Paplašinātā meklēšana

‡ apneîdêt Saikava, = ‡ apnîdêt.

Avots: EH I, 103

‡ kneĩdât NB. "beim Essen die besten Bissen heraussuchen".

Avots: EH I, 629

kneija,

1): iekala kneijas Dünsb. Od. 65;

2): auch (mit eĩ ) Wandsen; "der Stock"
(mit eĩ ) Frauenb.

Avots: EH I, 629

kneija,

1) das Knieholz
L.; das Kniestück zum Zusammenhalten der Böte U.;

2) der Stock, mit dem die Rippe (im Rippschenspiel) geschlagen wird
U. [Wenigstens in der Bed. 1 wohl aus mnd. knē "Knie".]

Avots: ME II, 245

kneijât, ‡

3) "niekuojuoties, kuoku cirst jeb ruobīt" (mit eĩ ) NB.: gans nuo gaŗa laika kneijāja sprangu.

Avots: EH I, 629

kneijât U.,

1) die Rippe schlagen;

2) mit dem Stock gehen, hinken.

Avots: ME II, 245

‡ kneika (mit hochle. ei aus ī ?) Lixna "birstaļa".

Avots: EH I, 629

‡ kneislis (mit hochle. ei aus ī ?) "?": tuo (puisi) par kneisli nuoturēju Tdz. 38585 (aus Mērdzine).

Avots: EH I, 629

neî ² [Rutzau, Nigr., Bauske] (li. neĩ, [slav. ni "auch nicht", got. nei, la. nī (alt: nei) "nicht"]),

1) auch nicht:
es tuo nedarīšu, nei man klātuos tuo darīt Bl.;

2) nicht einmal:
ja tevi ir nuislē̦pumi, nestāsti viņus nei draugam! kuprainais āzītis var par deviņām sē̦tām pārlēkt, bet ze̦lta kaziņa nevar nei par vienu (Rätsel);

3) nei - nei oder ne-nei, weder-noch:
nei (Var.: ne, ni) tā puķe, nei (Var.: ne, ni) tā ruoze BW. 281. bet tuomē̦r panākt neduomā ne slavas, nei ar pateicības Adam.;

4) in manchen:
nèi˙kas (li. niẽkas) für ne˙kas, nèi˙kur für ne˙kur, nèi˙maz für ne˙maz Mar. n. RKr. XV, 146. [Vgl. auch av. naē-čiš "keiner" und Walde Wrtb. ² 518.]

Avots: ME II, 715

‡ neîdêt Lasd. u. a. n. FBR. IX, 133, Saikava, = nîdêt. Refl. -tiês Saikava, = naiduôtiês.

Avots: EH II, 13

ne-ìecìetĩba *, Intoleranz.]

Avots: ME II, 716

ne-ìecìetîgs *, intolerant.]

Avots: ME II, 716

‡ ne-ìeņēmīgs, unempfänglich: padarīja tuo neieņēmīgu pret visām citām mīlas puotēm Brigadere Daugava 1928, S. 1225.

Avots: EH II, 13

ne-ìenesîgs, nicht einträglich: neienesīgs darbs.

Avots: ME II, 716

ne-ìerasts, ungewhnt.]

Avots: ME II, 716

ne-iespẽjamĩba *, die Unmöglichkeit: dogmatikā eņģeļiem tagad piešķiŗ neiespējamību grē̦kuot Konv.

Avots: ME II, 716

ne-ìespẽjams, unmöglich: viņš grib neiespējamu par iespējamu darīt.

Avots: ME II, 716

ne-ìevèrĩba, die Nichtbeachtung: atdeva jaunajai pasaulei neievērībā pame̦stas garīgas mantas Vēr. I, 1289.

Avots: ME II, 716

ne-ìevèrîgs, nicht beachtend, unaufmerksam: viņš ir ļuoti neievērīgs Apsk.

Avots: ME II, 716

ne-ìevè̦ruõjams, unansehnilch, unbedeutend: neievē̦ruojams vīrs, darbs.

Avots: ME II, 716

ne-il̃gam, nicht lange: neilgam, te sagŗuva arī ē̦dāji istabā Sil.

Avots: ME II, 715

‡ ne-ìlgīt ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90, Oknist n. FBR. XV, 184, Adv., nicht lange.

Avots: EH II, 13

ne-il̃gs,

1) nicht lange, kurz (von der Zeit):
tur viņš sabija neilgu laiku;

2) ne-ilgs, in der Verbindung mit ilgs: nīkuļuojis ilguo neilguo laiku, er sei lange Zeit siech gewesen
Etn. II, 86. - Vgl. zur Bedeutung kâ nekâ, irgendwie, auf irgendeine Weise, kad nekad, irgend wann, kāds nekāds irgendwie beschaffen, kur nekur, irgendwo.

Avots: ME II, 715

neipuce, comm., ein habsüchtiger Mensch Nerft; mit hochle. ei aus ī?]

Avots: ME II, 715

‡ ne-ir, = nav, ist nicht: gaidīt man n. vaļas Janš. Dzimtene II ² , 297.

Avots: EH II, 13

ne-izbê̦gamĩba, die Unausbleiblichkeit, Unvermeidlichkeit: pārejas neizbē̦gamība.

Avots: ME II, 715

ne-izbê̦gams, unausbleiblich, unvermeidlich, unentrinnbar: neizbē̦gama nāve.

Avots: ME II, 715

ne-izciešams, unerträglich: neizciešamas muokas, sāpes.

Avots: ME II, 715

ne-izdarãms, unausführbar: neizdarāms uzdevums.

Avots: ME II, 715

‡ ne-izdarîgs Rothof n. FBR. VIII, 125, nichts (od. weniges) ausrichtend: n. cilvē̦ks Fr. Adamovičs.

Avots: EH II, 13

ne-izdevĩba, das Misslingen, Malheur: spēcīgais cilvē̦ks lai tad pēc pirmās neizdevības gļē̦vi sašļuktu A. vai arī kāda cita neizdevība ceļā?

Avots: ME II, 715

ne-izdevîgs, unvorteilhaft.]

Avots: ME II, 715

ne-izdibinãmĩba *, die Unergründlichkeit: dieva prāta neizdibināmība.

Avots: ME II, 715

ne-izdibinãms, unergründlich, unerforschlich: neizdibināmi pasaules jautājumi.

Avots: ME II, 715

ne-izdzèšams, unauslöschbar, unauslöschlich: visi bārenīšu muocītāji tapa bargi suodīti ar neizdzēšamu uguni Dīcm.

Avots: ME II, 715

‡ ne-izģidîgs Saikava, = neapķêrîgs: viņa nav duma, bet tik tāda neizģidīga.

Avots: EH II, 13

ne-izglîtĩba *, die Unbildung Kronw.

Avots: ME II, 715

ne-izglîtuôts *, ungebildet: neizglītuoti cilvē̦ki Kronw.

Avots: ME II, 715

ne-izjẽ̦dzams, unverständlich, unbegreiflich: neizjē̦dzamas lietas Stari II, 880.

Avots: ME II, 715

ne-izmẽŗuõjamĩba *, die Unermesslichkeit: tumšā neizēŗuojamībā jūŗa dusēja priekš viņas acim A. XII, 498.

Avots: ME II, 715

ne-izmẽŗuõjams, unausmessbar, unermesslich: dieva žē̦lastība ir neizmēŗuojama Kaudz. M.

Avots: ME II, 715

‡ ne-iznicība Strods Par. vōrdn. 117 "?".

Avots: EH II, 13

ne-iznĩcĩba, die Unvergänglichkeit: iznīcībā vēl vaidē̦dams, gaidu, līdz būšu dievu re̦dzē̦dams iekš neiznīcības Kaudz. M.

Avots: ME II, 715

‡ ne-iznicīgs Strods Par. vōrdn. 117 "?".

Avots: EH II, 13

ne-iznĩcîgs, unvergänglich: neiznīcīga mīlestība Rol.

Avots: ME II, 715

ne-iznĩcinãmĩba*, die Unvertilgbarkeit: spē̦ka neiznīcināmība MWM. V, 345.

Avots: ME II, 715

ne-iznĩcinãms, unvertilgbar: neiznīcināms spē̦ks, ienaidnieks.

Avots: ME II, 715

ne-izpildãms, unerfüllbar.]

Avots: ME II, 715

‡ ne-izpuõstāmība* M. 293, die Unzerstörbarkeit.

Avots: EH II, 13

ne-izpratne, das Nichtverstehen, Missverständnis, die Verlegenheit: strādnieki neizpratnē apstājās malā AU.

Avots: ME II, 715

ne-izprùotamĩba *, die Unbegreiflichkeit, Unverständlichkeit: dabas spē̦ku, pasaules neizpuotamība A. XIV, 183.

Avots: ME II, 715

ne-izprùotams, unbegreiflich, unverständlich: neizpruotamas lietas. gari ganu maldinājuši krustiem šķē̦rsām pa neizpruotamām te̦kām LP. VII, 335.

Avots: ME II, 715

ne-izsakãms, unaussprechlich: dusmas zuda aiz neizsakāma prieka LP. VII, 42.

Avots: ME II, 715

ne-izsîkstuõšs, nicht versiegend: neizsīkstuošs avuots.

Avots: ME II, 716

ne-izskaĩdruõjams, unerklärlich, unerkläbar: neizskaidruojams jautājums; neizskaidruojamas dusmas Kaudz. M.

Avots: ME II, 716

ne-izskàitãmĩba *, die Unzählbarkeit.

Avots: ME II, 716

ne-izskàitãms, unzählig, -bar: viens pats uozuols, neizskaitāmi zari (Rätsel). bet pils grīdās bijuši neizskaitāmi daudz tapiņu LP. III, 85.

Avots: ME II, 716

ne-izskatîgs, nicht schön aussehend: nepareizi un neizskatīgi Jaunie mērn. laiki III, 131.]

Avots: ME II, 716

ne-izšķirîgs, unentschieden, hinderlich: pats neizšķirīgākais krē̦slas brīdis Kaudz. M.

Avots: ME II, 716

ne-izsmeļamĩba*, die Unerschöpflichkeit: zemes bagātības neizsmeļamība A. XI, 512.

Avots: ME II, 716

ne-izsmeļams, unerschöpflich: neizsmeļama begātība.

Avots: ME II, 716

ne-iztàisîts, unfertig, roh, unzubereitet: zeme bij neiztaisīta un tukša I Mos. 1, 2.

Avots: ME II, 716

ne-iztèicams, unaussprechlich, unsagbar: neizteicams prieks A. XI, 102.

Avots: ME II, 716

ne-iztraucẽjams, unstörbar: gulēt eiztraucējamā mierā Kaudz. M.

Avots: ME II, 716

ne-iztrũcîgs, ne-iztrũkstuõšs, unausbleiblich, unfehlbar, unbedingt: es tevi zinātu kâ neiztrūcīguo viņas daļu Stari I,75.

Avots: ME II, 716

‡ ne-iztukšuõjamība* M. 288, die Unversieglichkeit.

Avots: EH II, 13

ne-izturams, unerträglich: saule bij sūtījusi neizturami karstus starus Blaum.

Avots: ME II, 716

ne-izturîgs, keine Ausdauer habend, keine zähe Kraft habend, nicht dauerhaft: neizturīgs zirgs, cilvē̦ks. saulē kaltē̦ti ķieģeļi pārāk neizturīgi Antrop.

Avots: ME II, 716

ne-izvèicĩba, die ungeschicklichkeit, Ungewandtheit: viņa neizveicība visiem dūrās acīs.

Avots: ME II, 716

ne-izvèicîgs, ungeschickt, unwandt: viņš bija kluss, pat neizveicīgs JR. VII, 29.

Avots: ME II, 716

ne-izzinãms, unergründlich, unzählig: upurēju neizzināmu skaitu vēršu I Kön. 8. 5.

Avots: ME II, 716

‡ sausmanei, = sausmaņām 1 (?): murdi piegāja pilni (scil.: zivju) s. Jauns. Jaun. Ziņas 1939, № 41.

Avots: EH II, 461

se˙neĩs (unter se˙nais): auch Kal., OB. ("ļuoti sen").

Avots: EH II, 477

abpusgriêzîgs zuobens, zweischneidiges Schwert.

Avots: ME I, 6

‡ acaine, ein übermütiges, ausgelassenes Mädchen: liela acaine! Saikava. tādai acainei nij kauna, nij guoda ebenda.

Avots: EH I, 2

aceknis, ein Spanneisen für Weber; s. atsegte.

Avots: ME I, 7

acekts, -s, ein Spanneisen für Weber, Alt-Pebalg; s. atsegte.

Avots: ME I, 7

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

actiņa, Demin. von acs,

1) das Äuglein.
kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja Ar. 23;

2) als Zärtlichkeitsausdruck:
mana actiņa; mans ačiņš Kand.; māsiņai, actiņai, galvā ruožu vaiņadziņš BW. 6041, 1;

3) uneigentl.:

a) pasaules actiņa, die Sonne,

b) Zündloch eines Gewehrs,

c) Bienenzelle,

d) augu actiņas, die Zellen der Pflanzen,
Kronw.,

e) actiņu prauls, das faule Mark des Baumes,
Biel. H. 190,

f) biezputrā actiņu ielikt, im Brei eine Vertiefung machen und darin die Zukost tun,

g) bezdelīgas actiņa, die Mehlprimel (Primula farinosa),

h) mazā a., Wiesennelke (Dianthus deltoides U.),
mazactiņa RKr. II, 70.

Avots: ME I, 9

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūŗu nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kaŗu apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķeŗas Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, _{1, 2.} adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. ² 79. jūŗas-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. ^2.

Avots: ME I, 10, 11

âdģẽris (âda + ģērēt), der Gerber; uneigentl. ein grausamer Mensch Etn. III, 129.

Avots: ME I, 236

‡ âdskalis (erschlossen aus ostle. âckels) Kaltenbr., ein abgeschnittenes (beim Zuschneiden übriggebliebenes, nicht grosses) Stück Fell (Pelzwerk).

Avots: EH I, 192

‡ agrîms Sussei n. FBR. VII, 140, Auleja, agrīms ² Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Kaltenbrunn, agrīms Wessen n. FBR. XIII, 88, = agrîns: agrīmuos miežus Fil. mat. 172, Auleja. agrīmie lini ni˙kad neizaug tik gaŗi kâ vē̦līmie Kaltenbrunn. šuogad būs agrīmais pavasaris Zvirgzdine. agrīmās visteņas rudin sāc dēt ebenda. agrīms ciemiņš Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 4

aĩt, nein, ein in Anzen oft gebrauchtes Wort in der Antwort [aus liv. ei "nein"?].

Avots: ME I, 14

‡ aitene, das Schaf Stomersee; ein noch nicht erwachsenes Schaf od. eine solche Ziege (mit aĩ ) Siuxt n. Fil. mat. 65: aunelim arvienu labāka vilna kâ aitenei.

Avots: EH I, 5

‡ àitgans, f. aitgane Janš. Dzimtene V, 279; Bandavā I, 28, der Schafhirt, die -in: muižas aitganam BW. 12915, 6. māsiņai aitganei 29358.

Avots: EH I, 5

àizbaknît, hineindrückend zustopfen Dunika: a. ar māliem caurumu mūrī.

Avots: EH I, 7

àizbràukt: ‡ Refl. -tiês,

1) aizbraukties garām, aneinander vorbeifahren:
viņi aizbraukušies viens uotram gaŗām Schwanb.;

2) man aizbraucies par tālu, ich bin unversehens zu weit hingefahren.

Avots: EH I, 11

‡ àizbuinît, (mit einem stumpfen Messer) unardentlich anschneiden: a. maizes klaipu Bauske, Dond.

Avots: EH I, 12

àizčabinât,

1) sich raschelnd entfernen; mit kleinen Schritten fort-, hingehen
Trik.; schwatzend fort-, hingehen Trik.: lietiņš aizčabināja pruom (die Regenwolke entfernte sich) Trik. vecenes aizčabināja ebenda;

2) raschelnd, Rascheln verursachend fortscheuchen :
vecene bija zaķi aizčabinājusi;

3) verstopfen
C., Trik.: a. siênā šķirbas, lai vējš neiet cauri;

4) anspannen (von einem einfachen Pferde und einfachem Geschirr gesagt):
es aizčabināšu tuo pašu brūnuo Siuxt.

Avots: EH I, 14, 15

àizdãrdêt, intr., knatternd, knarrend, mit Geräusch dahineilen, dahin brausen: šāviens aizdārdēja pār zemi Vēr. II, 342; auch àizdārdinât: aizdārdināja gaŗām vilciens.

Avots: ME I, 22

‡ àizdevîgs "zum Verleihen geneigt" Spr.

Avots: EH I, 18

àizduõmât, ‡

2) unablässig zu denken anfangen:
kad aizduomuo, net naktīs miegs neiet Ass. - Kalt.; ‡

3) = àizcerêt 2 Festen, Sessw.: kur aizduomāta e̦suot Pēterburgas Avīzes II, 28. Refl. -tiês, sich in Gedanken vertiefen Ass. - Kalt.; einen Gedanken fassen (?): dē̦ls aizduomājas, ka jam būs uzvarēt Pas. IV, 152.

Avots: EH I, 21

àizduõmîgs,

1) Verdacht hegend,
aizduomīgs cilvē̦ks,

2) Verdacht erweckend:
aizduomīgas zīmes. Adv. aizduomīgi: meitenei biedrenes aizduomīgi kacina laukā nuoslē̦pumu Vēr. I, 15. *

Avots: ME I, 24

àizdùrve, àizdure, (àizduore), der Raum hinter der Tür; besonders gebräuchlich im Lokativ: aizdurvē, Pl. aizdurvīs Neik.: dzimtene bē̦rza galā, miteklis aizdurvē RKr. VII, 111 (Rätsel). - aizdurvis, die Hintertür. Rig. Aw.

Avots: ME I, 23

àizdziêdât,

1) krähen, bevor der Taufel seine Absicht ausführt, nach dem Volksglauben:
ve̦lns vēl nesis uotru nastu, bet gailis aizdziedājis LP. V, 408. te gailis aizdziedājis un ve̦lns aizskrējis LP. VI, 215; ebenso refl. aizdziêdâtiês, zu singen anfangen: tuvējā mājiņā gailis aizdziedājies Etn. IV, 26;

2) von den bösen Folgen des Vogelgeschreies. Wenn im Frühling die Vögel zu singen anfangen, hüteten sich die Letten den Gesang der Vögel zu hören, bevor sie etwas gegessen hatten. Wenn vor dem Essen der Gesang der Vögel gehört wird, so ist das ein schlechtes Omen
Etn. III, 9. jāē̦d maizīte, lai putni neaizdzied RKr. VI, 17. tatiņu senāk turējuši par nelaimes putnu. ja viņš kādu darbinieku tukšā sirdī aizdzied, tad jau tai dienā muižā bez pēriena nepalicīs LP. V, 100. tavu darbu dze̦guze aizdziedāja; tāpēc nekas neiznāca Ar.;

3) im Gesange übertreffen,
mit dem Acc., mehr Lieder kennen: dzīrās mani citas meitas dziesmiņām aizdziedāt BW. 854. Refl. -tiês, anfangen zu krähen: gailis aizdziedājies Etn. IV, 26. àizdziêdâšanâs, Wettkampf im Gesange BW., S. 138.

Kļūdu labojums:
BW., S. 138. = BW. I, S. 138.

Avots: ME I, 24, 25

àizêst, tr.,

1) etwas essen, etw. vor der Hauptmahlzeit essen:
nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu Konv. ¹ 128;

2) anfressen:
skābes aizēda vienu (tē̦rauda sugu) lielākā, uotru mazākā mē̦rā Konv. ⁵ 525;

3) im Essen zuvorkommen:
lai māsa nepagūtu viņu aizēst MWM. VIII, 542. Refl. -tiês, essen, bis der Hunger gestillt ist: kad nu viņi būs nuo pirmā ēdiena aizē̦dušies, tad tie citi smalkākie paliks tik mums Kaudz. M. 209. uzskati, kamē̦r cūkas aizē̦das aizgaldā Etn. III, 145.

Avots: ME I, 25

‡ àizgaluôt,

1) die Enden befestigen (?):
a. lakatu"lakata bārkstis sapīt, lai lakats neirst" Bauske;

2) fortschaffen:
suni aizgaluojis Trik.

Avots: EH I, 23

àizgavẽnis (li. ùžgavėnios), der Sonntag nach Fastnacht Neik.; auch: die Woche nach Ostern; die Zeit nach der Fastenzeit Aahof; àizgavẽņi, Fastnachtabend (Oppekn. n. U.), aizgavēņu vakars Apsk. I, 192, Fastnachtabend.

Avots: ME I, 26

àizgrâbt, tr.,

1) packen, ergreifen:
aizgrābt aiz kājām. Dieva namā man aizgrābuši Gl., Apostelgesch. XXVI, 21 (in der neusten Ausgabe: sagrābuši). pūķis ņe̦m naudu, kur vien aizgrābj LP. VI, 94;

2) bis zu einer bestimmten Stelle hinharken:
sienu līdz šķūnim;

3) bildl. rühren, ergreifen, entzücken:
runa viņus aizgrāba Kaudz. M. prātā aizgrābts jauneklis Neik.;

4) plötzlich benehmen, Sinne, Kräfte, Verstand
L., St., U. aizgrābts, gelähmt, vom Schlage gerührt, im Krampfe liegend U. Refl. -tiês, für sich ergreifen, uneig. sich begeistern: pavārs ļuoti aizgrābās nuo kaŗa vaduoņa aprakstiem Vēr. I, 1413.

Avots: ME I, 27

àizgriêzt, tr.,

1) eine Schnittwunde beibringen, anschneiden:
sieviete gulējusi ar aizgrieztu rīkli LP. VI, 185. spārni aizgriezti Vēr. II, 817;

2) von dem bösen, vor dem Essen gehörten Geschrei der Schnarrwachtel:
kad grieze aizgriež, tad ruokas sagriež JK. II, 71.

Avots: ME I, 27

àizkamât,

1) : auch Saikava. ‡ Refl. -tiês, mühsam hingelangen
Kalz., Lubn., Saikava: a. līdz piestātnei.

Avots: EH I, 28

àizkaût, tr., beim Schlachten verwunden: bļauj kā aizkauts Neik. 8.

Avots: ME I, 31

àizķezêt, intr., sich mit Schmutz anfüllen, z. B. die Pfeife mit Nicotin: pīpis aizķezējis, neiet vairs dvaša cauri Grünh., Schrund., Stenden, Kursiten. kāpuostu griežamai mašīnai zuobi aizķezējuši: nemaz vairs neņe̦m (Ruhental u. a.).

Avots: ME I, 35

‡ àizknaîbît,

1) a. kukuli Golg., kneifend an mehreren Stellen von einem Brotlaib Stücke herausbrechen;

2) a. caur(ul)ei galu C., wiederholt kneifend einer Röhre das Ende zudrücken.

Avots: EH I, 32

‡ àizkniêbt,

1) kneifend, zwickend zudrücken
Stenden u. a.: a. zarnu cieti;

2) zukneifen, zudrücken
Sessw.: a. acis;

3) (etwas Schweres) hin-, wegschleppen, -tragen
Stenden: tuo jau tu neaizkniebsi;

4) hin-, weglaufen, -eilen
Golg.

Avots: EH I, 32

àizkrist,

1) hinter etwas fallen:
nazis aizkritis aiz skapja;

2) durch einen Fall zugemacht, versperrt werden, zufallen:
ceļš aizkritis kuokiem. vāks aizkrita. vai priedīte, vai eglīte tavu ceļu aizkrituse? BW. 8503. aizšaujamais aizkrita A. XX, 136. šuovakar gle̦znām aizkrīt priekškars Vēr., I, 1161. puika pūtis tauri, lai ausis aizkrīt. de̦guns aizkritis cieti, tā ka vairs it nekā nevaruot paoust LP. VII, 84. acis patlaban taisījušās aizkrist. viņai aizkrita balss, ihr stockte die Stimme. krūtis aizkritušas Neik. 2. kad aizkritis pūslis, tad jādzeŗ kumelīšu tēja RKr. XII, 9.

Kļūdu labojums:
nevaruot paoust = nevaruot saoust
zufallen = zufallen; fallend versperren

Avots: ME I, 33

àizkurs,

1) das Material zum Ofen(an) heizen
U; paplēs skalus aizkuram oder aizkuriem! Vīt. 53, Festen;

2) das Vorfeuer vor dem Backofen
Laud.: tas rāva kukuli par aizkuru BW. 1636; maize labi neizce̦p bez aizkura Lubei;

3) Backofenloch
L. liesma ķeŗ pa aizkuru, die Flamme schlägt zum Ofenloch heraus L.

Avots: ME I, 34

àizkusîgs, geneigt zur Müdigkeit, leicht ermattend, asthmatisch Spr., JKaln.

Avots: ME I, 34

àizleksît, davoneilen: galvu nuodūris viņš aizleksīja pruojām C., JK.

Avots: ME I, 36

àizlēkšuôt, davoneilen: gar sē̦tu aizlēkšuoja jēriņu bars A. XVII, 305.

Avots: ME I, 36

àizļe̦puôt, davoneilen: zaglis aizļe̦puo LP. I, 117. zaķis lē̦ni aizļe̦puoja Grünh.

Avots: ME I, 38

àizliêdzîgs, ungefällig; neaizliedzīgs, gefällig Neik.: viņš jau nebūs māsai aizliedzīgs B. Vēstn.

Avots: ME I, 37

àizliêgt,

1) versagen, verbieten:
viņš aizliedza svētdien strādāt; vielfach mit abhängigem negierten Infin.: Dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt BW. 4978; mit dem Obj. im Acc.: es tuo tev aizliedzu. gribējuse drusku aizliegtā istabā pažūrēt LP. IV, 103. auzas devu, neaizliedzu bāleliņa kumeliņam BW. 29612;

2) verleugnen:
tu aplamnieks, kas aizliedz savu tēviju Aus. I, 16. Refl. -tiês, absagen, verweigern: tev ir tāda daba, ka nevienam nevari aizliegties, kas ar glāzi uzmācas Neik. aizliedzējs, Verbieter; aizliegums, Verbot, jur. Beschlag Konv. ²

Avots: ME I, 37

àizmìrst, -stu, -su (li. užmir̂šti), tr., vergessen, mit dem Acc.: tie viņu pavisam aizmirsuši LP. VII, 356. Refl. -tiês, dem Gedächtnis entfallen: kungs, man aizmirsās LP. VI, 77. man nazis bij aizmirsies Vēr. I, 520. kad sakām"aizmirsās dziesmiņa", tad jau puslīdz ir teikts tik daudz, ka dziesmiņa tika aizmirsta Etn. III, 149. Mit folgendem Inf. oder präd. Part., wobei der Inf. u. das Part. so wohl negiert, als unnegiert gebraucht werden ann: aizmirsās, aizmirsās man mātei ruoku duot BW. 3059, 1. Var.: mātei ruoku neieduot. aizmirsās, aizmirsās mātei ruoka nebučuota; kuŗu dienu māt' aizmirsa, man klēpī neņē̦musi? BW. 3059. kā māmiņa neaizmirsa, šūpuodama, auklē̦dama BW. 3059, 2? Wie vergass das Mütterchen nicht (mich) zu wiegen und zu warten? [Ausser li. (už) mir̃šti "vergessen" vgl. noch ai. mŗš,yatē "vergisst" und arm. mor̀anam "vergesse"].

Avots: ME I, 41

àizmitrît, davoneilen Lasd.

Avots: ME I, 41

àizmurît, tr.,

1) anschneiden, beim Schlachten verwunden:
es negriezu, bet tikai aizmurīju zaru AP. viņš aizmurīja jē̦ru Grünh.;

2) wegbringen, wegtragen mit Müh und Not:
krusttē̦vs tuo aizmurījis uz māju MWM. V, 527.

Avots: ME I, 41

‡ àizņurît,

1) = àizmurît 1 Salis: a. maizi;

2) a. līdz. (fr)essen
(perfektiv) bis N. - Peb.: kaķis aizņurījis žurku līdz pusei un pametis;

3) mit einem stumpfen Instrument anhauen (anschneiden)
Bers., N. - Peb., Roop, Schibbenhof, Wolmarshof u. a.

Avots: EH I, 41

‡ àizpeķêt Lemsal, Wainsel,

1) verstopfen:
a. spainim caurumiņus ar kuo cieti;

2) sich verstopfen, sich mit Unrat, Schmutz anfüllen:
mašīnai aizpeķējuši sieti: neiet graudi cauri.

Avots: EH I, 41

àizpļaũt,

1) bis zu einer gewissen Stelle māhen:
viņi sāka pļaut un aizpļāva jau gaŗus barus MWM. VIII, 835. gaŗām aizpļ., im Mähen übertreffen, überholen: dievs aizpļauj ve̦lnam gaŗām LP. V, 105;

2) mit der Sense anschneiden, knicken, im Gegensatz von abmähen
(nuopļaut): viņa sašļuka krē̦slā, kā aizpļauts svikla laksts Purap.;

3) zu mähen anfangen:
aizpļauj manu cirtieniņu! BW. 28, 629. Refl. -tiês, sich eiligst wohin begeben: viņš jau aizpļāvās uz pilsē̦tu Wolm.

Kļūdu labojums:
BW. 28, 629. = BW. 28629.

Avots: ME I, 44

‡ àizpriêcinât,

1) = ‡ àizlabinât: a. kuo uz ganiem Trik.;

2) fröhlich stimmen (machen)
Bauske: a. bē̦rnu, bet ne˙kā neieduot.

Avots: EH I, 43

àizputinât,

1) wegwehen:
smiltis, sniegu;

2) wehend schliessen, verwehen, verschneien:
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109. ceļi bij aizputināti LP. VI, 897.

Avots: ME I, 45

àizriẽtinât,

1) machen, dass die Milch der Kuh zuschiesst
Polangen;

2) machen, dass die Milchdrüsen sich verhärten und weiterhin zu melken au hören:
kad guovs pilnīgi neizslaukta, tad saka, ka meitas guovi aizrietinājušas Doblen, C., JK., Neugut.

Avots: ME I, 47

àizrikuôt, intr., weg-, hineilen: zaķis aizrikuoja riku rikām uz mežu JKaln.

Avots: ME I, 46

àizšaũt atspuoli aiz šķieta, das Weberschiffchen hinter den Weberkamm hineinschiessen (intr.) machen; vgl. auch aizšautiem ("?") pupē̦niem (so, mit u zu lesen) Fil. mat. 133.

Avots: EH I, 55

àizsẽklis,

1) die nachbehaltene Saat:
atstāt rudzus aizsēklim AP. neizduod tak visa; paturi man arī aizsēkļam, gib doch nicht alles weg; behalte auch für mich zur Saat übrig; auch von Ferkeln, Schafen u. s. w. gebraucht;

2) Nachkommenschaft, Fortpflanzung:
man ir liels aizsēklis, ich habe eine grosse Nachkommenschaft Infl. n. U.

Avots: ME I, 49

‡ àizsitinât,

1) zuwickelnd verdecken
(àiztît) Dunika, Kal.: a. kam acis;

2) umwickelnd an etwas befestigen
Dunika: a. diegu (= aptît diega galu ap kuo, lai neiet vaļā).

Avots: EH I, 47

àizšķaũdît, auch -êt, bezeichnet das ominöse Niesen, durch Niesen die Vorbedeutung, dass etwas Gehofftes oder Gefürchtetes geschehen werde, das Erwartete gleichsam verniesen Mag. III, 1, 85. Im Kandauschen u. Tukumschen

1) die Erfüllung einer im gegebenen Augenblick ausgesprochenen Hoffnung wegniesen:
viņš aizšķaudēja, tas nepiepildīsies;

2) eine Behauptung als unwahr bezeichnen:
viņš aizšķaudēja; tas nav tiesa, kuo tu sacīji, also das Gegenteil von dem deutschen: er hat beniest; also muss es wahr sein. In Nurmhusen bedeutet das Niesen eines am Tage geborenen Menschen die Erfüllung der augenblicklichen Hoffnung, das Niesen eines in der Nacht geborenen Menschen die Nichterfüllung. In Siuxt hat das Niesen an jedem Tage seine besondere Bedeutung: das Niesen am Montag weist auf die Ankunft von Gästen hin, am Dienstag auf Tränen, am Mittwoch auf Liebe, am Donnerstag auf Ruhm, am Freitag auf Freude, am Sonnabend auf Anfeindung und Neid A. X, 1, 211; durch Niesen ein böses Omen wegschaffen (U.). Refl. -tiês, plötzlich kurz niesen.

Avots: ME I, 54

‡ àizskàust,

1) durch Neid wegbekommen (entfernen):
a. kuo nuo mājas pruojām;

2) durch Missgunst verhexen
Bauske: a. kam luopus.

Avots: EH I, 48

‡ àizšķḕrst, (ein geschlachtetes Tier) aufzuschneiden anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa, A.-Ottenhof, Schwanb., Sessw.: aizšķē̦rsts sivē̦ns.

Avots: EH I, 55

àizšļaupt, wegschneiden Frauenb.: a. nuost ar nazi pirkstam labu šķēli.

Avots: EH I, 56

‡ àizslīgt,

1) sich hinneigen:
zars aizslīdzis līdz zemei Salis (mit î ² ), Trik. (mit ì ); sich hinter etwas senken: snaudējam galva aizslīga aiz lampas Salis.

Avots: EH I, 49

àizsluôgs (zu slêgt), Verschluss, Verschlag, verschliessbarer Raum: vilkacim nav bijis brīv aitu iz kaut kāda aizsluoga ņemt Etn. II, 86. Uozuolmāte izrādīja draudzenei visus aizsluogus A. XV, 297.

Avots: ME I, 51

àizsmaĩdît, tr., durch Liebkosungen, Schmeichelei entfernen, beseitigen: neviena šīs sāpes neiespēja aizsmaidīt MWM. VIII, 807.

Avots: ME I, 51

‡ àizsmigt, hinter etwas hineinfahren, -geraten (von einem spitzen Gegenstand) Dunika: skabārde (= skabarga) aizsmiga (prs.: aizsmieg) aiz naga.

Avots: EH I, 50

àizsnigt, intr., verschneien: meža ceļi aizsniguši Aps.

Avots: ME I, 51

àizšpidît, intr., eilig weggehen: vei, kur mūsējā aizšpidīja, sieh, wohin unser Mädchen dahineilte Etn. IV, 4. Hasenp., Druva I, 910.

Avots: ME I, 55

‡ àizstatît,

1) hinter etwas, hin-, wegstellen:
a. kuo aiz galda;

2) gewaltsam hin-, wegschaffen, -führen
Golg.;

3) hinpflanzen, pflanzend hingelangen
Mesoten: neiznāca (kartupeļu), kuo aizstatīt līdz galam;

4) befehlen, zwingen
(nach r. застáвить ) Pilda.

Avots: EH I, 52

àizstèigtiês, intr., forteilen, dahineilen: tuo sacījis, ķēniņa dē̦ls aizsteidzās LP. V, 210. visi aizsteidzās uz pili LP. II, 49. es ar līkumu viņam uz ceļa aizsteidzuos priekšā LP. VI, 267. vecis jau bijis aizsteidzies atpakaļ LP. VII, 633.

Avots: ME I, 53

‡ àizstridzinât, versehentlich einstechen (hinter etwas hineinfahren, -dringen machen) Sassm.: a. sev sknabaru pirkstā (aiz naga).

Avots: EH I, 53

‡ àizsvērtiês, sich hinneigen: ve̦zums aizsvēries uz vienu pusi, tas cilvē̦ks aizsvēries uz kreisuo pusi.

Avots: EH I, 54

àiztver̂t, tr.,

1) erfassen, ergreifen:
nabags aiztvēra kungu aiz svārku stūŗa Sessw. teci, upīt, līku luoku, aiztver manu līgaviņu Ltd. 1918. krūtis aiztveŗ auksta vēka strāva Vēr. II, 138;

2) zur rechten Zeit ankommend antreffen, vorfinden:
viņš cerēja aiztvert ārstu vēl mājās Sessw. nuo šās dienas dzelzceļa braucieniem nebūs neviens vairs aiztveŗams Kaudz. M.;

3) hemmen, verstopfen:
aiztve̦rts vē̦de̦rs, verstopfter Leib; aiztvert ē̦damaju, Proviant abschneiden L., St., A. X, 1, 211. Refl. -tiês,

1) sich bergen, Schutz finden:
aiz kuoka;

2) ein Hindernis finden, aufgehalten werden:
ūdens aiztveŗas aiz aizspruostījuma Konv. ² 863.

Avots: ME I, 57, 58

‡ àizvīkstît Siuxt,

1) zuwickeln:
aizvîksti ² labi sainīti, ka neizbirst!

2) wickelnd hinter etwas stecken:
a. kam apse̦gu aiz muguras.

Avots: EH I, 64

‡ àizvir̃knêtiês, aneinandergereiht hin-, wegziehen (intr.), -fliegen: dzērves aizvirknējas uz dienvidiem.

Avots: EH I, 63

‡ àizzabât zirgu, einem Pferde den Stangenzaum (zäumend) ins Maul hineinlegen Rutzau.

Avots: EH I, 64

‡ akatns, nach etw. gelüstend, eine starke Neigung habend: piejēme zaldātu, kuŗi akatni bija šaut Kaltenbr. kas jau ļuoti akatns uz plintes, tis ta[d] nešaun ebenda; "fleissig": akatns da darba Zvirgzdine. Aus r. охóтный "(bereit)willig".

Avots: EH I, 65

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63

al̃kacîgs, neidisch, gehässig, widerhaarig, händelsüchtig: cilvē̦ks Liewen-Behrsen.

Avots: ME I, 67

alkatîgs, gierig, lüstern: viņš smīnēja, bet viņš pie tam neizskatījās alkatīgs Blaum.; [ungenügsam, ungezogen, Erlaa].

Avots: ME I, 67

alus (li. alùs, Hausbier, apr. alu, Met), das Bier. Demin. alutiņš, dial. aliņš BW. 2401, alutis Aus. I, 22, aluti rudacīti BW. 19528, aluotiņš 19521, altiņš 19877, 8. lielais alus, starkes Bier, mazais a., Klein-, Dünn-, Koventbier; apiņuots a., gehopft Ar. 1072; labs biezs a., starkes Bier, gew. stiprs a.; salts kā le̦dus, gards kā me̦dus BW. 2328. Epitheta im Volksliede; alutiņ, rudacīti Ar. 2007, Braunauge; a., bāleliņ Ar. 2025, Brüderchen; sehr häufig mieža a., Gerstenbier BW. 14759. alus plūst Aus. I, 7, strömt; alus iet uz pagāzām, das B. geht auf die Neige, wird schal. alu darīt, padarīt, izdarīt, brūvēt, tecināt BW. 2328, nach U. auch vārīt, B. brauen; alu nuopildīt mucās, nach U. auch kāst, B. fassen, füllen; alu ielaist, zapfen. Sprw.: kas dzeŗ alu, dabū galu. lieli alū, nelieli misā, die Erwacshsenen (laben sich) am B., die Kinder an der Maische. [Unklar sind die Beziehungen zu aksl. олъ, an. ǫl, ae. ealu, westfinn. olut vgl. E. Kuhn KZ. XXXV, 313 f., J. Schmidt Neutra 180, Thomsen Ber. 157, Walde Wrtb. ² 29, Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 74, Karsten G. - F. L. 173 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 69

amats [gleich li. ãmatas "Handwerk" und estn. ammet aus mnd. ammet],

1) das Amt, der Beruf:
baznīcas a., Kirchen-, draudzes a., Gemeinde-, mācītāja a., Pfarr-, skuoluotāju a., Lehr-, valsts a., Reichsamt; amata biedrs, Kollege, Zunftgenosse; amata brālis, Amtsbruder; amata vīrs od. amatvīrs, der Beamte (nach U. Handwerksmann); valdīt amatu, das Amt verwalten, genuin lett. amatu kuopt, izpildīt;

2) das Handwerk:
kurpnieka, kaleja u. s. w. a. Sprw.: amats nav (od. netiek, netuop) lamāts. deviņi amati, desmitais bads. daudz amatu, daudz nelaimes. katram amatam savi augļi;

3) die Gewohnheit, der Gebrauch, vielfach im üblen Sinne:
neguoda amats me̦luot. zirgam tāds a., das Pferd hat leider solche Nücken (böse Gewohnheiten). zirgs... ir ar amatiem, neiet ne nuo vietas Plud. LR. III, 60. kāda saimniece kuopusi vilkates amatu LP. III, 27;

4) der Kniff, Pfiff:
vīram bij amats ruokā LP. V, 233, der Mann hat den Kniff fest; pie tā darba nevajaga amata, bei dieser Arbeit braucht man keinen zünftigen Handwerker;

5) uotrs amats, der Gesell
U. viņam piemetās ruoze, un amati viņu nuo tās kaites izglāba, die Besprecher heilten ihn von dieser Krankheit Etn. I, 45. Dial. amads RKr. XVI, 23.

Kļūdu labojums:
Reichsamt = Staatsamt

Avots: ME I, 70

ã ne, zur Verstärkung der Negation: vai tik viņš nav dzērējs? ā ne! Keineswegs; o, nein!

Avots: ME I, 234

apakš, eine verkürzte Form von apakša, dial. apukš, apuš, apuž, apš, apakšan, unter, Präp. mit d. Gen.,

1) lokal:
apakš zemes tē̦vs, māmiņa Ar. 154. es pamuku dre̦bē̦dama apakš kupla uozuoliņa BW. 1377, 4;

2) uneigentliche Verwendung ist sehr selten:
apakš ruokas iet, im Arm gehen; apakš ruokas pirkt, pārduot, unter der Hand, d. h. ohne Vermittelung kaufen, verkaufen; viņš ņurdēja apakš sevis, er brummte bei sich selber; apakš vēja stāvēt, unter dem Winde stehen. apakš vēja dē̦la māte manu balsi klausījās BW. 501. kas tik sē̦ri gavilēja apakš saules vakarā BW. 142, wer sang so wehmütig am Abend nach dem Untergange der Sonne;

3) zur Bezeichnung eines untergeordneten Verhältnisses selten:
Sprw. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekā apakš jauna vīra pātagas. apakš laba kunga dzīvuot, unter einem guten Herrn dienen. Unzweifelhafte Germanismen: apakš Poncija Pilāta, unter P. P., apakš viņa vadības, unter seiner Leitung, st. viņa vadībā, cf. Endzelin Pr. I, 33.

Kļūdu labojums:
1377 = 13377
dē̦la māte = dē̦lu māte

Avots: ME I, 72, 73

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73

apaluôtiês, sich verirren: juo tie bija tāļu apaluojušies Spr. Sal. 12, 24. nevarēja vairs ceļa atrast - bij apaluojušās LP. VI, 999. Gew. uneigentl.: apaluojušuos atgriezt, die Verirrten bekehren Kunds.

Kļūdu labojums:
Spr. Sal. = Weish. Sal.

Avots: ME I, 74

apbrĩnêt, apbrĩnuôt, tr.,

1) bewundern:
visi sanāk daiļuo puisē̦nu apbrīnuot LP. IV, 73. apbrīn ļaudis dziesmu manu, apbrīn manu valuodiņu BW. 903;

2) bewundernd mit neidischem, bösem Blick ansehen:
ja skauģis bē̦rnu apbrīnuo, tad bē̦rnam nuo tam allaž lē̦cas kāds ļaunums BW. I, S. 184. apbrĩnuojams, bewunderungswert, wunderbar: apbrīnuojami smalks mednieks LP. IV. apbrīnuošana, das Bewundern, apbrīnuotājs, der Bewunderer, Verehrer.

Avots: ME I, 77, 78

‡ apce̦lât,

1) wiederholt (hebend) umwenden:
a. akmeņus, sliekas meklējuot. a. uolas, lai nebuojājas Stenden;

2) für sich gewinnen (günstig stimmen, geneigt machen)
Sessw.: a. savu kaimiņu.

Avots: EH I, 75

apcel̂t [li. apkélti herumheben um], tr.,

1) jem. umstimmen, für sich gewinnen:
krāpnieks pūlējās publiku apcelt B. Vēstn. tagad šī Rīdzeniece apcē̦lusi kādu bagātu veci Alm.;

2) aufspüren, auffinden, einkreisen:
suņi apcē̦luši zaķi. reiz brālis aiziet medībās un apceļ ze̦lta putnu LP. IV, 24; neizbēga apce̦lta zeltenīte BW. 13389, 10. māte bij apcē̦luse savai meitai brūtgānu LP. V, 108. kas tas par gre̦dze̦nu? kur tādu apcēli LP. V, 364. tas neteica savai sievai, kādu laimi apcēlis LP. IV, 25.;

3) hinter etw. kommen, bemerken - mit einem abhängigen Satz:
beidzuot apceļ, kas šī tāda LP. IV, 112. bet reiz ķēniņš apceļ, ka ze̦lta ābelei katru nakti sāk viens ze̦lta âbuols zust LP. IV, 149. kaimiņa kunga meitas apcēla, kur šis tuo lieluo naudu sadabūjis LP. VI, 590;

4) sich bemächtigen:
kā tad viņš (ve̦lns) tevi apcēlis LP. VI, 552. tuo lietuvē̦ns bij apcēlis sev par jājamuo zirgu.

Kļūdu labojums:
apce̦lta zeltenīte = apce̦ltā zeltenīte

Avots: ME I, 78

apcerîgs, zum Nachsinnen geneigt, nachdenkend: apcerīgais prāts tuo it dižani izpuškuojis RKr. IX, 10.

Avots: ME I, 79

‡ apcìngas ² Zvirgzdine, eine Kneipzange.

Avots: EH I, 75

apcìrknis PS., apcir̃knis C. (ap + cìrst),

1) ein kastenähnliches, aus einem Bretterverschlag bestehendes Fach in der lettischen Kornkammer, der Kleete, Kornkasten,
in Ober-Kurl. aruods genannt: nabagam pavasarī visi apcirkņi tukši;

2) auch sonst ein Fach, eine Abteilung zur Aufbewahrung verschiedener Gegenstände:
naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082. siena šķūnis jau apcirknī pilns Vēr. I, 257;

3) übertragen wie das deutsche Schrein:
dvēseles apcirkņuos, im Schrein der Seele. visi mūsu ievē̦ruojumi mīt mūsu apziņas apcirkņuos DJ. II, 74; ziņu apcirknis, die Nachrichtenrubrik in einer Zeitschrift Vēr. II, 254. nuo apputējušiem senatnes apcirkņiem viņš iznesa un atdeva jaunajai pasaulei neievērībā pame̦stās garīgās mantas Vēr. I, 1289;

4) Brunnenbrüstung:
stipriem gruodiem izbūvē̦ta aka, ar augstu apcirkni virsū Druva III, 9 (Saul.).

Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu streichen ist der Satz): naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082.

Avots: ME I, 79

‡ apcir̃paļât Dunika, unordentlich bescheren (beschneiden) Kal., Rutzau: a. avis, matus, diegu galus.

Avots: EH I, 75

apcìrtums, das Behauene, Niedergehauene; akas apcirtums, Brunneneinfassung Jaudz.

Avots: ME I, 80

apdarinât, bekappen: auch Saikava; beschneiden: a. (mit hochle. -a- aus -e̦- ?) rāciņus Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90.

Avots: EH I, 77

apduõms und apduõma, Bedacht, Überlegung, Nachdenken: muļķis bez lieka apduoma (bez liekas apduomas A. XIX, 33) nuojūdza zirgu LP. VI, 406; bez kādas apduomas Lautb. V. X, 429, bez apduoma A. XIII, 373, ohne sich lange zu besinnen; pēc īsas apduomas, nach kurzem Bedenken. tāds iedalījums prasa daudz apduomas SDP. VIII, 18, solch eine Einteilung erfordert viel Überlegung und Vorsicht. vai tev apduomas? Neik. 3, bist du bei Sinnen? māmiņ' bija gudra sieva, tavu muļķu apduomiņu BW. 25266, 6. Sprw.: nestrādā bez apduoma. strādā ar apduomu. runā ar apduomu. bez apduoma krīt nelaimē, ar apduomu nāk svētība.

Avots: ME I, 83

apduot (li. apdúoti), ‡

4) mit einem Zaubermittel oder -trank behexen
Warkl.: neielaidies! tevi apduos.

Avots: EH I, 79

apgaut (li. apgáuti, übervorteilen; cf. apgũt), tr., bewältigen: viņš viens pats grib visu darbu apgaut Gold. tik daudz, ka nevar apgaut, so viel, dass man nicht beschicken oder empfangen kann Neik. nach U.; A. X, 1, 308. viņš mani apgava, er betrog mich Grünh.

Avots: ME I, 86

apgraizelêt, demin. von apgraizît, wiederholt ein wenig beschneiden, beschnitzeln: apgraize̦lē̦ti cūkgaļas stilbi MWM. VII, 818.

Avots: ME I, 87

apgraizît, tr., freqn., wiederholt od. gewohnheitsgemäss beschneiden: apg. putnam spārnus, lai nelaižas. katram vīrišķim jūsu starpā būs apgraizītam tapt I Mos. 17, 10.

Avots: ME I, 87

‡ apgriezināt, beschneiden lassen Für. I (unter griezt).

Avots: EH I, 84

apgriêzt, tr., beschneiden: kuokam zarus, matus; zirgam asti apgr. Etn. II, 121.

Avots: ME I, 88

apgrũtinât, tr.,

1) schwer (grũts) machen, beschweren, belasten, belästigen:
zemi apgrūtināt nuoduokļiem. sargāties, ka jūsu sirdis nekļūst apgrūtinātas ar lieku ēšanu Luk. 21, 34. visi mēs neiesim, ka tevi neapgrūtinām II Sam. 13, 25;

2) schwanger
(grũts) machen, beschwängern L., U.

Avots: ME I, 88, 89

abgubt,

1) sich seitwärts neigen, senken
(perfektiv): auzu guba apgubusi Warkl. kuoks apgubis uz sāniem ebenda;

2) auch apgubtiês, "=sagubt, saliekties" Bers.

Avots: EH I, 85

‡ apgumt: izkapts apgumusi Warkl., die Sense hat sich an den Stiel herangeneigt.

Avots: EH I, 85

apiet [li. apeĩti],

1) um etwas ringsherum gehen, umgehen, einkreisen
mit dem Acc. oder ap: salīcis, sakucis apiet visu tīrumu RKr. VII, 108; apeji ar trauku ap visām ē̦kām LP. VII, 310; man neizbēga sen apieta vāverīte BW. 13389, 8; es apgāju lielu riņķi BW. 20796, 2;

2) kreuz und quer durchwandern, durchstreifen:
mežsargs apgājis šuodien visu savu mežu. netiklītis apiet visu nuovadiņu BW. 12409; apgāju kā sē̦tu pīdams, umsonst streifte ich überall umher Serb.;

3) finden, antreffen, einkreisen:
ķēniņš gribēja zināt, kur tādus brīnuma akmeņus apgājis LP. VI, 730. es nebiju apgājuse tik bagāta tē̦va dē̦la BW. 25961, 4. tā e̦suot lielu uogulāju apgājuse, sie habe eine beerenreiche Gegend gefunden Mag. XIII, 3, 52. visi mācīti cilvē̦ki tuo apgājuši (Biel. nach U.), alle gebildeten Menschen haben das gefunden, in Erfahrung gebracht. viņi pruot vilkus un lāčus apiet A. XXI, 596;

4) (von dem Kreislauf der Zeit) verstreichen, vergehen:
šuovasar apgāja divdesmit divi gadi, kad pē̦rkuonis bij iespēris mājā Kaudz. Refl. -tiês,

1) sich belaufen, vom Vieh, von Hasen:
mūsu guovis visas jau apgājušās;

2) apieties ar kuo, umgehen, verfahren mit jem., behandeln:
apieties kā ar bē̦rnu, wie ein Kind behandeln; apieties bargi, mīļi, laipni, streng, freundlich behandeln: visi apgājušies ar viņu laipni Lp. VII, 680. tas mācījis apieties ar dieviņiem LP. VI, 35. apiešanās,

1) die Begattung von Tieren,

2) der Umgang, die Behandlung:
nuostāsti par lielu vīru apiešanuos ar vienkāršiem ļautiņiem Vēr. 1; 1180.

Avots: ME I, 90, 91

apkāļas, Pl. t., Umschweife, Um wege A. X, 1, 308. apkāļām Laud., [in Saussen apkàļām ^2], in Bersohn apkālēm, ar apkāļām, apkāļus, apkāļi runāt, mit Umwegen, Umschweif reden. mana lielākā netārpa ir apkāļas jeb apkāļām runāšana A. XIV, 2, 134; apkāļu runas Vīt. 65. aiz savām apkāļām biju apsuolījies tai sievietei, kuŗu negribēju A. XIV, 2, 135. iedzimta apkālĩba (134), die angeborene Neigung, auf sein Ziel nicht grade, sondern auf Umwegen loszugehen. [Wohl nebst apkājām und kãja "Fuss" zu einer Wurzel kā- "gehen"; neben gā- in le. gãju "ich ging" u. a.].

Avots: ME I, 94

‡ apkampstît,

1) "umarmen"
Spr.; = apkampaļât Ahs. (mit am̃);

2) wiederholt greifend, haschend ringsum säubern, glätten
(perfektiv): a. ve̦zumu ("nuoraut tuo, kas karājas") Wandsen (mit am̃). Refl. -tiês, einander mit den Zähnen gleichsam beknuspern (bekneipen): zirgi apkampstās.

Avots: EH I, 89

apkàusêt,

1) tr., matt machen
Neik.;

2) rund herum abschmelzen:
apkausē̦ti cukura gabaliņi.

Avots: ME I, 93

‡ apknaîbît, wiederholt ringsum (ein wenig) kneifen Spr., abkneifen (perfektiv): a. maizes klaipu. uogas apknaibītas Pas. VIII, 177. pavasaruos rāceņiem jāapknaiba asni Siuxt. miesnieks apknaiba luopus.

Avots: EH I, 92

‡ apkniêbt,

1) ringsum kneifen
(perfektiv) Spr.;

2) (eine grössere Anzahl von Objekten) abkneifen, abzwicken:
a. guluotnes, pumpurus, liekuos ziedus;

3) viņam bikses kâ apkniebtas Golg., Jürg., Lems. u. a., er hat allzu enge Hosen an;

4) um etw. herumlaufen:
a. kam apkārt Golg.

Avots: EH I, 93

apkŗaupêt: auch (mit aũ) Dunika, Kal., OB. ‡ Refl. -tiês Frauenb. (mit aũ) "ielaisties kādās juo stiktās darīšanās": es neiešu ar čigāniem a.

Avots: EH I, 94

‡ apkukt, sich herabneigen Baltinov, Šķilbēni: mieži (die Gerstenähren) jau apkukuši, ilgāk nevar atstāt ne-nuopļautus Warkl. mēs arī apkukām ap galdu Domopol. apkuka (poln. opart się) iz (= uz) galda Zbiór XVIII, 385. Refl. -tiês, sich niederbeugen Festen: nuo sviestā akmeņa izvairījuos apkukstuoties.

Avots: EH I, 94

aplaist, ‡

4) fallen lassen, herunterlassen
(r. "опусмимь" ): nevar drēbju a. Pas. VIII, 292 (aus Asūne); ‡

5) vernachlässigen:
cieši esit dārzus aplaiduši (eine Gärten sind Iange nicht gejätet worden) Oknist. staigājuot par aplaistu, visiem vienaldzīgu, ni˙kur ne-pieje̦mamu (cilvē̦ku) Pas. VIII, 110 (aus Lettg.); ‡

6) = aplecinât: a. guovis ar bulli Oknist; ‡

7) schnell (schneidig) um etw. herumfahren:
vēl viņš nebij aplaidis (auf einem Fahrrad) ap baznīcu A. Brigadere Daugava 1, 10.

Avots: EH I, 97

aplènkt [li. apleñkti], tr., einkreisen, umzingeln, umgeben, belagern: vīru aple̦nkuši vilki LP. III, 106. viņš aplencis lielu briežu māti LP. VI, 727. viļņiem aple̦nkta sala O. I, 11. lai nuo manis neizbēga sen aple̦nkta vāverīt RKr. XVI, 89. aple̦nkums, die Belagerung.

Kļūdu labojums:
neizbēga = neaizbēga

Avots: ME I, 100

apliecinât, ‡

2) neapliecini savu dvēseli! beschwere deine Seele nicht mit einem Meineid!
BieIU. Refl. -tiês, sicu erweisen, sich bestätigen Salis (nur in der alten Generation): apliecinājās, ka e̦suot . . . mazi pasauļu radījumi... Pēterb. Avīzes I 28.

Avots: EH I, 99

aplùoči: = iẽlùoks 1: ne tai mirka ze̦lta kurpes, ne sudraba apluocīši (Var.: ieluociņi, ieloki vilnainei) BW. 33930 var.

Avots: EH I, 100

aplûzãm, Adv., ringsum brechend: kad sērsnēm vai arī le̦dum neiet pa virsu, bet lūst iekšā, tad iet aplūzām Etn. III, 145. tagad ir pati aplūza (Subst.): sniegs vēl netur pa virsu, iet aplūzām Stelpenh., Fest.

Avots: ME I, 103

apmantât, apmantuôt, tr.,

1) feien:
šādā vīzē apmantāja jeb apsargāja brūtes gultu BW. III, 1, 82. brūtei deva pirmuo glāzi, lai viņu zīmē̦tu un apmantuotu BW. 1, 86. visu tuo, kuo gar bērniņu dara, lai viņam nepiesistuos nekāds ļaunums, sauc par mantuošanu jeb apmantuošanu JK. VI, 21.;

2) behexen:
dievs zin, kas viņu tā apmantuojis, ka nemaz neiet uz priekšu Gold.;

3) apmañtuôt tē̦vu, den Vater beerben.

Kļūdu labojums:
apmantât: mantuošanu jeb apmantuošanu = mantāšanu jeb apmantāšanu

Avots: ME I, 104

‡ apmelîgs A.-Laitzen, Elger Diction. 297, zu verleumden geneigt.

Avots: EH I, 101

apmir̃t (li. apmir̃ti), intr.,

1) hinwegsterben (in grossem Umfange):
radi ir apmiruši Kaudz. M. 17. visas zivis apmira II Mos. 7, 21. raugi, mēs apmirstam, mēs eimam buojā IV Mos. 17, 12. vārdi apmirst virs mēles Liew. 11;

2) betäubt, gelähmt werden:
muskuļi apmiruši Preip.;

3) tr., durch den Tod weihen, sterbend verderben:
triju augumu apmirta sakta Saul. vilnānu drēbi mirējam nelika pagalvī, juo mirējs tuo apmirstuot un tad aitas neizduoduoties. neturēja arī ēdienu istabā, lai mirējs tuo neapmirst, un apmirtu ēdienu vairs neēda BW. III, 3, 865.

Avots: ME I, 107

‡ apnagluôt, Nägel ringsum (hin)einschlagen Wid.; zirgs klibuo: apnagluota kāja Golg. (in den Huf sind Nägel falsch hineingeschlagen worden).

Avots: EH I, 103

apņemt, auch apnemt, apjemt, tr.,

1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap kāju;

2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it kā migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;

3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;

4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;

5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,

1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;

2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēmās tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēmās aitas vaktēt LP. VI, 291;

3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;

4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;

5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.

Avots: ME I, 110

apradi, ferner stehende Verwandte: pie īstiem radiem viņa neiet sērst, tikai pie tādiem apradiem Gold. brūte izdala apradiem... BW. III, 1, 80; Druva I, 910.

Avots: ME I, 113

‡ II aprikt (?) Neik. n. U. "versiegen, sich verlieren (vom Wasser)"; vgl. apsikt 2.

Avots: EH I, 109

aprimt (li. aprìmti), inch., intr., sich beruhigen, ruhig werden: tie aprima uz kādu laiku nuo savas trakuošanas Vēr. II, 180. viesulis aprimst LP. I, 147. sirds bija jau pagalam aprimuse Vēr. II, 48, das Herz hatte aufgehört zu schlagen. ūdens aprimst, das Wasser (das heisse) wird lau (Neik., U.); cf. re̦mde̦ns. Refl. -tiês, sich legen: vējš aprimstas Treum.

Avots: ME I, 115

apsâkt [li. apšókti],

1) anfangen, beginnen:
viņas smējiens neiznāca ne pus tik gaŗš, kā viņa tuo apsāka L. A. viss bij tik labi apsākts. kad šaubās ticība apsāks sikt R. Sk. II, 245;

2) sich gewöhnen:
tagad tas izliekas juokaini, bet gan jau ar laiku ar tuo apsāks C., Erlaa, Bers. tas nav apsākts, daran hat man sich noch nicht gewöhnt. Mat. Subst. apsākums, das Unternehmen: dažs kratīja par viņa apsākumu galvu Jan.

Avots: ME I, 118

apsal̂t [li. apšálti],

1) etwas gefrieren, befrieren, vor Frost leiden:
rāceņi apsaluši. ceļš apsalis. lai apsala ļaužu mēles, ap manim runājuot BW. 8866. Ilzei sirds tā kā apsala A. XX, 403;

2) von Frost vernischtet werden in grossem Umfange:
šuonakt visas puķes apsalušas. Refl. -tiês, sich erkälten: ne viņš neapsalstas, pat ne vaidēt neievaidas. apsalums, alles, was von Frost gelitten hat, die Frostbeule. Refl., die Erkältung: Gusts tikai ar vieglu apsalumuos pārlaida šuo gadījumu Aps. IV, 78.

Avots: ME I, 117

apsauka, Verweis, Verbot: nuo pagasta valdes iznāca apsauka, ka upēs nav brīv linus mērkt. nuo vietas gan neizlika, bet dabūja tādu apsauku, ka nedrīkstuot tik traki dzīvuot Gold.

Avots: ME I, 117

apskaudĩba, der Neid, die durch neidische Menschen hervorgerufene Krankheit, Kalamität, Verfluchung: tas izsargājuot nuo slimībām un apskaudībām LP. VII, 312. vē̦lāk saimniece ievē̦ruojuse citas skaudības un pat iemācījusies apskaudības atcelt, dziedināt LP. V, 20.

Avots: ME I, 121

apskàust, tr.,

1) kuo od. kam kuo, od. kuo dēļ cum. gen., beneiden:
kā es apskaudu pēdējuos Vēr. I, 1428. apskaužama dzīve Ar., beneidenswertes Leben;

2) beneidend, besonders mit neidischem Blick schädigen; beschädigen überhaupt, zu Grunde richten, verderben:
tīšā prātā kuokus apskauž LP. V, 146, er beschädigt absichtlich die Bäume. tādi vare̦ni ze̦lta mati, kas tuos būtu apskaudis? LP. V, 358, so herrliche goldene Haare, wer sollte sie wohl (abscherend) verhunzt haben? muļķi, kuo apskaudi bē̦rnus? Tor, warum richtest du deine Kinder zu Grunde? ķēniņam apskaust tik daudz ļaudis, soviel Menschen des Königs vernichten LP. VI, 44.

Avots: ME I, 121

‡ apskubît "schlecht (liederlich) beschneiden (das Haar), liederlich abmahen" Freiziņ.

Avots: EH I, 113

‡ apskunstuôt, behexen (?): klētī, kur ne˙vienu neielaida, lai jaunā pāŗa gultu neapskunstuotu Latv. Saule, S. 729.

Avots: EH I, 114

‡ apslīpêt, ringsum abschleifen: a. stiklu. Refl. -tiês, sich die Umgangsformen einigermassen aneignen.

Avots: EH I, 114

‡ apsnâpt ² Schibbenhof, unordentlich beschneiden: a. maizi.

Avots: EH I, 115

apsnāt,

1) auch Bers., Golg. ("umnehmen");
‡

2) = apstaĩgât 2, apskriet 1, apiet 2 ("bez īstas vajadzī bas"): apsnàt ² visu pagastu Bers., Festen, KatrE., Selsau; "ar steigu apiet" Bauske (mit ã ); ‡

3) (ringsum) oberflächlich abschneiden, abmähen
Ozolnieki: bietēm apsnāj bārkšķus (sīkas saknītes). a. labību; unordenflich behauen: apsnât ² (nelādzīgi aptēst) kārtis Schibbenhof; unnötig beschneiden Wolgunt (mit ã); hier und da abfressen (?): luopi apsnãj zâli, labību Mežmuiža; ‡

4) "unordentlich, uneben aufschichten"
(?): apsnãt ve̦zumu, siena kaudzi Mežmuiža.

Avots: EH I, 115

apsnigt (li. apsnìgti), beschneien: viss apsnidzis LP. VII, 119. labāk mani sniegs apsniga, nekā ļaudis aprunāja BW. 8580. apsnieg sniegi gaŗus mežus 31274.

Avots: ME I, 124

‡ apstāvis (?), die Unterbrechung, das Haltmachen (?): bija duomājams, ka ilgi viņiem tâ neies, bet apstāvim (vietleicht zu korrigieren in apstāviem [zu apstāvi]) jānāk Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 92. S. auch unter apstāvi.

Avots: EH I, 117

apšũt (li. apsiúti), tr., ringsum benähen, besäumen: malas;

2) für einen gewissen Kreis die Kleider nähen:
skruodelis apšuj visai apkārtnei drēbes PS. jāapšuj sevi un citi bērniņi Up.

Avots: ME I, 130

‡ apvar̂žuôt Prl. "in Bastschuhe (ringsum) die Schnüre einfädeln (hineinziehen)".

Avots: EH I, 125

‡ apvil̃lât, (die Ränder des offenen Endes einer Patronenhülse) ringsum nach innen einbiegen (tr.) Kal.: kad patruonu piepilda ar pulveri un skruotēm, tad galu vajag a., lai ne˙kas neizbirst.

Avots: EH I, 126

apzvẽrêt, ‡

3) "?": mēs par tevi zvērēsam. - apzvēriet (wenn ihr es auch beschwört?),
bāleliņi! atpakaļ(i) vairs neiešu BW. 13646, 14. ‡ Refl. -tiês, = apzvêrêt 1: viņš . . . divreiz apzvērējās, ka ... Ezeriņš Leijerk. I, 230.

Avots: EH I, 128

âr, auch ârā, Präp. mit dem Gen., ausserhalb: ār nama, ausserhalb des Hauses Hesselberg Sprachl. § 299; ārā pils, ausserhalb des Schlosses Adolphi; es neiešu ārā tirgus BW. 19647; ārā duru es neiešu 26208.

Avots: ME I, 239

ãrstêt, -ẽju [aus mnd. arsten], tr., kurieren, heilen: slimniekus. Refl. -tiês,

1) selbst seine Gesundheit herzustellen versuchen;

2) sich ärztlich behandeln lassen:
pēdējuo kapeiku bija izdevis ārstējuoties JR. IV, 86. ārstējamās zāles, Arzeneien.

Avots: ME I, 244

aši [Sunzel], ašas in Walk, ašavi, ašavas, ašuvi (Fehteln), ašenes, Schachtelhalm (Equisetum), Binsen, auch ašķi, ažģi, kuoses, skuostas genannt (li. [asiaĩ oder] esiaĩ, Schachtelhalm, Kannenkraut, Binsen), māsai gāju panāksnuos, ašus bāzu kulītē BW. 26006. [Thomsen Ber. 253 denkt zweifelnd an eine Entlehnung von le. aši und li. asiaĩ aus den finnischen Sprachen: estn. ošja, finn. hosia "Schachtelhalm". Dies wärte möglich, wenn das li. Wort nur im Nordlitauischen vorkäme (gemeinlitauische Entlehnungen aus dem Finnischen sind sonst nicht sicher nachgewiesen). Le. ašķi neben aši entweder nach dem Nebeneinander von ašķi un aši (mit aš- aus as [t] j-) "Haare des Pferdeschweifes", wenn die beiden ašķi am Ende nicht gar identisch sind - man vergleiche hinsichtich der Bedeutung z. B. russ. хвощ "Schachtelhalm" zu хвост "Schweif", - oder gar aus der estnischen Nebenform oštja enstanden.]

Kļūdu labojums:
wärte = wäre

Avots: ME I, 146, 147

asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. ² 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),

1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;

2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];

3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;

4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;

5) als Sitz

a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;

b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;

6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. ² 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.

Avots: ME I, 143, 144

asmens, m., gen. s. asmens oder asmeņa, Pl. asmenis und asmeņi; auch asmins, gen. s. asmins, asmiņa oder asmina, auch asms: trim asmiem zuobentiņš BW. 13195, A. I, 39 (li. ašmuõ),

1) Schärfe, Schneide der Klinge, die Klinge des Messers, des Schwertes, der scharfe, eiserne Teil der Schaufel:
viņš kaldina zuobinu asminis Vēr. I, 484. pats sausās dusmās nuotiesā ar zuobina asminu LP. V, 316, nach dem bibl. ar zuobina asmini izdeldēt, mit der Schärfe des Schwertes ausrotten; šķipeles asmins Purap.;

2) Spitze der Ähre
St.;

3) Zacke am Holze
Bergm. In Platohn unterscheidet man asmins, -a, die Schneide, Klinge, von asmenis, -ņa, die Spitze, das Ende begrannter Ähren. [Zu ass "scharf", ai. ašman- "Felsstück, av. und apers. asman- "Stein", gr. ἄχμων "Amboss".]

Avots: ME I, 144

asns, der hervorbrechende Keim, Demin. asniņš: uz asniem oder uz jauniem asniem dzert, auf die zu hoffende Ernte hin trinken und Schulden in der Schenke machen. Übertr.: ikdienība sažņaudz katru brīvu dzīvības asnu Vēr. I, 1233. [Zu ass "scharf", wie žem. ašnis "Schneide; die im Herbst aufkeimende Saat" bei Tratmann Wrtb. 15 (und russ. оснъ "Spitze, Stachel", wenn dies nicht mit aksl. остьнъ, russ. остенъ, gen. остна dass. identisch ist), s. Möller KZ. XXIV, 448 f. und Leskien Nom. 362.]

Avots: ME I, 144

ass, [asrs in Rutzau], scharf: ass nazis; asi kalti kumeliņi BW. 14710; ass liktenis, hartes Geschick Aus. I, 12; ass prāts, scharfer Verstand Pav.; ass skats, scharfer Blick. Sprw.: sveša tē̦va vārds asāks nekā īsta tē̦va rīkste. asa mēle griež vairāk nekā nazis. Zu li. aštrùs [oder ãštras, s. Būga KSn. I, 194, aksl. остръ "scharf", ai. áśriḥ "Kante, Schneide", arm. asełn "Nadel", alb. áϑεtε "herb", gr. ἄχρος "spitz", ἀχή "Spitze", la. ācer "scharf", acus "Nadel", ags. egl "Stachel", aisl. eggja "schärfen", ahd. ekka "Spitze", mcmyr. agalen "Wetzstein" u. a., s. Walde Wrtb. ² 7 und auch le. asaka, asaris, asmens, asns, aste].

Avots: ME I, 144, 145

ašs, scharf: ašs dze̦luonis; aša rīkste Neik; ašs vīrs, ein heftiger, strenger, tüchtig angreifender Mann. Adv. aši, scharf, schnell, flink: aši kalti kumeliņi BW. 14710, 4. un viņš pruojām steidzas aši Vēr. II, 10. aši, aši (schrill) zīle dzied asa mieta galiņā BW. 13938. ašs: ass = plašs: plats. aši und asi meist promiscue gebraucht; in Mesoten soll man unterscheiden: asi kalts, scharf beschlagen, von aši kalts, schnell, eilig beschlagen.

Avots: ME I, 147

astni = ašķi (Neik. n. U.), = asni Walk; astnes, Johanniskraut V. [Zu aste und astrs; s. auch tahm. ase̦nzabas.]

Avots: ME I, 146

ataĩrêt, ‡ Refl. -tiês,

1) wegrudern
(intr.): a. nuo krasta;

2) herrudern
(intr.): a. līdz šejienei;

3) sich sattrudern:
vai neesi vēl atairējies?

Avots: EH I, 133

atbars (U.), gew. Pl. atbaras Druva I, 264 (li. atbaraĩ, ãtbaros, Hintergetreide ), auch atberes (Naud.), atbari, das Getreide, das die Wirte dem Prediger jährlich zu liefern haben; Kirchenkorn (Bauske), zu atbērt; [būs viņam atbaru bērt, tad žēluojās viņš, tam labība neizde̦vusies Manz. Post. II, 196]. uz atbaru ņemt L., leihen.

Avots: ME I, 150

‡ atbārt Warkl., = nùorāt, scheltend zurechtweisen: baŗu, baŗu, bet nevaru viņu a.: kāds bijis, tāds paliek. Refl. -tiês (li. atsibárti),

1) bis zum Überdruss (zur Genüge) schelten, sich sattschelten
N.-Peb., Saikava, Warkl., Wessen;

2) gescholten, auch seinerseits resp. ihrerseits die scheltende Person schelten
Golg.: tu nevarēji rieties nei atbārties Salasīšana 94;

3) sehr schroff erwidern
Festen: viņš bargi atbārās, vai duomājuot viņu kurlu e̦sam.

Avots: EH I, 134

‡ atbuktêt, (Eingebogenes) zurechtmachen: guovs iespērusi (skārda slaucenei) gumbu; būtu labi, ja varētu atbuktēt atpakaļ Siuxt.

Avots: EH I, 136

‡ atce̦lât,

1) voneinander ein wenig wegheben
Stenden: a. (salijušuos) rudzu kūlīšus (citu nuo cita, lai izžūst);

2) wiederholt oder mehrere Objekte zurückheben
C.: a. se̦ru rijā uz uotru pusi (atpakaļ).

Avots: EH I, 137

‡ atcẽ̦rtât Wolmarshof, (die Schneide) abstumpfen: a. izkapti (nemākulīgi pļaujuot).

Avots: EH I, 137

atcìrst (li. atkir̃sti), tr.,

1) ab-, weghauen:
nuo kuoka zarus, skaidas;

2) loshauen:
āliņģi, le̦du;

3) zurückwerfen:
galvu atpakaļ, de̦gunu;

4) schroff, derb antworten:
bagātais atcirtis:"ej uz elli!" LP. III, 92;

5) hauen, sodass sich die Schneide zurückbiegt, stumpf hauen:
cirvi, zuobinu. Refl. -tiês, stumpf werden: Sprw. ass cirvis drīz atcē̦rtas. bet neba cauru mūžu kauties; ir nagi atcē̦rtas Adam.

Kļūdu labojums:
sodas = so dass

Avots: ME I, 153

atdiene,

1) auch Kegeln n. Latv. Saule, S. 616, Druw., Golg., (mit ìe ² ) Erlaa, (mit iẽ ) Ramkau Salis, a[t]diẽnīte AP., a[t]dìenīte ² Kaltenbr., Saikava: guovs atnāca atdìenītēm Wolmarshof. guovs neizauga liela, juo atdienēm viņai bija teļš Nerft. guovs atnesa teļu atdienītēm Stelpenhof. kad guovs nāce slaucama par divi gadi - teice: tī jau a[t]dienītem Kattenbr. man telītes a[t]dienītes BW. 28688; ‡

2) eine junge, nicht milchende Kuh
Bers.

Avots: EH I, 139

atduôša, gew. Pl.,

1) die Wiedergabe, Zurückerstattung, Gegengabe:
te tev atduoša, wie du mir, so ich dir Kand. dievs man deva bez atduošu BW. 31316. plītēsim bez atduošas Dünsb. atduošas duot, mit gleicher Münze zahlen. ieduod man pūru rudzu uz atduošām Ahs. [In Gross-Buschhof atduoši, etwas Geliehenes (Getreide, Brod u. a.), das man zurückerstatten muss];

2) die Vergütigung für die heimgeführte Frau durch die Vermählung der Schwester des jungen Mannes mit dem Schwager:
brālit(i)s jēma tautu meitu, mani deva atduošās; es neiešu atduošām: atduošām gŗūt' dzīvuot. mani gŗūti maldināja, teic: atduošu līgaviņa BW. 9412, 9413.

Avots: ME I, 155

atdrãzt,

1): puišelis drāzdams atdrāzis nagus (= sagriêzis pirkstus) Kal. Refl. -tiês, ‡

2) sich
(dat.) abschneiden: a. sev nagus (= pirkstus) Dunika.

Avots: EH I, 139

atdrãzt,

1) wegschneiden:
skaidu nuo kuoka;

2) schroff, derb antworten:
iekam meitas spēja tam kuo atdrāzt Alm.;

3) herlaufen, eilig ankommen, auch eilig sich zurückbegeben:
viņš vakar atdrāza pie mums; in letzter Bedeutung oft refl. MWM. X, 35.

Avots: ME I, 154

atdzīres, die Nachfeier eines Festes: tiem bij jāsteidzas uz atdzīrēm Neik.

Avots: ME I, 156

atdzirknis, der Trichter in einem Netze, der den Ausgang aus dem Netze den hineingegangenen Fischen unmöglich macht [vgl. dzirklis].

Avots: ME I, 156

atdzît (li. atgýti), inch., wieder heil werden. Refl. -tiês, aufleben, sich erholen: kad kāds vīrs nuomirst, vai tad tas atkal atdzīsies? Hiob. 14, 14. Līze pamazām atdzijās Neik. 8; LP. VI, 255, Kremon (hier nach Austr. X, 1, 629 mit dem neugebildeten Praes. atdze̦nuos), Naud.

Avots: ME I, 156

atẽ̦na, der Schatten (matu atē̦nā seja neizskatījās tik kalse̦na Duomas III, 517), die Wiederspiegelung, das Abbild Zalkt.

Kļūdu labojums:
Wiedrespiegelung = Widerspiegelung

Avots: ME I, 157

‡ atgraîzelêt Trik., wiederholt (und zwecklos) schneidend abstumpfen (tr.): a. nazi.

Avots: EH I, 142

‡ atgraizît,

1) wiederholt oder mehrere Objekte abschneiden:
a. nagus Dunika u, a.;

2) durch wiederholtes Schneiden abstumpfen
(tr.) C.: a. nazi. Refl. -tiês, schneidend sich verletzen Dunika: liec nazi nuost! atgraizīsies vēl nagus (= pirkstus).

Avots: EH I, 142

atgre̦muôt, wiederkäuen: tāds auniņš, kas atgre̦muo ze̦lta naudu LP. IV, 90, solch ein Widder, der Geld zurückwürgt, Geld speit. atgre̦muoj(u)ši izgrūdīs (vilki tevi) ceļa maliņā BW. 20708; auch uneigentl., wiederholen: atgr. cita mācības.

Avots: ME I, 159

atgriêzt [li. atgríežti], tr.,

1) ab-, wegschneiden:
Sprw. atgriezts riecenis vairs nepielīp;

2) abstumpfen, stumpf machen:
dzirkles, nazi, zuobus. Refl. -tiês, stumpf werden: nazis atgriezies.

Avots: ME I, 159

‡ atkacêt, herreichen (tr. und intr.): atkaci man tuo grāmatu! Kal. viņš ar savu plinti līdz šejienei neatkacēs (sein Schuss wird nicht bis hierher reichen) Stenden. Refl. -tiês, (zum Schlagen od. Werfen) ausholen Dunika: viņš atkacējās krietni un kŗāva ar visu spē̦ku uotram pa galvu.

Avots: EH I, 145

atkal bei Glück auch atkaļ], (li. atkalei, umgekehrt, dagegen bei Leskien Nom. 252 und ãtkalas "обратный", wohl zu kal̃tis "reclinari"und dies zu an. hallr "geneigt", got. wiljahalƥei "Neigung" u. a., s. Trautmann Wrtb. 114]);

1) (betont) wiederum, abermals:
es atkal iešu od. es iešu atkal, ich werde wiederumgehen; atkal un atkal, aber und abermals: bēris labību atkal un atkal siekā LP. VI, 64;

2) enklitisch

a) als adversative Konjuktion, an zweiter Stelle des Satzes: es atkal iešu, ich werde aber gehen, im Gegensatz zu einer Aufforderung zu bleiben;

b) in der zweiten Prämisse des Syllogismus, nun: visi cilvē̦ki ir mirstīgi; Jānis atkal ir cilvē̦ks; tāpēc viņš mirstīgs;

c) zur Bezeichnung, dass wnter den gegebenen Umständen eine bestimmte Handlung selbstverständlich ist, besonders häufig in Fragen neben
tad, denn, nun: zināms, kuo tad atkal gaidīt? LP. V, 356, natürlich, worauf sollte er denn wohl warten? kamdēļ tad atkal ne? warum denn auch nicht? gan jau gailītis salasīsies pa zirgu silēm; cik tad tādam vēderiņam atkal vajaga? wieviel hat denn ein so kleiner Magen auch nötig? - Dial. auch atkalāt Dr.

Avots: ME I, 163

‡ atķe̦parâtiês Frauenb., Siuxt, = atķe̦puruôtiês: Andžus neizcieta vis tuo vē̦de̦ra guļu, atķe̦parājās gan! Frauenb.

Avots: EH I, 151

‡ atknaîbît, hier und da abklauben, -kneifen: a. kukulim garuozu.

Avots: EH I, 149

‡ atknakstîtiês, bis zum eigenen Überdruss scherzen, einander necken, kneifen, sich amüsieren: puiši ar meitām vēl nav atknakstījušies Dunika.

Avots: EH I, 149

atkniêbt, tr., abkneifen: pumpuri. Refl. -tiês, bis zum Überdruss kneifen.

Avots: ME I, 168

atkrist (li. atkrìsti), intr.,

1) abfallen eig. u. uneig.:
kaļķi atkrituši nuo sienas. tur nekāds labums neatkrita, da fiel nichts Gutes ab. Aleksass ir atkritis, ist abgefallen, untreu geworden Rain.;

2) zurückfallen:
tik es sē̦dus neatkritu BW. 10841, atkrist augšpē̦du;

3) sich hinlegen, sich ein wenig aufs Ohr legen:
strādnieki nuogāja atkrist kādu stundu diendusā;

4) fallen, abnehmen:
ūdens atkritis; atkrist lē̦tāki, billiger werden;

5) wieder anfangen zu functionieren,
Gegens. zu aizkrist: balss, mēle pēc ilgas klusēšanas tam atkrīt A. XI, 125.

Avots: ME I, 168

atlaîstît,

1) verschneiden (von Getränken):
vīnu Dr.; [

2) atlaistīt pamirušu L., durch Begiessung mit kaltem Wasser jem. aus der Ohnmacht erwecken].

Avots: ME I, 171

atlùgt, tr., herbitten, einladen: draugu viesībās. Refl. -tiês,

1) sich losbitten:
viņš atlūdzās nuo tam, ņemt ķēniņa meitu par sievu. es ar mīļi atlūdzuos: es neiešu šuoruden BW. 15044;

2) bis zum Überdruss bitten.
Dazu auch Substantivformen: ķēniņiene pieņē̦muse viņa atlūgumuos (atlūgšanuos) nuo amata B. Vēstn., das Gesuch zum Entlassung.

Avots: ME I, 174

atmiêgt Spr., [ abkneifen: atmiedz gabalu maizes! Warkland, Bers.].

Avots: ME I, 178

atmîkstinât, auch atmîkstêt, tr., erweichen, eig. u. übertr.: tur viņa bij par nespējīgu atmīkstināt viņa sirdi Apsk. I, 549. Refl. -tiês, sich erweichen; ļauties atmīkstināties, sich erweichen lassen Pūrs III, 67. neizcieta tas un atmīkstinājās Vēr. II, 1316; kaulu atmīkstināšanās, Knochenerweichung Konv. ² 1527.

Avots: ME I, 178

‡ atuôguôt, Beeren lesend hergeraten Lemburg: a. līdz šejienei.

Avots: EH I, 177

atpļaũt

1) (li. atpjáuti), tr., wegschneiden:
šis atpļauj tādu ļaupatu pakaļas ciskai LP. VI, 566;

2) ausmähen, abmähen (Ränder):
žuogmaļus, grāvjus. Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss mähen;

2) sich eilig herbegeben:
pats atpļāvās mājā Wolmar.

Avots: ME I, 182

atraĩtnis, atraĩknis ² Kand., auch atraĩtis [Tr.], atraits, atraikts, atreitis, fem. atraîkne ² Kand. atraĩkne, atraĩtne C., PS., atriekne U., atraite Kruhten, atraitene BW. 27849, s. auch BW. 3952, 9509, 9712, 9738, 9778, 11626, 14927, [15383], Witwer, Witwe: atraitņam smaga ruoka, divreiz mīti gredzentiņi BW. 9509. pats agri palicis atraitnī U. b. 113, 27. Sprw.: atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. [atraiknis entweder nach Le. Gr. § 118 b rein phonetisch aus atraitnis oder durch die Wurzel reik- in li. riẽkti "schneiden" beeinflusst. Dass atraitnis älter ist als atraiknis, dafür spricht atraitis; dies wohl zur Wurzel reit- in le. riest "abfallen, sich trennen".]

Avots: ME I, 184

‡ atruôbît ² Dunika, Kal., Rutzau, kerbend abschneiden: a. kuokam zaru.

Avots: EH I, 163

ãtrputra, ãtra putra, com., Demin. ãtrputriņš (ãtrs + putra), der Hitz-, Sprudelkof: šis, kā tāds ātrputra, nemaz neiztaujā LP. V, 316.

Avots: ME I, 245

atsar̂gam, Adv., als Vorrat, im, zum Vorrat: ar divi aiŗiem vien nekad nedrīkst braukt jūŗā; uotri pāŗi jāņe̦m līdz atsargam. mēs kaudzes sienu pārdevām, bet tuo, kas pūnī, paturējām atsargam Jan. ja neiznāk ar vienu, vai uotru (precinieku), paliek trešs un ce̦turts atsargam Apsk. I, 150.

Avots: ME I, 188

atsẽja,

1) auch Frauenb., (mit è ² ) Saikava: šis lauks ir atsējai Frauenb. šie mieži ir nuo atsējas lauka ebenda;

2) auch Grob., (mit è ² ) Warkl.: kad rudenī sēj rudzus tur, kur pavasarī bijuši rudzi vai zirņi, tad saka: šuorudin rudzi atsējā Warkl.; ‡

3) die Beendigung des Säens
(mit è ² ) Pilda; ‡

4) ein beim Säen unbesät gebliebener Streifen
(mit è ² ) Saikava: ka[d] kāda birzs vai birzs gals paliek neapsē̦ts, ta[d] tuo sauc par atsēju. a. ir, kad sējējs neielāgā un paliek kāds gals neapsē̦ts. tu esi pametis mazu atsēju.

Avots: EH I, 164

‡ atseknis "die Förderung" Für. I (unter segt): viņam neir ne˙kāds a. "ihm geht die Arbeit gar nicht von der Hand".

Avots: EH I, 164

atsenêtiês, sich abgewöhnen Smilt.: [jau atsenējies nuo peldēšanas PS.]; lai atsenas! A. XVI, 496. [Nach Neik. bei U. auch "sich entwöhnen"].

Avots: ME I, 189

atskaņa,

1) der Widerhall, das Echo:
Rīgā zviedza kumeliņi, šurp atgāja atskaniņas BW. 14180;

2) der Reim
* Neik.: dzeja ar viņas pantmē̦ruos un atskaņās tē̦rptuo valuodu Antr. II, 102.

Avots: ME I, 192

‡ atskàust Trik., neidisch entwenden: kaimiņš tuo pļavu nuo manis atskauda (= pierunaja kungu pļavu man atņemt un piešķirt viņam).

Avots: EH I, 166

‡ atšķuobît, wiederholt neigend her-, wegschieben Bers.: a. skapi nuo sienas.

Avots: EH I, 174

atskrìet,

1): ja gadītuos a. (geboren werden)
meitenei Janš. Atpūta № 385, S. 7; ‡

2) herfliegen:
nuo meža atskrējuši lleli strazdu bari Siuxt, baluoži atskrēja Pas. VIII, 131; ‡

3) sich (von selbst) losriegeln:
bultei atskrienuot, ienāca ... vīrs Kaudz. Izjurieši 55; ‡

4) erkalten:
sārms karsts, - lai atskrien Für. I (unter sārms). Refl. -tiês,

2): auch Wessen;

3): auch Pas. I, 248; III, 135.

Avots: EH I, 166, 167

‡ atslĩpêt,

1) weg-, abschleifen;

2) "im Schlitten auf wenig beschneitem Wege herführen"
Seyershof: te jau var a. žagarus ar ragūm mājā.

Avots: EH I, 168

‡ atsmalît, (mit einem scharfen Messer, kräftig ausholend) ab-, wegschneiden Dunika: puisis atsmalīja gan˙drīz pus˙kukuļa.

Avots: EH I, 168

atsmel̂t, ‡

2) weg-, abschneiden
Dunika, Kal.: tâ tu vari sev pirkstu a.

Avots: EH I, 168

atsmel̂t tr., abschöpfen: ūdeni nuo katla, lai neietu pāri.

Avots: ME I, 194

‡ atšmel̂t ² Kal., weg-, abschneiden: atšmēlis pirkstu.

Avots: EH I, 174

‡ atsmir̂dêt: ķipluoki atsmirdējuši līdz šejienei, der Geruch des Knoblauchs hat sich bis hierher verbreilet.

Avots: EH I, 168

atspẽt (li. atspė̕ti) bei Glück, vermögen: tas neir paklausīgs... dieva bauslībai nedz arīdzan tuo atspēj Röm. 8,7 >]

Avots: ME I, 195

‡ atspļaũdît, herspucken: vai tu vari līdz šejienei a.?

Avots: EH I, 169

‡ atsprakstêt, atsprakšķêt, knisternd herschnellen (intr.): dzirkstele atsprakstēja līdz šejienei.

Avots: EH I, 169

‡ atspreñgt,

1) losdrücken
Dunika: iesprūdušās dures nevar a.;

2) = atstutêt Kal.: a. dures, lai vējš neizlauž.

Avots: EH I, 170

‡ atspùrkt, aus dem Munde herspritzen (tr.): aizrijies atspurca kumuosu līdz šejienei.

Avots: EH I, 170

atstrāgs, die Stütze LB., Neik. n. U.; s. astrāgs.

Avots: ME I, 198

‡ atstumdît (li. atstùmdyti), wiederholt oder vieles her-, wegschieben: a. krē̦slus lldz šejienei, nuo galda (nuost).

Avots: EH I, 172

attèikt, intr., tr., antworten, erwidern: tad vārdiņu vien atteica:"lai nāk pati valkātāja" BW. 13595, 10;

2) (ar dievu) atteikt, Lebewohl sagen:
ve̦lns nuozuda, kā atvarā, ar dievu neatteicis Treum. ve̦lnam vajadzēja miegam atteikt LP. VII, 1170;

3) das Gelernte aufsagen:
vai tu vēl nenāksi skuoluotājam atteikt B. Vēstn. Refl. -tiês, absagen, ablehnen, sich lossagen: Liena atteicās dzert Kaudz. M. vai atteikties nuo nākuotnes pagātnei? Vēr. II, 207.

Avots: ME I, 204

attver̂tiês sich besinnen, zur Besinnung kommen: beidzis runāt viņš attvērās Neik. 13.

Avots: ME I, 206

‡ atūkšêtiês, = atûkšķêt ² : skaļi atūkšējusies Janš. Dzimtene V, 179. atūkšaties, lai neizšķiŗamies! III ² , 236. mēs a. nevaram: kuo lai zinām, kas tas ūkšē̦tājs tāds ir Mežv. ļ. I, 190.

Avots: EH I, 177

atvadît [r. отводить "wegführen, ablenken" ], tr., freqn., hergeleiten, begleiten, das Geleite geben: māte meitu līdz šejienei atvadīja; tas pats vārds man atvadīs klusu vakaru Aps. V, 22. [L. gibt die Bed. "abfertigen, Abschied geben". ] Refl. -tiês, Abschied nehmen, sich verabschieden, eig. einander das Geleite geben: dē̦ls atvadījās un aizgāja Dīcm. I, 19; mit nuo kā oder ar kuo: muļķītis atvadās nuo savas sievas LP. IV, 101. es, kaŗā aiziedams, nuo visiem atvaduos BW. 31978, 4. [atvadais (etwa: kehre zurück!) atpakaļ pie... visu augstākā! Glück, Sirach 17, 22.] atvadāmā maltīte, der Abschiedsschmaus BW. III, 1, 88.

Avots: ME I, 206

atvē̦za, atvẽziêns, das Ausholen zum Schlagen: ņem lielāku atvē̦zu Lösern Etn. III, 146. neviens atvēziens neiet pazušanā JR. IV, 83.

Avots: ME I, 210

‡ atvîlêt ² , (einen Saum zurückbiegend) besäumen: drēbe jāatvīle, lai neirst Siuxt.

Avots: EH I, 181

atzala (li. atžalà), atzals, atzale, gew. Plur., auch atze̦las, atzeles,

1) Wurzelsprössling, Schössling, Nachschuss, junges Bäumchen:
krūmi, meži, atzaliņas, atduodiet manu balsi BW. 401. atze̦las nuovelk kuokiem spē̦ku Step. izcērtiet ve̦cus kuokus nuo jaunām atzalēm BW. 13042;

2) nachgewachsenes Gras
(Dond.); nachgewachsene Getreidehalme, Spätling, Nachtrieb: auziņas atzaliņa BW. 32982. atzalu mieži = atzalaini mieži, atzalas vairs neietecēsies, die später aufgekommenen Nebenhalme werden nicht mehr reif werden; [in Trikaten heissen atzalas die um Getreidehaufen entsprossenen Getreidekeime];

3) der Neuwald.

Avots: ME I, 212

atzaļuôt, wieder zu grünen anfan gen: kā atzaļuo meži un lauki! Neik.

Avots: ME I, 212

‡ atžulnîtiês, zur Genüge, bis zum eigenen Oberdruss mil einem stumpfen Messer schneiden Vīt.: žulni nu ātrāk! vai nebūsi jau atžulnījies?

Avots: EH I, 183