Paplašinātā meklēšana

adinât, 1) : auch C., Erlaa, Golg., Kegeln, Lems., Sessw., Trik.; ‡

2) freqn. zu adît, stricken:
tā būs laba līgaviņ[a], kas būs mani gaidījus[e], raibus cimdus adināj[u]se BW. 32037, 9 var.

Avots: EH I, 3

adinât, -u od. -ãju, -ãju, stricken lassen; caus. zu adît.

Avots: ME I, 11

ādinât [wohl aus ārdinât], ärgern, foppen (Ermes).

Avots: ME I, 236

aîcinât: berufen Kat. 1586.

Avots: EH I, 4

aîcinât, -u, oder -ãju, -ãju, laden, rufen: palīgā aicināt, zu Hilfe rufen; pie galda aicināt, zu Tisch bitten; dievs aicina mūs pie sevis; pie tiesas aicināt, vor Gericht fordern. Refl. - -tiês, sich einladen: draugi nuorunājuši viens uotru aicināties savās kāzās. Subst. aicinãjums, die Aufforderung, der Ruf, die Einladung; aicinâtãjs, -ãja, der Einladende: mēs pateicāmies aicinātājam par ieaicinājumu; aicinâšana, der Akt der Aufforderung: kas nu tā par aicināšanu! Fordert man denn seine Gäste auf diese Weise auf? [Ableitung von ai (in Pēter, ai!)? vgl. vaicāt "fragen" zu vai. Oder mit Bezzenberger BB. XVI, 248, Fick Wrtb. I ^4, 345 u. a. zu gr. αιχάζει· χαλεῖ Hesych.?].

Avots: ME I, 12

aĩmanât: auch (mit ài ² ) KatrE., Kl., (àimanêt ² ) Zvirgzdine.

Avots: EH I, 5

aĩmanât, -ãju (li. aimanúoti), wehklagen (von ai + man, cf. vaĩmanât).

Avots: ME I, 13

ainâties, -ãjuôs, sich gestalten, sich entrollen: cik tur viss tik krāšņi, tik spilgti viņai pretī ainājās MWM. X, 215.

Avots: ME I, 13

‡ *airinât, rupfen (erschlossen aus izairinât ). Vgl. die Notiz zu aĩrît.

Avots: EH I, 5

àizaîcinât, hinberufen: tas viņa dē̦lu bij pie sevis aizaicinājis Plūd. LR. III, 67.

Avots: ME I, 17

‡ àizalinât Mezkül, = àizviļinât.

Avots: EH I, 6

‡ àizaûdinât, àizaûst lassen, machen Bauske.

Avots: EH I, 6

‡ àizaûdzinât Wid., = àizaûdzât: pļavu ar krūmiem aizaudzināt. tu gribē̦tu manu muti aizaudzināt, lai es nerunāju Ahs.

Avots: EH I, 6

‡ àizbalinât, anfangen zu bleichen (tr.); ein wenig bleichen, weiss machen: aude̦kls ir tikai aizbalināts. a. putru ar krējumu Mahlup, nee̦suot, ar kuo putras aizbalināt Warkl.

Avots: EH I, 7

‡ àizbal˜sinât, weissend schliessen, zumachen, verdecken: a. blakšu perekļus ar kaļķiem.

Avots: EH I, 7

‡ àizbèdinât, bekümmern, sich grämen machen: meita māti aizbēdinājusi.

Avots: EH I, 9

àizbêdzinât, fakt. zu àizbêgt, fliehen machen, weg-, hinjagen: lielgruntnieku spaidi bija aizbēdzinājuši zemniekus un amatniekus lielā vairumā pilsē̦tās Pūrs III, 52.

Avots: ME I, 19

‡ àizbidinât, fortscheuchen Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 9

‡ àizbîdinât Plm., fortscheuchen.

Avots: EH I, 10

‡ àizbīdinât, langsam, mit Mühe (hinter etwas) hinschieben: a. aizšaujamuo durīm priekšā Schwanb., Treiden.

Avots: EH I, 9

‡ àizbiêdinât, wegscheuchen: suņi aizbiedinājuši putnus.

Avots: EH I, 10

àizbilˆdinât, tr., entschuldigen, nach U., auch àizbildêt: aizbildini mani, ka tik ilgi Tev nee̦smu rakstījis. Refl. -tiês, sich antschuldigen, sich rechtfertigen: visi aizbildinājās ar steidzamiem darbiem LP. I, 170. tev jāaizbildinās par viņam nuodarītām pārestībām. man jāaizbildinājas, vai pat jāatvainuojas Vēr. I, 1464. aizbilˆdinâtãjs, der Fürsprecher; àizbilˆdinãjums, aizbildinâšanâs, die Entschuldigung.

Avots: ME I, 19

‡ àizbirdinât, hinter etw. streuen: a. kam kuo aiz kakla.

Avots: EH I, 9

‡ àizbirinât Wandsen, Iterativform zu àizbẽrt.

Avots: EH I, 9

‡ àizbizinât,

1) = àizbizenêt;

2) "likt (guovīm) aizbizuot" Salisb.

Avots: EH I, 9

‡ àizblàkšķinât ² Saikava, sich mit Geklapper entfernen: ve̦zums ar dēļu galiem aizblākšķināja pruom pa ceļu Saikava.

Avots: EH I, 10

‡ àizblaugznât, sich bis zu einer gewissen Stelle mit Schinn bedecken: āda aizblaugznājusi līdz acīm Schwitten.

Avots: EH I, 10

àizblĩkšķinât, ‡

2) einen lauten Knall hervorbringend zufallen machen, betäuben:
ar šaudīšanu a. kam ausis.

Avots: EH I, 10

àizblĩkšķinât, - kšinât, tr., intr., knallend wegschnellen: šauj irbju pulkā iekšā un aizblīkšina gar,ām, schiesst vorüber MWM. VII, 237. K.

Avots: ME I, 19

‡ àizblisinât, schnell fortlaufen (in Städten gebraucht).

Avots: EH I, 10

‡ àizblun̂kšķinât Saikava, mit einer Stange ins Wasser schlagend und dadurch einen gewissen Schall hervorrufend, hingelangen: kâ sāc nuo lejas, tâ blunkškini, līdz kāmet aizblunkšķini da tīklam! Saikava.

Avots: EH I, 10

‡ àizblùžģinât ² Saikava, = ‡ àizblùžģêt ² ; kâ tī guovs aizblūžģina pa grāvi uz leju! ūdens vien šļakst.

Avots: EH I, 11

‡ àizbraũcinâtiês, beim Spazierenfahren, Rodeln (versehentlich) hingeraten: bē̦rns aizbraucinājies par tālu Stenden.

Avots: EH I, 11

‡ àizbrēcinât, zum Schreien veranlassen: a. bē̦rnu Bauske.

Avots: EH I, 11

‡ àizbridinât, fort-, hinwaten lassen, machen: a. zirgu līdz pašai dzelmei Wandsen.

Avots: EH I, 12

‡ àizbrucinât,

1) reibend hinter etwas geraten machen:
a. skabargu aiz ādas Dunika;

2) anfangen zu streichen, schärfen:
a. izkapti in Treiden gehört.

Avots: EH I, 12

‡ àizbruzdinât,

1) ein knarrendes Geräusch hervorbringend forttreiben
Dunika;

2) = àizbruzdêt: žīds aizbruzdināja (fuhr polternd fort) pa sasalušuo ceļu.

Avots: EH I, 12

àizbubinât, iês, anfangen ein wenig zu murmeln, leise wiehern: zirgi aizbubinājās, saimnieku ieraudzījušI.

Avots: ME I, 20

‡ àizbūkšķinât, zu schnarren veranlassen (perfektiv): a. būkšķi Wandsen.

Avots: EH I, 13

àizčabinât,

1) sich raschelnd entfernen; mit kleinen Schritten fort-, hingehen
Trik.; schwatzend fort-, hingehen Trik.: lietiņš aizčabināja pruom (die Regenwolke entfernte sich) Trik. vecenes aizčabināja ebenda;

2) raschelnd, Rascheln verursachend fortscheuchen :
vecene bija zaķi aizčabinājusi;

3) verstopfen
C., Trik.: a. siênā šķirbas, lai vējš neiet cauri;

4) anspannen (von einem einfachen Pferde und einfachem Geschirr gesagt):
es aizčabināšu tuo pašu brūnuo Siuxt.

Avots: EH I, 14, 15

‡ àizčakstinât, langsam fort-, hinfahren: ve̦cais ar savu zirdziņu aizčakstina Trik.

Avots: EH I, 15

‡ àizčapstinâtiês, für eine kurze Weile zu jappen (schnappen) anfangen: viņš aizčapstinājās Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 15

‡ àizčaũkstinât, langsam, die Füsse schleppend fortgehen (von alten Menschen gesagt) Lubn., Sessw.; auf leichten Sohlen (in"Pasteln") fortgehen Adl., Bauske, Heidenfeld, Trik.

Avots: EH I, 15

‡ àizčibinât,

1) fort-, hintrippeln
(in Bauske, Erlaa, Fockenhof, Lubn., Memelshof, Trik. nur von kleinen Kindern gesagt): ve̦cmāmiņa aizčibināja maziem suolīšiem uz uotru istabu Schwanb.;

2) langsam forttreiben, fortscheuchen:
a. cāļus Trik.

Avots: EH I, 15

‡ àizciêtinât, verhärten, verstopfen, versperren, verbarrikadieren: a. sirdi. tāda barība aizcietina vē̦de̦ru. a. guovi, eine Kuh vorzeitig zu melken aufhören, sodass sie nicht mehr Milch gibt. a. duris. a. (einsperren) suni mājā KatrE.

Avots: EH I, 14

àizčĩkstinât,

1) Knarren verursachend (z. B. mit einem knarrenden Wagen fahrend) sich entfernen
Heidenfeld, Lems.;

2) zum Weinen bringen:
nu tu atkal esi bē̦rnu aizčīkstinājis Bers., Schwanb., Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 16

‡ àizcilpinât Niedra, = àizcilpuôt 2.

Avots: EH I, 14

‡ àizčirkstinât,

1) Knarren, Knirschen, Knistern verursachend sich entfernen:
a. pa lauku pruom Trik. braucējs ar ragavām aizčirkstina Bauske;

2) Knarren, Knistern, Knirschen verursachend schliessen, zumachen:
vai tu nu vienreiz aizčirkstināsi duris (nach wiederholtem Auf- und Zumachen)? Bauske.

Avots: EH I, 15

‡ àizčivinât,

1) zwitschernd, piepend sich entfernen:
bezdelīga aizčivina (fliegt zwitschernd fort) Bauske, Lubn., Sessw., Trik. u. a. zilīte... aizčivina tālāk Janš. Bandavā I, 237;

2) vollzwitschern, -piepen:
cāļi tâ čivināja, ka aizčivināja ausis Bauske, Lems.;

3) fortscheuchen:
a. cāļus Trik.

Avots: EH I, 15, 16

‡ àizčubinât,

1) verstopfen, zustopfen:
a. siena stirpu (eine herausgenommene Lücke im Heu anfüllen) Bauske. a. (mit Lappen verstopfen) caurumu KatrE., Lems. a. (stecken) apse̦gu aiz muguras Siuxt;

2) sorgsam, hätschelnd fort-, ausbegleiten:
a. bē̦rnu uz skuolu Heidenfeld;

3) langsam fort-, hinfahren:
a. ar ve̦cu zirgu KatrE., Trik.

Avots: EH I, 16

‡ àizčučinât, (ein Kind) einschläfern; a. bē̦rnu Bauske.

Avots: EH I, 16

‡ àizčurkstinât, anfangen zu braten (tr.): saimniece jau gaļu aizčurkstināja Bauske.

Avots: EH I, 16

‡ àizčulinât, so sehr veovöhnen, dass der Verwöhnte nicht mehr recht gedeiht Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 16

àizčunčinât: langsam fort-, hinfahren Bauske, Golg., Jürg., Wandsen, (mit un̂ ² ) Siuxt, Stenden: tēvs aizčunčināja ar ķēveni uz kruogu Siuxt, rati... aizčunčināja pa uolnīcu Azand. 56.

Avots: EH I, 16

àizčunčinât, intr., wegtraben: melnais aizčunčināja uz lauku.

Avots: ME I, 21

‡ àizdañcinât,

1) fort-, hintanzen lassen:
a. kādu līdz durīm Trik.;

2) fort-, hinführen
Kaltenbrunn, Prl.: tevi nāve var... aizdancināt uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 267; zufällig fortbringen, verlieren: nez kur bē̦rni aizdancinājuši nazi Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Lubn., Oknist, Warkh.

Avots: EH I, 17

‡ àizdaņ̃ģinât, (etwas Schweres) mühsam hin-, wegschaffen Dunika, Rutzau. Refl. -tiês. übersiedeln Rutzau: uz kurieni īsti e̦sat aizdaņģinājušies? Janš. Dzimtene III, 186.

Avots: EH I, 17

‡ àizdarinât,

1) zumachen, schliessen:
a. luogam šķirbas Schwanb.;

2) bis zu einer gewissen Stelle behauen:
a. kuoku līdz pusei Gr. - Busch.;

3) = àizdarît 3; a. putru Schwitten;

4) warnen:
viņa jau sen aizdarināta Bers.

Avots: EH I, 17

‡ àizdaudzinât: tā lieta jau aizdaudzināta līdz pašai Rīgai, das Gerücht darüber hat sich schon sogar bis Riga verbreitet.

Avots: EH I, 17

‡ àizdãvinât, wegschenken; mit gewissen Bedingungen abtreten Warkh.: tē̦vs bē̦rniem aizdāvinājis māju.

Avots: EH I, 18

àizdedzinât, anzünden: skalu, sveci, žagaru, čupu, ē̦ku.

Avots: ME I, 22

àizdibinât, aizdirbt, eilig mit kleinen Schritten weggehen: saimniece veikli aizdirbināja uz piena kambari Līb. P. 46. meitenīte pa ceļu aizdirba, kājiņs vien ņirbēja Tirs.

Avots: ME I, 22

àizdilinât, in kurzem Trab wegeilen: Pēreris aizdilināja pa uolnīcu Jauns. M. dr. 88.

Avots: ME I, 22

‡ àizdimdinât,

1) auch àizdimdinêt, dröhnend sich entfernen
Gr. - Buschh.;

2) einen dröhnenden Lärm verursachend zufallen lassen, betäuben:
kalējs citiem aizdimdina ausis Lems.;

3) erdröhnen lassen:
kas tuo zvanu aizdimdinājis? Bauske.

Avots: EH I, 19

‡ àizdindinât KatrE., = ‡ àizdimdinàt.

Avots: EH I, 19

‡ àizdricinât, fort-, hinziehen, -zerren: kazu ar lielu grūtu a. uz māju Dunika, Stenden.

Avots: EH I, 19

‡ àizdriksnât, anstreichen: a., cik tālu uzduots.

Avots: EH I, 19

‡ àizdrīksnât Sessw., = ‡ àizdriksnât.

Avots: EH I, 19

‡ àizdripinât, langsam fort-, hinfahren AP.

Avots: EH I, 19

‡ àizdrupinât,

1) bröckelnd
(tr.) hinter etwas geraten lassen: a. kam maizi aiz kakla;

2) bröckelnd
(tr.) hinstreuen vor (für): a. cāļiem maizi priekšā Sessw.;

3) anfangen zu (zer)bröckeln
(tr.): a. plāceni Saikava.

Avots: EH I, 20

àizducinât, rollend, dumpf schallend sich entfernen: pē̦rkuons aizducināja pruom (gaŗām). Refl. -tiês, dumpf erschallen, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, dumpf zu schallen: tur kas aizducinājās. pē̦rkuons aizducinājās Lis.

Avots: EH I, 20

‡ aîzdûcinât ² Lems., rollend, donnernd sich entfernen: pē̦rkuons aizdūcināja. Refl. -tiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, zu donnern: pē̦rkuonis aizdūcinājās Salis.

Avots: EH I, 21

‡ àizdũminât,

1) hinter eine Rauchwolke geraten lassen, mit einer Rauchwolke verdecken:
a. mežmali Memelshof;

2) (etwas stark Rauchendes) anzünden:
a. spaļus, lai kūp Bauske.

Avots: EH I, 21

‡ àizdusminât, (wiederholt) erzürnen Bauske.

Avots: EH I, 21

‡ àizdze̦nât, wiederholt forttreiben, hinter etwas treiben, bis zu einer gewissen Stelle hintreiben: a. mušas nuo piena. a. miegu. vējš aizdze̦nāja mākuoņus saulei priekšā. suns zaķi aizdze̦nā līdz meža galam.

Avots: EH I, 21

àizdzisinât, (aus Nachlässigkeit) erkalten lassen: alus bija aizdzisināts un tāpēc labi nerūgst Golg.

Avots: EH I, 22

‡ àizdzîvinât Trik., lockend, mit Betrug fort-, hinbekommen: sivē̦nus a. uz apluoku.

Avots: EH I, 22

àizêdinât, tr., etwas füttern, satt füttern: kas tuos šuonakt aizēdinās (Var.: aizgrīdinās) BW. 19448.

Kļūdu labojums:
aizgrīdinās = aizrīdinās

Avots: ME I, 25

‡ àizgaũsinât,

1) = àizdarît 3: a. putru Ruhental;

2) aufsparen, ersparen:
a. ar jauniem kartupeļiem maizi.

Avots: EH I, 23

‡ àizgližinât Dunika, O. - Bartau "aizsmērêt", verschmieren, beschmieren.

Avots: EH I, 24

‡ àizgludinât, zuglätten: uz ceļa visas bedres jau aizgludinātas Dunika.

Avots: EH I, 24

‡ àizglužinât Kat., glattstreichen ("aizlidzināt"): a. ar māliem šķirbas mūrī.

Avots: EH I, 24

‡ àizgrabinât,

1) mit Geknarr, Gerassel sich entfernen:
aizgrabināja ar tiem mē̦slu ratiņiem Bauske;

2) raschelnd, rasseln machend fortschaffen, hinter etwas schaffen
(perfektiv) : a. (forttreiben) peles. peles aizgrabina maizi aiz skapja. Refl. -tiês,

1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rascheln, zu rasseln, zu klappern:
pele skapī aizgrabinājās;

2) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuons aizgrabinājās.

Avots: EH I, 24

àizgrudzinâtiês, anfangen zu wiehern, einen wiehernden Laut von sich geben Spr.

Avots: ME I, 27

‡ àizģuģinâtiês Kat., O. - Bartau, = àiztîtiês.

Avots: EH I, 26

‡ àizguldinât,

1) schlafen legen
(perfektiv): a. bē̦rnu;

2) hinter etwas betten:
a. bē̦rnu aiz skapja;

3) verschlafen lassen:
māte meitu aizguldinājusi (hat nicht zeitig geweckt).

Avots: EH I, 26

‡ àizdzĩdinât, wiederholt wegtreiben: a. kam mušas O. - Bartau.

Avots: EH I, 22

‡ àizîdzinât, ein wenig verärgern Bauske.

Avots: EH I, 27

‡ àizir̃dinât, lockernd zuschütten: a. vagu Bauske.

Avots: EH I, 26

‡ àizjādinât, hin-, wegreiten machen: nīcenieks ar savu... kumeļu aizjādinās viņu sev līdza Janš. Mežv. ļ. II, 11 (ähnlich S. 142).

Avots: EH I, 27

àizkabinât,

1) : klabatu ne˙maz neaizkabinuot Janš. Līgava I, 38; ‡

3) vorhängen
Dunika, Kal., Rutzau: a. deķi luogam priekšā.; Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) anhäkeln (sich anhaken): svārku stūris viņam aizkabinājās aiz naglas Dunika, Kal.;

2) sich
(dat.) zuhaken Dunika: a. lindruku.

Avots: EH I, 28

àizkabinât,

1) anhaken, anhängen:
Ješkas aizkabināja labās ruokas pirkstu caurumā LP. VI, 566;

2) leichthin anspannen:
aizkabini ķēvi kamanās.

Avots: ME I, 30

‡ àizkacinât Bauske "= aizkācêt 2, àizķer̂t 1": nevar kāsi aizkacināt.

Avots: EH I, 28

‡ àizkairinât Lubn., verärgern, böse machen: a. suni.

Avots: EH I, 28

àizkaĩtinât, verärgern: ja pūķus aizkaitinuot, tad viņi atriebjuoties LP. VI, 48.

Avots: ME I, 30

‡ àizkal˜dinât, zu schmieden anfangen machen: aizkaldinājis ratus (die Eisenteile eines Wagens), bet kalējs kalšanu pārtraucis Golg.

Avots: EH I, 28

‡ I àizkalinât uõlas "Eier anbrüten (lassen) und sie dadurch unbrauchbar machen" Ruhental.

Avots: EH I, 28

‡ II àizkalinât, eine längere Zeit hindurch hungern lassen Festen, Lettihn, Ludsen.

Avots: EH I, 28

‡ àizkàltinât, nicht gehörig begiessend dorren lassen: a. stādus.

Avots: EH I, 28

‡ àizkapinât (Druckfehler?), = àizkabinât I (?): aizkapinādams... aiz kabes gula izkapti Janš. Mežv. ļ. I, 174.

Avots: EH I, 29

‡ àizkãrdinât,

1) lüstern machen;

2) hin-, weglocken.

Avots: EH I, 30

I àizkarinât, ‡

2) anhängen hinter..., hängend befestigen an:
a. dakstiņus aiz jumta latām.

Avots: EH I, 29

I àizkarinât, tr., vorhängen, verhängen: atslē̦gu.

Avots: ME I, 30

II àizkarinât, tr., ärgern, zerren: puiku.

Avots: ME I, 31

‡ àizkàuninât, Schamgefühl hervorrufend vertreiben, hintreiben: a. suni.

Avots: EH I, 29

àizķepinât: aizķēpinā[ju]si grāmatu cie[ti] Pas. IX, 224.

Avots: EH I, 34

àizķepinât, auch àizķepêt, fact. zu àizķept, zukleben (von zähen flüssigen Massen), unsauber verschmieren: aizķepināt ligzdu dubļiem; ungew. von trockenen Gegenständen: pīšļi un putekļi aizķepina acis A. XVIII, 3.

Avots: ME I, 35

‡ àizķẽ̦rnât, verschmieren, mit Schmutz anfüllen Dunika, Kal., Rutzau: a. luogu, duris.

Avots: EH I, 35

àizķezinât, tr., verstopfen: skrejcaurumi ir sniegputeņa aizķezināti Tēv.

Avots: ME I, 35

àizķibinât,

1) auch Dond., Dunika, Schnehpein, Stenden; ‡

2) anrühren
Memelshof: a. lapseņu pūli.

Avots: EH I, 35

àizķibinât, tr., lose anhaken: virvi aiz zara.

Avots: ME I, 35

‡ àizķirinât, lose anhängen oder vorhängen Stenden.

Avots: EH I, 35

‡ àizklabinât,

1) für eine kurze Zeit klappern machen:
vējš aizklabināja duris;

2) klappernd zumachen:
vējš aizklabināja duris Siuxt;

3) auch reflexiv Selsau, mit einem klappernden Wagen hin-, wegfahren.

Avots: EH I, 30

‡ àizklâdinât AP., wiederholt zudecken (verdecken): a. luogu.

Avots: EH I, 31

‡ àizkladzinât,

1) kakelnd, gackelnd betäuben:
vistas man aizkladzināja ausis;

2) "mit einem schlechten Pferde in kleinem Trab langsam hin-, wegfahren"
Trik. Refl. -tiês, einige gackelnde Laute von sich geben Golg.: vistas aizkladzinājās.

Avots: EH I, 30

àizklaudzinât, wegklopfen: āmurs aizklaudzināja viņu mantu Aps. IV, 89, ihr Vermögen verfiel dem Hammer.

Avots: ME I, 32

‡ àizklausinât, sich beizeiten im eigenen Interesse nach etwas erkundigen Bers.: a. sev sivē̦nus (wo Ferkel zu bekommen sind).

Avots: EH I, 30

‡ àizklaušinât Sessw., = ‡ àizklausinât.

Avots: EH I, 31

‡ àizkledzinât kam ausis Kal., jem. die Ohren vollschwatzen.

Avots: EH I, 31

‡ àizkleĩnât Stenden, mühsam hin- weggelangen: kur šis nu aizkleinās savām līkajām kājām?

Avots: EH I, 31

‡ àizklibinât,

1) ein wenig hinkend hin-, fortgehen; in kleinem Trab hin-, fortfahren
Bauske;

2) a. klibu cilvē̦ku līdz gultai KatrE., einem lahmen Menschen zum Bett hinzuhinken helfen.

Avots: EH I, 31

àizklîdinât, fact. von àizklîst, zerstreuen, verjagen, vertreiben: aizkl. prātuojumus Pūrs. III, 104. un aizies gadi un arvien tālāk tie mūs aizklīdinās Vēr. II, 686.

Avots: ME I, 32

àizklidzinât, ‡

2) in einem Wagen hin-, wegfahren, wo ein Eisenteil wackellg ist und beim Fahren klappert
Golg.; ‡

3) machen, dass jemand schreiend hin-, weggelangt
Oknist: a. bērniņu da pašai baznīcai.

Avots: EH I, 31

àizklidzinât, sich langsam entfernen, langsam wegfahren: kaimiņš ar savu zirģeli aizklidzināja gar mūsu māju JK. sarķis sīkiem rikšiem aizklidzināja nuopakaļ... melnim Duomas III, 312.

Avots: ME I, 32

‡ àizkluõģinât Pernigel, mit einem kluoģis 1 (eine Tür) verschliessen: a. duris.

Avots: EH I, 32

‡ àizknapinâtiês, sich einschränkend durchkommen bis...: a. ar gaļu līdz pavasarim Salis.

Avots: EH I, 32

‡ àizknibinât,

1) a. zeķei galu Trik., langsam (und mühsam?) einem Strumpf das Ende zustricken;

2) = àizknaîbît 1.

Avots: EH I, 32

‡ àizknubinât,

1) = ‡ àizknaîbît 1 Sessw.;

2) knibbernd, stochernd verstopfen
Lemsal: a. de̦gunu vēl vairāk cieti.

Avots: EH I, 32

‡ àizkņubinât Frauenb., = ‡ àizknaîbît 1.

Avots: EH I, 32

àizkrebinât, leichthin befestigen, lose anbinden RKr. VI, 5.

Kļūdu labojums:
VI, 5 = VI, 88

Avots: ME I, 33

‡ àizkribinât Lemsal, = ‡ àizknaîbît 1.

Avots: EH I, 33

‡ àizkrubinât, annagen Trik.: a. kukuli.

Avots: EH I, 33

‡ àizkubinât, (mit einem Tuch) verhängen, verdecken Dunika, Kal.: a. luogu. Refl. -tiês, sich verdecken Kal.

Avots: EH I, 33

àizkulcinât, -enêt, intr., wegwatscheln, sich entfernen: viņš aizkulcenēja pruom nuo luoga MWM. VII, 260. Aps.

Avots: ME I, 34

àizkupinât, verwehen: aizkupināts ceļš.

Avots: ME I, 34

àizkûpinât, tr., anrauchen: kalējs vienu cigāru iesprauda mutē un aizkūpināja Dok. A.; kaļķīti A. XX, 508.

Avots: ME I, 35

àizkurinât, tr., anheizen anzünden: krāsni, pirti, pīpi; auch aizkurt.

Avots: ME I, 34

àizkustinât, ‡ Refl. -tiês Spr., = iekustêtiês.

Avots: EH I, 34

àizkustinât, tr., in Bewegung bringen, berühren, übertr. - rühren: sirdi, prātu, dvēseli; aizk. jautājumu. dziesmas aizkustināja klausītājus LP. VII, 514. Subst, (dvēseles) aizkustinājums, Erregung, Bewegung.

Avots: ME I, 34

‡ àizkvêpinât,

1) beräuchern:
a. luogu Trik. u. a.;

2) räuchernd vertreiben
Trik. u. a.: a. bites nuo kādas vietas pruojām;

3) a. upuri, ein Opfer (Rauchopfer) anzünden (biblisch).

Avots: EH I, 34

‡ àizlabinât, hin-, weglocken Siuxt: a. suni līdz uz ganiem.

Avots: EH I, 35

‡ àizlādinât, mit Hunden weghetzen.

Avots: EH I, 36

‡ àizlaîdinât,

1) allmählich hin-, weggehen lassen
C.: gans aizlaidinājis guovis līdz mežam;

2) a. guovi, machen, dass eine Kuh allmählich zu milchen aufhört
C., Golg., Sessw.; durch nachlässige Behandlung eine Kuh zu milchen aufhören lassen Trik. (bewusst, absichtlich dies bewirken - heisse dort nur: àizlaist).

Avots: EH I, 35

‡ àizlaûšķinât "brechend (z. B. Aste) fortlaufen" Warkl.

Avots: EH I, 36

àizlecinât,

1) hin-, wegspringen machen
C.: a. sapītu zirgu uz māju;

2) hinter etwas springen machen:
a. kuce̦nu aiz sē̦tas;

3) rutki tikai aizlecināti Erlaa, man hat den (zerschnittenen und mit Salz bestreuten) Rettig zu wenig geschüttelt (so dass er noch nicht nass geworden ist).

Avots: EH I, 36

àizlidinât, dahinschweben, fortfliegen: aizskrēja vanags, aizlidināja. Refl. -tiês: dvēsele aizlidinājās uz viņsaules laimes mājuokļiem Alm.

Avots: ME I, 36

àizlĩdzinât, ‡

2) Vertiefungen ausfüllend eben machen
Kal.: a. mūrī šķirbas ar māliem.

Avots: EH I, 37

àizlĩdzinât, tr., abgleichen, bezahlen: pavalstnieki aizlīdzina nuoduokļus ar ve̦rgiem Konv. ² 408.

Avots: ME I, 37

‡ àizlìecinât,

1) a. kam par labu Stenden, zugunsten jemands ein Zeugnis abgeben;

2) viņš tiesā aizliecinājis uz mežu Saikava "er hat vor dem Gericht ein falsches Zeugnis abgegeben".

Avots: EH I, 37

‡ àizliêdinât, verlöten: a. cauru kannu.

Avots: EH I, 37

‡ I àizlipinât, zukleben (tr.) Dunika u. a.

Avots: EH I, 36

‡ II àizlipinât, anzünden Dunika.

Avots: EH I, 36

‡ àizluksnât, in kleinem Trab hin-, weglaufen Kal., Rutzau: suns, zē̦ns aizluksnāja uz riju.

Avots: EH I, 37

‡ àizluncinât, wedelnd hin-, weglocken: kaimiņu suns aizluncināja mūsu suni sev līdz C. Refl. -tiês, sich ringelnd hin-, wegkriechen: čūska aizluncinājās pa zâli pruojām. zutis aizluncinājas aiz siekstas Wandsen.

Avots: EH I, 37

‡ àizlupinât, zu schälen anfangen (und dann das Schälen unterbrechen): a. rāceni Trik.

Avots: EH I, 37

‡ àizmàldinât, irreführend wohin geraten lassen.

Avots: EH I, 38

àizmasinât, aufmuntern, anspornen Kal.: a. bē̦rnu uz nedarbiem.

Avots: EH I, 38

‡ àizmasnât Warkl., Wessen "hin-, weglaufen".

Avots: EH I, 38

‡ àizmeldinât, = ‡ àizmeldêt Spr.; = àizbilˆdinàt Laud., Lös., Rutzau, Sessw. u. a.: aizmèldini ² mani pie mācītāja! Selsau.

Avots: EH I, 38

‡ àizmērdinât, = àizmērdêt: a. kustuoni.

Avots: EH I, 39

àizmetinât, ‡

3) zuschweissen (schweissend verschliessen):
a. caurumu dzelzs plāksnē.

Avots: EH I, 39

àizmetinât, tr.,

1) anknüpfen, befestigen:
virvi aiz kuoka;

2) vor dem Essen einen Imbiss machen.

Avots: ME I, 40

àizmidzinât, einschläfern, fact. zu aizmigt: bē̦rnu. divi acis viņš bij meitai aizmidzinājis Dīc. I, 16.

Avots: ME I, 40

‡ àizmĩlinât, liebkosend hin-, weglocken: a. bē̦rnu pruojām.

Avots: EH I, 40

àizmirdzinât,

1) intr., vorüber-, vorbeigehen (vom Regen):
lietutiņš aizmirdzināja gaŗām JK.;

2) etw. bespritzen
Spr.

Avots: ME I, 40

‡ àizmirsinât, vergessen machen: laiks aizmirsina visas bē̦das Austrums.

Avots: EH I, 39

‡ àizmitinât, (Hausvieh im Herbst) für den Winter am Leben belassen: kad rudenī luopu aizmitināts pavairāk Janš. Mežv. ļ. II, 390.

Avots: EH I, 39

‡ àizmudinât, mahnend, antreibend hinbekommen: a. puiku uz ganiem.

Avots: EH I, 40

‡ àizmuldinât, sich verirren machen Trik.: nezin kurp viņš mani aizmuldinājis.

Avots: EH I, 40

‡ àizmur̃dzinât bē̦rnu gulêt Trik., ein Kind zum Schlafengehen nötigen (perfektiv).

Avots: EH I, 40

‡ àizmusinât, aufwiegelnd wegbekommen, forthetzen: a. strādniekus nuo darba.

Avots: EH I, 40

‡ àiznīcinât KatrE., = nùokavêt. unnütz aufhalten: a. citus ar niecīgiem jautājumiem.

Avots: EH I, 41

àizņirbinât, ‡

2) "mit kleinen Schritten eilig hin-, weggehen"
Erlaa (mit ir̂ ), Bers., N. - Peb., Setzen, Stomersee, Tirsen, Warkl.

Avots: EH I, 41

àizņirbinât, dahinflimmern lassen: dziedātāja dziesmiņu aizņirbināja gar klausītāju gara acīm pārāk steidzīgi Latv.

Avots: ME I, 43

‡ àizpaũnâtiês, nach saumseliger Vorbereitung mit seinen Habseligkeiten wegziehen (intr., verächtlich) Siuxt: nu jau reiz aizpaunājās ar.

Avots: EH I, 41

àizpelˆdinât, fakt. zu aizpeldēt, wegschwemmen, bis zu einer gewissen Stelle schwemmen; baļķus pa upi līdz jūŗai.

Avots: ME I, 43

‡ àizperinât, anbrüten: aizperinātas uolas.

Avots: EH I, 42

‡ àizpilinât, hinter etwas tröpfeln (tr.): a. kam kuo aiz kakla.

Avots: EH I, 42

‡ I àizpĩpinât N. - Peb., = àizpĩpuôt; a. pīpi Jürg., (einem andern) die Pfeife anzünden.

Avots: EH I, 42

‡ II àizpīpinât Etn. III, 9, Grawendahl, Grünw., Sessw.: kuo pīpens aizpīpina, tas paliek dze̦ltāns, wer (am Morgen, ohne gegessen zu haben) das Geschrei eines pīpens (eines gewissen Vogels) zu hören bekommt, bekommt die Gelbsucht.

Avots: EH I, 42

‡ àizplevinât, hin-, wegflattern machen: vējš aizplevinājis visus lakatiņus nuo valga Lemsal.

Avots: EH I, 42

‡ àizplezdinâtiês,

1) hin-, wegflattern, die Flügel schwingend hin-, wegeilen Dunika: pīles aizplezdinājās pa le̦du;

2) auf Glatteis oder durch Kot mühsam hin-, weggehen
Dunika, Kal.

Avots: EH I, 42

‡ àizplidinâtiês Meselau, = ‡ àizplezdinâtiês.

Avots: EH I, 43

àizplivinât, intr., hin-, wegflattern: tauriņi aizplivināja uz līci MWM. X, 11.

Avots: ME I, 44

àizpludinât, auch àizplûdinât, (und BW. 33625, 10: aizpļundinât), tr., wegflössen, fort-, wegschwemmen: ūdens plūdi aizpludina zemes pīšļus Hiob 14, 19. mežus aizplūdināja uz pilsē̦tu A. XX, 561. un dzeŗuot aizplūdināt rūpes nuost Rain. Refl. -tiês, wegschwimmen: uzvilka laivas priekšgalu sēklī, lai neaizpludinātuos pruom Laps.

Avots: ME I, 44

‡ àizprecinât, (die Tochter) in die Fremde verheiraten: a. meitu uz citu nuovadu.

Avots: EH I, 43

‡ àizpriêcinât,

1) = ‡ àizlabinât: a. kuo uz ganiem Trik.;

2) fröhlich stimmen (machen)
Bauske: a. bē̦rnu, bet ne˙kā neieduot.

Avots: EH I, 43

‡ àizpucinât,

1) forthetzen (mit Hunden):
a. čigānu ar suni Golg.;

2) hetzend (einen Hund) hin-, wegbekommen:
a. suni aiz kūts.

Avots: EH I, 43, 44

‡ àizpũdinât Wandsen, = àizpũdêt: a. sìenu Spr.

Avots: EH I, 44

àizpupinât, von dem bösen Geschrei des Wiedehopfes: kad pupiķis aizpupina, tad dvaša smird Etn. III, 9.

Avots: ME I, 45

‡ àizpurinât, hinter etwas schütten: a. kam sniegu aiz kakla.

Avots: EH I, 44

àizputinât,

1) wegwehen:
smiltis, sniegu;

2) wehend schliessen, verwehen, verschneien:
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109. ceļi bij aizputināti LP. VI, 897.

Avots: ME I, 45

‡ àizpūtinât, sich anstauen machen Spr.: a. ūdeni aizdambējumā.

Avots: EH I, 44

‡ àizracinât grāvi ceļam priekšā, (den Weg) sperrend einen Graben vor dem Weg graben lassen.

Avots: EH I, 44

‡ àizràibinât, mit Flecken bedecken: mušas aizraibinājušas (mit ihren Exkrementen) luogu.

Avots: EH I, 44

‡ àizraûdinât, weinen machen Bauske: a. bē̦rnu.

Avots: EH I, 45

‡ àizrẽķinât, rechnend hingelangen: a. līdz 10. uzde̦vumam. Refl. -tiês, sich vom Rechnen hinreissen lassen.

Avots: EH I, 45

àizrekš(ķ)inâtiês, oder aizrekš(ķ)êtiês, einen grunzenden Laut von sich geben: cūka aizrekšinās Aps., JK.

Avots: ME I, 46

àizrekš(ķ)inâtiês, oder aizrekš(ķ)êtiês, einen grunzenden Laut von sich geben: cūka aizrekšinās Aps., JK.

Avots: ME I, 46

‡ àizretinât Sassm., = àizrepêt 2.

Avots: EH I, 45

àizrìbinât, ‡

2) geräuschvoll hin-, wegfahren
Siuxt: kaimiņš aizrībināja ar jaunuo bēri.

Avots: EH I, 46

àizrìbinât, trans., geräuschvoll hinrollen: aizrībini tuo mucu uz dīķi! Ruhental.

Avots: ME I, 47

àizrîdinât, àizrîdît, tr., hetzend fortjagen: licis ar suņiem tuo aizrīdīt nuo savas mājas durvīm Etn. IV, 111. gani aizrīdina vilku LP. VII, 1128.

Avots: ME I, 47

àizrĩdinât, àizrĩdît, tr., füttern, übermässig füttern, sodass sich der Gefütterte verschluckt: ja tevi ve̦lns aizrīdīs, gan mēs kruķi dabūsim BW. 19243. Refl. -tiês, sich verschlucken, sich verstopfen Mag. XIII, 2, 56.

Kļūdu labojums:
sodasss sich der Gefütterte verschluckt = so dass der Gefütterte sich verschluckt BW. 19448; sich verschlucken lassen

Avots: ME I, 47

àizriẽtinât,

1) machen, dass die Milch der Kuh zuschiesst
Polangen;

2) machen, dass die Milchdrüsen sich verhärten und weiterhin zu melken au hören:
kad guovs pilnīgi neizslaukta, tad saka, ka meitas guovi aizrietinājušas Doblen, C., JK., Neugut.

Avots: ME I, 47

‡ àizripinât, hin-, wegrollen (tr.): a. ripu. Refl. -tiês, (sich) hin-, wegtrollen: vai tu vis vēl neesi aizripinājies uz māju? Trik.

Avots: EH I, 45

àizrisinâtiês, sich los-, entwickeln bis zu einer bestimmten Stelle: duomu pavediens aizrisinājās līdz viņas pašas bērnībai Up.

Avots: ME I, 46

àizritinât, ‡

2) hin-, wegrollen
(intr.): aizgāja Katrīna, aizritināja BW. 33242, 1. aizritināja (= aizbrauca) kruogam garām Warkl. ‡ Refl. -tiês, sich hin-, wegschlängeln: čūska aizritinājās pa ceļu. acc. s. aizritināšanuos Pēterburgas Avizes I, 274.

Avots: EH I, 46

àizritinât, tr., weg-, hinrollen: bumbu A. XX, 769.

Avots: ME I, 46

‡ àizruõtinât virvi aiz masta, ein Seil um den Mast ringeln.

Avots: EH I, 46

‡ àizrubinâtiês, für eine kurze Zeit zu falzen (kollern) anfangen: teteris aizrubinājās un apklusa.

Avots: EH I, 46

‡ àizrūcinât,

1) donnernd sich entfernen:
pē̦rkuons aizrūcināja gaŗām Bers.;

2) (einen rūcenis

1) brummen machen:
a. rūceni Bauske.

Avots: EH I, 46

‡ àizrūdinât,

1) weinen machen
Lubn.: a. bē̦rnu;

2) jem. ein Unrecht (etwas Schlimmes) antun
A.-Laitzen, Saikava: a. uotru.

Avots: EH I, 46

àizrunât,

4) bestellen, belegen:
a. vietu, biļeti;

5) : tie jau gribēja aizrunāt, ka velti tērēties Deglavs Riga II, 1,255. Refl. -tiês, ‡

2) sich vom Sprechen hinreissen lassen
Salis: ciemā tâ aizrunājuos, ka netiku laikā mājās; ‡

3) sprechend hingelangen:
a. līdz pat Ķīnai; ‡ 4 = ìerunâtiês Oknist: uotrā istabā kas aizrunājās.

Avots: EH I, 46

àizrunât,

1) im Reden übertreffen:
Ažu viņas runīgās mutes dēļ neviens nevarēja aizrunāt Aps. ne tu mani aizdziedāsi, ne brāliņa aizrunāsi;

2) für jemand reden, Fürsprache einlegen, entschuldigen:
pie tiem mans vārds ar aizrunās jūs Dünsb.;

3) hinter dem Rücken reden, verleumden (selten):
kam tu mani aizrunāji? BW. 8804;

4) vorausbedingen, etw. für sich in Anspruch nehmen, Rücksprache über die Aufbewahrung eines Kalbes, Ferkels, jungen Hundes u. a. mit jem. nehmen:
baruons bija tam vakaram viņu aizrunājis. vai tu nuo saimnieces sivē̦nu, teļu aizrunāji? Hast du mit der Wirtin Rücksprache genommen, dass sie das Ferkel, das Kalb nicht einem anderen verkaufe, sondern für dich aufbewahre AP.; es jau laikus nuo kaimiņa aizrunāju sē̦klai rudzus T.;

5) ausreden, abraten:
sievietes aizrunājušas saimnieku, lai nešaujuot raganu LP. VII, 551.Refl. -tiês, sich entschuldigen: šis aizrunājās, ka e̦suot diezgan ar tuo vienu Subst. aizrunātājs, Fürsprecher.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) 3. nozīme (die 3. Bedeutung)

Avots: ME I, 47

‡ aizrušinât,

1) zuscharren (scharrend anfüllen, bedecken):
a. bedri cieti;

2) scharrend (wühlend) (vor etwas) hinschaffen:
a. kam uogles priekšā.

Avots: EH I, 46

‡ àizsalˆdinât, zufrieren lassen: a. aku; gefrieren lassen: a. kartupeļus.

Avots: EH I, 47

‡ àizsalinât Oknist, = àizsalˆdêt 1: a. maizi.

Avots: EH I, 47

‡ àizsãtinât (putru) Ruhental, =àizdarît 3.

Avots: EH I, 47

àizsêdinât, tr., hinsetzen: vīra māte aizsēdināja jaunuo pāri galda galā BW. III, 1, 18.

Avots: ME I, 49

‡ àizsitinât,

1) zuwickelnd verdecken
(àiztît) Dunika, Kal.: a. kam acis;

2) umwickelnd an etwas befestigen
Dunika: a. diegu (= aptît diega galu ap kuo, lai neiet vaļā).

Avots: EH I, 47

‡ àizskañdinât,

1) klingelnd betäuben:
a. kam ausis;

2) hinschallen machen:
a. dziesmas līdz svešām zemēm;

3) für eine kurze Zeit zu klingeln anfangen:
a. zvaniņu.

Avots: EH I, 48

‡ àizšķebinât, = apšķebinât.

Avots: EH I, 55

‡ àizšķetinât, abwickelnd (losreffelnd) wegrollen machen: a. kamuolu pruojām. Refl. -tiês, sich abwickelnd wegrollen (intr.) Lemburg: nezin kur mans kamuols aizšķetinājies.

Avots: EH I, 55

‡ àizsklidinât, hin-, weggleiten machen Stenden: kas var le̦dus gabaliņu tālāk a. (pa le̦du)? Refl. -tiês, hin-, weggleiten, -glitschen Stenden; mit Schlittschuhen hin-, weglaufen Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 48

‡ àizskrabinâtiês. nagend für eine kurze Zeit zu rasseln anfangen Bauske u. a.: aiz skapja aizskrabinājās peles.

Avots: EH I, 48

‡ àizskriedinât pakaļ Für. I (unter skriet) "eiligst nachschicken".

Avots: EH I, 48

‡ àizskrubinât Meselau, ein wenig annagen: aizskrubināts kauls.

Avots: EH I, 48

‡ àizskubinât, ermahnend, antreibend, ansputend hin-, wegbekommen, -gehen machen: a. puiku uz ganiem.

Avots: EH I, 48

‡ àizslīcinât, hinter etwas versenken: a. baļķi aiz niedrēm.

Avots: EH I, 49

‡ àizslidinât, hin-, weggleiten (-glitschen) machen: a. puiku (pa le̦du), einen Knaben (der noch nicht Schlittschuh zu laufen versteht) an der Hand haltend und selbst mitlaufend auf Schlittschuhen hin-, weggleiten machen.

Avots: EH I, 49

‡ àizslîdinât,

1) = ‡ àizslidinât;

2) hingleiten machen:
a. laivu pa kuokiem līdz ūdenim Salis.

Avots: EH I, 49

‡ àizšļũcinâtiês, (aus eigenem Antrieb) hin-, weggleiten, -rutschen: a. pa le̦du līdz kādai vietai.

Avots: EH I, 56

àizšļûdinâtiês, hinglitschen, hingleiten: aizšļūdināties pa uolainuo ceļu uz istabu Poruks.

Avots: ME I, 55

‡ àizsmīdinât, lachen machen: a. bē̦rnu.

Avots: EH I, 50

àizsmir̂dinât, ‡

2) mit Gestank vertreiben:
a. blaktis ar petroleju nuo dzīvuokļa; ‡

3) a. pĩpi, schlechten Tabak (in der Pfeife) zu rauchen anfangen;
‡

4) dünkelhaft in einem Auto hin-, wegfahren
Trik.: kas tad tur aizsmirdina?

Avots: EH I, 50

àizsmir̂dinât, verstänkern, durchstänkern: visu pasauli.

Avots: ME I, 51

‡ àizšņakstinât: lietus aizšņakstina Trik., die Wolke zieht (intr.) leicht (ein wenig) regnend hin (weg).

Avots: EH I, 56

‡ àizspîdinât,

1) für eine Weile blenden:
a. kam acis;

2) aufleuchten machen, anzünden:
a. mazu uguntiņu Golg., Stenden.

Avots: EH I, 50

‡ àizspirinâtiês, = ‡ àizspãrdîtiês.

Avots: EH I, 50

‡ àizsprādzinât, halbwegs krepieren machen Memelshof: a. luopus.

Avots: EH I, 51

‡ àizspridzinât,

1) hin-, wegplatzen machen, hin-, wegsprengen:
visi akmeņi aizspridzināti pruojām;

2) sprengend versperren:
a. ceļu.

Avots: EH I, 51

‡ àizspurinâtiês Lemsal, = ‡ àizspãrdîtiês.

Avots: EH I, 51

‡ àizsprudzinâtiês,

1) sich drängend stecken bleiben
Dond.: siena ve̦zms aizsprudzinājies šķūņa vārtuos;

2) a. kam gaŗām, sich an jem. vorbeidrängen
Dond.

Avots: EH I, 51

‡ àizstiprinât,

1) hinter etwas befestigen
Bauske: a. kuo aiz spāres;

2) a. dūšu Bauske, das Herz (trinkend) kräftigen.

Avots: EH I, 52

‡ àizstridzinât, versehentlich einstechen (hinter etwas hineinfahren, -dringen machen) Sassm.: a. sev sknabaru pirkstā (aiz naga).

Avots: EH I, 53

‡ àizsutinât, zu bähen (brühen) anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt): aizsutināts spieķis, gaļas gabals Kl.

Avots: EH I, 54

‡ àizsvêpinât Schwanb., = ‡ àizsvēpêt.

Avots: EH I, 54

‡ àizsvilinât,

1) (etwas, was schwirrend brennt) anzünden, zu sengen anfangen:
a. kūlu, paegli, mežu, cūku; leichtfertig (?) anzünden: nu viņi aizsvilinājuši uotru ē̦ku Janš. Līgava 1, 125;

2) heftig erzürnen
Stenden: nu jau viņš aizsvilināts. Refl. -tiês, sich versengen: te stāvuot tu vari a. Jürg.

Avots: EH I, 54

‡ àizšvitinât, vergeuden Kal.: a. mantu.

Avots: EH I, 57

‡ àiztakšķinât suôļus, mit hörbaren Schritten (die Füsse anschlagend) hin-, weg- gehen: bruģi, pa kuŗu aiztakšķināja suoļus neskaitāmas kājas Veselis Daugava v. d. I 1934, S. 3.

Avots: EH I, 57

àiztapinât, tr., leihen, borgen von jem.: naudu.

Avots: ME I, 55

‡ àiztapšķinât, mit den Füssen anschlagend hin-. weggehen: vecītis... aiztapšķināja tālāk Skuju Frīdis Daugavas Vanadzēni 38.

Avots: EH I, 57

‡ àiztecinât,

1) hinter etwas, hin-, wegfliessen machen:
a. kam ūdeni aiz kakla;

2) vollfliessen machen und dadurch schliessen
Erlaa: a. caurumu ar sve̦kiem;

3) anzapfen:
aiztecināta muca. laikus a. alu Warkl.;

4) in kleinem Trab hin-, wegfahren:
a. uz pilsē̦tu Lemsal, Trik.;

5) schleifend stumpf machen
Warkl.: a. cirvim zuobus.

Avots: EH I, 57

àizticinât, eilig weggehen. Kārst.

Avots: ME I, 56

‡ II àizticinât,

1) befriedigen, sättigen
Fest.: kur nu tuo nepieēšku aizticināsi?

2) "wiederholt anrühren"(?)
Wessen;

3) "wiederholt wohin hingelangen"(?)
Wessen.

Avots: EH I, 58

‡ I àiztilinât Dunika, Kausativform zu ‡ àiztilât: lini jau aiztilināti.

Avots: EH I, 58

‡ II àiztilinât Wandsen, anfangen (eine Baumrinde) sich loslösen zu machen (worauf eine Unterbrechung eintritt): svilpe jau aiztilināta.

Avots: EH I, 58

àiztipinât, hin-, weglaufen, hinwegtrippeln: gailis mudīgi aiztipināja uz vistu baru A. XV, 2, 85.

Avots: ME I, 57

‡ àiztirinât, schüttelnd hinter etwas fallen machen Lemburg: daži ābuoli aiztirināti aiz sē̦tas. Refl. -tiês, zuckend hin-, weggelangen: streipuļuodams tas aiztirinājās atpakaļis Deglavs Rīga II, 1, 173.

Avots: EH I, 58

‡ àiztricinât,

1) erschüttern
Bauske: pienu nevajag aiztricināt;

2) erschütternd (schüttelnd) hin-, wegschaffen, -führen
Saikava: a. kuo uz pilsē̦tu. Refl. -tiês, erzittern: zvaniņš nejauši aiztricinājās.

Avots: EH I, 59

‡ àiztrĩcinât(iês), = ‡ àiztricinât(iês).

Avots: EH I, 59

‡ àiztrĩcinât(iês), = ‡ àiztricinât(iês).

Avots: EH I, 59

‡ àiztrûdinât, modern (faulen) machen (ingressiv): kartupeļi pagrabā aiztrūdināti.

Avots: EH I, 59

‡ àiztrupinât zemi Saikava, den Boden auflockern (Dünger darin verfaulen lassend).

Avots: EH I, 59

‡ àiztracinât, wild machen (perfektiv): a. vērsi, bites.

Avots: EH I, 58

‡ àiztupinât aiz, hinter etwas einsperren: a. aiz restēm (ins Gefängnis).

Avots: EH I, 59

‡ àizvaimanâtiês, aufjammern.

Avots: EH I, 61

‡ àizval˜dzinât Salis, bestrickend (psychisch fesselnd) hin-, wegbekommen.

Avots: EH I, 61

‡ àizvārdzinât,

1) (schlechtfütternd) mager (schwächlich) werden lassen
Kaltenbr.: sivē̦ni bija smagi aizvārdzināti;

2) a. līdz Trik., in einem elenden (kränklichen) Zustande bleiben lassen bis:
a. slimuo cūku līdz rudenim.

Avots: EH I, 62

‡ àizvedinât Spr. u. a., durch Überredung oder durch Lockungen hin-, wegführen (mitzukommen bewegen): a. kuo uz kruogu.

Avots: EH I, 62

àizvẽdinât, wedelnd verscheuchen, z. B. mušas.

Avots: ME I, 59

‡ àizvēlinât sich verspäten machen, aufhalten Warkl.: a. uotru ar savu runu.

Avots: EH I, 62

‡ àizvicinâtiês, (sich hin und her drehend?) sich hin-, wegbegeben Frauenb.: kur viņš nu atkal aizvicinājies?

Avots: EH I, 63

‡ aîzvilˆbinât ² Dond., Sassm., hin-, weglocken: a. uotru līdz uz kruogu.

Avots: EH I, 63

àizvil˜cinât, tr.,

1) verzögern, vertrödeln:
laiku;

2) hinziehen, hinführen (lassen):
a. siena tupesi līdz šķūnim Fr. Ad. aizvilcini man [i], Laimiņa, labu ļaužu maliņā! BW. V, Nr. 351.

Avots: ME I, 60

‡ àizvilinât, hin-, weglocken.

Avots: EH I, 63

àizviļinât, tr., hin-, weglocken: mēģina daždažādiem apsuolījumiem viņu aizviļināt JK. V, 142.

Avots: ME I, 60

‡ àizvirinât duris, eine Tür langsam und allmählich zumachen. Refl. -tiês: duris aizvirinājās, die Tür schloss sich - langsam und allmählich - von selbst zu.

Avots: EH I, 63

àizvir̃pinât, tr., herumdrehend wegwehen: ziemelis aizvirpina nuodzeltējušas lapas tāļu pruom Laps.

Avots: ME I, 60

‡ àizvizinât, spazieren fahrend hin-, wegführen: a. bē̦rnus uz ciemu. Refl. -tiês, spazieren hin-, wegfahren (intr.): a. uz ciemu.

Avots: EH I, 64

àizzabinât: e̦smu tâ aizzabināts (aizmauts, aizgrūsts, verstopft), ka ne˙kā nevaru ēst Dond.

Avots: EH I, 64

àizzabinât, fesseln: mēs skauģa rīklīti aizzabinājām RKr. XIII, 101. [Dazu wohl auch das Reflexiv -tiês, den Appetit verlieren: guovs aizzabinājusies, nemaz vairs neē̦d Dondangen].

Avots: ME I, 61

àizzilinât putru = aizdarīt, wohl nur ein wenig Milch zu der gekochten Grütze zugiessen, sodass diese eine bläuliche Farbe annimmt Lit. tr., bezeichnen, begrenzen bis zu einer gewissen Stelle: pietē̦sumu jeb kaķējumu Konv. ² 1588.

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 61

‡ àizzvadzinât, schellend (klappernd) betäuben: a. kam ausis.

Avots: EH I, 65

aklinât, blenden [li. ãklinti dass.]: viņas seja bija... aklinuoša un aizraujuoša Druva III, 45.

Avots: ME I, 62

akstinât, hurtig machen, Depkin n. U.; Kinder zu ausgelassenen Streichen anleiten Sessw.

Avots: ME I, 65

ākstinât, narrieren: kungi ākstināja nabaga žīdiņu Sessw.

Avots: ME I, 237

àldzinât, besolden: visu aldzināts Apsk. I, 328; gew. alguot.

Avots: ME I, 66

alinât, "aluörufen beim Viehhüten: kur es pate alināšu BW. 29365.

Avots: ME I, 67

apaļinât (li. apvalìnti) od. apaļuôt, tr., runden: kuoku.

Avots: ME I, 74

apaûglinât, apaûgļuôt, tr., befruchten: lietus apauglina zemi. Refl. -tiês, sich befruchten: dārzā dažādas (stādu) sugas augdamas savstarpīgi apaugļuojas Peng. Subst. apagļuojums, die Befruchtung, apaugļuôšana, das Befruchten: kad zieds apaugļuojumu pieņēmis, tad zieda lapiņas nuobirst. apaugļuošanu pie augiem izdara vējš, kustuoņi Konv. ¹

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ = Konv. ²

Avots: ME I, 75

‡ apbalinât, ein wenig oder ringsum weissen (tr.), bleichen (tr.) Wid.: drusku a. sienas Zvirgzdine. Refl. -tiês Spr., ein wenig oder ringsum bleichen (intr., so namentlich von der Wäsche).

Avots: EH I, 73

‡ apbal˜sinât, ringsum weissen (tr., perfektiv), weiss anstreichen: a. ābeles ar kaļķiem.

Avots: EH I, 73

apbèdinât, auch apbè̦dât nach L., tr., betrüben, in Trauer versetzen: visu mūžu tu mani allaž apbēdināji LP. VII, 87; apbē̦dāta sirds, bekümmertes Herz GL. Refl. apbè̦dâtiês, in Angst, Sorge sein (L.).

Avots: ME I, 77

‡ apbêdzinât, unter etwas verstecken Lemsal, Salis: a. kuo zem skapja.

Avots: EH I, 73

‡ apbilˆdinât, (um viele Mädchen nacheinander) werben Bauske : apbildinājis gan˙drīz visas nuovada meitas.

Avots: EH I, 73

[apbirdinât, fallend bedecken: tur tevi ziediņi apbirdinās BW. 33778].

Avots: ME I, 77

apbrucinât, ‡

3) abbrühen:
ne˙kad nevārījusi ūdeni - miltu apbrucināšanai Anekd. IV, 178; ‡

4) ringsherum abstreifen
Saikava: a. zaram visas lapas.

Avots: EH I, 74

apbrucinât,

1) abreiben, abtragen:
drēbes;

2) verbrühen:
karsts ūdens gandrīz apbrucināja kājas A. XVIII, 204. Refl. -tiês, sich verbrühen, verbrüht werden.

Avots: ME I, 78

‡ apbrũninât, bratend oder backend braun werden lassen (bräunen) OB., Rutzau: a. cepeti, baltmaizi.

Avots: EH I, 75

apčabinât, ‡

2) ringsum aufzausen, aufklopfen (ein Bett, damit es weicher wird):
a. gultu; ‡

3) "bedienen; liebkosen"
Frauenb.

Avots: EH I, 76

apčabinât, tr., raschelnd beträufeln: un (lietus) lapas apčabina Duomas II, 648.

Avots: ME I, 80

‡ apcepinât (li. apkẽpinti ), ringsum ein wenig braten, backen (tr.) Ar. u. a.: a. gaļu, kartupeļus. Refl. -tiês, sich ringsum (von der Sonne) bräunen lassen: par˙daudz a. saulē.

Avots: EH I, 75

‡ apcìenât, (eine Anzahl von Personen) bewirten (traktieren) Jürg.: a. visus viesus ar alu, ar sieru; (eine Person) bewirten: draugu savās mājas uzņemšu un apcienāšu Pēterb. Avīzes I, 198.

Avots: EH I, 76

apciêtinât, apciêtêt, tr.,

1) verhärten:
viņš apcietināja savu sirdi II Mos. 8, 15. apcietināts vē̦de̦rs, verstopfter Leib;

2) befestigen:
pili;

3) arretieren, einkerkern:
zagļus, sle̦pkavas, nemierniekus. Refl. -ties, sich befestigen: reiz kaŗa laikā salā apcietinājās viens kaŗa vaduonis LP. VII, 1305. Subst. apciêtinājums, die Befestigung, das Befestigungswerk: pils ar saviem apcietinājumiem RKr. X, 9.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist) = apciêtêt

Avots: ME I, 80

apčubinât, ‡

2) "= apkuopt": a. traukus Mar. n. RKr. XV, 111.

Avots: EH I, 76

apčubinât, tr., betätscheln: Jurīti šūpulī Purap.

Avots: ME I, 80

‡ apčupinât,

1) betasten:
a. meitas krūtis U. (unter čupinât);

2) umhettastend auffinden
Gr.-Buschh, Refl. -tiês Gr.-Buschh.,

1) sich oder einander betasten;

2) sich umhüllen.
Vgl. li. apčiupinėti "aptaustīt".

Avots: EH I, 76

‡ apčurinât RKr. XX, 61 (No 229) = ‡ apčurât.

Avots: EH I, 76

‡ apčužinât, einhüllen Ahs.: kad stipri salst, tad mē̦dz ausis a. ar drānu, lai nenuosalst.

Avots: EH I, 76

apdañcinât, tr., betanzen, durchtanzen mit allen: viņš visas meitas apdancināja.

Avots: ME I, 80

apdarinât, bekappen: auch Saikava; beschneiden: a. (mit hochle. -a- aus -e̦- ?) rāciņus Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90.

Avots: EH I, 77

apdarinât, tr., kuokus, die Bäume bekappen. apdarini (schmücke) savas zeltenītes BW. 14077, 1. galviņa apdarināta staru pītiem vaiņagiem Pump.

Avots: ME I, 80

‡ apdāvanât (li. apdovanóti ), beschenken Latv. Av. 1839, No 51: par kuo tika apdāvanāta Rutzau n. RKr. XVI, 217.

Avots: EH I, 77

apdãvinât (unter apdãvât), ‡ Refl. -tiês, einander beschenken: tauta jaungadā . . . apdāvinājās uolām Brīvā Zeme 1931, No 294.

Avots: EH I, 77

‡ apdãvinâtĩba,* die Begabung Latvis No 2467; Brīvā Zeme 1931, No 199 u. a.

Avots: EH I, 77

apdãvinâts, begabt, fähig: apdāvināts dziesminieks, cilvē̦ks; apdāvināts ar miesas spē̦ku, smalkām jūtām.

Avots: ME I, 81

apdedzinât, ‡ Refl. -tiês, Brandwunden bekommen Spr., Brīvā Zeme 1930, No 180.

Avots: EH I, 77

apdedzinât (li. apdẽginti), tr.,

1) etwas ringsumher anbrennen:
apdedzināta milna Etn. I, 102;

2) brennend vernichten (im grossen Umkreise), niederbrennen:
visus krūmus.

Avots: ME I, 81

‡ II apdze̦nât, belaufen, bespringen (befruchten, von Tieren): auns apdze̦nā aitas Salisb. bullis apdze̦nā guovis Siuxt.

Avots: EH I, 79

apderinât, ‡

2) = apdarinât, ringsum abhauen, bekappen: a. kuokiem zarus Warkl. apderināja divas priedītes RKr. XIX, 138 (aus Palzmar).

Avots: EH I, 77

apderinât, tr., beschenken, schmücken: krusta mātes ve̦d jaunavu uz klēti, lai tuo savukārt apderinātu (apdāvinātu) RKr. XVI, 214; cf. apdarinât.

Avots: ME I, 81

‡ apdilinât Warkl., = apdèldêt. Refl. -tiês Warkl., = apdilt.

Avots: EH I, 77

‡ apdipinât Nitau, = ‡ apdipât.

Avots: EH I, 77

‡ apdricinât, mühsam um etwas herumzerren (-schleppen, -ziehen) Dunika, Rutzau: a. āzi ap stūri.

Avots: EH I, 78

apdriksnât,

1) mit Strichen durchziehen:
a. mizu, kuoku;

2) behauen ("обтесать кору")
Spr.

Avots: EH I, 78

apdrīksnât, tr., unterstreichen: vārdu.

Avots: ME I, 82

‡ apdruosinât Lettg., = apdrùošinât.

Avots: EH I, 78

apdrùošinât,

1) mutig machen:
auch Lettg. Refl. -tiês, ‡

3) sich versehen mit (sich sicherstellen mit): a. ar pārtiku.

Avots: EH I, 78

apdrùošinât,

1) tr., mutig, keckmachen, verstocken
(bibl.): dievs apcietināja viņa prātu un apdruošināja viņa sirdi V Mos. 2, 30, Gott verhärtete seinen Sinn und verstockte ihm sein Herz (verfehlt ist die Korrektur der neuesten Ausgabe: druosināja st. apdr.);

2) sicher stellen, versichern, verassekurieren:
savu dzīvību, savas ē̦kas, savu mantību. Refl. -tiês,

1) sich Mut fassen:
apdruošinājies tas teica LP. VI, 272,, nachdem er sich Mut gefasst hatte, sagte er;

2) sich versichern.
apdruošināšana: die Ermunterung, die Versicherung; apdruošināšanas oder apdruošināmā biedrība, Feuerversicherungsgesellschaff; kuģa apdruošināšanas biedrība; apdruošināšanas līgums, der Versicherungsvertrag; apdruošinātājs, der Versicherer; apdruošināmais, apdruošinātais, der Versicherte.

Avots: ME I, 82

‡ apdrupinât,

1) = ‡ apdrumstalât;

2) ringsum bröckeln
(tr., perfektiv): a. maizes klaipu.

Avots: EH I, 78

‡ apducinât,

1) vom Donner erschallen machen
Golg.: pē̦rkuons apducināja visu pamali un aizgāja;

2) pē̦rkuons sausu laiku apducina St. (unter ducinât), es donnert täglich, was auf trockene Zeit deutet.

Avots: EH I, 78

apdul˜linât, tr., verwirren, dumm machen, betäuben: sitiens pa ģīmi tuo apdullināja MWM. IX, 455. viņš uzklausījās šuos vārdus it kā apmulsis un apdullināts MWM. II, 778. Refl. -tiês, sich betäuben, berauschen: cilvē̦ki apdullinājās ar sīvuo Etn.

Avots: ME I, 82

‡ apdzanât Schwanb., = apdarinât, bekappen.

Avots: EH I, 79

‡ apdzeldinât Frauenb., = ‡ apdzaldît.

Avots: EH I, 79

apdze̦nât [li. apgenė´ti], tr., Äste vom Baume hauen: apdze̦nāju sila priedi BW. 15507, 1.

Avots: ME I, 84

I apdze̦nât: auch Saikava. Das Zitat aus BW. ist hier als falsch zu streichen!

Avots: EH I, 79

apdze̦nâtiês, sich belaufen (vom Vieh) Stürzenh.

Avots: ME I, 84

‡ apdziêdinât Spr., zuheilen (intr.) machen ("залѣчить").

Avots: EH I, 80

apdzirdinât [li. apgìrdinti] und apdzirdît [li. apgìrdyti], durch einen Zaubertrank behexen: kad tik Rasas kungs nav dze̦lte̦nmaizes un vīna apbūris, lai mani ieēdinātu un apdzirdinātu A. XVI, 306. vilkacis e̦suot apdzirdīts cilvē̦ks LP. VII, 926; s. Etn. I, 75. apdzirdināšana, das Behexen durch einen Zaubertrunk: viņš nuo apdzirdīšanas bij nuomiris LP. VII, 674.

Avots: ME I, 84

‡ apdzīvinât Celm., bevölkern.

Avots: EH I, 80

‡ apêdinât,

1) (den ganzen Vorrat) auf(fr)essen machen:
meitas apēdinājušas jau visu ē̦damuo Siuxt. a. sienu luopiem Stenden;

2) a. cilvē̦ku Wolmarshof, einem Menschen etwas Schädliches zu essen geben
(perfektiv): ar netaisnu maizi gan savu bē̦rnu neapēdināšu Kaudz. Izjurieši 163;

3) sättigen, beköstigen
Jürg.: nevar visu saimi a.

Avots: EH I, 80

‡ apgailinât, sich mit weisser Asche bedecken lassen: a. uogles Trik.

Avots: EH I, 80

‡ apgar̂dinât muti, einen guten Geschmack im Munde erzielen: ieduod man ar a. muti! Nitau. Trik. Refl. -tiês, die Lippen beleckend eine angenehme Geschmacksempfindung zur Schau tragen: iedzert šņabi un apgardināties Dunika.

Avots: EH I, 81

apgaũsinât, auch apgaũsît, tr., segnen, Verschlagsamkeit verleihen: veļus aicina cepjamuo maizi apgausināt LP. VII, 277. gausmāmiņa, apgaus [i] manu baltmaizīti JK. V, 149, segenspendende Mutter, verleihe meinem Weissbrot Verschlagsamkeit.

Avots: ME I, 86

‡ apģībinât, in Ohnmacht fallen machen, lassen (perfektiv) Warkl.

Avots: EH I, 86

apglîtinât, (ringsum) ordentlich, sauber, schmuck machen (perfektiv): a. māju sestdienā.

Avots: EH I, 82

‡ apglizinât, (mit den Händen) rings um ebnen, glätten Stenden: a. miltu piku. mmaizes kukuli veiduojuot, tuo beigās apglizina.

Avots: EH I, 82

‡ apgližinât Dunica, Rutzau, = ‡ apglizinât: apgližinât: saimniece apglžina maizes kukuļus un tad tuos bāž krāsnī.

Avots: EH I, 82

‡ apgludinât, ringsum glätten, glatt machen (perfektiv): a. malas.

Avots: EH I, 82

‡ apgluminât,

1) = ‡ apgludinât: a. malzes klaipus priekš cepšanas Bauske;

2) ringsum mit Speichel benetzen, begeifern:
a. maizi, bet neapēst Jürg.

Avots: EH I, 82

apglužinât, = ‡ apgludinât: maizes kukuli vajaga papriekšu ar ruoku labi a. un tad tik šaut krāsnī Kal.

Avots: EH I, 82

apgùodinât, ehren, mit Ehrbezeigungen überschütten: kungs deva apguodinātu valstību I Chron. 30, 25, gab ein löbliches Königreich.

Avots: ME I, 89

‡ apgrabinât,

1) ringsum benagen
Spr.: peles apgrabinājušas maizes klaipu Sessw.;

2) mit Gerassel, Geklapper langsam um etwas herumfahren:
a. kalnam apkārt Trik.;

3) (eine ganze Anzahl von Objekten) rasseln, klappern machen:
a. visas duris, bet netikt iekšā KatrE.;

4) "aprušināt": a. dārzu Nitau.

Avots: EH I, 83

apgrècinât, tr., ärgern, Ärgernis erregen, zur Sünde verleiten (bibl.): ja tava acs tevi apgrēcina, tad izrauj tuo. Refl. -tiês, sich versündigen: kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es mūžam negribu apgrēcināties.

Avots: ME I, 88

‡ apgrimdinât, wiederholt versenken: a. linus mārkā Fest., Schwanb.

Avots: EH I, 84

‡ apgrubinât, benagen Schnehpeln, Stenden.

Avots: EH I, 84

‡ apgŗubinât Stenden, = ‡ apgrubinât: a. kartupeli, gaļu.

Avots: EH I, 85

apgrũtinât, 2): auch Ev. Matth. 24, 19.

Avots: EH I, 84

‡ apgŗũtinât Dunika, Kal., = apgrũtinât 1.

Avots: EH I, 85

apgrũtinât, tr.,

1) schwer (grũts) machen, beschweren, belasten, belästigen:
zemi apgrūtināt nuoduokļiem. sargāties, ka jūsu sirdis nekļūst apgrūtinātas ar lieku ēšanu Luk. 21, 34. visi mēs neiesim, ka tevi neapgrūtinām II Sam. 13, 25;

2) schwanger
(grũts) machen, beschwängern L., U.

Avots: ME I, 88, 89

‡ apgruzdinât,

1) anschwelen machen, lassen:
a. stabiem galus Schwanb.;

2) = ‡ apgrkàzdêt: a. graudus Dunika.

Avots: EH I, 84

‡ apgŗuzdinât Stenden, = ‡ apgruzdinât.

Avots: EH I, 85

‡ apģuģinât umwickeln, (ringsum) einwickeln, einhüllen: apģuģini bē̦rnu labāki. lai nenuosalst! Kal. Refl. -tiês, sich (ringsum) einwickeln (einhüllen): vecā māte apgraginājusēs trim lakatiem Perkuhnen. apģuģinājusies meitene Dunika, Kal.

Avots: EH I, 86

apgùldinât: betten, hinlegen, sich hinlegen machen, lassen: apgul˜dināt guovis Kat., Rutzau.

Avots: EH I, 85

apgùldinât oder apgùldît [li. apguldýti], zu Bette legen: bē̦rnus. tē̦va māti apguldīju BW. 30196, 1.

Kļūdu labojums:
tē̦va māti = tē, vu, māti
30196, 1 = 30961, ¹

Avots: ME I, 89

‡ apgulinât, sich hinlegen machen, lassen: a. guovis Dunika.

Avots: EH I, 85

‡ apgurdinât, ermüden, ermatten (tr.): a. līde̦ku. kaķis apgurdinājis peli Salis. tē̦vs apgurdinājis dē̦lu Warkl.

Avots: EH I, 86

‡ apir̃dinât,

1) ringsum auftrennen
(tr.): a. lakatam malas Trik.;

2) rings um etwas auflockern:
a. zemi ap ābeli. a. ābeles, die Erde um die Apfelbäume auflockern.

Avots: EH I, 86

apjucinât, verwirren: cilvē̦kus, cilvē̦ku prātus.

Avots: ME I, 91

apjūcinât, tr., gewöhnen Bers.

Avots: ME I, 92

‡ I apkabinât (li. apkabìnti "umarmen"),

1) behängen:
a. siênu ar zirgu jūgiem, drānām, bildēm Dunika, Kal., OB., Rutzau;

2) umarmen:
māte guļuot apkabina bē̦rnu Wessen;

3) ein wenig bestehlen:
a. sìena kaudzi, kartupeļu bedri KatrE.;

4) umwinden, umwickeln, umbinden
Schibbenhof: a. lìetas, kuo nevar kārtīgi salikt, ar kādu auklu vai valgu;

5) "flüchtig
(pavirši, nestipri) mit etwas an etwas befestigen" Baltinov, Marienhausen; apkabini (wickle um !) vien nu virves galu ap sē̦tu! N.-Peb. apkabini (zirgu) vien nu ap mietu! N.-Peb.; "lose timhängen" Renzen: a. ap lindrakiem raibas papīra strēmeles. Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) umhängen: a. uotram ap kaklu Dunika, Kal., Rutzau;

2) sich behängen:
a. ar guoda zīmēm.

Avots: EH I, 88

‡ II apkabinât Scinibbenhof "(einen Baum vor dem Abhauen) ringsum behacken".

Avots: EH I, 88

‡ apkacinât (eine ganze Anzahl von Objekten) verhören: a. visus lieciniekus Golg.

Avots: EH I, 88

apkaitinât, ‡ Refl. -tiês, ganz und gar zornig werden, in Zorn geraten: tamē̦r viņu kaitināja, kamē̦r viņš apkaitinājās Fest. viņš briesmīgi apkaitinājies Stenden.

Avots: EH I, 88

apkaĩtinât (li. apkaĩtinti, ringsum heiss machen), tr., zornig machen, erzürnen: es savu mīļāku apkaitināju BW. 20704.

Avots: ME I, 92

‡ apkal˜dinât (li. apkáldinte), (wiederholt) beschlagen Spr.: a. zirgu, ratus. a. pūra lādi (ar ornāmentiem). Refl. -tiês, mit dem (wiederholten) Beschlagen endgültig fectig werden: vai e̦sat nu reiz apkaldinājušies? Fest.

Avots: EH I, 89

‡ I apkalinât (li. apkãlinti "einkerkern") Warkl., = ‡ apkal˜dinât: a. zirgu.

Avots: EH I, 89

‡ II apkalinât, halbwegs abmästen (gew. auf Schweine bezogen) Ass.-Kalt.: (sivē̦nu) drusku apkalina i[r] kaun.

Avots: EH I, 89

‡ apkal˜pinât, = apkal˜puôt: nevar a. vien! Bauske.

Avots: EH I, 89

‡ apkàltinât ² Golg., Lis., Schwanb., (mit àl ) Trik., (mit alˆ ² ) Lems., Schnehpeln, ringsum (ein wenig) trocknen (intr.) machen, lassen: a. maizi.

Avots: EH I, 89

‡ apkankstinât Warkl., apkankstinêt ebenda, beklopfen: a. visas siênas. apkankstinājis riteņus, bet plīsis nav ne˙viens.

Avots: EH I, 89

‡ apkapinât, ein wenig dengeln (perfektiv): a. izkapti Laud., Nitau.

Avots: EH I, 90

apkarinât, ‡ Refl. -tiês, sich behängen: a. visādiem bimbuļiem.

Avots: EH I, 90

apkarinât, tr., behängen: zē̦nu kankariem; auch apkãrdinât: prismām apkārdināts kruoņa lukturis Alm.

Avots: ME I, 93

‡ apkaudinât, umbringen lassen (perfektiv).

Avots: EH I, 90

‡ apkausinât Warkl., = apkâusêt 2.

Avots: EH I, 90

apķē̦rnât: man netīk savus nagus gar tevi a. (schlagend) Janš. Mežv. ļ. II, 460. t Refl. -tiês, sich besudeln: bē̦rns apķẽ̦rnājies (hat sich mit seinen Exkrementen besudelt) Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 96

apķē̦rnât, beschmutzen, besudeln (visas malas).

Avots: ME I, 98

‡ apķezinât, besudeln Dunika, OB.: a. drānas, galdu. Refl. -tiês, sich besudeln: puišelis tâ apķezinājies, ka nevar ne nuomazgāt Dunika.

Avots: EH I, 96

apķibinât, tr., lose umbinden, umwinden. Refl. -tiês, sich umwinden.

Avots: ME I, 98

‡ apķirinât,

1) behängen
Kal., OB.: a. siênu ar me̦ncām;

2) leichthin befestigen:
viņš šķūnim dēļus tikai tâ apķirinājis - krīt jau atkal nuost Stenden. Refl. -tiês, sich umklammern: a. ap kaklu Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 96

apķirminât Kurs., tr., bepatschen, beschmieren Grünh., Bauske. apķirmināts kuoks, vom Holzbohrer (ķirmis) angefressenes Holz Grünh.

Avots: ME I, 98

‡ apklabinât,

1) beklopfen:
ārsts apklabināja. slimniekam krūtis;

2) langsam (klappernd) um etw. herumfahren:
a. purvam apkārt Golg.

Avots: EH I, 91

‡ apkladzinât,

1) = ‡ apklabinât 2 Golg.;

2) Neuigkeiten erzählend, klatschend durchstreifen:
viņa jau būs visu pagastu apkladzinājusi Trik.

Avots: EH I, 91

‡ apklaudzinât, an eine grössere Anzahl von Objekten anklopfen: visas duris a., bet iekšā netikt.

Avots: EH I, 91

‡ apklaušinât,

1) (eine grössere Anzahl von Objekten) verhören:
visi liecinieki jau apklaušināti Bauske;

2) sich erkundigen:
viņš gāja a., kas tur nuoticis Kal. jāapklaušina, vai kur nevar dabūt maizi pirkt Stenden. Refl. -tiês: auch Pas. II, 181.

Avots: EH I, 91, 92

apklaušinâtiês, sich erkundigen: par labībās ce̦nām tam nenāca prātā apklaušināties pie tē̦va. tas apklaušinās pēc vietas Alm.

Avots: ME I, 95

‡ apklidzinât, mit einem schtechten Pferd und einem klappernden Wagen um etwas herumfahren Golg. u. a.: a. purvam apkārt.

Avots: EH I, 92

apklusinât, ‡ Refl. -tiês, = apklust, ver stummen Spr.

Avots: EH I, 92

apklusinât, tr., beruhigen, beschwichtigen, stillen, zum Schweigen bringen: māte nevarēja suni apklusināt Etn. III, 62. bē̦rns nebija nemaz apklusināms Etn. IV, 128. Kalebs apklusināja ļaudis I Mos. 13, 31. šuo ļaužu pašapziņa ar spaidiem vien nebūs apklusināma Apsk. apklusināt bateriju, zum Schweigen bringen A. XX, 295.

Kļūdu labojums:
I Mos. = IV Mos.

Avots: ME I, 95

‡ apknabinât

1) mit den Fingeospitzen bearbeiten
Renzen: a. jaunuos sīpuolus, lai labāk aug, kad tie jau sadīguši;

2) ringsum ein wenig abbröckeln
(tr., perfektiv): a. maizes kukuli NB., N.-Peb., Schibbenhof, Warkl. gani dažkārt apknabina kuo-kiem mizu N.-Peb.;

3) benagen
Schibbenhof;

4) "scherzweise (kitzelnd) anrühren"
Baltinov.

Avots: EH I, 92