Paplašinātā meklēšana

abigals [in Nigranden], jemand, der es mit beiden Teilen hält [vgl. li. abigaliaĩ "von beiden Enden"]; abgalîgs, dass. als Adjektiv.

Avots: ME I, 5

ačgari [= li. atžagaraĩ] = ačgārni MVM. VII, 475.

Avots: ME I, 10

‡ agal Dond., = atkal.

Avots: EH I, 3

[āgaris Werssen, ein Unersättlicher.]

Avots: ME I, 237

‡ àitgans, f. aitgane Janš. Dzimtene V, 279; Bandavā I, 28, der Schafhirt, die -in: muižas aitganam BW. 12915, 6. māsiņai aitganei 29358.

Avots: EH I, 5

‡ aizaizcitugada Pilda n. FBR. XIII, 54, adv., im Jahr nach dem nachnächsten Jahr.

Avots: EH I, 6

‡ àizbē̦galêt, (wiederholt) davonlaufen, entfliehen: kāzinieki palika nemierīgi un aizbē̦galēja katrs uz savu sē̦tu Pas. IV, 235 (aus Atašiene). visi aizbē̦galē, kur katrs Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 9

‡ àizcitgad(u) BW. 17769, 4, Prl. n. FBR. VI, 113, aizcitugada Pilda n. FBR. XIII, 54, Adv., im nachnächsten Jahr.

Avots: EH I, 14

‡ àizcitgad(u) BW. 17769, 4, Prl. n. FBR. VI, 113, aizcitugada Pilda n. FBR. XIII, 54, Adv., im nachnächsten Jahr.

Avots: EH I, 14

‡ aizdaga Bers., trocknes Holz zum Anzünden, Anheizen.

Avots: EH I, 17

àizdauga(va) - àizdàugava ² auch Kaltenbrunn: bija atgājis nuo aizdaugavas.

Avots: EH I, 17

àizdauga(va) L., das jenseitige Ufer der Düna.

Avots: ME I, 22

àizdauga(va) - àizdàugava ² auch Kaltenbrunn: bija atgājis nuo aizdaugavas.

Avots: EH I, 17

àizdauga(va) L., das jenseitige Ufer der Düna.

Avots: ME I, 22

aizgabalā, in einiger Entfernung Spr. ‡

Avots: EH I, 23

àizgads gadā, jahrein jahraus Spr. kaimiņam aizgads gadā neaug labi rudzi JK.

Avots: ME I, 25

aizgaidiem, aizgaidēm, in Erwartung, erwartend (Spr.).

Avots: ME I, 25

àizgailêtiês, erglimmen, anfangen zu funkeln: uogles pe̦lnuos aizgailējās Sessw. acis aizgailējās Bauske.

Avots: EH I, 23

àizgàiņât, vertreiben: kaut tava mīlestība spē̦tu aizgaiņāt aukstuo ē̦nu Pur.

Avots: ME I, 25

‡ àizgainît, vertreiben: a. mušas.

Avots: EH I, 23

‡ àizgàist, verschwinden, verloren gehen: kur tās šķēres aizgaisušas? Bauske.

Avots: EH I, 23

àizgàite,

1) : uz labu nu gan viņa visu rītu nedzied, nu jau būs uz kādu aizgaitu Erlaa. bē̦rni kad rāpus iet, tad ar saka: nu gan ir uz kādu aizgaitu - vai vaidēs, vai slimuos ebenda.

Avots: EH I, 23

àizgàite, àizgàita (aus àiz + gàita),

1) Hindernis, Verhindertsein, Mangel an Musse; Unglück, Unfall:
viņa dzīve bij nīkulīga un pilna dažādām likstām un aizgaitām Līb. P. 42; [ja suns uz celiņiem ķēzijas, tad tas ir uz kādu aizgaitu: vai nu būs kādam nuo mājas jāaiziet, jeb būs kāds cits sliktums Erlaa];

2) Krankheit:
kā nu nemirs, viņam tā aizgaita jau agrāki bij Kok.;

3) Ausrede, Vorwand, Grund:
viņš nepaguva ne kaut kā vēl teikt aizgaitei A. XII, 110; grābstījās pēc aizgaitēm A. XII, 813; neatrada nekādas aizgaites, nedz ievē̦ruojama ieme̦sla A. XII, 883; mākslas darbu aizgaitā (unter dem Vorwande, vorschützend) sapulcējās A. XII, 27; varēji jau atnākt, - nebij nekādas aizgaitas (Grund) Grosdohn;

4) ein Gang
(gaita) anstatt eines Andern.

Avots: ME I, 25

àizgàitne,

1) Gang, Abstecher:
kad tev būtu kāda aizgaitne uz tuo pusi A. XXI, 66;

2) ein altes Gebrechen.
Lösern.

Avots: ME I, 25

àizgalˆde, s. àizgalˆds.

Avots: EH I, 23

àizgalˆdît, einen Bretterverschlag machen (Spr.).

Avots: ME I, 25

‡ àizgalˆdnīca, ein Schwein, das im Bretterverschlag (àizgalˆds) gemästet wird Ramkau.

Avots: EH I, 23

àizgalˆdniẽks, ein im aizgalds zu mästendes Kleinvieh im Gegensatz zu ārtecis Bers., Laud., Mar.: kas lai šuo bar,uojuot kā aizgaldnieku A. XXI, 46.

Avots: ME I, 25

àizgalˆds,

1) aizgalˆds ² Orellen, Siuxt, aizgalds Stom., àizgalˆda AP., Ramkau, Wolm., àizgalˆda ² Fest., Linden, Mahlup, Saikava, Sonnaxt, Warkl., aizgalda ² Siuxt, âzgalˆda ² Frauenb.: kumeliņi lauzīs staļļa aizgaldiņas BW. 33064. baltā cūkas aizgaldā 33362;

2) àizgalˆde AP., Zvirgzdine, aizgalde Pilda n. FBR. XIII, 47, aizgaldis Pilda n. FBR. XIII, 47: bērēs trijās aizgaldēs (an 3 Tischen)
barā cilvē̦kus Zvirgzdine;

3) auch Illuxt n. Bielenstein Holzb. 547.

Avots: EH I, 23

àizgalˆds, auch àizgalˆda, àizgalˆde, Demin. -iņš, iņa (li. ùžgalda),

1) der Raum hinter dem Bretterverschlag für Mastschweine, Kälber, Schafe, Geflügel; auch ein Bretterverschlag überhaupt:
aizgaldu taisīt. aizgaldā jāliek cūka. dažus putnus iesluoga mazās aizgaldās Konv. ¹ 3346. caurums, pa kur,u rudeņuos laida kartupeļus aizgaldā Vīt. 4;

2) der nächste Raum hinter dem Tische:
viņas izgāja iz aizgaldes Kaudz. M. nelaida nevienu nuo aizgalda ārā BW. III, 1, 31. Gewöhnlich im Lokativ: vainaks - krīt tautiešu aizgaldē Ltd. 2263. kas tā tāda kazas galva sēd bāliņa aizgaldē BW. 21241,1;

3) aizgalde, die Seitenbretter am Wagen
BD. 167.

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ 3346 = Konv. ² 3346

Avots: ME I, 26

àizgalêtiês, ‡

2) "zu lange hungern"
Ligat, Salisb.: suns aizgalējies (ist sehr hungrig) Fest., Prl., Sessw., Trik.

Avots: EH I, 23

àizgalêtiês, mit etwas fertig werden, aushalten: bē̦rni sāka tā truokšņuot, ka vecenīte vairs nevarēja ne aizgaldēties AP., Ronneb.

Avots: ME I, 26

‡ àizgaluôt,

1) die Enden befestigen (?):
a. lakatu"lakata bārkstis sapīt, lai lakats neirst" Bauske;

2) fortschaffen:
suni aizgaluojis Trik.

Avots: EH I, 23

‡ àizgalˆvuôt,

1) kavieren:
cits par citu aizgalvuo Stenden u. a.;

2) kavierend verlieren:
viņš savu māju aizgalvuojis pruom.

Avots: EH I, 23

àizgañdis, verhungert: ē̦d aizgandis, it kā trīs dienas nebūtu ēdienu redzējis Naud., Siuxt. [Als Lehnwort aus dem Litauischen oder Kurischen zu aksl. žędati "dürsten"? Zur Bedeutung von aiz- vgl. aizcieties unter àizcìest].

Avots: ME I, 26

‡ àizgaņģerêt, taumelnd, mit unsicheren Schritten fort-, hingehen Golg.

Avots: EH I, 23

àizgaņģis,

3) ein kleiner, abgeteilter Raum:
istabā tāds aizgaņģītis bij, kur vārīja Sonnaxt.

Avots: EH I, 23

àizgaņģis,

1) der Abtritt, geheimer Ort.
Aps.;

2) ein länglicher Raum hinter einem gegenstande, z. B. eine längliche Wiese hinter einem Walde:
gar,e̦ns pļavas gabals aiz meža stūr,a vai ar zemes strēmeli atdalīts gar,e̦ns ūdenskrājums Lauva. gadījās kāduos aizgaņģuos arī pa līdakai noķert Jaunsudr.;

3) der Raum zwischen zwei Gebäuden
JK.;

4) die Einöde, Wüste.

Avots: ME I, 26

àizgani, auch pagani, das Hüten des Viehes an Stelle eines Anderen (am frühen Morgen): es biju aizganuos, kamē̦r mazā ganu meita vēl gulēja Etn. IV, 162.

Avots: ME I, 26

àizganît,

1) wegjagen:
aizganījām nelūgtus viesus visus: čigānus, dunduŗus AP., Drostenh.;

2) intr., das Vieh am frühen Morgen hüten, bis es seinen Hunger stillt:
nuo rīta vajag luopus aizganīt, tad tie paliek mierīgi Etn. III, 145.

Avots: ME I, 26

àizgansts, Vorwand, Grund: tūdaļ dibināts aizgansts, kādēļ prusaki nav zuduši iz mājas Etn. II, 124.

Avots: ME I, 26

‡ àizgarêtiês, längere Zeit etwas entbehren: es tâ biju aizgarējusies rupjas maizes Nikrazen.

Avots: EH I, 23

àizgaruôt, intr., inch., anfangen zu dampfen: aizkūpēja, aizgaruoja saldās misas zarakannas Skalbe.

Avots: ME I, 26

‡ àizgaudêtiês, aufheulen: suns aizgaudējās Schwanb.

Avots: EH I, 23

‡ àizgauduôt,

1) heulend, jammernd sich entfernen:
suns aizgauduoja pa tīrumu pruojām;

2) aufheulen:
vilks aizgaudavis kādu reizi Ass. - Kalt.;

3) heulend, bevor die Person, die dieses Geheul hört, am Morgen etwas gegessen hat, diese Person in ein Unglück stossen:
suns viņu aizgauduojis. Refl. -tiês, aufheulen: suns vēl reiz aizgauduojās.

Avots: EH I, 23

‡ àizgaũsinât,

1) = àizdarît 3: a. putru Ruhental;

2) aufsparen, ersparen:
a. ar jauniem kartupeļiem maizi.

Avots: EH I, 23

àizgausties,

1) anfangen zu klagen, zu jammern:
viņš drusku aizgaudās par savu sūruo likteni;

2) jammernd, klagend sich entfernen;
vecenīte aizgaudās Trik.

Avots: EH I, 23

‡ àizgautiês, zu viel für sich nehmen: neaizgaunies nu! A. - Ottenhof, Trik.

Avots: EH I, 23

àizgavẽnis: àizgavênis ² Kaltenbrunn, (mit ê ² ) Dunika, àizgaviņi ² Mahlup, der Tag vor Aschermittwoch aizgavēnis Lub., Lös., Meselau "laiks kādas nedēļas priekš gavēņa"; aizgavêņi ² Pilda n. FBR. XIII, 57 заговѣнье" ": aizgaviņi staigā kuopā ar lieldienām. pēc aizgaviņiem par septiņām nedēļām ir lieldienas. aizgaviņi ir vienumē̦r uoterdien, tūlīt nākamā piektdienā sākas gavins Mahlup. aizgaveni (sc.: gāju) šļūkāties BW. 32271.

Avots: EH I, 23

àizgavẽnis (li. ùžgavėnios), der Sonntag nach Fastnacht Neik.; auch: die Woche nach Ostern; die Zeit nach der Fastenzeit Aahof; àizgavẽņi, Fastnachtabend (Oppekn. n. U.), aizgavēņu vakars Apsk. I, 192, Fastnachtabend.

Avots: ME I, 26

‡ àizgavêtiês, anfangen zu fasten: tamā dienā jie aizgavējās Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 23

‡ àizgavilêt, mit Jubeln sich entfernen: līguotāji tâ ir aizgavilēja Oknist. Refl. -tiês: auch Spr.

Avots: EH I, 23

àizgavilêtiês, anfangen zu jubeln: viņam aizgavilējās krūtīs kāda balss Niedra.

Avots: ME I, 26

àizmā`ršîga PS. (àizmā`rkšîgs Serb., Bers.), vergesslich: mugurā drēbi nevar šūt, tad paliek aizmāršīgs JK. II, 89, RKr. XVI, 23.

Avots: ME I, 39

‡ àizpagājušgad Linden, im vorvergangenen (vorvorigen) Jahre.

Avots: EH I, 41

àizpẽ̦rngad, im vorvorigen Jahre; àizpẽ̦rnvasaru, àizpẽ̦rnziemu, im vorvorigen Sommer, Winter.

Avots: ME I, 43

‡ àizšmauga Wessen, = àizžmauga.

Avots: EH I, 56

‡ aîzvaga ² Sassm., = vādze 1: tâ jāaŗ, ka aizvagas nepaliek. In Wessen sei àizvaga ² eine hinter andern Furchen befindliche, in einer andern Richtung gezogene Furche (?).

Avots: EH I, 61

àizžmauga: auch in Prl. (mit aû ).

Avots: EH I, 65

àizžmauga in Saussen und Drostenhof oder aizzmauga in Bersohn, Verschnürung, engere Stelle].

Avots: ME I, 61

ajē̦ga Vīt. 76 oder ajē̦gs R. A. = nejē̦ga resp. nejē̦gs, ein einfältiger Mensch [vielleicht eine Umbildung von estn. hajo "alberner Mensch" nach le. nejē̦ga].

Avots: ME I, 62

àlga: lai būs alga, kam būs alga, alga linu nesējam BW. 28355. man pietrūka gada algas 29419. tava alga nezudīs 6361, 1. smēja, ka vai algu gribēja dabūt Salis. alga un nāve, der Tod Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, S. 112. gājis, sadancajies, un ar tuo pašu algs (der Tod) klāt Salis.

Avots: EH I, 67

àlga (li. algà, apr. gen. s. ālgas), Lohn: algu nuospriest, bestimmen, algu duot Ltd. 789, belohnen, izmaksāt, auszahlen, aizturēt, vorenthalten. viena alga, alga viena (dial. viens algs), gleichviel: tas man viena alga, vai ziema, vai vasara [li. tas viena alga Lit. Mitt. I, 68]. Viele Sprw.: kāda alga, tāds darbs. muļķim muļķa alga. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. ļaunam labu atmaksā; gan viņš dabūs savu algu. sunim suņa alga. zaglis dabuon savu algu: savā kaklā cietu valgu. [Hierher vielleicht auch gr. ἀλφή "Gewinn" und ai. arghà-ḥ "Wert, Preis", àrhati "ist wert", s. Froehde BB. III, 12 ff., Meringer IF. XVIII, 228, Boisacq Dict. 47 mit Literaturangaben, sowie Būga Šv. d. 1922, 1/2, 86 f., wo aus dem Litauischen auch ein synonymes elga angeführt ist].

Avots: ME I, 67

aluogains, quellreich: aluogaini tīrumi Erlaa.

Avots: ME I, 69

‡ ā`mgals ² Saikava, = āmrija.

Avots: EH I, 193

añgarêtiês: a. ar kuoku Līn.

Avots: EH I, 70

añgarêtiês, -ẽjuôs, mit etw. rühren, stochern: kuo tu angarējies? Wainoden?

Avots: ME I, 71

‡ apagaļ Salis, = apagaļš.

Avots: EH I, 70

apagaļš, Adv. zurück: nācis apagaļš uz namu Wolm. n. Endz. Pr. I, 120; apagaļus BW. 31991, 1: es kaŗā aiziedams apagaļus skatījuos.

Avots: ME I, 72

apakšgals: ņemt apakšgalu augšā "abprügeln" Salisb.

Avots: EH I, 70

apakšgals, das untere Ende, Unterteil.

Avots: ME I, 73

‡ apakšgaruôza Dunika, Kal., O.Bartau u. a., die untere Brotkruste.

Avots: EH I, 70

‡ apauga (li. apauga "Fleisch"),

1) = ataûdze 1 Warkl.; ein junger Wald auf ehemaligem Ackerland; ein Wäldchen zwischen Äckern N.-Peb.; "eine mit Bäumen oder Gesträuch bewachsene Stelle" Bers.;

2) eine verletzte und nachher verwachsene Stelle an einem Baum
Warkl.

Avots: EH I, 72

‡ apbeigas, die Beendigung Mesoten, Oknist: uz (kāda darba) apbeigām atnāca palīgi.

Avots: EH I, 73

‡ apcìngas ² Zvirgzdine, eine Kneipzange.

Avots: EH I, 75

apde̦ga, apdegšņa, halbabgebrannte und halbgereinigte Rodung Naud.

Avots: ME I, 81

I apde̦ga: "ein längst apgerodeter Wald, der aber nicht aufgepflügt. sondern mit Gras bewachsen ist" Renzen.

Avots: EH I, 77

‡ II apde̦ga "der Bodenraum (bẽniņi), paspãrne 2"Puhren.

Avots: EH I, 77

apdiega, das Trakeln, Getrakelte Oppek., Erlaa, Allend., Kok. n. U.

Avots: ME I, 81

‡ apgabalaîni, Adv., stellenweise, strichweise: ir lijis . . . tik tâ apgabalaini Janš. Dzimtene III ² , 304.

Avots: EH I, 80

apgabalis,

1) Subst. (s. apgabals): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76: (sienu) apgabaļiem sakaš oder dzanā apgabaļuos Kaltenbr.; ‡

2) Adv., stellenweise:
apgabalis sāka gaiss jau nuoskaidruoties Janš. Atpūta No 373, S. 5. viņas gultne ir apgabalis šaura Janš. Nīca 8 (ähnlich Mežv. ļ. II, 341).

Avots: EH I, 80

apgabals, auch apgabalis,

1) die Gegend, der Umkreis:
senāk šis apgabals e̦suot bijis ļuoti jauks LP. VII, 337;

2) = apgabana: siens aizvien stāvēja apgabaļuos Jauns. met grābekli apgabalī Nerft, Mar., apgabalā Buschh.;

3) der Bezirk:
apgabaltiesa, das Bezirksgericht. Adv. apgabalis (Instr.), apgabaliem, apgabaluos pārduot, pirkt, im Grossen, im Ganzen verkaufen, kaufen, ohne die einzelnen Gegenstände genau zu zählen und deren Wert einzeln abzutaxieren. apgabaļus, in grossem Umfang, in hohem Masse: ik zirgs kluncienu vilcis, ik ūdens apgabaļus placis LP. V, 407. viņam nuo tās dienas dzīvē apgabaļus vedies LP. V, 120. tam jau apgabaļus vien se̦kas LP. V, 341. zirgi apgabaļus sākuši baŗuoties LP. VI, 133.

Avots: ME I, 85

‡ apgabaļš Sessw., apgabaļus Bauske, Adv., en gros, als Stückarbeit: sākās darbu izduošana arī apgabaļš Kaudz. Vecpiebalga 60.

Avots: EH I, 80

apgabana, apgabane, zum Trocknen ausgebreitetes Heu, ein zum Trocknen bei der Scheune oder sonst wo auf der Wiesse ausgebreiteter Heuhaufe (gabana) Ober-Kurl., Ost-Livl. Etn. III, 129.

Avots: ME I, 85

‡ apgabenis Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 64, 76, = apgabana, "žāvēšanai izjauktās siena gabanas iejemamā vieta".

Avots: EH I, 80

‡ apgabine Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, = ‡ apgabenis.

Avots: EH I, 80

‡ apgaidît Oknist, Wessen, = pagaidît: apgaidi, cikam atbrauks māte! Nautrēni. kad nāktuos . . . apgaidīt Juris Brasa 202.

Avots: EH I, 80

‡ apgailêtiês, sich mit weisser Asche bedecken Erlaa (mit àI ), Trik.: apgailējušās uogles.

Avots: EH I, 80

‡ apgailinât, sich mit weisser Asche bedecken lassen: a. uogles Trik.

Avots: EH I, 80

‡ apgaîņât ² Dunika "= apdzìt": a. stīvu zirgu.

Avots: EH I, 80

‡ apgainît "umrühren": a. putru, lai nekūsā pāri Bauske.

Avots: EH I, 80

apgaismĩba, die Aufklärung: apgaismības laikme̦ts, die Zeit der Aufklärung. apgaismība bij laidusi savas saknes jau plaši Kaudz. M. viņš sniedzis tautai daudz apgaismības A. XII, 157.

Avots: ME I, 86

apgàismuôt,

1) erleuchten, beleuchten:
ielas, pilsē̦tu, baznīcu, istabu. veļi dzied apgaismuotā baznīcā LP. VII, 24;

2) übertr., erleuchten, aufklären:
apgaismuo tavu kalpu ar tavu vaigu Psalm 31, 17. mīlestība apgaismuo pasaules dzīvi Aps. III, 44; apgaismuots prāts Etn. III, 116. Refl. -tiês, sich aufklären, erscheinen: pašnāvību jautājums Francijā mums apgaismuojas nuo citas puses Vēr. I, 1384. Subst. apgàismuojums, die Beleuchtung: gŗūtības atspuoguļuojas dažādā apgaismuojumā Vēr. II, 885. apgaismuošana,

1) die Beleuchtung:
ielu apg.,

2) die Erleuchtung:
prāta apg., die Aufklärung; tautas apg., die Volksaufklärung; tautas apgaismuošanas ministrija, das Ministerium der Volksaufklärung; apgaismuošanas oder apgaismuotais laikme̦ts, die Zeit der Aufklärung.

Avots: ME I, 86

‡ apgaist,

1) es e̦smu apgaisis, ich habe etwas verloren
Oknist;

2) "paģībt" (mit aĩ ) PlKur. (li. apgaišti dass.).

Avots: EH I, 80

‡ apgaita, apgaite, der Aufsichtsbezirk eines Buschwächters: pie meža, kur sākas mežsarga apgaitas Socialdemokrats v. 21. März 1926. Dzē̦rvē̦nu mežsarga apgaitē atruodas kāds kalniņš Janš. Nīca 19. Neologismus?

Avots: EH I, 80

‡ apgaituôt, (zwangsweise) umhergehend besichtigen: a. savu apgabalu Bers.

Avots: EH I, 80

‡ apgalˆdêt Golg., eine harte Kruste bekommen: zeme apgaldējusi.

Avots: EH I, 80

apgalêt (li. apgalė´ti), tr., überwinden, bewältigen: kur nu liks tuos neapgalējamuos krājumus?

Avots: ME I, 86

I apgalêt: auch Bauske, C., Dunika, Golg., Kegeln, Lems., Sessw. u. a.: truoksnis nebija . . . tik neapgalējams, ka dziedāšanu . . . nevarē̦tu . . . dzirdēt Janš. Mežv. ļ. II, 276. vai līdz svē̦tvakaram paspēšu visus tuos darbus apgalêt? Dunika; ‡

2) = aptvert AP.: cik cilvē̦ku karā krita, kas tuo vairs var apgalēt (etwa: fassen, berechnen, sich vorstellen)? N.-Peb. plašuos, tīri neapgalējamuos īpašumus Janš. Līgava I, 109 (ähnlich 64). ‡ Refl. -tiês, bewältigen, mit etw. fertig werden: nevarēja ar saviem darbiem apgalēties Rutzau. nevaru apgalēties ar ties bē̦rnis Dunika. izaudzis tik daudz rāciņu, ka nevar ne apgalēties (dass man nicht weiss, wo man damit hin soll) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 81

‡ II apgalêt, sich mit Glatteis bedecken: apgalējis ceļš AP. apgalējis spainis pie akas ebenda.

Avots: EH I, 81

‡ I apgals N.-Peb., = gals, Ende: tur jau vairs apgala nav.

Avots: EH I, 81

‡ II apgals Warkl. "Regen im Winter".

Avots: EH I, 81

apgalˆve,

1) eine Kopfbedeckung
U., [in Trikaten dafür apgalvis];

2) = apgalˆvene, die Halfter.

Avots: ME I, 86

apgalˆvene,

1) auch Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616;

2) auch Seyershof.

Avots: EH I, 81

apgalˆvene, apgalˆvenis PS.,

1) das die vorn nach oben gekrümmten Schlittensohlen
(galˆvas) zusammenhaltende Gebinde A. XI, 171. apgalvenis ir ragavu galvu balziens Selb., savienuotājs (Selburg); in Laud. apgalvnieks;

2) übertragen auf den ganzen vorderen Teil des Schlittens, die vordere Krümmung der Schlittensohlen;
apgalvenis ir ragavu priekšējā puse PS. [In Dondangen dafür apgâļi, nach gâla "galva"];

3) mehrfach um den Kopf gewundenes Tuch;

4) eine Halfter ohne Leitseil
A. X, 2, 255.

Avots: ME I, 86

apgalˆvenis (unter apgalˆvene),

1) auch Mar.,

2) auch KatrE., Salis.

Avots: EH I, 81

‡ apgalvienis Warkl., apgalviens Stom., = apgalˆvene 2.

Avots: EH I, 81

‡ apgalˆvines Warkl. n. FBR. XI, 120, = apgalˆvene 2.

Avots: EH I, 81

‡ apgalˆvinis,

1) =apgalvene 1 Stom.;

2) = apgalˆvene 2 Mahlup.

Avots: EH I, 81

apgalˆvji (li. apgalvỹs), das Kopfstück der Zäummung RKr. III, 127.

Avots: ME I, 86

apgalˆvuôt, behaupten, beteuern, versichern: saimniece svē̦ti apgalvuojuse, ka nedz meitenes, nedz jaunavas neredzējuse LP. I, 177. apgalvuojums, die Behauptung. [apgalvuoties L., sich verbürgen].

Avots: ME I, 86

‡ apgaņ̃ģis AP., die Gegend, der Umkreis: mūsu apgaņģī nav kaļķakmeņa.

Avots: EH I, 81

‡ apganît (li. apganýti),

1) ein wenig hüten, weiden, ans Weiden gewöhnen:
luopus pavasarī vis˙pirms apgana;

2) tīrummalas apganītas, das Gras an den Feldrainen ist (vom weidenden Vieh) ringsum abgefressen.
atāls jau brangi apganīts.

Avots: EH I, 81

‡ apgar̂dinât muti, einen guten Geschmack im Munde erzielen: ieduod man ar a. muti! Nitau. Trik. Refl. -tiês, die Lippen beleckend eine angenehme Geschmacksempfindung zur Schau tragen: iedzert šņabi un apgardināties Dunika.

Avots: EH I, 81

‡ I apgarêt

1) =apgarîtiês Mar.;

2) aushalten
Schwanb.: nevar vairs apgarēt, kâ viņš kliedz Schwanb. Refl. -tiês,

1) erkalten, kühl werden:
ēdiens jau apgarējies, nāciet ē̦stu! Mezküll;

2) sich entschtiessen:
viņš nevarēja apgarēties nuopirkt sev jaunus zābakus Selsau. viņa bija tik skuopa, ka neapgarējas ēst Golg. galds bija tik netīrs, ka nevarēja ne apgarēties ēst (vor starkem Ekel) ebenda;

3) = ‡ apgarêt 2: nevar apgarēties, cik riebīgi viņš izskatījās Golg., Mahlup;

4) gönnen:
viņš nevar uotram ne˙kā apgarēties Adl., Alswig, A.-Laitzen. eku tē̦vs! nevar bē̦rnam tuo nieka kurpīšu apgarēties! Sessw. me̦dus viņam vai cik, bet gaidi, ka apgarēsies tev ieduot! ebenda;

5) "усовѣститься" Nieder-Kurland n. Sudr. E. Sibirijas Cīņa № 44 (647);

6) zuwider werden
Stomersee u. a.: jūsu kliegšana man ir apgarējusies.

Avots: EH I, 81

‡ II apgarêt (??) "apdarît" Raiskum.

Avots: EH I, 81

apgarîtiês, sich antblöden, sich erdreisten: viņš apgarījās savi tē̦vu lamāt Mar. RKr. XV, 105. [Wohl zur Wurzel von gars; vgl. li. garúoti "усердствовать; сильно желать"].

Avots: ME I, 86

apgaruôt ‡

2) sich mit Dampf, Dunst beziehen:
siênas apgaruojušas ar garaiņiem Warkl.

Avots: EH I, 81

apgaruôt, be-, durchgeisten: grieķu apgarauotais daiļuma kults Vēr. I, 403; smaidā savilktās, apgaruotās lūpas MWM. IX, 337. Refl. -tiês, sich begeistern: ķīnieši nevaruot apgaruoties par kādu jaunu ideju MWM. III, 502. apgaruojums, die Begeisterung.

Avots: ME I, 86

apgaudêt, s. apgàust.

Avots: ME I, 86

‡ apgauduôt

1) heulend beklagen:
suns apgauduo miruoni Arrasch, Jürg.;

2) vējš apgauduojis kartupeļus, die dem Winde ausgesetzten Kartoffeln sind bitter geworden
Arrasch, Erlaa, Golg., KatrE.

Avots: EH I, 81

apgaũsinât, auch apgaũsît, tr., segnen, Verschlagsamkeit verleihen: veļus aicina cepjamuo maizi apgausināt LP. VII, 277. gausmāmiņa, apgaus [i] manu baltmaizīti JK. V, 149, segenspendende Mutter, verleihe meinem Weissbrot Verschlagsamkeit.

Avots: ME I, 86

apgàust, apgaudêt,

1) beklagen, betrauern:
draudze apgaudēja savu mirušuo mācītāju Sessw.;

2) verklagen, anklagen:
likteni vairs apgaust nevar SDP. VI, 88; Popen, Dond. A. X, 1, 308.

Avots: ME I, 86

apgaut: auch (mit aũ ) Lems., Salisb., Trik., Wolmarshof. ‡ Refl. -tiês "pievilties" Līksna.

Avots: EH I, 81

apgaut (li. apgáuti, übervorteilen; cf. apgũt), tr., bewältigen: viņš viens pats grib visu darbu apgaut Gold. tik daudz, ka nevar apgaut, so viel, dass man nicht beschicken oder empfangen kann Neik. nach U.; A. X, 1, 308. viņš mani apgava, er betrog mich Grünh.

Avots: ME I, 86

apgàuzt

2) auch PlKur. (mit aũ).

Avots: EH I, 81

‡ apgaũzt Dond., anklagen, verklagen: viņš mani apgauza pie mātes.

Avots: ME I, 81

apkārtstaĩga, comm., oder apkārtstaĩgulis, Herumtreiber: šādi tādi apkārtstaigas sagul manas vilnainītes. ve̦cs amatnieks-apkārtstaigulis LP. VII, 925.

Avots: ME I, 94

apmiga, ein Schläfchen, ein Nachschläfchen: tikusi māte, tikusi meita, negāja pirtī apmigu gulēt BW. 25515, 6 (Var.: atmiegu).

Avots: ME I, 107

‡ apsaga, ein weites, am oberen Ende in Falten gelegtes und am Halse zuzubindendes bzw. zuzuhakendes Kleidungsstück (ein Umhang?), das bei kaltem oder regnerischem Wetter von Hirten getragen wurde Siuxt n. Fil. mat. 66: apsagas bij platas, kâ lindraki nuokŗunkāti; ganiem bij mazākas - piecu stāvu, sievām . . . ganu dienā... sešu stāvu Siuxt n. Fil. mat.66.

Avots: EH I, 111

apse̦ga (unter apse̦gs): alles, womit man sich bedecken kann (eine Deche, ein Pelz usw.) Warkl.

Avots: EH I, 111

apslāga, das Zusammentreffen von mehreren Unglücksfällen: pavasarī sniegs rudzus nuogulēja, vasarā zirgs nuonīka, rudenī rija nuodega, tīrā apslāga Druweenen.

Avots: ME I, 123

apsluogas, ‡

2) Reisig mit Steinen darauf, womit der weichende Flachs im Wasser niedergehalten wird
Bers., Bersteln, Laud., Sessw. Lubbenden I, 123 zu korrigieren in: Lubbenenden.

Avots: EH I, 115

apsluogas, dicke Bretter, mit denen die Lubbenden im First eines Lubbendaches bedeckt sind.

Avots: ME I, 123

[apvaga Warkl., Sauken, die zusammengekehrten Schollen von zwei benachbarten Furchen.]

Avots: ME I, 133

ârgalĩba, Geckerei.

Avots: ME I, 242

ârgalietis, der Auswärtige Kaln.

Avots: ME I, 242

ârgalîgs, geckig, töricht.

Avots: ME I, 242

ârgalis, der Geck, einer, der sich nicht gut benimmt; f. ârgale: ir jau tāda ārgale, vai nu viņu kāds krietns puisis precēs Purap.

Avots: ME I, 242

ârgaluôtiês, sich geckenhaft benehmen, albern.

Avots: ME I, 242

ârgals: loc. ārgalā U. "auf der Fläche ausserhalb des Waldes; nach dem äusseren Ende hin".

Avots: EH I, 194

ârgals, das äussere Ende: jāapgriež riteņi uotrādi, - rumbu ārgali uz iekšu LP. V, 13.

Avots: ME I, 242

‡ ârpagastnieks, = ârnuõvadnieks.

Avots: EH I, 195

ârpagasts: 6182 zu ersetzen durch 6182, 2 var.

Avots: EH I, 195

ârpagasts, eine Gemeinde ausserhalb der Gemeinde des Redenden lebt, die fremde Gemeinde: ārpagasta zagļu ļaudis BW. 6182; ārpagasta skuola. ārpagastnieks, einer, der nicht zu der Gemeinde des Redenden gehört, der Auwärtige.

Avots: ME I, 243

‡ asaga FBR. V, 153, PIKur., = asaka.

Avots: EH I, 130

asgalîgs, spitz: asgalīgie taustekļi Up.

Avots: ME I, 143

asgalis, auch asgals, das spitze Ende.: makšķere pastāv nuo galvas, kāta un asgala Konv. ² 2600; asgala nazis, ein spitzes Messer U.

Kļūdu labojums:
makšķere = (makšķeres āķi)

Avots: ME I, 143

‡ *ašķagals, in der verbind. ašķagala līgaviņa BW. 22018, 1, von einer minderwertigen Frau gesagt (vgl. astgals 3).

Avots: EH I, 132

‡ *ašķugals, in der Verbind. ašķugala (ašķugalu. 22018, 1 var.) līgaviņa BW. 22018, 4 var., von einer minderwertigen Frau gesagt (vgl. astgals 3).

Avots: EH I, 132

astagalis (unter astgals) - auch Saikava (in allen 3 Bedeutungen),

1): tāds a. vien bij palicis, kuo kast Saikava.

Avots: EH I, 131

‡ astesgali, = astgals 2, das Achterkorn Dickeln n. BielU.: mazās labības un astesgalu bija ... daudz Janš. Mežv. ļ. I, 310. nuo astesgaliem ...vārīt cūkai dziŗu 235.

Avots: EH I, 131

astgals,

2): plur. astgali auch Seyershof: kriķam astgalus sēj.

Avots: EH I, 132

astgals, auch astagals, astagalis, astgalis, astĩgalis C., PS., astigalis,

1) das Schwanzende, ein kleiner Teil:
tie tak nebija visi, kas mums aizšāva gaŗām. kas nu visus deva! tas jau bij tikai tas astīgals A. XIV, 9;

2) das leichte, beim Worfeln hinten (gleichsam als
aste) bleibende, minderwertige Getreide, Achter-, Hinterkorn BW. 8720. gew. Pl., auch astugali, astes, astītes, astīšu gali Etn. I, 94, ašķi, s. dieses, astigalas (Serb.) genannt: tā ir tikai astīgalu labība A. - Peb.; astu (Var.: ašķu) galu alutiņš BW. 19722; aštu gali 21348, 6 (Kontaminationsprodukt aus ašķu u. astu gali);

3) minderwertig, von der Frau; eig. die letzte ihrem Werte nach:
es citkārt, jauns būdams, meitas laidu vējiņā; man pašam gadījās astagala līgaviņa Ar. 924. (Var.: astagaļa, astigaļa, astigaļu, astigales, astesgala, aščugalu (ašču unter dem Einfluss des Litauischen) līgaviņa BW. 22018.)

Kļūdu labojums:
21348, 6 = 21318, 6

Avots: ME I, 145, 146

astīgalis (unter astgals),

2): plur. astîgaļi AP., astigaļi ² Golg.

Avots: EH I, 132

‡ atalga,* Entgelt, Entlohnung: par visām reizēm nu dabūsi tu atalgu Plūdonis Lapsiņa-kūmiņa 28.

Avots: EH I, 133

ataûga (unter ataûdze),

1): ein Birkenhain
AP.: šmuidra, gaŗa ataudziņa, nav ne˙viena krietna bē̦rza BW. 12952.

Avots: EH I, 133

[atbungas (um Libau) "ein Schmaus mit Tanz nach der Beendigung einer grossen Feldarbeit, zu der die Arbeiter aus der Nachbarschaft geladen sind".]

Avots: ME I, 152

atgabalus, von weitem: jau atgabalus dzirdēja; atgabalis für apgabalis, en gros Stari II, 107.

Avots: ME I, 157

‡ atgadiem Spr. (instr. plur.), Adv., "годами, чрез годы".

Avots: EH I, 141

atgadîtiês,

1) sich ereignen, geschehen:
viss tā atgadījās, kā brālis bij teicis LP. VI, 182. mums reiz atgadījās braukt pa guodavārtiem Alm.;

2) zu Teil werden, sich einstellen, einfinden:
Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. kas zin, kur cilvē̦kam neatgadās pretinieki. Stenderam atgadījās darbs Kundz. - atgadĩjums, das Ereignis, der Fall.

Avots: ME I, 157

‡ atgaidîtiês, bis zum Überdruss warten: e̦sam jau atgaidījušies.

Avots: EH I, 141

‡ atgailêt, erlöschen (intr.), erkalten Warkl.: uogles atgailējušas. Refl. -tiês,

1) von neuem zu glimmen (glühen) anfangen
Warkl.: uogles var atkal a. Bērzgale, C., KatrE., Laud., Prl., Sessw., (mit aĩ) Kegeln, (mit aî ² ) Segew.;

2) = ‡ atgailêt Jürg.

Avots: EH I, 141

‡ atgaiņa, die Abwehr(ung) Kr. Goldingen: vis˙labakā a. nuo uzmācīga prasītāja ir: es nezinu.

Avots: EH I, 141

atgàiņât, auch atgainît, tr., vertreiben, zurückweisen, von sich abwehren, fern halten: ar ruociņu atgaiņāju save̦cuoj (u) šu tē̦va dē̦lu BW. 13018. krita cirtiens pēc cirtiena; bet tika atgaiņāts (pariert) LP. VII, 469. Refl. -tiês,

1) sich erwehren, sich verteidigen:
nevaram atgaiņāties nuo mušām. atgainīšanâs kaŗš, Defensivkrieg Kaudz. M.;

2) zurückweisend entgegnen:
vai tur nav tīri krusts ruokā, māte atgaiņājās Alm.

Avots: ME I, 157

‡ atgaĩnâtiês Seyershof, = atgàiņâtiês 1.

Avots: EH I, 141

atgaita,

1) ein Hindernis Döbner
n. U., Schwierigkeit, Unglück: tik daudz nebaltu dienu likusi ciest un atgaitu vārgt Sil.;

2) Gegendienst beim Gehorch:
ja kāds bij gājis kaimiņa vietā gaitās, tad pēdējais vē̦lāk tā vietā gāja atgaitā Podsem.

Avots: ME I, 157

atgaitîgs, mit einem Hindernis verbunden; hinderlich, behindert: atgaitīgi apstākļi B. Vēstn. atgaitīga sagre̦muošana Pūrs III, 22.

Avots: ME I, 157

atgal (in Sauken), auch atgaļus (li. atgãl), zurück: viņš atgaļus atspiež šķē̦pu Sil.

Avots: ME I, 157

‡ atgalêt,

1) bewältigen
N.-Peb.: lielie darbi atgalē̦ti Deglavs Rīga II 1, 76; fertig werden (mit etwas): nevar ar ēšanu a.: te ir pieēdis līdz acīm; nav apgriezies, - prasa atkal Festen. nevar a. putnu sargāšanu nuo iesē̦tas labības ebenda;

2) befriedigen
(mit einem Objektsakkusativ der Person); jemands Wünsche, Forderungen erfüllen Kurmene, Wessen;

3) aushalten:
nāk nelaime uz nelaimes: vairs a. nevar N.-Peb.

Avots: EH I, 141

atgalêtiês,

1) sich erwehren, aushalten, sich befreien in negativen Sätzen,
gew. abhängig von nevarêt: es ar tām mušām nemaz nevaru atgalēties Grünh. Gew. atg. nuo: nuo preciniekiem nevar atgalēties B. Vēstn.; nuo bē̦rniem, nuo miega Alm.; nuo viņas A. XVI, 829;

2) lange Zeit etwas nicht getan, etwas vermisst haben und daher mit besonderem Eifer sich daran machen und damit nicht bald fertig werden können:
nu tik ņe̦mas ar ēšanu; visu dienu atgalējies, er ist jetzt eifrig mit dem Essen beschäftigt, denn er hat den ganzen Tag nichts genossen Etn. I, 45. viņš nemaz nevar atgalēties ē̦zdams, er isst ohne Ende, weil er lange nicht gegessen hat. Sessau.

Avots: ME I, 157, 158

atgalîgs Ahs., gewandt, gesprächig: atgalīga mute.

Avots: ME I, 158

atgalis,

1) ein Kund, mit dem die Erwachsenen zu scherzen lieben
(bē̦rns, ar kuo pieaugušiem tīk nuogalēties Dond.);

2) ein gesprächiger Mensch
Ahs.

Avots: ME I, 158

‡ atgaluôtiês, zur Genüge tollen Wolm.: vai nebūsit reiz atgaluojušies?

Avots: EH I, 141

atgalˆve, atgâle Hasenp., die vordere Krümmung der Schlittensohlen n. Konv. ¹ 651.

Avots: ME I, 158

atgalˆvene: auch Serbigal.

Avots: EH I, 141

atgalˆvene, das die vorn nach oben gekrümmten Schlittensohlen zusammenhaltende Gebinde Nigr., Kursiten; cf. apgalvene.

Avots: ME I, 158

‡ atgalvis Frauenb., = atgalˆvene.

Avots: EH I, 141

‡ atgalˆvuôt, durch Bürgschaft hergelangen machen C.: a. savu draugu šurp nuo Krievijas.

Avots: EH I, 141

atganît,

1): abwehren
Segew.; ‡

5) eine bestimmte Zeit hindurch hüten:
trīs gadi cūkas a. Pas. IX, 412 (aus Lettg.). Refl. -tiês,

3): zirgi ... bija ... īsti atganījušies Janš. Mežv. ļ. II 418.

Avots: EH I, 141

atganît [li. atganýti], tr.,

1) von sich abwehren:
suņus;

2) satt weiden:
luopus;

3) an Stelle eines anderen hüten:
lai es atganuot viņas dienu;

4) an bestimmten Tagen der Hüter (des Viehes) sein:
bij pielīgts, ka jāatgana trešā diena Plūd. LR. IV, 147; mēs ar māti atganām savu ganudienu Jauns. Blt. gr. I, 182. Refl. -tiês,

1) sich erwehren, sich befreien:
nuo mušām nemaz vairs nevar atganīties Lind., Kremon, Druw., Iwanden;

2) zum Überdruss das Vieh hüten:
zē̦ns jau atganījies;

3) weidend wieder zur Körperfülle gelangen, sich auffüttern:
labā ganībā luopi vasarā atganās;

4) weidend wohin gelangen:
luopi atganījās līdz apluokam A. X, 1, 629.

Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss

Avots: ME I, 158

‡ atgar̂dinât, bis zum Überdrüss mit Leckerbissen traktieren AP.: e̦sam jau atgardināti.

Avots: EH I, 141

‡ atgarêt,

1) = atgarinât (?) Dond.;

2) ausdünsten, verrauchen, abkühlen
(intr.) Bergm. n. U.; atgarêt(iês) Wid., atgarêtiês Festen (vgl. 1, 158 unter atgaruôt), erkalten, sich abkühlen: pirts jau atgarējusies.

Avots: EH I, 141

‡ atgarinât, abkühlen (tr., atgaũsinât) Dond., Segew.

Avots: EH I, 141

atgaruôt, intr., verschalen: alus atgaruojis Jan.; gew. refl. atgaruotiês, atgarêtiês U., verschalen, abkühlen: krāsns atgarējusies (oder atgarinājusies Sassm.); maize nevar izcept; n. Bergm. u. Spr. auch: ausdünsten, verrauchen.

Avots: ME I, 158

atgaruôzêtiês, intr., abbacken, sich trennen (von der Rinde des Brodes): maize atgaruozējusies, das Brod ist abrindig; (übertr.) abstrahieren: mēs liekam likumam, tā sakuot, atgaruozēties nuost nuo lietas Pūrs III, 104.

Avots: ME I, 158

atgar̂ša, der Nachgeschmack Dr., Sassm.

Avots: ME I, 158

‡ atgauduôt, durch Geheul (andere) herzukommen veranlassen Trik.: suņi tamē̦r gauduos, kamē̦r atgauduos vilkus nuo meža. Refl. -tiês, entgegenheulen: mūsu suns iegauduojās, kaimiņu suņi atgàuduojās Jürg.

Avots: EH I, 141

‡ atgaumêtiês, sich erinnern Peb. n. BielU.

Avots: EH I, 141

‡ atgausêt,

1) absparen:
vai nedevu es... nuo maizes..., kad es pats sev atgausēju Rainis VI, 277;

2) "zur Genüge sättigen"
Wessen.

Avots: EH I, 141, 142

atgaũsinât Sassm., tr., abkühlen ("= atgarināt, atgarēt"): krāsns tā atgausināta, ka maizi nevar izcept.

Avots: ME I, 158

‡ atgautiês (li. arsigáuti "atgūties"),

1) = atkaûtiês 1, atgàiņâtiês 1 Lindenhof;

2) = atgũtiês Trik.: nuo darbiem nevar ne a.

Avots: EH I, 142

atgavēnis, ‡

2) die Zeit unmittelbar nach den Fasten (in der man wieder alles geniessen darf)
Bērzgale u. a.

Avots: EH I, 142

atgavēnis "kāds laiks gavēņu laikā" in Podsem; auch bei Spr.

Avots: ME I, 158

‡ atgavêtiês (li. atsigavė´ti) Pas. IV, 290 (aus Lettg.), das Fasten beenden, nach dem Fasten wieder anfangen Fleisch zu essen.

Avots: EH I, 142

atgavilêt(iês): klausiês, tē̦v, kâ viņa atgavilējas! Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 218.

Avots: EH I, 142

atgavilêt, atgaviļuôt, daraus dial. atgauļuôt BW. p. 244, auch refl., intr., entgegenjodeln, jodelnd antworten: gaviļuo tu, māsiņa, es pretim atgav(i)ļuošu BW. I, 244.

Avots: ME I, 158

atgavilêt(iês): klausiês, tē̦v, kâ viņa atgavilējas! Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 218.

Avots: EH I, 142

atjẽ̦ga, die Besinnung, das Bewusstsein, der Verstand: viņš staigāja pa laukiem kā bez atjẽ̦gas Līb.; dzeršana bez atjẽ̦gas, das Saufen ohne Sinn und Verstand Vēr. I, 1415.

Avots: ME I, 162

atlāgadīšana, Vergütigung Bkerm. n. U. [Setzt ein Verbum * atlāgadīt voraus.]

Avots: ME I, 172

‡ atligas Zvirgzdine, = atkusnis, Tauwetter.

Avots: EH I, 153

‡ atmauga Neuermühlen, ein abgestreifter Schlangenbalg.

Avots: EH I, 155

atmiga (unter atmigs): ej vê[l] atmiga! Grenzhof (Kr. Mitau).

Avots: EH I, 156

atraûgas, Pl. t., der Rülps, das Aufstossen: man nāk atraugas, es stösst mir auf. viņš līdz atraugām bij atēdies šādu prieku, A. XVI, 389. [Der instr. atraugām, auch atrūgām, als Adv.: im Überfluss Werssen, Kreuzb.]

Avots: ME I, 184

atrûgas: auch PlKur., Zvirgzdine.

Avots: EH I, 163

atrûgas [Warkland], n. U. im Infl. = atraugas.

Avots: ME I, 187

atsar̂gam: tuos saimniece teicās... glabājam a. Janš. Līgava II, 272.

Avots: EH I, 163

atsar̂gam, Adv., als Vorrat, im, zum Vorrat: ar divi aiŗiem vien nekad nedrīkst braukt jūŗā; uotri pāŗi jāņe̦m līdz atsargam. mēs kaudzes sienu pārdevām, bet tuo, kas pūnī, paturējām atsargam Jan. ja neiznāk ar vienu, vai uotru (precinieku), paliek trešs un ce̦turts atsargam Apsk. I, 150.

Avots: ME I, 188

atsē̦rga, eine Rezidivkrankheit Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 164

‡ atsijgalis, der eiserne Haken, womit der Femerstrang an die Wagenachse befestigt wird Oknist.

Avots: EH I, 165

atskabar̂ga,

1): auch Orellen;

2): auch AP.

Avots: EH I, 165

atskabar̂ga [in Ronneb.: ackabar̂ga], atskabar̂gs, auch atskabardze Mag. III, 1, 99 und RKr. XVII, 139, atskabarda Laud., Bers., Erlaa,

1) Gegensplitter, Widerhaken:
zara atskabargas A. XII, 678. dzeluoņa atskabargas A. XV, 1, 492. šī nu ar mani tāda vien, kā atskabarga A. XX, 411. sirsties pretī kā atskabarga, borstig, widerhaarig sein Kaudz. M. iekuodusies kā atskabarga šinī pinze̦lē̦tājā A. XVII, 6, hängt wie eine Klette, hat sich sterblich verliebt;

2) Nietnagel:
kad nuo susekļa iztīrī cita matus, tad ruokām me̦tuoties atskabargas Etn. IV, 116. [Bei Manz. Post. I, 163 atskabars geschrieben.]

Avots: ME I, 191

atskabar̂gains, mit Widerhakenversehen, widerhaarig, borstig: pavediens Up.

Avots: ME I, 191

‡ *atšķirgals, in der Verbind. atšķirgala līgaviņa BW. 22018, 4 var., 7, von einer mindenvertigen Frau gesagt.

Avots: EH I, 174

atskabarda (unter arskabar̂ga): auch Prl. n. FBR. VI, 81 (mit ar̂).

Avots: EH I, 165

atslê̦ga,

1): atslē̦gas zuobi, der Bart des Schlüssels
Siuxt u. a.; ‡

2) die äussere Reihe des auf dem Felde ausgebreiteten Flachses
Ramkau: kad linus klāj, tad vienu rindu klāj vis˙riņķī; tuo sauc par atslē̦gu. tad var zināt, ka zagļi ņe̦m linus; ‡

3) "iegriezumi abuos kuoka stīpas galuos, kuo, saliekuot kuopā, apsien ar linu šķiedru, lai stiprāk stāvē̦tü Warkl.; ‡

4) Pēteŗa a., primula officinalis Jacq. Oknist.

Avots: EH I, 167

atslê̦ga, Demin. atslêdziņa, das Schloss, der Schlüssel; atslē̦gas māte, auch -kūts, das Schloss; atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel; atslē̦gas spals, der Griff des Schlüssels; atslē̦gas caurums, Schlüsselloch; aizkaŗamā od. pakaŗamā atslē̦ga Etn. II, 100, Vorlege-, Vornängeschloss, caurslē̦dzamā atslē̦ga, Einlegeschloss, zagļu atslē̦ga, ein Muhkschlüssel Mag. IV, 2, 108. Übertr.: man nuolūza atslēdziņa pašai dziesmu vācelei Ar. 125, so singt ein Mädchen, das keine lieder mehr zur Hand hat. ieslē̦dz mani apakš zemes, pazūd zemes atslēdziņa Ar. 1353 (nach dem Tode). ņem prāta atslēdziņu, atslēdz tē̦vau tē̦vu paduomiņu Tr. (Rätsel: die Sense ). Sprw.: kā klēts bez atslē̦gas, tā māja bez saimnieces. aŗ un sēj gan; bet atslē̦gas netur labi, - viss velti. atslē̦gu duot, vexieren L.

Avots: ME I, 193

atspulga, auch n. pl. atspulgi und atspulgums, der Widerschein, Abglanz: acīs bija tāda svē̦tlaimīga atspulga Vēr. II, 298. se̦nās mīlestības atspulga Vēr. II, 820; 283. balti ceļi pār jūŗu gar debesi stiepjas, kā dievišķas te̦kas, kā atspulgums svē̦ts Vēr. II, 834. laimju atspulgi Stari II, 99.

Avots: ME I, 196

atvaga A. XII, 593,

1) eine um den aufgepflügten Acker gezoge Furche.
In Podsem sei atvaga eine Furche, die längs dem Feldrain so gezogen ist, dass die Schollen auf den Acker fallen;

2) die Furche zwischen den Kartoffelreihen
(Aahof);

3) eine freigelassene Furche:
piemē̦ram pupas stāduot trijās vagās me̦t graudus, ce̦turtā paliek tukša, tā ir atvaga Grünh.

Avots: ME I, 206

atžagarni St., atžagarnis, atžagniski Dond., Wandsen (s. ačgārni), rückwärts, verkehrt, gegen die Richtung der Äste: atžagarniski žagarus likt JK.

Avots: ME I, 213

‡ atžagars "?": Pustēvine ir tik˙pat kâ a., visur viņai ķeŗas un duŗas Janš. Dzimtene III ² , 188, kadeģa atžagars Līgava II, 140.

Avots: EH I, 183

aûga [li. auga], das Wachstum, der Wuchs, Ernte: šuogad laba auga Bers., Aps.

Avots: ME I, 216

aûgaļa, Birkengehäge Neik. n. U.; junger Wald PS.

Avots: ME I, 216

augšgalietis, der Oberländer.

Avots: ME I, 219

aûgšgals, das obere Ende: spāru augšgali LP. VII, 463; upes augšgals, der Oberlauf des Flusses LP. VII, 709. Kurzemes augšgals, Oberkurland.

Avots: ME I, 219

‡ *aždagales od. *aždagaļi, in der Verbind. aždagaļu līgaviņa BW. 22018, 4 var., von einer minderwertigen Frau gesagt. Vgl. astgals 3.

Avots: EH I, 191

‡ azgalds Pilda n. FBR. XIII, 47, (mit alˆ ) Zvirgzdine, = àizgalˆds 1.

Avots: EH I, 191

[badẽga (mit ē!) Wolmarshof, ein Nimmersatt.]

Avots: ME I, 247

‡ badgalîgs, gierig, unersättlich: kļuvuse badgalīga un mantkārīga Janš. Mežv. ļ. II, 458.

Avots: EH I, 197

‡ badgalis (f. -e),

1) ein Hungerleider:
bads... liels, gaļas ... nee̦suot. dažs b. būs . . . ar kārām acīm nuoskatījies uz tavu tukluo augumu Janš. Mežv. ļ. I, 340 f.;

2) ein Nimmersatt, Geizhals:
kungi... nav tādi badgaļi un nenuovēlīgi pret gājējiem kâ saimnieki Janš. Bandavā I, 121. kuo es tai žīdenes badgalei nuope̦lnu 44 (ähnlich Mežv. ļ. II, 459).

Avots: EH I, 197

bāga: "stabulë N.-Bergfried.

Avots: EH I, 208

bāga, die Basspfeife des Dudelsacks Mag. II, 3, 144 und Bielenstein Holzb. 727.

Avots: ME I, 271

‡ bagačurs Kaltenbr., = bagâtnieks. Aus r. богач + bagāturs.

Avots: EH I, 198

‡ baganturis Warkl., = bagâtnieks.

Avots: EH I, 198

bagare, ein nicht grosses Netz der Fischer, womit man kleinere Seefische fängt A. X, I, 328; Buttennetz [Bielenstein Holzb. 651], U. [Vielleicht auf Grund von bagarêt 1 gebildet; vgl. aber auch bogars.]

Avots: ME I, 249

bagarêt,

1) mit Netzen auf Meeregrund ziehen, was unerlaubt ist, weil es die Fischbrut zerstört
PK. n. U.;

2) baggern.
[Bedeut. 1 wohl aus der Bed. 2 entstanden; aus d. baggern vielleicht auch li. bagaruoti "собирать все до послѣдка".]

Avots: ME I, 249

‡ bagasts "kāzās šķīvis, kur viesi naudu same̦t" Zaļmuiža, ebenda ein gleichbed. pagasts!

Avots: EH I, 198

bagatiers, ein wohlhabender, reicher Mann; auch ein armer Mensch, der aber reich zu sein vorgibt Grünh.; auch bagateris: kas par bagateri, ka nu tā plātās Lasd.; dafür bagadiers A. XIX, 328. [ bagatieris AP., ein Riese. ] S. bagāturs und bagatirs.

Avots: ME I, 249

bagatirs, der Reiche Vornehme (nebst li. bagotyrus auss russ. богатырь): kad es jāju par laukiem, sauc man lielu bagatiru BW. 2990.

Kļūdu labojums:
suac man = sak[a] man[i]
2990 = 29900

Avots: ME I, 249

‡ bagats Warkl., = bagâts.

Avots: EH I, 198

‡ bagaturis, s. unten unter bagâturs.

Avots: EH I, 198

baiga,

1) die Angst, Furcht:
aizdze̦n visu baigu St. skatuot augstās debesis, prāti apstulbst svē̦tā baigā St. Gew. Plur.: par pazemes dieviem ieduomājuoties, zemkuopim viesās krūtīs baigas un ce̦ras Pūrs I, 111;

2) eine Vogelscheuche, etwas Verkommenes:
baiga - panīcis un nuovārdzis dzīvnieks vai stāds Etn. II, 129.

Avots: ME I, 250

baîganis Bers., der Furchtsame.

Avots: ME I, 250

baigans, furchtsam Bers., Frauenb.

Avots: ME I, 250

bal˜galˆvis: bal˜galˆve ² Dunika, Siuxt, Kuhname; bal˜galˆvĩtis AP.,

a) eine Kleeart mit weissen Blüten;

b) "zâles nuosaukums"; bal˜galˆvji AP., zum Bleichen ausgebreiteter geweichter Flachs.

Avots: EH I, 200

bal˜[t]galˆvis, westkurl. bal˜gâlis, -e, (li. bal[t]gal˜vis), der, die Weissköpfige, Blonde: ciema gani balgālīši BW. p. ² 29394; mūs māsiņa balgālīte RKr. XVI, 141. baltgalve, beliebter Name einer Kuh; im VL. Beiname der Bachstelze: cielava, balgalve; balgalvji, Wollgras (Eriophorum polystachion) Mar. RKr. XV, 107.

Avots: ME I, 253

bal˜gans: auch Ramkau, Siuxt, (mit àl ² ) Linden: balgana labība Ramkau. balganas suomazgas Linden.

Avots: EH I, 200

bal˜gans, weisslich: balganas lapas. es papriekšu, es papriekšu ar balganu kumeliņu BW. 18295. [Zu balts; zum g: vgl. la fulgor und al. bhárgaḥ "Glanz".]

Avots: ME I, 253

bãlgans, blässlich, weisslich: āda, debess, lapa; auzas jau tīri bālganas, - aši būs gatavas Ahs.

Avots: ME I, 271

bal˜ganums, das Weissliche, die weissliche Farbe.

Avots: ME I, 253

bãlganums, das Blässliche, die blässliche Farbe, das blässliche Aussehen.

Avots: ME I, 271

bal˜tgalˆvis: bàltgalˆve ² Kaltenbr., baltgalveņa Ulanowska Łotysze 13, Name einer Kuh mit weissem Kopf.

Avots: EH I, 202

bal˜[t]galˆvis, westkurl. bal˜gâlis, -e, (li. bal[t]gal˜vis), der, die Weissköpfige, Blonde: ciema gani balgālīši BW. p. ² 29394; mūs māsiņa balgālīte RKr. XVI, 141. baltgalve, beliebter Name einer Kuh; im VL. Beiname der Bachstelze: cielava, balgalve; balgalvji, Wollgras (Eriophorum polystachion) Mar. RKr. XV, 107.

Avots: ME I, 253

bal˜tgalvis (westkurl. bal˜tgâlis), -ve (li. baltgal˜vis, -ė), -īte, der Blond-, Flachskopf: es rudeni pārvedīšu baltgalvīti vērpējiņu Ltd. 808. Epitethon der Bachstelze: cielava, baltgalve (Var.: balgāle) BW. 2593. baltgalvji, baltgalvju od. baltgalvu, auch balgalvju lini (Weisskopf), kas viscaur vienādi balināti Konv. ¹ , AP. u. a; cf. zaļgalvji.

Avots: ME I, 257

bal˜tgans, weisslich; baltganums, das Weissliche, die weissliche Farbe. Cf. balgans, balganums.

Avots: ME I, 257

‡ bàltmugare ² Warkl. n. FBR. XI, 120, die Laus.

Avots: EH I, 202

bal˜tspruõgaînis, ein weisslockiges Lamm Druva III, 497.

Avots: ME I, 259

‡ balzganans Zvirgzdine n. FBR.X, 28 "?"

Avots: EH I, 203

balzgans: anch Kaltenbr. (mit àl ² ).

Avots: EH I, 203

balzgans [li. balzganas] Palzmar, blässlich: balzgana zâle.

Avots: ME I, 260

‡ bā`lzgans ² Auleja, = bālgans: jū kārst rudzīši, jū taidi bālzgani.

Avots: EH I, 208

bañga (li. bangà "Woge; Regenguss; Masse"),

1) die Welle;
gew. Pl., grosse Wellen: bangas šķeļas, šķīst, uzkāru šūpulīti triju bangu starpiņā BW. P. 30740. Fig.: tad dzīves jūŗā banga rimst ik˙viena Rain. bangām, stossweise Autz n. U.;

2) der Guss:
mākuoņi un lietus bangas kā ar spaņņiem gāza Popen;

3) Masse:
sniegputeņi bangām nāca un gāja. ar bangu od. bangām veļas sniegs nuo kalna Popen [Entlehnt aus dem Kurischen od. Litauischen. Zu le. buogs "dichte Menge̦"Schar" (urspr. etwa "Flut"?), li. bangùs "проливной", bangtas "ungestüm", beñgti beenden (urspr. etwa "abbrechen" ?), apr. pobanginnons "bewegt", at. bhaŋgá-ḥ "Bruch, Welle", bnanàjmi "breche", air. comboing"confringit" u. a., s. Leskien Abl. 320, Siokes Wrtb. 177, Fick Wrtb. I ⁴ , 90 und III ⁴ , 259, Trautmann Apr. Spr. 402 und Wrtb. 26 u. a.).

Kļūdu labojums:
BW. p. 304440 = BW. piel. ² 30740 ¹

Avots: ME I, 262

I bañga,

1): trīs bandziņas jūriņā BW. 2675, 7;

3): die Schar
(pūlis) Schibbenhof: meitas, puiši iet bañgām vien; ‡

4) die Wolke
Iw. n. FBR. VI, 48.

Avots: EH I, 204

‡ II bañga Frauenb. "ein Musikorchester": zaļumuos spēlēja skruoderis ar savu bangu. b. mūzikantu Deglavs Vecais pilskungs, Schibbenhof. Zu bañga I 3?

Avots: EH I, 204

‡ III bànga ² Zvirgzdine, eine grosse Fliege: karstā laikā bangas dižan kuodī luopus.

Avots: EH I, 204

bangainis (unter bañgains): mituosim kumeliņus! tev bij bēris, man b. BW. 14611, 3.

Avots: EH I, 204

bañgains, ‡

3) bewölkt
Frauenb.: tāds bangaiņš ir gan, bet lietus nebūs šuodien: ‡

4) gestreift (vom Fell der Katzen gesagt)
Dunika, NB., (von der vadmala) Dunika.

Avots: EH I, 204

bañgains,

1) stürmisch, bewegt:
[bangains laiks Ruhental, windiges Wetter;] bangaina jūŗa Sassm., sirds A. XX, 763; [bañgaiņi mākuoņi Weinsch. = "mākuoņi, kas staigā gaŗās strāvās ar pārtraukumiem pa atsevišķuo strāvu starpām; tad lietus nee̦suot"];

2) wellenförmig, geäpfelt (vom Pferde)
BW. 14611; 32931, 4 (Bd. V, S. 111). Davon das Substantiv bangainis RKr. XVI. 112 (aus Rutzau), ein geäpfeltes (?) Pferd.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): 14611;

Avots: ME I, 262

‡ bañgalêt AP., -ẽju "maisīt" N.-Peb. Refl. -tiês "maisīties, jaukties" AP.

Avots: EH I, 204

‡ bārgaļa, = bar̂galiņa (?): ai, māršī, bārgaļī! BW. 26597, 1.

Avots: EH I, 209

bar̂galiņa, bar̂guonis, -ne, bar̂gulītis, -te, die, der Strenge, Harte, Unfreundliche: tautu meita bārgaliņa (Var.: bārguliņa) BW. 12318. brālīt manu bargulīt BW. 11644. es viena bargulīte BW. p. ² 6640.

Kļūdu labojums:
aiz šķiramā vārda jāiesprauž (hinter dem Stichwort ist einzufügen) bar̂guliņa

Avots: ME I, 263

‡ bargans, ein Hundename Segew.

Avots: EH I, 205

bauga,

3): eine Vertiefung am Rande eines zugewachsenen Sees, ein Abgrund
Fest.

Avots: EH I, 207

bauga,

1) ein Klötzchen oben am Sack des Fischernetzes
Kawall n. U.;

2) auch baugs, ein altes verfallenes Haus, wo niemand wohnen kann
Lub., P., bàuga ² Bers.];

3) eine Sumpfige Stelle am Flusse, steiler Weg,
purvs upmalēs sle̦pe̦nas akates, kur ātri var iekrist, stāvs celiņš Etn. III, 161;

4) schlechter Boden:
tādā baugā nekas neaug AP.; [

5) eine Anhölie
Wid.];

6) baũgas, die Habseligkeiten, der Kram:
viņš atnāca pie mums ar visām baugām Dond. n. A. X, 2, 439. [bauga 1 nach Büga KSn. I, 197 zu baũgurs (s. dies) und buga "Kuh ohne Hörner" und nach Persson Beitr. 258 ³ nebst buga und budzis "Beule" vielleicht zu d. biegen u. a. Dazu wohl auch bauga 3, woran sich bauga 4 anzuschliessen scheint (vgl. etwa russ. dial. бу́га "низменные рѣчные берега; лѣсная полоса, насколько она потопляется яроводьемъ"?), und wohl auch baũgas "Eingeweide". Mit baũgas 6 vgl. etwa russ. бу́горъ "хламъ, дрязгъ", und mit bauga 2 - le. bàuka.]

Avots: ME I, 267

baũgas Dond., das Eigenweide. [S. bauga.]

Avots: ME I, 267

bē̦dluga od. bē̦du luga, das Trauerspiel, die Tragödie. *

Avots: ME I, 288

bē̦ga, die Flucht Wid.

Avots: ME I, 289

bē̦gaļāt, hin und her fliehen, um sich zu verstecken: līgava bē̦gaļāja kur nekur pruojām RKr. XVI, 100.

Avots: ME I, 289

‡ bê̦galêt, -ēju Gr.-Buschh., Kaltenbr., = bē̦gaļât, bē̦guļuôt.

Avots: EH I, 216

‡ begalis (li. beg~lis "Endloses") Warkl., be˙galis PlKur., = bezgalis 1.

Avots: EH I, 211

‡ begans (mit e!) Gr.-Buschh., = be̦guonis 1, eine lange, dicke klūga.

Avots: EH I, 211

beĩgas "Tod" neben bèigas "Endë N.-Wohlfahrt.

Avots: EH I, 211

beĩgas, selten der nom. s. beiga,

1) das Ende:
vai būs beigas kult? diensvidus beigās, im äussersten Süden LP. VII, 1174. pļāves laiks tuvuojas savām beigām Etn. II, 114; nuobučuot beigu reizi aizgājēju, den Sterbenden zum letzten Mal küssen A. XIII, 312;

2) der Tod:
lielmāte sasirgst tik ļuoti, ka pati paredzējusi beigas LP. V, 402. ai, dieviņ, jau tik ātri beigas (gew. Pl. beigu) reize pienākusi BW. 17593. pie beigām od. beigu būt, justies, dem Tode nahe sein, sich dem Tode nahe fühlen. līdz beigām, bis zum Ende, Tode;

3) uz beigām iet, nākt, būt, pie beigām od. beigu būt, zu Ende, zur Neige gehen (von Vorräten, der Zeit
u. s. w.): rudenī, kad ganāms laiks ejuot uz beigām Etn. II, 100. nāk nu dziŗas uz beigām od. beigās LP. IV, 177, VI, 914. maize jau pie beigām;

4) pie beigām, pme beigu, im höchsten Grade, sehr, zur Verstärkung des Begriffs:
e̦smu pie beigām nuoguris, nuokusis, nuoskumis, slims;

5) beigu beigās, zuletzt:
beigu beigās izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):, im äussersten Süden

Avots: ME I, 277

‡ bè̦nga ² Warkt. "Name einer geäpfelten Kuh".

Avots: EH I, 212

‡ bē̦rzgaliņš, der Wipfel einer Birke: labāk laužu alkšņa rīksti, nekā bē̦rza galuoksniņu: alkšņa rīkste man nekait, b. māmiņai BW. 34129.

Avots: EH I, 217

bezdelîga: (mit ì ² ) Sonnaxt: b. gaisu skrēja BW. 8980 var. b. dūmu luožņa 2686, 1.

Avots: EH I, 214

bezdelîga, dial. (in Westkurl.) bezdelinga Druva I, 909, Rutzau, Nied. - Bart., Kand., Zabeln, auch bezdeliņš Pernigel, die Schwalbe: bezdelīga čivina, vidžina, zwischert. mājas b., die Hausschwalbe (Hirundo urbica L.), auch čur̃kste genannt; dūmu b., die Rauchschwalbe (Hirundo rustica); klints, lāņu, saules b., Mauerschwalbe, Steinschwalbe. Zu li. blẽzdinga, blezdingė˜; aus einer dem entsprechender Form das le. Wort volksetymologisch im Anschluss an bezdêt od. bezdelêt umgebildet. [So auch Leskien Nom. 528. Eher aber wohl rein dissimilatorisch aus * blezdelīga.]

Avots: ME I, 282

‡ bezdelīgactiņa AP., Ramkau, bezd[e]līgačiņš Pussen, primula farinosa.

Avots: EH I, 214

bezdelinga (unter bezdelîga): auch (mit iñ) Gramsden n. FBR. IX, 91, Dunika, Grobin, (bezdliñg) Ugalen n. FBR. VII, 18.

Avots: EH I, 214

‡ II bežga Gr.-Buschh., Saikava, die Schwalbe.

Avots: EH I, 215

bezgala,- unendlich, eine genitivische Bestimmung eines Substantivs: bezgala jūŗa, zeme, unendliches Meer, Land; bezgala mūžība, die endlose Ewigkeit GL. ķēve e̦suot tāds bezgala luops (unersättliches Tier), ka paēdināt viņu ne˙maz nevaruot JK. V, 68. bezgala riêbums A. Up.] Diese genitivische Zusammensetzung wird neuerdings auch zu Verben und Adjektiven gesetzt, z. B. bezgala mīlēt, unendlich, heiss lieben, bezgala laimīgs, unendlich glücklich.

Avots: ME I, 283

‡ bezgaļas (gen. s.), fleischlos: b. diēta.

Avots: EH I, 214

bezgale,

1) Laserkraut, weisse Hirschwurz (Laserpitium latifolium),
[li. begalys dass.], auch guovju zāle, rūgtā sakne, bezgala sakne genannt Konv. ² , Ein. III, 159;

2) der Blinddarm, Mastdarm
[Sessau], Gr. -Essern, Grünh.;

3) eine Plappertasche
A. X, 2, 536.

Avots: ME I, 283

bezgalĩba, die Unendlichkeit: debess zila bezgalība Niedra. es gribu izgaist bezgalībā R. Sk. II, 110.

Avots: ME I, 283

bezgalîgs, unendlich: bezgalīgs puosts, bezgalīgas sāpes.

Avots: ME I, 283

bezgalîgums, das Unendliche: mēs pazūdam pasaules bezgalīgumā.

Avots: ME I, 283

bezgalis,

3): Hundsnagel, Geschwür
Für.

Avots: EH I, 214

bezgalis, fem. -le,

1) ein Nimmersatt, Vielfrass:
bezgaļi, bezgaļi tie sveši ļaudis BW. 19445, 2. kā bezgalis rija, kamē̦r pa˙galam viss bija Dünsb.;

2) der Abgrund, unenrgründliche Tiefe;

3) sikalu bezgalis, Speichelfistel
Preip. 48; zuobu bezgalis, Zahnfistel 45.

Avots: ME I, 283

‡ bezgalˆvains,* kopflos: bezgalvainā ē̦na Veselis Saules kaps. 193.

Avots: EH I, 214

bezgalˆvis, fem. -ve (li. begal˜vis, -vė), der, (die) Kopflose, wer keinen Kopf hat.

Avots: ME I, 283

bezgaũsis, f, -se, der (die) Unersättliche, ein Nimmersatt: bezgausis bagātnieks nezin, kuo ēst un dzert St.

Avots: ME I, 283

‡ bezjē̦gas (gen. s.), sinnlos: b. dzīve.

Avots: EH I, 214

bezkunga lietas, herrenlose Sachen Konv. ¹

Avots: ME I, 284

bezlin̂ga: auch (mit iñ) Schlehk und Suhrs n. FBR. VII, 35.

Avots: EH I, 214

bezlin̂ga, für bezdelîga, die Schwalbe Felixberg. [Wohl aus bezdelinga gekürzt.]

Avots: ME I, 284

‡ bezliñgačiņas Sehlenk n. FBR. VII, 35, = ‡ bezdelīgactiņa(s).

Avots: EH I, 214

bezluoga būdas, mūŗi, fensterlose Hütten, Mauern AP.

Avots: ME I, 284

‡ bezmargas (gen. s.) krê̦sls, ein Stuhl ohne Lehne Deglavs Rīga II, 1, 231.

Avots: EH I, 214

bezmìegaîns, schlaflos: bezmiegainas od. bezmiega naktis, schlaflose Nächte. *

Avots: ME I, 285

bezsniega ziema, laiks, schneeloser Winter, schneelose Zeit.

Avots: ME I, 286

bìezgalˆvis,

1): Pērle (eine Kuh)
nav tāda biezgalve A. Brigadere Skarbos vējos 171.

Avots: EH I, 224

bìezgalˆvis, fem. -ve,

1) der Dickkopf, Trotzkopf:
ak, esi tu man gan biezgalvis Vēr. I, 520;

2) jem., der schwer begreift
Ahs.

Avots: ME I, 306

biga, eine Speise: Džūkstē un Lestenē ēdienu no sadrupinātas, uzvārītas maizes, pie kuŗas pieliek taukus un sāli, sauc par bigu. tādu pašu bigu taisa arī nuo miltiem: savāra miltus ar pienu par biezu bigu un ē̦d pie gaļas, vai miltus ar ūdeni un taukmem, kuo ē̦d pie rāceņiem (kartupeļiem) Etn. I, 2; vgl. biguze [wohl hieraus entnommen, indem biguze als ein Deminutiv aufgefasst wurde.]

Avots: ME I, 293

‡ II biga "ein kleines Mädchen" Frauenb.: panāc šu, tu mazā b˙!

Avots: EH I, 218

‡ bigans Lubn., ein verfaulter Baum.

Avots: EH I, 218

binga,

1) lautes Weinen
PV.; hierher gehört die I, 297 unter bingas zitierte Phrase, wo bingas ein gen. s. sei; ‡

2) comm., wer laut weint
PV.: kuo tu bingā kâ b˙! ‡

3) ein kleines Mädchen
(mit iñ) Frauenb.

Avots: EH I, 220

‡ bingaļa PV., comm., = binga 2: kuo tu bingā kâ b˙!

Avots: EH I, 220

‡ bingaļât PV. -ãju, = biñgât: sāk jau atkal b.

Avots: EH I, 220

‡ I bìngalis ² Domopol "nuodedzis pagales gals jeb mieta gals, kas mē̦tājas pa pagalmü.

Avots: EH I, 220

‡ II bìngalis ² PV. "= ‡ bingaļä.

Avots: EH I, 220

bingas: Fehgen, (mit iñ) AP.; dagegen im Zitat aus Vīt. ist bingas ein gen. s˙!

Avots: EH I, 220

bingas, das Weinen: (Pēterītis) bingas vis nelaida vaļā Vīt. 64.

Avots: ME I, 297

bir̂ga [PS., Wolm., bir̂gs Lis.],

1) der Dunst, Kohlendampf, Qualm:
kad krāsni par agru dzisina, tad izceļas birga. ķēķī nuo grīdas līdz griestiem bija birga nuo zuošu, pīļu un daudz citiem cepešiem Sudr. E. pārkausēties kâ pe̦lnu birgā ze̦lts Duomas III, 1250;

2) fig. der Rausch, Dusel:
viņš bija bāls nuo vakarējās birgas. sāpju un muoku laimes birgā JR. VII, 172; krietnu birgu samest, saufen. Wohl zu apr. birgakarkis, Kelle, aubirgo, Garkoch, [alat. ferctum, eine Art Opferkuchen; vgl. Trautmann Apr. Spr. 312, Walde Wrtb. ² 285, J. Schmidt Vok. II, 338 f., Reichelt KZ. XXXIX, 35, Persson Beitr. 860 u. a.].

Avots: ME I, 297, 298

I bir̂ga,

1): auch Kegeln und Waldau n. Latv. Saule 1927, S. 616, Kerstenbehm und Sessw. n. Fil. mat. 101, Mahlup, N.-Rosen, (mit ìr ² ) Saikava; ‡

3) die Schelte, Rüge:
blēņdaris dabūja labu birgu Fest.

Avots: EH I, 220

‡ II birga,

1) = birze 2 und 3: ja sējējs labi nepruot sēt un sviei pāri arumuos iezīmē̦tai svītrai, tad svītru vietās sē̦kla sakrīt biezāk, kas labībai uzdīgstuot kļūst re̦dzams; šīs biezākās svītras sauc bir̂gas ² Orellen. ieskrāpēt birgu ar kāju ebenda. neņem tik platu birgu! ebenda;

2) lietus b., ein Regenschauer
(?): aitas meklēja krūmus, bet lietus b. še bij vēl ļaunāka A. Brigadere Skarbos vējos 114; in der Bed. 2 zu birga I?

Avots: EH I, 220

bir̂gains, qualmig, dustig: istaba.

Avots: ME I, 298

‡ birzgals, das Ende eines Birkenhains: endzeliešu birzgalā (Var.: birzmalā) BW. 12911, 1.

Avots: EH I, 221

[blāgans, einer, der nicht gegessen hat und kraftlos, schwach ist Wessen.]

Avots: ME I, 311

blanzgas: (Schinn) auch Saikava (mit àu ² ).

Avots: EH I, 226

‡ blaũgas Dond., Kram, Sachen ("dažāda mantä): viņš apkrāvies ar tik daudz blaugām.

Avots: EH I, 226

blauzgains, blauznains [Stomersee], = blaugznains: galva, lini; ja pe̦lnu dienā sukājuot, tad galva tai gadā blauzgaina Etn. II, 36.

Avots: ME I, 310

blauzgas (li. blauzgas "головная плоть") AP., Adsel, Lems., [blàuzgas Ermes, Muremois, Lis., blaûzgas Bächh.], [blaũzna Kabillen], blauznas Erlaa, Serb., [blaûzas Aahof], Schinn, Schefler, Schäwen, Hülse, blauzga Spreu vom Hafer Salisb.: ar mē̦tājamuo sluotu nuoslauka ruogas un blauznas [Nieder-Kurland] nuo labības Plutte 100. [blàuznas ² Bers. "Haferspelzen". Nebst blaugzna (aus *blauzgna), būzga, bluzga(na)s zu li. blùzgana "Schinn"; vgl. Leskien Nom. 225, Būga LM. IV, 435 und KSn. I, 302, sowie Śmieszek Materyały i prace IV, 395 und Berneker Wrtb. I, 61.]

Avots: ME I, 310

‡ bļe̦gaža "?": maize kā b. Planhof, von klebrigem, wässerigem Brot gesagt.

Avots: EH I, 233

‡ blezdeliñga Kal., Kur. Nehrung, = bezdelîga. Vgl. li. blẽzdinga.

Avots: EH I, 228

bligatas sist, ein Spiel (anderswo "kačkus sist" genannt; [beschrieben Etn. II, 70 und RKr. XV, 117]). Gsth., Sessw.

Avots: ME I, 315

‡ blìžgas ² Saikava, platschernder Larm: upes salā aruot iet b. vien pa vagu: pilna ūdens. b. vien aizgāja ar sīva mucu.

Avots: EH I, 231

‡ blorga, comm., ein Schwätzer Rothof n. FBR. VIII, 111.

Avots: EH I, 231

bļor̃ga, ein Faselhans, ein Mensch, der viel und hässlich spricht Dond.

Avots: ME I, 321

‡ II bļorga "kaut kas neizdevies" Ugalen n. FBR. VII, 16. Vgl. bļurga 1.

Avots: EH I, 234

‡ III bļor̂ga ² Stenden, = ‡ bļur̃ga III; eine dickflüssige Kotmasse.

Avots: EH I, 234

‡ blūdzga "?": kai līdumu pliku, kai sliņķa blūdzgas nuoplucinātu druvu L. V. 39, 26.

Avots: EH I, 232

bļuga, die Masse, Menge [?]: šuodien pēc lietus būs sēņu kâ bļugu. saķērām tik daudz zivju kā bļugas Grob. n. Etn. IV, 17; ["eine halfaule Frucht" Wid.; rāceņi vienā bļugā od. (Wandsen) bļogā, die zu stark zerkochten Kartoffeln bilden eine Masse; vgl. sabļudzis

Avots: ME I, 321

bļūga, der Guss einer flüssigen Masse: blūga man nāca virsū Dond. [Wohl zur Sippe von bļaût.]

Kļūdu labojums:
blūga = bļūga

Avots: ME I, 321

bļugains, schmutzig, kotig, nass: šuogad būs bļugaina vasara Katzdangen

Avots: ME I, 321

‡ blū`muôga ² Lös., = ‡ blùme ² .

Avots: EH I, 232

‡ blun̂džga Frauenb. "netīra ūdens bedrë.

Avots: EH I, 231

I bļurga, das Scheusal: tuo bļurgu tik augsti guodāju Dünsb. daba tur ačgārniski izperē nejaukas bļurgas Dünsb.

Avots: ME I, 321

‡ III bļur̃ga Ruhental, ein schlechter (mit dürftiger Zutat gekochter) Brei.

Avots: EH I, 234

‡ IV bļurga MSil. "wer sich liederlich benimmt".

Avots: EH I, 234

‡ bļurgaļa PV. "pļāpä.

Avots: EH I, 234

bļuzga (unter bluzga),

1): bļuzgu bļuzgās (zertrümmert)
Pas. VI, 279; ‡

2) = bļuga (Masse) J. Al.

Avots: EH I, 234

bluzga, bļuzga LP. VI, 475, kleine Stückchen, Fetzen, Trümmer: kad tikai ēdiens nesavārās bluzgā Siuxt. zirgs saplucis un savārījies bļuzgā LP. VI, 475. tilts aiziet ar visu kaŗa spēku bluzgu bluzgās straumei līdzi. [Zu blauzga].

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen):[zu

Avots: ME I, 318

I blùzga ² ,

3): svētkuos ir nedzē̦rājs bij kâ b. pieblūzgājis Saikava; ‡

4) wer besudelte Kleider anhat
Meiran, Selsau.

Avots: EH I, 232

I blùzga ² [Bers.],

1) eine schlampende Kuh, ein schlampendes Pferd
Lös. n. Etn. III, 161; [

2) ein durchnässtes Weib
Kreuzb,;

3) ein Säufer
Warkhof.]

Avots: ME I, 319

[II blûzga ² Roop, blùzga ² Bers., die sich ablösende Haut; die Spelze; zu blauzgas

Avots: ME I, 319

III blùzga ² : "ein bei der Arbeit ungeschickter und schmutziger Mensch" Saikava; "verächtl. Bezeichnung für einen unsympathischen Menschen" Warkl.

Avots: EH I, 232

[III blùzga ² Warkhof "ein Faulpelz", (als Schimpfwort) ein ungewandter Mensch Ober-Kurl.]

Avots: ME I, 319

‡ blùžga ² ,

1) = blùzga ² I 2 Saikava: guovis dzirduot meitietis bij nuolējies kâ b.:

2) = blùzga ² I 3 Saikava: dzer kâ b.;

3) ein Schimpfname
Warkl.

Avots: EH I, 232

bluzganas, ‡

2) auch sing. bluzgana Dunika, Kal., OB., Rutzau, nom. plur. bluzgani Für. I (unter plaukstes), Schinn: galva pilna bluzganu.

Avots: EH I, 232

bluzganas (li. blùzgana, Schinn), schelferartige, kleine Teilchen, Bohrmehl: nuo urbšanas saradušās kuoka bluzganas aizde̦gas Antr. II, 78.

Avots: ME I, 318

[blūzgas Kalz. "Spülicht".]

Avots: ME I, 319

‡ blùžgas ² , eine Art Geräusch Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 79; ein klatschendes Gerävsch Saikava: b. vien gāja, kâ suoli sper (mit durchnasstem Schuhwerk).

Avots: EH I, 232

buoga U., buôgs ^2,

1) ein mit Gestrüpp, Wald bewachsener Platz im Felde, eine (rundliche) Baumgruppe
[buôgs ² Tals., Wandsen, Dond.]: priežu buogs, ein Fichtenwäldchen. sagriezis kumeļu gar meža buogu LP. V, 107;

2) der Haufe, die Schar Suhrs
[buôgs ² Alschw.]: pīļu buogs. es redzēju irbes buogu aiz kalniņa ruotājam BW. 2568. viļņiem auga mieži, rudzi, buogām bē̦ri kumeliņi Ltd. 3995. dziedātāju buogs RKr. XVI, 121 (aus Windau) und 133 (aus Ranken). kūmas... apgāja vienā buogā plānā apkārt BW. I, S. 193. sastāt buodziņā, einen kleinen Kreis bilden Tēv. [Falls mit uo aus an, wohl zu li. bangà "Menge", prabangà "Übermass", an. bingr "Haufen" u. a.; s. Leskien Abl. 320 und Nomina 174 u. 260, Zupitza Germ. Gutt. 177, Wiedermann BB. XXVIII, 77 f., v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 312 f. und Trautmann Wrtb. 26.]

Avots: ME I, 361

I buoga,

1): etwa aus mnd. boge 3 (bei Schiller und Lübben)?

Avots: EH I, 258

‡ II buõga Siuxt ein gekrümmtes Holzstück als Unterlage beim Mauern von Gewölben. Aus mnd. boge "Bogen"?

Avots: EH I, 258

‡ buõgans AP. "ein Geldbeutel"; bùogans ² Selsau "ein Taschenportefeuille".

Avots: EH I, 258

bogars Pabbasch, bogors Etn. II, 106, [Biel. Holzb. 651], ein grosses Zugnetz [bog - hier wohl aus bug -, vgl. bugurs.]

Avots: ME I, 321

buogas "?": ve̦claiku buogas Degl. (= alter Kram?).

Avots: ME I, 361

‡ buõzgalis Dunika, OB., ein Knüttel.

Avots: EH I, 259

braga, ein hinauf - und hinabschiebbares Dach auf pfosten, um trockenes Heu vor Nässe zu schützem. [Nebst brāgas aus брогъ (bei Berneker Wrtb. I, 73).]

Avots: ME I, 322

brãga: vilka b., ein Getränk aus Beeten Jakobstadt.

Avots: EH I, 239

brãga, auch brē̦ga, brāgs Branntweinspülich: man pazuda māmiņai brūī brāgu smeļamais. brāga kubulītis BW. 21559, 1. brāga muca 22702. Von schlechtem Essen: kas tādu brāgu lai strebj! AP. - brāgas vē̦ders, ein Vielfrass, Schmerbauch. [Nebst li. broga, brõgas aus r. брага.]

Avots: ME I, 327

braga brags, schallnachahmende Interjektion: le̦di gāja braga brags BW. 31971 var.

Avots: ME I, 322

brañga,

2): auch (mit àn ² ) Heidenfeld.

Avots: EH I, 237

brañga, gew. Pl.,

1) krumme Hölzer, die als Gerippe das Boot od. Schiff zusammenhalten, die Wrangen, Kniehölzer
[Salis; s. Bielenstein Holzb. 608. Nebst brangà aus mnd. wrange];

2) = braķis 2 Lasd.;

[3) brañgas Nigr., eine Tragbahre;
zu bringât?].

Avots: ME I, 323

braũga, die Pfütze: malās ceļam tik daudz braugu, ka ar ve̦zumu nevar tikt cauri Dond.

Avots: ME I, 325

braũgains, reich an Pfützen: pa braugainu ceļu slikta braukšana Dond.

Avots: ME I, 325

brẽ̦ga,

1): auch Serbigal n. FBR. IV, 53, Nabben n. FBR. XI, 70: brēgu tecināt BW. 31874, 3 var. brūzī brē̦gas smēlējiņa 20527, 3 var.; ‡

2) = jama III 1 Nötk.

Avots: EH I, 241

brē̦ga, = braga LP. V, 128, (Roneb., Smilt.]; brē̦gas od. brē̦gus vē̦de̦rs, der Vielfass A. XI. 82. Auch als Masc.: brē̦ga brālīši Vīt. 59.

Avots: ME I, 330

brīvgads, ein von Abgaben freies Jahr Druva I, 264.

Avots: ME I, 335

brizgalas (li. brìzgalas "лоскут" Fetzen; [vgl. li. brizgė´ti "ausfasern"].

Avots: ME I, 333

‡ brũdigans BW. 10967 var. (aus Dond.), = brūtgãns, der Bräutigam. Das -i- dürfte hier eher ein Flickvokal sein ais aus dem deutschen Original stammen, zumal mnd. brūdegam dafür ein -e- hat.

Avots: EH I, 246

brũngalˆvīši, prunella vulgaris Birsmn.

Avots: ME I, 341

‡ brũnganràibs, braunlichbunt P. W. šis ar mani tiesāties? 19.

Avots: EH I, 246

brũngans, bräunlich: brūnganas sūnas, siekalas.

Avots: ME I, 341

‡ bruzga (?) "dumpuošanas (?)" Essern n. BieIU.

Avots: EH I, 246

brūzga, einer, der prustet: bruzgā kâ brūzga Stelp.

Avots: ME I, 342