Paplašinātā meklēšana

‡ àizšāve̦kls, ein Riegel: a. aizšauts durvīm priekšā Janš. Mežv. ļ. II, 311.

Avots: EH I, 55

appļãvenes Konv. ² 149, gew. appļãvĩbas, die Beendigung des Mähens: rudenī dzēra, svētīja, svinēja appļāvības. mēs dzeŗam cūku bēres, rudzu, miežu appļāvības BW. 28824, 2.

Avots: ME I, 112

atļàve ² [oder - in Lisohn - atļāva], die Erlaubnis Bers., Mar., RKr. XV, 106.

Avots: ME I, 175

âveklis: âve̦kls Borchow n. FBR. XIII, 21, Warkl. (nur von Kindern gesagt), Zaļmuiža ("ķē̦ms").

Avots: EH I, 196

âveklis, âvakls, âvs Lis., ein Mensch, der sich nicht standesgemäss kleidet und aufführt, ein Dummstolzer, Alberner, Spassmacher: es nestaigāšu pasaulei par āvaklu apkārt A. XX, 725; Etn. I, 90 (Stockm.). kuo tu te āvies kā āveklis (Serb.); cf. âvîtiês.

Avots: ME I, 245

ãverģẽlĩba, auch ãbarģẽlība, s. ẽverģēlĩba.

Avots: ME I, 245

ãverģẽlis, āvarģelis BW. 13248, 4., auch ãbarģẽlis, ãberģẽlis, s. ẽverģelis.

Avots: ME I, 245

āverîgs, albern, dummstolz: tik āverīgi uzve̦das: nezin pats, kas īsti ir Stockm. n. Etn. I, 90. [Eine Ableitung von âvîtiês mit dem suffixalen Teil von al˜berîgs, al˜derîgs.]

Avots: ME I, 245

beznâves (spēks), unstreblich, unverwüstlich LP. II, 48.

Avots: ME I, 285

I blāve, kleine Erhöhung des Zahnfleisches, Schwellen desselben beim Speichelflusse Ruj. n. U. [Entweder zu la. flāre "blasen" oder - wenn mit sekundärem ā wie in zâle (s. Le. Gr. 60) - nach Persson Beitr. 801 f. zu gr. φλέω "strotze" u. a.]

Avots: ME I, 312

[II blãve "Nebel" Herbergen.]

Avots: ME I, 312

[bļãveklis Līn. FBR. III, 42, wohl = bļāva 2; in Pernigel sei bļāveklis ein viel schreiendes Kind.]

Kļūdu labojums:
jāiesprauž (nach dem Artikel bļāveklis ist einzufügen):bļāveris,s˙blāveris

Avots: ME I, 320

blāveris, Haarschnur, Hutbinde Manz., Elv.; bei L. dafür bļāveris, bļāvietis, blaues Seidenband. Dazu bļāvs L., zartes Seidenzeug als Flor, Band etc.

Avots: ME I, 312

‡ dàve̦kls ² Bērzgale, ein Schreihals. Zu ‡ dāvîtiês 1.

Avots: EH I, 313

[dràve ² Warkh., Domopol], drāvējiens, die Rüge, Drohung Bers. n. A. XI, 630.

Avots: ME I, 494

[grāvelêtiês, = grāvêtiês Wid. : caunu var nuoskārst nuo grāvelēšanās un riebīgas bļaustīšanās.]

Avots: ME I, 644

grãvelis,

2): "nekārtīgs grāvis, renstele" Salis.

Avots: EH I, 401

grãvelis,

1) der Gräber, Grabenzieher
Puhnien, MWM. VI, 140 ;

2) Demin. von grāvis.

Avots: ME I, 644

grāvene, orchis maculata RKr. III, 71.

Avots: ME I, 644

grãveris, der Gräber, Grabenzieher Puhnien, Spr.

Avots: ME I, 644

izlâve̦ns [Kr.], izlāvins Bers., ausgebogen Döbn., Druw. n. A. XIV, 479. Wohl nur eine dial. Form für izlē̦ve̦ns.

Avots: ME I, 763

jāveklis, [jãve̦kls nach Janš.], gegorene Milch mit eingebrocktem Brot: nuo rūguša piena pagatavuotu drupeni Nīgrandā sauc par jāvekli Etn. I, 41; eigentl.: Gemisch;

2) Teig
(= iejavs): jāveklis jau izrūdzis; vajadzēs samīcīt Gav., [Ruj., Bauske;

3) = sakasnis Ruj., Lautb.]

Avots: ME II, 108

jãve̦kls (unter jāveklis),

1): tādu ēdienu ... saucam jāve̦klu Janš. Mežv. ļ. II, 380; ‡

2) = jāveklis 2 (mit â ² ) Frauenb.

Avots: EH I, 562

‡ jâvens ² Lubessern, ein dummer Streich: saimnieks iztaisĩjis mežā lielu jāvenu, sle̦pe̦n nuocirzdams dažus kuokus, par kuo nu jāmaksā suoda nauda.

Avots: EH I, 562

kāve [li. kõvė], die Schlacht [Bers.]: es gribu kāves gaitu uzzīmēt Lautb. Indulis un Arija 17.

Avots: ME II, 205

[kāvekslis Bergm. n. U., kâvekslis ² Lautb., = kavekslis.]

Avots: ME II, 205

nâve: Demin. voc. s. nāviņ BW. 27328 (aus Lodenhof),

1): n. grib tuo slakter[i] kaut BW. 2137. savas nāves gaidīdami 13155. čīkst kâ rūgta n. 13044. vīrs pagalam ... un ne savā nāvē (d. h. durch Selbstmord;
zu diesem Ausdruck vgl. W. Schulze Kleine Schriften 133 ff.) Jauns. Neskaties saulē! 34. nāves miegā aizmigt Wessen u. a. kad jau būs pa nāvi (wenn zu sterben bestimmt sein wird), tad ne˙viens dakteris neatcels Siuxt. nāves kamzuolis Frauenb., ein Schimpfname. Zu den li. Entsprechungen s. auch Būga Arch. Phil. I, 57 und Fraenkel FBR. XI, 53.

Avots: EH II, 9

nâve,

1) der Tod;

a) mit vorangehendem Attribut:
jauka, laimīga, mierīga, viegla nāve, ein schöner, seliger, ruhiger, sanfter Tod; briesmīga, piepēža, rūgta n., ein schrecklicher, plötzlicher, bittrer Tod; likta od. dabiska, nelikta od. nelaba od. nedabiska n., natürlicher, unnatürlicher Tod; me̦lnā nāve, der schwarze Tod, die Seuche; garīga, laicīga nāve, geistiger, leiblicher Tod; muocekļu n., der Märtyrertod; muoku n., qualvoller Tod; krusta staba nāve, der Kreuzestod;

b) als Subj.: nāve nāk, tuvuojas, uzbrūk. nāve jau zuobuos [oder zuobu galā U.], der Tod sitzt schon auf der Zunge.
nāve nāk negaidāma. viņš plijas kâ rūgta nāve virsū man tas Kaspars nepatīk kâ rūgtā nāve Kaudz. M. nāve tuvāk kâ kre̦kls. nāve zuobuos neskatās od. nāve neprasa pēc gadiem;

c) als Obj.: nāvi gaidīt, meklēt; nāvi darīt, jemand den Tod antun:
lai viņai nāvi daruot JK.; sev pašam nāvi darīt, sich entleiben;

d) im Lok.: vieglā, piepēžā nāvē mirt oder aiziet, eines sanften, plötzlichen Todes sterben.
kaut viņa nelaimīgā nāvē nuomirtu! LP. IV, 217. biju kâ nāvē piemirsi, ich habe das in den Tod hinein (vollständig) vergessen Vīt.;

e) abhängig von Präp.: ar nāvi cīnīties, mit dem Tode ringen;
nuosuodīt cilvē̦ku ar (uz LP. II, 60) nāvi, zum Tode verurteilen: ve̦cais tē̦vs licis gudruos brāļus nuosuodīt ar nāvi LP. IV, 653. bez nāves ir uods nemirs. nebīsties nāves dēļ! ellē rūmes diezgan. uzticīgs līdz nāvei, treu bis in den Tod Aus. I, 23. līdz nāvei nuoskumis, bis zum Tode betrübt; līdz nāvei ienīsts, bis in den Tod verhasst. nuo nāves, zu Tode fürchten, fliehen. pie nāves, zu Tode aufs äusserste: citādi ve̦lns muocuot pie nāves LP. VII, 1116. saimnieks mani kultu pie nāves VII, 1139. tē̦vs pie nāves slims, der Vater ist zu Tode erkrankt, ist totkrank V, 359. medinieks pie nāves nuokusis, todmüde VI, 286; pie nāves od. pie dzīvās nāves, od. auch pie nāves suoda piekuodināt, nuoteikt, bei Todesstrafe, aufs äusserste einschärfen: piekuodinādami pie nāves, lai meita sakuot tē̦vam LP. VI, 549. nuoteikusi pie dzīvas nāves, lai stāvē̦tu kâ saslause III, 70. nuoteicis pie nāves suoda saviem ļaudīm par tuo gādāt, ka kuģis negrimtu V, 115. kāds ķēniņš guļ uz nāvi cīnīties, auf Tod und Leben kämpfen;

[f) genitivische Verbindungen: uz nāves gultas od. uz nāves cisām U., auf dem Sterbebette;
nāves zâles, Gift; nāves celiņš, die blaue Ader über der Nase bei Kindern, welche ein fatales Zeichen sein soll U.];

2) kaņepju nāve, Orobanche.
[Nebst nāvīties zu li. nowies kaułs "навья кость" bei Микуцкiй Извѣст. II, 380, nõvyti "guälen, töten", apr. nowis "Rumpf"(wenn es den toten Leib bedeutet), aruss. навь, got. naus "Toter", ačech. unavitì "töten", r. ныть "dumpf schmerzen; sich ängstigen, schwermütig werden" u. a., s. Mikkola Urslav. Gramm. 112 f., Walde Wrtb ² 512, v. Grienberger Wiener Sitzungsber. CXLII, Abh. VIII, 164, Hoffmann BB. XXv, 107, Pogodin Слѣды 221 f., Trautmann Wrtb. 201 f.]

Avots: ME II, 703, 704

nāveklis, für neveiklis im VL. (aus Ostlivl., z. B. BW. 6211 var. [aus Aahof]; 6356 var. [aus Duhrenhof, Meiran]; 7083 var. [aus Duhrenhof, Schwanb.]); in Anlehnung an nâve [aus hochle. navēklis < nevēklis (s. dies) umgebildet?].

Avots: ME II, 704

nâvêklis,

1) das Gift, ein Mittel zum Töten
[Lis., Kl., Lautb.;

2) (als Schimpfwort) ein fürchterlicher Mensch
Lautb.].

Avots: ME II, 704

pagrāve: "das Ufer eines Baches" (mit ã) Ramkau; "grava" (auch pagrãvis) AP.: eita uz pagrāvi! tur ir daudz riekstu AP. meita pagrāvē velējās Tdz. 46116 (aus Fest.).

Avots: EH II, 134

[pagrāve, Rand eines Grabens: lai papļauj kaut kur pa mežiem vai pagrāvēm kādu vezmeli (siena) Austriņš Nuopūtas vējā 132.]

Avots: ME III, 30

palâve (unter palâva),

1): auch Sermus, Sonnaxt;

2): auch Auleja, Warkl.

Avots: EH II, 149

palāvene,

1) "?": meklē vēžus palāvenēs
Adsel n. A. XIV, 479 (zu izlâve̦ns?);

[2) "=palâve 1"Serben, Sermus, Nitau, Bers., Mitau, Grünh.].

Avots: ME III, 57

pamāve, s. pamave.

Avots: ME III, 68

‡ pãve Stenden, der Pfau.

Avots: EH XIII, 217

pãve̦sts: auch AP., Dobl., Hasenp., Mesoten, Schwitten, Selg., Stenden, Trik., (mit à) C., Ermes, Jürg., N.-Peb., (mit â ² ) Dunika, Lemb., Salis.

Avots: EH XIII, 217

pãve̦sts Bl., pàve̦sts Wolm., PS., der Papst. Nebst estn. pāwest aus mnd. pawest.

Avots: ME III, 191

pielāvenis Smilt., = palievenis.

Avots: ME III, 266

piešāve Bers., die Stelle, wo zwei Brote aneinanderbacken: kad divi kukuļi sace̦p, kuopā, tad piešāve kukulam garuozas nav Bers. atvelc ar lāpstas galu nuokritušuo. kāršu nuost, lai neiznāk piešāve! Vīt. 55.

Avots: ME III, 300

piestãve,

1) ein Ort zum Verweilen:
te nu būs viņam laba piestāve Katzd.;

2) ein Ort, wohin das Vieh vor dem Austreiben auf die Hütung zusammengetrieben wird
N.-Peb., Bauske.

Avots: ME III, 297

pļãve, s. pļāva.

Avots: ME III, 368

prāve, die Probe Harder n. U.; zum Vokalismus vgl. nd. Prauw bei Reuter.

Avots: ME III, 383

pràve̦sts Wolm., C., PS., N.-Peb., Arrasch, Jürg., prâve̦sts ² Lautb., Widdrisch, prãve̦sts BL, Bauske, Nigr., Dond., Selg., prâvuosts ² Salis, der Propst; auch: der Älteste, der Anordner Spr. Zunächst nebst estn. prāwest aus mnd. prawest (so z. B. auch in livl. Urkunden).

Avots: ME III, 383, 384

pretnāveklis MWM. VI, 72, das Gegengift.

Avots: ME III, 389

I rāve (unter rãva I 1): rāves ūdentiņa BW. 4274 var.; g. pl. rauju (< rāvju ) BW. 12542, 2.

Avots: EH II, 362

‡ II rāve, in der Verbindung linu r. Ar., das Flachsraufen.

Avots: EH II, 362

rāvene, s. rāviens II.

Avots: ME III, 499

‡ sakāve,* die Niederlage (r. пораженіе): Francijas s. Brīvā Zeme 1940, № 178, S. 4.

Avots: EH XVI, 416

sāve Ruj. n. U., = āve, Hellebarde, halber Mond. Abstrahiert aus einem als *pussāve aufgefassten *pusāve?

Avots: ME III, 809

šâve Gr. - Buschhof, Warkl., Wessen, = šâva.

Avots: ME IV, 13

šāveklis,

1) Schiessgewehr; Geschoss
Dr.;

2) auch šāve̦kls, ein Türriegel: (durvis) ar lieliem dzelzs šãvekļiem ārpusē Janš. Dzimtene ² II, 293. durvis... nuo iekšpuses aizšautas ar šãve̦klu Bandavā II, 206. vārtuos tika atrauts... uozuola dēles gabaliņš kâ šãve̦kls sānis Mežv. ļ. I, 53.

Avots: ME IV, 13

‡ *slāve (li. šlovė) od. *slāva (slav. slava), = slava, der Ruhm: mana mute sludenās tawe slahwe (acc.) IMM. 7934 II, 348 (aus einem Text des 17. Jahrh.).

Avots: EH II, 523

spļāvekļi: spļāvekļus ieliekuot ragā Pas. XV, 255.

Avots: EH II, 555

stāve,

2): aizgāja ... uz stāvi Mežv. ļ. II, 108; ‡

3) "Steilheit
(strauja vieta)" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 573

stāve,

1) der Webstuhl
St., U., Ellern;

2) das Bleiben, das Sichniederlassen;
vai viņš te tik ciemuos atnācis, jeb uz stãvi? Katzd.

Avots: ME III, 1052

stāveklis, die Estrade Lautb.; der Sockel; die Staffelei; Linums... bij nuostājies runātāju stāveklī Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 170. tē̦lu stāvekļi Kaudz. M. stãvekli, uz kura atradās uzvilktais aude̦kls Janš. Bandavā I, 191. - Plur. stāvekļi, Kirchenstand, Bank L., U.

Avots: ME III, 1052

stāvene, s. stāvenis.

Avots: ME III, 1052

stāvenis, ‡

3) "ein Mensch, der mehr steht als arbeitet"
(mit à ² ) Saikava; ‡

4) ein zu einer
talka (aber nicht zum Arbeiten, sondera als Gast) geladener Mensch: lei ē̦d strādnieki! gan mēs tie stàveņi ² vē̦lāk paēdīsim Saikava; ‡

5) = stāvmucis 2 Saikava.

Avots: EH II, 573, 574

stāvenis,

1) stāvene Edwalen, Kabillen, stāvine Irmelau n. U., Bielenstein Holzb. 328 (mit Abb.), eine Art Grütz-, Milcheimer;
tas paņe̦m iz pieliekamā lielu stāveni putras Lautb. Vidv. 21. kāsdama un liedama stãveņuos (Blieden) pienu rūgšanai Janš. Dzimtene ² lII, 375. Buozumene... berž... piena stāveņus Precību viesulis 5;

2) ein Bienenstock aus einem Klotz
Wid.

Avots: ME III, 1053

stāvetne "?": kuoka dabai un viņa stāvetnei (Standort?) te ir kuopējs iespaids MWM. v. J. 1899, S. 560.

Avots: ME III, 1053

strāve: auch (mit à ) Smilt; sāpes (Wehen) nāk strāvēs: kādu laiciņu pāriet un tad nāk atkal Orellen.

Avots: EH II, 585

strāve, s. strāva.

Avots: ME IV, 1084

vãve̦rãji Wolmarshof, vãverāji Bauske, Kaugershof, Pankelhof, Salisb., Siuxt, vãverāji Gold., Mitau, vāverāji U., Mag. IV, 2, 45; RKr. II, 73; Konv ² 2321, vãverājs Karls., vâverājs Sussei n. FBR. VII, 131, vāvere Mag. IV, 2, 45, vãverenes Schrunden, Wain., vàverenes ² A. - Laitzen, vāverenes Mag. IV, 2, 100, Frauenb., Nigr., vāverenāji Etn. IV, 2, vãve̦rnāji Arrasch, Drosth., vāvernājs Plm., vàverēji ² Saikava, vãveriņi Bauenhof, Bauske, Dond., Grünw., Loddiger, MSil., Nauksch., Nitau, Schibbenhof, Sepkull, Siuxt, Stenden, Wandsen, vāveriņi U., Ekau, vãvēris Grünw., vāverītes U., Sumpfporst (ledum palustre): pa priežu starpām bij... vāveriņi re̦dzami Lautb. Lomi 78. pārnesa nuo purvāja klēpi vāvereņu Janš. Mežv. ļ. I, 190. reibinātājs vāverāju gaiss Aps. VI, 8. vāverenes izlietuo pret tārpiem, kad tie ē̦d kuokus Etn. II, 163. pret diluoni de̦r vāverenāju tēja IV, 2. pie katra iēstādīta kāpuosta vajaga piespraust vāvernāja zariņu, juo tad nenuoē̦d spradži Plm. - lielie vāverāji, myrica gale L. Kemmern n. RKr. III, 71. Wohl nebst li. vovóras "Rauschbeere" und vaivórai "vaccinium uliginosum" zu čech. vrávorati "torkeln, taumeln" u. a., s. Donum nat. Schrijnen 401 f.

Avots: ME IV, 512

I vãvere: pieci pirksti vāverei BW. 2341. Zu diesem Wort s. auch Specht KZ. LIX, 2531 und LXII, 253 und Fraenkel KZ. LXIII, 179.

Avots: EH II, 766

I vãvere (li. voverė´ "Eichhömchen"),

1) auch vāveris Manz. Lettus, L., U., RKr. VIII, 86, (mit ã ) Bl., vāvaris. Fischer 61, vāveriņš RKr. VIII, 86, L. Aw. 1855, No 5, Demin. verächtl. vãve̦rē̦ns, das Eichhörnchen (sciurus vulgaris
L.): Sprw. manīgs kâ vāvere RKr. VI, 951 ak tu skaistais vāveriņš, duod man tavu kažuociņ[u]! BW. 31919, 3 var. (aus Ruj.). vāverīte kuplastīte 2347. dze̦nāja pa priedītēm vāve̦rē̦nu Janš. vāveres pa vē̦de̦ru lē̦kā (PS.) od. dancuo (LP. VI, 248), vom Gefühl heftigen Hungers gesagt;

2) vāverīte, eine Eichhornpelzmütze
Bielenstein Holzb. 594: man bij četras ce̦purītes: bij caunīte, bij banīte, sescenīte, vāverīte BW. 5645, 1. Zu li. dial. voveris (plur. vóveres), vėverìs oder vaiverė˜, apr. weware, aruss. вѣверица, kymr. gwywer, npers. varvarah, ae. ácweorna "Eichhörnchen", lat. viverra "Frettchen" u. a., s. Pictet KZ. VI, 189, Leskien Nom. 267, Büga PФB. LXXV, 153, Trautmann Wrtb. 856, Ehrlich gdech. Beton. 128 f., Boisacq Dict. 1089, Persson Beitr. 5002 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 287 f. - Vielleicht zur Wurzel u̯er- "biegen, drehen", s. Donum natal. Schrijnen 4021 resp. Persson 1. c.

Avots: ME IV, 512

II vāvere: vāveres Lng.

Avots: EH II, 766

II vāvere, s. vãve̦rāji.

Avots: ME IV, 512

vāverēji, s. vãve̦rāji.

Avots: ME IV, 512

vāverenāji (unter vāve̦rāji): vāver(e)nājs Orellen.

Avots: EH II, 766

vāverenãjs,

1) ein Ort, wo Porst wächst
(mit ã ) Adiamünde;

2) Plur. vāverenāji, s. vãve̦rāji.

Avots: ME IV, 512

vãverenes: auch Allend.

Avots: EH II, 766

vãverenes, s. vãve̦rāji.

Avots: ME IV, 512

vāveriņi: auch (mit ã) Salis.

Avots: EH II, 766

vāveriņi, s. vãve̦rāji.

Avots: ME IV, 512

vãveriņš, s. vāvere.

Avots: ME IV, 512

I vāveris,

1) vāveŗam pieci pirksti BW. 2341 var. (aus Selg.). bez vāveŗa kažuociņa 12496 var. (aus Alt-Seeksahten).

Avots: EH II, 766

I vāveris,

1) s. vãvere;

2) Grauwerk
Manz. Lettus.

Avots: ME IV, 512

II vāveris, s. vãve̦rãji.

Avots: ME IV, 512

vāverītes, s. vãve̦rãji.

Avots: ME IV, 512

I vāverītes: auch Dunika.

Avots: EH II, 766

‡ II vàverītes ² Linden in Kurl., Unsinn: sastāstīt visādas vāverītes.

Avots: EH II, 766

vāverkājas Lus., eine Art Pflanzen in Bachwiesen.

Avots: ME IV, 512

vãve̦rnāji, s. vãve̦rāji.

Avots: ME IV, 512

vāvernica Purap. 289, Schimpfwort (?).

Avots: ME IV, 512

vāveruôt, Eichhörnchen fangen: puiši, puiši, caunu dzītu, ni vāveŗu vāveruot! BW. 30464, 4 var.

Avots: ME IV, 512

vāveršnipis "?": aija, kaniķīt, rītā pārnāks vāveršnipis (?) BW. 2045 (Kinderlied).

Avots: ME IV, 512

vistlāve U., = vastalāvi.

Avots: ME IV, 627

spļāvekļi, s. spļaudakas.

Avots: ME III, 1007

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

aile,

1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài ² ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa ² Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;

2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

4) das Mal
(mit ài ² ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡

5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡

6) àiļa ² Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 4

‡ àizdañcinât,

1) fort-, hintanzen lassen:
a. kādu līdz durīm Trik.;

2) fort-, hinführen
Kaltenbrunn, Prl.: tevi nāve var... aizdancināt uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 267; zufällig fortbringen, verlieren: nez kur bē̦rni aizdancinājuši nazi Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Lubn., Oknist, Warkh.

Avots: EH I, 17

àizgãrgtiês C., zu röcheln anfangen, ausser Atem kommen: Terēze aizgārdzās aiz pārāk lieliem smiekļiem A. XII, 816. mirējs priekš nāves vēl aizgārdzās JK.

Avots: ME I, 26

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30

àizmigt (li. užmìgti),

1) intr., einschlafen:
muļķītis aizmieg kā dieva ausī LP. IV, 99. tie bij cieti aizmiguši Dīc. I, 42. Sprw.: iet kā aizmidzis (od. akls). vai tev acis aizmigušas Ltd. 776, von einem Unaufmerksamen. tas aizmiga uz mūžīgu dusu A. XI, 99; nāves miegā Alm.;

2) trans., zumachen, schliessen:
ve̦lns aizmiga acis LP. (gew. aizmiedza). Refl. -tiês: sulainis tā bijis aizmidzies LP. VI, 328. es svē̦ti aizmigšuos, entschlafen. aizmilze, s. aizmilzums.

Avots: ME I, 40

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43

àizspiêst, tr.,

1) hin-, wegdrängen:
māte gulē̦dama aizspiedusi bē̦rnu pie pašas sienmalas;

2) zudrücken (die Augen eines Sterbenden), zuschnüren (die Kehle):
nāve aizspiež actiņas Ans. stāstītāja apklusa, itkā sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap.; aizsp. ausis, lai nedzirdē̦tu Vēr. II, 35; svilpes caurumus var pirkstiem aizsp. Antr. II, 108; versiegeln: aizspiežat tuo (rakstu) ar ķēniņa gre̦dze̦nu Esther 8, 8. Refl. -tiês,

1) sich hindrängen:
vai nu burzmas aizstumti, vai arī paši aizspiedušies Aps. IV, 49;

2) sich drängend stecken bleiben:
vārdi aizspiedās rīklē.

Avots: ME I, 51

‡ akats, -s Zvirgzdine, eine einschiessende, unpassierbare Stelle im Motast, wo nur Moos und Sumpfgras, aber keine Bäume und Sträucher wachsen Warkl.: dvēseles krīt uz mūžīgu dusu nāves akatīs Akurater Jaun. Ziņas v. 31. März 1925. ap akatīm un siekstām Austriņš M. z. 33.

Avots: EH I, 65

aķīls, auch aķils (das li. akýlas, aufmerksam), vorsichting, pfiffig, gewandt, flink: maza bija, bet aķīla (Var.: aķila, aķile) BW. 10282; 29917. aķila kalpu sieva iet kā adata A. XVI, 366. aķilai meitiņai dzīvuot ceļa maliņā Ar. 1027. Auch atķīls [Dazu als Substantiv ein aķīlis: gudrijam cauni dzīt, ačīļam vāverīti (mit hochle. č aus ķ) BW. 30463, 1 (aus Selburg)]. - Etn. III, 129 aķils, ein Schafsbock.

Avots: ME I, 66

àlga: lai būs alga, kam būs alga, alga linu nesējam BW. 28355. man pietrūka gada algas 29419. tava alga nezudīs 6361, 1. smēja, ka vai algu gribēja dabūt Salis. alga un nāve, der Tod Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, S. 112. gājis, sadancajies, un ar tuo pašu algs (der Tod) klāt Salis.

Avots: EH I, 67

ãmarĩgs C., [āmrîgs Bers., gefrässig]: kaķis ir tik āmarīgs, ka nekā nedrīkst atstāt vaļā N. -Pebalg. [Wohl zu ãmrija, s. auch ãmerîgs; zum suffixalen Teil vgl. alberīgs, albarīgs, alderīgs, āverīgs.]

Avots: ME I, 238

apiet [li. apeĩti],

1) um etwas ringsherum gehen, umgehen, einkreisen
mit dem Acc. oder ap: salīcis, sakucis apiet visu tīrumu RKr. VII, 108; apeji ar trauku ap visām ē̦kām LP. VII, 310; man neizbēga sen apieta vāverīte BW. 13389, 8; es apgāju lielu riņķi BW. 20796, 2;

2) kreuz und quer durchwandern, durchstreifen:
mežsargs apgājis šuodien visu savu mežu. netiklītis apiet visu nuovadiņu BW. 12409; apgāju kā sē̦tu pīdams, umsonst streifte ich überall umher Serb.;

3) finden, antreffen, einkreisen:
ķēniņš gribēja zināt, kur tādus brīnuma akmeņus apgājis LP. VI, 730. es nebiju apgājuse tik bagāta tē̦va dē̦la BW. 25961, 4. tā e̦suot lielu uogulāju apgājuse, sie habe eine beerenreiche Gegend gefunden Mag. XIII, 3, 52. visi mācīti cilvē̦ki tuo apgājuši (Biel. nach U.), alle gebildeten Menschen haben das gefunden, in Erfahrung gebracht. viņi pruot vilkus un lāčus apiet A. XXI, 596;

4) (von dem Kreislauf der Zeit) verstreichen, vergehen:
šuovasar apgāja divdesmit divi gadi, kad pē̦rkuonis bij iespēris mājā Kaudz. Refl. -tiês,

1) sich belaufen, vom Vieh, von Hasen:
mūsu guovis visas jau apgājušās;

2) apieties ar kuo, umgehen, verfahren mit jem., behandeln:
apieties kā ar bē̦rnu, wie ein Kind behandeln; apieties bargi, mīļi, laipni, streng, freundlich behandeln: visi apgājušies ar viņu laipni Lp. VII, 680. tas mācījis apieties ar dieviņiem LP. VI, 35. apiešanās,

1) die Begattung von Tieren,

2) der Umgang, die Behandlung:
nuostāsti par lielu vīru apiešanuos ar vienkāršiem ļautiņiem Vēr. 1; 1180.

Avots: ME I, 90, 91

aplasît [li. aplasýti],

1) weglesen, rauben, sodass nichts übrig bleibt:
vilki aplasījuši visus kumeļus LP. V, 126. vanags aplasījis visus cāļus nāve manus bāleniņus pa vienam aplasīja BW. 27739;

2) von dem einen und dem anderen lesend wegnehmen:
kaimiņiem svētību aplasīt e̦suot ve̦lna skuola LP. VII, 734. panāksnieki aplasīja panāksnieku meitām apģē̦rbu un apavus BW. 1, 44;

3) die Leichenrede lesen, halten:
mācītājs aplasīja zē̦nu LP. VII, 1140. aplasîtãjs,

1) einer, der alles wegliest,

2) der die Leichenrede liest:
cimdu pāri atduot aplasītājam, kad miruonis paglabāts LP. VII, 401.

Kļūdu labojums:
sodass = so dass
halten: mācītājs aplasīja zē̦nu = halten; Fürbitte halten; segnen: mācītājs aplasīja (apsvētīja) zē̦nu

Avots: ME I, 100

aplènkt [li. apleñkti], tr., einkreisen, umzingeln, umgeben, belagern: vīru aple̦nkuši vilki LP. III, 106. viņš aplencis lielu briežu māti LP. VI, 727. viļņiem aple̦nkta sala O. I, 11. lai nuo manis neizbēga sen aple̦nkta vāverīt RKr. XVI, 89. aple̦nkums, die Belagerung.

Kļūdu labojums:
neizbēga = neaizbēga

Avots: ME I, 100

‡ appļàvines ² Zvirgzdine, = appļāvenes.

Avots: EH I, 106

apstâji Laud., Bers., Aps., apstâjas, apstâjumi, apstâkņi Bers., Aps., apstātņi, apstâšanâs L., U., apstāvi Kreuzb., apstāves L., Urinverhaltung, Obstruktion; Ausbleiben der menses. zirgs ar apstājiem, ein stätisches Pferd. zirgam savi apstājumi pieradīti Liev. 139. bez apstājas, ohne Aufhören Rain.; gew. bez apstāšanās LP. IV, 187. duoma nepazīst apstājas Duomas I, 524. vīrs izdziedina savu sievu nuo savādas kaites, tā sauktiem apstājiem, eine simulierte Krankheit.

Avots: ME I, 125, 126

‡ atlīdzît (li. atlýginti "vergüten"), entgelten, vergeiten (?): atļāve, lai kaŗuo vien; būs atlīdzīts Pas. VII, 488, Bērzgale.

Avots: EH I, 154

atnãkt, intr., her-, herbei-, herankommen, herannahen: nabags, lauks, vakars, ziema, nāve atnāk. aitai atnāca jauni jēriņi LP. VI, 784, wurden geboren, Mit d. Gen. des Zieles: tu atnāksi teļiem siena BW. 1538 (jetzt gew. pēc siena). Refl. -tiês,

1) unwillkürlich wohin kommen:
vai, cik tāļu nu man atnācās tev līdzi! Ach, wie weit bin ich dir, ohne es zu merken, mitgegangen! A. XVI, 298. guovs atnākusies Grünh., die Kuh hat gekalbt. Subst. atnãcējs, der, welcher gekommen ist: ve̦lns atnācējus pieraksta savā grāmatā LP. VII, 30. atnãkšana, die Tätigkeit des Ankommens; atnãkums, die vollendete Handlung des Ankommens: viņai tuomē̦r iznāk atnākšana, es fügt sich dennoch so, dass sie kommen muss; es pateicuos tev par atnākumu, ich danke dir dafür, dass du gekommen bist.

Kļūdu labojums:
lauks = laiks

Avots: ME I, 179

atņēmiens, die Weg-, Entgegennahme, die Wiederholung: grieze vienmērīguos atņēmienuos tarkšķina savas pāri nuotes Plūd. atņēmieniem, zu wiederholten Malen, stossweise: vējiņš atņēmieniem iešalcās kuokuos A. XV, 2, 123. vāveres asie nadziņi atņēmieniem nuočaukstēja uz augšu A. XV, 2, 174.

Avots: ME I, 180

atpļaũt,

2) abmähen:
kad pļavas jau atpļautas Janš. Līgava I, 358; ‡

3) eine gewisse Zeitlang mähen
(perfektiv): atpļāve jās visu dienu Pas. IX, 467.

Avots: EH I, 159

atšaũt, ‡

5) herschiessen:
ielika mani lielgabalā par prapi, un tâ mani atšāva še Pas. V, 46; ‡

6) a. atpakaļ, schnell zurückschieben, -stossen:
a. maizi atpakaļ krāsnī. Refl. -tiês, 3): auch Druw., Fest.;

4): auch Grenzhof; ‡

6) ab-, weghängen
(intr.), sich wegstrecken Siuxt: lūpa, aste atšāvusies. svārki atšāvušies. ‡ Subst. atšãvums, = piešāve Frauenb.: es atšāvumu neē̦du.

Avots: EH I, 173

atsīkt (zu sīks), intr., ein wenig wieder wachsen: jēriņus cirpa uotru reizi ap miežu pļāves laiku, kad jau vilna bijuse atsīkuse Etn. II, 122.

Avots: ME I, 191

atskribu, ein onomatopoetisches Adv.: skribu, skrabu, vāvere atskribu le̦c Biel. R. 63.

Avots: ME I, 192

atsprãkliski (unter atsprãklu): auch Orellen n. FBR. XI, 43, Dond., Salis, Seyershof, Trik.: kāpjas a. Salis. a. jāvelk žagars ziemsvē̦tku vakarā nuo čupas Seyershof.

Avots: EH I, 170

‡ audiņš, = aûdums 2 (?): balts autiņš, smalks a. ik nedējas jāvelē BW. 24784, 7.

Avots: EH I, 183

bads (li. bãdas), auch badus C. (besond. in der Verbindung: nuo badus), der Hunger, die Hungersnot, jeder fühlbare Mangel: bads klētī, tukšums vē̦de̦rā. naudas bads, grosser Geldmangel. tur meitu nebija bads, da war kein Mangel an Mädchen MWM. VIII, 407. badu, badu (Var.: bada, bada) Jānīts nāca, vēl badāku (Var.: badāki, juole badu, vēl juo bada) Pēterīts BW. 33031. bads ar sienu, Heumangel. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem, der Hunger lauert aus allen Ecken LP. II, 29. bads sāk vai acis no pieres spiest. badu ciest, Hunger leiden; badu kāsēt, geizen (= baduoties A. X, 438), Hungerpfoten saugen St.; badu vilkt, ein Hungerleben füren AP.; bada tiesu nopelnīt, so viel verdienen, dass man nicht vor Hunger sterben muss. badu [li. badù] od. badā, auch baltā badā od. bada nāvē mirt, badā aiziet, vor Hunger sterben. Sprw.: bads dara rūgtumu saldu, Hunger ist das beste Koch; bads māca strādāt, aukstums tecēt; bads māca lūgties, trūkums diedelēt; kas negrib strādāt, cieš badu; badā spokus redz; badā bez nāves mirst; rij, kā pie bada bijis; cīnās kā bads ar nāvi; tā kā badu paredzējis (dzīvuo), sagt man spottisch von einem Geizigen. Genitivverbindungen: bada bē̦rni, ļaudis, vom Hunger gequälte Menschen; bada dienas, Hungertage; bada dzīve, Hungerleben; bada dze̦guze, bada taure, bada tūte, der Wiedehopf; badgalis Nigr., badkāsis od. bada kāsis, auch bada karsis od. kāsējs A. X, 438, St., fem. (kas kaut kāda bada kāse (Var.:, bada kāsis), tai pašai nepietika BW. 4412), bada stakle, der Unersättliche, Nimmersatt: kuo badkāsis krāj, tuo plītnieks nuotērē; badkāsim jau ne+kad nav diezgan. bada laiki od. gadi, teure Zeiten, Hungerjahre. bada maize, Hungerbrot. bada pātaga, der Angelstiel NP.; bada puķīte, Hungerblümchen A. XV, 469, auch badene. [Nach Fick Wrtb. I ⁴ , 89, Uhlenbeck got. Wrtb. 26, Zubaty' BB. XVIII, 250 u. a. zu ai. bādhatē "drängt, drückt", bādha-ḥ. "Bedrängnis". Aber im Vokalismus stimmt zu ai. bādh- besser li. bodùs "beschwerlich". Vielleicht gehört bads vielmehr zur Wurzel bhedh "stechen" (in best und badît); hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Hunger: li. keñkti "wehe tun", kankinti "peinigen", an. há "quälen", und ahd. quāla "Qual": le. dzelt "stechen".]

Avots: ME I, 248

I baîgs Burtn., AP.,

1) das Schreckbild, Scheusal, der Schrecken, beängstigende Phantasieerzeugnisse der Kranken:
mežā apkārt maldās... pekles baigs MWM. X, 257. kuo, nāves baigs, tu knuosies GL. milzīgi baigi apkārt klīda Rain. pruojām bija nakts un baigi Aps. slimnieks mē̦tājas pa gultu, baigus re̦dzē̦dams Naud.;

2) im Plur., furchtbare Zeichen am Himmel, namentlich das Nordlicht:
baigi kaujas, das Nordlicht flackert AP.;

3) eine winzige Pflanze
Kok. n. Etn. IV, 33.

Avots: ME I, 250

*bālt, -lstu, -lu, intr., inch., bleich, blass werden: aiz kuo mani vaigi bāla? BW. 9340. puisītis bālst līdz nāvei MWM. II, 414.

Avots: ME I, 272

bal˜tvêdere,

1) einen weissen Bauch habend, die Weissbauchige, Epith. des Eichhörnchens:
baltvēdere vāverīte BW. 2651;

2) Steinmarder
Dr.;

3) Schellente (Glaucion clangula L.)
Nat. XXXII, 238; Blassgans (Anser albifrons Pen.) RKr. VIII, 98;

4) Huflattich (Tussilago farfara L.)
Bers., RKr. II, 80, Gänse-Fingerkraut (Potentilla anserina L.) II, 76. bal˜tvêderiņi Neu-Bergfried, Ruhental u. a., Gänsekraut, Gänsefuss.

Kļūdu labojums:
Blassgans = Blessgans
aiz 4) jāiesprauž: Plur. baltvēderes, - Hinter 4) ist einzüfugen Plur. baltvēderes
RKr. II, 80 = RKr. VI, 80

Avots: ME I, 259

beĩgas, selten der nom. s. beiga,

1) das Ende:
vai būs beigas kult? diensvidus beigās, im äussersten Süden LP. VII, 1174. pļāves laiks tuvuojas savām beigām Etn. II, 114; nuobučuot beigu reizi aizgājēju, den Sterbenden zum letzten Mal küssen A. XIII, 312;

2) der Tod:
lielmāte sasirgst tik ļuoti, ka pati paredzējusi beigas LP. V, 402. ai, dieviņ, jau tik ātri beigas (gew. Pl. beigu) reize pienākusi BW. 17593. pie beigām od. beigu būt, justies, dem Tode nahe sein, sich dem Tode nahe fühlen. līdz beigām, bis zum Ende, Tode;

3) uz beigām iet, nākt, būt, pie beigām od. beigu būt, zu Ende, zur Neige gehen (von Vorräten, der Zeit
u. s. w.): rudenī, kad ganāms laiks ejuot uz beigām Etn. II, 100. nāk nu dziŗas uz beigām od. beigās LP. IV, 177, VI, 914. maize jau pie beigām;

4) pie beigām, pme beigu, im höchsten Grade, sehr, zur Verstärkung des Begriffs:
e̦smu pie beigām nuoguris, nuokusis, nuoskumis, slims;

5) beigu beigās, zuletzt:
beigu beigās izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):, im äussersten Süden

Avots: ME I, 277

bìezêt, -u, od. -ēju, gerinnen, dick, dicht werden: me̦lni padebeši iesāka biezēt Kaudz. miglu biezēja Skalbe. te̦lpā biez nāves tvani Kārstenis Gāju p. 32. Refl. -tiês, (dicht) sich scharen: bites sāka biezēties viņam ap galvu MWM. X, 85.

Avots: ME I, 306

bir̃dinât [C., Wolm., Salis, Dond., Selg. u. a., bir̂dinât ² Tr. (li. bìrdinti)], auch birdît, -u, -īju,

1) fact., streuen, schütten, fallen machen:
vējš birdina ziedus, rasu; sē̦klu zemē birdināt; asaras b., Tränen vergiessen, auch asaras kā pupas b. vāverei pieci pirksti, pieci ze̦lta gredzentiņi; le̦c priedē, le̦c eglē, ze̦lte vien birdināja BW. 2346. cīrulis birdina savus dziesmu trizuļus A. XX, 165;

2) fallen (von Schneeflocken, vom Regen in geringen Masse):
lietutiņš, sniegs sāk birdināt; so auch lietus, sniegs birdina. Refl. -tiês, fallen, fliessen: daža asara birdinājas iz acīm Liev. 167.

Avots: ME I, 297

I bĩte,

1) Beute, der Gewinn
Füreck., Elv.: šuo bīti nāve nepatur GL. tā bīte nav izpruotama, kas kristītiem ir pelnīta GL. [Nebst estn. pü(ū(t "Beute" aus mnd. büte.];

2) der Proviantsack, die Speisepaudel:
meža vīri aizmirsuši savu bīti mājās Gr. - Sess., Bergfried.

Avots: ME I, 304

bîtiês, bîstuos, dial. [Ruj.] bîkstuos, bijuos, [dial. auch bīduos],

1) sich fürchten, scheuen vor etw.,
mit dem Gen. od. nuo: Sprw. čaklas ruokas darba nebīstas. ai tautieti,... bīsties mana bāleliņa. bīsties grē̦ka, sveša māte, neraudini bārenīti A. 248. Sprw.: bīstas kâ ve̦lns od. žīds nuo krusta. bīstas kânuo uguns;

2) mit par u. dēļ: Sprw. viņs nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. es ne par kuo nebīstuos. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra? nebīsties nāves dēļ - ellē rūmes diezgan;

3) (mit dem Akk.) Ehrfurcht haben vor jem.:
bīties dievu, ve̦cākus (bibl.) Mag. III, 114 (Die Konstruktion mit dem Akk. ist jüngerer Ursprungs);

4) intr., Furcht hegen, sich scheuen, blüde sein:
zirgs bīstas; neiet pār tiltu. tilts laistās, ka acis bīstas LP. V, 356. uguni vairs (Māŗas dienā, 25. März) nedrīkst dedzināt, ka rudzi bīstas, tie iet ārā Mag. XX, 3,63. bīšanās, die Furcht, Scheu. [Manzel und Glück bieten auch (richtig?) transitive Formen: sieva, bīdama un dre̦bē̦dama Mark. 5, 33; dieu bidama Apost. 16, 14; kâ bē̦rni savu tē̦vu bīstam Manz. Post. III, 114. Nebst baîles, biedēt, baidît zu li. bijótis, apr˙biātwei, aksl. bojati se. "sich fürchten", ai. bhayatē "fürchtet sich", bhiyāna-h. "sich fürchtend", bhīti-h. "Furcht", bhīta-h. "erschrocken" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 24, Berneker Wrtb. I, 68, Meillet MSL. VIII, 235, Uljanov Znač. I, 24 ² .]

Avots: ME I, 304, 305

blãsma, blãsmains, blãsmuots, st. blãzma u. s. w. Kand., Dond., Zabeln; [tavas blāsmas ("Sirahlen") atskrēja Glück Psaml 77,18; nuokāve... viņu sīkmaņus ar blāsmām ("mit Strahlen, Blitzen") Psalm 78, 48.]

Avots: ME I, 311

I bļāva, das Geschrei, der Schrei: tavi mūŗi dzirdēja... ļaužu vaimanas un nāves bļāvas Kundz. Druva I, 609.

Avots: ME I, 320

blīkšķēties, beim Fallen einen Lärm hervorbringen: vakar šāvu vāverīti, šuodien krita, blīkšķējās BW. 30506 var.

Avots: ME I, 316

brañgs,

1): auch Salis, Siuxt (in der Bed. "fett, korpulent"),
(mit an̂ ² ) Dunika, OB., Rutzau: guovis brangas atēdas līdz Jurģiem Siuxt. b. atāliņš ebenda. tu man esi b. krustadē̦ls ebenda. brangum b., sehr vortrefflich, tüchtig Ar. nuo pļavas tika brangi (reichlich) divdesmit ve̦zumi sìena Sessw. guovs bràngi ² (reichlich, viel) deve piena Erlaa. bràngi ² uzšāve (es gab einen starken Regenguss) ebenda. brangi (=stipri) līst Frauenb. bràngi ² (sehr) liels akmeņs Linden. mieži aug bran̂gi ² (ziemlich gut) Pussen. mazais jau bran̂gi ² (ziemlich gut) lasīja grāmatu Strasden. mūsijie panijas brañgi strebj Ramkau; ‡

2) teuer
(mit añ) Nidden: brangu naudu Preiļi (Kur. Nehrung). Zur Etymologie s. auch FBR. XII, 171 f.

Avots: EH I, 237

brĩvêt, - ēju, brĩvinât, brĩvuot, tr., befreien, losmachen: jūs sevi vīrišķi nuo suoda brīvējat Rainis. tik nāve vien iespēj uz dzīvi(bu brīvuot MWM. IX, 242. brīvināt nuo verdzības Rainis. Refl. - tiês, sich befreien: nuo zemes lietām brīvējies gars Poruks V, 62.

Avots: ME I, 335

bût (li. (búti, apr. boūt, slav. byti), e̦smu (dial. e̦su, auch ešu BW. 13703; III P. ir), biju,

1) sein:
kur ir, tur ruodas. diezin, kas te būs, kas nebūs. labi nebūs. viņš bijis, nebijis,par tuo ne˙kas, ob er gewesen sei oder nicht, das hat nichts zu sagen. viņam darbs bija kâ nebijis, die Arbeit ging ihm wunderbar von statten. viņš strādā un ir, er arbeitet unaufhörlich. tu pūlējies un esi, du gibst dir beständig Mühe PS. paiet diena, nedēļa, vasara kâ nebijusi. kas bijis, bijis, das Geschehende mag geschehen sein. kâ (kas) ir, ir mag sein, wie es wolle. jauneklis izsprūk pa luodziņu, ka nebija kuo apskatīties LP. I, 146, ehe man recht gesehen hatte. lācis kur bijis, kur ne, skrēja pār ceļu, ehe man sichs versah, lief ein Bär über den Weg. mēs viņam bijuši nebijuši, wir sind ihm ganz gleichgiltig. pie tautieša galvu glaudu, bij (Var.: vai) dīžans, nedīžans BW. 21465, v. 1. tad nu gan tâ būs, kâ būs, die Sache wird einen zweifelhaften Ausgang haben. tâ bij, kâ bij, es war so so (nicht besonders schön). kas tad bij; lai būtu od. bijis, kâ (kur, kas) būdams, mag es sein, wie (wo, was) es wolle. [pie vīra būt U., verheiratet sein];

2) unpers., Pass.: pie visiem jau bij būts, bei allen war man schon gewesen;
nuo būtu dienu, von jeher Grühn.;

3) in einem Wendungen nähert sich būt der trasitiven Bedeutung von machen: kuo tur teikt (runāt), kuo tur būt? was zu machen?
Ebenso: ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt? kuo tur duomāt (gudruot), kuo tur būt? vai es tur varu kuo liegt (slēpt), vai būt? kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam? Was sollen wir essen, was sollen wir machen? eigenlt. wohl: womit (kuo Instr.) sollen wir existieren RSk. I, 95. raudzīts un būts ir visa kā diezgan, es ist alles zur Genüge besorgt und aufgehoben MWM. II, 73. pēc nāves nuo viņa taps runāts un būts LA.;

4) haben -
mit dem possessiven Dativ und dem Nom. seltener mit d. Gen. des Besitzes: tev teic e̦suot (dial. e̦sus, e̦su) pieci dē̦li;

5) mit abhängigem Inf.,

a) haben:
jums būs ēst, jums būs dzert, man būs jauns arājiņš BW. 10200,4;

b) können, sollen, müssen:
pazīt bija (Var.: pazīt var) kunga riju BW. 6259. kâ bij man neraudāt? 6046. tev nebūs zagt! tam tā būt! Wenn das Prädikat ein Adjektiv, ein adjektivisches Wort oder ein Nomen its, dann stehs es in letztgenennten Fällen auch im Dativ, ebenso beim Debitiv: jums būs žēlīgiem būt! kāzās visiem jābūt jautriem;

6) Das Prädikatsnomen steht bei būt gewöhnlich in Nom.: zvirbulis ir putns; viņš ir mazs; aber auch im Lok., im Instr. und mit par im Akkus.: tu esi vēl bē̦rnā, puikā, du bist noch ein Kind, ein Knabe,
puisī, meitā od. meitās, du bist unverheiratet. kundziņam kungu būt;

7) das Futurum von būt dient oft zur Umschreibung des einfachen Futurums und das Präsens stets zur Buildung des Perfekts: es būš(u) jūsu dzirnaviņas ik rītiņa ritināt BW. 8219. es būš(u) jūsu gājumiņu ar naudiņu līdzināt BW. 33285;

8) das Futurum von būt mit dem Part. praet. drückt,

a) das Futurum exactum aus,

b) eine bescheidene Behauptung: tu būsi tuo darījis,

a) du wirst das getan haben;

b) du hast wohl das getan;

9) das an die Spitze des Satzes gestellte Präteritum zuweilen den Konditionalis: bij man tuo zināt (= būtu od. ja būtu tuo zinājis), dzīvs nebūtu palicis, wenn ich das gewusst hätte, so wärest du nicht am Leben bleiben
LP. VII, 176;

10) der negierte Infinitivus absolutus būt gibt den indefiniten Pronomen und Adverbien einen verallgemeinernden Sinn: lai duod uguni, kuo ne˙būt, irgend etwas.
uz pirts krāsns un vēl kur ne˙būt, auf dem Ofen der Badstube oder irgend wo LP. VII, 325. [Weiterhin zu ai. bhávati "ist, wird", bhūtiḥ "das ein", gr. φύομαι "werde" la. fuī "bin gewesen" ir. buith "das Sein" u. a. vgl. z. B. Berneker Wrtb. I, 115 und Walde Wrtb ^2. 294 und 323.]

Kļūdu labojums:
sich versah = sich`s versah

Avots: ME I, 359, 360

[V čãpt, mit Mühe Atem holen: kad luops tuvu nāvei, tad viņš tikkuo čāpst Stuhrhof.]

Avots: ME I, 408, 409

‡ čàuča ² Warkl., čauče (> čauča, daneben Demin. čaučeiťe̦) Pilda, die Weberspule: vāverīte čaučes tina BW. 7807, 3. Woh1 aus dem Slavischen (vgl. r. цѣвка "Weberspule").

Avots: EH I, 285

čauna: čaûn ² NSalis n. FBR. XV, 67, Schlehk n. FBR. VII, 42, Ugalen n. FBR. VII, 23, Wainsel n. FBR. XIV, 86, čaune, čaûns ² Rojen n. FBR. XIII, 73: tu čaunīte, vāverīte! BW. 30437, 4. čauna ce̦purīte 31107, 2.

Avots: EH I, 286

ceļš (li. kẽlias), der Weg, die Strasse, die Bahn, die Reise: lielsceļš, lielceļš, die Land-, Heerstrasse; jūras c., der Seeweg; zemes c., der Landweg; ganu od. luopu ceļš, ein Weg, auf dem man das Vieh zur Weide trieb Etn. II, 99; kāju celiņš, ein Fussweg; krusta c. od. krustceļš, der Kreuzweg; ārceļš, liels, sānu, malas c., ein Nebenweg; meža c., ein Waldweg, Buschweg; kamanu, ziemas c., die Schlittenbahn, die Winterbahn; putnu, dūmu, n. U. auch salmu, gaišs c., die Milchstrasse; dūmu ceļš ist auch der Ausweg für den Rauch: par dūmu ceļu tuolaik nuosauca tuo caurumu jumta šķuorē, pa kuru dūmi mēdza ņemt ceļu nuo kurināmām vietām. dieva ceļi, Gottes Wege; ceļš kâ galds od. kâ dēlis od. kâ dzītars, von schönem Wege: grumbulains c. od. tāds ceļš kâ pa āža muguru. Als Subj.: ceļš iet nuost, die Bahn geht ab. kur tas ceļš iet? ceļš iegriezās mežā. nāves ceļš visiem jāstaigā. man ceļš jau pa kājām, ich muss nun schon fort. brauci līdz, būs īsāks ceļš. Als Obj.: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise wird nichts; ceļu aizcirst od. aizkrustuot, grìezt, iemīt od. ieraut, nuolīdzināt, sataisīt, den Weg versperren, ausweichen, Bahn brechen, den Weg ebnen, bereiten; ceļu šķirt, Platz machen Ltd. 948; ceļu vest, den Weg weisen. Sprw.: kas ceļu aŗ, tas badu aŗ. vilkam mežā ceļu nerāda. kur tu skriesi, kad ceļu nezini. Im Akk. - Instr. od. mit der Präd. pa: Sprw. tādu ceļu nācis, tādu gājis. katrs iet savu ceļu, eig. u. fig., jeder ist bloss mit sich beschäftigt; lielu ceļu iet, eine grosse Strecke zurücklegen; jau pagāju lielu ceļu, nu ieraugu lielu ciemu BW. 13250,27; gaŗu ceļu iet,

1) eine grosse Strecke zurücklegen;

2) fig., verloren gehen:
gaļa aizgājusi gaŗuo ceļu LP. V, 204. lai te̦k tautu kumeliņš deviņiem celiņiem Ltd. 645. būtu gājis pa gudru ceļu, nerietu ne suns. [ej pa ceļu! Infl. n. U., mache, dass du fortkommst! ] Im Lok. od. in Verbindung mit Präp.: ceļā duoties, eine Reise antreten; [uz ceļu dzīt U., eine Fuhre verlangen, absenden. ceļā mest U., in den Weg legen.] uz ceļa od. uz ceļu tikt, vest, auf den rechten Weg kommen (sein Fortkommen finden), auf d. r. W. führen; nuo ceļa nuoklīst, vom Wege abirren; uz ceļu puosties, taisīties, sich zur Reise vorbereiten, anschicken. tas man pa ceļam, das kann ich unterwegs besorgen. Genitivverbindungen: [ceļa jūtis (in Serbigal: ceļūtes), ein Scheideweg]; ceļa laiks, die Schlittenbahn: kad zeme sasalusi un mē̦re̦na kārta sniega sasnieg, tad iztaisās labs ceļa laiks Ahs. [ceļa stãkle, der Kreuzweg Trik.]; ceļa vīrs, ein Wandersmann U.; ceļa nauda, Reisegeld; ceļa māte VL., die Göttin der Reisenden. Demin. celiņš,

1) ein kleiner Weg, der Pfad, Gang:
viņš izlzīs dārzuos celiņus. kāju celiņš, der Fusspfad;

2) der Scheitel:
celiņu šķirt, Scheitel machen, scheiteln;

[3) der Teil eines
klâjums (od. metiens), den zwei Personen dreachen Alt - Ottenhof. Zu gr. χέλευϑος "Weg"; vgl. dazu auch Bezzenberger BB XVI, 241, Pedersen KZ. XXXVI, 322, Sommer Balt. 243, Būga Aist. St. 208, Prellwitz Wrtb. ² 215, Boisacq Dict. 431 und Reichelt IF. XL, 67.]

Kļūdu labojums:
pagāju = pajāju
jāizmet (zu streichen ist):tie aizgāja garus ceļus BW. piel.2221,5.
ein Wandersmann = ein mit einer Fuhre gehender Wandersmann

Avots: ME I, 371

ciẽkurs, dial. ciẽkuris Lautb. L. 32, ciẽkur̃zis PS., cierkuzis Bers., ciekursis Janš., der Tannenzapfen: vāvere jau neies ciekuru pirkt. [Zu le. (kur.) cinkuris, li. kankórėžis od. kenkórožis dass.; nach Būga Aist. St. 135 u. 177 ist kenk - hier - wegen li. kìrkužė dass. - dissimilatorisch aus *kerk - entstanden (zu karāties "hangen"?).]

Avots: ME I, 393

cìmds, dial. [auch bei Manz. Lettus] cimda, [Dem. (verächtl.) cim̃delis Līn.], der Handschuh: dūraini, pirkstaini, rakstaini cimdi. cimdus darināt, Handschuhe verfertigen; cimdus izduot, das Jawort geben L., St., U. Sprw.: kāda ruoka, tāds cimds. ar cimdiem kaķis peles neķeŗ. netiksi klāt ne ar ādas cimdiem, von einem Unnahbaren. viņi kâ cimds pie ruokas, von einem Schmeichler, von einem Aufdringlichen. kâ cimdiem taisīts, schlecht gemacht. tāds vīrs kâ cimds, von einem Knirps. līgstamie cimdi nennt man die Handschuhe, welche die Braut von der Traung anzieht RKr. XVI, 99; mirstami oder nāves c. habe ein Kind, welche bei der Geburt ganz weisse Hände hat, während der übrige Körper rot ist: kam tādi nāves cimdi ruokā, tas nav dzīvuotājs JK. VI, 30. [Etwa zu an. hamr "Hütte", ahd. hemidi "Hemd", got. gahamōn "sich bekleiden" u. a.; vgl. Thomsen Beröringer 187.]

Kļūdu labojums:
Trauung anzieht = Trauung anhat, während sie sich mit den Haussgenossen aussöhnt

Avots: ME I, 383

cìnîtiês, - uos, ījuos, kämpfen, ringen, sich bemühen: Sprw. cīnās kâ nabags ar de̦su od. kâ bads ar mēri. cīnīties uz nāves gultas, den Todeskampf bestehen. [Wohl zu cīnīties.]

Avots: ME I, 391

čiñkstêt [Salis, Ruj., PS.; -in̂- Serbigal], -u, -ēju,

1) klingen, klirren:
(gredzentiņš) činkstē̦dams nuotecēja pie tautieša kājiņām BW. 6291, 7;

2) feilschen, quarren:
kuo nu činksti, ņem naudu un nepīksti vairāk ne vārdu Ahs., Wain.;

3) flennen, weinen, piepen:
činkstē̦dama, vaidē̦dama, gaisā skrēja cielaviņa; tâ činkstēja tas puisītis BW. 8981;

4) jem. mit Bitten, Fragen bestürmen, sich aufdrängen:
viņš činkst kâ rūgta nāve nabadziņam virsū LP. IV, 25.

Avots: ME I, 413

cisas,

1) langes, besonders in alten Flussbetten wachsendes Gras
(cisu jumti L. W. 1921, No 50), das getrocknet in Betten oder auf die Diele zum Schlafen gebreitet wird:

2) das Lager überhaupt:
gulēt uz nāves (miruoņu) cisām, auf dem Sterbebette liegen. pataisīja siena cisas, guovis guļ uz cisām. tu dūņu cisās luteklīgi dusi R. Sk. II, 14. siena cisas BW. 30178; cisu maiss, der Strohsack;

3) eža cisas lycopodium clavatum RKr. III, 71. [Etwa zu li. kìsti prs. (kisù) "насаживать овин" (urspr. nach Būga Изв. XVII, 1, 19 etwa: класть, складывать), wozu nach Jaunis (bei Būga 1. c.) ai. cinōti "schichtet"
u. a. bei Berneker Wrtb. I, 157.]

Kļūdu labojums:
teikums "pataisīju siena cisas" jāpārceļ uz 2. nozīmes nodalījumu(der Satz"pataisīju siena cisas"gehört zur Bed. 2).

Avots: ME I, 388

dâvana: (mit â ) auch Sonnaxt, (mit â ² ) Strasden, acc. s. Demin. dāveniņu BW. 6925 var. (aus Wolm.); raže̦nas dāvanas BW. piel. ² 25224 ¹ , dieva duotu dāvaniņu BW. 3758 var.

Avots: EH I, 313

de̦guns, [auch de̦gune (?) U.], Demin. de̦guniņš, de̦guntiņš, verächtlich de̦gunelis, die Nase, [Schnauze],

1) Eigenschaften:
liels, mazs, jauks, nejauks, smeils, strups, plats, sarkans, zils d., īle̦na od. ķīļa de̦guns od. de̦guns kâ īle̦ns od. ķīlis, spitze Nase. de̦guns kâ gurķis, Gurkennase, d. kâ ķipis, Breitnase;

2) die Haltung der Nase als Kundgebunginnerer Seelenvorgänge:
de̦gunu nuolaist, die Nase hängen lassen; iet de̦gunu pacēlis, kâ gailis seksti, von einem Stolzen. Ebenso: augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; de̦gunu uzmest, die Nase (stolz und verächtlich) aufwerfen; uz de̦guna krist, (vor Anstrengung) auf die Nase fallen, hinfallen: kam laimes nav, tas var uz de̦guna krist, arī ne˙kur netiks LP. VI, 49. par katru nieka vārdiņu uzmest gar,u de̦gunu, ärgerlich, verdriesslich werden. gar,š de̦guns dient, wie im Deutschen"lange Nase", zur Bezeichnung des beschämenden Gefühls beim Misslingen eines Unternehmens: brāļi aizgāja ar gar,u de̦gunu. viltīgais nuolaidies staigāja mājā ar gar,u de̦gunu LP. V, 223. rādīt gar,u de̦gunu, eine lange Nase machen. So auch ohne gar,š: neizdevās - de̦guns! MWM. VI, 906. Bestimmung des Charakters nach der Nase: tautu meita lielījās de̦guniņu nerādīt; ne pie vārtiem nepiejāju, es redzēju de̦guniņu. de̦gunu redzēju, bezkauņa būs BW. 18752;

3) zur Bezeichnung der unmittelbaren Nähe:
de̦guna galu var redzēt, mūža galu nē. tas tev nemāk ne mušas nuo de̦guna nuodzīt, von einem Verwöhnten. ja gadās kādai lietai piepēži - tâ sakuot - de̦guna galā nuozust... LP. VII, 638. ve̦lns apmeties pilī - tâ sakuot - pašā de̦guna priekšā LP. VI, 418; [nāve jau de̦guna galā U., der Tod sitzt auf der Zunge];

4) als Organ des Geruch- und Spürsinnes:
šī smaka viņai ļuoti pa de̦gunam. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. paņemi acis ruokā, de̦guns parādīs. aiz de̦guna vadāt od. vazāt, an der Nase führen. kas tavam de̦gunam gar tuo daļas? viņš visur bāž savu de̦gunu, er steckt in alles seine Nase. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad saka: kas tavam de̦gunam kaiš? Etn. II, 63;

5) die Spitze des Schuhes, des Schuhwerks:
[de̦gunu adīt vîzei U.]; kraukļa de̦guns, pelargonium Wid. 86, 171.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): Bestimmung - 18752.

Avots: ME I, 452

drũmums, das Finstere, Trübe, Traurige, das finstere Wesen: viņš tuo bij nuomuocījis ar savu drūmumu Vēr. II, 429, tur nāve zaudē savu drūmumu A. XX. 303.

Avots: ME I, 506

dzèrsis PS.,

1) ein bestimmtes Getränk, ein aus Brotrinde (n. U. aus Mehl) und heissem Wasser durch Gährung bereitetes Getränk
Wolmar n. Etn. I, 43. dzersi darīt PS. ķēķī stāv dzersis N. - Bartau. ielej karstuo dzersi MWM. VIII, 83;

2) Getränk überhaupt:
iebaudi nāves dzersi MWM. VII, 664.

Avots: ME I, 546

dzîvs (li. gývas).

1) lebendig, frisch, wach
L.: Sprw. par dzīvu duod vairāk nekā par mirušu. pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis Dīcm. pas. I, 23. tie mūs dzīvus aprīs LP. VI, 1, 31. dzīvs būsi gan, es wird dir nichts schaden U. dzīva uguns, lebendiges Feuer; dzīvs vējš, ein frischer Wind;

2) ganz, heil, unverletzt:
dzīvi rudzi U., dzīva labībiņa BW. 33299, 1. heiler (ungemahlener) Roggen, Korn; dzīvi (heile) zari egļa galdam Neu- Schwnb. dzīvi kaļķi. ungelöschter Kalk U.; dzīvu zemi atstāt. einen Teil des Landes ungepflügt lassen U.; pirksts vēl dzīvs palika, der Finger blieb unverletzt U.;

3) sonstige Fälle übertragener Bedeutung:
dzīva patiesība, lautere Wahrheit; kâ par dzīvuo nelaimi dunduri gluži kuoduši nuost Upīte Medn, laiki 161. juo dzīva nāve (der gewisse Tod) man nabagam Laps. - kūm. 135. kam viņam maksāt dzīvu naudu (baares Geld) LP. VI, 1. 180. dzīvs milzis uodu. ein Mückenschwarm Siuxt; dzīvus taukus ēst, blosses Fett essen Schwitten. Adv. dzīvi, dzīvā: tâ me̦luoja dzīvi tas vazaņķis Laps. - kūm. 116. sapņuoja dzīvā A. XII, 441. träumte in wachem Zustande. [Zu apr. acc. s. geīwan. slav. živъ. ai. jīvà-ḥ, la. vīvus, got. qius. ir. beo, kymr. byw "lebendig" u. a.; vgl. Stokes Wrtb. 165, Walde Wrtb. ² 846 f., Boisacq Dict. 120 unter βίος, Trautmann Wrtb. 76.]

Kļūdu labojums:
einen Teil = bei schlechtem Pflügen einen Teil

Avots: ME I, 560

êst [li. [ė´sti, apr. īst, ѣсть], Praes. ē̦du od. ē̦mu, Praet. ēdu, essen, fressen, verzehren: Sprw. ē̦d kâ zirgs, strādā kâ gailis Etn. III, 63. tad nu ē̦d, kâ (nabags) riju seŗ JK. II, 362. ēd kuo ē̦zdams, nepaēd sē̦klu JK. II, 521. kad ir, tad ēd, kad nav, tad ciet. ēd, cik gribas, lai paliek, cik bijis. ē̦dat un apduomājat, kâ katram pe̦lnāms. ē̦dat un nesakāt, ka nee̦sat dabūjuši. ēdis, neēdis, turi galvu augšā! tuo var ēst ir tad, kad nāve dvēseli ņem (sagt man von einem schackhaften Gericht). tur jau lai ē̦d vai visi Anča bē̦rni Etn. II, 30. ēdiet, lai cepēji ve̦ci nepaliek (Aufforderung zum Essen) Etn. IV, 78. ceļ kâ neēdis RKr. VI, 14. lai ve̦se̦li ē̦duši, wünsche, wohl gespeiset zu haben Seew. n. U. ē̦d, ka druskas acīs le̦c Kav. es tevi gribu kâ ēst Kav. pamest zirgam ēst LP. III, 93. maizi ēst ar gardu muti LP. III, 92. ēst ar pilnu muti Mērn. laiki 37. [daudz dieniņu mūžiņā,... cita ē̦sta, cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts, citā dze̦rts) BW. 9173.] saule ē̦d sniegus, die Sonne verzehrt den Schnee U. sirdi ēst, mūžu ēst, das Herz nagen, kränken: tie diezgan tavu mūžu ē̦duši LP. IV, 92. jau tā ēda ē̦damuo, vēl pabēru beŗamuo dze̦ltē̦nuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. ē̦dams upuris IV Mos. 29, 19. Refl. - tiês,

1) = ēst: ē̦daties, baudāties dē̦lu mātes barībiņu BW. 19206, 4. sivē̦ns labi ē̦das Mar., frisst gut und wird dadurch fett;

2) sich verzehren, sich grämen:
sirds ē̦das Aus. I, 27;

3) sich hindurch fressen, hindurch dringen:
kâ viņš tur ēdies pa mežu LP. VII, 783;

4) sich zanken:
Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. viņa ēdās caurām dienām LP. IV, 168. viņš uz mani ēdās, er war böse auf mich;

5) ēsties virsū LP. III, 20, sich aufdrägen.
- êšana,

1) das Essen:
ē̦d tavu ēšanu Etn. III, 32. pašā lielā ēsanā un dzeršanā pārnāk kruodzinieks JK. V, 109. Sprw. pie ēšanas visi, pie darba ne˙viena;

2) die Speise Kroppeghof:
viņa de̦vusi tam ļuoti sliktu ēšanu Etn. 1894, 13. es ēšanu paņēmu līdz Kauliņ BB. XIV, 117. suns ēšanu apgāzis JK. II, 573. ê̦dums, das Essen: atstāsim kumeliņu par ē̦dumu, dzê̦rumiņu. stallī zviedz kumeliņš ar vakara ē̦dumiņu BW. 1007, ê̦dājs, êdējs,

1) jem., der isst:
Sprw. kāds ēdējs, tāds galds (Var.: tāda kaŗuote). maz maizes, daudz ēdēju. ēdēju daudz, dzērēju daudz - strādātāju vien maz. liela saime un daudz ē̦dēju LP. VI, 1, 125. tas vairs maizes ēdējs nebūs LP. VII, 383. meitu guoda ē̦dājiņi BW. 6587, 1;

2) ein krebsartiger, fresseder Schade, der Fingerwurm, der Krebs:
ēdēju dabū, kad pirkstā ieduŗ ar adatu Etn. II, 149. sirdī iemeties kâ ēdējs RKr. XVII, 96. ēdēja zāle, linaria vulgaris L. Trik., Fest. n. RKr. III, 71, Etn. I, 29. [Zu ai. ádmi, gr. ἔδω, edō (III p. prs. ēst), got. ita "esse", kymr. esu "verschlingen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 250, Trautmann Wrtb. 66 u. a.]

Kļūdu labojums:
RKr. VI, 30 = RKr. VI, 14

Avots: ME I, 577

‡ este Bērzgale, = aste, der Schwanz: izrāve jam (vilkam) esti Pas. VII, 253 (2X).

Avots: EH I, 370

eža,

1): auch Brucken, Kaltenbr., Linden in Kurl., Rutzau, Sonnaxt;

2): platā (Var.: lielā) rudzu (Var.: lauku) e. BW. 23450. e. vien ruobežā 8399. kunga ežas staigājuot 31484 var.; ‡

3) Grenze Ev. (Acta II); man ar tevim ne˙kādas ežas nav jāve̦d; ich habe mit dir keine Streitigkeiten
Baar in seinem Exemplar von U. Zur Etymologie s. auch Meillet Bull. XXIX, 39.

Avots: EH I, 371

gabals: Demin. gabaltiņš Kaltenbr., Sonnaxt, dat.-instr. Plur. gabaleņām Pas. IV, 314 (aus Welonen),

1): nē, es saku, tas tik ir g. (= eine gute Idee?)!
Janš. Dzimtene III ² , 337. gabals, der Körperteil, das Glied Seyershof. Liene e̦suot beigta ar visiem gabaliem (krank an allen Gliedern); lielais ūdens g. Janš. Bandavā II, 161, das Sakrament der Taufe (als Hauptstück des Katechismus);

8): auch Gramsden, Grob., Seyershof. šī gabalā Jāņu rudzus nesēj Grob.;

11): dzijas g.; eine Garnfitze
auch Dond., Frauenb.; gabals, ein Bündel Langstroh Orellen; gabaliņš,

b): auch Seyershof. - tâ jādara vienā gabalā (ununterbrochen)
Siuxt. tad bija gabalā (immerfort) tadi gāzieni lietus Heidenfeld. tī izkapts stavēja gabalā asa ebenda;

13): suņa g. "nelāga cilvē̦ks" Wessen; ‡

14) lielais g., = liẽlgabals, die Kanone
Kaltenbr., Ruhtern: rāve šaut ar lielajiem gabaliem Kaltenbr.

Avots: EH I, 375

gaidāms, Part. Praes von gaidīt,

1) was zu erwarten ist, bevorstehend:
izglābt nuo gaidāmās nāves. guovs vēl gaidāma, die Kuh hat noch nicht geworfen;

2) gaidāma istaba, die Zukünftige, die Braut:
nu nāk tava gaidāmā BW. 18481.

Avots: ME I, 582, 583

gaĩņât [Salis, Serbigal, Bl. Gr. - Sessau, Dond., Jürgensb.,], - ãju, [gaîņât Kr.], gaîņât ² [Nigr. Tr., Līn.], Kand., [gàiņât C., AP., PS.] (li. (gainióti und gáinioti), iter. von dzìt, wiederholt treiben, abwehren: vējš gaiņā smiltis N. - Bartau. ne vēja, ne vē̦tras, kas mākuoņus gaiņā A. XX, 112. zirdziņš dundurus gaiņādams,... Egl. vāverīti pa siliņu gaiņādami BW. 30497. Refl. - tiês,

1) sich wehren, sich verteidigen, kämpfen, von sich fernhalten:
zirgs mīdījās, gaiņādamies ar mušām Vēr. II, 544. guovs gaiņājās nuo kāda dundura MWM. XI, 263. viņi turējušies un gaiņājušies tam pretī A. XII, 888. es gaiņājuos ar suņiem Jauns.;

[2) "einander hin und her treiben"
Nieder - Kurl.].

Avots: ME I, 585, 586

galuokne Ahs., galuoksne, galuoksnis Mag. II, 3, 120, galuone RKr. XVI, 123, Rutzau, galūne (li. galùnė) Lis. n. RKr. XVII, 88, galuotne (die gebräuchlichste Form), galuotnis, galuokniņa BW. 9588, 10105, wie von einem * galuokņa, galuoksniņa 10105,

1) der äusserste Teil, das dünne Ende des Baumes, der Wipfel, Gpifel:
galuoksnis ir tas, kas nuo kuoka tievgala atliek, kad vienu vai divi baļķus nuo ve̦se̦la ce̦lma izdabū Mag. II, 3, 120. pats priedīti nuodze̦nāju, pats nuocirtu galuoknīti BW. 8790. vēl ve̦damas kamaniņas līguo bē̦rzu galuoksnē 14464. vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galuonē (Var.: galiņā) 13796, 2; 7516; LP. VI, 26. lē̦ni liecu tuo lazdiņu, kam riekstiņi galuotnī BW. 14748;

2) galuotne, die Spitze eines Berges, der Gipfel:
viņš uzkāpis kalna galuotnē B. Vēstn.;

3) galuotne (Gramm.), die Endung:
tāmnieki atme̦t vārdu galuotnes.

Kļūdu labojums:
14464 = 10464, 4

Avots: ME I, 595

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595

[gal˜seris "āksts, āveklis", ein alberner, unbestimmter Mensch Serbig.]

Avots: ME I, 595

ģẽ̦rmanis, der Gerber: bij āda jāve̦d ģē̦rmaņa nagā BW. 6931.

Avots: ME I, 698

ģiebs, ein bleicher, schwächlicher Mensch Naud., Lasd., Bers.; "vājš, nuobālis Grosdohn n. Etn. I, 106: nuo šī ģieba man nebūs maizes devēja, tas jau tāds nāves palieks Laud. In Laud. und Bers. ģiebiņš, fem. ģiebīte, ein schwächliches Geschöpf überhaupt: mans puika tīrs ģiebiņš, maz ē̦d un maz dzeŗ. nav jau sivē̦ni lāga - tādi kâ ģiebiņi - Vgl. ģeibt

Avots: ME I, 701

graûzîgs, nagend, vom Nagen herrührend: vāvere pildīja gaisu ar grauzīgu troksni A. XVI, 326.

Avots: ME I, 640, 641

II gremt,

1): brummen, dumpfe Laute von sich geben
Memelshof, Wessen, (mit èm ² ) Kaltenbr., Oknist (hier haupsächl. vom Vieh gesagt): vērsis gremj. dzied gre̦mdams Kaltenbr.; vor Wut laut brüllen (von Rindern und Bären) Sonnaxt: grēme, bļāve briesmīgs pūķis Dažādu dziesmu krāj. Rīga 1867, S. 29; zürnend schelten (mit èm ² ) Auleja; zürnend brummen, murmeln Kaltenbr.: ve̦cais smagi grēme; ‡

2) "visur pieķerties" Saikava ("mit em̂"): vinš mani gremj. Refl. -tiês: sich ärgern, grämen, sich kränken
Wolm. n. BielU.; "ēstiês" (mit em̃ ) Sassm.: kuo tu gremies tik daudz uz mani? "grollen; schlecht über andere sprechen" (mit em̃ ) Strasden: priekšā viņi ir labi cilvē̦ki, bet pakaļā (hinter dem Rücken) gremjas, ka bail; "dzirties" Segew.

Avots: EH I, 403

grĩze̦kls (unter grīzeklis): turē̦tas aiz grīze̦kliem un šāve̦kliem Janš. Līgava 1, 317.

Avots: EH I, 407

ìedarît,

1): nevarēji šam ni˙kā ie., lai ar teicies saliekt kâ nazi! Saikava;

3): ne˙kuo nevar ie.; man kann nichts anfangen zu tun
BielU. darbs paliek iedarīts (unvollendet) Ramkau. iedarījuši ve̦zumu un aizgājuši Saikava; ‡

4) hineintun:
kad jau nu ir iedarīts ve̦zumā, tad jāve̦d mājā Ramkau. nevar redzēt, kâ ir iedarīts ("= kâ ielikts aude̦kls stellēs") Frauenb.; ‡

5) einquetschen, zerquetschen
Dunika: ie. pirkstu durīs. ‡ Refl. -tiês Dunika,

1) sich verletzen:
puišelis sev kuo ar nazi iedarījies;

2) unversehens eingequetscht werden:
pirksts iedarījies durīs. ‡ Subst. ìedarìjums "?": (piena) ie. jāsalej ķē̦rna Kand.

Avots: EH I, 508

ìepazĩstinât, tr., bekannt machen: tevi iepazīstināt ar manām nāves cisām Vēr. II, 309.

Avots: ME II, 50

ìeplêst, tr., einreissen, einen Riss tun: bikses, svārkus; ieplēst kādam ādu od. ādā, das Fell gerben; glāb vien kaķi nuo nāves, viņš tev ieplēsīs ruokā. Refl. - tiês, sich verletzen: visi, kas viņu grib uzcelt, ieplēsīsies Zach. 12, 3. Subst. ìeplê̦sums, der Riss, das Eingerissene.

Avots: ME II, 52

ìerast, sich gewöhnen (mit d. Lok., Akk., Gen. u. Dat.): ruokas ieruod darbā; grūta darba, visu darbu ieradušas BW. 5114; 6851. muižas meitas ieradušas slinkumā (Var.: slinkumu, slinkumam) BW. 3309; 12132. ieraduse (guovs) ābuolā, neē̦d tautu rāves zāli 16515. ierast man tuo darbiņu, kuo nebiju ieradusi 22494. es jau biju ieraduse ar māmiņas cē̦lumiņu. Refl. - tiês,

1) sich einfinden, erscheinen:
tur ieradies viens vecis LP. VII, 908. viņi ieradās jāšus, braukšus;

2) geboren werden:
viņiem ieradās dē̦ls;

3) gewohnt werden
(gew. ierast): [kas ieruodas uz citiem skundēt Glück Sir. 23, 21.] Subst. ìerašanâs, das Erscheinen.

Avots: ME II, 55

ìestât,

1) tr., beginnen, unternehmen:
nāc, dieviņ, tu ar mani, es iestāju gaŗu ceļu BW. 17842. gribēju redzēt savu ve̦cu puisi, tādēļ nu e̦smu iestājusi turp iet Kaudz. M.;

2) intr., eintreten:
es iestāju meitaņās BW. 11123. [pats līdz juostas vietai iestājis tanī (grāvī) iekšā Janš. Bārenīte 10.] tagad tev būs Grietiņas vietā jāiestāj U. b. 104, 38. So gew. das Refl. - tiês, eintreten, erscheinen: iestājās klusums, krē̦sla, nāve. viņš iestājies skuolā, beidzamā klasē, amatā, mācībā. rudens iestājies vasaras vietā.

Avots: ME II, 72

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81

īs (wohl für * īz, [s. Le. Gr. § 535]), veraltete PRäp. mit dem Dat od. Akk. - Intsr., bis: īs pat nāvei Manz. Post. 44. īs šim, bis jetzt Manz. Post I, 95; īs pļaujamam laikam, bis zur Erntezeit I, 194; īs pašu nakti II, 57; īs tuo, bis dahin Manz. Lettus; auch mit d. Gen.: īs nāves Post. I, 520. [Auch bei Glück dies īs: redzēju... iš manim nākam Apost. 11, 5. četras dienas īs šuo pašu stundu Apost. 10, 30. cēlās nuo turenes īs vienam kalnam I Mos. 12, 8.] Schon Adolphi kennt īs (bei Manz. izs geschr.) nur von Manz. Werken.

Avots: ME I, 837

izbêgt [li. išbė´gti], entfliehen, entrinnen: lai tā man neizbēdza, sen lūkuota līgaviņa BW. 13389, 7. es būt[u] tautām izbē̦guse BW. 13543, 4. lai zemīte nerībēja, sīvu kungu izbē̦guot 16963. es būt[u] tautas izbē̦guse 13318. es izbēgšu tavus nagus 10288. neizbē̦gams liktenis, unentrinnbares Schicksal. nuo nāves ne˙viens neizbēgs. es izbēgu nuo tautām 13397. Refl. -tiês, gründlich hin und her rennen, gründlich vor einanden fliehen: nu paši nuo sevis e̦sam izbē̦gušies JU.

Kļūdu labojums:
13397 = 13394

Avots: ME I, 716

izbļaûstît (freqn.) und izbļaût,

1) aus-, verschreien:
ve̦lns nav tik me̦lns kâ izbļauts;

2) ein Geschrei ausstossen:
izbļaut nāves kliedzienu A. XX, 232;

3) schreiend emporschnellen lassen:
tur skurstenis bļaun, šķiet, izbļaus gaisā kuģi MWM. XI, 260. Refl. -tiês, sich ausschreien: lai bē̦rns izbļaujas. mežā krietni izbļaustījāmies, im Walde haben wir nach Herzenslust geschreien.

Avots: ME I, 717

izcelˆt,

1): suns izcēlis (hat aufgescheucht)
zaķi Schrunden. šis ārste var tevi i. (= izglābt) nuo nāves Linden in Kurl.;

2): nuo ve̦cās vietas mani ni˙kaî nevar i. (verjagen)
Zvirgzdine;

4): i. (= pacelt gaisā) pirkstus Frauenb. Refl. -tiês,

1): viņa šuorīt izcē̦lusēs (= uzcē̦lusies) agrāki Janš. Apskats 1903, S. 18.

Avots: EH I, 437

‡ izčudît, = izčukstît, izbakstît: i. vāverēm perekļus Druw.

Avots: EH I, 440

‡ izglibinât Nautrēni, Perfektivform zu ‡ glibinât: izglibināja, tai˙pat kaî nāvei atjēme.

Avots: EH I, 448

izrãdît (li. išródyti), tr.,

1) zeigen, sehen lassen, zur Schau stellen:
istabas, savu mantu, savu gre̦znumu A. XI, 147. figūra, kuŗa izrāda se̦nuo ēģiptiešu kuokli Antrop. II, 110;

2) zeigen, an den Tag legen:
puiši jāšus vēl riņķuo apkārt pa sē̦tsvidu, savu veiklību izrādīdami BW. III, 1, 14;

3) vorstellen, aufführen:
lugu, drāmu. Refl. - tiês,

1) sich zeigen, sich erweisen, scheinen:
ve̦lns arī brīžam izrādās kâ gaišības eņģelis Kaudz. M. tev tik tâ izrādās, te ne˙viena navbijis Dīcm. I, 68. pēc nāves izrādījies, ka pastelis mācējis visu savu riju ar naudu pieburt LP. I, 161;

2) sich auszeichnen, sich hervortun:
viņš gribēja izrādīties ar savu spē̦ku. daži puiši meta daudz naudas lielīšanās un izrādīšanās pēc RKr. XVI, 146.

Avots: ME I, 790

izšķuôbît, tr., zum Wackeln bringen, verziehen, verzerren: nuosistuo vaibsti nuo nāves muokām ir izšķuobīti A. XX, 795. [cita (meita) puišu izšķuobīta BW. 34629.] Refl. - tiês, sich ausbeugen, aus der geraden Lage treten, wacklig werden: kājas klavierēm izšķuobījušās. apkuopt pūķītes, kas izšķuobījušās kâ nekâ Dünsb. riteņi pa˙visam izšķuobījušies.

Avots: ME I, 812

izslavêt, tr., ausposaunen, rühmen: izslavēja tautiņās dēļiem šūtu istabiņu BW. 25820, 2. pēc kāzām kaķa kungam bijis jāve̦d jaunā sieva uz savu izslavē̦tuo pili LP. IV, 210. bijis tāļu izslavē̦ts kâ drudža nuobūrējs Etn. III, 31. ļaudis tuo izslavējuši par ļuoti lielu gudrinieku LP. VI, 794.

Avots: ME I, 799, 800

‡ izsmar̂šuôt "?": klēpi vāvereņu ... izklieda pa ... kulu ..., lai labi izsmaršuo un izgaisina agrākuo netīrumu smaku Janš. Mežv. ļ. I, 190.

Avots: EH I, 481

I jāvals,

1): auch (mit ã ) A:-Autz; ‡

2) = jāveklis 1: citi ... sauc tuo jāvalu Janš. Mežv. ļ. II, 380.

Avots: EH I, 562

jeb˙kuŗš, beliebig, jeder beliebige: trešā dienā ļaudīm bij jāve̦d jeb˙kuŗa manta kungam rādīt LP. VII, 192.

Avots: ME II, 108

jûdît Refl. -tiês (mit û ) AP., N.-Peb., -uôs, -ĩjuôs, in der Eile (zur unrechten Zeit) etw. tun, sich abhetzen: suns atskrēja aiz˙elsies, - viņš jau ap vāverēm jūdījās AP. visu vakaru jūdījāmies, kamē̦t dabūjam aitas nuô (weg) ebenda. kuo nu svētdien jūdīsies uz pļavu! brauks pirmdien nuo rīta N.-Peb. jūdies nu svē̦tku vakarā uz pilsē̦tu! ebenda. pa tirgu tirgiem braukdami un jūdīdamies Austriņš Daugava 1928, S. 976.

Avots: EH I, 568

[kakauži auch: kakuži) Warkl., = vāveriņi (ledum palustre).]

Avots: ME II, 137

kaķis, kaķe,

1) die Katze:
kaķis ņaud, vēkš, murrā, urrā, kad tuo glauda Etn. II, 51; skrāpē, plēš, kratzt. Sprw.: laizās kâ kaķis. pe̦lē̦ks kâ kaķis. kaķis pieglaudies plēš. kaķis laizās: viesi nāk. kaķis ar cimdiem peles neķeŗ. kad kaķis mājā, tad peles alā. nemāci vis kaķi peles ķert. svied kaķi kâ gribi, uz kājām kritīs. glāb kaķi nuo ūdens, vinš ted ieplēsīs ruokā. juo kaķi glauda, juo kupri ceļ. baidi kaķi ar pūsli, tas baidīsies - ne vīrs. ne katrreiz kaķim peles meklēt, citu reiz ir pele pati piete̦k klāt. kas kaķim krāsni liegs, kas puisim meitu. kaķim spēle, pelei nāve. divi kaķi vienā maisā nesatiek od. nesade̦r, od. rejas kâ divi kaķi maisā, namentl. von unverträglichen Eheleuten. kad tik kaķis neaizve̦lk baļķi priekšā, so drückt man seinen Zweifel über das Gelingen eines Vorhabens aus. gul kâ sapuvis kaķis. nepārduod kaķi par zaķi. kaķa lāstus debesīs nedzird. nezin, kas vēl nav piedzīvuots tai kaķa mūžā (in dem kurzen Leben) Kaudz. M.;

2) in genitivischen Verbindungen zur Bezeichnung von Pflanzen:
[kaķa aste, amaranthum caudatus Wid.; kaķa actiņa, die Feuerhelke (lychnis) Wid.;] kaķu mē̦tra, nepeta cataria; kaķu pautiņi, Rainblume, Mottenkraut, Ruhrkraut (gnaphalium avenarium) Mag. IV, 2, 89; kaķu pēdiņas od. kaķpēdiņas,

a) Katzenpfötchen (gnaphalium dioicum) Mag. XV, 2, 89, gnaphalium avenarium Buschh. n. RKr. II, 66, antemnaria dioca; dze̦lte̦nās kaķu pēdiņas, Sonnengold (helichrysum avenarium) RKr. III, 70, Buschh.;

b) ein Muster in Stickkreien, Webereien Kaw.;
kaķu siers (bei Wid.: k. sieriņi], Katzenkäse, rundblättrige Malve (malva rotundifolia) Mag. IV, 2, 57, RKr. II, 74;

3) die Katze, ein Bauinstrument, ein zweizinkiger Haken [Memelshof] (s.
kaķēt); kaķis od. kaķa starpa, die Stelle, wo ein " gekatzter " Balken auf dem andern fest liegt; so auch der Pl. kaķi: pa apakšu pūš vējš cauri un baļķu kaķus iekuostās pakulas lē̦ni kustina Baltp. - kaķītis, ein Instrument der Tischler und Bötscher zum Einreissen der Linien, Streichmass Gold. [Wohl zunächst aus dem Altkurischen entlehnt, wo ein Paradigma nom. s. * katis, gen. s. kaťa > le. kaķa möglich war (s. Le. Gr. § 113). Vgl. katana.]

Avots: ME II, 139, 140

kar̃kšķis Smilt., kārkšķis, karkšis [Burtn. n. U.], ein kratzender Reiz im Halse, [ein bellender, trockener Husten U.], das Räuspern, Röcheln: man tāds karkšķis (karkšis Frauenb.) iemeties rīklē A. XVI, 475. tas bijis tas beidzamais nāves cīniņš - kārkšķis LP. VII, 14.

Avots: ME II, 162

kàsis,

1): puoda kāsi BW. 21040, 2. tas ir tads kâ k. (von einem schwachen Pferd)
Seyershof;

2): kàši ² Kaltenbr., Liepna; Sonnaxt, Warkl., kâši ² AP., Ramkau, kâši Aahof, das Schulterjoch;

6): tas pats nesacīs; būs ar kāsi lauka jāve̦lk Oknist;

7): griežamais k. Lubn. n. BielU.;

12): mìena ² k. Erlaa, ein Schimpfname.

Avots: EH I, 606

kaũls (li. káulas, [pl. káulai, apr. caulan "Bein"]),

1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;

2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;

3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;

4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;

5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;

6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;

7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. ² 1746);

8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;

9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. ² 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];

10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 145, Boisacq Dict. 422 f.]

Avots: ME II, 175, 176

ķērstiņa,

1) eine Hexe:
kūtīs gājušas raganas burt vis˙vairāk pa naktīm; iedamas tās sacījušas: "dievs palīdz, guosniņas! vai gaidāt ķērstiņas?" LP. VII, 534;

2) ein Beiname des Eichörnchens:
vāverīt, ķerstiņa MWM. I, 125.

Avots: ME II, 376, 377

ķìrpis, [ķir̂pis Erlaa],

1) der Holzwurm, Holzbock
Serb.: ja ķirpis istabas baļķuos urba, tad nāve drīzi vien gaidāma LP. VII, 414. [ķirpi dirsā likt, Schaden zufügen N. - Sessau n. U.] lien kâ ķirpis uotram (oder cilvēkam) dūšā Lub.;

2) Der Pl. ķirpji, das von dem Bohren des Holzwurmes enstandene
Mehl JK. VI, 54;

3) ein kränkliches, schwächliches Kind
Frauenb.;

4) der Block auf dem Schlitten zum Balkentransport.

Avots: ME II, 385

klàusît [C., PS., Trik., Walk, N. - Peb., Jürg., Serbigal, Arrasch], klaũsīt Kand., [Salis, Tr., Dond., Neuenb., Līn., Bl., Lautb., Gr. - Essern, Selg., Dunika, Ruj.], - u, - Iju, (li. klusýti),

1) intr., hinhorchen:
sen klausīju, nu dzirdēju nuo bāliņa tuo vārdiņu BW. 7686, 4;

2) gehorchen, auf etw. hören:
kâ katrs klausa, tâ tam maksā Mit dem Dat. und Akk.: Sprw. kas neklausa kungam, tas neklausa pātagai. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam od. tam jāklausa patē̦vam. lūdz dievu, klausi kungu od. kungam. klausi saimnieku, kaut kas ar liktu sāli sēt un siļķes stādīt un nepazītu citu putnu kâ tik vāveri Etn. IV, 94. nu bij man... klausīt svešu māmuļīti RKr. XVI, 223. klausi manu vārdu Neik.;

3) gehorchen, Frondienste leisten:
par tuo laiku, kamē̦r Ješkus brūzī klausīja, mājas pārredzēja atraitne LP. VI, 567. dziedādama vien staigāju, sīvus kungus klausīdama BW. 130. darbus kluasīt, die Frondienste leisten: atnāca muižā stiprs puisi darbus klausīt LP. VI, 565; [dienen: man saimniekam jāklausa četras nedēļas par dzīvuokli Dond.];

4) gehorchen, funktionieren, (wohl unter deutschem Einfluss):
acis vairs lāgā neklausīja Aps. Refl. -tiês.

1) hören, anhören, auf etwas hören, zuhören, lauschen
- mit dem Gen., Akk., Lok., uz: klausies abām ausīm, skaties abām acīm. pret vējiņu ausi griežu savmāsiņas klausīties BW. I, 225. vai jums neapnīk manis klausuoties? Aps. es tavu klusuo suoļu klausuos Akur. svētdien gāju baznīcā dieva vārdus klausīties BW. 973. trīs nelieši purvā brida manu balsi klausīties Ltd. 1091. (manas balss BW. 497). tāduos me̦lnuos nav vē̦rts klausīties. klausīties lakstīgalas dziesmā. viņš nebija klausījies tē̦vā Blaum. man izlija vīna glāze, uz tevim (Var.: tavu dziesmu) klausuoties BW. 382;

2) klausīties pēc, sich nach jem. erkundigen:
še nav mana arājiņa, kas pēc manis klausījās BW. 813. man deviņi bāleliņi, kas pēc tevis klausījās 463. Subst. klausīšana, das Gehorchen; klausīšanâs, das Hinhorchen, Horchen; klausîtãjs, das Gehorsame; klausîtãjiês, die Zuhörer, die Lauscher, wer hinhorcht, anhört: mīkstsirdīgi klausītājies aizbāzuši ausis LP. VI, 20. [Nebst apr. klausiton "erhören" zu li. paklùsti "gehorchen", klusùs "обладающiй хорошим слухом". Neben diesem balt. kl(a)us - hat man sonst ein gleichbed. k̑leus -, aber balt. k - kann hier weder mit Fick Wrtb. I ⁴ , 48 durch das u (vgl. sludināt!), noch mit Meillet MSL. XV, 338 f., v. Patrubány IF. XXXII, 328 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 39 durch das folgendes s (vgl. le. zùoss "Gans"! ) erklärt werden. Man braucht auch nicht mit Hirt PBrB. XXIII, 348 Entlehnung aus dem Germanischen anzunehmen, vgl. Pedersen IF. V, 36 und Walde Wrtb. ² 172. Man kann vielmehr annehmen (vgl. auch Trautmann Wrtb. 308), dass dies kl(a)us - zu kluss "still" und li. klùsas "глуховатый" gehört, und dass z. B. li. paklùsti urpst. etwa " stil werden" bedeutete; vgl. damit semamiologisch li. glusnùs "gehorsam": poln. głuchy "still, dumpft, taub" und ksl. oglъхnǫti "taub werden", worauf auch Būga РФР. LXVI, 236 verwiesen hat, sowie ai. š̍am- "ruhign werden": ni-š̍am - "hören".]

Avots: ME II, 216

kļũmîgs, unglücklich, verhängnisvoll: draugi, kālab gan šis truoksnis kļūms? RA. kļūmi ķē̦rcuot vārnu bari brūniem plūdiem pāri skrej Treum. kļūmā slimība Plūd. Rakstn. II, 380. nāve, nenāc mani atduot iznīcībai kļūmai Krūza. tur aiz tumšā, kļūmā meža A. XXI, 34. tev aizvest tālē kļūmā, nezināmā A. XX, 587. me̦lns mūris pacēlās iz kļūmajiem bezdibeņiem Plūd. sev cisas uztaisu uz nātrām, ne gulēt iet pie tāda kļūma (Ungeheuer, Missgeburt) Druva I, 37. [Nach U. ist kļūms gleichbed. mit kļūme.]

Avots: ME II, 240

klusums, die Stille: kapa, nakts, nāves klusums (Aus.) iestājās, pārņēma istabu.

Avots: ME II, 238

knakstinât, knacken (von den durch Eichhörnchen hervorgebracht Lauten): vāveres knakstinādamas lēca nuo vienas eglea uz uotru Egl. Zilā cietumā 148.

Avots: ME II, 242

‡ koñča Salis, = ‡ koñcelis: jāve̦lk k. mugurā - auksts vējš pūš.

Avots: EH I, 639

krapants,

1) ein schwaches, mageres Pferd
Etn. I, 59; 89;

2) der Arrestant:
katram saimniekas krapanti jāve̦d nuo vienas stancijas līdz uotrai; krapan- tuos braukt, die Arrestanten führen Ahs.;

3) der Pl. krapanti, eine schwere Arbeit, Drangsal:
nu ir krapantuos, jetzt ist es schlimm Selg. n. Etn. IV, 97. [In der Bed. 1 vielleicht als en Kuronismus zu li. krapinéti "ходить невѣрным шагом", krapulỹs "кто еле ходит".]

Avots: ME II, 260

krẽ̦slaîns, krẽšļaîns, dämmerig, dämmerhaft, schattig: pār laukiem nāves klusumā līst mēnesnīca krē̦slainā Vēr. I, 1425. šūpuolis kustas kâ lielas, baltas buŗas krē̦slainā jūŗā Vēr. II, 135. lampa krēšļaini apgaismuo nelielu istabiņu AU.

Avots: ME II, 276

kripstinât, kripš(ķ)ināt, knabbern, klauben, nagen: Incīt[i]s tavus smalkus kaulus pa vienam kripšķinās BW. 2110. es garuozas kripšināju 22124. zaķa kāju kripšināja. vāvere kripšina ciekuržus Nigr. Refl. -tiês, knabbern, knibbern: kuo tu te kripstinies? LP. VI, 491.

Avots: ME II, 280

‡ kruit, prs. und prt. kruju, stehlen Saikava. Refl. -tiês (s. ME. II 285 f.),

1): virsū k. auch Adsel; bē̦rns krujas (bewegt sich)
visu dienu Salwen; nach etw. verlangen, begehren: tuo ē̦d, uz cita krujas Saikava;

2): (arbeitend) sich plagen, mühen
Saikava: kuo nu tik daudz krujies kâ vāvere! tik˙pat mantas līdzi nevedīsi uz kapiem. ‡ Subst. krujējs, ein diebischer Mensch Saikava. Zur Bed. vgl. auch ‡ àizkruitiês.

Avots: EH I, 659

kukulis, Demin. gen. s. kukuliņa BW. 18475; 26353, acc. s. kukuliņu Pas. V, 405 (aus Lettg.),

1): auch Walk, Wolm.; ein grösseres, kreisrundes Brot
(neben klaips "ein eiförmiges, elliptisch geformtes Brot") Baar in seinern Exemplar von U.; maizes kukulīt[i]s BW. 22674. izce̦pusi me̦d[u]s kukuli (Var.: plāceni) 27536 var.;

3): auch Orellen, Saikava;

5): die Niere
Seyershof;

6): kukulītis Dunika, ein Kloss;
nuokava divejus ... vepŗus un sataisīja divi kukuļus (Klumpen?) tauku Pas. XII, 233; ‡

7) vāveres k. Linden in Kurl., ein Fichtenzapfen:
kas pārnāca nuo meža, tas bē̦rniem deva vāveres kukuļus.

Avots: EH I, 669

kukuriski, kukurniski, purzelnd, über Kopf und Hals: krita kukuriski uz de̦gunu LP. I, 161. nāve kukuriski iesprāga kaktā LP. VI, 851. viņš tâ bij piedzēris, ka kukuriski nuovēlās nuo lievenēm Kuts.

Avots: ME II, 303

kūļuôtiês, kūluôtiês, kùlâtiês, -ãjuôs Smilt., sich bewegen: mazās ruociņas kūļuojas pretim aizsargādamās R. Sk. II, 65. uz neliela klajuma mierīgi kūuojas vāvere. [Vgl. kũlêtiês und (?) poln. kulić "zusammenziehen" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 642).]

Avots: ME II, 336

kuplastis, f. kuplaste, einen dichten, buschigen Schwanz habend, ein Dickschwanz, Beiname eines Wolfes, eines Hundes, Eichhörnchens, Hahnes, einer Elster: kurp tu, kuplasti (Wolf), iesi? LP. VI, 260. sunītis mans kuplastītis BW. 10733. balts gailītis kuplastītis 30707. vāverīte kuplastīte 2347; 7780. ķēvīte kuplastīte 25863. žagatiņa kuplastīte Etn. II, 188.

Avots: ME II, 318

‡ *II ķusis od. *ķuse (erschlossen aus acc, s. ķusi Janš. Mežv. ļ. II, 380), in gegorene Milch gebröckeltes Brot (= jāveklis 1).

Avots: EH I, 708

laĩcîgs,

1) zeitlich:
laicīgās mantas; laicīga nāve; laicīguo gaitu beigt, das Zeitliche segen;

2) passend, gewöhnlich:
kad jūs laicīgus suoļus vien me̦tuši, tad duobe nebūtu tik gaŗa, hätter ihr eben gewöhnliche Schritte, nicht allzugrosse gemacht Mag. V, 224, Smilt.;

[3) reif:
uoguas nāk jau laĩcîgas (vgl. oberd. zeitig "reif") Neuenb.].

Avots: ME II, 401

laîst (li. láisti), - žu, - du,

1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene ² II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene ² I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,

a) meitu, die Tochter heiraten lassen,

b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene ² I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;

3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;

4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;

5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]

Avots: ME II, 411, 412, 413