Paplašinātā meklēšana

âbele: Demin. ābeltiņa auch BW. 4778, 5 var.; 11437 var.; in Frauenb. dafür âbeles ² kuoks gebräuchlich.

Avots: EH I, 191

âbele, auch âbels, -s (li. obelis) BW. 5590 var., 5591 var.], N. - Schwnb., Peb., Erlaa, [ābēls, -s Marzen], âbuole Serbigal, Neugut, Demin. âbelīte, âbeltiņa, âbeliņa BW. 4778, der Apfelbaum (Pirus malus L.); [ābels "Apfel" Zb. XV, 166]. meža - oder mežu ā., auch mežābele, Holzapfelbaum; suņu-ā., suņābele, gemeiner Wegedorn (Rhamnus cathartica L.), auch pabērze; vilku, vilka ā., vilkābele, Weissdorn (Crataegus oxiacantha L.), auch paērkšķis RKr. II, 70, 77; krusta ābele, tāds ābuols. zied kā ābeles balti ziedi. ābeļu dārzs, ābeļdārzs, Obstgarten. [Zu le. âbuols "Apfel", pr. wobalne "Apfelbaum", woble "Apfel", ksl. ablъko "Apfel", ablanь "Apfelbaum", air. aball, ahd. apful "Apfel", s. Trautmann Wrtb. 2, Berneker Wrtb. 22 f., Ebel KZ. VI, 216, Walde Wrtb. ² 3 f., Feist Wrtb. ² 40, Meillet Bull. XXII, 48, Bechtel KZ. XLIV, 129].

Kļūdu labojums:
âbe-ltiņa = âbel-tiņa

Avots: ME I, 234

‡ antskābele Kroppenhof "das Querholz am vorderen Ende der Deichsel".

Avots: EH I, 70

‡ bãbele Salis, ein Heuschober mit einem Dach darüber.

Avots: EH I, 208

‡ *bambele od. *bambelis. = bam̃bals: pilna kuzna bambelīšu (Var.: vabuolīšu) BW. 2504, 2 var.; bam̃bele Schlehk "vabuolë.

Avots: EH I, 204

bãrbele,

1) Franse
Wid.; s. bã`rbala;

2) ein essbarer Pilz, der auch
bârksnene ² genannt werde Dond.

Avots: ME I, 273

Bārbeles (Bārbules, Bārbulas, Bārbalas) diena, der Barbaratag, der 25. November: ai kaziņu Bārbaļiņa BW. 29096. ak tu žiglā kazu Bārbele Tp. IV, 643. kazu Barbiņa BW. 29202.

Avots: ME I, 273

‡ bebele, comm., "ein armer und geiziger Mensch" Salisb. Zu ‡ bebelis I.

Avots: EH I, 210

‡ bele,

1) wenn nur
Dunika: b. bē̦rns!

2) gleichviel
OB.: lai viņš iet b. kur! Mit -e- aus -i-; zu bil.

Avots: EH I, 212

‡ beleksis Frauenb., ein auf kranke Leute bezogener Schimpfname.

Avots: EH I, 212

bembele: ein Knüttel (zum Schlagen) Erlaa (mit èm ² ).

Avots: EH I, 212

bembele, eine Peitsche, namentlich die Peitsche der Zigeuner Etn. III, 33.

Avots: ME I, 278

‡ ber̂bele ² Seyershof (vgl. ber̂beles),

1) "sterbele, atplīsusi skrandä;

2) ein zäher und krumm gewachsener Baum.

Avots: EH I, 213

[bẽrbele Ruj., bêrbele ² Salis, die Berberitze; vgl. bãrbaļa.]

Avots: ME I, 290

ber̂beles [Lis.], Fetzen; ber̂beļatns [Lis.], ausgefranst, zerfetzt Burtn. [Zu bàrbala; und - mit "gebrochener" Reduplikation - zu bemberis 4 - 6? Vgl. auch li. bérbėti "состариться; разлагаться".]

Avots: ME I, 279

bĩbele: bībelē lasīdami BW. 3050 var.

Avots: EH I, 222

bĩbele, die Bibel.

Avots: ME I, 303

I cuobele, eine Tüte von Baumrinde zum Beerensammeln.

Avots: ME I, 399

[II cuõbele, eine Vertiefung im Herde Kegeln.]

Avots: ME I, 399

čuobele: auch (mit ùo ² ) Kaltenbr.; ein kleines, enges Gefäss Auleja: ustaba maza kai čùobele ² . dêļu č. "dēļu, gliemežu čaula" ebenda.

Avots: EH I, 299

[čuobele Wessen, = čūbele; vgl. cuobele.]

Avots: ME I, 426

cūbele, = cuobele.

Avots: ME I, 397

čūbele Illuxt, eine Tüte von Baumrinde zum Beerensammeln. [Vgl. cūbele und čuobele.]

Avots: ME I, 424

cūkābele [wohl identisch mit vilkābele] BW. 32472,9.

Avots: ME I, 398

‡ dir̂bele Warkl. "ein Zitternder".

Avots: EH I, 321

‡ dižbĩbele Dond., die Bibel.

Avots: EH I, 324

dùobele ² , eine (natürlich entstandene Mahlup) Höhlung, Gruft N.-Rosen n. FBR. VIII, 42, eine kleine Grube Auleja:. uz ceļa var būt nuo braukšanas izdauzītas duobeles Mahlup. vista cāļus pirināja ... duobelē (Var.: duobulī) BW. 25789 var.

Avots: EH I, 349

‡ dze̦ltâbele "?" : iestādīju dze̦ltābeli (Var.: dadzi) ..., lai izplēsa laumai acis BW. 32472, 15 var.

Avots: EH I, 353

dzidrābele, eine Apfelbaumgattung Duomas I, 236.

Avots: ME I, 549

[grebele "?": ve̦lna pesteļus un elles grebeles. Um Wenden, Serben, Schujen, Roop u. a. sei grebele ein alter, untauglicher od. abgenutzter Gegenstand ; in Plahnhof : ein altes Bett, ein altes Weib ; in Rujen : ein alter Holzgegenstand, auch als Schimpfwort gebraucht.]

Avots: ME I, 645

‡ ieduobele "выем" (Hohlkehle, Fuge?) Warkl.; ein Grübchen Bērzgale, Lubn.

Avots: EH I, 510

‡ jẽbele Lems., Wainsel, eine Art Mehlbrei: šuorīt izvārīta jēbelīte.

Avots: EH I, 563

‡ jem̃bele Nötk. "tracis, nelaime, nebūšana"; vgl. je̦m̃basts.

Avots: EH I, 562

kãbele [C., AP. "ein gewisser (eiserner Bestandteil eines Wagens an dessen unterer Seite."]

Avots: ME II, 185

I kabele,

2): Kosename für Kühe und Stuten
Renzen.

Avots: EH I, 572

I kabele,

1) "?": kuo tādu kabeli kāzās lūdz? tā bija az vārtu āzkabināma;

[2) (auch kabila Wolgunt), eine alte, magere Stute:
iekabināšu savu kabeli un aizbraukšu uz mežu AP., Treiden, Memelshof. In der Bed. 2 wohl aus r. кобыла "Stute"].

Avots: ME II, 129

[II kabele "eine Trage zum Tragen von Steinen"(?) Waidau.]

Avots: ME II, 129

‡ III kabele,

1) "eine Art Hebel, mit Hilfe dessen man den Blasebalg in der Schmiede blast und die Getreidesäcke in der Mühle hebt"
N.-Peb.: parausti nu kabeli!

2) ein Fischereigerät
NB.

Avots: EH I, 572

kārbele, ‡ 2 Deminutiv zu kā`rba I 1 Schwanb.

Avots: EH I, 602

[kārbeles "Zunder" N. - Peb.]

Avots: ME II, 195

ķerbele, ein geflochtener Korb Nerft, N. - Schwanb.: ķerbele - nuo nedrāztām klūdziņām pīts cilindra veida kurvītis ar stīpiņu ; vis˙vairāk lietuots kartupeļu ņemšanai A. IX, 1, 289. es biju sācis pīt nuo priežu saknēm skaistu ķerbelīti Janš. [Beruht wohl auf d. körbe "Korb".]

Avots: ME II, 368

ķibele: ķibeles Lng., Zank, Zwist; man nuotika ķibelīte (Var.: nelaimīte, skādīte) BW. 35454. atvežuos vedekliņu, atvežuos ķibelīti: man pašai vedējai nava rūmes istabā 21718. - In der Bed. "Zank" aus nd. kibbel "Zank und Streit", s. Zēvers IMM. 1928 II, 308.

Avots: EH I, 701

ķibele, [Gezänk, Händel U.]; Malheur, Pech, Unannehmlichkeit, Schwierigkeit, Patsche [Wolm.], Kand., Sessw.: bet nu bijusi savāda ķibele LP. V, 108. viņš nāca ķibelēs St. [Auf li. kiba "придирка, прицѣпка" beruhend? Vgl. Sommer Balt. 205, aber auch ķibelêtiês.]

Avots: ME II, 378

‡ kobele Heniņš "?".

Avots: EH I, 637

krustābele, rhamnus fruticosa Altenburg, [Amboten].

Avots: ME II, 288

ķubele, [ķubela U.] die Eichel (am männlichen Gliede) Dr., Wid.

Avots: ME II, 391

‡ kubelelis, verächtl. Demin., ein kleiner Kübel Sonnaxt.

Avots: EH I, 665

‡ laũkâbele Behnen, C., Schwitten, ein im Freien wachsender wilder Apfelbaum: pie kuplas laukābeles Janš. Dzimtene III ² , 277 (ähnlich: Mežv. ļ. I, 32).

Avots: EH I, 722

mazbĩbele, das neue Testament Anzen. n. RKr. XVII, 39.

Avots: ME II, 571

mežâbele: auch BW. 23182 var.

Avots: EH I, 804

mežâbele, wilder Apfelbaum.

Avots: ME II, 609

I pažuõbele: mit uô ² Roop n. FBR. XV, 152,

1): auch (mit uõ) Grob., Iw.;

2): auch (mit uõ) Frauenb., Grob., Iw., Orellen, Pussen, Strasden, (mit uô) AP., (mit ùo ² ) Warkl., (mit uô ² ) Salis: taisāt ... augstas klētis, vēl augstākas pažuobeles! BW. 24221, 5;

4): Schlupfwinkel der Fische und Krebse
Segew.; ‡

6) verächtl. Bezeichnung für ein kleines Gebäude, einen Anbau
(mit uõ) Orellen.

Avots: EH XIII, 194

‡ pem̃bele Seyershof "savilkta, satinusies pika": pakulas vērpjuot var savilkt pembelēs.

Avots: EH XIII, 222

pusbĩbele, das neue Testament.

Avots: ME III, 423

pušbĩbele : pušbībelīte Fest. n. FBR. XVII, 84.

Avots: EH II, 335

pušbĩbele PS., = pusbĩbele.

Avots: ME III, 437

raĩbele Dond., eine bunte Kuh.

Avots: ME III, 468

‡ rìbeles Erlaa n. FBR. XI, 21, eine Milchsuppe Linden in Livl.

Avots: EH II, 375

ruõžâbele* Duomas I, 236, eine Apfelbaumart.

Avots: ME III, 587

saldābele, ein Apfelbaum, der süsse Früchte trägt: še nebija (für šenē bija?) sūrābeles, nu atveda saldābeli BW. 22688, 3.

Avots: ME II, 668

I skarbele, Abgesplittertes, ein Splitterchen, ein Lumpen U.

Avots: ME III, 873

II skarbele, s. skarbe I.

Avots: ME III, 873

šķembele,

1): auch (mit em̃ ) Ramkau, Schnehpeln, (mit èm ² ) Fest., Saikava, Sonnaxt; apkārt grìezu brāļa dzirnas, lai tās skrēja šķembelēs BW. 22478 var. uozuola šķembelīte 30977, 1.

Avots: EH II, 631

šķembele,

1) šķembele Arrasch, Bauske, Drosth., Matthäi, Ronneb., Ruj., Siuxt, Schujen, šķèmbele ² Bers., Gr. - Buschh., Kl., Kreuzb., Lis., Lubn., Selsau, šķembele Spr., Mag. XIII, 2, 56, N. - Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, Golg., Memelshof, Salis, Sermus, ein grosser Holzsplitter
Lind. n. U., ein Šplitter überhaupt: nuo kuoka atplīst mazas šķembelītes Etn. I, 58. ganu meitene uzlasīja... šķembeles, druoztalas..., kas derīgi uguns iekuršanai Janš. Dzimtene ² I, 105. zirgi nav ne˙kuo cietuši nuo bumbu šķembelēm Līdums 1915, No 109, kaulu šķembele V., ein Knochensplitter;

2) verächtliche Bezeichnung für ein Mädchen:
šādas, tādas šķembelītes, visas puiši izprecē BW. 10608, 2.

Avots: ME IV, 27

škèrbele ² Saikava, = šķelte I.

Avots: ME IV, 28

I šķẽrbele Stenden, Wandsen, = šķēpele: nuo sē̦tas kuoka atplīsušuo šķērbeli Pas. V, 271. nuoplīsušu drēbju šķērbele Druw. kartupeļu šķērbele Ogershof. Zu skar̂bs und (?) li. skerblė "Schooss".

Avots: ME IV, 33

II šķērbele, šķērbēle, s. šķērbēre.

Avots: ME IV, 33

skrubele, skrubene, s. skrube I.

Avots: ME III, 898

splitâbele, pirus pumila Mil. (malus praecox Borkh.) Konv. ² 725.

Avots: ME III, 1007

starbele U., = stērbele; starbeles Mag. IV, 2, 148, Stosskante, breiter Saum; vgl. li. starblė˜ "der Schoss" LChr. 368, 25.

Avots: ME III, 1045

ster̂bele: lindrakiem nuoplīsušas ster̂beles 2 (svārku apakšas maliņas) Siuxt; "skranda" (mit er̂ ² ) Seyershof.

Avots: EH II, 577

stêrbele ² : "kāds stūris apģē̦rba lejas daļā" (mit ḕr ² ) Auleja; "apģē̦rba gabala apakšējā malä Grünw.: nuo pastuotes atkritusi s. Talsen; stêrbeles ² "lindraku apakšējā mala" Frauenb.; "kre̦kla piešuve" (mit ẽr ) Rutzau; (mani) pie stērbeles turē̦dams BW. 24109. tautu dē̦lu (rinduciņa) sterbelēm sitināt 7478 (aus Rudbahren).

Avots: EH II, 577

stêrbele ² Bauske, Grünh., Gr. - Essern, Siuxt, Līn., Iw., Dunika, Wandsen, stêrbele ² Selsau, Saikava, Buschh., Warkh., stērbele Wessen, Memelshof, der Rockschoss Dr., ein Zipfel vom Rock U., Wessen, die Stosskante U., der Rockstoss N. - Bartau, Gold. n. Etn. I, 138, Grünh., (mit -êr- ² ) Dond., Selg., Kand., Naud., der untere Saum am Rock U., der Umschlag V., was (am Rockstoss) abgerissen ist (mit -ẽr- ) Arrasch, Drosth., (mit -êr- ² ) Bers., Warkl.: ieķē̦rušies kažuoķeļa stērbelēs LP. VI, 235, Frauenb. tad ta palaidnis nuo sievišķa! staigā nuoskrandušām stērbelēm Naud. visas stērbeles tam blēņu pilnas L. Nebst starbele zu li. sterblė "Schoss" (zur Wurzel von le. stara?).

Avots: ME IV, 1063

‡ stibele, Demin. zu stiba: pagaŗa s. Janš. Mežv. ļ. II, 311.

Avots: EH II, 578

stierbele U., = stērbele; aus einer ostle. Mundart mit ie aus ē ?

Avots: ME IV, 1080

‡ *stirbele od. *stirbelis "?": apse̦dz putinē̦nus ar stirbeli (Druckfehler für stierbeli < stērbeli?) Pas. VII, 288 (aus Asūne).

Avots: EH II, 580

strem̃bele Bershof, ein Holzspan: cirta, ka strembeles vien gāja pa gaisu.

Avots: ME IV, 1086

‡ stubele Seyershof "kas neapzinās savu vietu darbā": tāds kâ s., - rīkuojas tur, kur nevajag.

Avots: EH II, 592

suņâbele, s. unter suns.

Avots: ME III, 1124

sùnsâbele, s. unter suns.

Avots: ME III, 1123

sũrâbele, ein Apfelbaum, der bittere, herbe Früchte trägt: še nebija sūrābeles, nu atveda saldābeli BW. 22688, 3.

Avots: ME III, 1133

sur̃bêle (li. surbėlė˜) Dunika, der Blutegel. Zu surbt.

Avots: ME III, 1124

svebele Kl., eine schwefelgraue Stute; svebeles Saikava, Zündhölzchen.

Avots: ME III, 1145

trambeles, eine Speise aus abgekochten Kartoffeln, Fett und Zwiebeln Lixna n. Etn. I, 111.

Avots: ME IV, 221

‡ II tram̃beles Nötk. "eine Trommel".

Avots: EH II, 690

ūbele,

1) die Turteltaube (columba turtur
L.) Manz., Glück, U., RKr. VIII, 194; Konv. ² 289; die Lachtaube (columba risoria L.) RKr. VIII, 94 (ūbelīte); eine Art Wildtaube Altenwoga, (mit ù ) Arrasch, PS., (mit ù ² ) Kr., Sessw., (mit û ² )Bauske: ūbele ūbuo, die Turteltaube girrt Manz. Lettus. upuri nuo ūbelēm (Turteltauben) jeb nuo jauniem baluožiem Glück III. Mos. 1, 14. bikla ūbele MWM. VI, 680. ūbele sē̦ruojas guobā Plūd. Rakstn. I, 61;

2) eine graue Kuh
Ungurmuiža;

3) auch Demin. ūbeliņa BW. 28840 var., auf eine alte Frau bezogen:
ve̦ca māte ūbelīte BW. 28168 (ähnlich: 28840). Wohl zu ūbuôt s. Prellwitz BB. XXII, 103.

Avots: ME IV, 403

vabele, s. vabule.

Avots: ME IV, 428

‡ *vambele, = vambale 2 (?): lai tā tautu vambelīte (gemeint ist die junge Frau) ievēlās istabā BW. 18723. 1 (aus Schwanb.).

Avots: EH II, 755

‡ ve̦cābele BW. 3190, ein alter Apfelbaum.

Avots: EH II, 766

vembele,

1): ein kurzer Knüppel
Walk n. BielU.;

3): tautu vembelīte Tdz. 44686.

Avots: EH II, 770

vembele,

1) eine Rute
Ruj.; eine dicke Rute W. - Livl. n. U (auch vembels) Salisb. (mit em̃); eine kurze, dicke Rute zum Schlagen (vem̃belis) Salis; eine Hirtenrute Walk (mit em̃ ) n. U. (auch vembels): dabūsi ar vembeli! Salis. savāca dārzā bluķus, ķīlus, cirvi, valgus un vembeles LP. VI, 265;

2) "валик сѣна" (mit em̃ ) Karls.;

3) ein dickes, nicht grosses Weib
(mit em̂ ² ) Dunika, (mit èm ² ) Grawendahl; ein Schimpfwort überhaupt (z. B. auf Kühe bezogen) Grawendahl: ve̦lkaties, vem̃beles, pār slieksni iekšā! RKr. XVI, 119. Wenigstens in der Bed. I aus estn. wemmel (gen. wemble) "Knüttel", s. Thomsen Beröringer 286.

Avots: ME IV, 536

vērbele "savē̦lusies vilnas druska vai matu pincka" Lasd.

Avots: ME IV, 560

vĩbele Lappfer, die Strieme W.-Livl, n. U. Zu lat. vībix "Strieme" nach Walde Vrgl. Wrtb. I, 241 und Persson Beitr. 513; vgl. aber le. vīvele "Schwiele".

Avots: ME IV, 633

vìlkâbele Konv. ² 681; 2099; RKr. II, 77, Karls., vìlku âbele U., Kreuzdorn (rhamnus cathartica) U., RKr. II, 77; Hagedorn, Weissdorn (crataegus oxyacantha) U., RKr. II, 70; crataegus sanguinea Peņģ. Sakņu dārzs 14: es nuolīdu . . . vilkābeļu līdumiņu BW. 23265. es iestādu vilkābeli . . . laidarī, lai . . . raganiņas . . . bakstījās 32472, 13.

Avots: ME IV, 588

žabele, eine bewegliche und lustige Frau Gr. - Buschh.: skraida kâ žabele. Zu žaba.

Avots: ME IV, 783

zebele Warkh., ein altes Weib.

Avots: ME IV, 700

I zeibeles mest Druw. n. RKr. XVII, 86 = uguni ap acīm apmest": es dabūju tādu sitienu par galvu, ka zeibeles vien ap acīm apmeta. nuo brandvīna zeibeles vien ap acīm me̦tušās RA. Zu zibêt?

Avots: ME IV, 702

II zèibeles ² Festen, Lub., Gekritzel.

Avots: ME IV, 702

zè̦ltâbele, ein Apfelbaum, der goldene Früchte trā"gt (im VL.): ze̦ltābele uzauguse, seši ze̦lta ābuoltiņi BW. 10290, 13. ze̦ltābeļu zariņuos 4988.

Avots: ME IV, 705

zibele "kas zibelē" Bauske.

Avots: ME IV, 715

‡ zuôbele ² (richtig?) Pankelhof "pažuobele, paspārne".

Avots: EH II, 813

žuôbele: (lietum līstuot) ž. (mit "uõ") te̦k (= nuo jumta malas piles te̦k) Dond.; "= šķiemele 1" (mit uõ) Lems.

Avots: EH II, 823

žuôbele (?) Burtn., Fehteln, Friedrichstadt, Gotthardsberg, Kegeln, Kr., Kreuzb., Lemsal, Lubn., Ramdam, Setzen, Smilten, Wesselshof "= pažuobele I 2"; žuobele (?) Wessen "= pažuobele I 1"; žuôbeļu žuôbeles (= pažuobeles, paspārnes) piebāž ar sìenu Heidenfeld; "bēniņu te̦lpas līdz jumta malai" Burtn. (mit uô); žuôbele "Dachrinne" Jürg.; žuôbeles ² (= lāste̦kas) pil Schnehpeln. In der Bed. "Dachrinne" aus r. жолоб dass. entstellt?

Avots: ME IV, 838

a˙a, a˙ã

1) (li. aà) Ausruf nach einer genügenden Belehrung:
vai pats mājās? - nē, viņš uz lauka. - aa, tad es viņu dabūšu.

2) Ausdruck des Selbstbewusstseins:
viņš jau tevi pārspēj. - aa! Er übertrifft ja dich. - Keine Spur davon!

Avots: ME I, 5

âbẽle AP. Ramkau, (mit â ² ) Siuxt âbèle ² Auleja, âbêle Saikava, Demin. âbẽltiņa Ramkau, = bele">âbele.

Avots: EH I, 191

âbêls, -s (unter bele">âbele): auch PBR. IX, 140, Erlaa und KatrE. n. FBR. XIV, 125, (mit ẽ) AP.

Avots: EH I, 191

abi, beide, erstarrter Nom., Akk. Dual. fem. und neutr. (li. abì, slav. обѣ); jetzt als Nom. Pl. masc. empfunden, und dazu d. Nom. fem. abas hinzugebildet; Gen. abu, abju, abńju, abeju Bers., Gen. und Lok. Dual. abeis oder abeiš (wohl aus abejus, agl. aksl. овою und ai. ubháyōḥ), Dat. abiem, abjiem, abējiem m., abām, abjām, abējām f., Akk. (abi), abus, abjus, abējus m., (abi), abas, abjas, abējas f., abuôs, abjuôs, abējuôs m., abâs, abjâs, abējâs f. zied ābele pret ābeli, abi oder jetzt häufiger - abas vienā kalniņā BW. 251; abu, abju, abēju, abeiš, auch abi ruoku pirksti nuosaluši; pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4; abeiš pušu ceļam gŗāvis, zu beiden Seiten des Weges ist ein Graben, Nauditen, Suixt, Lesten; grūduši pa abiem (beide zusammen) kaķi upē LP. VI, 153. Sprw.: abi labi, bāz maisā. skaties abām acīm, klausies abām ausīm (auch ar abi aci, ar abi ausi). ab' auši dzirdēt, pušmutes runāt. Naud. abi verbindet sich häufig pleonastisch mit divi (wie li. abìdvi, abùdu): ķēniņa meita sle̦pe̦ni turējusi kaimiņa ķēniņu par brūtganu, kuo neviens nezinājis, kā tik viņi abi divi paši Etn. IV, 69.

Avots: ME I, 5, 6

‡ ābuoļa (belegt durch den loc. s. ābuoļā BW. 26380 var.), der Klee.

Avots: EH I, 192

âbuole (unter âbele): auch Für.

Avots: EH I, 192

âbuõls (li. óbuolas), âbuolis (li. obuolỹs), Demin. âbuõliņš, âbuõlītis, âbuõltiņš BW. 14310,

1) der Apfel;
ābuoli oft das Obst; ābuola dārzs, Obstgarten; meža ā., mežābuols, Waldapfel; zemes ā., knollige Sonnenblume (Helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; putras ā. Smilt., putru ā., putrābuols, Kürbis RKr. II, 70; uozuola ā., Gallapfel U., Eichel St.; trakuma ā. Birsm., auch vilka od. ve̦lnābuols RKr. II, 70, Stechapfel (Datura stramonium); acu ā., Augapfel: es viņu sargāšu, kā savu acu ābuolu;

2) der Klee
BW. 13413, 14559, in dieser Bed. auch abuols; im Volksl. kommt häufig baltābuola kalniņš vor, der Hügel mit weissem Klee, z. B. BW 445. Sprw.: ābuols nekrīt tālu nuo ābeles. nuo meža ābeles gardus ābuoļus nesagaidīsi. arī sarkanam ābuolam tārps vidū. ve̦se̦ls kā ābuols;

3) ābuoli, Kartoffeln
Mar. RKr. XV, 104. [Zu âbele, pr. wobilis "Klee". âbuols "Klee" für dābuols (li. dóbilas) unter dem Einfluss von âbuols "Apfel"; abuols "Klee" mit -a vielleicht nach amuols, s. Pott KSB. VI, 118 und Bezzenberger GGA. 1896, S. 955.]

Avots: ME I, 235

‡ ābule, = bele">âbele: es dagāju pie ābules; ... birst ābulei balti ziedi BW. 3944, 11.

Avots: EH I, 191

‡ acuôt, okulieren: kad (ābeles) ar acuošanu iepuortē̦tas, tad nav vis tik labi, kâ kad ar laulāšanu Saikava.

Avots: EH I, 3

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

àizcelˆt, tr., etwas vorheben, nach lettischer Vorstellung hinter sich heben zur Hinderung: vārtus aizc., die Pforte zumachen; svārkus aizcelt St., Konv. ^1, den Rock versetzen. Refl.: sich versetzen, abziehen: nuo sacerējuma aizcelties līdz autuoram Jans. es nuoduošu viņu... Bābeles ķēniņa kar,a spē̦kam, kas tagad nuo jums aizcēlies Jerem. 34, 21.

Avots: ME I, 20

‡ àizčuõža AP. "bele">pažuobele, paspārne": aizčuoža ir aiz jumta krē̦sla, sāniski jumtam AP.

Avots: EH I, 17

‡ àizgruõzît, hin- und herdrehend, -wendend fort-, hinschieben: a. skapi uz citu vietu. a. bluķi Bers. Refl. -tiês, sich hin- und herdrehend, -wendend fort-, hingehen: viņa lē̦nām aizgruozījās uz istabu (von einer wohlbeleibten Frau gesagt).

Avots: EH I, 25

‡ àizkarîgs, beleidigend, kränkend Wid.

Avots: EH I, 29

àizkar̂t, -kar,u, -kâru PS., oft aizskart geschrieben, tr., anrühren, berühren, antasten: vīrs dabūja aizkart Elīzas kaulus 2. Kön. 13, 21. kājas viņai nemaz neaizkāra zemi Degl. ne matu gals zaķim nav aizkarts tur Dünsb.; übertr.: beleidigen (kādu cilvē̦ku vārdiem), verletzen (guodu). Refl. -tiês, sich beleidigt, verletzt fühlen: tā viņš nuoteica aizkardamies par savas lietas patiesību Kundz. Kr. 259 [zu ķer̂t].

Avots: ME I, 31

‡ àizkā`rt ² Kaltenbrunn, mit Worten beleidigen.

Avots: EH I, 30

àizkârums, das Anrühren, der Angriff, die Beleidigung, Verletzung: nebē̦dāju par visiem veltīgajiem aizkārumiem (Angriff) Tēv.; guoda aizkārums, Beleidigung, tiesības aizkārums, Rechtsverletzung B. Vēstn.

Avots: ME I, 31, 32

àizķer̂t,

1) fassen, ergreifen;
Sprw.: augstus kuokus visi vēji aizķer. tam gaŗa mēle - visu aizķeŗ. māksla aizķeŗ reliģiskās jūtas Vēr. I, 887;

2) antreffen:
viņu vairs neaizķēru mājās;

3) verletzen, beleidigen:
Lavaters savā aizķe̦rtā guodā nesaprata... Kundz. Refl. -tiês,

1) erfasst werden, sich anhäkeln:
man ce̦pure aizķērās aiz (pie) zara un kāja aiz ce̦lma;

2) stecken bleiben:
kur tad tu tik ilgi aizķēries? wo steckst du denn so lange?

3) stocken, entfallen:
ātrumā valuoda aizķē̦rusies LP. V, 102. sarunā reizām tam aizķērās Alm. man aizķērās, nevar atķert AP., es entfiel mir; ich kann darauf nicht kommen. Sibst. guoda aizķê̦rums, Beleidigung.

Avots: ME I, 35

‡ àizklamburuôt, mit einer Klammer verschliessen: bībele allaž stāvēja aizklamburuota Kr. Barona atmiņas 20.

Avots: EH I, 30

‡ àizlaizît, beleckend zuheilen machen: suns aizlaiza pušumu Golg.

Avots: EH I, 35

àizmàktiês,

1) sich bewölken:
debess bij aizmākusēs MWM. XI, 190. vakara puse aizmākusies C. aizmācies laiks, aizmākusies saule Sessau;

2) atemlos werden:
bē̦rns raud aizmākdamies Ziepelhof.

3) von aizmàkt: aizmāktas krūtis, belegte Brust.
Doblen.

Avots: ME I, 39

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43

‡ àizpuõtêt,

1) okulieren
(perfektiv) Bauske, Erlaa, A.-Ottenhof: a. ābeles;

2) schlecht impfend hin-, wegschaffen:
a. bē̦rnu uz viņpasauli.

Avots: EH I, 44

àizrunât,

4) bestellen, belegen:
a. vietu, biļeti;

5) : tie jau gribēja aizrunāt, ka velti tērēties Deglavs Riga II, 1,255. Refl. -tiês, ‡

2) sich vom Sprechen hinreissen lassen
Salis: ciemā tâ aizrunājuos, ka netiku laikā mājās; ‡

3) sprechend hingelangen:
a. līdz pat Ķīnai; ‡ 4 = ìerunâtiês Oknist: uotrā istabā kas aizrunājās.

Avots: EH I, 46

àizskar̂t, berühren, verletzen: sešas kājas, bet zemi neaizskaŗ RKr. VII, 123 (Rätsel: Käfer). paslapini savu pirkstu asinīs un aizskar manu mēli JK. V, 133. jūs e̦sat tas, kas mani aizskaŗ Rain. Subst. aizskārums, die Berührung, Beleidigung, Verletzung, Übertretung des Gesetzes. Aus aiz-s (i) -kart, sonst identisch mit aizkar̂t.

Avots: ME I, 50

àiztikt, intr.,

1) hingelangen:
tad zini, kur tu aiztieci LP. V, 43; priekšā aiztikt, vorauseilen, überholen, übertreffen: duošu tev kumeļu, ar kuŗu aiztiksi vēl brāļiem priekšā LP. IV, 94. tu jau ar valuodu viņam priekšā aiztiksi RKr. VI, 25;

2) anreichen:
ce̦pure pakārta par augstu; bē̦rns nevar aiztikt, auch mit dem Obj.: bē̦rns tai od. tuo nevar aiztikt;

3) tr.,

a) anrühren, berühren, antasten:
viņa lūgusies, lai tuo aizliekuot ar pātagas galu LP. III, 103. sieva auzas nebij ne aiztikuse LP. III, 88; zuweilen mit dem Dativ: tiklīdz viņiem aiztiekuot, tad tie paliekuot par naudu LP. VII, 1038;

b) fig. anrührend verletzen, beleidigen:
zvē̦ri neaiztika brālim ne mata spruodziņu LP. VI, 606. bē̦rni nebijuši aiztikti Etn. II, 16. spuogi sākuši ceļa gājējus aiztikt LP.VI, 41. starks ir neaiztiekams, svē̦ts putns Etn. III, 9;

c) anrühren ein hingelegtes unheilvolles Zaubermittel od. einen nach dem Volksglauben unntastbaren Gegenstand, Leid zufügen einem nach dem Volksglauben unantastbaren Tiere:
akmeni izve̦ldams tu esi aizticis LP. VII, 651, beim Herausheben des Steines bist du mit einem unheilbringenden Gegenstande in Berührung gekommen. vai šī nee̦suot tām lubām aiztikusi LP. VII, 327; [d) antreffen: kuŗu nu tā pastara diena tāduos grē̦kuos aiztiks, tam būs tā diena gŗūta Manc. Post. I, 23]. Subst. àizticẽjs, der anrührt, beleidigt.

Kļūdu labojums:
aiztiksi = neaiztiksi

Avots: ME I, 56

àizvaĩņuôt, àizvainuôt Stari II, 248, tr., ein wenig beschädigen, verletzen, beleidigen: sirds kā aizvainuota Rain. savādas nuoskaņas gadās dzirdēt nuo aizlauzta, aizvaiņuota kuoka A. XV, 2, 261. es būtu viņu aizvaiņuojuse Kaln. jaunava vaicā aizvainuotās balsī Purap.

Avots: ME I, 58

àizvaĩņuotãjs, der Beleidiger.

Avots: ME I, 58

aka, Demin. aciņa, der Brunnen: Sprw. kad aka piegānīta, tad pašam smird. akai vienmē̦r tik tad taisa vāku, kad bē̦rns tanī jau iekritis. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta. caurā akā ūdens nestāv. Vom plötzlichen Verschwinden sagt man: kā akā iekritis. tūliņ tās nuozudušas, kā akā iekritušas LP. VII, 546. Strūkļu aka, Springbrunnen. Zu li. ãkas "Wuhne", aksl. oko "Auge" [le. acs "Auge; offene, Wasser enthaltende Gruft im Morast", akate "Wassergrube", li. eketė˜ oder aketė˜ "Wuhne", und wohl auch gr. ὀπή "Öffnung, Loch" u. a., s. Fick Wrtb. I ⁴ 371, Brückner Litu-slav. Stud. I 43 ^31, J. Schmidt Neutra 405 u. a. Parallelen für die Entwickelung der Bedeutung"Auge"zur Bedeutung "Quelle" geben G. v. d. Gabelentz Die Sprachwissenschaft ² 42, Hübschmann Arm. 413 f. und Stokes Wrtb. 4].

Avots: ME I, 62

aks, aus akls, blind, auch akis PS., interjectionsartig

a) beim Eintreten eines erwarteten, aus den Verhältnissen sich ergebenden Ereignisses,

b) beim Zurückweisen einer beleidigenden Zumutung gebraucht:

a) aks tad jau būs atkal bijis piedzēries Blaum., da wird er ja wieder betrunken gewesen sein.
tie jau aks nav vērts, ka tiem guodīgs cilvē̦ks virsū uzspļautu A. XIII, 2, 134, die sind nicht würdig von ehrlichen Leuten bespieen zu werden. aks ieskatījās, nun, einmal hat er's doch erblickt Kaul.;

b) kad tad es aks e̦smu kuo izpļāpājusi? A. XIII, 2, 136, wann habe ich denn etwas ausgeplaudert?

Avots: ME I, 65

‡ añckapele "divzirgu iejūgam ilkss atsaite, kas attur ratus - braucuot lejup nuo kalna - nuo virsū gāšanās zirgiem" Dunika, Rutzau; "siksnas, kas pāri zirgu piesien vienu vienā ilkss malā, uotru - uotrā" Grenzhof. Vgl. ‡ antskābele.

Avots: EH I, 70

‡ apakšģḕ̦rbs, die Unterkleider: baltā apakšģē̦rba sterbeles Janš. Dzimtene V, 183.

Avots: EH I, 71

‡ apbal˜sinât, ringsum weissen (tr., perfektiv), weiss anstreichen: a. ābeles ar kaļķiem.

Avots: EH I, 73

apblãzmuôt, auch apblãsmuôt, rundumher beleuchten; kaŗa uguns apblāzmuo Hug. apblāsmuotais rīts sauc pie darba zemes rūķi. Refl. -tiês, erglänzen, erröten (vom Himmel).

Avots: ME I, 77

apcelˆt [li. apkélti herumheben um], tr.,

1) jem. umstimmen, für sich gewinnen:
krāpnieks pūlējās publiku apcelt B. Vēstn. tagad šī Rīdzeniece apcē̦lusi kādu bagātu veci Alm.;

2) aufspüren, auffinden, einkreisen:
suņi apcē̦luši zaķi. reiz brālis aiziet medībās un apceļ ze̦lta putnu LP. IV, 24; neizbēga apce̦lta zeltenīte BW. 13389, 10. māte bij apcē̦luse savai meitai brūtgānu LP. V, 108. kas tas par gre̦dze̦nu? kur tādu apcēli LP. V, 364. tas neteica savai sievai, kādu laimi apcēlis LP. IV, 25.;

3) hinter etw. kommen, bemerken - mit einem abhängigen Satz:
beidzuot apceļ, kas šī tāda LP. IV, 112. bet reiz ķēniņš apceļ, ka ze̦lta ābelei katru nakti sāk viens ze̦lta âbuols zust LP. IV, 149. kaimiņa kunga meitas apcēla, kur šis tuo lieluo naudu sadabūjis LP. VI, 590;

4) sich bemächtigen:
kā tad viņš (ve̦lns) tevi apcēlis LP. VI, 552. tuo lietuvē̦ns bij apcēlis sev par jājamuo zirgu.

Kļūdu labojums:
apce̦lta zeltenīte = apce̦ltā zeltenīte

Avots: ME I, 78

apdēstît (li. apdė´styti "belegen"), ‡

2) um etwas herumpflanzen:
ap pieminekli . . . apdēstīti kuoki Brīvā Zeme 1931, No 175. ‡ Refl. -tiês, das Pflanzen beenden: vai nebūsit jau apdēstījušies? Subst. apdēstījums, die Anpflanzung (Gartenanlage): esplanādes apdēstījumi Jaun. Ziņas 1928, No 15.

Avots: EH I, 77

‡ II apdrauzât, ringsum abschürfen (abreiben) Warkl.: luopi apdrauzājuši ābeles. Refl. -tiês,

1) sich ringsum abschürfen
Warkl.: kur viņš apdrauzājies kâ luopiņš?

2) mit Schinn bestreut werden
Schwanb.: kur viņš tâ apdrauzājies?

Avots: EH I, 78

apdriksêt (Setzen), apdriskât, tr., abreissen, ablumpen (aber nicht vollständig): drēbes, biksas, lindruoku stērbeles. Refl. -tiês, sich ablumpen, sich die Kleider abreissen: apdriksējušās lindruoku stērbeles, der abgefetzte Saum des Frauenrockes. viņš iet tāds apdriskājies, er geht in schäbigen Kleidern.

Avots: ME I, 82

apgàismuôt,

1) erleuchten, beleuchten:
ielas, pilsē̦tu, baznīcu, istabu. veļi dzied apgaismuotā baznīcā LP. VII, 24;

2) übertr., erleuchten, aufklären:
apgaismuo tavu kalpu ar tavu vaigu Psalm 31, 17. mīlestība apgaismuo pasaules dzīvi Aps. III, 44; apgaismuots prāts Etn. III, 116. Refl. -tiês, sich aufklären, erscheinen: pašnāvību jautājums Francijā mums apgaismuojas nuo citas puses Vēr. I, 1384. Subst. apgàismuojums, die Beleuchtung: gŗūtības atspuoguļuojas dažādā apgaismuojumā Vēr. II, 885. apgaismuošana,

1) die Beleuchtung:
ielu apg.,

2) die Erleuchtung:
prāta apg., die Aufklärung; tautas apg., die Volksaufklärung; tautas apgaismuošanas ministrija, das Ministerium der Volksaufklärung; apgaismuošanas oder apgaismuotais laikme̦ts, die Zeit der Aufklärung.

Avots: ME I, 86

‡ apgar̂dinât muti, einen guten Geschmack im Munde erzielen: ieduod man ar a. muti! Nitau. Trik. Refl. -tiês, die Lippen beleckend eine angenehme Geschmacksempfindung zur Schau tragen: iedzert šņabi un apgardināties Dunika.

Avots: EH I, 81

‡ apgraũžļât Dunika. Kal., = ‡ apgraûzît: a. ābeles. suns kaulu apgraužļājis un atstājis.

Avots: EH I, 83

‡ apgremzdêt,

1) (einen Baum ringsum) benagen, die Splintrinde belecken
Spr.; benagen, beschaben (mit em̃ ) Allend., Raiskum, Serben): a. kuoku, kāli;

2) auch reflexiv, "sich (im Frühjahr) mit Splint bedecken"
(?) MSil.: kuoki jau apgrem̃zdējuši(es).

Avots: EH I, 84

‡ apir̃dinât,

1) ringsum auftrennen
(tr.): a. lakatam malas Trik.;

2) rings um etwas auflockern:
a. zemi ap ābeli. a. ābeles, die Erde um die Apfelbäume auflockern.

Avots: EH I, 86

apjaũtâtiês, sich erkundigen, fragen: jaunkundze neapjautājās ne ar pušplē̦stu vārdu pēc kunga Dok. A. vai nevari apjautāties, kamdēļ manas ābeles augļus nene̦s LP. V, 252. jāapjautājas ar gudrākiem, man muss sich mit Klügeren besprechen.

Avots: ME I, 91

apkapât: a. rudziem (auch von anderem Getreide gesagt) malas, die Ränder des Roggenfeldes ringsum mit der Sense abmähen, um mit der Mähmaschine arbeiten zu können Siuxt. ‡ Refl. -tiês, unversehens ringsum abgehackt werden: netīšām apkapājušās ābeles saknes C.

Avots: EH I, 89, 90

‡ apkāpelêt, umherkletternd (eine Anzahl von Objekten) besteigen (mit â ) AP., Trik., (mit ã ) Lems.: puikas apkāpelē visas pažuobeles.

Avots: EH I, 90

apkāršuôt, tr., mit Stangen, Latten belegen: mēs savu riju jau apkāršuojām, tikai vēl jāapjumj Jan.

Avots: ME I, 94

‡ apķêrpêt ² Dunika, Kal., OB., Rutzau, mit Moos, Flechten bewachsen: apķērpējis akminis. apķērpējuse ābele. Aus li. apkėrpėti.

Avots: EH I, 96

apkŗaũt (li. apkráuti), tr., beladen, beschweren, belasten: galds ēdieniem bagātīgi apkŗauts BW. III, 1, 100. skujām apkŗauta būda JR. IV, 81. Jē̦kaba dē̦li apkrāva ikviens savu ēzeli I Mos. 44, 13; grē̦ku, lāstu apkŗauts, schuld-, fluchbeladen; apkŗaut kādu baznīcas lāstiem, jem. mit dem Bann belegen; darbu oder darbiem apkŗauts, mit Arbeiten überbürdet. Refl. -tiês, sich beladen, sich belasten, sich bedecken: ar cilvē̦ku kauliem LP. VII, 184. viņi apkŗaujas ar gŗūtu parādu nastu B. Vēstn. kaimiņi apkŗāvušies ar bē̦rniem, die Nachbarn haben viele Kinder.

Avots: ME I, 96

aplaizît (li. aplaižýti), tr., belecken, ablecken (pirkstus, ruokas). Refl. -tiês, sich vor Behagen lecken: vilks aplaizījās vien LP. V, 171.

Avots: ME I, 99

‡ apļaũnuôt* Kronw., verdächtigen. Refl. -tiês, übel nehmen, sich beleidigen (perfektiv): viņš par tuo apļaunuojies Wolm. dievs apļaunuojies, kam pātarus neskaita (aus einer alten Handschrift).

Avots: EH I, 100

‡ apļezinât Dunika, belecken, begeifern: teļš apļezinājis meitai lindruku.

Avots: EH I, 100

apliêt [li. aplíeti], tr., begiessen: saknes, puķes, ābeles karstā laikā ar ūdeni, kā apliets suns viņš tagad varēja vilkties uz māju Asp. apliet, im Frühling Menschen mit Wasser begiessen, wenn sie zum ersten Male etwas vornehmen, s. rumelêt: kad gani vakarā pārnāca, tuos apleja ar ūdeni LP. VII, 318.

Avots: ME I, 102, 103

aplikt [li. aplìkti], tr.,

1) umlegen:
puisis aplika striķi gar kaklu LP. VII, 63; diena apliek krē̦slas mēteli Vēr. II, 94; apliekami ruoku gre̦dze̦ni I Mos. 24, 22, Armband, jetzt dafür apruoce;

2) belegen:
kapu ve̦lê̦nām. namu grīdu viņš aplika priežu galdiem I Kön. 6, 15. Refl. -tiês, sich umlegen, sich hinlegen: viņa aplikusies lakatu Liew. 237. tava ruoka viegli tiecas man ap vidu aplikties JR. IV, 19. likāmies visi gar zemi, kur kuŗais aplikdamies Aps. aplikums, das, was umgelegt ist: meita nuoņe̦m (guovij nuo ragiem) aplikumus (aptītus zirga saŗus) LP. VII, 576.

Kļūdu labojums:
jāizme̦t teikums (zu streichen ist der Satz) likāmies visi gar zemi, kur kurais aplikdamies Aps.

Avots: ME I, 101

‡ aplizgât (so auch aplizguot I, 102 zu lesen),

1) belecken
Baltinov, Liepna, Ludsen, Wessen;

2) (einen Fisch) abschuppen
Marienhausen.

Avots: EH I, 99

aplizguot, tr., belecken Zb. XVIII, 237.

Avots: ME I, 102

apmẽ̦tât, tr., freqn.,

1) fortgesetzt bewerfen:
panāksniekus kāzenieki apmē̦tā salmiem BW. III, 1, 23; dubļiem, akmeņiem apm.;

2) bewerfen, trakeln:
zīda matauklas bija tikai apmē̦tātas Etn. IV, 107. svārkiem puogu caurumi jāapmē̦tā Duomas III, 2. Refl. -tiês,

1) sich fortgesetzt bewerfen:
apm. dubļiem, eig. u. übertr., sich gegenseitig mit Kot bewerfen, beleidigen, blamieren;

2) sich umherwerfen:
nu šuodien bijis trauku vedējs; - trauki vien apme̦tājušies RKr. VI, 24, eine sprichwörtl. Redensart, angewandt, wenn jem. ein Geschirr zerschlägt.

Avots: ME I, 107

apmir̂dzinât, tr.,

1) bescheinen, beleuchten:
mēneša apmirdzinātie sniega klajumi Egl.;

2) benetzen, bespritzen
Spr.

Avots: ME I, 107

apmizêt, refl. -tiês, mit einer dünnen Haut oder Schale (miza) belegt werden L.; zuobi apmizējuši, apmizējušies, die Zähne sind stumpf geworden. bē̦rniem zuobi apmizēj (u) ši Jer. 31, 29.

Avots: ME I, 108

aprãdît [li. apródyti], tr., von allen Seiten, auf alle Seiten hinweisen, beleuchten: tas nebūtu lieki aprādāms Vēr. I, 1439, es wäre nicht überflüssig, darauf hinzuweisen od. diese Frage zu beleuchten Stenders aprāda iedzimtas ticības patiesību Kundz.; aprādījums, der Hinweis.

Kļūdu labojums:
es wäre nicht überflüssig = es wäre überflüssig

Avots: ME I, 114

aprept, auch aprepêt und aprẽpêt C., AP.,

1) (auch aprẽpêt) zur Heilung bewachsen, benarben:
vāts jau aprepējusi PS. kaula lauzums, brūce sāk aprept. ābelei iegriezums jau aprepis A. X, 1, 417. kad asinis apstājas un sakalst, tad saka: asinis aprep Dobl.;

2) schmutzig sein, vor Schmutz bersten:
bē̦rnam kājas, ruokas nuo melnumiem apre̦pušas JKaln., A. X, 1, 417. kājas jau gluži aprepējušas, i. i. netīrumi, me̦lnumi jau ieauguši ādā C.;

3) tr., verstocken (Glück):
aprepē šuo ļaužu sirdi Jes. 6, 10. Refl. -tiês, verstockt werden: tie citi ir aprepējušies Röm. 11, 7.

Avots: ME I, 115

apsar̂muôt, ‡ Refl. -tiês U. (unter sarmuôt), sich mit Reif belegen.

Avots: EH I, 111

II apsiruôt, tr., den Rücken des Daches mit Schäben belegen (Stürzenh.); auch apse̦ruôt.

Avots: ME I, 120

apskūpstīt, ringsum belecken: pirkstus apskūpstīdami Vīt. 43.

Avots: ME I, 122

‡ apspãrêt U. (unter spārêt), mit Sparren belegen.

Avots: EH I, 115

‡ apspuôdrinât,

1) bescheinen, beleuchīen:
gaisme . . . apspuodrinava viņus Evang. 1753, S. 6;

2) blank (glänzend) machen
(perfektiv) Warkl.: a. dzelzi. Refl. -tiês Warkl., blank (glänzend) werden (perfektiv): naudas gabals kabatā apspuodrinājies.

Avots: EH I, 116

apspulguôt, tr., beleuchten, erhellen: zibiņi apspulguoja zemi Psalm. 77, 19.

Avots: ME I, 125

‡ apsũkât Dunika, Rutzau, saugend belecken: a. kaulu.

Avots: EH I, 118

apsutinât [li. apšùtinti], tr., ringsum bähen, ein wenig bähen: dē̦ls apriņķa skuolā apsutināts, von der Kreisschulbilduug beleckt Purap. P.

Avots: ME I, 127

apvaĩnuôt Refl. -tiês, ‡

2) einandel beschuldigen:
viens uotru apvainuojas sle̦pkavas darbu padarījuši Pet. Av. III, (pielik.) 111; ‡

3) sich beleidigt fühlen.

Avots: EH I, 124

apvaĩnuôt, auch apvaĩņuôt, beschuldigen, beleidigen: vai es varu apvainuot citus JR. IV, 155. Refl. -tiês, sich etw. zu Schulden kommen lassen, sich versündigen: mūķenes, kas apvainuojušās, tapušas iesluodzītas Kaudz. M.; apvaĩnuôtãjs, der Beleidiger, apvainuojums, die Beschuldigung, Beleidigung.

Avots: ME I, 133

apveitêt (unter apviẽdêt), = apsutinât Lös.: luokus apveitē saulē vai krāsnī, lai tie liecuot nelūst;

2) apveitē̦ts (von der Schulbildung ein wenig beleckt)
cilvē̦ks.

Avots: EH I, 125

‡ apzibenêt, blitzend beleuchten Spr.

Avots: EH I, 127

apziņa, das Wissen um etw.,

1) die Aufsicht, die Fürsorge:
vakarbrālis līgaviņu tur savā apziņā, ka tai nenuotiek ķibele RKr. VI, 87;

2) bez apziņas, ohne das gehörige Wissen bei einer unzähligen Menge, daher unzählig, ungemein viel, reichlich:
tur uz reizi gadījušās zemenes bez apziņas LP. IV, 217. ķēniņa pilī viesu bez apziņas IV, 52, 161;

3) das Bewusstsein:
pie skaidras apziņas būt, bei klarem Bewusstsein sein Kaudz. M. le̦pnā apziņa, ka Sofiju pavadījis, tā arī bija kuo vērts A. XX, 105;

4) das Gewissen,
gew. mit dem Zusatz sirds: sirdsapziņa.

Avots: ME I, 137

‡ apzīšļât. wiederholt saugend oder kauend belecken Bauske, Cibla, Prl., Saikava, Sessw.: guovs apzīšļājusi valgu.

Avots: EH I, 128

âra, âre, ârs (li. óras Luft, Wetter), Dem. âriņš, âriņa, ârīte BW. 6189,

1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;

2) das Aussen,des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;

3) ārā

drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;

4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. ² 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I ⁴⁵ 5 und 358.]

Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.

Avots: ME I, 239, 240

ãrdêt: nd. harden "harten" belegt Zēvers IMM. 1928 II, 302.

Avots: EH I, 194

ãrdêt, -ẽju, tr., härten: dzelzi. Übertr., stählen: temperaments rūdīts un ārdē̦ts dzīves grūtumuos Vēr. I, 1434. [Wohl aus mnd. harden entlehnt, obgleich dieses in der Bed. "härten" nicht belegt zu sein scheint.]

Avots: ME I, 241

astaîns, geschwänzt: astainas stērbeles; astaina zvaigzne, Komet LP. VI, 64.

Avots: ME I, 145

at (li. at-, apr. et-, aksl. отъ),

1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;

2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,

2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,

a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,

b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,

c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,

d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,

1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;

2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,

a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,

b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,

c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;

3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.

Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.

Avots: ME I, 147, 148

‡ atber̂zêt,

1) abreiben:
a. netīrumus nuo trauka;

2) wundreiben:
a. nagus, veļu mazgajuot;

3) reibend wieder um empfindlich machen (beleben):
ar sniegu a. nuosalušās ausis. Refl. -tiês, sich wundreiben Salis: nagi atberzējušies.

Avots: EH I, 134, 135

atdzîvinât, tr., wiederbeleben, ins Leben zurückrufen: zāles, ar kuŗām var atkal atdzīvināt. Refl. -tiês, wieder belebt werden: tie atdzīvinājušies LP. VII, 151.

Avots: ME I, 156

atģil˜binât, fact., beleben, wieder zu Kräften kommen lassen: ārsts atģilbināja pamirušuo bē̦rnu Gold., Kursiten. Gew. atžilbinât.

Avots: ME I, 161

‡ atjaûnuôtĩba,* das Verjüngtsein, Neubelebtsein: lielai rietumu dzīves ēvolūciōnārai atjaunuotībai jāatvaira Eiruopas revolūcija Burtnieks 1934, S. 259.

Avots: EH I, 144

‡ atkãrtît sẽ̦tu līdz kādai vietai, die eingesteckten Zaunpfähle bis zu einer bestimmten Stelle mit Zaunstangen belegen Erlaa.

Avots: EH I, 147

atkuôst, Refl. -tiês,

3) die erste Belegstelle
nach J. Al. zu korrigieren in: reiz dabūjuši... saimnieku bē̦rnu naguos, nu tūliņ nevarat a. vien Aps. IV, 20.

Avots: EH I, 151

‡ atkram̂t ² Kal., Rutzau, = atkàlst: ābelei zars atkramis.

Avots: EH I, 149

[atskaļi (hochle. auch ačkaļi) Werssen, kleine Holzscheite, die beim Dreschen zur Beleuchtung gebrannt wurden; zu atšķelt].

Avots: ME I, 191

‡ atskar̂bt Saikava, sich wiederbeleben, aus der Ohnmacht erwachen: zaķis atskarba un aizskrēja.

Avots: EH I, 166

‡ atšķem̃belêt, (Splitter) abspalten: a. malkai škembeles Salis.

Avots: EH I, 173

atskrubinât C., Kalz., Nigr., atskrubît Spr., atskribinât Nerft, atskrabinât Warkl., tr., abnagen: zaķis atskrubinājis ābelei mizu.]

Avots: ME I, 193

atvarinâtiês, wieder zur Kraft (vara), zum Bewusstsein, zur Geltung, Bedeutung gelangen, wieder belebt werden: kučē̦rs it kā nuo reibuoņa atvarinājies LP. VII, 975. teikas atvarinājās Dünsb., [Wandsen].

Kļūdu labojums:
kučē̦rs = kučieris

Avots: ME I, 207

atžilbinât, tr., erfrischen, wieder beleben, zur Besinnung bringen: aukstais ūdens mani atžilbināja Alm., A. XII, 817; Zeib. Sk. 64; [Lub., Festen].

Avots: ME I, 214

atžir̃binât, tr., wieder zur Besinnung bringen, wieder beleben, ermuntern: šis mani atžirbinādams iedruošina Liev. R. 18.

Avots: ME I, 214

atžirdzinât, tr., zur Besinnung bringen, wieder beleben: kapteinis atžirdzina brūti LP. VI, 30, 698.

Avots: ME I, 214

atžût, ‡

3) abtrocknen
(intr.): ābelei zars atžuvis Dunika.

Avots: EH I, 183

àustra [Drobbusch], C. (li. aušrà; [Demin. austrelė Lit. nar. p., № 2, 6], ãustra Kand., [Ruj., Salis, Dond., Wandsen], Morgendämmerung, Morgenröte: austra jeb rīta blāzma Lautb. austra aizsitusi, es tagt N. - Schwanb. jaunu meitu istabiņa kā austriņa vizuļuoja BW. 11876. Zu àust, [wie auch gr. αὔριον "morgen" u. a.; Belege für slav. ustr- auch bei Brückner KZ. XLVI, 212].

Avots: ME I, 229

bal˜sêtiês, auch -îtiês, glänzen, sich gütlich tun, gut fortkommen, Leibesfülle bekommen: viņš ar manu mantu balsējas Naud. A. X, 2, 439; besonders, häufig mit at- (wieder zur Leibesfülle kommen): luopi atbalsās Schlampen; atbalsījušies A. X, 2, 439; vgl. balstīties und bal˜sināties. [Die Bed. "glänzen" scheint nicht belegt, sondern von Mühlenbach auf grund von etymologischen Erwähgungen erschlossen zu sein. Die wirklich belegte Bed. aber scheint mit balts "weiss" nicht vereinbar, zu sein. Eher gehört balsēties zur Wurzel bhelg̑h- "schwellen", die wahrscheinlich auch in le. bàlzît (s. dies) vorliegt; wenn in balsēties nicht ein s-Suffix vorliegt, so könnte man allenfalls auch eine Wurzelform bhelk̑- neben bhelg̑h- voraussetzen, vgl. balss II neben balsts und bàlziens.]

Avots: ME I, 254

‡ bal˜tavitiņa (belegt durch den acc. s. baltavitiņu BW. 18260, 2, gen. pl. baltavitīnu Janš. Nīca 58), = bal˜tàitiņa.

Avots: EH I, 201

‡ baltziêdi, weisse Blüten: zied ābele baltziediem (Var.: baltis ziedis) BW.4287, 1 var.

Avots: EH I, 203

bā`rbala [Trik.], bārbaļa U., KR., Wid.], [bei U. auch bārbaņi],

1) ein zerfetztes, abgerissenes Stückchen
Burtn.;

2) das dünne Häutchen an Bäumen, namentl. an Birken:
vējš viņas līdzi aizpūst var ar bē̦rza bārbaliņām Asp., Burtn.;

3) [bar̂baliņa Ermes, Franse]. Vgl. berbeles. Nach Leskien Abl. 361 zu li. suberbėjęs (aužuolas) "alt, moosig".

Avots: ME I, 272, 273

I bãrbaļa Siuxt, bãrbale, bãrbele Bauske, RKr. II, 67, Berberitze. [Wohl eine Umbildung des deutschen Wortes. Vgl. bẽrbele.]

Avots: ME I, 273

bârksnene ² Dond., ein essbarer Pilz, auch bãrbele genannt. [Zu bā`rksts.]

Avots: ME I, 274

bemberis, be̦mburis,

1) ein knotiger Baum
A. X, 2, 535; eine krumme, schlecht gewachsene Birke Ar.; [auch bè̦mbars PS., ein Holzklotz];

2) ein Knoten, Knollen am Baume
A.; [auch bè̦mbars PS.];

3) Tannenzapfen
L.;

4) herabhängende Lumpen
U.; [auch bè̦mbari PS.]; Beiname des Wolfes U.;

6) ein zerlumpter Mensch;

7) ein eiliger, aber nichts zustande bringender Mensch
A.;

8) ein junges Tier von kleinem Wuchs
A. [In Schujen sei bèmberis ein faules oder auch abgejagtes Pferd;

9) bèmberis ² Bers., ein Dicker, ein Unbeholfener. -
bemberis 1 - 2, 8 - 9 und vielleicht auch 3 zu bembelis. Dagegen bemberis 4 - 6 und vielleicht auch 3 nebst be̦barains und bẽ̦barains vielleicht mit Reduplikation zur Wurzel von bā`rda (s. dies); vgl. auch berbeles.]

Avots: ME I, 279

bir̃t, -stu, biru (li. birti), intr., streuen, aus-, abfallen, rieseln, fliessen (von Tränen): birst ābelei balti ziedi, birst man gaužas asariņas. Sprw.: kâ lapas birst, tâ cilkē̦ki mirst. ne˙vienam milti nebirst nemaļuot; kad maļ,tad birst. asaras birst kâ pupas, zirņi; vārdi birst kâ pupas od. krusas graudi, od. vārdi tam bira kâzem brauktuves spaļi. krusa birst, es hagelt; sviedri birst, der Schweiss rinnt, perlt; labība, rudzi, auzas birst, rieselt aus, zuweilen mit Zusatz: ārā; šuogad labība, rudzi labi birst, gibt viel aus; piesēris riju ar labību, bet kuļuot ne˙kas nebiris LP. VI, 78. Zu bẽrt.

Avots: ME I, 298

bluķis, bluks Dond.,

1) der Block, der Klotz:
ielikt bluķī od. bluķuos, in den Block legen; n. St. u. U. auch bluķus pie kājām likt; bluķuos iet, zum Aushauen und Ausführen grosser Stämme gehen St., U.;

2) die Feldrolle;

3) die Kornwalze;

4) bluķi, Stützen, die die beiden
sijas, Querbalken eines Lubbendaches miteinander verbinden (Salis), = atstabi;

5) übertr. auf unempfindliche, klotzige, wohlbeleibte lebende Wesen:
izdzēra gan, bet arī nuolikās turpat kâ bluķis LP.; zirgi brangi kâ bluķi LP. VI, 15. bluķu vakars, der Blocksabend, der Abend um unsere Weihnachtszeit n. P. Einhorn u. St., der Abend vor Weihnachten, an welchem die Letten ehemals bei festlicher Lustbarkeit einen Block herumschleppten und dann verbrannten: ziemas svē̦tki bluķi vilka BW. 33292. Auserdem wird mit bluķu vakars jeder Donnerstagabend bezeichnet, an dem gewisse Arbeiten, z. B. das Spinnen, verboten waren: svētījiet, manas meitas, ce̦turtdienas vakariņu; ce̦turtdienas vakarā mīļa Māra piedzimusi Etn. I, 73, 74; II, 37. Der bluķu vakars - ein Rest der alten indogermanischen Pflock- und Säulenverehrung. [Nebst li. blùkis "обрубок дерева" und estn. (p)lokk aus mnd. block.]

Avots: ME I, 317, 318

brika, ein energisczes, groses Mädchen. [Vielleicht eigentlich ein "Lastwagen" (in dieser Bed. Etn. II, 50 und I, 138 belegt) und in dem Fall nebst od. durch li. brika "Lastwagen" aus poln. bryka.]

Avots: ME I, 331, 332

‡ *cābelis oder *cābele, der Zobel (?): cābeļu kažuokā BW. 34818. Aus mnd. zabel.

Avots: EH I, 261

‡ II cem̃be, Demin. cem̃bele Frauenb. "kāja". Identisch mit cembe I?

Avots: EH I, 265

II ceplis,

1) der Backofen:
ielīdis cepļa krāsnī pašā dibinā LP. V, 3;

2) der Ofen in der Getreidedarre:
rijnieks cepli aizkūris LP. VI, 149;

2) in Lettg. bedeutet ceplis einen jeglichen Ofen;

4) ceplītis, der kleine Ofen zur Beleuchtung in der Dreschtenne
U.;

5) ķeģeļu ceplis, die Ziegelei;

6) = cepiens: Sprw. viņš vairāk nekā vienu cepli maizes izcepis.

Avots: ME I, 373

ciêtumniecība, die Gefangenschaft: kristīgās draudzes Bābeles cietumniecība Plutte.

Avots: ME I, 397

čigums,

1) der an dem Giebelende des Hauses zwischen den äussersten Sparren und den darauf liegenden Lubben befindliche offene Zwischenraum, durch welchen der Rauch aus dem schornsteinlosen Hause hinausziehen konnte
Salis n. Biel.;

2) der First des Hauses
Hr. n. U., [Ronneb., Smilt.]; vgl. čugums, Dachfirst.

Avots: ME I, 412

[čube BW. 33487, čubele Gramsden, čubīte Nigr., BW. 2470, čubenīte BW. 27227, 2, = čubiņa.]

Avots: ME I, 417

[čubule Illuxt n. Bielenstein Holzb. 346, = čūbele.]

Avots: ME I, 418

[čùbule ² Kreuzb., čūbuls [Oberl. n. U.], = čūbele.

Avots: ME I, 424

I čuma, ein Haufe belebter Gegenstände (Ungeziefer, Schlangen): čumu čumām, in grosser Menge: tur iet čumu čumām Kand.

Avots: ME I, 419

I dar̂va [> tahm. dâr(a)], der Teer: darvu dedzināt, laist, tecināt, Teer brennen. vai esi ar darvu kristīts, ka esi tik ļauns cilvē̦ks? Adsel. lai zaļas darvas ē̦d, mag er kleine Steine essen St.; kaulu darva, Stinkspiritus Krem., Lasd., Hirschhornöl St. Aus Ahs. ist auch ein maskuli- nischer Genitiv belegt in darva (gespr. dâra) ceplis, die Teerbrennerei und darva kukainis. [Nebst li. darva "pitch, tar" (Lalis) zu li. dervà "Kienholz; (Lit. Mitt. II, 67) Teer", r. дерево "Baum", ae. teru "Teer", kymr. derw "Eichen", gr. δόρυ "Baum", (kret.) δορά "Balken" u. a., s. Osthoff Etym. Par. 138, O. Schrader BB. XV, 285 f., J. Schmidt KZ.XXV, 50, Holthausen IF. XVII, 294, Walde Wrtb. ² 414, Boisacq Dict. 197, Berneker Wrtb. I, 186, Trautmann Wrtb. 53.]

Avots: ME I, 441, 442

‡ daũdzļaudība* M. 245, starke Belebtheit.

Avots: EH I, 310

‡ daũdzļaudîgs* M. 245, sehr belebt, volkreich, r. многолюдный.

Avots: EH I, 310

drañckas: auch N.-Peb., (mit àn ² ) Bērzgale, Lubn., Saikava. - ‡ Sing. dràncka ² ,

1) ein Fetzen
Kalz., "drupata, bele">šķerbele" Gr.-Buschh., PV.;

2) = dranska II 2 Kalz., Prl., Saikava;

3) "nelietis, neliete, padauze" PV.

Avots: EH I, 329

drebelis, f. -le, ein Hitzkopf, der schnell und unüberlegt handelt und spricht Lasd. n. A. XI, 761, [Stelp., Fest.; "ein Raufbold" Kursiten]; ein schnelles, flinkes Pferd Krem.; drebele, eine schnell und unüberlegt handelnde und redende Frau Lasd.; eine schnelle, flinke Stute Krem. viņam ir tāda drebele, er ist so albern lebendig Infl. n. U.

Avots: ME I, 496

II driksna: auch Bolwen, Dricēni, Mahtup, Pilda, Tilža. Anscheinend identisch mit driksna I (s. den Beleg aus Adsel).

Avots: EH I, 334

druõztala,

1): nesa pavardā šķembeles, druoztalas un sausuos žagarus Janš. Dzimtene I, 105.

Avots: EH I, 338

‡ drûkns ² Sassm: "starkknöchig, beleibt": d. puisis: Vgl. drukns.

Avots: EH I, 337

ducîgs, dick, untersetzt, breitschultrig Stelp.: ļuoti ducīgu vīru Stari I, 339. ducīgs augumā Stari II, 585. [Vgl. ducka 1 und li. duksas "beleibt. völlig".]

Avots: ME I, 510

dũķerêt, -ēju, in der Nacht mit dem Boote fahren und bei Pergelbeleuchtung Fische fanen (stechen) Smilt.

Avots: ME I, 526

dzimums,

1) die Geburt:
vārna, aita, pūce, meita, tās ir viena dzimumiņa BW. 12984. viņš pēc dzimuma vācietis, cilvē̦ks latviešu dzimuma. dē̦ls bijis jau pa dzimumam bez kājām LP. VI, 779;

2) die Nachkommenschaft;
pēc gada tam nāk dzimums LP. VII, 159. vienam ķēniņam nebij ne˙kāda dzimuma VII, 185;

3) das Geschlecht:
vīriešu. sieviešu dzimums. dzimumu dzimumi. alle Geschlechter. uz dzimumu dzimumiem od. uz dzimum dzimumiem, auf alle Folgezeit. bībele ir avuots, nuo kuŗa smē̦luši dzimumu dzimumi. uodžu dzimums, Otterngezücht.

Avots: ME I, 551

‡ dzirnes (belegt durch den acc. plur. dzirnes BW. 22547 var. und (?) gen. plur. dzirņu 23479, 2 var.), = dzir̃navas.

Avots: EH I, 360

dzìt [PS., C., Serbigal. Jürg., N. - Peb., Neuenb., auch dzĩt Pl., Gr. - Würzau. Nigr., Selg., Wandsen. Dond., Bauske. Ruj., Wolm., Salis], dze̦nu, dzinu (li. giñti),

1) tr., treiben, jagen:

a) (von belebten Wesen:)
putnus, veļus dzīt. strādniekus dzīt pie darba. simtiem dzinu guovis, vēršus. luopus (guovis, aitas) dzīt ganuos. dze̦n zaķi, ķeŗ briedi. Jumi dzīt Konv. zivis ar purgu dukurā dzīt;

b) (von unbelebten Gegenständen:)
tapu, vadzi dz., cirvi kātā dz.; pāļus dz., Pfähle einrammen. ar puķīti laivu dzinu. vējš dze̦n sniegu acīs. kurmis dze̦n zemi augšā. ņem, māmiņa, bē̦rza rīksti, dzen miedziņu žagaruos. tagad darbs darbu dze̦n;

c) zu vertreiben bemüht sein:
drudzi, kašķi dz.; bārdu dz., rasieren;

d) treiben, führen, transportieren:
mantas, beim Umzug die Sachen führen, transportieren; baļķus, malku, žagarus, ūdeni dz.; rudzus, labību dz., einführen, einheimsen;

e) aufzutreiben suchen:
naudu; ein-, beitreiben: parādus, Paeglis dzina uotrreiz algu ruokā Vēr. II, 899;

f) vagu dzīt, eine Furche ziehen:
ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt. ne meitiņa ežu dzina BW. 3773. 2. lielu, platu baru dzinu (eine Schwade mähen) pa bāliņa tīrumiņu Etn. II, 118. brālītim rīdzi dzinu (nähte; Var.: šuvu) BW. 7384;

g) verfolgen:
pē̦das dzīt, die Spuren verfolgen. precenieki stāsta, ka tie, stirnu dzīdami, še sadzinuši pē̦das, tad viņu par zagli dzīs. man wird ihn als einen Dieb verfolgen;

h) fröhnen, sich hingeben, etwas zu erlangen suchen:
līgaviņa dze̦n vēl ve̦cu ieradumu BW. 22412. 1. pati... apēda, kārumus dzīdama 20533. tur nevar ne˙kādu lielu peļņu dzīt; i) sietiņus dzīt, ein Spiel Etn. II, 70;

2) intr.,

a) treiben:
kâ dze̦n, tâ iet od. tâ lied, wie mans treibt, so geht es;

b) verfolgen, nacheilen:
migliņā tautu bēgu. rasā dzina (gew. dzinās) pakaļā BW. 13458. ņem, bāliņ, uoša laivu, dzen (gew. dzenies) pakaļ vainadziņa 13595. Refl. -tiês.

1) sich bemühen, eifrig sein:
mans dē̦ls skuolā labi dze̦nas;

2) nachjagen:
es ar būtu klausījies, dzinās tautas, nevarēju BW. 13547. Konstruiert gew. mit pakaļ kam od. pēc kā: kuo, puisīti, tu duomā, man pakaļ dzīdamies BW. 6562. pēc māsiņas dzināmies Ltd. 2157.Auch mit dem Gen. und mit d. Akk.: dzenies manu vainadziņu BW. 3595 (Var.: vainadziņa), es tevi (jūs) dzīšuos Tr. IV, 109; 214. dzīsimies savu māsiņu BW. 13646, 17;

3) nach etwas streben:
bagātības dzīdamies BW. 21521. [dze̦nas launagu Etn. III, 156.] dzīties pēc guoda, mantas. lielu ļaužu bērniņš biju, bet uz lielu nedzinuos 20495. [Zu aksl. ženo, "treibe, jage", ai. hànti "schlägt", arm. gan "Schläge", gr. φόνος "Mord", ϑείνω "schlage", air. gonim "verwunde", ahd. gundea "Kampf" u. a., vgl. Fick Wrtb. I ^4. 39 f. und 415.,Hübschmann Arm. Gramm. 431 f., Wiedemann BB. XXVII, 201 f., Walde Wrtb. ² 224 unter defendo, Boisacq Dict. 336, Persson Beitr. 647, Lidèn BB. XXI, 98 f., Reichelt KZ. XXXIX, 39, Trautmann Wrtb. 85.]

Kļūdu labojums:
3595 = 13595

Avots: ME I, 558, 559

[- g, Fragepartikel: jaug ve̦rd "kocht es schon?" Manzel Phraseol. lett. XI. Weitere Belege und Etymologisches s. Le. Gr. § 587.]

Avots: ME I, 578

‡ gaismeklis,* ein Beleuchtungskörper (eine Laterne?): viņš steidzās lejup ar gaismekli Veselis Daugava 1934, S. 428. ar druošības drātīm appītu vēja gaismekli Netic. Toma mīlest. 128.

Avots: EH I, 377, 378

gaŗvaluodība, die Schwabbelei, die Weitschweifigkeit.

Avots: ME I, 608

I gaura, Geschwätz, Geschwätzigkeit, Mundwerk: tam jau tā lielā gaura A. XII, 948. [Wohl nebst gaurāt und gavilêt zu r. гòворъ "Gemurmel", говори́ть "sprechen", (unbelegt) gavatē "tönt" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 339.]

Avots: ME I, 611

I gaũst [Bauske, Tr., Līn., Nigr., Bl., gàust C., Jürg.], -žu, - du (li. gaũsti),

1) intr., jammern, klagen:
jums par manu nāvi nav jāraud, jāgauž. sērdienīte dievam gauda BW. 4809. māsa gauda brālīšam, ka ļautiņi niecināja 8671. es gribēju kungam gaust 33510,6;

2) mit Obj. - klagen: strautiņš žē̦lu dziesmu gauž JR. IV, 22. nu gaudīšu māmiņai šīs naksniņas gulumiņu BW. 25087. Refl. -tiês, sich beklagen, jammern:
sē̦rās gausties Aps. dē̦ls gaužas par tuo LP. VI, 45. gars gaužas JR. IV, 39. nav vajadzīgs gausties uz citu Kaudz. M. [Nebst air. guth "Stimme" zu ai. (unbelegt) gavatē "tönt", gr. γόος "Klage", ahd. gikewen "rufen", kūmen "jammern", d. rhreinfr. kauzen "bellen", ae. cýta "Rohrdommel" u. a. (s. Bugge BB. III, 119, Wood PBrB. XXIV, 529, Boisacq Dict. 154, Feist PBrB. XXIII, 402, Stokes Wrtb. 115 u. a.), oder aber zu ai. ghūka-ḥ "Eule", ghōṣ̌ati "schreit", an. geyja, ndl. guiten "bellen", an. gauta "schwatzen", gaula "heulen" u. a. (s. Siebs KZ. XXXVII, 319, Zupitza Germ. Gutt. 172); vgl. Persson Beitr. 119 u. 897 f., Fick Wrtb. III ⁴ , 45 u. 121 f., Walde Wrtb. ² 327 unter fūnus.]

Kļūdu labojums:
25087 = 25037

Avots: ME I, 613

glâbenis: dieses Wort ist als unbelegt zu tilgen und das Zitat aus Blaum. unter ‡ glâbene zu veisetzen.

Avots: EH I, 392

gudiņš "ein hurtiger (ņiprs), klekiner, wohlbeleibter Mensch, der klug scheinen will" Stockm. n. Etn. IV, 33. [Doch wohl zu gudrs; vgl. li. gùdas "искустный, опытный."]

Avots: ME I, 674

ìebilˆst, ‡

3) einwenden.
‡ Refl. -tiês,

1) = ierunâtiês 1 (mit ilˆ ² ) Frauenb., Ramkau, (mit il˜ ) Lemb., (mit ìl ² ) Fest., Lettihn, Lis., Lös. Sessw.: ie. kādu vārdu Jürg., Lemb., Sessw. vai tu nevarēji agrāk ie. par savu brāli? Renzen, Smilt. šis vēl kuo gribēja ie., bet neļāva Frauenb., Laidsen. gribēju ie., ka nevaru atnākt Golg. (mit ilˆ ), Vipe;

2) "sich einbilden"
(aus einem handschr. Vokabular); "būt sevī le̦pnam" Druw., Korwenhof, N.-Laitzen: amatā ticis, viņš ir ļuoti iebilˆdies Golg.;

3) "eigensinnig sein"
Celm.; "iecirsties" (mit il˜ ) Lemb.: viņš varē̦tu ie. un tuo neizdarīt;

4) sich beleidigen, übel nehmen
(mit il˜ ) Mar.

Avots: EH I, 503, 504

‡ ìebût, ein Verbum, das eine unbestimmt gelassene, näher schwer zu bezeichnende, der durch ein vorhergehendes mit ie- komponiertes Verbum bezeichneten Handlung einigermassen ähnelnde Aktion bezeichnet. Ähnlich wird hinter einem Verbum simplex das unkomponierte bût gebraucht (Belege bei ME. I, 359 s. v. unter 1): žļirkšķ pupuos, kad iesit vai ieir pa desminu Siuxt.

Avots: EH I, 505

ìedzîvinât, tr., beleben, Leben einflössen: kâ savus teļus lai iedzīvinu LP. VII, 876. ar sava gara ideāluo virzienu tas visus iedzīvināja Druva I, 433.

Avots: ME II, 14

ìeģist, ‡

2) sich merken:
tēmē ie. laiku, kad ābeles puo(r)tējamas! Saikava; ‡

3) = ieģistiês 1: kas nu var visu tâ ie.? Fest. tuo viņa steigā piemirsa atstāt. mēs arī tikai nupat ieģidām Daugava 1936, S. 150; ‡

4) = ìeģistiês 2: kamē̦r Ģirts ieģida apgaismuot tuo Daugava 1936, S. 117. Refl: -tiês,

1): ieģiduos, ka maisu nebiju paņēmis Saikava.

Avots: EH I, 516

ìegraûzt,

1): graudus, kas... tārpaini un iegrauzti likās A. Brigadere Skarbos vējos 42. cieši apsieta saite iegrauž miesa vìli Orellen; ‡

2) (fr)essend ein wenig zu sich nehmen:
kāda garuoza ir, tādu iegrauž Janš. Dzimtene 12, 315. lai tie (zirgi) jel ve̦cas kūlas iegrauztu Daugava 1928, S. 54. kad būtu kas kuo ie., varē̦tu iet pie darba Orellen; ‡

3) "beleidigen; tief betrüben"
Diet. Refl. -tiês,

2): valdziņš iegrauzies ādā Orellen.

Avots: EH I, 514

iegribîgs, oft (und plötzlich) nach etwas verlangend (?): (Baibele) nav vairs tik iegribīga un gražīga Janš. Mežv. ļ. II, 463.

Avots: EH I, 514

iẽluôdze, [iêluôdze ² Ruj., Bauske], iẽluôgs Lautb., die Fensternische: mēbeles bij tumšas, ieluodzes dziļas A. IX, 111.

Avots: ME II, 41

im̃pampis, impampa Naud.,

1) durch eine Zaubermittel hervorgerufene Verkettung, Verbindung lebender Wesen und unbelebter Gegenstände in eine unlösliche Einheit. In den lettischen Märchen wird erzählt, wie eine Frau von ihrem Manne beim Ehebruch ertappt wird, und wie dieser durch ein Zaubermittel (Zauberhammer) eine Trennung der Ehebrecher vereitelt, undwie alles, was mit den Ehebrechern in Verbindung kommt, sich mit ihnen unlöslich verbindet
Kand.;

2) eine Verbindung überhaupt,
kuopā saauguši kartupeļi vai ābuoli; [im̂pampis, ² dzijas vai auklas mudžeklis Selg.] So auch von Menschen: kad vairāk saķē̦rušies kuopā, tad saka: viņi saķē̦rušies impampī Etn. IV, 34. Gewöhnlich eine Verbindung nicht zusammengehörender Dinge, etwas Ungewöhnliches: liela, gaŗa impampa, peļu sūds galā (Rätsel: Binsen);

3) impampa, das männliche Glied
Naud.; [

4) im̃pampis, ein Schimpfwort Wilzen. impampis 1 ist wohl aus deutschen Märchen ähnlichen Inhalts übernommen; Prof. P. Schmidt verweist auf die Redensart "Himphampf kleb an!" Boltu u. Polivka Anmerk. zu den Kinder- u. Hausmärchen der Brüder Grimm II, 41].

Avots: ME I, 707

īs: weitere Belege gibt Zēvers IMM.1932, I, 144.

Avots: EH I, 501

istaba: Demin. istabele auch Janš. Līgava I, 301, Pas. VIII, 91;

3): in dieser Bed. in Salis istaba: vai tu istabā biji paskatīt, kâ se̦rs žūst? Salis;

4): auch Iw., Kaltenbr., Orellen, Siuxt.

Avots: EH I, 431

istaba, dial. auch istuba [Dunika], BW. 11417, ustaba [BW. 3833; 3273; 3319], ustaba [BW. 1704], Demin. verächtl. istabele,

1) die Stube, das Zimmer:
viņš nāca nuo nama istabā. dibe̦na istaba, das hintere Zimmer: skuoluotājs iznāca nuo dibe̦na istabas Kaudz. M. saimes od. ļaužu od. lielā istaba, die Gesindestube. rakstāmā istaba, das Zimmer, wo genäht, gestickt wird: vai tu būsi glabājusi (meitas) rakstāmajā istabā? lai tur šuva, lai rakstīja BW. 33361; jetzt in der Bed. von Schreibezimmer;

2) dūmu istaba,

a) die Küche:
jaunākie sievieši bij sataisījuši sev vietu dūmu istabiņā Kaudz. M. viņam bij viena pati dzīvuojamā istaba, aiz tās tad nāca dūmu istaba un uotrā galā pieliekamais kambaris;

b) der Hausflur:
naktī priekš bērēm ienesa līķi namā (dūmu istabā) BW. III, 3, 871;

3) istabiņa die Korndarre, die Hitzriege:
istabiņa - rija, kur labību kaltē Etn. I, 138. [āci piesēja istabiņā pie ārdcilas LP. VI, 170;

4) das Wohnhaus:
paaicina talciniekus un ceļ jaunu istabu LP. V, 368. Aus ar. истъба "Wohnhaus" entlehnt; [das a zwischen t und b beruht am ehesten auf r. o im Deminutiv истобка].

Avots: ME I, 711

izbakstît, tr.,

1) ausstechen:
acis;

2) ausstocnen:
nav ne˙kā, ar kuo zuobus izbakstīt Etn. IV, 123. pļavu vien izbakstījis ar kaltu LP. V, 165. izbakstīja pažuobeles VII, 378;

3) stechend hervorbringen, durchstechen:
lai tārpi lapas neē̦stu cauras, kâ ar adatām izbakstītas Etn. II, 37. izbakstīt pastalai uosas;

4) stechend zerstören:
lapsenes punduri, putnu ligzdas.

Avots: ME I, 715

izdarinât, 2): ausschneiden (?): muļķītis izdarina jiem nuo mugaru pa sluoksnei Pas. VI, 362 (ähnlich VII, 294; XI, 57); ausbrechen (tr.): i. kapuostus, die untauglichen Kohlblätter ausbrechen AP. i. ve̦cās kāpuostu lapas luopiem Warkl.; ‡

6) bessern, korrigieren
Stender Deutsch-lett. Wrtb.: tās vietas, kur kas misējies, i. (unter "corrigieren"). In den Belegen aus Lettg, könnte das -a- hier auch ein altes e, vertreten, vgl. ‡ II izderinât.

Avots: EH I, 441

I îze ² Usmaiten, [Nieder - Bartau], ein Riss, iene Spalte im Eise: brauc prātīgi, ka neizbrauc īzē! Zu aiza (s. dies); vgl. Bezzenberger BB. XXVII, 166, Wiedermann BB. XXVIII, 49, Braugmann IF. XVI, 498. Ein ize ist nicht sicher zu belegen.]

Avots: ME I, 839

izmâcît [li. išmókyti], tr., belehren, unterrichten, beibringen, dressieren: izmācīju tautu dē̦lu pa savam prātiņam BW. 27113. uzaugušu tautas veda, izmācītu darbiņā 10905. brālis izmācīja savu audžu dē̦lu visādās gudrībās LP. V, 375. Sprw.: ej nu izmāci pasauli. vai nu pasauli izmācīsi. nuo vilka neizmācīs luopu suni. Refl. - tiês, erlernen: muļķis bij izmācījies kurpnieka amatā LP. VII, 203. Sprw.: gan Ansītis pasaulē izmācīsies.

Avots: ME I, 769

izpalĩgs, Hilfe, Rat: beidzuot atrada vis˙maz uz laiku izpalīgu Pūrs III, 4. paraudzīt kādu izpalīgu savai ķibelei Vīt. 46.

Avots: ME I, 778

[iztver̂t,

1) herausgreifen:
iztv. vienu vārdu nuo bībeles Jürg.;

2) herausfangen:
iztv. zivis nuo dīķa Warkl., Warkh.]

Avots: ME I, 822

jeb,

1) oder
(explikative Konj.) - ein Wort mit einem anderen erläuterndoder einen Satz durch einen folgenden erklärend: bībele jeb svē̦ti raksti, die Bibel oder die heilige Schrift; jauņuve jeb ve̦de̦kla, die Schnur oder Schwiegertochter. trešajam, kâ likās, nebij ne˙kā kuo teikt, jeb viņš tuo var˙būt negribēja, vai nedrīkstēja Sil.;

2) disjunktiv zur Verknüpfung zweier - besonders länger - Fragen, wo die disjunktive Konjunktion vai schon als Fragepartikel in Anspruch genommen ist: vai tu tas pats, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt? vai ar varu pret gribu viņš paņēma kuģi tev me̦lnuo, jeb vai devi tuo labprāt, kad pieglaudās vārdiem viņš tev? In der zweiten Frage kann die Fragepartikel vai wegfallen:
kādi lasīti Itakas vīri tam līdz? Jeb (= jeb vai) nuogaidīt LP. III, 76. es nezinu, vai spēju atduot, jeb ne VII, 1150. Oft werden - besonders kürzere - disjunktive Sätze asyndetisch aneinandergereiht - ohne jeb: es nezinu vai iet, vai palikt. tev tas jādara, vai gribi, vai negribi. Zuweilen wird jeb statt vai in disjunktiver Funktion auch in Behauptungssätzen gebraucht: burvja salauzīta labība jeb (st. vai) citas apburtas lietas jāieliek rumbā RKr. VI, 76;

3) widrigenfalls, sonst:
Sprw. plēsi, jeb tevi plēsīs. tūliņ uz karstām pē̦dām atdzīvināsi viņus, jeb mans zuobins runās bargumā LP. IV, 140.

4)

a) (in Ober - und N. - Bartau) wenn nur,

b) wenn doch, dass doch,

c) wenn auch:

a) ne vainiņas nebē̦dātu, jeb tārpe̦ni vainuotāji BW. 8720, 5. ne ce̦pures nebē̦dātu, jeb man pate metējiņa pa manam prātiņam Ltd. 899. dievs neliks savu laivu grimt, glābs tuo, jeb [sei ens auch nur]
vārdu sakuot;

b) es vē̦lē̦tu dē̦lu mātei, jeb tai lini neauguši! Ltd. 871. es būtu tautas izbē̦gusi, jeb vizuļi neskanējuši 870;

c) ar tautieti līdza ietu, jeb tas gājis Vāczemē 921. [jeb (= jebšu) pie mums Vāczemē ir grē̦ku daudz Und Ps. 59. Vgl. Le. Gr. § 586 und 589.]

Avots: ME II, 108

juõle [Nigr.], juola, juolei, juoli, dient wie juo zur Steigerung des Adjektivs, Adverbs, Verbs und Substantivs, - noch mehr, umso mehr: silta mūsu istabiņa, bē̦rza malku kurinuot, juola silta, juola jauka (Var.: vēl siltāka, vēl jaukāka), kad māmiņa istabā BW. 3243. juo tie ļaudis paši me̦lli, juole me̦lli (Var.: vēl me̦llāki) kumeliņi BW. 18217 (Frauenb.). esi diža, dē̦lu māte, meitu māte juolei (Var.: juo vēl) diža 23611, 6 (Zirau). taisāt, tautas, augstas klētis, juole augstas (Var.: vēl augstākas) pažuobeles BW. 24221, 5. tā vasaru juoli balta (Var.: juo baltāka) 11439 (Kabillen). tas raudāja juola gauži 17452. šim bij grūti, tam bij grūti, ganiņam juole grūti 29273, 5. lūgtas kūmas, lūgtas kūmas, juola lūgta ve̦ca māte 1437 (Erlaa). traka meita piedzē̦ruse, juole traka (Var.: vēl trakāka) nedzē̦ruse 12412 (Bers.). badu, badu Jānīt[i]s nāca, juole badu (Var.: vēl badāku) Pēterīt[i]s 33031. prieka būtu māmiņai juole prieka līgavai 1876 (Lubn.). [Zu - le, - la, s., Le. Gr. § 590.]

Avots: ME II, 126

kab,

1): jis pasaka..., k, jis atve̦stu... tārpu Pas. IV, 21 (aus Ružina); ‡

2) = laî 2: kuo vien bārenīte teikšuot, tuo k. viņš izpildītu Pas. V, 403 (aus Rosittenl. Weitere Belege gibt J. Zēvers IMM. 1933 II, 183.

Avots: EH I, 572

kabelis: izdevies saķert durvju kabeli (kann hier und im folgenden Zitat auch zu einem nom. kabele gehören!) ruokā Janš. Bandava I, 16. iespiezdams ruokā turē̦tuo kabeli ("?") atpakaļ knaģī Mežv. ļ. II, 42.

Avots: EH I, 572

kabila (unter kabele 1): līka mana vīra māte kâ līkā kabilina ("?") BW. 23316, 11 var.

Avots: EH I, 572

kacerêt, - ẽju, gew. kacêt Dond., Durben, [Wandsen, Dunika; Tahm. n. U.], - u od. - ẽju, ẽ˙ju (li. kakė´ti "reichen" ), tr., intr.,

1) nach etw. greifen, zu erreichen suchen, erreichen:
tik upē nenuoslīku, pēc riekstiņa kacē̦dama BW. 10841. kaci, kaci (Var.: kacē), tautu meita, pašā pūra dibe̦nā 25195, 3. kacerêt kacerēja tautu meita pūriņā. trepes kac tik līdz pažuobelei Nigr. jau var ar bungvāli dibinu kacēt LP. VI, 518. ze̦mu, ze̦mu saule te̦k, tik ar ruoku nekacēju BW. 10667;

[2) reichen:
devīgas meitas: caur sienu kacēja (Var.: padeva) panākšņu puišiem BW. 34528 (aus Gold.).] Refl. - tiês, nach etw. greifen, etw. zu erreichen suchen: [kamdēļ tâ kacējies? vari uz kuo uzkāpt Dond.] pēc villānes kacē̦damās Janš. jaunība dažreiz augstāki kacas, ne˙kâ viņu izglītība atļauj Rol. kacêtiês, zergen, necken, reizen Wenden.

Avots: ME II, 130

I kacinât,

1) tr., ausforschen, ausfragen
L., Mar., Smilt., Tirs., [Erlaa]: skuolas meitenei biedrenes kacina laukā nuoslē̦pumu Saul.;

2) tändeln
Karls. Refl. tiês, necken, reizen, zergen: kuo tu te kacinies? MWM. VIII, 19. [Zu kacêt. Eigentlich wohl die Iterativform zu li. kàkti: die Bed. "ausforschen" beruht wohl auf einer Bed. "wiederholt zu erreichen > erlangen suchen" (die im oben angeführten Belegsatz noch deutlich durchschimmert) und kann auch durch die Bed. von kancināt beeinflusst sein.]

Avots: ME II, 130

kaibt, intr., aushalten: [viņš ilgi vairs nekàibs od. nekàips (Wolm. n. A. Ābele, die nur diese Futurform kennt; vgl. kaipt.) pārve̦lkamie man vairs ilgi nekaibs A. XIV, 2, 195. [Vgl. die gleichbed. kaip und ciept "aushalten".]

Avots: ME II, 132

I kalêtiês: pēc vairāk gadu kalēšanās un garēšanās beidzuot viņa ir kuopā ar savējiem Janš. Mežv. ļ. II, 511. viņas pēc mājām ... vairs nekalēšuoties 461. Baibele. ... vairs tâ nekalējas māju 463. man kalas gaļas, ich habe starkes Verlangen nach Fleisch Wolmarshof.

Avots: EH I, 577

kamana,

1) der Schlitten
(der Sing. ungew.): sēd Laimiņa ceļmalā, ne manā kamanā BW. 9207;

2) eine krumme Frau:
ak tu ve̦cā kamana! Serb., Bers. n. A. XVI, 284;

3) der Pl. kamanas, dial. auch kamanes N. - Bartau n. BW. 11417; 29795, 1, der Schlitten:
Sprw. kā kamanās sēdi, tā dziesmu dziedi. vienās kamanās braukt. kamanas paklāt, dem Schlitten neue Sohlen unterlegen L., U., die Schlittensohlen mit neuen, hölzernen Schlittenslhlen belegen, damit sie dicker wären Annenh., Mar., Druw. [Zu le. kamanas, li. kamíenas od. kamė´nas "das Stammende eines Baumes an der Wurzel" und vielleicht auch (s. Būga KSn. I, 270) kãmanos "lederner Zaum", r. кòмель "dickes Ende eines Balkens" u. a., s. Thomsen Beröringer 176, Berneker Wrtb. I, 663, Būga KSn. I, 19, Bielenstein Holzb. 553.]

Avots: ME II, 148

I kankale Smilt., Lub., Fest., = ķibele, ärgernis, Unglück.

Avots: ME II, 155

kãršuôt, tr.,

1) mit Stangen
(kārtīm) belegen: klēti, riju;

[2) mit der Messstange messen
U.].

Avots: ME II, 199

[karstît (Druckfehler?) U., = ķarstît (sonst nur ķarstît belegt). Refl. kar̂stîtiês Wolmarshof, Trik., Bers., wiederholt nach etwas greifen. - Zu kãrstît II, aizkar̂t, ķer̂t.]

Avots: ME II, 164

kartica, katica, ein Korb zum Fischfang Konv. ¹ ; die Fischwehr Riga n. U. kartica (katica) - zivju lamatas, lietuotas sevišķi e̦ze̦ruos, sastāv nuo apmē̦ram 9 pē̦du gaŗiem skaliem, kas savienuoti ar egļu saknēm vai tievām kadiķu vicēm Konv. ² [Wenn die Form mit kart - alterbt ist, wohl zu der unter kar̂kles belegten Wurzelform kert -; vgl. Būga Aist. Stud. 141 und katica.]

Avots: ME II, 165

kàukt (li. kaũkti), -cu, intr.,

1) heulen:
suns, vilks kauc. ja suņi kaucuot, tad miršuot kāds tanīs mājās LP. V, 54. kad suns vakarā, uz mēnesi skatīdamies, kauc, tad sagaidāms nelabs laiks Etn. II, 72. Mit dem Gen., jetzt mit pēc: vilki kuca jē̦ra gaļas, ve̦ci puiši jaunu meitu BW. 889;

2) heulen, flennen, schreien:
Sprw. kuo nu kauc? vai neizkauksies diezgan, kad ādu plēsīs. In Vergleichen: viņš kauc kâ suns, vilks, jūŗa;

3) heulen (von unbelebten Gegenständen), brausen, sausen, ein durchdringendes Geräusch von sich geben, knarren:
jūŗa kauca smalku tīklu BW. 17456. vai vē̦tra, viļņi kauc, uz augšu zvejnieks brauc Mahlberg. rati kauc, kad tie nav smē̦rē̦ti, ragus kauc, kad brauc pa sniegu stiprā salas laikā. dzirnus ŗūca, milna kauca BW. 13646, 4. Verwünschungsformel: ak kad tevi kaucuošais Kaw. Subst. kàukums das Geheul: vilku kaukums. [Zu li. sukukti "aufheulen", p. kukać "schreien", ки́кать "schreien"(von Vögeln)", ai. kōka-ḥ "Wolf; Gans" u. a.; s. Fick Wrtb. I ⁴ , 21 u. 375, Berneker Wrtb. I, 639 u. 676, Boisacq Dict. 422.]

Avots: ME II, 173, 174

ķe̦kši, die Hechel: agrāki linu šaujai puogaļas nuocirta uz izkapts un tad tik vēl klāt palikušās uz susekļa. Duobeles apgabalā šuo susekli sauc par ķēkšiem Etn. III, 89.

Avots: ME II, 373

‡ ķẽrneklis Stenden,

1) eine knitfliche, lästige Arbeit:
tāds ķ.: jālāpa saplīsis tīkls!

2) = ķe̦za 2, bele">ķibele: uznāks vēl policija: tad būs ķ.

Avots: EH I, 700

ķezêt, -u, ẽju, intr.,

1) kleiben:
šuodien māls tâ atglitējis, ka kājas sklid un ķez vien Janš.;

[2) auch ķezêtiês U., hudeln, langsam arbeiten;

3) ķezêties, sich besudeln
U.;

4) ķezêties, sich mit Treibeis belegen
U.;

5) sich ballen:
sniegs ķezējas U.];

6) ķezêtiês, streiten, sich zanken
Spr.

Avots: ME II, 372

ķibelêt, -ẽju, Händel machen; Hindernisse in den Weg stellen, Unannehmlichkeiten bereiten, belästigen: mātes dēļ mani neķibēlē vairāk LP. IV, 81. pabēris ērzelim auzas, lai neķibe̦lē̦tu viņu IV, 203. visādi mēdza panāksniekus ķibelēt BW. III, 1, 37. Refl. -tiês, sich zanken, in Unfrieden leben. Subst. ķibelêšana, das ķibelēšanas iekšā BW. III, 1, 40; ķibe̦lê̦tãjs, einer, der Schwierigkeiten macht: precinieks mācēja ķibe̦lētājiem labi pretī strīdēties BW. III, 1, 57. [ķibelêt wohl von ķibele abgeleitet, während ķibelêties wohl aus mnd. kibbelen "in Wortwechsel sein" entlehnt ist, vgl. Thomsen Beröringer 261.]

Avots: ME II, 378

ķibelniẽks, ‡

2) jem., der sich oder andern
ķibeles bereitet (dazu fem. kibelnîca) Oknist; ‡

3) "ein Gerät, das bei der Arbeit bricht und dadurch eine
kibele bereitet" Oknist.

Avots: EH I, 701

ķim̃pele [Ruj.], U., Lub., = bele">ķibele. [Zu ķim̃pa.]

Avots: ME II, 381

ķiņķis [vgl. ķiņķele], = bele">ķibele; [nach U. gleichbed. mit ķinis.]

Avots: ME II, 382