Paplašinātā meklēšana

‡ àizsmīdinât, lachen machen: a. bē̦rnu.

Avots: EH I, 50

apgaismĩba, die Aufklärung: apgaismības laikme̦ts, die Zeit der Aufklärung. apgaismība bij laidusi savas saknes jau plaši Kaudz. M. viņš sniedzis tautai daudz apgaismības A. XII, 157.

Avots: ME I, 86

asmĩte: auch Gr.-Busclrh. n. FBR. XII, 83, AP.: a. ir tada, kuo apstrādā ar divi zirgiem AP.

Avots: EH I, 131

asmĩte, ein Raummass, 1/8 Haken (arkls); asmīte zemes, ungefähr 20 Taler Land Ar., Bielenstein Holzb. 147, 148. Dūksti bij ce̦turkšņa māja un nevis kaut kāda asmīte Vīt. 7.

Kļūdu labojums:
Raummass = Flächenmass

Avots: ME I, 144

asmĩtniẽks, der Achtelhaker, der Inhaber von 1/8 Haken Land: nuo asmītniekiem bij ar laiku cē̦lušies pusasmītnieki (zu li. ãšmas, apr. asma-, aksl. осмъ, der achte).

Avots: ME I, 144

‡ atsmīnêt, (überlegen, bedeutsam) entgegenlächeln: a. kam pretī.

Avots: EH I, 168

baismîgs, furchtbar, schrecklich: baismīgas acis.

Avots: ME I, 251

briẽsmība: acc. s. briesmībe (Gefahr, Schreckliches) LLD. II, 20 ₂₃ .

Avots: EH I, 244

briẽsmība, die Grausamkeit, Furchtbarkeit, Schauderhaftigkeit: rāms laiks pēc pē̦rkuoņa briesmības St. kad pie debess astainas zvaigznes ierauga, tad kādu nelaimi un briesmību gaidi LP. VI, 64.

Avots: ME I, 337

briẽsmîgs, Adv. briẽsmīgi: senāk b. (sehr häufig) cēlēs zilā slimība Sonnaxt. man maizes cepšana b. (sehr gut) izdevās Seyershof.

Avots: EH I, 244

briẽsmîgs, grausam, entsetzlich, schrecklich: cilvē̦ks, laiks, bads, aukstums, karstums; Adv. briesmīgi, grausam, entsetzlich, schrecklich, oft = ļuoti, sehr: briesmīgi karsts, nejauks, schrecklich, sehr heiss, hässlich; briesmīgi ātri, sehr schnel; briesmīgi dusmuoties, līt, skriet.

Avots: ME I, 337

briẽsmîgums, das Schreckliche, Furchtbare, die Gefärlichkeit: slimības briesmīgums A. XIII, 649.

Avots: ME I, 337

‡ celsmīgs* "erbaulich".

Avots: EH I, 264

desmītis, das Euter Ruj., für tesmens.

Avots: ME I, 459

drausmība ,* die Furchtbarkeit, der Schauder: kur, cietums, tava drausmība Rainis.

Avots: ME I, 492

dràusmîgs ² [Warkh., draûsmîgs ² Wandsen],

1) schrecklich, fürchterlich, schauerlich, grauenerregend:
pa aizām tur ē̦nas drausmīgas slīd Vēr. I, 832. Kaukazijas drausmīgie kalnāju apgabali MWM. V, 965;

2) angstvoll:
sirds man drausmīga Seibolt.

Avots: ME I, 492

druosmīgs: ar pacilātu un druosmīgu garu A. Brigadere Skarbos vējos 79.

Avots: EH I, 338

druosmîgs, beherzt, kühn, tapfer: druosmīgas tautas Klaustiņ. Vēr. II, 286.

Avots: ME I, 507

drūsmîgs,

1) [schaudervoll?]:
drūsmīgi prieki Zalkt. I, 157;

2) [schauerlich:
drùsmîgs ² vējš Bers.]

Avots: ME I, 507

dusmĩba: exkan... dusmibe cziwoys LLD 11, 5 ₂₂ .

Avots: EH I, 345

dusmĩba, die Bosheit, der Groll, Zorn: dusmiba paīsina dzīvību.

Avots: ME I, 521

dusmîgs, zornig: dusmīgs cilvē̦ks, prāts.

Avots: ME I, 521

dusmīte, ein böses Mädchen BW. 26459, 1.

Avots: ME I, 521

‡ gùovsmīža Trik., boletus luteus L.

Avots: EH I, 424

[iedvesmîgs ,* suggestiv.]

Avots: ME II, 12

ìesmīdît, ìemīdinât, zum Lachen bringen: lielskungs apsuolīja daudz naudas tam, kas viņa meitu iesmīdinātu LP. V, 369.

Avots: ME II, 68

[ìesmīnêtiês, ein wenig lächeln: viņš tikkuo re̦dzami iesmīnējās Ruj.]

Avots: ME II, 68

izsmîdinât, auch izsmīdît Spr., die Lachmuskel gehörig reizen, jem. zum herzlichen Lachen bringen: tec uz Rīgu, vilku māte, izsmīdini (Var.: pasmīdini) Rīgas kungus BW. 30599. viņš var tevi līdz asarām izsmīdināt MWM. IX, 752.

Avots: ME I, 801

iztèiksmîgs ,* ausdrucksvoll: galva ar lielām, izteiksmīgām acīm Konv. ² 3658.

Avots: ME I, 816

jausmĩba ,* Begeisterung: sirsnība un jausmība B. Vēstn.

Avots: ME II, 103

jàusmîgs,

1) anregend, heiter stimmend
Oppek. n. U.;

2) unthusiastisch, begeistert:
jausmīgi tuo apsveikt Jan. jausmīgi saņēma ķeizaru B. Vēstn. dzejnieks atradis tautas prātā un sirdī jausmīgu atbalsi Pūrs I, 45. tās visas ir jausmīgas rakstu zīmes dzīvības uzvarē̦tājas karuogā Aps.

Avots: ME II, 103

I juosmîgs, aufmerksam, wachsam: juosmīgs zirgs Spr.

Avots: ME II, 127

[II juõsmîgs, sonderbar: j. cilvē̦ks Ruj.]

Avots: ME II, 127

jūsmĩba, gehobene (frohe) Stimmung [Warkl.]: nuo valduošās laika jūsmības Teod.

Avots: ME II, 123

jūsmîgs,

1): schwärmerisch;
‡

2) sonderbar,. ungewohnt
(mit ù ² ) N.-Laitzen: jūsmīga lieta.

Avots: EH I, 570

jūsmîgs, gefühlvoll: viņa bija ļuoti jūsmīga Lautb.

Avots: ME II, 123

lìksmĩba (unter lìksma),

1): auch bei Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 63; hier auch līksmīgs).

Avots: EH I, 749

lìksmîgs [li. linksmìngas ], fröhlich: līksmīga daba. vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu Ar. 31.

Avots: ME II, 486

nerasmîgs: ne˙kādas ... nerasmīgas nevaras E. Melngailis Jaun. Ziņas 1938, № 139, S. 9.

Avots: EH II, 18

nerasmîgs, unergiebig: nerasmīga labība.

Avots: ME II, 729

‡ neruosmîgs Frauenb., = nešķirîgs 1.

Avots: EH II, 18

netìksmîgs,* ‡

2) unlustig, nicht wollend:
paņe̦m darbu netīksmīgiem pirkstiem Brigadere Dievs, daba, darbs 177.

Avots: EH II, 21

netìksmîgs ,* unbehaglich: netīksmīgā salā meklēt darbu JR. IV, 80.

Avots: ME II, 737

nevìesmĩlîgs, ungastfreundlich: neviesmīlīga tauta B. Vēstn.

Avots: ME II, 740

nùosmîdinât, nùosmîdît, herzlich lachen machen Spr.

Avots: ME II, 854

nùosmīkstêt [Kalz.], intr., einen klatschenden, knallenden Schall vön sich geben: piepeši nuosmīkst skūpsts uz viņas sārtajām lūpām Por.

Avots: ME II, 854

‡ nuosmĩlât Dunika, = ‡ nùosmiģelêt: uz vakaru drusku nuosmīlāja.

Avots: EH II, 88

nùosmīnêt, intr., eine Weile lächeln (hinterher): vecis nuosmīnēja Dok. A.

Avots: ME II, 854

pabriẽsmîgi, Adv., etwas, ein wenig schrecklich Ahs.

Avots: ME III, 10

[padusmîgs, ein wenig böse: viņš tāds padusmīgs saimnieks.]

Avots: ME III, 19

‡ pã[r]briẽsmīgi Blieden, sehr: p. skaists.

Avots: EH XIII, 197

pãrjūsmîgs, überschwenglich, überspannt: pārjūsmīga dabas aplūkuošana Stari I, 370.

Avots: ME III, 158

pasmīdinât, pasmîdît, fakt., ein wenig lachen machen, zum Lachen bringen: pasmīdinu ve̦cus ļaudis BW. 17920.

Avots: ME III, 104

‡ pasmīgnêt Nerft, = ein wenig smīgnêt: jis paje̦m naudu, pasmīgni ... in aiziet Jauns. Raksti VIII, 336.

Avots: EH XIII, 174

pasmīkņât: zu verbessern in pasmīknât.

Avots: EH XIII, 174

pasmīkņât, intr., ein wenig lächeln Duomas IV, 457.

Avots: ME III, 104

pasmīlât, intr., ein wenig staubregnen.

Avots: ME III, 104

‡ pãrsmīlât M. 379, überspritzen.

Avots: EH XIII, 211

‡ pasmĩnât Dunika, = pasmīnêt.

Avots: EH XIII, 174

pasmīnêt, intr., etwas lachen, grinsen, schmunzeln: dē̦ls tik pasmīn vien LP. IV, 126. viņš neticīgi pasmīnēja Vēr. I; 1311.

Avots: ME III, 104

pusasmĩte: p. (30-45 pūrvietas liela saimniecība, kuo apstrādā ar vienu zirgu) ruodas, kad māju pārdala uz pusēm AP.

Avots: EH II, 330

pusasmĩte Kaudz. Ve̦cpiebalga 21, eine halbe asmĩte: mēs - mācītāja ļautiņi, - pusasmīte, viens zirdziņš Austriņš.

Avots: ME III, 422

pusasmītniẽks: pusasmītnieki dzīvuoja vienā mājā zem viena jumta, katrs - savā mājas galā (ar kuopēju ķēķi) AP.

Avots: EH II, 330

pusasmītniẽks, wer die Hälfte einer asmĩte inne hat: nuo asmītniekiem bija ar laiku cē̦lušies pusasmītnieki Aps. V II, 25. tâ jau iet . . . maziem pusasmītniekiem Austriņš Nuopūtas vējā 91.

Avots: ME III, 422

pusdusmîgs LP. VI, 848, halb böse, halb verärgert, ärgerlich.

Avots: ME III, 425

rasmĩba* "?": rasmības (Fruchtbarkeit?) pilnu pūru Rainis Seif. Chrest. III, 3, 211.

Avots: ME III, 479

rasmîgs: r. laiks, fruchtbares Wetter Diet. - "rasmīga dzīve" ME. III, 479 zu verbessern in "rasmīga ... dzīve".

Avots: EH II, 354

rasmîgs (li. rasmingas Lit. Mitt. V, 201), ergiebig, was gut und rasch gedeiht, wohl fortkommt, zunimmt U.: rasmīga veģetācija Dr. rasmīga dzīve BW. 3194 var. kur veiklīga māmuliņa, tur rasmīga mājas dzīve RKr. VIII, 30.

Avots: ME III, 479

ruosmĩba, = rùosĩba: kur darbi un ruosmība sabiedriskā dzīvē Vēr. II, 287.

Avots: ME III, 582

ruosmîgs, = rùosîgs: ruosmīgi strādāt Kļaustiņš.

Avots: ME III, 582

sajūsmĩba* Wid., die Begeisterung, das Entzücken: gars tuo sajūsmībā augšup ne̦s Asp. sajūsmībā un jaunības ideālismā Vēr. I, 1405. e̦smu iestidzis sajūsmībā Rainis.

Avots: ME II, 642

‡ sajūsmîgs, begeistert, entzückt: sajūsmīgiem izsaucieniem A. Upītis Pirmā nakts 172. es nerādu ... diezcik sajūsmīgu seju Sm. lapa 359.

Avots: EH XVI, 414

sasmĩdinât Heniņ, sasmîdît C., Golg., tr., lächeln machen, zum Lachen reizen: sasmīdinu svešus ļaudis BW. 16974.

Avots: ME III, 739

sasmĩnêtiês, einander (hämisch) zulächeln: tie abi sasmīnas Seifert Chrest. III, 3, 24.

Avots: ME III, 739

šàusmības ² : auch Singularformen: drīz paradīzes gaismas tīta, drīz dziļu nakšu šausmības Fausts (1936) 66.

Avots: EH II, 623

šàusmības ² Warkl., Schrecken, Gefahren: nakts šausmības (ähnlich Zeif. III, 3, 217).

Avots: ME IV, 8

šaũsmîgs: sirds ... šausmīgi ietrīcas Aps. J. Raksti I ² , 71.

Avots: EH II, 623

šaũsmîgs Iw., (mit àu) C., (mit âu ² ) Kl., schaurig Kurl. n. U.: viņas izskats bija tiešām šausmīgs MWM. X, 577. Subst. šausmîgums, Schaurigkeit, Schauerlichkeit: skaistums un kluss šausmīgums Vēr. I, 1166, nuojaudis viņas (ziņas) patiesīgumu un šausmīgumu Vārpas 12.

Avots: ME IV, 8

smîdaklis Saikava, smîdākls Adl., Golg., smīde̦kls Meiran, wer andere durch dummes Reden oder Betragen lachen macht.

Avots: ME III, 966

‡ smīdeklis, = smîdaklis: tāds pasaules s. Pas. VI, 81 (aus Smilt.).

Avots: EH II, 539

smīdes, das Fuhnverk des utilitärs, vorzüglich Pulverwagen U.

Avots: ME III, 966

smîdêt Arrasch, vertachen machen: (puisis) vīla vienu, vīla uotru, smīdēj[a] savu augumiņu BW. 11716; lächeln Spr.

Avots: ME III, 966

smîdîklis: auch (mit ĩ ) Lubn.

Avots: EH II, 539

smîdîklis Ermes, = smîdaklis: ļaužu smīdīklis Zaravič; smīdiklis, ein Spassvogel Bers.

Avots: ME III, 966

smîdinât: auch AP., N.- Peb., Schwanb., Sessw., Trik., (mit î ² ) Kegeln, Kolberg, Lemb., Morizberg, Salisb., Schwitten, Zögenhof, (mit ĩ ) Behnen, DobL, Dunika, Nikrazen, Strasden, (mit ì ² ) Lubn.

Avots: EH II, 539

smîdinât C., PS., Lis., Golg., Adl., Jürg., Ermes, Gr.-Buschhof, Kl., Wolm., smĩdinât Iw., Nigr., Salis, Siuxt, (mit i ² ) Bl., Deg., Siuxt, Dond., Selg., Wandsen,

1) = smiedinât, lachen machew Meiran: es ar savu dziedāšanu raudulīti smīdinaju BW. 194. nesmīdini bē̦rnu! Nigr. meitu smīdināt LP. V, 369;

2) verlachen machen:
smīdin savu augumiņu BW. 11716 var.

Avots: ME III, 966

smîdît: auch (mit î ) Ramkau, (mit î ² ) Orellen, Seyershof; apskaitās tas puisītis, - kâ mēs viņu smīdīsim? BW. 2138,1. ‡ Subst. smīdîšana, das Lachenmachen: ļaužu s. BW. 24072.

Avots: EH II, 539

smîdît Kl., C., Golg., Wolm., Jürg., Ermes, Saikava, Bers., (mit i ² ) Bauske, -u, -ĩju U., Memelshof, = smidinât.

Avots: ME III, 966

smĩdrinât Nigr., schlank, eben machen: es savu ķē̦burīti (auf ein Mädchen bezogen) vēl līdzināšu un smīdrināšu. vēl es viņas prātu luocīšu Janš. Dzimtene IV, 33.

Avots: ME III, 966, 967

smĩdrs: auch Popen, Pussen; Smĩdrais mežs Plvv. I, 171 (aus Schwarden). ‡ Subst. smīdrums, die Schlankheit: uozuoliņa smīdrumā BW. 7355, 3 var.

Avots: EH II, 539

smĩdrs Deg., Serbigal, Bl., Nigr., Wandsen, Dond., = smuidrs, schlank: priede, priede, egle, eglē, tavu smīdru augumiņu! BW. 2809, 6. es māmiņai smīdris augu 5316. kalnā auga smīdri bē̦rzi 15029 var. smīdrajam uozuolam viena zīle galiņā 20470, 10 var. es cerēju brālīšam smīdru, garu līgaviņu 21213, 1. smīdra vārpa RKr. XVII, 25. kuoki smīdri MWM. VI, 403. smīdrās gūžas Dēmons 26. Vgl. smuidrs und smidrs.

Avots: ME III, 967

‡ smīdzinât PV., = smidzinât I.

Avots: EH II, 539

smĩgala: "smīgaļa" ME. III, 967 zu ersetzen durch "smĩgaļa".

Avots: EH II, 539

smĩgala N.-Bartau, smīgaļa N.-Bartau, feiner und gleichmässiger Regen. Vgl. smidzinât I.

Avots: ME III, 967

smĩgalât N.-Bartau, smīgaļât N.-Bartau, fein und gleichmässig staubregnen (smildzinât).

Avots: ME III, 967

smĩgaļât, höhnisch lächeln (smīnêt): man tāda pastāvīga smīgaļāšana nepatīk. nesmīgaļā par katru vārdu, kuo es runāju! Ahs. n. RKr. XVII, 53; s. auch smĩgalât.

Avots: ME III, 967

smīgnêt: auch (mit ì ² ) Ners (III p. s. prs. smīgni), (mit î ) Oknist; jī (= viņa) tik ... smīgni vien Jauns. Raksti VIII, 347.

Avots: EH II, 539

smīgnêt, = smīgaļât, smīknêt: smīgnē̦dams atteica vecis L. W. 1922, VI, 24. smīgnē̦dami skatījušies.

Avots: ME III, 967

smìkât ² : auch (mit ĩ ) Stenden.

Avots: EH II, 539

smìkât ² Kr., smīkât U., smiknât Duomas II, 97, smīknêt, -ẽju A. 1896, S. 572, 882, AP. und Erlaa n. U. (prs. smìknu ² Adl., Erlaa), lächeln, grinsen: jau sen tu smīknā par visu, kuo es runāju Upītis Nemiers 62. gul iezvēlies un smīknā Duomas III, 774. redzējis tevi smīknam Upītis J. l. 19. labu brīdi jau smīknē̦dams nuoskatījies R. Av. tu stāvi tik, klausies un smīknē Upītis J. l. 19. smiknēja (= smaidīja) vien kâ brūte Zaravič. uzskatīja tuo smīknuošām acīm A. v. J. 1896, S. 255. sejā smīknējuošs smaids Latv.

Avots: ME III, 967

‡ smīknîgs PV. "= smìnîgs ² ".

Avots: EH II, 539

‡ smīkš! Interjektion zur Bezeichnung eines schallenden SchIages mit einer Rute: kad tev duošu ar rīksti "smīkš! smīkš!" Rainis Dz. un d. III2 224.

Avots: EH II, 539

‡ smìksnêt ² , -u, -ēju PV., misstrauisch od. spöttisch lächeln.

Avots: EH II, 539

‡ smìksnîgs ² PV. "= smìnîgs ² ".

Avots: EH II, 539

I smīkstêt: smĩkst (geben gewisse Laute von sich) sivē̦ni, gribē̦dami ēst Kolberg; "tielēties (čīkstēt) gribuot kuo dabūt" Grawendahl (mit ì ² ), Schwitten (mit ĩ ). ‡ Refl. -tiês, knallen, schallen (von einem Schlag): drīz ... smīkstēsies Tdz. 59331, 14.

Avots: EH II, 539

I smīkstêt "?" : (dziesma) it kâ smīkstuošiem (sausenden?) svē̦tā gara spārniem izne̦sāta Mērn. laiki 279. sita ar žagaru guovij, ka smīkstēja (schallte) vien AP. pfeifen (wie eine Maus) Lemsal (mit ĩ ).

Avots: ME III, 967

II smīkstêt (?) "andauernd ein wenig schmerzen" : zuobi smìkst ² Tirsen.

Avots: ME III, 967

‡ smīkstinât, schallend schlagen (?): nesasmej tu...! drīž par lūpām smīkstinās Tdz. 59331, 13.

Avots: EH II, 539

smīla Wid., smīlas, feiner, warmer Regen: nu jau kuociņiēm lapas rautin izraus, - tik siltas smīlas smīlā! Nand. und Gold. n. Etn. II, 129.

Avots: ME III, 967

smĩlât: auch Brasche Anl. 399, Dunika.

Avots: EH II, 539

smĩlât Lin., Iw., N.-Bartau, Telssen, -ãju, fein regnen Gold., Katzd.: lietus sāka smīlāt MWM.

Avots: ME III, 967

smīna: viņam patīkama s. Sessw. man smĩnas nāk N.-Peb.

Avots: EH II, 539

smīna(s), smīnas Bers., smĩns Ermes, Arrasch, Jürg., Salis, Ruj., Siuxt; Bauske, smîns Saikava, smī`ns 2 Golg., Adl., Gr.-Buschhof, Vīt., (bedeutsames) Lächeln: lūpas raustīja smīnas Apskats 1903, S. 450. tev savieba lūpas aukstas smīnas Zeif. III, 2, 148. ap lūpiņām virinājās blēdīgs smīns Ziltars, Memelshof. ap lūpu kaktiņiem viņam raustījās smīns Stari III, 28. dēj uodzes smīna V. Egl. Eleģijas 38. vieglprātības smīns Duomas III, 944. viņas smīni... tikai viņam pašam zīmēti MWM. VIII, 648. klusā laimes smīnā teica Stari II, 587. nebēdīgā smīnā Vīt. 63. gudru smīnu lūpu kaktiņuos 57. nelabā smīnā salauztās lūpas MWM. VIII, 889. nuovērsa vaigu smīnu viepās Apskats 1903, S. 317. nesavaldīju smīnu 448.

Avots: ME III, 967

‡ smīnains, = smìnîgs ² (?): viņš airē slaidi, juokuojas tik s. saulguozī Fallijs Zalktis 1907, № 3, 5. 43.

Avots: EH II, 539

smīna(s), smīnas Bers., smĩns Ermes, Arrasch, Jürg., Salis, Ruj., Siuxt; Bauske, smîns Saikava, smī`ns ² Golg., Adl., Gr.-Buschhof, Vīt., (bedeutsames) Lächeln: lūpas raustīja smīnas Apskats 1903, S. 450. tev savieba lūpas aukstas smīnas Zeif. III, 2, 148. ap lūpiņām virinājās blēdīgs smīns Ziltars, Memelshof. ap lūpu kaktiņiem viņam raustījās smīns Stari III, 28. dēj uodzes smīna V. Egl. Eleģijas 38. vieglprātības smīns Duomas III, 944. viņas smīni... tikai viņam pašam zīmēti MWM. VIII, 648. klusā laimes smīnā teica Stari II, 587. nebēdīgā smīnā Vīt. 63. gudru smīnu lūpu kaktiņuos 57. nelabā smīnā salauztās lūpas MWM. VIII, 889. nuovērsa vaigu smīnu viepās Apskats 1903, S. 317.

Avots: ME III, 967

smīņas: "smīņas suoģa sejā manāmas" (ME. III, 967) zu verbessern in "suoģa sejā manāmas ir smīņas Pērsietis".

Avots: EH II, 539

smīņas, = smīna(s): smīnas suoģa sejā manāmas A. 1896, S. 202.

Avots: ME III, 967

‡ smĩnât Dunika, = smĩnêt.

Avots: EH II, 539

‡ smīne, = smīna (?): pār ... vaigu pārklājās s. Blaum. Raksti VIII ⁴ (1937), 205 (als Reim).

Avots: EH II, 539

smĩnêt: auch Dobl., Jürg., Kegeln, Lieven-Bersen, Mesoten, N.- Peb., (mit ì ² ) Sonnaxt.

Avots: EH II, 539

smĩnêt Deg., Dond., Siuxt, C., Līn., Iw., Nigr., Serbigal, AP., Ruj., Salis, smìnēt ² Lös., smînêt Saikava, smînêt ² Selg., Wandsen, Sessau, -u, -ẽju, (überlegen, bedeutsam) lächeln Grünh., Spr.: sm. pieticīgi Mērn. laiki 35. ve̦cais smīnē̦dams teica Dīcm. pas. v. I, 39. aizgājis uz māju smīnē̦dams vien RKr. VIII, 78. smīnuošas actiņas Apskats 1903, S. 550.

Avots: ME III, 967

smìnîgs ² : smĩnīga seja puikam, bet smiet nedrīkst Seyershof. Albe̦rts viņam diezgan smīnīgi sacīja Veldre Dēli un meitas 144.

Avots: EH II, 539

smìnîgs ² Golg., Gr.-Buschhof, (bedeutsam) lächelnd: smīnīgs skats Baltp. R. I, 43. smīnīgs jauneklis 54. ap viņa lūpām smīnīgs smaids Apskats 1903, S. 256.

Avots: ME III, 967

smīns: auch (mit ĩ ) AP., C., Dunika.

Avots: EH II, 539

smīns, s. smīna(s).

Avots: ME III, 967

smīšķis, ein Spassmacher, Possenreisser, der andere lachen macht Sawensee.

Avots: ME III, 967

smìtêt, ² -ẽju, smītuôt "?" : cep, māmiņa, kviešu maizi! smītēsim (Var.: smītuosam) par Daugavu! BW. 13892 var. In Marzen bedeute smìtēt ² , -ēju - sich umhertreiben.

Avots: ME III, 967

tīksmîgs: Adv. tîksmīgi ² AP. "jūsmīgi".

Avots: EH II, 685

tīksmîgs, tīksms, gefallig, angenehm; behaglich: tīksmi gre̦umojās maiguos zīdainuos audumuos Veselis Daugava I, 428. viņš tiksmīgi muorēcās id. Saules kapsēta 34.

Avots: ME IV, 200

trausmîgs, nervös, unruhig: trausmīgs miegs Nötk.

Avots: ME IV, 226

tvīksmîgs: skumīguo un tvīksmīguo ("?") iepriecēt tu vari Janš. Pag. pausm. 35. sievietes tvīksmīgi ("?") iesmējās Sudrabkalns V. b. 1. 135.

Avots: EH II, 711

tvīksmîgs, heiss, schwül Wid., Janš.

Avots: ME IV, 292

uzsmīdinât, auflachen machen: u. bē̦rnu.

Avots: ME IV, 381

uzsmīnêt, (spöttisch, überlegen) zulächeln: viņš tam uzsmīnēja zuobgalīgi.

Avots: ME IV, 381

vārsmîgs Stom. "vārīgs"; vgl. vāsmîgs.

Avots: ME IV, 509

vāsmîgs,

1): "maigs, trausls" (mit à ² ) Alswig; Adv. vāsmīgi ebenda "uzmanīgi", ‡

3) "ātrs, straujš" (mit à ² ) N.-Laitzen; ‡

4) "?": v. sapins (Traum)
Bērzgale; Adv. vàsmīgi ² ebenda "bailīgi".

Avots: EH II, 765

vāsmîgs,

1) empfindlich
N. - Peb., (mit ã) Ramkau, (mit à ² ) Kl., Mar.: viņs tāds vāsmīgs: nedrīst i[r] piedurties Mar. n. RKr. XV, 142. putninš ruokā jāņe̦m prātīgi, juo tas ir vāsmīgs Mar. vāsmīgs ("?") darbs ebenda. aitas vāsmīgas nuo slapjuma Ramkau;

2) unerhört, merkwürdig, komisch
Lubn., Warkl., (mit â ² Wessen: ak cik vāsmīgi gan tur bij! ("saka pie labi izde̦vušās juoka sajūtas") Erlaa. Zur Bed. 1 vgl. vārsmîgs. Wenn die letztere Form älter ist, etwa zur Wurzel von an. varr "behutsam, scheü u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 284)?

Avots: ME IV, 511

veiksmîgs, gedeihlich, erspriesslich, erfolgreich: veiksmīgs panākums R. Sk. II, 7, veiksmīgāka būs mācība A. v. J. 1896, S. 18. bagātības veiksmīgā attīstīšanās A. Xl, 473. nere̦dzamie stari saceļ re̦dzamuos, kuri gan mazāk veiksmīgi MWM. VI, 392. es strādāju veiksmīgi Apsk. v. J. 1903, S. 211. veiksmīgiem suoļiem Meiran.

Avots: ME IV, 524

vẽrsmîgs: auch (mit ēr) Frauenb.; (nemiers,) asinis dze̦nādams vērsmīgā skubā Sārts Str. 9.

Avots: EH II, 777

I vẽsmîgs, angenehm kühl Nötk.: dārzu vēsmīguos pakrēšļuos A. v. J. 1897, S. 378. vēsmīgs laiks Lemburg.

Avots: ME IV, 570

II vēsmîgs,

1): ""über trieben"" ME. IV, 570 zu verbessern in ""übertrieben""; ‡

3) "oft sich wundernd"
PV.: kuo tu brīnies un vē̦smuojies? neesi tik v˙!

Avots: EH II, 779

II vēsmîgs,

1) sonderbar, merkwürdig
Aahof, Laud., Lis., N.-Schwanb., Vīt., (mit è ² ) Heldenfeld, Lubn.; schwer verständlich (mit è ² ) Sessw.; "nedzirdē̦ts; jauks, kas ļuoti valdzina" Sessw.; "über trieben" Frauenb ; "briesmīgs" (mit è ² ) Golg.; "glauns" (mit è ² ) Saikava; hoffärtig, dünkelhaft Bers., (mit ê ) Kalzenau: nevar atcerēties, tāds vēsmīgs vārds Laud., Lubn., Vīt. vēsmīgus brīnuma vārdus es dabūju dzirdēt Poruk MWM. v. J. 1896, S. 804. zināja . . . vienu, uotru vēsmīgu gabalu pastāstīt Poruk III, 30I. tuvu es neredzēju, bet vēsmīgs gan izskatījās par gabalu Laud. vēsmīgs (schwer verständlich) uzde̦vums Sessw. viņš runā vēsmīgi (übertrieben) Golg. vēsmīgs ("briesmīgs") nuotikums ebenda, vēsmīgs jaunskungs Saikava;

2) "freundlich liebenswürdig, wohlwollend"
(mit ẽ ) Nötk. Zur Bed. 1 vgl. vāsmîgs ² und vē̦smuoties.

Avots: ME IV, 570

‡ viênpadsmĩt ² Behnen, elf.

Avots: EH II, 796

vìesmĩlĩba,* die Gastfreundschaft: kruodzenieku... viesmīlības A. v. J. 1898, S. 11. viesmīlība bija neapruobežuota 128.

Avots: ME IV, 670

vìesmīlîgs, gastfreundlich, gastfrei: sāk Stepiņš ar labdari ne visai viesmīlīgi sarunāties JK. pēc ve̦cā viesmīlīgā paraduma BW. III, 1, S. 5.

Avots: ME IV, 670

vìesmīlis,*

1) ein Gastfreier
Wid.;

2) der Kellner.

Avots: ME IV, 670

aĩza [so in Lemsal, Sermus, Annenburg, Weinschenken, Zabeln, Schrunden; àiza in Trikaten; aîza in Smilten, Wolmar; aîza ² in Talsen],

1) Riss, Spalte im Eise
R. Sk. II, 235, in der Erde, im Felsen; klints od. klinšu aiza; Schlucht, Abgrund: par aizām tur ē̦nas drausmīgas slīd Vēr. I, 832;

2) Pass;
Šipkas aiza, Sch. - Pass;

3) übertragen die Kluft:
viņu un mani šķir, mūžam nepārkāpjama aiza (Kalniņ), gewöhnlicher dafür plaisma (Zu li. áižėti [od. èižėti "bersten", iẽžti "aushülsen", ižti "entzweigehen", aiža "Riss, Spalte", apr. eyswo "Wunde", slav. jazva "Wunde", klruss. jazvyna "Schlucht, Abgrund"; le. ieza "Spalt?, ize "Riss", s. Leskien Abl. 274, Berneker Wrtb. unter ězva und Trautmann Apr. Spr. 326]).

Avots: ME I, 17

àizbaĩdît, tr., verscheuchen: krītuoša lapa aizbaidīja bailīguo zaķi. dzīve būtu aizbaidījusi jūsmīguo salkanību Jans.

Avots: ME I, 18

àizņur̃dêtiês, anfangen ein wenig zu brummen, einen brummenden Laut von sich geben: viņš jau tā arvienu aizņurdas un pasmīn Dok. A.

Avots: ME I, 43

àizrãdît, tr., hinweisen: aizrādāmie vietnieku-vārdi aizrāda uz kādu tuvākā vai tāļākā atstatumā e̦suošu priekšme̦tu; àizrãdĩjums, Hinweis: Vītuols par tādiem aizrādījumiem nuosmīnēja Vēr. I, 1029.

Avots: ME I, 46

àizspẽt, zuvorkommend jem. treffen, ereilen: briesmīgs dieva suods aizspēja viņu, pirms viņš vēl krietni bija izauruojies Etn. IV, 79.

Avots: ME I, 51

àizvelˆt, tr., hinter etw. wälzen, hin-, weg-, vorwälzen: velšus viņš tevi aizvels ar tādu velšanu kā luodi uz zemi Jes. 22, 18. durvīm bijis aizve̦lts briesmīgi liels akmens priekšā LP. IV, 166. Refl. -tiês,

1) sich fortwälzen, hin-, wegrollen
LP. VII, 125;

2) sich wälzend schliessen:
ve̦lē̦nām aizvēlās mute un dzirde MWM. IX, 601.

Avots: ME I, 59

‡ akatnieks,

1) jem., den nach etw. gelüstet:
briesmīgi akatnieks Kaltenbr.;

2) jem., der gegen Bezahlung die Wehrpflicht eines anderen übernimmt:
nuopirka akatnieku; akatniekam astuoņi simti samaksāja Kaltenbr. Aus r. охóтник "Liebhaber; Freiwilliger".

Avots: EH I, 65

alkatîgs, gierig, lüstern: viņš smīnēja, bet viņš pie tam neizskatījās alkatīgs Blaum.; [ungenügsam, ungezogen, Erlaa].

Avots: ME I, 67

apgâzt,

1) tr., umwerfen, umstürzen, über den Haufen werfen:
kuokus, ratus, cilvē̦kus. vai gribiet kalnu apgāzt raudamies LP. IV, 128. Sprw.: kad cūka paē̦duse, tad apgāž sili. sacēlies briesmīgs viesulis, it kā vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīc. P. I, 34; visas mājas LP. VII, 358. vai tad es nu pasauli apgāzīšu SDP. VI, 82;

2) apgāzt uz mutes, so eine Sache wenden, drehen, dass das Untere nach oben kommt:
trauku, bļuodu, katlu; auch ohne diesen Zusatz: apgāzts katls nuoderēja tē̦vu tē̦vu laikuos aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472;

3) übertr., umwälzen, umstossen, widerlegen, verwerfen, vernichten:
valsts pamatus, valsts satversmi, likumus, ve̦cas būšanas Kundz., līdz šim par pareizām atzītas duomas. Refl. -tiês, umstürzen, umfallen: kuoks apgāzies, māja, laiviņa apgāzusies LP. VII, 479. Part. pass. apgāzts, betäubt, benommen: apgāzti visi, nuo tādiem augstumiem gāzti Dünsb.

Avots: ME I, 87

apkaitinât, ‡ Refl. -tiês, ganz und gar zornig werden, in Zorn geraten: tamē̦r viņu kaitināja, kamē̦r viņš apkaitinājās Fest. viņš briesmīgi apkaitinājies Stenden.

Avots: EH I, 88

aplapuôt: liesmuoja ugunsgrē̦ki kâ milzīgas ruozes, drausmīgu dūmu mutuļu aplapuotas A. Brigadere Daugava I, 161.

Avots: EH I, 97

apskàistiês, selten apskàist (li. apkaĩsti, ringsum heiss werden), unwillig, zornig werden: ve̦lns briesmīgi apskaitās LP. VII, 1163.

Avots: ME I, 121

apslaka, die Besprengung, Bespritzung: ar savu asins apslaka viņš remdē dieva dusmību GL.

Avots: ME I, 122

I ā`rdavs ² SF., Bers., ardavs, ārdîgs, ārds, auch ārdans BW., p. 388,

1) gewandt, geläufig, fliessend (von der Rede):
tikpat bija pazinuši man ārdavu (Var.: ārduo) valuodiņu BW. 330; 1669;

2) geräumig, bequem:
ārdav(a) bij man dziesmīte, juo ārdava valuodiņa; duodiet mani, bāleliņi, ārdavā vietiņā BW., p. 388, 2. Nach Leskien Nom. 344 nebst ārdît zu ir̃t "sich zertrennen" und li. ar̃dvas, er̃dvas "weit, geräumig", [ardùs "поркiй, хрупкiй"]; vgl. viņš valuodu kâ ārdīt ārda, er spricht gewandt, lebhaft.

Avots: ME I, 240, 241

ašs,

1) scharf
- auch Ahs. (a. nazis), Siuxt, Strasden;

2) heftig
- auch Salis, Seyershof: viņš bij labs cilvē̦ks, bet briesmīgi ašs: ka[d] tâ vien nebij, tad tūliņ plīst Salis; ‡

3) schnell
Wolmarshof: a. zirgs: ‡

4) aša uguns Aps. J., Rutzau, ein heftiges Feuer;
aša krāsnē piede̦g maize Rutzau. -Adv. aši, schnell, flink - auch Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89, AP., Frauenb., Grobin, Iw., Kand., KatrE., Linden, Ramkau, Saikava, Salis, Seyershof, Siuxt: aši nuodzē̦ruši kāzas Ramkau. īši un aši KatrE. - ‡ Subst. ašums,

1) die Schärfe;

2) etwas Scharfes:
es uzdūru kāju uz tādu ašumu; sē̦tā bij daudz tādu ašumu, tur basām kājām ne˙maz nevarēja iet Strasden; die Flachsschäbe Kand.;

3) die Schnelligkeit
Segew. (ar ašumu, schleunig); die Heftigkeit;

4) "ašs siltums, Kohlendampf"
Segew.;

5) herber
(?) Geschmack: pielej kuo klāt, lai nuorauj ašumu (rudzītim)! Segew.

Avots: EH I, 132, 133

‡ atdaudzinât, durch wiederholtes Erwähnen herbeischaffen AP.: nerunā tik bieži par tādām briēsmīgām lietām! atdaudzināsi ir sev kādu nelaimi.

Avots: EH I, 138

atstàipît, tr., freqn. von atstìept,

1) los-, zurückspannen:
tavas virves būs atstaipītas Jes. 33, 23;

2) ausstrecken, recken:
kaulus, luocekļus LP. V, 326. Refl. -tiês, sich ausstrecken: viņš tīksmīgi atstaipās JR. IV, 82.

Avots: ME I, 197

atvẽzt [Gulbern], atvẽzêt, atvẽzinât, tr., zurückschwingen, zum Schlagen oder Werfen ausholen: vecene atvēza dūri pa gvelzienam A. VIII, 332. atvēzis milnu, uzsvieda gaisuoms Lautb. nu var atkal atvēzēt zuobenu Niedra. iet krūtis atvēzējis. Refl. atvēztiês, atvẽzêtiês, atvēzîtiês, atvēzinâtiês auch atvē̦zâtiês PS., sich zurückschwingen, zum Schlagen oder Werfen ausholen: viņš labi atvēzās un krāva Hasenp. kungs uz briesmīgu cirtienu atvēzējies Saul. 99. šūpuotnes vēl pāri reizu atvēzinājās Up. 11. iet atvēzējies, t. i. atsitināt drēbes un iet ar pilnu krūti Grünh. viņš stāstīja atvēzējies, er erzählte eifrig LP. VI, 638.

Avots: ME I, 210

baîle (li. báilė), die Angst, Furcht, der Schrecken: daža baile meitiņai BW. 18789, 7. Gew. Pl.: bailes un grūtības izciest. briesmīgas bailes sagrāba mani. bailes duot U., bedräuen. bailes atmest, die Furcht aufgeben; bailes atņemt. vienās bailēs dzīvuot, in beständiger Angst leben. nuo bailēm aus Furcht; baiļu sauciens, Angstgeschrei. man (ir) bailes, ich fürchte mich: tev bij bailes tumšas nakts BW. 8387. man nuo vilka tā nav bailes BW. 13167 (baile 13074). saimniekam ticis bailes, der Wirt sei von Angst befallen LP. VIi, 860. [Zu bîtiês.]

Kļūdu labojums:
18789,7 = 13789, 4

Avots: ME I, 250, 251

bal˜taîne, eine weisse Frauentoga: nuo vismīkstākās vilnas austa villaine, balta ar bārkstēm gar malu un dažādiem izrakstījumiem Nitau n. Etn. I, 105.

Avots: ME I, 256

bê̦gulis, fem. -le, der Flüchtling: briesmīgā diena padarīja mani par te̦kuli un bē̦guli virs zemes Kaudz. [bê̦gule auch als Kuhname gebraucht.]

Avots: ME I, 289

blãuks, blãukš schallnachahmende Interj, bei Fallen, Klopfen: uz reizi blaukš es gar zemi Līb. P. 5. blauks, blauks, blauks, kāds aiz durvīm dauzīja kājas Vēr. II, 324. pirmā dusmīga iegājusi kūtī, de̦vusi guovei ar slauktavu par sāniem - blauks! Upīte, Medn. laiki.

Avots: ME I, 310

buolît [PS., AP., Ermes, Wolmar, Bächhof, buõlît Serbigal, Līn., bũolît ² Nerft, Bers., Laud., Fehteln, buõlêt Ruj., buôlêt ² Neu - Salis], buoļât (acis), tr.,

1) rollen, drehen (die Augen):
buolī acis kâ vilks. viņš buola acis uz visām pusēm A. XX, 722;

2) schälen,
luobīt A. XI, 82. Refl. - tiês,

1) sich drehen:
aiz bufetes pats buolās Dz. Vēstn.;

2) scheel, schief sehen, die Augen drehen:
kuo tu nu buolies! skaties jel taisni Ulpisch. viņš buolījās savām acīm B. Vēstn. acis sāka buolīties A. VIII, 337. šī smīnēšana buolījās (äusserte sich) visu acīs A. XII, 722.

Avots: ME I, 362

‡ buõzt, -žu, -zu Auleja, Kalz., Mar., Trik., Warkl., sträuben, emporheben: suns spalvas vien buož nuo siržu Auleja. jis vaigus vien buož ebenda. dusmīgs cilvē̦ks buož lūpas Warkl. Zu buôztiês, wozu auch A. XI, 82 zu vergleichen ist.

Avots: EH I, 259

briẽsmeklis, das Schreck -, Zerrbild, Schrecknis, Scheusal, Ungeheuer: seja pārvērtās nejaukā briesmeklī Poruks. tur nav pūķu un citu briesmekļu Purap. šausmīgs briesmeklis ir karš Rainis.

Avots: ME I, 337

briesmuots, = briesmīgs Adsel.

Avots: ME I, 338

cāziķis "dusmīgs, pretējs cilvē̦ks" Dond.: Pricis tāds c., - ne˙maz nav labs.

Avots: EH I, 262

cìrst, cḕ̦rtu, cìtru (li. kir̃sti), tr.,

1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;

2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;

3) hauend etw. hervorbringen,

a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,

b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;

4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;

5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;

6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;

7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;

2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;

3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 25 und 385, Walde Wrtb. ² 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]

Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1

Avots: ME I, 387

dažur, dažviet od. dažuviet, an manchem Orte, an manchen Orten, in manchen Stellen: zeme bija dažur nepietiekuoši apstrādāta, dažur slikti apsē̦ta A. XVII, 246. nātru kāpuostus dažur sauc par sauti Etn. I, 18. dzejuolī dažviet ir sevišķa sajūsmība. saulīte pārplūdināja vēl dažviet rasainuos krūmus Ramāns.

Avots: ME I, 446

‡ II duõķis Salis "dichtes Gras": briesmīgi aug biezs d.; Sprw.: biezs kâ d.

Avots: EH I, 350

drausma,

1) Drohung
St.;

2) die Angst, Furcht:
šīs stundas saceļ drausmas Rainis. viņu sagrāba briesmīgas drausmas Vēr. II, 352;

3) die Gefahr:
Viskuoku iegrūda lielās drausmās Lautb. - Vgl. draudêt.

Avots: ME I, 492

‡ drūzmîgs "?": drūzmīgi šausmīgu (redzējumu virkni) A. Brigadere Daugava 1928, S. 837.

Avots: EH I, 337

I duñgât, -āju, dunguot,

1) brummen, summen
[dunguôt Kreuzb., dungât Bers.]: uodiņš nāca dunguodams BW. 14975. tâ dungādams vecītis aizgāja savām mājām gaŗām; [duñgât, trommeln Ruj.];

2) bei sich brummen, undeutlich sprechen od. singen, namentl. eine Melodie, ein Lied
AP., Etn. III, 162 [aus Lös.]: Indriķis sevī mūžam dunguoja Klaustiņ. viņš dunguo kādas blēņu dziesmas Vēr. II, 903. māte dažus paņēmienus nuo marša dunguo ar sajūsmību MWM. VI, 289. dunguo tē̦vs BW. 18587, 1 [aus Sessw.]. cē̦rtuot tie dunguoja kuo par uozuola dzīvi Apsk. I, 449.

Avots: ME I, 517

dũša, das leibliche und seelische Befinden (synonym mit sirds).

1) als Subj.: dūša īstā vietā, das Herz sitzt auf dem rechten Fleck.
man tāda ve̦ca dūša Kav. tev ir stipra dūša, du kannst viel vertragen. tuo mana dūša nene̦s, das vertrage ich nicht. man dūša apskrienas, apte̦kas, man me̦tas slikta dūša od. nelabi ap dūšu, mir wird es übel. viņam paliek pliekana dūša, viņam nuolekst dūša, es wird ihm flau zu Mut. dūša sapluok, sašļūk. der Mut sinkt. dūša viņam laistās, er ist hungrig Kav. tam dūša kâ miets od. kâ zvē̦ram; tam briesmīga dūša, der hat ungeheure Courage, der kann alles ertragen. tam dūša kâ miets, sirds kâ plāksteri, od. kâ siets, sagt man ironisch von einem Feigen und Weichherzigen;

2) Als Präd. oder adverbial: viņš tagad dūšā od. pilnā dūšā, er ist betrunken;
viņš tukšā dūšā. er ist nüchtern, hat weder gegessen, noch getrunken. tukšā dūšā [vgl. li. añt tuščiõs dũšios "auf den nüchternen Magen "] nedrīkst peldēt;

3) als Obj.: dūšu kam aizduot. jem. erzürnen,
gew. dusmas aizd. A. VIII, 1. 66. dūšu meklēt. betrübt sein Wain. dūšu nevajaga nuolaist, dūšu piesiet. das Herz kräftigen (mit Essen und Trinken). dūšu saņemt, Mut fassen. dūšu uztaisīt, ietaisīt. sich einen Rausch anlegen: kāds vīrs bij ietaisījis dūšeli. hatte sich ein Räuschchen angelegt LP. VII, 53; krietnu dūšu ietaisījis. einen gründlichen Rausch VII, 57. dūšu zaudēt, den Mut verlieren;

4) abhängig von Präp.: viņš strādāja ar visu dūšu Kaudz. M. iet pie dūšas, schmecken:
man pat darbinieka putra ietu pie dūšas; - tâ e̦smu izsalcis LP. I, 187. [Während apr. dūsi "Seele" wenigstens in der Bed. durchs Slavische beeinflusst ist. und li. dūšià (acc. dũšia,) "Seele, Empfindung, Herz " sicherlich aus dem Slavischen entlehnt ist. kann le. dũša der abweichenden Bedeutung wegen nicht leicht als ein Lehnwort aufgefasst werden (als solches würde es wohl auch eher * dùša lauten. vgl. serb. acc. s. dûšu und IF. XXXIII, 117; zu le. ū stimmt apr. oū im acc. doūsin), sondern ist eher mit slav. duša "Seele " verwandt und zwar mit dem Vokalismus von li. dūsė´ti "schwer aufatmen" und slav. dyxati "atmen ", poln. dysze (plur., fem.) "Zuglöcher im brennenden Kohlenmeiler ". Nur wenn die angebliche Nebenform duoša wirklich alt wäre, könnte wohl auch dũša entlehnt sein und fürs aruss. душа eine entsprechende Bedeutung vorausgesetzt werden.]

Avots: ME I, 530

dzelˆmîgs, abgrundtief, sehr tief: dzelmīgas acis Pump. [In Bers. u. Fest. bedeute es (?): dusmīgs, ass (vom Menschen).]

Avots: ME I, 541

dzîvuôt,

1) leben (im Gegensatzt zu tot sein):
kamē̦r dzīvuo, tikām mācies. kas dzīvuo, tas ē̦d; [wachen L.: vai jau dzīvuo, ist er schon wach? bē̦rns jau dzīvuo U., ist schon wach];

2) leben - mit Angabe der Art und Weise:
guodīgi, labi, laimīgi, plaši, priecīgi, rāmi, raže̦ni, smiedams, zaļi dzīvuot; dzīvuot vienā līksmībā; dzīvuot kâ dieva ausī, ar dievu uz pusēm, kâ gailis pa papuvi, kâ pa jē̦ra vilnu, kâ pa kāzām (herrlich). guodīgi dzīvuot grūti, bet labi; dz. bēdīgi, nelaimīgi, neē̦rti, naidīgi, ienaidā; dzīvuo kâ suns ar kaķi; dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi (ironisch); dzīvuo kâ pa miglu, kâ maisā iebāzts. viņš dzīvuo uz nebē̦du (flott, ausschweifend). kâ putns zara galā (unsicher, in ewiger Gefahr). dzīvuo tâ, ka arī citi var dzīvuot;

3) leben, hausen mit Angabe des Ortes:
dzīvuojam kur kuŗais, katrs pa savu malu. pīles tur dzīvoja A. XX, 722. dzīvojamā ē̦ka, istaba, Wohngebäude, Wohnstube;

4) mit eines Akk. der Zeit und des Inhaltes: dzīvot kur divi gadus, ilgu, laimīgu mūžu, dzīvojis cilvē̦ks, ein Bejahrer
U., gew. piedzīvuojis c. LP.IV, 121;

5) arbeiten, beschäftigt sein
Durben, Grobin, [Dond.] (s. dzīvāt): tu dzīvuoji dižu darbu BW. 3641. divas stundas dzīvuoja gar vienu galvu 16939. kuo tad tu tur dzīvuo raudādams?

6) die Arbeit der Kinder tun, spielen:
viņš iesāka ar skaidiņām dzīvot MWM. VII, 16; in dieser Bedeutund gewöhnlich das Refl. -tiês: bē̦rni dzīvojas pa plānu.

Avots: ME I, 560, 561

gaŗmèlis,

1) der Langzungige;

2) der Spötter, Verleumder
RKr. II, 56: drĩz gaŗmēļi viņa līksmību izjauca.

Avots: ME I, 607

gaũduôt [Gr. - Essern, Līn., Bauske, Salis, gàuduôt C.], intr.,

1) jammern, wehklagen:
nedzirdēja lielu vē̦tru, ne bērniņus gauduojam;

2) heulen:
suns, vilks, vējš gauduo Etn. II, 51. ja vējš gauduo un pluosās briesmīgi vējputņi, tad allaž laidīsies Etn. II, 71. Refl. - tiês, jammen, klagen: kuo gaudulis gauduojas? BW. 4076.

Avots: ME I, 611

‡ glãsêt, -ẽju "lutināt" Seyershof, sorgsam pflegen Zögenhof, "schonen, žē̦luot" Trik.: tuo memmes dēliņu jau pūš un glāsē vien! Zögenhof. tā māte savus bē̦rnus briesmīgi glāsē Trik.

Avots: EH I, 392

grasât, - ãju, drohen Kalleten: viņš dusmīgi grasāja ar cirvi labdarim LP. VI, 850. [Zu grasît, li. grasojimas "minatio" Rad XL. 124 (aus Bretkun), grasà "угроза".]

Avots: ME I, 638

I gražuôt,

1) kapriziös, eigensinnig sein
Spr. ;

2) schmollen, grollen
[Alt-Laitzen] : kuo tā man padarīja sveša māte gražuodama BW. 61. kuo padari, sveša māte, ar manim gražuodama 23307. Refl. -tiês, kapriziös, launisch sein, sich eigensinnig gebärden Lös. n. Etn. III, 177, Bers., Lasd., Laud., Fest., Etn. IV, 164 : ja bē̦rns gražuojas, tad jāizvelk nuo sluotas žagariņš, ar tuo bē̦rnam trīs reizes jāiesit BW. I, 183. kad bagāts netaisnību dara, tad viņš vēl gražuojas Sir. 13, 3 ;

2) schmollen, zürnen, grollen
N. -Schwnb. : kuo, vīriņ, gražuojies? BW. 27001. uz puišiem gražuojās (Var. : gražuodama), ka neģēma kamanās 11856. ve̦lns briesmīgi gražuojas par tādu nelaimi LP. VII, 245 ;

3) grassieren :
iesāka gražuoties bē̦rna slimība Poruk ; [

4) nach etwas trachten
Warkl.]. Vgl. grežuot(ies).

Avots: ME I, 642

II gremt,

1): brummen, dumpfe Laute von sich geben
Memelshof, Wessen, (mit èm ² ) Kaltenbr., Oknist (hier haupsächl. vom Vieh gesagt): vērsis gremj. dzied gre̦mdams Kaltenbr.; vor Wut laut brüllen (von Rindern und Bären) Sonnaxt: grēme, bļāve briesmīgs pūķis Dažādu dziesmu krāj. Rīga 1867, S. 29; zürnend schelten (mit èm ² ) Auleja; zürnend brummen, murmeln Kaltenbr.: ve̦cais smagi grēme; ‡

2) "visur pieķerties" Saikava ("mit em̂"): vinš mani gremj. Refl. -tiês: sich ärgern, grämen, sich kränken
Wolm. n. BielU.; "ēstiês" (mit em̃ ) Sassm.: kuo tu gremies tik daudz uz mani? "grollen; schlecht über andere sprechen" (mit em̃ ) Strasden: priekšā viņi ir labi cilvē̦ki, bet pakaļā (hinter dem Rücken) gremjas, ka bail; "dzirties" Segew.

Avots: EH I, 403

grem̃zt, [grem̂zt ² Bl., Ruj.], -žu, -zu (li. grémžti "schaben"),

1) nagen, beissen, wurmen :
tās (bē̦das) grauž un gremž un iekšas pluosa MWM. VI, 575. iekšās gremžuot vandās salkums VI, 360. man briesmīgi gremza, ka krustmāte mani tur par mazu bē̦rnu VIII, 29 ; [

2) murren, brummen
L., St., U.]. Refl. -tiês, [grem̃ztiês Wandsen, grèmzties Trik., grem̂ztiês ² Selg., Neuermühlen],

1) grollen, zürnen, etw. Böses anzutun wünschen :
kuo viņš man te gremžas virsū? Dond., Naud., A. -Rahden, Bers., Sissegal ;

2) sich grämen :
kuo tur tik daudz pēc viņas gremzties? MWM. X, 577 ;

3) murren, brummen :
viņš briesmīgi gremzās Vēr. I, 1371. kuo viņs man te gremžas virsū Dond., Bers., K., Sissegal ; [

4) grem̃zties, neidisch sein
Trik. - Zu gremt, gre̦muot (s. diese) u. a. ; vgl. auch Boisaq Dict. 1069, Uhlenbeck PBrD. XXX, 284.

Kļūdu labojums:
jāizmet 3. nozīme (zu streichen die Bed.3).

Avots: ME I, 649

gribêt, -u, ēju,

1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht

a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;

b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;

c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;

d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,

1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].

Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami

Avots: ME I, 653, 654

grīnelītis, der Griesgram, Sauertopf : es ar savu dziedāšanu grīnelīti smīdināju BW. 194.

Avots: ME I, 657

I grīnîgs, ‡

2) neidisch, missgünstig, geizig
(mit ĩ ) Salis: viņš ir briesmīgi g. un neuzvēlīgs. petreļļa ir, bet viņš ir g. un dedzina skalus.

Avots: EH I, 406

II grīns, höhnisch : gar stūri mēness grīni smīn MWM. IX, 41. Zu grīnêt ; [vielleicht ein Neologismus].

Avots: ME I, 657

‡ gŗuviens, das einmalige Einstürzen, der Sturz: vai jūs nedzirdējāt tuo briesmīguo gŗuvienu? Janš. Dzimtene IV, 283.

Avots: EH I, 415

gudât: bē̦rni briesmīgi gudāja (= raudāja), kliedze pēc tē̦va Zvirgzdine,

Avots: EH I, 415

ģunnêt, -u, od. -ẽju, künden, öffentlich abkündigen Elv., fluchen, schimpfen [Jakobshof, Autz], verwünschen Stelp.: pilsētnieki ar˙vien ģunnēja: lai ve̦lns tuo ķēniņa meitu parautu LP. V, 261. briesmīgi ve̦lns lādējies, ģunnē̦dams dievu vai nuo pasaules ārā LP. VII, 1171. saimniece raud, ģunn un vaimanā Vēr. II, 972. [Vgl. ģundêt.]

Avots: ME I, 701

‡ iedaba,

1) die Art und Weise, die Natur, der Charakter; "Gepflogenheiten"
Sessw.: Māriņa ... vīzīga iedabā Veselis Tīr. ļaudis. viņā izpaudās ... darba cilvē̦ka un dabas bē̦rna ie.: ilgi bē̦dāties... viņai nebija nedz laika, nedz gribas Janš. Bandavā II, 173. viņai ir tāda ie. bučuoties tik ar dusmīgiem cilvē̦kiem Mežv. ļ. Il, 99; "eine schlechte Charaktereigenschaft" Ludsen, N.-Peb., Selsau, Sessw.: viņam tāda ie., ka viņš vienmē̦r lamājas;

2) = nuõdaba 2: iet savā iedabā Schwanb.

Avots: EH I, 507

ìedaũzît,

2): durch wiederholtes Schlagen einschüchtern
Orellen, Sonnaxt: iedauzīts zirgs. tas jau ir iedauzīts: ne˙maz tuvumā nevar rādīties Orellen; ‡

3) = ìepḕrt 2 Orellen. Refl. -tiês,

2): kādreiz kāda teiba pie reņģēm iedauzās Salis; ‡

3) "dusmīgi ierunāties" Frauenb.: baiļ, ka kāds iedauzās.

Avots: EH I, 508

ìegũt, ‡

2) erschöpfen, ermüden
(tr.) Dunika: tādā (karsta) laikā pa dienu aŗuot, briesmīgi iegūst zirgu Janš. Dzimtene III ² , 352. lai zirgus daudz neiegūtu un [tie], Lestenē ielaižuot, izskatītuos braši Līgava II, 80. Refl. -tiês: ar visādām brīnumu lietām ieguvies (allerlei Wunderdinge erworben habend) Pas. V, 54.

Avots: EH I, 516

ìešaũt, tr.,

1) hineinschieben:
maizi krāsnī. es iešāvu savu dziesmu meitu dziesmu starpiņā BW. 595;

2) zustecken, bestechen
U.;

3) einen Hieb versetzen:
iešaut pa ausi, pa muti. smīkstējās linu pīcka, kad iešāvu kumeļam BW. 17977;

4) hineinschiessen:
iešaut pierē, mērķī, in die Stirn, ins Ziel schiessen;

5) anschiessen;
iešauta vāts, Schusswunde Brasche. Refl. - tiês,

1) herein -, hineinschiessen, - stürzen:
viņa iešāvās kâ bulta istabā Kaudz.;

2) iešauties prātā (auch ohne den Zusatz prātā), einfallen:
beidzuot ķēniņienei iešaujas labs paduoms LP. IV, 111;

3) sich anschiessen:
jūsu kāja ir slima, jūs iešāvāties Stari I, 160.

Avots: ME II, 76

ìesviêst, tr.,

1) herein -, hineinwerfen, in etw. werfen:
briesmīgs viesulis viņu iesviedis upē LP. IV, 35. Dāvids iesvieda Gōliatam uolu pierē I Sam. 17, 49;

2) einen hinter die Binde werfen:
iesv. (gew. iemest) čarku Kundz. Refl. - tiês, sich herein -, hineinwerfen, herein -, hineineilen: viņš iesviedās viegli istabā.

Avots: ME II, 75, 76

ìevecêtiês, [ìeve̦cuôtiês Wid.], selten ìevecêt, ein gewisses Alter erreichen: kad vīns ievecējas, tad var tuo ar līksmību dzert Sir. 9, 10. ievecējis tē̦va dē̦ls BW. 13041.

Avots: ME II, 87

II izausinât,

1) "?": čagana (karaša) un balta, tik˙pat kâ viens auseklītis izausināta Tirs.; [

2) (mit -àu-) "mischend und mit einem Löffel schöpfend und wieder zurückgiessend (eine kochende Flüssigkeit) kühlen"
Schujen, Serben, Wenden (hier mit -aũ-), C.;

3) streng, hart mit jem. verfahren"(?):
"es tevi izausināšu", teica vīrs, būdams uz sievu dusmīgs Golg.].

Avots: ME I, 713

‡ izbailinât, ängstigen Für. I; tracis mežā mani briesmīgi izbailināja Bers.

Avots: EH I, 433

izcelˆt [li. iškélti], tr.,

1) herausheben, heben aus etw.:
slimnieku nuo gultas, līgaviņu nuo ratiem. viņš gribēja ceļalīti ar visām saknēm nuo zemes izcelt A. XX, 935. nuo miega izcelt, aufwecken;

2) abspenstig machen, entwenden, wegnehmen, verjagen:
kaut es viņam šituo brūti varē̦tu izcelt JU. skauģi mūs nuo mājām neizcels Neik.;

3) bei Angabe des Zieles im Lok. - emporheben:
brāļi izceļ pilsē̦tu saulītē LP. VII, 145. [griestuos kājas izcē̦lusi BW. 34737];

4) emporheben
(oft auch ohne Angabe des Zieles): kurmji izceļ zemi Etn. II, 34. izcelt galvu, de̦gunu gaisā. runcis skrējis, asti iz+cēlis LP. III, 2. krauklis dusmīgi spalvas izcēlis V, 139. puisis ar suni nuostājas ar izce̦ltu zuobinu IV, 114. Ieviņas traģēdija ar vīru netiek ne˙maz izce̦lta (hervorgehoben) Stari II, 296:

5) fig., hervorbringen, erzeugen:
zivs plunčinādama izcēla mazus vilnīšus Blaum.; badu, kaŗu izcelt. Refl. -tiês,

1) sich erheben, sich aufrichen:
nuo krē̦sla, nuo negantas guļas od. slimības. uz salas izceļas bagāta zeme LP. IV, 114. ve̦cā pils izcelšoties nuo kalna VII, 1087;

2) sich erheben, hervorgehen, ernstehen:
kalniņš izcēlies nuo baznīcas mūŗiem LP. VII, 373. uguns nelaime, cīņa izcēlās. tâ tūliņ nuo uoda izceļas dē̦ls LP.IV, 35;

3) sich mit den Haben eines Gegenstandes abmühen, vielmal ohne Erfolg heben:
izceļas viens nūju ve̦zumā, neiet, izceļas abi, neiet LP. IV, 9; [

4} erhöht werden, sein (vor andern)
U.;]

5) in See stechen
Salis n. U.;[

6) izcēlies (=izpūties) kâ tītars Dond.] Subst. izcelšanās. die Entstehung:
zemes izcelšanās. izcê̦lums,

1) das Emporfehobene, der Aufwurf:
kurmja izcē̦lums;

2) die vollendele Tätigkeit des Heraushebens:
par izcē̦lumu nuo ratiem viņš dabūja cimdu pāri A. IX, 1, 64.

Kļūdu labojums:
saulītē = gaismā

Avots: ME I, 720, 721

‡ izgãrsêtiês Salis, abkühlen (intr.): pirts par daudz izgārsējas. krāsns ir briesmīgi stipra, - laid, lai labi izgārsējas, un tad tik taid maizi krāsnī!

Avots: EH I, 448

‡ izširbât "?": šausmīgas šaušalas viņam izširbā caur visām dzīslēm Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 145.

Avots: EH I, 485

‡ izšķirstinât, auseinandersprefzen: pirkstus drausmīgi izšķirstināja Brigadere Dievs, daba, darbs 31.

Avots: EH I, 485

[izsmiêdinât ² Nigr., Ruj., = izsmīdināt.]

Avots: ME I, 801

izspīrêt, izspīrît, izspīrinât, tr., ausspreizen, ausspannen: trīs briesmīgi ve̦lni stāv pie tē̦va guļas ar izspīrē̦tiem nagiem LP. VI, 44. Refl. - tiês,

1) sich ausspreizen, sich breit machen:
ve̦lns nuošņācās vien par tādu un izspīrīies klups pamuļķim virsū LP. VI, 522;

2) herauszappeln:
aitas izspīrinājušās nuo ratiem [Lis.], Kaudz. M. cālē̦ns izspīrinājies nuo pakulām Tirs.

Avots: ME I, 802

izstìept (li. išstiẽpti), tr.,

1) ausspannen, ausdehnen, ausstrecken, ausrecken:
meitas aude̦klus izstiepj uz pļavu. izstiepj savu ruoku II Mos. 4, 4. sevišķi izstiepti tē̦luojis krustmātes viesmīlīguo namu A. XII, 39;

2) mit Mühe heraus -, hinausschleppen:
briedi nuo meža;

3) austrinken, ausstechen:
kannu alus U. Refl. - tiês, sich ausdehen, ausstrecken, ausrecken: cigārs pīpējuot izstiepjas vēl gaŗāks Kaudz. te piepēži izstiepjas gara ruoka LP. VII, 237. uz uotru nelaimi izstiepies, uz savu saraujies Kaudz. M. velc, vēzīti, izstiepies (Var.: izplēties), es turēšu atspēries BW. 28212. es pie viņa neiešu, lai viņš te manā priekšā vai izstieptuos Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
izstiepj uz pļavu = izstiepj uz pļavas

Avots: ME I, 806

izstum̃t (li. išstùmti),

1) hinausschieben, hinausstossen, ausstossen:
kungs tuos nuo viņu zemes ir izstūmis ar dusmību V Mos. 29, 28;

2) ausstossen, verstossen, ausschliessen, rucken:
nuo biedrības b, korporācij as. Refl. - tiês, sich hinausstossen, ausfahren: viņš izstūmās laiviņā nuo līkuma.

Avots: ME I, 807

‡ iztvâpis ² (Part. praet. act.) Nigr., sehr schlafrig: e̦smu tâ i., ka acis krīt cieti. divi naktis negulējis, viņš tagad briesmīgi i.

Avots: EH I, 492

I ja [Ruj., Salis, Selg., Wandsen, Lautb., Nigr., Gr. - Essern], wenn, falls,

1) mit dem Part. Praes. auf - dams konstruiert: liec, Laimiņa, ja likdama (Var.: kuo likdama), liec man vienu lielu mūžu BW. duod, dieviņ, ja (Var.: kuo) duodams, duod ar guodu arājiņu BW. 9481. austi, gaismiņa, ja ausdama, lec, saulīte, ja lē̦kdama, tik˙pat mani sveša māte ir tumsā maldināja, magst du, Licht, anbrechen, magst du, Sonne, aufgehen, immerhin zwing mich die fremde Mutter auch in der Duekelheit zu mahlen
BW. 4692. duod māmiņa, ja duodama, vai atsaki sacīdama 14883, 1, 5 (Var. 4: duodiet, brāļi, ka duodami). duod māmiņa, ja duodama, kuo tik ilgi kavējies, Mutter, gib wenn du zu geben willens bist, wozu säumst du so lange? BW. 14884; 16474;

2) mit Formen des Verbum finitum,

a) im Nebensatz der Indikativ und im Hauptsatz der Indikativ od. Imperativ, wobei im Hauptsatz vielfach ta, tad steht: ja tu pūlējis, (tad) tev veiksies. ja gribi, tad eji;

b) in irrealen Bedingungssätzen der Gegenwart steht im Haupt - und Nebensatz der Konditionalis des Praes.: ja vista nekladzinātu, tad nezinātu, ka uolu dējusi. kâ pazītu mani jaunu, ja līksmīgi nedzīvuotu; irrealer Bedingungssatz der Vergangenheit: ja es būtu tuo zinājis, ta(d) nebūtu tâ darījis;

3) besondere Verbindungen des konditionalen ja: ja daudz, wenn viel, höchstens:
par šuo zirgu dabūsi, ja daudz, 20 rubļus; ja maz, ja ne vairāk, ja vairāk ne, wenn wenig, wenn nicht mehr, wenigstens: šinī laukā būs, ja maz, desmit ve̦zumu siena. viņa lūguse braucēju, lai aiztiekuot tuo, ja vairāk ne, ar pātagas kātu LP. III, 103. ja laban, wenn etwa (oder: wenn eben? ) Biel. L. Spr. II, 362. ja tikai, wenn nur, sofern nur: tu sasniegsi savu mērķi, ja tikai pūlēsies;

4) konhessiv - wenn auch, obschon
(selten im VL.): ja tie manis neredzēja, jele manis pieminēja. Wohl der alte neutrale nom. - acc. sing. des Relativpronomens i̯o -, [vgl. yad "wenn" und Le. Gr. 825].

Avots: ME II, 94

jaûcîgs, schön, anmutig: briesmīgi jaucīgi, bet vis˙jaucīgāki izskatās žagata un ve̦lns R. Sk. II, 227.

Avots: ME II, 97

jausms Ruj. n. U., = jausmīgs 1.

Avots: ME II, 103

jautraliņa, die Fröhliche, Muntere: kuo piekrāpa, muļķis bija, jautraliņu smīdināja Fall.

Avots: ME II, 104

jautrĩte, Demin. von jautre, der Frohsinn, die Fröhlichkeit: jautrīt[i] manu, līksmīt[i] manu, līdz ar mani kur ejuot 17854, 3.

Avots: ME II, 104

[jostrs "lebhaft" Salis; = jausmīgs Lems. n. U.]

Avots: ME II, 114

jukle, [jukla Kārsava], jūkle, jūklis, der Wirrwarr, Mischmasch, das Chaos: [tur iznāca tāda jukla, ka ne˙viens ne˙kā nesaprata Kārsava.] dzijas kâ jukle. ceļš kâ jukle (von ausgefahrenem Wege) Mar. plūst jūkle truoksnīga Sudr. E. MWMM. VI, 329. Lietavai atausīs rīts pēc briesmīgās tautību jūkles A. IV, 613. bet tad viss jūklis zemē šavās Plūd. laucinieku jūklis Austr. vai tad tādā cilvē̦ku jūklī (jūklā) varēja viņu atrast? Serb. bē̦rni sataisījuši tādu jūkli, ka nevar galā tikt Bers., Sessw. kāja paslīdēja nuo laipas un ieskrēja dubļuos kâ jūklā. tad nu esi gan vare̦nu jūklu (maisījumu) pataisījis Nötk. Zu jukt.

Avots: ME II, 116

junnêt, tr., öffentlich bekannt machen L.; vornehmen, heruntermachen, in jemandes Abwesenheit Böses sprechen Kav.; Lievenhof n. Etn. I, 137; it kâ kāds junnē̦tu briesmīgākajiem lāstiem Druwa II, 435. Vgl. jundēt, ģunnēt.

Avots: ME II, 119

kad (li. kadà, kàd),

1) wann -
in direkten und indirekten Fragesätzen: kad atnāks mums labāki laiki? diezin, kad tas būs, kad ne;

2) irgend wann, irgend einmal,
ja kad, wennn jemals: diezin, vai kad redzēsimies. re̦ti kad cilvē̦ks mierā ar sav\u likteni. viņš tagad nelaimīgs kâ jeb˙kad, als je;

3) wenn doch, dass doch -
in Wunschsätzen: kad tevi jupis parautu! kad tevi nelaime! Zum Kuckuck! Oft verstärkt mit jele: kad jele viņš nāktu!

4) als unterordnende Konjuktion -

a) temporal - wenn, indem, als, nachdem:
kad es dziedu, kuoši dziedu, kad raudāju, zē̦li raudu. kad bijām darbu pabeiguši, tad devāmies pie miera. viņš nebij vēl ne˙cik tāļu pabraucis, kad jau liels pulks ve̦lnu saradās Dīcm. I, 14;

b) konditional - wenn, falss:
kâ pazītu mani jaunu, kad (Var.: ja) līksmīgi nedzīvuotu BW. 71;

c) konzessiv - wenn auch:
kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es ne mūžam negribu apgrēcināties. tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 204;

d) kausal - weil; da:
vai tādēļ nedzīvuošu, kad es žē̦li neraudāšu, kad es augu sērdienīte 22;

e) konsekutiv - so dass:
kur tu augi, smuka meita, kad (Var.: ka) es tevi neredzēju? Ltd. 127, 383;

f) final - damit, auf dass:
ej nuostan, ciema puisi, nuo manām kājiņām, kad es tevi nesaminu, dadža krūmu dē̦vē̦dama Ltd. 159;

g) deklarativ - dass:
tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. kad es būtu zinājusi, kad neveiklis lūkuojas.... 309. In den Fälle d - g wird in der Schriftsprache ka gebraucht;

5) meinetwegen, wenn,
auch in elliptischen Sätzen: lai viņš iet kad ratā Saul. jājiet, tautas, kad deviņas, es neiešu šuoruden BW. 14333. lai tad krustmāte le̦c kad uz galda A. XX, 934. tad pin viņus kad ap pirkstu Niedra. lai meklē kad ar uguni Apsk.;

6) Vor einem Partizip in der Bed. einer verallgemeinernden temporalen Relativpartikel: nāc, māsiņa, kad nākdama (wann du auch kommen magst),
nāc raže̦na bāliņuos BW. 17528;

[7) damals
(von dem dabei gemeinten Zeitpunkt ist eben die Rede nicht gewesen, doch setzt ihn der Sprechende als bekannt voraus): vai tu kad aiznesi viņam zābakus? kuo es kad muocījuos! Wolm.

Eher wohl aus urbalt. * kadā`n (worauf ostli. kadù, li. kadángi "weil"
und apr. kadan "als, wenn" weisen) als gleich ai. kadā "wann" und somit wahrscheinlich aus * kadu gekürzt, das in dem kadde alter Texte (s. Le. Gr. § 487) noch vorliegen kann.]

Avots: ME II, 131

kaitulis [li. kaitulỹs "вспыльчивый человѣк"], f. kaitule, der (die) Boshafte, Böse, wer leicht zum Ärger erregt wird: še, kaitule (Var.: skaistule, dusmīte), kumeliņš BW. 26459.

Avots: ME II, 136

kaŗš,

2): bij man savā laikā kaŗi (Streit, Hader)
ar viņu, AP. kaŗa Kača, ein zänkisches Weib Frauenb.;

3): auch Ev.; nāk virsū kâ k. Preekuln. briesmīgs . . . k. Pas. II, 145; ‡

4) kurt (= kur tad) kaŗā tik ātri atnācēt! (Ausruf der Verwunderung: wie seid ihr so früh gekommen!)
Saikava. S. auch Specht KZ. LX, 133 f.

Avots: EH I, 590

kaŗš (li. kãrias "Heer, Krieg", kargis " Heer"),

1) der Krieg:
asinains, briesmīgs, nikns, sīvs, svē̦ts, atgainīšanās, uzbrukuma, jūŗas, sauszemes, brāļu, pilsuoņu kaŗš, ein blutiger, furchtbarer, heftiger, hartnäckiger, Defensiv -, Offensiv -, See -, Land -, Bruder -, Bürgerkrieg; dziesmu kaŗš, der Sängerkrieg BW. III, 1, 55; krusta kaŗi, Kreuzzüge. kaŗš rluosās LP. II, 85. kaŗu celt, izcelt, sacelt, iesākt, Krieg beginnen, eröfnen; kaŗu vest od. kaŗuot, Krieg führen BW. 32099, 1. kaŗā iet, in den Krieg ziehen;

2) der Hader, Lärm, Unruhe, Mühe:
kas te par kaŗu? bet nu bija kaŗš kājās LP. VI, 591. cik nebij kaŗa, kamē̦r rekrūšus sadabūja kuopā Kaudz. M. drudža kaŗš, das Brechen in den Gliedern U. kaŗa māte, ein zänkisches Weib L., St., U. ej pruojām, kaŗa māte Ltd. 2128;

3) das Heer
(so namentl. im Hochle.), [auch bei Manz. Lettus]: ar adatu nevar kaŗu apkaut. visi kaŗi kājas āva uz karuoga nesējiņu BW. 31963 (Sissegal, Nitau, Absenau, Erlaa, Kalzenau, Sinohlen, Smilt., Lubn., Lettihn, N. - Schwanb., Siggund, Zirau, Sassm.) alutiņu vajadzēja kariņiem duot BW. piel. 2221, 4 (Durben). [šeitan kaŗš atjās BW. 16217; acc. s. kaŗu "Heer" Zb. XVIII, 366.] kaŗā duot, ņemt, in das Heer einreihen: suolās kungi kaŗā duot (Var.: ņemt). In den genitivischen Verbindungen kaŗa kungs, der Offizier, Heerführer LP. VI, 775, kaŗa spē̦ks, Heeresmacht, Kriegsmacht kann der Gen. sowohl in der Bedeutung von" Krieg" aufgefasst werden. [Zu got. harjis, ahd. heri, apers. kāra - "Heer, Menge", ir. cuire "Schar", gr. χοίρανος "Herrscher" (Urbedeutung etwa: Schar ); vgl. Berneker Wrtb. I, 579, Feist got. Wrtb. ² 182 f., Boisacq Dict. 482, Stokes IF. XXVI, 141, Osthoff IF. V, 277 f.]

Avots: ME II, 166

kar̂stgalˆvis, der Hitzkopf: ieduomīgais karstgalvis A. XII, 201. karstgalvis paliek ātri dusmīgs Ahs.

Avots: ME II, 164

II kaût,

1): ve̦rgu laikuos cilvē̦ki tika briesmīgi kauti Strasden;

3): dieva kauts, krepiert
Ahs.: čigāni ē̦d dieva kautus luopus; ‡

5) "fischen"
Heidenfeld: atuori, kur zuvis kaun Refl. -tiês,

2): zemnieki kâ ne˙būt kaujas Salis. tad bij ar zirgiem jākaujas, jābrauc mašīnai pakaļa; kad rudenī bij dubļans, kāvās ar dienām ebenda.

Avots: EH I, 596

kâva (li. kovà), der Kampf, die Schlacht: tas nu˙dien vēl nepazīst vē̦sturi, kas viņā citu ne˙kuo nav atradis, kâ briesmīgus kaŗus un asiņainas kāvas Kronw.; kāvas vīrs Gold., = kavākslis. Zu kaût.

Avots: ME II, 205

‡ ķemerêt "meklēties; mit etwas beschäftigt sein" Warkl.; zwecklos und ohne Sachkenntnis geschäftig sein; verderben (tr.) Frauenb. (hier mit derselben Bed, auch die Reflexivform): kuo ķemerē(jies) gar pulksteni? Refl. -tiês Kaltenbr. "ilgi, neveiksmīgi ap sīku lietu knibināties".

Avots: EH I, 694

ķĩķerêt, -ẽju, intr., durchs Fernrohr sehen: tāds ķīķerē tik briesmīgi augsti MWM. VII, 180. [Refl. -tiês, heimlich od. aus fer Ferne zusehen: kur sievietes mazgājas, tur nevajag ķīķerêties Dunika].

Avots: ME II, 388

kločât, - ãju, intr., geschüttelt werden: pa meža ceļu braucuot briesmīgi kločāja Ubbenorm. Dafür gew. kratīt.

Avots: ME II, 232

klusa, auch kluse, die Stille Spr., Druva I, 622: drausmīgi nuoskrapš ārā durvis pusnakts klusē Duomas II, 1024. [Neologismus?]

Avots: ME II, 237

kuôdîgs,

1) beissend, ätzend:
viņš sirdīgi vilka de̦gunā kuodīguo smaku MWM. IX, 451. vējš dzina kuodīguos putekļus Vēr. I, 1387;

2) bissig:
līguotāji apdzied sīkstuļus kuodīgām dziesmām BW. V, S. 16. skuoluotājs smīnēja kuodīgi MWM. X, 327.

Avots: ME II, 341

kraukaļas, kraũkas Sassm., [kràukas ² Lis.], n. U. auch der Sing. kraũka Wend., PS., der Auswurf, Speichel: tâ nuo ve̦lna kraukaļām un spļaudekļiem cilvē̦kiem cē̦lušās iekšas Etn. II, 144. mani muocīja briesmīgs kāsus un rūgtas kraukas Jauns. pa kraukām ne izbrist, ne pabrist LP. VI, 640; [krauka Mag. IV, 2, 122, U., Husten beim Vieh. Vgl. li. kriaukalaĩ od. krauklos "лягушачья икра"].

Avots: ME II, 262

kuļât, kūļât, -āju, freqn. zu kul˜t,

1) wiederholt schlagen, klopfen:
drēbes. viņš kuļā uogles ar bīkšķi, kukulžņus ar kuoku, sniega apķe̦pušās kājas uz grīdas. zaķis kuļā ar ausīm. un (viesulis) nikni kūļā pilnās vārpas AU. kapu kūļāt, den aufgeworfenen Grabhügel mit der Schaufel wiederholt schlagend ebnen, glätten Gold., Wid.;

2) schütteln, rütteln (von einer Flüssigkeit):
šķidrumu pudelē Blaum. Refl. -tiês,

1) baumeln, schlenkern, sich hinund herbewegen, langsam vorwärts kommen:
mēteļa skrandas kuļājās ap kājām Dok. A. kule kuļājas pa muguru. vienstuobrniecei gailis kuļājās, tik˙līdz tuo pakratīja MWM. VI, 28. viņa bija briesmīgi tauka, un krūtis viņai vienmē̦r kuļājās Latv. uz katra suoļa pal sais zirdziņš ļuodzījās un kūļājās pa platuo ilkšu starpu Latv. mēs pa ceļu kūļājāmies tāļāk Vīt.;

2) sich breit machen, sich einmischen:
citām jāja precinieki, es pa priekšu kuļājuos BW. 7918. kuo tu kuļājies mūsu starpā? Subst. kuļâtãjs, kũļâtãjs, einer, der schlägt, klopft: kankalīšu kūļātāji BW. 2664.

Avots: ME II, 309, 310

kupa [Ruj., Bers.], der Haufe: es biju, kur starp le̦dus kupām tik kaucam dzird vien ziemeli Asp. pār klusām ielejām snauž kupām kuoki smīdri MWM. VI, 403; VIII, 432. [Ungewiss, ob entlehnt aus slav. kupa dass. oder verwandt damit und mit le. kupt "sich ballen".]

Avots: ME II, 317

I kur̃cêt: kāļi sāk kur̂cēt ² (schwammig werden) Frauenb., Pankelhof, Wandsen, Zögenhof. kaļi tâ nekur̂cē ² , bet rācenis briesmīgi kur̂c ² Salis.

Avots: EH I, 677

kvêpt,

1): auch (prs. kvê̦pst) Oknist; sabēra čubas dūmuos, lai gaļā kvēpst Siuxt. lukturis rijā kvêpj ² briesmīgi Orellen;

2): te laikam me̦diem kvêpj Kaltenbr. sveķu smarža kvēpj nuo priedēm Jauns. Daugava 1934, S. 31; ‡

3) kvêpinât 2 Auleja.

Avots: EH I, 690

laî, verkürzter Imperativ von laîst, lassen [vgl. Le. Gr. § 694], wofür in älteren Drucken die noch unverkürtze Form laid: laid man vātis dziedē Fürecker,

1) lass das, lass das gut sein:
bet lai nu! kas bijis, bijis, lass es gut sein, was gewesen ist, ist gewesen LP. IV, 72. lai! aiztecēs vēl kāds pusgads, viss būs aizmirsts. Oft mit Wiederholung des lai: lai, lai, pa˙priekšu jāapskatās LP. III, 87. lai nu, lai nu! līdz laikam vien jau ies Kaudz. M.;

2) mag, möge - zur Bezeichnung eines Wunsches, einer Eiräumung,
gew. in Verbindung mit der III. Pers. Indic. Präs., mit dem Relativ od. Konditionalis: lai dievs duod (od. duotu), bet netik daudz. lai kasās, kam āda niez. lai iet, kâ iedams. lai būtu, kâ būdams. lai tu lepns paliktu! Mit Wiederholung des lai: lai eimuot lai, gudrie brāļi nuosmīn LP. IV, 150. lai viņš plātās lai! Dok. A. lai oft durch jele verstärkt - möge doch: lai jele viņš nāktu; zuweilen mit dem Infinitiv: šitādām meitu mātēm lai uz akmeņa augt! Seib. Im VL. auch in Verbindung mit dem Praeteritum statt des Praes.: vilki, zvē̦ri lai apēda tautu dē̦la kumeliņu BW. 17980. lai kas, lai kâ, lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. tādam vajadzēja piekļūt, lai kas LP. IV. 129. lai nu kâ, tev jāmirst I, 166;

3) beim Adhortativ: lai dievu lūdzam, lasst uns beten!
lai visai nenuoskumstam, wollen wir uns nicht gar zu sehr der Trauer hingeben Aus.; richtiger dafür: lūgsim od. lūdzam, nenuoskumsim od. nenuoskumstam;

4) in dubitativen Fragen: kurp lai eimu wohin soll ich gehen?
kuo lai daru? was soll ich machen? kas tad te lai ar jums nuogalējas? Dünsb. Ebenso in abhängigen dubitativen Fragesätzen: es nezinu, kuo lai es iesāku od. kuo iesākt. kur lai māte viena ņēma? BW. 4562, 2;

5) als unterordnende Konjuktion,

a) obgleich, obschon, wie sehr auch
- in Konzessivsätzen und in verallgemeinernden Relativsätzen: lai bij nagi, kam bij nagi, vanagam skarbi nagi BW. 2589. lai drebēja, kas drebēja, liepu lapa nedrebēja 6513. lai gājām, kur gājām, gājām abas dziedādamas 301. nelaiduse iekšā, lai kuo dara LP. VII, 142. lai kuo viņš darīja, lai kuo viņš runāja, iz savas iekšējās pasaules viņš neizgāja MWM. VIII. 650. lai diena, lai nakts man jāstrādā. ietin iešu šuoruden, lai brālītis man[i] ielaiž BW. 18189. lai tā bija mana ve̦sta, tava paša sade̦rē̦ta 18701. lai cik, wenn auch noch so sehr: bijis jāaun kājas nuost, lai arī cik salis LP. IV, 231. lai nu cik mazas kristības, taču baltmaize jāparauga BW. V, 318. lai vai, wenn auch sogar: pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. Zur Verdeutlichung des konzessiven Charakters von lai dienen namentlich arī gan: lai gan maza, bet diže̦na mana brāļa līgaviņa BW. 21301. lai arī (gan) slikti rādās, tuomē̦r labi būs;

b) damit, auf dass:
jājam, brāļi, vienu pulku, lai nezviedz kumeliņi, lai nedzird meitu māte, lai neslēpa malējiņu Ltd. 552. liepu lapu ceļu klāju, lai es ietu šuo rudeni Ltd. 992. Ausser dem Indik. Präs. und dem Konditionalis steht im VL. das Präteritum in den Konditionalsätzen: aitiņai kūti daru, lai tā ziemu nenuosala (neben nenuosalst, nenuosaltu);

c) dass -
in den Substantivisätzen nach den Verben des Aufforderns, Bittens, Befehlens, Wünschens u. a.: lūdz tu pati mīļu dievu, lai duod bē̦ru kumeliņu Ltd. 735. muļķītim bij piekuodināts, lai tas paliek (neben paliekuot, paliktu) mājās. Zu diesem lai gesellt sich zuweilen ka: vepris pieteica, ka lai ne˙kuo neaiztiekuot LP. VI, 249. tas teicis, ka lai puika neē, duot tās maizes VI, 788;

d) so dass
- in Konsekutivsätzen: aitas bijušas tik vājas, lai vējš apgāztu LP. VI, 136. tumšs, lai acis izdur, nu brauca, lai dimd, nun fuhr man, dass es dröhnte (eig. nun fuhr man: es möge dröhnen) LP. IV, 3;

6) auch
Kand., [Wolm.]: šim lai pasniedz krē̦slu, auch ihm reicht man einen Stuhl. trešuo vakaru teķis lai klāt VI, 250. mēs lai iesim, auch wir werden gehen Wolm. In dieser Bedeutung ist lai, das stets dem angereihten Worte nachgestellt wird, betont: viņš lai (mit dem Ton auf lai) nāk, auch er kommt; aber viņš lai (unbetont) nāk od. lai viņš nāk, lass ihn kommen;

7) wohl:
nez kad lai viņu bedīs? wann wird man ihn wohl beerdigen? Wolm. nu lai [?] gribu labi dzert, kuoši padziedāju Rawen.

Avots: ME II, 400, 401

laĩma, gew. laĩme (li. láima, láimė "Glück"),

1) das Glück:

a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;

b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;

c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;

d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,

a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;

b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;

e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];

2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;

2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]

Avots: ME II, 407, 408, 409

laîst,

1): guovs nelaiž pienu (milcht nicht)
Frauenb. pamāte... laiž asaras (lässt Tränen rinnen) par savu nuogaisinātuo meitu Pas. V; 436. l. ar ķipi ūdeni "strauji liet" Seyershof. kad laiž alu, tad pave̦lk drusku sviķīti, un alus te̦k AP. spirktu (Spiritus) l., destillieren Diet. pienu l., Milch durch die Zentrifuge lassen Sonnaxt. kuokus (baļķus) l: (nuo kājas), Bäume fällen: skuju kuoki jālaiž jaunā mēnesī AP., KatrE., Ramkau, Saikava. laide egles sārtiem Warkl. kājas vaļā l., fliehen, schnell laufen Diet, l. grāmatu, einen Brief schicken Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt. tādus laide (schickte man) da muižai Kaltenbr. l. bļāvienu, schreien Sonnaxt: sveces l. (= liet) Bērzgale, Lubn, de̦sas (zarnas Bērzgale, Lubn., Mesoten) l. (reinigen) Erwalen, Siuxt. sìenu ārā l. (= izārdīt) Strasden. māte laidusi (= [iz]klājusi) linus Pas. X, 352 (ähnlich in AP., Frauenb., Iw.). tīklus l. (= mest) Kaugurciems, teibas mē̦dz ar tīkliem l. (auf eine bestirnmte Art und Weise fischen) Salis. zeķi l. (beim Stricken abnehrnen) Lös. īksis jālaiž ("jāada, nuoskaituot zināmu daudzumu adīkļa acu") Seyershof. (viesus) l. Wessen, (Gäste) begleiten: laidiet ("przygotujcie") man kulīti! man jāiet pa ceļu Zbior XVIII, 36i ; paldies devu Laimiņai, ka ļustīgu mani laide (geschalfen hat) Tdz. 35798. še viss kâ laists, lai varē̦tu labi izpeldēties Janš. Dzimtene I ² , 159;

2): l. kam ar kuoku Erlaa, Linden in Kurl. nezinu, kuo jums laida: akmeni vai zemes Frauenb.;

3): man sirds nelaiž tuo bē̦rnam darīt Salis;

4): zirgu juoņiem l. ("jagen")
Diet.;

5); es laižu, ich vermute, meine
N.-Autz n. BielU.; ‡

6) = laistiês 3, ņem̂t 4: laidēm i[r] aizgājām Kaltenbr. jī laide bēgt Pas. IV, 251; ‡

7) schmelzen
(tr.) Auleja: saule laiž sniegu. Refl. -tiês;

1): nelaižas klāt, nuostin dze̦n Auleja. jis nelaižas runāt (ist nicht zu sprechen)
Kaltenbr, vai šis būs l. (= laist, lai viņam ...) FBR. XI; 82. viņi laižas klāt (gestatten; dass man ihnen naht) Seyershof. meita ar viņu ne˙maz nelaidās (= neielaidās) Frauenb. meitas šaustas, ka nelaižas pie kunga ebenda. kalpi tais mājās ne˙maz nelaidās iekšā (verdingten sich nicht dahin) ebenda. viņš nu laižas ķēniņam pazīstams Pas. IX, 98;

2): saule laižas - auch Auleja. ne˙kur nedrīkst viens pats l., ka nekrīt Frauenb. ja vari, tad laidies pa tām peļķēm! ebenda. l. (sich auf den Weg begeben)
uz māju Kaltenbr. cikuos laidīsietēs uz balli? Sonnaxt. viņa laidās (= lēca) nuo ratu malas zemē Janš. Dzimtene I ² , 423. meitines ... laidēs (begaben sich) līdumā Pas. X, 66. tad visi laidēs un izgāja pa duravām IV, 285; sich mit der Herde wohin begeben Saikava: laidies tāļāk ar luopiem! Auleja; rodeln AP.: ar ragaviņām uz kalnu pruom, - tur viņi laidēs da vē̦lai naktij;

3): laižas braukt uz jiem Pas. XII, 375;

4): kad sāk l., dubļi da acīm AP. sniegs jau sāk saulē l. Seyershof. luogi laižas Mežamuiža (Grenzhof). siens pret vakaru laižas (wird weich und feucht)
Ramkau. tūska sāk l. (atslābt) Salis. bij briesmīgi satūkšis, nu sāk pamazām l. AP.;

5): jēriņš sāk l. Siuxt. sarkani l., rote Ruhr haben (aus einer Handschrift).
cauri l., Durchfall haben (aus einer Handschrift). dzinēji, mājā putru iestrē̦buši un saskrējušies, laidās vē̦de̦riem K. Jürgens Mana vect. nostāsti 128; ‡

6) nachlassen, nachgeben:
dē̦ls nelaidies, kamē̦r mežsargs atdevis ar Pas. V, 31; ‡

7) entstehen; sich einfinden:
guovīm kaklā vairāk laižas utis; tārpi tur nelaižas iekšā Iw, kāpuosti grib re̦tāk augt, lai tiem galviņa var l. Seyershof; ‡

8) keimen:
auzas vēl ne˙maz nav laidušās Seyershof. ‡ Subst. laîšanâs, das Fliegen: teikas par... e̦ze̦ru laišanuos A. Melnalksnis Mazsalaca 55. uz laišanuos Kalz. n. BielU., im Scheiden. Wurzelverwandt ist nach M. E. Schmidt KZ. LV1I, 34 f. auch alb. l`ir (< *leidros) "schlaff".

Avots: EH I, 714, 715

ļaũnîgs, boshaft, heimtückisch, unwillig, ärgerlich: kādēļ šuodien tik ļaunīgs? Neik. viņš ļaunīgi glūn un smīn. bedre, kuŗa tik ļaunīgi lūkuojās Druva I, 1221. tas lasītu savādu, kāres pilnu, ļaunīgu izteiksmi viņa mazajās glūņas acīs Druva II, 57.

Avots: ME II, 532

ļaũns,

1) böse, übel:
ķēniņš, tuo dzirdē̦dams, paliek briesmīgi ļauns LP. IV, 24. ļauni gari, böse Geister. Sprw.: tā jau pasaules alga, labam ļauna atmaksa. es savai līgavai ļauna varda nesacīju BW. 22710. ļauna diena, s. ļaundieniņa. (Als Subst.) der Böse, das Bose, das Übel: ļaunam ļauni darbi. Sprw.: labs nav bez ļauna. ne˙ka ļauna neduomādams, viņš negāja pie uguns Dīcm. I, 16. tev ļauns ne˙kas nenuotiks LP. VII, 232. tie ļauniņa nedarīja BW. 6464. ļaunu od. par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: neņem par ļaunu, (ļaunu BW. 25484), ļaunā! ar ļaunu ne˙kā laba neizdarīsi. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu Etn. I, 55;

2) link, verkehrt:
ļaunā puse, die linke Seite: drēbēm jāapgriež ļaunā puse Tr. 507. [Am ehesten wohl identisch mit li. liáunas "geschmeidig, biegsam, lose; bose" (s. Leskien Nom. 355, Persson BB. XIX, 279 ff., v, d. OstenSacken IF. XXXIII, 222 f., Būga KZ. LII, 91, der hinsichtllch der Bedeutung auf slav. lǫkavъ "ränkevoll, bosartig" verweist; s. auch die Parallelen bei Berneker Wrtb. I, 740) und (etwa mit einer Urbedeutung "lose") ein Verbaladjektiv zu ļaũt (s. dies), s. Persson Beitr. 711; dass hierher auch slav. ľutъ "grimmig, grausam" gehore (wie Mikkola RSI. I, 9 und v. d. OstenSacken 1. c. annehmen), ist wegen der teilweise abweichenden Bedeutung und Intonatlon (serb. ljût) recht zweifelhaft. Zur Bed. 2 vgl. semasiologisch estn. paha "schlecht, übel, bose": (Komparativ) pahem "link", pahem-pōl "auf der verkehrten Seite".]

Avots: ME II, 532

laûza,

1) der Bruch, das Brechen, das Herzeleid:
viņam vajadzēja kaut kâ tikt vaļā nuo briesmīgām lauzām sirdī DL. vakarā uznāca kaulu lauza; tad laikus likuos cisās Seibolt. stiebri nuolūst lauzu lauzām Latv.;

2) der Windbruch, das Lagerholz:
tur bij liela kuoku lauza Erlaa, C., Aps., Lub.; eine Waldstelle voll Bruchholz Brasche; die Stelle, wo Steine gebrochen werden M.;

3) der Bruch, etwas Gebrochenes, eine Menge in Unordnung liegender Gegenstände, die Menge überhaupt:
atkrava - liela lauza dažādu krāmu, lietu, grāmatu, kas blāķus stāv Etn. III, 146. kur tādu lauzu te liks? Duomas I, 261. naudas būs kâ lauzas Duomas II, 137. bē̦rnu kâ lauzas RA. Zu laûzt.

Avots: ME II, 431

lèkme,

1) der Anfall, die Anwandlung
Smilt.: atkal kle̦pus lēkmē viņa apstājās uz brīdi Latv.; krampju lēkmes Druva I, 965; traukma, triekas lēkme MWM. IX, 798, Stari III, 83; nespē̦ka, sajūsmības lēkme Druva II, 194; MWM. VIII, 458. pe̦rsuonām, kas paduodas slimības lēkmēm Konv. ² 743. kad lēkme drusku bij pārgājuse Vēr. II, 438. kad krītamā kaite uznāk, tad jādzer, lāča žults; bet šīs zāles de̦ruot tikai pēc pirmās, un ja daudz, pēc uotras lēkmes Etn. IV, 115. lēkmēm, zeitweise, zuweilen: tikai agrā bērnībā man uznāca kaut kas līdzīgs tagadējam stāvuoklim, bet ir tad lēkmēm, bet ne tâ, kâ tagad, pastāvīgi Skalbe;

2) der Unglücksfall, die Krankheit:
mantas izdalītājs, kas neizpildīja taisni nuoteikumus, tika pieme̦klē̦ts lēkmēm BW. III, 3, S. 864. dievs tuo zina, vai nuo tiem pašiem mērnieku laikiem kâ lēkme le̦cas kaudz. M. sasirga ar lēkmi, kas līdzinājas krītamai kaitei MWM. IX, 68. Zu lēkt.

Avots: ME II, 457

ļerêt, -u, -ẽju Naud., ļerinât, intr., schwatzen, faseln, ohne Grund bellen: ļe̦r kâ ļeris Naud. pie stacijas žīdi ļerināt ļe̦r MWM. VII, 248. briesmīgā žargonā ļerina Izraeļa bē̦rni VIII, 527. [kuo katra sieva tagad par mani dzimtenē ļerina Janš. Dzimtene IV, 163.]

Avots: ME II, 538

lẽ̦rums, [lē̦rms St.],

1) der Lärm
(hieraus entlehnt), Skandal: pruojām iešu, neaiziešu, ja lē̦ruma nedarīšu BW. 2611, 9. nāk pusnakts, - lē̦rums kājās LP. I, 124;

2) das Unglück, Malheur
Spr.: tad jau nu gan briesmīgs līrums, lē̦rums jums uzbrucis LP. VI, 522;

3) eine grosse Menge:
viņu gaida mājās sieva un ve̦se̦ls lē̦rums bē̦rnu Latv. [kāzām sacepa ve̦se̦lu lē̦rumu maizes Dunika.] uz viņa galda atradā liels lē̦rums grāmatu A. XVII, 39; lē̦ruma rāciņi, ergiebige Kartoffeln.

Avots: ME II, 461, 462

lĩdz, lidz [Dunika], Stenden,

1) Adverb -

a) gleich, ebenso wie:
kad nuomiru, tad gulēju līdz ar kuoka gabaliņu BW. piel. ² 63, 1 var. [tâ līdz U., desgleichen.] lai es arī balta augu līdz citām māsiņā, auf das ich weiss (zart) wüchse, gleich den andern Schwesterlein BW. 2856. tās vistas jau šuogad līdz mežuoņiem, die Hühner sind ja in diesem Jahre gleich wilden Tieren. duošu cimdus, duošu zeķes līdz saviem brālīšiem, ich werde (dir) Handschuhe, werde dir Strümpfe geben, ebenso wie meinen Brüdern BW. 15840, 14;

b) gerade so viel:
divsimti līdz, gerade 200. [nu ir līdz U., nun ist die Zahl voll. vai līdz, vai lieks U., Paar oder Unpaar.] it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. visi līdz, alle und jede: lai dievu visi līdz nu teic G. L. lai neauga rudzi, mieži... līdz deviņas vasariņas, auf dass gerade 9 Jahre Roggen und Gerste nicht wüchsen LP. VII, 573;

c) zugleich, mit:
nāc man līdz! laimīt mana, līksmīt mana, līdz ar mani tautiņās! BWp. 83, 2. Oft in Verbindung mit ar: prāts līdz ar cilvē̦ku aug, der Verstand wächst zugleich mit dem Menschen. ka varē̦tu kumeliņu līdz ar dienu apse̦gluot, auf das wir das Rösslein mit Tagensanbruch satteln könnten BW. 13937;

2) Präp. mit d. Dat., Akk. - Instr., auch (selten) mit d. Gen., bis, bis zur, bis zum,

a) lokal:
viņš iebrida dubļuos līdz auklām od. auklu vietām. nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. tautas savus vaŗavārtus līdz pusīti (līdz pusei, līdz pusītes BW. 9189,

3) vien atvēra; veŗat, tautas, līdz galam! Ltd. 1019. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101; līdz Rīgai od. Rīgi (Grünh.) od. līdz Rīgu;

b) temporal: līdz šuo baltu dienu, bis auf den heutigen Tag;
līdz rudenim, bis zum Herbst; [līdz šim, bis jetzt]; līdz šim laikam od. līdz šuo laiku, bis zu dieser Zeit; līdz Miķeļiem, bis Michaelis; līdz gaismai (līdz gaismi Lesten, Neuenburg), līdz gaismu (Apschuppen), so auch līdz saulei, bis Tagesanbruch;

c) bei ungefähren Quantitätsangaben:
par kartupeļiem tagad maksā līdz rublim, für Kartoffeln zahlt man bis zu einem Rubel. pieci līdz seši pē̦di (Dual), fünf bis sechs Fuss LP. VI, 236;

d) zur Bezeichnung des Grades, bis zu dem etwas geht:
viņš... muocija tuos līdz beidzamam, er quälte sie bis aufs Äuserste. tas bija tâ līdz nagiem (līdz ar nagiem LP. IV, 92), das war Matthäi am letzten;

a) zur Bezeichung der Gleichstellung, des Rangverhältnisses:
svešai mātei drauga bē̦rns ne līdz kuoka gabaliņu, für die Stiefmutter gilt das fremde Kind nicht einmal soviel, wie ein Holzstück RKr. VIII, 45. audz, mana pādīte, līdz mani liela, wachse so gross wie ich! lai zied mani vaigu gali līdz sarkanu ābuoliņu BW. 5416. es uzaugu pus mežiņa, vainags līdzi meža galu (Var.: meža galu (Instr.) vainadziņš), ich wuchs halb so gross wie der Wald, mein Kranz aber in gleicher Höhe mit dem Wipfel des Waldes BW. 5313, 2. re̦dzu savu arājiņu līdz bāliņam nee̦sam, ich sehe, dass mein Mann nicht auf gleichem Niveau mit meinem Brüderchen steht 21399. augu tieva, augu gaŗa, līdz bāliņa neizaugu 5300. kas tā tāda griezes galva sēd līdz (neben) manu bāleliņu? 21231, 3. In manchen Fällen ist es nicht leicht zu entscheiden, ob līdz als Präp. oder als Adverb anzusehen ist: līdz lapām es zaļuoju, gleich den Blättern grünte ich 5979. bārenīte puškuojās līdz bajāra meitiņām; smuidra egle līguojās līdz kuplām eglītēm 4631; vgl. līdz 1a. Zuweilen wird līdz ar in dieser Bedeutung gebraucht: tieva, gaŗa es uzaugu līdz ar (Var.: līdz pat) meža galiņiem 5313, 1. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦da (= - us) gabaliņu, mir sind die Hände wie ein Eisstück gefroren 1618;

f) im temporalen Sinn wird
līdz in N. - Bartau mit dem Infin. statt eines verbalen Substantivs konstruiert: tuo var duomāt, kuo tas līdz paaugt (= līdz paaugušanai od. līdz tas auga) būs apēdis, man kann sich denken, wieviel er bis zum Erwachsen verzehrt haben wird. es strādāšu līdz kamē̦r beigt (= līdz beigām od. līdz kamē̦r beigšu), ich werde arbeiten, bis ich es beenden werde Etn. II, 155;

3) Konjunktion,

a) sobald als; zu
līdz gesellt sich oft in dieser Bedeutung kuo, tik (s. tiklīdz), im Hauptsatz steht oft līdz, tūliņ: [līdz viņš nāk, līdz sāk trakuot U., kaum kommt er, so beginnt er auch tolle Streiche.] līdz iegāju, līdz pazinu, māte meitu izde̦vuse, sobald ich eintrat, erkannte ich gleich, dass die Mutter die Tochter verheiratet habe (eig. zu gleicher Zeit trat ich ein, zu gleicher Zeit erkennte ich...) BW. 18356, 2. nuo rīta tē̦va dē̦ls, līdz kuo pamuodies, tūliņ steidzies uz jūŗmalu LP. III, 58. kuo līdz es paliku viens... Egl.;

b) solange als, während:
lustīga, vēlīga, līdz jauna meita BW. 165. es lustēju, līdz es jauna, līdz nē̦sāju vainadziņu 162;

c) bis:
cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ. es neiešu tautiņās, līdz brālītis sievu ņems BW. 3171. duod, māmiņa, manu tiesu, līdz saulīte nenuogāja! 1494. nevaru mieru ātrāki atrast, līdz mani kauli nebūs paglabāti kapsē̦tā Etn. IV, 84.- In nominalen Zusammensetzungen mit Verbalnomina entspricht līdz dem deutschen mit, z. B. līdzgājējs, der Begliter. Was die verbalen Zusammensetzungen betrifft, so verbinden sich nur die Verbalformen nominalen Charakters, der Infintiv und das Partizip mit līdz zu Kompositis: lĩdznãkt, mitkommen, lĩdznãkdams, mitkommend, lĩdznãcis, mitgekommen; aber viņš nāca līdz, er kam mit - ebenso wie im Deutschen. [Richtiger aber ist die Schreibung lĩdz(i) nãkt, lĩdz(i) nãkdams usw., denn sonst müste man z. B. auch gaŗãmiet, gaŗãmiedams usw. (statt gaŗãm iet usw.) schreiben. - Nebst līg, līgans, līgt zu līdzs, li. lýg, lýgus "gleich, eben" apr. stesmu polīgu "desgleichen", got. galeiks "gleich"; s. auch Le. Gr. 508 f.]

Avots: ME II, 477, 478, 479

lìesmaîns, lìesmîgs, flammig, feurig: dziedādamas visas gāja ap liesmainuo kalnu Asp. acis de̦g liesmaini MWM. III, 86. viņš acīm zibina kâ leišu pē̦rkuons, liesmīgs MWM. VI, 491. [liesmains aude̦kls Wid.]

Avots: ME II, 504, 505

liêtus [(li. lietùs, acc. lietų); niederle. und teilweise hochle., so in Alt-Kalzenau, Lubn., Schwanb., Taurup, NeuRosen, Alswig], Demin. liêtutiņš, auch liêtiņš, der Regen: lija, lija lietutiņš BW. 28035. kad vistas lietū stāv, tad garš lietus, kad paspārnē, tad ātri pārejuot Etn. II, 123. pēc lietus saule spīd. Mit Eigenschaftswortern: audzelīgs lietus; mīlīgs, silts, smalks lietus. uznāk smaļš, mīlīgs pē̦rkuona lietus LP. V, 136. lapu lietus, ein starker Frühlingsregen. Vom Staubregen: lietus līņā, mirdzina, rasina, sijā, smildzina. Līst lietiņi marguodami BW. 4582. Vom Platzregen: sāk briesmīgi lietus līt: gāž kâ ar spaņņiem Grünh. lietus iesāk juoņiem šļākties Aus. Lietus nāk kāpē̦dams Ltd. 1297. lietus taisās, perinās, gaisi taisās uz lietu Liev.; es sieht nach Regen aus, der Regen ist im Anzuge. Als Objekt.: vējš aizdze̦n, atne̦s lietu. dievs duod lietu. Oft der Plur. lieti von anhaltendem Regen: līstiet, lieti, labi lieti! BW. 2802. vakar lija silti lieti 1785. uguni nuodzēsa smalki lieti 2221. sniegi sniga, lieti lija 25680. Oft dient der Regen zur Bezeichnung der Fülle: pēriens kâ lietus, es setzt eine tüchtige Tracht Prügel LP. IV, 215; ze̦lta lietus, Goldregen. Sprw.: naudas lietu ne˙kad nesagaidīsi. dārzā ziedu lietus līst JR. IV, 66. ar zvaigžņu lietu mēness nāk Vēr. I, 844. Zu liêt, lît.

Avots: ME II, 507

lìksma, lìksme, lìksmĩba (li. linksmỹbė),

die Freude, Fröhlinchkeit [līksme Rainis VI, 412 ]: kur tautās tāda līksma, kâ manuos bāliņuos BW. 1187. aizkrāšņa bē̦rniem, tiem laba līksma BWp. 977. šuogad līksma, citu gadu baltajuos bāliņuos; tai trešā gadiņā še es līksmu neturēšu BW. 3582. [liela līksma uznāca Bers. ] parādiet, sveši ļaudis, kāda jūsu līksme bij! BW. 24156. dzīvuot vienā līksmībā LP. III, 85. prieki, manas līksmībiņas, pavadiet celiņā! BW. 17854, 6;

[2) Erholung, Ruhe
Bergm. n. U.: līksmes pēc, der Ruhe wegen. ] saule iet līksmītē, die Sonne geht unter [Ruj. n. U. ], Mag. XX, 3, 69. [Zur Bed. 2 vgl. auch acis paliek lìkas ² Bers., die Augen schicken sich an zusammenzufallen (zum Schlaf). ]

Avots: ME II, 486

lìksme (unter lìksma): smeldzīgās līksmes Veselis Daugava 1936, S. 931. dziesmītēm, līksmītēm sev lūkuoju līgaviņu BW. 589, 2, es uzaugu bāliņuos līksmītēs (Var.: lustītēs), spēlītēs 23972, 5.

Avots: EH I, 749

likt,

1): "atstāt" Skaista;

2): likuši zaķīti vainīgu Pas. VIII, 368, haben die Schuld aufs Häslein geschoben:
gubas l. (= kŗaũt 1) Lubn. auzas un rudzus liek statiņuos, sienu - gubās Schnehpeln. maizi l. (˙= iejaut) Brauenb. paku l. (Pocken impfen) Lös.;

3): man liek e̦lpu cietī (ich leide am Asthma)
Seyershof. pilnā od. par pilnu l. Salis; beachten, ernst nehmen: jūŗas mē̦slus agrāk nelika par pilnu (man erkannte den Wert des Seetangs nicht). pretī l.,

a) Ekel erregen
Salis: pārāk salds, briesmīgi liek pretī;

b) sich widersetzen
Seyershof: uotrs gailis neliek pretī, bet bē̦g. kad zirgs re̦dz, ka brauc sieviete, tad viņš liek pretī: ausis vien ceļ un lāgā neiet ebenda;

5): viņš iet dievam neliekams (er geht, ohne dass es nötig wäre)
Spiess. atradu kâ liktu Wessen;

7): liels krusas gabals lika guovei pa muguru Linden in Kurl. liek ķēvei paslēpenēs Sonnaxt. l. zirgam ar pātagkātu pa kātiem Seyershof. āzis liek (bada) vien vecenei ebenda;

8): kur nu liksi (wirst eilig gehen)?
Saikava: tad tik sasit kājas un liek Salis. viņš liek kâ traks pa ceļu ebenda. teļš liek (= le̦c) pa būdu, ka put vien Seyershof. Die letzte Phrase ME. II, 469 unter 8) gehört wohl zu 2); ‡

10) = liktiês 2 (?): kai likām saut, - visi alā. Auleja; ‡

11) bez liktā "ohne Zweifel"
(!) Saikava: b. l. jāiet. bez liktā ("?") jāiet dibe̦nā (= jāizput) Prl. Refl. -tiês,

2): vīrs likās klāt un samala miltus Siuxt;

3): viņa liekas un guļ nuost Pas. XII, 495 (aus NB.). e̦lpa likusies cieti (hat nur mit Not atmen können)
pas. XV, 5 f. l. pie zemes (Auleja) od. zemē (Adl., Schwanb.), niederfallen; sterben (verächtlich) Auleja;

7) a): (pamāte) likās tai nuoteicam, lai ātrāki mājās nenākuot Pas: V, 402. (lapsa) likusies par nuosprāgušu FBR. VIII, 23;

b): es tâ liekuos, ka leju Frauenb.; ‡

8) sich eilig begeben, laufen
Salis u. a.; ‡

9) verfahren
(?): ar pašu ... trim zirgiem Ādams duomājuot tâ l.: vienu jāšuot viņš pats, uotru - puisis, un trešuo lai jājuot viena kalpuone Janš. Mežv. ļ. II, 137 (hierher gehöet auch das Zitat aus Janš. ME. II, 469 unter 5).

Avots: EH I, 741, 742

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 ^1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. ² 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469

mãjuôt,

1): viņš mājuo luopu kūtī Siuxt. vai jums te irbes ne˙maz nemājuo? ebenda; agrāk diluoni (sic!) ne˙maz nebij tik vare̦ni; tagad tie briesmīgi mājuo Orellen;

3): auch Ev. Subst. mãjuôtãjs - schon
LLD. II, 22 ₆ .

Avots: EH I, 789

mãjuôt,

1) intr. leben, hausen:
te senāk briesmīgi daudz čūsku mājuojušas LP. VI, 203;

[2) vējš mājuo nuo tās puses vien U., der Wind bläst fortwährend aus der einen Richtung;

3) tr., beherbergen
Manz. Lettus: es e̦smu viesis bijis un jūs esiet mani mājuojuši Manz. Post. II, 401. ir citi nezinādami eņģeļus mājuojuši Hebr. 13, 2.] Refl. -tiês, hausen, vorkommen (von Zigeunern, Ratten, Mäusen). Subst. mãjuôšana, das Hausen, Leben; mãjuôtãjs, wer gern beherbergt, bewirtet U., [Glück Hebr. 13, 2.]

Avots: ME II, 578

I mãlis, [ein Aufdringlicher, "kas maļas, plijas virsū"]: jums, kuo jūgs un tumsas māļi simtiem gadu spaidīja Jaņš. Latv. brīv. 10. [miega mālis, unwiderstehlicher Schlaf: nuo šā briesmīgā miega māļa Jaņš. Dzimtene ² I, 15. miega mālis nīkas... kâ čigāns virsū Dzimtene IV, 16.]

Avots: ME II, 581

masala: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Heidenfeld, Kaltenbr., Prl., Schwanb., Wessen: tās masalas sālīja briesmīgi: satūska viss ģīmis Heidenfeld.

Avots: EH I, 784

‡ matê̦dāji, eine Krankheit des Haares AP., Meselau: m. ir tādi cieti mati kâ se̦ri; kad galvā ieme̦tas m., tad briesmīgi niez galva; m. nuoē̦d matus AP.

Avots: EH I, 784

matuonis Lub., matuons Nerft. n. U., Dr., der Haarwurm: ūdenī ir briesmīgi daudz matuoņu MWM. VI, 277.

Avots: ME II, 567

mazlìet, mazlìetu MWM. VIII, 414, [Dond.], mazulìet, mazlìetiņ, mazulìetiņ, Adv., etwas, ein wenig: pagaidi mani mazliet! Ahs. pavērt mazuliet durvis LP. III, 95. viņas seja kļuva mazlietiņ tumšāka Alm. sirds mazlietiņ kâ vieglāka A. Upītis J. 1. 28. uz sejas mazulietiņ bij nuomanāma viegla smīnēšana Alm.

Avots: ME II, 573

‡ meitiens, ein Mädchen (?): meitienam stāv ... briesmīgi raibumi priekšā Dünsb. Skaistā .Mīle 36 u. a.

Avots: EH I, 797

II mèlst, -šu, -su, faseln, schwatzen, Gerüchte verbreiten, flunkern, verwirrt reden, Unsinn schwatzen: ļaudis melsa, ka kaimiņš nee̦suot nācis LP. IV, 79. tām valuodām, kas melsa, ka viņam būšuot jāiziet, bij sava taisnība Kaudz. M. melst niekus, Unsinn schwatzen Grünh. mēle melš un vārdi kļūdās, jeb vai man ausis tik melš? oder täuschen mich die Ohren? Stari I, 140. Refl. -tiês, hartnäcking auf etwas bestehen, faseln; [einen Vorwand suchen Wessen]: ej, kuo nu melsies! kuo viņi tur melšas? [kas jums visām nuoticis? kuo jūs melšaties? Janš. Dzimtene V, 337. saimnieks ieturēja aizduomās kādu sievieti..., sāka uz tās melsties un briesmīgi sasita LW. 1921, № 47, 3 _9.] Zu męli, màldît (s. dies); [vgl. auch Ehrlich griech. Beton. 55 und Boisacq Dict. 122 (unter βλάσφημος).]

Avots: ME II, 599, 600

mil˜tums,

1): kad zirgs dabū miltumu, tad ir stingrāks Salis. es vārīju kārtiņus un negribēju tuo ūdeni zemē liet. tur jau tâ˙pat savs m. klā[t] FBR. XVI, 93 (aus A.-Ottenhof). ūdens - tas ir mans aizdars, tas ir mans m. (ich lebe von Wasser und Brot allein)
Kalz. n. BielU: tur kur ēdiens un kur m. ("?"), tur mušas briesmīgi Salis. duod salmus vie[n], - tur ne˙kas nav, ne miltumi ("?"); ne˙kā Orellen; mil˜tumi, = mil˜ti, Mehl Seyershof;

2): auch Salis, Seyershof.

Avots: EH I, 815