Paplašinātā meklēšana

adiene, s. atdiene. PS.

Avots: ME I, 11

adieņi: auch Aistern, Assiten, (mit iê ² ) Grob.

Avots: EH I, 3

adieņi, PS., Bers., Lub., Sackenhausen [Drostenhof, Lisohn u. a.], s. atdieņi.

Avots: ME I, 11

‡ adiêviņi ² Alschw., = adieņi,

Avots: EH I, 3

àizcitsvètdìenu od. àizcitu svètdìenu, den nachnächsten Sonntag. Ebenso àizcitu gadu, nedē ļu u. a.

Avots: ME I, 21

àizdiêbt [in Lisohn und Drostenhof], schnell hinlaufen, weglaufen: aizdieb, dēliņ, un pasauc linu plūcējus! Vīt. 12. Auch mit p: pa pļaviņu viņš aizdiep [wohl aus *aizdiepj] sirmi mazs Fr. Bārda, "Zemes dēls", S. 53 [auch um Bolwen mit p].

Avots: ME I, 23

‡ àizdìedelêt, sich herumtreibend, bummelnd fort-, hingehen: sliņķis nez kur aizdiedelējis.

Avots: EH I, 19

‡ àizdiêdzêt, zu keimen anfangen lassen: a. labību Prl.

Avots: EH I, 19

àizdiêgt: Refl. -tiês - auch Dobl., Mitau.

Avots: EH I, 19

àizdiêgt,

1) zunähen:
aizdiedz svārkiem šuvi Pur.; aizdiegt caurumu zeķēm; priekšā aizdiegt, vornähen: balts kakla priekšnieks priekšā aizdiegts Druva II, 522;

2) weg -, hinlaufen:
bē̦rns aizdiedza. Auch refl. - tiês: nebēdnis aizdiedzies uz kapsē̦tas birzes pusi LP. VII, 127.

Avots: ME I, 23

‡ àizdiekt, fort-, hinlaufen: viņš aizdieca, ka stilbi vien nuospīdēja Annenburg, Garrosen.

Avots: EH I, 19

‡ àizdiẽnêt,

1) sich emporarbeiten:
a. līdz augstai kārtai;

2) dienend, mit Arbeit bezahlen:
es jau par juo aizdienēšu Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 19

‡ àizdiet, bis zu einer gewissen Stelle hintanzen; tanzend, hüpfend sich entfernen: a. pruojām līdz zãles galam.

Avots: EH I, 19

aizgaidiem, aizgaidēm, in Erwartung, erwartend (Spr.).

Avots: ME I, 25

‡ àizviņdìe, vorgestern Orellen n. FBR. XI, 43, Lenzenhof u. a.. (mit -dien ) Nitau u. a. In Allendorf unterscheide man aiz˙viņdien "vorgestern" von aizviņdien (mit betontem aiz- ) "vor einigen Tagen".

Avots: EH I, 63

‡ apdiêbt Golg., um etwas herumlaufen: a. ap māju.

Avots: EH I, 77

‡ apdìedelêt, bettelnd durchstréifen: a. visu apkaimi.

Avots: EH I, 77

apdiega, das Trakeln, Getrakelte Oppek., Erlaa, Allend., Kok. n. U.

Avots: ME I, 81

‡ II apdiêgt,

1) = apdiêbt Wolmarshof;

2) = apskrìet 1 Warkl.: apdiedzu vairākas viensē̦tas, bet ne˙kā nedabūju.

Avots: EH I, 77

apdiêgt, tr., ringsum antrakeln: panākstu meitas apdiedza precenieku jaunekļiem krustiski pār ple̦ciem dvieļus un cimdus piediedza pie ce̦purēm Jk. II, 45.

Avots: ME I, 81

apdiẽnêt, ‡

2) (eine Reihe von Arbeiten) verrichten:
apdienēju tē̦va darbus BW. 3750 var.

Avots: EH I, 77

apdiẽnêt, tr., bedienen: kungus. Genuin lett. aptecēt.

Avots: ME I, 81

apdiet, ‡

3) (rühmend) besingen ("опѣть, прославить пѣснями")
Spr.

Avots: EH I, 78

apdiet,

1) intr., in die Runde tanzen,

2) tr., be-, umtanzen:
apdeju, aple̦cu māmiņas pē̦das A. XII, 375.

Avots: ME I, 81

‡ apvidie (loc. s.) Erlaa, in der Verbindung šai a., in dieser Gegend.

Avots: EH I, 126

‡ ardieva, = ardievas: a. tik īsa Juris Brasa 164.

Avots: EH I, 129

ardievas: in Wolmarshof ar̃dievas.

Avots: EH I, 129

ardievas, Pl. t., der Abschied, das Adieu, nach den Abschiedsworten "ar dievu": ardievas atduot, saukt, teikt. vai tad jūsu ardieviņas nav ar muti atduodamas BW. 26153. saule teikuse zemei ardievas MWM. V, 354. puika aizgājis bez ardievām LP. VI, 415. beidzamā ardieva (Sing., ungew.) šalc Sudr. E.

Avots: ME I, 140, 141

ardievuoties (auch Pas. IX, 436): in Wolmarshof ar̃dievuôtiês.

Avots: EH I, 129

ardievuoties, adieu (ar dievu) sagen, Abschied nehmen: vecīši ardievuojās un aizgāja.

Avots: ME I, 141

atadiene: auch (mit ie ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 64, Pilda n. FBR. XIII, 57, Auleja, Kaltenbr., Zvirgzdine.

Avots: EH I, 133

atadiene [Warkl., Werssen], f. atdiene Infl.

Avots: ME I, 148

‡ atadienis Odsen, Warkl. "ein Handschuh mit einer langen apruoce".

Avots: EH I, 133

‡ atdiêbt C., her-, zurücklaufen Bauske, Prl.

Avots: EH I, 139

‡ atdìedelêt, sich umhertreibend hergeraten Bauske: viņš atkal te atdiedelējis. Refl. -tiês, Stenden, = ‡ atdìedelêt.

Avots: EH I, 139

atdiegt, herbeilaufen: es atdiedzu šurp, mati vien nuoviļņuoja J. Kaln.

Avots: ME I, 154

atdiêgt, tr., Angeheftetes ablösen, trennen, abheften.

Avots: ME I, 154

atdiene,

1) auch Kegeln n. Latv. Saule, S. 616, Druw., Golg., (mit ìe ² ) Erlaa, (mit iẽ ) Ramkau Salis, a[t]diẽnīte AP., a[t]dìenīte ² Kaltenbr., Saikava: guovs atnāca atdìenītēm Wolmarshof. guovs neizauga liela, juo atdienēm viņai bija teļš Nerft. guovs atnesa teļu atdienītēm Stelpenhof. kad guovs nāce slaucama par divi gadi - teice: tī jau a[t]dienītem Kattenbr. man telītes a[t]dienītes BW. 28688; ‡

2) eine junge, nicht milchende Kuh
Bers.

Avots: EH I, 139

atdiene, atdienĩte, a [t] daîne RKr. XV, 104, atdienītēm, atdienītē slaucama guovs, eine Kuh, die schon im zweiten Jahre kalbt. Cf. ai. dhēnuh, "milchend", [dhēnā "Kuh", air. dīnu "Lamm" u. a. Zur Wurzel dhēi,- in le. dêju "sauge", vgl. atzīdīte "ein abgewöhntes Kalb" zu zîst "saugen"; dagegen li. dieni (fem.)"trächtig"nach Būga KSn. I, 227 zu dienà "Tag"].

Avots: ME I, 154

atdiênêt: a. savas gadus Pas. IV, 405.

Avots: EH I, 139

atdiẽnêt, tr., abdienen: parādu; mit den obliegenden Dienstleistung zur Zufriedenheit fertig werden: kungam gāju, atdienēju, mūžam tautas neveikļam BW. 10110.

Avots: ME I, 154

atdieņi, atdiêviņi ² Dond., adiņi, in Sackenhausen auch d. Sing. adienis n. U., der Sommerroggen RKr. II, 78. Zu at- und diena, der Tag. EOr. I, 55. [Eher hat man wohl von adiņi auszugehen und dies zu la. ador "eine Art Getreide" und got. acc. s. atisk "Saat (feld)"zu stellen; a (t) dieņi ist eine Umbildung wie z. B. dial. rudien (i) s für rudens "Herbst" oder pulkstienis für pulkstenis "Uhr".]

Avots: ME I, 154

atdìevuôtiês,

1) Abschied nehmen, Adieu sagen:
mēs atdievuojamies līdz drīzai satikšanai JR. IV, 34;

2) Gott anrufend in Abrede stellen:
viņš atdievuojās, ka nee̦suot zagļa redzējis A. X, I, 529.

Avots: ME I, 154

‡ atgadiem Spr. (instr. plur.), Adv., "годами, чрез годы".

Avots: EH I, 141

‡ atlaîdienis Kaltenbr. "aude̦kla me̦tu attinums nuo riestuvja": atlaidieni daauž i dagrìež.

Avots: EH I, 152

atlaîdiens (unter atlaîst 1): auch Seyershof; "saausts gabals, kuo nuolaiž aužuot" N.-Peb.

Avots: EH I, 152

‡ atradienis Kaltenbr. (mit ìe ² ), Warkl., Pas. I, 150. der Fund.

Avots: EH I, 160

atsvètdienām, Adv., Instr. Pl., einen Sonntag um den andern. Sessw.

Avots: ME I, 199

atsviêdiêns (unter atsviêst): (šūpulis) straujā atsviedienā šaujas at-pakaļ uz uotru pusi Janš. Paipala 26.

Avots: EH I, 173

aûgšļaudietis (s. unter aûgšļàudis), ‡

2) Bezeichnung der Strandbewohner für einen, der weit fort vom Strande wohnt
Pernigel, Salis.

Avots: EH I, 185

‡ badiens, der Stoss (mit den Hörnern): ik reizes tie badieni nav tik sāpīgi Siuxt n. Fil. mat. 66.

Avots: EH I, 197

‡ baluodiene, erschlossen aus ostle. bolūdīne (ī zuverlässig?) Pas. III, 238, = ‡ baluodine II.

Avots: EH I, 203

‡ bal̃tdìena, in der Verbind. šuo baltdienu Janš. Bandavā I, 363, = šùobal̃tdien.

Avots: EH I, 202

‡ bārdienītis L. Av. 1846, № 6, = sērdienītis, bārenis, die Waise.

Avots: EH I, 209

baznīcdiena od. baznīcas diena, der Kirchtag, der Sonntag, an welchem man zur Kommunoion geht: uz baznīcdienu (tā sauc to svētdienu, kuŗā iet pie dievgalda Tals.) sanāk ielūgtie viesi un viešņas.

Avots: ME I, 269

‡ bezdiẽlis PlKur. "bežģis".

Avots: EH I, 214

bezdìevĩba, die Gottlosigkeit.

Avots: ME I, 283

bezdìevîgs, gottlos: bezdievīgi cilvē̦ki, darbi.

Avots: ME I, 283

bezdìevis: meties, b. (Var.: nedievis), tē̦rauda krustu...! BW. 18821 var.

Avots: EH I, 214

bezdìevis, f. -e (li. bediẽvis, -ė), auch bezdievnieks, der Gottlose, Atheist: bezdievis trieca atkal savus ve̦rgus rijā kult LP. VII, 110. daži ļaudis turēja viņu par bezdievnieku Kaudz. M.

Avots: ME I, 283

bezdievnieks (unter bezdìevis): bezdievnieki bija nuošķīrušies Kaudz. Jaunie mērn, laiki IV, 165.

Avots: EH I, 214

bil̂diens, die Anrede, Aufforderung, Bewerbung: ne nuo krē̦sla necēluos sliktu ļaužu bildienam BW. 14856, 3.

Avots: ME I, 296

‡ brandienis Stroas Par. vōrdn. 60, (mit. àn ² ) Oknist, Demin, acc. s. brandieniņu BW. 28491, 1 var., = brañdvĩns.

Avots: EH I, 237

‡ brandieveņš BW. 20004, = brañdvīns.

Avots: EH I, 237

bridiêns,

1) das einmalige Waten:
grūtais bridiens tuo tâ bij nuokausējis Aps. [tas bija labs bridiens U., da hatten wir tüchtig zu waten];

2) eine grosse Menge:
advokātu mums Rīgā vai bridiens. [zaķu tur e̦suot bridiens Seibolt.] duomu bija bridiens Seibolt. mūsu pļavās bridiens uogu Mar. n. RKr. XV, 108.

Avots: ME I, 331

‡ briêdiene Kaltenbr., Saikava, die Elenkuh Pas. V, 436 (aus Višķi).

Avots: EH I, 244

brĩvdiena, ein freier Tag, an welchem man der gewöhnlichen Arbeit entbunden ist; brĩvdienas, die Ferien.

Avots: ME I, 335

ce̦tur̃tdìena: te trešdiena, c. BW. 973.

Avots: EH I, 267

ce̦tur̃tdìena, der Donnerstag. lielā od. zaļā c., der Gründonnerstag.

Avots: ME I, 376

‡ ce̦turtdiene Grenzhuf n. FBR. XII, 14, Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 78. (mit ìe ² ) Kaltenbr., Oknist, Warkl., = ce̦turtdiena.

Avots: EH I, 267

‡ cũkêdiens, eine Speise (Schwarzbrotkrumen mit Quark) Jürg.

Avots: EH I, 280

dadiêgt: auch Auleja, Warkl.: d. pušķi pie ce̦pures.

Avots: EH I, 301

dadiêgt Drsth., anheften.]

Avots: ME I, 429

dar̂bdìena: darbdienās ganuos gāju BW. 714 var.

Avots: EH I, 307

dar̂bdìena od. dar̂badìena, der Werktag.

Avots: ME I, 438

‡ dar̂budìen, Adv., werktags Linden: d. varē̦tu iet ganuos, bet svētdien ne.

Avots: EH I, 308

dãrdiens, dãrdi, dãrduoņa, das Knattern, Geröll: pē̦rkuona dārdiens, dārdi, dārduoņa. rīb bungu duobjie dārdieni A. XV, 425.

Avots: ME I, 447

daũdzdìevĩba, Vielgötterei.

Avots: ME I, 443

‡ daždienīgs, ordinär, gewöhntieh Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 311

debesbràucamā diena, der Himmelfahrtstag.

Avots: ME I, 449

de̦ramdìena (unter derêt 2): auch Bers., Salis.

Avots: EH I, 316

derimdiena, = de̦ramdiena, der Verdingungstag Wohlfahrt.

Avots: ME I, 457

dìe, verkürzt aus diev: vie die! o Gott!

Avots: ME I, 479

diêbt Mar., Sessw., Bers., Laud., [auch diêpt, s. aizdiebt], sich schnell begeben, laufen: balts briedis dieb wohl für *diebj] pruojām A. XII, 26. gribējis diebt taisni uz mājām Seibolt.

Avots: ME I, 479

dìecenieks ² Kreuzb., ein müssing lebender Mensch; vgl. dieks.]

Avots: ME I, 479

dìecêt ² : auch Kaltenbr.

Avots: EH I, 326

dìecēt ² Warkhof, tr., leeren. Zu dieks.]

Avots: ME I, 479

‡ dìecības ² Kaltenbr., = dīcības, klaušas.

Avots: EH I, 326

‡ dìecinieks ² Kaltenbr., = dĩcinieks 1; šķūtnieks, pagasta klaušu strādātājs.

Avots: EH I, 326

I dìedelêt, ‡

2) faulenzen
(mit iê ² ) NB.; ohne Arbeit leben Stom. ‡ Refl. -tiês Pas. V, 213; = dìedelêt I 1.

Avots: EH I, 326

I dìedelêt, -ēju, intr., betteln, bummeln: atduodi bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt.

Avots: ME I, 479

II dìedelêt ² Domopol "frierend zittern"; vgl. didilêt.]

Avots: ME I, 479

dìedelis: ein Bummler, Faulpelz AP.; tāds d. nuo cilvē̦ka! Dond. diedeļam, visu kruogu dzē̦rājam BW. 16806, 2. neduošu... diedeļiem (Var.: neveikļiem, netikļiem, smurguļiem) 6228, 5 var.

Avots: EH I, 326

dìedelis, dìedelnieks, der Bummler, Taugenichts, Bettler: diedelnieka dzīve, nichtsnutziges Leeben, Schlaraffenleben. [Nach Lieskien Abt. 27] nebst diedelēt zu diet, diedelēt, dīdīt, und für diedelēt "bummeln" (und diedelnieks "Bummler") ist das wohl der Fall. Aber diedelêt "betteln" simmt dazu wegen der Bedeutung nicht und ist daher vielleicht von diedelēt "bummeln" zu trennem. Zufolge einer Hypothese von K. Stukmanis ist diedelnieks "Bettler" aus *die(va)-dēļnieks (zu dieva dēļ "um Gottes Willen") entstanden (vgl. etwa) r. богад#льня "Armenhaus"), was phonetisch durchaus möglich ist.]

Avots: ME I, 479

dìedelniecĩba, Vagabundentum, Verkommenheit: ar ubadzību savienuota diedelniecība B. Vēstn.

Avots: ME I, 479

dìedelnieks (unter dìedelis): šādi, tādi diedelnieki BW., 6371. kuo tu dzersi, diedelnieks (Var.: plikadīda) 19934, 1; ein Faulpelz (mit iê ² ) NB.

Avots: EH I, 326

I diêdêt ² -du, -dēju Postenden, diẽdêt Mitau, angeblich = dēdêt 1.]

Avots: ME I, 479

II diedêt, -u [LP, IV, 122], -ēju, = dēdêt, sich verliegen, müssig dastehen: kuo diedi bez darba? LP. IV, 2. es diedu ar bē̦rniem bez vīra VI, 1019; auch V, 177.

Avots: ME I, 479, 480

diediena, dievdiena zu ersatzen dutch diediena, = dìevdìena.

Avots: EH I, 326

diediena, dievdiena Lipaiken LP. VII, 239.

Avots: ME I, 480

diedis, izdiedis U. (?), =izdēdējis, ein Abgezehrter.]

Avots: ME I, 480

‡ diedišķis "?": šis savādais, svešais d. Janš. Mežv. ļ. II, 194.

Avots: EH I, 326

I diêds Mar., angeblich = diêgsts: ielikt graudus diedā od. diedzā (sic!); wenn diese Angabe zuverlässig ist, hat man wohl von einem nom. s. *diedzis (oder *diedzs =li. *diegias?) auszugehen, woraus ostle. diedzs, das man der Aussprache nach als dieds auffassen konnte.]

Avots: ME I, 480

II dieds, diedis [?] St. [als li. bezeichnet], U., der Alte, Bettler: vai šā dieda atmin viņa Apsk. I, 364. ja neduosiet, tad atliekas tik dieda tarba MWM. IX, 687. nu ȩsmu diedis [?] MWM, IX, 685. lai padȩguos jeb dieduos brauc ar vȩcuo kraķi IX, 190. [Trotz diedēt (s. dies) wohl entlehnt, un zwar, da sichere Beispiele für ie aus slav. ĕ nicht bekannt sind, wohl durch li. (diẽdas "Greis") Vermittlung aus slav. dĕdъ "Grossvater, Greis, alter Mann, Bettler".]

Avots: ME I, 480

‡ diedzā Lubn., diêdzē C., Sessw., = diegstā (unter diêgsts) ; graudus ielikt d.

Avots: EH I, 326

diêdzeklis Domopol, = diêgsts.]

Avots: ME I, 480

diêdzêt: auch Iw. (mit iê ² ), Linden, Warkl. ‡ Refl. -tiês Warkl. "= dîgt".

Avots: EH I, 326

diêdzêt, -ẽju, diedzinât, fakt., zum Keimen bringen, keimen lassen, in die Keiime legen: pavasaŗa lietutiņš asnus diedzē Vēr. II, 99. iesalu d. ja dzīve tev dzeju nedziedzēs, vēl mazāk tuo mīkstuļa dusa spēs Teodor.

Avots: ME I, 480

diêdziņi, s. diegs.

Avots: ME I, 480

diêgains,

1) leinen, zwirn-:
diegaini lindraki A. XXI, 416; [

2) diegains audȩkls N.-Schwanb. "audȩkls, kam diegu gali iznākuši uz āru"]. Dazu ein Subst. diegaine (od. [in Lis., Kalnemois, Warkh., Schujen] diêgainis), = diedziņu drēbe: nuoaust diegaini Tirzmaliete Māju kalend. 1913, S. 73. [diêgainis "smalks liku audȩkls, kam mȩti pilsē̦tā pirkti"] AP.; "audȩkls, kam mȩtuos vilnas dzijas, bet auduos diedziņi (jeb uotrādi)" Modohn; diêgainis (z. B. ein Handtuch)
diêgaine (z. B. eine Decke) "diegains audums, diegu cilpiņām virs auduma" Kurl.]

Avots: ME I, 480

diêgieluoku, vilnainīte, eine vilnainīte mit leinenem Rande BW. 17066, 18123.

Avots: ME I, 480

diêglis: auch (mit iê ² ) Frauenb., Iw.; diegļuos likt Frauenb., = diegstā likt.

Avots: EH I, 326

diêglis [Kr.; vgl. li. dieglỹs "колотье в боку"], dīglis LA. 1823, 39, Mag. IV, 2, 112.

Avots: ME I, 480

dieguôt, ‡ Refl. -tiês,

1) "knapināties" (mit iê) Trik.;

2) zaudern, zögern
(mit iê) Smilten; ohne Arbeit weilen (säumen) Dunika.

Avots: EH I, 326

dieguôt, zusammenfädeln Karls.

Avots: ME I, 480

diêgs,

1): šķe̦te̦rē̦tu diegu vilku BW. 13389 var. smalks diedziņš 7197 var.; ‡

3) "?": kuo tas d. (verächtlich von einem Nebenbuhler)
pie manas Annas lien? Dunika.

Avots: EH I, 326

diêgs,

1) der Zwirn;
diedziņi = šķēriņi; diedziņu drēbe, Halbleinwand Bars., A. X, 2, 440. kâ diega galā pakārts, von einer unsicheren Lage gesagt; kâ diegā pakarināts LP. I, 137. viņa ir nuo prieka kâ diegā pakārta Kav. pa diega galiņam izvilkties, bei knapper Einnahme oder schlechter Ernte sich mit genauer Nor durchschlagen Mag. XIII, 3, 69. ne diega pavedienu ņemt od. ne diega galu aizkart, treu, zuverlässig sein. iet kâ pa diegu, es geht wie geschmiert: nu putras vārīšana gāja kâ pa diegu A. XVIII, 131;

2) der Keim:
dieguos likt, keimen lassen. [Zu li. diegas "Keim" nom. pl. diegaĩ), le. dīgt (s. dies), diegt u.a.]

Avots: ME I, 480

diêgsts [Kl., Kr.], der Keim: diegstā (vgl. dieguos) likt, die Keimprobe machen U. diegstā ȩsošs iesals Etn. IV, 129

Avots: ME I, 480

I diêgt,

2): auch Zvirgzdine;

3): auch Peb., Warkl.; nachlässig nähen
Ascheraden, Sermus.

Avots: EH I, 326

I diêgt, -dzu (li. diegti "stechen"), [

1) stechen; (in Zstz.) fädeln
U.;

2) schlagen:
diedzis puikam par kājām Korwenhof];

3) nähen, trakeln:
pati diedza vilnainīti BW. 16917, 1; diegdama puikas biksēm virsā biezu ielāpu A. XXI, 403;

4) heften:
viņa ruozes pie krūtīm man diegs A. XIV, 60. [Zu diegs.]

Avots: ME I, 480

II diêgt: auch Aseheraden; Brucken; Ramkau, Salisb., Sermus., Zvirgzdine; fliehen Peb. Zur Etymologie̦vgl. Hjelmslev Et. balt. 218 f.

Avots: EH I, 326

II diêgt, -dzu, intr., schnell, mit grossen Schritten gehen, laufen, geradeeswegs laufen [Saussen]: izprasīju ceļu un diedzu pruom uz izstādi MWM. VIII, 29. viņš diedza pār tīrumu uz mums. Mar. n. RKr. XV, 112. [Trotz der abweichenden Intonation doch wohl zu li.] deñgti "schnell laufen" das nach Jaunis und Būga Изв. XVII, 1, 22 zu gr. ταχός "schnell" gehört].

Avots: ME I, 480

diegti, in die Keime gelegte Samenkörner.

Avots: ME I, 480

‡ diêgtums ² Grobin, das Keimende an einem Saatkorn: kad d. ir zaļš, tad sē̦kla nedīgst.

Avots: EH I, 326

dìekai ² (unter dìeks ² I), ‡

2) müssig
Auleja: d. sēdēt.

Avots: EH I, 326

diekât Warkh., tr., leeren.]

Avots: ME I, 480

I diekuôties, scharmenzeln, Bücklinge machen, Kur machen, sich anschmeicheln: kuo, puisīti, diekuojies? BW. 6292. diekuoties kungu priekšā Katzd. Vgl. dȩnkuoties.

Avots: ME I, 480, 481

II diẽkuôtiês: sich dankend verneigen BielU.

Avots: EH I, 327

II diẽkuôtiês Nigr., danken; zugrunde liegt li. dėkà "Dank" in žem. Aussprache mit ie aus ė.]

Avots: ME I, 481

I dìeks ² : auch (leer; müssig) Kaltenbr., (leer) Lixna; loc. s. dìekā ² Kaltenbr., "= tukšā, bez ve̦zuma, bez darba".

Avots: EH I, 327

I dìeks ² , leer Warkh., tr., leeren.]

Avots: ,

II dìeks ² Warkh., = sieks.]

Avots: ME I, 480

diekt (praet. diecu), schnell laufen Annenburg, Garrosen, Karls.; vgl. diêgt 2.]

Avots: ME I, 480

diẽlât, verderben, beschädigen Serbigal.]

Avots: ME I, 481

‡ II dielâtiês U. (unter tielêt), = tielêtiês, sich streiten, unvertraglich sein.

Avots: EH I, 327

dielâties, zögern Salis n. U.

Avots: ME I, 481

dielêt, -ēju, tr., teilen (gew. dalīt). Refl. -tiês, sich teilen: tē̦vs ar māti, svešs tautietis klēliņā dielējās BW. 15067,5. [Aus mnd. dēlen "tellen".]

Avots: ME I, 481

diẽlêtiês Ruj., zaudern, zögern.]

Avots: ME I, 481

dielinš, = dalība PK. n. U. (Aus mnd. dēlinge "Teilung".]

Avots: ME I, 481

‡ dielveris (?), = diẽveris: labāk man pulks dielveŗu (Var.: dieveru) ...: dielveŗuos (Var.: dieveruos) kâ brāļuos BW. 23800 var.

Avots: EH I, 327

dìemžẽ̦l (dimžẽ̦l Dond.), leider: šuodien diemžẽ̦l nevaru jūs apciemuot. Aus dievam žē̦l (so noch BW. 21160).

Avots: ME I, 481

‡ dìen ² Auleja, Linden, am Tage.

Avots: EH I, 327

dìena: līdz dienai, bis zum Morgengrauen Pas. IX, 320. arī es dienas (ehemals, in der Jugend Dunika) gāju caur sidraba birzi Janš. Apskats 1902, S. 18. dienas vējš Sauken, der Südwind. dìenas gaisma, Tageslicht. dienas zaglis, ein Tagedieb. puķes zied kâ diena Linden in Kurl., die Blumen blühen sehr schön, slima d. (= slimība) auch Sonnaxt. krista d. Mahlup, der Himmelfahrtstag. ziêdu d., auch der Donnerstag nach Pfingsten Saikava. voi munas dieniņas! (Ausruf der Verwunderung) Sonnaxt.

Avots: EH I, 327

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Māŗas dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gŗūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481

dienaļa, eine Kuh, die am Tage gefallen ist Bers.

Avots: ME I, 481

‡ dìenaste ² Linden in Kurl., der Kriegsdienst; diẽnaste oder diẽnasta Perkunen, = diẽnasts.

Avots: EH I, 327

diẽnastmeîta Pas. X, 464 u. a., ein Dienstmädchen.

Avots: EH I, 327

diẽnastnieks, der Dienstbote; jem., der im Dienste eines Herren, eines Wirts steht.

Avots: ME I, 481

diẽnasts, -a od. -s, der Dienst: tie nuogājuši savā dienastā (-ī) LP. Vl, 926.

Avots: ME I, 481

‡ dienasviducis (in einem handschriftl. Vokabular), = dienvidus: es šuodien dìenasviduča nedabūju, ich habe heute kein Mittagsschlafchen bekommen. uz dienasvidučiem, nach Süden.

Avots: EH I, 327

dìenasvidus od. dienas vidus, dienavidus, auch dienavidis N.-Schwnb., dìenvidus, diensvids, der Mittag, das Mittagschläfchen: tautu meita, dze̦ltainīte, liepās gul dienavidu (Var.: dienas vidu ) BW. 13545; 8967; dienasvidus laiks, die Mittagszeit; pakrist dienasvidū, sich zu einem kleinen Mittagschläfchen hinlegen; auch im Pl.: dienasviduos un pusnaktīs. Loc. s. dienvidī Plūd. Llv. II, 350.

Avots: ME I, 482

‡ dienât Pas. IX, 298 (aus NB.), = diẽnêt.

Avots: EH I, 327

‡ dìenaudā ² (loc. s.) Gr.-Buscnn. n. FBR. XII, 67, = dienasvidū; der nom. dienauds ² wird aus Lubn. mitgeteilt. Vgl. den acc. dienaudu unter diensvidus.

Avots: EH I, 327

‡ dìenavids ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 67, Pilda n. FBR. Xlll, 98, Lubn., = dienasvidus.

Avots: EH I, 327

‡ diendārze Stender Deutscn-lett. Wrtb. (unter "Vieh-"), = diendā̀rzs.

Avots: EH I, 327

dìendā̀rzis ² (unter diendā̀rzs): auch Skaista n. FBR. XV, 40, Warkl. n. FBR. XI, 105.

Avots: EH I, 327

dìendā̀rzs: auch (mit ìe ² und ā̀ ² ) Zvirgzdine; ein Viehgaden, der ein Jahr als solcher, das andere Jahr als Gemüsegarten benutzt wird (mit iê ² und â ² ) Salis.

Avots: EH I, 327

dìendā̀rzs, [diendārzis Warkh. (li. diendaržis )], Viehhürde im Freien Oberl. Gew. laidars.

Avots: ME I, 482

diẽnderis (fem. -re ), auch diẽneris, der Diener: kam dienderes nevajaga BW. 11324. [Nebst estn. tẽnder od. tẽner aus mnd. dēner.]

Avots: ME I, 483

‡ diende̦sa (??). = dienasvidus: diende̦su (= dienvidu) pagulēt BWp. 724, 3.

Avots: EH I, 327

dìendìenā, von Tag zu Tag, fortwährend.

Avots: ME I, 483

dìendusa: apgulās māmuliņa visu mūžu diendusā (den Todesschlaf) BW. 4455, 1.

Avots: EH I, 327

dìendusa, auch dìendusis, der Mittagsschlaf: es gulēju diendusiņu; atkrist, nuolikties diendusā (-sī).

Avots: ME I, 483

dìendusis (unter dìendusa): gulēja diendusi BW. 14375.

Avots: EH I, 327

dìenenieks: dienenieki un dienenieces Janš. Dzimtene I ² , 346.

Avots: EH I, 327

dìenenieks, [auf bestimmte Tage gestellter Arbeiter U.]; auf Tageslohn gestellter Arbeiter: dienenieki ik˙rītus atnāk pie darha un ik˙vakarus, saņe̦mdami savu dienas algu, aiziet.

Avots: ME I, 483

‡ dienešķas Pas. III, 123, ("pusdienas") Lixna, = dienišķis.

Avots: EH I, 327

‡ diẽnesnīca AP., eine Magd.

Avots: EH I, 327

‡ diẽne̦ste (sic!) Seyershof, diẽneste Orellen n. FßR. XI, 41, (mit ìe ² ) Kaltenbr., der Dienst.

Avots: EH I, 327

‡ dienestnīca Pas. X, 527, eine Magd.

Avots: EH I, 327

diẽnestnieks, = dienastnieks.

Avots: ME I, 483

diẽne̦sts: jāju kaŗa diene̦stā BW. 31930; dienests meita Pas. X, 119, ein Dienstmadchen.

Avots: EH I, 327

diẽne̦sts, -a, od. -s, = dienasts, der Dienst; diene̦sta- od. diene̦stmeita, das Dienstmädchen. [Nebst estn. tẽnistns aus mnd. dēnest.]

Avots: ME I, 483

diẽnêt,

1): es tev darbu dienē̦tāja BW. 25398.

Avots: EH I, 327

diẽnêt, -u [od. (Lis., Warkh., Salis) -ẽju], -ēju,

1) dienen:
es paliku bez pūriņa, tavus darbus diene̦dama. dienēju pie kunga pirmuo gadu;

2) dienen wozu, nützen, taugen, passen:
tas ne˙kam nedien, das taugt zu nichts. [Nebst estn. tēnimn aus mnd. dēnen.]

Avots: ME I, 483

‡ diengale (li. diengalė "eine Alte"), das Femininum zu diengalis 1: būda ... bijusi ... jau pēdējā d. Janš. Bandavā I, 11 (s. auch ebenda 9). rija ... ve̦ca diengale jau ir Dzimtene III ² , 241,

Avots: EH I, 327

diengalis,

1): es, viens vienīgs ve̦cs d. Janš. Līgava II, 230 (ähnlich 262); ‡

2) ein Faulpelz
NB.

Avots: EH I, 327

diengalis, ein altes, durch zähes Leben sch auszeichnendes Wesen Nigr.; [auch von alten Gebäuden].

Avots: ME I, 483

‡ dìengrãmata*, das Tagebuch Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 180 f.

Avots: EH I, 327

‡ dieninieks Strods Par. vōrdn. 69 "?". dieniniece Janš. Bandavā II, 98, das Femininum zu dìenenieks.

Avots: EH I, 327

dìeniškas ² (unter dienišķis): auch Auleja, Kaltenbr., Zvirgzdine, Pas. XI, 369.

Avots: EH I, 327

‡ dìeniškât ² Auleja, Pilda, Zvirgzdine, die dìeniškas ² essen.

Avots: EH I, 327

dienišķis: auch Lubn, n. BielU.; da dienišķam Pas. VIII, 292.

Avots: EH I, 327

dienišķis, n. Ar. dieniškas (Pl.), die Vespermahlzeit, ein dem Abendbrot vorhergehendes Essen: pulksten 7 - 8 ē̦d vēl dienišķi, pavakariņas, citur tâ sauktuo launagu Konv. ² 192.

Kļūdu labojums:
7-8 = 5-6

Avots: ME I, 483

dienisks (li. diẽniškas) L., Glück, täglich: dieniska barība I Kön. 4. (in dieser Bed. wohl nicht echt le.]

Avots: ME I, 483

dìenišķs, dìenišķîgs, täglich: mūsu dienišķu maizi duod mums šuodien! ar muokām viņš dienišķuo ē̦d. vecenīte nuoplēšas ar darbiem un raizēm dēļ dienišķas MWM. VIII, 592. [Ein Adverb in der Bedeutung "täglich" Passio v. J. 1587: es essme deniske py yums ssedeis.]

Avots: ME I, 483

dìenuonis ² N. - Schwaneb. "ein Tagelöhner": šuogad tē̦vs neņe̦m ne˙viena dienuoņa.]

Avots: ME I, 483

dienuons, ein am Tage geborenes Kind Naud. n. Etn. I, 90: mazais diennuoniņš pa nakti ne˙maz neguļ; [vgl. naksnuons].

Avots: ME I, 483

dìensvidus, acc. s. diensud Wensau, der Mittag; Akk. s. dienudi: zâlē izstiepies gulēt dienudi Etn. I, 120; Akk. s. dienaudu BW. 14369, 5.

Avots: ME I, 483

‡ dìenuds ² (gen. d-da, acc. d-di!) oder dienudo Mahlup, der Süden. Vgl. den acc. dienudi unter diensvidus.

Avots: EH I, 327

‡ dienuvidus, = dienasvidus: guļ dienuvidu BW. 7536 var.

Avots: EH I, 327

dìenvidâk, Adv., süducner Melnalksnis Mazsalaca 39.

Avots: EH I, 327

dìenvidnieks,

1) der Mittagsschläfer:
dienvidnieki bija izgulējušies;

2) der Südländer.

Avots: ME I, 483

dìenvidus, auch dienvidis N. - Schwanb.: der Mittag, die Mittagsruhe, der Süden: tas likās dienvidu (-i) gulēt. rītuos skani, vakaruos, dienvižuos (dienviduos) neskanēji BW. 425; pret dienvidiem, dienvižiem, gegen Süden.

Avots: ME I, 483

dìenvidvējš, der Südwind.

Avots: ME I, 483

dìenvidzeme, der Süden: dienvidzemju gaiss, die südliche Luft; die Luft der im Süden gelegenen Länder.

Avots: ME I, 483

‡ dìepalìgs ² Erlaa n. FBR. XIV. 122. = dievpalīgs.

Avots: EH I, 327

diept, s. diebt.

Avots: ME I, 483

‡ diernêt (aus Mundarten mit ier aus ir?) A. Brigadere Dievs, daba, darbs 263, = dir̃nêt.

Avots: EH I, 327

‡ II diêt ² AP., deju od. dìenu, dêju, = dēt 1 5: de̦su dienamuos taisa nuo guovju ragiem.

Avots: EH I, 327

diêt [C., Kl.], diêt ² [Tr., Bl., dìet ² Kr.], deju, intr., hüpfen, tanzen, auch singen Spr.: nakti jautri dzīvuoja un deja BW. III, 1, 13. tas le̦cams, tas dejams. pieņēma viņu ar kruoņiem, diešanām un bungām Jud. 3, 7. Wohl zu ai. dīyati "fliegt", [le. dĩdît, air. dian "schnell", gr. δῖνος "Wirbel", δινέω "drehe" u. a., s. Leskien Abl. 271, Fick Wrtb. I ^4, 68 u. 459, Stokes Wrtb. 144, Solmsen PBrB. XXVII, 363, Boisacq Dict. 189.]

Avots: ME I, 483, 484

diêtiês ² : auch Jürg., Salis, Schnehpeln, (mit ìe ) C., (mit iê ) Saikava (angeblich ohne prs. und prt.).

Avots: EH I, 327

diêtiês ² [Nigr.], sich bergen, sich lassen (vermischt mit dēties): kur diešuos ar savām asarām?

Avots: ME I, 484

‡ dievādi Segew., in gottgefälliger Weise.

Avots: EH I, 328

dievaines,

1) die letzte Nacht der Geisterzeit:
veļu laiks sācies pa Miķeļiem un vilcies četri nedēļi; beidzamuo veļu nakti saukuši par dievainēm jeb ve̦cļaužu dienu LP. VII, 123;

2) die Geisterzeit
(= veļu laiks).

Avots: ME I, 484

diêvaînis ² um Tuckum "ein ausgenähtes (gesticktes) Gewebe".]

Avots: ME I, 484

dìevainis um Walk "ein alter, frommer Mensch".]

Avots: ME I, 484

dievainītis, das Schwägerlein: visi mani dievainīši (Var.: dieverīši) BW. 7260.

Avots: ME I, 484

dievains: haplologisch aus *dievainains (vgl. dievainītis), viele Schwager habend?

Avots: EH I, 327

dievains "?": dievaina [viele Götter habend? Var.: skumīga] tautiņu sē̦ta; kur kāju spēru, tur zieda vajag BW. 25560.

Avots: ME I, 484

dievais [= dievājs?],

1) gut, herrlich:
dievajam [zum nom. s. dievājs?] dēliņam BW. 8715;

2) endgültig, vollständig:
viņš audzināts kâ dievais luopiņš Druw.

Avots: ME I, 484

dìevājs ² ,

1): glücklich
Auleja: dievāja stunda.

Avots: EH I, 328

dìevājs ^2,

1) = dievuojs: duod, dieveņ, dievājam, ne kādam skaudējam! BW. 32830, 1; diêvājs ² Nigr. "fromm";

2) "= dievkuociņš" Butzkowsky.]

Avots: ME I, 484

‡ diêvârds ² ! Dunika, bei Gott!

Avots: EH I, 328

dievaris BW. 18879, 6 var. (aus Kandau), = dieveris.]

Avots: ME I, 484

dievâtiês U., sich eidlich auf Gott berufen; vgl. osk. deiuaid "juret"und li. atsidievóti "sich verabschieden", s. Schleicher KZ. XII, 399 f. und W. Schulze KZ. XLV, 190.]

Avots: ME I, 484

dievaugst(ai)s, das heilige Abendmahl: dievaugstuo duot Schlock, [Kussen und an der lit. Grenze].

Avots: ME I, 484

dievaugst(ai)s, das heilige Abendmahl: dievaugstuo duot Schlock, [Kussen und an der lit. Grenze].

Avots: ME I, 484

dìevâzītis,

1) Bekassine (ascalopax gallinago)
RKr. VIII, 97;

2) der Storch
Aps.;

[3) = dievsunītis 1 Golgowsky].

Avots: ME I, 484

dìevbijĩba, Gottesfurcht: dievbijība visu gudrību sākums.

Avots: ME I, 484

dìevbijîgs, gottesfürchtig, fromm: dē̦ls viņai bijis dievbijīgs.

Avots: ME I, 484

dìevdìena, Allerheiligentag U.

Avots: ME I, 484

dìevduôts,

1) hinzuzufügen: untauglich (von Gegenständen).

Avots: EH I, 328

dìevduôts, dìeva duots,

1) schwachsinnig:
tas ir tik tāds dievduots cilvēciņš;

2) gottgesandt:
dievduots dzejnieks MWM. VIII, 819;

3) erwünscht, nach dem Sinn:
dieva duots LP. VI, 516.

Avots: ME I, 484

dìevdziêsma od. dieva dziêsma, geistliches Lied, Kirchenlied: Pāvils dziedāja dieva dziesmas Apost. 16, 25. mana sieva driķus malus dieva dziesmas dziedādama.

Avots: ME I, 484

dìeve (li. dievė̃), die Göttin.

Avots: ME I, 484

dievējs, göttlich, herrlich [?]: es dievēja malējiņa BW. 8062 (Sessw., Lasd.); vgl. dievais.

Avots: ME I, 484

dìeveklis, [dìevêklis C.], der Götze: viņu dievekļi ir sudrabs un ze̦lts Psalm. 115, 4.

Avots: ME I, 484

I dievelis, der Götze LP. VII, 834.

Avots: ME I, 484

II dievelis, der Schwager: ieve̦d mani dieveļuos (Var.: dieveŗuos) BW. 18879 var.

Avots: ME I, 484

‡ dìevere AP., eine gewisse Verwandte; in Sessw. bedeute es die Frau des Bruders.

Avots: EH I, 328

dieverene, des Mannes Bruders Tochter (weil des Mannes Bruder dieveris genannt wird) Adolphi, L.

Avots: ME I, 484

dieve̦rē̦ns, des Mannes Bruders Sohn Adolphi.

Avots: ME I, 484

diẽveris,

1): auch AP., Ramkau (mit ìe ), Wessen n. FBR. XIII, 83, Auleja, KatrE., Lubn., Warkl. (mit ìe ² ), A.-Schwanb., Kand.; Demin. dieveriņš BW. 25428, dievertiņš 23715; I, 484 ist BW. 23705, 2 durch BW. 23715, 2 zu ersetzen; ‡

2) diẽveris "se̦najās kāzās brūtgāna brālis" Frauenb.

Avots: EH I, 328

diẽveris [C., Nigr., Ruj., dìeveris ² Kr., Kl., Kreuzb., Bers., Warkh., Nerft], Demin. dieverītis, dievertiņš, dievestiņš BW. 23705, 2, dieverstiņš BW. 7570, 16138, der Schwager, der Bruder des Gatten: vai dieveŗi tevi rāja, vai rāj citas ietaļiņas (Var.: vai dieveŗu līgaviņas) BW. 13743. [āzve̦d mani dieveŗuos 18879, 1.] Nebst li. dieverìs [nom. pl. dìever(e)s] zu serb. dje"vēr, gr. δαήρ [ai. dēvā, arm. taigr dass.; Ablaut ēi: ǝi wenn nicht li. - le. ie für ai unter dem Einfluss eines andern Wortes eingetreten ist].

Kļūdu labojums:
BW. 7570, 16138 = BW. 16138

Avots: ME I, 484

dìevgal̂dnieks, der Kommunikant, Abendmahlsgenosse: mācītājs svētī dievgaldniekus.

Avots: ME I, 484

dìevgal̂ds: dievgaldiņa slaucītāja BW. 33685.

Avots: EH I, 328

dìevgal̂ds, der Gottestisch, Altar, das Abendmahl: pie dievgalda iet, zum Abendmahl gehen; dievgalda mācībā iet.

Avots: ME I, 484

dìevgùosniņa: vgl. r. божья коровушка dass.

Avots: EH I, 328

dìevgùosniņa, coccinella septempunctata Tals. n. Birsm., [Weinsch., Annenburg].

Avots: ME I, 484

dìevĩba *, der Gottheit: vis˙pirms interesējās par pašu dievību MWM. VIII, 874.

Avots: ME I, 485

dìeviẽte, die Göttin.

Avots: ME I, 485

dìevîgs, göttlich, herrlich: aizver elles vārtus, atver dievīgus vārtus Br. 72. nāc dievīga vaiņagā! BW. 14771. [duod, dieveņ, dievīgam! BW. 32830, 1 var.] es dievīga malējiņa: vienu sieciņu samalu, - pāri bira dzirnaviņas BW. 8062, 3 var.

Avots: ME I, 485

dìevinât, tr., vergöttern, wie Götter ehren: atruodama zalkšu dievināšana LP. VII, 1267. viņa druošība man patika, un es dievināju viņu Purap.

Avots: ME I, 484

dìeviņš,

2): die˙viņ (= labi), ka atnāci: būs palīgs Saikava; ‡

4) der Spiegel (scherzweise)
Planhof u. a.

Avots: EH I, 328

dìeviņš, Demin. von dievs,

1) der Götze;
dieviņi, die verstorbenen Geister: Jurģuos baruoja pie ve̦ciem kuokiem un akmeņiem dieviņus. liek dieviņus pieminēt BW. 13646, 14; fem. dieviņa U., die Göttin (aus dem VL.);

2) in Ausrufen:
dieviņ augstais! dieviņ, tētiņ! dieviņ, tu tētiņ! dieviņ augstais, tētiņ žēlīgais! Ach Gott! - bet kur tu dieviņ! Ausruf beim Eintritt des Gegenteils von dem Erwarteten: kalnagāzējs palika mājās; bet kur tu dieviņ! vīrs dabūja sukas;

3) tas nu viņam bij dieviņ od. juo dieviņ, das war ihm nach dem Sinn
Grünh. dē̦liem juo dieviņ LP. VI, 739.

Kļūdu labojums:
die verstorbener Geister = die Geister der Verstorbenen

Avots: ME I, 484, 485

dìevišķĩba *, Göttlickeit Stari II, 983.

Avots: ME I, 485

dievišķîgs, göttlich.

Avots: ME I, 485

dievišķîgums *, das Göttlichsein, die Göttlichkeit A. I, 87, MWM. XI, 281.

Avots: ME I, 485

dievisks: ar savu dievisku būšanu Evang. 1753, S. 110.

Avots: EH I, 328

dievisks L. (li. diẽviškas), göttlich.]

Avots: ME I, 485

dìevkal̃puõjums, der Gottesdienst: dievkalpuojumu traucēt. dievkalpuojamais laiks, die Zeit des Gottesdienstes: svētdienās pa dievkalpuojamuo laiku ve̦lns stāv baznīcā LP. VII, 1168.

Kļūdu labojums:
VII,1168 = VII, 68

Avots: ME I, 485

‡ dievkārtîgs Segew., gottgefällig; dievkārtīgi dalīt ebenda, recht und billig teilen.

Avots: EH I, 328

dìevkùociņš: (gen. plur.) zaļaju dievkuociņu BW. 5810, 1.

Avots: EH I, 328

dìevkùociņš, dìevakuoks, die Eberraute (artemisia abrotanum): kliņģerītes, dievkuociņus, tuos paliku pagalvī. tâ izdēdējis, kâ dievakuoks Etn. IV, 40.

Avots: ME I, 485

dìevkrēsliņš, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia helioscopia) RKr. II, 71.

Avots: ME I, 485

dìevmàize, die Oblate beim Abendmahle: nuo kviešiem dievmaizīte BW. 28337.

Avots: ME I, 485

dìevmãte od. dievu mãte, Gottesmutter.

Avots: ME I, 485

‡ dìevmeîtiņa, Beiname des Marienkäfers im VL.: mārietiņa d. BW. 33685.

Avots: EH I, 328

dìevnams, Gotteshaus, der Tempel, die Kirche.

Avots: ME I, 485

dievuojs, herrlich, gut, geeignet: dievuojā brīdī Selb. n. Etn. IV, 62. dievuojam bāliņam teju auga līgaviņa; kas bij kāds nedievuojs, lai jāj zemes gabaliņu BW. 12409, es dievuoja malējiņa 8062 var. [duod, dieviņ, dievuojam 32830 var. dievuojam līgaviņa, man tik vîžu pinumiņš 15861.]

Avots: ME I, 487

dievuoklis *, der Götze, Abgott Blaum. MWM. III, 354. viņa savu dievuokli ne mūžam vienu nebūtu laidusi MWM. VI, 882.

Avots: ME I, 487

dievuop, zu Gott LP. VII, 430 (aus der kur. Nehrung).

Avots: ME I, 487

I dievuots,

1) = dievuojs: es dievuota malējiņa BW. 8062, 2 var. dievuotam puyisīšam 23009 var.;

[2) "vergöttert"(?)
Bixten; vgl. apr. deiwūts "selig"].

Avots: ME I, 487

II dìevuots ² Mar. "seltsam, wundersam, eigentümlich".]

Avots: ME I, 487

III dievuots AP. "jem., der zu schwören (nuodievuoties) gezwungen worden ist"].

Avots: ME I, 487

IV dievuôts "bedauernswert, armselig"(?): d. nabags Golgowsky.]

Avots: ME I, 487

‡ dìevuôzuols, eine göttliche Eicne (?): dievuozuolu (Var.: ze̦ltuozuolu) dēdināt BW. 33627, 5 var.

Avots: EH I, 328

dìevpaļãvĩba, Gottvertrauen Vēr. I, 1283.

Avots: ME I, 485

dìevpalĩgs: labrītiņš, d. BW. 3029, 3 var. dievam devu dievpalīgu, Laimiņai labu rītu 7996, 4.

Avots: EH I, 328

dìevpalĩgs, der Gruss"Gott helfe": dievpalīgu duot, paduot, grüssen mit dem Grusse"Gott helfe" (dievs palīdz); dievpalīgu atņemt, saņemt, diesen Gruss erwiedern (mit paldies, d. i. palīdz dievs!); saduoties dievpalīgus, einander mit dem Grusse"Gott helfe"begrüssen: dē̦ls tā˙pat, kâ ar pirmām meitām, sadevās dievpalīgus LP. VI, 536.

Avots: ME I, 485

‡ diêvpir̂kstiņš ² Pussen, = dievruociņa.

Avots: EH I, 328

‡ dìevradzĩte, die Wahrsagedn: zĩle liela d. (Var.: paraguone) BW. 2581, 1.

Avots: EH I, 328

dìevredzis, ‡

2) ein grosser Betbruder, der wirklich fromm erscheint
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 328

dìevredzis, auch dìevreģis, der Seher, der Wahrsager, der Zauberer: viens dievredzis (pareģis, burvis) zināja vienā kuldā naudas puodu Etn. IV, 128. dievredzīte, beliebtes Epitheton der Meise im Volksliede, seltener des Kuckuks: zīle liela dievredzīte, sava gala nepare̦dz Etn. II, 172. dze̦guzīte dievredzīte BW. 9578.

Avots: ME I, 485

‡ dievredzītis Planhof, = dieviņš ‡ 4.

Avots: EH I, 328

dìevruociņa, geflecktes Knabenkraut (orchis maculata); auch dievaķe̦pas genannt n. Konv. ² 677.

Avots: ME I, 485

dìevs, ‡

3) "= dievsunĩtis" Wessen.

Avots: EH I, 328

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. ² 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 ¹

Avots: ME I, 485, 486

dìevsgan, s. diezgan.

Avots: ME I, 486

dìevsunĩtis, ‡

3) die Kirchenglocke (in Rätseln).

Avots: EH I, 328

dìevsunĩtis,

[1) dìeva sunītis C., Bers., Mar., eine haarige und buntfarbige, schwarzgelbe Raupe
(auch saules tārpiņš genannt) Weinsch., Nieder- Kurl., Schwanb., Nitau, Daiben, Kokn., Jürgensburg, Bers.;

2) ein kleiner, roter Käfer
Ruhental, Hasenpot].

Avots: ME I, 486, 487

dìevticîgs, gläubig, fromm: dievticīgi ļaudis, cilvē̦ki.

Avots: ME I, 487

‡ dievtiesa, fürwahr Frauenb.; nuo dievtiesas, tüchtig Frauenb.: dabūsi pērienu n. d.

Avots: EH I, 328

dìevtìesîgs, einfältig: dievtiesīga muļķīte NWM. X, 484, sirds II, 468.

Kļūdu labojums:
NWM = MWM

Avots: ME I, 487

dìevuôtiês, beteuern, schwören, feierlich versprechen: uozuoliņš dievuojās saulei saknes nerādīt. tas dievuojas tik+pat kâ žīds pie krusta Etn. IV, 121. puisis gan dievuojies, gan liedzies, bet šie neticējuši LP. IV, 207.

Avots: ME I, 487

dìevvā̀rdlaĩks od. dìevvā̀rdu laĩks, die Zeit des Gottesdienstes.

Avots: ME I, 487

dìevvā̀rdnieks,

1) einer, der gern Gotteswort anhört, am Gottesdienste teilnimmt, der Kirchenbesucher:
viņš bija liels dievvārdnieks Aps. pie baznīcas bij sanākuši daudz dievvārdnieku;

2) einer, der Gottesdienst, Gebete abzuhalten hat:
Salmam nepatika dievvārdnieka amats Skuju Fr.

Avots: ME I, 487

dìevvā̀rds,

1): ticiet mani, neticiet, - dievvārdiņa neminēšu BW. 7367.

Avots: EH I, 328

dìevvā̀rds od. dìeva vā̀rds,

1) (in Beteuerungen) bei Gott:
nu˙dien, māte, kas dievvārds, es būšu kalpa līgaviņa BW. 6404;

2) Gotteswort, Gottesdienst:
dievvārdus nuoturēt, beigt. tu gan dievvārduos šuodien ne˙maz nebiji. citiem bija dievvārdiņi BW. 29452. pēc dievvārdiem, nach dem Gottesdienst; dievvārdu grāmata, ein geistliches Buch, ein Gebetbuch.

Kļūdu labojums:
2)Gotteswort = 2) dìevā̀rdi, Gotteswort

Avots: ME I, 487

dìevvḕrsiņš, dìeva vḕrsiņš, der Holzbock (ein Insekt) U.

Avots: ME I, 487

‡ dievzâļu krūms "?" Jauns. Pavasaris klāt.

Avots: EH I, 328

‡ dìevzemĩte, göttliche Erde (?): māmiņa kalniņā, virsū pulka dievzemītes BW. 4142.

Avots: EH I, 328

dìevzir̂dziņš, dìeva zir̂dziņš, ein kleines, rotes Käferchen Etn. I, 109; uz ievainuojumiem de̦ruot uzlikt dieva zirdziņu jeb māriņu Etn. IV, 117.

Avots: ME I, 487

dìez, diezi, diezin (aus dievs zin), Gott weiss: diez, kad tē̦vs pārnāks. dìezin dievs tuo dieniņu, kad es ņemšu līgaviņu BW. 11082.

Avots: ME I, 487

diezcik, aus dievs zin cik, Gott weiss wie, wenn auch noch, wie sehr auch: lai upīte diezcik strauja, pret kalniņu netecēja BW. 997. lai tie kungi diez cik lieli 5960.

Avots: ME I, 487

diezêt Oppek., anbieten, aufschwatzen (eine Ware). [Wohl zu slav. děža "Backtrog", ai. dēhmi "bestreiche", dēhī, aw. uzdaēza- "Wall", arm. dēz "Haufe", gr. τεῖχος "Mauer", osk. feìhùss "muros", got. deigan "kneten", ahd. teig "Teig" u. a. und wohl auch li. díežti "prügeln"; s. Zubatý AfslPh. XVI, 389, Būga РФВ ‚. LXVI, 235, Berneker Wrtb. I, 198, Prellwitz Wrtb. ² 453, Boisacq Dict. 949 f., Walde Wrtb. ² 293 unter fingō u. a.]

Avots: ME I, 487

‡ diẽzg Strasden, diẽzga Dunika, = diẽzgan.

Avots: EH I, 328

diẽzgan: diezgan N.-Peb., Ramkau, dìez˙gan ² Lös. - dievszingan zu ersetzen durch dievsingan.

Avots: EH I, 328

diẽzgan, [diẽgan Serbigal], (aus dievs + gan), auch dievszingan, dievsungan BW. 23, genug, zur Genüge: kad dievu lūgsi, tad diezgan būs. dievam laika diezgan, saimniekam maizes ar diezgan, Eile mit Weile. diezgan man šuo vasaru ar tuo vienu vainadziņu BW. 5819. diezgan, diezgan šim vakaram; gan biju dziedāj(u)si, gan gavilēj(u)si.

Avots: ME I, 487

diezi, diezin, s. diez.

Avots: ME I, 487

dìezins ² Mar. "jem., der häufig die Redensart die(v)s zin (Gott weiss) gebraucht".]

Avots: ME I, 487

diezkâ aus dievs zin kâ, Gott weiss wie, besonders: saruna mums arī tagad diezkā neveicas Purap. ja viņa tuo arī diezkā gribētu.,., wenn sie auch dieses noch so sehr wollte A. XII, 814.

Avots: ME I, 487

‡ diezkâds, Gott weiss was für: nevar uzrādīt diezkādus panākumus Janš. Nīca 60.

Avots: EH I, 328

‡ dimdiens Segew., Getöse, Gedonner.

Avots: EH I, 320

dūdieviņš, Seeregenpfeifer (charadrius hiaticula).

Avots: ME I, 524

dzìmtdiena od. dzimta diena, der Geburtstag Kundz. Kr. 175. Etn. II, 116.

Avots: ME I, 551

dzimumdiena, der Geburtstag.

Avots: ME I, 551

‡ êdienis Wessen n. FBR. XIII, 88; Oknist n. FBR. XV,175, Bozchow, Gr-.Buschh., Kaltenbr., Linden in Kurl., Pilda, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine, = êdiẽns; a. s. ehdenne (= ēdeni oder ē̦de̦nu) LLD II, 192.

Avots: EH I, 371

êdiẽns: die einmalige Tätigkeit des Essens: vērsi ēda ēdienā BW. 19445.

Avots: EH I, 371

‡ êdienstarpa Stenden, die Zwischenzeit zwischen zwei Mahlzeiten.

Avots: EH I, 371

‡. è̦lkdìevĩba* Abgötterei, Götzendienst.

Avots: EH I, 368

‡ gaîšdiên ² Ugalen n. FBR. VII, 29, = [pa]gājušu dienu, gestern.

Avots: EH I, 378

galdienis, ein Totkranker Trik.]

Avots: ME I, 589

‡ gaŗadiena Janš. Bandavā I, 285, = gaŗā diena, gaŗdienis?

Avots: EH I, 385

‡ gar̂dêdiens, ein schmackhaftes Gericht: sevišķs g. A. Melnalksnis Mazsalaca 52.

Avots: EH I, 383

gaŗdìena (unter gaŗdienis),

1): auch Dunika; ‡

2) ein langer Tag:
lai gaļa stāv gardienai Pas. XI, 364.

Avots: EH I, 385

gaŗdienis (fem. - ne), gaŗdìena, jem., der langsam arbeitet Ar., Blieden, Ahs.

Avots: ME I, 606

gaŗdiênisks ² " langsam" : gaŗdienisks cilvē̦ks Sasm.

Avots: ME I, 606

gauddienis, ein Bejammernswerfer, ein Unglücklicher (aus gauda + diena, vgl. grūtdienis).

Avots: ME I, 610

gaudiêns, Verbalabstraktum von gaut, das einmalige Geheul, die einmalige Wehklage: suņu gaudiens A. XII, 948. viņa raud tik klusi, ka katrs gaudiens nāk tik lē̦ni Līg.

Avots: ME I, 610

gaũsdiena, comm., masc. gausdienis, fem. gausdiena RKr. XVI, 187, ein langsamer, saumseliger Mensch: nāk kâ gausdiena Naud. lied jel, gausdiena, nuo meža dibina BW. 18056. kur strādā, tur ilgi kâ gausdiena paliek Druw.

Avots: ME I, 612

‡ gavēņêdiens Juris Brasa 32, eine Fastenspeise.

Avots: EH I, 388

glìzdiens, lehmiger Boden: purvu glīzdienā Aus.

Avots: ME I, 628

graudiens: mit aũ Dunika; pē̦rkuņa g. Linden in Kurl.

Avots: EH I, 399

‡ gŗaudiens, das (zeitlich beschränkte) Donnern, Rollen: pē̦rkuona gŗaudieni Janš. Dzimtene V, 149.

Avots: EH I, 414

graudiens, das Rollen des Gewitters, Gewitterschlag: graudiens nāca pēc graudiena LA.; pē̦rkuona graudieni; gaisa graudieni MWM. VI, 632.

Avots: ME I, 638

grēdiena: auch N.-Peb., (mit è) AP., (mit è ² ) Erlaa: tādu vietu, kur malkas grē̦da bijuse, kur vēl malka piekaisījusies, sauc par grēdienu Erlaa. mājā (zu Hause) malku izkraun grēdienā AP.

Avots: EH I, 404

grēdiena, ein Ort, wo sich Holzhaufen befinden Vīt. 6.

Avots: ME I, 652

‡ grẽ̦kdienis "der täglich sündigt" Für. I.

Avots: EH I, 405

‡ grûdien Saikava, zur Verstärkung von grûst: g. grūst.

Avots: EH I, 412

‡ grudienis, fernes Donnern, Rollen Lettg.

Avots: EH I, 410

II grūdienis (unter grûdenis I),

2): = grûdiẽns 2: grūž piestā grūdieni R. Ērglis Pel, bar. vectevi 72. Vgl. li. grūdiẽnė "Gericht aus zerstampften Körnem".

Avots: EH I, 412

grũdienis (aus grūtdienis), auch grũdenis L., St., U., Kand., ein verlassenes Kind, Waise [grūdenis wohl nur in Mundarten, wo suffixales ie gekürzt ist.] S. auch grûdenis.

Avots: ME I, 667

grûdiẽns,

1): lietus g. (starker Regenguss)
auch Seyershof;

2): eine Speise aus gestossenen gekochten Erbsen, Kartoffeln und geröstetem Hanf
Lennew., Üxküll; siltais g., Kartoffelbrei Frauenb., Lieven-Bersen, Schwarden.

Avots: EH I, 412

grûdiẽns,

1) der Stoss:
vēja grūdiens izgāzis kuoklē̦tāju jūŗā LP. V, 85; lietus grūdieni; [

2) eine Speise aus gestossenen Erbsen
Ronneb., Smilt. Vgl. grūdenis].

Avots: ME I, 667

grũtdienis: grūtdieņa asariņas BW. 4109; Demin. nom. plur. grūtdieniņi BW. 4176.

Avots: EH I, 413

‡ gŗũtdienis, = grũtdienis: gºûtdienîti ... ļaudis niecināja BW. 4788. sērdienīši, gŗūtdienīši 4243 var.

Avots: EH I, 415

grũtdienis, f. -ne, grũtdieniņa BW. 24784, einer (eine), der (die) schwere Tage (grũtas dienas) hat, namentlich ein Waisenkind: sērdienei, grūtdienei grūts mūžiņš dzīvuojuot BW. 4484. grūtdieņu nams, das Waisenhaus St., gew. bāriņu n. grūtdienīšu asaras, feiner Staubregen.

Avots: ME I, 669

‡ gul̂gzdienis Auleja, ein Schluck: var redzēt, kai g. nuoskrien i[r] atskrien (kad guovs gre̦muo).

Avots: EH I, 417

ìediebt "erschrocken hinein-, hereinlaufen" Geisterhof.]

Avots: ME II, 10

‡ ìediedelêtiês, sich einbetteln (ielūgties) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 509

ìediedzêt,

2): ie. gurķu sē̦klas, aplejuot tās ar ūdeni Kreuzb. ie. iesalu Pilda.

Avots: EH I, 509

ìediedzêt,

1) iediedzēti milti, [Mehl aus Körnern, die schon zu keinem angefangen haben
Senten, Fest.;

2) keimen lassen:
ieliku graudus ve̦lē̦nā, gribu tuos iediedzēt Bers., Serben, Roop].

Avots: ME II, 10

I ìediêgt, ‡

2) = ìepḕrt 2: iediedz ai žagaru, kad neklausa! Zvirgzdine. es jam labi iediedžu ebenda.

Avots: EH I, 509

I ìediêgt, einfädeln: viņa šņuorīti iediedza grāmatā D. Kleinb. J. 86. pulksteņa ķēdes gals bij stāvējis kabatā iediegts vai citādi iestiprināts Kaudz. M. 312.

Avots: ME II, 10

II ìediêgt, hineinlaufen: zaķis iediedza mežā Wolm., Bauske.]

Avots: ME II, 10

iegaudiens, [ein bald verstummendes Aufheulen]: vē̦tras iegaudiens Duomas I, 1098.

Avots: ME II, 16

ìevediens, die Einleitung, das Vorwort Plūd. Llv. II, 353.]

Avots: ME II, 87

‡ ikdìen, Adv., jeden Tag, täglich A. Brigadere Skarbos vējos 68.

Avots: EH I, 429

ikdiena: kâ ikdienas (Var.: īstam) ganiņam BW. 28872 var.

Avots: EH I, 429

ikdiena *, der Alltag, die Alltäglichkeit: tikai ikdiena tuo žņaudza Rainis. šaubas tâ mūžam jūs kratīs, un ikdiena nelaidīs brīvus Rainis. tavs negantais prāts jau nerims lēnīgā ikdienā MWM. VII, 440. izdzirdu cē̦lāju, kas dze̦n, lai ikdienā stiegu Asp. Ziedu kl. 22.

Avots: ME I, 704

ikdienējs *, täglich, alltäglich Wid.]

Avots: ME I, 704

ikdìenĩba *, die Alltäglichkeit: vienmuļības arkls tâ apklāj tuo ikdienības pe̦lē̦kajām ve̦lē̦nām Vēr. II, 974.

Avots: ME I, 704

‡ ikdìenišķĩba*, = ikdìenĩba: augstāk par ikdienišķības nuotikumiem Janš. Dzimtene I ² , 59.

Avots: EH I, 429

ikdienišķs, alltäglich: ikdienišķa parādība.

Avots: ME I, 704

in˙die! bei Gott! Spr., Setzen.

Avots: ME I, 708

‡ iñdiẽve ² ,

1) "kaite" Gr.-Gramsden: indieves pilns;

2) "?": kuo uzbāzies kâ i.? NB.

Avots: EH I, 430

‡ izdìecêt ² Kaltenbr., ausleeren: i. šķūni, trauku.

Avots: EH I, 443

izdiedelêt, bettelnd (von jem.) erlangen. Refl. - tiês, zur Genüge betteln.]

Avots: ME I, 728

izdiedêt: auch (mit iẽ ) Kandau: viss pamazām izdied.

Avots: EH I, 443

izdiedêt, = izdēdêt: maitas kauli izdiedējuši, slimnieks izdiedējis, drēbe izdiedējusi (= izdilusi) Postenden. izdiẽdējis kâ skals Mitau.]

Avots: ME I, 728

izdiedzêt, tr., aufkeimen lassen, zum Aufkeimen bringen: miežus izdiedzēt iesalā. labības graudi jau izdiedzē̦ti.

Avots: ME I, 728

‡ izdiêdzinât ² Dunika, = izdiedzêt.

Avots: EH I, 443

izdiêgt Kl., hinauslaufen.].

Avots: ME I, 728

‡ izdiẽna, das Ausdienen (r. выслуга): atvaļināts pirms pilna izdienas laika.

Avots: EH I, 443

‡ izdiẽnêt, (eine bestimmte Zeit) ausdienen, zu Ende dienen Janš. Dzimtene I, 226.

Avots: EH I, 443

‡ izdiet, = izdañcuôt: es mācēju tâ izdieti kâ ... jūŗas cielaviņa Tdz. 38566.

Avots: EH I, 443

izdietiês, sich austanzen: izdejušies, izdzīvuojušies LP. VII, 612.

Avots: ME I, 728

izdievredzêt, zaubern, hexen: vajaguot tāda vīra, kas varuot izdievredzēt Dok. A., Bers.

Avots: ME I, 728

jān˙die, für jānudie Saussen.

Avots: ME II, 106

jànudì e, jānudì en PS., in der Tat, wahrlich: jānudien viņa stāstīja ļuoti daudz laba par tuo čūsku Rainis.

Avots: ME II, 106

‡ kâddìen, eines Tages: dzirdēju k. priekšistabā ... runājam Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 144.

Avots: EH I, 598

kãjdiegs, Zwirn, der zur Befestigung eines Netzes an das Tau dient Nogallen.]

Avots: ME II, 188

‡ kņadiena oder *kņadiens, = kņaduopa (?): dzirdējis kņadienu Azand. 193.

Avots: EH I, 635

kuôdiẽns, der Biss: (pliedeŗu kuoka) vē̦za pasargā nuo čūskas kuodiena Etn. II, 55.

Avots: ME II, 341

kristdìena Etn. II, 179, = krastdiena.

Avots: ME II, 281

‡ kristdìene ² Sonnaxt, = kristdìena.

Avots: EH I, 655

krustdìena: Bergm. Saņ. spr. māc. (1795) 235, auch Linden in Kurl. (hier im Volksglauben mit dem Hagel, krusa, in Verbindung gebracht); krust(u)diena, Benennung der 2 Donnerstage vorHimmelfahrt (in einem handschriftl Vokabular): atbraukšuot... pa lieldienām vai krustadienu Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 193. pa pļavām var ganzt guovis līdz lielai krustadienai Frauenb. krustdienā vārdu liku pē̦rnajām telītēm BW. 32422, 4.

Avots: EH I, 660, 661

krustdìena od. krusta diena, der Himmelfahrtstag, oft näher bezeichnet durch lielā, zum Unterschiede von pirmā krustd., der Donnerstag 14 Tage vor Himmelfahrt, und vidēja krustd., der Donnerstag 8 Tage vor Himmelfahrt. debessbraukšanas dienu un divi ce̦turtdienas priekš tās nuosauc par krustdienām, pirmuo par mazuo, uotru par vidējuo un trešuo, pašu debessbraukšanas dienu, par lieluo krustdienu Etn. II, 178. priekš debessbraukšanas trīs nedēļas katru ce̦turtdienu nee̦suot tīrumā strādājuši; ja strādājuši, tad krusa nuositusi labību II, 179.

Avots: ME II, 288

lab˙dìen (li. lãbą diẽną) guten Tag!]

Avots: ME II, 395

labdìena: labdienas vietā Pas. XIII, 354, anstatt "guten Tag" zu sagen. netiku nuo viņa vaļā: viņš man deva gaŗu labdienu Smilt. "ich wurde ihn nicht los: er hielt mich lange auf mit seinem Gerede". aiznes tē̦vam labdienas (plur. t., einen Gruss )! Dunika.

Avots: EH I, 709

labdìena, der Gruss (eig. der gute Tag): labdienu duot, teikt, grüssen, guten Tag sagen; labdienu atņemt, saņemt, den Gruss erwidern. tuo re̦dzam vēl šuo lab˙dien (gew. baltu dien), das sehen wir noch heutzutage Walk.

Avots: ME II, 395

labdìendevẽjs, der Grüssende, wer "guten Tag" sagt LP. VI, 392.

Avots: ME II, 395

labdienuôtiês, "guten Tag" sagend sich begrüssen: l. ar jaunām atraitnēm Leijerk. II, 147.]

Avots: ME II, 395

‡ lādienis Strods Par. vōrdn. 106 "?".

Avots: EH I, 726

lagzdiens, ein Haselnussgesträuch, Haseinussgebüsch Gold.: rītu iešu lagzdienā.

Avots: ME II, 400

laiddiena, s. laidene.

Avots: ME II, 402

laîdiẽns, ‡

2) "kuo vienreiz atlaiž (nuo aude̦kla) aužuot" Kalz. n. Fil. mat. 28: palicis vairs tik kāds l.; tad būšu nuoauduse; ‡

3) ein einmaliges Lassen:
kalējs iedzina stipru mietu un piesēja vērsi garā laidienā, lai šis var diezgan izlakstīties Ciema spīg.201.

Avots: EH I, 712

laîdiẽns, die einmalige Fahrt, der Lauf, Sprung, der Wurf: tas tik bij laidens! das war mal eine schnelle Fahrt, ein schneller Lauf, ein weiter Wurf. runcis lieluos laidienuos stiepa pār sē̦tu Aps. gan tev viss vedīsies kâ pa laidienam, es wird dir alles herrlich von statten gehen LP. VII, 758. Zu laîst.

Avots: ME II, 403, 404

ļaũndieniņa, der bose Tag, das bose Verhängnis: dieniņ, mana ļauudieniņa, tu atgāji nezinuot BW. 27456. Gew. ļauna diena.

Avots: ME II, 532

‡ lazdiena Rutzau n. FBR. VII, 122, = lazdaine.

Avots: EH I, 725

‡ ledienis, Glatteis Lettg.

Avots: EH I, 731

liegdiena Planhof, = lieldiena. Vgl. das damit identische liekdiena.]

Avots: ME II, 493

lìekdìena Lind. n. Mag. XIII, 2, 65, Neugut, st. lieldiena. Vgl. das damit identische liegdiena. [Mit dem k von r. вели́къ день dass.?]

Avots: ME II, 494

‡ liẽkdiene Grenzh. n. FBR. XII, 15, = lìekdìena.

Avots: EH I, 752

liẽldìena: ap lieldienu (lieldienās 32209 var.; 32251 ) šūpuojuos BW. 32209.

Avots: EH I, 754

liẽldìena, sehr oft der Plur., ein Demin. lieldienīte BW. 33290, Ostern: kas lieldienu pātagu vijuot, tas savā mūžā tuo vairs ruokā neņemšuot; lieldienas od. lieldienu svē̦tki, das Osterfest; pa lieldienām, zu Ostern; priekš lieldienas līdz pašiem lieldienas svē̦tkiem Etn. I, 73; pirmā, uotrā, trešā lieldienā, am ersten, zweiten, dritten Ostertage. [Gebildet wohl nach aruss. великъ день dass.]

Avots: ME II, 498

‡ lìeldìene ² Auleja, Bērzgale, Daudzese, Oknist, Sonnaxt, Zvlrgzdine, lìeldìenes ² Borchow, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Sonnaxt, Ostern: lieldienē, kad dzied ... Pas. IV, 150 (aus Domopol). atiet lieldiene ..., ze̦lta uolas mē̦tādama BW. 32238.

Avots: EH I, 754

‡ lìerdienes ² Gr.-Buschh., Līvāni, = liẽldìena(s).

Avots: EH I, 756

līgumdiena, der Verdingungstag Tēv.

Avots: ME II, 483

lūgdienas (?) "Ostern" Warkl.]

Avots: ME II, 517

‡ madiers, die Art, Manier Siuxt n. BielU.: viņam tāds m. BielU. Dissimiliert aus manier(i)s??

Avots: EH I, 776

‡ meldiens Wessen, = mel̃dija.

Avots: EH I, 798

‡ mẽnešdìenas, die Menstruation Saikava.

Avots: EH I, 807

muñdiẽr(i)s, gew. Demin. muñdiẽriņš, die Montur, Uniform: kur... tu dabūji tādu zilu mundieriņu? BW. 20479. [Zunächst wohl nebst li. mundiera auf r. мундир beruhend.

Avots: ME II, 667