Paplašinātā meklēšana

‡ àizal˜lêt Siuxt,

1) (in grossen Mengen, mit Schwung) fortwerfen:
kur kaŗa laikā bumbas me̦stas. izrautas dziļas bedres, zeme aizallē̦ta pa gabalu pruojām Siuxt;

2) mit Schwung zuwerfen, (in grossen Mengen) werfend anfüllen:
ziemā kādreiz tik neganta vē̦tra, - aizallē ceļu, ka ne˙kur nevar patikt Siuxt.

Avots: EH I, 6

‡ àizaũklêt,

1) bis zu einem gewissen Zeitpunkt wiegen, wiegend in einen gewissen Zustand versetzen, einschläfern:
aizauklēt bē̦rnu līdz miegam Kl. māte aizauklēja bē̦rnu sapņu pasaulē. auklē̦dams vis nevar šās aizauklēt (einschläfern) Saikava. auklēja bē̦rnu, kamē̦r aizauklēja (d. h. ins Jenseits, bis das Kind starb) C.;

2) wiegend fortscheuchen:
miegu aizauklēt Schwanb.

Avots: EH I, 6

‡ àizbãlêt, ein wenig bleichen (intr.), zu bleichen anfangen: aizblilējusi drēbe, lapa Bauske, Golg.

Avots: EH I, 8

‡ àizbē̦galêt, (wiederholt) davonlaufen, entfliehen: kāzinieki palika nemierīgi un aizbē̦galēja katrs uz savu sē̦tu Pas. IV, 235 (aus Atašiene). visi aizbē̦galē, kur katrs Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 9

‡ I àizbĩdelêt, für eine gewisse Zeit beuteln: a. miltus visam gadam Bauske.

Avots: EH I, 9

‡ II àzbĩdelêt, forttaumeln, bis zu einem gewissen Punkt hintaumeln: a. uz māju Stenden.

Avots: EH I, 9

‡ àizblêt, vollblöken, blökend betäuben (perfektiv): aitas man aizblēja ausis. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit zu blöken anfangen: aitas aizblējās.

Avots: EH I, 10

‡ àizbraũkalêt, hin- und herfahrend hingelangen: krāmu žīds aizbraukalējis līdz kaimiņu nuovadam Bauske.

Avots: EH I, 11

‡ àizčuslêt Bauske, àizčuslît KatrE., versumpfen: ceļš aizčuslējis (aizčuslījis).

Avots: EH I, 16

‡ àizdakalêtiês, tollend fort-, hinlaufen (von Kindern gesagt): nezin kur nu atkal aizdakalējušies Stuxt.

Avots: EH I, 17

‡ I àizdicelêt, mit einem zweirädrigen Wagen (dicele) fort-, hinfahren N. - Bartau.

Avots: EH I, 18

‡ II àizdicelêt (?), unnützenveise fort-, hinschicken Bauske.

Avots: EH I, 18

‡ àizdìedelêt, sich herumtreibend, bummelnd fort-, hingehen: sliņķis nez kur aizdiedelējis.

Avots: EH I, 19

‡ àizdũlêt,

1) (mit einem
dūlãjs) räuchernd vertreiben: a. bites Wandsen;

2) beim Fischfang das Pergelfeuer anzünden:
zvejnieki jau aizdūlēja Lubn.;

3) bei Pergelfeuer fischend od. krebsend sich entfernen, bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. gar krastu uz augšu Memelshof, Sessw.

Avots: EH I, 21

‡ àizdzirkstelêt, Funken sprühen lassend sich entfernen: spīganas aizdzirkstelēja Trik.

Avots: EH I, 22

‡ àizẽrģelêt, laut weinend fort-, hingehen: puika aizērģelēja pie ve̦cmāmiņas Sessw. Refl. -tiês, Orgel spielend sich vergessen: organists tâ aizērģelējies, ka nere̦dz mācītāja zīmi Bauske.

Avots: EH I, 22

‡ àizẽvelêt,

1) hobelnd hinter etwas geraten lassen:
a. skaidas aiz kāda priekšme̦ta;

2) anfangen zu hobeln:
aizēvelējis dēli un atstājis Jürg.;

3) die Füsse schleppend, schlurrend hin-, fortgehen:
aizēvelējis ar klibuo kāju uz kruogu Bers.

Avots: EH I, 23

àizgailêtiês, erglimmen, anfangen zu funkeln: uogles pe̦lnuos aizgailējās Sessw. acis aizgailējās Bauske.

Avots: EH I, 23

àizgalêtiês, ‡

2) "zu lange hungern"
Ligat, Salisb.: suns aizgalējies (ist sehr hungrig) Fest., Prl., Sessw., Trik.

Avots: EH I, 23

àizgalêtiês, mit etwas fertig werden, aushalten: bē̦rni sāka tā truokšņuot, ka vecenīte vairs nevarēja ne aizgaldēties AP., Ronneb.

Avots: ME I, 26

‡ àizgavilêt, mit Jubeln sich entfernen: līguotāji tâ ir aizgavilēja Oknist. Refl. -tiês: auch Spr.

Avots: EH I, 23

àizgavilêtiês, anfangen zu jubeln: viņam aizgavilējās krūtīs kāda balss Niedra.

Avots: ME I, 26

àizgulêt, ‡

5) aizgulē̦ts piens "Milch, die über Nacht oder 24 Stunden in der Brust geblieben";
‡

6) āzgulêt "befestigen, beim Kaltn, anlegen (?)"
Mag. XVII, 1, 79 (aus der kur. Nehrung).

Avots: EH I, 26

àizgulêt, tr.,

1) verschlafen, schlafend versäumen:
tu esi bruokastis aizgulējis;

2) vai es tavu miegu aizgulēšu? Brigader;

3) viņa ir aizgulē̦ta U., sie ist schwanger
[vgl. aruss. залеже ю "coiit cum ea" in Sreznevskis Wörterb. 925];

4) viņam netīk sievas aizgulēt U, er will nicht getrennt von seiner Frau schlafen;

5) Refl. -tiês, sich verschlafen:
tu esi šuorīt aizgulējies Purap.

Avots: ME I, 28

‡ àizjādelêt (zirgu), zwecklos hin und her reitend hinreiten (tr. und intr.): nezin kur viņš aizjādelējis (zirgu). Refl. -tiês Jürg., = àizdaũzîtiês.

Avots: EH I, 27

àizkalêtiês,

1) lange Zeit nicht essen, hungern:
bij gan aizkalējies, bet nu ar tāpēc rij Lasd.;

2) angebrütet sein:
uola bij jau aizkalējusies Ruhental [wenigstens in der ersten Bedeutung, wohl zu kàlst; vgl. mnd. hellich "durstig, lechzend" und mndl. hael "ausgetrocknet, dürr"].

Avots: ME I, 30

àizkaplêt Trik., mit der Hacke hackend hingelangen: a. līdz dārza malai.

Avots: EH I, 29

àizķendelêt, versperren: atkal ceļu aizķendelējis! Druva I, 910 (aus Lindenhof).

Avots: ME I, 35

àizķibelêt, verwickeln, Hindernisse in den Weg legen: viņa raudzīja visādi tuo aizķibelēt.

Avots: ME I, 35

àizķīlêt, verkeilen: grābekļa kātu.

Avots: ME I, 35

àizkļuoķelêt u. àizkļuoģelêt, mit dem"kļuoķis"festmachen, befestigen U.

Avots: ME I, 33

‡ àizkuoklêt "weggehen, -ziehen" Lubn., Meiran.

Avots: EH I, 34

‡ àizkūlêt Spr., sich langsam hin-, wegschleppen.

Avots: EH I, 34

‡ àizlaîdelêt, sich verlaufen lassen Saikava: gans nezin kur aizlaidelējis guovis (= ļāvis guovīm aizklīst). Refl. -tiês, hin-, wegflattern: jaunie strazdi jau aizlaidelējušies.

Avots: EH I, 35

àizmĩlêt, lieb gewinnen. Refl. -tiês: man neviena nav vēl gaŗām aizmīlējusies, keine ist meiner Liebe entgangen. Aps.

Avots: ME I, 41

àizpelêt, intr., inch., anschimmeln: maize aizpelējusi C.

Avots: ME I, 43

‡ àizpilêt, hinter etwas tröpfeln (intr.): man lietus aizpilēja aiz kakla.

Avots: EH I, 42

‡ àizpraûlêt Dunika, Frauenb., PS., Trik., aizpraulêtiês Stenden, zu modern anfangen: aizpraulēji(e)s kuoks.

Avots: EH I, 43

‡ àizpũlêt, mühsam hin-, wegschaffen: a. akmeni pruojām. Refl.-tiês, mühsam hin-, weggelangen: tikkuo aizpūlējuos ar ve̦zumu uz māju.

Avots: EH I, 44

‡ àizsalêtiês, ein wenig süss werden Trik.: aizsalējusies maize.

Avots: EH I, 47

‡ àizšķẽrpelêt Stenden, behauend splittern (intr.) machen: kuoks nav gludi nuotē̦sts, bet šur un tur aizšķē̦rpe̦lē̦ts.

Avots: EH I, 55

‡ àizšķe̦taklêtiês Salis, àizšķe̦tâties Lemsal, tollend hin-, weglaufen.

Avots: EH I, 55

‡ àizšķiẽlêt gaŗām, schielend (lauernd) vorbeigehen: viņa aizšķielēja mājai garām Jürg.

Avots: EH I, 55

àizskraidelêt, hin- und herlaufend hin-, weggeraten: nezin kur bē̦rni aizskraidelējuši.

Avots: EH I, 48

‡ àizskretelêt Borchow, mit einem kleinen Kinderwagen hin-, wegfahren.

Avots: EH I, 48

‡ àizstabulêt,

1) auf der Pfeife blasend betäuben:
a. kam ausis;

2) hin-, wegschaffen, forttransportieren, -bringen
Lemburg, Segewold: kur tu tuo baļļu esi aizstabulējis?

3) jem. verschicken
Segewold.

Avots: EH I, 51, 52

‡ àizspẽlêt, spielend hingelangen: a. līdz zināmai vietai.

Avots: EH I, 50

‡ àizspīlêt cirvja kâtu A.-Ottenhof, kleine Keile eintreibend, den Axtstiel im Öhr befestigen.

Avots: EH I, 50

‡ àizspil˜lêt duris Dunika, Kal., Rutzau, gegen die Tür eine Stütze anstemmen, damit man sie nicht öffnen kann.

Avots: EH I, 50

àizspuõlêt, intr., rasch hin-, weggehen, sich wegbegeben: it tuvu kamenīte pār zāli aizspuolēja MWM. VIII, 413.

Avots: ME I, 52

‡ àizste̦bulêt, weinend hin-, weggehen Dunika.

Avots: EH I, 52

‡ àizstel˜lêt, hin-, wegschicken: aizstellējusi Īkstīti uz tīrumu Pas. IX, 142.

Avots: EH I, 52

‡ àizsvaidelêt, = ‡ aizsvaidât (aber wohl in Bezug auf leichtere Gegenstände): bē̦rns atkal aizsvaidelējis savas mantiņas.

Avots: EH I, 54

‡ àizte̦kalêt, hin und her laufend sich entfernen Bauske: cālē̦ni aizte̦kalējuši.

Avots: EH I, 57

‡ àiztilêt Wandsen, = ‡ àiztilât.

Avots: EH I, 58

‡ àiztuntulêt,

1) = àiztuñtuļuôt 1: a. acis;

2) = àiztuñtuļuôt 2. Refl. -tiês, nach saumseliger Vorbereitung weggehen: nu viņi reiz aiztuntulējās pruojām.

Avots: EH I, 59

‡ àizvelêt Warkl., mit dem Waschbleuel schlagend ein-, zurückfalten: a. velējuot palagam malu.

Avots: EH I, 62

‡ àizvilstelêt, wiederholt oder mehrere hin-, weglocken Lemsal: a. bē̦rnus.

Avots: EH I, 63

I àizzẽģelêt, àizziẽģelêt, versiegeln: aizzieģelē tuo mācību iekš maniem mācekļiem Jes. 8, 16. tad tie skūpstījās, it kā tie gribē̦tu ar šuo skūpstu aizzēģelēt viens uotra lūpas Vēr. I, 1130.

Avots: ME I, 61

II àizzẽģelêt, wegsegeln.

Avots: ME I, 61

‡ àizzẽvelêt, ein Zündholz anzünden Kal.

Avots: EH I, 64

àizzilêt: lietus nāk aizzilējis Janš. Mežv. ļ. II, 532. (lietus) gāž jau ar gāšanu, un visa tā puse aizzilējuse Bandavā I, 378.

Avots: EH I, 64

àizzilêt, intr., trübe (eign. blau, zils) werden: acis aizzilējušas, kā samieguojušās, raugās uz priekšu A. XIV, 32; aizzilējušām acīm Vēr. I, 261. būdiņa ar aizzilējušiem luodziņiem Purap. gurdām acīm viņa raudzījās pa mazuo aizzilējušuo luodziņu A. XV, 261.

Avots: ME I, 61

I ālêt, -ẽju, Netze (auch unter dem Eise) mit Strömung treiben lassen L. Über ālējami tīkli Etn. II, 106: šie ir pirmie zvejas rīki pavasarā pēc le̦dus iziešanas. viņus izvelk ūdenī tā, ka tie krīt līdzi straumei, t. i. pe̦ld uz priekšu [vgl. Bielenstein Holzb. 653; zu āle].

Avots: ME I, 238

II ālêt, ‡

2) Eiswuhnen aushauen
Wid.

Avots: EH I, 193

[II ālêt bedeute in Stelpenh., Festen u. a. "(etwas Hartes) hauen": ālēja tik ilgi, kamēr cirvi atālēja.]

Avots: ME I, 238

III àlêt ² (??) "= muļķuôt (foppen)" Meselau, Selsau, Sessw. u. a.

Avots: EH I, 193

‡ alêtiês Ruhtern, Salis, = II aluôt.

Avots: EH I, 67

ãlêtiês,

1): "ģeķuoties, niekuoties" Kreuzb. Vgl. li. olotis "albern" Arch. Philol. I, 135.

Avots: EH I, 193

ãlêtiês, -ẽjuôs,

1) sich unruhig gebärden, lärmen, tollen, toben:
ve̦lns ālējās visu nakti JK. III, 74 [vgl. āle und āļa];

2) sich abmühen
Lind., Selburg. [zu ālêt 2?]

Avots: ME I, 238

‡ al˜lêt Siuxt, -ẽju, raufen, reissen zerstören: allē visas malas kuopā Siuxt n. Fil. mat. 65. Refl. -tiês, albern, tollen, lärmen, unartig sein: plēšas un allējas, iet tâ kâ negudri Siuxt n. Fil. mat. 65. stāvi rāms! neal˜lējies tik daudz! Ahs.

Avots: EH I, 68

am̃pelêtiês Libau, = am̃plêtiês.

Avots: EH I, 69

am̃plêtiês, sich unsinnig gebärden, mit Händen und Füssen gestikulieren (wohl das deutsch hampeln): cik tu te neprātīgi amplējies! liecies jel mierā Naud. Subst. amplēšanās, albernes, anstössiges Betragen: ar tādu amplēšanuos iekļūsi dimbā Alm., Behnen.

Avots: ME I, 70

apalêtiês Ruhtetn sich verirren.

Avots: EH I, 71

‡ apaũklêt,

1) (eine Reihe von Kindern) nacheinander eine Zeitlang auf den Händen schaukeln, wiegen
(perfektiv) Warkl.: a. visus bē̦rnus pēc kārtas;

2) ein fremdes Kind eine Zeitlang auf den Händen schaukeln und es dadurch schlimmen Folgen aussetzen
Saikava: sveša cilvē̦ka apauklē̦ts bē̦rns var kļūt me̦lns kâ zeme un nespēcīgs. Refl. -tiês, gewartet an Kräften (und Wuchs) zunehmen Warkl.: mans puika jau apauklējies krietni vien.

Avots: EH I, 72

‡ apbalêt, ringsum (ein wenig) bleichen (intr.) Siuxt u. a.: mati saulē apbalējuši.

Avots: EH I, 73

‡ apbĩdelêtiês Bauske, mit dem Beuteln (im beabsichtigten Umfang) fertig werden.

Avots: EH I, 74

‡ apdìedelêt, bettelnd durchstréifen: a. visu apkaimi.

Avots: EH I, 77

‡ apdrãztelêt, ringsum ein wenig beschnitzeln: a. kuoku.

Avots: EH I, 78

apẽvelêt, behobeln: dēli.

Avots: ME I, 85

‡ apgailêtiês, sich mit weisser Asche bedecken Erlaa (mit àI ), Trik.: apgailējušās uogles.

Avots: EH I, 80

apgalêt (li. apgalė´ti), tr., überwinden, bewältigen: kur nu liks tuos neapgalējamuos krājumus?

Avots: ME I, 86

I apgalêt: auch Bauske, C., Dunika, Golg., Kegeln, Lems., Sessw. u. a.: truoksnis nebija . . . tik neapgalējams, ka dziedāšanu . . . nevarē̦tu . . . dzirdēt Janš. Mežv. ļ. II, 276. vai līdz svē̦tvakaram paspēšu visus tuos darbus apgalêt? Dunika; ‡

2) = aptvert AP.: cik cilvē̦ku karā krita, kas tuo vairs var apgalēt (etwa: fassen, berechnen, sich vorstellen)? N.-Peb. plašuos, tīri neapgalējamuos īpašumus Janš. Līgava I, 109 (ähnlich 64). ‡ Refl. -tiês, bewältigen, mit etw. fertig werden: nevarēja ar saviem darbiem apgalēties Rutzau. nevaru apgalēties ar ties bē̦rnis Dunika. izaudzis tik daudz rāciņu, ka nevar ne apgalēties (dass man nicht weiss, wo man damit hin soll) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 81

‡ II apgalêt, sich mit Glatteis bedecken: apgalējis ceļš AP. apgalējis spainis pie akas ebenda.

Avots: EH I, 81

apgàlêt [Smilten u. a.], sich mit dünnem Eise (gāle) überziehen: spainis gluži apgālējis AP.

Avots: ME I, 87

apgraizelêt, demin. von apgraizît, wiederholt ein wenig beschneiden, beschnitzeln: apgraize̦lē̦ti cūkgaļas stilbi MWM. VII, 818.

Avots: ME I, 87

‡ I apgràulêt ² Golg., KatrE., Selsau, auf(fr)essen, verschlingen: a. visu ēdienu.

Avots: EH I, 83

‡ II apgraulêt, mit Kuhmist beschmutzen Bers.: luopi apgraulējuši visu laidara priekšu. Refl. -ties, sich mit seinen Exkrementen besudeln Bers.

Avots: EH I, 83

‡ III apgraulêt "apkuošļât (vom Vieh)" Peb.

Avots: EH I, 83

‡ IV apgràulêt ² Sessw. "sehr oberflachlich (nachlässig, eine Arbeit) verrichten".

Avots: EH I, 83

‡ apgulêt,

1) (eine Anzahl von Objekten) schlafend beschädigen, erdrücken:
vajaga cūku atšķirt, citadi viņa apgulēs visus sivē̦nus Mahlup. tas puisis kâ prātu apgulējis (wie unsinnig) Bauske;

2) "?" pie māsiņas sērst atnācu, šuo naksniņu negulēšu: vai atnācu . . . māsiņu ar miedziņu apgulēt? VL. aus Schnehpeln od. Turlau;

3) = apgùlt 1 Stenden. Refl. -tiês,

1) = apgùltiês Schnehpeln, Stenden;

2) einschlafen
Lems., Salis;

3) guovis apgulējušās, die Kühe haben sich beim Liegen mit Mist besudelt
Fest., Memelshof, Prl.

Avots: EH I, 85

‡ apjādelêt,

1) hin und her reitend eine Anzahl von Objekten besuchen:
apjādeleju kaimiņus, lūgdams talkā Warkl. a. laukus;

2) hin und her reitend durchstreifen:
a. (bez vajadzības) visu pagastu;

3) wiederholt hin und her reitend ein Pferd zum Reiten dressieren:
a. jaunu zirgu Nitau.

Avots: EH I, 87

‡ apkalêt, sich mit Glatteis bedecken: apkalējis ceļš Bauske.

Avots: EH I, 89

‡ apkalêtiês "buojāties": apkalējušās uolas Bauske.

Avots: EH I, 89

‡ apkāpelêt, umherkletternd (eine Anzahl von Objekten) besteigen (mit â ) AP., Trik., (mit ã ) Lems.: puikas apkāpelē visas pažuobeles.

Avots: EH I, 90

‡ apķibelêt Frauenb., = apķìlât: mežsargs mani šuodien apķibelēja mežā.

Avots: EH I, 96

‡ apkuodelêt,

= ‡ apkuôdît: a. ābuolu.

Avots: EH I, 95

‡ apķuõlêt Dunika, teitweise abschälen: a. ābuolus.

Avots: EH I, 96

‡ apkraustelêt Meiran, = ‡ apkraũstît.

Avots: EH I, 93

‡ apkriželêt, bekritzeln: puišelis apkriželējis galdu Dunika, Kal.

Avots: EH I, 94

‡ apkvel˜lêt Dond. Kal., = ‡ apkvel˜dinât: a. luopa iekšas Kal. svaiga gaļa jāapkvellē (muss ein wenig gekocht werden) Dond.

Avots: EH I, 96

‡ aplaĩdelêtiês Kal., (wiederholt) um etw. herumfliegen, -flattern: putns vairāk reižu aplaidelējās ap māju Salis.

Avots: EH I, 96

apmeklêt ‡

2) "meklēt sev vis˙apkārt (pa drēbēm u. c.)" Bers. Refl. -tiês, ‡

2) = apietiês I Siuxt: visas guovis jau apmeklējušās.

Avots: EH I, 101

apmeklêt, tr., besuchen: radus, draugus, skuolu. Refl. -tiês, einander besuchen.

Avots: ME I, 106

‡ apmĩlêt Salis, Siuxt, (mit ì ² ) Bers., Laud., Sessw., = apmīlinât.

Avots: EH I, 102

‡ apmĩžalêt Ahs., = apmižļât: atjāja Mārtiņš sirmu zirgu, atnāca Katrīne, apmižarēja VL.

Avots: EH I, 102

‡ apuôglêt(iês) ² Dunika, = apùoglît: garuoza jau sākusi a.

Avots: EH I, 124

‡ apuôglêt(iês) ² Dunika, = apùoglît: garuoza jau sākusi a.

Avots: EH I, 124

appelêt (li. api[elė´ti), intr., beschimeln: appelējusi maize. tīšām gāju me̦lnu kre̦klu, appelēj'šu vainadziņu BW. 10827.

Avots: ME I, 110

appestelêt, -ļuôt, bezaubern.

Avots: ME I, 111

‡ appilêt, beträufelt werden (aber nicht eigentlich passivisch!): galds appilējis ar taukiem Siuxt, Wolm. u. a., auf den Tisch sind Fettropfen gefallen.

Avots: EH I, 105

appraûlêt, intr., ringsum modern, faulen: appraulējis kuoks.

Avots: ME I, 112

‡ apraustelêt linu sauju Oknist, aus einer linu sauja die lose abstehenden Fasern ringsum ausreissen.

Avots: EH I, 108

aprumelêt: auch AP., Kegeln.

Avots: EH I, 110

aprumelêt, tr.,

1) mit Wasser begiessen diejenigen, die im Jahre etwas zum ersten Male vornehmen:
aprumelējiet ganus un luopiņus!

Kļūdu labojums:
1) mit = mit

Avots: ME I, 116

‡ apsalêt Neu-Salis, Sussikas, = apsalˆt: mellenes apsalējušas.

Avots: EH I, 111

‡ apšaũdelêt,

1) wiederholt (ein wenig) beschiessen; wiederholt niederschiessen:
a. zvirbuļus;

2) "hin und her laufend durchstreifen"
Bauske: a. visas malas.

Avots: EH I, 119

‡ apšķipelêt,

1) beschaufeln:
a. mē̦slus ar zemi Salis;

2) schaufelnd glätten:
a. celiņus;

3) a. sniegu Lemburg, den Schnee abschaufeln.

Avots: EH I, 119

‡ apskraidelêt (ein wenig pejorativ), in verschiedenen Richtungen oder mit Unterbrechungen laufend durchstréifen Bers. u. a.: a. visas mājas ar jaunām ziņām.

Avots: EH I, 113

‡ apskretelêt, mit Schleim besudeln Neugut.

Avots: EH I, 113

‡ apšķupelêt Dunika, beschaufeln: a. kartupeļus rudenī ar zemi.

Avots: EH I, 119

‡ I apskurbelêtiês "?": svārku ap skurbetēju,šās (zu korrigieren in *apskarbelējušās?) piedurknes Deglavs Riga II, 1, 150; vgl. skarbelẽt.

Avots: EH I, 114

‡ II apskùrbelêtiês ² , apskùrbulêtiês ² Festen "= apskurb"; apskurbelêtiês "apdzerties" N.-Peb., sich wiederholt berauschen Wessen.

Avots: EH I, 114

apsmulêt, tr., beschmutzen: apsmulē̦ti pirksti JR. V, 9; XX, 780.Sissegal, Laud.

Avots: ME I, 124

‡ apšmurgulêt Dunika (mit ur̂ ² ), Kal., = apsmur̃gât 1. Refl. -tiês Dunika, Kal., sich beschmurgeln.

Avots: EH I, 120

‡ apspaidelêt wiederholt - ein wenig drückend - betasten: pircējs pamatīgi apspaidelēja guovi.

Avots: EH I, 115

‡ apspalêt, niederhauen (eine grosse Anzahl von Objekten) Stenden: a. visu mežu. Auch statt apspaļêt I, 124 muss apspalêt gelesen werden.

Avots: EH I, 115

apspẽlêt, im Spiele besiegen, schlagen (r. обыгрáть): uotru pawisam a. (uz kārtīm).

Avots: EH I, 116

‡ apspīlêt, mit Mühe und Not (ein zu enges Kleidungsstück) anziehen: a. sev mazā brāļa svārkus Salis. svārki kâ apspîlē̦ti (umspánnt) Wolmarshof.

Avots: EH I, 116

‡ apsprauslêt Spr., prustend bespritzen (r. офыркать).

Avots: EH I, 116

apspriêdelêt, bekritteln: cita darbus, vārdus.

Avots: ME I, 125

apstellêt, bestellen: strādniekus.

Avots: ME I, 126

‡ apsvaidelêt, wiederholt bewerfen: a. suni ar akmeņiem, lauku ar akmeņiem.

Avots: EH I, 118

‡ aptraipelêt, beflecken: uogām, kuo visi putniņi var a. Pet. Av. I, 40.

Avots: EH I, 122

‡ apulêt, stumpf werden: cirvim zuobi apulējuši Vīt.

Avots: EH I, 124

‡ apvaîslêtiês ² Rutzau, = apvàisluôtiês.

Avots: EH I, 124

apvelêt, tr., bewaschen: visu saimi; es, māmiņu ve̦lē̦dama, apvelēju vīra māti BW. 23150. Refl. -tiês, die Arbeit des Waschens beendigen: vai esiet jau apvelējušies?

Avots: ME I, 135

apvĩlêt, tr., befeilen: atslē̦gu.

Avots: ME I, 136

apvìlêt, tr., besäumen: lakatu; kažuokam apakšmalu A. XX, 266.

Avots: ME I, 136

‡ apzâlêt, vergiften Pas. IX, 408.

Avots: EH I, 127

apzelêt (li. apželėti), tr., besabbeln: ē̦d un apzelē, kuo ruokā dabū PS.

Avots: ME I, 137

‡ apzilêt,

1) sich bläulich färben:
veļa apzilējusi Mahlup. stav ap˙zilējis (frierend blau geworden) Erlaa;

2) acis apzilējušas N.-Peb., um die Augen haben sich dunkle Ringe gebildet.

Avots: EH I, 127

[ārdelêt Etn. IV, 145 (aus Hasenp.), gleichbed. mit ārdêt].

Avots: ME I, 241

II atālêtiês, ‡

2) zu Atem kommen
Segew.

Avots: EH I, 133

atālêt, stumpf machen: cirvi Etn. III, 146; vgl. ālêt 2.

Avots: ME I, 149

atālêtiês = atdzîvuôtiês Mag. III, 1, 93 [s. atãls].

Avots: ME I, 149

atãlêtiês, genug getobt haben, bis zum Überdruss toben: puikas jau būs atālējušies Grünh., C.

Avots: ME I, 149

ataũklêtiês: cik jau es tā bē̦rna neešu atauklējusēs Saikava.

Avots: EH I, 133

ataũklêtiês, bis zum Überdruss ein Kind warten, wiegen.

Avots: ME I, 149

‡ atbalêt, wiederum blass (hell) werden: seja atbalējusi nuo vasaras nuode̦guma Bauske. kad rudzi bal, tad cilvē̦ks ar sāk atbalēt Siuxt.

Avots: EH I, 134

‡ atblêtiês, entgegenblöken: mežā atblējās uotra aita KatrE.

Avots: EH I, 135

atbuolêt, tr., stumpf hauen.

Avots: ME I, 152

atbuîlêt ^2, stumpf machen: nazi. Refl. -tiês, stumpf werden: atbuilējies nazis Kand. [Zu builis].

Avots: ME I, 151

‡ atdìedelêt, sich umhertreibend hergeraten Bauske: viņš atkal te atdiedelējis. Refl. -tiês, Stenden, = ‡ atdìedelêt.

Avots: EH I, 139

‡ atẽvelêt,

1) hobelnd abstumpfen
(tr.): a. ēvelei zuobus Dunika u. a.;

2) hobelnd verletzen
Dunika: kāpuostus ēvelējuot, atēvelēju nagus.

Avots: EH I, 141

‡ atgailêt, erlöschen (intr.), erkalten Warkl.: uogles atgailējušas. Refl. -tiês,

1) von neuem zu glimmen (glühen) anfangen
Warkl.: uogles var atkal a. Bērzgale, C., KatrE., Laud., Prl., Sessw., (mit aĩ) Kegeln, (mit aî ² ) Segew.;

2) = ‡ atgailêt Jürg.

Avots: EH I, 141

‡ atgalêt,

1) bewältigen
N.-Peb.: lielie darbi atgalē̦ti Deglavs Rīga II 1, 76; fertig werden (mit etwas): nevar ar ēšanu a.: te ir pieēdis līdz acīm; nav apgriezies, - prasa atkal Festen. nevar a. putnu sargāšanu nuo iesē̦tas labības ebenda;

2) befriedigen
(mit einem Objektsakkusativ der Person); jemands Wünsche, Forderungen erfüllen Kurmene, Wessen;

3) aushalten:
nāk nelaime uz nelaimes: vairs a. nevar N.-Peb.

Avots: EH I, 141

atgalêtiês,

1) sich erwehren, aushalten, sich befreien in negativen Sätzen,
gew. abhängig von nevarêt: es ar tām mušām nemaz nevaru atgalēties Grünh. Gew. atg. nuo: nuo preciniekiem nevar atgalēties B. Vēstn.; nuo bē̦rniem, nuo miega Alm.; nuo viņas A. XVI, 829;

2) lange Zeit etwas nicht getan, etwas vermisst haben und daher mit besonderem Eifer sich daran machen und damit nicht bald fertig werden können:
nu tik ņe̦mas ar ēšanu; visu dienu atgalējies, er ist jetzt eifrig mit dem Essen beschäftigt, denn er hat den ganzen Tag nichts genossen Etn. I, 45. viņš nemaz nevar atgalēties ē̦zdams, er isst ohne Ende, weil er lange nicht gegessen hat. Sessau.

Avots: ME I, 157, 158

atgavilêt(iês): klausiês, tē̦v, kâ viņa atgavilējas! Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 218.

Avots: EH I, 142

atgavilêt, atgaviļuôt, daraus dial. atgauļuôt BW. p. 244, auch refl., intr., entgegenjodeln, jodelnd antworten: gaviļuo tu, māsiņa, es pretim atgav(i)ļuošu BW. I, 244.

Avots: ME I, 158

atgavilêt(iês): klausiês, tē̦v, kâ viņa atgavilējas! Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 218.

Avots: EH I, 142

‡ atģẽvelêtiês Dunika, Kal., = atžirgt, atģèibt 1 und 2. Aus li. atsigeivelėti dass. (in žemaitischer Aussprache).

Avots: EH I, 144

‡ atgrūstelêt, wiederholt (oder mehrere leichte Objekte) ab-, zurück-, herstossen: a. krē̦slus nuo sienas.

Avots: EH I, 143

‡ atgraîzelêt Trik., wiederholt (und zwecklos) schneidend abstumpfen (tr.): a. nazi.

Avots: EH I, 142

atgulêt, Refl. -tiês, ‡

2) liegend allmāhlich zusammensinken (vom Heu, Stroh u. a.)
Siuxt: kāp zemē nuo panta! tagad vairs neliksim. kad atgulēsies, tad varēs vēl kādu ve̦zmu uzlikt.

Avots: EH I, 143

atgulêt (li. atgulė´ti),

1) versäumten Schlaf einholen:
tas varēja nuokavē, tuo miegu atgulēt Alm.;

2) wund schlafen:
viņa sāni bij atgulē̦ti;

3) einen Rückfall bekommen
PK. n. Mag. III, 1, 95.;

4) dial., eine längere Zeit schlafen:
trīs naksniņās atgulēju (Var.: sagulēju) jauna puiša kažuokā BW. 12618, 6. Refl. -tiês, genügend schlafen, ausruhen: tas jau labi būs atgulējies. lai zemīte atguļas BW. 10290.

Kļūdu labojums:
naksniņas = vasaras
12618, 6 = 12617, 6

Avots: ME I, 160

‡ atirklêt, herrudern (tr.) Lubn.: a. ciemiņu šurp. Refl. -tiês, herrudern (intr.) Lubn.: a. nuo viņa krasta šurp.

Avots: EH I, 144

‡ atjādelêt,

1) wiederholt (und ohne jede Notwendigkeit) herreiten
(intr.): dažreiz viņš atjādelēja arī pie mums;

2) unnötig, zwecklos herlaufen machen
Jürg.: kas tuo kumeļu šurp atjādelējis?

Avots: EH I, 144

atjêlêt, intr., wieder wund, roh, weich werden Etn. III, 146: maize atjēlē, ilgāki mitrumā stāvē̦dama C. gaļa atjēlējuse, kad tā, ilgāki stavē̦dama, zaudējuse vārītas vai ce̦ptas gaļas raksturu C., [PS.].

Avots: ME I, 163

‡ atkāpelêt,

1) hin und herkletternd (steigend) hergelangen
Salis: zē̦ns atkāpelēja pa akmeņiem (ūdenī) pie manis;

2) zur Genüge umherklettern
Oknist: vai neesi vēl diezgan atkâpelējies?

Avots: EH I, 147

‡ atkaplêt, mit der Hacke lockernd wegziehen, -reinigen: a. zemi nuo saknēm Dunika, Kal., OB., Rutzau. a. saknes, sūnu (= ar kapli atcirst un ve̦lē̦nu apgāzt) Lemburg.

Avots: EH I, 146

atkaũlêt, tr., abdingen: sievas raudzīja kādus vairāk atkaulēt BW. I, S. 194.

Avots: ME I, 165

‡ atķĩlêt,

1) von den eingetriebenen Keilen befreien:
a. stelles;

2) mit Hilfe eines Keils ab-, losschlagen:
kuokam mizu.

Avots: EH I, 152

‡ atkuôdelêt, ab-, wegbeissen, -knabbern, -nagen: a. lellei galvu.

Avots: EH I, 151

‡ atkrĩčuolêt Dunika, auf Schlittschuhen herlaufen: Jānis katru vakaru atkrīčuolēja pie Annas.

Avots: EH I, 150

‡ atlaidelêtiês, hin und her fliegend herannahen Bauske: bezdelīgas atlaidelējās līdz mums.

Avots: EH I, 152

‡ atpũlêt, mühsam herschaffen Gr.-Buschh. u. a. Refl. -tiês.

1) sich zur Genüge abmühen
Memelshof: viņš savā mūža atpūlējies diezgan;

2) seinerseits (sich revanchierend) sich einer Mühe (Arbeit) unterziehen
Mar.: par tuo es tev atpūlēšuos citu reizi.

Avots: EH I, 160

atskalêtiês Katzdangen, hungrig sein, heftig nach etw. verlangen. [Mit eingeschobenem Reflexivpronomen; zu àizkalêtiês.]

Avots: ME I, 191

atskarbelêt (unter atskarbinât), ‡ Refl. -tiês AP., = ‡ atskarâtiês: bikšu gali atskarbelējušies.

Avots: EH I, 166

‡ atšķem̃belêt, (Splitter) abspalten: a. malkai škembeles Salis.

Avots: EH I, 173

‡ atšķẽpelêt, abspalten Lemsal: a. skalu nuo šķilas.

Avots: EH I, 173

[atšķer̃bulêt Salis, (einen Holzsplitter) abreissen.]

Avots: ME I, 201

atšķipelêt,

1) tr., her-, wegschaufeln:
sniegs bij tīri atšķipe̦lē̦ts Vēr. I, 1300;

1) intr., herschlendern:
viņš atšķipelējis šurp Kand.

Avots: ME I, 201

‡ atskraidelêt, zwecklos (auch: wiederholt) hin und her laufend hergelangen Salis. Refl. -tiês, zur Genüge hin und her laufen C.

Avots: EH I, 166

‡ atšķupelêt Dunika, Kal., Rutzau, = atšķipelêt I: a. sniegu nuo durīm.

Avots: EH I, 174

‡ atšmaulêt, zurück-, wegstreichen Heniņ: a. matus nuo pieres.

Avots: EH I, 174

‡ atspaidelêt, = atspaîdît 2: atspaide̦lē̦ta maize.

Avots: EH I, 168

‡ atspẽlêt, spielend zurückgewinnen: a. paspē̦lē̦tuo naudu. Refl. -tiês, das Verspielte (beim Kartenspiel) zurückgewinnen: spē̦lē̦tājs gribēja a.

Avots: EH I, 169

‡ atspiẽģlêtiês, sich zur Genüge, bis zum eignen Überdruss im Spiegel besehen: greznīgā meita vēt nebija atspieģelējusies Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 169

‡ atspîlêtiês ² Stenden, (sich auf etwas stützend) sich entgegenstemmen: puisis ruokām un kājām atspīlejās mazajās durvīs un neļāvās grūst ārā.

Avots: EH I, 169

‡ atspil˜lêt Dunika, Funkenhor, Kal., NB., = atstutêt: a. luogu, lai neapgāžas. a. rijas duris.

Avots: EH I, 169

‡ atspuogulêtiês Janš. Dzimtene I ² , 279, = atspuõguļuôtiês.

Avots: EH I, 171

‡ atspuõlêt,

1) abspulen
Salis: nuo dažām spuolēm drusku jāatspuolē;

2) schnell herlaufen
(Dunika) oder herfahren (Stenden).

Avots: EH I, 171

atstabulêt, tr., auf der Pfeife spielend herbeilocken LP. VI, 807.

Avots: ME I, 197

‡ atstel˜lêt,

1) herschicken, -senden;

2) zurückschicken
U.

Avots: EH I, 171

‡ atster̂velêtiês ² Dunika, Kal., krepieren: vai tas suņa pagāns vēl nav atstervelējies?

Avots: EH I, 171

‡ atstraipalêt, hertaumeln Bauske: a. līdz galdam.

Avots: EH I, 172

‡ atsvaîdelêt, wiederholt (oder vieles) liederlich oder achtlos wegwerfen, -schleudern: a. ruotaļlietas Saikava, meita visu savu pūru atsvaidelējusi čigānīcām Oknist.

Avots: EH I, 173

‡ attuñtulêt C., Jürg., Lemb., loswickeln: a. vaļā satītu bē̦rnu.

Avots: EH I, 177

atvelêt, tr., abbläueen, abschlagen: atvelējis vilkam vilnu ar visu ādu nuo sāniem LP. IV, 162.

Avots: ME I, 208

atvẽlêt,

3): atvēli man tuo! kümmre dich nicht darum!
BielU.

Avots: EH I, 180

atvẽlêt, tr.,

1) auf einen Wunsch mit einem Wunsche erwidern, anwünschen:
laba vē̦lē̦tājam labu pretī atvēlēt Etn. I, 55;

2) beim Abschied jem. etw. wünschen:
aizjādami, bāleliņi, atvēliet māsiņai labu mūžu dzīvuojuot Ltd. 1460;

3) jem. etwas gönnen, bescheiden, geben, erlauben:
labprāt jums naktsmāju LP. VII, 256; atvēlējis baru vēršu kaimiņam LP. IV, 82; meitu tautām BW. 6449, 7428; atvēlēt pakuoklēt LP. V, 151; dancuošanu BW. III, I, 77;

4) vermachen:
tu, tētiņ, nuomirdams, kuo tu man atvēlēsi BW. 27822, 2.

Kļūdu labojums:
naktsmāju = naktsmājas

Avots: ME I, 209

atvielêt (?) zuobus, die Zähne fletschen Lösern nach Etn. III, 146.

Avots: ME I, 211

‡ atvîlêt ² , (einen Saum zurückbiegend) besäumen: drēbe jāatvīle, lai neirst Siuxt.

Avots: EH I, 181

atvĩlêt: a. naglai galvu. a. nuost gabalu nuo dzelzs stieņa.

Avots: EH I, 181

atvĩlêt (zuobus), abfeilen (die Zähne, z. B. einer Säge).

Avots: ME I, 211

‡ atzelêt, ab-, weglecken, -kauen (mit dem Gaumen).

Avots: EH I, 182

aũklêt, Refl. -tiês: sich, einander wiegen, schaukeln: viņa nekaunas ... viņam klēpī a. Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 52. ar tevi auklējuoties un glauduoties Dzimtene IV. 84.

Avots: EH I, 186

aũklêt [li. áuklėti], tr., (ein Kind) warten, auf den Händen tragen und schaukeln: aklē mani, māmuļiņa, vieglajām ruociņām Ar. 1299. Refl. -tiês, gewiegt, gehehgt werden: vai mūsu jaunekļu krūtīs auklējas censība pēc saskanīgas gara un sirds izglītības Pūrs I, 26.

Subst. aũklējums,

1) die vollendete Handlung des Wartens, Wiegens:
tuo esduošu māmiņai par bē̦rniņa auklējumu BW. 1163;

2) das, was gewiegt worden ist, das Kind:
māmiņ, tavu auklējumu sveši ļaudis maldināja Ar. 1762.

Avots: ME I, 222

‡ aulêt "raudāt jeb aulekšuot" Warkl.

Avots: EH I, 187

babulêt od. babilêt Friedrichstadt A. X, 2, 438, intr., babelêt Degl., tr., schwatzen. Wohl entlehnt aus d. babbeln.

Avots: ME I, 246

balêt,

1): lini bal Siuxt n. BielU. balē (III prs.) ... āda Pas. II, 177. Refl. -tiês: izlikt, aude̦klu b. Golg.

Avots: EH I, 200

balêt, -u, -ēju, [li. balė´ti, bleich werden ], intr., bleichen: tavi kauli tūdaliņ balēs LP. VII, 482 duod, dieviņ, tā balēt (Var.: balēties) man auguma pēlējam 8871. Auch tr., bleichen Mag. III, 1, 107, M., = balināt.

Avots: ME I, 253

bãlêt: mit à auch AP.

Avots: EH I, 208

bãlêt, [bàlêt C.], -u od. -ēju, -ēju, intr., inch., bleich, blass, fahl werden: bē̦rzu birze kalniņā vairāk bāl, ne zaļuo BW. 23687. vaigi bāl asarām BW. 3932. māsai bāl vaigu gali 21384, 4 zilajā tālē baltas dūjiņas bālē ("schimmern blass") Vēr. II, 51. sērdienītes vainaciņš nebālēja saulītē, cf. BW. 4831. Refl. -tiês, fahl, grau erscheinen, grauen, anbrechen (vom Tage): gaisma bālējas, der Tag graut Mag. XX, 3, 68.

Avots: ME I, 271

‡ I bal˜lêt, = ballêtiês: viņš ar citiem nebēdņiem bija ballējuši pa zaļumsvē̦tkiem visu nakti Seibolt.

Avots: EH I, 200

‡ II ballêt, in der Verbind. zirgs ballē, es ballt sich der Schnee dem Pferde unter den Hofen Preekuln n. BielU.

Avots: EH I, 200

ballêtiês, -ējuos, Bälle geben, mitmachen, schmausen: par kuo tas šie tā ballējas MWM. VIII, 565. [Nach Spr. auch ballêt, Bälle

Avots: ME I, 254

‡ bañgalêt AP., -ẽju "maisīt" N.-Peb. Refl. -tiês "maisīties, jaukties" AP.

Avots: EH I, 204

bā`rstelêt AP., (mit ãr ) Jürg., Lemburg, Wolm., (mit ā`r ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85, Erlaa, Lubn., Memelshof, Saikava, Sessw., = bãrstît (mit deminutivischer Farbung).

Avots: EH I, 209

‡ bâzelêt Bers., wiedertrott hier oder da stopfen, stecken.

Avots: EH I, 210

‡ bebelêt, schnell und unverständhch sprechen Golg.

Avots: EH I, 210

‡ bebelêtiês "niekuoties" Lemsal: nav ne˙kāda lāga strādāšana, bet tikai tāda bebelēšanās (= nabaguošanās?): visi darba rīki jāmeklē pie uotrn. šuodien nuobebelējuos visu dienu un ne˙kuo nedabūju padarīt Lemsal, Wainsel.

Avots: EH I, 210

‡ bê̦galêt, -ēju Gr.-Buschh., Kaltenbr., = bē̦gaļât, bē̦guļuôt.

Avots: EH I, 216

‡ beizelêt PV., schnell und beinahe unleserlich (mit einem Bleistift) schreiben; kritzeln; Striche ziehen.

Avots: EH I, 211

berbelêt Stelpenhof,

1) schnell und undeutlich sprechen;

2) eine fremde Sprache radebrechen:
sāka tik berbelēt un iemācījās vāciski runāt.

Avots: ME I, 280

bezdelêt ‡

2) hin und her laufen
Gr.-Buschh. n. FBR. XII. 85; ‡

3) be̦zde̦lē̦ti milti Sussei, = bīde̦lē̦ti milti.

Avots: EH I, 214

bezdelêt, -ēju, wiederholt ein wenig fisten.

Avots: ME I, 282

bĩdelêt, ‡

2) wiederholt stossen, schütteln
Orellen: kuo tu bīdelē tuo galdiņu! ‡

3) "kaut kuo darīt par ilgü: kuo nu bīdelē (warum drehst du unnütz die Windigungsmaschine)! - vai neredzi, ka mašīns tukšs? Orellen. ‡ Refl. -tiês, tollen, sich schütteln, stossen, balgen Orellen: kuo tu bīdelējies? ne˙maz mierā nuo-sēdēt! - Zur Bed, vgl. auch àizbrdelêt II.

Avots: EH I, 223

bĩdelêt, -ēju, tr., beuteln: bīde̦lē̦ti milti, gebeuteltes Mehl; bīde̦lē̦ta maize od. bīdeļmaize, gebeuteltes Brot: ai dieviņ, ai dieviņ, es netiku bīdelēj'si; nu sanāca bīdelbikši, bīdeļmaizes ēdējiņi BW. 19182. [Aus mnd. büdelen.]

Avots: ME I, 303

‡ birdeklêt PV., -ẽju, = bir̂dinât 1: pa pirkšītim b.

Avots: EH I, 220

bir̃delêt, in feinen Tropfen, Flocken fallen (vom Regen u. Schnee).

Avots: ME I, 297

blêt: auch Ramkau, blēt N.-Wohlfahrt.

Avots: EH I, 229

blêt, -ēju N. - Schwanb., Mehrhof, Mar., Lis., PS., AP., Bers., Kreuzb., Laud., Roop, Lemsal, Salisb., Bächhof, Kr.], blöcken, meckern: aitas, āzis, jē̦ri blēj, ["blej" Salis. Zu ksl. блѣяти, mnd. blœjen "blöcken" und viell. la. flēre "weinen"; vgl. Berneker Wrtb. I, 60, Walde Wrtb. ² 300, Johansson IF. VIII, 15, Fick Wrtb. III ⁴ , 284, Persson Beitr. 802 ¹ , Trautmann Wrtb. 34.]

Avots: ME I, 315

‡ buogulêt Celm. aus Lubn., sich zu verstecken suchen.

Avots: EH I, 258

I buõlêt (unter buôlît): auch Mitau.

Avots: EH I, 258

‡ II bùolêt ² Lubn., -ẽju, mit einem stumpfen Messer schneiden.

Avots: EH I, 258

braũkalêt (unter braũkaļât): auch (mit àu ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85, Auleja, Kaltenbr., Saikava, Sonnaxt: b. pa pasauli Pas. IX, 476. sāka b. I, 283.

Avots: EH I, 238

‡ brañkulêt AP., = brañkaļât.

Avots: EH I, 238

braulêt L., in der Brust sein.

Avots: ME I, 326

brẽkalêt, - ēju, freqn., demin., hin und wieder ein wenig weinen.

Avots: ME I, 330

brendzelêt, - ēju, tr., streng tadeln, rügen Naud.

Avots: ME I, 330

[brezelêt Sonnaxt "schlecht färben"; wohl eine Ableitung vom entlehnten] breziles, Brasilienholz zum Färben.

Avots: ME I, 330

bricelêt: rügen, schelten - zu ersetzen durch: mit einem kurzen Gegenstande hauen, schlagen, s. J. Alunāns IMM. 1933 II, 332.

Avots: EH I, 241

bricelêt, rügen, schelten: gan tu, līķe, taisna tapsi, kad es tevi bricelēšu BW. 23316,8.

Avots: ME I, 331

‡ brillêt "?": mākslinieks viņu ... nuobildējis, kâ b. nuobrillējis Janš. Bandavā II, 429.

Avots: EH I, 241

brūzgalêt, spritzen, prusten (von Pferden): zirgs ir paēdis, tik brūzalē (brūzgalā) pa ūdens sili, miltus me̦kle̦dams Stelp.

Avots: ME I, 342

‡ bruzgulêt Prl., Saikava, (hier auch reflexiv) Kalz., hörbar und liederlich (dazwischen die Luft hinausblasend) schlürfen (von Schweinen): sivē̦ns pa sili bruzgulē(jas).

Avots: EH I, 246

brūzulêtiês, sich abschütteln (von einem nassgewodenen Vogel): zīlīte nuo aukstuma brūzulējās Plm.

Avots: ME I, 342

bubelêt, ‡

2) "burties un šuo tuo darīt" Saikava: visi tur pa kūti bubelē.

Avots: EH I, 248

bubelêt "betteln, ohne Arbeit umherschweifen" Stomersee.

Avots: ME I, 343

bubulêt, - ēju, uneben spinnen: es pakulas bubulēju BW. 7120. [Wohl zu bubulis "Knoten".]

Avots: ME I, 343

budulêt Mag. III, 1, 121, = budinât: bubulēt pie grāmatas, immerfort zum Lesen anhalten.

Avots: ME I, 345

‡ budzelêtiês, zögern, saumen, saumselig sein: taisies ātrāki kuo tik ilgi budzelējies? Sessw.

Avots: EH I, 249

buîlêt ² Kand., -ēju tr., mit einem stumpfen Messer schneiden: maizi Mag.XIII,2,64.

Avots: ME I, 346

bulbulêt, - ēju, intr., schlagen, schmettern, rufen: bulbuls bulbulē Etn.

Avots: ME I, 348

‡ bùmbulêt ² Kalz., Lubn., Riga, bummeln (hierauf beruhend?), sich ohne Arbeit herumtreiben.

Avots: EH I, 252

‡ buñdulêt Libau "puogas sist": puikas aizgāja sē̦tā b. (vgl. unten bunduls 10).

Avots: EH I, 253

bur̂bulêt, ‡

3) undeutlich sprechen
(mit ur̂ ² ) Kand.

Avots: EH I, 254

bur̂bulêt, - ēju, bur̂buļuot (li. (burbuliúoti)

1) intr., Wasserblasen erzeugen:
un lejā strautiņš burbuļuo. azaids, lē̦ni burbuļuodams, kaktā vira A. XX, 648. ūdeņi burbulēja nuo augstām klints gravām zemē. klusām strautiņš burbulē Plūd. Llv. II, 339;

2) tr., sprudelnd bringen:
ak upīte, kad burbulēsi saldu miegu draugam MWM. VI, 172.

Avots: ME I, 352

‡ bùrzgalêt ² Saikava, schnaubend mit der Schnauze in einer Flüssigkeit herumwirtschaften: suvē̦ns burzgalē pa sili, ka šļakst vien.

Avots: EH I, 256

burzgulêt, - ēju, burzguļuôt [Bers.], sprudeln, brodeln, wallen: ūdens burzgulē pa silēm.

Avots: ME I, 355

‡ bũtelêt Dunika, OB., laut weinen (häufiger von kleinen Kindern gesagt NB.).

Avots: EH I, 257

čabelêt, ein wenig rascheln, schwatzen: lūk, čabelē Poruka bērni MWM. VII, 532.

Avots: ME I, 399

červelêt, Refl. -tiês: auch Druw.

Avots: EH I, 289

červelêt, -ēju, tr., kräuseln (auch vom windbewegten Wasser Karls.), verwickeln, in Unordnung bringen: dzijas. Refl. -tiês, sich kräuseln, sich verwickeln: lapas červelējas.

Avots: ME I, 410

‡ col˜lêt Dunika, schnell gehen: c. uz mājām. Vgl. ‡ culˆlêt.

Avots: EH I, 279

čūlêt (unter čùlât), ‡

4) fein und lange regnen
Heidenfeld (mit ù ² ).

Avots: EH I, 298

‡ čūlêtiês Wessen "sich saumselig und ungewandt vorbereiten". Mit ostle. č aus ķ (vgl. ķūlêtiês 2)?

Avots: EH I, 298

‡ cul˜lêt, gehen Frauenb., "spēcīgiem suoļiem iet" Dunika.

Avots: EH I, 279

čumelêtiês, -ējuos, trödeln, etwas ungeschickt tun: čumelējas kâ čumelis Naud.

Avots: ME I, 420

[čumulêt, unschön etwas machen; saumselig sein Wessen.]

Avots: ME I, 420

čuñčelêt, -ēju, tr., einhüllen, verwickeln (besond. in der Zstz. mit sa-) Kand.

Avots: ME I, 420

čunčulêt,

2): eine Speise schlecht zubereiten
Wessen. Refl. -tiês: auch Skaista.

Avots: EH I, 295

[čunčulêt,

1) = čunčelêt St.;

2) unschön etwas machen; saumselig sein
Wessen; in der letzten Bed. auch čunčuluoties Gramsden od. čunčuļuoties Siliņ; in Posendorf, Jürgensburg, AP., Ruj., Ekau bedeute čuñčuļuoties: allzu langsam ( anderswo: allzu kompakt od. ungeschickt) sich ankleiden (in dieser Bed. čuñčulêties N. - Peb.); in Aistern čun̂čuļuoties ^2, langsam fahren.]

Avots: ME I, 420, 421

‡ *čuslêt, zu erschliessen aus ‡ àizčuslêt.

Avots: EH I, 297

‡ dagulêt, bis zu einem gewissen Zeitpunkt schlafen Kaltenbr.: d. da bruokastei.

Avots: EH I, 302

dailêt, ‡ Refl. -tiês, sich putzen, schmücken, schön machen: kas tādai (sc.: skuķei) nekait d. Janš. Dzimtene I ² , 392.

Avots: EH I, 302

dailêt, -ēju, tr., bilden mit Unterricht und Erziehung Kronw.

Avots: ME I, 431

dakalêtiês, ‡

2) "unartig sein" (von Kindern)
Siuxt: kuo tu te dakalējies vie˙nādi? Siuxt; ‡

3) "?": jūs visi pa klēti dakalējaties Daugava 1933, S. 196.

Avots: EH I, 303

dakalêtiês, -ējuos, streiten, zigeunerisch sprechen Kand., Selg. n. Etn. III, 163.

Avots: ME I, 433

[dakaũlêt Drsth., noch dazu ausbedingen.]

Avots: ME I, 433

‡ dãlêt Seyershof, ohne Arbeit umherspazieren.

Avots: EH I, 311

dãlêtiês [Ruj.], Possen treiben, toben, albern sein [Bers.], Karls. [Anscheinend aus mnd. dalen "unsinnig sein"].

Avots: ME I, 447

‡ damelêt, bettetn Lems., Wainsel.

Avots: EH I, 305

‡ damelêtiês Frauenb., Kurmene, Nikrazen u. a., albern, tollen. Aus nd. dameln (hd. dammelen) "herumschlendern, albern, unklug sich benehmen" (im Grimmschen Wrtb.).

Avots: EH I, 305

‡ damalêtiês, -ẽjuôs, tollen, scherzen Linden, Schnehpeln.

Avots: EH I, 305

‡ dañdalêtiês, beim Pferdetauscn streifen Wandsen; beim Pferdekauf lärmen Stenden.

Avots: EH I, 306

‡ dañdelêt Kabillen, = dandaluôt.

Avots: EH I, 306

‡ dàuzelêtiês ² Sonnaxt, sich balgen, Unsinn treiben.

Avots: EH I, 310

deivelêt,

1): an unrechter Stelle, unnütz tragen, benutzen
(mit èi ² ) KatrE.: zābakus jau sāku šur, tur d. jaunuo vāģu gan nevajadzēja d. ebenda;

2) "kalpināt bez īstas vajadzības, grūstīt" (vorzugsweise von Pferden gesagt) Fistehlen.

Avots: EH I, 314

deivelêt, -ēju,

1) durch fortwährende Benutzung untauglich machen:
puika zāģi tik ilgi deivelēja, kamē̦r nuodeivelēja Druw.;

[2) "schlagend hin und her jagen (ein Tier)":
čigāns savu zirgu deivelēja Druw.].

Avots: ME I, 453

‡ derbelêt, schnell und schlecht etwas tun (mit èr ² ) Kalz, und Meiran n. Fil. mat. 26; (auch reflexiv) "delverēt(iês); ātri šuo tuo ķerstīt" PV.

Avots: EH I, 316

[der̂velêt Warkh. "schwatzen".]

Avots: ME I, 458

I der̂velêt,

1): schnell und undeutlich sprechen
("mit èr" ) AP.; ‡

2) "grābstīties, ķerstīties" (mit èr ² ) Kalz.

Avots: EH I, 316

‡ II der̂velêt Nötk. "sich ohne Arbeit herumtreiben; müssig sein".

Avots: EH I, 316

[dĩbelêt Trik. "hin und her stossen od. reissen": d. krê̦slu.]

Avots: ME I, 476

dicelêt, jemand viel und unnützerweise beschäftigen und mit der getanen Arbeit nicht zufrieden sein [Gr. - Sess.]: kuo tu mani vienmē̦r dicelē, ne˙kā tev nevar pa prātam izdarīt.

Avots: ME I, 466

didelêt,

1): frierend zittern
N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617, Gr.-Buschh.; (auch reflexiv) unruhig, beweglich, ausgelassen sein AP.; ‡

3) unablässig bitten
(diedelêt) Sermus: tamē̦r dideleja, kamē̦r dabūja.

Avots: EH I, 319

didelêt, -ēju,

1) unruhig sein, sich davon machen wollen, etwas zittern
Krem., Setzen: [kam saltā laikā nav malkas, tiem ir jādidelē Lub., Kreuzb., Warkh.];

2) flennen, weinen
Nötkenshof. [In der Bed. 1 wohl nach Leskien Abl. 271 nebst didas und didinât "zittern" zu diet.]

Avots: ME I, 466

dĩdelêt, ‡ Refl. -tiês PV. "= dīžâtiês 1":

Avots: EH I, 325

dĩdelêt, -ēju, hin- und herstossen, quälen: viņu lietuvē̦ns dīdelē. saimnieks dīdelēja mani nuo viena darba pie uotra Ahs.

Avots: ME I, 477

I dìedelêt, ‡

2) faulenzen
(mit iê ² ) NB.; ohne Arbeit leben Stom. ‡ Refl. -tiês Pas. V, 213; = dìedelêt I 1.

Avots: EH I, 326

[diẽlêtiês Ruj., zaudern, zögern.]

Avots: ME I, 481

‡ dîglêt, -ẽju AP: "= diêdzêt": jāliek rudzi d.

Avots: EH I, 325

‡ dìkalêt ² Saikava "müssig hin und her laufen".

Avots: EH I, 325

‡ dir̂beklêt PV., -ẽju, eine feine, schwer lesbare Handschrift schreiben.

Avots: EH I, 321

‡ dir̂belêt Warkl., zittern. Refl. -tiês, sich unruhig verhalten, sich hin und herbewegen AP. (mit ir̂ ), Lemb. (mit ir̃ ).

Avots: EH I, 321

‡ dirselêt PV. "wie ein dirselis arbeiten oder sprechen".

Avots: EH I, 322

‡ dĩselêtiês Seyershof, = dĩšļât (von Pferden gesagt).

Avots: EH I, 326

dĩvelêt: wiederholt teissen (tr., mit ì ² ) Līvāni; schütteln, schaukeln Salis; bewegen; sich abarbeiten lassen AP.; viel beschäftigen (arbeiten lassen), viel benutzen (mit ì ² ) Sonnaxt (d. zirgu, nazi); abplagen Warkl. Refl. -tiês: auch AP.

Avots: EH I, 326

‡ drāzelêt (in einem handschriftl. Vokabular), = drãztelêt.

Avots: EH I, 331

drãztelêt, -ēju, tr., hin und wieder ein wenig schnitzeln; [vgl. li. drožtelėti "строгнуть"].

Avots: ME I, 495

drebelêt, Refl. -tiês: beben, zittern (ein wenig), bebem - zu ersetzen durch "draiskāties, unartig sein" PV.

Avots: EH I, 332

drebelêt, -ẽju,

1) ein wenig zittern, hin und wieder schaudern;

2) unbedacht etwas tun, greifen, reden
Etn. III, 162; [schnell und unachtsam arbeiten Stelp., Lub., Fest.]. Refl. -tiês, beben, zittern (ein wenig), bebern, besond. in der Zstz. mit pa- Tr. III, 1365: [nedrebelējies! stāvi rāms! Fest.]

Avots: ME I, 495, 496

drebstelêt, schnell, unbedacht etwas tun Alt-Schwanb.

Avots: ME I, 496

‡ dre̦bulêt, -ēju Auleja, zittern, beben: zuobi vien klab, kad sāk d.

Avots: EH I, 332

dreĩlêt, -ēju, tr., reiben Nötkensh. (kuokā ar kādu dzelzs gabalu izurbt, izberzt caurumu); "treideln" L. [Aus * dreijelêt (zu dreijât)?]

Avots: ME I, 496, 497

I drellêt, intr.,

1) Frohndienste leisten, für sehr geringe Entgeltung arbeiten Brucken;

2) tr., jem. abhetzen, viel arbeiten lassen:
tad tik tu redzēsi, kâ tevi drellēs Mar. [Ableitung von einem * drellis "Sklave" (aus mnd. drelle).]

Avots: ME I, 497

II drel˜lêt: reiben Fest.: drellēju, kamē̦r pārdrellēju pušu. ‡ Refl. -tiês, sich reiben (mit el˜ ) Salis.

Avots: EH I, 332

[II drel˜lêt Salis "mit einem stumpfen Gegenstand ein Loch herstellen". Wohl entlehnt.]

Avots: ME I, 497

drembelêt Schwanb. "bedräuen (sadrauvêt); verprügeln (iedauzît)".

Avots: ME I, 497

[drepelêt Lubn. "guorīties".]

Avots: ME I, 497

‡ II drepelêt "skrebelêt" Druw., nicht im Ernst etwas tun: vder sprechen Saikava; "= dripelêt II (namentlich kritzeln)" Oknist.

Avots: EH I, 333

dreselêtiês: (z. B. ohne eine Treppe auf einen Baum) klettern Dunika.

Avots: EH I, 333

dreselêtiês, sich bemühen wohin zu steigen [Ahswikken]: dreselējās, dreselējās, kamē̦r iedreselējās ābelē Grob. n. Etn. IV, 18.

Avots: ME I, 497

[dricelêt, schütteln. Refl. -tiês, auf unebenem Wege fahren Wid.]

Avots: ME I, 498

[driẽvelêt Ruj., ausgelassen sein. Aus nd. drevelen "hin und her laufen"?]

Avots: ME I, 502

‡ driķelêt U., (in der Mühle) schroten: auzu pūru driķelēšu BW. 21001, 9 var. Entlahnt.

Avots: EH I, 334

drillêt: (mit il˜ ) Frauenb., ‡

3) "gaŗi, ilgi iestāstīt, ieteikt"; ‡

4) "mit der Dreschmaschine dresehen".

Avots: EH I, 334

drillêt, -ēju, tr.,

1) mit dem Drillbohrer bohren;

2) schelten
Dond.; [aus mnd. drillen "drehen". Daraus wohl auch ostle. drilēt "reiben" Lipna].

Avots: ME I, 499

[I dripelêt, ungleichmässig weben Stelp.]

Avots: ME I, 499

[II dripelêt, schnell und unbedacht etwas tun Stelp.]

Avots: ME I, 499

I drĩvelêt [Salis], -ēju, durchschütteln (beim Ringen und Brasseln) W. - Livl. n. U.

Avots: ME I, 501

[II drìvelêt ^2, = rīvelêt.]

Avots: ME I, 501

druoztelêt (unter druoztalât),

1): ze̦lta zarus d. BW. 33627 var.

Avots: EH I, 338

‡ drul˜lêtiês Frauenb. "scherzweise sich raufen".

Avots: EH I, 336

‡ drumstelêt Warkl., = drumstalât.

Avots: EH I, 336

‡ dũdelêt Dunika, OB., -ēju, weinen.

Avots: EH I, 346

[dūklêt Bers., = dūķerêt: ciema puiši dūklēt gāja, uguntiņas nevajag BW. 34403. Vgl. auch dūlêt 2.]

Avots: ME I, 525

dũlêt,

2): auch AP., N.-Peb., (mit ù ² ) Saikava;

3): dùlē ² caurām naktīm KatrE. šie laikam dùlēs ² visu nakti pa pļavu Saikava; mit der Arbeit nicht vorwärtskommen
(mit ù ² ) Sauken; bei der Arbeit faulenzen Saikava: kuo tu tā dūlē̦dams esi padarījis? "kavēties" Bers., Erlaa, Kalz., Prl., Saikava; ‡

4) andauern
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 347

dũlêt, -ēju Druw., n. U. auch dūļât.

1) mit dem dūlājs räuchern zum Forttreiben der Bienen
[dũļât un Bauske]: viņš aizdedzinājis dūli, attaisījis struopu un dūlējis struopā A. XX, 230;

2) bei brennenden Pergeln in der Nacht Fische oder Krebse fangen;

3) lange auf sein, nicht schlafen gehen, mit der Arbeit nicht fertig werden (eig. Feuer brennen)
Lasd., Laud., Bers., Fest.: kuo tik ilgi dūlējiet ? ejiet gulēt! AP., Bers., Nötkensh., Nerft. Refl. -tiês.

1) schwelen, fortglimmen
U.;

2) andauern, dauern (von Krankheiten):
slimība ilgi dūlējas AP., A. XI, 761.

Avots: ME I, 527

‡ dùrbelêt ² Warkl. n. FBR. XI, 122, -ẽju, suchen (verächtl.): visu cēlieni adatas durbelē.

Avots: EH I, 343

‡ durstelêt -ẽju,

1) = durstît Warkl.;

2) auch Refl. -tiês, beim Gehen die Füsse vorsichtig setzen
Warkl.: jis iedams durstelē(jas).

Avots: EH I, 344

dusulêt, -ēju, hüsteln; beim Husten keuchen JK. VI, 48; [dusuļuôt Kārsava u. a.].

Avots: ME I, 522

‡ dūzelêt, -ẽju "mit den Händen berühren, nicht in Ruhe lassen (auf Menschen: bezogen)" Fistehlen; bet tad viņš puiku dūzelē!

Avots: EH I, 349

‡ dveselêt, -ẽju, hüsteln PV.

Avots: EH I, 351

dzelêt, = zelêt.

Avots: ME I, 541

‡ dzeñdzelêt Orellen, -ẽju, verwirren, verknoten.

Avots: EH I, 355

‡ *džergzdelêt, erschlossen aus sadžergzdelêt:

Avots: EH I, 365

džerkstelêtiês: auch (mit er̂ ) Erlaa, Saikava.

Avots: EH I, 365

[džerkstelêtiês Fest., džerkstelēs mesties: gruoda dzijs džerkstelējas.]

Avots: ME I, 564

džìndželêt ² Kalz. n. Fil. Mat. 26, -ẽju, = džindžalât: čigāns savu čigānieti ar džindželi džindželēja.

Avots: EH I, 365

dzirklêt,

1) Schafe scheren
U., Krem.;

[2) dzir̂klêt. zirpen (vom Heimchen)
Apsīšu Jēk.],

Avots: ME I, 553

dzìrkstelêt, -ēju, (auch dzìrksteļuot, Funken sprühen, funkeln: straujupīte dzirkstelēja. nuo viņas acīm dzirksteļuot dzirksteļuoja.

Avots: ME I, 554

‡ ẽķelêt Dunika, (Flachs) hecheln. Aus mnd. hekelen.

Avots: EH I, 372

ellêtiês, ‡

2) "trakuot" Ar., schelten, zanken, schimpfen; tätlich werden ("kauties") Siuxt.

Avots: EH I, 368

ellêtiês, - ējuos, - ējuos, sehr eiftig, mit aller Kraft arbeitet Etn. I, 105: viņš jau tâ ellējas..., dienu, nakti neguļ Naud.

Avots: ME I, 568

‡ èndelêt ² Zvirgzdine, schlagen, prügeln,

Avots: EH I, 369

enstelêtiês, ‡

3) (einer Arbeit, einem Auftrag) ausweichen
Salwen.

Avots: EH I, 369

ẽrģelêt, ‡

3) weinen
Dunika; zur Bed. vgl. ‡ àizẽrģelêt.

Avots: EH I, 373

ẽrģelêt,

1) die Orgel spielen;

2) singen:
vīriešu balsis arī nepiekūst vienmē̦r ērģelējuot BW. III, 1, 19.

Avots: ME I, 575

[ẽrklêt Trik., für sonstiges (entlehntes) ēķelēt od. ērķelēt, häkeln.]

Avots: ME I, 575

[ē̦rkulêt, verwühlen, zerzausen Wid.]

Avots: ME I, 575

‡ gaĩgalêt,

1) "klaigāt" (mit aĩ) Degunen, Mesoten, Rajen, (mit aî ² ) Ruhental: bē̦rni gaigalē;

2) frohlocken; vor Freude hüpfen
Grünh.: viņš aizgāja gaĩgalē̦dams. Zur Wurzel von gaĩgala?

Avots: EH I, 376

gaîlêt (auch Oknist): uogles gaîlē ² Siuxt. Refl. -tiês,

1): auch (mit aî) Oknist, (mit ài ² ) Erlaa, Gr.-Buschh., (gàilêtiês ² ) Zvirgzdine;

2): "aušuoties" Dond.

Avots: EH I, 376

gaîlêt [Kr., gàilêt C.], - u, auch - ēju, - ẽju, glimmen, glühen: dzirksteles gail RSk. II, 26. gailējuošuo uogļu atspīdums A. XV, 283. acīs uguns gail Egl. kaktā vilka acis gail Skalbe. brīvu darbu viņi strādāja, priekā gaile̦dami Stari II, 407. Refl. - tiês,

1) [gàilēties ² Kl., Warkl., gaĩlêties Dunika, gaîlêties Schujen], glimmen, glühen
[Wessen]: krāsniņā gailējās ugunskurs II, 1206. viss, liekas, kūst un gailējas aiz pārliecīga karstuma J. R. IV, 80. smaids vēl ar˙vien gailējas ap viņas lūpām A. XXI, 797. mākuoņi saulei nuorietuot gailējās. krustmāte tīri vai gailēties gailējās A. XII, 259;

2) schäkern:
"gailēties"saka par jauniem cilvē̦kiem, kad tie ar jaunavām pajuokuo, tās ķircina un tramda Bers. n. A. XII, 869. [Wohl nebst gailis zu li. gailùs (neutr. gaĩlu) "jähzornig (urspr. etwa: glühend, erhitzt, feurig); scharf", aksl. dzělo gr. "σφόδρα, λίαν", ahd. geil "mutwilig, üppig" u. a.]

Avots: ME I, 584

‡ gaîseklêtiês ² Salis, -ẽjuôs, albern, tollen: viņš te visu dienu gaiseklējas.

Avots: EH I, 377

I galêt,

1): mājās laiku galē̦dams (= ar gaŗu laiku kaudamies) Janš. Dzimtene IV, 267; ‡

4) galē būt, pflegt zu sein
Rutzau. Refl. -tiês,

2): viņš nevarēja ni˙kur g. Saikava. ne˙kur g. kâ nuo ve̦lna Ramkau. kur tik ilgi galējāties (wo bliebet ihr so lange)?
AP.

Avots: EH I, 380

I galêt, - ẽju,

1) zu Ende bringen, bewältigen:
[maizes sane̦sts tik daudz, ka nezin paši kâ galēt Lis.] palīdz galēt, tuo veikla ruoka paspēja divu gadu laikā;

2) aushalten:
aiz juokiem un piezuobuojumiem dienas astuoņas ne˙kur nevarē̦tu galēt A. XII, 181;

3) mit
nuost - zu Tode quälen, tönen: tās duomas mani galē nuost Alm. Refl. - tiês,

1) eine Ende nehmen; zu Ende kommen
Hofzumberge, Lis.: sieva, dze̦dra dē̦lu māte, kur tāda galēsies? BW. 23387. vai tad kāds ar tuo galējies A. XI, 113;

2) sich lassen, Verbleib, Ruhe, ein Ende finden
Laud.: diezin, kur tad galē̦tuos Aps. kur nu galēsies, tik agri aizgājis;

3) sich placken, abquälen, viel arbeiten, sich abgeben, mit jem. fertig werden, sich erwehren:
tâ duraks, pa mājām galē̦damies, beidzuot nuomiris LP. VI, 345. nav vaļas ar ve̦ciem cilvē̦kiem galēties LP. V, 228. nevarē̦dams galēties aiz ve̦lniem, rijnieks gāja paduomuos pie gudra vīra JK. V, 37. aiz uodiem ne˙kur nevar galēties Purap. nuo muižas kalpa puišiem vairs ne˙maz nevaruot galēties Alm. [nevaruot vairs ar viņiem galēties U., man könne mit ihnen nicht mehr auskommen, zurechtkommen];

4) albern, tollen
Mag. II, 3, 120; s. galuot. Wohl zu gals "Ende" und li. galė´ti "können; [überwinden" Lit. Mitt. V, 153. - Anders über galė´ti Trautmann Wrtb. 77 u. a.].

Avots: ME I, 591

[II galêt Wessen "genügen".]

Avots: ME I, 591

‡ *III galêt, erschlossen aus ‡ II apgalêt.

Avots: EH I, 380

I gālêt, - ẽju, intr., sich mit dünnem Eise überziehen L., Spr., U.

Avots: ME I, 617

II gālêt, ‡ Refl. -tiês, glimmen, glühen: uoglis gàlējās ² Zvirgzdine.

Avots: EH I, 389

II gālêt,

1) gàlêt ² , glühen, glimmen
Bers.;

2) "glimmend verlöschen"Kreuzb.
(gàlêt Drsth., gâlêt ² Bauske, gãlêt Ruj., Jürgensb.): uogles gàlē C. ve̦rgs es dzīvuoju un ilgās gālu A. Kurcijs. zvaigznes gāl A. Kurcijs.]

Avots: ME I, 617

gaûlêt ² , laut schreien, rufen Karls.; [wohl aus gavilẽt].

Avots: ME I, 611

gavelêt: auch Lös.

Avots: EH I, 388

gavelêt, - ẽju, lokal für gavilēt BW. 484.

Avots: ME I, 614

gavilêt, - ẽju, gaviļuôt, gavulêt, - ẽju, gavuļuôt, intr.,

1) jodeln, namentlich auf der Hütung, jauchzen:
klausās mans arājiņš, ka es sē̦ri gavilēju BW. 492. jauni puiši upmalē jautras dziesmas gavilē 514. ve̦ci puiši gavilēja uz jaugām meitiņām 889. gaviļuo, tu māsiņ! 244. ik˙vakarus gavulēja 2374. vai nu˙pat tur kāds negavuļuoja? Niedra;

2) vom Gesange der Nachtigal.
- Im VL. kommt das Präs. gavilu st. gavilēju vor: kâ tie gauži negavil BW. p. 711; BW. 537; part. prs. act. gaviluot BW. 29147. [Wohl zu gaura I; s. Walde Wrtb. ² 335 unter gaudeō und Trautmann Wrtb. 81.]

Avots: ME I, 614

gâzelêt: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85, (mit ã) Widdrisch.

Avots: EH I, 390

gâzelêt, - ēju, freqn., tr., wiederholt kippen, wiederholt zum Wackeln bringen: papēdi nuo vienas puses uz uotru MWM. VI, 565. Refl. - tiês, wackeln: jau sāka gāzelēties uz klupšanu A. XII, 37. viņš gāzelējas kâ piedzēris Stari III, 229. iet tâ gāze̦lē̦damās kâ lielas mātes Vēr. II, 525. pīle iet gāze̦lē̦damās kâ lielas mātes Vēr. II, 525. pīle iet gāze̦lē̦damās Sassm.

Avots: ME I, 619

‡ gãželêtiês Dunika, = gâzelêtiês.

Avots: EH I, 391

ģēģelêt, sich schmücken U.

Avots: ME I, 697

‡ ģeņģelêt, = d˛ind˛alât (?:) čigāns savu čigānieti ar ģeņģelu ģeņģelēja BW. 33532 var.

Avots: EH I, 426

ģerkstelêt, -ẽju,

1) tr., zusammendrillen:
dziju. Refl. -tiês, sich zusammendrillen Spr.

Avots: ME I, 697

ģerpstelêt: ģ. (mit er̂ ) dziji Saikava griezt ģerpstelēs". Refl. -tiês: dzijs ģer̂pstelējas Saikava.

Avots: EH I, 426

ģerpstelêt, zusammendrillen. Refl. -tiês, sich in Knoten zusammendrehen Spr.

Avots: ME I, 697

ģērstelêt: aus nd. gersteln, s. Zēvers IMM. 1928 II, 305.

Avots: EH I, 426

ģērstelêt, -ẽju "?": atne̦s man kuoka sviestu, ģē̦rste̦lē̦tu pūra maizi BW. 13250, 36. [Zu mnd. gerstel "Quast, den die Bäcker gebrauchen, um damit die obere Seite des Brotes glatt zu streichen und zu firnissen"?]

Avots: ME I, 698

ģervelêt, -ẽju, eine verrostete Stimme haben Lind. n. Mag. XIII, 2 63.

Avots: ME I, 697

‡ ģībelêt, wiederholt in Ohnmacht fallen BielU.

Avots: EH I, 427

grabelêt, - ẽju, grabbeln: kas tur grabelē? [Entlehnt?]

Avots: ME I, 635

graîzelêt [C., PS., Lis., Arrasch, Jürg., graizelêt Salis], - ẽju, von Zeit zu Zeit ein wenig schneiden, schnitzeln V.

Avots: ME I, 636

graulêt, - ẽju, auch graulât, - ãju, mit vollem Munde langsam essen Druw., Erlaa, Nerft, Etn. I, 106; [gràulêt ² , fressen, schlingen Lis., Kreuzb.]; kâ graulāt sagraulājis A. XII, 815.

Avots: ME I, 639

I graulêt: ve̦ci luopi, kam nav lāga zuobu, vienmē̦r graulē (gausi ēd) Schwanb.; "ēst neknasti" Wessen; vgl. zur Bed. auch ‡ apgraulêt III und IV.

Avots: EH I, 399

‡ *II graulêt, zu erschliessen aus ‡ apgraulêt II.

Avots: EH I, 399