Paplašinātā meklēšana

‡ àizvàbît ² Kaltenbr., hin-, weglocken.

Avots: EH I, 61

‡ àizvàļât, hin-, wegwälzen (wiederholt, mehrere Objekte, mit Unterbrechungen, in einer ungeraden Richtung): a. mucas (pruojām). Refl. -tiês, sich (wiederholt, mit Unterbrechungen, in einer ungeraden Richtung) hin-, wegwälzen.

Avots: EH I, 62

apvàisluôt, tr., befruchten, schwängern (von Menschen, Tieren, Pflanzen). Refl. -tiês, sich begatten, belaufen, befruchtet werden: augs apvaisluojas Pūrs III, 94.

Avots: ME I, 133

apvàldît [li. apvaldýti], tr., besänftigen, bändigen: apvaldītās raudas Druva I, 566; apvaldītā balsā in ruhigem Ton Vēr. II, 782. Refl. -tiês sich beherrschen.

Avots: ME I, 133

apvàlis ^2, das zum Trocknen zusammengeharkte Heu C., Lubahn, Bers. (zu velt). Dazu ein Verbum apvālêt = izārdītuo sienu nuo visām malām visapkārt valnī uzkasīt P.

Avots: ME I, 134

apzvàidît Jürg., bestreichen, beschmieren: a. sienas ar kaļķiem.

Avots: EH I, 128

ârvàlsts, -s,

1) die ausserhalb der Gemeinde liegende Gemeinde, die fremde Gemeinde:
viņš ienācis nuo ārvalsts;

2) der fremde Staat.

Avots: ME I, 244

brĩvvàlsts, - s, der Freistaat.

Avots: ME I, 336

‡ cìlvàks ² (>hochle. cilvo`ks) Sonnaxt, = cilvẽ̦ks.

Avots: EH I, 271

[dvàlsts Jürg. "balsts, Stütze": pielikt linu zārdiem dvalstus.]

Avots: ME I, 536

dzèlzceļvàlde ,* die Eisenbahnverwaltung.

Avots: ME I, 543

‡ gvàltnieks ² Kaltenbr. "kam atskaituot citas klaušas, senāk bijis jāiet Kaldabruņas muižā siena ievākšanas darbuos".

Avots: EH I, 425

ìevàldît, tr., bewältigen, zähmen: raugi tu negantnieku zirgu ievaldīt! LP. V, 330. pātaga, ar kuo lāčus ievaldīt VII, 788. viņš nevar vienu sievu ievaldīt II, 13. ievaldi nagus, vergreife dich nicht tätlich. nevari nagus ievaldīt, - cietinu! LP. VI, 1, 227. [tie iemīļuo šurp un turp skraidīt un neievalda savas kājas Glück Jer. 14, 10.]

Avots: ME II, 86

ìevàrĩjums, das Eingekochen, der Saft.

Avots: ME II, 87

ìevàrît, tr., einkochen: ievārījumu ievārīt, Saft einkochen. Refl. - tiês, einkochen (intr.): lai sāls labi ievārās.

Avots: ME II, 87

iztvàikuôt,

1) tr., ausdünsten:
garaiņi, kuo zeme iztvaikuo un izgaruo;

2) intr., ausdünsten:
nuo vannas iztvaikuoja garaiņi Purap. So auch refl. - tiês: pļavās zeme nuogulējusies, tādēļ mitrums ātri iztvaikuojas Konv. ² 160. Subst. iztvàikuõjums, die Ausdünstung: visu pruojām skaluojuot, kas tur sakrājies nuo iztvaikuojuma Asp.

Avots: ME I, 822

[izvàišķît ² , - u, - īju, vertreiben, ausrotten: izvaišķi viņu, lai iet nuo kurienes nācis Mar. n. RKr. XV, 116; vgl. izvaikāt.]

Avots: ME I, 824

‡ izvàķinât ² Auleja "it kâ ruotaļādamies izaudzēt": es juo (= viņu) izvāķināvu; tān kaids vucins izauga!

Avots: EH I, 494

izvàļât, izvāļuôt, tr., sich wälzend, etwas niederdrücken, auswühlen: bridu pa izvāļuotuo zāli Egl. zirgi izvāļājuši labības lauku Dond. Refl. - tiês, sich umherwälzen: nu jau viņš ve̦se̦lu stundu izvāļājies pa gultu Vēr. II, 1317.

Avots: ME I, 825

‡ izvànckuôt ² Oknist, = izvanckât 1.

Avots: EH I, 493

‡ izvàras Ramkau, = izvāres (z. B. von ausgekochtem Tee gesagt).

Avots: EH I, 494

izvàrît, ‡

2) = izvârîtiès 1 Kaltenbr. (mit -êt): gaļa putra izvārē mīksta; ‡

3) aussprechen, ausplappern
Seyershof. Refl. -tiês, ‡

3) "bezkaunīgi izrunāties" Seyershof: nabagi visādi izvārās par viņiem; ‡

4) hinausstürzen
Ermes, Smilten, Trik.: visi izvārī[ju]šies darzā skatīties Pas. XII, 45.

Avots: EH I, 494

izvàrît [li. [izvariti], tr., auskochen: putru, cūkas galvu. Refl. - tiês,

1) ausgekocht werden:
putra jau izvārījusies;

2) längere Zeit kochen:
šī (meitene) izvārās vienu dienu putru, (vilks) nelaiž; izvārās uotru dienu, nelaiž LP. I, 144.

Avots: ME I, 825

kantavàle, der Bleuel Serb. n. A. XVI, 378, der Schlegel, mit dem man auf das Stemmeisen schlägt Wid., der Waschbleuel.

Avots: ME II, 156

‡ kavàlka ² Erlaa, ein grosses Stück (z. B. ein Stück Brot). Wohl auf poln. kawalek oder wruss. кавалок "Stück" beruhend.

Avots: EH I, 596

‡ ķè̦lvàsi ² KatrE., = ķe̦lavaiņi.

Avots: EH I, 694

‡ I kravàlda ² Auleja, Laud., Lubn., = krãms 1: piekravāts tuôs kravaldu.

Avots: EH I, 644

‡ kvàkât ² , -āju Saikava "kränkeln": dažs kvākā ar galvas pamašām.

Avots: EH I, 689

[kvàkt Smilt., kvâkt ² MSil., Ruj., Salis, kvākt, -cu L., Nötk., Arrasch, quakken ; krächzen (von Krähen) Sessw., Fest., Laud., N. - Schwanb.]

Avots: ME II, 351

kvàrtniẽks, ein Hofsarbeiter, ursprünglich, der für ein Quart, 25 Kopeken, für den Gutsherrn arbeitet Ruj.: muižas kvartnieki bij pruojām nuo darba jau sen Duomas II, 460 ; 964 ; 965. ābuoliņa lauks bij raibs nuo kvartnieku kre̦kluotiem stāviem Duomas III, 53.

Avots: ME II, 351

kvàrts, ein Quart, ein Viertelrubel, 25 Kopeken Etn. IV, 150: par ruozīti kvartu ņēmu BW. 6447.

Avots: ME II, 351

lĩdzvàldĩba ,* die Mitregentschaft.

Avots: ME II, 482

lĩdzvàldniẽks ,* lĩdzvàlduônis *, der Mitregent.

Avots: ME II, 483

liẽlvàldniẽks ,* der Beherrscher eines Weltreiches Druwa II, 1163.

Avots: ME II, 503

liẽlvàlsts ,* -s, die Grossmacht.

Avots: ME II, 503

naktszvàigznĩte, der Krebs -, Fischfang zur Nachtzeit.

Avots: ME II, 691

nampãrvàldniẽks ,* der Hausverwalter.

Avots: ME II, 692

nesavàldãmĩba ,* die Unbändigkeit, Zügellosigkeit.

Avots: ME II, 731

nesavàldãms, unändig zügellos: nesavaldāms puika; nesavaldāms dusmas.

Avots: ME II, 731

nesavàldîgs: nesavaldīgā druošiniece Janš. Atpūta № 373, S. 6.

Avots: EH II, 19

[nesavàdîgs, unbändig, zügellos: starujās, nesavadīgās dabas... dēļ Janš. Dzimtene ² I, 206.]

Avots: ME II, 731, 732

‡ nevàlda ² Bers., Linden in Kurl., ein unbändiges Lebewesen.

Avots: EH II, 22

nevàldãmĩba ,* die Unbändigkeit.

Avots: ME II, 738

nevàldãms, unbändig, unzähmbar, wild, ungestüm: reiz ķēniņš nuopē̦rk nevaldãmu zirgu LP. V, 330. viss gaiss vārījās nevaldāmu spē̦ku jukā R. Sk. II, 248.

Avots: ME II, 738

nevàlde ,* das Ungestüm: vējš pluosīja tuo ar vēl lielāku nevaldi Alm.

Avots: ME II, 738

nevàlduonis, ein unbändiger, ausgelassener Mensch: pat sliņķi un nevalduoņi bij tādi nuorimuši, kâ paguruši Vēr. I, 1302.

Avots: ME II, 738

nevàldu, Adv., unzähmbar, ungestüm: kas nevaldu laužas iz dvēseles Rainis. Auch als Attribut: viņš nevaldu asarās izraudāja pie manām krūtīm ciešanas Rainis.

Avots: ME II, 738

nùovàļât, nùovàļuôt, tr., sich hin und her wälzend niederdrücken, an die Erde drücken: zē̦ni vāļādamies lielākuo zâli pļavā nuovāļuojuši Naud. iešu miežus nuovāļāt BW. 32746, 2. zirgi nuovāļājuši kaimiņam auzas Sassm. Refl. -tiês, sich gehörig hinund herwälzen: lai kumeļu palaižuot rīta rasā nuovāļāties LP. VI, 945.

Avots: ME II, 883

nùovàldît [li. nuvaldýti], tr., beherrschen, bezwingen, bezähmen, bändigen, ab-, zurückhalten: ai bargais tautu dē̦ls, kâ es tevi nuovaldīšu? BW. 21653. (kumeliņu) nevarēju nuovaldīt trim, četrām pavadām 29915. vai, dieviņ, es nevaru bagātības nuovaldīt 27071. Refl. -tiês, sich beherrschen: pilī tik nuovaldies smieties! LP. I, 144.

Avots: ME II, 882

‡ nùovàlis ² Auleja, der Feldrain: atpļaun nuovālīti!

Avots: EH II, 105

‡ nùozvàigznît Meselau, = nùozibêt: krītuot man gar acīm nuozvaigznīja vien. Refl. -tiês = nùozvàigžņuôtiês: debesis bija nuozvaigznījušās Vanagu ligzda 145. debess nuozvaigznījies skaidrs Aps.

Avots: EH II, 109

nùozvàigžņuôtiês: auch Pas. X, 368, Virza Straumēni ³ 267, Lub.; pa nakti bij nuozvaigžņuojies Grob.

Avots: EH II, 110

nùozvàigžņuôtiês, nùozvàigznuôtiês, sich mit Sternen bedecken; nuozvaigznuojies, sternenklar, bestirnt: debesis nuozvaigžņuojušās LP. VII, 415. nuozvaigznuojusēs ziemas nakts Druva II, 160.

Avots: ME II, 892

pagastvàlde od. pagasta valde, die Gemeindeverwaltung.

Avots: ME III, 28

pãrvàimanât, tr., im Jammern, Wehklagen übertreffen: viena uotru cenšas pārvaimanāt MWM. X, 13.

Avots: ME III, 185

pãrvàlde, die Verwaltung, Administration: policijas pārvalde, die Polizeiverwaltung Konv. ² 428.

Avots: ME III, 185

pãrvàldĩba: muižas pārvaldību Pas. IX, 477.

Avots: EH XIII, 215

pãrvàldĩba, die Verwaltung: viņa atrada par nepieciešamu vajadzību kasi saņemt savā pārvaldībā Aps.

Avots: ME III, 185

pãrvàldît: Pēterim circen[i]s mājas pārvaldīja Tdz. 54076; vorherrschen: arī šeit liekas pārvaldām ze̦mgaliešu piedēklis -ene FBR. I, 49.

Avots: EH XIII, 215

pãrvàldît, tr., beherrschen, vorstehen, verwalten: angļi pārvalda jūŗu; pārvaldīt guberņu, muižu. Subst. pãrvàldîšana, das Beherrschen, Verwalten; pãrvàldîtãjs, der Beherrscher, Verwalter.

Avots: ME III, 185

pãrvàldniẽks, der Verwalter, Vorsteher: muižas, mežu pārvaldnieks.

Avots: ME III, 185

pãrvàrît, ‡

2) von neuem kochen
Oknist u. a.: p. ievārījumu.

Avots: EH XIII, 215

pãrvàrît, tr., zu viel kochen: kartupeļus. Refl. -tiês, intr., überkochen, zu viel kochen: nu jau būs kartupeļi pārvārījušies.

Avots: ME III, 186

pašvàldĩba, die Selbstherrschaft Konv. ^2; die Selbstverwaltung.

Avots: ME III, 118

pašpãrvàldĩba,* die Selbstverwaltung: zemes pašpārvaldība.

Avots: ME III, 116

pašsavàldîšanâs, die Selbstbeherrschung: viņu pašsavaldīšanās, miers nav ne˙kas vairak kâ izlikšanās Vēr. II, 311.

Avots: ME III, 117

pavàldît,

1): die Herrschaft über etwas gewinnen:
māte vē̦rsusi savas duomas uz Mariju un ... mātes dvēselē iezagusies ... labvēlība. Marija nu bija pavaldījusi arī māti Vanagu ligzda 93. tē̦vs un māte gluži nuolīkuši pie zemes ... un visur pavaldījuši gaitnieki Sieva 173;

2): guoda ratus pavaldījis ... Dāvis Ciema spīg. 281.

Avots: EH XIII, 187

pavàldît,

1) eine Weile regieren, der Herr sein über:
p. kādu laiku māju;

2) an sich reissen, sich aneignen:
stiprākais pavaldīja lielākuo daļu Golg. (vgl. li. veldė´ti "regieren; in Besitz nehmen"). Refl. -tiês, eine Zeitlang zu seinem Behagen regieren: ļausim viņam ar kādu laiku pavaldīties!

Avots: ME III, 132

pavàlsts,

1): viņš pārvaldīja ... Autinas pavalsti Vindedze 31; ‡

2) Abteilung, Klasse (?):
kaulu dzīvnieku uotrā pavalstī ir putni; trešā pavalstī - rāpuļi Kav. (1860), S. 119.

Avots: EH XIII, 187

pavàlsts, -s, die Provinz: Suomija bija Krievijas pavalsts Latv.

Avots: ME III, 132

‡ pavàris ² Skaista n. FBR. XV, 34 "?".

Avots: EH XIII, 188

pìevàldît, im Zaum halten, beherrschen: (zirgs) e̦suot palicis pārgalvīgs, viņš pa priekšu būšuot drusku jāpievalda, kamē̦r . . . varēšuot uz viņa jāt Balss. lai pievalda vien labāk savas žaunas A. XXI, 757, er möge lieber das Maul halten. Refl. -tiês, sich beherrschen, sich im Zaum halten: kādu gadu liekulīgi pievaldījies, sāka dzīvuot vēl nebēdīgāki Aps. IV, 87.

Avots: ME III, 308

pìevàrît,

1) dazukochen, beim Kochen hinzufügen:
tai vēl pievārītas vielas, kas žūšanu paveicina Konv. ² 919; anschweissen U.;

2) beim Kochen anbrennen lassen:
putra rūgta, pievārīta D. Kleinb. J. 50;

3) viel, zum Überfluss kochen: pievārīju pa pilnam gaļas LP. VII, 289. pievārīts kâ zir giem Etn. II, 30;

4) kochend, mit Gekochtem anfüllen:
pievārīta pilna bļuoda ar putru. Refl. -tiês, anbrennen (beim Kochen) Wid.

Avots: ME III, 309

pļavàuza, Goldhafer (trisetum flavescens) Druva III, 735; Wiesenschwingel (festuca elatior).

Avots: ME III, 367

prettvàiks,* der Gegendampf Dr.: mudīgi tiek duots prettvaiks MWM. VIII, 463.

Avots: ME III, 390

pusvàlsts, -s, das halbe Reich, Königreich, der halbe Staat.

Avots: ME III, 436

‡ razvàļņas ² Kaltenbr., = razvaļas 2.

Avots: EH II, 360

savàldît,

1) beherrschen, bezähmen, in Zaum halten, bändigen, zurückhalten:
dievs laikam savaldīja manu prātu Mērn. laiki 396. (māte) nevar meitu savaldīt BW. 15981. mēli nesavaldīt Alm. Kaislību varā 48. savaldīt nagus;

2) eine gewisse Zeit hindurch herrschen:
viņš savaldīja desmit gadu. Refl. -tiês, sich heherrschen: mežsargs tik muokām savaldījās Dīcm. pas. v. I, 49.

Avots: ME III, 779, 780

savàluôt ² sìenu Fehteln, Schwanb., getrocknetes Heu (vor der Scheune) in grosse Schwaden zusammenschaffen.

Avots: ME III, 782

‡ savànčît ² PV., fest zusammenbinden (-winden, -wickeln): s. bē̦rnu autuos, ka nevar ruoku izvilkt.

Avots: EH XVI, 463

savàvuļuôt ² , Unsinn redend mit unsinnigen Vorstellungen anfüllen: viņa tai savāvuļuojusi pilnu galvu Saikava, Gr. - Buschhof.

Avots: ME III, 783

‡ švàrki ² Liepna, Grieben.

Avots: EH II, 660

‡ skvàrkas ² Auleja "grības, dradži".

Avots: EH II, 518

svàilêt: svailēt ("kurt") guni Sonnaxt.

Avots: EH II, 611

svàilêt ² Kreuzb. "starkheizen"; vgl. sveilêt.

Avots: ME III, 1141

svàipît PS., -ĩju, peitschen L., Wolmar u. Trik. n. U., Celm. Nebst svipstis zu an. svīfa oder sveifla, ahd. sweibōn "schwingen" u. a., s. KZ. XLIV, 64 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 520.

Avots: ME III, 1141

I svàist ² : schwer seufzen Kalnemois; nevajag par katru nieku s. Mahlup.

Avots: EH II, 611

I svàist ² -šu, -tu, laut weinen, schluchzen, jammern, seufzen, sich bekümmern, traurig sein Mar., Wid.: viņam nuotikusi nelaime: svaiš vien Mar. n. RKr. XV, 139, Wenn von einer Bed. "blasen" auszugehen ist (zur Bed. vgl. le. pùst), vielleicht zur Wurzel su̯ei- (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 517 f.), wozu aüch ir. seth- "wehen, blasen" gehören könnte.

Avots: ME III, 1141, 1142

II svàist (?) Nötk. "schlagen, prügeln".

Avots: ME III, 1142

II svàitît ² (??) Lisohn "= bārstīt": svaitu miltus (Aps. unbekannt).

Avots: ME III, 1142

I švàkâtiês ² Guostiņi "siechen, kränkeln".

Avots: ME IV, 114

I svàlbs ² : svalba dzija Heidenfeld. sval˜bi ("vaļīgi") izkārta virve Salis.

Avots: EH II, 612

I svàlbs ² Saikava, Odsen, Kussen, ungenügend zusammengedreht (vom Faden oder Strick) Druw.; locker, lose Lubn. n. Etn. III, 1; bequem (von Kleidern) Celm.: dzija neiet... gruoda, vai arī svalba A. XI, 83. valgs atšķetinājies svalbs, dzija atstāta vērpjuot gluži svalba jeb jē̦la Druw. n. RKr. XVII, 80, Meiran. svalˆbi (Gr. - Buschhof) oder svàlbi ² (Lubn., Sessw., Fest., Adl., Saikava, Warkl.) piesiet. palaid Striķi Svalbāk! Fest. Dürfte nebst svalbuôt und svalms zur Wurzel von svalstît gehören; anders Būga KSn. I, 288.

Avots: ME III, 1142

II svàlbs ² Lis. "grell (spulgs)": s. zibens.

Avots: ME III, 1142

svàlms ² ,

1): svàlma ² (nicht drall)
dzija Selsau; ‡

2) "leicht wie Federn"
(wo?): svàlma ² dzija.

Avots: EH II, 612

svàlms ² = svalbs I: kad dzija labi tinas uz krijas, tad saka: "svalma" dzija Salkava. Wohl zu svalbs (und li. švelnùs "weich"?).

Avots: ME III, 1142

švàmba ² Kl., der Schwamm.

Avots: ME IV, 114

svàmpa Wolmarshof, (mit am) Arrasch, (mit àm ² ) Selsau, (mit am̂ ² ) Wandsen, Bauske, Grünh., Lautb. IX, 303, ein schwerfälliger Mensch Spiess n. U., wer - dick und schwerfällig nicht leicht gehen kann Etn. II, 49; ein dickes Weib von kleinem Wuchs Freiziņ: kāda šī meitene drukna, re̦sna, - tīrā svàmpa Weissenstein. Zu svemptiês.

Avots: ME III, 1143

svàmpa, ‡

2) der Hintere
PV. (mit am): pacel savu svampu, lai varu piecelt suolu tuvāk!

Avots: EH II, 612

svàruôtiês Smilten, = svār(st)îtiês U.: pazīst šuo svāruošanuos ple̦cuos Duomas I, 1038. Nebst Ii. svoras "ein Gewicht" zu svḕrt.

Avots: ME III, 1145

‡ II švàuksts ² Alsw. "der Sperling".

Avots: EH II, 660

svàiluôt ² Aiviekste, = kvē̦luot (glühen): uogles svailuo; s. auch nùosvailuôt; vgl. sveilêt.

Avots: ME III, 1141

trejvàlšķu sabiedrĩba, eine Entente zwischen 3 Staaten A. v. J. I896, S. 308.

Avots: ME IV, 229

tvàikaîns Wolm., dunstig St., U.; qualmig V.; neblig (mit ài ² ) Lubn.; schwül U., Mar., Ronneb., Ruj.-Tornei, (mit ài ² ) Kalzenau: pavasarīgi tvaikainajā miglas rītā A. Brigader Daugava I, 1202. tvaikainā naktī Stari II, 337. (fig.) tvaikaini muodās jauna mīla Zalktis v. J. 1908, № 3, S. 35.

Avots: ME IV, 288

tvàikdzinẽjs* Veselis Saules kapsēta 184, die Lokomobile.

Avots: ME IV, 288

tvàiklaĩva* das Dampfboot: tvaiklaivas braukāja pa upi Alm. Meitene no sv. 35.

Avots: ME IV, 288

‡ tvàikuôjs ² Heidenfeld, = tvàikaîns: t. laiks.

Avots: EH II, 710

tvàikuonis,* das Dampfschiff, der Dampfer.:

Avots: ME IV, 288

tvàiks,

2): t. (mit aî ² ) nāk ārā pa muti Seyershof.

Avots: EH II, 710

tvàiks (li. tvaĩkas Lit. Mitt. II, 129, tváikas KZ. LI, 111 "Dunst" ) C., Neuenb., Serbigal, (mit ài ² ) Kl., Krāslava, Lös., Nerft, Prl., (mit aî) Mar., (mit aî ² ) Adiamünde, AP., Dond., Iw., Līn., Nigr., Ruj., Salis, tvaîkus ² (neben tvaîks ²⁾ Siuxt,

1) der Dampf
U.; der Dunst U., (mit ài) PS., Wolm., Kohlendunst (mit aî ² ) Bauske, Frauenb., Stenden; die Schwüle U.; "schlechte Luft" (mit aî ² ) Dond., Rnj., Widdrisch: (acc: s.) dūmu tvaiku (Rauchdampf) Glück Apostelgesch. 2, 19. meži... kūpēja mitrā tvaikā JR. N, 137. pāri pļavām rudens tvaika vē̦smu suta Rainis Tāļas noskaņas 58. viņi piekvēpināja baznīcu biezu tvaiku Dīcm. pas. v, I, 46. laiki aizgājuši kā tvaiki Aus. I, 3. tvaiku laist stänkern Bergm: n. U. lē̦ti tvaiku ņemt, leicht zum Zorn gereizt sein, zu Händeln geneigt sein L., U.;

2) der Atem
Bergm. n. U.: voi tev nav stiprāks tvaiks? kannst du nicht stärker blasen? (beim Feueranblasen) Bergm. n. U. Zu tveice, tveikme u. a.

Avots: ME IV, 288

tvàikvilcis* Veselis Saules kapsēta 187, die Lokomotive.

Avots: ME IV, 288

tvàrags Ronneb., tvāraks Wid., tvāraka L., U., Käsemilch, Käseteig. Aus r. тварóг "Quark".

Avots: ME IV, 289

uzvàldîtiês, = savàlditiês: vai tu nevari uzvaldīties? Bers.

Avots: ME IV, 396

vàbaļuôt ² Nerft "ohne Lust (etwas) tun". Zu li. võbulioti "eine zähe Speise mit zahnlosem Munde kauen"?

Avots: ME IV, 490

‡ vàciskam ² Kaltenbr., Adv., deutsch.

Avots: EH II, 761

vàčît ² (meist mit pie-) "zur Seite schaffen (aiznest, nuolikt)" Meselau.

Avots: ME IV, 492

‡ vàcītiene ² Lubn., eine Deutsche.

Avots: EH II, 761

vàda ² : ein niedriger, überschwemmter Ort Saikava (Demin. vādiņa od. vādīte).

Avots: EH II, 761

vàda ² Kl., Saikava, das bei einer Überschwemmung über die Ufer getretene Wasser; nach Ar. "aufgetautes Wasser". Etwa zu ae. wœd "Wasser, See", mnd. wat "seichte Stelle", lat. vādere "gehen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 217)? Vgl. auch vada I.

Avots: ME IV, 492

vàdît ² Warkh., vādêt Kaunata, vàdêt ² Zvirgzdine, schaden Kaunata, Zvirgzdine; "надоѣдать" Kaunata: tās zâles cilvē̦kam vādej Zvirgzdine. Nebst li. võdyti "hinderlich sein; schaden" aus einem slav. vaditi (poln. wadzić) dass.

Avots: ME IV, 492

‡ II vàdît ² , -du, -dīju Stom. "erzählen".

Avots: EH II, 761

vàdzêt ² Warkl. "schaden". Aus poln. wadzić dass.; vgl. vādît.

Avots: ME IV, 492

‡ vàdzgals ² Linden in Kurl. "pakaļa": es tev saduošu pa vādzgalu!

Avots: EH II, 761

vàg Blieden, (mit ā) Bērzgale, = vajag(a), ist nötig.

Avots: EH II, 761

vàga: izdze̦n vāgu BW. 9912, 2 var. (aus Wohlfahrt).

Avots: EH II, 761

vàga (li. voga "Ackerscholle") Kaugershof, Wolmarshof, = vaga, die Fürche U. Wohl zu vaga, vgl. Leskien Nom. 218 und vadze, vādze.

Avots: ME IV, 492

vàguôt Wolmarshof, = vagât, Furchen ziehen U.

Avots: ME IV, 493

I vài,

2): v. tu iesi v.? AP.

Avots: EH II, 747

I vài Wolm. u. a., voj Dond., Stenden (hier auch vo), Erlaa, Golg., Memelshof, Schwanb., Wandsen, U.,

1) Fragepartikel mit der Bed. des lat. -ne und des russ. ли: vai tu viņu pazīsti (kennst du ihn)?

2) etwa
(betont, am Ende einer Frage): vai kas sāp vai? B. W. vai Žuogs vai? A. v. J. 1897, S. 306. dabūjāt vai? es vai? Ruj., Wolm.;

3) oder
(disjunktiv): kas tur ir - zirgs, vai guovs? Dunika u. a.; vai (nu) - vai (nu), = (der Bedeutung nach) lat. sīve - sīve: nu vedīšu šuo rudeni, vai ir liela, vai ir maza BW. 13902, 2. vai nu iet kalnā, vai lejā (= vai laimēsies, vai ne) Kav. uz tiem jautājumiem, kurus viņš tur vai nu par pārestīgiem, vai par pār-gudriem, vai arī par visai muļķīgiem Mērn. l. 57. duod, vai acs, vai galva JK. V, 103; vgl. auch die Angaben Mag. II, 2, 97;

4) (gleich lat. vel) gar, auch sogar, selbst, geradezu, beinahe:
apē̦stu vai vilku ar visām spalvām RKr. VI, 1002. būtu atdevis vai pusi nuo visas savas mantas Dīcm. pas. v. I, 37. kad lai vai acis zaļas paliek A. XX, 231. allaž jau mana vaina, vai lai kaza sētiņā galvu iebāž! Br. sak. v. 1316. pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. it kâ vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. pas. v. I, 34. klupt virsū un vai kauties A. v. J. 1896, S. 367. aiz sāpēm gribējis vai traks palikt RKr. VIII, 78. gribēja vai nuo ādas sprukt Dicm. pas. v. I, 37. kad tu kritīsi, tad tu vai galvu lauzīsi Kav, viņa apstaigāja vai visas sē̦tas Vēr. 179. spiež kalpu vai nuost pa˙visam LP. VII, 426. bē̦du ir bijis vai ik uz suoļa Doku At. madāma muižā vai uotrs lielskungs MWM. XI, 198. tas jādara, kad vai kas (man muss es tun, was auch immer geschehen mag) Etn. IV, 104. un lai tad tur vai kas! A. IV, 258. ka tur lai vai kas II, 132; vai cik, soviel man nur will: draugu viņam vai cik Doku At. nu ir naudas vai cik LP. VII, 615 (ähnlich III, 57, 75). lai mana sirds ir vai cik me̦lna Mērn. 1. 128, tāds vīrs, ka tik vai nu (ein solcher Mann, wie man sich ihn nur wünschen mag) A. IV, 297 (ähnlich II, 130). gājuši pa kūti vai (geradezu) traki XX, 304. zē̦ns paslēpies; citādi vai pieķe̦rtu LP. III, 95. Mit Wiederholung des vai am Ende: taps vai par skruoderi vai, wird etwa gar ein Schneider werden Le. Leseb. 201. Aus liv. voi, s. Thomsen Beröringer 287 f.

Avots: ME IV, 432, 433

vàidulis ² : Demin. vaìdulītis BW. 34357; īsts v. un nelaimes pareģis A. Upītis Laikmetu griežos II, 124.

Avots: EH II, 748

vàidulis ² Golg., Schwanb., wer viel seufzt.

Avots: ME IV, 434

vàidzêt: auch (mit aî ² ) Kal., OB.; jam vaidzēja vilna kārst Kaltenbr. ‡ Refl. -tiês, nötig sein; vàiguoties ² sargāties Fest. n. FBR. XVII, 92. kādu zāļu vaigās virsā bērt Sonnaxt.

Avots: EH II, 748

vàidzêt AP., Ronneb., Wolm., (mit ài ² ) Nerft, (mit ai ² ) Dunika, Lin., Salis, für vajadzêt.

Avots: ME IV, 435

vàidzîgs: mit aĩ Pussen.

Avots: EH II, 748

vàidzîgs Wolm., = vajadzîgs.

Avots: ME IV, 435

vàimanêt ² (unter vaĩmanât): auch Pas. VIII, 110 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 749

vàinags AP., Ramkau, vainags Kl., vàinags ² Fest., Kl., Saikava, Sessw., vainags ² Ob.-Bartau, vainags U., vàinaks AP., vàinaks ² Bers., Oknist, vainaks Manz., St., U., Saikava, vaiņags C., Nitau, PS., vaĩņags Zabeln, vàiņags ² Erlaa, Prl., vaîņags ² Bl., Dunika, Sassm., Tr., Wahnen, Wandsen, vaiņags Glück, L., Bielenstein Holzb. 366, 700, Memelshof, vaîņaks Serbigal, vàiņaks ² Golg., Lös., vaîņaks ² Gramsden, Nigr,, Rutzau, vaîņuks A.-Laitzen, Kl.-Laitzen, vàiņuks ² Zvirgzdine, vaîņuks ² Kalleten, vàiņugs ² Zvirgzdine, vaiņugs BW. 6198, 5 var., Demin. vainedziņš BW. 14347, 2 var. (aus Stockm.), vainedziņš 5851 (aus Selsau), vaineciņš 6100, 3 var. (aus Lennew.), vaineciņš 5869 var. (aus Saussen), Demin. verächtl. vaiņaķelis Janš. Bandavā I, 207,

1) der Kranz; die Krone; der Kranz, die Mädchenkrone, Kopfschmuck, den die Unverheiratete trägt und der als Zeichen der Jungfräulichkeit gilt (im VL. Schmuck und Symbol der Jungfrau):
vainagu vīt, pīt, darināt, darīt, einen Kranz flechten, anfertigen. vīt vaiņaga Aus. I, 33, zum Kranz flechten. apzeltīti vaiņadzini BW. 6044 var. auzu salmu vaiņadziņš 6044. bē̦rzu lapu vainadziņš A. 268. krūkļu vaiņadziņš BW. 6044, 3. misiņa vainaks Manz. Phraseol. XIX. vainaks ar spangām (mit Spangen) ebenda. vainaks nuo saŗiem (von Pferdehaaren) ebenda, saru vaiņadziņi BW. 6044. rūšu vaiņaks Kra. Vīt. 157. ruožu vainadziņu BW. 14347. skārda vainadziņš 5944. vaŗa vainadziņu (Var.: vaŗa kalts vaiņadziņš) 6044, 1. vizuļu vaiņagi A. XX, 713. zīžu vaiņadziņu BW. 24618, 1 (ähnlich: 6044, 3). ziedu vainadziņi 6044 var. man deviņi vainadziņi: trīs bij zīļu, trīs kauliņu, trīs dze̦ltanu vizulīšu 5831. es nuoviju vaiņedziņu nuo deviņi zemenāji 5851 (ähntich: 5852; 5853). es nuoviju vainadziņu šādu puķu, tādu puķu 5856. es nuoviju vaiņadziņu visādām lapiņām; ziedēj[a] mans vaiņadziņš visādiem ziediņiem 5859. kārtām šuvu vaiņadziņu, burdītēm darināju 5931. platu pirka vaiņadziņu 5700, kuplu pirku, darināju ve̦damuo (Var.: ejamuo, izejamu) vainadziņu (den Brautkranz) 6104, 3 (ähnlich: 24253). brūtei divi vaiņagi, mazais un lielais. ar mazuo meita tuop iesvētīta, kâ arī salaulāta. ja meitai bijis bē̦rns, tad pie lauiāšanas mazā vaiņaga vietā lietuo lieluo A. v. J. 1896, S. 163 (Infl.). guodīga meita priecādamies savu vainaku ne̦s Manz. Post. I, 219. meita vēl vainakā, sie ist eine Jungfrau U. vaiņaga (vainaka St.) meita L., eine reine Jungfer. daža laba mātes meita nuosēd ilgi vainagā (Var.: paliek meitu kārtiņā; bleibt [lange] unverheiratet) BW. 11700 var. nevēklītis kājas ava uz tā mana vainaciņa (gedachte um mich zu freien) Biel. 2324. es nekāršu šūpulīti vainadziņu valkādama (ich werde kein uneheliches Kind haben) BW. piel. ² 6599, 3, ja par kādu jaunavu teic, ka tai vairs nav vainadziņa, tad tas nuozīmē, ka tā zaudējusi savu jaunavas guodu Plutte 63. meita savu vainaku zaudējusi St., das Mädchen ist zu Fall gekommen. tai meitai jau divi vaiņaga bē̦rni (uneheliche Kinder) Sassm. n. RKr. XVII, 61. vaiņaga vīlējs LP. VI, 340, der Verführer. - galvā tai e̦suot nemirstības vaiņaks Pas. IV, 393 (aus Serbigal). balti putu vaiņagi (Schaumkronen) Vēr. II, 258;

2) jede der über dem Grundbalken liegenden Wandbalkenreihen eines Gebäudes
Bielenstein Holzb. 86 (im Plur. vainaki): četri caur pakšiem sasieti baļķi iztaisa vaiņagu B. Vēstn. 1895, No 86. pirmais vaiņags atruodas taisni uz zemes ebenda. pirmā vaiņaga baļķus sauc par pamatnicām ebenda. viņš cēla vaiņagu pēc vaiņaga Vēr. II, 1369. vaiņagu pēc vaiņaga pacēlās aiz˙vien augstāk jaunais nams A. v. J. 1896, S. 134. kurzemnieku istabas augstums ir kādi desmit baļķu vaiņagi Plutte 83. virs augstiem akmeņiem stūŗuos uzcirsti daži vaiņagi baļķu Zalktis I, 58. liek ... 4 baļķus pirmam vaiņakam RKr. XI, 84. lai baļķus varē̦tu iebūvēt . . vaiņakā ebenda;

3) der Umlauf oder Kranz am Rade
St.;

4) kakla vaiņags, das Schlüsselbein
Brasche. Nebst li. vainìkas und slav. věnьcь "Kranz" (als Ableitungen von einem kürzern Nomen, vgl. poln. wian und r. вѣнъ "Kranz") zu vît "flechten, winden".

Avots: ME IV, 438, 439

vàiņaks ² (unter va|inags): auch Gr.-Buschh., (mit aî ² ) Grob., BW. 6192; 9011; Demin. vaiņaciņš BW. 6134 var.

Avots: EH II, 749

‡ vàininīca ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII. 74, = vaininiece.

Avots: EH II, 749

vàira ² : auch Kaltenbr., Pilda, Wessen, (mit aĩ) Blieden; mīl meitiņa, kur gulēju; v. mīl, kur duomāju Tdz. 41530.

Avots: EH II, 749

vàira ² Mar. n. RKr. XVII, 145, Fest., Golg., Kl: Laitzen, Lös., Lubbei, Mahlup, Meiran, ran, Meselau, Oknist, Prl., Schwanb., Sessw., Sussei, Zvirgzdine, vaira Spr., = vaĩrs, vaĩ-rāk, mehr: nū gan juo nesišu vaira Sussei n. FBR. VII, 144. nelij vaira, lietus diena! BW. 33871. svešai mātei maizes žē̦l, man varītes vaira (Var.: vairāk) žē̦l 4447, 1. Zur Bildung des Komparativs gebraucht: maza man[a] māseņa, vaira maza (noch kleiner) ļaudaveņa 11292, 1.

Avots: ME IV, 440, 441

‡ vàirâkàis ² ("selten") Linden in Kurl., meist(ens): dibanu v. liek nuo viena gabala.

Avots: EH II, 749

vàiram ² N.-Rosen, = vaĩrs: pūķis vairam labības nevairuojis LP. V, 122.

Avots: ME IV, 441

‡ vàire ² Borchow, Lubn., Sonnaxt, = vaĩrs.

Avots: EH II, 750

‡ II vàišķît ² , zu erschliessen aus izvàišķît ² .

Avots: EH II, 750

vàisla,

1): auch (mit aî ² ) Grob.; vaislas māte BW. 35037;

4): auch (mit aî ² ) Iw.

Avots: EH II, 750

vàisla C., Neuenb., PS., (mit ài ²⁾ Kl., (mit aî ² ) AP., Arrasch, Bauske, Bl., Dond., Jürg., Pankelhof, Siuxt, Stenden, Wandsen, Widdrisch, vaisla U., vaîsla Prl., vaîsle ² Līn.,

1) die Begattung; die Zucht durch Fortpflanzung
U.: tēviņi, vaislu izdarījuši, nuobeidzas Konv. ² 380. fazāni ļaujas .. . ar vistām vaislā jaukties 892. vaislas māte, ein Muttertier, das zur Fortpflanzung gehalten wird. vaislas erzelis, das Gestütpferd Brasche. vaislas (vaisles Frauenb.) cūka, ķēve, luops N.-Peb. u. a. (kuo tur vaislai);

2) "Jung eines jeden Tiers"
Manz. Lettus; die Brut U.; der Zuwachs an Fasel und Vieh U.: divi kuce̦ni nuo vienas vaislas un nuo viena miga ņe̦mti St. n. Seifert Chrest. lI, 8. vaislas zivtiņa, der junge Fisch Brasche. tie nu sabraukuši ar visu savu vaislu, mit Kindern und Kindeskindern Bauske;

3) die Menge:
kas tādu vaislu var piebaruot? Jürg.;

4) die Gattung, die Art
U., (auch: vaisle) LKVv.: ka vaisla dzīva paliek Glück I Mos. 7, 12. Nebst li. veislė˜ "Zucht, Brut" zu viesties.

Avots: ME IV, 443

vàislîgs: dikti vaîslīga ² cūka: sivē̦ni divreiz gadā Kand.

Avots: EH II, 750

vàislîgs C. u. a., gedeihlich, fruchtbar L., U., Spr.

Avots: ME IV, 444

vàišļuôtiês C., Peb., (mit ài ² ) Bers., Fest., Golg., Schwanb., Sessw., =vàisluôtiês, sich fortpflanzen, sich vermehren Memelshof; sich begatten Golg.: lai telītes vaišļuojās (Var.: vaisluojās, vairuojās) BW. 32448 var. tur vācieši vaišļuotuos 31420 var.; 35277 var.

Avots: ME IV, 444

vàišļu ² lapa(s) Saikava, eine Art Pflanzen: virsū stāv vaišļu lapa, uz ūdeņa plīvuodama BW. 21134.

Avots: ME IV, 444

vàivari: vaivaru purviņā BW. 33518, 3 var.; acc. pl. vaivariņus 34761.

Avots: EH II, 750

vàivari AP., (mit ài ² ) Fest., Golg., Selsau, Taurkaln, (mit aî ² ) Loddiger, vaivari Meiran, N.-Peb., Stockm., vaĩvariņi Barbern, Bauske, vaivariņi L., U., Mag. IV, 2, 83; Etn. I, 67; IV, 72; RKr. II, 73; Konv. ^l 532, Meiran, (mit àI ) Nitau, vaivariņas BW. 35059, vàivarāji Ramkau, vàivarāji ² Erlaa, Golg., KatrE., Schwanb., Sessw., Sonnaxt, vaivarāji Mag. IV, 2, 83, Memelshof, Meselau, Nitau, N.-Peb., Salwen, vaiveŗi Stockm., vaiveri Bers., Erlaa, Kalzenau, N.-Peb., Sessw., vaiveres, vàive̦rāji Freudenberg, AP., (mit ài ² ) Fehteln, (mit aî ² ) Autz, vàiverāji ² Kl., vaiverāji Etn. I, 28, Bers., Kalzenau, Lubn., Sessw., vaiveriņi, vàivērņi ² Kaltenbrunn, Wessen, vaivernāji Nötk., Sumpfporst (ledum palustre L.): uodi ap viršiem un vaivariem sīc Apsk. v. J. 1903, S. 244. pa vaivarājiem, ce̦lmiem un kazeņu stīgām A. Brigader Daugava I, 301. aug kuopā ar vaiverēm purvuos uz ciņiem Etn. IV, 146. pret gaŗuo kāsi - vaivarāju tēja Etn. IV, 114. vaiveru siliņā BW. 20996. Wohl nebst li. vaivórai "vaccinium uliginosum" zu čech. vrávorati "torkeln, taumeln", s. Donum natal. Schrijnen 402.

Avots: ME IV, 444, 445

vàķis ² Mar. n. RKr. XV, 142; XVII, 118, Kl.- und N.-Laitzen n. FBR. VIII, 33, = ãķis, der Haken.

Avots: ME IV, 496

vàkšêt ² , -u, -ẽju Schwanb., Warkh., laut weinen.

Avots: ME IV, 494

vàkska ² (mit hochle. ā aus ē, ?) Saikava, comm., ein schreiendes Kind.

Avots: ME IV, 494

vàkst ² Saikava "riet"; vom Schreien (Meckern?) eines Ziegenbocks: āzis vākst Saikava. āzis aizlēca vāksdams ebenda.

Avots: ME IV, 494

vàkšt ² , ‡

2) singen (vom Hahn):
gaiļi vākše Tdz. 48732.

Avots: EH II, 762

vàkšt ² , -šu Warkh., Zvirdzine, blöken (von Schafen).

Avots: ME IV, 494

vàkstêt ² Saikava, -u, -ẽju, schreien, weinen (von Kindern gesagt). Refl. -tiês "smieties, klaigāt, ālēties": kuo tu vāksties, runā prātīgi! Saikava. Vgl. vācelis II 1.

Avots: ME IV, 494

II vàksts ² Alswig "kubls, muca vaļēju, nuogriêztu virsdaļu". Etwa zu vâks 3?

Avots: ME IV, 494

‡ vàlājs ² Pilda n. FBR. XIII, 48 "?".

Avots: EH II, 762

vàlaklis ² Lubn., = vāla.

Avots: ME IV, 497

vàlanta ² eine Art Pflanzen Saikava ("izaug cilvē̦ka garumā. ziedu laikā izaug vairāki stuobri un katra stuobra galā pa vienam dze̦lte̦nbrūnam ziedam"), Sessw. ("mit breiten, runden Blättern"), Bers. (inula helenium, Alant).

Avots: ME IV, 497

vàļât, Refl. -tiês: auch (mit â ² ) Rutzau.

Avots: EH II, 762

vàļât (ostli. volióti "hin und her wälzen") Arrasch, C., Jürg., Nötk., Wolm., vâļât ² Dond., vāļât U., Spr., Lenzenhof, Rosenbeck, Serben, -ãju, vāļuôt U., (mit à ) Nitau, (mit à ² ) Vīt., (hin und her) wälzen; "размазывать" Spr.: vāļuo cik gribi slapju ābuoliņu, - bez saules sausa nedabūsi! Vīt. Refl. vāļâtiês U., Spr., Ronneb., (mit à ) Arrasch, C., Jürg., Wolm., (mit â ² ) Dond., Sassm., (mit ã ) Dunika, Pankelhof, Salis, Selg., Siuxt, Widdrisch, vāļuôtiês U., sich wälzen; fig., faulenzen: zirgs vāļājās zâlē Sassm. n. RKr. XVII, 62. es vāļājuos stundu pa gultu Apsk. v. J. 1903, S. 417. (sunīši) vāļuojās un mē̦tājās pa ūdens virsu Latv. visur vālājās daudz kaulu Pas. V, 30 (aus Makašē̦ni). citās meitas kâ liepiņas, tu kâ rumba vāļuojies (Var.: vazājies) BW. 20107, 3. laiskai māršai . . . , kas lē̦nām vāļuojās 3745, 1 var. nu būs vaļa kaidas dienas vāļāties: zaļ[i]s nuospēra muižas kungu, gail[i]s nuocirta saiminīcu 31482, man ir... darīšanās; es nevaru vis tâ vāļuoties Jauns. M. dz. 162. Zu velˆt "wälzen".

Avots: ME IV, 498

vàlbît ² : auch Fehteln, (mit al˜) Dunika, (mit "al˜") Ekau, Grünw., (mit al) A.-Schwanb.

Avots: EH II, 751

vàlbît ² Golg., Vīt., valˆbît Kr., valˆbît ² Bl., Pankelhof, -u, -ĩju, (die Augen) rollen, verdrehen L., U., Birsgaln, Preekuln, Sessw., Wain.: aiz lielām dusmām viņa acis vien valbīja Sessw. priecīgi acis valbīdams Janš, Mežv. ļ. I, 19. kâ viņš acis valba nuo vienas lietas uz uotru Ruhental n. Etn. I, 58. kuo nu valbi savas acis? vainīgs jau esi! Vīt. dīvaiņi valbīt acis Austr. Refl. -tiês,

1) sich verdrehen, rollen (von den Augen gesagt)
Vīt. (mit àl ² ): viņam acis valbījās Vīt.;

2) die Augen rollen, verdrehen
MSil. (valˆbîtîes ² ar acīm), Erlaa, Rite̦-Rutzau, Schibbenhof, Sessw., (mit al˜ ) Wain.; die Augen verdrehn und das Gesicht verziehn Bers., A.-Schwanb., Smilt., (mit alˆ ) Kreuzb., (mit alˆ ² ) Nogallen, (mit al˜ ) Stuhrhof: kuo nu valbies!

3) herumschleichen, zu Winkel kriechen
Für. I;

4) "izvairīties (ausweichen)
nuo kādas darīšanas" Laud.: kuo tu tik daudz valbies! Laud. Wohl zur Wurzel von velt "wälzen"; etwa mit dem b von vaibît(iês)?

Avots: ME IV, 450

vàldātans (mit hochle. an aus e̦n?) Saikava, = valdāms (s. valdît): puikas ne˙kur valdāte̦ni.

Avots: ME IV, 451

vàlde,

2): mit al˜ Pussen; ‡

3) das Herrschen;
šie varas un valdes kārie ļaudis Zeibolts Likt. 50.

Avots: EH II, 751

vàlde,

1) = saturs 1, die Deichsel des zweispännigen Wagens (mit alˆ ² ) Aistern;

2) die Verwaltung, der Vorstand:
pagasta, apriņķa, pilsē̦tas valde, die Gemeinde-, Kreis-, Stadtverwaltung. - valdes kungs, der Disponent, Bewirtschafter eines Gutes Biel. n. U.

Avots: ME IV, 451

‡ vàldenīca ² Fest., Tdz. 52636 (aus Rauza), = vàldinīca.

Avots: EH II, 751

vàldenieks: auch (mit alˆ ² ) Behnen, Frauenb., Grenzh. (Mežamuiža), (mit àl ² ) Lubn.; der Besitzer Frauenb.: lien biksēm v. (der Besitzer) BW. 24296, 11. būšu tava valdeniece 21778.

Avots: EH II, 751

vàldenieks, s. vàldinieks.

Avots: ME IV, 451

vàldêt ² (ksl. vladěti "imperare" ) Mar. n. RKr. XVII, 111, (neben vàldīt ² "regieren") Gr.-Buschhof, Oknist, = vàldît, bezähmen: bē̦rnu nevar vairs valdēt Oknist, tāds zirgs, ka ne valdēt Rite. In Setzen gleichbed. mit valdīt "beherrschen, zegieren": viņš nespēj vàldēt ² (verwalten) savas saimniecības. Refl. -tiês,

1) sich bezähmen:
vai nevarat valdēties? (zu ausgelassenen Kindern gesagt) Meiran;

2) sich bergen, sich lassen:
ni˙kur valdēties ar viņu Gr.-Buschh.

Avots: ME IV, 451

‡ vàldi ² Sonnaxt, die leitenden Gemeindebeamten.

Avots: EH II, 751

vàldĩba: mit al˜ Pussen.

Avots: EH II, 751

vàldĩba Wolm. u, a., val˜dība Dond., die Herrschaft, Regierung; valdības kungs Frauenb., der Disponent, Bewirtschafter eines Gutes.

Avots: ME IV, 451

vàldinīca, vâldnīca ² Prl. n. FBR. VI, 94, die Herrscherin, Gebieterin: vecīte bija par valdinīcu uz visiem kustuoņiem Pas. V, 109.

Avots: ME IV, 451

vàldinieks: auch (mit àl ² ) Kaltenbr., Pilda (vgl. dazu FBR. XIII, 49), Wessen; katram savs v. BW. 31050. būšu tava valdiniece 21778, 1. muižas v. Pas. XIV, 273.

Avots: EH II, 751

vàldinieks, vàldinieks ² Kl., Oknist, Zvirdzine, valdinieks L., U., vàldenieks ² Golg.,Prl., vàldnieks, vàldnieks ² Sessw., valdnieks Dond., valdnieks Glück I Chron. 1, 51, U., der Herrscher, Regent; der Verwalter U. - Plur. valdinieki, die Obrigkeit L., St., U.

Avots: ME IV, 451

vàldît: auch (mit alˆ ² ) Iw., (mit al˜) Pussen; zirgi ... ir gŗūti valdījami Stobe (1797 I) 157, viņš jau Rīgā buodi vàlda (ist Inhaber einer buode) AP. biju par meža sargu un dabūju mežus v. (mit alˆ ² ) Frauenb. namu v. ebenda. Refl. -tiês: kad uznāk migla, tad knišļi mazliet valdās Linden in Kurl. Subst. vàldîšana,

1): tāda mana v. BW. 11602.

Avots: EH II, 752

vàldît (li. valdýti "regieren") Wolm. u. a., val˜dît Dond., -u, -ĩju, herrschen, regieren; verwalten; bezähmen U.: valdīt Krievuzemi (U.) od. par Krievuzemi (U.) od. pār Krievuzemi, Russland beherrschen. kas tuo muižu valda? L., St., wer hat den Hof in Besitz? amatu valdīt, ein Amt verwalten L., U. mēli valdīt, die Zunge bezähmen U. mēli mutē valdīt St., schweigen. lielus darbus valdīt, schwere Arbeit verrichten Biel. n. U. tu nevarēsi tuo cirvi valdīt, du wirst das Beil nicht regieren können, wirst mft dem Beil nicht fertig werden Stenden. arklu valdīt C. u. a, tam puišam mantas gana, kas lemešus valdīt pruot (der zu pflügen versteht) BW. 15354, 5. tās ir gan draiskulis: nevar tuo ne˙maz valdīt Ascheraden. valdāms St., zahm; valdāmais, Steuerruder L., St. Refl. -tiês, sich hemmen, bezwingen St., sich bezähmen, sich beruhigen Spr., sich beherrschen: es varu . . . sevi . . . valdīties Kaudz. Izjurieši 162. P. nevarējis vairs nuo smiekliem valdīties LP. V, 187. (kāja) traki sāpuot un ne˙maz nevalduoties Janš. Līgava I, 457. lai luopi valdās kuopā, damit das Vieh zusammenhält Etn. II, 100. - Subst. valdîšana,

1) das Regieren, Beherrschen, Bezähmen;

2) die Regierung, Herrschaft, Obrigkeit
U.; valdîšanâs, das Sichbeherrschen; valdîtājs (li. valdytojas), wer verwaltet, über etw. verfügt Spr.; der Herrscher U., Spr.: māmulīte atslēdziņu valdītāja BW. 22294. šitā čura, čenčerīte nav šās vietas valdītāja (Var.: mūsu darba nedarīs) 22650 var. Nebst vàlsts I zu li. veldė´ti "regieren, besitzen", pavildęs "beherrscht, besessen habend", apr. acc. s. weldīsnan "Erbe", waldūns "Erbe", aksl. vlasti (prs. vladǫ) "herrschen", got. uraldan "walten", as. giwald "Herrschaft" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 219, Trautmann Wrtb. 340 t., Uljanov Znač. II, 21, Gärtchen Prim. Präs. 11 f., Būga KZ. LII, 274.

Avots: ME IV, 451, 452

vàldniecisks,* herrscherisch: valdnieciski skaistās dabas Stari II, 543.

Avots: ME IV, 452

vàldnieks: zirga v. ("kā pārziņā ir zirgs") Sonnaxt.

Avots: EH II, 752

vàldnieks, s. vàldinieks; vgl. apr. acc. pl. wāldnikans "Könige".

Avots: ME IV, 452

I vàle,

1): ein Waschbleuel
(mit â ² ) Grob., Iw., (mit à ² ) Sonnaxt; eine Keule Sonnaxt, (mit â ² ) Grob.; der Schlägel am Dreschflegel Grob.; liepas v. (Waschbleuel) BW. 7516;

4): vàlīte ² Linden in Kurl., vìlka vàlīte ² Sonnaxt, eine gewisse Pflanze.

Avots: EH II, 762

I vàle (li. volė˜ [acc. võle̦] "hölzerner Schlägel") Neuenb., (mit à ² ) Prl.,

1) die Keule; der Kolben; der Waschbläuel
U. (auch vāls), (mit à ) Wolm., (mit â ² ) Frauenb., Iw., Karls.; das Walkholz V.; ein Holzhammer U. (auch vāls), (mit à ² ) Kl., Lubn., Schwanb., (mit â ² ) Frauenb., Salis, Stenden; der Schlägel, womit Lehm geschlagen wird U. (auch vāls), Sessw. (mālu vàle ² ), der Estrichschlägel Bielenstein Holzb. 102 (auch vāls); der Schlägel am Dreschflegel U. (auch vāls), BielenStein Holzb. 509 (mit Abb.; in dieser Bed. unbekannt in Jürg. u. Wolmarshof); der Dreschflegel V.; "kuoks, kas tur tīklu ūdenī plašumā" (mit ã) Nogallen; Plur. vāles, runde Hölzer, Knüppel, an die die Netzflügelenden mittels grober Schnüre angebunden werden" Angern n. Bielenstein Holzb. 649; kara vāles Antrop. II, 55; R. Sk. II, 6. pamana labu vāli, kuo malkas skaldītājs aizmirsis. krauj (= schlägt) lācim pa galvas vietu LP. V, 167, kuoka vālīte (viņu lietuo tâ˙pat kâ āmuru) Purap. Austr. kal. 1893, S. 73. lai velēja jūras meitas ar sudraba vālītēm BW. 34028. apkūlām miežus, rudzus ar uozuola vālītēm 28795. tam (= sprigulim) ir kāts, aukla, vāle A. XI, 1.71. ruokas kâ vāles Kav. Sprw.: kâ ar vāli pierē (sagt man, wenn einem etwas Unangenehmes od. Unerwartetes offen herausgesagt wird) Br. sak. v. 1323. - bungu vāle,

a) der Bläuel, Holzhammer
Bielenstein Holzb. 321;

b) der Waschbläuel
Bielenstein Holzb. 440;

c) ein Keil zum Holzspalten
Neik. n. U., (mit à ) AP., (mit â ² ) Salis, Segew., Stenden;

2) Plur. vālītes, Klöppel
U.;

3) vàles AP., (mit à ² ) Erlaa, vālītes U., zusammengerollte Würstchen, wie sie sich z. B. unter geführten Heugubben bilden
U.: kādas vāles sagriezušās AP., Erlaa;

4) vālītes, Kolben, Saatkolben am Rohr
U.; vālītes Mag. IV, 2, 91, vàlīte(s) AP., Arrasch, Drosth., Ramkau, vàlīte(s) ² Erlaa, Kaltenbrunn, Lubn., Sessw., vâlīte(s) ² Nauksch., Pankelhof, Widdrisch, vãliņas Wolmarshof, vâliņi ² Stenden, bungu vãle Ruj., e̦ze̦ra vālītes RKr. II, 80, kalmju vālītes RKr. II, 80; Konv. ² 1144, vilku vàle Jürg., (mit à ² ) Gr.-Buschh., Saikava, Sehren, Sonnaxt, (mit â ² ) Salis, Widdrisch, vilka vàlīte ² Oknist, vilku vālītes U., RKr. II, 80; Konv. ² 144, die Rohrkolbe (typha latifolia L.); celmeņu vàlīte(s) ² Schwanb., der Stengel mit dem Blütenkolben von plantago; vâlītes ² , eine Pflanze (anders wo dundurlapas genannt) Segewold: tumši zaļu krāsuoja iekš niedrīšu vālītēm Etn. III, 58. vālīšu saknes sarīvē pret izsitumiem 160. ceļmallapu vālītes, savārītas, dzer pret cauru vē̦de̦ru 1, 109. kukurūzas vālītes Mazvērsītis Lopkopība 3, 67. pagalvī ielikts vālīšu spilventiņš A. XI, 5. Nebst r. валёк "Waschbläuel" u. a. wohl zu velˆt "wälzen", s. Persson Beitr. 544 f., Trautmann Wrtb. 349, Walde Vrgl. Wrtb. I, 303.

Avots: ME IV, 497

II vàlêt: (kungu) iemetis salmuos un tâ vālējis, ka ... Atpūta, № 380, S. 7.

Avots: EH II, 762

II vàlêt Arrasch, C., (mit à ² ) Erlaa, Ogershof, Sessw., (mit â ² ) Dond., Salis, Stenden, mit einer vàle I 1 schlagen: vālēt mietam pa galvu Stenden u. a.

Avots: ME IV, 497

vàlga ² (ai. valgā "Zaum, Zügel") Kreuzb. "= valgs I" Schönberg.

Avots: ME IV, 453

II vàlguôt ² Saikava, (die Augen) verdrehen, rollen: valguot acis Saikava, Krišs Laksts 2. Zu vaidzêtiês.

Avots: ME IV, 455

vàļinât (?) Nötk. "= valstît, viļât".

Avots: ME IV, 498

vàļis (Instr. pl.), in der Verbind. kučkis - vàļis, Adv., kopfüber Serbigal n. FBR. IV, 58.

Avots: ME IV, 498

‡ vàlkata ² (li. válkata) Kaltenbr., wer sich umhertreibt, oft seinen Wohnsitz wechselt; "?" Kalupe n. FBR. XVIII, 39.

Avots: EH II, 752

‡ vàlkātnis ² Lubn., wer sich umhertreibt; dazu ein ostle. Femin. volkotne (für *volkuotne < valkātne?) Pas. IX, 105 (aus Eglūna).

Avots: EH II, 753

‡ vàlkùotnis ² Skaista "klaiduonis".

Avots: EH II, 753

‡ II vàlksne ² Sonnaxt, dichtes, langes Gras zwischen Sträuchern.

Avots: EH II, 753

II vàlksts ^2, -s Borchow, Golg., Lis., Lubn., Meiran, A.-Schwanb., = vâlsts I.

Avots: ME IV, 458

vàluôt ² Lubn., (getrocknetes Heu an die Scheunentür) hinanwälzen; hin und her schieben, wälzen L. Zu vāla 1.

Avots: ME IV, 498

III vàļuôt Nötk. "mit einer vàle schlagen".

Avots: ME IV, 498

vàlsta ² Kreuzb., "= siena valsts".

Avots: ME IV, 459

I vàlstele ² Pērse "ein nichts tuendes Frauenzimmer".

Avots: ME IV, 459

I vàlsts, -s,

2): šī devīta kunga v. BW., 15264. cita kunga valstiņā 31524. valsts (= pagasta) māja Stom., Pas. XIII, 359 (aus Setzen).

Avots: EH II, 754

I vàlsts, -s (r. вóлость "Amtsbezirk") Drosth., Schujen, Wolm. u, a., (mit alˆ ² ) AP., Arrasch, Jürg., Salis u, a., val˜sts, -s Selg., Siuxt, valsts, -s L., U., Glück, valˆste ² Ruj., val˜ste Dond., Dunika, Nigr., Stenden, Zabeln, valste Salisb., valsta (?) Manz., Glück,

1) das Reich, der Staat
U., Kurl.: nuo ve̦lla valstas Manz. Post. I, 33. iemantuojieta tuo valstu, katra jums sataisīta ir! 24. visās viņu valstās Glück IV Mos. 21, 25. nuo tās ķēniņa valsts Josuus 13, 27. ka tie Zaula ķēniņa valstu viņam piegrìeztu I Chron. 13, 23. ķēniņiem un valstām Esra 4, 15. gribē̦dams tuo nuo tās valsts izdzīt I Makkab. 11, 63. - augu valsts Konv. ² 829, das Pflanzenreich; dzīvnieku valsts, das Tierreich;

2) Demin. vàlstele ² Vīt., = pagasts 3, das Gebiet, die Gemeinde U., Livl. (unbek. in Adiamünde), Memelshof, Sonnaxt: deviņ[u] valstju (?) puiši nāca BW. 5854, 3 var. tā nu ir tā mana valstele (mein (kleines) Gebiet, meine Wirtschaft) Vīt. valsts tiesa, das Gemeindegericht U. baznīcas valsts, das Kirchspiel St.; muižas valsts, Gebiet, das zu einem Hof gehört St.;

3) valsta (?), die Macht (veraltet):
e̦smu cilvē̦ks . . . apakšan virsenieku valstu ("der Obrigkeit untertan") Manzel Post. I, 154. kad . . . valsta nuo Jūda būs atje̦mta, un judi paši nevaldīs 348. Nebst li. val˜ščius "Amtsbezirk" zu valdît; vgl. dazu auch Švābe Latv. kult. vēsture I, 1, 192.

Avots: ME IV, 459, 460

vàlstsvĩrs,* der Staatsmann.

Avots: ME IV, 460

vàlūdze ² (unter vãluôdze): auch (mit ù ² ) Borchow, Sonnaxt, (mit û) Nerft n. FBR. XIX, 115, Gr.-Buschh.; Demin. vāludzīte BW. 360 var. (aus Stockm.), vàlūdzīte ² BW. I, S. 904, № 2127, 3 (aus Līvani).

Avots: EH II, 762

vàmzuoļi ² Sessw. "= kamzuoļi". Aus vamži + kamzuoļi.

Avots: ME IV, 467

vànčît ² , ‡

2) "?": vančī savus rukšus uz uolnīcas pusi Kraujiņš Spoka dzirn. 26. ‡ Subst. vančītājs P. W. Šis ar mani tiesāties? 11 "?".

Avots: EH II, 756

vànčît ² Vīt., -u (?), -ĩju, fest binden, wickeln (z. B. ein Kind in Windeln). vančka "?": tu tik vančka vien esi! Frauenb.

Avots: ME IV, 469

vànckare ² Erlaa, Prl., van̂ckaris ² (li. nom. pl. vanskariai "unausgebrütete Eier" Lit. Mitt. I, 52) Līn., van̂ckars ² Iw., van̂ckurs ² Karls.,

1) vànckare ² KatrE., Kl., Ogershof, Oknist, Saikava, Sessw., Sonnaxt, van̂ckare ² AP., Ramkau, vanckare Spr., Memelshof, Selb., vanskare Spr., Wessen, vànckaris C., Salisb., vànckaris ² Kaltenbrunn, Lubn., Meiran, Sehren, van̂ckaris ² Bauske, Dunika, Katzd., Pankelhof, Siuxt, vànckars PS., Wolm., van̂ckars ² Arrasch, Jürg., Katlekaln, Stenden, Wahnen, vanckars Grünh., Schorstädt, vanskars Bl., PlKur. (mit añ ), St., U., vanckuris, ein besessenes, aber unfruchtbar gebliebenes Ei, ein Windei:
pauts (uola) gāja vanskaruos U. dze̦guzei divas uolas, abas gāja vanskarēs (Var.: vanskarē̦vanskaruos, vanckarā) BW. 30607. vai bij šķilts, vai pe̦rē̦ts, vai palicis vanskarē (Var.: vanckarē, vanckarā, vanckarī, vanckarēs, vanskarā, vanskarēs, vanckurī) 15633 (ähnlich: 8607, 18923). Sprw.: klaudz kâ izkaltuse vanckare RKr. VI, 938. sapūst kâ vanckaris Br. 204. uolas visas vanckaŗuos vien aizgāja Janš. 5. nuo desmit uolām tikai viena vanckare palika, citādi visas izperēja Selb. vāluodze . . . izveda deviņus bē̦rnus; deviņi palika vanskarā VL. - (fig.) meita palika vanskara (U.), vanckare (Sessw.), vanckarā (Jürg., Wolmarshof), vanckarēs (Saikava), das Mädchen blieb unverheiratet (ironisch). mana sieva allaž vanskara U., ist unfruchtbar;

2) etwas nicht Gelungenes (auch von Gegenständen gesagt):
vànckaris (van̂ckars ² Salis) vien iznāca C. dzīves vanckaŗi, kas nespēj spītēt dzīves nelabvēlībai Janš. Bandavā II, 38; ein ungeratener, schlecht erzogener Jüngling (vànckaris ²⁾ Saikava, (vànckars ²⁾ Sessw.; verächtl. Bezeichnung für einen unartigen Knaben (vanckaris) Frauenb.; Schimpfwort (van̂ckars ² ) Stenden : gans lamā guovi: kur tu līd, vanckars tāds! Stenden. ak tu vanckare ! (auf ein Weib bezogen) Ezerietis. vansk- wohl dissimiliert aus vansp-; in diesem Fall zu got. wans "ermangelnd" und le. perêt "brüten", s. KZ. LII, 119.

Avots: ME IV, 468, 469

‡ *vànckuôt ² , zu erschliessen aus ‡ izvànckuôt ² .

Avots: EH II, 756

vànduļi ² Ramdam "vagabundierende Leute, die leichte Arbeit und hohen Lohn suchen".

Avots: ME IV, 470

III vànga ² Vīt., comm. "kas vangājas" (s. vangât I): ej nu tu vanga, kuo te vangājies! Vīt.

Avots: ME IV, 471

I vàngât ² Vīt., -ãju, wühlen (tr.): nepruot kārtīgi ēst. visu biezputras bļuodu vangādams izvangājis uz visām pusēm Vīt. Refl. -tiês, wühlen (intr.) Vīt.

Avots: ME IV, 471

vàrakls ² , ‡

2) eine gekochte Speise
Liepna.

Avots: EH II, 762

vàrakls ² Meiran, wer sehr viel und schnell spricht.

Avots: ME IV, 499

vàrākls ² Druw. "kuo vāra ēdienā": vārākla labības (piem. zirņi, pupas) Druw. n. RKr. XVII, 85.

Avots: ME IV, 499

‡ vàrbe̦ka ² Linden in Kurl., der Steinpilz.

Avots: EH II, 757

‡ *vàrē ² (od. *vàrī?), zu erschliessen aus dem ostle. loc. s. vùorie, draussen (?): v. lij līt[u]s Kalupe n. FBR. XVIII, 44.

Avots: EH II, 763

II vàreklis ² (?) "grosse Türhängen·" Aiviekste.

Avots: ME IV, 503

II vàrga ² (?) Alswig, ein kleines Mädchen, das viel weint; var̂ga Selsau "eine, die Grimassen schneidet".

Avots: ME IV, 478

vàrîgs,

1): auch (mit â) AP., Linden in Kurl., Skaista, (mit â ² ) Frauenb., Orellen; vârîgai (Adv.; "lē̦ni un - tīšām - nespēcīgi") kuost Kaltenbr.; ‡

4) "(schwer) krank"
Frauenb.

Avots: EH II, 763

vàrîgs AP., Kaugershof, PS., Serbigal, (mit â) Arrasch, Baltinow, C., Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Kr., Neuenb., Ogershof, Oknist, Saikava, Schwanb., Sessw., Sonnaxt, Wolmarshof, (mit à ² ) Erlaa, Lös., Lubn., Preili, (mit â ² ) Līn., Pankelhof, Ruj., Salis, Selg., Siuxt, Widdrisch,

1) leicht verletzbar (z. B. zerbrechlich), empfindlich, schwächlich
L., U.: kusli un vārīgi asni Vēr. II, 37. pieduras pie vārīģās vietas Rainis Ant. un Kl. 47. zâles nuoderēja atnākušas guosniņas vārīgajām iekšām Etn.IV, 69. sievietes dzīve ir vārīga puķe Saimn. un zelt. kal. 1893, S. 38;

2) gefährlich:
vārīgi zeļļi B. Vēstn. vārīgi ievainuots, stark verwundet;

3) vārīgi "= viegli" (behutsam?) Smilt. - Subst. vārîgums, die Zartheit V., Empfindsamkeit. Etwa aus mnd. varich "gefährlich" (vgl. pē(r)lîgs)?

Avots: ME IV, 505

vàrît: auch Ermes, Ramkau, (mit â ² ) Dobl., Lemb., Morizberg, (mit ã) Dunika, Iw., Schnehpeln; prs. vārīju Fest., Heidenfeld, Kaltenbr., KatrE., Linden in Kurl., Oknist, Sonnaxt, vāru Mahlup, Orellen,

1): v. alu Lubn. n. FBR. XVII, 142;

2): auch Erlaa, Oknist; ūdens vārī Fest. puôdeņš vārī Kaltenbr. re̦dzu, ka vãra (es kocht)
Frauenb. ūdens ... burzguļuo kâ katlā vārīdams Blaum. Raksti VII ⁵ (1935), 296;

3): klausies, kuo viņš var v˙! Orellen; ‡

4) = vàrîties 4: sūnakļa stūrī vārīja rubenis Jauns. Raksti V, 305. Refl. -tiês,

1): paši vārījušies griķu putru Frauenb.;

3): viel sprechen
(mit â ² ) Siuxt, schwatzen Orellen; tie brauce, ka visa mala vārījās (skanēja, rībēja) Ramkau; ‡

5) sprudelnd fliessen
Orellen: asinis tâ vārījās ārā. Subst. vārīšana: cik skaļa tad ir rubeņu v. (Balzen, Kollern) Jauns. Raksti V, 344. Subst. vārījums: kuo pate ēdīšu par vārījumu? BW. 2965, 2. lai nuorauguot sievas tē̦va vārījumu A. Sprūdžs Asaru liekņa 18. Subst. vārītājs: putras v. BW. 2666, 2. azaidiņa vārītāja (nom.) 3201.

Avots: EH II, 763

vàrît AP., Arrasch, C., Jürg., Kaugershof, PS., Serbigal, Wolmarshof, (mit ã) Bl., Dond., Frauenb., Kand., Līn., Selg., Stenden, Strasden, Tr., Wandsen, (mit à ² ) Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl., (mit â ² ) Orellen, Pankelhof, Ruj., Salis, Segewold, Siuxt, Widdrisch, -u od. -ĩju, -ĩju,

1) tr., kochen, sieden
U.: Sprw. kuo pats vārīsi, tuo pats ēdīsi Br. s. v. p. 99. neiznāk ne ce̦pts, ne vārīts (nicht Fisch, nicht Fleisch) Alm. Kaislību varā 69. tā pati dieva dāvana vien ir - vārīta, vai nevārīta Kaudz. M. 39, bruokasts ne vārīts, ne raudzīts LP. III, 89. jāvārī bruokastis Pas. I, 155. vārī man putru! V, 440 (aus Uozuolmuiža). katls, kurā ve̦lns cilvē̦ku sirdis vārī III, 244 (aus Rositten). kāds vãrāmais nu būs jāliek pusdienai? Frauenb.;

2) intr., kochen:
ūdens pa˙visam vārījuošs LP. VI, 301. vāruošs ūdens, sehr heisses, siedendes Wasser Frauenb. vāruošs mutuļiem, kochend ebenda. timā katlā vāra de̦guts Pas. V, 200 (aus Preili);

3) schwatzen, plappern
Spr.: vārīt kâ putras katls, schnell sprechen Etn. IV, 4. Refl. -tiês,

1) für sich kochen:
vārījuos pusdienu Orellen n. FBR. XI, 44;

2) kochen
(intr.); gekocht werden U.: puôds iet vàrîtuos FBR. IV, 62. ūdens vēl nevārās. iemete (kaulus)... katlā, lai vārījas Pas. V, 285 (aus Uozuolmuiža). katlā ne̦zkas vārījas III, 125 (aus Makašē̦ni). (fig.) e̦ze̦rs vārījies, murdējis LP. VII, 479. jūra putās balta vārās V, 85. dusmas arvien karstāk sāk vārīties man pa iekšu A. XX, 723;

3) schnell sprechen
(mit à ) C.; viel sprechen Dond., (mit ã ) Frauenb., Līn.; viel und laut sprechen Golg.; (wütend Dond., ohne Grund Frauenb.) zanken (intr.): Sprw. vārās kā katls RKr. VI, 318, kâ biezputras (biezas putras JK. 222) katls Etn. II, 62, kā piķa (darvas) katls RKr. VI, 610, kâ putra katlā Br. sak. v. 996, kâ bieza putra grāpī JK. II, 678, von jem. gesagt, der viel spricht. vārīties kâ žīda bieza putra, viel sprechen Grünh. nu sāksi atkal vārīties kâ putras katls! Dond. kuo tu tik daudz te vāries? ej labāk gulēt! Golg. nevāries, ka nedabū pa muti! Deglavs. sāku vārīties Alm. Kaislību varā 20. sieva visu rītu vārās Dond. muļķītis ne˙maz neklausās, kuo gudrie tur vārās LP. VI, 347;

4) "rūkt": rubeņi vārās Saikava. vārīties kâ rubenis Celm., schnell sprechen. - Subst. vārîšana, das Kochen (tr.); die Siederei Brasche; vārîšanâs, schnelles Sprechen, Zanken; vārĩjums, das einmalige, vollendete Kochen; das Gekochte; vārîtājs, wer kocht; der Sieder Brasche. Des Vokalismus wegen eher wohl entiehnt aus r. варить "kochen" als verwandt damit und mit le. vir̂t.

Avots: ME IV, 505

vàsme ² (unter vāsma I 2): "ātra slimība" Liepna.

Avots: EH II, 765

vàsms ² , ‡

2) vâsms ² Salis "kaudze".

Avots: EH II, 765

vàsms ² Gr. - Buschh., KatrE., (mit â ² ) Segew., vāsmis Erlaa, Selb., mit Spreu gemischtes Kom auf dem Estrich der Dreschtenne (nachdem das Stroh fortgeschafft ist); vâsms ² Vīt. "= vārsms: graudu čupa": šuorīt ir biezs vāsmis, būs kādi 10 pūri graudu Seib. šuogad labi rudzi: graudu vāsms ir augstāks par pe̦lavām Vīt. ceļš tik smilšains, ka kājas grimst kâ vāsmā Gr. - Buschh. Aus vārsms.

Avots: ME IV, 511

‡ II vàverītes ² Linden in Kurl., Unsinn: sastāstīt visādas vāverītes.

Avots: EH II, 766

viênvàldĩba;* Alleinherrschaft.

Avots: ME IV, 668

virsvàlde,* die Hauptverwaltung: dzelzceļu virsvalde.

Avots: ME IV, 616

vìrsvàldība,* die Oberherrschaft: virsvaldību atstāja stiprākam A. v. J. 1896, S. 74.

Avots: ME IV, 616

visu˙vàldîtãjs, der alles Beherrschende, der Alleinherrscher: dievs ir visu˙valdītājs Gesangbuch 301, 4.

Avots: ME IV, 627

zvàdzêt Nötk., klirren.

Avots: ME IV, 767

‡ *zvàģis ² (erschlossen aus ostle. zvùodžš Pilda, Zvirgzdine), = zāģis, die Säge.

Avots: EH II, 814

žvàguôt ² (gespr. mit ā !) Assern, schwatzen, dummes Zeug reden. Nebst žvāgât 1 etwa aus r. звягать "лаять, издавать голос"?

Avots: ME IV, 843

‡ zvàigumiņš Kaugershof "ein sternartiges Mal auf der Stirn".

Avots: EH II, 814

zvàigzna ² (unter zvàigzne 1): auch Kaltenbr., Oknist; Demin. zvaigzniņas A. Upītis, Laikmetu griežos II, 82; zvaigzneņa BW. 32175 (aus Līvāni).

Avots: EH II, 814

zvàigžņaîns: ar augļiem ... zvaigžņainiem Pas. IX, 237.

Avots: EH II, 814

zvàigžņaîns, mit Sternen bedeckt, bestirnt: zvaigžņainas... debesis Lautb. Lomi 8. tāles zvaigžņaini plašas Vēr. II, 1283. zvaigžņaina mirga Latv. zvaigžņainās drēbes Pas. V, 356.

Avots: ME IV, 763

zvàigznãjs, das Gestirn, das Sternbild: sietiņa zvaigznājs MWM. VI, 234. kâ zvaigznājs mirdz balts zieds Druva III, 697.

Avots: ME IV, 762

zvàigžņãjs, = zvàigznājs: zivju zvaigžnājā spīdēja zvaigzne Asp.

Avots: ME IV, 763

zvàigzne,

1): kâ zvaigznīte mirdzē̦dama BW. 13280. žīda z. Linden in Kurl. "auseklītis"; ‡

4) acu z. Blossfeld, der Augenstern (die Iris);
‡

5) = zvaĩgala II (mit aî ² ) Siuxt.

Avots: EH II, 814

zvàigzne,

1) zvàigzna ² Warkl., acc. s. zvaigznu Glück Apostelgesch. 7, 43, gen. plur. zvaigznu Hiob 22, 12 (neben zvaigzne II. Petrus 1, 19, dat. - instr. pl. zvaigznēm Daniel 8, 10), gen s. zvaigzna BW. 9087 var., dat. - instr. plur. zvaigzniem (?) Manz. Post. I, 12, 14, der Stern:
spuodra zvaigzne debesīs BW. 34004. ze̦lta zvaigzne 33664, 4. rīta zvaigzne 33854. vakara zvaigzne 10485. astes od. astīta (U.) zvaigzne, der Komet. gāju zvaigzne, der Planet U.: Neptūnam jeb pašai tāļākai saules valsts gāju zvaigznei Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 164. stāvu zvaigzne, der Fixtern U. dažādas zvaigznes tuop re̦dzē̦tas Manz. Post. I, 16. tev tik daudz grē̦ku kâ debesīs zvaigžņu Br. 391. tē̦va palags zvaigznēm austs (Rätsel: der Himmel) P. Brik. 8. kumeļam zvaigžņu (Var.: zvaigzņu) deķis mugurā BW. 30006. daži... līdz zvaigznei (bis zum Aufgang der Sterne?) neē̦d ne˙kā RKr. XI, 82. zvaigžņu cienītājs, ein Sterndeuter U. zvaigžņu raudzītājs, ein Sterngucker U. zvaigžņu zinātnieks, pratējs, ein Astronom U. - zvaigznes diena, der Heiligdreikönigstag U., Konv. ² 391; fig. von einem Loch: viņam zvaigzne (= caurums) dibinā Lubn.;

2) die Kokarde
Infl. u. a. n. U.;

3) zvaigznīte, trientalis europaea L. Trik. und Fest. n. RKr. III, 73; dze̦ltē̦nās zvaigznītes, Huflattich
Alswig. zvài(g)zne ist wohl zunächst aus zvai(g)zdne entstanden, indem älteres zvai(g)zde etwa nach lauksnas (= apr. lauxnos "Gestirne" ) durch -n- erweitert ist. zvaigzde aber kann nebst zvaidzeņa (s. dies) u. a. zu gr. φοῖβος "leuchtend" gehören (so, aber sonst abweichend auch Pedersen La cinq. dēcl. lat. 74). Etwa nach dem Muster der Wurzel von gàišs (s. dies) und li. gaĩsas ist nachher vielleicht neben zvaig- (li. žvaig-) ein synonymes zvais- (li. žvais-), und nach dem Muster etwa von gaid- (in li. gaidrùs u. a., s. unter dziedrs I) ein neues zvaid- (li. žvaid-, vgl. le. zvaidrīt) aufgekommen, worauf durch Kontamination zvaizd- (li. žvaizd-) und weiterhin zvaigzd- (li. žvaigzd- < žvaigžd-) entstehen konnten; ähnlich scheint ja auch li. gaĩzdras "Lichtschein am Himmel" aus gais- und gaid- kontaminiert zu sein. Li. žvaizd- (in žvaizdė˜) kann übrigens (s. Slblt. Et. 111 ff.) wahrscheinlich auch auf žvaižd- zurückgehen; in diesem Fall läge eine Wurzelvariante auf -g̑(h)- vor. Urslav. gvězda "Stern" mag, wenn nicht etwa (s. Berneker Wrtb. I, 364 f.) eine Metathese vorliegt, durch Kontamination der Wurzeln von li. gaidrùs und žvaigždė˜ entstanden sein. Anders Trautmann Wrtb. 373 f., Loewenthal AfslPh. XXXVII, 382 (verweist zur Bildung auf gr. λύγδος: λευχός Agrell Zwei Beiträge 22 und Petersson Ar. u. arm. Stud. 71 f. (stellt hierher und zu zvaigst- in zvaigstīties und apr. swāigstan auch ostosset. äwzīst "Silber").

Avots: ME IV, 762

zvàigznẽjs A. XI, 558, = zvàigznãjs.

Avots: ME IV, 762

zvàigzniêns, eine mit Sternen besetzte Fläche: kāda debess! viss kâ viens vienīgs zvaigzniens! Janš. Dzimtene V, 173.

Avots: ME IV, 763

zvàigznît ² Golg., sich mit Sternen bedecken.

Avots: ME IV, 763

zvàigžņuôt,

1) mit Sternen besetzen
U.;

2) sich mit Sternen bedecken (?)
Nötk.;

3) wie Sterne leuchten (?)
Nötk. Refl. -tiês, sich mit Sternen bedecken: debess sāka zvaigžņuoties vīt., Bauske.

Avots: ME IV, 763

zvàigžņuôts, mit Sternen bedeckt, bestirnt: raugās zvaigžņuotajā debesī A. v. J. 1896, S. 387. zvaigžņuotu nakšu A. XX, 346. zeme... pa nakti ietinās zvaigžņuotā samtā Skalbe Kâ es 24. zvaigžņuotas (mit Orden bedeckt) krūtis.

Avots: ME IV, 763

zvàizne ² Mar. n. RKr. XVII, 133, Ev., dat. - instr. pl. Ev. (Luk. XXI), = zvàigzne. Wohl aus zvaizdne.

Avots: ME IV, 763

zvàižņuôt,

1) (den Zaum) mit (messingenen) Sternen besetzen
U.;

2) sich mit Sternen bedecken
Frauenb. zvaižņuotāju zemīte U. (s. BW. 15938), das Land, wo die Leute alle prächtiges Geschirr haben.

Avots: ME IV, 763

zvàļâtiês AP., C., Jürg., Nötk., zvãļâtiês Bauske, zvàļâtiês ² Erlaa, Lubn., Meiran, Saikava, Schwanb., zvāļâtiês Vīt., -ãjuôs, zvãļuôt N. - Bartau, zvāļuôtiês Brasche, Dr., V., (mit à ) Nötk., schlingern, schuckeln Brasche, Dr., V., wanken, schwanken; sich wälzen (= vāļâties) Vīt.; "slinki gāzelēties" AP.: laiva zvāļuo (zvāļājas Jürg.) N. - Bartau. ve̦zums zvāļuo ebenda. ve̦zums zvāļājas gan uz vienu, gan uotru pusi, - ka neieliekas tikai grāvī! Vīt. rati pa ežām zvāļājas Bauske. lielās slēpes zvīļuojās un zvāļuojās pa ceļu Janš. 3. burti deja un zvāļājās viņas acu priekšā A. v. J. 1896, S. 817. rumpis zvāļuojas nuo vienas puses uz uotru un krīt zemē Janš. Mežv. ļ. I, 34. zvāļuojuoties iet, watscheln V. viņš gāja zvāļādamies Druva I, 985. dzē̦rājs iedams zvāļuojas Vīt. mēs, visi jūrnieki, ejam... zvāļuodamies Janš. Dzimtene ² III, 233. zvīļuojas un zvāļuojas uz vienu un uotru pusi, it kâ ietu pa līguojuošam laipām 213. viņiem miegs nenāk, bet tâ˙pat tik zvāļuojas aiz gaŗa laika Vīt. Zu zvelt II.

Avots: ME IV, 767

zvàmba ² A. - Laitzen, Mar., eine grosse Beere.

Avots: ME IV, 765

žvàndzinât ² Schwanb., hin und her schwenken, schwingen.

Avots: ME IV, 841

II žvànguļains ² Schwanb., wackelig.

Avots: ME IV, 841

zvàngulis AP. "etwas, was hängt". Vgl. zvagulis.

Avots: ME IV, 765

žvànguļuôtiês ² Schwanb., = žvangâtiês.

Avots: ME IV, 841

II zvàņķêt ² Oknist, grosse Bissen in den Mund nehmend essen.

Avots: ME IV, 766

II zvàņķis ² Oknist, ein grosses Stück: ēst lieliem zvaņķiem (Bissen).

Avots: ME IV, 766

žvànkšķis ² Pērse "ein grundlos bellender Hund".

Avots: ME IV, 842

žvàukste ² Gr. - Buschh., ein unzuverlässiger Mensch; wer oft (versehentlich) etwas falsch macht.

Avots: ME IV, 843

aĩmanas: auch (mit ài ² ) Golg., KatrE. (hier neben vàimanas ² ), Kl.: cilvē̦ks kliedz aimanas vien, kad sāp KatrE.

Avots: EH I, 4

apšuva (li. apsiuvà), -e, auch apšuja BW. 13284, 1, apšuvums, der Bräm, Besatz am Kleide, Saum: kakla iegriezums apšūts zilu vai me̦lnu apšuvi Etn. IV, 109. kurpes - sudrabiņa apšuvām BW. 5707. apšuvums ist auch eine Fenstereinfassung.

Avots: ME I, 130

‡ apvaîslêtiês ² Rutzau, = apvàisluôtiês.

Avots: EH I, 124

‡ apvaišļuôt(iês) Dunika, = apvàisluôt(iês).

Avots: EH I, 124

‡ apvaišļuôt(iês) Dunika, = apvàisluôt(iês).

Avots: EH I, 124

asaris [BW. 2717, in Neuenburg], PS., LP. 619, asars, aseris (li. ašerỹs und ešerỹs), Demin. asarītis, asariņš, [asarē̦ns BW. 34707],

1) Flussbarsch (Perca fluviatilis)
RKr. VIII, 105; IX, 94 [Zu ass "scharf", wie an. o,gr "Perca marina" (s. Lidèn Festskrift tillegnad K. F. Johansson 105 ff. und Göteborgs Högskolas? XXVI, 91 und Falk-Torp 1326 unter Uer), poln. jesiora "Fischgräte" (s. Pogodin 152) und altschwed. aghborre "Barsch" (s. Möller KZ. XXIV, 466 ² und auch Agrell, Baltoslav. Lautstudien 49)]. Sprw.: trinas kā asaris pa uolām, von einem zänkischen Menschen;

2) asari, ein Instrument, ein rundes Klötzchen, mit dessen Hilfe die die Rücklehne der Rohrstühle zusammenhaltenden Querhölzer gebogen werden
A. XXI, 441. - asarītis te̦k pa ceļu, bezeichnet in der Rätselsprache das Pferd, an li. ašvà, die Stute, ašutaĩ, die groben Pferdehaare aus Schweif und Mähne erinnernd, von Bielenstein (1000 lett. Rätsel 677) mit "scharfmähnig" wiedergegeben, RKr. VII, 73.

Avots: ME I, 143

aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,

1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;

2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,

1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);

2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 145

‡ bulītis (aus dem Hochle.), ein Gegenstand (ein Brettchen, in dessen Mitte ein vertikal abstehender Stiel befestigt ist) zum Zusammenschieben eines vàsms ^{2 .}

Avots: EH I, 251

I dar̂va (li. darvà, acc. dárvą Tiž. II, 474),

1): ar darvu tecināti BW. 20153 var, ar tiem darvas zābakiem 7292; ‡

2) "ein Viertel eines dünneren, gespaltenen Klotzes"
Erlaa; ein Holzstück aus der Mitte eines Klotzes N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043.

Avots: EH I, 308

I dar̂va [> tahm. dâr(a)], der Teer: darvu dedzināt, laist, tecināt, Teer brennen. vai esi ar darvu kristīts, ka esi tik ļauns cilvē̦ks? Adsel. lai zaļas darvas ē̦d, mag er kleine Steine essen St.; kaulu darva, Stinkspiritus Krem., Lasd., Hirschhornöl St. Aus Ahs. ist auch ein maskuli- nischer Genitiv belegt in darva (gespr. dâra) ceplis, die Teerbrennerei und darva kukainis. [Nebst li. darva "pitch, tar" (Lalis) zu li. dervà "Kienholz; (Lit. Mitt. II, 67) Teer", r. дерево "Baum", ae. teru "Teer", kymr. derw "Eichen", gr. δόρυ "Baum", (kret.) δορά "Balken" u. a., s. Osthoff Etym. Par. 138, O. Schrader BB. XV, 285 f., J. Schmidt KZ.XXV, 50, Holthausen IF. XVII, 294, Walde Wrtb. ² 414, Boisacq Dict. 197, Berneker Wrtb. I, 186, Trautmann Wrtb. 53.]

Avots: ME I, 441, 442

‡ de̦r̂va ² Dunika, OB., Rutzau. = dar̂va. Wohl aus li. dervà.

Avots: EH I, 316

dìrva ² [infl.], das Saatfeld, Getreidefeld: [driķu d. BW. 4506, 2, rudzu d. 11151, 7. dirvā (Var.: druvā) man saule lēce 5777, 2]. Gleich li. dirvà, [gen. s. dir̃vos, zu li. dir̃ti "reissen", le. dìrât, r. dial. деревня "Stück Feld", aruss. судеревью "смежно" u. a., s. Būga Aist. St. 143, 163 und KSn. I, 260, Trautmann Wrtb. 56, Potebnja P"‚. V, 127.]

Avots: ME I, 470

[dvalstîtiês N. - Peb. "zvalstīties, sich schwerfällig hin und her bewegen"; dazu dvàlsts ² Bers. "kas dvalstās".]

Avots: ME I, 536

dzîvs (li. gývas).

1) lebendig, frisch, wach
L.: Sprw. par dzīvu duod vairāk nekā par mirušu. pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis Dīcm. pas. I, 23. tie mūs dzīvus aprīs LP. VI, 1, 31. dzīvs būsi gan, es wird dir nichts schaden U. dzīva uguns, lebendiges Feuer; dzīvs vējš, ein frischer Wind;

2) ganz, heil, unverletzt:
dzīvi rudzi U., dzīva labībiņa BW. 33299, 1. heiler (ungemahlener) Roggen, Korn; dzīvi (heile) zari egļa galdam Neu- Schwnb. dzīvi kaļķi. ungelöschter Kalk U.; dzīvu zemi atstāt. einen Teil des Landes ungepflügt lassen U.; pirksts vēl dzīvs palika, der Finger blieb unverletzt U.;

3) sonstige Fälle übertragener Bedeutung:
dzīva patiesība, lautere Wahrheit; kâ par dzīvuo nelaimi dunduri gluži kuoduši nuost Upīte Medn, laiki 161. juo dzīva nāve (der gewisse Tod) man nabagam Laps. - kūm. 135. kam viņam maksāt dzīvu naudu (baares Geld) LP. VI, 1. 180. dzīvs milzis uodu. ein Mückenschwarm Siuxt; dzīvus taukus ēst, blosses Fett essen Schwitten. Adv. dzīvi, dzīvā: tâ me̦luoja dzīvi tas vazaņķis Laps. - kūm. 116. sapņuoja dzīvā A. XII, 441. träumte in wachem Zustande. [Zu apr. acc. s. geīwan. slav. živъ. ai. jīvà-ḥ, la. vīvus, got. qius. ir. beo, kymr. byw "lebendig" u. a.; vgl. Stokes Wrtb. 165, Walde Wrtb. ² 846 f., Boisacq Dict. 120 unter βίος, Trautmann Wrtb. 76.]

Kļūdu labojums:
einen Teil = bei schlechtem Pflügen einen Teil

Avots: ME I, 560

galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),

1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;

2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;

3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;

4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;

5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 ² ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;

6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;

7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;

8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;

9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;

10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;

11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;

13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs

Avots: ME I, 596, 597

[gãrsa PS., Frauenb.], gârsa ² Nigr., Telsen, Zb. XV, 202, BW. 447,2 Bd. V, S. 450], gârse ² [Līn., Bl.], BW. 31168, [gâ[r] se ² Stenden], garsas BW. 558 [stammt, wenn zuverlässig, wohl aus einem Gebiet, wie gar̃se aus Bixten, wo a vor tautosyllabischem r immer kurz ist, garses L. "Saukraut"], gārne Spr., Peņģ., gāršas, gārši, Giersch, Geissfuss (aegopodium podagragia) RKr. I, 64: krūmuos gārsas lasīdams BW. 31166,1. guovju gārse, archangelica; mazā guovju g., angelica silvestris Mag. IV, 2, 37. [gãrsa od. gãrse Bauske "eine auf Brachäckern wachsene Pflanze".] Zu li. gar̃šas "ein Kraut", garšvà od. gáršva "Saukraut, Giersch, archangelica officinalis", ahd. [gers "Giersch". Lautlich liesse sich hierher auch urslav. * garхъ "Erbse" stellen, und Pedersen IF. V, 54, Pogodin РФВ. L, 230 u. a. verbinden es auch wirklich damit, aber Berührungspunkte zwischen Giersch und Erbse sind nicht nachgewiesen].

Avots: ME I, 618, 619

grievalka (unter grievalgs): "ein dicker, weich gewundener Strick" PV.; ein Strick, ein Tau (grìevàlka ² ) Erlaa: vē̦zums apgāzēs, un g. pārtrūkuse.

Avots: EH I, 408

grievalts (unter grievalgs): grìevàlts ² Sonnaxt.

Avots: EH I, 408

iẽva, Demin. auch ievīte BW. 18481, 2 var., der Faulbaum (prunus padus): [dzīrās ieva ar ābeli ziedēt vienu baltumiņu BW. 2773.] Zu li. ievà (acc. iẽvą) dass., [serb. [ì`va "Weide", ahd. īwa "Erle" u. a. (gemeinsam ist diesen Bäumen die rote Farbe des Kernholzes) vgl. Trautmann Wrtb. 68, Berneker Wrtb. I, 438, Liden IF. XVIII, 502, Bezzenberger BB. XXIII, 314, Jokl Ling. - kult. Unters. 198 f., Brückner AfsPh. XXXIX, 6.]

Avots: ME II, 85

‡ izvalbît, Perfektivform zu vàlbît ^2: i. acis Ar. Refl. -tiês, Perfektivform zu valbîtiês 1, 2 Ar.

Avots: EH I, 493

izvalcît, stückweise, einzeln herausziehen: [suns izvalcījis nuo trauka gaļu Mar.] izvalceju linu sauju pa vienai šķiedriņai BW. 27137, 1 [aus Schwanb.; izvàlcît ² "(auklas) izstaipīt (veļas izkāršanai)";"(mantas) izne̦sāt, izvalkāt";"(linus) izvilkt vijuot jeb vērpjuot" Mar.; "(linus) kulstuot jeb sukājuot izstaipīt, izlīdzināt" Bers.; "šai kuodeļā izvalcīju visus izsukātuos linus" Fest.; "izstaipīt": māte izvàlcīja ² aude̦klus dārzā balināšanai Mar.; hin und her wenden, umstellen, izgruozīt: izvalcīt krāsnī maizi Tadaiken, Lis. Vgl. auch izvalcêt].

Avots: ME I, 824

II kal˜va [Bl.] (li. kalvà, acc. s. kal˜vą "eine kleine Anhöhe"),

1) eine Anhöhe, ein Hügel
Grob.: šis bij ieduomājies kalnus, kalvas ievelt gŗavās un visu apgabalu nuolīdzināt LP. VI, 517. par kalvām Ruojas jūŗmalē sauc kalnu rindas aiz kāpām - zemē iekšā. pie kalna uz vakariem pieslienas kāda pus˙uotra versti gaŗa kalva LP. VII, 94; ["eine Weide (ganība), wo nur Heidekraut wächst" Turlau];

2) eine kleine Insel
[Umaiten], Elv.: tai vietā, kur sieva gulējuse, viļņi atkāpušies, - izcē̦lusies kalva (saliņa) LP. V, 391. tur upes līkumā bijuse kalva (sala) un uz tās kalvas le̦pnas pils V, 264. me̦lni dze̦lzu vīri jūŗas kalvā sienu pļāva Tr. IV, 480; eine Halbinsel Preekuln;

3) Bai, Meerbusen [?]
L.; die Sandbank Perk. Zu kalns, celt.

Avots: ME II, 146

kanavãle [C.], kanuvàle Lasd., kaņavāle Kaul., ein Stock, Schlägel C.: še kanavālīte, pamali tabaku LP. VII, 907. kanuvāle - liela kuoka vāle, ar kuŗu malku skalduot sit pa cirvja pietu Lasd.

Avots: ME II, 153

kâva (li. kovà), der Kampf, die Schlacht: tas nu˙dien vēl nepazīst vē̦sturi, kas viņā citu ne˙kuo nav atradis, kâ briesmīgus kaŗus un asiņainas kāvas Kronw.; kāvas vīrs Gold., = kavākslis. Zu kaût.

Avots: ME II, 205

I kruva, kŗuva Biel. I, 134, 264, Etn. II, 1, aber kruva L., St., Biel. I, 189,

1) der Haufe;
malkas kruva, der Holzstapel L., St., U. grē̦da - malkas kaudze vai citu priekšme̦tu kŗuva Etn.II, 1; kruvām, haufenweise: man uozuolu kruvām MWM.;

2) eine Erhohung, ein Höcker
Spr. Zu kŗaũt nebst li. krūvà "ein Haufen".

Avots: ME II, 291

kučkis, kučkus, [in Serbigal kučkis-vàļis], kopfüber, einen Purzelbaum schlagend: es tevi sviedīšu, ka tu kučkis ārā iziesi Wolm., U. viņš metās kučkis nuo gultas laukā Seib. kučkus pārveļas sapļautā varde Duomas IV, 471.

Avots: ME II, 298

kul˜t,

1): sviestu k. auch BielU., Siuxt u. a.; miltus klāt k. (hineinrühnen),
lai nav par šķidru AP.; drẽbes k. ar vāli Saikava;

2): auch Orellen, Salis, Seyershof; Wolm. u. a.;

3): niekus k. Siuxt, faseln;
‡

4) dengeln
Warkl.: izkapti kuldams BW. 33612. Refl. -tiês,

1): vàle vàlē jāsit, tad labāk kuļas klājiens Ramkau;

2): jāsāk k. (= braukt): nevaram vairs kavēties Saikava. k. citiem pa kājām Strasden. aitas sāka k. (= kuļāties, spārdīties) pa ratiem ebenda;

3): man sāp kājas, tuomē̦r kuļuos uz priekšu Orellen; ‡

5) (Getreide) dreschen
(intr.) Orellen: kad sāks k., vairs nebūs vaļas; ‡

6) sich mit etwas abgeben:
nav vaļas k. ar taviem zuobiem Pas. VIII, 265.

Avots: EH I, 672

kvarpucis,

1) ein Schwächling, Siechling.
Unbek. [Vielleicht mit hochle. a aus e, ; vgl. kver̂pis ;

2) kvàrpucis Jürg. "ein kleines Kind, das Erwachsenen hinderlich ist".]

Avots: ME II, 351

‡ III lànckare ² Sonnaxt, = vànckare ² 1.

Avots: EH I, 719

latvis (li. lãtvis), [latuvis Oppek., Mar.], der Lette. "Sie selbst nennen sich Latvjus und ihre Sprache latvisku od. latvju valuodu" Einhorn, St. [In Mar. spreche man (ostle.) nach Dzimt. Vēstn. v. J. 1912, № 77 von lotuvs miele, grùomata, dìva vuordi (neben vuocs mìele "deutsche Sprache"); lotuvs dürfte hier am ehesten der verkürzte gen. s. von einem Kollektivnamen *lotuve (vgl. den Gesindenamen Late̦v in Dond., wo man z. B. auch gate̦v für gat(u)ve spricht) od. *lotuva (vgl. den li. Flussnamen Latuvà > r. Лотваa bei Būga РФВ. LXXI, 467) "die Letten" sein.

Avots: ME II, 425

‡ nevaidulis, der Gegensatz von vàidulis ² : vaidulītis, bē̦dulītis liela ceļa maliņā; n., nebē̦dulis, nāc pie manis sētiņā! BW. 34357.

Avots: EH II, 22