Paplašinātā meklēšana

‡ âbulâts Ramkau, = âbuôlaîns 2: ā. zirgs.

Avots: EH I, 191

àizce̦lât, wiederholt, allmählich fort-, hinheben: bē̦rni aizce̦lājuši nazi uz galda uotru malu Stenden.

Avots: EH I, 13

‡ àizcilât,

1) wiederholt hebend fort-, hinschaffen:
siens jau aizcilāts līdz pļavas malai Warkh.;

2) sperrend (vor etwas) wiederholt hinlegen:
vakaruos puiši šķūnī aizcilāja durīm sienu priekšā. Refl. -tiês,

1) sich allmählich hinbewegen:
laiva pa straumi aizcilājās drusku uz leju Saikava. jis aizcilājās ("uz augšu cilādamies aizgāja") uz mežu Warkh.;

2) sich ein wenig erheben, in die Höhe bewegen:
uz vanaga ligzdas kaut kas aizcilājās Saikava;

3) übersiedeln:
puisis Jurģuos aizcilājās uz kaimiņiem Sessw.

Avots: EH I, 13, 14

àizčùlât,

1) eiternd verheilen
auch Heidenfeld, KatrE., Prl.; ‡

2) sich mit Eiter bedecken, überziehen:
bē̦rnam acis aizčūlājušas, nevar vairs redzēt Bauske, Lems.; ‡

3) sich weinend entfernen:
bē̦rns aizčūlāja Bauske.

Avots: EH I, 17

àizčùlât, àizčūluot, eiternd verheilen: vāts jau bij sākuse aizčūluot Aps. I, 403.

Avots: ME I, 21

‡ àizķe̦llâtiês, auf einem kotigen Wege hin-, wegfahren Siuxt.

Avots: EH I, 34

àizķìlât,

1) verpfänden, vorenthalten:
parādnieka mantu;

2) in Anspruch nehmen, einnehmen:
šis darbs aizķīlājis visus manus spē̦kus Kronw. uz līdze̦nas vietas ē̦kas aizķīlā daudz derīgas zemes Vīt. 2.

Avots: ME I, 35

àizklât, tr., bedecken, verdecken. Muozus aizklāja savu vaigu 2 Mos. 3,6. aizklāt acis (ar) abām ruokām Kaudz. migla aizklājuse visu Vēr. I, 1166. aizklāta balsu nuoduošana Konv. ^2, 290. Refl. -tiês, sich bedecken.

Avots: ME I, 32

àizklâtĩba, das gerichtliche Verfahren mit Ausschluss der Öffentlichkeit. Konv. ^1.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) vārdi: das gerichtliche Verfahren mit Ausschluss

Avots: ME I, 32

àizkudlât, intr., hin-, wegwatscheln: vecene aizkudlāja uz mežu Nigr.

Avots: ME I, 34

àizkũlât, intr., mit hartem, schlechtem, weisslichem Grase bewachsen: pļavas aizkūlājušas Tirs.

Avots: ME I, 35

‡ àizmatalât Bers., Warhl. "hin-, weglauten".

Avots: EH I, 38

àizspraũslât, ‡ Refl. -tiês, auch àizsprausluôtiês, einen prustenden (schnaubenden) Laut von sich geben: zirgs var a.

Avots: EH I, 51

àizspraũslât PS., K., tr., schnaubend, prustend vertreiben: lācis duomājis nuo de̦guna bites aizsprauslāt A. XX, 53.

Avots: ME I, 52

‡ àizsùlât ² Oknist, = àizčūlât,

Avots: EH I, 54

‡ àiztilât, ausgebreitet zu bleichen (intr.) anfangen (vom Flachs) Dunika: lini drusku aiztilājuši.

Avots: EH I, 58

‡ àiztral˜lât, lustig singend (trallierend) hin-, weggehen Rutzau: meita aiztrallāja pa kalnu pruojām.

Avots: EH I, 58

‡ apce̦lât,

1) wiederholt (hebend) umwenden:
a. akmeņus, sliekas meklējuot. a. uolas, lai nebuojājas Stenden;

2) für sich gewinnen (günstig stimmen, geneigt machen)
Sessw.: a. savu kaimiņu.

Avots: EH I, 75

apcilât, iter. von apcelˆt, hebend umdrehen, umkehren: saimnieks apcilāja šņabja pudeliņu Purap. ja guluošas raganas miesas apcilā, tad gars atpakaļ miesās vairs netiek LP. VII, 536. Refl. -tiês, schwanger werden, empfangen: mums viena tele iet vairāk dienu vēršuos, bet nevar apcilāties LP. VII, 269.

Avots: ME I, 79

‡ apdrumstalât, bröckelnd bestreuen Selsau: a. galdu ar druskām.

Avots: EH I, 78

apķìlât, tr., pfänden, sequestrieren: uogu lasītājus, mantu, namu. svešiniekus mēdza apķīlāt, t. i. nuoņemt tiem ce̦puri jeb citu kādu lietu.

Avots: ME I, 98

apklât [li. apklóti], tr., bedecken: apklāj baltu liepas galdu BW. 13646. migla apklāj laukus. mežsargi briedi apklājuši, die Buschwächter haben das Elentier aufgefunden Sessw. Refl. -tiês, sich bedecken: galdiņ, apklājies.

Avots: ME I, 95

‡ apkũlât,

1) = apkūlâtiês: zâle apkūlājusi Meiran. pļāviņa apkūlājusi Jürg.;

2) zirgs apkūlājis Jürg., das Pferd ist (st)ruppig geworden.

Avots: EH I, 95

apkũlâtiês, von oben falb, gelb werden (L); vergrasen, mit trockenem Grase (kūla) bewachsen.

Avots: ME I, 97

aplât (li. aplóti), tr., rügen, schmähen; aplāts, unempfindlich, stumpfsinnig zufolge häufiger Rüge u. Züchtigung Gr. - Sonnaxt.

Avots: ME I, 100

‡ apmiglâtiês Siuxt, = apmigluôtiês: apmiglājies laiks, rīts.

Avots: EH I, 102

‡ aprumalât Trik., = aprumelêt.

Avots: EH I, 110

‡ aprumulât Meiran, aprumulêt Bers., Jürg.. Pd., Saikava, = aprumelêt.

Avots: EH I, 110

‡ apspraũslât Bauske, Lemburg, Wolmarshof, (mit àu) AP., C., = ‡ apsprauslêt.

Avots: EH I, 116

‡ apspurslât, = ‡ apsprauslêt.

Avots: EH I, 116

apsūlât [= infl. apsèuluot ² in Preili], refl. -tiês, eitern, beschwären: pirksts apsūlājis; sich mit einer faulenden Flüssigkeit bedecken: jauns bē̦rza ce̦lms pavasaŗuos apsūlājis A. X, 1, 528 [Lubahn].

Avots: ME I, 128

[apsulâtiês in Ronneburg und Sunzel oder apsuluôtiês in Neuermühlen, Alt-Ottenhof, Kalzenau, sich mit sulas bedecken.]

Avots: ME I, 127

‡ aptilât Dunika, Rutzau, ausgebreitet liegend ein wenig bleichen (intr.): lini jau drusku aptilājuši.

Avots: EH I, 121

‡ apvil˜lât, (die Ränder des offenen Endes einer Patronenhülse) ringsum nach innen einbiegen (tr.) Kal.: kad patruonu piepilda ar pulveri un skruotēm, tad galu vajag a., lai ne˙kas neizbirst.

Avots: EH I, 126

‡ apvil˜lâtiês Dunika,

1) sich mit Flaum (Wolle) beziehen:
viņam pade̦gune jau sāk a. egles kuoka dēlis saulē un lietū ar laiku var a.;

2) beschimmeln:
maize jau sāk a.

Avots: EH I, 126

‡ atce̦lât,

1) voneinander ein wenig wegheben
Stenden: a. (salijušuos) rudzu kūlīšus (citu nuo cita, lai izžūst);

2) wiederholt oder mehrere Objekte zurückheben
C.: a. se̦ru rijā uz uotru pusi (atpakaļ).

Avots: EH I, 137

‡ atcilât,

1) = ‡ atce̦lât 2 C.;

2) von neuem aufrichten (in die Höhe heben)
Bērzgale: kad kartupeļus ataŗ, tiem drusku uzgāžas zemes, tâ ka pēc tam tie ir jāatcilā;

3) herübersetzen (mit einem Boot)
Meiran: a. ceļiniekus ar laivu šai krastā;

4) (das zu trocknende Heu) umwenden
(apmest) Bauske, Cibla, Kaltenbr., Meiran, Oknist: a. sìenu. Refl. -tiês,

1) zur Genüge heben:
maisus atcilājies;

2) herübersiedeln
Bauske, Sessw.;

3) sich wiederholt emporstreckend herkommen
Kaltenbr., Lubn., Oknist;

4) maizes klaips atcilājies Jürg., die Brotkruste hat sich von der Krume gelöst.

Avots: EH I, 137

‡ atķe̦l˜lâtiês Siuxt, mit Mühe auf schlechtem (kotigem) Wege herfahren: vai tad varēji ar tādā ceļā a.?

Avots: EH I, 151

atklât (li. atklóti), tr.,

1) aufdecken, entblössen:
ģīmi BW. III, 1, 97;

2) in neuerer Zeit auch - entdecken,enthüllen, eröffnen:
grē̦kus LP. VII, 640, dancuošanu BW. III, 1, 77; sapulci. Part. pass. atklâts, offen, öffentlich, offenherzig: atklāta jūŗa, offenes Meer JR. IV, 1; atklāta biblitēka, öffentliche Bibliothek; atklāts un taisns pret katru, offen, offenherzig und gerecht gegen jedermann Alm. Adv. atklâti, offen, öffentlich: atklāti izsacīt savas duomas. Refl. -tiês, sich enthüllen, offenbaren, zeigen: miljuoniem zvaigžņu atklājas aplūkuotāja acīm Astr. Subst. atklâjums, die Entdeckung: šis atklājums apgāž līdzšinējās duomas A. XII, 699; biedrības atklāšana, die Eröffnung des Vereins.

Avots: ME I, 167

atklâtĩba, die Öffentlichkeit, Offenherzigkeit, Offenheit: atklātības darbinieki, die in der Öffenntlichkeit, fürdas Allgemeinwohl wirkenden Männer Ar. V. 53, Apsk. I, 211.

Avots: ME I, 167

‡ atklâtin, Adv., öffentlich Kaltenbr.: a. pārdeve šņapstu.

Avots: EH I, 148

atlaũlât, tr., scheiden (die Ehe): viņa nuo sava vīra e̦suot atlaulāta Vēr. I, 1082. Refl. sich scheiden lassen: viņš licis nuo viņas atlaulāties Vēr. I, 1082. tu nuo manis vari atlaulāties.

Avots: ME I, 172

‡ atspîlât ² Dunika, Rutzau = atstutêt: a. luogu.

Avots: EH I, 169

‡ atsprauslât, prustend die Kehle (in der etwas stecken geblieben ist) frei bekommen Kalz.: sprauslā vien, kamē̦r atsprauslāsi! Refl. -tiês, entgegenprusten: viens zirgs tur iesprauslājās; uotrs tam atsprauslājās pretī Schwanb. u. a.

Avots: EH I, 169

atsulâtiês: piens atsulājies, die Molken haben sich von der Milch abgesondert C., Erlaa, Bers., Laud.

Avots: ME I, 199

‡ atve̦se̦lâtiês Warkl., Pas. VII, 488, 492; VIII, 436, atveseļâtiês, sich verabschieden: atveseļāties ar sievu Pas. IV, 116 (aus Domopol). atvese̦lāšuos ar sievu 51 (aus Višķi). vecis atveseļājas un aiziet 151 (aus Rositten).

Avots: EH I, 180

balâtiês Linden, = baluôtiês 1: dzijas liek uz sē̦tas, lai balājas.

Avots: EH I, 200

burgzdalât Fest., burgzdelêt Wid., = burgzdalas mest, burbulêt.

Avots: ME I, 353

‡ burzgalât, = burzgulêt: ūdinis burzgalā ar guni aplīk

Zbiór XVIII, 436.

Avots: EH I, 256

calât: sāk calāt ... plinti Pas. III, 366 (aus Dond.).

Avots: EH I, 260

[calât Dond., vielfach heben; wohl eine Kontamination von ce̦lât und *kalât (vgl. dzanât).]

Avots: ME I, 363

čalât (unter čaluôt): auch Spr., Wessen.

Avots: EH I, 283

‡ cam̃blât Dond., -ãju, unbeholfen gehen: viņš camblā vien.

Avots: EH I, 260

čaulât, = čaumaluot.

Avots: ME I, 406

ce̦lât: auch Orellen, Salis, Seyershof: vējš sāk jūŗu c. Salis. Refl. -tiês: sich wiederholt (er)heben: vāks nav stingrs, ce̦lājas Orellen. ja zābaks par lielu, tad tas ce̦lājas ebenda. vējš sāk c. Seyershof. kad guovs ce̦lājas (bespringt eine andere Kuh), tad viņu ve̦d pie buļļa ebenda.

Avots: EH I, 263

ce̦lât, - āju, oft heben: māte, meitu izde̦vusi, dzied kājiņas ce̦lādama BW. 18326,1; viel in den Händen haben, gebrauchen U.: grāmatu ce̦lāt, sich mit Lesen beschäftigen. [Refl. - tiês, wiederholt sich heben (von dem nach Begattung verlangenden penis gesagt) Trik.]

Kļūdu labojums:
1862,1 = 18326,1

Avots: ME I, 368

‡ če̦pe̦slât Warkl., -ãju, zaubern. Refl. -tiês, sich mit Zauberei befassen.

Avots: EH I, 288

cilât,

1): c. acis, die Augen öffnen
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

2) "savākt" (vom Heu, Klee, Getreide gesagt) Heidenfeld: nevar veikt c. sienu; ‡

3) c. telti, ein Zelt aufschlagen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

4) c. nuoskumīgu, einen Traurigen aufmuntern
Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês, ‡

3) sich langsam hebend (und senkend) gehen:
pīlē̦ni cilājas pakaļ Kaltenbr.; ‡

4) (wiederholt) fortgehen, fortziehen:
muižā bija ... zemes kalpi, un tie nuo savām vietām necilājās Janš. Bandavā II, 341; ‡

5) sich begatten (von Kühen):
kad guovs necilājas, tad vajaga duot utis ar maizi, tad cilāsies AP. - ‡ Subst. cilâtājs, wer (wiederholt) hebt: pūra cilātāja BW. 1170, 1. paminu c. 6908.

Avots: EH I, 270

cilât [li. kilóti "поднимать"], auch ce̦lât, - āju, freqn. von celˆt, wiederholt heben, erheben: spārnus, ruokas, kājas, uzacis, ce̦puri. bij man viena līka ķēve, ar dakšām cilājama. mācību..., kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. [Auch: die Kartoffelstauben nach dem Pflügen von der aufgeworfenen Erde befreien (es iešu tupuļu vaguot; kas nāks cilāt?); auch: gebrauchen]. Refl. - tiês,

1) sich erheben:
lē̦na vēsmiņa sāk cilāties LP. IV, 20. dvēsele cilājas Aus. I, 111; [nach St. auch: sich brüsten];

2) sich anschicken:
vai tavs dē̦ls necilājas precēties A. XVI, 298. ķēve cilājas ik mēnešus ērzeļuos Lub., Fest.

Avots: ME I, 381

čolât: leise sprechen Dond.

Avots: EH I, 293

čolât, -āju, -āju, sich gemütlich unterhalten: tie veči, pirmuo reizi tikušies, brangi var čolāt Dond.

Avots: ME I, 417

col˜lât, - āju, langsam gehen (von Menschen und Tieren Līn. Wain. [Vielleicht kur. (aus *culnāt?); vgl. li. kiuldinti "идти согнувшись".]

Avots: ME I, 397

‡ čol˜lâtiês Seyershof, unordentlich, mit geringem Erfolg arbeiten.

Avots: EH I, 293

‡ *com̃blât, zu erschliessen aus sacomblât.

Avots: EH I, 279

čùlât,

1): auch (mit û ² ) Wainsel n. FBR. XIV, 86, Salis (čūlat). Siuxt;

2): auch AP. (mit â ), Frauenb. (mit û ² ); ‡

4) "barbuļuot" (beim Garen) Frauenb. (mit û ² ); ‡

5) "melken"
Bartau.

Avots: EH I, 298

čùlât, -āju, čūluôt, auch čūlêt, -ēju, intr.,

1) siepen, wässerig eitern, von Hitz-, Brandblasen bedeckt sein:
mana āda sadzīst un čūlā atkal Hiob 7, 5. vāts čūlā (-uo). ja uz uguni spļaujuot, tad mēle čūlā;

2) schwelen:
malka krāsnî čūlā un čūkst;

3) weinen, flennen:
čūlā vienmē̦r kâ tauka gaļa. es atstāju meitu māti kâ pīrāgu čūlājuot BW. 18289. Mit raudāt verbunden: kaza vilka akmentiņu, čūlādama, raudādama 2223. Refl. -tiês, schwelen: ugunskurs ve̦lgumā čūlājās Poruks. Vgl. sūlāt.

Avots: ME I, 425

[daklât Drsth., nebenan ausbreiten: d. pie galda grīdse̦gu.]

Avots: ME I, 433

I dandalâtiês, ‡

2) unartig sein (von Kindern)
Siuxt (mit añ).

Avots: EH I, 306

I dandalâties Nigr., mit einer Peitsche fuchteln.]

Avots: ME I, 437

II dandalâties, -ājuos, über Grüfte mühsam fahren U.

Avots: ME I, 437

‡ III dandalâtiês,

1) "?": kas pruot ar zirgiem d. Janš. Nīca 31 (ahnlich Mežv. ļ. II, 144 und 246). kas tur būtu par dandalāšanuos ir ar... čigāniem, ir žīdiem, kam visiem labi zirgi! Bandavā II, 379;

2) "rīkuoties" Trik. (mit añ).

Avots: EH I, 306

‡ daũdzlaũlâts M. 245, oft vermählt.

Avots: EH I, 310

deivalât, in besoffenem Mute russisch und deutsch durcheinandersprechen U. Refl. deivaluoties, ausgelassen tanzen, sich wild gebärden Biel. n. U. Gebildet auf Grund von plattd. Deuwel "Teufel".

Avots: ME I, 453

[didilât Wessen, didilêt Jürgensburg, frierend zittern.]

Avots: ME I, 466

[diẽlât, verderben, beschädigen Serbigal.]

Avots: ME I, 481

dielâties, zögern Salis n. U. dielêt, -ēju, tr., teilen (gew. dalīt). Refl. -tiês, sich teilen: tē̦vs ar māti, svešs tautietis klēliņā dielējās BW. 15067,5. [Aus mnd. dēlen "tellen".]

Avots: ME I, 481

‡ II dielâtiês U. (unter tielêt), = tielêtiês, sich streiten, unvertraglich sein.

Avots: EH I, 327

dikalâtiês KatrE., auf einer Stelle hin- und hertreten: tā guovs mē̦dz slaucuot d.

Avots: EH I, 320

‡ drùopstalât ² Lubn., Prl., Saikava, Sessw., bröckeln (tr.), zerkleinern: d. maizi. druopstiņa: stikla d. (drupatiņa) Austrums.

Avots: EH I, 338

druoztalât, -āju, druoztelêt [Manz. Post. III, 119]. -ēju,

1) tr., hin und wieder ein wenig schnitzeln,
drāztelēt;

2) intr., schmettern, gut singen:
aili, manu skaņu balsi, kâ nuo viena alva lieta! citu meitu pulciņā druoztalāt druoztalāja BW. 313.

Kļūdu labojums:
313 = 373

Avots: ME I, 508

drumstalât, [drumslât Fest.], bröckeln Karls.: nedrumslā maizes!

Avots: ME I, 504

‡ dūlât, -ãju,

1) = dũlêt 1 (mit ũ) Wandsen; "= bites kàpt" Kalz.;

2) "krebsen"
Kalz.

Avots: EH I, 347

džandžalât, džañdžalêt Ahs., schlagen: čigāns džandžalāja zirgu Kalnz.

Avots: ME I, 563

džendžalât BW. 33532, = džandžalât.

Avots: ME I, 563

džindžalât, džindžalêt, mit einer Peitsche schlagen [Wid.], BW. 33532, 1.

Avots: ME I, 564

‡ *II graulât, zu erschliessen aus piegraulât.

Avots: EH I, 399

I gričalât, -āju, einen Schlitten mit der Siange auf dem Eise drehen Kurl. n. U.

Avots: ME I, 654

II gričalât, schlummen Hasenp. n. U.

Avots: ME I, 654

griečalât, -ãju, intr.,

1) schlummen
U.; [

2) auf dem Eise Karussell fahren
Wid., Bielenstein Holzb. 561].

Avots: ME I, 659

[gril˜lâtiês "wackeln" Weinsch.]

Avots: ME I, 655

[ìecalât Dond., = iece̦lât.]

Avots: ME II, 5

[ìece̦lât, gehoben zu werden gewöhnen: tu jau bē̦rnu esi iece̦lājis Lautb.]

Avots: ME II, 5

ìecilât, ‡ Refl. -tiês,

1) sich zu (er)heben (aufzustehen) beginnen
Frauenb.: bē̦rns jau iecilājies pats vien;

2) nevar vien ie. Laud. "nevar vien piecelties un uzsākt darbu".

Avots: EH I, 506

[ìecilât,

1) = iece̦lât Lis.;

2) wiederholt hebend gelenkig machen:
zirgs iecilā kājas Wandsen;

3) wiederholt hebend hineinbekommen:
siju īstajā vietā N. - Peb.;

4) wiederholt hebend sich anpassen:
izkapts iecilāta (t. i. pļāvējs pieradis pie izkapts) Kl.]

Avots: ME II, 6

ìeķe̦plât, [mantschend verwühlen: viņš ieķe̦rlājis biezputru (= ņēmis tuo nekārtīgi nuo bļuodas un tâ atstājis) Bauske, Schujen, Serben, Wenden.] tur stāvēja ieķē̦rlāti piena un sviesta spaiņi MWM. VII, 818. [In Roop, Allasch, Fest., Serbigal bedeute ìeķe̦r̃lât - eine Arbeit (schlecht?) beginnen, aber nicht beenden: tagad nav vē̦rts ieķe̦rlāt, padarīs tad, kad būs gaļa. In Ronneb. - in eine unangenehme Sache verwickeln: viņš jau tevi ar tai nelāga lietā grib ieķe̦rlāt.]

Avots: ME II, 34

ìeķīlât, versetzen: ieķīlāt var visas tādas lietas Konv. ² 1716.

Avots: ME II, 35

ìeklât: siênās siju starpā ieklātuo ... sūnu lēkšas Janš. Mežv. ļ. II, 470.

Avots: EH I, 519

ìeklât, hineinbreiten.

Avots: ME II, 27

‡ ìekre̦m̃slâtiês Kegeln, Zögenhof. (mit è̦m ) AP., = ìekre̦msluôtiês.

Avots: EH I, 522

‡ ìeķũlât Seyershof,

1) einschlagen, eintreiben:
ie. ne̦glas baļķī;

2) Schläge versetzen:
ie. puikam pa nagiem.

Avots: EH I, 525

‡ ìekvē̦lâtiês, = ìekvè̦luôtiês (?), sich erhitzen: tūkums iekvē̦lāsies Lange Latv. ārste 85.

Avots: EH I, 524

ìespraũslâties, auch iespraušļāties, einen prustenden Laut von sich geben: zirgs iesprauslājās. vīrs iesprauslājās Zeif. III, 3, 42.

Avots: ME II, 71

izce̦lât, ‡

2) (hebend) zerreissen
(tr.): tur zeme ir tāda, ka izce̦lā saknes Seyershof (d. h., der Boden ist feucht gewesen, und, beim Gefrieren sich zusammenziehend, zerreisst er die Wurzeln der Pflanzen).

Avots: EH I, 437

[izce̦lât, mehrfach heben: kas tik smagu lietu var izce̦lāt? Wolm.

Avots: ME I, 720

izcilât (li. iškilóti): i. (herausheben) nuopļautās pupas nuo zâles Frauenb. vai tik ve̦cs cilvē̦ks vairs var arklu i. (beim Pflügen wiederholt heben)? AP., Sonnaxt u. a. i. (hebend umstellen) maizi krāsnī Jürg. i. pupas (= kartupeļus) Warkl., nachdem zwischen den Reihen der Kartoffelpflanzen mit einem Pflug Furchen gezogen sind, etwaiges Unkraut zwischen den Kartoffelpflanzen ausjäten und (beim Pflügen) etwaig teilweise verschüttete Kartoffelpflanzen aufrichten. gabalu gabaluos i. zergliedern Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 438

izcilât, izcilinât, wiederholt auseinander heben, aufheben: ruonu krē̦slus izcilātus BW. 13245, 1. iešu pūru izcilāt 15545. es tuo tautu istabu ar galviņu izcilātu 191491. [kurmji izcilājuši zemi Wolm.] griestu griestus izcilātu ar vaiņaga ce̦kulīti BW. 25822. [dabūt viņi labi spriguļus izcilināt Janš. Bārenīte 4.] Refl. - tiês, sich satt heben: visu dienu viņš izcilājies kuliņus.

Kļūdu labojums:
istabu... 19149 = istabiņu 19149 ¹

Avots: ME I, 721

‡ izčolâtiês, nach Herzenslust schwatzen (perfektiv) Dond.

Avots: EH I, 439

izčùlât: auseitern Salis: e̦suot labi, ka bē̦rnam galva izčûla ² : tad e̦suot viegla galva.

Avots: EH I, 440

izčùlât, stark eitern: izčūlāj[u]šas gurnu starpas BW. 8431.

Avots: ME I, 724

‡ izčumalât KatrE., izčumaluôt Meselau, = izčuminât, aushülsen: i. uozuola zīles nuo čaulām. Refl. izčumalaôtiês Meselau, = izčauluôtiês: zirņi virdami paši izčumaluojušies.

Avots: EH I, 440

‡ izdandalâtiês,

1) "?": sāniski sē̦duot nevar ar diviem zirgiem i. Janš. Mežv. ļ. II, 142 (zur Bed. vgl. katra... dīda, dandalā un valda savu kumeļu ebenda 143);

2) "mit Gerausch, polternd heraus-, hinauslaufen"
Pankelhof;

3) "iztrakuoties, izbļaustīties (von Zigeunern)"
Frauenb.;

4) "in der Rede und in den Bewegungen zur Genüge Zigeuner imitieren"
AP.

Avots: EH I, 441

‡ izdruõztalât Frauenb., allzu fein zerspalten.

Avots: EH I, 443

‡ izdrum̃slât Frauenb., zerbröckeln (tr.), fein zerspalten: i. malku; "neglīti nuostrādāt (kādu kuoka lietu)" Līvāni.

Avots: EH I, 443

‡ izdrum̃stalât Frauenb., = ‡ izdrum̃slât.

Avots: EH I, 443

‡ izķe̦r̃lât Nötk., vermischen, verschmadern, auswühlen: i. biezputru.

Avots: EH I, 460

‡ izķĩlât Dunika "izsist": i. sviestu nuo trauka.

Avots: EH I, 461

izķìlât, tr., auspfänden: tie viņu draudēja izķīlāt.

Avots: ME I, 760

izklât, ‡ Refl. -tiês: labi i., wohl geraten Für. I.

Avots: EH I, 456

izklât [li. išklóti], tr., ausbreiten: tiem būs izklāt drēbes priekš pilsē̦tas ve̦cajiem V Mos. 22, 17. tautu dē̦ls manis dēļ liepu lapu ceļu izklāja BW. 15222, 1. izklāj ādu saulē, lai sakalst LP. IV, 79. izklāt linus uz bada. izklāt labību kulšanai. izklāt pļauku, eine Ohrfeige versetzen MWM.

Avots: ME I, 752

‡ izkolâtiês, izkolêtiês, durch Luftspiegelung (Strahlenbrechung) sich über den Horizont hebend, sichtbar werden Salis: kuģis izkolājies, jūŗā re̦dz, ka krasts izkolājas.

Avots: EH I, 458

‡ izkre̦tulât Iw., mit Hüfe eines kre̦tulis 1 aussieben.

Avots: EH I, 458

‡ izmatalât Warkl., heraus-, hinauslaufen: i. pa vārtiem.

Avots: EH I, 465

‡ izmaulât PV. ar maulu svārpstu izurbt maulaiņu ratiem riteņu rumbas (maulas)".

Avots: EH I, 465

‡ izpakalâtiês, hedicht werden (perfektiv) Auleja: kaî cē̦rt saiveņu (sc.: linu) uz ūdiņa, tiê tai šķieznīte atle̦c, izpakalājas galveņa.

Avots: EH I, 470

‡ izpurslât, (durch die Nase eine Flüssigkeit) ausprusten Bers.

Avots: EH I, 475

‡ izrumulât Warkl., zur Genüge rumelêt.

Avots: EH I, 477

‡ izskârbalât ² Frauenb., zersplittern (tr., Bäume, Holz): zibens var kuoku i.

Avots: EH I, 479

izsmaulât, intr., zu weinen aufhören [?]: kad tu izsmaulātu, lielais zirgs! sagt man zu einem 7 - 8 Jahre alten Kinde Stockm. n. Etn. I, 90.

Avots: ME I, 801

‡ izspîlâtiês ² Frauenb. "sich überanstrengen".

Avots: EH I, 482

izspraũslât: izsprauslāja smieklus Brigadere Skarbos vējos 271.

Avots: EH I, 482

izspraũslât, izsprausluôt, izspraušļuôt, tr., prustend herausspritzen, auswerfen: bieži vien viens vai uotrs izsprausluoja putru nuo kaŗuotes, nevaldāmam smieklam nelaikā uznākuot Jauns. ķēniņa meita izspraušļuo gre̦dze̦nu LP. VI, 860. Refl. - tiês, ausschnauben: zirgi izsprauslājās.

Avots: ME I, 803

izsūkalât, ‡ Refl. -tiês, sämtliche Molken absondern (perfektiv): krējums jau nuorūga un izsūkalājās ķērnītē Siuxt.

Avots: EH I, 484

[izsūkalât,

1) (mit ũ C., mit û ² Dond., Selg., Nigr.) = izsūlât 1;

2) izsũkalât Arrasch, izsũkaļāt (mit u) me̦du nuo šūnām Warkl. izsūkaļātu cigāru mutē turēt Jürg.]

Avots: ME I, 808

[izsûlât ²

, 1) reichlich Molken aussondern:
piens izsūlājis Nigr.;

2) alle Nässe absetzen (von Brandblasen):
tulzna izsūlājusi Bauske. Refl. - tiês, zur Genüge weinen Bauske.]

Avots: ME I, 808

izte̦kalât: māte dienas un naktis priekš jums izte̦kalājusi Bergm. Saņ. spr. māc. 1795, S. 48.

Avots: EH I, 488

izte̦kalât, tr., durchtrippeln: bē̦rns izte̦kalā visas istabas. Refl. - tiês, zur Genüge hin und her laufen, trippeln: es izte̦kalājuos J. St.

Avots: ME I, 816

iztilât: auch Dunika, PV., Rutzau. ‡ Refl. -tiês, ausbleichen (intr.) Dunika, PV.: vēl jāatstāj lini uz pļavas, lai labi iztilājas; "austrocknen (intr.)" Seyershof: lai mieži labi iztilājas, tad varēs vest kuopā kaudzes.

Avots: EH I, 489

iztilât, [Karkel], iztilināt [Talsen, Ronneb.], tr., zum Bleichen ausbreiten, ausbleichen: linus Etn. III, 72; [labi iztilinātas dzijas; iztilināts aude̦kls Wolm.]

Avots: ME I, 818

[iztīlât, iztīlêt, = izbalêt: lini jau iztilājuši N. - Bartau.]

Avots: ME I, 819

‡ iztral˜lât Dunika, = iztrallinât 1: ne˙viens tā nemācēja i. kā mūsu meitas. Refl. -tiês, eine Zeitlang, zur Genüge (nach Herzenslust) trällern: kāzās dabūja labi izdziedāties un i. Dunika.

Avots: EH I, 490

‡ iztūlât Bērzgale "mit Mühe (antreibend, zuredend) hinausbekommen (zu einer Arbeit): i. ganu ganuos. Refl. -tiês ebenda, = iztaļâtiês.

Avots: EH I, 491

‡ izur̂lât ² Gr.-Sess., Perfektivtorm zu ur̂lât ² : izurlāta rumba. izurlāta (effututa) meita.

Avots: EH I, 492

‡ izvamplâtiês ² Dunika, zur Genüge klatschen, schwatzen ("ar platu muti visādas te̦nkas sarunāt"): vai neesi vēl izvamplājusēs?

Avots: EH I, 493

‡ izvil˜lât C., Ermes. Trik. u. a., = izvil˜nât (durchbleuen).

Avots: EH I, 496

‡ izzablâtiês Dond. "?".

Avots: EH I, 497

‡ izzālât (?) Warkl., = izzaļuôt.

Avots: EH I, 497

‡ izžārgalâtiês, izžārgalêtiês Dond., sich austollen: uzsien šūpuli bē̦rniem par laika kavēkli, kurā tie labi var izžārgalāties Dünsb. Apakš ziemassvētku eglītes III, 8. vai nebūsi diezgan izžārgalējies? Dond.

Avots: EH I, 498

jaûnlaũlâts, neuvermählt: nuo altāŗa līdz kruogam jaunlaulātie nāca labās ruokās de̦vušies, kâ tās laulājuot saliktas BW. III, 1, 50.

Avots: ME II, 101

jaûnsalaũlâts, neuvermählt Vēr. II, 1371.

Avots: ME II, 102

jūgalât U., jûgaļât [Jürg.], Bers., Lub., jūgalêt Sessw., freqn. zu jûgt; ["ohne Geschick anzuspannen versuchen" Jürg.]

Avots: ME II, 121

kakalât: zur Etymologie vgl. Sehwers Unters. 45.

Avots: EH I, 575

kakalât, tr., verschwenden, leichtsinnig vertun Lind. n. Mag. XIII, 2, 54. [Bei Wid. dafür kakalêt.]

Avots: ME II, 137

[kalât "schwatze " Warkh.]

Avots: ME II, 140

‡ karmalâtiês "pīties" Grenzhof (Mežamuiža).

Avots: EH I, 589

ķaumalât Spr., = čaumaluot. [Mit hypernormalem ķ- statt č-].

Avots: ME II, 357

[ķelâtiês Saucken n. U., wegziehen.]

Avots: ME II, 362

ķe̦l˜lât,

3): liederlich (schweinisch) essen
Lems.; ‡

4) im Lehm waten
Dunika: pa druvu ķe̦llājuot, kājas paliek smagas; ‡

5) (erschlossen aus gesprochenem ķe̦l˜t ) "sprechen"
Popen n. FBR. VIII, 114. Refl. -tiês,

1): sudeln
Salis; ‡

3) liederlich arbeiten
Salis.

Avots: EH I, 694

ķe̦l˜lât, -ãju, ķel˜lêt, -ẽju,

1) mit der Kelle arbeiten od. anwerfen ;

2) schmaddern, besudeln ;

3) viel essen:
tad ta nu bē̦rns ķellē krējumu Kand. viņš tik var biezputru dūšīgi ķellēt Dond. Refl. -tiês,

1) mit Lehm spielen (von Kindern), im Lehm od. Kot waten, wühlen:
bē̦rni ķellējas ar māliem. meita nejē̦dz sviestu kult, ķe̦llājas kâ ar māliem ; ķel˜lêtiês, etwas Rohes anfassen Grünh. ;

2) auf kotigem Wege fahren.

Avots: ME II, 362

ķe̦r̃lâtiês, -ãjuôs, schmaddern, wühlen Smilt., [Serbigal].

Avots: ME II, 368

‡ ķẽ̦rpslât Frauenb, "langsam und spärlich schneien".

Avots: EH I, 700

‡ ķilât Dunika, (mit feiner Stimme) bellen.

Avots: EH I, 702

ķìlât, -ãju, [ķīluot bei Glück Hiob 22, 6], tr., pfänden: neķīlā, vagariņ, manu mazu raibaliņu BW. 29040. Subst. ķìlâšana, das Pfänden; ķìlãjums, das Gepfändete; ķìlâtãjs, wer pfändet.

Avots: ME II, 388

‡ II ķĩlât Dunika, Kal., = ķĩlêt; zur Bed. vgl. ‡ izķĩlât.

Avots: EH I, 706

ķirlât, -ãju, tr., schmaddern - ēdienu pa daļai apēst, pa daļai atstāt un izsvaidīt: putru. Refl. -tiês, schmaddern: kuo tur ķrlājies ap tuo putru Serb.

Avots: ME II, 384

I klât,

2): kad ... neklāju (ar vîzi) tev tâ pa muti, ka ... Janš. Mežv. ļ. II, 33. kâ es viņam klāju par galvu! Frauenb. mednieks kâ klāja (schoss)
zaķam virsū, tâ pa˙galam bij Strasden.

Avots: EH I, 612

I klât (li. klóti), -âju, tr.,

1) hinbreiten, decken:
kas jūs (lini) klātu, kas jūs vē̦rptu BW. 6993. tautietis, mani pre̦cē̦dams, liepuc lapu ceļu klāja BW. 15222. klāt galdu, gultu, palagu;

2) hauen:
kur sudraba zuobins klāj, tur birst kâ spaļi LP. IV, 65;

[3) ergehen:
tam šai pasaulē tâ˙pat kâ bezdievīgam Glück Hiob 34]. Refl. - tiês,

1) sich hinbreiten:
padebeši saules ze̦ltam priekšā klājas Jaun. dzeja 36;

2) sich decken, passen, sich schicken:
svied zemē, svied zemē, neklājas, neklājas jaunajai cālītei ve̦cas vistas ce̦kuliņš BW. 24705. tâ neklājas darīt, so geziehmt es sich nicht, so darf man nicht handeln;

3) egrehen:
kâ tev klājas? klājas kâ zirnim ceļmalā, d. h. jeder beleidigt. nabadziņam nuo tā laika klājies labāki LP. VII, 672. viņam sācis klāties ļuoti nelabi LP. VII, 681. [Wurzelverwandt mit slav. klasti "legen", mhd. luot "Last" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 508, Trautmann Wrtb. 135 f., Johansson IF. XIX, 116 f., Osthoff IF. V, 301.]

Avots: ME II, 218

II klât, klâtu N. - Schwanb., auch klātā BW. 2141, 1, klātām, klātan, klâtân Bauske, Sassm., klāte̦n, klāti BW. 13268, 19, 24, klâtēm Kl. - Wrangelshof, Adv., nahe, hinzu, zugegen: ira labi, nava labi klātu ņemt līgaviņu BW. 22411, 1. pašam bijis gals klāt, er hatt den Tod vor Augen LP. VI, 56. Vor Verben entspricht klāt dem Präfix

pie - zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: viņš nāk man klāt, er nähert sich mir (imperativ); viņš pienāca man klāt od. pienāca pie manis, er kam zu mir (perfektiv). meitu māte sagšas auda le̦dus kalna galiņā, nevarēju klātu (Var.: klātan, klātam, klāte̦n, klāti, klātin) kļūt ar nekaltu kumeliņu BW. 13268, 19. lielēdis liekas klāt un ē̦d. viņš krīt klāt lūgties, kamē̦r tē̦vs atvēlē arī LP. II, 18. tuo katru dienu klāt vien ne̦sājis III, 66. meita bijusi par saimnieci un māte viņai klā(t) dzīvuojusi VI, 41. viņš tur nebija klāt, er war da nicht anwesend. silt kādam klāt od. silt kādam pie ādas, jem. auf den Leib rücken: kad zaglim sāka silt pie ādas klāt, tad viņš visu pa- teica Wain. klāt būt, tikt, gleich kommen, gleichen: bija palagi, nevar teikt, bet kur tad nu šim palagam ne klāt LP. V, 277. tas tē̦vam klāt gan netiks. Als Präp. von alten Gramm. angeführt: klāt sievas, klāt draugiem, beim Weibe, bei den Freunden Adolphi. klāt altāŗa, in der Nähe des Altars Stend. Der Komparativ klâtâk wird gew. als Adv. gebraucht: gājis klātāk LP. V, 168; aber auch als Adj. klâtâkais, der nächste: runcis aizgāja uz klātākuo pilsē̦tu LP. VI, 278. sē̦tā bija sanākuši klātākie ciemiņi Apsk. Zu klât "hinbreiten, decken"? [Vgl. Zubatý IF. III, 134 und zum Auslaut Bezzenberger BB. XXVII, 159.]

Avots: ME II, 218, 219

klâta "die Hosenklappe" Wolm.

Avots: ME II, 219

klâtais (vgl. klâtâkais ME. II, 219, unter klât II!), der nahe (gelegene): k. lauks Behnen n. FBR. XVI, 156. klātie radi ebenda. ne brāļu, ne māsu, ne arī kādu klātāku piederīgu Janš. Bandavā II, 358.

Avots: EH I, 612

klâtam: auch (klâtam ² ) FBR. XI, 79; XIV, 67.

Avots: EH I, 612

klâtam, klâtan [Latv. Saule 1924, 169], s. klât II.

Avots: ME II, 219

klâtan (unter klâtam): auch Baltinow, Gr.-Buschh., Linden in Kurl., (klâtan ² ) FBR. XI, 79, Rojen n. FBR. XIII, 80.

Avots: EH I, 612

‡ klâtanâs Gr.- Buschh., = klât II.

Avots: EH I, 612

klâtbûtne ,* die Anwesenheit, Gegenwart: visas trīs (aitas) aiznest nuo ganiem dienā daudz cilvē̦ku klātbūtnē LP. VII, 869.

Avots: ME II, 219

klâtẽjs, Adj., nahe: nieka bē̦du nebē̦dāju, kad klātēji niecināja BW. 2723. viņš gāja pa klātējiem un tāļiem ciemiem LP. VI, 433. klātējie radi RKr. XVI, 87. klātējās briesmās nevar ruokas klēpī turēt Launitz Stāsti 80. Komp. klâtẽjâks: tie dancuojuši visuos muižai klātējākuos kruoguos Etn. III, 174.

Avots: ME II, 219

klâtēm (unter klât II): auch (klâtẽm ² ) Orellen.

Avots: EH I, 612

klâte̦n: klâten Sonnaxt.

Avots: EH I, 612

klâte̦n, s. klât.

Avots: ME II, 219

klâtene, die Decke Gr. - Essern.

Avots: ME II, 219

klâtene [L.], klâtiene, die Nähe: ziņas nuo klātienes un tālienes Egl. Dazu in Dond. der gekürzte loc. pl. klâtne̦s LP. VII, 108 als Adv. ("in der Nähe").

Avots: ME II, 219

klâtenis, etw. Aufgedecktes, die Decke C.; klāteņi, = baltgalvju lini.

Avots: ME II, 219

klâte̦s Dond., Adv. (mit der Form eines loc. pl.), nah, hinzu, für klât.

Avots: ME II, 219

klâtesuošs, anwesend: viens nuo klāte̦suošiem ņēmās nelaiķa dzīves gājumu atstāstīt LP. VII, 410. So verbindet sich nicht selten klât mit einem Part., aber auch mit dem Infinitiv und den Nomina agentia auf - ẽjs, - tãjs: lūdzas mūsu bāleliņus, lai iet nakti klātgulēt BW. 526. vai gribi, māsiņa, klātgulē̦tāju RKr. XVI, 201.

Avots: ME II, 219

klâti: auch (klâti ² ) Salis.

Avots: EH I, 612

klâti, klâtin, s. klât II.

Avots: ME II, 219

‡ klâtī ² FBR. XI, 79, Seyershof, = klât II.

Avots: EH I, 613

klâtiene (unter klâtene). auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, Frauenb.

Avots: EH I, 613

‡ klâtimais ² PlKur., der nahe.

Avots: EH I, 612

klâtin, zur Verstärkung von klât I: vaiņagi klātin apklāja kapa kuopiņu Kundz.

Avots: ME II, 219

I klâtin (unter klâti): auch Preiļi in Lettg. n. FBR. VIII, 16, Kaltenbr., Oknist, Sounaxt.

Avots: EH I, 612

‡ I klâtne ² Schibbenhof, zum Bleichen ausgebreiteter Flachs:

Avots: EH I, 613

‡ klâtnebûtne* PV., die Abwesenheit.

Avots: EH I, 613

‡ klâtuôc Liepna, = klâtuc: kas pie zuobu k. ira.

Avots: EH I, 613

klâtu: mums pļavas klâtu ² pie mājām Lesten. mums ... buots k., ka vai[r]s klātāku nevar būt Behnen n. FBR. XVI, 149. nepiebrauc pa[r] k. ebenda.

Avots: EH I, 613

klâtu, = klât, in der Nähe, nahe; das -u noch erhalten in Olai, Hofzumberge, Sessau, Apschuppen, N. - Schwanb.: trīs tautieši klātu bija BW. 6168. viņš man klātu rada Weinsch., Lesten; kāda klātu radu meita RKr. XVI, 186.

Avots: ME II, 219

klâtuc: gaļas daudzi nav k. Liepna.

Avots: EH I, 613

klâtuc, Adv.. nah, hinzu (erweitertes klâtu) Mar., Oppek. [Zum Auslaut s. Le. Gr. § 587.]

Avots: ME II, 219

klâtums, die Nähe: redzēju gāršu ukn upi pašā klātumā Aps. mākuoņi bij itin klātumā LP. VII, 476.

Avots: ME II, 219

klâtuvẽjs N. - Bartau, = klâtẽjs.

Avots: ME II, 219

‡ kuoklât (mit ê̦ zu lesen?) Pas. X, 68 (4#X; aus Lettg.), = kuõklêt.

Avots: EH I, 686

kuõžalât [Wandsen, kuôžaļât Lautb.], kuožļât Grünh., Grünw., [kuõžļât Līn.], kuôžļât ² Sassm., [Salis, kuôželêt ² Ruj.], kuožņât, -ãju, tr., freqn., wiederholt beissen, kauen: kuožalāt nagus Sudr. E. zuobiņiem nākuot, duod kuožļāt (kuodaļāt) saitītē uzvē̦rtu un kaklā pakārtu vilka kaulu, sudrabu (gre̦dze̦nu), dzintaru JK. VI, 56. lē̦ni viņš kuožļāja smilgu Niedra. baigums, saltums miesu kuožņā Latv. Refl. -tiês, sich, einander beissen, schuppen: abi meļņi kuožļājās Latv. kad zirgi tuvu cits pie cita piesieti, tad viņi kuožņājas.

Avots: ME II, 350

‡ krandžalâtiês Kurmene, herabhangen.

Avots: EH I, 642

kravalât, - ãju, rasch und deshalb unverständlich sprechen Kaul.

Avots: ME II, 264

‡ kre̦m̃slât, -āju Orellen, hüsteln, "hüstelnd zurückschlucken": kad lielu kumāsu rij, tad viņš iespiežas; tad dažreiz jākre̦mslā atpakaļ.

Avots: EH I, 648

‡ kre̦tulât, -āju Iw., = kretulît.

Avots: EH I, 650

‡ *kudlât, zu erschliessen aus àizkudlât.

Avots: EH I, 667

kũlât, ‡ Refl. -tiês Seyershof, bleich und weich werden (vom Garn).

Avots: EH I, 683

kũlât, -ãju, auch kūļât, kūlêt, kūkuôt,

1) intr., dürr werden:
zâle kūlā. lai kūlēja purva zāle BW. 28987 ;

2) die Haare abwerfen:
pie krievu dzeņiem kūlāšana ve̦lkas ilgi MWM. VI, 947.

Avots: ME II, 334

ķũlât, -ãju, tr., plump, nachlässig anziehen: (mit sa-) saķūlājis kājas kâ ķūlis Tirs. [ķũlâtiês Ruj., trödeln.]

Avots: ME II, 393

‡ II ķũlât Grob. "?": ķ. (= kŗaut?) ķūļus (Heuhaufen).

Avots: EH I, 708

‡ III ķũlât Ruj., = ķũlêt 1: ķ. naglas siênā.

Avots: EH I, 708

kùlâties, s. kùļuôtiês.

Avots: ME II, 334

laũlât, ‡

2) kopulieren (auf eine gewisse Art und Weise pfropfen)
Saikava (mit àu ² ), Stobe 1798 I, 105, 166, Cīgra Āboļu dārzn. 47; ‡

3) "beidzamuo kārtu tīklam apkārt aužuot, ik˙katras divi tīkla acis salaist kuopā" Kaugurciems.

Avots: EH I, 723

laũlât, (- u od.) - ãju, - ãju, tr., trauen: pēc dievvārdiem mācītājs laulā jaunuos pāŗus. laulājams (auch laulams, laulāts, laulības) gre̦dze̦ns, der Trauring; derināmas saktas gaidu, laulājamu gredzentiņu BW. 15186. kur laulami (Var.: laulāti, laulības) gredzentiņi? 8610, 13733; laulājamas kurpes, drēbes, Trauungsschuhe, - Kleider LP. III, 33; IV, 124, 125; laulājamie svārki BW. III, 1, S. 43; laulājamais ēdiens, das Essen nach der Trauung III, 1, 19; laulāta draudzene, die Ehefrau, Gattin; laulāts draugs, der Gemahl, Gatte; laulāti ļaudis, Eheleute. Refl. - tiês, sich trauen lassen: Rīgā ņēmu ļaudaviņu, Vāczemē laulājuos BW. 15962. tad brauca uz baznīcu laulāties BW. III, 1, S. 93. Subst. laũlãjums, die Trauung; deŗ die Getraue, der Bräutigam, die Braut: atņe̦m man mīļš dieviņš pirmajuo laulājumu BW. 27837; laũlâšana, das Trauen; laũlâtãjs, wer traut. [Aus liv. loul "singen; trauen"; vgl. Thomsen Beröringer 264.]

Avots: ME II, 428

‡ ļē̦lât Tdz. 50575, 2, Hirtenlieder singen (?)

Avots: EH I, 772

lūlât, -ãju,

1) singen:
šim vare̦n patīkuot lūlāt LP. VI, 252;

[2) heulen (vom Wolf);

3) weinen
Bauske].

Avots: ME II, 519

‡ mākulât (mit ļ zu lesen?) Lng. "trüb sein".

Avots: EH I, 790

‡ màlâts ² Skaista n. FBR. XV, 51, = mãluôts 1 (unter mãlains): m. kalniņš.

Avots: EH I, 790

‡ matalât Warkl. "laufen".

Avots: EH I, 784

‡ me̦lât Saikava, = me̦luôt.

Avots: EH I, 797

mielât: muižinieks... mielāja (liebte od. pflegte zu) applēst cilvē̦ku Pas. IX, 450 (aus Makašēni).

Avots: EH I, 825

mielât, s. mieluôt.

Avots: ME II, 652

miglât: auch Blieden n. FBR. XVI, 102,

3): auch Erlaa, Frauenb.

Avots: EH I, 812

miglât, s. migluôt.

Avots: ME II, 624

‡ *mūlât(iês), zu erschliessen aus nùomūlâtiês.

Avots: EH I, 838

‡ *mūlât(iês), zu erschliessen aus nùomūlâtiês.

Avots: EH I, 838

[murslât, -ãju, "trüben": ūdeni Warkl.]

Avots: ME II, 671

‡ muzlât, (fr)essen Kokn., (den Bissen) zwischen Lippen und Zähnen wälzen Heidenfeld, Lasd., Prl., ohne Zähne essen Saikava, Warkl.

Avots: EH I, 837

‡ naglât Dunika, Kal., OB., Rutzau, = nagluôt.

Avots: EH II, 2

nùobiktalât, tr., durchprügeln.

Avots: ME II, 761

[nùoce̦lât, eine Zeitlang ce̦lât: es visu laiku nuoce̦lāju linus, mucas Salis.

Avots: ME II, 767

[nùocilât,

1) eine Zeitlang
cilāt: nuocilāja grāmatu, bet nenuopirka Bauske;

2) eine Reihe von Gegenstäden hebend hinlegen
L n. krē̦slus gar malu Lis.] - Refl. - tiês,

1) sich wiederholt (vor Behagen) erheben, sich spitzen:
vilks atnācis, ausis vien nuocilājušās LP. VI, 293. [suns aizskrēja, ka ausis vien nuocilājās Kl.;

2) eine längere Zeit hindurch
cilât: visu dienu nuocilājies rudzu kūļu Lis.]

Avots: ME II, 768

nùocol˜lât, = nuoce̦llât: kad tu tâ nuocollāsi? sagt man zu einem, der langsam geht Wain.

Avots: ME II, 769

‡ nuočol˜lâtiês Seyershof "nuovārtīties": tādā slapjā laikā nuočollājas līdz ausīm.

Avots: EH II, 37

nùočumalât, Refl. -tiês,

1): auch Druw.; ‡

3) = izšķiltiês 2: cālīši nuočumalājušies N.-Bergfried; ‡

4) "ar čaumalām apbirt" N: Bergfried.

Avots: EH II, 37

nùočumalât, [(Beern od. Bohnen) von Stielen od. Hülsen reinigen Bers.] Refl. - tiês,

[1) sich abschälen
Gr. - Buschhof, A. - Schwanb., Festen, fehsen, Praulen, Lub., Bers.]: nuočumalājās visa virsāda A. XV, 149. [rieksti jau sāk nuočumalāties Erlaa, Jürg. pupas vāruot nuočumalājas Peb., Lös., Sessw., Serben, Sermus;

2) "lagen, ungeschickt und resultatlos sich abmühen"
Naud.]

Avots: ME II, 771

nùoķaulât, nùoķaulêt, tr., beschmutzen: dažam bārdu nuoķaulāji BW. 19882, 1. nezin, kur vakar nuiķaulējis (muti) Saul.

Avots: ME II, 805

nùoķìlât, tr., abpfänden: uogu lasītājas.

Avots: ME II, 806

nùoklât [li. nuklóti], tr.,

1) bedecken, belegen:
ceļu aude̦kliem BW. 15688, 1. viņš nuoklāja namu ciedru baļķiem I Kön. 6, 9. galds nuoklāts ēdieniem un dzērieniem;

2) abdecken:
galdu Brasche. Refl. - tiês, sich bedecken, sich lagern: viss viņš e̦suot ziediem nuoklājies Brig. sniegs nuoklājies vienlīdzīgā biezumā Aps.

Avots: ME II, 797, 798

nùokũlât, nùokũluôt, nùokũlêt, intr., alt, dürr, hart werden: ai asā purva zâle purvā tev nuokūlāt (Var.: nuokūlot 21649,

1)! BW. 21713. meža vidū nuokūluojis kalniņš, eine Anhöhe mit dürrem, namentilch vom vorige Jahre übriggebliebenen Grase
MWM. VIII, 624; RKr. VII, 122. Refl. nùokũlâtiês,

1) die alten Haare abwerfen;

2) verdorren (vom Grase)
U.

Avots: ME II, 804

I nùokũlât: auch AP.; kad pļavā zāle ve̦ca paliek, tad pļava ir nuokūlājuse Ramkau. sīpuoli galīgi nuokūlājuši (izdzeltējuši) Linden in Kurl. Refl. -tiês, ‡

3) nuokūlājies zirgs Vank., ein mageres, mit langem Haar bewachsenes Pferd.
guovis bija nuokūlājušās un vājas Vanagu ligzda 203.

Avots: EH II, 58

‡ II nùokūlât "?": man tē̦vu nuokūlāj[a] Tdz. 37609.

Avots: EH II, 58

nùolil˜lât, tr.,

1) vertun, vergueden:
tē̦va mantu Latv.;

2) zu Ende bringen, verfertigen;
pa trīs gadi vienu zeķi kâ lillāt nuolillāju BW. 10447.

Avots: ME II, 811

‡ nuomazglât. (falsch für *nùomazgât? Vgl. li. nùmezgu, numègzti "fertig stricken"), fertig stricken (?): trīs vasaras cimdu adu, kai mazglāt nuomazglāju Tdz. 39791.

Avots: EH II, 67

‡ nuomiglât Frauenb., (fein) zu regnen aufhören: būtu nuomiglājis un kļuvis jauks! Refl. -tiês (mit â ) Linden in Kurl., sich benebeln, s. auca ME. unter nùomigluôt.

Avots: EH II, 68

nùomūlâtiês, s. nùomuļâtiês.

Avots: ME II, 823

‡ nuonaglât Dunika, mit Nägeln bestecken: n. papēžus nuo vienas vietas.

Avots: EH II, 71

nùopḕ̦rslât, nùopḕ̦rsluôt Spr., nùopā`rsluôt, sich mit Reif (auch Staub Spr.) bedecken: kuoki nuopē̦rsluojuši.

Avots: ME II, 828

nùoseilâtiês: auch Nerft.

Avots: EH II, 84

nùoseilâtiês, den Speichel aus dem Munde fliessen lassen, mit dem Speichel sich beschmutzen Mag. XIII, 3, 54.

Avots: ME II, 844

nùosiẽkalât: nav mūsu māsiņa vairs vakarēja: jau tautu siekalām nuosiekalāta Tdz.47837 (ähnlich BW. 35482).

Avots: EH II, 85

nùosiẽkalât, tr., mit Speichel besudeln: drēbes. Refl. -tiês, sich mit Speichel besudeln.

Avots: ME II, 846

nùoskarbalâtiês, intr., abfasern, zerfetzt werden: svārki nuoskarbalājušies Etn.II, 177.

Avots: ME II, 847

‡ nuosmĩlât Dunika, = ‡ nùosmiģelêt: uz vakaru drusku nuosmīlāja.

Avots: EH II, 88

‡ nuošmur̃klât, nuošmur̃kļât Dunika, = nùosmur̃gât. Refl. -tiês Dunika, sich besudeln (beschmutzen).

Avots: EH II, 97

nùosprauslât Spr., nùospraũslâtiês, nùospraũsluôtiês, sich abprusten, eine Weile schnauben: zirģelis nuosprauslājās MWM. VI, 744. ve̦lns dusmās nuosprausluojas vien uz ķēvi LP. VI, 501.

Avots: ME II, 856

‡ nuostriẽblât Dunika, abprügeln: n. bē̦rnu.

Avots: EH II, 92

‡ nùosūkalât Burtn., Hasenp., Sessw., nùosūkalinât, von Molken befreien: nuosûkalināts2 piens Iw. Refl. -tiês, sich von Molken befreien: nuosûkalājies2 piens Popen.

Avots: EH II, 93

nùosūlât, zischen (vom Braten); sich mit Schieim bedecken Spr. nùosûnuôt, intr., bemoosen: vārtu stabi nuosūnuoj[u]ši BW. 32640. tur panīkušas, nuosūnuojušas priedes aug LP. VII, 1117.

Avots: ME II, 862

‡ nùosulâtiês A.-Schwanb., = nùosuluôtiês: bē̦rzs nuosulājies, die Birke hat zu viel Saft verloren U. (unter suluot).

Avots: EH II, 92

nùote̦slât, tr., beschmutzen, besudeln: kuo tu nuote̦slā galdu? Usingen.

Avots: ME II, 874

‡ nùotilât, Perfektivum zu tilât I 1: lini labi mīstās - mē̦rā nuotilājuši ("pietiekami ilgi tilājuši") Dunika.

Avots: EH II, 100

nùotilâties,

1) reif werden;

2) ausbleichen (z. B. vom Flachs od. Hanf).

Avots: ME II, 875

nùotral˜lât, nùotral˜linât, nùotrel˜linât, tr.,

1) herträliern;

2) verjubeln:
lai duod atpakaļ, kuo nuotrallājis MWM. X, 807. savu algu kruogā nuotrallinājusi Jauns. (nuotrellinājusi Zal.).

Avots: ME II, 876

‡ nùove̦se̦lâtiês, sich begrüssen: ķēneņš iegāja ... ustabā un nuozave̦se̦lāja: "ve̦se̦ls ...!" Pas. X, 268 (aus Sakstagals).

Avots: EH II, 106

nùovil˜lât, ‡ Refl. -tiês, mit Wolle (Woll- od. Haarzotten) behaftet werden Rutzau: bē̦rns nuovillājies.

Avots: EH II, 107

nùovil˜lât, tr., abzupfen, gründlich zupfen: skuoluotājs nuovillāja man matus DL. Zu vil˜na.

Avots: ME II, 887

‡ nùlât (mit ā < ē, ?) Ramkau, = nule.

Avots: EH II, 29

I uolât,

1) rollen
(intr.) Wilzen;

2) umherschlendern, faulenzen
Ruj. und Depkin n. U. Refl. -tiês, umherschlendern, faulenzen Ruj. und Depkin n. U. Wohl zu velt "wälzen"; zum Vokalismus vgl. aksl. valiti "wälzen".

Avots: ME IV, 416

II uolât, achten (= Acht geben auf) Manz. n. U., Elger: tu neuolu RKr. XX, 135 (aus Ev.). gans bē̦g . . . un neuola... avis Manz. Post. I, 433, 441 (ähnlich: Ev. u. Ep. Joh. 10). zvērē viņš un tuo nesapruot, tad viņš . . . grē̦kuo; pruot viņš tuo un neuola tuo, tad grē̦kuo viņš divkārtīgi Syr. XXIII, 13, 26. Die III p. prs. uola (wenn mit kurzem -a) kann auch zu einem inf. *uolît gehören. Wohl zu ir. fili "Seher", cymr. gweled "sehen", lat. voltus "Gesichtsausdruck" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 293).

Avots: ME IV, 416

III ùolât(iês) ² Odsen "zu Ostern mit Eiern spielen".

Avots: ME IV, 416

uolâtiês Mar., prahlen.

Avots: ME IV, 417

III ùolât(iês) ² Odsen "zu Ostern mit Eiern spielen".

Avots: ME IV, 416

‡ õlâtiês Salis "blandīties".

Avots: EH II, 117

uõlâts, uõluôts, = uõlains: juo tā (upīte) straujā, juo uolāta (Var.: uoluota) BW. 13118, 1 var. (aus Rothof); uõluôts PlKur., felsicht.

Avots: ME IV, 417

‡ pacalât, ein wenig calât: pacalā labuo kāj[u]! BW. 718, 7 (aus Dond.).

Avots: EH II, 123

[I pace̦lât U., = pacilât.]

Avots: ME III, 11

pacilât,

1): p. izklātuos linus Lubn., Mesoten;

3): ar pacilātu ... garu Brigadere Skarbos vējos 79; ‡

4) mit dem Pflug (den Boden) leicht auflockern
Lubn.: p. zemi. ‡ Refl. -tiês, sich wiederholt emporheben (?): aties mana kristamāte pasacilādama Tdz. 36666.

Avots: EH II, 124

pacilât, tr., freqn.,

1) wiederholt emporheben:
cik pūriņu pacilāju, tik māmiņu pieminēju BW. 7801. pacilā jēriņu, vai smagāks kâ viendien Dok. A. es piekusu, es nevaru ne ruociņu pacilāt BW. 30320;

2) pacilāt zirgus, die Pferde an einer andern Stelle anbinden:
āizgāja uz ābuoliņu zirgus pacilāt Vēr. II, 193;

3) heben, begeistern:
pacilāta sirds, pacilāts gars, gehobene Stimmung, Begeisterung. šie vārdi pacilāja ik katra sirdi Kaudz. laimīgs un pacilāts viņš aizgāja B. Vēstn.

Avots: ME III, 12

‡ pačolât, sich ein wenig (leise) unterhalten Dond.

Avots: EH II, 125

‡ pačūlât Bers., Lis., Marzen, Peb., Salis, Wolm., eine Weile siepen: vâts pačūlāja kādu laiku, tad sadzija.

Avots: EH II, 125

padruoztalât, ein wenig schnitzeln: malcienā pašķēpelēja un padruoztalāja iekuŗamuos Apsk. v. J. 1903, S. 281.

Avots: ME III, 18

‡ pakalâtiês Auleja, = ‡ pakaluôtiês: jē̦las dzijas aude̦kls cieši pakalajas Warkl. apnasāts kre̦kls pakalājas ebenda.

Avots: EH II, 139

paklât, ‡ Refl. -tiês,

1) sich unterbreiten (-decken) lassen:
grīdse̦ga ē̦rti ļaujas p. zem galda;

2) tas labi paklājas Und. PS. 1, ₂₉ "das gerät wohl".

Avots: EH II, 142

‡ paklâtuve, die Decke, Serviette Balt. Zemk. 1884, S. 254; "?" (mit -uv- > -iv-) Eversmuiža n. FBR. VI, 33.

Avots: EH II, 142

pãrce̦lât, s. pãŗcilât.

Avots: ME III, 151

pãrcilât: brāļi ... pārcilāja meitas savās vietās, paši iegulās meitu vietās Pas. VII, 67. p. maizes klaipus krāsnī Siuxt. ‡ Refl. -tiês,

1) übersiedeln, umsiedeln:
p. uz citu vietu, uz citu dzīvuokli;

2) = pãrcelˆtiês 3 Dunika;

3) "zum zweiten- od. drittenmal pflügen"
(?) Lubn.: te vajag tīrumā vēl p. ‡ Subst. pārcilāšanās Lubn. n. FBR. XVII, 130, das Umsiedeln (intr.), der Umzug.

Avots: EH XIII, 197

pãrcilât, pãrce̦lât, tr., freqn., eins nach detn andern heben, umkramen, umordnen, stöbern, lockern: saimnieks pārcilāja pudeles, bet atrada visas tukšas Lapsk. kungs pārcilāja uz galda priekšā nuoliktuos papīrus Lig. iešu pūru pārcilāt (Var. 1: pārce̦lāt) BW. 15545, 5. zeme vairāk reizes gadā jāpārcilā A. XI, 146.

Avots: ME III, 152

pãrklât, ‡

2) von neuem decken, ausbreiten:
p. (= pārmainīt) bē̦rnam drēbītes Oknist.

Avots: EH XIII, 202

pãrklât, tr., über-, bedecken: sāk raudāt, acis ar ruokām pārklādams LP. IV, 89. pūrs bij pārklāts baltu palagu BW. III, l, 16. Refl. -tiês, sich über-, bedecken: upes pārklājušās ar biezu le̦du.

Avots: ME III, 161

pãrklâtne,* die Decke A. XII, 525.

Avots: ME III, 161

pãrlaulât, von neuem trauen: lai mācītājs pārlaulā MWM. VII, 900.

Avots: ME III, 163

pãrpḕ̦rslât, vorübergehendinkleinen Flocken schneien.

Avots: ME III, 169

pā`rslât ² , -āju, in grossen, undichten Flocken schneien [Fest., Stelp.]

Avots: ME III, 176

‡ pasiẽkalât Dunika, hier und da Geifer (od. Speichel) hinterlassen: trakais suns arī te pasiekalājis.

Avots: EH XIII, 172

pasmīlât, intr., ein wenig staubregnen.

Avots: ME III, 104

‡ pãrsmīlât M. 379, überspritzen.

Avots: EH XIII, 211

‡ pašu˙klât Kaltenbr., sehr nahe: jiem p. pļava. dagājuši p.

Avots: EH XIII, 180

[pasūlât(iês), eine Weile siepen, (eigensinnig) weinen: bē̦rns kādu brīdi pasūlāja Bauske.]

Avots: ME III, 110

‡ pasulâtiês Vank., sich aussondern (von einer Flüssigkeit), austriefen: izsme̦ltuo biezpienu pakar kulītē, lai pasulājas!

Avots: EH XIII, 177

[pasūlât(iês), eine Weile siepen, (eigensinnig) weinen: bē̦rns kādu brīdi pasūlāja Bauske.]

Avots: ME III, 110

patilât: lini par˙daudz patilājuši (= iztilājuši) Dunika.

Avots: EH XIII, 182

[patilât, eine Weile ausgebreitet bleichen (intr.): lai lini vēl patilā! Lis., PS.]

Avots: ME III, 122

‡ pavam̂plât ² Dunika "papļāpāt (neglītiem vārdiem)": atnākusi un atkal kaut kuo pavamplājusi.

Avots: EH XIII, 187

‡ pave̦se̦lâtiês, sich (einander) begrüssen (verabschieden): pasave̦se̦lāja ar māti un tē̦vu un nuogāja Pas. V, 285 (aus Ozolmuiža in Lettg.; ähnlich IX, 288).

Avots: EH XIII, 189

pḕ̦rslât C., in kleinen Flocken schneien A.-Peb. n. U.

Avots: ME III, 210

pìece̦lât, mehreres hinzuheben: p. maisus pie citiem N.-Peb.

Avots: ME III, 240

pìecilât,

1) =piece̦lât Warkl.;

2) zur Genüge heben:
tuo bē̦rnu ne˙maz nevar piecilāt Ruj.;

3) (unterirdisch grabend) heben,
mit bedekļi anfüllen: kurmis piecilājis dārzu Saikava.

Avots: ME III, 241

pìegraulât "Unflat machen (von der Kuh)" .

Avots: ME III, 251

pìeķe̦rlât, besudeln: p. visus traukus Schujen.

Avots: ME III, 263

pìeklât, bedecken, zudecken Spr. Refl. -tiês , sich schicken: tev nepieklājas kungam līdzsēdēt, es schickt sich für dich nicht, neben dem Herrn zu sitzen U.

Avots: ME III, 257

pìelaũlât, antrauen: tē̦vs... ar varu pielaulās meitu bagātniekam LP. V, 278. pielaulātie viens uotru spēs saistīt uz visu mūžu J. R. V, 90. (baznīcas kungs) man draudziņu pielaulā BW. 15881. man nuomira pirmā sieva, nebij stipri pielaulāta BW. 16040. visu varuot pielaulāt; ja pielaulājuot kādu vainu, tuo vairs vē̦lāk nevaruot nuoglābt RKr. XVI, 100.

Avots: ME III, 265

pìepurslât "ar muti piesmurgāt": p. ūdeni Ar.

Avots: ME III, 281

pìesiekalât, mit siekalas (Geifer) anfüllen od. verunreinigen.

Avots: ME III, 289

pìevilât, verunreinigen: matus ar zemi pievitāt Ruj.

Avots: ME III, 310

pirkalât, pirkaļât Wid., -āju "bei Kleinigkeiten aufkaufen" U.

Avots: ME III, 223

praũslât "leise, verstohlen lachen" Sessau; pràuslât ² Warkl., Zvirgzdene, praûsluôt ² Lautb., prusten. Wohl zu pusnas, prūšļuôt.

Avots: ME III, 379

punčaklât, s. punčât.

Avots: ME III, 412

pùrslât ² , -ãju, mit der Schnauze blasen: zirgs tik purslā viēn miltu ūdeni, ne˙maz nedzeŗ Lis. - Refl. pùrslâtiês ² , -ãjuôs, auch purslêtiês Fest., zürnen, böse sein Lis., Fest.; weinen Lös. n. Etn. IV, 167; "ar muti vai de̦gunu šņaukāties" Ar. Zu purstas; vgl. li. purslóti "ita loqui, ut pur̃slos ex ore evolent" KZ. LII, 293.

Avots: ME III, 420

‡ purzlâtiês Lös. n. Etn. IV, 167, zürnen, mit vorgestreckten Lippen weinen.

Avots: EH II, 330

‡ *rumalât, zu erschliessen aus ‡ aprumalât.

Avots: EH II, 383

‡ rumilât Ulanowska Łotysze 63, = rumelêt (mit Wasser begiessen ...).

Avots: EH II, 383

sačalât "zu murmeln anfangen ( загудѣть, зашумѣть; von einer Menge)" Spr.

Avots: ME III, 604

sacam̃blât Dond., = sabradât 2: s. ze̦kes.

Avots: ME III, 601

sace̦lât, s. sacilât

Avots: ME III, 601

sacilât, sace̦lât, aufheben, zusammenheben: līdz kuo rudzus nuopļauj un sasien kūļuos, tuos sacilā stutlītēs Ahs. rudzu kūliņus sace̦lā statiņuos Sassm.

Avots: ME III, 602

sacom̃blât, tr., "nasse Strümpfe tragen" (durchnässen?): kāpēc tâ zeķes sacomblā? vai nevarēji uzaut citas? Dond. Vgl. sacam̃blât.

Avots: ME III, 604

sačūlât, ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch eitern
Golg.: vaina ilgi sačūlāja.

Avots: EH XVI, 401

sačūlât, von Hitzblasen ganz bedeckt werden: visa ruoka sačūlājusi Arrasch.

Avots: ME II, 606

‡ sačunčalâtiês Kurmene, = satuntulêtiês.

Avots: EH XVI, 401

sadiẽlât: grāmatu, kuŗai nebija vairs vāku, laikam ... bē̦rni ... sadielājuši Austriņš Raksti VII. 361.

Avots: EH XVI, 403

sadiẽlât, verderben, beschädigen (sabuojât) Serbigal.

Avots: ME III, 611

‡ sadril˜lât Seyershof "steidzīgi un pavirši savērpt".

Avots: EH XVI, 404

‡ sadruopstalât Prl., zerbröckeln (tr.).

Avots: EH XVI, 404

sadruoztalât, sadruoztalêt, sadruoztelêt, tr., zerspleissen, zerschnitzeln, (fig.) zerteilen: viņš jēdzienu saturu sadruoztalē Pūrs III, 84.

Avots: ME III, 615

sadrum̃stalât, s. sadrum̃slinât.

Avots: ME III, 614

sagraulât, sagraulêt, tr., zerkauen; langsam (auf)essen: nevar sagraulêt vien tās maizes Erlaa. kâ graulāt sagraulājis A. XII, 815.

Avots: ME II, 628

‡ sàilât ² Pilda, = saĩluôtiês.

Avots: EH XVI, 412

sakamuolât Mar. n. RKr. XV, 133, verwirren.

Avots: ME II, 644

‡ sakarmalâtiês "?": tâ iet, kad sakarmalājas ar kaimiņiem! Janš. Mežv. ļ. I, 319.

Avots: EH XVI, 415

saķaulât "unordentlich ausarbeiten (eine Handarbeit)" Sakstagals.

Avots: ME II, 662

saķe̦l˜lât, saķel˜lêt, tr., besudeln, beschmutzen: karuogs sabraukts un saķe̦llē̦ts Līguotnis Stāsti I, 72.

Avots: ME II, 662

saķe̦rlât, besudeln: s. visus traukus Schujen.

Avots: ME II, 662

saklât,

1): (viešņai) vietu kur saklāšu? Delle Negantais nieks 124; ‡

2) "sakliest" ("?") Wessen.

Avots: EH XVI, 417

saklât, tr., bedecken, ausbreiten, auf einen Haufen breiten (auf mehrere Objekte bezogen). Refl. -tiês, sich bedecken, sich bekleiden Spr.

Avots: ME II, 649

sakūlât, ‡ Refl. -tiês, = sakūlât: sakūlājusies zâle A. Upītis Laikmetu griežos II, 155.

Avots: EH XVI, 421

sakūlât, vollständig dürr werden: sakūlājušas sūrenes un balandas pavirši izpļautas A. XX, 481.

Avots: ME II, 660

salaũlât, tr., trauen (perfektiv): medinieku ar princesi salaulāt LP. I, 64. mācītājam (nesu) cāļu pāru, lai pa pāram salaulā BW. 15883. mūs nakts un tumsība salaulās MWM. VIII, 203. Sprw.: krūms salaulā, krūms atlaulā (von der Zigeunerehe). Refl. -tiês, sich trauen lassen: viņš salaulājās ar viņu. vai tad salaulājušies gan? A. XXI, 790.

Avots: ME II, 667

samilât "zusammen(ab)prügeln" Seew. n. U.; mit ll (< ln) ? (vgl. samilnât).

Avots: ME II, 685

sapunčaklât, (Garn ineinander unordentlich) verwickeln Mag. XIII, 2, 55.

Avots: ME II, 709

sasiẽkalât, begeifern: bē̦rns sasiekalājis maizi. Refl. -tiês, sich begeifern Dunika.

Avots: ME III, 730

‡ saskarbalât,

1) zerfetzen, zerreissen (tr.) C.
(mit "àr"): s. drēbes, kuoku;

2) = saplîst 1 Dobl.: saskarbalājušas drēbes. Refl. -tiês C., = saplîst 1: drēbes vai kuoks var s.

Avots: EH XVI, 447

‡ sašķē̦˜rlâtiês N.-Peb., = sašķēlêtiês: griesti stipri sašķẽ̦rlājušies Dunika.

Avots: EH XVI, 454

sasmir̃galât "dziju vērpt" Dond. sasmìrkt,

1) = sasmakt 2: ūdens linu mārkā sasmircis Saikava;

2) ganz nass werden:
kuoks sasmircis PS., Lis.; cilvē̦ks sasmircis C.

Avots: ME III, 739

saspîlât ² , ‡

2) "mühsam etwas verrichten, hinaufheben, aufladen"
Frauenb.: saspîlājām ² gan visu ve̦zumu uz pantu augšā.

Avots: EH XVI, 449

saspîlât ² , in eine Holzgabel einklemmen: s. čūsku, lai tā nevar iekuost Dunika.

Avots: ME III, 741

‡ saspil˜lât Ahs. "savindāt, zusammenpumpen, -tragen": s. tuoveri ūdens; "cieši sadzīt kuopā" Iw.: s. grīdas dēļus.

Avots: EH XVI, 449

‡ saspirgalât Dond., allzu fein zerspalten: nesaspirgalā malku tik smalki spirgalās!

Avots: EH XVI, 449

‡ saspraîslât Ermes, Römershof, = saspraîslâtiês ² : s. var le̦dus, kuoks, dēlis.

Avots: EH XVI, 450

saspraîslâtiês ² , bersten, Ritzen bilden (z. B. vom Eis) N.-Bartau. saspraisluôt,

1) sperren:
s. ceļu Vank.;

2) "unordentlich aufschichten (Holz)"
Sonnaxt;

3) saspraîsluot ² rijas krāsni, den Ofen der
rija mit einem Gewölbe versehen Arrasch. Refl. -tiês,

1) "saspriesties 1" Lennew.: kuoki upē saspraisluojās Arrasch. adatas saspraisluojušās gar purnu Druva I, 831. braucēji tirgū saspraisluojušies Vank.; "sich gegen einander stemmen" (mit aĩ ) MSiI.;

2) "sabrukt (von einem Holzstapel)" Sonnaxt.

Avots: ME III, 742

sasprauslât, prustend besudeln: s. ēdienu C., Bauske.

Avots: ME III, 742

sastriẽblât, = sapērt, durchprügeln: s˙nepaklausīguo zē̦nu Dunika.

Avots: ME III, 749

sasūlât,

1) eine gewisse Zeit hindurchsiepen:
rē̦ta sasūlāja ilgu laiku Schwanb., Saikava;

2) = sastrutuôt: sasūlājis pirksts N.-Bergfried.

Avots: ME III, 751

satilât,

1) = satalêt Wolmarshof;

2) ausgebreitet liegend ausbleichen
(intr.): lini satilājuši gluži balti Wolmarshof;

3) bleichend verwittern:
lini satilājuši Dunika.

Avots: ME III, 763

‡ satral˜lât Dunika "sadziedāt": nuo darba mājās ejuot, meitas satrallāja.

Avots: EH XVI, 457

šaulât, -ãju, leichtsinnig sein U. Refl. -tiês, sich albern gebärden Linden n. U.

Avots: ME IV, 6

savam̂plât ² , hässlich den Mund verziehend Unsinn zusammenreden Dunika.

Avots: ME III, 780

savil˜lât,

1) gehörig zupfen, zausen;

2) gierig und schnell aufessen
Jürg.;

3) zerbeissen (vom Hund)
N. - Peb., PS.

Avots: ME III, 787

‡ sazablât, = sazabinât: viņš sazablāja un izlaida nuo mutes ārā Dond.

Avots: EH XVI, 467

‡ sazamblât Dond., = sazabinât. Refl. -tiês Dond., sich begeifern.

Avots: EH XVI, 467

saze̦ñgalât Nigr., = sakuôšļât: izspļaudams nuo mutes saze̦ngalātu tabakas klumšķi Janš. Bandavā II, 433.

Avots: ME III, 795

‡ sèilât ² , -āju Auleja, = seiļuôtiês: mute seilā. guovs neve̦se̦la - seilā. Refl. sèilâtiês ² Schönberg, Wallhof u. a. n. FBR. XVIII, 17, (mit -ât-) Auleja, = seiļuôtiês.

Avots: EH XVI, 475

siekalât, ‡

2) geiferod begehren:
tu vari s. (mit iẽ ), bet nedabūsi Frauenb. Refl. -tiês: kādu viņu biedru, kas viņam siekalājuoties ("?") bija atradis par iespējamu skatīties uz mani un savādi smīnēt Janš. Līgava II, 424.

Avots: EH II, 494

siekalât U., Brasche, (mit iê ) Kr., -ãju, siekaluôt Dr., refl. siekalâtiês Dunika (mit iẽ ), Sassm., Naud., speicheln, geifern U.: ēd, krusttē̦vs, nuoslauki muti, lai tavs krustdē̦ls nesiekalāja! BW. 1483.

Avots: ME III, 857

‡ šķàlât ² Līvāni n. FBR. XX, 154 "plaisāt".

Avots: EH II, 629

skā`rbalât C., sich zerfetzen, abgelumpt werden.

Avots: ME III, 879

‡ *skarbalâtiês, zu erschliessen aus nùoskarbalâtiês.

Avots: EH II, 502

‡ šķè̦lât ² Auleja, Līvāni, = šķè̦luôt ² .

Avots: EH II, 633

šķē̦rlât, ‡ Refl. -tiês (mit ẽ̦r ) Dunika "plaisāt": kuoks sācis š.

Avots: EH II, 634

šķē̦rlât (li. skertoti "in Scherben zerbrechen" bei Geitler Lit. Stud. 108) Brasche, V., splittern; fein spalten, zerschnitzeln (mit ẽ̦r ) Rutzau.

Avots: ME IV, 35

‡ šķilât, zerplatzen, zerreissen Diet. Refl. -tiês Seyershof "ce̦ruot": kad mieži un rudzi šķilājas.

Avots: EH II, 635

skuolât: auch (mit uõ ) Dunika, Kal., OB., Perkunen; skuolāts vīrs Latv. Av. 1851, No 23.

Avots: EH II, 517

skuolât, s. skuõluôt.

Avots: ME III, 909

sliẽkalât Karls., Arrasch, C., Refl. sliekalâtiês Meiran, geifern.

Avots: ME III, 938

šmarlâtiês, eine unsaubere Arbeit verrichten Gr: Sessau: man negribas šmarlāties.

Avots: ME IV, 81

smaulât: eigensinnig weinen Ruhental; grundlos lange weinen (mit àu ² ) Erlaa; vai tu duomā arī vē̦lāk ... tikai s. ("?"), kad būs jārunā? T. Manns Budenbroki 443.

Avots: EH II, 534

smaulât, laut weinen Erlaa, weinen Stockm. n. Etn. I, 91; vgl. smaulêt II.

Avots: ME III, 955

smaũlâtiês Bauske "= smulêtiês".

Avots: ME III, 955

smĩgalât N.-Bartau, smīgaļât N.-Bartau, fein und gleichmässig staubregnen (smildzinât).

Avots: ME III, 967

smĩlât: auch Brasche Anl. 399, Dunika.

Avots: EH II, 539