Paplašinātā meklēšana

aruôds,

1): auch (aruods) Memelshof, Pilda, Zaļmuiža, (mit ùo ² ) Auleja, Saikava, Zvirgzdine, (mit uô ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 65, Kaltenbrunn, Sussei: klēti cirta deviniem aruodiem (Var.: apcirkņiem ) BW. 28128. zeme pilda maizes pilnu aruodeņu 28137. tīru rudzu aruoda 21294. aruodiņa dibe̦nā 28532.

Avots: EH I, 130

aruõds [li. arúodas],

1) bei den Hochletten ein Fach, eine durch Bretter eingeschlossene Abteilung in der Kleete, der Kornkasten, wofür sonst
apcirknis: par aruodu rudzi bira BW. 3876;

2) seit Kronw. das Fach, das Gebiet in Wissenschaft, Kunst, im Handwerk.
[Nach Būga KSn. I, 72 zu einem arūs "Getreide", pr. acc. s. arrien, lat. arvum, gr. ἄρουρα "Ackerland" und somit zu ar̂t "pflügen". Aus dem Baltischen entlehnt sind wahrscheinlich weissr. аруд "засѣка" und d. dial. arrłde bei Frischbier "ein Fach in einer Schüttung".]

Avots: ME I, 142

‡ aruodskuõla,* die Fachschule.

Avots: EH I, 130

‡ aruodskuôlniẽks,* der Fachschüler.

Avots: EH I, 130

atbùods ² ,

4): "siena šķūnī par priekšas siênu tālāk uzkrautais siens" Wessen. ar atbuôdu ("?") Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 90.

Avots: EH I, 137

atbùods ² [nach Kr.], in Fehteln atbuodze, atbuote in Rahden n. A. X, 1, 529,

1) die Stauung, aufgestautes Wasser:
kad le̦dus ejuot saspiežas, ūdens saceļas un beidzuot sāk atpakaļ tecēt, tad tuo sauc par atbuodu Kok., Bers. [atbuods (die Rückströmung) ir tik liels, ka sudmalas nevar malt Kreuzb.]. Im ostle. Podunay werde eine solche Rückströmung atbulda genannt. vējam pūšuot jūŗas malā saruodas siltākā virsūdens atbuodze Konv. ² 1486;

2) der Ort, über welchen sich das aufgestaute Wasser ergiesst;
[in Saussen heisst atbuôda das nach einer Überschwemmung in einer Vertiefung gebliebene Wasser];

3) eine Flusskrümmung
[vgl. aizbuode], wo das Wasser ruhig steht Erlaa;

[4) Überfluss:
šuodien par daudz cūku pieve̦sts, rītu būs atbuods, t. i. nevarēs visas pārduot Stelp., Festen u. a.; in Nerft dafür atbuôda: ar atbuodu atdeva. atbuods gehört vielleicht zur Wurzel bhendh- "binden" in bìedrs, s. dieses; atbuodze dagegen zu banga.]

Avots: ME I, 152

* āzkuods od. * āzkuoda, Imbiss: ne̦s āzkuodu (kukuli, sieru) RKr. XVI, 122 aus Rutzau).

Avots: ME I, 246

bluods Lind. Mag. XIII, 3, 68, bluô da ² [Dond.], ir tāds, kas kuo ļauna apzinādamies neiedruošinās acīs skatīties; vis˙vairāk saka tuo nuo suņa Dond.; jemand, der "bluodâs".

Avots: ME I, 319

I bluods, ‡

2) "nekauņä Dond.

Avots: EH I, 232

‡ II blùods ² Kaltenbr., Sussei, = vadâtājs 2.

Avots: EH I, 232

bļuõds Dunika, NB., Demin. bļuodiņš BW. 6552, = bļuõda.

Avots: EH I, 234

buõds, -s, (unter buõde),

1) auch Pas. X, 256.

Avots: EH I, 258

I bruôds PS., die Knospe, das Äuglein, [zu briêst].

Avots: ME I, 342

II bruôds [Warkhof], auch bruods, - s, = bruodenis: raganas pa jumta bruodu aizlaidušās LP. VII, 602. ve̦ca puiša dvēselīte rijas bruodi lidināja BW. 13141. rijas bruoda galiņā BW. 3158, 1.

Avots: ME I, 342

III bruods, das Wetterleuchten: bruods briedē labību Druw.; [vgl. bruosli].

Avots: ME I, 342

‡ duôds Oknist, Gegebenes: d. pret duodu.

Avots: EH I, 350

‡ gluods, blauer Lehm Luhn. n. BielU.

Avots: EH I, 395

gùods: schon LLD. II, 3 ₁₇ ; in Sonnaxt laute der gen. s. gùoda ² und gùods ² ),

1): guôda ² vârds ² Salisb. "palama". vai tad šī ar labu guodu (aus einem anständigen, ehrenhaften Anlass) šāvēs? Sonnaxt. pats nuo sava guoda Spiess, aus eigenem Antrieb (Ehrgefühl);

2): pēc amatiem un guodiem vien tik dzē̦nuoties Janš. Dzimtene V, 125;

3): kad pašam g., tad luopam suods Ramkau. pa ziemu biju kāduos trejuos guoduos Auleja, Saikava, Zvirgzdine; in Dunika in dieser Bed. nur der Plur. guôdi ² .

Avots: EH I, 423, 424

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691

gùodsir̂dĩba ,* die Ehrenhaftigkeit.

Avots: ME I, 691

gùodsir̂dîgs ,* ehrlich, ehrenhaft: vainu uz citiem nuovelt nav guodsirdīgi Balt. V.

Avots: ME I, 691

I gruods: Demin. acc. plur: gruodiņas BW. 30049, 4 var.

Avots: EH I, 413

I gruods, -s, (gew. Pl. grùodis ² Mar.), lokal für grùoži, die Leine, das Lenkseil: baltu linu gruodi (Var.: gruožu) viju BW. 15910. Cēsīs pīcka, Rīgā gruodis 29929. es gruodīti kustināju BW. 30049. [Wohl eine Umbildung von grùoži unter dem Einfluss von gruods II.]

Avots: ME I, 671

II grùods,

1): auch Līvāni; (mit ùo ) AP., Ramkau, (mit ùo ² ) Auleja, Kaltenbr., Lixna, Saikava, Warkl., Zvirgzdine: ratiņš gruodi ne̦s, der Wocken spinnt drall
Lennew. n. BielU.;

2): "kluss, gaišs" Wessen.

Avots: EH I, 413

II grùods [Ronneb., Smilt., Meiran, Drosth., Saussen],

1) drall, stark gedreht, stramm:
gruoda dzija, gruods pavediens Fest., Mar., Nerft. tad sāka muocekli griezt uz vienu pusi, līdz striķi bij savijušies gluži īsi un gruodi A. XX, 291. jaunas asinis daudz gruodāki pa dzīslām rit Purap. mani gruodi (= grìzti) gredzentiņi tavus vaigus tricinās BW. 21781, 2;

2) gruods laiks, anhaltend dürres Wetter
[Warkh.], Nerft n. U. [Zu li. grandìs "Ring", apr. grandis "Grindelring am Pfluge", poln. dial. gre̦dac/ sie, "sich drehen", ahd. kranz "Kranz", mhd. krenze "Korb" und vielleicht air. grinne "Bündel", s. Lidén Stud. 19 f., Bezzenbeoger bei Stokes Wrtb. 118, Berneker Wrtb. I, 356, Trautmann Wrtb. 94 f.]

Kļūdu labojums:
tricinās = tveicināja

Avots: ME I, 671

gruodskuoki, = gruodi 1: kurzemnieki savas meitas tiltam lika gruodkuokiem BW. 20957, 1.

Avots: ME I, 671

juõds,

2): ej pie juoda...! BW. 9607. juodi kaunas, vom Nordlicht
Warkl.; ‡

3) ein Jude
Elger Dict. 672., Günther Altle. Sprachd. I, 98. - In den Bedd. 1 und 2 von Wood Post-conson. w 18 zu ai. yādas- "ein im Wasser lebendes Ungeheuer" gestellt.

Avots: EH I, 570

juõds [Tr., Līn., Pl., C., Bl., Nigr., Dond., Lautb., Jürg., Arrasch, Dunika, juôds ² Salis, Ruj.] (li. júodas "schwarz"),

1) ein Waldteufel
Mirbach, Glück, L., ein Feldteufel St.: tiem nebūs vairs savus upuŗus juodiem upurēt III Mos. 17, 7;

2) en böser Geist, in der Vorstellung des Volkes nicht immer vom Teufel
(ve̦lns) unterschieden: juoda māte, juoda tē̦vs brauca baznīcā lieliem ratiem, me̦lniem zirgiem Tr. IV, 48. skrej uz juoda pili; juoda suņi nepajuta, juoda māte vien pajuta Tr. IV, 514. pē̦rkuoņam bijis juods LP. VII, 465. pērkonis dīda juodus Pūrs I, 115. mūsu senči kaŗā kautās dvēselītes sauca par juodiem I, 113. bargā laikā Kurzemē saka: Pē̦rkuons juodus gaiņā. ziemeļa blāzmai plevinoties saka: juodi kaujas, kaŗa ļaužu dvēseles kaujas LP. VII, 467. juodi kaujas, dzirksteles me̦T (Rätsel: Donner und Blitz) RKr. VII, 813. Sehr gebräuchlich in gewissen Wendungen: lai tevi juods parauj! mag dich der Teufel holen! pie juoda! zum Teufel! kur pie juoda ciema gani BW. 743. kuo tās juoda abas brēca, warum weinten sie, zum Kuckuck, beide (Var.: kāda juoda abas brēca, ursprünglich wohl: nach welchem Teufel (verlangend) weinen sie beide?) BW. 12042. kādu juodu tas dziedās? weshalb wird er, zum Kuckuck, singen? BW. p. 2453.

Avots: ME II, 125

I kuods: auch (mit uô ) Ildzene.

Avots: EH I, 686

I kuods U., [kuôds (gen. kuôda) Lis., Trik., Wolmarshof, kuôds ² Selg., kuôds, -s Ronneb. (li. kandìs)], = kuoda I: šie nevar glābties nuo rūsas un kuodiem Glück Baruch 6, 11. jūsu drēbes ir kuodu barība tapušas Jakob 5, 2. nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kuodi un rūsa tās samaitā Matth. 6. 19. [Zu kuôst "beissen", s. W. Schulze KZ. XLIII, 379, Persson Beitr. 808 und 881, Bugge BB. III, 103, Leskien Abl. 375.]

Avots: ME II, 341

II kuods: auch Pas. VII, 364 (aus Lettg.), Birkerts Latv. sakāmv: 3014 (aus dem Ostle.), Wessen, (mit ùo ² ) Auleja, Bērzgale, Kaltenbr., Warkl., Zvirgzdtne, (mit uô ) Prl., Saikava: k. cilvē̦ks Auleja. k. kai sakārne ebenda. kuoda zems ebenda, grūdeņi taidi kuodāceņi (Deminutivform) ebenda.

Avots: EH I, 686

II kuods, mager Infl. n. U.: kuo nu ar kuodu zirdziņu peļņā brauksi! Laud. bija kuoda guotiņa; vairāk par viņu tirguotājs nedeva Laud. kuoda gaļa U. Vgl. kũds.

Avots: ME II, 341

negùods, die Unehre, Schande, Schmach: Sprw. labāk nabags ar guodu nekâ bagāts ar neguodu. me̦luot neguoda amats. Der Gen. neguoda steht oft in der Funktion des Adjektivs neguodīgs, unehrlich, unverschämt, schändlich: pruojām, pruojām neguoda ļaudis! BW. 26131; 16188. izdzirdu cīruli, neguoda putnu; vgl. BW. 2600. neguoda māte, neguoda tē̦vs, Beiwort der Schlange Tr. IV, 405. [šādā ceļā un tik neguoda laikā Janš. Bārenīte 39.] kāzās dziedāju neguoda dziesmas Ltd. 598. likt neguodā, in einen schlechten Ruf bringen; neguodā nākt, tikt, in einen sclechten Ruf gebracht werden: ļaudis manu augumiņu neguodā nuolikuši; vgl. BW. 8623. tik es tiku neguodā caur netiklu tē̦va dē̦lu BW. 21883. ar neguodu od. neguodam, mit Schimpf, in Unehre, unehrenhaft: grib netiklis ar neguodu nuoņemt manu vainadziņu Ltd. 680. bagātais izsunījis viņu un aizdzinis ar neguodu pruojām LP. V, 262. kâ es nu tik ve̦cu cilvē̦ku neguodam pie matiem vazāšu? VI, 830. par neguodu, zur Schande: tas tev par neguodu.

Avots: ME II, 714

nuõmuôds: auch (mit uõ ) Iw. n. FBR. VI, 49, Dunika; nuomuoda naktis Frauenb. vienā gultā guļuot ... nuomuodā e̦suošais savu nuomuodu ... pielaiž uotram Jauns. J. un v. 75. kaut es savu līgaviņu vēl atrastu nuomuodā BW. 26785, 7.

Avots: EH II, 71

nuõmuôds, das Wachsein, die Schlaflosigkeit: it visas ļaujas pretekļuos nuošķirties, kâ nuomuods un miegs RKr. VIII, 9. es nuomuodu par sapni daru, es sapni nuomuodu pārvērst varu, - tavs nuomuods skaists kâ sapnis būs Rainis. nuovārdzis ar nuomuodiem G. L. In der Volkssprache gew. nur im Lok.: nuomuodā būt, palikt, wach sein, nicht schlafen: sunītis palikšuot nuomuodā LP. IV, 87.

Avots: ME II, 824

uôds: uo. nuokrita nuo uozuola BW. 2744, 2. (sita) uodiņš savu māmuliņu 2746. Ein Demin. uodītis BW. 32237, 1 (aus Hoppenhof).

Avots: EH II, 742

uôds (li. úiodas, pl. uodaĩ ) Kl., Lös., Prl., PS., Wolm. u. a., uods U., uôde ² Bl., Ruj., Salis, unde L., St., U., BW. 29284, 1, uoda Manz. Lettus; Glück Matth. 23, 24, die Mücke (unbekannt in Dond., Dunika, Frauenb., Kand., Selg., Stenden, wo dafür knis(l)is u. a.): uodes kuož, die Mücken stechen U. uodi sīkdami un dīkdami dzied man ap ausīm Aps. kur skriedami, uodu putni, bez saulītes vakarā? BW. 3361. - Sprw.: labāk uodiņš kāpuostuos nekâ pa˙visam bez gaļas Etn. IV, 94. kāpuostu uodiņš, cecidomyia brassicae Latv.; kviešu uodiņš, diplosis tritici Latv. - Sprw.: pievilcies kâ uods, besoffen wie eine Spritze. Von Schulze KZ. XLIII, 41 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 119 zu êst gestellt (vgl. le. tautu dē̦lu uodi ēde BW. 15230 und li. šimtas uodų̃ kumẽlė suė´da in Kvėdarna). Anders Zubatý AfslPh. XVI, 407 und Preobraženskij Эт. слов. р. яз. I, 635 f. (zu wruss. вадзень, ksl. obadъ od. ovadъ, r. оводъ "oestrus"; was bedeutet aber dann hier das ob-?), Petersson Heterokl. 99 f. (zu adît, adata), Hirt IF. XXXI, 10 (zu gr. ω˚δίς "Schmerz").

Avots: ME IV, 413

‡ pagrùods AP., ziemlich drall (straff): diezgan p. bij savē̦rpts vērpiens.

Avots: EH II, 135

pakuôds, pakuôda N.,

1) der Imbiss:
duod man kādu kumuosiņu pakuodam! Elv., Smilt.; bei Elv. auch duot pakuožam, zum Imbiss geben, also von pakuodis;

2) die Zukost
Dond.: vai tu agrāk esi ēdis bez sāls un pakuoda? Dünsb. dažs labs saimnieks jau nezin, kādu pakuodu būs gājējiem līdz duot LA.

Avots: ME III, 52

I pakuôds,

2): auch (mit uô ² ) Anzen, Hasenp., Pussen, Rothof, Wandsen, Warwen, Zabeln.

Avots: EH II, 146

‡ II pakuods, etwas mager Lubn., Saikava, Wessen.

Avots: EH II, 146

pluods U., Bielenstein Holzb. 649 (mit Abbildung), pluoda Felixberg, pluôde ² Usmaiten, das Flottholz, der Schwimmer am Netz. Mit uo aus ō(u̯) zu plûst; vgl. auch gr. πλωτός "schwimmend" und got. flōdus "Flut".

Avots: ME III, 364

I puôds,

1): der Kessel
Livl. n. BielU., Salisb.: zâļu p. ugunī BW. 20131 (aus Schrunden). ne vairs vārīšu, ne vairs cepīšu, nei sava puodiņa dedzināšu 19279 (aus Livl.); zvirgzdu p. Siuxt "čuguna puods, kam dibe̦ns šaurs, vidusplats un augša atkal šaurāka"; puodiņš Schujen, ein Gefäss, in dem das Essen gekocht wird; puôdeņš Auleja, Lixna "krūz(īt)e";

5): auch (mit uô) Lis., Lubn.; "bē̦rzlape" (mit uô) AP.; ruozē̦tais puôdiņš AP., ein gewisser Pilz; ‡

6) puodiņus likt, schröpfen (?):
slimiem vīriem viņa puodiņus lika Jauns. B. gr. ³ I, 68.

Avots: EH II, 345

I puôds (li. púodas "Topf"), Demin. verächtl. puodelis (li. puodẽlis),

1) der Topf:
puķu puods, der Blumentopf. Sprw.: kādi puodiņi (kāds puodiņš), tādi vāciņi (tāds vāciņš), gleiche Narren - gleiche Kappen. puods katlam smejas - abi divi me̦lni. puoda gabals, die Scherbe;

2) krāsns puods, krāspuods U., zuweilen auch nur das Demin, puodiņš gebraucht, die Ofenkachel;

3) puodiņus pirkt, ein Gesellschaftsspiel
U.;

4) rasu puodiņš, alchemilla vulgaris L. Lös. n. RKr. III, 69;

5) puôdiņš ² Hasenp., ein junger Birkenpilz (agaricus integer)
Peņģ. Zu pê̦da 5.

Avots: ME III, 454

II puõds: linu puoda smagumā BW. 24741 var.

Avots: EH II, 345

II puõds, ein Liespfund (Gewicht von 20 Pfund). Aus aniss. пудъ.

Avots: ME III, 454

puodstāša "ein Ort, wo ein Schatz (Geldtopf) vergraben" L.

Avots: ME III, 454

prùods ² Oppek., pruodiņš; ein kleiner natürlicher Teich Oppek. n. U.: saimnieks kampis slimnieci un - blūks! pruodiņā iekšā Jauns. Baltā grām. I, 173. stāsts par brīnīgu pruodu kuŗā ūdens kustēja tik vienu reizi gadā L.W. 1922, VI, 14. Nebst li. prũdas aus (a)russ. прудъ dass:

Avots: ME III, 400

I puspuôds, pus˙puôda, ein halber Topf: puspuods krējuma.

Avots: ME III, 432

II puspuõds: (aitai) puõds mugurā, p. astē BW. 29088.

Avots: EH II, 334

II puspaõds, puspuõda, ein halbes Liespfund (= 10 Pfund): ja svērs kaķis pus˙puodiņa, tad ves (= vedīs) meitas šuoruden BW. 33262. sprēd, meitiņa, šķeterē puspuodiņa (sc.: vilnas) vakarā! 7046. puspuodiņa vien vajaga Rīgā pirktu dzīpariņu BW. piel. ² 25627.

Avots: ME III, 432, 433

pušpuõds, = puspuõds, ein halbes Liespfund: jāsavērpj pušpuods linu LP. VI, 994.

Avots: ME III, 439

ruõds: svāteņam rūdi zirgi Tdz. 44168 (aus Kapiņi).

Avots: EH II, 391

rõds, der Rotschimmel Dond. n. FBR. V, 127; aus einer tahm. Mundart mit õ < au (s. Le. Gr. § 56 und raũds I)?

Avots: ME III, 552

ruõds Nigr., = rauds, ruds, rötlich, bräunlich, rotbraun. Aus mnd. rôt "rot"?

Avots: ME III, 577

rudzaruods Lubn., für rudzu aruods, der Kornkasten (in der Kleete): paldies dievam, rudzaruods pilns.

Avots: ME III, 555

sùods,

1) = sùodĩba: kučierim uzbrucis suods LP. V, 18. nāves suods, Todesstrafe VII, 105. kuŗiem bija uzlikts baznīcas suods Etn. II, 65. grūtā suodā krist Aus. I, 2. vai nu suods, vai guods Br. sak. v. 1172. vai tas nu nav suods! Balt. Vēstn. 1901, No 87. viņa aiziet, bet tavu suodu! nevar akai piekļūt LP. IV, 168. dakteri nuoveda uz suoda vietu Dicm. pas. v. I, 38. būs jāatbild suoda dienā Apskats v. J. 1903, S. 625. sarkanais suods U., die Ruhr;

2) der Richterstuhl
(?): re̦dz... dievu suodā sēžam Daniel 7. - Nebst li. sũdas "das Gericht (als ein Vorgang)" aus aruss. судъ "gerichtliche Strafe, Verdammung".

Avots: ME III, 1136

I sùods,

1): sēdēt suoda krê̦slā BW. 21682.

Avots: EH II, 610

‡ II suods P. Alunāns, der Russ; suoda zeme (von demselben), Schwarzerde. Vgl. auch die ON Suodums (ein Sumpf) Plvv. II, 314 und 375 und Suôdus ² (eine Wiese) 390.

Avots: EH II, 610

spuôds Mar. n. RKr. XVII, 134, Warkl., = spuôžs.

Avots: ME III, 1034

‡ stikuods Tdz. 57741, 9 (aus Mērdzine), = stikuots.

Avots: EH II, 579

‡ tẽ̦ruods Salis, der Stahl.

Avots: EH II, 678

tẽ̦ruôds ² Stenden, Zabeln, tè̦ruôds ² Mar. n. RKr. XVII, 129, tē̦ruods Manz. Lettus (daneben ein gen. s. tē̦ruodas 10 Gespr.), = tẽ̦raûds: tē̦ruoda (Var.: tē̦rauda) zuobeniņu BW. 30962 var. tē̦ruodiņa (Var.: tē̦raudiņa) pakaviem 15939 var. tē̦ruoda pastuotiņu 7476, 2 var.

Avots: ME IV, 175

uzkuôds, s. uzkuôda.

Avots: ME IV, 348

zaļbruôds Saikava, das halbreife Getreide Sessw.

Avots: ME IV, 686

žmods Suhrs n. FBR. VII, 35 "nelaba dūša".

Avots: ME IV, 822

znuods (?), s. znuõts.

Avots: ME IV, 748

zuôds,

1): auch Alswig, AP., Burtn., Ermes, Fehteln, Lasd., Marienhausen, N.-Laitzen, (mit uô ² ) Breslau, Ruj.; Demin. zuodiņš BW. 34475, 1;

2): karuotes z. (AP.) od. zuôdiņš (Ramkau), die Spitze eines Löffels.

Avots: EH II, 813

zuôds (li. žándas "der Kinnbacken"),

1) das Kinn
U., Fest., Hasenpot, Mar., Memelshof, (mit uô ) Bers., C., Gaigalava. Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Jürg., Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Kr., Krāslava, Laud., Lubn., Marzen, Meiran, Oknist, PS., Saikava, Schwanb., Sessw., Trik., Warkh., Warkl., Welonen, Wessen, Wolmarshof, (mit uô ² ) Iw., Karls., Salisb. (unbek. in Bauske, Dond., Dunika, Salis, Schnehpeln, Stenden, Wandsen), die Kinnbacke Manz. Lettus; Plur. zuodi, die Kinnlade U.: saimnieks nuoglāstīja zuodu Blaum. Skal. ug. 157. lūpas un zuods iekustējās A. v. J. 1896, S. 749. es tupu... līdz zuodam ūdenī A. XX, 722. ka neieēd vēl zuodu iekšā! Freiziņ;

2) die scharfe Kante, Ecke eines Steines
(auch in Jürg.), eines Klotzes, die man mit dem Hebebaum fassen kann St., U.; die Ecke an der Schneide einer Axt L., St., A. XI, 171, Golg., Kl. S. dazu und zu gr. γνάϑος "Kinnbacke; Schneide" Walde Vrgl. Wrtb. I, 587 und Fick Wrtb. I ^4, 429.

Avots: ME IV, 758, 759

žuôds AP., Arrasch, Wolm., (mit uô ² ) Lemsal, Gold., = zuôds 1, das Kunn L., U.; der Kinnbacken Bl. (mit uô ² ), U.; der Gaumen Manzel Phras. lettica cap. V, St.: žuods atduŗas krūtīs LP. V, 270. žuods kâ vadzītis Etn. IV, 4. žuods bauda... barību Glück Hiob 12, 11. auglis ir manam žuodam salds Hohelied 2, 3. apaušus nuo viņu žuodiem atvieglina Hosea 11, 4. Vermutlich aus zuods + žuokls.

Avots: ME IV, 838

aizbuode, Biegung im Flusse; ielīkums, kuo ūdens krastam izgrauzis Etn. III, 145 [s. atbuods].

Avots: ME I, 20

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43

‡ àizsìkt, summend sich entfernen Trik. u. a.: uods aizsīca. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit zu summen anfangen Golg., Meseiau: uods aizsīcās.

Avots: EH I, 47

àizspẽt, zuvorkommend jem. treffen, ereilen: briesmīgs dieva suods aizspēja viņu, pirms viņš vēl krietni bija izauruojies Etn. IV, 79.

Avots: ME I, 51

àizumpêt, tr., mit Sand, Schlamm, Steinen anfüllen: tuo aizumpējis druoši milzis Juods Lautb.

Avots: ME I, 58

apcìrknis PS., apcir̃knis C. (ap + cìrst),

1) ein kastenähnliches, aus einem Bretterverschlag bestehendes Fach in der lettischen Kornkammer, der Kleete, Kornkasten,
in Ober-Kurl. aruods genannt: nabagam pavasarī visi apcirkņi tukši;

2) auch sonst ein Fach, eine Abteilung zur Aufbewahrung verschiedener Gegenstände:
naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082. siena šķūnis jau apcirknī pilns Vēr. I, 257;

3) übertragen wie das deutsche Schrein:
dvēseles apcirkņuos, im Schrein der Seele. visi mūsu ievē̦ruojumi mīt mūsu apziņas apcirkņuos DJ. II, 74; ziņu apcirknis, die Nachrichtenrubrik in einer Zeitschrift Vēr. II, 254. nuo apputējušiem senatnes apcirkņiem viņš iznesa un atdeva jaunajai pasaulei neievērībā pame̦stās garīgās mantas Vēr. I, 1289;

4) Brunnenbrüstung:
stipriem gruodiem izbūvē̦ta aka, ar augstu apcirkni virsū Druva III, 9 (Saul.).

Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu streichen ist der Satz): naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082.

Avots: ME I, 79

apdùobe̦ns, bauchig, mit hervor- tretender Wölbung: abduobe̦ns puods Bers.

Avots: ME I, 83

apgànît, tr.,

1) beschmutzen, besudeln, verunreinigen:
sievai abas acis izvē̦lušās, tādēļ ka svē̦tuo e̦ze̦ru apgānījusi LP. VII, 1306;

2) entweihen, entehren, schänden:
ja tu ar dzelzi pie tā strādāsi, tad tu tuo apgānīsi II Mos. 20, 25. neguods apgāna mūs visus LP. IV, 119. Refl. -tiês, sich beschmutzen, unrein werden IV Mos. 5, 2.

Avots: ME I, 87

‡ II apgraudêt "ahschanem (z. e. Körner aus der Ahre, Russ)" Spr.; a. ķirpas Odsen, Saikava, den verregnelen oberen Teil eines Heuhaufens abwerfen, damit das Heu trocknet.

Avots: EH I, 83

apjàut, tr., einrühren, mengen: zirgam apjaut, dem Pferde Mehl zum Wasser einrühren Odsen, N. - Sessau nach U.; apjaut maizi, den Teig einrühren, eig. umrühren A. X, 1, 308, gew. iejaut.

Avots: ME I, 91

apvārksne, ein Haufe von gedroschenem Getreide in der Dreschtenne [zu vā`rsms] Podsem.

Avots: ME I, 134

‡ atadienis Odsen, Warkl. "ein Handschuh mit einer langen apruoce".

Avots: EH I, 133

‡ atbuôda Kaltenbr., = ods">atbùods ² 1: šuogad būšuot liela a.: Krievijā e̦suot daudz sniega. par nakti a. atkrita.

Avots: EH I, 137

atgaita,

1) ein Hindernis Döbner
n. U., Schwierigkeit, Unglück: tik daudz nebaltu dienu likusi ciest un atgaitu vārgt Sil.;

2) Gegendienst beim Gehorch:
ja kāds bij gājis kaimiņa vietā gaitās, tad pēdējais vē̦lāk tā vietā gāja atgaitā Podsem.

Avots: ME I, 157

atgavēnis "kāds laiks gavēņu laikā" in Podsem; auch bei Spr.

Avots: ME I, 158

[atguode Fehgen, Warkl., die Nachfeier einer Festlichkeit (guods).]

Avots: ME I, 161

‡ atsìkt, summend herfliegen: atsīcis kāds uods Saikava.

Avots: EH I, 165

atvaga A. XII, 593,

1) eine um den aufgepflügten Acker gezoge Furche.
In Podsem sei atvaga eine Furche, die längs dem Feldrain so gezogen ist, dass die Schollen auf den Acker fallen;

2) die Furche zwischen den Kartoffelreihen
(Aahof);

3) eine freigelassene Furche:
piemē̦ram pupas stāduot trijās vagās me̦t graudus, ce̦turtā paliek tukša, tā ir atvaga Grünh.

Avots: ME I, 206

aûgstĩba [li. augštỹbe+], die Hoheit, Höhe: guods dievam aûgstībā!

Avots: ME I, 217

aûgsts (li. áugštas "hoch", apr. acc. s. auckstimiskan "Obrigkeit", lat. augustus "erhaben" ), Adv. aûgsti, auch aûgstu,

1) hoch, hochgestellt, vornehm:
istaba deviņas pē̦das augsta. dievs augstu, ķeizars tāļu, so sagt ein der Willikur preigegebener Mensch. varde duod gailim labu rītu:"labrīt, augsti dziedātājs!"gailis atbild:"labrīt, labrīt, augstu lē̦kātāja!" Etn. IV, 13. vai dieviņ, aûgstu saule, die Sonne ist (noch) hoch am Himmel Ar. 183. augsti de̦gunu nest, augsti nesties (vom Stolzen, Prahlenden). augstais, ein beliebtes Beiwort Gottes, mit Vorliebe in postpositiver Stellung: dievs od. dieviņ augstais LP. II, 86; IV, 42; oft augstais allein gebr. für Gott R. sk. I, 94. augsti ļaudis, vornehme, hochgestellte Menschen BW. 598, 7; augsta kārta, hohe Abstammung, hoher Stand. augsta laime tam! Hoch soll er leben! augsts guods, mērķis Aus. I, 2, 92; augstas duomas, gudrības Aus. I, 25, 31. sēsties pie galda augstajā galā BW. III, 1, 76;

2) (zur Verstärkung des Verbalbegriffs) in hohem Masse, sehr:
es vakar augsti dzēru BW. 19558. augsti cienīt, guodāt, hochschätzen; augsti mācīts, hochgelehrt; augsti teikt, preisen. Verstärkt: augsti, augstin, augstu, augstum augsts, sehr hoch. [Zu aûgt "wachsen".]

Avots: ME I, 217, 218

‡ bābinieks Strods Par. varan. 59 "?"

Avots: EH I, 208

‡ III bãliņš; bāleņš Strods Par. vōrdn. 60, Deminutivform zu bãls, blass, bleich.

Avots: EH I, 208

baluotne,

1) die Melde
Podsem, [Selburg], vgl. baluoda; [

2) ein welkes, fahles Pflanzenblatt
Warkhof, Kreuzb.].

Avots: ME I, 260

‡ balūdne Strods Par. vōrdn. 60 "?"

Avots: EH I, 203

‡ bardzeņš Strods Par. vōrdn. 60. Deminutivform zu bar̂gs, streng.

Avots: EH I, 205

bārkstît Strods Par. vōrdn. 60 "?"

Avots: EH I, 209

baznîca, die Kirche; mazā baznīca,

a) kleine Kirche,

b) der Chor der Kirche
U.; baznīcā iet, in die Kirche gehen; baznīcu apkuopt, die Kirche pflegen. Sprw.: kur baznīca, tur kruogs nav tālu. diža baznīca, maz ļaužu. uz baznīcu braucuot, zirgs nepiekūst. kad suolās iet baznīcā un neiet, tad tā vietā sē̦duot ve̦lns. baznīcas ļaudis, die Kirchengänger, baznīcas ceļš, der Kirchenweg, baznīcas likums, das Kirchengesetz, die Kirchenordnung, baznīcas suods, die Kirchenstrafe. Nebst li. bažnýčia aus r. божни́ца [auch бозьница in alten Texten geschrieben].

Avots: ME I, 269

‡ bezbèdnis Strods Par. vōrdn. 59, = bezbèdnieks.

Avots: EH I, 213

‡ bezdar̂bība Strods Par. vōrdn. 59, die Untätigkeit; die Arbeitslosigkeit.

Avots: EH I, 213

blanda [Sonnaxt, blañda Karls., blañda ² Roop], comm., blands Mag. XIII, 3, 68, ein Tagedieb, Herumtreiber, ein blöder Mensch; jem., dem das böse Gewissen keinen offene Blick gestattet. [Aus dem Kurischen oder Litauischen für echt le. bluoda, bluods.]

Avots: ME I, 309

bràuciêns: braucienis Strods Par. vōrdn. 60.

Avots: EH I, 238

brâziens: brāziens Siuxt, brāziens Strods Par. vōrdn. 61: lai man ... neuzbrūk kāds brāziens Janš. Līgava 95. cimdi dabūja brazienu (wurd stark mitgenommen) Segew.

Avots: EH I, 240

‡ brĩnumdaris* Asp. VIII, 194, brīnumdarītājs Strods Par. vōrdn. 60, der Wundertäter.

Avots: EH I, 242

‡ bruokaškât Strods Par. vōrdn. 61, = bruõkastuôt.

Avots: EH I, 247

‡ bučiens Strods Par. vōrdn. 61 "?"

Avots: EH I, 248

‡ bucinieks Strods Par. vōrdn. 61, = mucinieks.

Avots: EH I, 248

‡ buda Strods Par. vōrdn. 61 "?"

Avots: EH I, 249

buñdulis [Gr. -Essern, Wandsen],

1) [buñduls Neunburg], eine hölzererne Butterdose mit einem Aufschiebdeckel
Kurl.; in Livl. ciba;

2) [buñdulis C., ein rundes Lehmgefäss;] ein Gefäss für gekäste Milch, Grütze:
putras bundulis Mag. III, 1, 122. piena bundulītis BW. 29261;

3) [buñdulis Ruj., ein Klötzchen;] Flott -, Schwimmhölzer an Netzen
Konv. ² 2573;

4) ein Bündel
Ruj. n. U.;

5) ein Futteral;
adatu bundulis, Nadelkissen;

6) dziju bundulis, ein Haufe zusammengereihter Garnknäuel
U.;

7) bunduls, ein Lamm od. eine Kuh, die sich langsam entwickelt:
tāds bunduls vien ir Podsem; [buñdulis Wenden "etwas Kleines"(bes. von lebenden Wesen); bunduls Nerft, etwas, das ebenso lang wie dick ist;

8) buñdulis C., trollius europaeus. Entlehnt aus dem Germanischen, wenn von der Bed. "Bündel"(> etwas Rundes)
auszugehen ist.]

Kļūdu labojums:
viss 3. nozīmes nodalījums jāizmet. Die ganze Abteilung 3) ist zu streichen.
4) = 3)
5) = 4)
6) = 5)
7) = 6)
8) = 7)

Avots: ME I, 350, 351

‡ caurdūre (> osfle. caurdyure) Bērzgale, Strods Par. vōrdn. 62, = caũrdure.

Avots: EH I, 261

‡ cepe Strods Par. vōrdn. 63 "?"

Avots: EH I, 265

cìens, die Ehre, Würde, Achtung: tāli mani brāļi deva, liela ciena gribē̦dami BW. 18115. [mēs jou piejēmēm ar cienu Zb. XV, 212.] Krievijas ciens un tautas guods nepieļauj ne˙kādus starpiniekus B. Vēstn. par paša nuope̦lniem tak katram nākas ciens Stari II, 403. Besonders im Lok.: cienā likt, ielikt, wert halten, sich wohl merken: lieci manus vārdus cienā. turēt, paturēt tautas ierašas cienā, die Volkssitten hochhalten, schätzen. viņš stāvēja od. bija lielā cienā, er stand in hoher Achtung. labas dziedātājas bijušas lielā cienā RKr. XVI, 230. Vielfach mit guodā verbunden: ciemā, guodā turēt, in Ehren halten. [der loc. s. cienā könnte auch zu einem nom. *ciena gehören. Die le. Wort gilt gewöhnlich als ein Lehnwort aus dem Russischen, aber sonst wird ein altr. ѣ in lettischen Lehnwörten stets durch ē resp. ē, wiedergegeben, sodass die Entlehnung nicht als sicher angesehen werden kann. Als altes Erbwort wäre es verwandt mit li. káina "цѣна, выгода", aksl. цѣна "Ehre, Preis", av. kaēnā - "Vergeltung", gr. ποινή "Busse, Entgelt" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 124.]

Kļūdu labojums:
XVI, 230 = XVI, 233

Avots: ME I, 394, 395

čīka,

1) (spottweise) eine Fiedel;
es tev duošu čīkas. ich werde dir Ruten geben Essern;

2) ein unruhiges Kind
Podsem.

Avots: ME I, 415

cīkstens [wohl als cīkstenis aufzufassen], ein unruhiges Kind Podsem; [zu cĩkstêt].

Avots: ME I, 390

‡ cilte Pilda n. FBR XIII, 51, (mit ilˆ ) Kaltenbr., Demin. ciltīte Strods Par. vōrdn. 64, = cilˆts.

Avots: EH I, 271

‡ cinaite, = ‡ cinaine; vgl. den Gesindenamen Cinaites Lvv. I, 30 (Odsen), 55 (Ringmundshof).

Avots: EH I, 272

‡ čivinêt Strods Par. vōrdn. 66, = čivinât (?).

Avots: EH I, 291

cũkpiẽne,

1): auch Iw., cũkpiens Pussen, (> cukpiẽns) Anzen, cūkupiene Strods Par. vōrdn. 65; ‡

2) ein Pilz
(= cũcene 2) Lubn.

Avots: EH I, 281

dar̂bs, die Arbeit, das Werk, die Tat: labi, ļauni darbi, grūti, viegli darbi; pļaujamie darbi, die Erntearbeiten. darbs sekmējas, suokas, šķir,as, ve̦das, veicas. kas tas nu par darbu? wie kann man so handeln? wie kann man eine Arbeit so verhunzen. uznāk dusmas, un nu tik pletnei darbs. tam darba pilnas ruokas od. tam darbs darba galā. viņš jau darbā od. pie darba. [darba diena, Werkeltag; darba vīrs U., ein Arbeitsfähiger, ein rüstiger Mann.] darbuos od. gaitās iet od. darbus klausīt, Frohndienste leisten. darbu darīt, pagūt, veikt. lauka od. zemes, mājas, ruokas od. ruoku darbi, Feld-, Haus-, Handarbeiten; rudens, vasaras, ziemas darbi. blēņu darbs, Unfug, naga darbs, eine schwere Arbeit, Aufgabe, varas d., Gewalttat, spaidu darbs, Zwangsarbeit. Sprw.: kunga guods, kunga darbs. zirga darbs, suņa ēdiens od. vistas barība. me̦lns darbs, balta maize. kam darbs, tam maize. darbs nav zaķis, pruojām neskries. bē̦g nuo darba kâ nuo uguns. pēc darba paduomi velti. darbam galu nepanāksi. labam darbam labi augļi. darbam sūras saknes, bet saldi augļi. ar muti Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē."kas laba darba", sagt man in Wain. n. Līniņ bei der Erzählung, wenn der Erzähler im Begriff ist, etwas besonders Wichtiges mitzuteilen. [Nebst li. dárbas (pl. darbaĩ) "Arbeit" zu li. dìrbti "arbeiten", ae. deorf"Arbeit, Mühsal", vgl. Zupitza KZ. XXXVII, 388, van Wijk IF. XXIV, 230 f., Wood AJPh. XX, 258 f., Bezzenberger Lit. Mitt. I, 42, Pogatscher IFA. XXI, 57.]

Avots: ME I, 439

daũdz, daudzi Spr., [Zb. XVIII, 382 u. a., s. Le. Gr. 465 ^3], viel, gew. mit d. Gen.: daudz cilvē̦ku, brīnumu, aber auch mit dem Nom.: daudz cilvē̦ki, viele Menschen. Komp. vaĩrâk, mehr, dial. daũdzâk Kand.: labāk vairāk nekā mazāk. Dekliniert wird daudz, wenn ihm kein Substantiv unmittelbar folgt: daudzi nuo mums, nuo mūsu rakstniekiem, viele von uns, von unseren Schriftstellern: viņš daudziem palīdzējis, daudzus aplaimuojis; seltener bei folgendem Subst.: daudzām (daudz) saimniecēm pienākas guods Neik.; ar daudz (seltener daudziem) zirgiem. So auch mit der bestimmten defin. Endung: baidījušies tur zirgus likt daudzuo vilkatu dēļ LP. VII, 88. Neutral daudz, daudz kuo, viel: viņš daudz od. daudz kuo iesāk, bet ne+kuo od. ne˙kā nepabeidz. daudz vor dem Komparativ, viel, weit: viņš daudz ve̦cāks nekā tu. daudzum, milzum, visai, vare̦n daudz, sehr, ungemein viel; pārlieku daudz, übermässig viel; pa(r) daudz, zu viel: Sprw. kas par daudz, tas par daudz: mazam bē̦rnam divi dirsas. ne tik daudz, kâ me̦lns aiz naga, gar nichts, nicht ein Jota. tik daudz kâ raibu suņu, sehr viel. tas būs tik daudz kâ redzēt, ehe man sich versehen wird, im Nu. daudz maz, einigermassen, etwas: šuogad labība daudz maz paaugusi. tas viss vienlīdz od. vien daudz, das alles ist gleichviel. Nicht eben gew. daudz bagāts (= ļuoti b.), sehr reich: mana meita daudz bagāta BW. 11559; 835. daudz ē̦dājs, daudz dzē̦rājs BW. 26119, einer, der viel isst, trinkt. Ganz ungew. ist die Verbindung von daudz und dem Adj. mit un: pārnesiet māmiņai daudz un labu vakariņu BW. 13646, 18. [Gleich li. daũg, daugi od. daugia (s. Le. Gr. 465) zu poln. dużo "viel", duży "gross, stark" und (wenn ursp. soviel als "tüchtig" ) zu got. daug "taugt" u. a., sowie (nach Stokes BB. XXIX, 171) zu ir. dúar "a multitude", vgl. Berneker Wrtb. I, 218, Feist Wrtb. ² 95, Osthoff Perf. 304 f., J. Schmidt Vok. I, 172, Zupitza Germ. Gutt. 178, Fick Wrtb. I ^4, 73, 233 u. III ^4, 207, Boisacq Dict. 963, Uhlenbeck got. Wrtb. 37.]

Avots: ME I, 443

‡ dažaidība Strods Par, vōrdn. 67, = dažâdība.

Avots: EH I, 311

‡ de̦gtuve (li. degtùvė "Brennerei") Strods Par. vōrdn. 67 "?"

Avots: EH I, 314

deņķis, ein kräftiger Arbeiter Podsem.

Avots: ME I, 455

dĩdît [nach RKr. XVI, 124 ² in Rutzau auch dîdît ^2], -u, -īju, caus. zu diet,

1) tanzen lassen, zum Tanzen bringen, hüpfen machen, in Unruhe, Bewegung versetzen:
bieza putra bē̦rnus dīda, auzas dīda kumeliņu. pādi dīdīt, das Taufkind auf den Armen schaukeln;

2) tanzen lassen, dressieren, abrichten:
lāci, suņus dīdīt;

3) exerzieren lassen
(rekrūšus dīdīt);

4) quälen, vexieren, in Unruhe versetzen:
ve̦lns ve̦lnu dīda. kāds juods tevi dīda. [tevi lietuvē̦ns dīda]. Refl. -tiês, unruhig sein, unruhig stehen: dīdās, kâ pūķa sviesta saēdies Etn. I, 108. zvandnieku puisēniņi stāvu vien dīdījās BW. 498. Subst. dĩdîtãjs, einer, der dressiert, exerziert: lāču, zaldātu, zvē̦ru dīdītājs.

Avots: ME I, 477

‡ dieninieks Strods Par. vōrdn. 69 "?". dieniniece Janš. Bandavā II, 98, das Femininum zu dìenenieks.

Avots: EH I, 327

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. ² 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 ¹

Avots: ME I, 485, 486

‡ divspārnis Strods Par. vōrdn. 69 "?".

Avots: EH I, 323

[dūcîtiês,

1) "?": trīs nuokāpa, trīs uzkāpa, trīs virsū dūcījās BW. 34778, 1 var.;

2) "mīcīties, mīņāties, tūļāties" Schujen; dûcîtiês"kratīties" Bers.; "spaidīties, grūstīties" Meiran; "mīņāties pa dubļiem vai māliem, kur grūti kājas ārā dabūt; arī maizi mīcuot vai caur ļaužu pūli spiežuoties jādûcās" Schujen, Daiben; viens pa purvu iet dūcīdamies, dūkās Mar., Oppek.; nuo prieka dūkās, hüpft
Odsen.]

Avots: ME I, 523

dvans: auch Lasd. u. a. n. FBR. IX, 135, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 71, Oknist n. FBR. XV, 193, Odsen, Saikava.

Avots: EH I, 351

dvanums (unter dvans): auch Gr.- Buschh. n. FBR. XII; 73, Setzen n. BielU., Fast., Kalz., Odsen, Saikava, Sonnaxt; gaisā save̦lkas grūti dvanumi, būs pē̦rkuons in einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 351

‡ dze̦guzienes Strods Par. vōrdn: 72 "?".

Avots: EH I, 352

‡ dzelžceļš* Strods Par. vōrdn. 72, = dzèlzceļš.

Avots: EH I, 354

I dziezna: die (Abend- oder) Morgendämmerung (mit ìe ² ) Heidenfeld, Warkl.: dz. aust Strods Par. vōrdn. 73. jau dz. aizaususe Heidefeld. dzieznai me̦tuoties es pārnāču mājas Warkl.

Avots: EH I, 364, 365

e̦glājs: auch Salis; eglājs Strods Par. vōrdn. 74, Lesten n. FBR. XV, 22; Saikava, Schujen, Trik., eglājs Lenzenhof.

Avots: EH I, 367

‡ esminis Zaļmuiža, Strods Par. vōrdn. 68 und 74, esmins Pas. VIII, 161 (aus Borchow), = asmens.

Avots: EH I, 370

‡ galada Strods Par. vōrdn. 78, = galuoda.

Avots: EH I, 379

galuôda, [galuode Bl.], galuods St., U., [bei Manz. Lettus galuots], der Wetzstein, Schleifstein: viņš trin cirvi uz galuodas. sirds smaga kâ galuoda Aus. I, 17. valuoda... cieta tâ kâ galuoda Lautb. Vidv. 66. - Zu li. galāndu "ich wetze".

Avots: ME I, 595

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595

‡ galˆvine,

1) = galˆvene 2: kāpuostu g. Strods Par. vōrdn. 78;

2) eine Beere
(=galˆvene 3 ?) Lettg.

Avots: EH I, 381

‡ gaŗans Strods Par. vōrdn. 76; Kaltenbr., gaŗans AP. (> ge̦ranc), Mahlup, = gare̦ns.

Avots: EH I, 385

‡ gardedzis Strods Par. vōrdn. 76 "?".

Avots: EH I, 383

‡ gargalis Strods Par. vōrdn. 76 "?"

Avots: EH I, 384

‡ glābienis Kaltenbr., Oknist (mit â ), Strods Par. vōrdn. 78, = glâbiẽns.

Avots: EH I, 392

gùodât, -ãju, guodêt, -ẽju, guodît, -ĩju, schonen, ehren, in Ehren halten: guodā drēbes, drēbes tevi guodās. tâpat grib sveša māte kâ māmiņa guodājama (Var.: guodējama) BW. 23406. ai laimiņa, guoda sieva, guodā (Var.: guodē) manu augumiņu, kâ guodāji (Var.: guodēji) mazu e̦suošu, guodā (Var.: guodē) lielu uzaugušu! 6618. Refl. -tiês, sich selbst ehren, sich schmücken, sich rümen: guodājies, augumiņ, es tev gribu palīdzēt BW. 5420. trīs māsiņas guodījās ar tuo vienu vainadziņu 24378, 1. kuo guodājies? tev nav guoda ce̦purītes 20527, 4. kuo puisīti, guodājies? sen es tavu guodu zinu 20556, 1 [Hierher, wenn nicht mit žem. uo für o, li. guodoti "ehren" bei Valančauskas Pasakojimas Ant. Tretininko 25, 29. - Zu guods.]

Kļūdu labojums:
laimiņa = Laimiņa

Avots: ME I, 688

‡ guode (falsch?) LLD. II, 15 ₈ , Und. Ps. 26, = ods">gùods.

Avots: EH I, 423

‡ gùovkùopĩba,* die Kuhzucht Strods Par. vōrdn. 82.

Avots: EH I, 424

‡ gùovkùopis,* der Kuhzüchter Strods Par. vōrdn. 82.

Avots: EH I, 424

grabaža, gew. d. Pl. grabažas,

1) der Plunder, alter Kram, zusammengerafftes, wertloses Zeug, der Trödel:
kur liksi manas grabažiņas Etn. I, 47. manas grabažiņas BW. 27454 (Var.: lupatiņas). grabažu buods, Trödelbude LP. III, 38. Bei J. Allunan in dieser Bed. grabaži: valuodu nuo svešiem grabažiem iztīrīt Izgl. IV, 15; grabažas runāt, übel zusammenhängende Dinge untereinander reden L., St.;

2) die Schwätzerin:
sieviņa, mana grabažiņa; gew. als Schimpfwort (so namentlich grabažu lāde), die Faslerin: grabažu, varažu tautas veda kamanās BW. 124. tā ir tāda ve̦ca grabaža, viņa var daudz kuo sarunāt Dond. [Wenigstens in der Bed. "Zusammengerafftes" zu grâbt und li. grabažiúti "нащупывать"; sonst aber wenigstens in der Bed. 3 - wohl zu grabêt.]

Kļūdu labojums:
124 = 12424,4

Avots: ME I, 635

grabažât: Unsinn schwatzen Kaltenbr. ‡ Refl. -tiês;

1) grabažetiês Strods Par vōrdn. 79 "?";

2) sich (dabei sin Geräusch verur-sachend) mit altem Kram beschäftigen
Gramsden, PV., Serben; sich mit einer unnützen, sinnlosen Arbeit abgeben Serben;

3) Unsinn schwatzen
Laidsen.

Avots: EH I, 397

‡ gramzde Strods Par. vōrdn. 79 "?"

Avots: EH I, 398

grauds: angeblich auch Alswig, A.-Schwanb., Bers., Fehteln, Garssen, Kalz., Kokn., Kreuzb., Laitzen, Liepna, Lös., Lubn., Mahlup, Meselau, Neugut, Odsen, Saikava, Selb., Selsau, Sessw., Setzen, Sonnaxt, Stelp., Wallhof,

1): pupu graudiņš BW. 21447 var. kâ baltaju zirņu graudu 21177. kaņepju graudiņi 2426, 4. smilšu graudus 29059, 2; f

3) "?": viņš izskatījās, vai kur nebūtu kāds kuociņš, kuo te šinī pusē iedurt, lai nuo tā uotrā pusē varētu nuoņemt graudu, kā iet tālāk Pas. IV, 90 (aus Selg.). nuoņemt purvā kādu kuoku par graudu Zögenhof, sich im Sumpf einen Baum als Ziel (Orientierungsmittel) zum Gehen auserwählen.

Avots: EH I, 399

‡ grebêt -u, -ẽju "?" Strods Par. vōrdn. 79; vgl. auch izgrebêt und sagrebêt.

Avots: EH I, 401

greits,

1): Adv. greĩti "ātri" Rutzau; ‡

4) grèits ² Warkl., satt:
guovs greita; betrunken: šuodien viņš nuo agra rīta bij g. (greitā); visu dienu staigā greitā (= pil˜nā 2); ‡

5) = ods">grùods II 1 Līvāni: greîts pavediens.

Avots: EH I, 403

‡ grepstelêt (mit -b- geschrieben) Strods Par, vōrdn. 79 "?" Refl. -tiês, sich krollen, sich zusammenziehen Warkl.: dzija cieši sasprē̦sta, grepstelējas, saulē lapas grepstelējas.

Avots: EH I, 404

I grîns ² ,

1): auch Līvāni ("mit ī" ), Stenden;

2): auch Frauenb.; nejauka sieva, - tāda ar grīznu izskatu un grīnu valuodu Janš. Mežv. ļ. II, 444. grīnas un grīznas mīlestības duomas Līgava I, 338. Aus *grīdns (vgl. grùods II)?

Avots: EH I, 406

gruõdi,

1): auch AP. (hier auch ein Sing. gruõds ), Dunika, (mit ùo ² ) Saikava;

3): auch Wessen, (mit uõ ) Dunika; Salisb., Wolm., Sing. grùods Ramkau, (mit uô ² ) Frauenb.

Avots: EH I, 413

gruons, Brückenplanke, gruods U. [Aus * gruodns?]

Avots: ME I, 671

grùožs, drall, stark gedreht: gruoža dzija C., PS. gruoži (adv.) savē̦rpta dzija Gr. -Sess. Zu gruods II.

Avots: ME I, 672

grũts, gŗũts,

1) schwer, schwierig, mühselig:
spiest pie gŗūtiem darbiem LP. III, 64. gŗūta guļa od. slimība; gŗūts liktenis, suods. tas sūri gŗūti pelnīts. gŗūti dzirdēt, nuopūsties, nuostrādāties. tas man nav gŗūti izdarāms. gŗuti darīt kumeļam, das Ross beschweren, quälen, Ltd. 2283. grūti kungi, schwer zu befriedigen, streng: vai dieviņ, grūti kungi! BW. 7228. gŗūtas dzirnavas, schwer zu drehende Handmühle Ltd. 2155. grūta sirds,

a) beschwertes Herz:
es negribu tev padarīt sirdi grūtu;

b) das Asthma
(popul.): viņam bij grūta sirds;

2) schwerfällig, nicht geläufig:
gŗūta mēle, valuoda; viņam grūta galva, er ist schwer von Begriffen;

3) schwanger:
Ieva tapa grūta un dzemdēja I Mos. 4, 1. viņa grūts cilvē̦ks od. grūta od. uz grūtām kājām, sie ist schwanger; grūtas dienas

a) schwere, trübselige Tage;

b) die Zeit der Schwangerschaft:
akmentiņš pirtes taka maliņā sieviņām apsēsties grūtajās dieniņās BW. 1083;

4) (lokal) schwer (vom Gewicht für
smags) [Salis]: izņēma ļuoti gŗūtu zuobe̦nu LP. VI, 780. muļķis kala bungvāli, birkavu gŗūtu (= smagu) LP. VI, 518. akmins ir gŗūts un smiltis ir smagas Glück Sprüche Sal. 27, 3; trīs puõdi grūta Offenb. 16, 21;

5) grūta gulta L. "das Totenbett"].
Das Adv. gŗūti bei Manz. Lettus, kaum: grūti ticams U., kaum glaublich; grūti dzirdēt U., harthörig sein. grūti runāt U., unverständlich sprechen. [Anscheinend von einem nom. s. * grūta: ar lielu grūtu Wolm., mit grosser Schwierigkeit, mit Mühe und Not. - Wohl zu ai. gru-muš˙t.i-h. "schwere Handvoll", ir. bruth "Gewicht" und (wenn mit umbr. -samn. b-) la. brūtus "schwer" u. a., s. Fick BB. II, 188und Wrtb. I ⁴ 409, Walde Wrtb. ² 98 u. (unter gravis) 353].

Avots: ME I, 669, 670

gudrinīca (unter gudriniẽks ): auch Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 63, Strods Par. vōrdn. 81.

Avots: EH I, 416

‡ guļbaine Strods Par. vōrdn. 81, ein Kartoffelfeld (?).

Avots: EH I, 418

‡ gunîgs Strods Par. vōrdn. 82 ("?"); "ātrs, straujš darbā" Kaltenbr.; adv. gunīgi, hastig Kaltenbr.: g. (mit Heisshunger) ēst.

Avots: EH I, 420

‡ gũstnieks (f. -niece, gūstnīca Strods Par. vōrdn. 81), der (die) Gefangene.

Avots: EH I, 422

‡ ieapals Strods Par. vōrdn. 84, = iẽapaļš.

Avots: EH I, 502

[ìeduzt Welonen, = ieduzēt III: puods ieduza. In Makašāni spreche man dies Verbum mit s im Wurzelauslaut (?).]

Avots: ME II, 11

[ìemùitiês,

1) muhsam eine Arbeit erlernen
Bruw.: bē̦rns jau labi iemujies lasīšanā Wolm.;

2) "eigensinnig widersprechen
ietiepties" Lausd.;

3) sich zwischen andere hineinmischen
Wessen, Mar.: iemujies kâ purvâ šinī cilvē̦ku drūzmā Fest. iemuities cita lietās Domopol;

4) einschiessend einsinken
Mar.;

5) sich hineinverirren
Mar.;

6) in eine unangenehme od. schwierige Lage geraten
Sessw., Mar.;

7) "iejukt" (von leblosen Gegenständen)
Odsen;

8) "iekulties; ar grūtībām nuokļūt kaut kur iekšā" Druw.]

Avots: ME II, 46

ìeripuôt,

1) intr., herein -, hineinrollen:
rati ieripuoja pa vārtiem. galva kâ ve̦cs puods ieripuojusi kaktā LP. VI, 759;

2) tr., = ieripināt.

Avots: ME II, 58

ìesprâgt,

1) ein wenig bersten, platzen:
puods iesprādzis;

2) wohin springen:
dzirkstelīte iesprāga acī.

Avots: ME II, 71

‡ īstinība Pas. IV, 168 (aus Atašiene), Strods Par. vōrdn. 74, = ĩstenĩba.

Avots: EH I, 501

ìstins ² (unter ĩste̦ns): auch Strods Par. vōrdn. 74, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72: īstinu draugu Pas. X, 256 (aus Sakstagals). pa īstinam sakuot VIII, 491.

Avots: EH I, 501

‡ izbuñdzinât Grünw., ausposaunen: viņas gods jau ir izbundzināts pa visu pagastu.

Avots: EH I, 436

‡ izčurkstêt,

1) zischend herausfliessen:
skaties, kas tauku izčuŗkstēja! AP.;

2) bratend
(intr.) Fett ausfliessen lassen und hart werden (vom Fleisch) Odsen.

Avots: EH I, 440

izgâzt, tr.,

1) ausgiessen:
biezie padebeši izgāza udeni Psalm 77, 18. asinis tev būs izgāzt uz altāŗa grīdu II Mos. 29, 12;

2) zum Einsturz bringen, ausstossen, einbrechen:
vējš izgāzis kuoku, lai durvis un siemaļi nebūtu jāizgāž LP. VI, 762;

3) austossen, ausschlitzen:
kālab izgāzi vistiņai aci LP. V, 191. vērsis izgāž šim iekšas VII, 1066. sāni tai bija izgāzti V, 2. izgāž vērsim ciskai ļuapatu IV, 6;

4) fig., ausgiessen, auslassen, ausschütten:
par tuo tie izgāž savas dusmas Vēr. I, 1260. tie izgāza savu žulti pret sace̦rē̦tājiem Konv. ² 853;

5) izgāzt vē̦de̦ru, krūtis, den Bauch, die Brust vorstrecken, sich ein Ansehen geben:
iet kâ briedis, krūtis izgāzis. iet vē̦de̦ru iz+gāzis. Refl. - tiês,

1) ausfliessen, ausströmen:
spainis izgāzās zemē Kaudz. M.;

2) zum Sturz kommen, einstürzen:
mājas siena izgāžas Etn. I, 78. bijusi izgāzusies nuo vēja viena egle Upīte Medn. laiki;

3) fig., sich ergiessen, ergehen:
negaiss, suods izgāzās par tevi; viņa dusmas izgāžas pret mani;

4) stolz die Brust und den Bauch vorstrecken:
viņš izgāzies brēca... Aps. vecis bargi rūca un izgāzies nuostājās Dok. A.;

5) emporsteigen, Bedeutung gewinne:
vē̦lāk viņš izgāzies par lielu vīru, später ist er ein bedeutender Mann geworden.

Avots: ME I, 737, 738

‡ izjimt Auleja (mit im̂ ), Wessen, Strods Par. vōrdn. 85, = izjemt, izņemt.

Avots: EH I, 452

[I izjuõdinât Nigr., jem. schimpfend "juods" nennen.]

Avots: ME I, 746

izšķîst [li. išskýsti],

1) auseinandergehen, zerstieben, zerfallen, sich auflösen:
kvieši uz visām pusēm izšķīda LP. VII, 101. sniega piciņas izšķīst un izbirst Vēr. II, 527;

2) zu Wasser werden, vereitelt werden:
kāzu guods izšķīda vēl tai pašā vakarā Neik. cerības zuda kâ sapņu tē̦li, izšķīda kâ ziepju burbuļi JR. V, 110.

Avots: ME I, 812

iztecêt (li. ištekė´ti), intr.,

1) hinaus -, herauslaufen:
viņa iztecēja mundra kâ stirniņa viesiem pretī A. IX, 46. cik ātri tas pūrs iztecējis (pie kruodzinieka) Aps. visi mani ruožu kuoki caur žuodziņu iztecējuši Ltd. 1065;

2) aufschiessen, lang wachsen:
slaiks iztecējis kakls A. XII, 30. šis iztecējums un izstīdzinājums, šis jaunības kalse̦nums un sausums A. XII, 30;

3) herauslaufen, sich ausfädeln, sich loswickeln:
iztecēja adatiņa nuo sarkana dzīpariņa BW. 17448, 18077. apgāzās vācelīte, iztecēja kamuoliņš (vgl. BW. 7229);

4) ausfliessen, auseitern:
labā kāja tam bija iztecējusi Aps. acs, trums izte̦k;

5) dahingehen, dahinschwinden:
šis gaŗais mūžs viņam nav iztecējis bez darba Aps. tâ izte̦k meitu guods BW. 6532;

[6) tas vārds tâ izte̦k U., das Wort muss so heissen].
Refl. - tiês, zur Genüge laufen: bē̦rns, zirgs visu dienu iztecējies.

Avots: ME I, 815, 816

iztē̦kât,

1) wohl fälschlich für iztē̦gāt bei Glück: ķēniņu guods ir kādas lietas iztē̦kāt Spr. Sal. 25, 2;

2) jemand wonach ausschicken (?)
L.

Avots: ME I, 817

‡ izveselîtiês Strods Par. vōrdn. 85, = izveseļuôtiês.

Avots: EH I, 495

‡ jãdelis Strods Par. vōrdn. 87 "?".

Avots: EH I, 561

Jãnis: Demin. dat. s. Jãnelim BW. 12943,

2): Jāņa puķe "?" Strods Par. vōrdn. 87;

4) jãnĩtis,

c): eine gewisse Blume mit roten Blüten
Seyershof; "Jāņu kartupelis" (scherzweise) Iw.

Avots: EH I, 561

‡ kaitība Strods Par. vōrdn. 88 "?"

Avots: EH I, 575

‡ kaķe̦lē̦ns Strods Par. vōrdn. 88, Lubn., das Kätzchen.

Avots: EH I, 576

I kãķis,

1): rauj viņu k˙! Frauenb: vai tad tevi k. (Var.: juods) spēra BW. 20512 var. kãķis,

Avots: EH I, 600

‡ kaļkute Strods Par vōrdn. 88 "?"

Avots: EH I, 580

[I kañkālis Zeezern, Hasenpot, Tadaiken, Odsen, kànkālis Ronneb., = kankalis I: tai laukā lieli kankāļi; nevar ne+maz saecēt Grobin.]

Avots: ME II, 156

‡ kaplīca Strods Par. vōrdn. 89, = ‡ kapliča: pataisējās par kaplīceņu, a juo pataisēja par baznīckungu, kuŗš mišu turẽja Pas. V, 152.

Avots: EH I, 587

‡ kāpustnieks Strods Par. vōrdn. 95 "?"

Avots: EH I, 602

‡ ķârķis ² NB., ein Schimpfname: kaut ķ. (= juods, jupis, ve̦lns?) tevi parautu!

Avots: EH I, 692

kàuns, die Scham, Schande, Schmach: Sprw. kauns pār visu gīmi. vai kauns kāds guods, vai nauda kāda manta? strādāt nav kauns. kauns, bet veselīgs. kam nav kauna, tam nav guoda. ne tiem ļautiņiem kauna, ne guoda. tam nav ne suņa kauna. ne kauna, ne labas dienas, sagt man von einem armen, dabei schlechten Menschen. ne tik daudz kauna kâ vistas kājai gaļas. cik suņam kauna, tik ve̦cai meitai. kamē̦r kauns, nuogriež ar nazi, antwortet man scherzweise auf die Frage: vai tev nav kauna? kauns nāca gaismā (namentlich die Schmach einer Geschwängerten). nākas kauns tuo dzirduot. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. Altertümlich hier der blosse Gen.: kauns man ļaužu, bail māmiņas. ar kauna acīm (mit Schmach) jāiet pruojām, tas jādara Grünh. kauna darbs, eine Schandtat. kauna gabals, kauna gaļa, ein Unverschämter U. kauna gaļa, ein Schandstuhl (s. krē̦sls); kauna lieta, die Schmach, etwas Schändliches; kauna stabs, Schandpfahl Kronw.; kauna valuoda, unverschämtes, unzüchtiges Gerede. es tam devu dievpalīgu, tas kaunam (Var.: ar kaunu, vor Schande) nesaņēma BW. 25872, 11. kādu kaunu tautu meita glauda manu kumeliņu BW. 11502. atmetīšu (Var.: pametīšu) visu kaunu, ich werde die Scham vergessen BW. 6800, Ltd. 1031. Sprw.: atstāj labāk kaunu aiz durvīm un ej iekšā. sev kaunu padarīt, sich Schmach zuziehen. Sprw.: kauns kaunu dzemdē. kaunies kaunu, bīsties dievu! puisītis nesa piecus kaunus BW. 6592. šie tādu kaunu nevarējuši panest LP. I, 168. kas kaunu nepruot, badu nemirst. kaunu slēpt, die Schmach verbergen, verheimlichen: tautas jāj, zeme rīb, es gulēju dienuvidu; slēp, māršiņ, manu kaunu, saki ruozītes ravējuot Ltd. 2348. kaunā paši guoda ļaudis BW. 8488. kaunā palikt, zu Schanden werden, Schande, Misserfolg erleben: lai kaunā nepaliku BW. 958. tur visas zâles ar saviem dakteŗiem paliek kaunā Kaudz. M. cerība neatstāj kaunā, die Hoffnung lässt nicht zu Schanden werden. kaunā pamest, in Schanden stehen lassen, verlassen: puisis pame̦t meitu kaunā. aiz kauna viņš nezin kur dēties. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. kali, ka nav par kaunu, dass es nicht zur Schande gereicht. kauna dēļ, kaum, eig. zur Vermeidung der Schande: tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. šis tik kauna dēļ var izrunāt JK. III, 19. kauna pēc, zur Wahrung des guten Scheins, eig. der Schande wegen: bagātais iedeva kauna pēc nabagam riece̦nu maizes. Es kommt auch der Pl. von kauns vor: aiz kauniem nezini, kur dēties Grünh., BW. 12574. es nezinātu nuo kauniem, kur glābties MWM. X, 481. Zu li. kūvė´ti (III prs. kũvis) "sich schämen", got. hauns "niedrig, demütig", [ahd. hônida "Schmach, Schande", gr. χαυνός· χαχός Hes. u. a., s. Trautmann Wrtb. 122, Berneker Wrtb. I, 645, Bugge KZ. XIX, 415].

Avots: ME II, 176, 177

‡ kausle Strods Par. vōrdn. 90 "?".

Avots: EH I, 595

‡ kautienis Strods Par. vōrdn. 90, = kaûtiņš.

Avots: EH I, 596

‡ klàds ² (> ostle. klùods) Auleja, = grè̦da 1: malkas k. rudzu k. Aus slav. klaдъ? Oder abstrahiert aus falsch aufgefasstem *malkas-sklāds (vgl. r. складъ)?

Avots: EH I, 612

‡ klānīši "me̦stavas" Strods Pareizr. v. 92.

Avots: EH I, 612

‡ kleškas Auleja, Bērzgale, Strods Par. vōrdn. 92, = klešķi I.

Avots: EH I, 615

[klĩmât Salisb., Frauenb., klìmāt ² Erlaa, hastig und viel (fr)essen: kad sunim ņe̦m trauku nuost, tad viņš klīmā Nötk., Odsen, Praulen.]

Avots: ME II, 230

‡ kņābis Strods Par. vōrdn. 93 "?"

Avots: EH I, 636

‡ kņakšķêt Strods Par. vōrdn. 93, = knakšķêt (?).

Avots: EH I, 635

‡ kņakšķienis Strods Par. vōrdn. 93, = knakšķis (?).

Avots: EH I, 635

‡ kņakšs Strods Par. vōrdn. 93, = knakšķis (?).

Avots: EH I, 636

‡ kņaukšķêt Strods Par. vōrdn. 93, = knaũkšķêt (?).

Avots: EH I, 636

‡ kņaukšs Strods Par. vōrdn. 93, = knaũkšis (?).

Avots: EH I, 636

‡ kņuoteles Strods Par. vōrdn. 94 "?"

Avots: EH I, 637

I kuoda, die Motte, Schabe, Made: kuodas būs tavas cisas un tārpi tevi apsegs Glück Jesaias 14, 11. viņš uztaisa savu namu kâ viena kuoda Glück Hiob 27, 18. Vgl. kuods I.

Avots: ME II, 340

‡ kuokagrauzis Strods Par vōrdn. 98 "?"

Avots: EH I, 686

kùoks,

1): lauka dieva-kuociņš Auleja (hier auch: l. d. kuoks), Oknist, artemisia campestris, grūtais kuoks Līvāni, der Fliederbaum;

2): tilta k. Ramkau "ods">gruods". trepju k. Siuxt "kuoks gar abiem trepju sāniem". krūšu k.,

a) ein Teil des Spinnrades
Saikava;

b) der Grundbalken eines Flosses
L.Av. 1823, № 16. pus˙uotra kuoka Orellen, Ramkau, Saikava, der Dreschflegel (scherzweise): ņem nu pus˙uotra kuoka ruokā! ‡

5) die Federpose
Seyershof.

Avots: EH I, 686

‡ krakste Strods Par. vōrdn. 96 "?"

Avots: EH I, 640

‡ krāšņât Strods Par. vōrdn. 97 "?"

Avots: EH I, 646

‡ krūklines Strods Par. vōrdn. 97 "?"

Avots: EH I, 662

‡ krūmaine Strods Par. vōrdn. 97 "?"

Avots: EH I, 662

‡ III kudlis Gr.-Buschh. "kuods cilvē̦ks": tāds k.; ka baikst virsā skatīties.

Avots: EH I, 667

kũds [auch Līn.], mager Wain., Naud., N. - Bartau, N. - Schwanb., Lasd., [Nigr., Dunika]: viņam nāk pretim kūda pusmūža sieviņa LP. VI, 848. [lai savu kūduo zirdziņu paskubinātu uz ātrāku suoļuošanu Janš. Dzimtene ² II, 272.] Nebst kuods dass. und li. kũdas aus r. худъ.

Avots: ME II, 332

‡ kūkuols Strods Par. vōrdn. 98 "?"

Avots: EH I, 682

kùlinis ² : auch (in der Bed.

1) Mahlup, (Bed. i und 2) Dunika, (Bed. 2) Strods Par. vōrdn. 98, ("kūlenis") Borchow. n. FBR. XIII, 25, Warkl., ("?") Gr.-Buschh: n: FBR. XII, 72.

Avots: EH I, 683

‡ III kuļka, ein Teil des Spinnrades Strods Par. vōrdn. 98; kuļˆkeņa Warkl., die Kurbel am Spinnrad.

Avots: EH I, 673

kulstava: linu k. Pas. II, 519, (mit ul˜ ) Ramkau; plur. kul˜stavas Strods Par. vōrdn.99 "?"

Avots: EH I, 671

‡ kulums (?) "izkula" Strods Par. vōrdn. 98.

Avots: EH I, 672

‡ kuprins Strods Par. vōrdn. 99 "?"

Avots: EH I, 677

kur̃ls [auch Līn., Bl., Perkuhnen, Amboten, Ohseln, Salis, Dond., Wandsen, Arrasch, Jürg., Drosth., Bauske, Schujen, Dunika, Lautb., N. - Peb., AP., PS., Ruj., Tr., kùrls Wolm., Serbigal, Trik.] (li. kurlas), taub: viņš kurls uz ausīm. viņa liekas visiem šiem vārdiem kurla Aps. uotru varuot kurlu padarīt šitâ: kad kāds istabā vai citā kādā ē̦kā kuo runā un uotrs aiz durvīm klausās, tad jāņe̦muot jauns mālu puods un sviežuot pret durvim jāsakuot: kaut tu kurls paliktu Wid. [Nebst kursls und kurns, li. kur̃čias "taub", le. aizkurst, li. kur̃sti "taub werden" vielleicht (nach Būga KSn. I, 168 und 265 und Traut- mann Wrtb. 146) zu slav. kъrnъ "verstümmelt am Ohr", ai. karn˙á-h. "stutzohrig", av. karna- "taub".]

Avots: ME II, 323

kuslis,

1) der Zarte, Knips:
esi mierā, mazais kuslis G. Allun. nu viņš bija par sīku, par niecīgu, kuslītis un uods Niedra;

2) der Hofmacher,
kas sievietēm pieglaužas un ar tām daudz pļāpā Erlaa.

Avots: ME II, 328

‡ kviešāji Strods Par. vōrdn. 100, = kvìesãji (?).

Avots: EH I, 691

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398

‡ lāčauss Strods Par. vōrdn. 106 "?".

Avots: EH I, 726

lâciene, ‡

2) eine gewisse Beere
Strods Par. vōrdn. 106.

Avots: EH I, 726

‡ lādienis Strods Par. vōrdn. 106 "?".

Avots: EH I, 726

‡ laiškât Strods Par. vōrdn. "?"

Avots: EH I, 715

‡ laistekle Strods Par. vōrdn. 101 "?"

Avots: EH I, 715

‡ laizka Strods Par. vōrdn. 101 "?"

Avots: EH I, 716

‡ *laks Strods Par. vōrdn. 106 "?"

Avots: EH I, 716

‡ lāpauka Strods Par. vōrdn. 106 "?" lāpausis, ‡

2) ein Lümmel
(mit ā ) Live (bei Riga).

Avots: EH I, 728

ļàudis, dial. ļàuži, Demin, ļàutiņi, Leute, Menschen,

1) als Subj.: Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. nabaga ļaudis ne lē̦ti zeļ. arī ve̦ci ļaudis brīnās, auch alte Menschen wundern sich (konnen etwas lernen).
arī citā malā ļaudis tik gudri. ļauni ļaudis drīz labus maitā. lūdzami ļautiņi, liekat mūs mierā! BW. 20907. duod, dieviņ, iztecēt nuo ļautiņu valuodām! 8282, jauni ļaudis, die Jugend, junge Leute, das junge Paar: nuostādīja abus jaunuos ļaudis līdzās BW. III, 1, S. 18. savi ļaudis, eigene, hekannte Leute; sveši ļaudis, fremde Leute; baznīcas ļaudis, die Kirchenbesucher. uzrakstīt ik˙vien(u) baznīcas ļaud[i] (Sing˙!) LP. VII, 65. kāzu ļaudis, die Hachzeitsgäste BW. III, 1, S. 73; kruoņa ļaudis, die Kronsbauern, -beamten; ciema. od. kaimiņu ļaudis, die Leute der Nachbargesinde; lielkunga ļaudis, fürstliche Bauern; mājas ļaudis, das Hausgesinde; muižas ļaudis, die Arbeiter, Dienstleute auf dem Gute. pruojām, pruojām neguoda ļaudis (unehrliche Leute)! še paliek guods, še guoda ļaudis (ehrliche Menschen) BW. 26131;

2) im Genit.:
ņem, brālīti, ļaužu bē̦rnu! Ltd. 730. tā, māmiņa, tava vaina, kad es ļaužu valuodās BW. 1276. kam ļaužu, wohl urspr.: welchem Herrn gehort ihr an, jetzt aber: aus welcher Gemeinde seid ihr? woher kommt ihr? woher stammt ihr? ei draugs, kam ļaužu? LP. VII, 107. izvaicā, kam ļaužu tie e̦suot BW. III, 1, 22. es jau biju tuo ļautiņu (Var.: es nuo tādu ļaužu biju 93), dziedātāju, runātāju BW. 72. kādu laužu mana bija, raudādama vien staigāja? zu welcher Kategorie von Menschen gehorte mein Liebchen? labu ļaužu, liela rada (es biju), ich stammte von edlen Menschen, von hohem Geschlecht BW. 23340. kaķītis bija augstu ļaužu 2276. ļaužu būt, auch ohne Attribut, bedeutet, von vornehmer Herkunft sein, ļaužu kļūt - Stellung, Ansehen unter den Menschen erlangen: ļaužu mans tē̦vs bija BW. 18889. met miedziņu maliņā, ja gribēji ļaužu kļūt! BW. 4693; 31183. tādu od. ve̦cu ļaužu būt, in Umständen, schwanger sein: tā ir tādu ļaužu. tādu ļaužu (sievas) nedrīkstuot smieties LP. V, 33. viņa paliek uz tādu ļaužu kājām IV, 119. [sieva ir ve̦cu ļaužu U., das Weib ist schwanger. ve̦cu ļaužu rudzi, das Mutterkorn Ruhental n. U.] Als Genit. exclamationis: va ļaužu! zum Kuckuck Grünh.;

3) im Dat.: Sprw. ļaudīm nevar muti aizbāzt. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts;

4) im Lok.: ļaudīs iet, unter die Menschen gehen;
grāmatu ļaudīs laist, veroffentlichen; ļaudīs ir teiku, es geht die allgemeine Sage; (5)"in Lubahn heissen in einem Dorfe die Bewohner der Nachbargesinde ļaudis" U. - Als Femininum (tās ļaudis) noch Zb. XVIII, 372. - Zu li. nom. s. fem, g. liáudis "Volk", serb. ljûdi, ahd. liuti "Leute"; zur Etymologie s. Berneker Wrtb. I, 758, Walde Wrtb.2 425 u. 426, Boisacq Dict. 2-I1 f.].

Avots: ME II, 531

‡ le̦danka, ein Eisstück Strods Par. vōrdn. 101.

Avots: EH I, 731

‡ leisinêt (mit ostle ei < ī?) Strods Par. vōrdn. 103 "?".

Avots: EH I, 732

‡ leivienis (mit ostle. ei < ī?) Strods Par. vōrdn. 103 "?".

Avots: EH I, 732

‡ *le̦ma Strods Par vōrdn. 102 "?"

Avots: EH I, 733

‡ lē̦nauss Strods Par: vōrdn. 102 "?".

Avots: EH I, 737

lènkt (li. leñkti "biegen"), - cu,

1) tr., erreichen
[vgl. li. užlenkti "догнать"], erlangen, erbeuten wollen, un jem. werben, nachspüren, verfolgen, einkreisen: Kristiņš nuomina (taku), Anniņu le̦nkdams Schrunden BW. 607. Lībīte nuomina (te̦ku), pādīti le̦nkdama Kand. 1608. kuŗš puisītis meitas lenca, tas darbiņu nemācēja Alschw. 11985; 12785. vilku māte jē̦rus lenca Angermünde. [viņš... tik Aneti le̦nc Janš. Dzimtene ² I, 180.] nu gājis citu kuo lenkt Siuxt, LP. VII, 485. Mit pēc konstruiert: viens jau pēc viņas le̦nc, einer wirbt schon um sie Degl.;

2) lenken:
jāle̦nc valuoda uz citu pusi A. XI, 153. lenca tad savus suoļus uz dažādām pārduotavām Purap. [es sapruotu, uz kuo viņš le̦nc - tas viss Anetes dēļ Janš. Dzimtene ² I, 268];

3) intr., sich begeben:
tai katra nieka dēl bij jāle̦nc uz vāgūzi Alm.;

[4) gebühren, gehören:
tavs ir... guods, tev le̦nc... valstība, "so beten die Kuren, denn lenkt heisst bei ihnen soviel, wie piederēt, gebühren" Für. I;

5) weichen, Raum geben
(vgl. li. nuleñkti "nachgeben"): viņš man nele̦nc, er respektiert mich nicht Lng. Hierher wohl auch: kad kāda sieva uz grūtām kājām, tad tai daudz lenkšanas un skuonēšanas (aus einem Buch vom J. 1852). - Als in Kuronismus zu le. lìekt (s. dies), vgl. v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 222. Zur Bed. 4 vgl. apr. perlānki "gebührt", li. perleñkis "der jem. zukommende Teil" (s. Berneker Wrtb. I, 738); leñkt 4 (und

3) dürfte eigentlich das intransitiv gebrauchte lenkt 2 sein, was wohl auch von lenkt 5 gilt. Vgl. auch lincēt]

Avots: ME II, 451

‡ lēņprātība Strods Par. vōrdn. 104, = lḕ̦npràtĩba.

Avots: EH I, 738

‡ lēņprātīgs Strods Par. vōrdn. 104, = lè̦npràrîgs.

Avots: EH I, 738

‡ lē̦pumaîns "?" Strods Par. vōrd. 102.

Avots: EH I, 738

letīte Strods Par. vōrdn. 104 "?".

Avots: EH I, 735

liẽpene,

2): eine gewisse Blume
Strods Par. vōrdn. 105;

3): auch AP., Kegeln, Lems., N.-Peb., (mit ìe ² ) Kalnemois, Lubn., Meiran.

Avots: EH I, 756

lìst (li. lĩ,sti), lìedu [hieraus kontaminiert liednu Erlaa] od. lîžu ² Kand., [Selg. n. Pas. I, 194, līznu, Nerft], lìdu, intr.,

1) kreichen, schleichen:
lied (Var.: līd) ārā, tautu skuķe! BW. 14690. Sprw.: sausā tīklā zivis nelien. lai iet kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. lien kâ adata od. kâ īle̦ns [vgl. auch nagla lien U., der Nagel dringt ein]. kâ dze̦n, tâ lien, wie man's treibt, so geht es. grieķu vokābuli grūti lien iekšā ve̦cajā pakausī Kronw. lied, caunīte, liedamuo dziļajā aliņā! BW. 30482. es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu (Var.: akmini) 9847. tavs dēliņš, man meitiņa ik..vakara kuopā lien 445. viņš deva tam, cik āda [= ādā?] lien, er schlug ihn, wieviel das Fell vertrug. acīs kam līst, jem. sich bemerkbar machen: acīs līda raudzīties BW. 18906. kuo dievam acīs līdisi? Stari II, 349. virsū līst, sich aufdrängen: viņš man lien kâ miegs virsū Aps. rāpus līst, auf allen Vieren kriechen;

2) hineindringen, schmecken, gefallen:
Sprw. pēc darba maize lien. šim guods ne..maz tâ pie sirds nelien LP. I, 149; [nuo tā laika ne˙vienai lapsai nelien vairs prātā pa gaisu skriet Pas. I, 343];

3) schneiden:
karsta saule, sausa zâle, nelied vairs izkaptiņa BW. 28650, 1. Refl. -tiês, kriechen, sich drängen: kuo tad ve̦lns līdās pūnē iekšā? A. XIII, 140. kuo ve̦lna jūs man lienaties virsū? Duomas I, 794. vairs acīs me̦lnajās tik re̦ta kāda lienas Bārda. [Vielleicht (nach de Saussure MSL. VIII, 444) zu ai. randhra - m "Höhle, Versteck" (vgl. li. landà "Loch zum Einkriechen"); daneben mit s- ndl. slinderen "gleiten, kriechen" u. a. bei Fick Wrtb. III ^4, 536 f.]

Avots: ME II, 490

lîts: auch Aulela, Borchow, Daudsewas, Fast., Gr.-Buschh.,. Grosdohn, Kaltenbr., Kalz., Kokn., Krāslava, Kreuzb., Laud., Lubn., Marzen, Nerft, Odsen, Pilda, Saikava, Schwanb., Selb., Setzen, Sonnaxt, Stirniene, Welonen, Zvirgzdiņe, (n. Manz. Lettus) Wallhof; in KatrE und Oknist - ein i- Stamm; lîti staigā vis˙aplīk Gr.-Buschh. līteņš lija BW. 19376 (aus Lixna und Višķi). lij, lītiņ! 14371 (aus Odensee). smalka līts pielijuse 3036, 1 var. (aus KatrE.).

Avots: EH I, 751

‡ lupatnīca Strods Par. vōrdn. 107 "?"

Avots: EH I, 762

I mala [li. mala "Land(schaft)" bei Geitler Lit. Stud. 96 (aus Daukantas; aus dem Le. entlehnt?)],

1) der Rand
[in Dunika mit dem Demin. malêna ² ]: pirc, tautieti, Rīgā autu zeltītām maliņām! Ltd. 755. tukša mana gultas mala BW. 27887. viena kāja tam stāv jau kapa malā. nu jau izskrēja malā od. mežā, er ist mit seiner Rede in die Briiche geraten. es gāju gar kalnu, upes malu. Oft zu einem Kompositum verwachsend: ežmala, -le, -lis, jūrmala, -le, -lis, mežmala, -le, -lis. nu ir pilns mans pūriņš līdz pašām maliņām (Var.: līdz pat malu maliņām 7905) BW. 7652. katrai lietai mē̦rs piepildās līdz malai LP. I, 162. e̦ze̦rs plūdis pār malām. puika izpeldēja malā LP. IV, 21. stāsti pār lietu, nedauzies gar malām, weiche nicht vom Thema ab! Purap. romāns, kam nav galu, ne malu, ein weitschweifiger, endloser Roman JR. V, 127. pie malas likt, mest, bīdīt, stumt, bei Seite legen, bringen, schaffen, schieben, weglegen: lai liekuot (me̦tuot) tādas duomas pie malas, man moge sich solche Gedanken aus dem Kopfe schlagen. jāliek kaŗuote pie malas, man muss den Loffel wegIegen, d. h, sterben LP. III, 72. juoki pie malas! Scherz bei Seite! LP. VII, 85. bīdīt dē̦lu pie malas MWM. VIII, 385. lasies pie malas! packe dich! Aps.;

[2) das Ufer;

3)] die Grenze samt dem Umgrenzten, der Ort, die Gegend:
viena bija Leišmalē, uotra Kursas maliņā BW. 251, 6. [mūsu malā U., in unserer Gegend; nuo citas malas U., anders woher.] jaunie izklīduši savu malu kuŗš Kaudz.M. kuŗu malu (Instr.) vēji pūta, tur kuokiem lapas bira, wo (an welchem Ort) der Wind wehte, da fielen von den Bäumen die Blätter BW. 14253. tāds zvē̦rs e̦suot lielākais suods tai malai, kuŗā viņš uzklīst LP. vai trūcis mālas, kur savākt saujiņu siena ziemas uzturai Etn. II, 86;

4) malu malas, visas malas, alle Ecken und Kanten, alles:
izstaigājis, izmeklējis visas malas oder malu malas. visas malas apžib nuo saules apģē̦rba, LP. IV, 177. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 303, visas malas apkārt gāzt, griezt, vandīt, das Oberste zu unterst kehren, man sāp visas malas od. malu malas (od. maliņas), alle meine Glieder schmerzen. [man visas malas kâ nuoņe̦mtas U., alle meine Glieder sind abgemattet.] pa malu malām, malu malās, visās malās, an allen Ecken und Kanten, allerwegen; nuo malu malām, an allen Ecken und Kanten;

5) malas mē̦tāt, mest, die Brautgeschenke hinwerfen, eine Art von Opfer:
pirmdienas rītā nuomē̦tāja (nuodāvināja) visas malas, nuosviežuot visur prievītus. akā iemeta sudraba naudu RKr. XVI, 204. līgava... gāja ārā malas mē̦tāt (kaisīt, apzieduot) RKr. XVI, 203. kad visi veltījamte apdāvināti, ve̦de̦kla gāja mē̦tāt malas. vīra māte, pa˙priekšu iedama, vadīja tuo uz visām tām vietām, kur bij jāme̦t, un māsīca, brūtei nuo pakaļas iedama, atkal salasīja izmē̦tātuos gabalus. aiz māsīcas gāja jaunais puisis ar alus kannu un deva pēc katra nuome̦stā gabala brūtei nuodzerties. panāksnieki atkal nesa adīkļus un citas mē̦tājamās lietas BW. III, 1, 36; [6) Adv. malā, aussen Selb.] Zu li. lygmalis "bis zum Rande voll", [lygmalas "mit ebenen Ufern", alb. maľ "Berg"; ir. mell "locus editus, collis" und vielleicht sloven. molêti "(hervor)ragen", sowie an. mǫl "ein dem Ufer entlang liegender Wall von kleinen Steinen" (worüber anders Persson BB. XIX, 269) u. a. bei Berneker Wrtb. II, 74; vgl. G. Meyer Alb. Wrtb. 257, Lidén Stud. 89 f.].

Avots: ME II, 555, 556

malup, [malūp Janš.], seitwärts: lai ceļš cik tāļš, - suods malup nenuoklīst! Duomas II, 1040. [stāv malup, zur Seite Arrasch. atnāca viņas māte un, pasaukusi meitu malūp, ņēmās tuo izvaicāt Janš. Dzimtene V, 432.)

Avots: ME II, 559, 560

‡ māmulī˜ba Strods Par. vōrdn. 114 "?" (die Stummheit?).

Avots: EH I, 791

‡ mazasnība Strods Par. vōrdn. 114, = mazasinĩba.

Avots: EH I, 787

megžt (unter megzt): auch (prs. megžu) Auleja, Perkunen, Warkl.: tīklu megž ar saivi un galdiņu; ķīpi tik ar sauju megž Grob. tiklu megž (oder zu megzt ?) ar saudekli Andrupine. ruokteņus megždama Janš. Paip. 35. ‡ Refl. -tiês Strods Par. vōrdn. 109 "?".

Avots: EH I, 796

me̦l˜nums,

1) die Schwärze, das Schwarze, der Schmutzfleck:
kur lācis tup, tur me̦lnums paliek (Rätsel: der Kessel). Sprw.: kur rija, tur me̦lnums. puods puodu vārta - abi vienā me̦lnumā. manis dēļ, tautu dē̦ls, valkā zemes me̦llumiņu! BW. 10272. nuotraipīties ar me̦lnumiem LP. IV, 181. vai sirdī neatruodas tev kāds grē̦ka me̦lnums? Kaudz. M. pa (r) nakts me̦lnumu, während der dunkeln Nacht: pa (r) tuo nakts me̦lnumiņu desmit spuoles tecināju BW. 7013. pa nakts me̦lnumu iet apraudzīt bē̦rnus A. XIII, 404. ne tik, cik me̦lnuma aiz naga, nicht einen Deut. nuovē̦l tik, cik aiz naga me̦lnuma A. XIII, 523. prāta tev nav ne par naga me̦lnumu LP. V, 40. nebē̦dāju... ne pa naga me̦llumiņu BW. 3398;

[2) die Eisenschwärze
Trik., Smilt. n. U., me̦l˜numa zâles MSil., U., der Vitriol (zum Schwarzfärben).]

Avots: ME II, 599

‡ mẽ̦rans Dond. n. FBR. V, 131, (mit ē̦) Strods Par. vōrdn. 109, = mẽ̦re̦ns: mè̦rans ² ārā (von einer mittelmässigen Temperatur) Sonnaxt.

Avots: EH I, 807

‡ mērdība "mērdēšanās" Lettg. (Strods Par. vōrdn. 111).

Avots: EH I, 807

‡ mērķīgs Strods Par. vōrdn. 111 "?".

Avots: EH I, 809

‡ mīcienis Strods Par. vōrdn. 110 "?".

Avots: EH I, 820

‡ mìele AP. "raugs, kas nuostājas alus dibe̦nā"; "?" Strods Par. vōrdn. 112. Plur. mìeles (s. ME. II, 652),

1): auch ("raugs") Bērzgale, Lixna (mit ie ), Ramkau (mit ìe ), Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine (mit ìe ² ), "alus raugs" Siuxt (mit iê ² ): izbaudījuši ļaunuo līdz mielēm Sējējs 1936, S. 1020. rāceņi sapuva mielēs (pūdami kļuva galīgi jē̦li) Siuxt. visi karpāniņi (Kartoffeln) vienas mielēs (sapuvuši) AP.;

2): mieļutapa - auch BW. 26990 var. mieļu dzē̦rajiņ[a] 20026.

Avots: EH I, 825

‡ *miežājs (od. *miežāja?), = miezājs: (guovs) pazuda miežājā BW. I, S. 852. Der Plur. miežāji auch Strods Par. vōrdn. 113.

Avots: EH I, 826

‡ miģene, die Staubfliege Seyershof, "ods">uods" Nidden.

Avots: EH I, 812

‡ mīklaine Strods Par. vōrdn. 110 "?".

Avots: EH I, 820

‡ mîkšķît, -u, -īju, erweichen Strods Par. vōrdn. 110.

Avots: EH I, 821

‡ milinieks Strods Par. vōrdn. 112 "?".

Avots: EH I, 813

‡ miltinīca Strods Par. vōrdn. 113, (mit ìl ² ) Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 74, = ‡ mìltine ² .

Avots: EH I, 814

[I mìna ² Selsau "= rūsa, eine Grube, in der Gemüse (mit Stroh bedeckt) aufbewahrt wird" Odsen, Kussen, Lös., Sessw.]

Avots: ME II, 646

II mirinât, fact. zu mirt,

1) (eines langsamen Todes) sterben lassen
[Sessw., Tirsen, N. - Schwanb., Fest., Ober - Bartau]: ēst, ēst, māmuliņa! tautas badu mirināja BW. 26401. [tautu meita acīm puisi mirināja um Mitau. mušas mirināt Bers.];

2) für tot halten:
mēs viņu mirinājām, wir hielten ihr für tot N. - Bartau; [ein Gerücht über jem. verbreiten, dass er gestorben sei oder bald sterben werde Libau];

3) "?": dziesmas tuomē̦r velti pa˙visam mirina Pump. Jaun. dzeja 7;

[4) = mir̃dinât

2 Rutzau: zuobu (= zuobu sāpes) Selsau, Odsen;

5) bei einem Sterbenden anwesend sein
Nikrazen].

Avots: ME II, 633

‡ mīsteknis Strods Par. vōrdn. 110 "?"

Avots: EH I, 822