Paplašinātā meklēšana

abi : feminin auch Für.

Avots: EH I, 1

abi, beide, erstarrter Nom., Akk. Dual. fem. und neutr. (li. abì, slav. обѣ); jetzt als Nom. Pl. masc. empfunden, und dazu d. Nom. fem. abas hinzugebildet; Gen. abu, abju, abńju, abeju Bers., Gen. und Lok. Dual. abeis oder abeiš (wohl aus abejus, agl. aksl. овою und ai. ubháyōḥ), Dat. abiem, abjiem, abējiem m., abām, abjām, abējām f., Akk. (abi), abus, abjus, abējus m., (abi), abas, abjas, abējas f., abuôs, abjuôs, abējuôs m., abâs, abjâs, abējâs f. zied ābele pret ābeli, abi oder jetzt häufiger - abas vienā kalniņā BW. 251; abu, abju, abēju, abeiš, auch abi ruoku pirksti nuosaluši; pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4; abeiš pušu ceļam gŗāvis, zu beiden Seiten des Weges ist ein Graben, Nauditen, Suixt, Lesten; grūduši pa abiem (beide zusammen) kaķi upē LP. VI, 153. Sprw.: abi labi, bāz maisā. skaties abām acīm, klausies abām ausīm (auch ar abi aci, ar abi ausi). ab' auši dzirdēt, pušmutes runāt. Naud. abi verbindet sich häufig pleonastisch mit divi (wie li. abìdvi, abùdu): ķēniņa meita sle̦pe̦ni turējusi kaimiņa ķēniņu par brūtganu, kuo neviens nezinājis, kā tik viņi abi divi paši Etn. IV, 69.

Avots: ME I, 5, 6

ābice, ābicnieks, ābisnieks U., für ãbece, ãbecnieks.

Avots: ME I, 234

abigals [in Nigranden], jemand, der es mit beiden Teilen hält [vgl. li. abigaliaĩ "von beiden Enden"]; abgalîgs, dass. als Adjektiv.

Avots: ME I, 5

abiniêks, Amphibie. *

Avots: ME I, 6

abis, Nom., Akk. f. st. abi. Dispositio Imperfecti. Die preuss. Letten gebr. abis indekl. für alle Kasus m. u. f.; mācītājs un viņa cienmāte - abis dui vēl jauni Kruhten.

Avots: ME I, 6

‡ àizbidinât, fortscheuchen Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 9

àizbiêdêt, tr., wegverscheuchen: vilkus, dažādus garus A., II, 88.

Avots: ME I, 19

‡ àizbiêdinât, wegscheuchen: suņi aizbiedinājuši putnus.

Avots: EH I, 10

‡ àizbìezêt: migla aizbiezējusi priekšā, der Nebel hat sich - dichter werdend - davorgelagert.

Avots: EH I, 10

‡ àizbiknît Sessw. u. a.,

1) wegstossen, wegschubsen;

2) hinter etwas stossen, schubsen
(perfektiv): viens puika aizbiknīja uotru aiz galda.

Avots: EH I, 9

‡ àizbikstît, 1) wegstossen, bis zu einem gewissen Punkt hinstossen Kal. u. a.: a. kuo līdz durīm. aizbikstīt uogles krāsns priekšā;

2) hinter etwas stossen, stopfen
(perfektiv): a. cimdus aiz juostas;

3) zustopfen, verstopfen:
pameklē lupatus vai pakulas un ar dūcīti cieti aizbiksti visas starpiņas! Siuxt.

Avots: EH I, 9

àizbildeknis, f. -kne, das Mündel Kronw.

Avots: ME I, 19

àizbildêt, entschuldigen Warkl.: aizbild[i] mani! Evang. 1753, S. 50.

Avots: EH I, 9

[aizbildêt L., verantworten.]

Avots: ME I, 19

àizbildība, die Curatel. *

Avots: ME I, 19

aizbildiņa, àizbildĩte, Hülfe, Schutz, Vormundschaft: maza, maza aizbildiņa nuo tā viena bāleliņa (Var.: aizbildĩte) BW. 13734.

Avots: ME I, 19

àizbilˆdinât, tr., entschuldigen, nach U., auch àizbildêt: aizbildini mani, ka tik ilgi Tev nee̦smu rakstījis. Refl. -tiês, sich antschuldigen, sich rechtfertigen: visi aizbildinājās ar steidzamiem darbiem LP. I, 170. tev jāaizbildinās par viņam nuodarītām pārestībām. man jāaizbildinājas, vai pat jāatvainuojas Vēr. I, 1464. aizbilˆdinâtãjs, der Fürsprecher; àizbilˆdinãjums, aizbildinâšanâs, die Entschuldigung.

Avots: ME I, 19

aizbildnĩba: aizbildnība par viņa bē̦rnu Janš. Atpūta No 371, S. 5.

Avots: EH I, 9

aizbildnĩba = aizbildniecĩba Kronw.

Avots: ME I, 19

aizbildniecĩba, Vormundschaft, Protektorat: par bē̦rna mantu ieceļ aizbildniecību MWM. V, 377. mana ve̦dekla bez manas ziņas mani tur aizbildniecībā Vēr. I, 523. tas atraidījis priekšlikumu pieņemt angļu valdības aizbildniecību par šuo salu A. XIII, 417.

Avots: ME I, 19

àizbildnis: auch Linden (mit ilˆ ), Zvirgzdine (mit ìl ² ).

Avots: EH I, 9

àizbildnis, der Vormund * Kronw.: par aizbildņiem iecelt. cilvē̦ks, kas brīvs, pats savs vienīgais un augstākais aizbildnis Apsk. - baznīcas aizbildnis, Kirchenvormund, statt des entlehnten pērminderis.

Avots: ME I, 19

àizbilˆst, -stu, -du,

1) für jem. ein gutes Wort einlegen:
aizbilst vārdu par kādu Etn. III, 146;

2) über etwas zu reden anfangen, in der Rede berühren:
priekšme̦ts, kuo nule aizbildu, ir tik interesants...

Avots: ME I, 19

‡ àizbim̃bât,

1) laut weinend sich entfernen, bis zu einem gewissen Punkt hingehen:
vinš aizbimbāja;

2) laut weinend betäuben, zufallen machen:
bē̦rns aizbimbāja mātei ausis.

Avots: EH I, 9

‡ àizbirdinât, hinter etw. streuen: a. kam kuo aiz kakla.

Avots: EH I, 9

‡ àizbirinât Wandsen, Iterativform zu àizbẽrt.

Avots: EH I, 9

‡ àizbìrkstît, entkohlend wegstossen: a. uogli nuo skala labi tālu.

Avots: EH I, 9

àizbir̃t, intr., verschüttet werden, zusammenstürzen, hinter etwas fallen, rieseln: plaisa, avuoti aizbiruši LP. VII, 357, 1027. siens aizbiris aiz apkakles.

Avots: ME I, 19

‡ àizbìrzît, aizbir̂žuôt ² Siuxt, (eine Saatfurche) bis zu einem gewissen Punkt hinziehen; Saatfurchen ziehend fort-, hingehen; bis zu einer gewissen Grenze mit Saatfurchen versehen: a. vagu līdz mežam Wandsen. tīrums aizbirzīts līdz lielajam akmenim Saikava. jūs tik ātri aizbirzījāt, ka e̦s ni˙maz nepaguvu pateikt, lai beidz ebenda. paņem tik daudz salmu, kâ vari aizbiržuot līdz viņam lauka galam! Siuxt.

Avots: EH I, 9

‡ aîzbir̂žuôt ² s. àizbirzît.

Avots: EH I, 9

‡ àizbir̂zt, zerbröckelnd (intr.) hinter etwas fallen (perfektiv): siens aizbirzis aiz kakla.

Avots: EH I, 9

àizbizenêt C., àizbizuôt, intr., weglaufen, besond. von Kühen, übertragen auch von Menschen: par kuo tad aizbizuot šai ļāvi Druva I, 146.

Avots: ME I, 19

‡ àizbizinât,

1) = àizbizenêt;

2) "likt (guovīm) aizbizuot" Salisb.

Avots: EH I, 9

‡ àizbizinêt Dunika, Kal., O. - Bartau, Oknist, Wessen, = àizbizenêt.

Avots: EH I, 9

àizbubinât, iês, anfangen ein wenig zu murmeln, leise wiehern: zirgi aizbubinājās, saimnieku ieraudzījušI.

Avots: ME I, 20

àizburbis (Part. praet. act.): acis aizburbušas (sind verschwollen, eiterig) Bauske; (bereift) Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 12

àizbùrbis [Grawendahl un Serben], verwachsen mit weichen, porösen Gewächsen: aizburbis avuots, ein mit Moos verwachsener Quell; aizburbušas acis, die im aufgedundenen Gesichte in Fett versunkenen augen, besonders von Säufern gesagt. Konv. ¹ 30.

Avots: ME I, 20

àizčabinât,

1) sich raschelnd entfernen; mit kleinen Schritten fort-, hingehen
Trik.; schwatzend fort-, hingehen Trik.: lietiņš aizčabināja pruom (die Regenwolke entfernte sich) Trik. vecenes aizčabināja ebenda;

2) raschelnd, Rascheln verursachend fortscheuchen :
vecene bija zaķi aizčabinājusi;

3) verstopfen
C., Trik.: a. siênā šķirbas, lai vējš neiet cauri;

4) anspannen (von einem einfachen Pferde und einfachem Geschirr gesagt):
es aizčabināšu tuo pašu brūnuo Siuxt.

Avots: EH I, 14, 15

‡ àizčibinât,

1) fort-, hintrippeln
(in Bauske, Erlaa, Fockenhof, Lubn., Memelshof, Trik. nur von kleinen Kindern gesagt): ve̦cmāmiņa aizčibināja maziem suolīšiem uz uotru istabu Schwanb.;

2) langsam forttreiben, fortscheuchen:
a. cāļus Trik.

Avots: EH I, 15

‡ àizčubinât,

1) verstopfen, zustopfen:
a. siena stirpu (eine herausgenommene Lücke im Heu anfüllen) Bauske. a. (mit Lappen verstopfen) caurumu KatrE., Lems. a. (stecken) apse̦gu aiz muguras Siuxt;

2) sorgsam, hätschelnd fort-, ausbegleiten:
a. bē̦rnu uz skuolu Heidenfeld;

3) langsam fort-, hinfahren:
a. ar ve̦cu zirgu KatrE., Trik.

Avots: EH I, 16

àizdibinât, aizdirbt, eilig mit kleinen Schritten weggehen: saimniece veikli aizdirbināja uz piena kambari Līb. P. 46. meitenīte pa ceļu aizdirba, kājiņs vien ņirbēja Tirs.

Avots: ME I, 22

àizģelbis, das Amulett * K. M., Dz. V.

Avots: ME I, 29

‡ àizgrabinât,

1) mit Geknarr, Gerassel sich entfernen:
aizgrabināja ar tiem mē̦slu ratiņiem Bauske;

2) raschelnd, rasseln machend fortschaffen, hinter etwas schaffen
(perfektiv) : a. (forttreiben) peles. peles aizgrabina maizi aiz skapja. Refl. -tiês,

1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rascheln, zu rasseln, zu klappern:
pele skapī aizgrabinājās;

2) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuons aizgrabinājās.

Avots: EH I, 24

àizkabinât,

1) : klabatu ne˙maz neaizkabinuot Janš. Līgava I, 38; ‡

3) vorhängen
Dunika, Kal., Rutzau: a. deķi luogam priekšā.; Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) anhäkeln (sich anhaken): svārku stūris viņam aizkabinājās aiz naglas Dunika, Kal.;

2) sich
(dat.) zuhaken Dunika: a. lindruku.

Avots: EH I, 28

àizkabinât,

1) anhaken, anhängen:
Ješkas aizkabināja labās ruokas pirkstu caurumā LP. VI, 566;

2) leichthin anspannen:
aizkabini ķēvi kamanās.

Avots: ME I, 30

àizķibinât,

1) auch Dond., Dunika, Schnehpein, Stenden; ‡

2) anrühren
Memelshof: a. lapseņu pūli.

Avots: EH I, 35

àizķibinât, tr., lose anhaken: virvi aiz zara.

Avots: ME I, 35

‡ àizklabinât,

1) für eine kurze Zeit klappern machen:
vējš aizklabināja duris;

2) klappernd zumachen:
vējš aizklabināja duris Siuxt;

3) auch reflexiv Selsau, mit einem klappernden Wagen hin-, wegfahren.

Avots: EH I, 30

‡ àizklibinât,

1) ein wenig hinkend hin-, fortgehen; in kleinem Trab hin-, fortfahren
Bauske;

2) a. klibu cilvē̦ku līdz gultai KatrE., einem lahmen Menschen zum Bett hinzuhinken helfen.

Avots: EH I, 31

‡ àizknibinât,

1) a. zeķei galu Trik., langsam (und mühsam?) einem Strumpf das Ende zustricken;

2) = àizknaîbît 1.

Avots: EH I, 32

‡ àizknubinât,

1) = ‡ àizknaîbît 1 Sessw.;

2) knibbernd, stochernd verstopfen
Lemsal: a. de̦gunu vēl vairāk cieti.

Avots: EH I, 32

‡ àizkņubinât Frauenb., = ‡ àizknaîbît 1.

Avots: EH I, 32

àizkrebinât, leichthin befestigen, lose anbinden RKr. VI, 5.

Kļūdu labojums:
VI, 5 = VI, 88

Avots: ME I, 33

‡ àizkribinât Lemsal, = ‡ àizknaîbît 1.

Avots: EH I, 33

‡ àizkrubinât, annagen Trik.: a. kukuli.

Avots: EH I, 33

‡ àizkubinât, (mit einem Tuch) verhängen, verdecken Dunika, Kal.: a. luogu. Refl. -tiês, sich verdecken Kal.

Avots: EH I, 33

‡ àizlabinât, hin-, weglocken Siuxt: a. suni līdz uz ganiem.

Avots: EH I, 35

àizņirbinât, ‡

2) "mit kleinen Schritten eilig hin-, weggehen"
Erlaa (mit ir̂ ), Bers., N. - Peb., Setzen, Stomersee, Tirsen, Warkl.

Avots: EH I, 41

àizņirbinât, dahinflimmern lassen: dziedātāja dziesmiņu aizņirbināja gar klausītāju gara acīm pārāk steidzīgi Latv.

Avots: ME I, 43

‡ àizràibinât, mit Flecken bedecken: mušas aizraibinājušas (mit ihren Exkrementen) luogu.

Avots: EH I, 44

àizrìbinât, ‡

2) geräuschvoll hin-, wegfahren
Siuxt: kaimiņš aizrībināja ar jaunuo bēri.

Avots: EH I, 46

àizrìbinât, trans., geräuschvoll hinrollen: aizrībini tuo mucu uz dīķi! Ruhental.

Avots: ME I, 47

‡ àizrubinâtiês, für eine kurze Zeit zu falzen (kollern) anfangen: teteris aizrubinājās un apklusa.

Avots: EH I, 46

‡ àizšķebinât, = apšķebinât.

Avots: EH I, 55

‡ àizskrabinâtiês. nagend für eine kurze Zeit zu rasseln anfangen Bauske u. a.: aiz skapja aizskrabinājās peles.

Avots: EH I, 48

‡ àizskrubinât Meselau, ein wenig annagen: aizskrubināts kauls.

Avots: EH I, 48

‡ àizskubinât, ermahnend, antreibend, ansputend hin-, wegbekommen, -gehen machen: a. puiku uz ganiem.

Avots: EH I, 48

‡ aîzvilˆbinât ² Dond., Sassm., hin-, weglocken: a. uotru līdz uz kruogu.

Avots: EH I, 63

àizzabinât: e̦smu tâ aizzabināts (aizmauts, aizgrūsts, verstopft), ka ne˙kā nevaru ēst Dond.

Avots: EH I, 64

àizzabinât, fesseln: mēs skauģa rīklīti aizzabinājām RKr. XIII, 101. [Dazu wohl auch das Reflexiv -tiês, den Appetit verlieren: guovs aizzabinājusies, nemaz vairs neē̦d Dondangen].

Avots: ME I, 61

‡ àizzibinêt,

1) blitzend blenden
(perfektiv) Dunika: a. acis;

2) blitzend verderben
Rutzau: kad zibine aizzibinē riekstus, tad tie neaug;

3) = ‡ àizzibêt 2 Dunika.

Avots: EH I, 64

apakšbikses, Unterhosen.

Avots: ME I, 73

apbiedêt, tr., bedrohen, beängstigen L.

Avots: ME I, 77

[apbiedrētiês, apbiedruotiês oder apbiedrinâtiês Gl., sich vereinen, sich zusammentun: nebūtum ar tiem apbiedruojušies Matth. XXIII, 30].

Avots: ME I, 77

‡ apbikstît Trik. u. a., ringsum schüren (perfektiv): a. uogles.

Avots: EH I, 73

‡ apbilˆdinât, (um viele Mädchen nacheinander) werben Bauske : apbildinājis gan˙drīz visas nuovada meitas.

Avots: EH I, 73

‡ apbim̃bâtiês Dunika, von Tränen ein nasses Gesicht bekommen (in der Kindersprache): bē̦rns apbimbājies.

Avots: EH I, 74

[apbirdinât, fallend bedecken: tur tevi ziediņi apbirdinās BW. 33778].

Avots: ME I, 77

[apbrist (li. apbrìsti), umwaten, herumwaten um: apbridu tai vietai apkārt Wolm. u. a.].

Avots: ME I, 77

apbir̃t,

1) : hinter "abfallen" hinzuzufügen: (von einer ganzen Anzahl von Subjekten).

Avots: EH I, 74

apbir̃t (li. apbìrti),

1) abfallen:
kuokam lapas apbirušas;

2) (von Tränen) fliessen:
man apbira asariņas BW. 9856;

3) bedeckt werden:
apbirst manas baltas ruokas gaudajām asarām Ltd. 1529, meine weissen Hände werden von bittern Tränen benetzt. lai būt (u) mana villainīte ar skujām apbiruse BW. 15687;

4) um etwas fallend, bedecken:
tur tevi apbira ābeļu ziedi BW. 33778 var.

Avots: ME I, 77

‡ apbirzêt Kal., apbirzît Erlaa, mit Saatfurchen beziehen (versehen): a. visu lauku; reizes trīs apbirzīt gabalam aplīk Saikava, etwa dreimal um den Acker herum Saatfurchen ziehen (perfektiv).

Avots: EH I, 74

‡ apbìržuôt Trik., (mit ir̂ ² ) Siuxt, = ‡ apbirzêt.

Avots: EH I, 74

‡ apbir̂zt,

1) ringsum zu zerbröckeln (zerfallen) anfangen
Trik.: apbirzis trauks;

2) unversehens mit fallenden Brocken beschüttet (bestreut) werden:
galds apbirzis ar druskām.

Avots: EH I, 74

‡ apbiskuôt Buschh., verzaubern, behexen: a. luopus.

Avots: EH I, 74

‡ apbizenêt, apbizinêt Dunika, apbizuôt Wolm.,

1) rings um etwas biesen (aufgeregt laufen;
perfektiv): a. ap laidaru oder laidaram apkārt;

2) a. visu pagastu ar jaunam ziņām, eilig durch ein ganzes Gebiet Neuigkeiten austragen.

Avots: EH I, 74

apčabinât, ‡

2) ringsum aufzausen, aufklopfen (ein Bett, damit es weicher wird):
a. gultu; ‡

3) "bedienen; liebkosen"
Frauenb.

Avots: EH I, 76

apčabinât, tr., raschelnd beträufeln: un (lietus) lapas apčabina Duomas II, 648.

Avots: ME I, 80

apčubinât, ‡

2) "= apkuopt": a. traukus Mar. n. RKr. XV, 111.

Avots: EH I, 76

apčubinât, tr., betätscheln: Jurīti šūpulī Purap.

Avots: ME I, 80

apdribinis Rutzau, ein aufdringlicher Mensch.

Avots: EH I, 78

‡ apgabine Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, = ‡ apgabenis.

Avots: EH I, 80

‡ apģībinât, in Ohnmacht fallen machen, lassen (perfektiv) Warkl.

Avots: EH I, 86

‡ apglābināt, einheimsen, verwahren: tikkuo paspējām apglābinal saknes, kad jau uznāca sals Bauske.

Avots: EH I, 82

‡ apgrabinât,

1) ringsum benagen
Spr.: peles apgrabinājušas maizes klaipu Sessw.;

2) mit Gerassel, Geklapper langsam um etwas herumfahren:
a. kalnam apkārt Trik.;

3) (eine ganze Anzahl von Objekten) rasseln, klappern machen:
a. visas duris, bet netikt iekšā KatrE.;

4) "aprušināt": a. dārzu Nitau.

Avots: EH I, 83

‡ apgrubinât, benagen Schnehpeln, Stenden.

Avots: EH I, 84

‡ apgŗubinât Stenden, = ‡ apgrubinât: a. kartupeli, gaļu.

Avots: EH I, 85

‡ I apkabinât (li. apkabìnti "umarmen"),

1) behängen:
a. siênu ar zirgu jūgiem, drānām, bildēm Dunika, Kal., OB., Rutzau;

2) umarmen:
māte guļuot apkabina bē̦rnu Wessen;

3) ein wenig bestehlen:
a. sìena kaudzi, kartupeļu bedri KatrE.;

4) umwinden, umwickeln, umbinden
Schibbenhof: a. lìetas, kuo nevar kārtīgi salikt, ar kādu auklu vai valgu;

5) "flüchtig
(pavirši, nestipri) mit etwas an etwas befestigen" Baltinov, Marienhausen; apkabini (wickle um !) vien nu virves galu ap sē̦tu! N.-Peb. apkabini (zirgu) vien nu ap mietu! N.-Peb.; "lose timhängen" Renzen: a. ap lindrakiem raibas papīra strēmeles. Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) umhängen: a. uotram ap kaklu Dunika, Kal., Rutzau;

2) sich behängen:
a. ar guoda zīmēm.

Avots: EH I, 88

‡ II apkabinât Scinibbenhof "(einen Baum vor dem Abhauen) ringsum behacken".

Avots: EH I, 88

apķibinât, tr., lose umbinden, umwinden. Refl. -tiês, sich umwinden.

Avots: ME I, 98

‡ apklabinât,

1) beklopfen:
ārsts apklabināja. slimniekam krūtis;

2) langsam (klappernd) um etw. herumfahren:
a. purvam apkārt Golg.

Avots: EH I, 91

‡ apknabinât

1) mit den Fingeospitzen bearbeiten
Renzen: a. jaunuos sīpuolus, lai labāk aug, kad tie jau sadīguši;

2) ringsum ein wenig abbröckeln
(tr., perfektiv): a. maizes kukuli NB., N.-Peb., Schibbenhof, Warkl. gani dažkārt apknabina kuo-kiem mizu N.-Peb.;

3) benagen
Schibbenhof;

4) "scherzweise (kitzelnd) anrühren"
Baltinov.

Avots: EH I, 92

‡ apknibinât Salis, Stenden u. a., = ‡ apknabinât 2: a. maizi, sieru.

Avots: EH I, 92

‡ apknubinât, ringsum beknibbern; "окрошить" Spr.: a. sieru, maizes kukuli Schibbenhof.

Avots: EH I, 93

‡ apkņubinât Dunika, Stenden, = ‡ apknubinât.

Avots: EH I, 93

‡ apkribinât, beknibbern; benagen: a. maizes duoniņu Wolm. a. kaulus Salis.

Avots: EH I, 94

‡ apkrubinât, beknabbern, benagen: a. kaulu, maizes kukuli.

Avots: EH I, 94

apkubinât: auch Gramsden; bedecken NB.: apkubini ar lakatu galvu! NB. apkubini rāceņus! ebenda. Refl. -tiês: pajem apkube̦klu un apkubinies! Dunika.

Avots: EH I, 94

apkubinât, tr., umlegen: lakatu ap galvu Kalleten, N. - Bartau [Wohl zu kuburis]. Refl. -tiês, sich umdecken: ārā auksts, apsakubinies jel vilnaini! Etn. III, 65 (Grobin).

Avots: ME I, 96

aplabinât: bē̦rnu vajaga a. un ieduot tam sukura graudu. ‡ Refl. -tiês: a. ar suni Dunika, Rutzau, sich einen Hund zutraulich machen.

Avots: EH I, 96

aplabinât, tr., begütigen, beschwichtigen, beruhigen: aplabini suni, lai nerej.

Avots: ME I, 98

‡ apràibinât

1) bunt machen
(perfektiv): a. papīru;

2) verwirren, beirren:
a. acis.

Avots: EH I, 107

aprêibinât (li. apreibinti): kad cūku (pa galvu situot) apreibina, tuo var viegli nuokaut Kaltenbr.

Avots: EH I, 108

aprèibinât, fact. zu aprèibt, schwindlig machen, betäuben: viesulis, griezdams laivu riņķī vien, apreibināja braucēju LP. V, 258. viņu bij apreibinājuse cerība Vēr. II, 159. viņas apreibinātie prāti MWM. II, 362. Refl. -tiês, schwindlig, betäubt werden: nuo truokšņa viņš apreibinājās.

Kļūdu labojums:
-tiês = -tiês, sich berauschen, sich betäuben

Avots: ME I, 115

‡ aprìbinât,

1) (eine ganze Gegend) erdröhnen machen:
pē̦rkuons aprībināja visu pamali, bet lietus nelija Saikava;

2) mit Gedröhn umstürzen
(tr.) Trik.: a. mucu.

Avots: EH I, 109

‡ apriêbinât Aps., verleiden (tr.), widerwärtig machen, verekeln: tâ varējis tavās acīs sevi a. Janš. Līgava I, 204. a. kam skuolu, lasīšanu, ēdienu Schwanb. a. (= apšķebinât) kam dūšu KatrE.

Avots: EH I, 109

‡ aprìebinât, (zur Heilung) bestreichen und besprechen machen KatrE.: a. ruozi, lai vairs neaug.

Avots: EH I, 110

‡ I aprubinât, anfressen, benagen: peles aprubina klaipa galu Dunika, Jürg., Kal., Rutzau, Stenden, Wandsen, Wolmarshof. a. kaulu Mežamuiža n. Fil. mat. 62, AP.

Avots: EH I, 110

‡ II aprubinât, kollernd (falzend)erschallen machen Saikava: kuo tu vēl guli? rubeņi jau visu kalnu aprubinājuši!

Avots: EH I, 110

‡ apšebinât Bewershof, Selb., = apšķebinât: a. dūšu.

Avots: EH I, 119

‡ apskabinât(iês) Ewers, = apšķebinât(iês).

Avots: EH I, 112

‡ apskabinât(iês) Ewers, = apšķebinât(iês).

Avots: EH I, 112

apšķebinât [Lisohn u. a.], auch apšķibinât PS., Übligkeit, Ekel erregen: man rutki apšķebināja dūšu, sirdi MWM. III, 696. Refl. -tiês, übel werden: varēja dūša apšķebināties Vēr. I, 1162; A. X, 1, 528. Auch: widerwärtig werden, z. B. uzbāzīgā brūte brūtganam apšķebinājās Dr. - Für apšķebināties "übel werden" auch apšķebêt: dūša apšķebēja U. b. 41, 18.

Avots: ME I, 129

‡ apšķerbinât(iês) Meiran, = apšķebinât(iês).

Avots: EH I, 119

‡ apšķerbinât(iês) Meiran, = apšķebinât(iês).

Avots: EH I, 119

apšķibinât (unter apšķebinât): auch Altenwoga, Warkl., Windau.

Avots: EH I, 119

apskrabìnât, s. apskrubinât.

Avots: ME I, 122

apskribinât: auch Oknist: a. kaulu.

Avots: EH I, 113

apskribinât [BW. 34402, 3], s. apskrubinât.

Avots: ME I, 122

apskrubinât, apskrabinât und apskribinât, tr., benagen, abschaben: tu mūsu liepiņu apskrubināji BW. 15741.

Avots: ME I, 122

‡ apskubinât nãvi, den Tod beschleunigen J. Baumann Poslille v. J. 1746.

Avots: EH I, 113

‡ apskul˜binât Dunika, Rutzau, = apzvanît: apskulbina paši savu nelaiķi Janš. Bandavā II, 55.

Avots: EH I, 113

apskur̃binât, tr., betäuben, schwindlig machen.

Avots: ME I, 122

‡ apstribinât Dunika, Kal., mit einer flüssigen, zu schlürfenden Speise (eine ganze Anzahl von Objekten) speisend (tr.) erkranken machen: saimniece ar kaut kuo bija saimi apstribinājusi: visiem sāpēja vē̦de̦ri.

Avots: EH I, 117

apstùlbinât, apstùlbuôt, tr., blenden, verblenden, verwirren, dumm machen: apstulbuo viņu acis Jes. 6, 10. prāts Lienai vēl kā apstulbuots Kaudz. M.

Avots: ME I, 127

‡ apsūbinât, beschmutzen, sich beschlagen lassen Festen: a. brilles.

Avots: EH I, 118

apsveibis, -usi, Part. Praet. von einem apsveibt, duslig, benommen: rītā piecēlies, biju tīri apsveibis Serb. nuo vakarējām pūlēm vēl apsveibušas LP. VI, 28 (aus Ober-Bartau).

Avots: ME I, 128

aptābinât: (mit ã ) auch Dond.

Avots: EH I, 121

aptābinât [in Wandsen], betrügen Sassm.

Avots: ME I, 130

‡ apurbinât,

1) ringsum (kleine Löcher hinterlassend) abhröckeln
(tr.): a. maizi;

2) mühsam (pflügend oder grabend) auflockern:
a. zemi Trik.

Avots: EH I, 124

apzabinât Dond., tr., mit unreinen Händen betasten, z. B. drēbes.

Avots: ME I, 136

‡ apžârbis ² Frauenb., Adv., = apžē̦rbām 2 ("halbspur").

Avots: EH I, 128

‡ apžērbiņ Lubn., = apžē̦rbām 1.

Avots: EH I, 129

apzibinât, ‡

2) rūsa apziblna linus U. (unter rūsa), der Meltau schädigt den Flachs.

Avots: EH I, 127

apzibinât (li. apžìbinti), tr., flimmern machen, blenden: spuožums man apzibināja acis.

Avots: ME I, 137

‡ apžibinât, = apzibinât.

Avots: EH I, 129

apžil˜binât, caus., blenden PS.: spuožums tev acis apžilbinājis. Refl. -tiês, geblendet werden, sich blenden, betäuben lassen: gribas gaismā apžilbināties, līdz akls paliek Stari I, 358.

Avots: ME I, 139

apžlebinât (li. apžlebènti), tr., benagen, bekauen und besabbeln: zirgs apžlebinājis auzas Bers., Sonnaxt.

Avots: ME I, 139

‡ apžļebinât Grünwald, = apžlebinât.

Avots: EH I, 129

apzùobis: apzuobiem savē̦rts aude̦kts Gr.-Buschh. n. FRR. XII, 89.

Avots: EH I, 128

apzùobis, eine fehlerhafte Stelle im Gewebe, die dadurch entsteht, dass beim Aufziehen der Kette ein Zahn des Weberkammes übersprungen ist: šķietā veŗuot jāraugās, ka kāda zuobstarpa nepaliek tukša bez dzijas. šādu kļūdainu vietu sauc par pārzuobi, arī apzuobi Lasd. n. A. XI, 84.

Avots: ME I, 138

‡ aruodbìedrība,* die Gewerkschaft.

Avots: EH I, 130

atbiedêt, tr., zurückscheuchen.

Avots: ME I, 151

‡ atbikstît, (mit einer Ofenkrücke) stochernd zurück-, wegstossen, -schieben Dunika, Kal.: a. uogles tālāk nuo krāsns priekšas.

Avots: EH I, 135

atbilˆde, atbilda, die Antwort: atbildi duot, Antwort geben BW. 14710, 3.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): BW. 14710, 3

Avots: ME I, 151

atbilˆdêt: mit il˜ Līn., Salis. Refl. -tiês, ‡

2) = atbilˆdêt Seyershof: šī atbilˆdas ² , ka nav pie mātes dzīguojusi.

Avots: EH I, 135

atbilˆdêt, antworten, Rechenschaft geben über (par): Sprw. kā prasa, tā atbild. Refl. -tiês, von sich selbst antworten: citi jautājumi atbildēsies gandrīz jau paši vien Kaudz. M.

Avots: ME I, 151

atbilˆdĩba, die Verantwortung, Verantwortlichkeit, Rechenschaft: tāds jau saucams pie atbildības Sudr. E. liels cilvē̦ks neuzkŗaus atbildību par saviem darbiem citiem Vēr. II, 17.

Avots: ME I, 151

atbilˆdîgs, verantwortlich: e̦sam atbildīgi par maltītes dabūšanu Kaudz. M.

Avots: ME I, 151

‡ atbilst,

1) = atbilˆdêt: dē̦ls jam atbilda Pas. IX, 416 (ähnlich: IV, 80);

2) atbilˆst* E., -stu, -du, entsprechen.

Avots: EH I, 135

atbilži, die Notwendigkeit zu antworten: tāduos atbilžuos, in einem solchen Verhör (Morizberg).

Avots: ME I, 151

atbiras: Kornabfälle beim Mahlen Latv. Saule, S. 1043.

Avots: EH I, 135

[atbiras, minderwertige Kornabfälle beim Windigen. Adleenen, Neuermühlen u. a.]

Avots: ME I, 151

‡ atbirdinât Salis, Schwanb., = ‡ atbãrstît 2.

Avots: EH I, 135

‡ atbirinât, zurückschütten Stenden: a. paje̦mtuos graudus apcirknī atpakaļ.

Avots: EH I, 135

‡ atbìrkstît uogli nuo skala, die Kohle vom (brennenden) Span abstossen.

Avots: EH I, 135

atbir̃t, intr., abfallen; atbirums, das Abgefallene, der Abfall.

Avots: ME I, 151

‡ atbìrzît ² Oknist, Saikava, = ‡ atbìržuôt. Refl. -tiês, bis zum Überdruss Saatfurchen ziehen: jau atbirzījies! cik tev ātri apnika birzīt! Saikava.

Avots: EH I, 135

‡ atbìržuôt, die Saatfurche ziehend hergelangen: a. līdz šai tīruma malai.

Avots: EH I, 135

‡ atbir̂zt, = atdrupt: sienai apme̦tums atbirzis.

Avots: EH I, 135

‡ atbizenêt Janš. Precību viesulis 38, ‡ atbizinêt Dunika, = atbizuôt. Refl. -tiês Dunika, = atstaĩgâtiês: šuodien e̦su gan atbizinējusēs.

Avots: EH I, 135

atbizuôt Spr., heranbiesen (von Kühen), übertr. (auch von anderen lebenden Wesen), herlaufen: zē̦ns atbizuoja.

Avots: ME I, 151

‡ atbubināt(iês), Hafer oder Mehl witternd, leise entgegenwiehern Salis.

Avots: EH I, 136

‡ atbubināt(iês), Hafer oder Mehl witternd, leise entgegenwiehern Salis.

Avots: EH I, 136

‡ atdirbinât Prl., kleinen Schrittes her-, zurücklaufen.

Avots: EH I, 139

atģèibinât, wieder zur Besinnung bringen Spr., N. - Schwnb.

Avots: ME I, 161

atģībinât, wieder zur Besinnung bringen, und atģībt, wieder zur Besinnung kommen. Aahof. [Aus dem Litauischen; vgl. li. gỹbti "поправляться отъ болѣзни".]

Avots: ME I, 161

atģil˜binât, fact., beleben, wieder zu Kräften kommen lassen: ārsts atģilbināja pamirušuo bē̦rnu Gold., Kursiten. Gew. atžilbinât.

Avots: ME I, 161

atgrabinât, tr.,

1) abschaben
Spr.;

2) schwatzend etwas Gehörtes anderen erzählen:
kalpuone atgrabina visus niekus saimniecei Sassm.

Avots: ME I, 159

atgubis Dond., abgebacken (= atcepis, atlēcis).

Avots: ME I, 160

atkabinât [li. atkabìnti], tr., los-, abhaken, auch abspannen: zirgu. Refl. -tiês, sich ab-, loshaken.

Avots: ME I, 163

‡ atķibinât ab-, weg-, loslösen: pavasarī naģes nevar a. vienu nuo uotras Dunika, OB., Rutzau. a. dadžus nuo drānām ebenda. a. papīri (ein angeklebtes Papier) Rutzau. Refl. -tiês, sich ab-, loslösen (von etwas Angeklebtem): pieķibinātais papīris atķibinājies nuost Rutzau.

Avots: EH I, 152

‡ atklabinât

1) klappernd allmählich lose machen, öffnen:
bērniņa man nebija, bet es tâ˙pat atslē̦gu atklabināju i iegāju Oknist. vējš atklabinājis nama duris Salis, Siuxt;

2) klappernd, mit Geklapper herschaffen:
zirgs, uz mājām skriedams, ķēdi vien atklabināja Oknist. Refl. -tiês, klappernd allmählich lose werden Oknist.

Avots: EH I, 148

‡ atklibinât (li. atklìbinti) Stenden, wackeln (klappern) machend losbekommen: klibināju duris, kamē̦r atklibināju grīzekli vaļā.

Avots: EH I, 148

‡ atknabinât Prl., Salis, = atknibinât: a. saini.

Avots: EH I, 149

atknibinât, auch atknubinât, atkņubinât tr., abklauben, mit den Fingern lostrennen, aufknabbern: sienamuo, me̦zglu LP. V, 180; pudelei korķi Purap.; ar zuobiem virvi atknibināt Saulietis in Plūd. LR. III, 349.

Avots: ME I, 168

‡ atkņibinât Oknist, Stenden, = atknibinât: a. mazgu Stenden.

Avots: EH I, 149

atkņubinât (unter atknibinât): auch Dunika, Rutzau, Stcnden.

Avots: EH I, 149

‡ atkribinât, ab-, wegknibbern, -nagen: a. maizei garuozu Bauske, Erlaa, Salis, Trik., Wolmarshof.

Avots: EH I, 150

‡ atkrubinât, langsam und vorsichtig lösen Seyershof: a. me̦zglu.

Avots: EH I, 150

atlabinât, tr.,

1) heran-, weglocken:
viltnieks atlabināja tuo pie upes LP. VII, 41;

2) verbessern, wieder gut machen.
Refl. -tiês, wieder gut werden, sich versöhnen lassen: gan junais Uozuols atlabināsies A. XVI, 296.

Avots: ME I, 170

‡ *atļurbis (part˙prt˙act.) Erlaa, Frauenb.: atļurbusi ce̦pure "= ‡ atļurbene 1".

Avots: EH I, 155

atrèibinât, nüchtern machen: piedzē̦rušu. Refl. -tiês, nüchtern werden.

Avots: ME I, 185

atrìbinêt ² Oknist, = atribinât (unter atrìbêt 2).

Avots: EH I, 162

‡ atrubinât Dunika, Kal., Rutzau, = atknibinât: a. mizu, garuozu, vâti.

Avots: EH I, 162

atšerbi, querwärts Ad. 222. [Vielleicht für * atže̦rbi; vgl. apže̦rbu].

Avots: ME I, 200

atskarbi sukât, wider den Strich bürsten, kämmen U.

Avots: ME I, 192

atskarbinât, tr., absplittern. Reflex. atskarbinâtiês, auch atskarbît, atskarbelêt, sich absplittern Brasche.

Avots: ME I, 192

atskarbins, ein Widerspenstiger L.

Avots: ME I, 192

atskarbis, atskarpis, atskar̂pe Smilt., der Widerhaken; ein Gegenriss im Holz L.; Mag. III, 1, 99; auch atskarpenis Stari I, 377.

Avots: ME I, 192

I atskarbis,

1): atskar̂ps ² (Stammform? mit -p- oder -b-?) Salis; ‡

2) venteŗa a. "?".

Avots: EH I, 166

atšķebinâtiês, übel werden: man dūša atšķebinās Purap.

Avots: ME I, 201

atšķerbi, [atšķe̦r̃bi Salis, atšķerbji Kalz.], atskarbi, ein Splitterriss (Gegenriss) im Holze U.; [vgl. atskarbis].

Avots: ME I, 201

[atšķer̃binât Ruj.: uogas mani (at)šķerbina, die Beeren werden mir zuwider.]

Avots: ME I, 201

atskrubinât C., Kalz., Nigr., atskrubît Spr., atskribinât Nerft, atskrabinât Warkl., tr., abnagen: zaķis atskrubinājis ābelei mizu.]

Avots: ME I, 193

‡ atskubinât (li. atskùbinti), herzukommen antreiben Salis: a. puiku uz māju.

Avots: EH I, 167

atskur̃binât, wieder nüchtern machen, von einem Rausch befreien: piedzē̦rušu. Refl. -tiês = atskur̃bt, wieder nüchtern werden, den Rausch verlieren: atskurbis viņš vairs nevar atminēties Latv.

Avots: ME I, 193

atslābinât, fact., erleichtern, schlaff, schwach machen, zusammenfallen machen: tūsku Etn. I, 84.

Avots: ME I, 193

atstabi: auch Lubn. n. BielU.

Avots: EH I, 171

atstabi, Stützen, welche die beiden Querbalken (sijas) eines Lubbendaches mit einander verbinden. Schwnb. n. Biel. H. 28.

Avots: ME I, 197

‡ atšubiņ Wessen, = atšubu.

Avots: EH I, 174

atšūbin (unter atšubu): a. jāsit, ja grib velnu aizdzīt Kalz.

Avots: EH I, 175

atsvabinât, tr., befreien, losmachen: tie taps atsvabināti I Mak. 10, 43. daudz paldies tev, ka tu mani atsvabināji LP. VII, 88. tas savu ruokunuo viņas atsvabinājis. Refl., sich befreien, loswerden: ja viņš varē̦tu atsvabināties nuo tē̦la... Vēr. I, 1327; atsvabināties nuo zē̦na stāstījumiem Kaudz. M. - atsvabinâtājs, der Befreier.

Avots: ME I, 199

‡ atsvībinâtiês "mit einer Peitsche schwingend sich wehren" Wessen.

Avots: EH I, 173

atvilbinât: auch (mit ilˆ ² ) Dond.

Avots: EH I, 181

atvilbinât Sassm., tr., weglocken: kaimiņš atvilbināja man puisi.

Avots: ME I, 210

atžaubiski Bers., gleichbedeutend mit atšaubiski.

Avots: ME I, 213

atžeibinât: auch Golg., (mit èi ² ) Vīt.

Avots: EH I, 183

atžeibinât, tr., erfrischen: iziet laukā acu atžeibināt (N. - Schwnb.) A. XII, 656; zum Bewusstsein bringen: piedzē̦rušuo. Refl. -tiês, zu sich kommen, sich erholen: drīz tas atžeibinājās nuo belziena A. XVIII, 245; nuo reibuoņa Wid.

Avots: ME I, 213

atžer̂bi, Adv., quer(wärts) U.; atžerbiski, atzerbiņi iet, rückwärts gehen Druw.

Avots: ME I, 213

atžerbi, atžerbiņi, Widerhaken am Stecheisen, an der Angel. Barb. n. A. X, 2, 66.

Avots: ME I, 213

atžilbinât, tr., erfrischen, wieder beleben, zur Besinnung bringen: aukstais ūdens mani atžilbināja Alm., A. XII, 817; Zeib. Sk. 64; [Lub., Festen].

Avots: ME I, 214

atžir̃binât: sākām piedzē̦rušuo žirbināt un atžirbinājām tīri žirgtu Vīt.

Avots: EH I, 183

atžir̃binât, tr., wieder zur Besinnung bringen, wieder beleben, ermuntern: šis mani atžirbinādams iedruošina Liev. R. 18.

Avots: ME I, 214

aubise,

1) schlechte Flinte
(aus d. Haubitze), in Friedrichstadt;

2) ein Wahnsinniger
LD., einer, der alles schnell und schlecht macht (Friedrichstadt). [Mit aubise 2 ist wohl identisch] aubize Bers., ein unruhiges wesen, ein unruhiger Mensch od. unruhiges, unbändigem Tier (Grob. n. Etn. IV, 17). [Hängt wohl zusammen mit li. aubicais "übermässig, zuviel", aubicas "веселая забава" und (?) aubijstas "Hautboist"; die Art des Zusammenhanges ist aber unklar.]

Avots: ME I, 214

‡ bàbiete ² Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 75, Memelshof, Oknist, = bãbiẽtis.

Avots: EH I, 208

bābietis: auch (mit à ² ) Gr.-Buschh. ‡

Avots: EH I, 208

bãbietis, das Weib, für sievietis Purap.: visi viņi tādi bābieši Niedra.

Avots: ME I, 270

bãbiņa,

2): bãbiņš Salis;

4): bābiņu siet, ein Kopftuch so umbinden, dass der Knoten auf die Stirn zu liegen kommt
Sessw.;

5): auch (mit à ² ) Linden: bābiņas bij, kur iespraust uguns skalu.

Avots: EH I, 208

bãbiņa, Dem. v. bãba,

1) der Abendstern
Etn. II, 187, A. XIV, 242; MWM. XI, 192; [vgl. russ. бáбы "Plejaden"];

2) ein wertikales Brett zum Schwingen des Flasches,
stāvus kājā ielikts aptē̦sts dēlis, uz kuŗa linus kulsta Konv. ¹ 172;

3) ein Haarschopf, wie ihn die Frauen, wenn sie aus der Badstube kommen, auf der Stirn drehen
Selg. n. Etn. III, 161;

4) bābiņā(s) lakatu apsiet U., das Tuch glatt, rund um den Kopf binden];

5) nach Etn. IV, 129 auch gleichbed. mit lākturis.

Avots: ME I, 270

‡ babiņas "sausi, sīki kuoki, kuo duod, mežu tīrījuot, žagaru malkā un kŗauj mē̦rā visā garumā, bet mērī tikai re̦sgalī" Stelp.

Avots: EH I, 197

‡ bābinīca, derjenige Teit der (katholischen) Kirche, wo alte Weiber zu sitzen pflegen Warkl.

Avots: EH I, 208

‡ bābinieks Strods Par. varan. 59 "?"

Avots: EH I, 208

babis "ein alter, zerlumpter Bettler oder ein Schrecknis, damit man kleine, unarlige Kinder erschreckt" Bartau. Vgl. babs.

Avots: EH I, 197

bãbisks [li. bóbiškas], weibisch: bābiska biklība.

Avots: ME I, 270

‡ *baltbikšiņa od. *baltbikšiņš, =bal˜tbiksis (?): vārna plēsa baltbikšiņ[u] BW. 12788. 1 var.

Avots: EH I, 202

bal˜tbiksis, weisse Hosen habend, wer weisse Hosen hat.

Avots: ME I, 256

‡ bal˜tzùobis (f. -be), wer weisse Zähne hat: baltzuobju cūkas Janš. Bandavā II, 418 (S. 419 in derselben Bed.: baltzuobes).

Avots: EH I, 203

bambiens, Takt: bambienu sist Laut. N. XVIII, 270, bambenus (Var,: bambiņu, baubeņus) sist BW. 21056 var.

Avots: ME I, 261

bambinâtiês Gr. - Sessau, sich einwickeln. [Wohl zu bam̃ba.]

Avots: ME I, 261

‡ bam̃bis Schibbenhof, eine Rolle, ein Bündel: biezs drēbju b. Zu bam̃ba?

Avots: EH I, 204

baûbiens ² : sita ar dūrēm baubienu pa karuseļa kamanu atzveltnēm Janš. Dzimtene I, 487 (ähnlich Mežv. ļ. II, 280).

Avots: EH I, 206

baûbiens ² , baubenis, der Takt mit dem trijdeksnis: sita takti jeb baubienu Vēr. I, 658; Etn. I, 38. sit, bāba, baubeņus BW. 21056. baubiena zizlis, Der Taktstock Konv. ² 3339. [Zu baubt?]

Avots: ME I, 266

[bebināt nach M. Siliņ. in Weinschenken, spotten. Zu apr. bebbint "spotten".]

Avots: ME I, 276

‡ bembis Mar., ein Lümmel, Tolpatsch.

Avots: EH I, 212

bezbiksis, ein Unbehoster: viņš vēl bezbiksis, er trägt noch keine Hosen.

Avots: ME I, 282

‡ bezbil˜žu grāmata, ein bilderloses Buch.

Avots: EH I, 213

bezdar̂bis: auch BW. 34833.

Avots: EH I, 213

bezdar̂bis (li. bedar̃bis),

1) der Arbeitslose, Müssiggänger
Aps.;

2) ein Ungezogener, ein Unartiger
(= nedar̂bis): ak tu bezdarbi, kas tevi savaldîs! Mar. RKr. XV. 107.

Avots: ME I, 282

‡ bezdibinis, = bezdibens: bezdibiņa avuotiņš BW. 24506.

Avots: EH I, 214

bezdibins (unter bezdibens): bezdibina avuotiņš BW. 24503.

Avots: EH I, 214

bezzùobis: auch BW. 20330.

Avots: EH I, 215

bezzùobis, fem. -be, der (die) Zahnlose: sieviņu bezzuobes RKr. XVI, 244; in der Rätselsprache zur Bezeichnung des Windes RKr. VII, 1308; euphemistisch auch zur Bezeichnung der Schlange Tr. IV, 414.

Avots: ME I, 287

bi, dial. für bija, war.

Avots: ME I, 293

biba,

1) Missgeschick:
viņš nu ir bibā;

2) eine kranke Stelle (in der Kinderspr.):
biba pirkstā Mar. RKr. XV, 107; vgl. bibis.

Avots: ME I, 293

bibe Meiran, = biba 2.

Avots: EH I, 217

bibinât, stammeln, plappern, undeutlich reden: vārdus pakaļ bibināt U.; [ leise wiehern, murmeln Wid.]

Avots: ME I, 293

I bibis: eine schmerzhafte Stelle (in der Kindersprache) AP., Stenden, ein Geschwür (in der Kindersprache) Sessw., Wolmarshof.

Avots: EH I, 217

I bibis, eine leichte Wunde (in der Kinderspr.): sapūš bibīti pirkstiņiem Niedra, Schwaneb., Konv. ¹ 211 (vgl. biba).

Avots: ME I, 293

II bibis,

1) der Kamm des Truthahns
Siuxt;

2) ein Einfaltspinsel, ein dummurhafter Mensch
Grünh.; vgl. bĩbis.

Avots: ME I, 293

bĩbis,

2): ein ängstlicher Mensch, der als Gast nicht zu sprechen wagt
NB.;

3): neraudi! bībītis dzirdēs Lems., Wainsel. neaiztiec! tas ir bībīšam ebenda; ‡

6) eine zerschlagene und angeschwollene Stelle (in der Kindersprache)
N.-Peb.

Avots: EH I, 222, 223

bĩbis (li. bỹbis "penis"),

1) das männliche Glied
[BW. 34899 u. 35777 var.]: stāv stīvi kâ bībis, petenu gaidīdams. šļaugans kâ bībis, petenu piespļāvis Naud.;

2) [ein Gaffer, maulaffe
Wid.]; ein plumper, ungelenker, unbeholfener Mensch: stāv kâ bībis [Pernigel, Lemsal]. tāds mē̦ms bībis tu vari nuosēdēt dienām Duomas II, 7;

3) ein Popanz, ein Schreckwort für unartige Kinder [
bĩbis Salis, Ruj., Wandsen]: raudi vien; atnāks bībji, aiznesīs tevi; auch bībus: bībus nāk LP. VI, 361;

4) ein Fremder, ein Gast in der Kindersprache
U., Konv. ¹ 238; (bība puisis, bība meita, fremder Junge, fremdes Mädchen Wellig n. U.);

5) bībi, Hasengeilen
L.; [vgl. bibis].

Avots: ME I, 303

[bibite "Brei aus gebeutelten Mehl" Pampeln.]

Avots: ME I, 293

bibļât, -āju, ungeduldig sein Mag. XIII, 2, 69.

Avots: ME I, 293

biblis, ein unruhiger, hitziger Mensch Mag. XIII, 2, 54.

Avots: ME I, 293

‡ bibļuôtiês "sich ungeduldig bewegen" Golg. Zu biblis.

Avots: EH I, 217

bibuks, schlechte Karte: kuo nu ar tiem pirts bibukiem iesāks, sagt man beim Kartenspiel Etn. II, 32.

Avots: ME I, 293

bibulis (auch bubulis), ein Unbekannter, Fremder U.; [ ein Popanz Wid.]; vgl. bībis 4.

Avots: ME I, 293

bibuška, schlechtes Bier, Plämpe Etn. I, 122, II, 137.

Avots: ME I, 293

bicainĩte Kosename für ein Schaf: mīlīgi ar citu parunā..., saka: "bicainīte...!" Janš. Dzimtene II ² 202. baltuo bicainīti Bandavā II. 221.

Avots: EH I, 217

bicatât: "scharweise hin und her laufen (von Schafen)" Arrasch.

Avots: EH I, 217

bicatât, -āju "?": aitas kūtī kle̦puoja un bicatāja Degl.

Avots: ME I, 293

bice: Kosename für ein Schaf Lieven-Bersen.

Avots: EH I, 217

bice, biča Dond., das Schaf: ve̦lns šķita šuo otru aitu e̦sam un izlaida pa durvīm sacīdams:"bice mana, bice mana" LP. IV, 254; [vgl. bidze und bika].

Avots: ME I, 293

‡ biceniņš "?": kā jē̦rs lecināju pa biceniņu uz sē̦tu Erss Vecā Latgale 90.

Avots: EH I, 217

‡ bicinâtiês Siuxt, mit gedämpftem Schall (barfuss oder nur Strümpfe - nicht Schuhe - anhabend) im Zimmer hin und her taufen oder gehen (von Menschen); (mit allen vier Beinen zugleich) hüpfen (von Lämmern).

Avots: EH I, 218

[bicis od. biķis "ein Holzgefäss".]

Avots: ME I, 293

I bicis: sviesta b. Trik.

Avots: EH I, 218

‡ II bicis, ein kleines Lamm Lemsal; ein Hammel (in der Kindersprache) Wizenhof. bička: ein unsolider Tanzabend Kalz. n. Fil. mat. 26.

Avots: EH I, 218

bička, auch bičus Naud., ein Tanz Ramelshof: ve̦cie lēca bičku un krusta danci... starp uolām tik veikli, ka kāja ne˙kur nepiedūrās BW. I, 181. [Aus russ. бычёк, ein russischer Nationaltanz.]

Avots: ME I, 293

bičkus, ‡

2) ein altes lettisches Tanzlied
BielU.

Avots: EH I, 218

bičkus, ein unbeholfener Mensch, Büffel Mag. XIII, 2, 58, U. [Wohl aus r. бычёк, ein kleiner Ochse.]

Avots: ME I, 293

‡ bičuolis, ein Bienenzüchter Kurt.; Plur. bičuoļi, die gemeinsam Bienen züchten Gr.-Buschh., Zemkopis v. J. 1913, № 16, S. 309. Beruht wohl auf li. bičiùlis "Imker".

Avots: EH I, 218

‡ bīdelbiksis "?": nu sanāca bīdelbikši, bīdeļ[u] maizes ēdējiņi BW. 19182.

Avots: EH I, 223

‡ bi˙dīdz! Interjektion: atsitās ar galvu siênā - bi˙dīdz! Fest.

Avots: EH I, 218

‡ bidinât,

1) scheuchen
Stenden;

2) antreiben, anspornen
in West-Kurl. gehört.

Avots: EH I, 218

bidît: auch Lemburg (viņš man bida [= baksta] sānuos), Meiran, Riga: leicht anstossend ein Pferd antreiben Golg.; "skubināt, musināt" Golg.

Avots: EH I, 218

[bidît U., = budît, "anstossen, anpurren", wohl zu Wurzel von bīdīt "schieben".]

Avots: ME I, 293

bidulis Schwaneb., ein scharfer Knochen oder ein zugespitztes Holzstück, das man beim Herstellen der Bastschuhe gegraucht; wohl zu bidît].

Avots: ME I, 293

I bidža "Brei aus Weizenmehl".

Avots: ME I, 293

[II bidža Nieder-Kurl., = bidze; in Ekau werde auch ein dummer Mensch so genannt.]

Avots: ME I, 293

bidze (auch badze), Kosename für ein Schaf Līniņ, Wain.; [vgl. bice.

Avots: ME I, 293

bidzeklis, ‡

2) ein Besen
Lixna.

Avots: EH I, 218

bidzeklis, [in Fehteln bidžeklis], = bidzulis.

Avots: ME I, 293

bidzêt, -gu, -ēju, wollen (für gribēt in der Kindensprache): vai bidzi nennītes? bigu Naud., Kav.

Avots: ME I, 293

[bidzîklis, eine Holzstange zum Hin- und Herschieben der àrdi Trik.; eine Stange zum Stossen überhaupt C.]

Avots: ME I, 293

bidzinât,

1): auch N.-Rosen.

Avots: EH I, 218

bidzinât, tr.,

1) an-, aufstacheln, aufhetzen
Oppek.; [

2) den Ofen umrühren
Wid.]

Avots: ME I, 293

bidzis, ‡

2) "sunsnaglä Fest., ein Bläschen, pūt(īt)e I C.

Avots: EH I, 218

bidzis, die Pferdebremse RKr. II, 55.

Avots: ME I, 293

bidžît: mit der Hand vorwärts schieben, stossen Dunika.

Avots: EH I, 218

bidžît, antreiben, ermuntern: "tas ir liels sliņķis: tuo ar˙vien ir jābidžī", - sagt man zu einem, den man zur Arbeit antreiben muss Līniņ, Wain. [Umbildung von bidzît.]

Avots: ME I, 293

bidzulis, ein Stock zum Umrühren des Ofens Smilt. n. U., [Ronneb.].

Avots: ME I, 293

[* bieberis, zu erschliessen aus ostle. bìbers ² , ein stiller, wenig sprechender Mensch: (ostle.) sit kot nûst! bìbers narunaj Mar. Rkr. XV, 107.]

Avots: ME I, 305

‡ biêdākls Golg., = biêdêklis: bē̦rni ieraudzījuši tumsā biedāklu.

Avots: EH I, 223

biêdeklis (unter biêdêklis), ‡

2) wer unnütz blöde ist, wer Furcht hat
Autz n. BielU.

Avots: EH I, 223

biêdêklis C., [biêdē̦kls Līn.], biêdeklis [Autz], biedāklis K., das Schreckmittel, das Schreckbild, der Popanz, das Gespenst: putnu, vārnu b., Vogelscheuche. ap biedekļu stundu Sudr. E.

Avots: ME I, 305

‡ biêde̦kls Pas. IX 543, Borchow n. FBR. \III, 21, Pilda n. FBR. XIlI. 49, Warkl.. (mit iê ² ) Dunika, biêdakls Zvirgzdine, = biêdêklis: par visaidu biedaklu Pas. IV, 313 (aus Welonen).

Avots: EH I, 223

biêdē̦kls (unter biêdêklis): auch Gr.Buschh. n. FBR. XII, 74, AP.

Avots: EH I, 223

biêdêt: mit iê Dond. ‡ Subst. biêdẽjums, das einmalige, vollendete Schrecken, Scheuchen: nei bijuos biedējuma BW. 18027, 1. par kumeļa biedējumu 11357.

Avots: EH I, 223

biêdêt, -ẽju, caus., schrecken, scheuchen, Furcht einflüssen: nebijuos biedējama, ne ceļā traucējama BW. 6643. nav labi bē̦rnus biedēt ar bubuli. Refl. -tiês, einander schrecken: tē̦vs ar dē̦lu biedējas LP. VII, 1187. Subst. biedē̦tājs, wer Furcht einflüsst, ängstigt. Zu bīties.

Avots: ME I, 305

biêdi, Schrecknisse Trik.

Avots: EH I, 224

biedi, Pl., das Schreckbild, Schrecknis, der Schrecken: aizbēgs šausmainie un biedi Rainis. šausmas un biedi JR. V, 59. mākuoņi, ne̦sat šurp graujuošuos biedus Vēr. II, 1219. [Neologismus?]

Avots: ME I, 305

‡ biedîgs, schrecklich, Furcht erregend: brīžam spuokuoja b. tukšums Austriņš Daugava 1928, S. 978.

Avots: EH I, 224

biêdinât: mit iẽ FBR. IV, 68 (aus Dond.). ‡ Refl. -tiês: nelikties b., sich nicht abschrecken tassen Stender Deutsch-lett. Wrtb. unter abschrecken.

Avots: EH I, 224

biêdinât, caus., bange machen, warnen, drohen: nerunā, suns biedinājis LP. IV, 229. "ja suni nepārduosi, tad apgāzīšu tavu kruogu!"dē̦ls biedina IV, 48. ar nāvi biedināt, mit dem Tode bedrohen. Subst. biedinājums, die Warnung.

Avots: ME I, 305

bìedns ² : auch Warkl.

Avots: EH I, 224

‡ biedns (?) "eine Vogelscheuchë Kr.Würzau, Plm. n. A. X 2, 535.

Avots: EH I, 224

bìedns ² [Warkhof], nur, allein: te biedna maizīte vien Bers. tuo var tik biednā Rīgā dabūt U. esi gan tu biedns žīds Warkhof, ein echter Jude].

Avots: ME I, 305

‡ biedrakalps, ein Mitknecht Elger in Günlhers Altlett. Sprachdenkm. I, 202.

Avots: EH I, 224

bìedre: dzīves biedre(ne), die Lebensgefährtin, Gattin.

Avots: EH I, 224

bìedre [li. bendrė], bìedrene, die Gefährtin, Freundin: tad viņa nuogāja ar savām biedrenēm Richt. 11, 38. es tevi re̦dzu biedreņu barā MWM. XI, 178. mūža biedre Poruk, die Lebensgefärtin, Gattin.

Avots: ME I, 305

‡ biedrēties, = biedruôtiês: nelaime ar nelaimi biedrējas, ein Unglück bietet dem andern die Hand Stender Deutsch-lett. Wrtb. unter Unglück.

Avots: EH I, 224

bìedrĩba: tautieši biedrībā (Var.: bāliņi pulciņā) lielu darbu padarīja BW. 34218 var.

Avots: EH I, 224

bìedrĩba (schon bei Elvers 166), die Gesellschaft, der Verein: atturības, dziedātāju, labdarības, lauksaimniecības b.; iestāties biedrībā, in den Verein treten.

Avots: ME I, 305

biedriems L., gemeinschaftlich.

Avots: ME I, 305

[biedrīgs Elv., gesellig.]

Avots: ME I, 305

biedrinât, ‡ Refl. -tiês "sich vergesellschaften" St., sich als Gesellschafter anschliessen Stender Deulsch-lett. Wrtb, unter anschliessen.

Avots: EH I, 224

bìedrināt, vereinen, zusammenbringen.

Avots: ME I, 305

‡ biedrine Pas. VII, 327, = biedre(ne).

Avots: EH I, 224

bìedrinieks [li. beñdrininkas "Teilhaber" ], (fem. -niece), = biedrs, der Genosse, Kamerad: me̦tamies biedrinieki! BW. 20828. [tie bij abi biedrinieki BW. 35526]; die an Streuländern (biedra gabali) Anteil haben (L., St.).

Avots: ME I, 305

‡ bìedrisks, kameradschaftlich: Saša ... bij daudz biedriskāks ar Arvi A. Brigadere Daugava 1928, S. 19. biedrisku satiksmi Veselis Saules kaps. 102.

Avots: EH I, 224

bìedruôt, vereinen, paaren: laipnība biedruota ar stingrību. Refl. -tiês [li. bendrúotis]: sich verbinden, vereinigen, assoziieren: ne tu ar kādu runā, ne biedruojies Kaudz. M. 53. kruodzinieks ar pašu ve̦lnu biedruojies JK. III, 4. nuojē̦gumi biedruojas mūsu apziņā.

Avots: ME I, 306

bìedrs: auch (mit ìe ² ) Sessw., (mit iê ² ) Dunika, Stenden, bìedris auch C., N.-Peb., (mit ìe ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Bērzgale, Kaltenbr., Mahlup, N.-Laitzen, (mit iê ² ) Lemb., Salisb., Siuxt: Milda atnāks pabūt biedram Annelei A. Brigadere Skarbos vējos 185. dieviņš manim biedrim (Var.: biedriem, man biedris, manu biedru) nāca BW. 33697, 4 var. neņem manu mūža biedri! 27389 var. spēļu biedra BW. piel. ² 3033, 2.

Avots: EH I, 224

bìedrs (li. beñdras, Teilhaber ), [auch bìedris], der Gefährte, Genosse, Kamerad: kas nāca biedram līdz? (U.) iet līdzi biedruos [ od. biedram Manz.], mitgehen als Gefärte. So auch: aicināt, duot, paņemt, pasaukt, palikt kam biedruos: ķēniņš iedevis biedruos divus kaŗa-vīrus LP. IV, 4. naktī mēnesis man biedruos uzle̦c A. XI, 152. biedruos ēst, von gemeinschatlichem Vorrate zehren U. darba, amata b., der Fachgenosse. mūža biedrs, der Lebensgefährte, skuolas b., der Schulkamerad; biedra gabali, Streuländereien L., wohl: Gemeinland; cf. biedru tīkls, ein gemeinsames, allen gehoriges Netz BW. 2706. Weiterhin zu gr. πενϑερός "Vater der Frau", ai. bándhu-h. Verwandtschaft, Verwandter", bandhati "bindet", got. bindan "binden", [la. offendimentum "Kinnband an der Priestermütze" u. a., s. Walde Wrtb. ² 537 f. und Feist. Wrtb. ² 68].

Kļūdu labojums:
BW. 2706 = BWp.2706

Avots: ME I, 305, 306

biedrū, biedrumis, Adv., gemeinsam, zusammen, vereint: lūdzami palīdziet man, un, ja iespējams, biedrumis ar jaunajiem Tauriņiem (Kronw.). vārnas medī biedrū ne tikai ūpjus D.

Avots: ME I, 306

bieds: auch (mit iê) Bērzgale.

Avots: EH I, 224

bieds, das Scheusal, Vogelscheuche: es izmirušuo mūžu aklais bieds Virza. [Neologismus?]

Avots: ME I, 306

‡ bìeķe ² Prl., Saikava, Sonnaxt, = biẽte.

Avots: EH I, 224

bieķezis, Warmbier (Etn. I, 41). [biẽķẽzis PS., eine Speise; bieķiezis ² Stockm. "Dickgrütze".]

Avots: ME I, 306

bieķēzis (unter bieķezis): eine dick gekuchte Speise Fest.

Avots: EH I, 224

‡ biekiezis (wohl mit -ķ- zu tesen) A. X 2, 535, = bieķezis.

Avots: EH I, 224

‡ biẽķĩze NB.,

1) eine zu dick gekochte, unschmackhafte Speise:
tā tik tāda b.;

2) nicht ausgebackenes Brot.

Avots: EH I, 224

‡ biẽķĩzis Dunika, OB., biêķĩzis ² Dunika, eine dicke Masse, was schwer umzurühren ist: māla b., lehmhaltiger Kot.

Avots: EH I, 224

‡ bieķu baļļa, verächtl. Bezeichnung einer Frauensperson BW. 21227.

Avots: EH I, 224

[bìemis ² Adsel, eine Schlafmütze (als Schimpfwort); damit wohl identisch ist] biems, ein grosser Faulenzer Selb. n. Etn. [IV], 65.

Avots: ME I, 306

‡ biẽnis, biẽrnis Lemsal, Wainsel, = bẽ̦nũzis 2.

Avots: EH I, 224

bierīce, bierts, der Büttel, Henker L., St., Manz., Adolphi. [Entlehnt; vgl. klr. b'iryč "Polizeidiener", osorb. běric, běrc "Büttel", wozu Berneker Wrtb. I, 57.]

Avots: ME I, 306

‡ biẽršķis PlKur., = asaris (Barsch).

Avots: EH I, 224

biẽte, die Bete, rote Rübe: nuorakt bietes, die Beten ausgraben. sarkans, ve̦se̦ls kâ biete. [Nebts estn pēt' aus mnd. bēte.]

Avots: ME I, 306

biete, ein Kalk-, Lehmschlägel Spr.; [wenn echt zu slav. biti "schlagen", vgl. oben bĩdît].

Avots: ME I, 306

‡ III bìete ² Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 26, Unglück, Malheur, Unannehmlichkeit: nu tu esi tādā bietē, - nezinu, kā tiksi ārā! Aus d. Bete (Strafsatz im Spiel), frz. bête.

Avots: EH I, 224

bietêt, mit der biete einen Lehmestrich ebnen, planieren Spr.

Avots: ME I, 306

bìezâdis, ‡

2) ein Faulpelz, ein träges Pferd
Ahs.: b. strādnieks. b. zirgs grūti padze̦nams.

Avots: EH I, 224

biezâdis, wer eine dicke Haut, ein dickes Fell hat.

Avots: ME I, 306

‡ bìezaispìens ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 75, = biezpiẽns.

Avots: EH I, 224

biezājs, [biezēklis Kreuzb.], biezêknis [C.], bieuoknis Ahs., bieziens Sassm., biêzenis ² Ruj., das Dickicht: labāk palikt biezājā Vensk. 62. visur tāds biezeknis kâ mūris Apsk. I, 334. līduši biezienā raudzīt LP. V, 361. izlēcis nuo biezuokņa stirnu buks LP. VII, 986. lauzīdamies cauri tumsības biezuokņiem Duomas III, 831.

Avots: ME I, 306

‡ biêzaņ̃ķis ² Katzd., ein dicker, ungelenker Mensch.

Avots: EH I, 224

‡ bìezaputra ² Gr.-Buschn. n. FBR. XII, 75, = biezputra.

Avots: EH I, 224

bìezausis,

1) ein Harthüriger
Ahs., einer, der sich exwas mehreremal sagen lässt;

2) eine Schlafmütze
Zb. XVIII, 386.

Avots: ME I, 306

‡ bieze, = biezājs: stiebru b., dichtes Röhricht Brasche.

Avots: EH I, 224

biezeklis, ‡

2) ein dichter Wald
Lemb., Bolwen.

Avots: EH I, 224

[biezeklis Wid., ein dicker Mensch.]

Avots: ME I, 306

bìezenĩca: auch ("Dickgrützë) Lös.

Avots: EH I, 224

bìezenīca, od. bìezaunīce Druw., etw. Dickes, so ein Dickgrütze Bers., Lubahn.

Kļūdu labojums:
bìezaunīce = bìezaunīce ²

Avots: ME I, 306

biezenis (unter biezājs), ‡

2) das Püree*.

Avots: EH I, 224

bìeze̦ns, dicht: bieze̦nais jeb blīznais gaiss MWM. VI, 583.

Avots: ME I, 306

bìezêt: pavasar dubļi sāc drīži b. Zvirgzdine.

Avots: EH I, 224

bìezêt, -u, od. -ēju, gerinnen, dick, dicht werden: me̦lni padebeši iesāka biezēt Kaudz. miglu biezēja Skalbe. te̦lpā biez nāves tvani Kārstenis Gāju p. 32. Refl. -tiês, (dicht) sich scharen: bites sāka biezēties viņam ap galvu MWM. X, 85.

Avots: ME I, 306

bìezgalˆvis,

1): Pērle (eine Kuh)
nav tāda biezgalve A. Brigadere Skarbos vējos 171.

Avots: EH I, 224

bìezgalˆvis, fem. -ve,

1) der Dickkopf, Trotzkopf:
ak, esi tu man gan biezgalvis Vēr. I, 520;

2) jem., der schwer begreift
Ahs.

Avots: ME I, 306

bìezi, Adv. (unter bìezs),

1): kur juo lejas zeme, tur juo biezāki jāvagā; kur juo kalva, tur nevajag tik b. Grob.; ‡

2) oft Siuxt.

Avots: EH I, 224

bieži: "biezï (Adv.) Peb. n. BielU.

Avots: EH I, 225

bìeži, Adv., oft, häufig: mitruos apgabaluos bieži uznāk migla; [vgl. nd. dicke "oft"].

Avots: ME I, 307

bieziens (unter biezājs): auch BielU., (mit iê ² ) Dunika, Kal., OB.: meža b. krūmu b. niedru un duoņu biezienā Janš. Nīca 28. vidū birža, biezienā (Var.: zaļu bē̦rzu biezumā) BW. 532 var.

Avots: EH I, 224

‡ biezîgs,

1) bewölkt:
b. laiks Kand. (mit iê ² );

2) ziemlich dick
BielU.

Avots: EH I, 224

bìezin: tur bija cilvē̦ku b. biezs Janš. Mežv. ļ. II, 372.

Avots: EH I, 224

bìezin, biezu, biezum biezs, sehr dicht: mežs te stāvēja biezin biezs nuo alkšņiem Brig. biezum (biezin) biezi meži.

Avots: ME I, 306

biezinât: auch Für. I.

Avots: EH I, 224

[biezinât Wid., verdichten, verdicken.]

Avots: ME I, 306

‡ bìezine ² Auleja, ein Mehlbrei; b. putra Warkl., Dickgrütze.

Avots: EH I, 224

biezis, ein dicker, fauler Mensch Etn. III, 129.

Avots: ME I, 306

‡ biẽzîte (gew. in der Kindersprache) Grünh., Schibbenhof, = biezputra.

Avots: EH I, 224

biezlũpainis, bìezlũpis Sassm., jem., der dicke Lippen hat Stari II, 91, Upīte, Medn. laiki 180.

Avots: ME I, 306

‡ bìezman ² Zvirgzdine n. FBR. X, 32, in Fülle, vollauf.

Avots: EH I, 224

bìezmizis, der Dickrindige, Epith. der Eiche: uozuoliņš, biezmizītis, lē̦ni lapas darināja BW. 13220.

Avots: ME I, 306

‡ biêzna ² Bauske, = biezumi, das Dicke, der Bodensatz: "vai tad biezuma te nebūs?" (fragt ein Kafeetrinker.) - "biezums lejā" .... Odums taisās nu pie bieznas Rainis Septiņi malēnieši 23.

Avots: EH I, 225

bìežņa, das Dickicht: nuo biežņas izskrēja zaķis.

Avots: ME I, 307

‡ biežņâk (Komparativform), dichter Warkl.

Avots: EH I, 225

‡ biežņât Warkl., verdichten.

Avots: EH I, 225

‡ bieznêt Warkl., = biezêt.

Avots: EH I, 225

‡ biezuoknējs Saikava, = biezājs: saaudzis tāds b. lapu un skuju kuociņu.

Avots: EH I, 225

bìezuoknis, s. biezājs

Avots: ME I, 307

bìezuoksnējs, dicht, dicht bewachsen: biezuoksnēja vieta Niedra.

Avots: ME I, 307

bìezpiẽns, dicke, gekäste Milch, Quark.

Avots: ME I, 306

bìezputra: vāra biezputru BW. 2086.

Avots: EH I, 225

bìezputra, die Dickgrütze: vārās kâ biezputra katlā Sprw.

Avots: ME I, 306

bìezs,

1): b. sienenieku (eine Menge von Heuarbeitern)
aiziet Lubn. n. Celm.; 2): b. tēviņš Orellen; ‡

3) bewdlkt
Heidenfeld, Salis.

Avots: EH I, 225

bìezs,

1) dicht, gutschliessend, gedrängt, eng aneinander liegend
(Gegensatz: šķidrs, plāns): biezi krūmi, mati; bieza migla, krē̦sla, bārda; biezs aude̦kls; bieza putra od. biezputra, Dickgrütze; biezs krējums; biezais piens od. biezpiens: rūgušu pienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. asinis biezākas kâ ūdens Sprw. zemeņu ziedēja vai biezs. istabā dūmu stāvēja vai biezs, das Zimmer war voller Rauch. nu šuoruden gan jau kāzu būs vai biezs;

2) dick (synonym) mit re̦sns): bieza nie re̦sna) ziema, tiefer Winter, ein Winter, in welchem die Erde mit dicken Schneemassen bedeckt ist;
biezs, dlecīgs vīrs, ein dicker, breitschultriger Mann (Kaudz. M. 142); biezas krūtis Ar. 369. pats viņš biezs, it kâ nuobaruots (MWM. VIII, 42). grāmata 200 lapas bieza, ein 200 Seiten dickes Buch. biezs naudas maks, ein dicker, vollgespickter Geldbeutel. Fig. bieza āda, dickes Fell; biezas ausis, dicke, schwerhürige Ohren od. die nisht hüren wollen: tev biezas ausis; būtu labāki klausījies pamāti, būtu plānākas Plūd. LR. IV, 121. bieza galva, ein Kopf, der nichts begreift: e̦smu tâ aiz biezas galvas nuo lielceļa nuoklīdis Blaum.; esi ieņēmies biezu galvu Druva II, 771. bieza sirds, Heftigkeit (Walk n. U.). zirgs tāds biezs, das Pferd ist unempfindlich gegen die Schläge, ist faul. biezs vārds, ein grobes, unanständiges Wort: tagad es viņai sacīšu biezu vārdu, tai slampai R. A. Man unterscheidet in der Schriftsprache das Adverbium biezi dicht, von bieži oft: smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas 1430. bieži pārskatīties, sich oft versehen. [Mundartlich bedeutet aber auch biezi: oft (z. B. in Nigr., Selg., Salis, Ruj.). Zu ai. bahú-h. "reichlich" (Superlativ bąhiṣ̌ṭha-ḥ), av. bązah- "Hühe, Tiefe", gr. παχύς "dick" und viell. an. binger "Haufen", ahd. bungo "Knolle"; vgl. Brugmann IF. IX, 346 ff., Zupitza Germ. Gutt. 177. Boisacq Dict. 753, Prellwitz BB. XXI, 286.]

Kļūdu labojums:
dickes Buch = starkes Buch

Avots: ME I, 306, 307

bìežs: salīda biežuos krūmuos Pas. VII, 342 (aus Atašiene).

Avots: EH I, 225

bìežs, dial. für bìzs, dicht: bieži mati Etn. III, 174; so auch dial. das Adv. bieži, dicht: bieži (für schriftspr. biezi) sasē̦ta labība. In der Schriftsprache bedeutet biežs, bieži "häufig, oft": biežas miglas, biežs lietus A. XV, 69, bieži dievlūdzēji Purap.

Avots: ME I, 307

bìezt, biezu, [in Ruj. prs. bìestu], gerinnen, dick werden St., Bl. I, 344.

Avots: ME I, 307

bìezuklājs, [biezūklis Lubahn], das Dickicht: meža ģeranijas kâ biezuklājs apņēma ceļus A. XII, 577.

Avots: ME I, 307

bìezums,

3): zemenes klajumā aug, ne tādā biezumā, kur brūklenes un mellenes Linden; ‡

5) die Dicke:
velies, manu vadmaliņ, treju pirkstu biezumā! BW. 7499, 1.

Avots: EH I, 225

bìezums,

1) das Dicke (z. B. in der Suppe):
gan tev māte pabaŗuos ar sivē̦na biezumiem BW. 19951;

2) die Menge, Fülle:
ārā bijis tāds biezums, tik daudz kāzinieku kâ pašā ellē LP. VII, 61. nu lustīgs tē̦vs, māmiņa, nu ies radi biezumā BW. 13237;

3) das Dickicht:
pa meža biezumiem pats nezin kur bij aizmaldījies LP. V, 258;

4) ein Dickkopf, ein langsamer, träger Mensch:
Jē̦kus pēdējā laikā tapis tāds biezums, ka knapi tuo var pašķūrēt Alm.

Kļūdu labojums:
gan tev = gan tev[i]
aiz 1) jāiesprauž (hinter 1) ist einzufügen): Plur. bìezumi,

Avots: ME I, 307

biga, eine Speise: Džūkstē un Lestenē ēdienu no sadrupinātas, uzvārītas maizes, pie kuŗas pieliek taukus un sāli, sauc par bigu. tādu pašu bigu taisa arī nuo miltiem: savāra miltus ar pienu par biezu bigu un ē̦d pie gaļas, vai miltus ar ūdeni un taukmem, kuo ē̦d pie rāceņiem (kartupeļiem) Etn. I, 2; vgl. biguze [wohl hieraus entnommen, indem biguze als ein Deminutiv aufgefasst wurde.]

Avots: ME I, 293

‡ II biga "ein kleines Mädchen" Frauenb.: panāc šu, tu mazā b˙!

Avots: EH I, 218

‡ bigans Lubn., ein verfaulter Baum.

Avots: EH I, 218

biģis: auch Salisb.

Avots: EH I, 218

biģis, der Teufel: iztriekšu kā biģi nuo baznīcas Druw.

Avots: ME I, 294

bigls, scheu; vgl. baigs, baiglis, bikls und li. baigus "schüchtern".

Avots: ME I, 293

‡ bignas, dichtes Gesträuch Gramsden.

Avots: EH I, 218

‡ bignes, ein dichter, junger Wald Felixberg: luopi iebizuoja bignēs.

Avots: EH I, 218

‡ I bigucis, Kartoffelbrei Meiran.

Avots: EH I, 218

‡ II bigucis, ein Kosename für Kinder N.-Peb.

Avots: EH I, 218

‡ bigudzis "eine Speise (?)" Oknist; tu esi kâ b., verächtlich zu einem Menschen gesagt ebenda.

Avots: EH I, 218

bigulis,

1): auch Planhof; ‡

3) ein Holzstück, ein Knüppel zum Schlagen
Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616, Lubn.

Avots: EH I, 218

bigulis,

1) die Feuergabel
[Wolm.], Ermes, Mar. RKr. XV, 107; vgl. bidzulis;

2) = badīklis b; [vgl. bikstît und bidzît.]

Avots: ME I, 293

biguze (auch Rutzau): eine Brotsuppe Autz n. BielU.

Avots: EH I, 218

biguze, biguzis [Sonnaxt], Bauske, ein Gericht aus feinem Mehl, Milch, Speck, Zwiebeln, das zu Kartoffeln gegessen wird Edwahlen n. U. od. ein Gericht aus Brot, Zucker u. Wasser: biguzi Saldū un Rundālē pagatavuo šâ: aukstā ūdenī iedrupina maizi un pieliek sāli. katuoļi tuo mē̦dz ēst pa gavēņa laiku. - Nīcā tuo sauc par maizes putru: uzvāra ūdeni, iegriêž gabaliņiem maizi; kad tā savirusi, pielej saldu pienu un tad ņem katlu nuo uguns zemē. daži, vēl vāruoties, pieliek arī cukuru, un kad nuoņemta nuo uguns un vēl silta, arī sviestu. - Līvainē tuo pagatavuo nuo izvārītiem, sagrūstiem kartupeļiem ar sīpuoliem un sāli. - Sprēstiņā - nuo ūdenī iegriêztas maizes un sīpuoliem ar sāli. - Vecumniekuos - sagrieza skābu maizi pasmalkuos gabaluos bļuodā, uzlēja ūdeni, ar karuoti saspaidīja un tad ēda gadus desmit atpakaļ pa ziemu gan+drīz ik+vakarus Etn. I, 2. Līksnā vāra kartupeļus un putraimus tik ilgi, kamēr paliek biezi Etn. I, 112. Entlehnt auss weissr. бигус, eine Art Speise.

Avots: ME I, 293, 294

biguzis (unter biguze): auch Behnen, Grenzhof, Mitau, Nerft; eine Art Brei aus zerstampften Kartoffeln, Erbsen, Hanf, Zwiebeln und Salz Kurmene (auch raibais b. genannt); eine Ad Brotsuppe Dunika, Kal., OB.

Avots: EH I, 218

‡ bigùzis ² Linden "= grûslis (eine Speise)": bigūzi taisa un ē̦d Zaļajā ce̦turtdienā. bigūzis Lubn., Karloffelbrei.

Avots: EH I, 218

bija, die Ehrfurcht: un sniedza ruoku, kuŗu šis ar pazemīgu biju, tik tik pie lūpām nespieda Apsk. I, 268. ļauj tavu ruoku man bijās skūpstīt Rainis. bij man biju bijāties, bij kauniņu kaunēties BW. 3060. ceļus manim bija lē̦na, bet ne baiļu dre̦bas liec Latv. nerauguoties uz lieluo biju, kādu Pēteris sajuta lielmātes priekšā Seibolt.

Avots: ME I, 294

bijanuos, auf die Frage: kur biji? antwortet man scherzweise: biju bijanuos! mit einem von dem Prät. bija "war" abgeleiteten Substantiv, richtig wohl bijānuos (vgl. die Ortsnamen auf -āni) Stockm. n. Etn. II, 31. In Laud. dafür bujāni: sirādā vie bez apduoma, iebrauksi bujānuos.

Avots: ME I, 294

bijât: katri tuo bija Kat. 1586, LLD. II, 21, 32. bijāšanai māmaliņa BW. 3071.

Avots: EH I, 218

bijât, -āju [li. bijóti LChr. 490], fürchten, ehren: tuo priekšā, kuŗus mūžam bijāji un dre̦buot cienīji kâ paraugus Rainis. Refl. -tiês, sich fürchten, mit d. Gen.: acis darba bijājas Ar. 1041. bērziņam plāna lapa, drīz salniņas bijājas BW. 15317. tie bijājās, ka zābaki varē̦tu nuoplīst ceļuojuot R. Sk. II, 249. tev bij mani bijāties BW. 26820, 1. bijājams, furchtbar; bijāšana, die Furcht, Ehrfurcht: viss šā cilvē̦ka izskats prasīja gan˙drīz bijāšanas Kaudz. M. 52. Weiterhin vgl. apr. biātwei, fürchten und le. bîtiês.

Avots: ME I, 294