Paplašinātā meklēšana

cìempuĩsis od. cìema, cìemu puisis, ein junger Mann aus einem benachbarten Gesinde od. Dorfe, ein Junge als Gast: te jāja ciempuiši līgavu lūkuot BW. 12387. es saviem ciempuišiem mūžam laba nevēlēju VL.

Avots: ME I, 394

dižpuĩsis: ein Knecht, der die schweren Arbeiten verrichtet Dond.; "ve̦cākais puisis" Dunika.

Avots: EH I, 324

dižpuĩsis, ein erwachsener, unverheirateter Knecht: viņš pirmuo gadu par dižpuisi pie saimnieka Sassm.

Avots: ME I, 475

jaûnpuĩsis, Demin. verächtlich jaûnpuĩšelis,

1) ein junger Bursche:
puiši, mani jaunpuišeļi BW. 31106;

2) der Brautführer, der Brüder der Braut:
brūti veda uz baznīcu brūtes brālis; tuo sauca par brūtes vedēju, vē̦lāk pašās kāzās par jaunpuisi BW. III, 1, 48.

Avots: ME II, 101

mazpuĩsis, = zirgu puisis Anzen n. RKr. XVII, 39; [ein Knecht, der kleine schweren Arbeiten verrichtet Dond.]: mans brālē̦ns dzīvuo pie saimnieka par mazpuisi Sassm.

Avots: ME II, 574

prìekšpuĩsis, ein älterer Knecht, ein Vorarbeiter Karls., Wohlfahrt: priekšpuisim piepalīdzēja puspuisis Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 326. trūka tikai meitas un priekšpuiša Vēr. II, 204. Džūkstē ārduos stāvuot vīrietis, vis˙vairāk priekšpuisis Etn. III, 72.

Avots: ME III, 397

puĩsis,

1): ciema p. BW. 11834. kalpa p. 10016; 3): "veprītis" Salis; ‡

4) der Mann
(= vĩrietis) Auleja, Warkl.

Avots: EH II, 321

puĩsis, verächtl. Demin. pùiselis ² A.-Schwanb., puĩšelis, puĩšelĩtis, puišeliņš BW. piel. ² 12467, ein Demin. puisiņš BW. 10569, 11 var.,

1) der Knabe, der Junge, der Junggeselle:
Sprw. ne tādēļ jau puisis, ka spēj panest cirvi. apaļš puisis U., ein frischer Junge. puisī būt, dzīvuot, unverheiratet sein, als Junggeselle leben: nu es zinu skaidri, kamdēļ viņš vēl puisī MWM. v. J. 1899, S. 425. vai man puisī bij nuodzīvuot? Blaum. viņš puisī tur nuogāja, er ging dorthin unverheiratet U. puišiem palikt Mag. XIII, 3, 68, ledig bleiben. puišu kārta U., der Junggesellenstand;

2) ein (unverheirateter) Knecht oder ein verheirateter Deputatknecht, dessen Frau keine Dienste mitübernommen hat
Autz n. U.: puiši un meitas - neprecējušies dienestnieki, kas ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. Sprw.: vai es cita puisis, savu maizi ē̦zdams? ruokas puisis, der zur Hand gehende Diener, Knecht. suņu puisis, der Hundejunge, Piqueur;

3) ein kein volles Jahr alter Eber
Brucken n. Etn. I, 89. Aus liv. pois "Junge" (s. Thomsen Beröringer 273); li. puĩšas "Knabe" wohl zunächst aus dem Le.

Avots: ME III, 403

pùisisks ² ,

1): auch Aahof, Alswig, N.-Laitzen: mūsiem nav mājās ne˙viena puisiska Mahlup; ‡

2) Adj., Männer-
Kaltenbr. n. FBR. XVII, 58, Oknist n. FBR. XV, 176.

Avots: EH II, 321

pùisisks ² Mar. n. RKr. XV, 131, = vīrietis. der Mann.

Avots: ME III, 403

puspuĩsis, ein jüngerer, unverheirateter Knecht Dond.: pie labi uzvedīga saimnieka dzīvuoja puspuisis LP. VI, 904. priekšpuisim piepalīdzeja puspuisis Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 326.

Avots: ME III, 432

ve̦cpuĩsis: kuo darīšu ve̦cpuišam? BW. 13074, 5. ve̦cpuisītis meitas ķēra 13093.

Avots: EH II, 767

ve̦cpuisis, der Junggeselle: bērniņu ve̦cmāte steidza ietīt, ja puika, brunčuos...; tad puisis nenuodzīvuo par ve̦cpuisi BW. I, S. 176.

Avots: ME IV, 517

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

‡ àizčakarêt,

1) stochernd, wühlend, schürend entfernen, forttreiben:
a. ar kruķi uogles krāsnī uz dibe̦nu Lems. a. vēžus uz uotru malu Trik. aizčakarējis īle̦nu aiz skapja;

2) stochernd, wühlend, schürend zustopfen, verstopfen:
a. caurumu Stenden. ar kārti pa dīķi čakarē̦dams aizčakarējis pumpi C.;

3) anfangen zu stochern:
a. luopam vīveles Bauske;

4) fassen, ergreifen:
ar kruķi aizčakarē (krāsnī) kāpuostu puodu un izvelc laukā! Memelshof. ar kārti aizčakarē ābuolu un nuorauj ebenda;

5) stecken bleiben:
puisis nezin kur aizčakarējis.

Avots: EH I, 15

‡ àizcilât,

1) wiederholt hebend fort-, hinschaffen:
siens jau aizcilāts līdz pļavas malai Warkh.;

2) sperrend (vor etwas) wiederholt hinlegen:
vakaruos puiši šķūnī aizcilāja durīm sienu priekšā. Refl. -tiês,

1) sich allmählich hinbewegen:
laiva pa straumi aizcilājās drusku uz leju Saikava. jis aizcilājās ("uz augšu cilādamies aizgāja") uz mežu Warkh.;

2) sich ein wenig erheben, in die Höhe bewegen:
uz vanaga ligzdas kaut kas aizcilājās Saikava;

3) übersiedeln:
puisis Jurģuos aizcilājās uz kaimiņiem Sessw.

Avots: EH I, 13, 14

‡ àizjàukt,

1) (vor etwas) sperrend ausstreuen:
sienu a. ceļam priekšā;

2) anfangen zu zerstören, auseinanderzureffeln:
puisis atstājis sētiņu aizjauktu;

3) ein wenig verwirren:
meita aizjaukusi puisim prātu. Refl. -tiês "davonziehen" U.

Avots: EH I, 27

‡ àizklaust,

1) zu hören bekommen:
a. kuo pa ausu galam Bauske, Golg.;

2) = àizklàusîtiês, anhören: tik daudz runā, ka nevar aizklaust vien Meiran;

3) erforschen, sich erkundigen:
gribēju aizklaust, vai puisis jau saderējies Saikava.

Avots: EH I, 31

àizkùleņuôt und àizkūle̦nât,

1) tr., fortwälzen:
puisis lieluo priedes bluķi aizkūle̦nāja uz grē̦du AP.;

2) intr., sich fortwälzen:
aizvelties kūleņiem Aps.

Avots: ME I, 35

àiznest, tr., forttragen, hinbringen: vilks aizne̦s aitu Etn. I, 79. puisis aiznesis nešus ve̦zumu uz sudmalām LP. IV, 35. viņas kājas tuo tāļu aizne̦sušas Jes. 23, 7. aiznesi tē̦vam daudz labas dienas. aiznes manai māmuļiņai simtu labu vakariņu Ar. 222. Refl. -tiês, sich fortschleppen, sich begeben: divi veči ar gaļu aizne̦sušies uz viņpasauli JU.

Avots: ME I, 42

àizsegt, tr., be-, zudecken: puisis aizsedza acis LP. III, 41. mākuoņi mēnesi aizse̦guši LP. VII, 475. kaps ar akmeni bij aizse̦gts LP. VII, 402. Refl. -tiês, sich bedecken.

Avots: ME I, 49

àiz˙viên, àiz˙viênu, àiz˙viênu vien, àiz˙viênam, auch àiz˙viênim, immerdar, stets: tas atkārtuojas bez mitēšanās aizvienu tāļāk A. XII, 356. puisis aizvienam kāruojis lielāku algu LP. VII, 802.

Avots: ME I, 61

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63

‡ apaļpuolis "?": iešu apaļpùoļu ² zemītē; ni man sievas, ni bērniņa, apals puisis baŗavuos BW. 5266,2. zābaciņi apaļpuoļu šūdināti 31732.

Avots: EH I, 71

apaļš (in Ost-Livl. apals, aus apvalus = li. apvalùs [oder apalus Lit. Mitt. I, 222 und ãpalas], zu velt, wälzen [vgl. Petr BB. XXI, 215, Walde Wrtb. ² 805 und 856 f., Persson Beitr. 540 und KZ. XLVIII, 128 ^1]),

1) rund:
zeme apaļa. apaļuo galvu sasiet: das Tuch um den Kopf so binden, dass es die runde Form einer Mütze bekommt Grünh.;

2) von der körperlichen Rundheit, Körperfülle, rund, wohlgenährt:
apaļi vaigi, runde Backen, apaļas ruokas, runde Arme; apaļs vē̦de̦rs, runder, voller Magen; apaļas guotiņas, runde, fette Kühe. zirgi bijuši tik apaļi, ka ne lietus piliens nestāvēja virsū. apaļš auga tautu dē̦ls, in Körperfülle, voller Lebenskraft wuchs mein Freier BW. 7271. apaļa meita, rundes, blühendes Mädchen. Die Rundheit vielfach durch Vergleiche verdeutlicht: apaļš kā grundulis JK. II, 97; esi apaļš kā pūpuolis, sei rund wie ein Weidenkätzchen, sagte man am Palmsonntage zu den Langschläfern, die man mit Zweigen mit Weidenkätzchen schlagend weckte LP. V, 13, Etn. II, 53; darnach allgemein: apaļš kā pūpuolis; bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kā pūpuoļi Etn. II, 68. apaļš kā ruonis, kā rullis, rund wie ein Seehund, eine Walze;

3) rund, weil ohne Sorgen: unverheiratet, fröhlich, munter:
apaļs puisis, unverheirateter Bursche, apaļa meita, unverheiratetes Mädchen: kas kait man nedzīvuot apaļai meitiņai BW. 5264 (Var. 2: apaļam puisīšam oder cilvē̦kam.). dzīvuot par apaļu puisi, unverheiratet leben; apaļi dzīvuot, sorglos, genussreich leben; apaļa dzīve, dzīvuošana, eheloses, genussreiches, lockeres Leben;

4) in bezug auf die Zeit attributiv gebraucht, voll, rund:
apaļš gads, ein volles, rundes Jahr; trīs apaļus gadus LP. V, 210. apaļa bārene MWM. III, 506, vollständige Waise, wohl nach dem russ. круглая сирота;

5) apaļš aude̦kls, dichtgewebtes Zeug
U.

Avots: ME I, 74, 75

‡ apgulêt,

1) (eine Anzahl von Objekten) schlafend beschädigen, erdrücken:
vajaga cūku atšķirt, citadi viņa apgulēs visus sivē̦nus Mahlup. tas puisis kâ prātu apgulējis (wie unsinnig) Bauske;

2) "?" pie māsiņas sērst atnācu, šuo naksniņu negulēšu: vai atnācu . . . māsiņu ar miedziņu apgulēt? VL. aus Schnehpeln od. Turlau;

3) = apgùlt 1 Stenden. Refl. -tiês,

1) = apgùltiês Schnehpeln, Stenden;

2) einschlafen
Lems., Salis;

3) guovis apgulējušās, die Kühe haben sich beim Liegen mit Mist besudelt
Fest., Memelshof, Prl.

Avots: EH I, 85

apjât, ‡

5) betrügen
("vulgär"): puisis saimnieku apjājis smalki Siuxt, Wessen. kungi apjājuši zemniekus mācītāja velēšanās Vīt. kārtis spē̦lē̦dams viņus visus apjāju ders. kupcis tuo labi apjājis P. W. Šis ar mani tiesāties? 9 (ähnlich 23). ‡ Refl. -tiês,

1) durch geschlechtlichen Umgang die Jungfräulichkeit verlieren:
šī meita ir jau apjājusies Vīt.;

2) um ein Hindernis herumgelangen:
kâ lai es ar visiem luopiem tagad tur apkārt apjājuos? Golg., Lemburg, Trik.;

3) umfallen:
gan apjāsies apkārt! (von einem Kinde gesagt, das auf einen Stuhl geklettert ist) Smilt., Trik.

Avots: EH I, 87

aplikt [li. aplìkti], tr.,

1) umlegen:
puisis aplika striķi gar kaklu LP. VII, 63; diena apliek krē̦slas mēteli Vēr. II, 94; apliekami ruoku gre̦dze̦ni I Mos. 24, 22, Armband, jetzt dafür apruoce;

2) belegen:
kapu ve̦lê̦nām. namu grīdu viņš aplika priežu galdiem I Kön. 6, 15. Refl. -tiês, sich umlegen, sich hinlegen: viņa aplikusies lakatu Liew. 237. tava ruoka viegli tiecas man ap vidu aplikties JR. IV, 19. likāmies visi gar zemi, kur kuŗais aplikdamies Aps. aplikums, das, was umgelegt ist: meita nuoņe̦m (guovij nuo ragiem) aplikumus (aptītus zirga saŗus) LP. VII, 576.

Kļūdu labojums:
jāizme̦t teikums (zu streichen ist der Satz) likāmies visi gar zemi, kur kurais aplikdamies Aps.

Avots: ME I, 101

apmanît, tr., wahrnehmen, bemerken: vanagi... apmanīj (u) ši baltas vistas BW. 14201. puisis nezin kā apmanījis nedarbu LP. VII, 675. kuoklē̦tājs apmana, ka līdzpaņe̦mtie ēdieni ir čūskas gabali LP. VII, 611. Auch reflexiv: apmanās kāju starpai cauri paskatīties LP. VII, 1, 942.

Kļūdu labojums:
VII, 1, 942 = VII, 942.

Avots: ME I, 104

aprumbâtiês,

1) verwachsen, heilen, vernarben:
pārlūzušais kauls aprumbājies;

2) sich bewickeln, sich plump mit Kleidungsstücken behängen, umbinden;
ziediņi aprumbājušies, die Blüten schlagen nicht aus. puisis negrib augt, viņš aprumbājies, der Junge bleibt so lang als dick U.

Avots: ME I, 116

apžņaûgt,

1) tr., zuschnüren, erwürgen (eine grosse Masse): visas vistas;

2) umschnüren:
ar šņuorīti vājā vieta jāapžņaudz LP. VII, 528. labībai kāja apžņaugta, das Würzelchen des Getreides ist (durch die Hitze) verdorrt U., A. X, 1, 528;

3) umfassen:
galvu plaukstām apžņauguse Up. Refl. -tiês, sich umwinden, umschlingen: divas stipras ruokas apžņaudzās ap viņas stāvu Stari II, 335. te druošsirdīgais puisis apžņaudzas ap viņas ple̦ciem RA.

Avots: ME I, 139

ârgalis, der Geck, einer, der sich nicht gut benimmt; f. ârgale: ir jau tāda ārgale, vai nu viņu kāds krietns puisis precēs Purap.

Avots: ME I, 242

ârnuõvadnieks, einer, der ausserhalb der Gemeinde des Redenden lebt, der Auswärtige; zu ârnuõvads = ârpagasts (puisis pre̦c sievu ārnuovadā Ahs.)

Avots: ME I, 243

atbur̃t [li. atbùrti], tr.,

1) anhexen, durch Zauberei zurückbringen oder wegbringen, weghexen:
atburtuo svētību atburt atpakaļ LP. VII, 609, den weggehexten Segen wieder anhexen. puisis visiem citiem bij labību atbūris un vecīša laukiem piebūris LP. VII, 771;

2) enthexen, den Zauber lösen:
apburtā pils bij atburta JK. V, 40;

3) durch Hexerei öffnen:
varuot tādu akmeni atrast, ar kuŗu iespējams atslē̦gas atburt Etn. IV, 112. atbũrẽjs, f. -ẽja, wer enthext, anhext LP. VI, 23.

Avots: ME I, 152

‡ atgniêzt ² Stenden, seinerseits einen Schlag versetzen: puisis čigānam atruociski tâ atgnieza, ka tas ievēlās kaņepēs.

Avots: EH I, 142

atgùlt [li. atgul˜ti],

1) sich hinlegen, sich schlafenlegen:
peļķi atstāju, kur biju atgulis Liev.; kad būsim atguluši (gestorben) Alm.;

2) zurücktreten, sinken:
ūdens atguls MWM. VIII, 785. Gew. refl. - atgultiês, sich hinlegen, sich zurücklegen: puisis rijā atgulies LP. VII, 603. kungs, atgulstatās (st. -tiês) atpakaļ uz spilve̦na Liev. 162. viņa, ganus izvadījuse, atgulās atmiegu Dok. A., legte sich zu einem Nachschläfchen hin.

Avots: ME I, 160

‡ atlìecinâtiês, durch Zeugenaussagen sich frei machen (?): puisis ...nespēs a. un atsvabināties nuo ... apvainuošanas Pet. Av.

Avots: EH I, 154

atriêbt, rächen, sich rächen mit dem Dat. d. Pers. u. Acc. d. Sache: viņš atrieba Izraēli Richt. 3, 10. viņš apņēmās raganai tuo atriebt Dīc. I, 31. puisis būšuot ve̦cajam ķēniņam meitas labad atriebt LP. IV, 71. Refl. -tiês,

1) sich rächen,
mit d. Dat. d. Pers. u. par mit d. Acc.: viņa vēlējusēs (meitai) par tuo atriebties Etn. III, 79;

2) vollständig eklig, widerwärtig werden, zur Last fallen:
vai mēs tev jau tā atriebušies! Alm. viņam bija visi jaunības prieki atriebušies. Subst. atriêbšanâs, atriêbums, die Rache: tūliņ uotrā dienā aizsauca mani uh tiesasnamu rāt, - tas tas atriebums, ka taisnību nebaidījuos teikt acīs LP.

Avots: ME I, 186

‡ atsmalît, (mit einem scharfen Messer, kräftig ausholend) ab-, wegschneiden Dunika: puisis atsmalīja gan˙drīz pus˙kukuļa.

Avots: EH I, 168

‡ atspîlêtiês ² Stenden, (sich auf etwas stützend) sich entgegenstemmen: puisis ruokām un kājām atspīlejās mazajās durvīs un neļāvās grūst ārā.

Avots: EH I, 169

atstìept [li. atstiẽpti], tr.,

1) von sich strecken:
kājas Antr. II, 80; lūpas, die Lippen aufwerfen;

2) ausstrecken, ausruhen lassen:
kaulus, luocekļus;

3) mit Mühe herbringen, herbeischleppen:
es atstiepšu bišu struopu ar me̦du LP. V, 175. Refl. -tiês,

1) sich ausstrecken:
sīka ve̦ca dē̦lu māte, gan tā taisna atstiepsies;

2) euphemist. für streben:
puisis kŗauj ar zuobinu, lai atstiepjas; kas atstiepies (tot), tas atstiepies LP. I, 112. In derselben Bed. auch ļipu atstiept LP. VI, 14.

Kļūdu labojums:
sich ausstrecken: sīka = wieder gerade werden:līka

Avots: ME I, 198

atvẽjuôtiês Siuxt, = atvẽztiês ("saslieties sišanaï): puisis atvējuojies, kā vilkt savam pretiniekam.

Avots: EH I, 180

atzvilˆt C., intr., sich zurücklegen, zurücksinken: puisis atzvila kā bezspēcīgs pret skapi Blaum. Sk. 191.

Avots: ME I, 213

aumaša (unter àumašām): puisis aumaša liedzies Anekd. IV, 75.

Avots: EH I, 187

àusîtiês (zu àuss), austies [?] Purap.,

1) aufmerksam, ängstlich horchen, die Ohren spitzen:
es klausuos, es ausuos, kas aiz kalna velējas BW. 12730. kuo tu ausies kā zaķis? viņi sāka ve̦ctē̦va ruņā ausīties A. VII, 611, Etn. II, 176; Lasd., Sessw., Adsel n. A. X, 2, 66; Sissegal;

2) sich schnell bewegen [?], sich anstrengen:
puisis laikam grib saimniekam patikt, ka viņš tā aũsâs Ronneb. sirmgalvis ausās kuo teikt Purkalītis; Drostenh.;

3) sich unsinnig gebärden, albern:
kuo tu ausies kā nejēdzīgs MWM. V, 526. Bed. 3 lässt sich aus der Bed. 1 leicht entwickeln: aus "die Ohren spitzen"(von Pferden gesagt) gelangt man zu "scheu werden; sich albern betragen", vgl. das alle diese Bedeutungen aufweisende aušāties. Weniger klar ist die Bed. 2; in Ronneb. unterscheidet man àusîtiês 1 von aũsîtiês 2.]

Avots: ME I, 227

I bañda, auch bañds, gew. Pl. bañdas Baldohn u. a.,

1) das dem Knechte vom Wirte als Lohn zugeteilte Stück Feld oder die Aussaat darauf
[vgl. dazu Bielenstein Holzb. 465 f.]: vīram bijuši trīs pūgu vietas bandas lauki LP. VI, 361. sẽja tam bandu linus lîdumā Druva II, 521. es dziedāju, gavilēju, savas bandas e̦cē̦dams BW. 995. es puišiem bandu devu 31009. bandas puisis, ein solcher Lohn-Knecht 14425. vaicājiet bāleliņi, kur tautieša bandu nauda Ltd. 765;

2) das Nebengewerbe, Nebenverdienst
L., ST.; bandas od. bandu bē̦rns, uneheliches Kind; bērniņi, kuo bandām (Var.: bandās) dabūjusi, unehelich BW. 34587];

3) Gewinn, geschäft, Profit:
ar tautību dzīt bandas. [Entlehnt aus dem Litauischen oder Kurischen. Vgl. li. bandà Vermögen, Profit, Vieh, Rinderherde; присѣвокъ; "bernui pasėti javai kaipo priedas prie metinės algos" (bei Büga T. i. ž. I, 410), bandininkas "служитель деревенскiй, получающiй свое жалованiе присѣвомъ или другимъ плодомъ", bandoties зарабатывать aus dem Litauischen auch wruss. выслуженная бонда "ein ausgedientes Stück Land." Dies li. Wort gehört zu apr. en-bāndan "zum Nutzen", vgl. Bezzenberger KSB. VIII, 365 f. und Trautmann Apr. Spr. 384. Būga meint nun 1. c., dass dies baltisches Wort ursprünglich "Rindvieh" bedeutet habe und stellt em (gleich v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Abt. VIII, S. 43) zur Wurzel bhendh- "binden" (in le. biedrs u. a.); dafür dass aus der Bed. "Rindvieh" sich die Bed. "Nutzen" entwickeln könne, spreche das Verhältnis von aisl. naut "Stück Vieh" zu li. naudà "Nutzen". Diese Formen werden jedoch sonst allgemein mit Recht zu aisl. njóta "benutzen, geniessen" u. a. gestellt, weshalb die Bed. von li. naudà ältert ist als die von aisl. naut. Eher gehört balt * li. bandā mit einer ursprünglicher Bed. "Nutzniessung, Nutzung"(>"Nutzen, Habe, Vermögen, Vieh") zu li. bandýti "versuchen, probieren" und apr. perbānda "versucht"; vgl. semasiologisch got. kiusan "prüfen, erproben", gr. γεύεσϑαι "kosten, versuchen, essen" und la. gustāre "kosten, geniessen". S. auch Izgl. min. mēn. 1921, S. 194 f.]

Kļūdu labojums:
31009 = 31109

Avots: ME I, 261, 262

II be (li. bè), wohl, doch [?]: puisis be saslima. zirgs be pakrita Gramsden. mēs be tad sukājām raušus MWM. VI, 766.

Avots: ME I, 276

belzêt L., wiederholt schlagen, anklopfen: puisis belzē uz ambultu Mag. IV, 3, 115.

Avots: ME I, 278

be̦strs: "brašs, krietns" Pūņi, Sassm. (be̦stri puiši, rudzi), "brašs, spirgts" Neu-Salis (b. puisis), "mundrs, spēcīgs, plecīgs, liels" Lemsal (b. tēviņš, be̦stra līdaka).

Avots: EH I, 213

bĩbis (li. bỹbis "penis"),

1) das männliche Glied
[BW. 34899 u. 35777 var.]: stāv stīvi kâ bībis, petenu gaidīdams. šļaugans kâ bībis, petenu piespļāvis Naud.;

2) [ein Gaffer, maulaffe
Wid.]; ein plumper, ungelenker, unbeholfener Mensch: stāv kâ bībis [Pernigel, Lemsal]. tāds mē̦ms bībis tu vari nuosēdēt dienām Duomas II, 7;

3) ein Popanz, ein Schreckwort für unartige Kinder [
bĩbis Salis, Ruj., Wandsen]: raudi vien; atnāks bībji, aiznesīs tevi; auch bībus: bībus nāk LP. VI, 361;

4) ein Fremder, ein Gast in der Kindersprache
U., Konv. ¹ 238; (bība puisis, bība meita, fremder Junge, fremdes Mädchen Wellig n. U.);

5) bībi, Hasengeilen
L.; [vgl. bibis].

Avots: ME I, 303

I bliñda [Naukschen], comm.,

1) der Kurzsichtige, jem., der nicht gut sieht (od. der Herumstreicher?):
puisis, blinda, rudzuos līda manu dziesmu klausīties; manu balsi gan dzirdēja, mani pašu neredzēja BW. 511;

2) der Herumstreicher, Tagedieb, Faulenzer:
laisks kâ blinda A. XI, 81; ein Unstätischer, der nirgends Stich nält L. [blìnda PS.]. Zu blenst 2.

Avots: ME I, 315

bram̃manīgs, grossprecherich, prahlerisch, polternd: puisis atsaucās brammanīgi Purap.

Avots: ME I, 323

‡ brašîgs Dunika, stattlich, gewandt, gut gekleidet: b. puisis.

Avots: EH I, 238

‡ brùtenieki ² Saikava "puisis%20un%20meita">puisis un meita, kas brūtējas".

Avots: EH I, 247

bruzdinât, ‡ Refl. -tiês, = bruzdinât: izdzirda... egļu zaruos kaut kuo dikti bruzdināmies Janš. Mežv. ļ. II, 527. puisis bruzdinājās pie durīm Dunika, Kal.

Avots: EH I, 245, 246

cêliẽns,

1) die einmalige Tätigkeit des Hebens, der Ruck:
puisis raušus izrauj vienā cēlienā visus kuokus LP. VI, 421; fig., vienā cēlienā, uz viena cēliena, mit einem Mal: uz cēliena viņš paliek traks; cēlieniem, zu wiederholten Malen: viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr.II,3;

2) der Stich im Kartenspiel
Spr.;

3) das Aufwecken
Spr.;

4) ein Zeitmass:
dienu iedalījuši 3 cēlienuos Etn. IV, 150: rīta, pusdienas, launaga cēliens, dazu noch als vierte Ableitung: vakara cēliens, vgl. Mag. XX, 3, 71. Auch die Nacht in 4 cēlieni eingeteilt: pirmais nakts cēliens ir vakars Mag. XX, 3, 71. man sajāja treju tautu vienā rīta cēlienā BW. 15166. vai jums vēl būtu kāds cēliens laika A. XV, 119. nepagāja ne cēliens, - kaŗa spē̦ks pa˙galam LP. IV, 71. saaris gaŗu cēlienu un tad tikai atjūdzis zirgu. ganiņam gaŗš cēliens BW. 29309;

5) der Aufzug, Akt eines Dramas (seit Stenders des Jüngeren Zeiten);

[6) die Garbenreihe
U.].

Kļūdu labojums:
piemērs "viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr. II,3" jāpārceļ 4. nozīmes nodalījumā.- Das Beispiel "viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr. II,3" ist unter 4) zu versetzen.

Avots: ME I, 377

ciekam, ciekams, wie lange, während: [esi labprātīgs... pretiniekam drīz, ciekams tu vēl ar viņu virs ceļa esi Glück Matth. 5, 25. nāce prieksteŗa puisis, ciekams (jetzt: kamē̦r) gaļa vira I Sam. 2, 13. es nākšu pār viņu, ciekams (jetzt: kad) viņš piekusis II Sam. 17, 2. - Wohl ein alter instr. pl. fem. g. und in diesem Fall mit ā zu sprechen].

Avots: ME I, 392

I cĩlîgs, hoffärtig Dond.: cilīgs cilvē̦ks N. - Peb. - Adv. cĩlīgi, stattlich, aufrecht, stolz, hoch: zirgs ne̦s cīlīgi galvu. puisis iet it cīlīgi [Siliņ], Ahs.; [vgl. cīrīgs; aus zierlich?].

Avots: ME I, 391

cìrst: praes. ciršu Pas. V, 294 (aus Welonen), (mit ìr ² ; neben cḕ̦rtu ² ) Mahlup, Zvirgzdine;

2): "mit etwas Geschmeidigem (einer Rute, einem Riemen) schlagen"
Auleja: seņāk kungi cirta ļaudis;

3): ar cirvi cirta mājas, kad vēl nebija zāģu AP.;

4): smaka cē̦rt de̦gunā Strasden; ‡

8) c. sìenu, das zu trocknende Heu mit der Harke umwenden
AP., Heidenfeld, Seyershof; ‡

9) mähen
Seyershof: zâle savītuse: grūta c. Heidenfeld; ‡

10) labību (miežus, zirņus usw.) cē̦rt, die jungen Getreidehalme werden von gewissen Schädlingen (kleinen, schwarzen Insekten) zerfressen
Siuxt; ‡

11) heftig reissen, zupfen (z. B. die Borsten aus der Haut des Schweines)
Kaltenbr.; ‡

12) (mit starkem Guss) giessen:
cērt uodze̦nājam karstu ūdeni virsā, - tad būs lapsenes beigtas! AP.; ‡

13) stark regnen:
lai līstuot necirstu lietus iekšā Janš. Dzimtene II ² , 22; ‡

14) zirpen:
circeņi cē̦rt viens par uotru skaļāk Janš. Dzimtene II ² , 333. Refl. -tiês,

1): kad tik (sc.: puisis) ... necē̦rtas klāt (macht sich heran)
... meitenei Janš. Bandavā II, 305; ‡

4) um die Wette hauen, hacken
Orellen.

Avots: EH I, 274

I dâbt [Lis.], -bju, -bu, tr., schlagen, hauen: viņš gribēja mani dābt Schujen. puisis sunim dāba ar kuoku Druw. kad grābšu, tad dābšu pa kaklu Drsth. Zu li. dóbti "убивать до смерти", [engl. dab "leise schlagen" u. a., s. KZ. LI, 290].

Avots: ME I, 446

‡ III dãrs (li. dõras "gut, tüchtig") NB.,

1) schön (vom Wetter):
kâ tās mākuoņas pliederē! nebūs dārais;

2) (bei der Arbeit) geschickt, stark:
saimniekam d. puisis: visi darbi veicas.

Avots: EH I, 312

deviņkrustains, mit neun Kreuzen versehen: puisis pagādājis sē̦rmūkšļa nūju - deviņkrustainu LP. VII, 658.

Avots: ME I, 460

devîtais, devîts, der neunte: vecene pakampusi katlu un pruom kâ devītais skritulis LP. VI, 528; wie deviņais oft zur Bezeichnung des Teufels: puisis bija tâ sakaitināts kâ pats devītais JK. V, 146. ze̦ltmatītis aizgāja kâ devītais LP. VI, 792. lai aizne̦s maisu pie devītā VI, 856. [Zu li. deviñtas, apr. newīnts, aksl. deve̦tź, got. niunda.]

Avots: ME I, 460

dìevuiôtiês, beteuern, schwören, feierlich versprechen: uozuoliņš dievuojās saulei saknes nerādīt. tas dievuojas tik+pat kâ žīds pie krusta Etn. IV, 121. puisis gan dievuojies, gan liedzies, bet šie neticējuši LP. IV, 207.

Avots: ME I, 487

‡ dipatnieks Oknist, = puisis">puisis, kas de̦rē̦ts uz "dipatāta" (Deputat. Naturalien).

Avots: EH I, 321

dižans, diže̦ns, dižins BW. 11717, gross, stattlich, ansehnlich, herrlich, erhaben: [dižans kuoks Glück I Mos. 3, 6, dižaniem tīrumiem Jes. 32, 12, dižaniem augļiem Jer. 11, 16]. būs kuplāka sedzenīte, diže̦nāka līgaviņa BW. 15050, 1. kam, māmiņa, mani mazu tik diže̦nu audzināji 7666. diže̦ns puisis 11717, tē̦va dē̦ls, kumeliņš 7131, vainadziņš 6125. dziesmiņ manu diže̦nuo 1016 (Var.: raže̦nuo); dižans bē̦rns, trautes Kind Jer. 31, 20. ļaudis apbrīnuoja viņas diže̦nuo skaistumu. Adv. dižani, dize̦ni, gewaltig, herrlich, schön, [sehr]: dižani staigāt BW. 5668, dižani dziedāt 845. Zur Steigerung eines Adjektivs: diže̦n(i) liels, labs, sehr gross, gut (sunīšam maizes devu dižan lielu gabaliņu 14306). diže̦n daiļu puķīti rāvu 9467. [diže̦n daudzi Latgal. 1922, I, 4 _2.]

Avots: ME I, 474

duôt: duõt auch Iw., Pussen,

1): d. lab(u)dienu; guten Tag sagen.
mīklu d., ein Rätsel aufgeben Sunzel. zirņi labi duod; die Erbsen liefern eine gute Ernte Kaltenbr.;

6): šis devis par lauku da krūmiem Kaltenbr. cūka deve (lief)
luoga vidā Sonnaxt; ‡

9) energisch, schwungvoll beginnen
Kaltenbr.: de̦vuši ar lieluo gabalu šaut; ‡

10) lassen, beauftragen
Oknist: par kaŗā kritušuo brāli jāduod (mācītājam) dieva lūgt; ‡

11) plötzlich in heftigem Masse eintreten
Auleja: kai deve tis saltums, i[r] nuosaia. Ref1. -tiês;

1): d. pazīstams, sich bekannt (zu erkennen) geben:
šī devās drīz pazīstama Pas. V, 362: puisis ... devies tai pazīstams VIII, 33;

3): kâ tev duodas, wie geht es dir?
Segew.; ‡

4) gegeben werden:
malka mums devēs (Holz erhielten wir umsonst) Kaltenbr.; ‡

5) scheinen, dünken
(wohl nach r. сдаваться dass.): kas tis tev devēs? Pas. II, 251 (aus Asūne). Über das Verhältnis von duot zu apr. dāt "geben", le. dāstît u. a. s. Studi baltici IV, 135 f.

Avots: EH I, 350, 351

‡ drûkns ² Sassm: "starkknöchig, beleibt": d. puisis: Vgl. drukns.

Avots: EH I, 337

dum̃bêris [Janš.], dumbieris,

1) eine kotige, lehmige Grube, Gruft
Grob. n. Etn. III, 67; apstriguši vedējiņi kalnā mālu dumberē [aus Zirau; kann hier zum Nom. dumberis gehören] BW. 16187;

2) ein Tümpel, eine Pfütze:
zuosis sagājušas dumberī Nigr. kas tad tur nu par dīķi: tāds dumbieris vien ir Wain.;

3) ein kleiner Teich mit trübem Wasser:
dzīvuoju kâ karūse dumberī Janš. (dumbierī Gold);

4) dumbieris, eine Tiefe im Flusse
Etn. I, 121;

5) [in Trik. dum̃bẽrģis], eine einschiessende, sumpfige Stelle;

6) in übertrag. Bed.: puisis sasists, acis tam aizpampušas; tuomē̦r viņš vēl lielā: "kuo? es ar tiem dumbieriem vien 7 gadus varu redzēt!" Etn. II, 14. Vgl. dumbrs.

Avots: ME I, 514

‡ ē̦rduoksnis Ledmannshof "puisis">dūšīgs puisis (puika)".

Avots: EH I, 373

gaļuôts, fleischig, mollig, fett: tas bija ļuoti gaļuots un tamdēļ vārdu Pepi dabūjis Lautb. druknais puisis ar gaļuotuo ģīmi Latv. gaļuots augs Konv. ² 860.

Avots: ME I, 598

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595

gaũsaraũsis, ein langsamer, saumseliger Mensch: mans šīgada puisis liels gausarausis Grünh.

Avots: ME I, 612

gaũselis, ein langsamer Mench: tas puisis ir gauselis pie darba Dond.

Avots: ME I, 612

gaũss (li. [gáusus Jušk. 701 od. gausùs "reichlich"),

1) verschlagsam, langsam zu Ende gehend, lange dauernd:
cep, māmiņa, auzu maizi; tā man bija gausa ēst RKr. IX, 110;

2) langsam:
slinks gan viņš nav, bet gauss. viņš nāca gausiem suoļiem Vēr. II, 140. tas gauss maksātājs Aps. puisis gausi strādā, iet. [tas bē̦rns gausi ņe̦m valuodas U., lernt langsam reden. Von der Bed. "lange dauernd" gelangt man einerseits zur Bed. "langsam", anderseits zur Bed. "verschlangsam, reichlich". Weitere Beziehungen unsicher; vgl. Persson Beitr. 750 ¹ , Būga KZ. LII, 94, Prellwitz BB. XXI, 163, Berneker Wrtb. I., 339.]

Avots: ME I, 612, 613

glîsnẽjs [C.], recht hübsch, paglîts: glīsnējs ģīmis Dz. V. [gl. puisis, luõpiņš C., Schujen.]

Avots: ME I, 627

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691

guôrît [C., PS., Kr.], -u, -ĩju, tr., recken, strecken: puisis ceļu gāja, gūžas guorīdams BW. 12997. kas bij kāda staltde̦gune, aiziet gūžas guorīdama 30963, 2. Refl. -tiês,

1) sich hin- und herdrehen, sich rekeln:
viņš guorās drusku šurp un turp uz sava krē̦sla Vēr. II, 777;

2) sich strecken, recken:
guorīties sulguozī LP. I, 171;

3) taumeln, wackeln:
Kaspars uzcēlās guorīdamies un ļuodzīdamiens Kaudz. M.; guorīdamies iet, wackelnd gehen;

4) trödeln, sämen, zögern:
nu ej nu! kuo vēl guories? LP. III, 90. kas nu tas par strādnieku, tikai guorās tīrumā Laud.

Avots: ME I, 692

grâbt, -bju, -bu (li. gróbti), tr.,

1) greifen, fassen, raffen, packen :
grāb, kuo nagi ne̦s, nimm, soviel du vermagst, was nicht angebunden ist. puisis gājis uz klēti zirgiem miltu grābt LP. VII, 144. negrāb dievam acīs! BR. 271. In Verbindung mit ruokā, in die Hand, naguos, in die Finger, drückt es die imperfektive Handlung aus, sagrābt dagegen die perfektive : ja kādi pretī nāks, tad tie tevi grābs ruokā Lautb. kur tik tuo sastapa, tur tuo grāba ruokā Dok. A. grābiet tuos pluskas naguos LP. IV, 3 ;

2) erhaschen, hernehmen :
kur tādu kustuoni e̦suot grābis LP. V, 208. kur viņš tuo naudu grābis VII, 482 ;

3) harken
in Kurl., Adiamünde, [Salis], in Livl. meist kasīt : sienu ;

4) gaisu, vēju grābt, aus der Luft greifen, nach dem Winde haschen, Eitles unternehmen :
dažs labs vēl grābj gaisu MWM. VIII, 566. [Nebst grabât, grabas, li. grabùs "fingerfertig" u. a. zu serb. grà`biti "greifen, raffen", ai. grābhá-ḥ "Handvoll", engl. grab "packen" u. a.]

Avots: ME I, 643, 644

‡ I graîzs Nautrēni, Oknist, = graize: puisis skraida kai ar graizu.

Avots: EH I, 397

I gre̦zns, schön, herrlich, prächtig, üppig, stolz, ["hochfertig" Manz. Lettus] : gre̦znas lietas un istabas ; gre̦znas dziesmas BW. 1048 ; gre̦zni dzīpari, cimdi, mati BW. 9349 ; 7280 ; 14132 ; gre̦znas kurpes 12087 ; gre̦zns puisis ibid. ; gre̦zni dziedāt, gavile(t, spēlēt, herrlich singen, jauchzen, spielen. [gre̦znas (stolzen) sirdis Glück Jes. 46, 12. gre̦znas acis ("die hohen Augen") tu pazemuo Psalm 18, 28. viņš... izkaisa, kas gre̦zni ("hoffärtig") ir savā... prātā Luk. 1, 51. - Nebst grazns und gražuôt II zu li. gražùs od. (Lit. Mitt. IV, 269) grežas "schön" und weiterhin vielleicht (?) nach Stokes BB. IX, 88 zu ir. breg "schön"; ob hierher auch sloven. grózǝn "stattlich, schön?]

Kļūdu labojums:
1048 = 1050

Avots: ME I, 651

‡ grobe, eine längliche (natürliche, ausgespülte, ausgefahrene od. -gegrabene) Grube, Gruft, Schlucht Stenden: puisis izaris lauku grobju grobēs.

Avots: EH I, 410

gul˜šņât [Līn., Nigr., PS.], -ãju, gulšņuot, von Zeit zu Zeit schlafen, liegen, loddern, aus Langerweile liegen: kaķis ar suni gulšņāja mātes istabā LP. VI, 859. šis tik ilgi gulšņā, kamē̦r iemieg IV, 9. gulšņāja, kamē̦r iegula guļā Naud. viņš bij vai nu gulšņājis, vai arī slapstījies bez nuoteikta darba Duomas II, 454. [cūka ne˙maz neē̦d, gulšņā vien (weil erkrankt) Lis.] Refl. -tiês, oft liegen: kam vajag tâ gul˜šņāties Dond. kuo puisis ar meitu tik daudz gulšņājas? Dond.]

Avots: ME I, 678

III gũža [ačech. hýžě "Hüfte"],

1) die Hüfte, Lende, die Keule beim Braten,
gew. Pl.: gūžas kâ krāsns Naud.; gūžu sāpes, Hüftweh: jaunas meitas nedziedāja aiz tām gūžu nelaimēm BW. 839. gūžu puisis od. gūžainis, ein halberwachsener Junge als Fünfter zu vier grösseren Männern bei einer Feldarbeit Essern n. U.; in Autz synonym mit ruokas puisis n. U.;

2) = gurni 2 Lasd.: gūžas - tie divi kuoki, kuŗi izurbti (ratiņa) beņķī A. XI, 83, Adsel A. XIII, 492. [Zu guza (s. dies), npers. gūzak "Fussknöchel"
(nach Scheftelowitz IF. XXXIII, 145) u. a.]

Avots: ME I, 687, 688

gũžainis, s. gūžu puisis.

Avots: ME I, 688

gũžaîns, eig. mit Lenden versehen: gūžains puisis, ein ungeschickter, plumper Mensch von hohem Wuchse Bers.

Avots: ME I, 688

‡ ìecebît, stehlend (stibitzend) einschütten (?): ņe̦mdams saimniekam kartupeļus, puisis iecebīja arī sev kādu pūru Wessen.

Avots: EH I, 506

[ìedipât, schwerfällig hineinschreiten: puisis iedipāja istabā Bauske.]

Avots: ME II, 9

ìeêdinât,

1) anfangen zu füttern, gewöhnen an ein Futter, anlocken durch ausgestreutes, ausgelegtes Futter, ködern
U.;

2) durch abergläubische Mittel für sich gewinnen
U.: puisis grib meitu ie ēdināt, lai viņu mīl LP. V, 35. burvis ieēdina uotram kaislību LP. VII, 666. ēdienus un dzērienus, ar kuŗiem citus var apdzirdināt un ieēdināt Etn. III, 51. tīri kâ ieēdināts, sagt man von einem, der allzu oft Besuche abstatten JK. II, 143.

Avots: ME II, 14, 15

[ìegniezt,

1) einen Schlag verabfolgen:
viņš tam iegniêza ar pātagu Jürg., Drotsh.;

2) (etwas Schweres) hineinheben:
puisis iegnieza lielu maisu ratuos Wandsen;

3) (beim Kartenspiel) zuwenden:
iegn. cūku Dunika.]

Avots: ME II, 17

[ìekaût,

1) ein wenig durchprügeln:
viens puisis outru iekava C.;

2) zu schlachten anfangen:
iekauta cūka paspruka Arrasch. Refl. - tiês, hineingelangen: iekavies parāduos Ruj.]

Avots: ME II, 26

[ìeķesêt C., ìeķest Nigr., Gr. - Essern, gierig essend zu sich nehmen: puisis putru brangi ieķesa.]

Avots: ME II, 34

[ìelīņuot "gurdi ieiet": zivs ielīņuoja atvarā Druw. puisis ar salmu nastu ielīņuoja sē̦tā Wandsen.]

Avots: ME II, 39

ìemàitât: "leiblichen Schaden verursachen" Ahs.: ar pārcelšanuos puisis sev iemaitājis sirdi.

Avots: EH I, 528

[ìemanît, wahrnehmen, erblicken: viņu tikkuo var iemanīt Warkl.] Refl. - tiês,

1) sich merken, absehen, abmerken:
puisis raganu vārdus iemanījies LP. VII, 597;

2) abmerkend etw. erlernen:
lūkuošu iztikt ar latviešu un vācu mēli, kuŗu arī iemanījuos še Purap. dē̦ls bij iemanījies ve̦cās valuodās Kundz.;

3) Fertigkeit, Gewandtheit worin erlangen:
ienaidnieks nav iemanījies šaut uz ātri ejuošiem kuģiem A. XX, 204;

4) sich etwas merken und das gewöhnlich tun, pflegen:
vilki bij iemanījušies mājās nākt LP. VII, 861.

Avots: ME II, 42, 43

ìemĩlêt, ìemĩļuôt,

1) tr., liebgewinnen:
tē̦va dē̦lu, zeltenīti, zemi, vietu. cilvē̦ks tuomē̦r var iemīlēt šuo zemi A. XX, 885. [viņš bre̦ndvīnu iemīlējis U., er hat am Branntweintrinken Geschmack gefunden. ] Part. iemīlē̦ts, iemīļuots, beliebt: ielīļuota barība;

2) intr., gefallen:
tie man labi iemīlēja BW. 9338. Refl. - tiês, sich verlieben - oft mit d. Lok.: puisis bijis iemīlējies līdz nagu galam LP. V, 30.

Avots: ME II, 46

ìepīkt, in Zorn geraten: ķēniņš par tuo vārdu iepīka LP. V, 273. atbraucu iepīkuse BW. 20774. puisis drusciņ iepīcis teica Dīc. I, 76. balss drusku kâ iepīkuse Upītis Nemiers 118. Refl. - tiês, in heftigen Zorn geraten: kungs jou vairāk iepīcies LP. VI, 273.

Avots: ME II, 51

ìerakņât, tr., freqn., hineingraben, hineinwühlen: zeķes gultā. [Refl. - tiês, sich hineinwühlen: puisis ierakņājies sìenā Bers.]

Avots: ME II, 55

ìerakt, tr.,

1) eingraben:
stabu zemē. atskrējis un pie veča kâ ierakts palicis JK. V, 27;

2) anfangen zu graben:
ierakta aka jāizruok;

3) hineinwühlen:
viņš kaut kur sìenā savas drēbes ieracis. Refl. - tiês, sich hineingraben, sich hineinwühlen, sich vergraben, versenken: puisis ieruokas sìenā LP. VII, 568. viņš pastāvīgi ieracies savās grāmatās.

Avots: ME II, 55

ìeturêt,

1) halten, geniessen:
mēs uz ātru ruoku ieturējām bruokastis, launagu, maltīti, pusdienu, vakariņas. [ieturēt dūšu U., sich kräftigen, restaurieren.] tie labi dūšu ieturējuši, die sind angerissen Mag. XIII, 2, 61;

2) halten für etw., erwählen:
brāļi tuo par muļķi ieturējuši LP. VI, 676. puisis ieturējis tuo par savu līgavu LP. VII, 528;

3) einhalten
[wohl ein Germanismus], beobachten: cilvē̦ki ieturēja mē̦ru A. XX, 938. ieturi manus nuosacījumus Seib. se̦nākuos laikuos bijis stingri ieturē̦ts priekš Labrenča dienas uguni nedegt Etn. III, 126;

4) einbehalten:
algu Etn. III, 103;

5) halten, nähren:
vepris labi ieturē̦ts. Refl. - tiês,

1) sich halten, festhalten:
viņi ieturējās savās ruobežās;

2) sich einen Rausch anlegen;

3) wohlhabend werden:
viņš labi ieturējies;

4) sich tüchtig satt essen:
Salms skubināja tuo pie uogu krūmiem, lai ieturuoties, - te dieva svētība e̦suot Skuju Fridis.

Avots: ME II, 84

II ir, [ir̂ Kl.] (li. yrà), ist, sind, die III Pers. Sing. u. Plur.;

1) als Kopula wird ir ausgelassen, wenn kein Missverständnis zu befürchten ist: akmens smags. Statt des negierten ir (neir) wird nav gebraucht: viņš nav laimīgs, er ist nicht glücklich.
Der Debitiv heisst jābūt statt jāir; letzteres kommt jedoch in der Schriftsprache zuweilen vor: jums jāir (= jābūt) muodrīgiem;

2) es gibt, ist, existiert;
in dieser Bedeutung kann ir nie weggelassen werden: ir dievs, kas par visiem valda. tur ir gan kuo redzēt;

3) ir wird gern wiederholt in der Sätzen, wie:
vīrs tuomē̦r gulējis, kas ir, ir. der Mann habe dennoch geschlafen, dem sei, wie ihm wolle LP. VI, 254. puisis lē̦tāki nede̦r kâ uz vienu ķēniņa muižu, kas ir, ir IV, 108. kas tad ir, lai ir VII, 976. Zuweilen wird dem positiven Satz ein negativer angeschlossen: meita nevarējuse saprast, kas ir, kas nav LP. IV, 74. [S. Le. Gr. 551 und 556.]

Avots: ME I, 708

izcelˆt [li. iškélti], tr.,

1) herausheben, heben aus etw.:
slimnieku nuo gultas, līgaviņu nuo ratiem. viņš gribēja ceļalīti ar visām saknēm nuo zemes izcelt A. XX, 935. nuo miega izcelt, aufwecken;

2) abspenstig machen, entwenden, wegnehmen, verjagen:
kaut es viņam šituo brūti varē̦tu izcelt JU. skauģi mūs nuo mājām neizcels Neik.;

3) bei Angabe des Zieles im Lok. - emporheben:
brāļi izceļ pilsē̦tu saulītē LP. VII, 145. [griestuos kājas izcē̦lusi BW. 34737];

4) emporheben
(oft auch ohne Angabe des Zieles): kurmji izceļ zemi Etn. II, 34. izcelt galvu, de̦gunu gaisā. runcis skrējis, asti iz+cēlis LP. III, 2. krauklis dusmīgi spalvas izcēlis V, 139. puisis ar suni nuostājas ar izce̦ltu zuobinu IV, 114. Ieviņas traģēdija ar vīru netiek ne˙maz izce̦lta (hervorgehoben) Stari II, 296:

5) fig., hervorbringen, erzeugen:
zivs plunčinādama izcēla mazus vilnīšus Blaum.; badu, kaŗu izcelt. Refl. -tiês,

1) sich erheben, sich aufrichen:
nuo krē̦sla, nuo negantas guļas od. slimības. uz salas izceļas bagāta zeme LP. IV, 114. ve̦cā pils izcelšoties nuo kalna VII, 1087;

2) sich erheben, hervorgehen, ernstehen:
kalniņš izcēlies nuo baznīcas mūŗiem LP. VII, 373. uguns nelaime, cīņa izcēlās. tâ tūliņ nuo uoda izceļas dē̦ls LP.IV, 35;

3) sich mit den Haben eines Gegenstandes abmühen, vielmal ohne Erfolg heben:
izceļas viens nūju ve̦zumā, neiet, izceļas abi, neiet LP. IV, 9; [

4} erhöht werden, sein (vor andern)
U.;]

5) in See stechen
Salis n. U.;[

6) izcēlies (=izpūties) kâ tītars Dond.] Subst. izcelšanās. die Entstehung:
zemes izcelšanās. izcê̦lums,

1) das Emporfehobene, der Aufwurf:
kurmja izcē̦lums;

2) die vollendele Tätigkeit des Heraushebens:
par izcē̦lumu nuo ratiem viņš dabūja cimdu pāri A. IX, 1, 64.

Kļūdu labojums:
saulītē = gaismā

Avots: ME I, 720, 721

izdarîgs, ‡

2) "dummstolz; sich vor andern anstellend"
Seyershof: jaunuos gaduos viņš bij traki i. puisis; nu ir kļuvis lē̦nāks.

Avots: EH I, 441

izdarît (li. išdarýti), tr.,

1) zustande, zuwege bringen, ausführen, vollbringen, zu Ende bringen:
trīs darbiņus izdarīju (Var.: padarīju) BW. 6796. kuo tie ļaudis neizdara ar savām valuodām 8546. kas daudz kuo grib izdarīt, tas maz panāk. viņš izdarīja savu gribu Vēr. I, 1463. nevaru tavu prātu izdarīt BW. 3597. nevar dievs, nevar ve̦lns svešai mātei izdarīt (recht machen) 4151;

2) ausbrauen:
gaidi, māte, kâ tu vari, kamē̦r alu izdarīšu BW. 15981;

3) kastrieren:
ērzeli;

[4) ausgerben:
viņš man tuo ādu izdarījis Für. I.] Refl. - tiês,

1) vollbringen, verfahren:
kuo tas visu nav izdarījies LP. VI, 19. puisis izdarījies gan šâ, gan tâ VII, 503. izstāstījis visas tās brīnuma lietas, tâ tur izdarījies VI, 318;

2) izdarīties ar, mit jem. fertig werden, verfahren, jem. bezwingen:
ja pats esi padarījis, tad arī pats ar sevi izdaries LP. VII, 252. laidi mani tik ar zdē̦riem iekšā, gan jau izdarīsimies IV, 140. es ar viņu izdarīšuos V, 375. druošinieks, kas apņēmies ar ve̦lnu izdarīties VI, 377. kuŗš tik zvēriski izdarās ar savējiem MWM. XI, 216;

3) sich ausleeren, seine Notdurft verrichten:
zīdaiņi mē̦dz izdarīties 1 - 2 - 3 reiz dienā Konv. ² 1375. Mit dem Zusatz sevis pēc: kad raganas paē̦dušas, tad tās mē̦dzuot sevis pēc izdarīties Etn. III, 45.

Avots: ME I, 725

izdreĩjât, tr., ausdrechseln: izdreijāti gultas gali BW. 24843, 1. izdreijāts, abgemagenrt: puisis visu vasaru dūšīgi strādāja; nu arī ir kâ izdreijāts Dond.

Avots: ME I, 729

izjaukt, tr.,

1) auseinander wühlen, verwühlen, zerzausen, zerstören:
uguntiņu ar kuoku LP. VI, 222; pavardu Kaudz. M.; matus. brida pa izjauktuo sniegu Vēr. II, 527. zvē̦ru bē̦rni likušies krāsnī, tuo izjaukdami drupatās LP. VI, 764;

2) fig., vereiteln, zerstören:
cerības, kāzas, laulības, nuoduomu. puisis izjauc priekus LP. VII, 509. mūžu tie mums izpuosta un izjauc Vēr. I, 1205.

Avots: ME I, 745

izkarsis, ‡

2) stark ausgehungert
(mit ar̂ ² ) Heniņ: puisis ļuoti i. pēc dzēriena (pēc sieviešiem) Frauenb.

Avots: EH I, 453

izklañstîtiês, - uos, - ījuos, sich zur Genüge, zum Überdruss herumtreiben: puisis visu dienu pa ciemu izklanstījies Ahs.

Kļūdu labojums:
zum = bis zum

Avots: ME I, 751

‡ izknaîbît,

1) wiederholt kneifend ausglätten, ebnen; herauskneifen:
ar pirkstiem izknaiba tuos piciņus Linden in Kurl.;

2) (eine Reihe von Stellen) kneifen
Bers.: puisis meitai visus sānus izknaibījis. Refl. -tiês Bers: "izpluosīties".

Avots: EH I, 457

izlikt [li. išlìkti], tr.,

1) aus -, heraus -, hinauslegen, aussetzen:
māņus, nesļavas Etn. III, 24; bē̦rnu kārtis;

2) aussetzen, von einer Schwelle entfarnen:
tuo parādu dēļ izlika MWM. X, 422. Refl. - tiês,

1) sich verstellen:
citreiz izliecies slima (par slimu V, 349) LP. IV, 50. puisis apgulies, izlikdamies par piemigušu LP. VI, 1, 658. izlicies, it kâ sistu dēli LP. III, 103;

2) scheinen, vorkommen:
juo tāļāk viņš brauc, juo tālāk izliekas Ziemeļmeitas valsts Vēr. I, 1406. [ viņš izliekas kâ pats ķēniņš U., er macht sich wichtig, als wäre er der Körig. ] Subst. izlikšanâs, die Verstellung: īstas dievbijības vietā bieži parādījās izlikšanās un liekuļuošana Pav.

Avots: ME I, 764

izluõpuõt, gehörig foppen, anführen, vexieren: puisis ik˙katru vakaru viņu izluopuojis. Grieta atnākusi par kādu nedēļu atpakaļ, visādi izluopuota un stīva sadauzīta JU.

Avots: ME I, 767

‡ izņukât,

1) zur Genüge knautschen
Bers., Lautb:, Nigr., Wandsen: puisis meitu labi izņukāja;

2) tüehtig mit Seitenhieben traktieren
Ruj.;

3) = saņur̂dzît: i. maizes klaipu Bers.;

4) schneidend unordentlich auskerben
Lemb.; bērni izņukājuši maizi.

Avots: EH I, 469

izpļaũt [li. išpjáuti], tr.,

1) ausmähen:
krūmus, gŗāvmaļus. sūrenes un balandas pavirši izpļautas;

2) nach dem Sinne mähen, nicht schnell genug mähen:
puisis nevar saimniekam pa prātam izpļaut. viņa pļāva tik ātri, ka Eda tai nevarēja pa˙priekšu izpļaut Tirsm.;

3) im Mähen übertreffen:
vīrs ar ve̦lnu iet pļauties; vīrs izpļauj ve̦lnu LP. VII, 1174. Refl. - tiês, zur Genüge, nach Herzenslust mähen: šuodien labi izpļāvāmies.

Avots: ME I, 784

izrakt (li. išràkti), tr., ausgraben: puisis izracis dziļu bedri LP. III, 43. cūkas izrakušas tupeņus VI, 373. [Refl. - tiês, zur Genüge graben ]. Subst. izrakums, die Ausgrabung: kapu izrakumi Etn. III, 120.

Avots: ME I, 789

izsmêjîgs, spöttisch: izsmējīgs puisis JU.

Avots: ME I, 801

izspalêt, auch izspaļuot, tr., niederhauen, im Kampfe besiegen: puisis ar izkapti izspalē tās LP. VII, 597. mežsargs lielījās, ka vakarā izspaļuojis kārtīs visu kruogu Duomas I, 1310.

Avots: ME I, 801

‡ II izspaluôt,

1) = izspalêt: puisis izspaluoja savus pretiniekus Alschw., Gramsden, Tadaiken;

2) schlagend hinausjagen
Laidsen: māte... mani... ar šķe̦tru ruokā izspaluos nuo sē̦tas ārā Janš. Bandava I, 54 (ähnlich: II, 127).

Avots: EH I, 481

izsprûdîtiês, sich frei machen, loskommen: tē̦va brālis izsprūdījies kâ muižas puisis A. XVIII, 119.

Avots: ME I, 804

izstipt (li. išstìpti), sich ausstrecken beim Liegen: puisis visu svētdienu gulēja izstipis Dond., [Nigr.].

Avots: ME I, 806

izsviêst, tr., hinauswerfen: lietas pa luogu, saimnieku nuo mājas. me̦du izsviest, den Honig ausschleudern. Refl. -tiês,

1) sich hinauswerfen, hinausstürzen:
viņš izsviedās pa durvīm ārā;

2) kre̦kluos od. kre̦klā izsviesties, alle Kleidern bis aufs Hemd abwerfen:
pie ciemiņa alu dzēru, krekliņā izsviedies BW. 19578. puisis ar meiteni bija izsviedušies kre̦kluos Jan.;

3) sich herausmachen:
redzi, kas par zē̦nu izsviedies zaldātuos Vēr. II, 1034;

49 gelingen, ERfog haben:
man tirgū šuoreiz ar luopiem labi izsviedās Druw., Bers., Lös., Adsel, Dond. n. A. XV, 83.

Avots: ME I, 809

izsvil˜pêt, izsvil˜puôt, izsvìlpt (li. iššvil˜pti), tr.,

1) auspfeifen, anpfeifen:
lai tauta ar izsvilpuo mani Zeif. III, 3, 10;

[2) durch einen Pfiff herausrufen:
puisis izsvilpa meitu nuo mājas;

3) vergeuden:
viņš visu savu mantu izsvilpis Bers.] Refl. - tiês, zur Genüge pfeifen. Spricis gan izsaucies, gan izsvilpējies Aps.

Avots: ME I, 809

iztàurêt, tr., ausposaunen: vai tad es tuo būtu iztaurējis visā pilsē̦tā MWM. VIII, 186. Refl. - tiês, zur Genüge blasen: suņu puisis ilgi iztaurējies LP. V, 76.

Avots: ME I, 815

iztempt,

1): puisis viens pats iztem̂pa ² ("izkļāva, izļūļāja") bleķi ar alu Dond. n. RKr. XVII, 58. vare̦ns iztempējs, ein grosser Trinker
AP.; ‡

2) ausrecken, ausspannen:
i. ādu (mit em̃ ) Gramsden.

Avots: EH I, 489

izvilˆbinât ² , durch Betrug entwenden: puisis izvilbināja meitai labu tiesu naudas Dond.

Avots: ME I, 828

jakterêt Spr., jaktêt, - ẽju, gew. refl. - tiês, tollen, scherzen, sich wild lärmend herumjagen, jachten: ar puišiem un meitiņām, kas uz ielām jaktēs Zach. VIII, 5. alus puisis kambarī ar meitām jaktējās BW. 19696. Aus [mnd. jachtern "wild umherspringen" resp. aus] d. dial. jachten [bei Hupel 99 und Frischbier I, 313] "rasen, toben" entlehnt.

Avots: ME II, 95

jàuceklis, Bers., C.,

1) ein Mensch, der überall Verwirrung anrichtet
Hr.: jauceklis ir, kas jauc Bers., C. jauceklis - tāds, kas mīl visu sajaukt, citu lietās jaukties iekšā, sacelt nemieru, ķildas A. XV, 1, 408. šis puisis viņiem tas jauceklis, dieser Junge streut den Samen der Zwietracht unter ihnen aus, er ist der Unruhestifter Hug. Mag. II, 1, 72. tu tik esi tāds mūžīgs jauceklis: kuo es nuolieku, tuo tu izjauci A. - Rahden;

2) ein Mischmasch Nötk. n.
A. XV, 1, 92. luga nee̦suot ne˙kas cits kâ jauceklis nuo vis˙prastākiem cirkus skatiem DL.

Avots: ME II, 97

jaûns (li. jáunas, [slav. junъ]),

1) jung, geringen Alters:
jauns bē̦rns, cilvē̦ks, zirgs, kuoks, jaunā audze, meitene, guovs, puķe, zāle; jauna zeme, erst seit kurzem urbar gemachtes Land. tavs ve̦cākais dē̦ls jaunāks par manu jaunākuo brāli. Doppeldeutig: jauna sieva, eine junge, jugendliche Frau od. eine seit kurzem verheiratete Frau, od. eine andere, zweite Gattin: ķēniņš paņēma jaunu sievu. jauns vīrs, ein junger, jugendlicher Mann od. ein Mann kurz nach der Hochzeit; [ auch: ein anderer, zweiter Gatte.] jauni ļaudis, junge Leute beiderlei Geschlechts od. ein junges Ehepaar, Neuvermählte, auch jaunais pāris; ebenso jauns saimnieks, ein junger, jugendlicher Wirt od. ein Wirt, der eben Wirt geworden ist; [ auch: ein anderer Wirt (viņš sev dabūja jaunu saimnieku);] jauna meita, ein junges, jugendliches Mädchen od. eine eben in den Dienst angenommene Magd, oder auch die jüngste, unverheiratete Schwester od. auch eine nahe Verwandte der Braut: jaunā meita bija neprecējusēs radiniece BW. III, 1, 27; jauns puisis, ein junger, jugendlicher Brusch od. ein eben in den Dienst getretener Knecht, od. auch der leibliche Bruder des Bräutigams: izbrauc katrs (brūte un brūtgāns) savrup nuo savām mājām, katrs sava jaunā puiša (īstā brāļa), savas jaunās meita (īstās māsas) pavadīts BW. III, 1, 19. Sprw.: jauniem ve̦ci jāklausa. jaunam jauns prāts. jauns ar jaunu, ve̦cs ar ve̦cu. jaunam luopam dienas. jauns un traks. jauns strādā, ve̦cs slinkuo. jauns slinkuo, ve̦cs muocies. jauns sliņķis, ve̦cs zaglis. Merkwürdig der Plur. in Wendungen: dievs devis jauns dē̦lus, jaunas meitas, Gott hat einen Sohn, eine Tochter gegeben (geboren werden lassen). jauni dē̦li sabraukuši LP. II, 25. saule vēsti atsūtīja, jauni radi brālīšuos; tuo vēl labi nezināju, vai brālītis, vai māsiņa;

2) jung, einem Jungen angehörig:
tev jaunākas kājas: eji tu! nuo jaunām dienām, von Jugend auf. saimniecei jaunās dienās gadījies... LP. VII, 948;

3) neu,

a) anders beschaffen als früher:
jauns zirgs, ein neues Pferd (auch ein junges Pf.). ieiet jaunā dzīvuoklī. ieņemt jaunu piena spainīti, von einem neuen, anderen Milcheimer zu schöpfen anfangen. manam grābeklim zari izlūzuši, paduod man jaunu, gib mir eine andere Harke. jauns ķēniņš cēlās pār Ēģiptes zemi II. Mos. 1, 8;

b) anders und zwar besser:
mēs muostamies uz janu, jauku dzīvi;

c) anders, Früheres ersetzend:
jaunus spē̦kus, jaunu cerību iegūt. vēžiem jau jauna āda;

d) erst seit kürzerer Zeit vorhanden:
jauni draugi, jauni laikraksti, jaunas ziņas; jauni izgudruojumi; jaunākais laiks;

e) seit kurzer Zeit vorhanden und deshalb nicht abgenutzt:
jaunaus drēbes, kamanas, ē̦kas, jauni rati, svārki; [jauns alus U., frisches Bier];

f) in Verbindung mit Zeitbestimmungen - neu: jauns mēnesis, gads, jauna nedēļa;

g) neu, frisch, heurig, (zur Bezeichnung der Produkte des Jahres):
jauni kartupeļi, mieži, rudzi, jauna maize, neues Brot (von diesjährigem Getreide): putraimu putrai neapstrēbsim līdz jauniem Tirs.; jauns piens, Beestmilch; jauna gaļa, frisches Fleisch; jauna nauda, für neues Korn erhaltenes Gend Grünh.;

h) neu, unbekannt:
pateikšu kuo jaunu LP. V, 214. kuo dzird jauna? vai zini kuo nuo jauna? weisst du was Neues? Auf eine solche Frage erfolgt vielfach die scherzhafte, sich reimande Antwort: suns apēd aunu Etn. IV, 42;

i) nuo jauna, pa jaunam, par jaunu, von neuem, aufs neue:
duoties nuo jauna jūŗā LP. III, 76. sāk pa jaunam strādāt LP. VI, 478, 520. māte viņu raidīja par jaunu pasaulē VI, 852; VII, 1008. [Zu ai. yuvan - (gen. s. yūnaḥ, Komparativ yavīyas -), la. juvenis "jung; Jüngling", kymr. iau "jünger", got. juggs "jung" u. a., s. Brugmann M. U. II, 192 ff., Berneker, Wrtb. I, 459, Walde Wrtb. ² 400, Trautmann Wrtb. 106.]

Avots: ME II, 101, 102

II jaust U., vermögen, können: [puisis nejaũda apturēt zirgu.] briesmas tev draud, lielāks nekâ tu ieduomāt jaud Rainis. Vgl. jaudāt.

Avots: ME II, 104

jēmējs,

a): puisis jau būtu labs j. Dunika, OB:; "vedējs (kāzās)" (?) Ruhtern; ‡

c) der Schinder:
nesauca ne˙viena jēmēja, - apraka zirgu ar visu ādu Frauenb.: ‡

d) f. jē̦mē̦ja; die Frau, die während der Roggenmahd dem Mäher folgt und das geschnittene Getreide zu Garben bindet
Dunika, Frauenb., OB.: tā ir dūšīga j., kas atje̦m diviem pļāvējiem Frauenb.

Avots: EH I, 564

[jestîgs,

1) tüchtig, ordentlich:
tas bija jestīgs iemetējs Riga. šuogad uzauguši jestīgi gurķi Garrosen, Siuxt;

2) "energisch, hurtig, gewandt"Arrasch:
j. puisis, j. strādnieks, j. zaglis Bers. (hier sei es erst während des Weltkrieges aufgekommen);

3) "lustig":
j. puisis Salis, Mitau, Wenden, Stolben;

4) "leicht begreifend, scharfsichtig"
Serbigal. Vielleicht Ableitung von einem * je̦sts (wohl verwandt mit je̦strs), wovon wohl auch das Adv. je̦sti (zur Bed. desselben vgl. je̦strs 1).]

Avots: ME II, 110

juõnis,

1) die Weile
[Libau, Rönneb]: labs juonis jau pagājis, kamē̦r viņš aizgājis. [pagaidi juonīti! U.] par juoni pienāk Strazdene, Neik. juoņiem (Instr. Pl.) zuweilen; juoņiem - juoņiem, bald - bald: mirušuo dvēseles juoņiem parādās par gulbjiem Pūrs I, 99. juoņiem līst, juoņiem saule spīd;

2) juoņiem, ar juoni, juoņus Ahs., pilnā juonī, in vollem Laufe, mit Ungestüm:
puisis steidzās juoņiem pakaļ LP. III, 84. ieņemt pilsē̦tu ar juoni, im Sturme. viņš ar juoni (mit Ungestüm) devās ienaidniekam virsū. es nuogāju trīsdesmit veršu ar vienu juoni, in einem Striche, ohne Erholung. viņš pacēla ar (vienu) juoni (mit einem Male) mucu alus Bers. [ej vienā juonī U., geh in einem Striche. ar juoni PS. oder uz juoni U., plötzlich;

3) der Anfall
U.;

4) eine Strecke, ein Zug
U. - Aus liv. juoń "Anlauf, Ansatz, Bewegung"; s. Thomsen Beröringer 255.]

Avots: ME II, 127

II kâ, wie, auf welche Weise,

1) in direkten und indirekten Frage - und Ausrufesätzen: kâ labi klājas? wie geht es?
tas jau jāglabā, es nezinu - kâ LP. V, 266. reiz māte nezin kâ sadusmuojusies LP. III, 83. kâ Daugava vaid, un bangas kâ kŗāc! Aus. kâ (mit betontem kâ) tad tu tuo paspēji? wie hast du denn das vermocht? vai tu tuo paspēji? hast du das zuwege gebraucht? kâ tad! (mit betontem tad) od. kâ tad ne! (mit betontem ne) - ja, freilich! wie denn nicht! klausies, tu jau manus zābakus nuozagi! - "kâ tad! paši pavēlējāt man zagt";

2) indefinitiv, kaut kâ, kâ nekâ (mit betontem e), irgendwie, auf eine nicht näher zu bestimmende Weise:
ve̦lnam klāsies kâ nekâ LP. V, 383. naudiņa viņam izgājusi kâ nekâ;

3) verallgemeinernd relativ: lai nu kâ, lai tur kâ, lai vai kâ, lai būtu, kâ būdams, dem sei, wie ihm wolle.
lai nu kâ, bet mani lapsa nepievils LP. VI, 287. bet tuo es apņēmuos ve̦lnam atdarīt, lai tur kâ Dr.;

4) korrelativ -
kâ - tâ, wie - so: kâ zirgu baŗuo, tâ zirgs iet. kâ duomāts, tâ darīts. kâ tu man, tâ es tev. bija man tâ māsiņas kâ auziņas saaugušas BW. 15352, 1;

5) kâ steht nicht selten für
kāds: re̦ti tāda meita bija, kâ (= kāda) es biju māmiņai BW. 6088;

6) kâ wird bei Vergleichen ohne Verb innerhalb des Satzes gebraucht: kas ir tāds kâ tu? wer ist so wie du?
[tik ļaudīm valuodiņu kâ ap mani bārenīti BW. 4840.] meitas gribēja skaistuo princi kâ ēst. tas būs tik daudz kâ redzēt, das wird im Nu da sein. tas ir tâ kâ jā (ja), das steht fest. So auch beim Komparativ: cilvē̦ks niknāks kâ (nekâ) zvē̦rs. dārgs bij mans zuobentiņš, vairāk ze̦lta kâ sudraba JK. I, 105;

7) zuweilen wird kâ od. tâ kâ in der Bed. von gleichsam, wie
gebraucht, wobei zur Verstärkung des kâ nicht selten it hinzutritt: "bij, bij", Lapiņš atteica kâ raudādams, kâ smiedams Vēr. I, 781. kuo nu bļaujat, kâ bez jē̦gas? tad vīrs tūliņ tâ kâ nuokaunējies Etn. II, 76. ve̦lns tâ kâ neticē̦tu, bet taču jātic LP. II, 71. bet kâ par brīnumiem nāk ve̦cs vīriņš LP. III, 70. miesa tik balta it kâ garu pirksti; it kâ auch als unterordnende Konjuktion - als ob, als wenn: viņš bļāva, it kâ viņam būtu kāda nelaime nuotikusies;

8) temporal - wenn, wie, sobald als:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu nesukājis. divi māsiņas, viena balta, uotra me̦lna; kâ viena nāk, tâ uotra mūk RKr. VII, 271, 2. kâ licis ar zuobinu, tâ galva atšķīrusies LP. III, 62;

9) mit kâ oder tik, tâ - kâ wird nicht selten das Prädikat, wie mit un, wiederholt zur Verstärkung des Begriffs: meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi kâ de̦vusi, das Mädchen habe mit dem dicken Ende des Besens unbarmherzig gehauen
LP. VI, 828. meita tik kŗauj kâ kŗauj kaulus JK. III, 72. So auch kâ - tâ: bet ve̦lns kâ tiepās, tâ tiepās Etn. II, 144. puisis kâ ve̦se̦ls, tâ ve̦se̦ls LP. VI, 512. bet kâ par īsu, tâ par īsu, aber es ist und bleibt zu kurz. Ebenso auch mit der Negation: kâ nav, tâ ne od. ne˙kâ, tâ ne od. ne˙kā (mit betontem ne und kā in ne˙kā), es geht nun einmal nicht, es ist durchaus nichts: nu izmeklē visas malu maliņas; kâ ne˙kā, tâ ne˙kā LP. I, 146; VI, 602; VII, 137. bet ka- labāki nepalika, tâ nepalika, es wurde keineswegs besser LP. VII, 328. bet viņš kâ nerādījās, tâ nerādījās LA.;

10) kâ - kâ ne dient oft zum Ausdruck eines unerklärlichen, unerwarteten Ereignisses:
te tas uz reizi - kâ gadās, kâ neatruodas lielā vilku pulkā LP. VII, 932. par tuo laiku - kâ varējis, kâ ne (wie er es vermacht, ist nicht zu bestimmen) - klusām paņēmis veceni LP. IV, 36;

11) tik kâ,

a) kaum:
tik kâ vēl dzīvs viņš palika Dünsb. tik kâ varējām izbēgt Biel.;

B) tik kâ - nur, einzig allein:
tik trūcis viņam kâ bē̦rnu LP. III, 78. ne˙viena vīrieša nav mājā; tik ir kâ sievieši III, 59. citiem tik vēl ir kâ kauli un āda JK. III, 73;

12) tâ kâ tâ, sowie so:
jāmirst tâ kâ tâ LP. VI, 154. slikti nu tâ kâ tâ;

13) tâ, tiklab - kâ, so - wie, sowohl - als auch:
nuo tautām bargi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tiklab grāmatās, kâ arī ļaužu mutē Lautb.;

14) bei Zeitbestimmungen erhält kâ die Bedeutung "schon","soeben":
kartupeļi bij mums kâ uznākuši, unsere Kartoffeln waren eben aufgekommen (eig. wie aufgekommene) A. XI, 40. pulkstenis bij trīs kâ nuositis. aizjūgusi ķēvi, kâ uz sudmalām braukt LP. IV, 35. viņa kâ nuo lieldienām slima, sie ist schon seit Ostern krank. vai tu jau sen kâ mājās? bist du schon längst zu Hause? vēl kâ šuodien viņu re̦dzu sēžam, ich sehe ihn sitzen, als ob es heute wäre Aps.;

15) tâ kâ weist zögernd auf eine folgende Zeitangabe hin:
puisim tâ kâ rītu bijušas kāzas, dem Burschen stand die Hochzeit so wie am folgenden Tage bevor LP. VII, 669. Ähnlich wird kâ gebraucht in Fällen, wo eine genaue Bezeichnung eines nicht befriedigenden Zustandes vermieden wird oder fehlt: nu ir, kâ ir, es ist soso. tad nu gan tâ būs, kâ būs LP. II, 77;

16) distributiv wird kâ - kâ zuweilen gebraucht: nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam, Geld wie zuweilen, Brot je nach den Jahren, aber eine gute Sache reicht für das ganze Leben aus;

17) wie im Lateinischen quod für id
steht, so auch im Lett. kâ für tâ: es nevaru vairs kāju palikt, kâ esmu nuokususi, ich kann meine Füsse nicht mehr schleppen, so sehr (eig. wie) müde bin ich A. XX, 401;

[18) als eine Partikel in der Bed. "wenn nicht, ausser": kur saulīte miglu ņēma kâ (Var.: ne) avuota lejiņā; kur ļautiņi runas ņēma kâ (Var.: ne) nuo manis sērdienītes? BW. 4806. - Eher wohl ein loc. s. fem. g. zu kas (s. Le. Gr. 467) als (nach Mahlow AEO 49) ein nom. od. acc. pl. neutr. g.].

Avots: ME II, 184, 185

kad,

4)

g): es teicu, k. es neiešu Dunika, Kal. OB.; ‡

8) = kaût 1: dabūjam k. gaļas paēst Pas. VIII, 95. re̦dz: pīles pe̦ld... nuoduomājis: nav malkas, nav zirga, būs k. pīles kāzām XII, 397 (aus Lubn.); ‡

9) "= kamē̦r" Sonnaxt: k. šie izguļas, puisis pruojām. bē̦rns sadedzis, k. izdzirst.

Avots: EH I, 573

kal˜puôt,

1) intr., dienen:
bildēm Kundz. kāds puisis salīga pie ķēniņa kalpuot LP. II, 55;

2) (selten) bedienen:
lai māsiņa gana mīļa, mūžam brāļus nekalpuoja BW. 11996. Subst. kal˜puôtãjs, der Dienende, die Dienstperson, die eine unbestimmte Zeit dem Arbeitsgeber dient.

Avots: ME II, 144

kal˜ps, Demin. verächtl. kal˜pelis, kal˜perĩtis BW. 988, 8 [wohl aus * kalpelītis], kalpenītis 988, 8 var.,

1) der Knecht, Arbeiter:
auzai liela sē̦naliņa, kalpam ve̦rga dzīvuošana BW. 9723, 2. kalpa puisis, der unverheiratete, kalpa vīrs, der verheiratete Knecht. tē̦vu dē̦li kalpuos gāja BW. 31137. dieviņš pats kalpiem (Var.: kalpu) gāja 11776; jetzt: par kalpu iet, sich als Knecht verdingen. Sprw.: kas tuo duos kalpam, kas kungam ir. kalps kalpa ve̦lns. cita kalps, pats savu maizi ē̦zdams. tâ dzēra kâ kalpa kāzās, von einem ärmlichen Festmahl. [apkārtējie zemnieki - pa lielākai daļai kalpeļi Janš. Bārenīte 16];

2) dieva kalps, der Diener Gottes, der Prediger,
dieva kalpa kalps, Gottes Dieners Diener, d. i. der Küster; bendes kalps od. ve̦lna kalps, der Henkersknecht BW. 31614; dze̦guzes od. lakstīgalas kalps, die Zaungrasmücke (sylvia curruca) RKr. VIII, 93, Konv. ² 2319;

3) der Bube im Kartenspiel:
pīķa krusta kalps od. kalpiņš. [Aus einem urruss. * хоlpъp > r. холóпъ "Leibeigener, Knecht".]

Avots: ME II, 144

[kampaļuôtiês Dond., oft einander umarmen: puisis ar meitu kampaļuojas.]

Avots: ME II, 151

kampis,

1) das Halseisen
L.;

2) das Krummholz;

3) in der Rätselsprache zur Bezeichnung des Kesselhakens:
celies guiga, gaiga nāk, ņem šuo svampi, liec uz kampi RKr. VII, 365; Biel. R. 347; (spaiņa) kampiņš, der Bügel Sudr. E. setzt ein * kamps voraus; [kàmpis ² "ein Fischergerät mit einem Haken am Ende, womit man eine Stange unter dem Eise von einer Wuhne zur andern efördert"; "der Haken am Brunnenschwengel, woran der Spann beim Wasserschöpfen angehakt wird" A. - Schwanb., Fiaden, Stomersee;]

4) [kampis Bornsmünde, kam̃pis Siuxt], kampītis, des Brotlaibes Ende:
kad puisis ē̦d kampīti, tad dabūs saimnieka meitu, kad meita ē̦d kampīti, tad aug smaili pupi Wid.; [kampis, ein Stück Brot Wessen. - kampis 1 scheint aus dem Germanischen entlehnt zu sein (vgl. ahd. und mhd. kamp "Holz, das man dem Schwein um den Hals hängt"); dagegen kampis 2 - 4 zu li. kam̃pas "дуга в оглобельной упряжи; der Winkel", dúonos kam̃pas "краюха хлѣба", gr. χαμπή "Biegung" und viell. la. campus "Feld" u. a., s. Walde Wrtb. ² 119 f., Trautmann Wrtb. 116, von Grienberger Wiener SB. CXLII, Abh. VIII, S. 110, Feist Wrtb. ² 179 f. u. a.]

Avots: ME II, 151, 152

I karinât, [wiederholt anfassen, zergen nach Bielenstein LSpr. I, 425], zerren, necken, reizen: kuo mātei meitas dara, tautas vien karināja (Var.: kairināja) BW. 1950; 6025; 24547. neies mana māmuliņa ciemu suņu karināt BW. 11016. [viņas pretiniece karināja viņu daudz un nuoskumdināja Glück I Sam. 1, 6. ja tevi tava ruoka jeb kāja karina, nuocērt tuo Manz. Post. II, 270.] caur ataugu karināt (Var.: kairināt) BW. 32319 var. Refl. - tiês, einander necken, reizen, sich mit jemand neckend abgeben: puisis, ar sunīti karinādamies, ne˙maz nemanījis... Etn. I, 88. - Wohl zu àizkar̂t, [ķer̂t, li. kìrinti "necken, reizen" (s. Leskien Abl. 331), urslav. *černъ, ai. kárņa-ḥ kymr. carn (ar kann hier auf "ŗ" zurückgehen) "Handhabe" (vgl. v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 316 f.). Wenn hier von einer Urbedeutung "häkeln, häkelnd fassen" (woraus einerseits "fassen", anderseits "anhaken" ) auszugehen ist, so gehört hierher auch kãrt "hängen" (vgl. semasiologisch li. kabìnti "hängen, haken": kìbinti "im Scherz antasten, necken" ). Anders darüber Zupitza Germ. Gutt. 109, Walde Wrtb. ² 132 und carino, Berneker Wrtb. I, 578 f., Trautmann Wrtb. 118, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 71 un BB. XVIII, 282 ¹ u. a.]

Avots: ME II, 161, 162

kàuns, die Scham, Schande, Schmach: Sprw. kauns pār visu gīmi. vai kauns kāds guods, vai nauda kāda manta? strādāt nav kauns. kauns, bet veselīgs. kam nav kauna, tam nav guoda. ne tiem ļautiņiem kauna, ne guoda. tam nav ne suņa kauna. ne kauna, ne labas dienas, sagt man von einem armen, dabei schlechten Menschen. ne tik daudz kauna kâ vistas kājai gaļas. cik suņam kauna, tik ve̦cai meitai. kamē̦r kauns, nuogriež ar nazi, antwortet man scherzweise auf die Frage: vai tev nav kauna? kauns nāca gaismā (namentlich die Schmach einer Geschwängerten). nākas kauns tuo dzirduot. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. Altertümlich hier der blosse Gen.: kauns man ļaužu, bail māmiņas. ar kauna acīm (mit Schmach) jāiet pruojām, tas jādara Grünh. kauna darbs, eine Schandtat. kauna gabals, kauna gaļa, ein Unverschämter U. kauna gaļa, ein Schandstuhl (s. krē̦sls); kauna lieta, die Schmach, etwas Schändliches; kauna stabs, Schandpfahl Kronw.; kauna valuoda, unverschämtes, unzüchtiges Gerede. es tam devu dievpalīgu, tas kaunam (Var.: ar kaunu, vor Schande) nesaņēma BW. 25872, 11. kādu kaunu tautu meita glauda manu kumeliņu BW. 11502. atmetīšu (Var.: pametīšu) visu kaunu, ich werde die Scham vergessen BW. 6800, Ltd. 1031. Sprw.: atstāj labāk kaunu aiz durvīm un ej iekšā. sev kaunu padarīt, sich Schmach zuziehen. Sprw.: kauns kaunu dzemdē. kaunies kaunu, bīsties dievu! puisītis nesa piecus kaunus BW. 6592. šie tādu kaunu nevarējuši panest LP. I, 168. kas kaunu nepruot, badu nemirst. kaunu slēpt, die Schmach verbergen, verheimlichen: tautas jāj, zeme rīb, es gulēju dienuvidu; slēp, māršiņ, manu kaunu, saki ruozītes ravējuot Ltd. 2348. kaunā paši guoda ļaudis BW. 8488. kaunā palikt, zu Schanden werden, Schande, Misserfolg erleben: lai kaunā nepaliku BW. 958. tur visas zâles ar saviem dakteŗiem paliek kaunā Kaudz. M. cerība neatstāj kaunā, die Hoffnung lässt nicht zu Schanden werden. kaunā pamest, in Schanden stehen lassen, verlassen: puisis pame̦t meitu kaunā. aiz kauna viņš nezin kur dēties. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. kali, ka nav par kaunu, dass es nicht zur Schande gereicht. kauna dēļ, kaum, eig. zur Vermeidung der Schande: tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. šis tik kauna dēļ var izrunāt JK. III, 19. kauna pēc, zur Wahrung des guten Scheins, eig. der Schande wegen: bagātais iedeva kauna pēc nabagam riece̦nu maizes. Es kommt auch der Pl. von kauns vor: aiz kauniem nezini, kur dēties Grünh., BW. 12574. es nezinātu nuo kauniem, kur glābties MWM. X, 481. Zu li. kūvė´ti (III prs. kũvis) "sich schämen", got. hauns "niedrig, demütig", [ahd. hônida "Schmach, Schande", gr. χαυνός· χαχός Hes. u. a., s. Trautmann Wrtb. 122, Berneker Wrtb. I, 645, Bugge KZ. XIX, 415].

Avots: ME II, 176, 177

ķeñcis,

1) der Schmadderer, Trödler
Kand.;

2) ein Mischmasch; eine kleine, aber verwickelte Arbeit:
tur liels ķencis Kand.;

3) ķencītis, ein schlechtes Pferd:
bet ve̦lna puisis iejūdzis savu ķencīti

LP. VII, 772.

Avots: ME II, 365

ķê̦rãjs, ķêrẽjs, jem., der etwas ergreift, erfasst, der Häscheŗ der Dieb: ķē̦rājs ir kaut kuŗa lieta, kur tīkls jūŗā aizķeŗas: akmeņi, ce̦lmi LP. VII, 380. mūkat, gani, nu nāk kazu ķērējiņi Ltd. 4357. reiz ķē̦rāju laukuos puisis, nuo zaldātu ķē̦rājiem mukdams, iemucis rijā LP. VI, 131. bē̦rnu ķērēja, die Hebamme: kur tā bē̦rna ķērējiņa BW. 1433. Zu ķer̂t.

Avots: ME II, 375

[ķērdzis "zirgu puisis muižā" Rutzau. Wohl aus li. ker̃džius "der Hirte"]

Avots: ME II, 375

ķe̦rstît [Trik., Wolm., Lis., Ruj., ķer̂stît C., N. - Peb., Arrasch], -u, -ĩju, tr., freqn. zu ķe̦r̂t, haschen, zu ergreifen, zu fangen suchen: mana sieva mūsas ķe̦rsta BW. 6929. ķe̦rsta mani sveši ļaudis 13563. kamē̦r mednieki zaķi ķe̦rsta LP. V, 211. mežsargi staigājuši un ķerstījuši malas medniekus AU. kāds puisis tapis ķerstīts (als Rekrut) Etn. III, 93. ruoka ķerstīja drīz vienu striķi, drīz uotru A. XXI, 616. Refl. -tiês, herumgreifen: kas šim te kuo ķerstīties ap mūsu guovīm? Niedra. lai sadega puišiem nagi, gar manim ķe̦rstuoties BW. 7375.

Avots: ME II, 369

ķibinât,

1) zupfen, ziefen, reffeln:
viņš durvis ķibināja vaļā LP. VII, 133. kaķis ķibina putniņus nuo ligzdas laukā Gold. ar kāsīti ķibināju (Var.: ķibināju) brālīšam līgaviņu BW. 18185;

2) kleben:
bezdelīga ķibina savu perekli Lös. n. Etn. IV, 66;

3) mit der Hand oder mit der Pfote spielend anhühren, antasten, zergen
[Wessen], necken: kaķe ķibina ar kāju [BW. 35180]. puiši ķibina meitas. Refl. -tiês,

[1) fassend sich halten an:
puisis ķibinājas pie kuoka zara Dond., Dunika];

2) an einer kleinlichen Arbeit mit den Fingern arbeiten, knibbern:
žīds ķibinājās tik ilgi gar pulksteni, gribē̦dams tuo sataisīt, bet ne˙kas tur neiznāca Etn. II, 2. - [Aus li. kìbinti "im Scherz antasten, zupfen, necken".]

Avots: ME II, 378

‡ ķinkt "?": dingdami, ķinkdami katri savā sē̦tā Janš. Līgava I, 106. kur dingst (sc.: puisis), kur ķinkst Mežv. ļ. II, 36 (ähnlich 375). mums nāksies ... nedēļas pa mežu ķ., iekam izvedīsim visus kuokus 41; "bei schlechtem Wetter unter freiem Himmel arbeiten" Nikrazen: kuo viņš tur kin̂kst ² ? "frieren" (prs. ķin̂kstu ² , prt. ķin̂cu ² ) Kal. Zur Bed. vgl. auch ‡ apķin̂kt ² , nuoķin̂kt ² und li. kinksė´ti "lange unbeweglich an derselben Stelle stehen".

Avots: EH I, 703

klabinât [li. klãbinti "anklopfen"],

1) fakt. zu klabēt, klappern lassen, machen:
vējš klabina luogus od. luoga slēģus. suns klabina zuobus, auch zuobiem. ve̦cais puisis uz manim zuobus vien klabināja BW. 13561. buciņš ragus klabināja 30104. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis 19638; 27438, 2. tautu meitas tukšu pūru par atmatu klabināja BW. 16728. kunga kannas 12132, sieka malu klabināt 8012. muti klabināt, sprechen: diezgan jau e̦smu muti klabinājis, bet viss par velti. tevis dēļ es neiešu muti klabināt. kuo nu klabini niekus! was schwatzst du Unsinn;

2) viel sprechen, schwatzen:
man ar tevi tik daudz jāklabinājas, ka ne˙maz nevaru galā tikt Dond. Subst. klabinãjums, das bereits erfolgte Klappern; klabināšana, das Klappern; klabinâtãjs, der Klapperer.

Avots: ME II, 207

kleņ̃ģis, kleņģa Egl., comm.,

1) der Bummler, Taugenichts
[Laud. n. Druva I, 392], Serb.: kuo tu jāji, tautu kleņģi? BW. 14445, 3. kur tas mūsu znuota kleņģis? 22973, 6. kuo tu, kleņģi, vazājies pa manām ganībām? 29511. kas kleņģiem klēti cirta 16806; 17183; 3;

2) [kleņ̃ģis Dond. "tievs, izstīdzējis pusaudžu puisis"]; ein lahmer, schiefbeiniger Mensch od. ein lahmes Tier
Selb., Mat., eine Schindmähre U.;

3) "nederīgas vai maz derīgas lietas" [Bilsteinshof n.] Etn. II, 50.

Avots: ME II, 223

kležuôt, kležât, intr., sich mühsam fortschleppen, sich herumtreiben: kur puisis kležuo pa naktīm apkārt Sassm., [Dond.].

Avots: ME II, 224

knibulis,

1) [duõngalis: maizes maz: vēl tikai mazs knibulis ir skapī Gold., Stenden; "ein Kleiner"
Drosth. Auch als Kosewort: tu mazais knibulē̦ns! kad tu izaugusi dižs puisis? Stenden]. ai, jūs zē̦ni, knibulīši (Var.: ķeverīši) BW. 2134;

[2) "eine ganz kleine Sache, namentlich an Maschinen"
Laud., Sessw., Hofzumiberge; "etwas Winziges, das knopfartig an irgend etwas haftet" um Autz, Neuenb., Edw. und Idwen;

3) "kāsītis" Hasenp.].

Avots: ME II, 246

kom̃mas vilkt, in intimem Verhältnis stehen: puisis ar meitu ve̦lk kommas Dond.

Avots: ME II, 254

krapt! krapts! Interj. zur Bezeichnung eines plötzlichen Angriffs: muļķītis krapt saķeŗ putnu LP. IV, 150. kūmins (gailim) krapt mugurā III, 98. puisis krapts uzmauc pašai iemauktus galvā I, 124.

Avots: ME II, 260

kravata, ‡

2) "etwas Unnützes"
Warkl.: tī grāmata (tis puisis) ir tikai k.

Avots: EH I, 644

kŗãviens: puisis dabūja kaudamies nuo pretinieka stipru kŗāvienu pa muguru (sāniem, pakausi, galvu) Ahs.

Avots: EH I, 665

krìet, [kriêt ² Bl., Līn.], kreju, krienu od. kreimu Kalzenau n. Biel., krèju, schmänden, die Sahne von der Milch schopfen Allend.: reiz saimniece, kreimu kriedama... RKr. VII, 1170. puisis teicis:"kreju, kreju, bet visu" JK. V, 147. [Wohl identisch mit li. krieti "ловить рыбу"; nebst krainīt, kraistīt, krîts, kriẽns I zu krija (s. dies), as. hrīnan "berühren", an. hrīm "Reif" u. a. s. Fick Wrtb. III4, 104 und Loewenthal AfslPh. XXXVII, 389.]

Avots: ME II, 284

‡ krĩtuļat Stenden, = krĩtaļât: puisis piedzēries, iet krītuļadams.

Avots: EH I, 657

kukùlsnis ² Lub., Selb., [KI.), kukulznis [Grünwald], N.-Schwanb., [Wessen], der Erdklumpen, Erdkloss: puisis dze̦nā pa kukulšņiem trīs kaulainus zirgus Vēr. II, 54. šādi tādi sīki putni kukulznīšu sitējiņi BW. 2664.

Avots: ME II, 302

kul˜stît [(li. kulstyti Lit. Mitt. II, 58 f.), kulˆstît ² Līn.], -u, -ĩju, tr., freqn. zu kul˜t,

1) [kulstît Dunika u. a.], wiederholt schlagen:
kulstīja ar pātagu ežmali Seib.;

2) Flachs schwingen, reinigen:
pušu šķīru linu sauju, kulstīdama, mīstīdama BW. 21901. pē̦rnie lini nekulstīti, aizpē̦rnie kaņepāji BW. 15606. Refl. -tiês,

1) wiederholt schlagen, klopfen:
viņa kulstās ar kājām pa zemi Purap.;

2) sich umhertreiben:
diezin, kur mūsu puisis kulstās pa naktīm apkārt Ahs. Subst. kul˜stĩjums, der gereinigte Flachs, die Reinigung des Flachses: liniem jāpane̦s kulstījums LP. VI, 36; kulstîšana, das Schwingen, Reinigen des Flachses; kulstîtãjs, einer, der den Flachs schwingt.

Avots: ME II, 308

kumerêt, -ẽju, tr., winken, ein Zeichen geben, auffordern: viņsē̦tu puisis kumerē mūsējuo pie sevis Gold., Katzd. [Aus d. "komm her"?]

Avots: ME II, 311

kur̃stît (li. kùrstyti), -u, -ĩju, tr., freqn. zu kur̃t,

1) oft ein wenig heizen, schüren:
snauž uguni kurstīdama BW. 22346. Sprw.: kur uguns jau deg, tur kurstīt nevajaga;

2) fig., anfachen, reizen:
puisis kurstīja meitas vārdiem Grünh.

Avots: ME II, 326

‡ kvancē̦ns Siuxt n. BielU. "?": puisis kā k. (von einem kleinen, runden, weichen Jungen). Vgl. kvan̂cis.

Avots: EH I, 689

lãgans: l. (= lãdzîgs 2) puisis Ruhental, Sessw. brāļi labi devējiņi, es lāgana gājējiņa Tdz. 40675.

Avots: EH I, 727

lakstît (li. lakstýti), - u, - ĩju, lakstuôt, intr.,

1) springen
[A. - Schwanb.], hüpfen, hin - und herlaufen [N. - Schwanb.]: gāju ceļu dziedādama, kâ cielava lakstīdama (lakstuodama) BW. 473. tâ lakstīja tautu dē̦ls nuo uolnīcas uolnīcā 23568. suns sāk lakstīt N. - Schwanb. viņam nu gan sirds lakstīja A. XIII, 462. [tie kalni lakstīja kâ tie jēriņi Manz. G. L. 184];

2) frech sein
Manz. Refl. - tiês

1) schwärmen, flattern:
tauriņi lakstās ap puķēm SDP. VIII, 45; [sich umhertreiben U.];

2) scherzen, den Hof machen:
atstāj nuost, kalpa puisi, kuo gar mani lakstuojies? BW. 9358. alus puisis kambarī ar meitām lakstuojās 19511. [ar viņu knakstīties un lakstīties Janš. Dzimtene V, 199.] Subst. lakstîšana, das Hüpfen, Springen; lakstîšanâs, das Scherzen, Charmieren; lakstîtãjs, der Springer, Hofmacher. [Zu lèkt.]

Avots: ME II, 416

I lãksts, lāksta, lākstis (nom. pl.) U.,

1) ein Bretterverschlag zu Brutnestern für Gänse, Enten, Tauben
Essern n. U., Grünh.: pīļu lāksti, zuošu guoļ[a] tautu dē̦la istabiņa BW. 25811. izvanda sānus pīļu lākstiem Alm. priekšpuisis ierīkuoja lākstus, kuŗuos baluoži perēja Degl.;

2) lãksts, die Raufe:
lākstā liek guovīm ē̦damuo Sassm. [Wohl nach Leskien Nom. 531 (mit eingeschobenem k ausli. lãstai "Bretterverschlag für Gänsenester"; vgl. lāsts.]

Avots: ME II, 437

lar̂kšķis, larkšis,

1) [auch: lorkšis U.], der Schwätzer;

2) das Geschwätz, Geplärr:
puisis ar dūkām rāva vaļā tādu larkšķi, ka... Seib. tas ne˙maz nemitējās šim ar saviem larkšiem uzbāzties MWM. II, 417. Vgl. lerkšķis.

Avots: ME II, 423

ļaũt, ļaũju od. ļaũnu, ļãvu, tr., erlauben, gestatten, zulassen, einrümen: sunītis neļauj saimniekam miera JK. III, 67. ļauj svē̦tam garam vietas Tr. IV, 55. Mit abhängigem Infin.: neļauj laimei izbēgt! miegam nākt es neļāvu BW. 13735, 2. vaļu ļaut, einem den Willen, volle Aktionsfreiheit lassen: māte vaļas man neļāva BW. 6769. prātiņš man šurpu, turpu, kad prātam vaļu ļāvu (Var.: devu) 10533. Mit abhäng. Infin.: neļaun vaļas delverēt 27016. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur iz-juks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. Refl. -tiês,

1) aufhören, von jem. od. etwas ablassen, nachgeben:
ēd un ļaunies! ē̦dat, negaušas, ļaujaties! jau mana bļuodiņa dibe̦nu rāda BW. 19276. slimais nelabuojas, laikam ļausies, wird wohl sterben. ja viņam maz guoda prāts, tad viņš nuo mānis ļausies Seib. Mit abhäng. Part. od. Infin.: šķiŗamies mēs, māsiņas, ļaunamies runājuot (Var.: ļausimies runāties), wollen wir aufhören zu sprechen! BW. 17603, 2;

2) sich hingeben, sich überlassen:
ne miegam, ne kaunam, ne katram neļāvuos BW. 8709;

3) sich verlassen, vertrauen:
es atstāju tē̦v[u] ar māti, uz tevim ļaudamies; vgl. BW. 22880, 1;

4) sich lassen, mit abhäng, reflexivem
Infin.: puisis neļāvās uzmaukties iemauktus LP. VII, 657. tē̦va dē̦ls ļāvies pierunāties LP. VII, 100, ieteikties I, 168; sevi pielūgties Dīcm. I, 28. Zuweilen mit abhäng. aktiven Infin.: māršiņ mana jaunākā, kam ļāvies pierunāt tādam zē̦na knēvelim? BW. 24547, 4. kungs arīļāvas ierunāt (=ierunāties) Dicm. I, 42. Zu li. liáutis "aufhören", [lavónas od. liavónas "Leiche", apr. aulaut "sterben" čech. leviti, klr. лiвити "nachlassen, nachgeben", got. lēwjan "preisgeben", lēw "Gelegenheit" (vgl. auch le. ļaũns), s. Persson BB. XIX, 279 ff., Wood AJPh. XXIII, 199 f. u. 202, J. Schmidt KZ. XXVI, ll, Walde Wrtb˙z 447, Berneker Wrtb. I, 715, Zubatý Sborn. fil. I, 161 f.].

Avots: ME II, 533

laûzît [auch C., Wolm., Kl., Trik., Lis., N. - Peb., Warkh., Jürg., Arrasch, laûzît ² Salis, Ruj., Selg., laũzît (li. láužyti) Tr., Dond., Wandsen, Līn., Nigr., Gr. - Essern], - u, - ĩju, tr., freqn. zu laûzt,

1) wiederholt mehrfach brechen:
skalganus, zarus, žagarus. trīs gadiņi jūŗa kŗāca Ve̦ntas le̦du lauzīdama BW. 15073. kaulus drudzis kreš un lauza St. viņš lauzīja maizi kumuosus Dok. A. galvu, seltener prātu lauzīt, sich den Kopf zerbrechen: kuo galvu lauzīt vēl tik daudz? Adam. es e̦smu duomājusi un lauzījusi prātu par šuo lietu Kaudz. M. kājas lauzīt, die Beine anstrengen, sich die Beine ablaufen: vai tad bija maz vē̦rts kājas uz māju lauzīt A. XX, 84. ruokas lauzīt, die Hände ringen: te̦k upīte pret kalniņu, žagariņus lauzīdama; iet māsiņa pie nelieša, baltas ruokas lauzīdama BW. 21909. valuodu, auch valuodā lauzīt, eine Sprache radebrechen: viņš mēģināja vācu valuodu lauzīt Lundberg. igaunis lauzīja latviešu valuodā RA. grāmatā lauzīt, das Lesen lehren: kuo nu viņu tik agri lauzīt grāmata? A. XI, 101;

[2) peinigen, foltern
Manz. Lettus.] Refl. - tiês,

1) sich krümmen, sich quälen, sich abplacken:
viņa kliedza un lauzījās tīri kâ ārprātā Kaudz. M. puisis lauzījās un izmisis duomāja Vēr. II, 1034. lauzīties ar darbu, zemi, ar pļavām Spr.;

2) miteinander ringen:
iesim lauzītuos!

3) sich mühsam üben
(mit d. Lok.): valuodā, grāmatā. man teic e̦suot galva grūta ābecītē lauzīties Liew.;

4) sich wohin hingezogen fühlen und deshalb dorthin zu gelangen suchen:
kas viņai par kāzām - lauzīties šurp Saul.

Avots: ME II, 431, 432

le̦dus, - us [li. ledus, slav. ledъ dass.], Demin. - le̦dutiņš, seltener - lediņš, das Eis: Sprw. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. kas pats dumjš, tam le̦dus glums. auksts kâ le̦dus. lai izkusa kungam dusmas kâ šis le̦dus gabaliņš. Der Pl. le̦di, das Eis, die Eisschollen, Eisstücke: le̦di, aber auch le̦dus iet, das Eis geht. rudzīšam, ruogaiņam, le̦di (Var. lediņš) galvu nuogulēja BW. 28110, 2. puisis paķēris ūdens spaini ar visiem le̦diem LP. VI, 46. Vgl. auch li. lẽdas, apr. ladis dass. [und dazu Berneker Wrtb. I, 699].

Avots: ME II, 445

[lenčuôt,

1) anschirren, das Geschirr
(lences) anlegen: puisis gribēja jaunuo zirgu lenčuot, bet zirgs neļāvās Jürg.;

2) (einen Strick) zusammenringeln,
ruotinât Stenden;

3) leñčuôt "fischen"
Ternushof;

4) leñčuôt "langsam gehen"
Wandsen, "schwerfällig laufen" Salis.]

Avots: ME II, 451

‡ lènīgsnējs ² Fest. n. FBR. XVII, 85, sanftmütig: l., pasmagnējs puisis Erss Muižnieki 99.

Avots: EH I, 738

lḕ̦ns (li. [lė˜nas in Biržai u. a.] od. lė´nas "ruhig, zahm, langsam; blöde", [serb. lì`jen "faul"]),

1) langsam, leise, sanft:
jāja lē̦nas tautas BW. 7432. lē̦na vēsmiņa LP. IV, 20. drebi, drebi, apšu lapa, lē̦na vēja purināma! Ltd. 1095. duomas griezās lē̦nākā gaitā Aps. [esi čakls labas lietas dzirdēt, bet lē̦nais atbildēt Sirach V, 11];

2) faul
U.: viņš ir lē̦ns cilvē̦ks: negrib ne˙maz strādāt Mar. n. RKr. XV, 123;

3) gelassen, gelinde, sanft, milde:
ve̦cais mierīgā, lē̦nā balsī atteica Dīcm. tev, brālīti, lē̦na daba BW. 31508. māmiņai lē̦ns prātiņš 15323. puisis lē̦nā garā apvaicājās LP. VI, 441. Sprw.: lē̦ns kâ aita od. jē̦rs, od. jauns teļš. lē̦na cūka dziļu sakni ruok. [Wohl zu la. lēnis "sanft, mild", und weiterhin wohl auch zu le. lêlis sowie le. lē̦ts, (s. dies) und li. lė˜tas "langsam, träge; blöde" (s. Walde Wrtb. ² 421, Būga РФВ. LXXI, 57, Persson Beitr. 710, Trautmann Wrtb. 157), weshalb die noch von Berneker Wrtb. I, 711 vertretene, phonetisch an und für sich mögliche Annahme, das dies lēn - aus lēdn - (zu gr. ληδεῖν "träg sein" u. a.) entstanden sei, wohl zu entfallen hat.]

Avots: ME II, 460

le̦pns [li. lepnus "verwöhnt" Lit. Mitt. I, 389.],

1) stolz, hochmütig (eine dem echten Letten verhasste und daher von ihm in vielen sprichwörtlichen Redensarten verspottete Eigenschaft):
le̦pns kâ pāvs od. kâ vācu nabags od. kâ muižnieka staļļa puisis. kur le̦pnas duomas, tur īss paduoms. lai dievs duod bagātam palikt, bet le̦pnam ne. Als Verwünschung: kad tu le̦pns paliktu! dass du stolz, hochmütig würdest! ir čigāns lādē̦dams saka: lai dievs tev duod le̦pnam palikt!

2) prächtig, herrlich:
tē̦vs meitām gaida le̦pnus znuotus LP. IV, 184. svinēja le̦pnas kāzas VII, 514. atbrauc kungs le̦pnā kartītē IV, 184. atrada le̦pnu juo le̦pnu pili VI, 757. [Zu lept.]

Avots: ME II, 452, 453

lĩdzs: puisis algu izje̦m uz lìdza ² (soviel er bis zur Auszahlung verdient hat) Saikava.

Avots: EH I, 747

lìkât: auch (in gebückter Stellung sich beschäftigen) Bērzgale, Heidenfeld (mit ì ² ), Hasenp., Schwitten (mit î ² ): puisis... līkā pa rudziem Pas. XV, 173, kuo šī tur līkājuot 240. Refl. -tiês: auch (mit ì). C., (mit î ² ) AP.

Avots: EH I, 748

likt,

1): "atstāt" Skaista;

2): likuši zaķīti vainīgu Pas. VIII, 368, haben die Schuld aufs Häslein geschoben:
gubas l. (= kŗaũt 1) Lubn. auzas un rudzus liek statiņuos, sienu - gubās Schnehpeln. maizi l. (˙= iejaut) Brauenb. paku l. (Pocken impfen) Lös.;

3): man liek e̦lpu cietī (ich leide am Asthma)
Seyershof. pilnā od. par pilnu l. Salis; beachten, ernst nehmen: jūŗas mē̦slus agrāk nelika par pilnu (man erkannte den Wert des Seetangs nicht). pretī l.,

a) Ekel erregen
Salis: pārāk salds, briesmīgi liek pretī;

b) sich widersetzen
Seyershof: uotrs gailis neliek pretī, bet bē̦g. kad zirgs re̦dz, ka brauc sieviete, tad viņš liek pretī: ausis vien ceļ un lāgā neiet ebenda;

5): viņš iet dievam neliekams (er geht, ohne dass es nötig wäre)
Spiess. atradu kâ liktu Wessen;

7): liels krusas gabals lika guovei pa muguru Linden in Kurl. liek ķēvei paslēpenēs Sonnaxt. l. zirgam ar pātagkātu pa kātiem Seyershof. āzis liek (bada) vien vecenei ebenda;

8): kur nu liksi (wirst eilig gehen)?
Saikava: tad tik sasit kājas un liek Salis. viņš liek kâ traks pa ceļu ebenda. teļš liek (= le̦c) pa būdu, ka put vien Seyershof. Die letzte Phrase ME. II, 469 unter 8) gehört wohl zu 2); ‡

10) = liktiês 2 (?): kai likām saut, - visi alā. Auleja; ‡

11) bez liktā "ohne Zweifel"
(!) Saikava: b. l. jāiet. bez liktā ("?") jāiet dibe̦nā (= jāizput) Prl. Refl. -tiês,

2): vīrs likās klāt un samala miltus Siuxt;

3): viņa liekas un guļ nuost Pas. XII, 495 (aus NB.). e̦lpa likusies cieti (hat nur mit Not atmen können)
pas. XV, 5 f. l. pie zemes (Auleja) od. zemē (Adl., Schwanb.), niederfallen; sterben (verächtlich) Auleja;

7) a): (pamāte) likās tai nuoteicam, lai ātrāki mājās nenākuot Pas: V, 402. (lapsa) likusies par nuosprāgušu FBR. VIII, 23;

b): es tâ liekuos, ka leju Frauenb.; ‡

8) sich eilig begeben, laufen
Salis u. a.; ‡

9) verfahren
(?): ar pašu ... trim zirgiem Ādams duomājuot tâ l.: vienu jāšuot viņš pats, uotru - puisis, un trešuo lai jājuot viena kalpuone Janš. Mežv. ļ. II, 137 (hierher gehöet auch das Zitat aus Janš. ME. II, 469 unter 5).

Avots: EH I, 741, 742

lum̂stîtiês, [lùmstîtiês ² Mar., Warkh.], ļum̂stîtiês Laud., Spr., Stelp., [Nerft, -uôs, -ĩjuôs], lumstuôtiês,

1) schwänzeln, sich anschmiegen, anschmeicheln, zunächst von Hunden:
vai neiesi pruojām, kuo te lumsties? Nerft, [Kārsava]. suņu savstarpēju luncināšanuos, sevišķi tad, ja starp viņiem ir kuņas, sauc par lumstīšanuos Laud. viņš (pūdelis) lumstās klāt, kâ daždien suņi māk Rainis. viņš sāka arī ap savu maizes tē̦vu lumstīties A. XIII, 953. puisis lumstuojas pie meitas Erlaa;

[2) lumstîtiês "faulenzen"
Bers., Warkl. - Vgl. dazu Būga Изв. XVII, 1, 35].

Avots: ME II, 512

I mala [li. mala "Land(schaft)" bei Geitler Lit. Stud. 96 (aus Daukantas; aus dem Le. entlehnt?)],

1) der Rand
[in Dunika mit dem Demin. malêna ² ]: pirc, tautieti, Rīgā autu zeltītām maliņām! Ltd. 755. tukša mana gultas mala BW. 27887. viena kāja tam stāv jau kapa malā. nu jau izskrēja malā od. mežā, er ist mit seiner Rede in die Briiche geraten. es gāju gar kalnu, upes malu. Oft zu einem Kompositum verwachsend: ežmala, -le, -lis, jūrmala, -le, -lis, mežmala, -le, -lis. nu ir pilns mans pūriņš līdz pašām maliņām (Var.: līdz pat malu maliņām 7905) BW. 7652. katrai lietai mē̦rs piepildās līdz malai LP. I, 162. e̦ze̦rs plūdis pār malām. puika izpeldēja malā LP. IV, 21. stāsti pār lietu, nedauzies gar malām, weiche nicht vom Thema ab! Purap. romāns, kam nav galu, ne malu, ein weitschweifiger, endloser Roman JR. V, 127. pie malas likt, mest, bīdīt, stumt, bei Seite legen, bringen, schaffen, schieben, weglegen: lai liekuot (me̦tuot) tādas duomas pie malas, man moge sich solche Gedanken aus dem Kopfe schlagen. jāliek kaŗuote pie malas, man muss den Loffel wegIegen, d. h, sterben LP. III, 72. juoki pie malas! Scherz bei Seite! LP. VII, 85. bīdīt dē̦lu pie malas MWM. VIII, 385. lasies pie malas! packe dich! Aps.;

[2) das Ufer;

3)] die Grenze samt dem Umgrenzten, der Ort, die Gegend:
viena bija Leišmalē, uotra Kursas maliņā BW. 251, 6. [mūsu malā U., in unserer Gegend; nuo citas malas U., anders woher.] jaunie izklīduši savu malu kuŗš Kaudz.M. kuŗu malu (Instr.) vēji pūta, tur kuokiem lapas bira, wo (an welchem Ort) der Wind wehte, da fielen von den Bäumen die Blätter BW. 14253. tāds zvē̦rs e̦suot lielākais suods tai malai, kuŗā viņš uzklīst LP. vai trūcis mālas, kur savākt saujiņu siena ziemas uzturai Etn. II, 86;

4) malu malas, visas malas, alle Ecken und Kanten, alles:
izstaigājis, izmeklējis visas malas oder malu malas. visas malas apžib nuo saules apģē̦rba, LP. IV, 177. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 303, visas malas apkārt gāzt, griezt, vandīt, das Oberste zu unterst kehren, man sāp visas malas od. malu malas (od. maliņas), alle meine Glieder schmerzen. [man visas malas kâ nuoņe̦mtas U., alle meine Glieder sind abgemattet.] pa malu malām, malu malās, visās malās, an allen Ecken und Kanten, allerwegen; nuo malu malām, an allen Ecken und Kanten;

5) malas mē̦tāt, mest, die Brautgeschenke hinwerfen, eine Art von Opfer:
pirmdienas rītā nuomē̦tāja (nuodāvināja) visas malas, nuosviežuot visur prievītus. akā iemeta sudraba naudu RKr. XVI, 204. līgava... gāja ārā malas mē̦tāt (kaisīt, apzieduot) RKr. XVI, 203. kad visi veltījamte apdāvināti, ve̦de̦kla gāja mē̦tāt malas. vīra māte, pa˙priekšu iedama, vadīja tuo uz visām tām vietām, kur bij jāme̦t, un māsīca, brūtei nuo pakaļas iedama, atkal salasīja izmē̦tātuos gabalus. aiz māsīcas gāja jaunais puisis ar alus kannu un deva pēc katra nuome̦stā gabala brūtei nuodzerties. panāksnieki atkal nesa adīkļus un citas mē̦tājamās lietas BW. III, 1, 36; [6) Adv. malā, aussen Selb.] Zu li. lygmalis "bis zum Rande voll", [lygmalas "mit ebenen Ufern", alb. maľ "Berg"; ir. mell "locus editus, collis" und vielleicht sloven. molêti "(hervor)ragen", sowie an. mǫl "ein dem Ufer entlang liegender Wall von kleinen Steinen" (worüber anders Persson BB. XIX, 269) u. a. bei Berneker Wrtb. II, 74; vgl. G. Meyer Alb. Wrtb. 257, Lidén Stud. 89 f.].

Avots: ME II, 555, 556

mazs: tas ir mazi gadi (wenig Jahre) atpakaļ atskatuoties, kad sāka ar mašīnām kult. Linden in Kurl. apcirkņi, pilni ... mazās labības (Kleinkorn?) Janš. Apsk. 1903, S. 192. mazā pratā būt (palikt), blödsinnig, unnormal sein (werden) Kand. ar sēšanu nu mēs jau e̦sam pie maza, es ist wenig übriggeblieben zu säen Sessw. m. cilvē̦ks (ein Armer, Geringer, Knecht; Häusler) nevar daudz guovis turēt Frauenb. mazākiem stāvēja kuopā zirgi un guovis; saimniekiem bij zirgu staļļi Salis. kas jau mazāks (ärmer) dzīvuotājs, tas iesāla aitu gaļu Seyershof. mazie ļaudis, Bauersleute Diet. mazais puisis Frauenb., ein junger Arbeiter. mazā puse ebemda "tā istabas puse, kas nav sē̦tā". - Subst. mazums,

1): tev maizītes mazumiņš (Var.: drīz pietrūka) BW. 21508 var: kuo ... bē̦dājies ... par mantas mazumiņu? 3652. kartupeļiem mazumu jemt, nach der Kartoffelernte auf dem aufgeeggten Felde übriggebliebene Kartoffeln aufsammeln
Linden in Kurl. nepruot vēl klēpja sajemt, tik mazumus (= paliekas) kaš Kaltenbr. n. FBR. XVII, 56. mazumā (wenig) ir: tik divi vien tie bē̦rni; ‡

2) = mazatne Salis n. FBR. XV, 63.

Avots: EH I, 788

‡ mèlniškājs ² Zvirgzdine, brünett: m. puisis.

Avots: EH I, 799

[mẽrdêt Dunika, Wolm.], mḕrdêt [auch Jürg., Serbigal, Peb., C., PS., Neuenb., mêrdêt ² Līn., Salis, Ruj., Wandsen], -ẽju (li. mérdė´ti "im Sterben sein"), tr.,

1) die nötige Nahrung nicht geben, hungern lassen, mergelm;
badā od. badu mērdēt, hungern, verhungern lassen: viņš kruogā visu dienu plītē̦dams mērdē nabaga zirdziņu. es tev[i] badu nemērdēšu BW. 15614, 1;

[2) "?": viņa zuobi ir kâ lauvas zuobi un mērdē cilvē̦ku Manz. Post. III, 114;

3) einen Sterbenden abwarten:
mēs tuo vecīti mērdējām, wir haben ihm die Augen zugedrückt Biel. n. U.] Refl. -tiês, sich die nötige Nahrung nicht gönnen, sich abmergeln, sich kasteien: reiz sīksts puisis, badā mē̦rdē̦damies, sakrājis lielu naudas puodu LP. VII, 1203. kad tu... esi mērdējies sava dieva priekšā, tad tavi vārdi ir paklausīti Dan. 10. 12 Zu mìrt, sterben; vgl. auch Bezzenberger BB. XVII, 222 und XXI, 309 ^2, Persson Beitr. 214 und dazu Walde Wrtb. ² 494 f.].

Avots: ME II, 618

miêrinât, beruhigen, zum Frieden bringen: vīriņš mierina dē̦lu JK. III, 71. "palaižaties uz mani...", puisis mierināja Alm. Kaislību varā 68. Subst. miêrinâšana, das Beruhigung: man tas bij tāds mierinājums, atnākt šurp Vēr. I, 1207; miêrinâtãjs, wer beruhigt.

Avots: ME II, 653, 654

II mūdît, -u, -ĩju, =,ūdina6t, schwemmen: puisis, liels pe̦ldē̦tājs, mūdījis zirgus un pats arī peldējies līdz LP. VII, 522.

Avots: ME II, 677

mùrdêt Smilt., [mùrdêt ² Kl.], mur̂dêt C., [Kr., Kreuzb., Prl., Fest.], mur̃dêt Kand., -u, -ẽju [Pixtern], intr.,

1) knurren, brummen, faseln, murren
[Zaļmuiža], Spr., [mur̃fêt Ruj.]: viņi vienmē̦r murd un rūc Vīt. murdēja apjaucis kaut kuo pratī A. XII, 749. tarkšķ un murd cauru dienu it kâ vaļas ļaudis Alm. murdēja padebesis liesmaini karsts Egl.; ["undeutlich sprechen" Wessen];

2) sprudeln
[Kreuzb., ur̃dêt Jürg., Schujen, mur̂dêt C.], rieseln, brodeln Serb.: muca te̦k murdē̦dama BW. 26239. e̦ze̦rs vārījies, murdējis visu dienu LP. VII, 479. nuo turienes nācis ūdens murdē̦dams laukā LP. VI, 302. [akmens murdē̦dams (ar truoksni burbuļus me̦zdams) nuogāja ūdenim dibe̦nā Nötk.] asinis nāca nuo de̦guna murdē̦damas Ramk., Plm.;

3) phantasieren (= murguot) [Kreuzb.];

4) durch die Massenhaftigkeit ein Geräusch erheben, wimmeln
[AP.]: viss e̦ze̦rs murd vien nuo zivīm Wolm. arī kungu bijis, ka murd vien Alm. Refl. -tiês, nicht schlafen, schlaflos, in Phantasien die Zeit zubringen: puisis, visu nakti izmurdējies pa kāzām, grib gulēt Dond. [In der Bed. 1 Reimwort zu ņurdêt (vgl. auch murmêt); in der Bed. 2 (Reimwort zu burdêt) auch Bezzenberger BB. XXVII, 152 zu li. murdýnas, "eine quellige Stelle"; in der Bed. 3 vielleicht aus murguôt und muldêt kontaminiert.]

Avots: ME II, 668