 169

[parûdît, etwas, oberflächlich härten, stählen, abhärten: kalējs drusku parūdīja cirvi, bet tās nebūs vēi pietiekuoši nuorūdīts Jürg.]

Avots: ME III, 92

[parùkt, eine Weile brummen: parūca, parūca, palika mierā. Refl. -tiês, eine Weile rollen (vom Donner): pē̦rkuons drusku parūcās.]

Avots: ME III, 92

‡ parũmît Dunika, beiseite schaffen, um freien Raum zu gewinnen, wegräumen: p. galdus un krē̦slus. Refl. -tiês Dunika, sich ein wenig zusammendrängen (um für andere Platz zu machen): vai nevarat drusku p.?

Avots: EH XIII, 169

pasalˆkt, intr., ein wenig hungern: ne˙kas, lai viņš drusku pasalkst!

Avots: ME III, 94

pasâpêt, intr., ein wenig schmerzen: lai pasāp, lai! [Auch reflexiv: zuobs vēl drusku pasāpējās un tad aprima.]

Avots: ME III, 96

pasaudzêt, ‡ Refl. -tiês, sich ein wenig schonen: gribu vēl (drusku) p.

Avots: EH XIII, 170

pasil˜dît [li. pašìldyti], tr., etwas er-, aufwärmen: pasildi, māmiņa, siltalutiņu! BW. I6521. Refl. -tiês, sich ein wenig erwärmen: pasildījuos drusku pie krāsns.

Avots: ME III, 98

‡ paskadinât,

1) anspornen:
paskadinājis zirgu piešiem Janš. Mežv. ļ. 1, 99;

2) p. piešus, die Sporen ein wenig andrücken (?):
paskadina drusku piešus, un viņa dūkanais auļuo tik strauji, ka ... Janš. Mežv. ļ. II, 203.

Avots: EH XIII, 172

[pašķaudît(iês), ein wenig niesen; lai nu viņš drusku pašķauda par tuo, möge er sich darüber etwas ärgern! Lis.]

Avots: ME III, 113

[pašķaudît(iês), ein wenig niesen; lai nu viņš drusku pašķauda par tuo, möge er sich darüber etwas ärgern! Lis.]

Avots: ME III, 113

pašķiebt, tr.,

1) ein wenig schief neigen, schieben:
kas manai kaziņai? atnāk galvu pašķiebuse BW. 2910I. platmali viņš pašķieba drusku uz vienu ausi Vil.;

2) verziehen: ģīmjus A. XII, 339. Refl. -tiês,

1) sich ein wenig schief neigen, sich verziehen:
viņš pašķiebās nuo luoga nuost J.Dr. apakšlūpa pašķiebās Doku A.;

[2) = misêtiês: kad cilvē̦kam vienreiz pašķiebies, viņš nav tūliņ jāpazudina Jürg.]

Avots: ME III, 114

pašķuôbît, tr., etwas neigen, verziehen: drusku pašķuoba muti Etn. IV, 92. es ir sejas nepašķuobīju Vēr. II, 700. Refl. -tiês, etwas wackein, wanken, Gesichter schneiden.

Avots: ME III, 114

paskrìet, intr., ein wenig laufen: viņš paskrej, paskrej kādu gabaliņu, tad apstājas. viņa paskrēja istabas vidū Purap.; [ein wenig fliegen Pas. I, 342]; nach den Verben können, vermögen: es vairs nevaru paskriet. Refl. -tiês, ein wenig gemütlich laufen, ein wenig umher laufen: dēliņ, paskrienies un apturi luopiņus! Kaudz. lai viņš drusku paskrienas arī! A. XVIII, 386.

Avots: ME III, 100

[paskumt, ein wenig traurig werden od. sein: paskuma drusku; paskumis prāts.]

Avots: ME III, 101

pašļaucît, ["drusku%20pastaip%C4%ABt">drusku pastaipīt" Marzen, Lennew.: pašļaûcît kaulus, sich erholen; p. vē̦de̦ru, sich nach dem Essen hinlegen Wolmarshof; "nuo slapjas lupatas izspiest ūdeni" Malta; "pabraucīt" (Plm., N.-Peb., Golg., Alswig, Wessetshof, Ronneb., Tirs.): kad kustuoņi pārē̦dušies, tiem ar plaukstām pašļaũca pieē̦stuo vē̦de̦ru Nötk.; "pamazgāt"; "palaitīt" Warkl.]: viņa apkuops viņu, pašļaucīs A. XX, 85. [pašļàucīt ² rīkli, ja aizrijies Mar. pašļauki man muguru! Schujen, Kalnemois, Meselau, A.-Schwanb., Stomersee. tās drēbes tikai tādas pašļaucītas (pavirši mazgātas) Mar., Sessw., Lös., Lis.; "mazgājuot veļu vai dzijas ūdenī stingri caur ruokām vilkt" Sessw.; pašļaũcît (zâli) Wesselshof "= nùošļuokât 1"; etwas weicher, geschmeidiger machen: nuovītuo virvi vēl vajag pašļàucīt2 Lis.] Refl. pašļàucîtiês ² [Lis.], pašļaukâtiês, pašļaukuôtiês, sich ein wenig rekeln, faulenzen: tad jau kādu pusstundu var pašļaucīties AU. pēc pusdienas pašļaucījās, pagaŗlai kuojās Duomas II, 509. jāatlaižas tâ pat pašļaukuoties MWM. II, 418.

Avots: ME III, 114, 115

[pašļaukt, ein wenig (einen Schlitten) gleiten machen: pašļauc savas ŗagavas drusku uz priekšu, lai es tieku gaŗām! N.-Peb.]

Avots: ME III, 115

[II paslepêt (?) "eine Weile (mit Holzpantoffeln od. alten Stiefeln) gleiten (šļūkt)": ar šiem zābakiem jau var drusku paslepēt Plm.; vgl. paslēpēt.]

Avots: ME III, 102

‡ pašļukât Dunika, eine Weile die Füsse am Boden schleppend gehen: p. drusku uz priekšu.

Avots: EH XIII, 179

[II pasmidzinât, eine Weile fein regnen: lietus tikai drusku pasmidzi nāja PS., Wolm.]

Avots: ME III, 103

pasnabrenêt "?": uogas jau tik tāļu ienākušās, ka jau var drusku pasnabrenēt Kav.

Avots: ME III, 104

pašņakarêt, tr., intr., etwas schnüffeln: man tavās kamanās drusku jāpašņakarē.

Avots: ME III, 116

[pašņukstêt, eine Weile schluchzen od. schnucken: bē̦rns drusku pašņukstēja.]

Avots: ME III, 116

[pasuôļuôt, ein wenig schreiten: p. drusku uz priekšu.]

Avots: ME III, 110

[paspļaũdît, paspļaũt (li. paspjáuti), ein wenig speien; (nach Ausdrücken des Könnens) speien: nevar vairs ne paspļaut oder paspļaudît. Refl. paspļaũdîtiês, eine Weile speien: lai viņš drusku paspļaudās!]

Avots: ME III, 105

pašpràtîgs,*

1) eigensinnig:
viesis teica drusku pašprātīgi Kaudz. urdziņa laužas pašprātīgi taisni šķē̦rsām pāri lielceļam Balss;

[2) eingebildet, dünkelhaft
Salis].

Avots: ME III, 116

‡ pasprẽ̦gât,

1) eine Weile prasseln:
kadiģis pasprē̦gāja un nuodzisa Dunika;

2)

ein wenig regnen Dunika: tikai drusku pasprē̦gāja.

Avots: EH XIII, 175