Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'rene' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'rene' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (119)

aģirene

aģirene JK. VI, 54, wohl dieselbe Pflanze, die sonst apdzir,as genannt wird, wohl aus atģirenen. Par aģiru zālēm jeb aģirenēm saucam staipekļiem līdzīgu stādu Kursiten [wohl aus dem Litauischen; vgl. den li. Pflanzennamen atgirė˜ Jušk.].

Avots: ME I, 12

airenes

aĩrenes, Lolch PS. [Auch in Rujen und Plienu-ciems] (zu gr. αῖρα "Lolch", ai. ērakā "eine Grasart). [Auch aĩres, eine Art Unkraut, in Widdrisch.]

Avots: ME I, 13

aizkarene

àizkarene, das Vorhängschloss: atņēma aizkareni Niedra.

Avots: ME I, 30

apdarene

apdarene,

1) eine Wiese, um die ein Zaun gemacht
(apdarīts) ist Edwahlenn. Etn. III, 129;

2) die Einfassung einer Brille
Dr.; luogu apdarene, Fensterbekleidung Dr.

Avots: ME I, 80

aperenes

aperenes, Mehltau (Eurysyphe com.) Kaw. [Wohl zu ap und perêt].

Avots: ME I, 85

astrene

‡ astrene Fest., die Aster.

Avots: EH I, 132

ātrene

ãtrene, ātrenājs, Ehrenpreis (Veronica officinalis L.), Birsm. (von ātrs, schnell). auch bebrenāji, zemesapiņi, zemte̦ka gennant Peņģ.

Avots: ME I, 244

bārene

bārene (unter bāre): auch (mit à) AP., Ramkau, bàrenīte N.- Wohlfahrt.

Avots: EH I, 209

bebrene

bebrene: eine Frauenmütze aus Biberfell Golg.

Avots: EH I, 211

bebrene

[bebrene Wid., eine Biberfellmütze.

Avots: ME I, 276

bērene

bẽrene, eine braune Stute Jan.

Avots: ME I, 290

buburenes

buburenes, schwarze Johannisbeeren (ribes nigrum L.) [In Rothof buburenes "Brombeeren". ] Cf. bubere.

Avots: ME I, 344

buldurene

bul˜durene, bul˜durene, buldurītis BW. 32389, buldurīte BW. 32366, bulduriņš Bauske, bulderiņš BW. 32393 var., bul˜durjānis BW. 32393, bundurjānis BW. 32393,7, buldrijāns BW. 32403 var., buldriņi, baldriņi U., Baldrian (valeriana officinalis). [Die Formen dieses Lehnworts mit u sind vielleicht unter dem Einfluss von bulduris entsstanden.]

Avots: ME I, 348

cebrene

‡ cebrene, eine Pflanze (?): viņi apsēdās uz grāvja malām ciesās un cebrenēs J. Veselis Daugava 1934, S. 510. Vgl. cēberiņš.

Avots: EH I, 262

ceimurene

[ceĩmurene "?": sēd le̦pni kâ ceimurene - lūpas sa˙me̦tusi Planhof.]

Avots: ME I, 367

cerene

cerene, ein Mädchen, uf das jem. ein Auge geworfen hat: tur nu gan ne˙vienam ne˙kādu cereņu nebiju R. Av.

Avots: ME I, 374

čurene

čurene, mentha crispata Etn. I, 44.

Avots: ME I, 422

dieverene

dieverene, des Mannes Bruders Tochter (weil des Mannes Bruder dieveris genannt wird) Adolphi, L.

Avots: ME I, 484

divstobrene

divstuobrene, divstuobrenīca, -nīce, divstruobnīca Upīte Medn. laiki, divstuobru bise, eine doppeläufige Flinte.

Avots: ME I, 473

dzirenes

dzirenes,

1) = apdziŗas, apdzirenes N. - Schwanb.: sivē̦ns, ar dzirenēm apdzirdīts, kājas vien sāka kratīt Dok. A.;

2) eine als Heilmittel verwendbare Schlingpflanze
Golg.

Avots: ME I, 553

grene

grene: auch Liepna:

Avots: EH I, 404

grene

grene, Kuhfladen RKr. XV, 115 : puikam ce̦pure saplakusi kâ guovs grene Mar.

Avots: ME I, 650

ietrene

ietrene Dond. [wohl aus * ieterene], = ietere.

Avots: ME II, 83

ikrene

ikrene ,* Rogenfisch Dr.

Avots: ME I, 704

īsstobrene

‡ îsstuobrene, die Pistole, der Revolver Diet.

Avots: EH I, 501

jērene

jẽrene,

1): auch AP., Seyershof;

2): kad aitai ir pirmuo reiz jē̦ri, tad tā ir j. Ramkau. kad aita nāk pus˙uotra gada ve̦ca, tad viņa ir j. ebenda. cik nu daudz nuo jērenītes var nuocirpt! AP.

Avots: EH I, 565

jērene

jẽrene,

1) eine Mütze, mit Schafsfell gefüttert und mit Klappen aus Schafsfell
Frauenb.: jērene - jē̦rādas ce̦pure. puišiem pirku caunenītes, pats ne̦sāju jērenīti BW. 31107. ievilkt pa jēreni, jem. einen Schlag versetzen Kav.;

2) = jēre Serb. n. Etn. IV, 28;

3) etw. Geringfügiges:
saimniece, jērenīte, staigā, galvu nuodūrusi, kalpa vīra ļaudaviņa saujā naudu žvadzināja BW. 31123 (Var.: jērenīte 31124).

Avots: ME II, 114

kliņģerene

‡ kliņ̃ģerene Frauenb., eine gewisse Blume: viena pati k. (Var.: kliņģerīte) maguonīšu dārziņā BW. 4676, 1 var.

Avots: EH I, 618

ļetaurene

‡ ļe̦taurene Frauenb. "eine Mütze".

Avots: EH I, 772

ļirenes

ļirenes, leinene Hosen Etn. IV, 148.

Avots: ME II, 541

mārene

‡ mārene Adsel, der Meerrettich.

Avots: EH I, 792

marenes

marenes: meitas brauca marenēs BW. 7129. sarkanas marenītes 7123 var.

Avots: EH I, 783

marenes

[marenes Ruj., * mareniņas od. * mareniņi, = maranas: tavu sīku mareniņu! BW. 23450, 1 var. aus Kandau.]

Avots: ME II, 563

melderene

‡ mel˜derene Puhren n. FBR. XIV, 47 u. a., = mel˜deriene.

Avots: EH I, 797

mirene

I mirene: mirenes bij tādas drānas: pirktas; zaļas, sarkanas, puķainas; ar gaŗām bārkstīm Frauenb.

Avots: EH I, 817

mirene

I mirene [Nigr.], eine Art Kopftuch (acc. s. mireni) RKr. XVII, 29.

Avots: ME II, 632

mirene

[II mirene, masc. mirenis, ein hinfälliges, dem Tode nahes Lebewesen: mušas rudeni iet apkārt kâ mirenes N. - Schwanb.; mirenis "ein nachlässiger und träger Mensch" Grenči.]

Avots: ME II, 632

mitrene

mitrene: auch Daugava 1935, S. 391.

Avots: EH I, 819

mitrene

mitrene, [die Assel] Mežuos und ārēs II, 19.

Avots: ME II, 639

mugurene

mugurene, eine Art Pflanzen: pret sāpēm jāvāra un jādzeŗ mugurenes sakne, kas izskatās līdzīgi mugurkaulam un aug visvairāk piekrastēs Etn. IV, 116.

Avots: ME II, 661

murenes

murenes: auch (rubus chamaemorus) Ramkau.

Avots: EH I, 833

murenes

[murenes, Schellbeeren Ramelshof; umgebildet nach avenes u. a. aus murika(s), s. dies.]

Avots: ME II, 668

mūsmerene

‡ mùsmerene 2 Mahlup, der Fliegenpilz.

Avots: EH I, 839

niedrene

‡ *niedrene, das Rohr: vēja lauztas niedrenītes BW. 29631 var.

Avots: EH II, 27

ņiprene

‡ ņiprene Wessen, ņiprine ebenda "ņipra ķēve".

Avots: EH II, 114

perene

perene Gr.-Sess., = pere: uzpūtusies kâ perene Gr.-Sessau.

Avots: ME III, 201

purene

I purene,

1): auch Daugeln, Kalz., Lems., Mar., N.-Schwanb., Tuckum; purvā auga purenīte (= purenis II?), uotenīte maliņā BW. 4183; sviesta p. Sawensee, trollius europaeus.

Avots: EH II, 327

purene

I purene, purenis, pure̦ns,

1) purenes N.-Peb., Kl., Jürg., Selg., pure̦ni Lis., Saikava, Sessw., Selsau, Heidenfeld, Gr.-Buschhof, pureņi Golg., Dotterblume (caltha palustris
L.): dze̦lte̦ns sviests guovīm ruodas rtuo purenēm Etn. II, 147. kad brangi pureņi zied, tad būs labi zirņi Etn. II, 127. nuozied ze̦lta pureniņš (Var.: purenītis, purenīte) BW. 6468. zem katras skuostas pure̦na, vīgrieznes un ņārbules lapas A. v. J. 1899, S. 260. bijām ar Līzi pļavā pure̦nuos Blaum. - Daugavas pure̦ni, anemone silvestris L. Stockm. n. RKr. III, 69. saules pure̦ns, trollius europaeus L. RKr. III, 73. sila pure̦ni, anemone pulsatilla L. Fest. n. RKr. III, 69; vgl. pur̃na;

2) purene (zu korrigieren in pucene?), der Vogelbeerbaum
St., U.

Avots: ME III, 416

purene

II purene ein Besen zum Fegen des Hofes Stelp.

Avots: ME III, 416

pusbārene

‡ pusbārene BW. 4174 var., eine halbe Waise.

Avots: EH II, 330

pusvakarene

‡ pusvakarene "Nordwest, Südwest" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Westen").

Avots: EH II, 334

rene

rene,

1): ein kleiner Graben (zum Ableiten von Regenwasser
AP.) Bērzgale; die Falze (gruope) AP.: suôla malā r. Kaltenbr.; "gurnu ieduobums" Bērzgale; ieraudzīj[u]šas meitiņai ap renīti me̦lnumiņu BW. 35733, 1;

2): auch AP., Ramkau; pļavas stūrī, kur sākās tīrumi un renes Austriņš Raksti VII. 114.

Avots: EH II, 366

rene

rene,

1) reñnis Karls., die Rinne; die Brunnenröhre
Bergm. n. U.: jātaisa būs rene, ka var ūdeni nuo akas ielaist stallī Selb. ūdeņa izlaižamā rene Jaun. Dr. 1902, S. 36. brangam zirgam rene pār krustiem Tirs.;

2) rene Tirs., renīte Druw. n. Etn. II, 33, ein schmaler Wiesenstreifen, der sich zwischen Feldern hindehnt, Heuschlag zwischen zwei Feldern
Biel. n. U. Nebst estn. reńń "Rinne" aus mnd. renne "Renne, Kanal".

Avots: ME III, 511

sābrene

sābrene (unter sē̦brs): auch Rūžu Kr. 227.

Avots: EH XVI, 469

sarene

sarene,

1) ein borstiger Pinsel:
skaluo spainī sarenes Zalktis v. J. 1908, S. 2. ūdensvīrs ar strupuo sarenes bārdu (borstiger Bart) Duomas IV, 462;

2) panicum Karls.

Avots: ME II, 715

sautrenes

‡ sautrenes Lange Latv. ārste 48, = zirdzenāji (damit bähen sich Weiber in der Badstube nach Lange 1. c.).

Avots: EH XVI, 462

sērene

‡ sẽrene Kārļu pag., weisser Sand.

Avots: EH II, 482

sierene

sierene Alswig, thalictrum augustifolium Stockm. n. RKr. III, 73: siereņu vaiņags Niedra. siẽrenītes C., eine Art Pflanzen.

Avots: ME III, 859

sīkastrene

sīkastrene MWM. VII, 243, eine Art kleiner Astern.

Avots: ME III, 851

skarene

skarene,

a) Rispengras (poa L.)
RKr. II, 75; Wid.; maura sk., poa annula Karls., poa trivialis Konv. 2 3529; pļavu sk., poa pratensis Karls., Konv. 2 3529;

b) Kuckucksblume (lychnis flos cuculi L.)
RKr. II, 73;

c) susekļu sk., cynoturus cristatus Konv. 2 3529.

Avots: ME III, 874

skarene

I skarene: zâles, smilgas, skarenītes Tdz. 54841. "annula" und "cynoturus" ME. III, 874 zu verbessern in "annua" resp. "cynosurus".

Avots: EH II, 502

skarene

‡ II skarene Auleja, ein kleines Kopftuch.

Avots: EH II, 502

skudrene

skudrene (unter skudra): "liela skudra" Seyershof. Wohl mit dem Suffix von mĩzene.

Avots: EH II, 514

smakrenes

smakrenes (?) "das Zahnfleisch" Ermes.

Avots: ME III, 950

stobrene

stùobrene, die Flinte Nigr., Wid.: mežsargs... ar stuobreni ple̦cuos Janš. Bandavā I, 77. viņš nuokabina nuo vadža... stuobreni Janš. tē̦vam izšaunuot stuobreni MWM. X, 242.

Avots: ME III, 1110

sukrene

‡ sukrene,* das Bonbon: saimes galu pacienāja ar sukrenēm I. Leimane Latvju mēnešr. 1942, 235.

Avots: EH II, 601

sūrene

sũrene(s): auch AP., Salis; sūra ... kâ ... sūrenīte BW, 8927; in AP. auch gleichbedeutend mit "cālenes"; dze̦ltānā sũrene AP., = gunde̦ga; "polygonum persicaria" (sũrene) Ramkau; "polygonum lapathifolium" (sùrene 2 ) Saikava; lielā s. "ranunculus acer" ebenda; svē̦tās sùrenes 2 Linden in Kurl., eine gewisse Pflanze. "hydropiper" ME. III, 1134 zu ersetzen durch "hydropiper)".

Avots: EH II, 609

sūrene

sũrene(s) Wolm., Salisb., sūrene(s) N. - Schwanb., Kronw., sūriči L., U., Fiohkraut, Wasserpfeffer (polygonum hydropiper: (ravējuot) sūrenes nuo miežiem un liniem tīrumā Janš. Dzimtene 2 II, 283. sakūlājušās sūrenes... pavirši izpļautas A. XX, 481; nach U. auch eine Gattung Pilze. Zu sūrs I.

Avots: ME III, 1134

šurene

šurene, in der Verbindung nuo šurenes, von hierher Biel. LSpr. § 393, Bers., Sessw.; in Warkl. dafür nuo šurines od. šurienes: uz šureni St., hierher.

Avots: ME IV, 106

sūrenes

sũrene(s): auch AP., Salis; sūra ... kâ ... sūrenīte BW, 8927; in AP. auch gleichbedeutend mit "cālenes"; dze̦ltānā sũrene AP., = gunde̦ga; "polygonum persicaria" (sũrene) Ramkau; "polygonum lapathifolium" (sùrene 2 ) Saikava; lielā s. "ranunculus acer" ebenda; svē̦tās sùrenes 2 Linden in Kurl., eine gewisse Pflanze. "hydropiper" ME. III, 1134 zu ersetzen durch "hydropiper)".

Avots: EH II, 609

sustarenes

sustarenes (sarkanās un me̦lnās) Nigr., suste̦ri Bl., susteres oder sustriņi L. (so auch Dond. n. FBR. V, 128), sustrenes Wid., Johannisbeeren (ribes); hierher wohl auch der gen. pl. sustaru in lielajā mežā sustaru krūmā BW. 292. Aus estn. sõster dass., s. Thomsen Beröringer 280.

Avots: ME III, 1127

šustarenes

‡ šustarenes Frauenb., = sustarenes (sarkanās).

Avots: EH II, 658

sustrenes

sustrenes (unter sustarenes): = upenes Seyershof; wilde und auch kultivierte Johannisbeeren Stenden.

Avots: EH II, 604

sviedrene

‡ sviêdrene Lubn., ein gewisses Unkraut im Flachs.

Avots: EH II, 620

teterene

‡ teterene BW. 2675, 4, ein weibliches Birkhuhn.

Avots: EH II, 677

teterene

teterene, f. zu teteris, das Birkhuhn: Jānis izbaidīja nuo krūmu pudurkšņa kādu tetereni Janš.

Avots: ME IV, 169

tītarene

tītarene: dažas tītarenes un pāris sarkanā dābuoliņa ... galviņas Janš. Līgava I, 12.

Avots: EH II, 687

tītarene

tītarene LA., eine Blume; tĩtarenes Gramsden, = tītarzāle, achillea millefolium Preekuln.

Avots: ME IV, 206

turene

turene L., U., Dond. n. FBR. V, 132, N.-Rosen, Schwanb., = turiene: nuo turen[e]s nu nāku Lapsa Küm. 140. nuonāca uz turen[i] Glück I Sam. 22, 1.

Avots: ME IV, 268

tverene

tverene, Zuflucht (?): aiz putekļiem nav ne·kādas tverenes.

Avots: ME IV, 290

ūdrene

ūdrene,

1) ūdrene Dr., Plur. ūdrenes U., RKr. II, 72; Konv. l 538, Gundermann (glechoma hederacea
L.);

2) eine Frauenmütze aus Fischotterfell
(mit û) Golg.

Avots: ME IV, 406

vagarene

vagarene: auch BW. 1552, Puhren.

Avots: EH II, 747

vagarene

vagarene Janš. Bandavā I, 318; Līgava I, 303, die Frau des Arbeitsaufsehers (vagaris).

Avots: ME IV, 432

vagārene

‡ vagārene,

1) = vagarene Grenzh. n. FBR. XII, 15;

2) vagārenes Frauenb. "sarkanās bietes".

Avots: EH II, 747

vakarene

II vakarene,

1) "die des Abends lange aufzubleiben pflegt"
Nötk.;

2) der Westen
L.

Avots: ME IV, 447

verene

‡ I verene "?": atve̦lk verenes priekšā aizbāztuo sprudzeni A. Laiviņš Nosarkuši mākoņi 60.

Avots: EH II, 771

verene

‡ II verene AP. "divi kuopā sapļauti siena vāli."

Avots: EH II, 771

vērenes

vẽrenes Wolm., (Alpen-)Johannisbeeren. Wohl zu vēris.

Avots: ME IV, 561

vēverene

vẽverene Puhren, Siuxt, die Weberin.

Avots: EH II, 780

vienstobrene

viênstuobrene A. v. J. 1902, S. 130, viênstuobreniẽce MWM. VI, 28, eine einläufige Flinte.

Avots: ME IV, 666

virene

‡ virene, = vira I: izlija v. Suitu k., № 539. ar kaŗuotēm ... smē̦luši tikai vireni S. 38.

Avots: EH II, 787

vīrene

I vĩrene* I Mos. 2, 23, eine Männin.

Avots: EH II, 793

visurene

*visurene, *visuriene, in der Verbind. nuo visurenes Adiamünde, A.Ottenhof, AP., Ruj., Salis, Schwanb., Sessw., Wandsen, nuo visurienes Golg., Lubn., Warkh., Zögenhof, von überall (her): iespaidi nuo visurienes Vēr. II, 496. nuo visurienes runāja atgādinājums Kaln. Ozolk. māc. 24.

Avots: ME IV, 627

zarene

zarene,

1) eine ästige Kiefer od. Fichte
Vīt.; zarenes egle, eine am Waldrande wachsende Fichte mit sehr dichten Zweigen Frauenb.;

2) ein ästiger Knüppel
Autz, Bers., C., Grenzhof, Lennew., Meselau, Nötk., Schujen, Sessw., Vīt.;

3) eine zweizinkige hölzerne Gabel zum Kehren von Stroh od. Heu
Neuhausen;

4) eine Astkanne
Mar. n. RKr. XV, 144, Sessw.;

5) "?" strādājams... ar arklu, vai egļu zareni (oder zu einem nom.
*zarenis?) jeb ecēšām Janš. Mežv. ļ. II, 407.

Avots: ME IV, 690

zustrenes

zustrenes: = upenes Allend., Morizberg; in Dunika dafür; me̦llās jāņuogas.

Avots: EH II, 812

zustrenes

zustrenes Mag. IV, 2, 32, U., Wandsen, zustriņi St., Mag. IV, 2, 32, zustaras LKVv., zusteres Mag. IV, 2, 32, LKVv., zusters St., zusteri U., Ruhental, Johannisbeeren (ribes rubrum); zustrenes Adiamünde, Salis, Segewold, Sessau, Kr. - Würzau, zusterenes Pernigel, zusteres Für I, Pernigel, zustares Wid., me̦lnas zustaras Siuxt, me̦lnais zusters Mag. IV, 2, 32, zusteri Lieven-Bersen, Odsen, Popen, Ruhental, me̦lni zustriņi St., zustriķi Für I, gen. pl. zusturu Plūd. Mazā And. b. atm. 25, = upenes, Bocksbeeren (ribes nigrum); zustrene Dr., die Aalbeere: zustaru un ērkšķu krūmi D. Kleinb. J. 68. zusteru vīns, Johannisbeerwein Annenburg. Mit z- aus s-, vgl. sustarenes.

Avots: ME IV, 752

žustrenes

žustrenes Mag. XIII, 39; Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169; Brasche 432, = zustrenes, Johannisbeeren.

Avots: ME IV, 835

zvērene

zvērene, ein Tierweibchen: zvērene jau brē̦c pēc zvē̦ra Poruk V, 54.

Avots: ME IV, 772

zviedrene

zviedrene Frauenb., spöttische Bezeichnung fürs männliche Geschlechtsglied.

Avots: ME IV, 782

Šķirkļa skaidrojumā (414)

ailis

ailis, aile (Gold.),

1) Stütze an Fischwehren, um Körbe daran zu befestigen
U; eine dünne Stange am Neunaugennetz Konv. 1 29 [in dieser Bedeutung aîlis 2 in Salis, aîle 2 in Zarnikau], der Stiel des Aalnetzes. Salis.

2) ein Rundholz zum Fortbewegen schwerer Gegenstände:
zem ragavām palikti apaļi rituoši aiļi Antr. II, 18; [aĩlis, in Dahlen, eine Stange unter einem Heuhaufen].

3) dünne, 4-5 Fuss lange Stangen, die an die Seiten des Leiterwagens angelehnt werden, um so den Wagenkorb zu vergrössern und mehr Heu, Strauchwerk u. a. in den Wagen aufnehmen zum können
Etn. IV, 17.

4) ein Fach in den Ständerwerken
(St.), Dr. [ailis 4 gehört wohl zu aile. Die Bedeutungen 1 - 3 sind wohl mit einander vereinbar, und ailis oder aile 1 - 3 ist nicht zu trennen von. li. ailė "Pricke, eine Art Stange zur Stütze des Netzes" und (žem.) áilis "clava". Hierzu stellt Būga РФВ. LXVI 237 le. ielukši "Femerstangen am Pflug" und li. ielek(š)tis f. "одиночная оглобля у сохи", íena "оглобля" und an. und ae. ár "Ruder". S. auch aire. Estn. ael "ein 4 Fuss langes Seitenholz am Netze" ist daher wohl eher mit Būga Aist. St. 81 für ein Lehnwort aus dem Baltischen zu halten, während Leskien Nom. 275 das Gegenteil davon für möglich hält. Finn. ailo "härenes Seil am Fischnetze" ist davon wohl zu trennen].

Avots: ME I, 13

aizdomīgs

àizduõmîgs,

1) Verdacht hegend,
aizduomīgs cilvē̦ks,

2) Verdacht erweckend:
aizduomīgas zīmes. Adv. aizduomīgi: meitenei biedrenes aizduomīgi kacina laukā nuoslē̦pumu Vēr. I, 15. *

Avots: ME I, 24

aizpīlis

‡ àizpĩlis (part. prt. act.) Dunika, nach Tauwetter mit einer gefrorenen Wasserschicht bedeckt: a. dīķis. Vgl. atpĩle.

Avots: EH I, 42

aizšķaudīt

àizšķaũdît, auch -êt, bezeichnet das ominöse Niesen, durch Niesen die Vorbedeutung, dass etwas Gehofftes oder Gefürchtetes geschehen werde, das Erwartete gleichsam verniesen Mag. III, 1, 85. Im Kandauschen u. Tukumschen

1) die Erfüllung einer im gegebenen Augenblick ausgesprochenen Hoffnung wegniesen:
viņš aizšķaudēja, tas nepiepildīsies;

2) eine Behauptung als unwahr bezeichnen:
viņš aizšķaudēja; tas nav tiesa, kuo tu sacīji, also das Gegenteil von dem deutschen: er hat beniest; also muss es wahr sein. In Nurmhusen bedeutet das Niesen eines am Tage geborenen Menschen die Erfüllung der augenblicklichen Hoffnung, das Niesen eines in der Nacht geborenen Menschen die Nichterfüllung. In Siuxt hat das Niesen an jedem Tage seine besondere Bedeutung: das Niesen am Montag weist auf die Ankunft von Gästen hin, am Dienstag auf Tränen, am Mittwoch auf Liebe, am Donnerstag auf Ruhm, am Freitag auf Freude, am Sonnabend auf Anfeindung und Neid A. X, 1, 211; durch Niesen ein böses Omen wegschaffen (U.). Refl. -tiês, plötzlich kurz niesen.

Avots: ME I, 54

ankravas

ankravas, ausgefahrene Stellen auf dem Wege AP.; vgl. aber auch BW. 28267, 2.

Avots: ME I, 71

apaļš

apaļš (in Ost-Livl. apals, aus apvalus = li. apvalùs [oder apalus Lit. Mitt. I, 222 und ãpalas], zu velt, wälzen [vgl. Petr BB. XXI, 215, Walde Wrtb. 2 805 und 856 f., Persson Beitr. 540 und KZ. XLVIII, 128 1]),

1) rund:
zeme apaļa. apaļuo galvu sasiet: das Tuch um den Kopf so binden, dass es die runde Form einer Mütze bekommt Grünh.;

2) von der körperlichen Rundheit, Körperfülle, rund, wohlgenährt:
apaļi vaigi, runde Backen, apaļas ruokas, runde Arme; apaļs vē̦de̦rs, runder, voller Magen; apaļas guotiņas, runde, fette Kühe. zirgi bijuši tik apaļi, ka ne lietus piliens nestāvēja virsū. apaļš auga tautu dē̦ls, in Körperfülle, voller Lebenskraft wuchs mein Freier BW. 7271. apaļa meita, rundes, blühendes Mädchen. Die Rundheit vielfach durch Vergleiche verdeutlicht: apaļš kā grundulis JK. II, 97; esi apaļš kā pūpuolis, sei rund wie ein Weidenkätzchen, sagte man am Palmsonntage zu den Langschläfern, die man mit Zweigen mit Weidenkätzchen schlagend weckte LP. V, 13, Etn. II, 53; darnach allgemein: apaļš kā pūpuolis; bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kā pūpuoļi Etn. II, 68. apaļš kā ruonis, kā rullis, rund wie ein Seehund, eine Walze;

3) rund, weil ohne Sorgen: unverheiratet, fröhlich, munter:
apaļs puisis, unverheirateter Bursche, apaļa meita, unverheiratetes Mädchen: kas kait man nedzīvuot apaļai meitiņai BW. 5264 (Var. 2: apaļam puisīšam oder cilvē̦kam.). dzīvuot par apaļu puisi, unverheiratet leben; apaļi dzīvuot, sorglos, genussreich leben; apaļa dzīve, dzīvuošana, eheloses, genussreiches, lockeres Leben;

4) in bezug auf die Zeit attributiv gebraucht, voll, rund:
apaļš gads, ein volles, rundes Jahr; trīs apaļus gadus LP. V, 210. apaļa bārene MWM. III, 506, vollständige Waise, wohl nach dem russ. круглая сирота;

5) apaļš aude̦kls, dichtgewebtes Zeug
U.

Avots: ME I, 74, 75

apdziras

apdziŗas [li. apgirios "чемерица"], apdziras, apdzires, apdzirenes N.-Schwanb., apdziŗu- oder apdziru- zāles (in Gr.-Autz dafür nach U. adziras), Bärlapp, Waldfarrenkraut L., Tannen- Bärlapp (Lycopodium selago) RKr. II, 73; XII, 10; Etn. I, 109; nach Birsmann Lycopodium annotinum; apdziŗu laksti (herba Lycopodii annotini); nach Konv. 1 apdz., Kohlen-Bärlapp (Lycopodium clavatum), ain wichtiges Heilmittel in der lettischen Volksmedizin. apdziŗas auguot priežu mežuos un e̦suot līdzīgas staipekļiem LP. VI, 149.

Avots: ME I, 84

apenis

apenis: auch Linden, Ramkau, Samiten; nom. plur. apenieši BW. 13781, 3 var. aperenes: die dazu gegebene Etymologie ist wohl zu streichen J. Al.; vgl. appērsnes.

Avots: EH I, 80

apilis

‡ apilis Seyershof, Salis, ein im Herbst geborenes Lamm.

Avots: EH I, 86

apīlis

apīlis: auch Schnehpeln. Wandsen, ein im Herbst geborenes Lamm. appīlis, 1, 90 (unter apītis) ist zu streichen!

Avots: EH I, 87

apīlis

apĩlis, ein spätgeborenes Lamm, vasarā ganuos dzimis jē̦rs Ruj., Nigr.; s. appīlis, atpīlis.

Avots: ME I, 90

apīnītis

‡ apĩnītis, ein im Herbst geborenes Lamm Siuxt n. Fil. mat. 66.

Avots: EH I, 87

apkāļas

apkāļas, Pl. t., Umschweife, Um wege A. X, 1, 308. apkāļām Laud., [in Saussen apkàļām 2], in Bersohn apkālēm, ar apkāļām, apkāļus, apkāļi runāt, mit Umwegen, Umschweif reden. mana lielākā netārpa ir apkāļas jeb apkāļām runāšana A. XIV, 2, 134; apkāļu runas Vīt. 65. aiz savām apkāļām biju apsuolījies tai sievietei, kuŗu negribēju A. XIV, 2, 135. iedzimta apkālĩba (134), die angeborene Neigung, auf sein Ziel nicht grade, sondern auf Umwegen loszugehen. [Wohl nebst apkājām und kãja "Fuss" zu einer Wurzel kā- "gehen"; neben gā- in le. gãju "ich ging" u. a.].

Avots: ME I, 94

apriest

aprìest [li. apriẽsti], das geschorene Garn auf den Weberbaum bringen Bers.

Avots: ME I, 116

āriene

âriẽne, rene">ârene [Glück Gal. 2, 6], das Äussere, die äussere Erscheinung, das Draussen; ungew. âriens: Visvalda āriens, die äussere Erscheinung Lautb. nuo ārienes (nākt), von draussen (kommen); auch: äusserlich, von aussen. re̦dz ārieni, nevar iziet, sieht das Freie, kann aber nicht hinaus (Rätsel) RKr. VII, 115; nuoslēgties pret ārieni A. XI, 475.

Avots: ME I, 243

atlīt

atlît

1): auch Gramsden: pa atlijušuo lielceļu Janš. Līgava II, 285; atlija Doblen, durch Regen ist der gefrorene Boden wieder weich geworden;
‡

3) unversehens ein wenig (von einer Flüssigkeit) verschüttet werden, abfliessen
Siuxt: ne̦suot ruoka ietrīcējās, un nuo pilnas krūzes piens drusku atlija.

Avots: EH I, 154

atloks

atlùoks und atluõks (li. ãtlankas), atluocis, atluoce, das Zurückgebogene,

1) ein breiter Saum:
kad brunči par gaŗiem, tad par kādu sprīdi nuo lejas malas taisa atluoku Etn. II, 213. bez atluoka vilnainīte BW. 6780. jērene ar ausainiem atluokiem, mit Klappen;

2) piedurkņu atluoks; atluoce Aps. VII, 19, der Ärmelaufschlag,
in Sarnaten dafür atluoks; zābaku atluoks, die Stiefelqtulpe Dr., bikšu atluoki Caun.;

3) Besatz, Bräme:
ce̦pure ar sarkanu atluoku Kaln.

Avots: ME I, 174, 175

atmetināt

atmetinât, tr.,

1) loslösen, losflechten, einen verworrenen Strick auseinander wirren:
mazgu, virvi;

2) als Stütze gebrauchen, stützen
Mag. III, I, 96;

3) [tu atmetinā (in der letzten Auflage dafür: iznīcini)... dieva bijāšanu Glück (Hiob 15, 4)].

Avots: ME I, 176, 177

atpīle

atpĩle, atpĩlis,

1) das wiedergefrorene Aufwasser auf dem Eise;

2) atpiles, Eiszapfen am Dache
Adsel n. A. X, 1, 629;

3) atpīlis, das Tauwetter
Grünh. (?);

4) atpīles, Pl. T., Moraststellen, die im Winter nicht zufrieren
U. Nebst uzpīles zu le. pilêt, pile, li. pìlti "giessen", am̃palas "durch den Frost über die Eisoberfläche getriebenes und wieder gefrorenes Wasser" u. a. [s. Leskien Nom. 172, Persson Beitr. 748 und v. d. OstenSacken IF XXXIII, 237. Zum ī statt i s. Le. Gr. 61.]

Avots: ME I, 181

atpilis

atpilis (unter atpîlis 2 ): ein im Herbst geborenes Lamm - auch Golg., Lubn., Mahlup; das jüngste Kind (wenn zwischen diesem und den älteren Kindern ein grösserer Altersunterschied besteht) Mahlup.

Avots: EH I, 158

atpīlis

atpîlis 2 : die Bed. "ein im Herbst geborenes Lamm" - auch Dond., (atpīlītis) Sessw.

Avots: EH I, 158

atpīlis

atpîlis 2 Rujen; in Alt-Ottenhof ohne t gespr.], atpīlis Bers., Erlaa, atpilis Mar., Tirs., Lub., atpīlē̦ns (n. U. auch atpīslis, -sla), der Herbstling, Spätling, spät geborenes Junge, besonders von Lämmern, die im Herbste Schafe gebären, welche schon in demselben Jahre ein Lamm geboren haben Grünh.; Nachgeburt L.: tad kļuva tie atpīļi Lābanam un tie agrajie Jē̦kabam I Mos. 30, 42. atpilītis (Adsel), das kleinste Lamm; atpīles, Schafe (oder Ziegen), die spät im Herbste Lämmer bekommen Sessw. Seltener auch von anderen Spätlingen, z. B. im Herbst ausgebrütetes Hühchen Grünh.; scherzweise von einem Kinde ältlicher Eltern: tas jau mūsu atpilītis J. Kaln. šī rakstu virkne parādījusies kā atpīlītis B. Vēstn. [Die Nebenform atpīslis könnte eine volksety mologische Umbildung von atpīlis sein - etwa im Anschluss an pīst "sich ausschlauben". In diesem Fall gehört wohl auch dieses atpīlis, wofür auch die Nebenform atpilis mit kurzem i spricht, zu li. pìlti, das auch "schütten" bedeutet. Hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Wurf (z. B. "eine Sau mit ihrem Wurf" ) und russ. отбросышъ "zu frühzeitig geborene Leibesfrucht".]

Avots: ME I, 181, 182

atsulināt

‡ atsulinât,

1) = atsuluôt Lis.: a. pienu, machen, dass sich die Molken von der gegorenen Milch absondern;

2) = sasulinât 1 Nigr. Refl. -tiês, Lange Latv. ārste 8, = atsuluôt.

Avots: EH I, 172

atvadīt

atvadît, ‡

3) a. atpakaļ, zurückschieben:
labdarene atvadīja guovij dzimti (die Gebärmutter) atpakaļ Siuxt.

Avots: EH I, 178

baltpiens

bal˜tpiens, auch bal˜tais od. bìezais piẽns, gekochte, gegorene Milch, in Livland als Zukost gebraucht: rūgušuo pienu ielej kaltā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. mērcējums nuo baltpiena un kreima II, 136. baltpiena putra MWM. VIII, 595.

Avots: ME I, 257

bāre

bãre Kand., bàre, bārene (m. bāris, bārenis), die Waise: šī bārene, tā bārene, es pa˙tiesi bārenīte: ne man tē̦va, ne māmiņas, ne īstā bāleliņa BW. 4229. apmirst man māmulīte, es paliku bārenīte 3985. purva pļava bez ābuola, bārenīte bez māmiņas 4090. te̦kam visi bāreniņi saulrietiņa kalniņā; citam nava sava tē̦va, citam savas māmuliņas 4390.

Avots: ME I, 273

bedre

bedre (zu best),

1) die Grube.
Sprw.: kas citiem bedri ruok, pats iekrīt. rāceņu bedres, Kartoffelgruben Kand.;

2) das Grab:
bedrē līst, ins Grab steigen; bedrē nuolaist, ins Grab senken;

3) ausgefahrene Stelle auf den Wege;

4) der Vorofen des Backofens od. des Ofens in der Riege:
ve̦lns nuosēdies rijas krāsns bedrē LP. VII, 476;

5) lapsas bedre, die Fuchshöle; [

6) bada bedre Trik., Nacken];

7) Demin. bedrīte, das Grübchen:
sirds bedrīte, die Herzgrube. nuo vaigiem pazūd gle̦znās bedrītes Adam.

Avots: ME I, 276, 277

biedre

bìedre [li. bendrė], bìedrene, die Gefährtin, Freundin: tad viņa nuogāja ar savām biedrenēm Richt. 11, 38. es tevi re̦dzu biedreņu barā MWM. XI, 178. mūža biedre Poruk, die Lebensgefärtin, Gattin.

Avots: ME I, 305

biķis

‡ biķis,

1) ein hammerartiges Werkzeug zam Aushämmern der Mühlsteine:
ar biķi kapina dzirnas Iw. sudmaļiem ir biķi ar tādu platu galu, lai var rievas iekalt dzirnām Grob; ein Werkzeug zum Zerhacken gefrorener Erdklumpen Grob.;

2) eine Stampfe (eine hötzerne od. steinerne Scheibe am Stiel
Mahlupl, womit man den Kohl im Kübel slampft Schwanb. Aus d. Bicke.

Avots: EH I, 219

blaķene

blaķene, doppelläufige Flinte: vē̦lāk sāka taisīt arī divstuobrenes, abus stuobrus blakām, kamdēļ viņas arī dēvē par blaķenēm Konv. 2 1148.

Avots: ME I, 308, 309

blusenāji

bluse̦nāji, blusenes, blusiņas Mar. n. RKr. XV, 108,

1) Flohknöterich (polygonum persicaria),
auch sūrenes genannt;

2) Schattenblume (majanthenum bifolium),
auch žagatiņa genannt;

3) Rauschbeere (empetrum nigrum),
auch vistenes genannt Konv. 2 ;

4) festuca elatior Etn. IV, 118.

Avots: ME I, 318

blūžguns

‡ blùžguns 2 Lubn. (mit ostle. ū aus uo?) "gegorene Milch". Vgl. ‡ blūžģins.

Avots: EH I, 232

brūvelis

brũvelis: auch Puhren n. FBR. XIV, 47, Wainsel n. FBR. XIV, 86, Siuxt, BW. 19576. brũveris (unter brũvelis): alutiņa brūverīt[i]s BW. 19627. Dazu ein Fem. brūverene BW. 9423, 4 var., brūveriene 9423, 4.

Avots: EH I, 247

bubriņogas

‡ bubriņuôgas 2 Pussen, ribes nigrum. Zwischen b und r ist - wie in bubrenes (unter buburenes) - ein e oder u geschwunden. Vgl. bubere.

Avots: EH I, 248

bubure

bubure, bubiere, Alpenjohannisbeere (ribes alpinum) Mag. IV, 2, 32, Etn. II, 50. [hier: "jāņuogas". - buberene N. - Bartau, ribes nigrum. - Etwa *bu(k)bēre aus Bockbeere? Vgl. buburenes.]

Avots: ME I, 343

bulderiņš

bulderiņš (unter buļdurene): auch (mit ùl 2 ) Saikava.

Avots: EH I, 250

bulduriņš

bulduriņš (unter bul˜durene): auch (mit ùl 2 ) Saikava.

Avots: EH I, 250

bumburs

bum̃burs,

1) eine harte Hervorragung, Erhöhung, der Höcker, Auswuchs:
uz pieres bumburs uzmeties. uz lapas sāk augt bumburs. guovij bumburs mugurā Bers., Drosth., Peb., kuoks ar bumburiem, ein knoriger Baum;

2) der gefrorene Kot; eine Bergkoppe
A. XI, 166;

3) die Kartoffel
[vgl. Niedermann WuS. VIII, 8 f.] Mag. III, 1, 120;

4) Ball
[bum̃buris Ruj., Salisb.], Kugel, Ballon (zum Spielen); bumbura spēle, Kegelspiel Ruj. n. U.;

5) ein kleiner Junge
(bumburītis U.): puisi, puisi, bumburīti BW. 29154, 2 var.; ein stark in Kleider gehüllter Mensch: ir gan bùmburis 2: i de̦guna ārā nere̦dz Mar. n. RKr. XV, 109. Vgl˙li. bumburas "колѣнце у растенiя, почка (растенiя)" und le. bumbulis.

Avots: ME I, 350

bužiņa

bužiņa, eine Speise, aus gegorener Milch und gebröckeltem Brote bestehenden. [Zu buza "Kaffee, susla" (nebst li. buza "жидкая кашица, размазня" aus r. oder poln. buza)?]

Avots: ME I, 357

čankurs

čànkurs,

1) = če̦nkurs U. [in dieser Bed. angeblich auch in Roop, Schujen, AP., Golg., Kalzenau, Adsel, Planhof, Drsth., Wolmar, Burtn. üblich];

2) eine Staude
L.;

[3) čankuri, kleine Hümpel
Druw.;

4) čañkurs, ein gefrorenes Stück Erde
Stuhrhof].

Avots: ME I, 404

cēberiņš

cēberiņš Birsm., [cēberiņs Wolgunt], cēbrene Bauschh., cēbriņš Mag. IV, 2, 55, Bohnenkraut (satureja hortensis). Daneben ceberiņš, eine Art Strauchweide Lasd. und] cēberīte, Thymian (thymus serpyllum) Nigr. [Mit. cēberīte wohl identisch] cèbrene 2, [eine Pflanze mit violetten Blüten] Jauns.Auch als Kosename einer Kuh: guosniņ[a] mana cēberīte [(var.: ce̦kulīte) BW. 29032. Nebst li. čiobras (satureja) entlehnt aus чабер].

Avots: ME I, 376

ceimurs

‡ IV ceimurs ("mit èi") AP. "verworrenes Garn" (?).

Avots: EH I, 262

cēlības

cêlības, [das Emporheben (auf einem Stuhl u. dgl.) eines Gefeierten bei einer Feier (Praulen) oder eines Gewählten (Bers.) und das damit verbundene Gelage; das Gelage nach einem talkus, nach der Beendigung des Dreschens oder einer anderen Feldareit resp. bei der Einweihung eines Hauses (Ruhental); "nu man būs cēlības (Finderlohn)", sagt man (in Saussen) beim Emprobene eines verlorenen Gegenstandes; daselbst nenne man cēlības auch die Belohnung für die Hilfe beim heben eines umgestürztes Wagens; auch das Herausheben der Sachen aus dem Wagen (am Georgitage) neuangekommener Einwohner und die damit verbundene Bewirtung]: kuŗš nav steidzies apsveicināt jaunuos ienācējus? kuŗš nav piedalījies pie cēlībām? Austriņ.

Avots: ME I, 376, 377

cerbans

ce̦rbans, ein Mensch mit wild verworrenem Haare Seew. n. U.

Avots: ME I, 374

cilps

cìlps 2 (unter cil˜pa): auch Prl. u. a. n. FBR. VI, 94 und IX, 138, Bērzgale, Fest., Saikava, Selsau, mit ilˆ Kalz.,

1): auch Sonnaxt, Warkl.;

3): auch Saikava (hier neben cìlpa 2 "Schlinge"):
zaķiem labi cilpus mest BW. 3824 var. cilpu cilpiem zaķīt[i]s lēca 23568 var. zirgs le̦c ar cilpu, das Pferd zieht mit éinem Ruck die Fuhre aus der Gruft (auf schlechtem, ausgefahrenem Wege) Saikava; "rāviens kasuot ar grābekli" Heidenfeld: dažs ar grābekli kâ ar divi cilpi [kasa].

Avots: EH I, 271

cirpiens

‡ cìrpiens, das einmalige (vollendete) Scheren; das Resultat (die abgeschorene Wolle) der einmaligen Schur: trīs cirpieni, - tad varēja nuoaust kleitus (ein Kleid) Frauenb.

Avots: EH I, 273

cituriene

cituriene, cituriena, citurene, ein anderer Ort: nuo citurienes, von anderswo, anderswohin: citurienē meklēt savu laimi. viņš aizgājis uz citurieni.

Avots: ME I, 390

danska

danska: eine Wasserpfütze, bes. auf ausgefahrenen Holzwegen (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 307

dapelis

dapelis, ein im Herbst geborenes Schaf Kurl.

Avots: ME I, 438

dauksta

‡ dauksta, eine ausgefahrene Gruft auf dem Wege Laud.: uz ceļa dziļas daukstas. Vgl. den Wegnamen Steigā-dauksts Lvv. I, 188 (Stirniene). Zu dùksts.

Avots: EH I, 310

dāvana

dâvana [Kl., Lis., Warkhof, Dond., Jürgensburg, Selg., Nigr., Wandsen, dãvana Ruj., Salis, dãvâna C., dàvana 2 Domopol] (li. dovanà), die Gabe, das Geschenk: dieva dāvanai nedari pāri. pret dieva dāvanu, vai nu viņa lejama, vai griêžama, nevajaga le̦puoties Kaudz. M. Mit Mār,as dāvaniņa wird im VL. ein neugeborenes Kind bezeichnet. gara dāvana, geistige Fähigkeit, Begabung. [Vgl. (zum ā) dāsns und (zum suffixalen Teil) ai. dāvanē, gr. (kypr.) δοƑ-εναι "geben"; s. J. Schmidt KZ. XXVI, 335.]

Kļūdu labojums:
gara dāvana = gara dāvana(s)

Avots: ME I, 449

dedere

II dedere, dederene, Ekzem, Hautausschlage, Flechte Nigr. Zu li. dedervinė˜ "Flechte, Hautausschlag", [bret. dervoed "Flechtenübel", ai. dardraḥ "Art Hautauschlag", dardūh, od. dadruh, "Aussatz", ae. teter "Flechte" u. a., s. Walde Wrtb. 2 229, Trautmann Wrtb. 47].

Avots: ME I, 450

dienons

dienuons, ein am Tage geborenes Kind Naud. n. Etn. I, 90: mazais diennuoniņš pa nakti ne˙maz neguļ; [vgl. naksnuons].

Avots: ME I, 483

dona

II duona, gew. Pl., auch duones [Bielenstein Holzb. 321], duoni U., [duõnas Ruj., Jürg.],

1) die Kimmen, Zargen:
tīnītes dibins ar visām duonām Līb. Pūķis 55. iekuodās ar zuobiem mucas duonā Etn. IV, 154. duoņu dūcis od. nazis, ein Schnitzmesser, mit dem man die Kimmen ausschneidet Ruj., U. ;

2) der Boden eines Gefässes, Fasses
Krem., U., Ruj.: laiviņu ieve̦lk upītes galā, lai le̦di neē̦d viņas duonas Stari II, 43 ;

3) Rand von Tellern, Töpfen
PK. n. U. ;

4) eine in die Kammlade gelegte Rinne:
ja šķiets par smalku vai mustavu rene par daudz izdilusi, tad ieliek mustavu renē duoniņas, t. i. tādu renīti, kuŗa mustavu renē stingri stāv un satur arī šķietu Nerft ;

5) rijās pie krāsns pietaisa sānuos mūrīti ; tuo vietu, kur ze̦mākais mūris ar krāsni satiekas, sauc pa duonu, duoni Druw.

Avots: ME I, 534

drauzs

I dràuzs 2 ,

2): Schmutz auf der Haut
Zaļm.; ‡

3) "die gefrorene Schneeschicht über weichem Schnee"
Domopol.

Avots: EH I, 331

dremmele

drem̃mele - wohl dissimiliert aus brem̃mele dass. Trik., wofür in Smilten - brem̃melis; bremmel- aber ist wahrscheinlich aus *brennel- (woraus breñdele dass. Wolmarshof) assimiliert, und dies aus *brenner- (woraus einerseits breñderis dass. Lemburg andrerseits - breneris dass. Schnehpeln) dissimiliert. Zugrunde liegt also wahrscheinlich d. Brenner.

Avots: EH I, 332

drupenis

drupenis, eine Speise. - in gegorene Milch eingebröckeltes Schwarzbrot Bers. n. Etn. I, 41.

Avots: ME I, 504

dubra

dubra,

1) ein Sumpf, Moor
Lubn. n. Etn. III, 1;

[2) dubras, ausgefahrene Grüfte auf Wegen
Mar. - Zu dubļi. Fraglich ist die Zugehörigkeit von] dubras [Var.: labas, guobas] zemes arājiņš BW. 14425, 4 var. [Der Zusammenhang spricht dafür, dass hier von einem guten Boden die Rede ist; vielleicht also von einem Adj. * dubrs (etwa: reich an schwarzem Humus; vgl. ir. dub "schwarz"). Dazu eine Mitteilung aus Schujen: "dubra (Adj. od. Subst.?) zeme = auglīga, stipra māla zeme".]

Avots: ME I, 509

dūkste

dûksne [Jürg., dùksne 2 Bers.], auch düksna [Zabeln], Izgl. 1910, 713, dûksnis 2 Dond., [bei Manz. Post. I, 67 ein Lok. dūksnī], ein Sumpf, eine einschiessende Stelle, eine Pfütze, n. St. und U. auch eine ausgefahrene, sumpfige Stelle: viņš nuokrita zemē un pie tam vēl kādā purva dūksnē. caur dažādiem dūkšņiem un tuksnešiem Dünsb. Vgl. dùksts.

Avots: ME I, 525

dumbrava

dumbrava, eine ausgefahrene oder vom Vieh ausgetretene, moorige Stelle U.

Avots: ME I, 514

dumūksnis

dumûksnis, dumuksne Allend., Salis, [dumūcka Mar. "neliela dūksts meža ceļā"], dumucka Lems. n. U., Widdrisch [hier auch: ausgefahrene Gruft], einschüssiger Sumpf. [Zu dumbrs.]

Avots: ME I, 515

dzeinis

dzeinis,

1) eine Tritze
(li. geinỹs). ein Kletterstrick, ein Strick nebst Zubehör, mit dessen Hilfe der Imker in die Höhe zum Waldbienenstock klettert Bielenstein Holzb. 199: uozuoliņš dzeiņa raud, dzeinītis raud vijējiņa BW. 1905. priežu dēļ dravinieki gaŗu dzeini vīdināja 1338. dzaini [wohl mit ostle. ai aus ei; doch vgl. auch cainis] ritināju 30256 [aus Aahof]; auch ein Strick überhaupt Erlaa, "ein schlechter Strick" Sessw., Bers.;

[2) dzèinis N. - Peb., Bers. "закрутка (ein Knebel)"];

3) ["sašķē̦rē̦ts aude̦kls, kuo pašureiz uz stellēm griež" AP.], aufgeschorenes Garn
[li. geinỹs "основа ткани"]. das Garn für den Aufzug der Weber [Bielenstein Holzb. 394 u. 399], Bers.: brāļa māsa dzeini vilka deviņiem kamuoliem. mūsu meitām vēl stāv aude̦kls dzeinī Selb. pūrā man smalki dzeiņi Lasd. A. XI, 84. [Zu r. жень "Tritze" (wenn mit e aus ģ; doch vgl. auch le. dzenis) und weiterhin vielleicht nebst dzeika zu dzija; vgl. auch Walde Wrtb. 2 291 f. unter fīlum und 327 unter fūnis.]

Kļūdu labojums:
1338 = 7338

Avots: ME I, 540

dzendzele

‡ dzeñdzele Orellen, etwas Verworrenes, Verknotetes: viss samudžināts kâ viena dz.

Avots: EH I, 355

dzijēklis

[dzijēklis N. - Peb. "verworrenes, verknotetes Garn".]

Avots: ME I, 549

dzimt

dzìmt (li. gim̃ti), dze̦mu od. dzìmstu. dzimu. geboren werden: kas dzimst, tas mirst. ve̦se̦ls kâ mātē dzimis Tr. IV, 635. kāds dzimis latvietis, dzimstamā. dzimuma od. dzimšanas diena, der Geburtstag. man lai miņa (mūžu) nuolikusi dzimstamā (Var.: dze̦muošā) stundiņā BW. 9222. [Zu apr. acc. s. gimsenin "Geburt", gemton "gebären", li. gamìnti "(Kinder) zeugen", ai. gamati "kommt", got. qiman "kommen", gr. ἐβαϑη· ἐβεννήϑη Hes., sowie vielleicht alb. preģim "Gastmahl bei der Geburt eines Erstgeborenen" u. a., s. Bechtel Hauptprobl. 130, de Saussure MSL. VIII, 440 1. Feist Wrtb. 2 291 f., Fick Wrtb. I 4. 196, Bezzenberger BB. III, 174, Trautmann Wrtb. 84; semasiologisch vgl. d. Niederkunft, salzburg. fürkemma "geboren werden", an. koma til "zur Welt kommen", sowie le. atskriet.]

Avots: ME I, 550

dzirkles

dzir̂kles,

1): auch (mit ir̂ ) AP., Borchow, Golg., Nötk., Zebrene, (mit ir̂ 2 ) Orellen, Salis, Salisb., Strasden: ņemsim dz., cirpsim matus BW. 30794 var. vaŗa dz., mežiem galus līdzināt 8515, 3 var.

Avots: EH I, 359

gabalaine

‡ gabalaine, ein aufgepflügter Acker mit grossen, gefrorenen Erdschollen Lettg.

Avots: EH I, 374

gaiseklis

[gaiseklis "eine verlorene und nachher wiedergefundene Sache" Welonen.]

Avots: ME I, 586

ģīvaliņš

[ģīvaliņš Autz n. U. lebenskräftig (von einem Neugeborenen). Vgl. echt le. dzīvs.]

Avots: ME I, 700

glodaini

‡ gluodaini, glatt befrorene quellige Stellen Erlaa n. BielU.

Avots: EH I, 395

gramba

gram̃ba, ausgefahrene Unebenheit auf dem Wege, das Fahrgeleise, Wagengeleise: izbrauktas grambiņas pielīdzināt Stockm. juo mazāk pa tiem brauc, juo dziļākas viņu grambas A. XVI, 1061. uz mazajiem ceļiem starp grambām auga ce̦lmallapas Sudr. E. nuost griezās nuo grambām Aps. [Wohl zu grimt, gremdēt.]

Avots: ME I, 636

grava

grava, gŗava,

1) die Schlucht, ein schroffes Tal :
strautiņš te̦k pa dziļu gravu ;

2) eine aucgefahrene Gruft :
gravas ir ceļā izbrauktas duobes St., Selb., Ruj. ratu grava, Wagengeleise Ruj. n. U. ;

3) die Menge, der Haufe :
saredzējis sila malā lielu gravu apslē̦ptas mantas LP. V, 231. In Ahs. "vēmekļu čupa". Zu gŗaut, [woher auch das ŗ. - Būga zitiert Aist. Stud. 64 aus Daukant ein li. greva (wohl aus * griava)].

Avots: ME I, 641

grebe

grebe, ein ausgefahrene Grube auf dem Wege : grebjains ceļš ; nul vienas grebes ārā, uotrā iekšā Sessw., Mag. IV, 2, 117. [Zu grebt 1.]

Avots: ME I, 645

greble

greble, eine ausgefahrene Wegestelle : ceļā izgrūstas tādas grebles, bedres [Westkurl.], Serben. Zu grebt.

Avots: ME I, 645

grencele

[greñcele Trik.,

1) der Knoten ;

2) eine eingefahrene Vertiefung ;
zur Bed. 2 vgl. greñstele, renstele und rencele.]

Avots: ME I, 650

grepe

grepe,

1) eine ausgefahrene Grube auf dem Wege
Naud., Blied. n. Etn. II, 81 (vgl. grebe) ;

2) ein Einschnitt bei Schrauben
Adsel n. A. XIII, 329.

Avots: ME I, 650

grieva

‡ grìeva 2 PV.,

1) eine ausgefahrene Gruft auf dem Wege:
kad riteņi gāja atšķīdušā grievā, tad zirgs apstājās;

2) die Narbe:
pāršķē̦lumam sadzīstuot, palikusi g.

Avots: EH I, 408

groba

gruõba,

1): ("ausgefahrenes Wagengeleise, bes. im Winter")
auch MSil.

Avots: EH I, 413

groba

gruõba Dobl., Nigr., gruôba 2 Selg., gruôbs 2 Salis], gŗuõba Kand..,

1) die Grube, ausgefahrenes Wagengeleise
Etn. IV, 33; [in Neuermühlen gruõba, eine grube vor dem ersten Quebalken einer Brücke];

2) die Schlucht, das Tal
Konv. 1 722.

Kļūdu labojums:
Konv. 1 = Konv. 2

Avots: ME I, 670

grobe

‡ grobe, eine längliche (natürliche, ausgespülte, ausgefahrene od. -gegrabene) Grube, Gruft, Schlucht Stenden: puisis izaris lauku grobju grobēs.

Avots: EH I, 410

grobe

‡ gŗuôbe 2 Stenden, eine ausgefahrene; ausgegrabene, ausgespülte usw. längliche Gruft: ceļā bedres, gŗuobes. pie upes ceļš iet pa gŗuobi (Schlucht).

Avots: EH I, 415

grope

gruõpe [Wandsen., Līn., Neuermühlen], gŗuõpe [Dunika], gruõpa [Dond.],

1) die Hohlkehle, Nute, Rinne, Falze,
"starpa, šāva, stenderī izē̦velē̦ta rene" Gold. n. Etn. IV, 33. gruope - maza gŗaviņa brangās Konv. 1 577;

2) ausgefahrenes Wagengeleise
Naud.: zē̦ns paņēmis čauksturi kājstarpī un jājis pa ceļa gruopēm uz muižu JK. V, 58. ceļa gruopās nuoklaukšķēja riteņi Vēr. II, 1043;

3) = gruodi [?]: tilta gŗuopes [Var.: gruodus] skaitīdama BW. 18973. [Aus mnd. grope, s. Thomsen Beröringer 94.]

Avots: ME I, 671

grubti

‡ grubti (li. grùbtas "Erdkloss"), gefrorene Kotstücke Lixna.

Avots: EH I, 410

grudēt

‡ grudêt, vom Schall, der beim Fahren auf gefrorenem kotigem Wege hörbar ist Lettg.

Avots: EH I, 410

grumba

grum̃ba,

1) die Runzel, Falte:
grumbas ģīmī arī nelikās e̦suot ļuoti dziļas Aps. mācītājam nuoritēja dažas asaras par mīļiem grumbu vaigiem;

2) die Radspur, ausgefahrener Weg.
[Wohl nebst grumbulis zu grums 2, grumuļains und (?) li. grum̃slas "ком на пашнѣ" grùmtis "втискаться" grumb- vielleicht eine Kontamination von grum- und grub- (in grubulis u. a.). Vgl. auch gr. -alb. grumbε "gebogen, höckerig" bei Vasmer Stud. zur alb. Wortf. I, 21.]

Avots: ME I, 664

gruva

gruva,

1) die Ruine, die Trümmer, der Schutt:
pulks gruvu nuo dambjiem MWM. VI, 318;

2) ausgefahrene Gruft
U. zu gŗūt.

Avots: ME I, 666

gruvešains

gruvešaîns, gruvežaîns, holperig, mit gefrorenem Kot bedeckt, ausgefahren: gruvesžains ceļš [Wain.], Gold. n. Etn. IV, 33.

Avots: ME I, 666

gruvesis

gruvesis, gŗuvesis U., auch gruvezis Selg. n. Etn. IV, 33,

1) [gruveži Selg., Neuermühlen, Salis, gruveši Bauenhof, Dorsth., Bers.], Trümmer, Schutt:
nere̦dz me̦lnuos gruvešus Vēr. II, 208. pilsē̦tu sadedzināt, lai tā ir gruvešu kuopa V Mos. 13, 16. strutenes aug uz gruvešu kaudzēm Etn. III, 6;

2) gruvezis, ein baufälliges Haus
Kurischhaff;

3) verhärteter, gefrorener Kot, Unebenheit auf dem Wege
Adsel, Smilt., Schwanb.;

4) = gruzis: man gruvesis grauž acī A. XIII, 492. Zu gŗūt.

Avots: ME I, 666

gudravecis

‡ gudravecis, ein weiser, erfahrener alter Mann Diet.

Avots: EH I, 416

iedzimtnieks

iedzimtnieks MWM. IX, 797, der Eingeborene.

Avots: ME II, 13

iedzimts

ìedzìmts, angeboren: iedzimta kaite Kundziņ Ve̦cais Stenders 12. iedzimta tauta, das eingeborene Volk. iedzimti grē̦ki U., Erbsünden; iedzimta vaina U., ein Erbübel.

Avots: ME II, 13

ielaist

ìelaîst, tr.,

1) herein -, hineinlassen:
bē̦rnu istabā, luopus kūtī, laivu ūdenī, kātu cirvī, rūgušu pienu saldā pienā, labību mašīnā. kam, bāliņ, tu ielaidi svešus ļaudis sētiņā BW. 14407, 1. ganīdama es ielaidu kalpa vīra pļaviņā BW. 19909. Sprw.: ielaidis kâ uti kažuokâ. ielaid ve̦lnu baznīcā, viņš kāps uz kanceles. ielaist jumtā sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;

2) einzapfen:
alu ielaist; dagegen: mucu ielaist, ein Fass anstechen;

3) hineinlassen, einreissen lassen, vernachlässigen:
slimību. kad budžus ielaiž, tad tie var izplēsties lielumā Konv. 2 462;

4) ohne Zucht lassen:
bē̦rnus. tē̦vs viņu par daudz ielaidis Blaum. ielaists zē̦ns, ein verzogener Junge U. Refl. - tiês,

1) sich herein -, hineinlassen, hinein -, herein -, fliegen:
ar laiviņu ielaiduos gulbju šautu e̦ze̦rā BW. 11111. meitas gāja madaruos, tām es līdzi ielaiduos 7131. [sāpē̦tājs ielaidies kauluos Nigr.] paņēmuos bites spārnus, ielaiduos bāliņuos 26622. zirneklis ielaidies ellē LP. VII, 1185. baluodis ielaidās pa luogu istabā;

2) sich einlassen, sich abgeben, nachgeben, auf etw. eingehen:
neielaidies ar viņu valuodās, sarunās runā, ne˙kādās darīšanās. viņš gan tev piesuolīja citus gre̦dze̦nus, bet neielaidies LP. IV, 86. kad reiz bijuse ar viņu ielaidusēs, tad vairs nevarējuse tikt vaļā JK. V, 63. uz tuo es nevaru ielaisties Vēr. I, 1156;

[3) zu tauen anfangen (von Gefrorenem):
ziemas ceļš jau ielaidies, - zirgam kājas brūk cauri Bers.].

Avots: ME II, 36

ielēcējs

[ielēcējs,

1 ein neugeborenes Lamm, Kalb od. Füller
Bers., Dickeln, Fistehlen (vgl. ìelèkt 2);

2) "Rückenschmerz"
um Tuckum: ve̦cmātei ar˙vienu ielēcējs mugurā Ahs. (vgl. ìelèkt 2).]

Avots: ME II, 38

iežņirkstēties

[ìežņir̃kstêtiês Jürg., Oppek., Aahof, Lettihn, Fest., einen unangenehm knirschenden Laut von sich geben, der entsteht "izasinātu dzirkļu zuobus kuopā salaižuot, zuobiem smiltis sakuožuot"; in Wessen vom Knistern gefrorenen Schneess beim Auftreten.]

Avots: ME II, 93

īs

īs (wohl für * īz, [s. Le. Gr. § 535]), veraltete PRäp. mit dem Dat od. Akk. - Intsr., bis: īs pat nāvei Manz. Post. 44. īs šim, bis jetzt Manz. Post I, 95; īs pļaujamam laikam, bis zur Erntezeit I, 194; īs pašu nakti II, 57; īs tuo, bis dahin Manz. Lettus; auch mit d. Gen.: īs nāves Post. I, 520. [Auch bei Glück dies īs: redzēju... iš manim nākam Apost. 11, 5. četras dienas īs šuo pašu stundu Apost. 10, 30. cēlās nuo turenes īs vienam kalnam I Mos. 12, 8.] Schon Adolphi kennt īs (bei Manz. izs geschr.) nur von Manz. Werken.

Avots: ME I, 837

īzapene

‡ īzapene, eine Blume (hyssopus officinalis?): īzapenes, buldurenes, tās īstās Jāņa zâles BW. 32390 var.

Avots: EH I, 502

izgaņģēt

izgaņģêt, ausgraben, auseinanderheben, zerstören: izgaņģē̦ts ceļš, ein stark ausgefahrener, grüftiger Weg. cūkas izgaņģē pļavu.

Avots: ME I, 736

izkaķēt

II izkaķêt, einen Balken rinnenförmig aushöhlen: baļķis izkaķē̦ts = rene izcirsta B. Vēstn.; Biel. H. 15.

Avots: ME I, 746

izkupināt

[izkupinât,

1) gerinnen lassen, käsen
(perfektiv) Bauske u. a.;

2) Buttermilch hinzugiessend gegorene Milch säuerlich werden und aufgehen lassen
Nigr.]

Avots: ME I, 756

izlaidināt

[izlaîdinât,

1) "izkausēt": taukus Domopol;

2) Gefrorenes aufwärmen, auftauen lassen
Bers., Ronneb., u. a.;

3) Gerstenkörner ausbreiten und anfeuchten, um sie zur Malzbereitung keimen zu lassen
Mar.; izl. (= plāni izklāt) sìenu, linus N. - Peb., Mitau;

4) "bespringen lassen":
izl. ērzeli Karkel;

5) izlaidināt luocekļus Druw., Wessen "nuo grūta darba piekusis nuogulties uz atpūtu";

6) izl. bites, luopus, die Bienen, das Vieh ausfliegen resp. (aus dem Stall) hinausgehen machen Weinsch.;

7) izl. drēbi, ein Kleid auslassen, d. h. weiter od. länger machen Weinsch.;

8) "abkühlen":
izl. sniegā nuokarsē̦tu dzezi Sessw.;

9) ausfliessen machen, leer werden lassen:
peles maisu izlaidinājušas, t. i. izgrauzušas maisu, un labība izbirusi Stolben.]

Avots: ME I, 760

izpļaut

izpļaũt [li. išpjáuti], tr.,

1) ausmähen:
krūmus, gŗāvmaļus. sūrenes un balandas pavirši izpļautas;

2) nach dem Sinne mähen, nicht schnell genug mähen:
puisis nevar saimniekam pa prātam izpļaut. viņa pļāva tik ātri, ka Eda tai nevarēja pa˙priekšu izpļaut Tirsm.;

3) im Mähen übertreffen:
vīrs ar ve̦lnu iet pļauties; vīrs izpļauj ve̦lnu LP. VII, 1174. Refl. - tiês, zur Genüge, nach Herzenslust mähen: šuodien labi izpļāvāmies.

Avots: ME I, 784

izsaukāt

izsaũkât, tr., freqn.,

1) wiederholt rufen:
māte visur izsaukāja, bet bē̦rns neatbildēja;

2) schimpfen, schmähen:
viņš viņu visādi izsaukāja. Refl. - tiês, längere Zeit vergeblich rufen: viņa mazā biedrene izsaukājās viņu veltīgi Vēr. II, 221. mums te jāizskrienas, jāizsaukājas, jāizmeklējas MWM. VI, 193.

Avots: ME I, 795

izvaukšķēt

‡ *izvaũkšķêt, in der Verbind. izvaũkšķējusi mīkla, gat ausgegorener (aufgegangener) Teig um Windau.

Avots: EH I, 494

jama

I jama,

1) die Gruft
[Serben: iebridu tādā jamā, ka vairs ne laukā tikt Nötk.;

2) ausgefahrenes Geleise
Etn. I, 59. [Wohl aus r. яма "Grube".]

Avots: ME II, 95

jāveklis

jāveklis, [jãve̦kls nach Janš.], gegorene Milch mit eingebrocktem Brot: nuo rūguša piena pagatavuotu drupeni Nīgrandā sauc par jāvekli Etn. I, 41; eigentl.: Gemisch;

2) Teig
(= iejavs): jāveklis jau izrūdzis; vajadzēs samīcīt Gav., [Ruj., Bauske;

3) = sakasnis Ruj., Lautb.]

Avots: ME II, 108

jēraine

‡ jē̦raine Kaudz. Vecpiebalga 20, = rene">jẽrene 1: plucinādams savu jē̦rainītes ce̦purīti Kaudz. Izjurieši 104.

Avots: EH I, 564

jērenīca

jẽrenĩca, jẽrnĩca, jēr(e)nīce, jēr(e)niece,

1) = rene">jērene 1: latvietis valkā ve̦claiku tē̦rpu, pastalas un jērenīcu Vēr. I, 1437. neliecies, mūs māsiņa, jērenīces galviņā BW. 24682;

2) jēriniece - aita ar jē̦ru Wid.;

3) = jērene 3: saimniece, jērenīca, staigā galvu nuodūruse BW. 31124.

Avots: ME II, 114

jukle

jukle, [jukla Kārsava], jūkle, jūklis, der Wirrwarr, Mischmasch, das Chaos: [tur iznāca tāda jukla, ka ne˙viens ne˙kā nesaprata Kārsava.] dzijas kâ jukle. ceļš kâ jukle (von ausgefahrenem Wege) Mar. plūst jūkle truoksnīga Sudr. E. MWMM. VI, 329. Lietavai atausīs rīts pēc briesmīgās tautību jūkles A. IV, 613. bet tad viss jūklis zemē šavās Plūd. laucinieku jūklis Austr. vai tad tādā cilvē̦ku jūklī (jūklā) varēja viņu atrast? Serb. bē̦rni sataisījuši tādu jūkli, ka nevar galā tikt Bers., Sessw. kāja paslīdēja nuo laipas un ieskrēja dubļuos kâ jūklā. tad nu esi gan vare̦nu jūklu (maisījumu) pataisījis Nötk. Zu jukt.

Avots: ME II, 116

jukums

jukums,

1) Mischmasch, Verwirrung, Missverständnis:
atkal jukumi, kuŗam duot, kuŗam ne LP. IV, 14;

2) ein nachlässig gekleideter Mensch,
"tāds, kas staigā izjukušā un nuošļukušā apģē̦rbā" Stockm. n. Etn. II, 34;

3) der Plur. jukumi, Mengstroh, Heu und Stroh zum Viehfutter gemengt
Mar.; kurzes, verworrenes Stroh Adolphi: vīrieši krata un kasa sausākuos salmus, kuŗuas par jukumiem sauc Etn. III, 73.

Avots: ME II, 116, 117

kacināt

I kacinât,

1) tr., ausforschen, ausfragen
L., Mar., Smilt., Tirs., [Erlaa]: skuolas meitenei biedrenes kacina laukā nuoslē̦pumu Saul.;

2) tändeln
Karls. Refl. tiês, necken, reizen, zergen: kuo tu te kacinies? MWM. VIII, 19. [Zu kacêt. Eigentlich wohl die Iterativform zu li. kàkti: die Bed. "ausforschen" beruht wohl auf einer Bed. "wiederholt zu erreichen > erlangen suchen" (die im oben angeführten Belegsatz noch deutlich durchschimmert) und kann auch durch die Bed. von kancināt beeinflusst sein.]

Avots: ME II, 130

kāgaļi

kãgaļi (unter kāgaliņi), ‡

2) (li. kógaliai) von den Beinen der Schafe geschorene (minderwertige) Wolle
Dunika.

Avots: EH I, 598

kājminas

kãjminas,

1): auch Warkl.;

2): untaugliches Viehfutter
AP.; citi[e]m kājminam (wohl der dat. pl. mit -am aus -ām ) Gr.:Buschh. n. FBR. XII, 89; kàjmina 2 Warkl., ein Schimpfname; ‡

4) von den Beinen und vom Bauch der Schafe geschorene (minderwertige) Wolle
AP.

Avots: EH I, 599

kalacis

‡

II kalacis,

1) ein gefrorener Erdkloss
Lubn., Warkl.: sasalis kalacī;

2) Plur. kalači, die obere, gefrorene Schicht eines Stroh- od. Heuhaufens
Lubn.

Avots: EH I, 576

kamara

kamara,

1) die Kruste:
zemes kamara, sniega k. [kad biezputru nuoliek karstumā, tad virsū ruodas kamara Kr. - Würzau];

2) kamars Dond., [Nogallen], die Schwarte am Speck
Adsel, N. - Sessau: es jau tas kamaru ēdējs Kand., Naud.;

[3) die obere Schicht der Sahne auf gegorener Milch
Kr. - Würzau.] Aus estn. kamar "Schwarte".

Avots: ME II, 148

kandava

I kañdava: eine feuchte, ausgefahrene od. ausgetretene Stelle - auch Smilt.; brauc kâ pa kandavu (von unebenem, schlechtem Wege gesagt) A.- Ottenhof n. FBR. XVI, 86. tur kruvešu un ce̦lmu tik daudz kâ jau tādā kandavā ebenda. man nu iet tâ kâ pa kandavu, tik nelabi ebenda; piekandavāt kandavas, diejenigen Stellen (Grabenränder; Hümpel) mit der Sense abmähen, wo man mit einer Mähmaschine nicht mähen kann Peb. Vgl. auch die ON. Kandava Lvv. I, 100 (ein Bauernhof, in einer sumpfigen Gegend) und Kandavas (eine Wiese) 48. Vgl. dazu Talsu novads I, 163.

Avots: EH I, 583, 584

kandava

I kañdava [Nötk., eine feuchte, ausgefahrene od. ausgetretene Stelle, die schwer zu passieren ist Jürg.], eine grosse Pfütze (bes. auf dem WEge) Wenden, Kmph.: ceļš kâ kañdava, [iet kâ pa kandavām], von ausgefahrenem, kotigem Wege [Nitau, Trik., Wenden, Schujen, Serben, Ronneb.] braucām kâ uz Kandavu, wir fuhren gleich wie nach Kandau (auf schlechtem Wege) Serb. A. XVI, 377. kārtu kārtām kandavu kalniņš (Rätsel: Kohlkopf) Tr. III, 542. [Auch kandavs), angeblich gleichbedeutend mit lakts (Ambos?) U.; ein sehr grosses Bett (im Scjerz) Ruj. n. U.; ej uz kandavu, geh zum Henker! Kronw. n. U.]

Avots: ME II, 154

kāpa

I kãpa, [kâpa Kr.], kãpe,

1) ein langer, bergiger Strich, die Düne:
balta zied ābelīte jūŗas kāpas maliņā BW. 30706, 1. es gulēju saldu miegu jūŗas kāpes maliņā BW. 30737;

2) kãpa, kãpe, ein zusammengewehter Schneehaufe: vē̦tra saputinājusi ve̦se̦lu kāpu (skaidru, sniega) Gaweesen; die Schneehöhen auf der tiefgrukftig ausgefahrenen Landstrasse;

3) kãpa, kāpe Erlaa n. U., eine Gruft, eine Grube auf der Schlittenbahn, eine Schneegruft -
sniega ieduobums ceļā AP.: kāpas nuolīdzināt. kâ rāva zirgs ve̦zumu nuo kāpas, tâ luoks pušu Bers., Serb., Adsel;

4) eine Masse, Menge:
es nuobeidzu savu baļķu kāpu A. XVI, 613;

[5) ein Abhang, ein steiles Ufer
U. Nebst li. kõpos "Dünen", kopa "множество, толпа" (wohl (nach Būga LM. IV, 439 f. und KZ. LI, 120) zu li. kõpti "zusammenscharren, häufen," kaps "Grabhügel" (s. dies), slav. kopá "Haufen" u. a.]

Avots: ME II, 191

kārkls

kā`rkls (li. kar̃klas), die Bachweide, Weidenstrauch (salix). baltie kārkliņi, Bertramsgarbe (achillea ptarmica) RKr. II, 64; be̦bru od. be̦bra kārkls, gew. kārkliņš, Bittersüss (solanum dulcamara) Mag. IV, 2, 31; dzīparu kārkls, salix acutifolia RKr. III, 72; judu (jeb budu) kārkliņi aug pļavās prāvuos pūlīšuos, kâ uogu mē̦tru krūmiņi JK. VI, 29; kaņepāju od. kuoču kārkls, Korbweide (salix viminalis) RKr. II, 77, Konv. 2 2106; Māŗas kārkls, Palmweide (salix caprea) Sassm.; Vāczemes kārkli, der Sirenenbaum, der Flieder L., PS., ve̦lna od. zal(k)šu kārkls, Seidelbast (daphne mezereum) RKr. II, 70, Konv. 1 389; viču kārkls, Mandel -, Krebsweide (salix trianda) RKr. II, 77; vilku kārkls, salix repens RKr. III, 72; [dieva kārkls, Neumannskraft U.; kārklu putniņš, der Rohrsperling U. - Da Weidenzweige häufig zum Flechten dienen, so gehört kā`rkls (in dem kl aus tl entstanden sein kann) wahrscheinlich zur Wurzel kert - "flechten" (s. unter kar̂kles), oder aber (s. Būga KSn. I, 139 1 ) Zu li. ker̃gi "anbinden", kar̃goti "flechten" (in diesem Fall ginge kl hier auf gtl zurück)].

Avots: ME II, 196

ķemburs

ķè̦mburs,

1) [ķe̦mburis Naukschen, ein Quirl
(mieturis) ; ķe̦m̃buris Ruj., etwas unregelmässig und eckig Geformtes ; ķe̦m̃burs Nötk., ein krummgewachsener und ästiger Baum] ; die Gabelung eines Baumes ; der vom Baume abstehende Ast Smilt. ; ein Baumstumpf mit neuen Sprösslingen Würzau ; [2) ķè̦m̃burs 2 Mar. "ein kleines, ungewandtes Kind";

3) ķe̦m̃burs, ein träges Lebewesen
Wenden, N. - Schwanb. ; ķe̦mburis "wer unordentlich arbeitet" Grawendahl ;

4) ķe̦m̃burs Salis, etwas Verworrenes, z. B. Garn].

Avots: ME II, 363

ķerza

I ķe̦rza,

[1) ķe̦r̂za Kl., verworrenes Garn
(N. - Schwanb.) od. ein verworrener Strick Kokn., Nötk., AP.];

2) eine Grasart:
zaļuo zâles se̦gu izraibina sarkanbalta ķe̦rza Ilster.

Avots: ME II, 370

ķiecis

ķiecis, schlechter, schlecht gegorener Teig: ķiecis - nelāga mīkla. maizīte neizdevās ce̦puot labi: mīkla bija ķiecī saņukāta Dobl., Etn. II, 49. neizrūgušu mīklu Drustuos sauc par ķieci II, 137. ķiebla, = ķiecis, sakrituse maize Etn. IV, 65.

Avots: ME II, 390

klaistulis

klaîstulis 2 (fem. klaistule), ein zerfahrener, unsteter Mensch: cik saldi smej šī klaistule Lautb., Vidvuts II, 65.

Avots: ME II, 209

klajš

klajš (li. klajùs " irreführend"],

1) offen, frei:
tīri lauki, klaji lauki, kur atveda mūs[u] māsiņu RKr. XVI, 222. iesim, irbe, tecēties pa tuo klaju atmatiņu BW. 30609. klajās vietās jeb pa klaju mežu spuokiem e̦suot pavē̦lēts katru nakti spuokuoties LP. VII, 95. viens divi - eža midzenis klajš LP. V, 217. klaja jūŗa, offenes Meer Konv. 2 456. kam, tautieti, purvu bridi man pakaļ, bārenei? vai neredzi klaju ceļu, kur aizgāja mātes meita BW. 3130. apakš klajas debess od. uz klaja lauka, unter freiem Himmel. manai mātei jādzīvuo zem klajas debess LP. VII, 1139;

2) offen, offenbar, öffentlich:
klaja nepatiesība. precniekus slānīt sle̦pus vai klajā cīnā Od. klaji izsaukt, öffentlich ausrufen Elv. sakāt klaji Skola III, 429. klaji darbuoties it kâ uz skatuves Kaudz. M. [klaji smieklā licis Glück Kolosser 2, 15];

3) frei von dem gewöhnlichen Zubehör,
oft synonym mit tukšs, leer, baumlos, blätterlos: tukša, klaja tautu sē̦ta, ne tai žuoga, ne tai mieta BW. 19025, 2. leja ir klaja nuo kuokiem, baumlos Lautb. aiz lapenes bij klajāks, hinter der Laube waren die Bäume weniger dicht bei einander Latv. daudz nuo kuokiem bija palikuši klajāki Zalkt. II, 63. klajas puķes, einfache Blumen [L.], St. kruogs sāk mesties klajāks, der Krug wird allmählich menschenleer JR. IV, 92. visi ir klaji, alle sind blakn, leer Oppek n. U. klaja putra, dünne (d. i. ohne das gewöhnliche Quantum der Grützkörner) Grütze Mar. n. RKr. XV, 118; klajas sulas, Molken, die sich von der erwärmten Milch absondern Lasd.;

4) klaji, verkürzt klaj, zur Verstärkung von visi: visi klaji, visi klaj, alle ohne Ausnahme:
visi klaj ir pruom Etn. III, 38. mēs visi klaji tur bijām Allend., Salisb. viņš jums rādīs visiem klajiem Kragenhof. [Wie skaidrs zu šķîst gehört, so gehört wohl auch klajš (ursprünglich etwa: " sich zerstreut habend", klar, offen) zu klīt (= klîst) " sich zerstreuen", wozu es auch Leskien Abl. 275 und Nom. 256 gestellt hat.]

Avots: ME II, 210

kliemstēt

kliemstêt [?], einen frenen, undeutlichen Laut machen; kliemst [?], es geht eine Sage L. Vgl. klimstêt.

Avots: ME II, 232

klukste

klukste: auch Bērzgale, ("perene vista") Saikava: k. bij izve̦dusi jaunu cāļu saimi Daugava 1933, S. 320.

Avots: EH I, 622

klumbučot

‡ klùmbučuôt Smilt., stolpernd oder mit grossen Schritten gehen: Jurene klumbučuoja uz priekšu Zeibolts Ūdens burbuļi 76.

Avots: EH I, 622

knibiķis

knibiķis,

3): auch AP., Frauenb.; ‡

5) "eine kleine, aber verworrene, nicht leicht zu erkennende Sache"
Peb.

Avots: EH I, 630

knubeklis

[knubeklis Dond., eine verworrene und daher schwierige Arbeit. Zu knubinât.]

Avots: ME II, 249

koska

koska,

1): kosks Salis; ‡

2) die Haut, Hülse einer Beere od. Erbse
Seyershof: jāņuogu koskas ir laba tēja, kad sulu izspiež ārā; ‡

3) etwas Hartgewordenes, z. B. ein Stück vertrockneten Bastes
(Salis n. FBR. XV. 59) od. hartgefrorenen Stoffes (ebenda), ein vor Schmutz und Schweiss steifgewordenes Kleidungsstück Lems.: tādu kosku (schmutziges Filzstück) vairs nevar turēt zem se̦dulkas Lems. tā mātīte iet kosk[u] koskim (wohl für k. koskām). sehr schmutzig gekleidet.

Avots: EH I, 639

ķozele

‡ ķozele Iw., aus zerhackten Melden Kartoffeln und gegorener Milch gemischtes Gänsefutter.

Avots: EH I, 707

krevuļi

‡ kre̦vuļi Alschw.. Amboten, N.Laitzen, Rodenpois. Sessw., = kreve 1; "Unebenheiten" Bērzgale; Schorf Schujen; gefrorener Kot Laidsen, Nabben.

Avots: EH I, 650

kruvešains

kruvešaîns, [kruvežains Dond.], hockerig, holperig, mit gefrorenem Kot bedeckt: kruvešains ceļš. mazais vārīgi liek basās kājiņas uz kruvešainas zemes Zalkt.

Avots: ME II, 291

kruvesis

kruvesis, [kruvēzis Ronneb.],

1) [auch kruesis Schujen], der Höcker, hartgefrorener Kot auf dem Wege, Felde usw. [Ruj., Weinsch.]: nuo pakaviem par viņu galvam skrēja kruvešu pikas Egl. ciņi un arumu kruveši Stari II, 419;

2) eine unbedeutende Person:
jūs visi e̦sat kruveši priekš manis A. XI, 113. [In Nerft ist aus kruveši über *kru(v)aši ein krùoši entstanden. - Zu gr. χρύος "Frost", χρύσταλλος "Eis", nd. rūse "Holper, gefrorene Erhohung auf Feldem und Wegen", an. hriōsa "schaudern", ir. crú "hart, fest" u. a., vgl. Persson BB. XIX, 271 und Beitr. 329, Boisacq Dict. 522, Walde Wrtb. 2 204 unter crūsta, Berneker Wrtb. I, 629.]

Avots: ME II, 291

kudla

kudla,

1): auch Oknist, Salwen; ar vienu ruoku turēdamās tam (lācim) gaŗajā kudlā Janš. Mežv. ļ. II, 478; kudlas Zvirgzdine, zerzaustes, zottiges Haar;
‡

2) "ein verworrener Haufen"
Diet.: kudlu kudlãm;. ‡

3) Schimpfname für Hunde
(Warkl.) und weibliche Personen (Diet.): viņa staigā kâ k. (mit zerzaustem Haar) apkārt Kalupe.

Avots: EH I, 667

kudlis

I kudlis: ein Lebewesen mit zottigem, verworrenem. Haar Salwen.

Avots: EH I, 667

kudlis

I kudlis, Zotterkopf L.; der ganz verworrene Haare hat St.

Avots: ME II, 299

kūla

II kũla,

1) [kũla Arrasch, Wolm. u. a., kûla 2 Ruj.], altes, dürres, vorjähriges Gras
Wolm., Plm.: āžtis ēda ve̦cu kūlu BW. 13007 ; briežu, gew. vilku kūla, Borstengras (nardus stricta) ;

2) das alte Haar der Tiere:
zirgs vēl nav ve̦cuo kūlu nuometis Naud. bij manām telītēm ve̦ca kūla mugurā BW. 28970. Scherzhaft auch von Menschen: pē̦rnajam brūtgānam ve̦ca kūla mugurā BW. 15628. kūlu dzīt, den Bart abrasieren Frauenb. ;

3) die alte Haut einer Schlange ;

4) [kūlas zaķi C., Hasen, die zur Welt gekommen sind, wenn das Gras zur
kūla geworden ist ;] kūlas bē̦rni, im Spätherbst geborene Häschen AP. [Zur Bed. 1 vgl. li. kulės "Grasart auf Torfwiesen" Lit. Mitt. I, 17 und Thomsen Beröringer 190 f.]

Avots: ME II, 333, 334

kulka

kul˜ka [auch Līn.],

1) eine ausgefahrene Gruft auf dem Wege:
tagad uz ceļa lielas kulkas Wain., Gr.-Sessau, Perk.; kulkas, nusgefahrene Schneegüfte auf dem Wege Wain., Sackenhansen;

2) eine tiefe Stelle im Flusse
Wain. [Aus mnd. kulk "Erdloch, mit Wasser gefüllte Vertiefung".]

Avots: ME II, 306

ķuļķēt

ķuļˆķêt [auch PS.], -ẽju, intr., tr., rauchen (verächtl.) [Fest.]: viņš pastāvīgi ķuļķē Blaum. es redzēju, ka Jurene ķuļķēja savu ķuļķi A. XVI, 292.

Avots: ME II, 391

kuriene

kuriêne, [kuriêna Kl.], rene">kurene N. - Schwanb., welche Gegend, nur in den Verbindungen: nuo kurienes? woher? uz kurieni? wohin? nuo kurienes nākdams? uz kurieni iedams? Auch indefinit: irgendwoher, irgendwohin: ja tas uz kurieni aizbrauktu, tad raksti man!

Avots: ME II, 322

ķusis

‡ *II ķusis od. *ķuse (erschlossen aus acc, s. ķusi Janš. Mežv. ļ. II, 380), in gegorene Milch gebröckeltes Brot (= jāveklis 1).

Avots: EH I, 708

lāčauza

‡ lâčàuza,

1): auch Wolm.; ‡

2) briza media, "pļavu skarene" Saikava.

Avots: EH I, 726

laidināt

laîdinât,

1): l. vaļā Segew., (angefrorene Gegenstände mit heissem Wasser) loslösen; schmelzen
(tr.) Bērzgale, Oknist, Pilda, Zvirgzdine: l. tuklumu Auleja. ziemā sniegu laidinājām Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) für sich schmelzen
Auleja: l. taukus ziemai;

2) schmelzen
(intr.) Auleja: liec iz guns, lai laidinājas!

3) "sich erholen, ausstrecken"
P. Allunan. Zur Bed. vgl. auch izlaîdinât, ìelaidinât, palaidinât und pìelaidinât.

Avots: EH I, 712

lasmenis

lasmenis [Grünwald], lasminis L., lāsmenis, eine offene Stelle im Eise Lasd., Iluxt, eine im Winter nicht zugefrorene Stromschnelle im Flusse, auch im See (wegen quelligen Grundes) Brasche: skrien, spiežas e̦ze̦rvietās vaļējās, kur lasmeņi pleš plati me̦lnuo rīkli Plūd. aizsaluši jūtu lasmeņi Plūd. drīz tāļākie lāsmeņi klusi kļūs Druva I, 857; die Wuhne: lasmenis - le̦dū izcirsts āliņģis, kur zvejnieki venteŗus liek Lasd. [Nach Leskien Nom. 419 und Ojansuu Lisiä suomalais - balttiaisiin kosketuksiin 52 f. aus estn. lasme "grosses, viereckiges Loch im Eise (zum Hineinlassen der Netze)".]

Avots: ME II, 424

lauma

I laũma [auch Tr., Suhrs, Ruj.], laũme [Tr.] (li. laumė),

1) fliegende Zauberin
Elv., Manz., Hexe; [nach MSil. fliege die laũma in der Gestalt eines feurigen Streifens aus dem Giebelende heraus]; dažuos viduos raganas sauc par laumām, dažuos par spīganām Etn. III, 21. pieci burvji, sešas laumas, māsiņ, ceļa maliņā; vgl. BW. 18182. Ve̦ntspils apriņķī stāsta, ka raganas, laumas (burvekles) mē̦dzuot žagatas izskatā apkārt blandīties. laumas atraujuot pienu (uotrās mājās) un savām guovīm tuo tiesu, kuo atrāvušas, pielaižuot LP. V, 1;

2) = pūšļuotāja bei Manz.: tāds ve̦lna kalps un laume kļūst cienīti un ar lielām dāvanām apdāvināti;

3) die Erdgöttin der heidnischen Letten.
Lauma soll es für übel nehmen, wenn man am Donnerstag spinnt Manz. Lauma bij gaisu dieviete, kas... cēla krusu un tāpēc allaž rādījās vē̦trainuos gaisuos. kad saule spīdēja, tad tā sukāja savus matus, kad sniga, tad purināja gultu, tâ ka spalvas putēja (eine offenbare Etnlehnung der germanischen Mythologie von Fau Holle)... Lauma e̦suot pārdabiska sieviete... Lauma e̦suot kāds gars... Laumas e̦suot asinskārīgi gari bijuši un tīkuojuot cilvē̦kus samaitāt Etn. III, 76. Nach anderen Sagen ist Lauma ein guter, den Menschen wohl wollender Geist: Lauma bijuse ne˙vien gaisuos darbīga, bet arī zemes virsū. tā gādājuse par liniem un ņē̦muse vērpējas savā zināšanā... Lauma ik˙piektdienas aplūkuoja meitu vērpekli... tāpēc piektdienām arī ne˙viena meita nevērpa Etn. II, 26. lai raganu ļaunuos darbus aizturē̦tu, nuo tām aizsargātuos, tad mē̦dz par palīgu piesaukt luopu audzinātāju Laumi Etn. III, 153;

4) laumas sluota, wilder Spargel
L., U.; Spargel (asparagus officinalis L.) RKr. II, 67; nach andrenen = vēja sluota (s. sluota) Etn. III, 77. [Da die Urbedeutung unklar bleibt, so ist auch die Etymologie unsicher (nach Solmsen KZ. XXXIV, 553 f. zu slav. loviti "jagen, fangen"; nach Mikkola BB. XXI, 223 f. zu apr. aulāut "sterben", li. liáutis "aufhören").]

Avots: ME II, 428, 429

legaža

[le̦gaža "eine schlecht gegorene karaša" Neu - Laitzen.]

Avots: ME II, 445

lelle

lel˜le,

2): eiju, eiju, lāča l. (Var.: lāča bē̦rns) BW. 2046 var. sanākt pie lelles kājas Dunika, zum Besuch bei einer Wöchnerin zusammenkommen;
iedzert uz lelles kāju ebenda, auf die Gesundheit des neugeborenen Kindes trinken; lelles kukulis ebenda, Weissbrot, Käse und andere schmackhafte Sachen, die die Mutter der Wöchnerin ihren Besuchern nach Hause (für Kinder und sonstige Angehörige der Gäste) mitgibt.

Avots: EH I, 732

lēze

[I lẽze, die eingefahrene Wagenspur: pa kaimiņu ceļu slikta braukšana, dziļas lēzes Jakobshof. Wohl aus dem Niederdeutschen (vgl. as. wagan - lêsa und mhd. leise "Geleise").]

Avots: ME II, 464

lubstājs

lubstãjs, lubstàvs 2 Mar., [der Vorsprung, Erker, die Auslage (eines Daches) Wid.]: lubstājs - četrkantīgs baļķis, kam vienā malā rene izkalta; pie lubu jumtiem tuo liek uz spāŗu līkajiem galiem guleniski Lub., Mar., Etn. I, 122. tur jau kaplis stāvēja aiz lubstāja aizbāzts MWM. VIII, 407. [lubstāji, lubstāris U. (für lubstāvs?), der Umlauf, auf welchem die untersten Lubben des Daches ruhen.]

Avots: ME II, 509

mancka

‡ mañcka Sussikas, Ulpisch, Name einer am Montag geborenen Kuh.

Avots: EH I, 782

maņčka

‡ maņ̃čka, Name einer am Montag geborenen Kuh Salis XV, 78 (hier verächtl. für sonstiges mañdaļa), Ruhtern.

Avots: EH I, 783

mandža

mandža, eine am Montag geborene Kuh Pinkenhof.

Avots: ME II, 560

maņdža

‡ maņ̃dža Pernigel, Ruhtern, Name einer am Montag geborenen Kuh.

Avots: EH I, 783

marga

V mar̂ga "Gewirr, Verworrenes": [diegu marga Bers., Kreuzb., Warkl.], Etn. IV, 145.

Avots: ME II, 563

maules

maules "tief ausgefahrenes Fahrgeleise: Bers. n. Etn. IV, 146.

Avots: ME II, 569

mazbērns

mazbḕ̦rns, mazbḕrniņš, ein kleines Kind, ein neugeborenes Kind Dond.: guli, mazbērniņ, līdz pašam vakaram! BW. 2062. sievai atradies mazbē̦rns Dond. [mazbē̦rnu patversme, eine Kinderbewahranstalt Wid.]

Avots: ME II, 571

mežģere

[I mežģere,

1) "eine, der das Garn beim Wickeln sich verwirrt"
Dricē̦ni, Warkh.;

2) verworrenes Garn Bauske.]

Avots: ME II, 610

mežģinis

[mežģinis "verworrenes Garn" Treiden.]

Avots: ME II, 610

mežmiķelis

mežmiķelis, ein wilder, zerfahrener, unvernünftiger und zerzauster Mensch, "tāds kâ nuo meža izskrējis cilvē̦ks": tu tik esi tāds mežmiķelis, cits ne+kas Dond. n. RKr. XVII, 39.

Avots: ME II, 611

miguža

miguža,

1): migužiņa, snaudaliņa mana jauna līgaviņa BW. 21974 var.; ‡

2) etwas Verworrenes, Verwickeltes
PW.: linus, dziju, nuopļautu labību, nekārtīgi kraujuot, var samigāt par migužu; ‡

3) wer verwirrt, verwickelt
PV.

Avots: EH I, 812

mīzali

mìzali (li. mį̄žalaĩ), mìze̦li C., [mīze̦las Glück II Kön. 18, 27], bei L., St., U. auch der Sing. mìzals, der Harn, Urin: [ķē̦ves mīzaluos (Var.: mīze̦luos BW. 34424. mīze̦la zâles U., Salmiak. jauns mīzals Seew. n. U., ein junger, unerfahrener Mensch].

Avots: ME II, 649

mokurēt

‡ mokurêt,

1) "spaidīt, murdzīt, pamuocīt" Salis;

2) "nemākulīgi izturēties (žestikulēt, skatīties)" Seyershof: tagad viņš (ein neugeborenes Kind)
tâ mokurē; vē̦lāk laidīs ruokas pa gaisu.

Avots: EH I, 827

mujeklis

mujeklis Wain., [mujēklis], mujaklis Druw.,

1) der Trödler, ein Mensch dem die Arbeit nicht fördert
[mujâklis Lis.]: ak tu mujeklis tāds! Wain.;

2) [mujâklis Lis.], eine Arbeit, die nicht fördert:
kuo tu tâ kâ mujaklis ar tādiem mujakļiem mujies? Druw. n. RKr. XVII, 69; Aps.;

[3) mujēklis "eine verpfuschte Arbeit"
Grawendahl; mujēklis N. - Peb., mujāklis Bers. "etwas Verworrenes"].

Avots: ME II, 662, 663

naksniņš

naksniņš, naksnuons,

1) ein in der Nacht geborenes Kind
Naud. n. Etn. I, 90;

[2) naksnuôns Nötk. "jem., der in der Nacht arbeitet oder herumgeht"].

Avots: ME II, 690

negantīgs

negañtîgs, schrecklich, furchtbar, unbändig, ruchlos, [unartig U.]: negantīgi cilvē̦ki, darbi. šis spļauj negantīgas ugunis LP. II, 30. [Vielleicht Ableitung von einem * neganta (mit nt aus mt unter dem Einfluss von n-?) = li. negamta instr. pl. negamtomis bei Daukša Post. 265, 11; zu li. gamta "angeborene Art, Natur, Tugend"); in diesem Fall wäre negants aus negantîgs abstrahiert.]

Avots: ME II, 712

nelaiks

nelaĩks,

1) das Unwetter:
kāruoja zināt, uz kurieni šis tādā nelaikā iešuot MWM. VIII, 589;

2) die Unzeit, unrechte Zeit,
gew. im Lok.: nelaikā, zur unrechten Zeit; zu früh: nu tu esi nelaikā atnākusi LP. VII, 70. viņa bē̦dādamās nelaikā nuomiruse V, 353. lietuvē̦ns - maza bē̦rna dvēsele, kas nelaikā atšķirta nuo miesām VI, 178. agri (Var.: nelaiku) sniegi sasniguši BW. 24340. nelaikā dzimis bē̦rns od. nelaika bē̦rns, ein zu früh geborenes Kind: it kâ nelaika bē̦rns tâ lai viņš tuo gaismu nere̦dz Tr. IV, 429.

Avots: ME II, 720

nezinātnieks

nezinātniẽks,

1) der Unwissende, Unkundige, Unerfahrene:
arī pie pe̦lnu sargāšanas tik var piedabūt nezinātnieku Etn. III, 189. valuodas lietā rakstītājs izrādījās pa˙visam nezinātnieks Kronw.;

2) der Laie, im Gegensatz zu
zinātnieks, der Mann der Wissenschaft.

Avots: ME II, 741

noliedināt

nùoliedinât,

2): auch Salis. Refl. -tiês, ‡

2) n. ze̦ltā, sich mit Gold beregnen lassen:
sācis līt ze̦lta lietus, un bārene nuoliedinājusies viscaur ze̦ltā Pas. V, 332.

Avots: EH II, 63

nosakstīt

‡ nùosakstît, eine gewisse Zeit hindurch witternd suchen (perfektiv): suns zaķam pe̦das vien nuosakstīja, bet nedabūja, der Hund suchte die verlorene Spur des Hasen, fand sie aber nicht U. (unter sakstīt).

Avots: EH II, 83

nosala

nuõsala, eine verfrorene, frostige Person Salisb., Burtn.

Avots: ME II, 843

nospāre

nuõspãre, der Ort unter den vorragenden Sparren: viņa nuostājās aiz jumtlāsēm platajā nuospārē Duomas I, 571. suns pagraba nuospārē ierējās A. XVI, 1062. (nuospāru baļķi U., die obersten Balken, in welche die Sparren eingelassen sind; die Sparrenenden zum Formieren eines Obdaches.]

Avots: ME II, 855

ņukums

‡ ņukums Frauenb., etwas Zerknilltes, Verworrenes.

Avots: EH II, 116

pacēlības

[pacêlĩbas 2 N.-Bartau, die Entgeltung für das Aufheben eines heruntergefallenen resp. verlorenen Gegenstandes: kuŗai nuokritis lielsaišķis? es pacēlu. nu man būs labas pacēlības Janš. Dzimtene V, 168.]

Avots: ME III, 12

padžirkle

padžirkle (unter padžer̂kle): "pasmakre" (mit ir̂ 2 ) Frauenb., "pakakle" Remten, Zebrene.

Avots: EH II, 130

padžirkne

‡ padžirkne Remten, Zebrene "pakakle".

Avots: EH II, 130

pajemt

pajemt,

1) - 3): auch Pas. I, 330; VIII, 53; IX, 231; XI, 283; XIV, 496, PlKur. u. a.; svārku nepajēmis cauri (der Rock war nicht vom Regen ganz und gar durchnässt)
Kaltenbr.; ‡

4) abschlachten
Frauenb.: nuo rīta agri vajaga p. teliņu. Refl. -tiês,

1): "labi, dēliņ, būšu!" pasajēme ... ve̦lns Pas. V, 140. jis pazajēmēs, ka būs ... IX, 278. kad viņš paje̦mas, tad viņš tuo dara Strasden. puisis, pajēmies, aiziet pruojām Sonnaxt; ‡

2) = paņemtiês 1; pasajēmies savu galvu, aiziet ("aiziet, kur grib") Nerft; ‡

3) nehmen, heiraten:
pasajēme ve̦cu sievu Tdz. 54263; ‡

4) = paņemtiês 4: viņš ir pajēmies me̦luot Kand. vistas ir pajē̦mušās nākt manā dārzā Strasden; ‡

5) herkommen, sich einstellen
(r. взяться): nuo kurenes pasajēmies (nach r. откуда ни взялся) - izlien nuo dziļuma ve̦lns Pas. XII, 497 (ähnlich V, 167; XIII, 56). ‡ Subst: pajē̦mums, das Genommenhaben; das Genommene; "eine Abteilung von 3 Aufschurfädep, 3 Zähne des Weberkammes, 3 Ösen der Weberhefteln" Auleja: desmit pajē̦mumu saskaita - tie ir pāsms.

Avots: EH II, 138

pareizējs

‡ pareizējs, gleichzeitig (?): (meži) e̦suot aukstuma un siltuma, mitruma un sausuma pareizējie kārtuotāji un regulē̦tāji Janš. Līgava I, 452; pareizēji (etwa gleichzeltig geborene) bē̦rni Schwitten.

Avots: EH XIII, 167

parkas

II parkas, Gruben in einem ausgefahrenen Wege Grünw.; [etwa aus *parakas (zu rakt)?]

Avots: ME III, 91

pārstāvēt

pãrstãvêt,

1): viņai bārene jāpārstāv Delle Negantais nieks 111; ‡

3) = sastãvêt 2: pārstāvēja (r. простоял) pie kuoka visu nakti Pas. XV, 275 (aus Lettg.); s. auch Stender Deutsch-lett. Wrtb., unter "ausstehen".

Avots: EH XIII, 212

pasalums

[pasalums, das Aufgefrorene: vājais šā rīta pasalums, saulei silduot, bija atkusis Janš. Dzimtene V, 229.]

Avots: ME III, 94

pasklandots

‡ pasklañduôts ceļš Dunika, ein abgeschrägter, glattgefrorener Weg, auf dem man leicht ausgleitet. Vgl. li. dãsklanda "slīpums".

Avots: EH XIII, 173

paslauka

paslauka,

1) der Abschaum; das letzte des ablaufenden, ungegorenen Biers
Döbner n. U. (vgl. pazlauka); [paslaûkas 2 Ruj., die nach dem Melken im Euter oder nach dem Seihen im Eimer nachgebliebene Milch; die Bierneige;

2) ein Fusswisch, Fusstappen (auch übertragen):
negribu būt citiem par kāju paslauku Lis.]

Avots: ME III, 101

pastariņš

pastariņš, *pastaris, pastarĩtis, fem. pastare, pastarĩte, das jüngste, zuletzt geborene Kind: še ir visi bāleliņi, pastarīša vien nevaid BW. 30766, 2, es pastare mātes meita 3738. klausies, mana māmuļīte, kur dzied tava pastarĩte! 318.

Avots: ME III, 107

pātega

pāte̦ga: auch Ahsw., Auleja, Dond., Edw., Gramsden, Gr.-Essern, Hasenp., Irmelau, Kroten, Kurs., Matk., Neuenb., Pormsaten, Postenden, Puhren, Remten, Rutzau, Saka, Schnehpeln, Schwarden, Siuxt, Stenden, Stuhrhof, Ulmalen, Zebrene.

Avots: EH XIII, 217

pavārs

pavãrs, Demin. pavārītis Konv. 2 2318, f. pavāriene BW. 20217, pavārene RKr. XVI, 147, 219, BW. 19466, pavārīša Kaudz. M., der Koch, die Köchin. Aus r. поваръ.

Avots: ME III, 134

pavēlāk

pavē̦lāk, Adv., etwas (zu) spät: rudenī pavē̦lāk bārene skraidīja basām kājām Aps. IV, 14.

Avots: ME III, 136

pazlaute

pazlaute, ‡

2) das abgelaufene, noch ungegorene Bier
Ar.

Avots: EH XIII, 193

pēdelējs

‡ pēdelējs (Adj.?) "der letztgeborene" Lubn. n. BielU.

Avots: EH XIII, 227

pedelis

pedelis,

1) das zuletzt geborene Kind
Fehgen, Kl., Zaļmuiža, PS., Erlaa, Fehsen, Aahof, Laud., N.-Schwanb., Druw., Wessen, Meiran, Golg., Peb., Nötk., Schujen, U.: tam tē̦vam seši dē̦li,... Jē̦kabam pedeļam (Var.: pastaram)... BW. 2488, 5 var. skaista aug pedelīte (Var.: pastarīte) aiz visām māsiņām BW. piel. 2 4506 var. pirmajam, pedeļam, tiem piede̦r tē̦va zeme BW. piel. 2 3754; in Schujen und Drosth. nur von Tieren gebraucht: pedelītis ir putniņš, kuo pe̦rē̦tāja perējumā pēdējuo izšķiļ (so auch in Erlaa), vai sivē̦ns, kuo cūka pēdējuo dzemdē; ähnlich in Adsel;

2) wer sich bei einem Spiel als der Letzte erweist;
pedeļuos iet, ein Spiel (viens pieskrej uotram, piesit un saka: "pedelis!" pedelim jāķeŗ piesitējs un jāatsit; ja viņš tuo nedara, citi tam rāda gaŗu de̦gunu) Nötk.; der Letzte Peb., Serben, Lös., Sessw., Mar., Lis., Selsau. Zu pê̦da (vgl. pēdelis), mit dem e von la. pedēs "Füsse", gr. πεδά "μετά" u. a.?

Avots: ME III, 191, 192

pedels

pe̦de̦ls, Adj., = pēdējs, der letztgeborene der letzte Nötk.: tas ir nāburga pe̦de̦lais dē̦ls Adsel, A.-Peb.; pe̦de̦lais (beidzamais) palaidnis Golg.

Avots: ME III, 192

penckas

pe̦ñckas,

1) die Lumpen
(vgl. panckas): tev tādas pe̦nckas ir mugurā. viņš lamā mani nuo pe̦nckām ārā Dond.;

2) ausgefahrene Grüfte auf Nebenwegen, Waldwegen: meža ceļš ir vienās pe̦nckās Samiten; vgl. pe̦nskas und pancka.

Avots: ME III, 199

penckāties

pe̦ñckâtiês, auf einem ausgefahrenen, grüftigen Wege fahren: kuo nu tâ pe̦nckājies par dubļainao ceļu? Samiten.

Avots: ME III, 199

penkot

‡ pè̦nkuôt Smilt., = pe̦nkât: Jurene ... pe̦nkuo cienmāti Zeibolts Udens burbuļi 79.

Avots: EH XIII, 223

pentere

peñtere,

1) verworrenes Garn
Kaugershof;

2) Geschwätz:
dažs klabina kâ sudmalas, tuomē̦r nav ne˙kas prātīgāks kâ tikai gaŗā pentere Jaun. mežk. 139. Miķelis jau sāka lielīt brūveri un alu, pie tam šīs penteres pastiprinādams ar lāstiem par sevi MWM. VII, 258.

Avots: ME III, 200

pētīt

pẽtît,

2): traki tie ļautiņi, kas bārenes pūra pēta (Var.: prasa) Tdz. 47940, 1. nuo jā pētī ("?"), ci (= vai) jis varēs citus vuicīt Auleja.

Avots: EH XIII, 229

pieča

piêča 2 Lautb., Zögenhof, pĩẽča Dunika, Name einen am Freitag geborenen Kuh Siuxt n. Etn. III, 117, Kand., Pinkenhof: man pazuda trīs guosniņas: tē̦va pieča, mātes lauča, man pašai raibaliņa BW. 748.

Avots: ME III, 242

piecikstēt

piecikstēt, mit Strauchwerk (ausgefahrene Gruben auf dem Wege) füllen: vajaga ceļu nuo jauna sacikstēt vai, mazākais, izbrauktās bedres piecikstēt Frauenb.

Avots: ME III, 241

piemitnis

piemitnis, ein anderswo geborenes Gemeindeglied Kirchenbücher von Muižciems aus der Zeit um 1700.

Avots: ME III, 273

piens

piẽns (li. píenas), Demin. piẽniņš, piẽnutiņš BW. 32419 var., die Milch: Sprw. piena kâ jūŗa. piens kâ akna. tik putna piena trūkst od. putna piena vien trūkst (gesagt von einem, der sich sehr reich dünkt). tam vēl piens nuo lūpam nav nuožuvis od. tam vēl mātes piens aiz lūpas (von einem Gelbschnabel). guovīm piens raguos iet (die Milch wird weniger). saīdzis, kâ sagājis piens, katliņā piededzināts A. v. J. 1892, S. 256, guovs tikai trešuo pienu Saul. III, 85, die Kuh ist zum drittenmal milchend geworden (in Salis dafür: trešā pienā). (guovs) gaŗāku pienu, länger milchend Degl. Ve̦c. pilskungs 55, īsu pienu, kurze Zeit milchend Golg. - biezs piens od. biezpiens, Quark; jauns piens Etn. I, 68, Beestmilch; kaņepjupiens, in Lis. kaņuppiens, eine flüssige Speise aus ungeröstetem Hanf; ķē̦rnas p. Kursiten, ķē̦rnu p. U., ķērnes p. Mazvērs. Luopkuopība III, 77, die Buttermilch; kupināts p., dicke, gekäste Milch U.; putna od. putnu p., Vogelmilch; raganu p., vermeintlich von Hexen in Viehställen und auf der Erde verschüttete Milch Etn. III, 44. rūdzis p. od. rūgušpiẽns, skābs p., gegorene, saure Milch; salds p., frische, süsse Milch. sveķu p. Schwanb., Bers., Kosenhof, Beestmilch; vēršu od. vērša piens, der Schaum, der sich beim Aufkochen der Milch bildet Mag. XIII, 2, 54, Lis., Bers.; vilka piens, euphcrbia Antrop. II, 39. piena sulas, Molken. piena ziediņi, die in gekochter Milch übrig bleibenden Milchkügelchen, wenn das Beste abgenommen worden U. piena māte, eine gute Milchkuh U. piena drudzis "slimība, kuŗu dabū dažas mātes 3 dienas pēc dzemdēšanas" Etn. II, 165. piena zuobs Kaudz. M. 318, der Milchzahn. piena puika,

a) ein Gelbschnabel:
vai nu katrs piena puika tūliņ precinieks? MWM. VII, 805;

b) einer, der lauter gute Tage gehabt
U. - piena dadzīši, Gänsedistel (sonchus oleraceus L.) RKr. II, 78; piena puķītes, platanthera bifolia Rich. Etn. I, 30; piena zâle, lathraea squamaria Kokn. n. KKr. III, 70. piena putns, ein Vogel Ramāns. pieni Lis., = piẽņi. Zu npers. pīnū "saure Milch", av. paēman- "Muttermilch", payah-, ai. payaḥ "Milch", li. papíjusi kárvė "eine Kuh, die beim Melken die Milch nicht mehr zurückhält", pýdyti "zum Milchgeben reizen", ai. páyatē "strotzt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb.II, 73f.

Avots: ME III, 276, 277

piespiest

pìespiêst,

1) andrücken;

2) (zu etw.) zwingen, antreiben :
pie darba piespiest, zur Arbeit treiben, nötigen U. viņš sarauj gruožus un piespiež zirgus iet suoļiem Vēr. I, 1395. viņš gadus divdesmit nuotupējis labprātīgā un piespiestā cietuma II, 825. - piespiest kaulus, sich anstrengen Alm. Refl. -tiês,

1) sich (an etw.) andrücken, anschmiegen
(auch fig.): nabadzīte piespiežas pie egles LP. IV, 120. Jānis gaidīja ganus mājā, piespiedies pie rijas pakša Krišs Laksts 53. nebija rūmes, kur piespiesties un pārgulēt Dīcm. pas. v. I,72. viņai vebija neviena, kur piespiesties, ar kuo vārdiņu parunāt Upītis st. 33;

2) sich anstrengen, sich bemühen:
vajadzē̦tu stiprāk piespiesties, lai panāktu biedrenes MWM. XI, 187. nu piespiedies, piespiedies! kas zin, vai šuo darbu līdz gulēt ejamam laikam nenuobeidzi arī? A. XI, 54.

Avots: ME III, 294, 295

pietaļa

pìẽtaļa Kav., Name einer am Freitag geborenen Kuh; vgl. piektaļa.

Avots: ME III, 302

pika

pika,

1): auch Amboten, AP., Dobl., Dunika, Edwalen, Ermes, Erwalen, Fehsen, Glūda, Gramsden, Gr.-Autz, Gr.-Würzau, Grünh., Hasenp., Ihlen, Irmelau, Jürg., Kal., Kegeln, Lemb., Linden in Kurl., Mitau, Pankelhof, Posendorf, Preekuln, Ruj., Salisb., Schwarden, Serbig., Stenden, Stuhrhof, Ulmalen, Waidau, Wilzen, Zebrene;

2): kaņep[ju] p. BW. 29348 var.; pikas "sagrūsti zirņi ar gaļu" Baldohn.

Avots: EH XIII, 230

pile

pile, Demin. piltiņa Tr. Mat., nagov. 280, der Tropfen: asins pile, dei Blutstropfen. lietus pile, der Regentropfen. putra, kur nav ne pilītes piena klāt LP. I, 188. Zu pali, pilt II (s. dies), arm. helum "vergiesse", li. am̃palas "durch den Frost über die Eisoberfläche getriebenes und wieder gefrorenes Wasser" u. a., s. Persson Beitr. 748 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 54 f.

Avots: ME III, 214

pīne

pīne (li. pynė˜ "Flechte") C., KL, Kr., Lis., pīna PS.,

1) pīne 2 , ein Geflecht Dunika, etwas aus drei Teilen Geflochtenes
Nieder-Kurl.; eine Haarflechte; ein Garngebinde U., Lasd.; das aufgeschorene, von der Wand abgenommene Garn, das ineinander verschlängt wird U.; der Aufzug zu einer Kette beim Aufscheren Bielenstein Holzb. 394; ein Kranz (pīna) Etn. IV, 68; ein aus geoltem Flachs gewundener Docht Krons-Würzau; eine geflochtene Schnur (am unteren Rande eines Frauenrocks Grünh., zum Tragen eines Korbes Bielenstein Holzb. 365); jeder einzelne der drei Teile eines Strickes Bielenstein Holzb. 572: mati lielās, smagās pīnēs Purap. 276. pārtrūka bikšu pīna BW. 382, 5 var.;

2) in übertragener Bedeutung:
vārdu pīnes Vēr. II, 284. dūmu pīnes Vēr. I, 1059. staru pīna Jauna Raža IV, 32;

3) ein Haarband, ein Band überhaupt:
zaļa zīda matu pīne (Var.: pīna) BW. piel. 2 5524, 2 var. vēl matuos re̦dzu pīni LP. V, 63. priekšautu nedrīksti ar pīni rumpim apsiet LP. V, 75; bei U.: ein Faden beim Schnurflechten, ein Viehstrick;

4) Māŗas pīnas, verwühltes Haar
Blieden n. Etn. II, 177; māru pīnas Mag. IV, 2, 127, pīne(s), Weichselzopf Konv. 2 1562;

5) pīne, ein geflochtenes Weissbrot
Ronneb.; ein mit Salz bestreutes Weissbrot Lems. (in Salis dafür: piņņi): ēdīsim... kādu pīnu, tās tādas sāļas! Seibolt;

6) die Reihe:
gar sienu vizēja šuo radījumu ve̦se̦las pīnes A. XXI, 403. (uodzes) kūņājas pa dēli pīnēm vien Poruk V, 363. puiši nāca pīnēm vien Purap.;

7) raibā pīne, die Schlange
Br. 461. Zu pīt.

Avots: ME III, 232

pīpe

pĩpe,

1) die Tabakspfeife:
Sprw. nede̦r ne pīpē, ne ragā, kâ suns bez astes, tâ zē̦ns bez pīpes. pīpes meklē - pīpe zuobuos. tautu dē̦ls, putu pīpi smēķē̦dams BW. 13646,17. pīpi iepīpēt, die Pfeife anrauchen U. pīpes galviņa, der Pfeifenkopf Kaudz. M. 12;

2) die Rdhre am Branntweinskessel
U.; die Rinne: palīdz aius brūveram: kubuliem augsti rūgt, pīpēm skaisti iztecēt BW. 19769, 1 var. pīpe jeb rene bē̦rzu suiu tecināšanai Pluttes k. 92;

3) die Röhre am Leuchter zum Einstecken des Lichts:
lukturis 6-8 pīpēm, ar de̦guošu sveci katrā RKr. XVI, 115. Nebst estn. pīp aus mnd. pipe dass.

Avots: ME III, 232, 233

pirmaļa

pirmaļa, eine am Montag geborene Kuh Fest., Etn. IV, 165: pirmaļiņu, uotaļiņu, tās ganīju bāliņuos BW. 29522.

Avots: ME III, 225

pirmuļa

pirmuļa, Name einer am Montag geborenen Kuh Kand., Pinkenh.

Avots: ME III, 227

pirtice

pirtice, pirtica Wid., Abbadung eines neugeborenen Kindes St., Bergm. n. U. pirtičas "?": pirtičas, pirtičas! ej, māmiņa, kaimiņuos! vai būs dē̦lus, vai būs meitas ve̦cā māte atne̦suse? BW. 1261.

Avots: ME III, 228

plaist

plaîst 2, -stu, -su "aufschmelzen (intr.), (von gefrorenem Boden)" Bauske: vai zeme plaist vaļā? Mācītāja meita 54.

Avots: ME III, 316

plaizars

plaĩzars, f. plaĩzarene, die Plappertasche: netici visu tuo, kuo plaizars saka! Dond.

Avots: ME III, 316

plēkša

plêkša Gr.-Buschhof, Warkl., ein Büschel, eine Zotte: vilnas plēkša. mākuonītis kâ mīkstas vilnas plēkša Druva l, 1208. Jurkam visi mati bija vienā plēkšā Jauns. Baltā gr. l, 114. velsim lielām plēkšām sagulējušuos labību Jauns.; plêkša, ein Klumpen von gefrorenem oder verfaultem Stroh resp. Heu, der nur mūhsam von der Gesamtmasse losgerissen werden kann: šituo salmu nevar ieplêst: ragā sasaluši, plēkšām vien Gr.-Buschhof; plēkša "vilnas kāršanas paņēmiens" Wessen. Aus lêkša unter dem Einfluss von plêst umgebildet?

Avots: ME III, 339

plidenēt

plidenêt, -ẽju, vorsichtig über Eis od. auf einem glattgefrorenen Wege gehen Fest. Zu plidinât.

Avots: ME III, 343

pliekans

pliekans,

1) zusammengefallen;
pliekana maize;

2) pliekns U., pliẽkans Neuenb., schwach, matt:
pliẽkana (Preekuln, Neuenb., Dond., Kandau, Wandsen, Selg., Lautb., Salis, plìekana 2 Selsau) dūša LP. II, 42; VI, 439, Fest., Stelp.; pliekana sirds LP.V,170, flau zu Mut. pliekna dūša kâ pate̦kas Alksnis-Zundulis. - plieknas lietas, eine schwache Geschichte, schwache Hoffnung U.; pliekns, welk L.;

3) pliẽkans Bauske, Gr.-Essern, plìekans 2 Kreuzb., fade Laud. (von einer Speise):
pliẽkana zupa, eine Suppe, zu der man zu wenig Milch (Neuenb.) od. zu wenig Salz (Hofzumberge) hinzugetan hat. pirmā cēlienā kripatiņa sāls un tālāk divi cēlieni ūdens - tāds maisījums ir visai pliẽkans Dz. V.; pliekans piens Fest., Stelp., magere od. (in Neu-Rahden) abgeschmändete Milch; "gegorene Milch" (?; mit iẽ) Walk.;

4) pliekna zeme, schlechter Ackerboden
U.: plieknākā smiltszemē MWM. VI, 478. Subst. plieknums, die Mattigkeit U. Vielleicht (vgl. semasiologisch plâns "flach, dünn, schwach, schlecht") zur Wurzel von pliksnis II; vgl. auch plikans.

Avots: ME III, 351

polaks

polaks, ein kleiner Knabe Dond. n. RKr. XVII, 47; vgl. etwa poļaciņš U. "Knabe mit geschorenem Haare" (Demin. von poļaks "Pole").

Avots: ME III, 375

purens

I pure̦ns, s. purene.

Avots: ME III, 416

purins

purins,

1): auch Kaltenbr., ("purene") Pilda, ("?") Kalupe, Lubn., Oknist, Skaista; atsanešu savas malas purineņu BW. 25923, 1 (aus Līvāni). tie zied ze̦lta purinīši 33629, 2 var. (aus Lettg.) ni˙kad pur[v]a purinam skaisti ziedi neziedēja Tdz. 45957 var. (aus Kapiņi);

2): brāļi mani kâ purini BW. 5392 var.

Avots: EH II, 328

purna

I pur̃na Dond., Serbigal, Salisb., Walk, pur̂na 2 Sassm., pur̃ne Wandsen, pur̃ns PS., Arrasch, pur̃nis C., Wolm., Arrasch, Sessau, Bauske, Gr.-Essern, pur̂nīši Dunika, purna puķe U., = rene">purene, die Dotterblume (caltra palustris L.): sveša māte... sūta ziemu purnas raut. kur būs ziemu purnas ņemt? BW. 4293, 2. klēpis uzziedējušuo purņu Līguotnis Stāsti II, 56. vēja purne, ranunculus ficaria L. Dond. n. RKr. III, 72. Nebst li. purnė, pur̃liai "Kuhblumen", purienà "caltha palustris" PФB. LXVI, 246, purenos "eine Sumpfblume" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 160 zu le. izpũris, izpurt, li. pũrinti "auflockern"? Anders (zu pùrvs u. a.) Būga KSn. I, 277 und PFB. LXVI, 246 f.

Avots: ME III, 418

purnava

purnava, = rene">purene: ziedi, ziedi, purnaviņa (Var.: pureniņ), avuotiņa lejiņā! BW. 29045 var.

Avots: ME III, 418

purvene

purvene > tahm. puorene U., = pur̃na I: purva saltā miglā purvenes zied Lejgalietis.

Avots: ME III, 420

pūst

pùst (li. pūsti "blasen"), pùšu oder (in Dressels Gramm.) pušu (= li. pučiù), pùtu, tr., intr.,

1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. 2 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. 2 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);

2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;

3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;

4) weinen
Brig. Vizb. 51;

5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;

6) lügen;

7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,

1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;

2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;

3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. 2 301951; pùtẽjs,

1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;

2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.

Avots: ME III, 450, 451

pustaļa

pustaļa U., Name einer am Sonnabend (pussvē̦ta) geborenen Kuh U., Edwahlen n. Bielenstein.

Avots: ME III, 435

pustuža

‡ pustuža NB., eine am Sonnabend geborene Kuh.

Avots: EH II, 334

race

race "gruope; ausgefahrenes Radgeleise" um Riga; vgl. rakas 2.

Avots: ME III, 460

ragaža

ragaža,

1) eine Bastmatte
(aus r. рогóжа): brūtgāna tē̦vam deva ragažas par prievietīm, mātei deķi par lakatu utt. BW. III, 1, 59. divi graši, četri graši, tā ir īsta dvieļu nauda: kas tās tādas ragažiņas ("?"), Uogres malā salasītas! BW. 25720;

2) "ein saumseliger
(tūļīgs), unordentlicher Mensch": tāds kâ ragaža N.-Peb.;

3) etwas Festgefrorenes:
drēbes, siens sasalst ragažā Odsen;

4) - kulba 5 Adsel.

Avots: ME III, 465

raka

raka,

1): auch (Schaukelstange)
Warkl.;

2): auch sg. raka (das ausgefahrene Geleise auf dem Wege) BielU.; ‡

4) rakas Kawall (1860), S. 8, Fossilien.

Avots: EH II, 352

raka

raka,

1) ein mit der ganzen Wurzel ausgegrabener Baum
Wid.; hierher vielleicht auch rakas, die zwei Schaukelstangen, woran man sich beim Schaukeln mit den Händen festhält Ar.;

2) Plur. rakas Gr.-Essern, auch rakas Kurs., die ausgefahrenen Gruben anf dem Wege:
sargājuot ve̦damuo nuo apgāšanās izbrauktajās rakās un grambās Cālītis. ceļā izgrūstas tādas grebles, bedres, rakas Bērziņš. tuvumā jau grabēja rati, atsizdamies uz raku krantiem Cālītis;

3) in der Verbind. mit rika, Interjektion: cūciņ, mana rika, raka (Var.: riku, re̦ku, rakainīte, rakulīte, rakuliņa) BW. 29156, 10 var. Zu rakt.

Avots: ME III, 472

rakains

‡ rakains, in der Verbind. r. ceļš, ausgefahrener Weg BielU.

Avots: EH II, 352

ramēt

I ramêt, -ẽju,

1) s. ramît;

2) "(gefrorenen Boden) mit der Schaufel aufbrechen"
(?) Rothof.

Avots: ME III, 476

raudzēklis

raûdzêklis: auch (Gegorenes) Allend. (mit aû 2 ).

Avots: EH II, 356

raudzēklis

raûdzêklis, Gegorenes: kas tas par raudzēkli šai traukā? Jürg.; eingerührter Teig Vank.; in Ronneb., Lasd., Schwanb. gleichbed. mit raudzeklis 1.

Avots: ME III, 485

raudzis

raudzis, Kuchen von gegorenem Teig L.

Avots: ME III, 485

rausis

raũsis PS., Serbigal, AP., Salis, Ruj., Līn., Iw., Bl., Dunika, ràusis 2 Kl., Prl., auch rauša U., Glück IV Mos. 6,15, ein Kuchen, Fladen aus gegorenem Teig U., der Pfannkuchen N.-Bartau: Sprw. ēd raušus, lai maize taupās, iss Kuchen, damit Brot gespartwird (von verkehrter Sparsamkeit)! māte ik˙dienas raušus nece̦p, alle Tage ist nicht Sonntag, - wenn etwas nicht gelingt. māte tad vien raušus ce̦p, kad tai labi milti. eļļas rauši, Oelkuchen (Viehfutter). Nach Mag. XX, 3, 162 zu ràust (weil der rausîs in der heissen Herdasche oder an den glimmenden, in die Herdgrube gefegten Ofenkohlen gebacken werde). Dagegen dürfte li. riaušis "Blutpfannkuchen" Lit. Mitt. III, 262 (aus Schoden) zu li. raušės "Farbe, Blut des Wildes" (bei Mielcke) gehören.

Avots: ME III, 488

ražģīt

ražģît (li. razgýti "stricken") Lettin, = režģît 1; in Gaiken: verworrenes Garn entwirren; in Meselau: sieben.

Avots: ME III, 493

redzēt

redzêt (li. regė´ti "sehen"), -u (-ẽju BW. 6595, 1), -ẽju,

1) tr., intr., sehen:
Sprw. kas ļaunu cieš, tas labu re̦dz. kâ redzi, tâ iztiec! lai dievs neduod redzēt! Gott behüte davor. sapni redzēt, einen Traum haben, träumen: abi redzēja vienā naktz sapņus I Mos. 40, 5. Sprw.: kas tik sapnī ve̦lnu re̦dz, var rītu pasmieties. redzēsim, kâ nu būs JR. IV, 46. sirds lūst, tuo re̦dzuot, es ist ein Jammer, das zu sehen Brasche. lai dara, kuo re̦dzē̦dama LP. VI, 813. kâ tu redzi, tâ tu dari! BW. 14917. pieciet mani, māmuliņ, kâ tu paša (= pati) re̦dzē̦dama! 17330, 2 var. sēdat, ļautiņi, kâ re̦dzē̦dami! 19169. dievs, duod mūsu kundzlņam ilg[i] dzīvuot, lab[u] redzēt! 32821 var. nebīsties, bāleliņ! nuo man[i]s kauna neredzēsi 6538, l. dieviņ, duodi tev, uozuol, ... mūžam zīles neredzēt! 13377, 2. kādu gaisu (was für ein Wetter) re̦dzē̦dama, tādu laidu valuo-diņu Biel. 135. re̦dz tā mani prāvu vīru (sieht, dass ich ein grosser Mann bin) 180. es puisīti cauri re̦dzu 1408. tik lieli vepŗi kâ zirgi, - ir gan kuo redzēt LP. II, 20. vai tas nu ir re̦dzē̦ts (= unerhört!) - kuo nu? IV, 137. viņš neliekas ne re̦dzuot (er macht, als ob er nicht sähe) I, 126. nuoslēpties, ka ne redzēt, ne manīt II, 86. nazis pazudis, ka ne redzēt VII, 708. kāpuostu vai gaļas - ne redzēt (gibt es nicht) Vārpas 52. atskrien atpakaļ, bet brāļu ne dzirdēt, ne redzēt (die Brüder sind spurlos verschwunden) LP. II, 53. vilku ne redzēt, ne dzirdēt vairs VII, 878. guovs ne redzēt, ne dzirdēt VII, 982. - acīm re̦dzuot, öffentlich U., augenscheinlich, offen Nürnberg bar, zusehends: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. luopi baŗuosies acīm re̦dzuot III, 96. Liena pati negrib Prātnieka redzēt ne acīs (will überhaupt nicht sehen) Kaudz. M. 103. ne acīm neredzēju Biel. 2269. tē̦vs liek aizvest dėlu, lai viņa acis ne˙maz vairs tuo nere̦dzē̦tu LP. I, 69. Rīgu dabūt redzēt Ar. "= die Zunge ans weissgefrorene Eis legen." man re̦dzuot nav zināms, ich weiss nicht, dass ich es gesehen hätte Talsen. Part. praes. re̦dzams, sichtbar, augenscheinlich, offenbar, zusehends: auns aizskrien nuo re̦dzamas nāves izglābties JK. V, 1, 15. viņš izglābis... čūsku nuo re̦dzamām briesmām LP. VII, 485. te vēl vieta re̦dzama, ka tuoreiz milzis gulējis V, 384;

2) tr., intr., aufpassen; sorgen:
redzi tu nu man tuo bē̦rnu! passe mir das Kind auf! Kav. par kuo, par kādu redzēt U., für jemand sorgen: gan es par tuo redzēšu;

3) intr., verlangen:
es pēc jums daudz re̦dzu, es verlangt mich sehr nach auch Peb. n. U. Refl. -tiês,

1) sich sehen, gewahr werden:
nu re̦dzas viņa gŗūta e̦suoti, nun sie aber siehet, dass sie schwanger geworden ist Glück I Mos. 16, 5;

2) einander sehen, gewahr werden :
ļaudis, tāli viens nuo uotra izklaidā dzīvuodami, re̦ti redzējās un satikās BW. III, 1, 5. nevarējuši cits cita ne uz desmit suoļiem redzēties Upīte Medn. laiki;

3) sichtbar werden, sein:
šur, tur redzējās taurenītis Stari I, 23. mēs lūkuojām, vai riestavs nere̦dzas jau cauri mesmiņiem Jauns. tur re̦dzas ciema ielas pirmie nami A. XI, 125. kad vārtus atveŗ, re̦dzas iekšējie apcietinājumi Rainis Indulis un Arija 123. ļaužu man redzējās pārāk daudz Jauns.;

4) scheinen:
man re̦dzas (in Pilskalne: redzies), ka tas nav pielaižams LW. 1921, № 40, 41. - Subst. redzêšana,

1) das Sehen:
man nepietiek ar redzēšanu vien LP. III, 76;

2) das Ansehen:
cilvē̦ks nuo redzēšanas, kārtas un mantas Lautb. Luomi 56; redzêšanâs,

1) das gegenseitige Sehen; Gewahrwerden;

2) das Sichtbarsein, -werden;
redzẽjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sehens: tautiet[i]s suola simtu mārku vienas reizes redzējumu (Var.: par reizes redzējumu) BW. 13655. Pēteris nuobrīnījās par sievas redzējumu LP. VII, 505. tā sagādāja ļaudīm iecienītus redzējumus (beliebte, gern gesehene Schauspiele) Kaudz. M. viens redzējums - uguns kalnam pāri (in einem Moment, im Handumdrehen) LP. VI, 805. "ar tuo redzējumu", spreche man, wenn man etwas zum letzten Mal sieht St. tas nebijis ne labs redzējums -te itin ātri viesulis sagriezies LP. VI, 230; re̦dzê̦tãjs (li. regė´tojis), redzējs L., St., ein Seher, Schauer; ein Zuschauer U.: nedrīkstēju bildināt: daudz ļautiņu re̦dzē̦tāju, visi ļaunā vē̦lē̦tāji BW. 13590. Vielleicht (nach Mikkola BB. XXI, 220 f.) zu r. рóжа "(unschönes) Gesicht" (doch kann wegen r. родá "облик, физiономiя" das ж in рожа auch aus dj entstanden sein); nach Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wortb. 75 gehört hierher auch alb. ruaj "sehe an, schaue, bewache" u. a.

Avots: ME III, 502, 503

regžģele

regžģele, ‡

3) verworrenes Garn
Allend.

Avots: EH II, 363

rennis

reñnis (unter rene 1): eine vom Wasser ausgespülte grabenähnliche Vertiefung am Rande eines Flusses od. Feldes (wo?).

Avots: EH II, 366

retai

‡ re̦tai Sērene, Adv., selten.

Avots: EH II, 367

režģis

režģis,

1): kas šuo pirti bija uztaisījis? lūk, tas jau bija tas r˙! ne˙viens tā nezināja Aps. Raksti I2, 95 f. kas tā par valuodu, kas par režģi (Verworrenes),
kuo tu man te naktī priekšā muj? Ciema spīg. 190;

2): eine Strohdecke (im Winter vor die Fenster gedeckt)
Seyershof;

3): Flechtwerk auf der Ragge Frauenb. (bei der Einfuhr von Strauchwerk gebraucht),
Siuxt;

5): auch Stockm.; "lielais rijas siets" Ramkau; "liels lûku siets rijā" Fest., Salis; "liels, apaļš vētījams siets, mazāks par resni" Kegeln u. Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616; ein feineres Kornsieb (im Unterschied von
sarvis) Livl. n. BielU.; ‡ 7 "?": bāz, guotiņa, pilnu režģi (Bauch?), ej mājā ste̦nē̦dama! BW. 28967.

Avots: EH II, 368

režģis

režģis (li. rẽzgis "Geflechte, Korb"),

1) das Flechtwerk
U., Geflecht Dr.; etwas Verworrenes, ein Wirrsal; verworrenes od. verwickeltes Garn (režģi) Mar. n. RKr. XV, 133; eine Masche im Geflecht: pamazām sāka režģis atrisināties Purap. tavs asais zuobs lai dzīves režģu me̦zglu uz reizi pārcē̦rt Rainis. grūtî duomu režģi A. v. J. 1898, S. 68. kre̦klam bij caurumu tik˙pat kâ režģu sietam Aps. IV, 53;

2) eine Flechte od, von Binsen geflochtene Decke
Elv.; eine Strohdecke, die im Winter als Schutz vor Kälte vor die Fenster gedeckt wird Alt-Ottenhof: (luogs) bija ārpusē aizse̦gts ar salmu režģiem Janš. Dzimtene V, 184;

3) oft der Plur. režģi, das Flecht-werk auf der Ragge
U., Nigr., Gold. n. Etn. I, 122, Luttringen, Briņķi (bei Hasenpot), Lasd., Naud., eine auf den Boden des Wagenkorbes zu legende zusammenrollbare Decke, bestehend aus fingerdicken Haselnussstöckchen, jungen Tannenbäumchen od. Wacholderstecken, die an mehreren Stellen mit einer Schnur eng aneinandergeflochten sind Neu-Bergfried, Bielenstein Holzb. 548, 559 (mit Abbild. S. 549);

4) ein geflochtenes Behältnis
Bielenstein Holzb. 359; "ein aus Stricken angefertigtes Netz, worin man Heu für eine weitere Fahrt mitnimmt" Etn. I, 45: Pēteris izceļ nuo ratiem režģi siena Purap. dē̦ls piekratījis režģus ar sienu LP. VI, 435;

5) das Riegensieb
U., Bielenstein Holzb. 506 (mit Abbild.; hier auch: režģu siets), Grosdohn n. Etn. I, 137, Lemburg, Lieven-Behrsen, A1t-Ottenhof, Serben, Saussen, IV.-Peb., Mar., A. XI, 17I ;

6) = lauku laidars, die Hürde Elv. Nebst re̦zga, režģît, rēkšķis usw. zu li. rèksti (prs. rezgù) "stricken", rẽkstis "Heusack", ai. rájju-ḥ la. restis "Strick", ae. resc "Binse", s. Walda Vrgl. Wrtb. II, 374, Trautmann Wrtb. 245, Bezzenberger BB. I, 68, Fortunatov Sāmav. 121 und BB. III, 591, Karsteu Germ: finn. Lehnwortstudien 153 f.

Avots: ME III, 516

ričains

‡ ričains, mit ausgefahrenen Wagenspuren: ... nuogrìezās sāņceliņš, r., ... smilgām apaudzis Sārts Str. 6.

Avots: EH II, 370

rice

rice Fest., Aahof, KL, auch ein Plur. ricas, das eingefahrene Geleise auf dem Wege: riteņi te̦k pa rici Fest. pa giudi iebrauktu rici laiž rikšus Vīt. pagriezt ārpus iebrauktas rices nav kuo duomāt Vīt. 45. - Wohl nebst riece, ahd. rīga, mhd. rīhe "Rinne" u. a. zu rika.

Avots: ME III, 522

riekums

I riekums U., Bielenstein Halzb. 400, Lennew., Adsel, Ronneb., Mar., riẽkums Karls., Gr.-Sess., C., N.-Peb., Zabeln, Nötk., Dond., rìekums 2 Kr., Bers., Golg., ein undichter Kamm, womit das aufgeschorene Garn auf den Weberbaum gebracht wird, "šķieta veidā izgatavuots rīks, kuŗam ir re̦ti, apāļi, nuo kuoka izgatavuoti zuobiņi" A. XI, 84. Būga stellt es KZ. LI, 115 zu li. riẽkti "schneiden" (s. le. rika); in diesem Fall wäre es identisch mit riekums II. Es stammt aber nebst estn. rēfkamm "Weberkamm" wohl aus dem Germanischen (mnd. redekam "Spuleisen der Weber" stimmt nicht ganz in der Bed. dazu).

Avots: ME III, 545, 546

riest

III riest (li. riẽsti, prs. riečiù, winden, rollen, wickeln), prs. - žu (U.) od. - šu (Erlaa, Sessw. n. U.), prt. -tu U., tr., intr.,

1) (auch prs. -stu), abfallen, sich trennen
U.: asaras riež, Tränen fliessen U. saujā riest asariņas BW. 22816. viņš... plakstieniem saspieda riestuošuo sajūsmas asaru Seibolt;

2) abfallen lassen, (Tränen) vergiessen:
visi, kas sē̦ruo, kas asaras riež Rainis. es neriestu (Var.: nelaistu, nenuoriestu) mūdiņā vienas gaudas asariņas BW. 1206, 1;

3) rìest 2 Kl., Druw., Tirs., rìest C., -šu, -su (Nötk., Tirs.) od. -tu (Jürg., Buschh.), riêzt 2 , -žu, -zu Karls., eine 2. sg. imperat. neried BW. 6479, 1 var., mehrere Halme treiben
Kl., stauden; Wurzeln, Ranken treiben, entwickeln: re̦tie rudzi augdami rieš ce̦rus Tirs. n. RKr. XVII, 75. kupluoja... rudzi..., riezdami nuo viena grauda ve̦se̦lu čumuru stiebru Janš. Dzimtene 2 I, 217. kārklu krūms rieš atvases uz visām pusēm Jürg. rudzītis vārpu rieta BW. 27958, 4. auziņa krūmu rieš 7742, 1 var. audz, miezīti, riet krūmiņu! 32529, 3. labība krūmu rieš Buschh. puķīt[e] auga, krūmu riete (Var.: rieze) BW. 6479. es būt[u] audzis, krūmu rietis sudrabiņa ziediņiem 28196. mirte riež (prt. rieza) daudz pumpuru Memelshof. kaitīgie dīgļi varējuši... riest tik kuplu krūmu Vēr. v. J. 1904, S. 615. skābeņu čami riež lapu pie lapas Vēr. II, 53. tas... zarus ik˙gadus kuplāki riež R. Sk. II, 37. saule pumpurus rieš Stari I, 97. nu pupiņas ziedus rieta BW. 11372. - attīstība riesīs un briedinās tuoties plašaku krūmu A. v. J. 1900, S. 926;

4) riest, -šu, -tu, das Sieb in die Runde schwingend Unkraut u. Spreu vom Korn absondern
Wolm.;

5) ausbreiten, verbreiten:
drānas rieš ruožainas gaismas švītras Stari I, 144. rieš meži me̦lnuo ē̦nu Juris Brasa 152. spuožie lemeši riež šķiļuot uguntiņas Bārda. aizspēra kuģus pa bangām, aukpūtu riestām Seifert Chrest. III, 2, 113;

6) riest Spr., N.-Bergfried, rìest 2 Kl., Prl., Laud., riêst 2 Karls., -šu, -su (-tu Kalleten und Sessau (mit iẽ), Ruhental, Daudsevas, Kl., Salwen, Memelshof, Neugut, Golg., Lös., Odsen, Festen, Meselau, Bers., Laud.), riest 2 , -žu, -du Laud., Odsen, rìezt 2 , -žu, -zu (Fehteln) aude̦klu, den Webstuhl mit Garn bespannen
Lennew., (prt. riesu) Vank., Kl., das geschorene Garn auf den Weberbaum bringen U.; aude̦klu riêzt 2 (riežu, riezu) "pagriezt buomi, lai me̦ti paiet uz priekšu" Sessau;

7) vēsti riẽst (Nigr.), -šu, -tu, Nachricht geben:
dievs tautām vēsti rieta VL. aus Lubn. jau zīlīte vēsti riete (Var.: saule vēsti atsūtīja), jauni radi bāliņuos BW. 1257, 1. kas tautām vēsti rieta (Var.: ziņu nesa)...? 14602; senden Nigr.: kam riet manu augumiņu cit[u] āriņu maliņā? VL. aus Lubn.;

8) de̦gunu riest, eingebildet sein
Infl. n. U.; die Nase hoch tragen;

9) "?": Kaupuram patmīlība riesa Seibolt;

10) "?": man saknes se̦nu laiku zemē riest Druva I, 562;

11) riêzt 2 , -žu, drehend anhäufen:
pati riezu (smiltis) kalniņā MSil.;

12) "zu Ende gehen":
dziesme rìest 2 (prt. riesa) Warkl. Refl. -tiês,

1) = riest 1: pavediens (vērpjuot) nuost vien rìešas Wolmarshof. acīs sāk asaras riesties Juris Brasa 262. acīs asaras rietās Poruk V, 101. asaras pār vaigiem riežas Ģētes dzejas 31;

2) stauden, sich entwickeln, spriessen:
riešas lapas pirmās JR. VII, 78. krūms rietas plašumā Jürg. nezāles... riezdamies un ple̦zdamies . . . L. A.;

3) sich bilden, entstehen, werden:
negaiss duobji riešas Brands 147. tē̦ls vienmē̦r viedamaks riežas Vēr. 131;

4) "?": ar līkumu taciņa riežas MWM. VI, 648;

5) sich absondern beim Sieben (vom Unkraut)
Wolm. Nomina agentis: rietējiņš (zu riest 3): rudzis krūma rietējiņš BW. 7742; (zu riest 4) riêsējs 2 "Sleber" Kav. Zu rist II; ries- neben riet ist eine leicht verständliche Neuerung (vgl. z. B. prt. centuos neben censuos zum inf. censties). Dem neben riet- vorkommenden ried- entspricht li. riedėti "rollen" (intr.) Lit. Mitt. V, 277, Niemi 1,5; 33,5, LitMnd. I, 66 und 270 oder ridėti Niemi 1134; zu riez- vgl, z. B. prt. blenzu neben blendu und blensu (inf. blenst).

Avots: ME III, 546, 547

rine

rine,

1): auch ("?") Kalupe, Warkl.; "rieva; eine längliche Vertiefung"
Auleja: riestuvī taida rinīte izrinē̦ta; ‡

2) "rinda" Liepna: dzērves skrien rinē; cilvē̦ku r.; rinīte "renīte" Welonen. - "Vgl. rene " (ME. III, 528) zu verbessern in "Aus d. Rinne".

Avots: EH II, 372

rine

rine, Demin. rinĩte Lös., Sessw. u. a., = rene">rene 2: ceļš, kas luocījās ap pļavu rinītēm Saul. I, 120; rine Grosdohn, Wirginalen "rene". Vgl. rene.

Avots: ME III, 528

rise

rise Fest., Golg., A.-Schwanb., risce Aahof, das eingefahrene Geleise auf dem Wege: riteņi te̦k pa risi Fest. lai izvairītuos nuo iebrauktam meža ceļa rises dzilajām grambām Vīt. 68. Nebst rist IV, risums und risiens zu an. rista "Ritz", rista "schneiden, ritzen", mhd. rist "Pflugschar", ai. rišyati "wird versehrt", av. raēša- "Spalt in der Erde" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 345 f.; vgl. auch Persson Beitr. 334 f. und 842.

Avots: ME III, 531

rīsniņš

rīsniņš, ein am Morgen geborenes Kind Naud. n. Etn. I, 90.

Avots: ME III, 539

riva

riva Sinolen, das eingefahrene Geleise auf dem Wege. Zu rieva?

Avots: ME III, 534

rotaļa

ruõtaļa Līn., Iw.,

1) ein Mädchen, das sich gern schmückt, putzt
Spr.: ruotaliņa ruotas raud VL. ruotājies, ruotaliņa, kâ tev skaisti piederēja! BW. 12923. māsiņ mana, ruotaliņa, nuomalē nuogājuse! kas ruotiņu tev redzēja nuomalē staigājuot? 21618;

2) ruotuļa K. Müller, ruotula Ar., ein Spiel, Gesellschaftsspiel:
laiku . . . pavada dejā un ruotaļās BW. III, 1, 13. ruotaļu biedrs (biedrene), der Spielgefährte (die -in).

Avots: ME III, 583

rubatene

rubatene, eine Pflanze: rubatenes (Var.: rupatenes), buldurenes, tās īstās Jāņa zâles BW. 32390.

Avots: ME III, 552

rūdzenis

‡ rûdzenis Lubn., gegorene Milch; auch von einem mürrischen Menschen: staigā sievai pakaļ kā r. J. Purapuķe (ähnlich Ermes, Sessw.).

Avots: EH II, 387

rūģināt

rūģinât, tr., rauchen Nerft; nepietiek, ka tu tuo pīpi rūģini? Jauns. divas nedēlas, kuopš viņš cēberenes un siena gružus vien rūģina Jauns. Zu rūgt 3?

Avots: ME III, 568

rūgtene

rûgtene 2 Karls., rūgtenes Ar. n. RKr. II, 78, rūgtiņi Für. I, der Ackersenf (sinapis arvensis L.); rūgtene, gratiola officinalis RKr. XII, 8; rûgtene Mar. n. RKr. XV, 133, rûgtenes 2 Karls., = renes">sūrenes.

Avots: ME III, 568

rūgulis

rûgulis Mar.,

1) gegorene Milch, Sauermilch
Wid., Mar. n. RKr. XV, 133;

2) ein weinerliches Kind
Mar. n. RKr. XV, 133: tuo rūguli ne˙maz nevar apmierināt.

Avots: ME III, 568

rūgušpiens

rûgušpiẽns KL, Prl., Wolm. u. a. (oft fälschlich einzeln geschrieben: rūgušs piens), gegorene Milch, Sauermilch: rūgušpienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. krējums nuostājas virsū, rūgušpiens apakšā ebenda.

Avots: ME III, 568

sadzīvot

sadzîvuôt,

3): viņš visu mantu ar blēdību sadzīvuoja AP. viņa bē̦rnu sadzīvuojuse ar saimenieku ebenda; ‡

5) lebend erschöpfen (verbrauchen):
bē̦rnu kārtā tapa un tâ sakuot sevi sadzīvuoja Latv. vēst. instit. žurn. III, 115; tragend beschädigen: savu gaišuo uzvalku tu vakar esi vare̦n sadzīvuojusi Janš. Līgava II, 193. ‡

6) erfahren:
ve̦cs cilvē̦ks, kas daudz sadzīvuojis, ein alter erfahrener Mann Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês: labi s., freundschaftlich leben Stender Deutsch.-lett. Wrtb.; sich einleben (?): ar tiem s. Vidzemes muižniekam nācās grūti A. Upītis Laikmetu griežos II. 52. ‡ Subst. sadzîvuôšana, das Zusammenleben: dzer labu mīlīgu sadzīvuošanu! BW. 25743.

Avots: EH XVI, 407

sagrebināt

sagrebinât,

1) = sagre̦mzduôt: s. kāli Zogenhof, Adiamünde, Arrasch;

2) (etwas Verlorenes) zusammensuchen
Lautb.

Avots: ME II, 629

sajust

sajust, tr., intr., fühlen, empfinden, bemerken, wahrnehmen, ahnen: sajust smaržu; laimi, nepatiku. sajust nenuoteiktu smagumu visā miesā Purap. kur te̦kat jūs, puisīši...? kaimiņuos sajutuši (Var.: apmanīj[u]ši) apiņuotu alutiņu BW. 19698. tautu meita pa jūriņu laivu dzina, sajutusi man[u] brālīti, sav[u] maizītes arājiņu 11650. kas tai mūsu meitiņai? nei tā dzied, nej runā. vai tā bija sajutuse sav[u] brūtgānu neve̦se̦lu? 821. sviežu (šautru klēpi) ciema sē̦tmalī. sajutuši ciema suņi, sāka visi čāvināt 13250, 12. dižās (sc.: meitas) bija sajutušas, ka man dze̦dra valuodiņa 13346, 1. viņš kuodis tâ īsti, lai sajūt LP. VII, 128. darbība nuotiek bez gribas un sajustas apduomības Pūrs I, 51. - sajutis vīrs, ein erfahrener Kerl Für. I. Refl. - tiês, das Gefühl haben: pats sajutās, ka atruoduoties iestidzis Jaunie mērn. laiki IV, 85. Subst. sajušana, das Wahrnehmen, Empfinden, Fühlen: sajušanas spē̦ks, der Sinn Brasche; sa-jutums, die vollendete Tätigkeit des Wahrnehmens, Empfindens, Fühlens; die Empfindung: sajutumu saturu nevaram šķirt nuo viņu sajušanas Pūrs III, 87; sajutẽjs, wer wahrnimmt, empfindet, fühlt: ... kuŗa daļa lapā ir tā sajutēja Vēr. II, 719.

Avots: ME II, 641

sakstīt

sakstît, -u, -ĩju "Verlorenes suchen und gewöhnlich nicht finden" U.; "= pē̦das šukāt" Planhof; mantu sakstīt, nach Schätzen streben Depkin n. U. Zu sekt.

Avots: ME II, 657

sakūlāt

sakūlât, vollständig dürr werden: sakūlājušas sūrenes un balandas pavirši izpļautas A. XX, 481.

Avots: ME II, 660

saldēt

salˆdêt Prl., Wolm., fakt. zu salˆt, tr., frieren lassen U.; gefrieren lassen: saldēt kumeliņu Biel. 747. ilgi saldēja mūs[u] māsu laukā BW. 18809. vējš saldē viņam muguru MWM. VI, 644. ass, saldējuošs rīta vējš A. XX, 943. Refl. -tiês, sich erkälten U. (imperfektiv): vai man bija tevis dēļ tik ilgi saldēties? BW. 16884. - Subst. saldēšana, das (Ge)frierenlassen; salˆdêšanâs, das Sicherkälten; salˆdẽjums,

1) das einmalige, vollendete (Ge)frierenlassen:
maksājiet... manu ruoku saldējumu! BW. 25679;

2) Gefrorenes:
aveņu, zemeņu saldējums; salˆdē̦tãjs, wer (ge)frieren lässt; der Frost, das Frösteln: man it kâ saldē̦tājs caur visiem kauliem skrej Rainis.

Avots: ME II, 668, 669

saldināt

I salˆdinât (li. salˆdinti), tr., versüssen U. (auch fig.): vāverenes, saldinātas ar brūnuo cukuru JK. VI, 48. nav... mīļa tautu dē̦la, kas man dzīvi saldināja BW. 4127. mierīga dzīve, kuo ve̦cumā saldina vēl... ražanas meitas RKr. VIII, 8. karuot... par patiesību - cik tas dzīvi saldina! Janš. saldināt viņiem sūruo mūžu Latvju tauta XI, 1, 58.

Avots: ME II, 669

sals

I sals (ndl. hal "gefrorener Boden"), der Frost: ārā bij... stiprs sals Vēr. II, 534. sals kuož kauluos Alksnis - Zundulis, man friert stark. sākuši zuobi nuo sala klabēt LP. VII, 944. lai kājām neķe̦rtuos... sals klāt LA. kad dze̦guze beidz kūkuot gar Jāņiem, tad būs agri sals Etn. IV, 67. uz... ziemas midžiem lāči mē̦dz duoties pirmiem saliem iestājuoties MWM. VI, 77. turas pie sala, es hält sich bei Frost, es friert andauernd U. sala laiks, kaltes Wetter, Frost: bijis briesmīgs sala laiks LP. IV, 231. - sala Mārtiņš, ein frostiger Mensch Biel. n. U. Nebst li. pãšalas "Nachtfrost" zu salˆt. Hiermit identisch vielleicht auch poln. sół "Speisekammer in Bauernhäusern" (vgl. zur Bed. le. saltais kambaris).

Avots: ME II, 675, 676

salt

salˆt (li. šálti), salˆstu (saļu Sussei n. FBR. VII, 146), salu, in Lemsal n. FBR. IV, 93, Salis, Sussikas, Pernigel, Ruhtern salêt, salstu, salēju,

1) frieren:
Sprw. salst, ka plīst. salst, ka zaķim acis ārā sprāgst (sala vai zakim acis nuo pieres ārā). salst, ka skaidas nuo zemes le̦c. man salēja Neu - Salis. salst, ka sprē̦gā, ka sētas krakš Alksnis - Zundulis. kaķis salst, bet negrib mācīties drebēt. salt zemē, totfrieren Biel. n. U.;

2) gerinnen
U. - Subst. salšana, das Frieren; das Gerinnen; salums,

a) der Frost
U.: meitē̦ns aiz saluma zils A. v. J. 1901, S. 84; ar vienas nakts salumu vēl nepietiek, lai varē̦tu e̦ze̦ram jau virsū iet;

b) das Gefrorene
Fest., Stelp. - iet pa salumu, über hartgefrorenen Schnee gehen Karls. Nebst sals salˆna, salˆts zu apr. passalis "Frost", ai. š̍iš̍ira-ḥ "kühl, kalt", osset. sald (wenn mit ide. l) "Kälte" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 297, Zupitza Germ. Gutt. 84 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 33.

Avots: ME II, 676

salt

I salˆt: prs. saļu Oknist n. FBR. XV, 195, Wessen n. FBR. XIII, 92, Auleja, III p. prs. saļ Skaista n. FBR. XV, 53, Višķi n. Ceļi IX, 389, Selb., Zvirgzdine; man saļ neben es salstu Warkl. putniņi saļ un trīs Pas. V, 267 (aus Lettg.). kājas saļ Sonnaxt. šuodien stipri saļ Sērene. saltumam jāsaļ, man jācieš Pas. V, 449 (aus Warkl.). man salst, ich friere (es friert mich). Subst. salums,

a): pirmais s. padarīja daudz ļauna Seyershof;

b): savest malku pa salumu Bērzgale; ‡

c) die Erkältung
Seyershof: šī tēja ir laba salumam; ‡

d) ein leicht frierendes Lebewesen
Auleja.

Avots: EH XVI, 427

saltība

salˆtĩba,

1) die Kühle (von unfreundlichen Beziehungen)
N. - Peb.: sajust pasaules saltību Saul. III, 130;

2) eine unverfrorene Lüge:
kad galviņa silta, tad sarunā dažādas saltības Jürg.

Avots: ME II, 676

samurgot

samurguôt, tr., zusammenphantasieren: niekus. Subst. samurguôjums, verworrenes Zeug, das Hirngespinst.

Avots: ME II, 690

sarma

sar̂ma (li. šarmà) Neuenb., Kl., Mar., Wolm., sar̂ma 2 Līn., Iw., der Reif, der Rauchfrost U.: sarma kuož, sagt man im Winter, wenn alles bereift Mar. n. RKr. XV, 134. Zu sē̦rsna, sē̦rstu laiks, sirms, li. širkšnas "Reif", šir̃vas "grau", r. сéренъ "starke Eisrinde auf dem Schnee", an. hiarn "hartgefrorene Schneemasse", arm. sar°n "Eis" u. a., s. Trautmann Wrtb. 303, Hübschmann Arm. Gramm. 488, Hirt PBrB. XXII, 232 f., W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, 789.

Avots: ME III, 722

sars

I sars Dond., Grünh., Widdrisch, U., saris Wid.,

1) gew. der Plur. sari (U., Bauske, Golg., Wandsen, Gr. - Essern, Spr.), sari Naukschen, Salis, saŗi (Selg., Nigr., Dunika, Wid., Hasenpot), die Borsten, Schweinsborsten
U.; Pferdehaare der Mähne und des Schweifes U., die Mähne (saŗi) Lng.; das Haar: sukā galvu, tautu meita, baltu saŗu susēklīti! BW. 14129, I. pūslīti, kuŗa iekšpuse izlikta ar smalkiem sarīšiem Vēr. II, 724. ve̦lns sapiktuojas un klups muļķītim saŗuos (matuos) LP. VI, 418. ne˙cik ilgi - saruos iekšā, kâ suņi IV, 128. saule tapa me̦lla it kâ saŗuomaiss Glück Offenb. 6, 12. māsiņai saru (Var.: saŗu, diegu, nātna) zeķes kājiņā; villas zeķes izde̦vusi BW. 20536, 2;

2) die sogenannten Mitesser bei neugeborenen Kindern (ein Aberglaube)
U.; "кочерга", das Hautjucken bei Kindern Wid.; sarus pērt BW. I, 174, 183, Etn. II, 186;

3) Strahlen
Mag. IV, 2, 140;

4) cūku sari U., ein hartes, steifes Gras.
Nebst li. šerys "Borste" zu sērties "das Haar werfen", atsirt (?), slav. sьrstь "Tierhaar, Borstenhaar, Wolle" und (wenn mit h- aus ide. k̑-) an., and., ahd. hâr "Haar" u. a., vgl. Fick Wrtb. III 4 , 75, Zupitza KZ. XXXVII, 400, Petersson Balt.- slav. Wortstud. 18.

Avots: ME III, 722

sasalēns

sasalē̦ns, ein gefrorener Klumpen (z. B. von Erde, Viehfutter usw.) Druw.: kapā savēla zārkam virsū lielus sasalē̦nus, t. i. lielus sasalušus zemes pikus Druw. luopiem nevar duot ēst ne salmu, ne sakņu sasalē̦nu ebenda. nav ne˙kādi virsāji, - tīri sasalē̦ni ("sasaluši virsāji sienam, salmiem, labībai") Fest.

Avots: ME III, 726

sasalt

sasalˆt: laiks bija ziemas, - jī cieši sasala (wurde ganz steif vor Kälte) Pas. X, 257 (aus Lettg.). kâ tu bē̦rnu ziemas laikā aizve[dī]si? jis sasals! Kaltenbr. kad ir sasalis (hat zu frieren bekommen), tad paliek slims Linden in Kurl. kad zirgs saskriets, tad tas jātur siltā vietā, lai nesasaļ (sich nicht erkältet) Sonnaxt. ‡ Subst. sasalumi Allend. n. FBR. XIX, 83, hartgefrorener Kot auf dem Wege.

Avots: EH XVI, 445

saskrabināt

saskrabinât,

1) zusammenscharren:
s. beidzamuos graudus PS.;

2) (auf gefrorenem Weg) polternd zusammenfahren:
braucēji visi saskrabināja sē̦tā Nigr.;

3) zerritzen, zerkratzen:
s. luoga rūtis Lautb.;

4) eine Zeitlang rasseln mit
Dunika.

Avots: ME III, 733

sateikt

satèikt,

1): kas (= pēlējs) man cēla bārenei sateiktās valuodiņas Tdz. 41656.

Avots: EH XVI, 456

savārsnis

savārsnis,

1) "?": uz centra savārsni (cilvē̦ka miesās) A. XI, 566; "kas savārstīts" Nötk.;

2) "eine hastig und ungeschickt gemachte Handarbeit"
(mit ã) Serben. Smilten;

3) "verworrenes Garn"
N. - Peb.

Avots: ME III, 783

saviebt

saviêbt, (das Gesicht) verziehen, verzerren; die Lippen verziehen Spr., Wid.: ve̦lns saviebis ģīmi LP. III, 81. tas saviebj savu seju pēc juoku Pētera vaibstiem Stari I, 376. kungs saviebj pieri krunkās JR. IV, 195. Refl. -tiês, auch saviêptiês 2 Līn., (mit iẽ) Dunika, sich verziehen; das Gesicht verziehen, verzerren (Spr.), verstellen (Neik. n. U.); (wegen erfahrenen Unfalls, unangenehmer Schmerzen) ein verdriessliches Gesicht haben U.: "viņš saviepās (saviebās)", saka par tādu, kas kaut kuo skābu vai nepatīkamu mutē ieņe̦muot save̦lk ģīmi Līn. bē̦rns... saviebās, gatavs raudāt Vēr. I, 1504. viņš... saīdzis saviebās II, 142. vaigi tādi saviebušies Seifert Chrest. III, 2, 262.

Avots: ME III, 790

sēbrinīca

‡ sēbrinīca Ulanowska Łotysze 62, = sābrene (unter sē̦brs)?

Avots: EH XVI, 479

sēbrs

sē̦brs Wid., sēbris U., Celm., sàbris N.-Peb., sàbris 2 Warkl., Meiran, Saikava, Selsau (in Warkl., Meiran, Saikava daneben ein demin. voc. s. sèbriņ 2 ! und in Saikava und Meiran auch ein acc. s. sàbru 2 ), sàbris 2 Mar. n. RKr. XVII, 118 (daneben eine Deminutivform sèbrītis 2 ), A.-Schwanb., sãbris Oppek. n. U., Mag. XIII, 24, Lubn. n. Etn. II, 17, Golg., f. sābrene Etn. III, 92, sābriene, der Nachbar Wid., Celm., Mar., Lubn. n. Etn. II, 17, der Mitwirt in demselben Gesinde Oppek. n. U., Mag. XIII, 24, Golg., A.-Schwanb. (sē̦bri, die Wirte eines Dorfes Lubn. n. U.), (sèbris C.) ein "guter Bekannter, Freund, Verwandter N.-Peb.: mēs jau kâ sābri dzīvuojam ļuoti saticīgi Mar. sē̦bru bē̦rni, Kinder der Nachbarn U. sumpurņu māte tuo stāstīja savai sābrienei (= pušelniecei) JK. III, 7. pagastuos ir manāma tendence pabalstīt saimniekus sābrus vai vienam uotru Latgalits 1922, IV, 33. raganas ejuot... uz sābriem guov[j]u slaukt LP. VII, 545. viņam daudz sābru, er hat eine grosse Bekanntschaft Peb. n. U. - bišu sābris, der Mitinhaber eines Bienenschwarmes Lubn. n. Etn. II, 17. sē̦brs geht zunächst (s. Solmsen KZ. XXXVII, 597) nebst li. sė˜bras "Hälftner" auf r. сябръ (wozu P. Schmidt FBR. W, 9) zurück; hochle. sābris ist eine Neuerung für älteres sābrs (vgl. biedris für biedrs n. a.), und sābr(i)ene (für *sēbr(i)ene) ist eine Ableitung von sābrs; sābr(i)s in Peb. u. a., wo sonst ē, nicht zu ā geworden ist, ist wahrscheinlich aus dem Hochle. entlehnt. Schwierigkeiten macht die für Prohden, Rositten und Schwanb. angegebene Aussprache suobris (mit uo aus ā); mit *sā- aus r. ся-?

Avots: ME III, 823

seska

se̦ska, Name einer am Sonnabend geborenen Kuh Ruhtern; aus *se̦stka.

Avots: ME III, 820

sešķe

sešķe, Name einer am Sonnabend geborenen Kuh Sussikas, Pernigel, Ulpisch; vgl. se̦ska.

Avots: ME III, 821

sestala

se̦stala AP., PS., Nötk., se̦staļa U., Bers., se̦stuļa Prl. n. FBR. VI, 94, Kand., Narrie einer am Sonnabend geborenen Kuh.

Avots: ME III, 821

sevišķs

sevišķs, sevišks U., sevisks Glück, L., besonders; eigentümlich U.: tev[i] ir . . . kungs izredzējis, ka tu viņam e̦sus viena seviska tauta nuo visiem ļaudīm Glück V Mos. 14, 2 (in der deutschen Bibelübersetzung: der Herr hat dich erwählet, dass du sein Eigentum seist, aus allen Völkern). - Adv. sevišķi, seviški U., Glück, seviski Glück, Janš. Bandavā I, 320, sevisk Römershof n. FBR. VIII, 105, besonders, abgesondert, allein; vornehmlich U.: man(im) bija ar tevi kas sevišķi jāparunā Vilibaids. Jēzus . . . aizgāja laivā nuo turenes seviški kādā tukšā vietā (wich er von dannen auf einem Schiff, in eine Wüste allein) Glück Matth. 14, 13. jautāja tuo viņa mācekļi seviški (fragten ihn seine Jünger besonders) Markus 9, 28. Pāviļam tapa vaja duota seviski paiikt (zu bleiben, wo er wollte) Apostelgesch. 28, 16.

Avots: ME III, 822

šķēmels

šķē̦me̦ls Salisb. n. Etn. IV, 32, šķēmels Drosth. n. Etn. II, 137, gegorene Milch. Wohl mit ē̦m aus ē̦rm und zu šķē̦rms.

Avots: ME IV, 32

šķērumi

šķẽ̦rumi,

1) das Aufgeschorene, Aufschur, Aufzug, Kette
U., BieIenstein Holzb. 393, Stomersee;

2) der Scherrahmen
Mar., Ruj., Salis, Salisb.: dziju savilka uz šķē̦rumiem kâ šķē̦rus (ve̦lkus, me̦tus) Avuots II, 264.

Avots: ME IV, 38

skolmeistars

skuõlmeĩstars, skuolmeisteris U., der Schulmeister, der Lehrer; f. skuõlmeĩstariẽne, skuõlmeĩsterene Dond. n. FBR. V, 132,

a) die Lehrerin;

b) die Frau des Lehters, des Schulmeisters.

Avots: ME III, 909

skraba

I skraba,

1) die hartgefrorene Schneekruste
Gr.-Buschhof, Glatteis Stelp., "die Erdkruste nach starkem Regen od. Hagel" Gr.-Buschhof: sāka salt; uz drēbēm bij skraba Vīt. man tâ kâ skrabas truoksnis ieskrabēja ausīs, t. i., it kâ kāds ietu pa skrabu Stelp. pa šitādu skrabu zābakus plēš Gr.-Buschhof. vai tādā skrabā vairs kas augs? ebenda;

2) "?": kāju skrabas, plīsumi Etn. I, 67;

3) skrabas "Hügel und Täler, ein unebenes Feld"
Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617. Zu skrabêt I.

Avots: ME II, 884

skrāpsna

skrāpsna,

1) eine Schramme
Wid., Lös., Fest., Stelp.;

2) skràpsna 2 Druw., skrâpsna 2 N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411, der beim Frühlingstauwetter weich gewordene, aber beim Nachtfrost wieder hartgefrorene Schnee auf den Wegen :
šuorīt bija uz ceļa skrāpsna Druw. Wohl zu skrābât.

Avots: ME II, 889, 890

skrāpstains

skrāpsnaîns, mit hartgefrorenem Schnee bedeckt: ceļš bija skrāpsnains, tāpēc ejuot zābakus stipri apberzēja Druw.

Avots: ME II, 890

skrauksnis

‡ skrauksnis Bērzgale, ein mit hartgefrorenem Schnee bedeckter Ort, wo der Schnee beim Auftreten knirschend einbricht.

Avots: EH II, 507

skraute

‡ skraûte Lasd. "hartgefrorener Kot auf dem Wege".

Avots: EH II, 508

skrīne

I skrìne 2 Mar. n. RKr. XVII, 139, skrīnis AP.,

1) ein Kasten
Infl. n. U. (skrīne), Nigr. (skrĩne), Kleiderkasten Infl. (skrīne), Gr.-Buschhof (skrìnis 2), Mehlkasten Nerft (skrīnis), Drosth. (skrĩnis): jās nuoģērba drēbes un rūpīgi glabāja savās skrīnītēs Pas. IV, 202 (aus Dagda). tādi lieli skrīņi pilni visādiem ritumiem Gr.-Buschh.;

2) ein roher Bretterkasten am Erdboden zum Kalkbereiten
(Amboten, Neuhausen, Nikr.) od. Lehmtreten U. (skrīns, skrīnis), N.-Kurl., Dunika, Kaleten, Nigr., Nikr. (skrĩne), Wessen, Matkuln, Vank. (skrīne), eine runde Grube zum gleichen Zweck Rönnen, Grünh.: ej skrīnē mālus bradāt! Hasenpot. lai tuop māla skrīne par abru Jauns.;

3) getretener Lehm
Biel. n. U. (skrīnis, skrīns), Dobl. n. Etn. I, 121 (skrīnis); auf einen Haufen zusammengeführter Lehm und Grant, der von Pferden getreten wird Naud. (skrīnis); (skrĩne) ein Behälter od. eine Grube für Spülicht und Abfälle Salgaln; ein Schmutz- od. Kehrichthaufen Daudsewas; (weicher) Lehm od. Kot (in grösserer Menge, z. B. auf einem schlechten Wege): pa tādu mālu skrīni . . . brizdami mēs gan ne līdz vakaram nenuobrauktu Janš. Bandavā I, 18. (tirgus klajuma) lejasgals atradās vienā dubļu skrīnī Dzimtene 2 III, 177. viņš mīcījies pa dubļu skrīni Gaweesen, LP. VI, 621. - skrĩnī sist, cirst(ies) "plötzlich aus dem eingefahrenen Geleise seitwärts herausgleiten" Ahs.: pa sklide̦nu ceļu braucuot ragus ar juoni cirtās skrīnī, un malkas ve̦zms apgāzās Ahs.;

4) liekais skrīnis, Wasserschleuse
Karls.; e̦nkura skrĩnis, die Öffnung im Floss Karls;

5) skrìnīte 2, ein zylinderförmiges Gefäss aus Lindenrinde Saikava. Nebst li. skrỹnè "Kasten"
aus mnd. schrin "Schrein". Zur Bed. -1 vgl. r. скрыня "ближайшая к плотинѣ часть мельничнаго пруда".

Avots: ME III, 895

skrīveris

skrĩveris, skrìveris 2 Prl., Lös., skrīveris U., skrĩvelis Rothof, Popen n. FBR. VIII, 121, Salis Wolm., skrīvelis U., f. skrĩverene Dond. n. FBR. V, 132, skrīverīša Kaud . Jaunie mērn. laiki I, 108; IV, 130, = rakstvedis, der Schreiber, die -in. Nebst estn. krīwel aus mnd. schriver.

Avots: ME III, 896

skroderis

skruõderis Dunika, Memelshof, Grünh., Dond., Wandsen, Jürg., Arrasch, Widdrisch, skrùoderis 2 Prl., Gr.-Buschhof, Saikava, Bers., skruõdelis Salis, Wolm., Ruj., Lemsal, Adiamünde, Nitau, Siuxt, Frauenb., Rutzau, skrùodelis 2 Lis., Adleenen, Golg., Schwanb., skruõdelis Iw. n. FBR. VI, 53, der Schneider; skruõderene Dond. n. FBR. V, 132, Wid., die Frau des Schneiders. Aus mnd. schroder.

Avots: ME III, 900

skudra

skudra Lis., Adleenen, Golg., Ermes, Bers., Schwanb., Arrasch, Ruj., Salis, Widdrisch, Adiamünde, Dunika, Kurs., Memelshof, Wolm., U., Karls., skudre Kl., Dond. n. FBR. V, 130; Schlehk n. FBR. VII, 45; Preili n. FBR, VIII, 13, Spr., PS., Gr.-Buschh., Pas. II, 521 (aus Serbig.), Dond., Deg., Gramsden, Wandsen, Grünh., Gr.-Buschhof, Saikava, Warkl., Jürg., C., skudrs Manz. Post. II, 106, St., skudrene Birsman, die Ameise (formica rufa L.): paskaties skudrītē, kâ skudrīte pūznī vilka visas uogu māteriņas! VL. skudrīte bijuse mūs[u] māsiņa, kâ skudre (Var.: skudra) pievilka sav[u] pūriņu BW. 25234. me̦dus skudra, myrmecocystus hortus deorum Wesm. Konv. 2 2674. - skudru lācis, Zieselbär St. wohl zu li. skudrùs "flink, scharf" und weiterhin zu skaudrs.

Avots: ME III, 901, 902

slapjš

slapjš: slapjis Kaltenbr., Oknist. Subst. slapjums: kur s., tur lîst (wer da hat, dem wird gegeben) BielU. apkārt griežu velēniņu, slapjumiņa mē̦klē̦dams BW. 11116, 9; jede Flüssigkeit, die man dazutrinkt, besonders der "skābums" mit gegorener Milch Salis.

Avots: EH II, 520

slaugzna

slàugzna 2 Warkl., Altenwoga, slaugsna, die Eiskruste auf dem Schnee Wid., "izsalis ūdens": kad sērsnēm, vai arī le̦dum, slaugsnai neiet pa virsu, bet lūst iekšā ... Etn. III, 145. Die Form mit -z- wohl zu služât, r. слузъ "dünne Eisschicht, feuchter, oben befrorener Schnee" u, a. (bei Trautmann Wttb. 306).

Avots: ME III, 918

šļūte

I šļūte,

1) eine mit dem Schlitten schräg gefahrene Stelle
Lennew., Stelp.;

2) eine kanalartige Vertiefung in einer selchten Stromschnelle
Spr. Vgl. šļūtêt I.

Avots: ME IV, 79

smerdēt

smer̂dêt Lis., C., Festen, Gr.-Buschhof, Kl., smerdêt Fest. (hier auch: smerdinât), -ẽju, mit Geruch anfüllen: Jurene . . . smerdēja gaisu kuodīgiem dūmiem A. XVI, 293.

Avots: ME III, 960

spalgstēt

spalgstêt, knistern (vom Geräusch beim Gehen über gefrorenen Schnee) Grawendahl.

Avots: ME III, 982

spurna

spur̃na Lems., Widdrisch, spur̃nes Adiamünde, = rene">purene(s); spurna U., spurnis Wolmarshof, spurņi Konv. 1 813, = purna I, Kuhblume (caltha palustris L.). Das s- vielleicht (vgl. Leskien Nom. 367) aus spura oder spurt bezogen.

Avots: ME III, 1033

steigt

stèigt (li. *steigti, zu erschliessen aus išbėgti steig Jušk. LD., S. 227, serb. stȉći "einholen" ) Wolm., Serbigal, AP., Neuenb. u. a., steĩgt Dunika, stèigt 2 Kl., Prl., Lös., Nerft, Preili, steigt 2 Ruj., Salis, Līn., -dzu, intr., tr., eilen U.; beschleunigen; Sprw. juo steidz, juo ķeŗas. drīz steidz, akls dze̦m (eine Erinnerung an das Eile mit Weile; mit Beziehung auf die kurze Tragezeit der blindgeborenen Säugetiere U.). ragana steidz pie akas Pas. IV, 12 (aus Schrunden). vilks steidz taisni virsū LP. VII, 915. steidzi zirgam mugurā un jāji kuo māk! V, 275. steidzi ar zuobinu palīgā! 485. jāsteidz mirt nuost VII, 1214, darbu steigt Dunika. pūru steidzu darināt BW. 7833, 4. steidz, māmiņa, diegu vērpt! 7050. divi labi satikuši, steidza mani aprunāt 8585, 1. trauc, māmiņa, steidz, māmiņa, manas baltas villainītes! 7462, 1. Refl. -tiês (li. steĩgtis "sich beeilen"), eilen, sich beeilen U.; steigties pruojām LP. II, 78. skriešus steigties mājup DL. vakars nāca; vāverīte, steidzies egles galiņā! BW. 13795. kadu suoli pretī steigdamies Kaudz. M. 109. - Subst. stèigšana, das Eilen; ar steigšanu, eilig, schnell; dievam ceļu... sataisiet ar steigšanu! Gesangb.; stèigšanâs, das Eilen, die Eile; kas tev nu par tādu steigšanuos? Kaudz. M. 314; stèidzẽjs, wer eilt, sich beeilt, beschleunigt; es bij[u] darba steidzējiņa BW. 10447, 4 var. Nebst stiga, staĩgât, li. staigris "schneli aufbrausend" zu gr. στείχω "gehe", got. steiga "steige", ir. tíagu "schreite", ai. ati-ṣ̌ṭigham "übersteigen", alb. štek "Weg" u. a., s. Trautmann Wrtb. 285 f., Walde Vrgl. Wrtb. 11, 614 f. und Boisacq Dict. 907.

Avots: ME III, 1058, 1059

strauts

straũts: auch Behnen, Blieden, C., Doblen, Lieven-Bersen, Salis, Schwitten, Selg., Stenden, (mit àu) Burtn., Smilt., (mit aû 2 ) AP., Kegeln, Lems., Salisb., Seyershof (unbek. in Alswig, Dunika, Heidenfeld, Jürg., Linden in Livl., Lubn., Mahlup, N.-Laitzen, Pilda, Zögenhof); strauta malā ganīdama, strautā metu vainadziņu BW. 6150. strautiņš te̦k dziedādams 5137; eine nicht zugefrorene Stromschnelle Salis; eine kleine Wiese, durch die ein Bach fliesst Siuxt.

Avots: EH II, 585

strumpulis

strumpulis U.,

1) auch strumpuls, ein kleines Holzstück, ein Strunk
U.; strum̃pulis Wandsen, strūmpuls 2 Saikava, Gr. - Buschh., ein kurzes, rundes Holzstück: aizkūra nuo vakarā iene̦stiem strumpuļiem plīti Duomas II, 3. meita cūku slauca uz strumpula (Var.: sprungula) tupē̦dama; paritēja strumpuliņš (Var.: sprunguliņš) BW. 29357. vecīte apsauc šuneļus, ar žagaru strumpuliem mē̦tādama Lautb. Luomi 67. tuo aizve̦d līdz tē̦va sē̦tai tik klusi, tik lē̦ni, ka ne strumpulītis neiebrīkšķinās LP. IV, 152. kâ strumpuļi (Var.: strumpali, sprunguļi) arājiņi BW. 9763, 2 var.;

2) ein Mensch von kleinem Wuchs
Memelshof;

3) strumpuls Saikava, strumpulis 2 der Pferdeapfel
Fest.; (strumpuls "ein Grümpel" L.) harter, gefrorener Menschen-, Pferdekot U. Nebst li. strumpolas "strumpulis; собачье кало" (Miežinis) zu strumps.

Avots: ME IV, 1094

strunkulis

strunkulis,

1) struñkulis C., Arrasch, Jürg., etwas Dickes und Kurzes;

2) ein kleines (und schmutziges
[ mit -uñ-) Jürg.) Holzstück U.; ein Strunk U.;

3) strùnkulis 2 Fest., ein Pferdeapfel;
struñkulis Jürg., strùnkuls 2 Kl., gefrorener Kot (von Menschen od. Pferden [ strunkulis ] U.); strunkuls, ein längliches Stück Schweinekot Spr.: sasalušu zirga strunkulu Etn. II, 176. Zu strunks.

Avots: ME IV, 1095

suga

I suga,

1) um Mitau, = soga 1 (s. dies), Treibeis: jūrai gar malu sadzīta suga B. V. suga pa upi iet, pe̦ld. piegājis pilns venteris ar sūgu Naud.; "gefrorener Schnee und Wasser" Skuolas druva II, 183: vilnīši piesizdamies pie sugas pļukšķēja Seifert Chrest. III, 3, 195;

2) Aufwasser auf dem Eise Doblen
n. U.

Avots: ME III, 1115

sukstīt

sukstît,

1) schnüffeln
Jürg., Bers., Lubn., Burtn., Verlorenes suchen U. (unter sakstît): kuo tas suns tur sukstī? Jürg. (oder suksta Grünwald, Kurmene). man pēdiņas sukstīdamas BW. 22054;

2) beriechen:
lapsai arī nedeva ne sukstît Etn. III, 32; "geniessen" Saikava;

3) =sūkstîtiês 2: suksti nu par saviem nedarbiem! Burtn.;

4) "?": ja gribi pārduot, tad ņem septiņus rubļus un ne sukstīt vairāk! Vīt. In den Bedd. 1-2 wohl zu sukît; in der Bed. 4 zu sūkstîties?

Avots: ME III, 1118

suļķis

suļˆķis,

1) ein zerkautes Zigarrenende
Dubena; was man raucht Saikava, Schwanb.: viņš kabina savu suļķi Vīt. 24;

2) ein Raucher (verächtlich)
Saikava, Golg., Fest.

Avots: ME III, 1120

sūra

‡ II sūra,

1) "sūrene, rūgta zâle" (mit ù 2 ) Lubn., N.-Schwanb.;

2) = sũrums (etwas Bitteres, Herbes); das Leiden, die Sorgen Diet.: visas sūras uzvarēt Latv. Av. 1855, № 1.

Avots: EH II, 608

sūrine

‡ sùrine 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72 (eine gewisse Pflanze), Kalupe, Nerft, (ein gewisses Unkraut) Zvirgzdine, wohl gleichbedeutend mit sũrene; "sũrene" Warkl., "polygonum" Auleja, "polygonum tomentosum" Oknist. dārzā sūrinītes Tdz. 37132 (aus Nautrēni). kâ laukā sūrinīte 46715 (aus Bewern).

Avots: EH II, 609

susna

II susna, gemischtes Mehl (Gerste, Weizen, Erbsen u. a.), das man allein oder mit gegorener Milch isst Schujen, Sermus, Arrasch.

Avots: ME III, 1126

šustaras

šustaras Behrshof, šuste̦ras Lieven-Behrsen, šustari Kurl. n. U., šusteri Kurl. n. U., šusteru uogas Kurl. n. U., = renes">sustarenes; šusteres Lieven-Behrsen, schwarze Johannisbeeren.

Avots: ME IV, 107

susteres

susteres (unter sustarenes): auch Strasden.

Avots: EH II, 604

šusteres

‡ šusteres Zebrene, schwarze Johannisbeeren.

Avots: EH II, 658

sutnājs

sutnājs Stelp., eine schtammige, einschiessende, mit Gras überwachsene Stelle, wo im Winter das Gefrorene "izsūt".

Avots: ME III, 1128

šūtne

I šùtne 2 Tirs. n. RKr. XVII, 82, šûtne 2 AP., eine eingefahrene Grube, Gruft (auf dem Winterwege): dziļā ziemā, kad pa vienu pašu vietu brauc, šur tur vienu pusi ceļam slieces vietā izbrauc dziļāku, tā ir šūtne Druw. n. Etn. II, 130. ceļš ... izbraukts šūtnu šūtnēm Tirs. n. RKr. XVII, 82. tirdziniekiem ... plūstuot ... ceļš tika ātri izstaupē̦ts; izsitās šūtne viena pēc uotras Austriņš M. z. 9.

Avots: ME IV, 112

tāds

tâds, in AP., Erlaa, Jummardehn auch tādais,

1) ein solcher
(wie der da, im Gegensatz zu šâds, ein solcher, wie dieser hier): re̦ti tāda meita bija kâ es biju māmiņai BW. 6088. būt[u] es tāda gājējiņa kâ māmiņa devējiņa Biel. 758. Sprw.: kādu saknīti cūciņa izruok, tādu jāē̦d Br. sak. v. 1055. tādas kāzas kâ kaķei krustības Grünh. kuo tu tādā reizē būtu darījis? LP. II, 27. par atbildi uz tādajiem dziesmu priekiem Janš. Bandavā II, 95. tādā kārtā, so, auf solche Weise Brasche. ai, dieviņ, tādu laimi (ein so grosses Glück) es satiku celiņā BW. 13387, 3 var. kas tā tāda dziedātāja? Biel. 1111. ķēniņš brīnījies, kas tie tādi par spuožumiem LP. III, 85. ēdi vien, tad redzēsi, kas tie tādi par ābuoliem! 86. vai tu zini, kas es tāda? BW. 10038, 5 var. ak tu muļķis tāds! LP. V, 314. sātana gabals tāds! RKr. VI, 111. tu vērsi tāds! LP. I, 187. stulbie tādi! V, 357. tāds (= tik, so) liels puika Wolm. u. a. nuo sē̦tas iznāca tāds liels (ein sehr grosser) suns Dunika. viņš ir tāds bailīgs (etwas furchtsam) Kaudz. M. 23. tu jau arvienu tāds ātrais Alm.;

2) in geringschätzigem Sinn, häufig in der Verbindung mit širds: šâds - tâds (meist im Plur.): pa kuru ceļu šis tāds aiziet LP. VI, 32. Sprw.: tāds ar tādu Br. sak. v. 1248, ein gleiches Paar, einer des andern wert
St. tāds ar tādu kuopā sade̦r JK. II, 590. tāds ar tūdu satiekas, tāds ar tādu ķīvējas Br. sak. v. 1064, tāds ar tādu biedruojas MWM. v. J. 1896, S. 498. tāds ar tādu precējās, tāds tādam gadījās BW. 15654. šādi tādi ļaudis, mancherlei Leute, allerlei Volk U. pils bij pilna, gan augstmaņiem, gan šādiem tādiem LP. II, 14. izkaldināja gan šādus daiktus, gan tādus III, 76. kad būs tāda (sc.: dzīve), kâ ne˙kāda (Var.: ne kaut kāda), tad paliks (sc.: dziesmas), kur kaisītas BW. 206, 8;

4) tâds kâ, a) zur Bezeichnung der Ähnlichkeit: iesākuši tādus kâ puszābakus . . . valkāt Upīte Medn. laiki. lasītājam uznāk tādas kâ šaubas, vai tikai viss . .. tâ nuoticis A. XII, 155; b) als Ausdruck des Ärgers: bet tu ar esi tāda kâ! MWM. X, 920;

5) indefinit, = kâds 3: dē̦ls dzīvuojis tādu laiku itin mierā LP. IV, 208. pēc tāda laiciņa 154. pa tādam brītiņam . . . blēdis sāks tik saukt 10. Lielvagarene nuoraudzījās Ievā tādu brīdi MWM. XI, 167;

6) tāda od. tādu ļaužu (Kremon, Loddiger u. Kurl. n. U.) būt, schwanger sein
(zur Bed. vgl. estn. naine om kā sǟrane "das Weib ist schwanger" [eigentlich: auch eine solche]): sieva ir tāda Dond., Frauenb. saimniece tāda būdama JK. VI, 1. tādu ļaužu sieva ebenda. autu sējēja nedrīkst būt tāda (tādu ļaužu) RKr. XVI, 196. tādu darīt, schwängern Hug. n. U. - tādā reizā, bei der Niederkunft: ģērbjuoties (brūte) iztika bez mazglu mešanas ..., lai "tādā reizā" viegli nākas Frauenb. n. RKr. XVI, 100. S. auch Le. Gr. § 373 und - zur Bildung die Notiz zu tâ, sowie Prellwitz BB. XXII, 96 f. und Walde Wrtb. 2 244.

Avots: ME IV, 143, 144

tarzāt

tàrzât 2 (mit ž?) Erlaa, Hirschenhof "(verworrenes Garn) entwirren"; vgl. taržât, sowie tarsât.

Avots: ME IV, 134

taška

I taška: eine papierene Tüte Seyershof.

Avots: EH II, 668

Tikla

Tikla (?) L., eine heidnische Göttin der Letten, der sie das Schickliche und Unschickliche, die Tugend und Laster ihrer neugeborenen Kinder zuschrieben.

Avots: ME IV, 183

tineklis

tineklis,

1) etwas Gewundenes, Gewickeltes
U.; Gebinde (Garn) LKVv.; (auf die Garnwinde Arrasch) gewickeltes Garn Warkl. (tinêklis); verworrenes Garn Gr.-Buschh.; zu wickelndes Garn Bauske;

2) ein Netz
Bielenstein Holzb. 647;

3) tinekļa kāpurs, eine Wickelraupe
U. Zu tît.

Avots: ME IV, 192

tīneklis

tīneklis, 1) verworrenes Garn (mit ĩ) Wandsen;

2) Plur. tīnekļi, = tīmeklis, Spinngewebe Wandsen.

Avots: ME IV, 201

tīseklis

tīsteklis

1) tīsteklis Aahof, Fehsen, Gr.-Salwen, Meselau, N.-Schwanb., (mit î) AP., Domopol, Erlaa, (mit î 2 ) Rönnen, (mit ĩ) Wain., tîstuôklis Adl., Selsau, tīstuoklis Ar., W id., etwas Zusammengebundenes, Zusammengerolltes, ein Bündel, Wickel, eine Rolle:
viņš paņēma tīstekli padusē Meselau. rakstu tīstuokļi Rainis Uguns un nakts 35. mākuoņu tīsteklis Apsk. v. J. 1903, S. 615;

2) der Wirrwarr (von verworrenem Garn u. dergl.) Kalzenau, Ramkau (mit î);

3) einer, der sich warm ankleidet
(mit î) Meiran; "kas ilgi tīstās" (mit î) Kalzenau; ein Tölpel Schönberg, (mit î) Adsel, Wrangclshof; ein Trödler (mit î) Meiran, Ramkau; "glē̦vs cilvē̦ks" (tĩstẽklis) N.-Bartau: tas tīstēklis šuo darbu nepadarīs N.-Bartau;

4) ein Teil des Webstuhls
(mit ĩ) Schibbenhof;

5) "?": rugāji pārvilkli sīkiem, bieziem tīstekļiem (= tīmekļiem 1?) Līgotnis Stāsti II, 32.

Avots: ME IV, 204

tītināt

III tītinât "ungeschickt, noch mehr verwirrend vetworrenes Garn entwirren" Lös.

Avots: ME IV, 207

tullīte

tùllīte 2 Golg. "Unterarm ohne die (verlorene) Hand". Vielleicht mit ll aus ln; vgl. tulms und tulna I.

Avots: ME IV, 259

umzas

umzas,

1) ausgefahrene Grüfte auf Waldwegen
Biel. n. U.;

2) "drēbes sagumzījumi" (mit um̃ ) Bauske.

Avots: ME IV, 299

upene

upene Grünh., Wolm. u. a. (unbek. in Bauske, Dond., Dunika, Kandau, Pilda, Segewold, Selg., Sessau, Siuxt, Stenden, Widdrisch, Zvirgzdine, wo dafür sustrene resp. zustrene), upine Warkl., schwarze Johannisbeere: bričuo, dē̦ls, upenes! Etn. II, 31. me̦lnuo upeņu lapas Kat. Kalend. 1901, S. 120. aiviekšas, upines baltas ziedēja,... sarkanas kārsa (die Himbeeren, oder Johannisbeeren?) BW. 33612 aus Warkl. Vgl. li. upìnis (fem. -ė) "dem Fluss angehörig".

Avots: ME IV, 300

urga

I ur̃ga (>tahm. uorga) Arrasch., C., Jürg., Kav., Salisb., Segew., Widdrisch, (mit ùr 2 ) Saikava, (mit ur̂ 2 ) Bauske, urdziņa Gr.-Buschh., Kussen, Schwanb. (mit ùr 2 ), Selg., Siuxt (mit ur̂ 2 ), Adl., Sonnaxt, Sunzel (unbek. in Burtn. und Kaugershof), ein Loch in der Erde Dond. n. U., ein Wasserloch Biel. n. U., eine Pfütze Spiess n. U., morastige Pfütze U. (unter uorga), ein Loch, eine Höhle Druw. (žurkas izgrauzušas lielu urgu, kur luožņāt. skurstenim ir liela urga), eine tiefe Gruft auf einem kotbedeckten Weg Freiziņ, ein mit Wasser oder Schlamm gefülltes Loch auf dem Weg (besonders im Radgeleise) Frauenb., eine ausgefahrene oder ausgetretene Stelle auf Wald- oder Wiesenwegen Autz, Stenden (mit ur̃), eine ausgefahrene oder vom Regen ausgespülte Vertiefung, durch die nach einem Regen Wasser fliesst Doblen, Ekau, Mitau, Tuckum (mit ur̃), eine schwer passierbare Stelle Dond. (kādās ur̃gās tu mani esi ievedis!), ein Graben Ruhtern, Ulpisch, ein kleines, fliessendes Wasserchen Mag. IV, 2, 152, Schlucht mit steilen Seitenwänden, in der ein Flüsschen fliesst Sackenhausen n. U., ein kleiner Bach, besonders Morastbach Livl. n. U., ein Bach PS., Salis (mit ur̃), Bers. (mit ùr 2 ), ein Giessbach U., ur̂dziņa 2 , ein Bächlein vom Regenwasser Ziepelhof, (auf dem Wege) Mitau, Windau: urgu un urdziņu dēļ gan˙drīz ne˙maz nav iespējams izkļūt ārā iz meža Aps. J. Svešos ļaudīs 27. kam cauri meža urga uz upi līkumuoja MWM. VIII, 325. kā urgstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe Kā es 15. dzīva urdziņa ("?") izskrēja man caur kauliem Kleinb. st. 41. Hierher auch die Gesindenamen Urga Lvv. I, 18, Ur̃ga 88, Ur̃gas II, 21, Ur̂gas 2 143, Urgas I, 45, Ur̃dziņi 96, 104, Pur[v]ur̃ga 103, Me̦llur̃ga 108, Ežurgas 112, Ur̃g(a)skalns 107, Urgaskruogs 57 und der Wiesenname Lapurga Lvv. I, 111. Aus liv. ūrg(a) "kleiner Bach; Niederung mit fliessendem Wasser" resp. estn. urg "Vertiefung, Höhle", s. Thomsen Beröringer 283. Ursprunglich vielleicht: Vertiefung; die Bed. "Bach" könnte im Le. im Anschluss an urdzêt entstanden und ins Livische entlehnt sein.

Kļūdu labojums:
ins Livische entlehnt sein = ins Livische entlehnt sein. Vgl. auch V. Diederichs Mag. XV, 2, 71.

Avots: ME IV, 304

urskulis

I urskulis,

1) ur̃skuls Salis, ein Knoten, Verknotetes, Verworrenes;

2) ein gespitzter Mund
Ekau (mit ur̃) n. U., (urskuls) Schönberg n. Etn. I, 45, (urskuls) Grünw., (ur̃skuls) Gr.-Sessau: ietiepīgs bē̦rns saceļ urskulu Gr.-Sessau. kuo nu savelc tādu urskulu, palaidni! Grünw. uzmest ur̃skuli Bauske, Dond. kalpuone mums tāda savādniece, par katru nieka vārdiņu uzmet urskulu (ärgert sich über jede Kleinigkeit) Etn. I, 32;

3) jem., der eine böse Miene zu machen pflegt;

4) der Kodder (das Unterkinn)
L., U., der Kropf U.: gailis ar urskulu (gaļas bārzdiņu gaiļa pasmakrē) MWM. X, 303;

5) der Hintere
(ùrskuls 2 ) Erlaa, Festen. Zum suffixalen Teil vgl. muskui(i)s I.

Avots: ME IV, 308

urzāt

ur̃zât Nigr., -ãju, hetzen. Refl. -tiês (mit ur̃) Ahs., (mit ur̂ 2 ) Dunika, -ãjuôs, sich zanken: vagārene urzājās ar kalpu sievām Ahs. n. RKr. XVII, 61, kuo jūs ... iesit savā starpā ur̃zāties...? iztiksit tâ˙pat ar labu Janš. Bandavā I, 318. Zu urza.

Avots: ME IV, 308

usna

usna Golg., N.-Laitzen, N.-Schwanb., Plur. usnas Lis., Trik., usne (li. usnė LChr. 253,1o und Büga KSn. I, 114) Mar. n. RKr. XV, 142; Preili n. FBR. VIII, 13, Kl., Prl., Ramkau, Wessen, Plur. usnes Sussei n. FBR. VII, 132, BW. 28206-7. Zbiór XV, 249, AP., Bers., Drosth., Erlaa, Gr.-Buschh., Jürg., Kl., Kreuzb., Marzen, Ogershof, Saikava, Saussen, Sawensee, Schwanb., Schujen, Selsau, Sonnaxt, Warkh., Warkl., ušņa (li. acc. pl. usnias LLD. III, 29, 25 ) BW. 32402, 3, Dunika, Nigr., Ronneb., Plur. ušņas U., Adsel, Arrasch, Gramsden, Kand., Laud., Libau, Pilda, PS., Wandsen, ušnes L., U., Mag. III, I, 131; IV, 2, 88, ušņi U., Etn. 1, 57, Stenden, Demin. verächtl. ušņeles Janš. Bandavā I, 63, Ackerdistel, Saudistel (cirsium arvense L.) RKr. II, 69, Nigr., Ramkau; krause Distel (carduus crispus L.) Mag. IV, 2, 88; RKr. II, 69; Konv. 2 681: plūcam ušņas Janš. Bandavā I, 63. tīrumā neesuot ne˙vienas usnes LP. VII, 695. mieži pilni ušņu Nigr. kâ ušņas un surenes nuo miežiem un liniem tīrumā Janš. Dzimtene 2 III, 283. te aiz usnēm vairs ne pabrist Niedra Bār. 4. kalniņā ušņas zied RKr. XVI, 223. visas sē̦tas malas ar usnēm apaugušas BW. 31063 var, ne ušniņa neziedēja slinka vīra arumā 28071. izrauj usnes (Var.: gušņas), izrauj nātres, lai aug balti kapuostiņi! 32523, 2 var. (ähnlich: 32560,15). Nacn Johansson IF. III, 243 f. und Walde Vrgl. Wrtb. I, 308 f. zu alb. ušt "Ähre", ai. pari-vāsayati "schneidet rings ab" u. a., wozu Petersson KZ. XLVI, 132 und Zur Kenntnis 27, sowie Būga KSn. I, 300, slav. vъšь "Laus", li. vievesa "Ganslaus" u. a. stellen. Anders (zu ai. ōṣ̌ati, lat. ūrit "brennt", gr. εύ'ω "senge", an. ysia "Feuer" u. a.) Fick Wrtb. I 4 , 7 und Walde 1. c. 111 f., sowie (zu aruss. yшь, eine Art Pflanze; "carduus" ?) Iľjinskij Извѣст. XXIII, 1,171.

Avots: ME IV, 309

uzklātne

uzklâtne, was auf-, übergedeckt wird; eine gestickte od. gehäkelte Überdecke, die über die Bettdecke gedeckt wird Kalzenau: jērene, kurai virspusē iešūta samta uzklātne Poruk II, 216.

Avots: ME IV, 342

uznikt

uznikt "?": viņš uz man uznicis, er ist auf mich verstürzt Für. I. Refl. -tiês, sich (mit Bitten) aufdrängen: Jānis uznikās, lai braucuot līdza Janš. Dzimtene IV, 221. tiem nu Teterene uznikās, nākt viņai palīgā Bandavā I, 370. par varu es viņam pate nevaru uznikties Apsk. v. J. 1903, S. 223.

Avots: ME IV, 362

uzpīlis

I uzpĩlis Arrasch, Dond., Drosth., Jfirg., Wandsen, uzpìlis 2 Erlaa, Kl., Linden, Sessw., uzpilis Saikava, uzpilis 2 Gr. - Sessau, uzpīlis L., U., uzpīle Schrunden, Wessen, Plur. uzpĩļi Drosth., uzpīles U., Grünh., das bei Tauwetter auf dem Eise sich sammelnde Wasser, Aufwasser Allunan und Seew. n. U.; uzpĩlis C., Nieder - Kurland, uzpīlis AP., Ronneb., uzpīls Altenwoga, das gefrörene Aufwasser; uzpìlis 2 Druw. n. RKr. XVII, 85, Aps., die Eisbeule: upe, kuras vienā pusē bij sakrājusies uzpīle R. Sk. II, 141. ūdens sasalis ar uzpīļiem Lis. zeme sasalusi ar uzpīļiem ebenda. tas ir uz laišanuos, kad uzpīļi nāk Linden. - uzpĩlis le̦dus, schichtenweise aufgefrorenes, unebenes Eis Kurs.: nebaidies, ka brīkš! tas jau ir uzpīlis le̦dus, bet apakšā ir biezs Kurs. - uzpīlis dīķis, ein Teich mit gefrorenem Aufwasser Dunika. Vgl. atpĩle; uzpīlis in der Verbindung uzpīlis le̦dus dürfte ein part. praet. act. sein, vgl. uzpĩlums.

Avots: ME IV, 365

uzriest

uzriest (li. užriẽsti "aufrollen auf") aude̦klu Festen, Golg., Lös., Meselau u. a., den Webstuhl mit Garn bespannen. uz buomja... uzriest dzijas (A. XI, 84) oder ve̦lkus (Bers.), das geschorene Garn auf den Weberbaum bringen. smeceris kâ vērdiņš uz augšu uzriests ("?"). Refl. -tiês "?": kas tam jaunajam mežkungam uzriesies (sich angesammelt?) uz dūšu, ka nevar mani ieredzēt? Jaun. mežk. 211.

Avots: ME IV, 374

uzsalt

uzsalˆt, an der Oberfläche gefrieren: zeme jau bijusi drusku uzsalusi Upīte Medn. laiki 8, zeme vēl uzsaluse MWM. IX, 347. dubļi uzsalst Druw. dīķis uzsalis (= dīķim uzsalusi plāna kārta le̦dus, über dem Teich hat sich eine dünne Schicht Eis gebildet). šuorīt drusku uzsalis. bija skaidrs, drusku uzsalis rīts Vēr. I, 347, es war ein klarer Morgen mit gelindem Frost. Subst. uzsalums Etn. I, 49, = uzsala; an der Oberfläche Gefrorenes: izte̦kā var rīta uzsalumā tikt pāri Aps. V, 43.

Avots: ME IV, 375

uzvizēt

uzvizêt,

1) erglänzen; schimmern (auch von wiedergefrorener, aufgetaut gewesener Schneefläche)
St.: mēness gaismā ūdens uzvizēja Bers.;

2) sich mit dünnem Eis bedecken
(perfektiv): ūdens uzvizējis Wolmaishöf.

Avots: ME IV, 399

vabule

vabule,

1) vabale (aus vabele?) Pas. VII, 429, Sussei n. FBR. VII, 134, Alswig, N.-Laitzen, Sessw., vabals (li. vãbalas "Käfer")
LP. VI, 28 (aus Ob.-Bartau), vabele Mar. n. RKr. XVII, 115, vabuole Ronneb., Smilt., der Käfer (vabuols) St., (vabuolis) U.; der Mistkäfer (geotrupes stercorarius L.) (vabule) Elv., Adiamünde, Bers., Drosth., Erlaa, Fest., Golg., Jürg., KatrE., Kl., Meiran, Memelshof, Nötk., Ogershof, Peb., Saikava, Salis, Schujen, Schwanb., Sessw., Sonnaxt, Widdrisch, Wolm., (vabuls) Elv., (vabulis) PlKur., (vabale) Oknist, Warkl., (vabals) Dunika, (vabele) Mahlup, (vabuole) L., Arrasch, Bauske, Ekau, Grünw., (vabuolis) U. ; der Maikäfer, das Sonnenkälbchen (coccinella septempunctata) Mag. XIII, 2, 49 (vabule), Stenden (vabulīte), Dond. n. RKr. XV1I, 61, Stenden (vabuolīte): nāce . . . siseņi un vabuoles Glück Psalm 105, 34. brūnie pavasara vabuoļi Kaudz. M. 328. pavasars: vakaruos jau dūc vabales Sessw. Sprw.: urbj kâ vabuole smiltīs Birk. Sakāmv. 118. nelaimes brīdī ir vabuole gaļa JK. II, 382. ne lielāka kai vabalīte Pas. V, 171 (aus Makašē̦ni). me̦lna kâ vabule (Var.: vabuole) BW. 18476. ai, me̦lnā vabulīte (Var.: vabuolīte, vabalīt, vabaļeņ), griezi ceļu arājam! 27903, 1. - kartupeļu vabuolīte, chysomela decemlineata Say.; kuoka vabuole, Alswig, maija vabuole melolontha vulgaris Fabr.; mizas vabuolīte, Birkenkäfer Konv. 2 764; ragaina vabuole, der Schröter Brasche; rapšu vabuole, meligethes aeneus Fabr.; sarkans vabuleņš Ulanovska Łotysze 88, coccinella; saules vabulīte Birsm., dass.; sūdu vabuolis U., der Mistkäfer; ūdens od. ūdeņa v., ein Wasserkäfer: me̦lns kumeliņš kâ ūdeņa vabulīte (Var.: vagulīt[i]s) BW. 15948, 4 (ähnlich: 29847 var.). ūdens vabuls ievērpj savas uoliņas maisiņā A. XX, 43; uozuolu vabuole Wid., melolontha;

2) vabule U., Adiamünde, Bers., Erlaa, Fest., Golg., Jürg., KatrE., Kl., Memelshof, Ogershof, Peb., Ronneb., Ruhtern, Saikava, Salis, Sessw., Sonnaxt, Sussikas, Wolmarshof, vabuole L., U., Arrasch, Bauske, vabaļa N.-Peb., Zebrene, Name einer schwarzen Kuh;
vabule Siuxt, Stenden, vabuole Stenden, Name einer braunen Kuh: vabulīte man[a] telīte BW. 28902, 22 var. kura (sc.: telīte) me̦lna, vabulīte (vabuolīte 32422) 28941. Nebst li. vabuolas "Käfer", (žem.) vabolė˜ "Mistkäfer", ahd. wibil "Käfer, Kornwurm" und ae. wibba "Rosskäfer" zu li. vebždė´ti "wimmeln", ahd. weban "sich fortwährend hin und her bewegen", mhd. wabelen "in unsteter Bewegung sein" u. a., s. Trautmann Wrtb. 336 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 257 f.; Zubaty hat AfslPh. XVI, 4161 hierher auch r. dial. вéблица "чepвь" gestellt. vabals (li. vãbalas) könnte nach Le. Gr. § 24 d auf ein urbalt. *vebelas zurückgehen, und vabele (aus *vebele) sein a aus vabals bezogen haben.

Avots: ME IV, 428

vaibstiķis

vaîbstiķis Nötk., Sessw., Tirsen, einer, der häufig das Gesicht verzieht Peb., Vīt., Zebrene.

Avots: ME IV, 433

vaļātība

vaļātība (?) "ein Faulpelz" N.-Peb., Zebrene.

Avots: ME IV, 464

varškulis

‡ varškulis Wessen "ein eben geborenes, noch ungetauftes Kind".

Avots: EH II, 758

vāverāji

vãve̦rãji Wolmarshof, vãverāji Bauske, Kaugershof, Pankelhof, Salisb., Siuxt, vãverāji Gold., Mitau, vāverāji U., Mag. IV, 2, 45; RKr. II, 73; Konv 2 2321, vãverājs Karls., vâverājs Sussei n. FBR. VII, 131, vāvere Mag. IV, 2, 45, renes">vãverenes Schrunden, Wain., renes">vàverenes 2 A. - Laitzen, renes">vāverenes Mag. IV, 2, 100, Frauenb., Nigr., vāverenāji Etn. IV, 2, vãve̦rnāji Arrasch, Drosth., vāvernājs Plm., vàverēji 2 Saikava, vãveriņi Bauenhof, Bauske, Dond., Grünw., Loddiger, MSil., Nauksch., Nitau, Schibbenhof, Sepkull, Siuxt, Stenden, Wandsen, vāveriņi U., Ekau, vãvēris Grünw., vāverītes U., Sumpfporst (ledum palustre): pa priežu starpām bij... vāveriņi re̦dzami Lautb. Lomi 78. pārnesa nuo purvāja klēpi vāvereņu Janš. Mežv. ļ. I, 190. reibinātājs vāverāju gaiss Aps. VI, 8. vāverenes izlietuo pret tārpiem, kad tie ē̦d kuokus Etn. II, 163. pret diluoni de̦r vāverenāju tēja IV, 2. pie katra iēstādīta kāpuosta vajaga piespraust vāvernāja zariņu, juo tad nenuoē̦d spradži Plm. - lielie vāverāji, myrica gale L. Kemmern n. RKr. III, 71. Wohl nebst li. vovóras "Rauschbeere" und vaivórai "vaccinium uliginosum" zu čech. vrávorati "torkeln, taumeln" u. a., s. Donum nat. Schrijnen 401 f.

Avots: ME IV, 512

vecava

‡ ve̦cava Bebrene (Kr. Illuxt), Laud., alte Jungfer: viņa dzīvuo (od. palikusi) ve̦cavās.

Avots: EH II, 766

vecis

I vecis (li. vetušis bei Būga KSn. I, 167),

1) auch vecītis, ein Alter:
večiem mīl jaunas meitas BW. 13106. - večuos iet, betteln gehn. Jancis vēl spējuot pastaigāt večuos ar kulēm Domas II, 2. nabadze bij atkūlusies večuos LP. Vl, 506. svinīguo iešanu māju nuo mājas dēvē... par "čigānuos iešanu"; Rīgas tuvumā "iet vecīšuos" Konv. 2 391;

2) der Herrnhuterprediger
Serben;

3) vecītis U. od. meža vecis Etn. II, 100, der Wolf:
es redzēju meža veci BW. 30562, 1;

4) vakara vecis, ein am Abend geborenes Kind
Etn. I, 90;

5) Plur. veči, die Eltern:
nuobučuoja brūtgāna večus BW. IlI, 1, S. 17;

6) veči, = veļi, die Geister der Verstorbenen
Bers. n. Etn. I, 59, Frauenb., Karls.: pie mājas gariem piede̦r..."vecīši" Mag. XX, 3, 28. vecīšus aizraidījuši apskatīja ēdienu, vai tas aiztikts BW. V, S. 156. līdz nākuošam vecīšu laikme̦tam LP. VII, 287;

7) "?": viņa ve̦cākie... dzīvuoja Ventiņuos par večiem Sadz. viļņi 19.

Avots: ME IV, 515, 516

verdze

verdze, eine (lange) Reihe (mit er̂ ) Kr., Lubn., Meiran, Selsau, Vīt., (mit er̂ 2 ) Grünw.; eine verworrene Reihe Borchow, Meiran; ein grosser Haufe U.: guovis iet verdzē (eine hinter der anderen) Lubn. liela, gaŗa verdze braucēju Vīt. liela verdze čigānu Plūd. LR. III, 55. viņam nāk pakaļ liela verdze cilvē̦ku Grünw. ve̦se̦la rinda jaunkundžu - ve̦se̦la verdze Saul. III, 213. Nebst varga III und virdze und alb. vargari "Reihe, Trupp" anscheinend zur Wurzel von vẽrt "reihen".

Avots: ME IV, 539

verenīca

‡ verenîca AP. = ‡ II verene. Aus r. вереница "Reihe"?

Avots: EH II, 771

verza

ve̦rza "eine grosse, lange, verwickelte Sache; verworrenes Garn" Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617, Bauske; ve̦r̃za Adiamünde, eine unordentliche Reihe. Vgl. varza.

Avots: ME IV, 543

vērza

vẽ̦r,za Schnehpeln,

1) eine lange Reihe;

2) verworrenes Garn
Schnehpeln; vẽ̦rza lupatu Schwitten, ein wirrer Haufen von Lappen. ln der Bed. 1 wohl zu vērt I 1; zur Bed. 2 vgl. varza.

Avots: ME IV, 569

verzaka

ve̦rzaka,

1) eine verworrene Garnsträhne
(mit e̦r̃ ) Trik., eine verworrene Strähne von einem Strick Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617;

2) ein langer, unordentlich zusammengebundener Packen
ebenda; "ne̦samais par ple̦ciem" MSil.

Avots: ME IV, 543

vērzaka

II vẽ̦rzaka Wolmarshof, etwas Verworrenes, Verwickeltes. Vgl. vē̦rza 2.

Avots: ME IV, 569

verzele

verzele Schwanb., eine verworrene Garnsträhne (mit er̃ ) Trik.

Avots: ME IV, 543

vēža

II vēža, Plur. vēžas Ruhental, (mit ẽ ) Sessau, das eingefahrene Geleise, die Räderspuren auf dem Wege (mit ẽ ) Sessau: nelaid vēžās, brauc ap že̦bu! Sessau. Zu vēzes.

Avots: ME IV, 574, 575

vienpadsmitais

viênpadsmitais, der elfte. viênpagastnieks, ein Angehöriger, Bewohner derselben Gemeinde: viņa vienpagastnieki par viņu ne˙kā nezināja Veselis Netic. Toma mīlest. 136. tās biedrene un vienpagastniece Daugava I, 418.

Avots: ME IV, 662

vienstobrine

‡ viênstuôbrine 2 Dunika, = viênstuobrene.

Avots: EH II, 797

vijāklis

I vijāklis,

1) auch vijakls, Flechtwerk
(vijaklis) St., Depkin n. U.; ineinandergewundene Pflanzen, Ranken (z. B. beim Hopfen) Ramdam, Saucken; verworrenes Garn Saucken (dzijas sašķetinājušās un same̦tušās vijaklā Wessen); ein Geflecht aus Hede, das man Kühen um den Hals legt, damit die Kette nicht drückt Kalnemois; = pine̦kls 1 (vijākls) AP., (vijaklis) N.-Peb.;

2) "samīdītā, samudžināta vietä Bers.;

3) "linu vijamais kāsītis" (vijaklis) Kalzenau; das zum Flechten dienende Gerät
(vijaklis) N.-Peb.: tē̦vs tur nuovietuojies ar visu vijakli. Zu vît.

Avots: ME IV, 582, 583

vijoklis

I vijuoklis,

1) ein Wirrwarr (z. B. verworrenes Garn)
Schrunden, Sessau, ein Flechtwerk U.: dzija ir atkal vijuoklī Sessau. "ap mietu aptinušies stādi" (z. B. vom Hopfen gesagt);

2) ein geflochtenes Behältnis
Bielenstein Holzb. 359.

Avots: ME IV, 583

vilnāt

vilnât, -ãju,

1) vil˜lât Dunika Frauenb., wollig werden; sich mit Flaum überziehen:
dẽle sāk villāt Dunika;

2) vilnât 2 Bers., Heidenfel
KatrE., Lubn., Sessw., Zvirgzdine, vil˜lât Adiamünde, A.-Ottenhof, AP., Arrascch C., Jürg., Nötk., N.-Salis, PS., Tri k., Zögenhof, villât 2 Erlaa, Golg., Schwanb., villât U., villuôt Frauenb., (an den Haaren) zupfen, zausen, raufen, reissen: villāt matus Aps. III, 29. suns vilnā aitu KatrE. Refl. -tiês,

1) sich mit Wolle bedecken, mit Wolle bewachsen
(vilnāties) Vīt.; "vilnu audzēt" (vilnuoties) Ronneb.: skrej uz Vāczemi vilnuoties! ruft man einem geschorenen Schaf zu Ronneb.;

2) vilnâtiês Vīt., villâtiês C., Nötk., PS., Salis, Trik., (mit il 2 ) Golg., vilnuôtiês Panemune, vil˜ luôtiês Siuxt, villuõtiês Grünwald, U. Edwalen n. Biel., Pilten, sich (in den Haaren
U. ) raufen, zausen, reissen villuôtiês Frauenb., Nötk., sich prügel Naud.: puikas sāk vilnāties Vīt. suņi villājas Salis. e̦suot briesmīgi villuojušies tirgū; cits gluži piesists Naud.

Avots: ME IV, 594

virpata

virpata,

1) ein Teil des Spinnrades
(mit ir̃ ) Rutzau;

2) verworrenes, verwühltes Getreide oder Gras; ein Wasserwirbel; Haarlocken am Genick; ein wirrer Haufen von tollenden Kindern oder Hunden
(mit ìr 2 ) Erlaa;

3) vir̃patām, wirbelnd:
sniegs griežas virpatām vien Wandsen. Zu vḕrpt.

Avots: ME IV, 608

virsāji

II virsāji,

1) vìrsāji C., (mit ìr 2 ) Erlaa, Golg., Lubn., Meiran, Sessw., (mit ir̃ 2 ) Jürg., Ramkau, virsāji Adl., Aiviekste, Fehteln, Festen, Kalzenau, Kokn., Kreuzb., Mar., Meselau, Peb., Saussen, Vīt., virsēji Aiviekste, Butzkowsky, Fehteln, Kreuzb., Stomersee, die obere (verfaulte, verschimmelte, gefrorene) Schicht eines (Stroh- oder) Heuhaufens; die Strohschicht, mit der man das Getreide auf dem Felde zudeckt (mit ir̂ 2 ) Ramkau: virsāji sienam (salmiem, labībai) sasaluši Vīt.;

2) "linu izkultās puogaļas ar stiebru augšdaļām" (mit ìr ) C., (mit ir 2 ) AP., (mit ìr 2 ) Golg., Saikava, Sessw.

Avots: ME IV, 611

virsus

vìrsus (li. viršùs, r. верхъ, serb. vr̂h "Oberstes") U., Wenden u. a., vìrss 2 Kussen, N.-Laitzen u. a., vìrsa U., AP., Serbigal, Wolm., (mit ir 2 ) Kl., Lös., N.-Rosen, (mit ir̂ 2 ) Ruj.,

1) das Obere, der obere Teil, die Oberfläche
U.: iedams līdz . . . iekaļņa virsum Vēr. II, 1102. pa virsu, obenhin, auf der Oberfläche U. nuo virsas, von oben U. nuo virsas salst RKr. VII, 806. bučiņas uz . . . ruokas virsas Krišs Laksts 1. apvērta tuo (= ādu) . . . uotrādi, izklājuot jē̦lpusi uz virsu Janš. Mežv. ļ. I, 85. kuģa virsa Kaudz. vanadziņi vārtu virsu (Var.: virsū) lidināja BW. 14202. vanadziņi tilta virsā lidinās 2591. zemes virsū, auf Erden. virsus kārta, die Oberschicht Frauenb.;

2) Plur. virsi, die Gipfel, Wipfel:
kur, priedīte, virsi tavi? ce̦lmi vien siliņā BW. 18360. lai trīc visi mežu virsi 483 var. sē̦ta dzelžiem kalta, sudrabiņa virsiņiem 30401 var.;

3) virsa Salisb., virsiņa ebenda, der Rahm, die Sahne;
virsus Frauenb., Rahm auf gegorener Milch: ne˙kā nav nuo tās virsas; liess pieniņš Salisb. man jau pienam maz tās virsas Plüd. LR. III, 59;

4) der Deckel
Zvirgzdine (vìrss 2 ): aizliec skrīnes virsu! Zvirgzdine;

5) der Bezug:
ve̦se̦lus klēpjus ar sniegbaltiem virsiem pārvilktu spilve̦nu Janš. Bandavā II, 267;

6) vìrsa 2 C., Plur. vìrsi 2 Saikava, der Wagenkorb:
vāģi pastāv nuo virsus... A. XI, 171;

7) = aûgša, der Raum über einem Gebäude, der Bodenraum: dzīvuojis uz rijas virsus LP. VI, 102;

8) der über dem Fussblatt befindliche Teil eines Stiefels oder Schuhes:
zābaku virsas. labas tupeles, tik tie virsi nuoplīsuši Frauenb.;

9) vìrss 2 Kussen, Saikava, virsiņš Laud.; ein aus Käsemilch, Eiern, Fett, Hanf usw. bereiteter Aufstrich auf Fladen:
plāceņam ir virss Saikava. karašu ... ce̦p ar virsu, virsiņu, t. i. izplatītās mīklas malas uzliec uz augšu un ieduobumu pieplida ar sabe̦rzē̦tiem burkāniem u. t. t. Konv. 1 822. Zu lat. verrūca, ae. euearr "Warze", ai. várṣ̌iṣ̌ṭha-ḥ "der höchste, oberste", várṣ̌ma "Anhöhe, Oberštes", air. ferr "besser" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 267, Trautmann Wrtb. 362, Fick Wrtb. 19, 132 und III 4 , 399, Stokes Wrtb. 274f., Strachan IF. II, 370, Bugge BB. IfI, 112 f., Weyhe PBrB. XXX, 62 f., Hübschmann Atm. Gramm. 495, Torbiörnsson Slav. Bidrag 14 f.

Avots: ME IV, 615

virtins

virtins, eine Speise, bestehend aus gekochtem ungegorenem Brotteig, der mit Butter gegessen wird Oberkurl. n. Etn. II, 17. Zu virt I.

Avots: ME IV, 618

visuriene

*visuriene (unter *visurene): nuo visurienes Evang. 1753, S. 58.

Avots: EH II, 790

visvisāds

visvisâds, visu˙visâds, visvisaîds Infl., verschieden, von allerlei Art.: pļavai, kur visu˙visādas zâlītes aug LP. IV, 49. visu˙visādas luopu spalvas V, 5. sivē̦ns atruon ēdienus visu˙visādus VI, 250. visu˙visādi kuoki Pas. IV, 447. visvisaidi zvē̦ri V, 90 (aus Bebrene). bija visvisaida ēdieņa un dzērieņa IV, 255 (aus Nīcgale). viņš saaicina visu˙visadus LP. IV, 146. -vis˙visâdi 2 Frauenb., visvi˙sâdi 2 Salis, visu˙visâdi Adv., auf ganz verschiedene, auf allerlei Art: es izrunājuos gar viņu gan vis˙visādi, bet nevar ne varda izdabūt Frauenb.

Avots: ME IV, 628

zābacnieks

zàbacnieks,

1) wer Stiefel trägt
Gilsen, Nötk., Saikava, Vīt.: zābacnieki sanākuši iet, ka paukš vien Vīt. tu esi īsts zābacnieks! sagt man scherzweise zu einem Kinde, das sehr schmutzige Füsse hat;

2) wer Stiefel anfertigt, der Schuhmacher
Infl. n. U., Gr.-Buschh., Mar., Nötk., Stom., Vīt., Welonen, Zebrene.

Avots: ME IV, 693

zāgāt

II zāgât, -ãju,

1) verachten
(mit à 2 ) Kalnemois, Kokn., N.-Schwanb., Stom., (mit â 2 ) Zebrene;

2) Schlechtes über jem. sprechen, verleumden in Riga gehört.
Etwa zu zagt (s˙dies); li. žàgti?

Avots: ME IV, 694

zaglene

zaglene,

1) = zagle, die Diebin Assiten, Autz, Bauske, Frauenb., Gotthardsberg, Neuhausen, Nötk., N.-Peb., N.Schwanb., PS., Sermus, Ukri, Zebrene; eine diebische Person (auch ein solches Tier), die hin und wieder etwas stibitzt Laud., Vīt.; eine Kuh, die sich gern ins Getreide stiehlt Frauenb., Gotthardsberg, Mar., Schnehpeln, Sermus; ein diebisches kleines Mädchen Meiran: šī meitene ir tīrā zaglene Vīt. kālaba Lavīzi zagleni sauca? BW. 20830;

2) die Frau eines Diebes
Nötk,;

3) Pejorativ-Augmentativform zu zaglis Golg., Schwanb.

Avots: ME IV, 679

žākars

I žākars,

1) žãkars Zarnikau, ein Fischergerät (ein Eisen mit wenigstens 4 Haken
U.), womit verlorene Netze im Wasser gesucht werden Bielenstein Holzb. 655;

2) Plur. žãkari Ahs., = pãrkaras: labības kaudzēm, stirpām mē̦dz likt žākarus pāri, lai vējš neizpluosa čukurus Ahs. n. RKr. XVII, 66;

3) "salmu jumtam pirmie, nuo čukura skaituot, pāri pārliktie klamburi" N. - Bartau.

Avots: ME IV, 795

zaķene

zaķene,

1) die Häsin
Bauske, C., Jürg., Laud., Nötk., Pormsaten, PS., Sessw., Stenden, Vīt.: lai gādājuot zaķenes pienu LP. VI, 761. īsts mednieks labprāt nešauj zaķeni Vīt.;

2) eine Mütze aus Hasenfell
Adiamünde, Adsel, A.-Ottenhof, AP., Arrasch, Assiten, Autz, Bauske, Bers., C., Dickeln, Drobbusch, Drosth., Dubena, Ellei, Erlaa, Fockenhof, Frauenb., Gilsen, Grawendahl, Grenzhof, Heidenfeld, Jāsmuiža, Jummardehn, Jürg., Kalnemois, Kalzenau, KatrE., Kokn., Kosenhof, Krohten, Laud., Lennew., Lubn., Mar., Meiran, Meselau, Mesoten, Naud., Neuhausen, Nötk., N.-Peb., N.-Schwanb., Pankelhof, Pormsaten, Preiļi, Pussen, Ruba, Rutzau, Schibbenhof, Schlockenbeck, Schnehpeln, Schwarden, Semershof, Sermus, Smilt., Stenden, Stom., Trik., Ubbenorm, Ukri, Vīt., Wohlfahrt, Wolgund, Würzau, Zebrene: zaķene galvā RA.

Avots: ME IV, 682

žākle

I žākle,

1) žâkle C., Erlaa, Gotthardsberg, Gr. - Buschh., Kalz., KatrE., Lennew., Lindenhof, Lubn., Prl., Raiskum, Serben, Sermus, Uogre, žâkle 2 AP., Arrasch, Iw., Jürg., žãkle Katzd., žākle Ar., Memelshof, žākles Linden (in Kurl.), Erlaa, žâklis Bers., žâklis 2 Ahs., Frauenb., Līn., Luttr., Schibbenhof, Schrunden, Stenden, žāklis Drosth., Siuxt, die Gabelung eines Baumes, die Stelle, wo der sich nach oben richtende Ast mit dem Baumstamm einen spitzen Winkel bildet; "žuburs" Erlaa; die Gabelung an einem (hölzernen) Gerät (z. B. am Harkenstiel [žâklis 2] Frauenb.); der Wagenhals Ahs.; ein ästiges, gegabeltes Hölzchen (als Stütze gebraucht) KatrE. (žâkle), Siuxt (žâklis 2), Gr. - Buschh. (žākle): kuokam, kam žāklis galā LP. V, 29. uozuols... izdalās divi žākļuos Lancmanis. uozuola duobumā, kuŗa... augšgals atradies žāklī starp diviem re̦snākajiem žubuŗiem Janš. Mežv. ļ. I, 384. vāvere taisa ligzdu... zaru žāklē Vidiņš Par zīd. kust. 56. nuo lemesnīcas žākles Etn. II, 113. dūcis, uzdzīts uz lemesnīcu bez žākļa A. v. J. 1893, S. 231. ratu žāklis salūzis Ahs. - žākļa arkls, eine Art hölzerener Pflug Frauenb.;

2) žâkle C., Erlaa, Gotthardsberg, Gr. - Buschh., KatrE., Lindenhof, Luhde, Prl., Raiskum, Serben, Sermus, Uogre, žâkle 2 AP., Arrasch, Jürg., žākle Druw., Memelshof, Plm., Schujen, Sessw., žâklis Bers., žâklis 2 Frauenb., Luttr., Schrunden, Stenden, die Gabelung der Beine (in Luhde u. a. nur von Frauen):
augšpus priekškāju žākles (von einem Pferde) Etn. IV, 119;

3) žâkle 2 Alschw., Plur. žâkles Serbigal, die Stelle, wo 2 oder mehrere Flüsse zusammenfliessen;

4) die Enge eines Grabens, eines Flusses
Erlaa n. U.; das Stück Land zwischen zwei sich in spitzem Winkel kreuzenden Wegen Plm.: žākle nuo krustcelēm starp abiem lielceļiem ir auglīga zeme Plm. n. RKr. XVII, 87;

5) der Blattwinkel
Kreuzb., (Demin. žāklīte) Dr.: pumpuri bē̦rzam ieperinās ve̦cuo lapiņu žāklītēs Konv. 1 212;

6) "das Innere der Kehle eines kleinen Vogels"
Kreuzb.;

7) žāklītes, žāklīši, kleine, eben ausgebrütete Vögel in der Libauer Gegend.
Nebst žākslis, žākstīties I, žāksts I, žāva I u. a. zu li. -žióti "(den Mund) aufsperren", žiógauti "gähnen", žiópčioti "fortgesetzt den Mund öffnen", žiotìs "eine tiefe Kluft" u. a., lat. hiāre "gähnen, klaffen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 548 f., Trautmann Wrtb. 368).

Avots: ME IV, 795

zarenīca

zarenīca,

1) = rene">zarene 1 Vīt.;

2) ein Knüppel
Gr.-Buschh., Vīt.;

3) eine Strauchegge
Bielenstein Holzb. 491 (mit Abbild.), Drosth., Erlaa, Linden (in Livl.).

Avots: ME IV, 690

zīdainis

III zĩdainis,

1) ein Seidentuch
Zebrene, (mit ĩ ) A. - Ottenhof, AP., C., Grünw., Jürg., (auch: zĩdaine) Nötk., (mit ì 2 ) Gilsen, Grawendahl, KatrE., Lubn., Selsau: me̦lni zīdainīši (Var.: lakatiņi) BW. 20594 var.;

2) ein Vogel
AP.

Avots: ME IV, 730

zīlēt

zīlêt, -ẽju,

1) wahrsagen
L., St., U., Spr., (mit ĩ ) C., Frauenb., (mit ì 2 ) Kl., (mit î 2 ) Salis: zīlēt nākuotni. par ruociņas zīlējumu BW. 20536, 1 var.;

2) lauern
U.;

3) visieren (mit dem Diopterlineal)
U. Refl. -tiês,

1) wahrsagen, sich mit Wahrsagen beschäftigen
(mit ĩ ) Kosenhof, Nötk., PS., Schibbenhof, (mit ì 2 ) Sessw., "burties ar pīpeni, atraujuot pa lapiņai un skaituot īpašu tekstu" Kalnemois, Kokn., N. - Peb., Schwanb., Stomersee, Zebrene, "likt atminēt nākuotni" Drosth., Nötk.: meitas ve̦ca gada vakarā zīlējās Sessw. meita aizgājusi pie čigānietes zīlēties PS.;

2) gucken, lauern
U., (mit ĩ ) Wolmh.: aiz pakša zīlēties Wolmh.;

3) sich spiegeln (z. B. im Wasser
[mit ĩ ] Schibbenhof) U. In der Bed. 1 wohl zu zĩle "Wahrsagevogel"; in den Bedd. 2 - 3 zu zīle II 3?

Avots: ME IV, 733

zīlmanis

zīlmanis,

1) ein Wahrsager
U., (mit ĩ ) C.; "kas daudz zīlējas 1" Nötk. (mit ĩ ), Kokn., Lubn., N. - Peb., Zebrene;

2) ein Sehrohr
Ruj., Bergm. n. U.

Avots: ME IV, 733

zīmala

zĩmala AP., C., PS., N. - Wohlfahrt, Nötk., zìmala 2 Pilda, zîmala 2 Karls., zīmala Erlaa, Grünw., zĩmaļa Adiamünde, A. - Ottenhof, Bauske, Frauenb., Grob., Jürg., Līn., N. - Salis, Peb., Rutzau, Salis, Ulpisch, Wandsen, Widdrisch, zìmaļa 2 Fehsen, Fehteln, Gilsen, Grawendahl, Kalnemois, Lubn., Pilda, Stockm., Stomersee, zîmaļa 2 Dond. n. FBR. V, 134, zīmaļa U., Spr., Bers., Burtn., Erlaa, Kokn., Kosenhof, Lappieŗ Lennew., Lenzenhof, Lindenberg, Mar., Nauksch., N. - Peb., Ruj. Thorney, Sauken, Schujen, Schwanb., Serbigal, Smilt., Wenden, Wesselshof, Zebrene, zîmele 2 Dond., zìmule 2 Oknist, zìmuļa 2 Prl., Demin. zīmalīte Ulanowska Łotysze 13, eine Kuh mit einem Zeichen (auf der Stirn): guotiņ, mana zīmaliņa (Var.: zīmaļiņa), ze̦lta zīme pierītē! BW. 29031. šķir... zīmuotas guoves: zīmuļa, dūmaļa...! 28955. kur manas guosniņas: zīmaļa, raibaļa...? 16464. dūmainā zīmaļa Vēr. II, 1039. In Nötk., werde auch ein Mensch mit einem Zeichen oder Fleck auf der Stirn zīmala genannt.

Avots: ME IV, 734

zīšļāt

zîšļât Fehsen, Gilsen, Golg., Gotthardsberg, Grawendahl, Kalnemois, KatrE., Kl., Kokn., Lennew., Lenzenhof, Lubn., Mar., Nötk., Peb., Pilda, Saikava, Schwanb., Selsau, Serbigal, Smilt., Sonnaxt, Stomersee, Trik., Wolm., (mit ĩ ) Bauske, Pankelhof, -ãju, freqn. zu zîst, (langsam, kauend) saugen Alschw., Bers., Lemsal, Zebrene: zīšļāt tabaku, vaskus. bē̦rns zīšļā pirkstu Alksnis-Zundulis. meitene zīšļāja kompe̦tu MWM. VI, 32. guovs zīšļā valgu Schwanb. lē̦ni ē̦d zīšļādams Vīt.

Avots: ME IV, 736, 737

zlāgs

I zlāgs Bers., ein nicht ausgegorener, beim Backen nicht aufgegangener flacher Kuchen (plācenis; hauptsächl. ein solcher aus Roggenmehl und zerstampften Kartoffeln) Laud.: raugs gadījies ve̦cs, plācenis kâ zlāgs sakritis. labāk ē̦du rupju maizi, ne šādu zlāgu Laud.

Avots: ME IV, 746

žļanga

žļanga,

1) eine mit Wasser gefüllte ausgefahrene Grube auf dem Wege
Ramdam, (mit añ ) Bauske, C., Gotthardsberg, eine Pfütze Vīt.; = šļūka 2 Vīt.: kūts slapja kâ žļanga Vīt.;

2) eine dünn gekochte, wässerige Speise
Vīt.: kas lai nu tādu žļangu izstrebj? Vīt.;

3) comm., ein Pferd, das viel Wasser trinkt
(mit añ ) Frauenb. Zur Bed. 1 vgl. šļanka I.

Avots: ME IV, 815

zlaugzna

zlaugzna,

1) Aufwasser
Celm., (mit àu ) AP., (zlàugzne 2 ) Lubn.; zlaugzne) die zweite (obere) Eisschicht, die von der untern durch Wasser oder durch Luft getrennt ist Schwanb˙n. BielU.; die dünne Eisschicht bei gefrorenem Aufwasser (zlàugzna 2 ) Erlaa, Golg., Warkh., (zlàugzne 2 ) Gr. - Buschh., Lubn., Vīt.; (zlàugzne 2) "ein leerer Raum unter dem Eise" Ludsen; "= slaugzna" (zlàugzna 2 ) Pilda, Warkl.: pa zlaugznu braucuot gāja aplūzām, juo bij jau krietni pa virsu uzsalis Vīt. ziemas ceļš beidzies: uz e̦ze̦riem zlaugzna Austriņš. purvainā e̦ze̦rā uz zlaugznas ders. kad ir zlaugzne, tad grūti braukt pāri e̦ze̦ram Lubn.;

2) zlaugzna Sessw., zlaugzne ebenda, ein starker Regenguss, der die Saat ausspült und die Erde hart schlägt:
tuo puostu izdarīja tā lielā zlaugzne Sessw. Ansheinend zu li. žliaũgti "течь, мочить" žlùgti "мокнуть" u. a. (bei Būga PФB. LXVI, 253), wozu Specht KZ. LV, 8 lat. ingluviēs "Gefrässigkeit" stellt.

Avots: ME IV, 745

žonga

žoñga Lems., eine ausgefahrene, mit Regenwasser gefüllte Gruft auf dem Wege.

Avots: ME IV, 827

zudība

zudĩba L., St., U., zudĩbas, der Verlust: kam zudības, man (at)radības (sagt jem., der etwas Verlorenes gefunden hat) Peb., Saikava. zudībā iet, verloren gehen: kad tikai kāda kniepadata neiet zudībā MWM. X, 302 (ähnlich Janš. Mežv. ļ. II, 206). cik daudz... aizies graudu zudībā A. v. J. 1899, S. 167. - mēneša zudība, Abnahme des Mondes U.

Avots: ME IV, 749

zudinis

‡ zudinis Dunika, ein verlorener Gegenstand: vai tu savu zudini atradi?

Avots: EH II, 812

žurga

I žurga,

1) = žulga 2, eine unklare Flüssigkeit Baldohn, (mit ur̃ ) Gr. - Sessau, Autz, Ellei, Kab., Mesoten, Mežmuiža, Ruba, Wolgunt; "saskaluojums", Spülicht LKVv., (mit ur̃ ) AP., Bauske, Jürg.; eine schlechte, wässerige Suppe (mit ur̃ ) Grünw.; ein Getränk, Gesöff (in verächtl. Sinn) U., Ledmannshof: upes ūdens drīzāk nuosaucams par žurgu, bet ne par dzeŗamu ūdeni Celm. tāda žurga dūšu vien apšķebina Ledmannshof. dzert mūsu asinis, kâ žurgu dzert Lautb. Ind. un Ārija 14;

2) eine Pfütze
Kurl. n. U., Mar.; eine ausgefahrene, mit Wasser gefüllte Gruft auf dem Wege Burtn., (mit ur̃ ) Frauenb., Lemsal; eine schmutzige Pfütze, Jauchgrube Alksnis-Zundulis, (mit ur̃ ) Kalnzeem, Schibbenhof; = urga, ein Regenbach (mit ur̃ ) AP.,., Fockenhof, Jürg., Wolmarshof: tanī vietā ar˙vienu pēc lietus sakrājas žurga Mar. ak tava ceļa! nuo vienas žurgas ārā, uotrā iekšā! Frauenb. zem papuves lauka, kur urdza straujš avuots, plašā ūdens žurgā, kas atradās lejpus avuota Janš. Bandavā II, 418. žurgā iekšā mans vepris A. v. J. 1901, S. 1000;

3) die Jauche
(mit ur̃ ) Kalnzeem, Schibbenhof, Siuxt.

Avots: ME IV, 833

žurgt

žurgt, žurgstu, žurgu,

1) weichen
(intr.), nass, durchnässt werden U., Vīt., Adl., N. - Schwanb., Selsau, Tirsen, Zebrene, (mit ur̂ ) AP., Jürg.: ganiņš žurgst cauru dienu lietū AP. pastalas ir jau ilgi žurgušas Jürg. slapjdraņķī sākām žurgt; kamē̦r mājā tikām, bijām pa˙visam nuožurguši Vīt.;

2) saufen
(mit ur̂ ) Jürg.;

3) prs. žùrdz 2 (III p.), III prt. žurdza, stark fliessen
Ludsen: kritumā ūdens žurdz.

Avots: ME IV, 833

zust

zust, Praes. zùdu (zûstu 2 Ladenhof n. FBR. XI, 77), Praet. zudu, verloren gehen, verschwinden (unbek. in Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Oknist, Sonnaxt, Warkh., Zvirgzdine, wo dafür (iz)gaist): Sprw. kur jau tâ maz, tur vēl zūd Br. sak. v. 1549. zūd spē̦ki, zūd prāts 1151. ganuos gāja, āzis zuda BW. 129217, 4. Dāvīšam biksas zuda... pieguļā 20500, 10. Jānīšam sieva zuda 32984, 4. tava nauda nezudīs BW. piel. 2 6361, 1. tiks tautietis sētiņā, zudīs tava malējiņa 16844. vai tādēļ zeme zuda, ka nuoņēma vaiņadziņu? 26247 (ähnlich: 24788). tas bij zud[i]s cilvēciņš (ein verlorener Mensch) 11252. ve̦cāki manis dēļ zūd un mirst (härmen sich sorgend ab) Apsk. v. J. 1903, S. 273. Jule zuda un mira par viņu Janš. kâ bē̦rns es e̦suot uz pasakām zudis un miris Lautb. Lomi 198. kungs jau priekš viņas zūd un mirst 166. viņš jau priekš tās zūduot un krītuot U. b. 104, 57. Refl. -tiês,

1) sich verlieren, abnehmen; verdunsten
Blieden: uz ve̦cumu spē̦ki sāk zusties Vīt. mēnesis zūdas, der Mond nimmt ab U. saules stars, kas zūdas Doku A.;

2) Versteck spielen:
iesim zusties! Blieden, Dond., Wandsen. - Subst. zudums, der Verlust, der Abgang, das Fehlen an dem Vollen, Ganzen U.: zudums liels nuoticies... pele galvu nuolauzuse BW. 25238. kad kas pazudis, uzrunā zemes māti, lai atduoduot zudumu Pūrs I, 101. viņi... nuožē̦luo zudumu BW. III, 1, S. 20. zudumā iet, verloren gehen Wolm. u. a.: zudumā gājusi aita MWM. v. J. 1896, S. 417. dabā ne˙kas neiet zudumā JR. III, 52. nepielaidīs, ka kāda kapeika pagastam zudumā ietu A. v. J. 1898, S. 297. Nebst zàudêt, pazūt, zudinât I u. a. zu li. žùti "umkommen", žudýti oder žavìnti "umbringen" und vielleicht auch (s. Holthausen IF. XX, 327 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 564) zu ae. gètan "verwunden, töten".

Avots: ME IV, 752

zustaras

zustaras, zustares, s. zustrenes.

Avots: ME IV, 752

zusteres

zusteres, zusteri, s. zustrenes.

Avots: ME IV, 752

žvankšēt

žvankšêt,

1) = žvankstêt 1: tukša muca ve̦ldamās vai dauzīta žvankš Lennew., Vīt., (mit an̂ ) Erlaa, Trik. žvankšēt (auch: žvankšķēt!) var ieplīsis zvans vai katls saduŗuoties ar kuo cietu Bers. nuo pļavas izkapts skalbi žvankš Druva I, 618;

2) = žvankstêt 2 Riga, Vīt., (faseln) Kreuzb. ("mit àn 2 "), (unaufhörlich, grundlos bellen) Nötk., Trik. (mit an̂ ), AP., Zebrene (mit an̂ 2 ), Ramdam ("mit àn 2 ): suns žvankš cauru vakaru Vīt.

Avots: ME IV, 842

zvērināt

I zvẽrinât, fakt. zu zvẽrêt,

1) vereidigen
L., U.: zvērināts advokāts, vereidigter Rechtsanwalt. zvērinātuo tiesa, das Geschworenengericht. zvērinātie, die Geschworenen, Mitglieder des Geschworenengerichts. zaldātiem jāiet pie zvērināšanas Schwitten;

2) tr., intr. (in Gr. - Buschh. mit dem Dativ), jem. etwas scharf ansagen, einschärfen:
Sprw. vepri trīsreiz dienā zvērini, tuomē̦r kartupeļuos ies Br. sak. v. 1390. kuo nu manis tik daudz zvērini! Blaum. Pazud. dēls 34. viņš mani visu laiku zvērināja, lai neizpaužu nuoslē̦pumu.

Avots: ME IV, 772, 773

zviukšēt

zviũkšêt Nötk., Salis, Salisb., zviukšêt U., Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln, Vīt., zviũkšķêt Frauenb., zvìukšķêt 2 Meiran, -u, -ẽju, refl. zvìukšķêtiês 2 Meiran, = sviukšêt, sausen, heulen (vom Winde [U.], vom sirenenartigen Geräusch oder Knallen der Peitsche [Lems. n. U.], der Rute, vom Geräusch, das beim Drehen des Kreisels und anderen sehr schnellen Bewegungen entsteht), (zviukšķêt) knallen, pfeifen (von der Peitsche) LKVv.: zē̦nam vilciņš zviukš Vīt. ve̦lnam ar izkapti gāja, ka zviukš vien LP. VII, 1172. šķē̦ps zviukš Hoib 41, 20.

Avots: ME IV, 779

Šķirkļa labojumos (1)

gods

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691