Paplašinātā meklēšana

àizblisêt, faulenzend, sich herumtreibend fort-, hingehen: vai uz māju aizblisēja? Saikava.

Avots: EH I, 10

‡ àizdrasêt, jodelnd sich entfernen.

Avots: EH I, 19

‡ àizkar̂sêt,

1) ein wenig erhitzen
Kalz.: a. ūdeni;

2) sehr schnell wegfahren
Golg.: a. uz māju.

Avots: EH I, 29

àizkãsêt, weghusten (vorzüglich ein böses Omen) U., durch den Husten einen von einer gewissen Gedankenrichtung ablenken A. X, 1, 211. Refl. -tiês, zu hüsteln anfangen: aizkāsējās, it kā gribē̦tu kuo sacīt Purap.

Avots: ME I, 32

àizkàusêt, ‡

2) schmelzend
(tr.) hinter etwas geraten machen: a. kam sniegu aiz kakla Warkl.

Avots: EH I, 29

àizkàusêt, tr., ermüden: tas mani pavisam aizkausēja.

Avots: ME I, 31

‡ àizlasêt Dunika, Kal., hinter etwas tröpfeln (intr.): ūdens piliens man aizlasēja aiz apkakles.

Avots: EH I, 35

‡ àizpāsêt "verschmieren, verteeren" Wid.

Avots: EH I, 41

àizrùsêt, intr., von Rost angefressen werden, anrosten: aizrūsējis katls, zuobens PS.

Avots: ME I, 48

‡ àizsàusêt, zu dörren (trocknen, tr.) anfangen Bauske: vējš aizsausējis laukus.

Avots: EH I, 47

àizsẽt, besäend (den Weg) sperren Druva II, 278.

Avots: ME I, 49

‡ àizsẽ̦tā (loc. s.) izvest Kaudz. Izjurieši 190, abprügeln.

Avots: EH I, 47

àizsẽtît, tr., mit einem Zaun (sē̦ta) umgeben, umzäunen Biel. I, 401.

Avots: ME I, 49

apdriksêt (Setzen), apdriskât, tr., abreissen, ablumpen (aber nicht vollständig): drēbes, biksas, lindruoku stērbeles. Refl. -tiês, sich ablumpen, sich die Kleider abreissen: apdriksējušās lindruoku stērbeles, der abgefetzte Saum des Frauenrockes. viņš iet tāds apdriskājies, er geht in schäbigen Kleidern.

Avots: ME I, 82

‡ apdzesêt, löschen (tr., perfektiv): a. slāpes.

Avots: EH I, 79

‡ apkar̂sêt, ein wenig (ringsum) erwärmen, erhitzen: a. ūdeni Mahlup u. a. a. seju saulē Bauske.

Avots: EH I, 90

‡ apkāsêt, auf jem. hustend, ein Unglück über ihn heraufbeschwören: tu tuo bē̦rnu apkāsēsi, - nekāsē viņam virsū! Golg.

Avots: EH I, 91

apkàusêt,

1) tr., matt machen
Neik.;

2) rund herum abschmelzen:
apkausē̦ti cukura gabaliņi.

Avots: ME I, 93

‡ apklèmsêt ² KatrE., gierig auftressen, verschlingen: cūka viena pati apklemsējusi visu ēdienu KatrE., Ruj.

Avots: EH I, 92

‡ apklesêt, (mit Geräusch, schmatzend KatrE.) auffressen, verschlingen C., Golg., Mahlup: cūka apklesējusi ēdienu.

Avots: EH I, 92

‡ apklusêt,

1) verschweigen:
a. kādu (tiesas) lietu Bauske;

2) = apklust: valuodas apklusēja Nitau, Siuxt.

Avots: EH I, 92

apkûsêt Kl., Saikava, Sessw., (mit û ² ) Dunika, = ‡ apkũsât: grāpja malas apkūsē Dunika. plīte apkūsējusi.

Avots: EH I, 95

aplasêt, betropfen Dunika, Kal.: drānas aplasējušas ar sveču taukiem.

Avots: EH I, 97

apmisêt, irre machen L. Refl. -tiês sich versehen, sich irren: nesiet naudu atpakaļ, juo tie tur būs apmisējušies I Mos. 43, 12, Etn. III, 129; apmisēties runādams, sich versprechen Mag. III, 1, 90.

Kļūdu labojums:
runādams = runajuot

Avots: ME I, 107

[appèisêt ² in Sauken, Bersohn u. a. oder] appèizêt ^2, tr., (im grossen Umfange) schädigen, abschlagen: zē̦ns ar kāju appeizējis rudzu vārpas Laud., Lub., Erlaa.

Avots: ME I, 110

‡ appērsêt U. (unter pērsêt), bereifen.

Avots: EH I, 104

aprùsêt [aprūsît in Bersohn] und aprùst, berosten: lemeši aprūsējuši. Die III Pers. Praes. in Kursiten: aprūs.

Avots: ME I, 116

‡ apsàusêt,

1) = apsàust: ceļš apsausējis Segew., Siuxt;

2) = apsusinât: a. veļu, sienu, apavas, dubļus Bauske, C., Selsau, Warkl.

Avots: EH I, 111

apsẽt, ‡

4) bepflanzen
PlKur. Refl. -tiês,

1) auch Ahs., Seyershof.

Avots: EH I, 112

apsẽt [li. apsė´ti], tr.

1) besäen:
ar divi zirņi visu laiku apsēj (Rätsel);

2) ringsum säen, s.
apsẽja 2;

3) das Säen beendigen:
baznīckungs apsējis zirņus. Refl. -tiês,

1) das Säen beendigen:
vai jūsu tē̦vs jau apsējies? Stari II, 350;

2) von sich selbst besäen:
zeme pate apsējas LP. III, 9.

Avots: ME I, 119

apsè̦ta ² Kaltenbr., apsête ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, Oknist, eine Einkehr (iebraucamā vieta).

Avots: EH I, 112

apsẽ̦ta, die Umzäunung: me̦lnuo krustu apsē̦tā bāl zem smilts tur mani trūdi Apsk. I, 207. Pūrs III, 96. [In Modohn gleichbedeutend mit apluoks 3; in Sauken "Hof", in Selb. "Einkehr"]; bei Jauns. dafür apsēte.

Avots: ME I, 119

‡ apsẽtît U. (unter sētît), Wessen, umzäunen.

Avots: EH I, 112

apsẽ̦tuôt, tr., mit einem Zaun (sẽ̦ta) umgeben, umzäunen: apsē̦tuots laukums Etn. III, 101.

Avots: ME I, 119

apsusêt, apsust [li. apsùsti], intr., betrocknen, trocken werden: ceļi apsusējuši Aps. III, 3. jau zemīte apsususi St.

Avots: ME I, 127

[aptresêt, Schlechtes über jem. reden: ka mēs mūsu tuvāku ne... apme̦luojam nedz aptreessam LLD. II, 10].

Avots: ME I, 131

‡ aptumsêt "verfinstern" Für. I (unter tumss).

Avots: EH I, 123

‡ apviẽsêt Dunika, Rutzau, (mit iê ² ) Kal., apviêst ² Kal., = apcìemuôt, apsḕrst, besuchen.

Avots: EH I, 127

ârpìlsē̦ta, die ausserhalb der Stadt liegende Stadt, d. i. die Vorstadt.

Avots: ME I, 243

ataũsêt, ataũsît [li. atáušyti] PS., C., tr., fact.,

1) abkühlen, kalt werden lassen:
putru, ēdienu ar pavārnīcu laistuot nuo pāriešanas atturēt;

2) erquicken, laben
Ruj. n. U. Cf. li. austis, sich erquicken, atausimas "Erquickung" [zu lesen wohl mit auš-, s. Grünenthal Изв. XVIII, 4, 127 und unten ausêt].

Avots: ME I, 149

‡ atblisêt Saikava, sich herumtreibend herkommen, -gelangen.

Avots: EH I, 135

atdesêt Spr., tr., durchprügeln.

Avots: ME I, 154

atdusêt BW. III, 1, 94, gew. refl. atdusêtiês, sich erholen, ein wenig ausruhen, ruhen: lai ļaujuot līdz rītam pārgulēt, atdusēties LP. VI, 26. viņš jau atdusas zem zaļajām ve̦lē̦nām Etn. III, 30.

Avots: ME I, 155

atdzesêt, atdzisinât, tr., abkühlen: ēdienu, ūdeni, alu; atdzesēt karstas asinis. vai nebūsiet savas atriebīgās sirds atdzisinājuši visu gadu pie viņa nelaimes Kaudz. M. Refl. -tiês, sich abkühlen: iziet laukā atdzesēties, atdzesināties.

Avots: ME I, 156

‡ atgausêt,

1) absparen:
vai nedevu es... nuo maizes..., kad es pats sev atgausēju Rainis VI, 277;

2) "zur Genüge sättigen"
Wessen.

Avots: EH I, 141, 142

atkar̂sêt od. atkar̂sinât Spr., tr., erwärmen.

Avots: ME I, 165

atkãsêt: iedzēru zâles, - tūliņ varēju a. un kļuva vieglāk Vīt.

Avots: EH I, 147

atkãsêt, hustend auswerfen: miltu putekļi kuoda rīklē un nebij atkāsējami A. Upītis Vārds 1913, 39. asiņu atkāsēšana, das Blutspeien. Refl. -tiês (li. atsikósėti), sich durch Husten eine gewisse Erleichterung verschaffen, sich ausräuspern: atkāsējies, nuokle̦puojies, tas iesāka kapa balsī Purap.

Avots: ME I, 166

atkàusêt,

1): uz uguns nevar luodē̦tu trauku likt, tad var a. luodējumu Siuxt; ‡

2) auf-, lostauen machen
Siuxt u. a.: a. spaini, zābakus. lietus dīķi (zemi) atkausējis.

Avots: EH I, 147

atkàusêt, tr., abschmelzen, zum Schmelzen bringen: le̦du nuo trauka Smilt.

Avots: ME I, 165

‡ atklesêt Bērzgale "?": suns kle̦sē̦dams atklesēja uotru suni, un abi sāka griezties.

Avots: EH I, 148

‡ atlìesêtiês, magerer werden Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 35.

Avots: EH I, 154

‡ atniẽsêt Grenzhof, stumpf werden: atniesējis nazis. Zu niêss.

Avots: EH I, 157

[atpèisêtiês ² Saussen, ausfasern.]

Avots: ME I, 181

‡ atrùsêt, verrostet abfallen (sich loslösen): mucai stīpas atrūsējušas.

Avots: EH I, 163

atsẽt, ‡

2) "das Säen beenden"
Dunika. ; Refl. -tiês, zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss säen: diezgan savā mūžā e̦smu atsējies, vairs netīk sēt Oknist, Vīt.

Avots: EH I, 165

atsẽt [li. atsė´ti], wieder säen, in der Reihenfolge als zweites Säen. Es wird dies Wort in besonderem Verstande gebraucht, was auf einem Aberglauben beruht. Um sich eine bessere Ernte zu beschaffen, als sie der Nachbar zu erwarten hat, fängt man erst dann zu säen an, wenn der Nachbar zu säen angefangen, d. h. dann atsēt. Man lässt aber ein Stück Feld unbesäet, bis der Nachbar seine Saat been det hat. Das Besäen dieses letzten Stückes heisst dann uzsēt. Mag. III, 1, 98, U. [atsējums L., die späte Saat.]

Avots: ME I, 189, 190

atsẽ̦ta, atsẽte, Wiedersaat, was atsẽja: rudzus sēt atsē̦tā, den Roggen das zweite Jahr in demselben Felde säen Kand.; atsētē mieži nepaduodas Sassm.

Avots: ME I, 190

‡ attrus(ê)t Stenden, abfaulen.

Avots: EH I, 177

atvasât, -êt [li. atvašė´ti], von neuem sprossen: tas kuoks gan neatvasās, der Baum wird wohl nicht grünen Elv. Refl. atvasêtiês, aussprossen.

Avots: ME I, 207

‡ atvēsêtiês, sich abkühlen Ewers.

Avots: EH I, 180

‡ atviẽsêt Dunika, verschalen: alus atviesē.

Avots: EH I, 181

‡ atviẽsêtiês Dunika, atviêsêtiês ² Kal., = atvìesuôtiês 2.

Avots: EH I, 181

aũsêt (unter aũsît): auch Salisb.

Avots: EH I, 188

ausêt, s. ausît.

Avots: ME I, 227

bal˜sêtiês, auch -îtiês, glänzen, sich gütlich tun, gut fortkommen, Leibesfülle bekommen: viņš ar manu mantu balsējas Naud. A. X, 2, 439; besonders, häufig mit at- (wieder zur Leibesfülle kommen): luopi atbalsās Schlampen; atbalsījušies A. X, 2, 439; vgl. balstīties und bal˜sināties. [Die Bed. "glänzen" scheint nicht belegt, sondern von Mühlenbach auf grund von etymologischen Erwähgungen erschlossen zu sein. Die wirklich belegte Bed. aber scheint mit balts "weiss" nicht vereinbar, zu sein. Eher gehört balsēties zur Wurzel bhelg̑h- "schwellen", die wahrscheinlich auch in le. bàlzît (s. dies) vorliegt; wenn in balsēties nicht ein s-Suffix vorliegt, so könnte man allenfalls auch eine Wurzelform bhelk̑- neben bhelg̑h- voraussetzen, vgl. balss II neben balsts und bàlziens.]

Avots: ME I, 254

[basêt U., = brasêt, saufen (?)]

Avots: ME I, 266

bezsẽ̦tas dārzs, ein Garten ohne Zaun, ein zaunloser G. MWM. VIII, 564.

Avots: ME I, 286

‡ bisêt, schiessen St.: bisējamiem rīkiem (von Pistolen gesagt) Kaudz. Izjurieši 305. Refl. -tiês, für sich schiessen St.

Avots: EH I, 221

‡ blisêt, -êju, faulenzen, sich herumtreiben Saikava: pie manis vis 14 nevarē̦tu b., būtu darbs jāstrādā.

Avots: EH I, 229

brasêt, ‡ Refl. -tiês, = brasêt: dē̦li grib priecāties - brammēties un b. Janš. Atpata № 371, S. 8.

Avots: EH I, 238

brasēt, - ēju, intr., schwelgen, aufleben, [saufen U.], sich wichtig geärden: dzeram, brāļi, brasējam Miežumača alutiņu BW. 19601. kaut pliks un izsalcis, kad tik var brasēt Purap. kur jāj cauri brasē̦dams BW. 32129. arastā brasēšana valudā Alm. Wahrscheinlish gleichbedeutend damit brašât: braucam, brāļi, brašājam tē̦va pirktis kumeliņis Rutz. n. RKr. XVI, 111. [Aus brassen "lärmen, prassen".]

Avots: ME I, 324

bresêtiês: in der ersten Bed. durch brezêtiês (aus Lös.) zu ersetzen.

Avots: EH I, 240

bresêtiês, Wasser oder Grütze od. sonst irgend eine Flüssikeit mit Händen umrühren Etn. III, 161. bresējas [Bed.?] kâ runcis uz krāsns Naud.

Avots: ME I, 330

‡ brĩvpìlsē̦ta,* eine Freistadt.

Avots: EH I, 243

cilsêt (unter cilsît): mit ilˆ ² Ramkau.

Avots: EH I, 271

desêt: auch Seyershof.

Avots: EH I, 317

desêt, -ēju [Ronneb., de̦sât Salis], desît Krem., tr., prügeln: es tevi desēšu. Besonders in der Zstz. mit nuo- Ruj., Salisb.

Avots: ME I, 459

desêtiês "sich wursten gleichsam", sich verwickeln: tīkls de̦sas PK. n. U.

Avots: ME I, 459

‡ desètnieks ² Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 74, der Bote einer desmits 3.

Avots: EH I, 317

dižsẽ̦ta, der Hof des Gutes Sudr. E.

Avots: ME I, 476

drasêt: Sehwers hält es Zeitschr. für slav. Phil. VI, 333 für entlehnt aus nd. drossen "viel gehen, laufen".

Avots: EH I, 330

drasêt, -ēju, drasât, -āju, drasuôt,

1) jodeln, fröhlich sein
[auch drasâties Nauditen]: dziedât, drasēt. šķē̦pus mest Aus. I, 3. dze̦rdams alu, drasādams es dabūju līgaviņu BW. 589. ballēs drasēt Rīg. Av.;

[2) wichtig tun, hochmütig sein
(in dieser Bedeutung auch refl. -tiês) Wid. Aus dem Germanischen? vgl. etwa schwed. dial. drassa "faul sein, sich herumtreiben".]

Avots: ME I, 490

drìstêt: auch bei Elger (in Günthers Ausgabe I, 102 und 197), Alswig, Heidenfeld, Kaltenbr., Lubn., Mahlup, Oknist; Saikava, Wessen.

Avots: EH I, 335

[drumsêt Pilda, drumstêt Bolwen "schnitzeln, schneiden".]

Avots: ME I, 503

drum̃sêt. -ēju, drum̃sinât, (Wasser) rühren Dond.

Avots: ME I, 503

I dusêt,

2): man duot vien[u] dusamu nakti Lat. kat. in der Ausgabe Günthers S. 291.

Avots: EH I, 344

I dusêt, -u, -ēju,

1) keuchen, atmen:
kas tie tādi sirmi zirgi, kalnā kāpj dusē̦dami BW. 16789, 4898;

2) sclummern, ruhen:
gulē̦dams, dusē̦dams nuorauguos meitiņās. lai dus vieglu smilti, spuožu sauli, so wünscht der Lette dem Dahingeschiedenen sanfte Ruhe. lai dus, kur likts, so sagt man, indem man einen Verstorbenen erwähnt. [Zu dvèst, dvaša, dust, li. dusė´ti "hüsteln", dūsė´ti "schwer aufatmen", r. дышать "atmen", an. dúsa "sich ruhig halten", dúra "schlafen", norw. dial. dusa "ruhen" u. a., s. Falk-Torp 149, 167 f. und 179, Persson Beitr. 744 ^1, Uľjanov Знач. I, 28, Trautmann Wrtb. 65.]

Avots: ME I, 521

II dusêt, schimmeln [Lis.], Oppek. n. U. dusējuma od. dusuma smaka, der Schimmelgeruch Sassm. [Wohl wurzelgleich mit dusêt I.]

Avots: ME I, 521

dvesêt [li. dvesė´ti "atmen"], -ēju,

1) husten
[Telssen], Fest.;

2) keuchen:
(cūka) iesāk stipri dvesēt SDP. III, 56.

Avots: ME I, 537

dzesêt. -ēju, dzesinât [li. gesìnti], tr., kühlen, löschen: putru, slāpes, Refl. -tiês. sich kühlen, sich abkühlen: laukā dzesēties BW. 1585. velti muti dzesināt. unnütz plappern B. Vēstn.

Avots: ME I, 547

dze̦sē̦tava ,* ein Abkühlungsapparat Konv. ² 984.

Avots: ME I, 547

[gausêt U., = gausīt.]

Avots: ME I, 612

[ģesêt, verschlingen, aufessen Wid.]

Avots: ME I, 697

ģesêtiês, schwer arbeiten und doch dabei knappes Auskommen haben Gold. n. Etn. IV, 49.

Avots: ME I, 697

‡ glãsêt, -ẽju "lutināt" Seyershof, sorgsam pflegen Zögenhof, "schonen, žē̦luot" Trik.: tuo memmes dēliņu jau pūš un glāsē vien! Zögenhof. tā māte savus bē̦rnus briesmīgi glāsē Trik.

Avots: EH I, 392

‡ *gnēsêt, zu erschliessen aus izgnēsêt.

Avots: EH I, 396

gulsẽ̦ta Barbern, guļsē̦ta Stom., eine Zaunart Bielenstein Holzb. 170.

Avots: ME I, 678

‡ ìeblisêt, sich herumtreibend, faulenzend hineinspazieren Saikava: šie ieblisēja mežā.

Avots: EH I, 504

[ìedusêt, zu schimmeln anfangen: iedusējis siens Lis.]

Avots: ME II, 11

‡ ìedvesêt Warkl., = ìedvašuôt: ie. svaigu gaisu.

Avots: EH I, 511

ìekar̂sêt, erhitzen, in Hitze bringen: viņu ar bre̦ndvīnu labi iekarsējuši, sie haben ihn gut mit Branntwein eingeheizt U. Refl. - tiês, sich ereifern: abas pretenieku puses ar˙vien juo vairāk iekarsējas BW. III, 1, 45.

Avots: ME II, 25

‡ I iekãsêt, hineinhusten Dunika: ie. šķīvī. ie. citam acīs, einem ins Gesicht husten Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "husten").

Avots: EH I, 519

‡ II iekâsêt ² Frauenb., (einen Haken) einhaken.

Avots: EH I, 519

ìekãsêties, hin und her wieder (plötzlich) anfangen zu husten: Trīne aiz˙vien iekāsējās Lautb. Luomi. 36.

Avots: ME II, 27

ìekàusêt,

1) irgenwo hinein etwas auflösen, ausschmetzen:
iekausēt sāli vai cukuru ēdienā Wend., Bers., Adsel. svinu iekausēt ieduobumā Altrahden. nuokāvām viņdien vepri, jāiekausē nu tauki Kokn.;

2) etwas ins Eis einfrieren lassen [?]; in geschmolzenem Blei etwas befestigen
Bers.;

3) viņi mani tur iekausējuši, man brachte mir dort einen tüchtigen Rausch bei
Ruj. n. U.;

4) in Alt - Rahden bedeute iekausēt: "cilvē̦ku tik ilgi vārdzināt, kamē̦r piekausē."

Avots: ME II, 26

‡ ìeķeksêt,

1) auf einen Haken
(ķeksis) aufhaken Frauenb.;

2) einkratzen, einreissen
Linden in Kurl.: tik tu man neieķeksē!

Avots: EH I, 525

ìeķesêt, ‡

2) einen Schlag versetzen
Grenzhof (Mežamuiža).

Avots: EH I, 525

[ìeķesêt C., ìeķest Nigr., Gr. - Essern, gierig essend zu sich nehmen: puisis putru brangi ieķesa.]

Avots: ME II, 34

[ìeklesêt C., PS., Mar., Bers., = ieklīmāt.]

Avots: ME II, 27

‡ II ìeklesêt, einen Schlag versetzen Frauenb.: čigāns ieklesēja vīram pa galvu ar džendželi.

Avots: EH I, 520

‡ ìeknesêt, Schläge versetzen, durchprügeln Frauenb.: ie. guovi, kas kāra uz labību.

Avots: EH I, 521

ìekniesêtiês, anfangen zu jucken: galvā, zem matiem, kaut kas iekniesējās Skuju Fridis.

Avots: ME II, 29

ìekšpilsē̦ta, die innere Stadt: Rīgas iekšpilsēta.

Avots: ME II, 31

‡ ìelasêt Dunika, = ìepilêt: man kaut kas ielasēja acī.

Avots: EH I, 526

‡ ìeleksêt, eilig (oder "nevīžīgi") essend zu sich nehmen Lubn., Saikava: ie. putru.

Avots: EH I, 526

ìelepsêt: auch (vorzugsweise von Schwelnen und Hunden) dl., Golg., Lis., Schwanb.

Avots: EH I, 527

[ìelepsêt Mar., ìelepsīt Bers., = ieklīmāt.]

Avots: ME II, 38

[ìepāsêt, einplatzen, Risse bekommen: šis kuoks ir iepāsējis Kronw. n. U. 184.]

Avots: ME II, 50

ìerùsêt, ìerūsît Spr., intr., einrosten: neļaut ierūsēt savam garam A. XX, 626. likteņa atslē̦gas ierūs ar˙vien cietāk dzelzs vārtuos Stari II, 341.

Avots: ME II, 59

[ìesausêt, tr., trocknen: sìenu (bez saules žavējuot) Bauske.]

Avots: ME II, 61

ìesẽt, tr., einsäen: miežus, labību. Refl. - tiês, von selbst sich einsäen: kaut rudzi iesē̦tuos!

Avots: ME II, 63

ìesẽ̦tuôt, tr., einzauen, mit einem Zaun umgeben: krūms, lauku.

Avots: ME II, 63

ìetrìsêtiês, erbeben, erzittern: viņai sirds sāpigi ietrīsas A. Up.

Avots: ME II, 83

‡ izblisêt, sich zur Genüge, bis zum Überdruss herumtreiben; nach Herzenslust durchstreifen Saikava: i. metu me˛us.

Avots: EH I, 435

izdusêtiês, ausruhen: gultai vajaga būt ē̦rtai, lai miegā visi luocekļi varē̦tu pilnīgi izdusēties Konv. ² 1162.

Avots: ME I, 730

izdzesêt: i. istabu aukstu Salis. kad nuokauj cūku, tad izdzesē gaļu Seyershof.

Avots: EH I, 444

[izdzesêt, kalt werden lassen: izdz. putru.]

Avots: ME I, 732

‡ izgaisêt,

1) = izgaisinât: viņš nezin kur izgaisējis atslē̦gu Lis., Ramkau;

2) = izgàist, pazust Ermes, Salis: gaisma izdzisa un pulvers izgaisēja Mekons Bar. M. (1870), S. 20.

Avots: EH I, 446

‡ izgãrsêtiês Salis, abkühlen (intr.): pirts par daudz izgārsējas. krāsns ir briesmīgi stipra, - laid, lai labi izgārsējas, un tad tik taid maizi krāsnī!

Avots: EH I, 448

izgnēsêt, auslachen, verspotten: viņš mani visādi izgnēsē Ermes.

Avots: ME I, 738

izkar̂sêt, tr., durch und durch heiss werden lassen, durchglühen: ģipsi vajaga pa˙priekšu labi izkarsēt Konv. ² 1048. Refl. - tiês, sich gründlich erwärmen, durchglühen lassen: pirtī labi izkarsējāmies.

Kļūdu labojums:
1048 = 1049

Avots: ME I, 748

izkãsêt (li. iškóse"ti), hustend, auswerfen, aushusten: kāsēju, kāsēju, bet ne˙kā nevarēju izkāsēt. Refl. - tiês, zur Genüge husten: vai nu reiz nebūsi izkāsējies?

Avots: ME I, 750

izkàusêt, tr., ausschmelzen: uguns dzelzi izkausēja BW. 8988. kalējs izkausējis alvu LP. IV, 167. izk. sviestu, sgienu, taukus. Subst. izkausẽjums, das Ausgeschmolzene, die Auflösung.

Avots: ME I, 749

‡ izķaûsêt ² Frauenb., gierig aus(fr)essen.

Avots: EH I, 460

izķeksêt, tr., herausziehen mit einem ķeksis; ausessen: visu bļuodu C., Smilt., Mar., Lub.

Avots: ME I, 759

izķesêt, izķe̦skât, [izķest Wid.], tr., ausessen (von einem gesagt, der viel isst) C.

Avots: ME I, 759

[izklesêt PS., C., Trik., = izklest.]

Avots: ME I, 752

‡ izķuõsêt Frauenb. "ausessen".

Avots: EH I, 461

izkûsêt ² [Dunika], izkūsât, izkūsuôt, intr., siedend heraussprudeln, überkochen, überwallen: putra ķēķī izkūsēs Benjamin. vulkānu izkūsējums MWM. VI, 620.

Avots: ME I, 758

izliesêt, [intr., ausmagern: pa˙visam izliesējis cilvē̦ks, zirgs].

Avots: ME I, 765

‡ izpèisêt ² Gr.- Buschh.,

1) ausscharren:
vistas izpeisējušas sīpuolus:

2) "izpuostīt; pārmācīt": es viņu izpeisēšu.

Avots: EH I, 470

izrùsêt, intr. , durch Rost ein Loch bekommen, verrosten; morsch werden: zem galda stāvēja izrūsējis skārda spainis AU. zuobi būs izrūsējuši nuo saldumiem Kaudz. M.

Avots: ME I, 793

izsẽt, Refl. -tiês, ‡

2) sich (von selbst) aussäen
Dunika u. a.: ... savvaļas ābuoliņa, kuŗš še gadu nuo gada pāts izsējas un tâ turpina savu augšanu Mazvērsītis Mūsu senču lauksaimn. 9; ‡

3) likties i., sich aussäen lassen:
liecies nu šai laukā i˙! Latv. Av. 1855, № 10, S. 3:

Avots: EH I, 479

izsẽt [li. išsė´ti ], tr., aussäen: trīs pūri miežu, rudzu. bezdelīgactiņas kâ sētin izsē̦tas Kleinb. Refl. - tiês, zur Genüge säen, zur Genüge sich mit demp Säen beschäftigen: tē̦vs, visu dienu izsējies, vakarā pārnāca mājās.

Avots: ME I, 796

izsusêt, izsust, intr., austrocken, trocken werden, versiegen: lai e̦ze̦ri izsusē̦tu BW. 13467, 1. vai zeme nav pārāk izsusējusi? JU. upes izsus Etn. I, 78. izsusušas rīkles Apsk.

Avots: ME I, 807

‡ *iztresêt (oder *iztrest?), aussprechen: neiztrešames vārdes Ev.

Avots: EH I, 491

‡ izviẽsêtiês Līn., = izciemuôtiês.

Avots: EH I, 497

‡ *juksêt, zu erschliessen aus sajuksêt.

Avots: EH I, 566

jũsêt ,* - ẽju, jũsuôt *, ihrzen: Milda viņu jūsuoja Seibolt. kuo jūs te jūsuojat Vēr. II, 1342.

Avots: ME II, 123

‡ kàisêt Wenden, (mit aî ² ) AP., heiss machen, erhitzen.

Avots: EH I, 574

‡ *kamsêt, zu erschliessen aus sakamsêt.

Avots: EH I, 583

kapsẽ̦ta,

1): mit ê̦ ² Salisb.; nuo kapsē̦tas pārbraukdami BW. 27644.

Avots: EH I, 587

kapsẽ̦ta,

1) auch
kapu - sē̦ta, [bei Manz. Lett. auch kapsēte], der Kirchhof, eig. die Einfriedigung der Gräber: daiļi zied kapu sē̦ta BW. 27627;

2) der Umlauf an den Riegen, wo das Korn aufgeschnüttet wird, das in die Heizriege kommen soll U.

Avots: ME II, 159

kapsēte (unter kapsẽ̦ta 1): auch Popen, (mit ẽ ) A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 89, Gipken n. FBR. XIII, 75, Orellen n. FBR. XI, 41, Roop n. FBR. XV, 152, Siuxt, (mit ê ² ) Stenden: es kapsēti appuškuotu BW. 4070 var. kapsētītes maliņā 27616.

Avots: EH I, 587

kapsẽtniẽki AP., = kapenieki.

Avots: ME II, 159

kar̂sêt: zur Bed. vgl. auch ‡ àizkar̂sêt 2.

Avots: EH I, 589

kar̂sêt, - ẽju, tr.,

1) erhitzen, heiss, warm machen:
ūdeni RKr. XI, 94. saule silda zemi tveicē̦dama un pārlieku karsē̦dama Janš.;

2) fig., prügeln:
kamē̦r tuos karsēja pie stumbra, netrūkst ne piena, ne sviesta LP. V, 21. Refl. - tiês, sich erhitzen, ereifern: šis karsējās, er ereiferte sich Sudr. E.

Avots: ME II, 163

kãrsêt PS., Grünw., für kãsêt, husten.

Avots: ME II, 198

‡ kasêt, -ẽju, mit einer ‡ kase den Boden bearbeiten Siuxt: kam bija zālaiņi lauki, tur kasēja ar kasi.

Avots: EH I, 591

I kãsêt: auch AP., Iw., Frauenb., (mit à ² ) Auleja, Kaitenbr., KatrE., Linden in Kurl., Oknist, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine.

Avots: EH I, 606

I kãsêt (li. kósėti), - ẽju, intr., husten: bē̦rns saaukstējies: stipri kāsē. s. kãsus.

Avots: ME II, 203

II kāsêt, in badu kāsēt, sich durch Hunger abzehren St., Hunger leiden Oppek. n. U. [Wohl aus * kārsēt; vgl. badakārsis, karst II und li. karšėti "старѣть", káršti "хирѣть".]

Avots: ME II, 203

‡ *III kàsêt, zu erschliessen aus ‡ iekâsêt ² II.

Avots: EH I, 606

I kàusêt, - ẽju, fakt. zu kust,

1) schmelzen:
alvu, taukus. gadu aiz gada gŗūtums kausē sirdi kâ ceplī Aps.; kausē̦ts stikls, Schmelzglas;

2) müde machen:
Rīgas ceļi, smilšu ceļi, kausē labus kumeliņus BW. 31836.

Avots: ME II, 177

II kausêt: viel essen - auch Blieden.

Avots: EH I, 595

II kausêt, - ēju, [schöpfen Für. I]; viel essen Zabeln n. U. [Nebst li. kaũšti "essen, trinken" ] zu kaûss? [Vgl. etwa d. Suppe löffeln.]

Avots: ME II, 177, 178

[III kausêt, _ kûsât, überwallen * putra kausē Erlaa n. U., die kochende Grütze steigt empor.]

Avots: ME II, 178

ķausêt,

2): auch (mit aũ ) Kegeln, Lemb., Lems., (mit àu ² ) Bērzgale, Kalnemois; "biezu ēdienu ēst" (mit aũ ) Salis; ‡

3) "spuolēt" N.-Peb.: ķausīšus ķ. ‡ Refl. -tiês (mit aû ² ) Seyershof "biezu ēdienu gatavuot": ķ. ar kāļiem, burkāniem, kāpuostiem.

Avots: EH I, 692

ķausêt, -ẽju, tr.,

1) alles durcheinandermischen (bes. Flüssiges)
Neik. n. U. ;

2) schlingend und schluckend essen
Frauenb.

Avots: ME II, 358

kàusê̦tava ,* das Schmelzwerk: tuo es kausēšu savā kausē̦tavā MWM. II, 737.

Avots: ME II, 178

ķeksêt, -ẽju, ķeksît, -ĩju [Kl.], C.,

1) mit dem Haken arbeiten, mit dem
ķeksis ziehen, stossen. Subst. ķe̦ksê̦tãjs, eineŗ der mit dem Haken zieht, stösst, namentlich eineŗ der auf dem Felde den ausgeführten Dünger ausbreitet Etn. II, 182 ;

2) schlingend essen.

Avots: ME II, 361

[ķèmsêt, -ẽju, gierig od. nachlässig (fr)essen: bē̦rni ķemsē putru Jürg.]

Avots: ME II, 364

ķepsêt, -ẽju, ķepsît, -ĩju, gehörig essen, einhauen: ķepsē tik nu! Aps., Bers., Lub., [Fest.].

Avots: ME II, 367

ķērsêt: auch Lieven-Bersen; (die Samenkapseln des Flachses) abhauen (mit ẽ ) Siuxt.

Avots: EH I, 700

ķērsêt, -ẽju, tr., hecheln, kämmen: siešana jāizdara ar tiem pašiem liniem, lai cirtējs varē̦tu pie ciršanas un ķērsēšanas saiti savilkt cietāki Zemkuopis. visiem mati jāķērsē (Var.: jāsukā) BW. 33451.

Avots: ME II, 376

[I ķesêt Für.

I "kleben".]
Refl. - tiês, schmurgeln, unappetitlich essen C.

Avots: ME II, 371

II kesêt, s. ķesît.

Avots: ME II, 371

[III ķesêt, schlagen Gränzhof (Mežamuiža).]

Avots: ME II, 371

[IV ķesêt laũkā, herausholen (aus der Tasche) Wolgunt, Ellei.]

Avots: ME II, 371

kleksêt: auch AP., Mar., N.-Peb., Schwanb., Sonnaxt: tad nu cūka kleksē!

Avots: EH I, 614

kleksêt, gierig fressen Smilt. [Vgl. klesêt und leksêt.]

Avots: ME II, 221

klèmsêt ² , - ẽju, [klèmsît, - ĩju C., Wolmarshof], gierig essen, schlingen Mar.: ta tad nu viņš klemsē! Mat., Bers.

Avots: ME II, 222

klepsêt, - ẽju, klepsît, - ĩju Wend., fressen: cūkas klepsē Mat., U. [Nebst klept zu li. kleptúoti "жрать".]

Avots: ME II, 223

klesêt, - ẽju [PS., Jürg.], Lasd., Mar., Oppek., Lub., Laud., [ schmatzend, schnalzend U.], schlingend essen, fressen (besond. von Schweinen, auch von Enten, Gänse): vai nevari ēst prātīgi? klesē kâ cūka! Mar., Druw. Vgl. klest.

Avots: ME II, 223

I klesêt: auch Alswig, Bērzgale, Ruj., Schwanb., Sonnaxt, Sussei.

Avots: EH I, 615

‡ *II klesêt, zu erschliessen aus pìeklesêt I.

Avots: EH I, 615

‡ *III klesêt, zu erschliessen aus pìeklesêt III.

Avots: EH I, 615

‡ *IV klesêt, zu erschliessen aus ‡ ìeklesêt II.

Avots: EH I, 615

klusêt, - u, od. - ẽju, - ẽju,

1) intr., still sein, schweigen:
tādēļ labāk klusēt JR. IV, 86. viņi raugās un klusē A. XII, 387. mē̦mi klusē tāles Vēr. I, 926. klusi nu ar savām dzejnieka pļāpām! Vēr. I, 1205. klus[i], krancīti, stāv[i], krancīti! BW. 14356;

2) klusêt, - ẽju, = klusinât, tr., still machen, zum Stillesein bringen: bē̦rnu.

Avots: ME II, 237

‡ knaũsêt, zu erschliessen aus paknaũsêt.

Avots: EH I, 628

‡ kņausêt Bērzgale, viel essen, schlingen.

Avots: EH I, 636

‡ *knesêt, zu erschliessen aus ‡ teknesêt.

Avots: EH I, 629

knìesêt: auch (mit ìe ² ) Saikava, (III prs. knìes ² ) Warkl.

Avots: EH I, 632

[knìesêt (III prs. knìes Wolm.), jucken Neu - Wohlfahrt, Nötk., Gold.; vgl. iekniesêtiês].

Avots: ME II, 249

knosêtiês, ‡

2) sich kratzen
Salis.

Avots: EH I, 633

knosêtiês, trödeln Salis. [Vgl. knusinâtiês.]

Avots: ME II, 249

[knuosêtiês Nötk., sich reiben, sich kratzen; um Gold. = knuo`sît(iês): vista knuosējas.]

Avots: ME II, 251

‡ *ķuõsêt, zu erschliessen aus ‡ izķuõsêt.

Avots: EH I, 709

[kuõsê̦ts PS., gestreift.]

Avots: ME II, 348

kràusêt,

1): auch Frauenb.; Siuxt (mit aû ² ); ‡

2) mit einem Knüppel schlagen
(mit aû ² ) Frauenb.; ‡

3) rasch schlucken
(aus Fehteln? in einem handschr. Vokabular).

Avots: EH I, 644

kràusêt, [kràusēt ² Lis., kraûsêt ² Ruj.], - ẽju, krausît N. - Schwanb. [li. kraušýti "пихать", "zertrümmern"], tr., stampfen, Gerstenhacheln auf der Tenne mit der Dreschrolle oder mit Pferden (ab)stampfen Autz [hier mit aû ² ], Smilten, Ruj. [Nebst krusa (s. dies) zu li. krùšti "stampfen" aksl. kruхъ "Bruchstück", gr. χρούω "stosse", ahd. (h)roso "Kruste, Eis" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 628 f., Boisacq Dict. 522, Walde Wrtb. ² unter cruor.]

Avots: ME II, 264

[kresêt, -ẽju "dvesêt" Telssen.]

Avots: ME II, 274

‡ kuksêt, -ēju, mühsam gehen (von Lahmen und Buckligen gesagt) Auleja.

Avots: EH I, 668

‡ kulasè̦ta ² Baitinow n. FBR. XI, 138, Pilda, ein Hof (pagalms) bei der rija.

Avots: EH I, 669

I kūsēt: auch Schujen, (mit û ) Fest., Oknist, Sonnaxt: putra kūs Fest. meži kûs nuo avuotiem (migla kāpj augšup) KatrE.

Avots: EH I, 684

I kūsêt [Wessen], s. kûsât I.

Avots: ME II, 338

II kūsêt, -ẽju, sich in hellen Haufen bewegen: zaldāti kūsēt kūsēja gar,ām Infl. n. U. [Wohl zu kustêt, s. dies.]

Avots: ME II, 338

‡ ķusêt, -ēju Frauenb. "gierig, mit Appetit essen" (?).

Avots: EH I, 708

lasêt,

2): lai tauki nelas (nepil) Latv. Saule, S. 425 (aus OB.).

Avots: EH I, 721

lasêt,

1) lotsen:
laivu L.;

2) s.
lāsêt;

3) mit einer Holzschaufel das Wasser aus dem Boote schöpfen
Oppek.

Avots: ME II, 423

‡ lãsêt, ‡

2) fleckig, sommersprossig werden:
man seja lâsē ² Zögenhof.

Avots: EH I, 729

[lãsêt Ruj., bunt machen.] lāsē̦ts, punktiert, gesprenkelt: šis jē̦rs vēl nuo Lābana lāsē̦tiem JU.

Avots: ME II, 441

làsêt, lasêt (li. lašė´), - ẽju, intr., triefen, tröpfeln, in Tropfen fallen, sintern: saulainās pusdienās lāsēja jumti Stari II, 256.

Avots: ME II, 441

‡ lasê̦ts AP., = ‡ lasaîns: lasē̦ta guovs.

Avots: EH I, 721

lāsē̦ts (unter lãsêt): "gesintert" Bers.; lãsē̦tas (gefleckt) drāniņas Bauske.

Avots: EH I, 729

leksêt: auch ErIaa, Nautrēni, Oknist, Schwanb.

Avots: EH I, 732

leksêt, - ẽju, lekstît, - ĩju, tr., intr., gierig, unschön essen, schlingen: leksēt - lieliski ēst kâ ārmija; leksē 130; Mar. n. RKr. XV, 123. pats leksēju cūkas gaļu BW. 27225, 2. [Reimwort zu kleksêt.]

Avots: ME II, 448

[* lepsêt, * lespît, zu erschliessen aus ìelepsêt, ìelepsît. Zu lepêt.]

Avots: ME II, 453

liẽlpìlsẽ̦ta, die Grosstadt: Maskaviņu, lielpilsē̦tu, aiz ce̦pures aizsprauduos BW. 13186.

Avots: ME II, 500

‡ liẽipìlsẽtniecisks,* grossstädterisch.

Avots: EH I, 755

liẽlpìlsẽtniẽks, der Grosstädter: mūsu laucinieki runā skaidrāku latviešu valuodu nekâ pilsētnieki, sevišķi lielpilsētnieki RKr. VIII, 19.

Avots: ME II, 500

liẽsêt: mit iê Oknist.

Avots: EH I, 756

liẽsêt, -ẽju, mager werden; besonders in der Zstz. mit nuo- C.; bei St. n. U. auch liesât; [liesāt L., mager machen].

Avots: ME II, 504

‡ lùsêtiês ² Auleja, Schallverbum: kad cir[tī]sim diravas, tiê lūsēsies vien.

Avots: EH I, 764

mãsêt, -ẽju, Schwester sein, vorstellen U.: tâ ziedēja sērdienīte, pie tautām māsē̦dama BW. 4502. [Refl. -tiês, einander "Schwester" nennen Bauske, schwesterlich, nach Art der Schwestern zusammenhalten: Lūsiņa un Ilga pašas vien draudzējas un māsējas Janš. Dzimtene V, 83.]

Avots: ME II, 586

mazpìlisẽ̦ta, die Kleinstadt, die Provinzstadt.

Avots: ME II, 573

mazpìlsẽtniẽks, der Kleinstädter, der Einwohner einer Provinzstadt.

Avots: ME II, 573

meksêt, -ẽju, meksît, -ĩju Ramkau,

1) = mešķêt;

[2) meksît AP., schnell laufen].

Avots: ME II, 594

misêt, Refl: -tiês: ka tik kādreiz nemisas krist! Daudsewas n. FBR. XVII, 158.

Avots: EH I, 818

misêt, -ẽju,

1) fakt. zu mist

II, verwirren, irre machen
St., mischen, verfehlen: piekuodināja mācītājam nemisēt nuoliktā laika K. Kaln.;

[2) entziehen, stehlen
Bergm. n. U. ("unbek."): lai misē viens uotram savu uzticību Diez, keiner entziehe dem andern sein Vertrauen]. Gew. refl. -tiês, [sich mischen Bielenstein;] sich irren, sich versehen, sich verzählen, schnitzern, irre, verwirrt werden: ne kājiņa šķībi gāja, ne valuoda misējās BW. 1458. kungs, jums būs misējies Degl. ja precniekam misējies, tad tuo krietni izzuobuo BW. III, 1, 86. [man misējas Autz n. U.] Subst. misẽjums, der Fehler, Schnitzer, Fehltritt: kungs par mazākiem misējumiem nežēlīgi suodījis LP. VII, 36; misêšanâs, das Sichversehen. Vgl. misît, mist

II. [In der Bed. "Verfehlen"
wohl aus mnd. missen dass.]

Avots: ME II, 635, 636

[muosêt (?) U., = muozêt.]

Avots: ME II, 683

mul˜sêt,

1): faseln
(mit ùl ² ) Kaltenbr.,

Avots: EH I, 831

mul˜sêt, -ẽju,

1) verwirrt reden
[Kreuzb.], Ruj., n. U.;

2) = mùlsinât Lub., [Rainis VI, 395.]

Avots: ME II, 665

[mūsêt (?) W. - Livl. n. U., = muozêt, narrieren.]

Avots: ME II, 679

musêtiês: viņam pātari musejās Stenden.

Avots: EH I, 835

musêtiês, = misêtiês: bē̦rns grāmatu lasuot musās Sassm.

Avots: ME II, 671

‡ mũsē̦ts AP., sommersprossig: mēsē̦ta seja.

Avots: EH I, 839

‡ *nesêt, = ne̦sât: gredzentiņu ne̦sē̦tājs BW. 6350 var. valuodu ne̦sē̦tāja 8701, 1 var. veģu ne̦sē̦tāju Pas. IV, 349 (aus NB.).

Avots: EH II, 19

‡ *niẽsêt, zu erschliessen aus ‡ atniẽsêt.

Avots: EH II, 28

[nùoausêt, = aušât mit Perfektivbedeutung: nuoausēt baļķiem galus N. - Peb.]

Avots: ME II, 758

‡ nùoblisêt, sich herumtreibend vertrödeln Saikava: visu dienu pa ceļu vien nuoblisē. tâ tu nuoblisē ne vienu vien dienu, ka ni˙kā nepadari.

Avots: EH II, 32

nuodesêt, tr., durchprügeln: es tevi nuodesēšu Turlau, [Ruj., Salisb.].

Avots: ME II, 774

nùodusêt, Refl. -tiês, ‡

3) "piesmakt" Kurmene: nuodusējies gaiss.

Avots: EH II, 42

[nùodusêt,

1) = nùodust Warkl.;

2) ruhend verbringen:
n. dienvidu Ruj., N. - Peb.] - Refl. - tiês,

1) ein Schläfcen machen:
lai viņa nuodusas miedziņā lē̦na G. Allun.;

[2) "nùopùstiês" Warkl.].

Avots: ME II, 778

nùodzesêt: rakstīt uz tāfeles, lai var n., kad ir kur kļūdas Salis. uguni n. ebenda, = uguni nùodzèst.

Avots: EH II, 43

[nùodzesêt, löschen (perfektiv): uguni (wiederholt löschend) Salis, Ruj.; n. slāpes Lis., N. - Peb., Bauske.]

Avots: ME II, 780

nùokar̂sêt, tr., erhitzen, glühend machen: saimnieks nuokarsē akmeni JK. III, 75. Refl. - tiês, sich erhitzen.

Avots: ME II, 794

nùokaisêt, tr., abglühen: akmeni, dzelzi.

Avots: ME II, 793

nùokãsêtiês [li. nusikósėti], eine Weile husten: viņu gaŗi un smagi dzird nuokašējamies Blaum. viņš nuokāsējās un sāka lasīt A. XIII, 519.

Avots: ME II, 797

nùokàusêt, tr.,

1) abmüden, abmarachen:
daudz suņu zaķi nuokausē. tad vābība tuo sāka nuokausēt A. XI, 126;

[2) (einen Teil) abschmelzen
(tr.) LKVv. Refl. - tiês, müde werden Kundz.

Avots: ME II, 795

‡ nuokẽrsêt linus Siuxt, den Flachsstengeln die Samenkapseln abschneiden od. abstreifen Lieven-Bersen.

Avots: EH II, 59

[nùoķesêt Preekuln, = nũ'oķezêt.]

Avots: ME II, 806

nùoklesêt, tr.,

1) aufessen:
viņš visu nuoklesējis;

2) zurücklegen:
viņš nuoklešķẽjis (part. praet.), beschmutzt, besudelt: tu vis˙caur esi nuoklešķējis Sassm. n. RKr. XVII, 41.

Avots: ME II, 798

nùoklusêt, ‡

2) still werden, zu schweigen anfangen:
sievietes nuoklusēja Vanagu ligzda 210.

Avots: EH II, 54

nùoklusêt, tr., totschweigen, verschweigen, vertuschen: blēdības A. XIII, 316.

Avots: ME II, 799

‡ nuokraûsêt ² Frauenb., Siuxt, (Gerstenhacheln) abstampfen (abdreschen): mieži jau nuokrausē̦ti. Refl. -tiês Seyershof, = nùokràusîtiês ² : mieži tik tīri nuokraûsējās ² , ka ne˙viena akuota vairs nav klāt.

Avots: EH II, 55

nùokusêt, sich dahinbewegen: krūmi vien nuokustēja BW. 25872, 13. [Refl. -tiês,

1) sich eine Weile bewegen:
aste nuokustējās; strādnieks nuokustējās visu dienu;

2) sich fortbewegen:
nevar vien nuokustēties nuo vietas Bers.]

Avots: ME II, 803

nùolasêt, intr., abtriefen, absickern Br.

Avots: ME II, 808

nùoliẽsêt, nùoliẽsât, nùoliẽst [Manz. Lettus], intr., abmagern, mager, ableibig werden: viņa bija nuoziedējuse un nuoliesējuse Vēr. I, 1372. nuoliesējis sejs Niedra. nuoliesis un novārdzis aiz nabadzības A. XI, 463. Refl. - tiês, schwach, matt werden: man skatuoties dūša tīri nuoliesusēs Blaum.

Avots: ME II, 813

‡ nuomẽnesêtiês Rutzau, sich (in der Nacht) aufklaren, so dass der Mond sichtbar ist: re, kâ nuomēnesējies!

Avots: EH II, 68

‡ nùomisêtiês AP., Perfektivform zu misêtiês: katram jau var n.

Avots: EH II, 69

[nùopèisêt ² Kl., abfasern machen: ar kūtru zirgu braucuot pīcka jānuopeisē.]

Avots: ME II, 827

nùopeksêt, nùopeksnêt C., tr., abprtigeln, totschlagen: kaķe kurmi nuopeksēja BW. 2250.

Avots: ME II, 827

nùorisêt, nùorisinâtiês, sich abrollen, sich abspielen, vor sich gehen: lugas nuorisinās kādā zaļuma vietā Vēr. I, 1422. turpmākuo nuotikumu gaita nuorisinājās tādā kārtā Asp. lieta nuorisēja diezgan labi MWM. X, 230. [viņas dzīves pavediens bija nuorisējis laimē un priekā Janš. Dzimtene ² I, 215.]

Avots: ME II, 839

nùorùsêt, ‡

2) aufleuchten (vom Wetterleuchten)
Vank.: pamalē nuorūsēja.

Avots: EH II, 83

nùorùsêt, intr., ab-, verrosten: tīšam gāju me̦lnu kre̦klu, nuorūsējušu vainadziņu BW. 10827.

Avots: ME II, 842

nùosàusêt, s. nùosàust.

Avots: ME II, 844

nùosẽt, Refl. -tiês,

3): es pasēju linu dirvu, nuozasēja magatkeņas Tdz. 52024, 4.

Avots: EH II, 84

nùosẽt, tr., besäen: tē̦vs man deva linu zemi, tu nuosēji auziņām BW. 16601, 1. pameita bij kâ nuosē̦ta auguoņiem LP. V, 300. [Refl. -tiês,

1) das Säen beenden:
viņš nuosējies, hat alle seine Felder besät Salis;

2) eine Zeitlang (bis zur Erschöpfung) säen:
n. visu dienu Sessw.;

3) unabsichtlich gesätwerden:
labība nuosējusies re̦ta C.] [nuosijas

Avots: ME II, 845

nùosusêt: nuosusējušuos ... kalniņuos Janš. Līgava I, 438.

Avots: EH II, 93

nùosusêt, intr., abtrocknen, trocken werden: jau rasiņa nuosusēj[u]se BW. 22669. sen jau bij ceļi nuosusējuši Kaudz. vēl piens nav uz lūpām nuosusējis, bet jau kritiķi! RA.

Avots: ME II, 862

nùotaksêt, tr., abtaxieren, abschätzen: nama vērtību.

Avots: ME II, 871

nùotrìsêt, intr., erzittern, erbeben: dievs duod apsei nuotrīsēt BW. 8864. viņa nuotrīsē Rainis.

Avots: ME II, 877

nùotrusêt: auch Fehsen, Schujen, Sessw. (von brechendem Haar gesagt).

Avots: EH II, 102

nùotrusêt, nùotrust, intr., abfasern, struppig werden: lai nuotrus galvai mati, kad saimnieks ce̦pures neduod. irbei spārni nuotrusuši pa eglēm luožņājuot BW. 8461. sausajā laikme̦tā zâle nuotrus Vēr. II, 1054. purva kārkli nuotrusuši BW. 21384. [vājas un nuotrusušas... priedes Veselis Saules kapsē̦ta 78.] šķidru, nuotrusējušu matu pinkas AU.

Avots: ME II, 878

‡ nùoveksêt C., durchprügeln Lemb.: nuoveksē šuo dižanuo zirgu dzeni Janš. Mežv. ļ. II, 426. Refl. -tiês Lubn., eine gewisse Zeit hindurch schmieden (hämmern): nu tu labi nuoveksējies.

Avots: EH II, 106

nùoviẽsêt [Dnnika, -ẽju], intr., ab-, verschalen : alus šuoreiz pa˙visam nuoviesējis Rutzau nach Janš.

Avots: ME II, 889

nùoviksêt, tr., abwichsen: zābakus, kurpes.

Avots: ME II, 886

[nūsêt U., = mūsêt, narrieren(?).]

Avots: ME II, 754

uotrsẽ̦ta: apēda uotrsē̦tu sarkanuo suni BW. 20181, 1 var.

Avots: EH II, 745

uot(r)sẽ̦ta, das andere von zwei benachbarten Gesinden Lautb. BB. XVI1, 288; Bielenstein Holzb. 76.

Avots: ME IV, 425

uot(r)sẽ̦ts, der Wirt des Nachbargesindes.

Avots: ME IV, 425

uot(r)sẽ̦ta, das andere von zwei benachbarten Gesinden Lautb. BB. XVI1, 288; Bielenstein Holzb. 76.

Avots: ME IV, 425

uot(r)sẽ̦ts, der Wirt des Nachbargesindes.

Avots: ME IV, 425

pabrasêt, jein wenig (hoffärtig od. schwelgend) aufleben Nigr.]: tas gribēja duoties pasaulē, pablandīties, pabrasēt Alm.

Avots: ME III, 9

padrasêt, ‡ Refl. -tiês "pajāties" Schwitten.

Avots: EH II, 128

padrasêt, ein wenig tollen: pādrasējuot pa reizi biedru pul,kā JR. VII, 122. šurpu jūs, viļņi, nākat padrasēt ar putniem un mākuoņiem brašiem Plūd. [tagad jānuosēd pie mani tev, kad laiks iet padrasēt Juris Brasa 492.]

Avots: ME III, 18

padusêt: sich ein wenig (hinsetzen und) erholen Ahsw. n. FBR. IX, 110.

Avots: EH II, 129

padusêt, intr., ein wenig ruhen, schlafen: liek man drusku padusēt BW. 13250, 2. lai nāk pate ne̦sātāja diendusīti padusēt 13595, 9. Refl. -tiês, ein wenig gemütlich ruhen, schlafen: gribu drusku padusēties.

Avots: ME III, 19

padzesêt: p. (stillen) slāpes Vank.

Avots: EH II, 130

[padzesêt, ein wenig abkühlen (tr.): p. ēdienu.]

Avots: ME III, 22

‡ pagaîsêt ² Ramkau, verlieren: p. naudu.

Avots: EH II, 131

[pakar̂sêt, ein wenig erhitzen: p. ūdeni.]

Avots: ME III, 41

pakāsêt,

[1) ein wenig husten
Bauske, Bers.;

2) husten (nach Ausdrücken des Könnens):
nevar pakāsēt];

3) "?": kundze steidzas pakāsēt savai mātei MWM. VI, 718. [Refl. -tiês, ein wenig husten.]

Avots: ME III, 44

[pakàusêt,

1) ein wenig schmelzen
(tr.): p. taukus;

2) ein wenig ermüden
(tr.) Kl.]

Avots: ME III, 42

‡ paķeksêt, ein wenig ķeksêt 1: paķeksēja ar tē̦va nūju pa skapjapakšu Veldre Dižmuiža 26.

Avots: EH II, 147

[paklusêt, eine Weile schweigen: paklusēja un atkal sāka runāt.]

Avots: ME III, 46

[pakrausêt, ein wenig kràusêt: p. miežus Lis.]

Avots: ME III, 48

‡ pamāsêtiês, ein wenig mãsêtiês: dabūs ... meitē̦ns ... ar mani parunāties, p. Janš. Bandavā II, 338.

Avots: EH II, 155

pamisêtiês, [pamisîtiês], sich etwas versehen, misslingen: es tev gribē̦tu lzdarīt pa prātam, bet kādreiz pamisas A. XIX, 27. viņai nez kâ pamisējās, un dē̦lē̦ns nuokrīt nuo muguras ūdenī Dīcm. [ja vēl kādreiz pamisījās, tad beidzuot tuomē̦r iemanījās tik tāļu, ka nemisīja vairs ne˙maz Jaunie mērn. laiki I, 49.]

Avots: ME III, 71

‡ pārdusêt, rasten Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XIII, 198

pãrkar̂sêt, tr.,

[1) übermässig erhitzen (und dadurch verderben)]:
pārkarsē̦tais ūdens MWM. VIII, 499. [pārkarsē̦ta līme nede̦r. pãrkarsêt (übermässig antreibend erhitzen) zirgu Jürg.;

2) von neuem erhitzen:
dzelzi vajadzēja vēl reiz pārkarsēt Jürg. Refl. -tiês, sich zu sehr erhitzen: nevajag pirtī pārkarsēties.]

Avots: ME III, 159

pãrkàusêt, tr., umschmelzen: taukus.

Avots: ME III, 159

pãrkûsêt (unter pãrkûsât): auch Oknist; vakarblāzma ir pārkūsējusi kâ ruožainas putas pār mākuoņiem Akurāters Degošā sala.

Avots: EH XIII, 204

‡ parsêt Lettg., prahlen. Aus r. форсить dass.

Avots: EH XIII, 168

pãrsẽt, ‡

3) eine lange Zeit hindurch säen
Oknist: cik (nämlich: viele Jahre) esi pārsējis, - vis neaug; ‡

4) hinübersäen
Oknist u. a.: pārsēt bìrzij, ežai pāri.

Avots: EH XIII, 210

[pãrsẽt,

1) von neuembesäen:
tīrums jāpārsēj;

2) (nicht ganz dicht, stellenweise) besäen, bestreuen:
ābuoliņš jāpārsēj ar ģipšiem. Refl. -tiês, sich säend überanstrengen: viņš sē̦dams pārsējies.]

Avots: ME III, 174

pasẽt, ‡

5) aussäen
(perfektiv): kuo pasēju ..., tis izauga Tdz. 53555. rudzi jau pasē̦ti Dunika. lai jis pasēj zirņus Pas. X, 239 (ähnlich IV, 152; VI, 421; XIII, 138).

Avots: EH XIII, 171

pasẽt [li. pasė´ti], tr.;

[1) ein wenig säen:
tē̦vs pasēja un aizsteidzās Jürg.;

2) mit dem Säen zurechtkommen]:
ve̦cais tikkuo arājiem varēja pasēt MWM. VI, 637;

[3) nach od. zugleich mit der Hauptsaat säen:
p. rudziem ābuoliņu; zirņiem auzas Jürg.;

4) pasẽt miežus zem arkla N.-Peb., Gerste säen mit der Absicht, die Saat (nicht mit der Egge, sondern) mit dem Pfluge unter die Erde zu schaffen.
Refl. -tiês, eine Weile (zu seinem Vergnügen) säen: zē̦ns prasīja pasēties].

Avots: ME III, 97

I pāsêt, intr., einplatzen, Risse bekommen Kronw. n. U.

Avots: ME III, 190

[II pãsêt "lutināt, žē̦luot, aizstāvēt" um Libau; pâsêt "lutināt, iztapt" N.-Peb.; pâsêt, -ẽju, (übermässig) füttem Wolmarshof, Ronneb.: kuo tu viņu pāsē? Kaugershof. zuosis pâsêt ² uz Mārtiņiem Ruhental (hierher wohl auch pàsēt ² "stopfen" mit dem Dativ der Person: kuo tu man tik daudz pāsē (= bâz)? Warkl.). - Zu pāst].

Avots: ME III, 190

‡ III pāsêt, zu erschliessen aus ‡ àizpāsêt.

Avots: EH XIII, 217

pasẽ̦ta, die Partie unter dem Zaun: kâ nu guosniņas pienu duos? visās pasē̦tās nešļavas Etn. I, 31.

Avots: ME III, 97

pasusêt, intr., abtrocknen: ceļš bij labi pasusējis Kaudz.

Avots: ME III, 109

[patrīsêt, eine Weile zittern: dabūja aukstumā krietni patrīsēt.]

Avots: ME III, 124

‡ I paviẽsêt Dunika, ein wenig verschalen: alus jau paviesējis.

Avots: EH XIII, 191

II paviesêt "?": kad smalki cilvē̦ki atnākuši, tad ... jāiet ar tiem parunāt, pajuokuot un p. tiem, kas tuo pruot Janš. Bandavā II, 103.

Avots: EH XIII, 191

I pèisêt ² , ausfasern (intr.) machen Kl., Bers.; zu pīst.

Avots: ME III, 192

II pèisēt ² , -ēju verstreuen, ausscharren, schädigen" Gr.-Buschhof: vistas peisē dārzu.

Avots: ME III, 192

peksêt, ‡ Refl. -tiês "niekuoties, gražuoties: šâ ne tâ pļepenēt, runāt" Sonnaxt.

Avots: EH XIII, 219

pekset, -ẽju "leicht schlagen" Libau, MSil., schlagen Lis.; oberflächlich dreschen Nötk., Mat., Oppek.; aus liv. peks od. estn. peksma "schlagen, dreschen".

Avots: ME III, 194

pẽrsêt U., -ẽju, sich mit Reif bedecken.

Avots: ME III, 210

‡ pesêt Karls. "?"

Avots: EH XIII, 225

pìeglãsêt, sorgsam pflegen, sorgen für: kuo tur vairs pieglāsēsi? Zögenhof.

Avots: ME III, 251

pìekar̂sêt, genügend wärmen (vom Wasser) Spr.: p. vāruoša ūdeņa Pas. III, 498.

Avots: ME III, 255

pìekausêt,

1) hinzuschmelzen:
piekausē̦ts citiem metaliem Konv. ² 502;

2) vollschmelzen;

3) ermüden, abmatten, abspannen, schwächen
U., Wain., Nerft: brangs bērītis, bet tikai jau peļņā braukšanas piekausē̦ts Purap. Kakt. 92.

Avots: ME III, 256

pìeķesēt, mit Schmutz verklebt od. verstopft werden: pīpis pieķesējis Ruj., Jürg.

Avots: ME III, 263

pìekleksêt, vollkiecksen: p. burtnīcu.

Avots: ME III, 257

I pìeklesêt, (zur Genüge, zum Überfluss) Gerüchte verbreiten: viņa par mums pieklesējusi pa kaimiņiem Druw.

Avots: ME III, 257

II pieklesēt PS., viel klesēt: p. putras.

Avots: ME III, 257

III pìeklesêt, = pieķepēt 2: sile pieklesējusi, - jāizslauka N.-Peb.

Avots: ME III, 257

pìeklusêt, zur Genüge still sein, schweigen: kuo nu pieklusēsi, kuo piekušēsi? Vēr. v. J. 1904, S. 392.

Avots: ME III, 258

pìekūsêt Fehsen, piekūst Bers., Kreuzb., sich mit Schaum anfüllen Fehsen: vāruoties putras katls bij piekūsis, un putra gāja pāri Purapuķe 1. 39.

Avots: ME III, 262

pìelãsât C. n. RKr. XV, 70, = piemē̦sluot, piemīņât: istabu.

Avots: ME III, 266

pìepâsêt, sattfüttern: nevar viņu piepāsēt vien Wolm.

Avots: ME III, 278

pìepasêt, tr. u. intr., dazupassen; anpassen: tā alga jau man labāk piepas nekâ viņam Etn. I, 176. piepas (Var.: piede̦r, piestāv, piekrīt) labi ze̦lta pieši pie dze̦lte̦na kumeliņa BW. 12216, 4 var.

Avots: ME III, 278

pìepleisêt (mit z?), sich unmässig vollsaufen: cūka sulu piepleisējuse, ka nevar ne atpūsties Druw. n. Etn. 1V, 165; vgl. pleizēt.

Avots: ME III, 280

pìerūsêt, vollrosten, verrosten.

Avots: ME III, 286

pìesẽt,

1) dazu-, hinzusäen:
p. vēl vienu birzi linu;

2) zur Genüge säen, vollsäen:
daudz piesēju rācenīšu BW. 28572, 1. piesēt pilnu duobi ar puķēm.

Avots: ME III, 289

pìesētiês, sich anstecken Für. I (unter sēt): nuo tiem ābuoļiem daudz nami piesējušies, von den Äpfeln sind viel Häuser an der Pest angestecket. Anscheinend zu sẽt "säen".

Avots: ME III, 289

pìetresêt, mit leerem Gerede, Geklatsch erfüllen: tā mātīte visu pagastu pietresējusi Tirs.

Avots: ME III, 305

pìlsẽ̦ta: auch Fil. mat. 55, BW. 13186, 5 var.; ein Demin. pilsētele Delle Negantais nieks 225.

Avots: EH XIII, 233

pìlsẽ̦ta PS., Wolm., C., pilsē̦ta Bauske, Wandsen, Kl., Lis., N.-Peb., Widdrisch, Jūrg., Bers., Schwanb., Salis, auch pìlsẽ̦ts, pilsê̦ta ² Salisb., Dunika (neben sẽ̦ta), die Stadt: galvas pilsē̦ta, die Hauptstadt. Zu pils+sẽ̦ta.

Avots: ME III, 217

pìlsẽtniẽcisks,* städtisch: pilsētniecisks pretstats... lauciniecēm V. Eglītis.

Avots: ME III, 217

pìlsẽtniẽks, der Städter: uzcirties kâ jau pilsētnieks A. v. J. 1902, S. 203.

Avots: ME III, 217

pìlsẽ̦ts (unter pìlsē̦ta): auch BW. 13186, 5, Azand. 57, (mit ìl ² und è̦2) Kaltenbr., Oknist, (pilˆse̦ts ² ) Puhren n. FBR. XIV, 48.

Avots: EH XIII, 233

‡ *piñksêt, zu erschliessen aus ‡ ìepiñksêt.

Avots: EH XIII, 234

pisêtiês, pisuôtiês, den Geschlechtsakt vollziehen: citi puiši pisējās (Var.: pisuojās) BW. 35785.

Avots: ME III, 228

pleĩsêt "(einen zerrissenen Strick, an den Enden losflechtend,) von neuem zusammenflechten" Kursiten.

Avots: ME III, 334

prìekšpìlsẽ̦ta, die Vorstadt, ein abgelegenes Stadtviertel: Rīgas priekšpilsē̦tas. līdz "Puguliņam" viņuos laikuos stiepusēs Cē̦su priekšpilsē̦ta Etn. II, 158.

Avots: ME III, 396

prìekšpìlsẽtniecisks,* vorstädtisch Dr.

Avots: ME III, 396

prìekspìlsẽtniẽks,* der Bewohner der Vorstadt, ein Vorstädter.

Avots: ME III, 397

rasêt, -ẽju U.,

1) tauen,

2) staubregnen.

Avots: ME III, 478

‡ rasêtiês "?": bārgs ar darbu rasējās BW. 21760 (aus Lennew.).

Avots: EH II, 354

reksêt "nelāgi un daudz, ilgi ēst" Bilsteinshof n. Etn. II, 81: cūkas reksē Bauske. Reimwort zu leksêt.

Avots: ME III, 508

‡ ristêt Warkl. "tanzen".

Avots: EH II, 374

risêt, intr.,

1) sich abwickeln, sich fördern:
valuodas, kas pa ceļu bij starp vecenītēm risēt risējušas Kleinb.;

2) = ritêt, tecêt: kad pirksti saslapināti; pavediens ris glumi Druw. Zu rist I.

Avots: ME III, 531

risêt, -ẽju "?": viņš redzēja, kâ rīsēja viņa spārnu spalvas pēc dižas liduošanas Vēr. II, 1374.

Avots: ME III, 539

rùsêt: pie platā grāvja, kuŗam dibe̦nā vēl rūsēja ("?") ziemas rāva Daugava 1939, S. 635. bē̦rzi rūs ("?") Skalbe Raksti II (1938), S. 122.

Avots: EH II, 389

rùsêt C., Wolm., Serbigal, rûsêt ² Ruj., Salis, AP., Tr., Lin., Iw., rùsêt ² Nerft, Preili, -ẽju, rùsit ² Kl., rūsuôt, intr.,

1) rosten (rūsît Bers.): spalva rūsēja Druva III, 831. kuo darīja sīka nauda rūsē̦dama (Var.: rūsīdama), pe̦lē̦dama BW. 29792, 2, mans jautrums it kâ metals mitrumā pamazām rūsuo Asp. lai labība nerūsējuot BW. III, 3, S. 865;

2) rūsît Uodziena n. Etn. I, 32, Lös., Ar., blitzen, erglänzen
Ar., wetterleuchten : luoguos rūsēja vakara atspīdums Stari II, 736. padebeši grauzdami un rūsē̦dami aizliduo pruojām MWM. v. J. 1898, S. 827. Zu rūsa I.

Avots: ME III, 572, 573

sadirsêtiês, sich ärgern, bose werden: kamdēļ esi tāds sadirsējies? Dond.

Avots: ME III, 611

sadrasêt, tr., verprügeln; zerschlagen: tev vajaga sluotas kātu ņemt, krietni sadrasēt Etn. II, 89; LP. VII, 545. mazie dīglīši sadrasē̦ti guļ bālajā kūlā Kaln. Uozuolk. m. 44.

Avots: ME III, 612

‡ II sadrasêt, = sabràukt 1 (?): tev sadrasējuši precinieki Sārts Jaun. Ziņas 1938, № 72.

Avots: EH XVI, 403

sadusêt: s. var salmi, ja bijuši mitri un pēc tam dabūjuši silt Siuxt.

Avots: EH XVI, 405

sadusêt, intr., verschimmeln Oppek. n. U., verfaulen: sadusējis siens Aps., Mar. sadusējuši milti N.-Schwanb., Lettin, Pededze. māte guļ smiltenī, pirstu gali sadusēj[u]ši BW. 4061. sadusējis gaiss, schwere, stickige Luft A.-Schwanb.

Avots: ME III, 617

sajuksêt, aufessen: sajuksējuši visu plāceni Saikava.

Avots: ME II, 641

sajuksêt, ‡

2) "?": s. klājienu spriguļiem Saikava.

Avots: EH XVI, 414

sakaisêt, tr., fakt. erhitzen, glühend machen: dzelzi sakaisē ugunī Antrōp. II, 93. kalēju dzelzi sakaisē̦tu var sametināt Ķīmija 64.

Avots: ME II, 643

sakar̂sêt, freqn. sakar̂sinât, tr., heiss machen, erhitzen: uz sakarsē̦tiem akmeņiem Jaun. Dr. 1901, S. 364. sakarsē̦ti, pe̦lniem līdzīgi putekli Vēr. I, 1387. brandvīns tuos stipri sakarsējis BW. III, 1, 9.

Avots: ME II, 645

sakãsêt, ‡

2) = izkãsêt: slimnieks ne˙kā nevarēja s. Dunika.

Avots: EH XVI, 416

sakãsêt, eine gewisse Zeit hindurch husten: s. visu nakti. Refl. -tiês, plötzlich husten: Nuorlauks sakāsējās, sakustējās Krišs Laksts 36.

Avots: ME II, 648

sakàusêt, tr.,

1) zerschmelzen
{perfektiv): sakausējis alvu labi šķidru LP. I, 147. viņš sakausēja sirdis klausītājiem Kundziņš Kronw. 260;

2) zusammenschmelzen;

3) abjagen, müde machen
Spr. Refl. -tiês, zusammenschmelzen (intr.).

Avots: ME II, 646

saklesêt,

1) auffressen:
s. visu bļuodu Jürg., Golg., Gr.-Buschhof, Warkl., Zögenhof;

2) "zusammenschwatzen":
s. visādus niekus Warkl. Refl. -tiês. sich sattfressen: saklesējies tâ, ka nevar vairs kustēties Ruj.

Avots: ME II, 650

saklusêt, eine bestimmte od. eine längere Zeit still sein, schweigen: viņš saklusēja visa vakaru.

Avots: ME II, 651

‡ saķuõsêt Frauenb. "(viel) aufessen". Refl. -tiês Frauenb. "sich tüchtig sattessen".

Avots: EH XVI, 422

sakrausêt, die Hacheln der Gerste abstampfen U.

Avots: ME II, 654

‡ salasêt Dunika, beträufelt (und dadurch nass) werden: drānas salasējušas.

Avots: EH XVI, 423

saleksêt, gierig auffressen: cūkas saleksējušas ēdienu Gr. -Buschhof.

Avots: ME II, 670

‡ samāsêtiês, sich anfreunden (von weiblichen Personen): tâ mēs e̦sam samāsējušās Janš. Bandavā II, 97.

Avots: EH XVI, 429

samisêt, tr., verwirren, vermischen (fig.): vārdus Kundziņš Ve̦cais Stenders 84. vārdi bij tumši salikti un samisē̦ti Klaust. 69. ve̦cuo dziesmu grāmatu ar saviem grūtiem, nesapratīgiem, samisētiem vārdiem Latvju Tauta XI, 1, 43. samisē̦ta valuoda Klaust. 107. Refl. -tiês, fehlgehen, sich versehen, schief ergehen (gew. impers.): viens sviediens samisējies (ist fehlgegangen, verfehlt worden) LP. V, 61. piepeši kupiens samisējas ebenda 343. sulainim samisējies: kâ cirtis, tâ pārcirtis kungam vē̦de̦ru LP. III, 92. pļunkt! iekrīt e̦ze̦ra dibinā: samisējies nabadziņam IV, 85. nezin, kâ samisējies, kâ ne - kuģiniekam pasprukuse kāja IV, 209. tiklīdz... māceklim samisējās ar ce̦nu (sobald sich der Lehrling im Preise versah, d. h. einen falschen Preis nannte) De̦glavs Rīga II, 1, 143.

Avots: ME II, 686

samùlsêt ² , -ēju,

1) = samulsinât: viņš tevi samulsēja;

2) = samelst Gr. -Buschhof.

Avots: ME II, 690

samusêtiês, = samisêtiês: bē̦rzam līdz pusei uzlēcis, tam samusējas kājas, un briukt!... Kurbads. sieva sniegusēs, bet samusējusēs: iekrituse uz galvu caurumā LP. III, 21.

Avots: ME II, 691

sapâsêt, abfüttern, auffüttern: s. guovîs Wolmarshof.

Avots: ME II, 697

sapleîsêt, = saplaisât: le̦dus sapleisējis Saikava, Stirniene.

Avots: ME II, 702

sapleĩsêt striķus, (nach vollendetem Fischfang) die Stricke in gewisser Ordnung auf Stangen zum Trocknen aufhängen Gipken. - In Kurs.: sapleisēt striķi, einen zerrissenen Strick von neuem zusammenwinden.

Avots: ME II, 702

sarūsêt, sarūsît Spr., sarûst ² Ruj., intr., verrosten; einrosten: sarūsējis tutenis Stari II, 933. sarūsēja pieši mani BW. 7828. sarūs mana sīka nauda 11633. sarūs mans zuobentiņš 14032. dārgmetali nesarūsē Konv. ² 511. nuo sarūsējuša vaŗa Vēr. II, 455. ar sarūsējušām durvīm MWM. VIII, 890. - (fig.) sieva morāliski sarūsē Vēr. II, 819. sarūsējušās verdzības važas 1000.

Avots: ME III, 724

sasausêt Golg., sasausinât Warkl., austrocknen (tr.): s. sienu.

Avots: ME III, 727

sasẽt, ‡

2) aussäen (ein gewisses Quantum):
saslaucīju visus apcirkņus un beidzamuo graudiņu sasēju AP.

Avots: EH XVI, 446

sasẽt, dicht beieinander säen; fertigsäen: jāsargājas nuo biezas sasēšanas Peņģ. Sakņu dārzs 33. Refl. -tiês, "besäen" Ahs. n. RKr. XVII, 51.

Avots: ME III, 729

sasusêt, intr., austrocknen: zeme jau sasusējusi Bauske.

Avots: ME III, 751

satèlsêt ² Gr. - Buschhof, satèlst Ermes, satèlzêt ² Saikava, satelzt Lis., Saikava, austrinken.

Avots: ME III, 761

satresêt: nuocirsts kuoks, kam nenuoņe̦m mizu, ilgi stāvẽ̦dams, satresē Kurs.

Avots: EH XVI, 457

satresêt, intr., verfaulen.

Avots: ME III, 765

satrīsêt: = satrīcêt 1: satrīs paltis, nuošalc tērces Daugava 1939, S. 418.

Avots: EH XVI, 457

satrīsêt, sich stark schütteln Spr.

Avots: ME III, 766

satrusêt: trūdiem bagātu me̦lnzemi sauc par satrusējušu zemi Kand.

Avots: EH XVI, 457

satrusêt Sassm., satrust Dond., intr., verfaulen, vermodern: slapjā rudenī rāceņi satrusē Sassm. ce̦lms satrusis Dond. n. FBR. VI, 67.

Avots: ME III, 767

satùmsêt Ermes, (mit um̂ ² ) Salis, Siuxt, Dond., = satumst: jau vakars satumsējis.

Avots: ME III, 767

sàusêt,

1): šņabis sācis rīkli s. Jauns. Raksti III, 185. lāses s. Skalbe Raksti III (1938), 335.

Avots: EH XVI, 461

sàusêt C. (li. sausė´ti, intr., trocknen), -ẽju,

1) tr., trocknen;
sausējamais papīrs CTR. I, 57, Löschpapier;

2) intr., trocken werden
U.

Avots: ME III, 775

saviksêt, verprügeln Dunika.

Avots: ME III, 787

‡ sazekstêtiês, sich tüchtig satt essen Smilt.; tad tâ sazekstēsimies, ka spē̦ka pietiks divām dienām Zeibolts Pirmā ķilda 4.

Avots: EH XVI, 467

sẽt: buļbas, pupas s. (stecken, pflanzen) Auleja. Refl. -tiês,

1): sācis s. rudzus Orellen, saimnieki rājas, ja aitas cē̦rp tad, kad sējas Seyershof, Siuxt; ‡

2) gesät werden:
auzas agri sējas Kaltenbr.; sich (acc.) selbst aussäen: sēt labību tur, kur tagad tikai eglītes sējas R. Ērglis Pel. bar. vect. 128; ‡

3) ausschlagen (vom Hautausschlag)
Auleja.

Avots: EH II, 483

sẽt (li. sė´ti, aksl. sěti), sẽju, säen: Sprw. kâ sēsi, tâ pļausi. pats dievs sēj, pats pļauj. dieviņš miežus sēja sudrabiņa sē̦taviņu Pūrs II, 63. sēj, dieviņ, manu tiesu, sēj jel vienu birzumiņu! ebenda. Refl. -tiês, (für sich) (be)säen: kad zâle pavasaŗuos agri sākuot zaļuot . . ., tad vajaguot agri sēties Etn. II, 72. - Subst. sẽšana, das Säen; sêjums,

1) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Säens;

2) die Saat, Aussaat, die gemachte od. noch zu machende
U.; das besäte (und schon aufgekommene) Feld: sējumi bij diezgan labi uznākuši un iezē̦luši A. XI, 37. M. varēs sējumu nuoecēt MWM. VI, 637. vai neauga mieži, rudzi kalpa vīra sējumā? BW. 22340. veldē mieži jauna puiša sējumā 28165. skriet . . . pa iaukiem un sējumiem Etn. IV, 54. tu man atkai nuoganīji sējumu LP. V, 160. kalpu salīgst uz sējumiem, t. i., kalpam nemaksā algu naudā, bet iesēj labību zemē Grünh.; sẽjẽjs, der Säer, Säemann: ruožu sējējiņa BW. 6449, 2. Zu apr. semen, la. sēmen, ahd. sâmo, air. síl, kymr. hâd "Same", ahd. sâiu "säe" u. a., s. Reichelt KZ. XXXIX, 11, Trautmann Wrtb. 253 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 459 f.

Avots: ME III, 832, 833

sẽ̦ta,

1): auch Allend., AP., Arrasch, C., Dobl., Druw., Grob., Kalnemois, Kegeln, Koddiack, Kokn., Kolberg, Lasd., Lems., Liepna, Lieven-Bersen, Mahlup, Mesoten, Morizberg, Orellen, Pankelhof, Posendorf, Ruj., Siuxt, Taurkaln, Trik., Ziepelhof. In Borchow, Heidenfeld, Lubn. in dieser Bed. das Demin. sētiņa. sētiņa ir ganu ceļam Warkl. In Sessw. sē̦ta "(stãvs) zediņu žuogs" neben sētiņa "(gulu) kāršu žuogs". kāršu sē̦ta, treliņu s., vabu s., žagaru s. Siuxt. zediņu s. Orellen; šķê̦pu ² s. ("nuo plē̦stiem vai apaļiem kuokiem, kas iepildīti slīpi starp 2 mietu rindām") bij visām majām apkārt (tâ kâ pret vilkiem) ebenda. akmiņuota gulu s. BW. 14452. kuoši zied kapu s. (der Kirchhof)
27632. cieta kuoka (Var.: biezu kāršu) sē̦tu taisu (Var.: pinu) 22313, 3; 2): der Bauernhof - auch Auleja, Bērzgale, Borchow, Grob., Heidenfeld, Jäsmuiža, Preili (in Lettg.), Višķi; "māja(s)" Kārsava, Līvąni, Oknist, Sonnaxt, Stirniene, Warkl.; das Heim Borchow, Lis., Lubn., Welonen: vai tē̦vs sē̦tā? iešu uz sē̦tu Auleja, Lubn. u. a. viņuos (= kaimiņu) s. Kalupe n. FBR. XVIII, 43. viņā sē̦tā (=viņā pasaulē) ebenda;

3): auch Ahsw., Bērzgale, C., Dreilingshof, Edw., Erlaa, Erwalen, Felixberg, Grenči, Grob., Irmelau, Kal., Lems., Luttr., NB., Neuenburg, Nikrazen, Nurmhusen, Ringen, Saka, Schlcck, Schnickern, Schwarden, Sluxt, Stenden, Strasden, Tummen, Ulmalen, Valgale, Wirben; "laidars" OB.;

4): nevaram ... iemācīties. kâ jau sē̦tu cilvē̦kiem (Bauern),
mēle neklausa Janš. Dzimtene IV, 317; ‡

5) sẽtiņas Seyershof "auga stiebra nuodalījumi": rudzam ir vairākas s., kamē̦r viņš izaug tik gaŗš.

Avots: EH II, 483

sẽ̦ta Wolm., PS., Karls., Ruj., Salis, Serbigal, AP., Līn., Iw., sè̦ta ² Preili, Nerft, Kl., Prl.,

1) sētiņa Spr., Saikava, Lis., Gr.-Buschh., der Zaun
Manz. Lett. (aus Wallhof), L., U., Salisb., Burtn., Seyershof, N.-Peb., Ramkau, Serben, Drosth., Ronneb., Marzenhof, Meselau, N.-Laitzen, A.-Laitzen, Alswig, Annenhof (Kr. Walk), Ranzen, Adsel, Wolm., Plm., Sessw., Bers., Lubn., Festen, Fehteln, Marzen, Oselshof, Kreuzb., Setzen, Gotthardsberg, Homelshof, Pernigel, Sussikas, Ulpisch, Ruhtern, Treiden, Schmarden, Baldohn, Ellei, Ekau, Kr.-Würzau, Lemburg, Fossenberg, Alschw., Wirginalen, Treiden: Sprw. kur bieza sēta, tur sniegs me̦tas; unbekannt in dieser Bed. (dafür žuogs) in Matkutn. aiz sē̦tas iet, gehen, um seine Notdurft zu verrichten;

2) das Bauernhaus
Manz. Lett., das (umzäunte L.) Bauerngesinde, der Bauernhof U., Spr., Kreuzb., Bers., Saikava, Lis., Gr.Buschh.; ein Gasthof Salisb., Gold., das Dorf Spr.; in allgemeinerer Bedeutung - das Heim überhaupt Mag. XX, 3,178: sē̦tas saimenieki BW. 32353, 4 var. panācu māsiņu tautieša sē̦tā 13649. nepārduošu vis sè̦tas ² ! Gr.-Buschh. ceiies pi laika augšan un ej sē̦tā! Manz. kas tanī sētā (in diesem Gesinde) dzīvuo? kam sē̦tas? in welches Gesinde (gehörst du) L. viņas sē̦tas gailis LP. VI, 74, der Hahn des Nachbargesindes. ar citu sē̦tu meitām Janš., mit Mädchen aus andern Häusern, Gesinden. ej, tautiet, kur iedams, nāc sē̦tā vakarā (kehre am Abend heim)! Biel. 2165. kas duos sẽ̦tā (Var.: mājās) tās labas diēnas? BW. 26157, 1. vakarā ... viesi aizbrauca uz sē̦tu (nach Hause) Pas. IV, 168 (aus Atašiene). Sprw.: kâ sē̦tā redzi, tâ ciemā dari!

3) der Hof
(pagaims) Iw., Deg., Matkuln (s. auch Mag. XX,3,178); "laidars" Dunika;

4) in genitivischen Verbindungen: sē̦tas (sētiņas Wid., Lub., Aps.) gaļa, das Zwerchfell
Karls., Dond., Drosth., Konv. 2 447: sē̦tas gaļa škip sirdi nuo piaušiem un kuņģa Dond.; sē̦tas māja, ein Haus, das sich im Hof (nicht an der Strasse) befindet; sē̦tu meita, eine Magd im Bauerngesinde (im Gegensatz zu muižas m., die Magd auf dem Gute) Apsk.; sẽ̦tas putns, der Hänfling U.; sē̦tas vārds, ein Spitzname: sauc viņu sē̦tas vārdā un ne Citādi Ahs. Nach Būga KZ. LII, 251 und KSn. I, 129 zu stet "binden" (li. sėta "płot" bei Miežinis, das Büga aus der lebendigen Sprache unbekannt war, ist wohl aus dem Le. entlehnt). Eine Wurzelform sē- konnte aber neben sēi- atlenfalls nur in der ide. ürsprache aufkommen, und da wäre es sehr auffällig, dass die Wurzeiform sē - gerade nur in le. sē̦ta erhalten wäre. Da sē̦ta sich in der Bed. teilweise mit sāts "deckt" (vgl. z. B. pilsē̦ta = pilsāts), so dürfte es (mit ē, aus ā; zum Lautlichen vgl. Mẽ̦traine) zu sāts gehören.

Avots: ME III, 832

sè̦taliņa ² , eine Magd, die den Hof beschickt Bers.

Avots: ME III, 832

‡ sē̦taudži "?": par dažādiem augļu kuokiem, dārziem un krūmiem un sē̦taudžiem žuogmālēs Janš. Apsk. 1903, S. 12.

Avots: EH II, 483

sẽ̦tava,

1): auch Allend., BW. 28313 var.; ‡

2) " ¹ / ₆ pūra liels mē̦rs" (mit è̦ ² ) Lubn.

Avots: EH II, 483

sẽ̦tava Ruj., Iw., sē̦tava Manz., U., Spr., sē̦tave, sẽtevē Dond., sẽ̦tūve PS., Ranzen, Irmelau, Ramkau, Deg., Matkuln, Karls., Neuermühlen, Matthiä, sē̦tuve Wid., Saussen, sē̦tuva U., sè̦tuvisa Lis., sè̦tuvs ² A.-Schwanb. n. FBR. V, 152, der Saatkorb: sējējs savā sē̦tāvā ruoku iešaun Manz. Post. I, 256. Ģirts . . . suoļuo . . . pa tīrumu ar sē̦tuvi kaklā Janš. Bandavā I, 174. tīrumā viņš atģidās, ka sē̦taves nebij līdz A. v. J. 1902, S. 124. dieviņš miežus sēja sudrabiņa sē̦tuviņu (Var.: sē̦taviņu, sē̦tuvīti, sē̦tuvām) BW. 28016. paķē̦ruse mazuo, nuo saknēm pītuo sē̦tuvīti A. XX, 164. sẽ̦tuve C., eine Schürze, in der ein Säemann die Saat beim Säen trägt.

Avots: ME III, 833

sē̦tave (unter sẽ̦tava): auch (mit è̦ ² ) Linden in Kurl., Saikava, Demin. sē̦tavīte BW. 31688.

Avots: EH II, 484

‡ sẽ̦tavis Ramkau, = sẽ̦tava.

Avots: EH II, 484

sẽte Sassm., das besäte od. zu besäende Feld: nākuošgad mums būs trīs sētes ar rudziem Sassm. vīram bijuši trīs pūru vietas bandas lauki, un tai vienā sētē viņš tad iesējis linus LP. VI, 361.

Avots: ME III, 833, 834

‡ sèteņa ² ,

1) "kāršu žuogs" Skaista n. FBR. XV, 35;

2) das Diaphragma
Skaista, Warkl.

Avots: EH II, 484