Paplašinātā meklēšana

vajaga ir (in den Texten des 16, und 17. Jahrh. und auch noch bei L.), nötig ist (lat. opus est): kungam jir tuos wayage (der Herr hat sie nötig) Ev. mums vajaga jir sacīt (wir müssen sagen) Manzel Post. I, 359. mums neir vajaga, ka mēs... atbildam Glück Daniel 3, 16. spirgtiem neva ārstes vajaga Markus 2, 17. mums... šādas lietas neir vajagâ I Makkab. 12, 9. kas jums vajaga ir Matth. 6, 8. kas pie upuŗiem vajagâ bijis II Makkab. 1, 33. Aus liv. vajāg (= vot. vajaga) "Bedürfnis; nötig", s. Thomsen Beröringer 284 f.

Avots: ME IV, 445

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

àizgrûst, ‡

5) a. kam naudu priekšā, jem. mit Geld bestechen:
izmeklēšanas iestādēm aizgrūdis naudu priekšā Janš. Dzimtene II, 313; ‡

6) (mit einer Schaufel) zuschütten:
a. vajaga duobis Ass. - Kalt. jis... saimi aizgrūde ar sniegu Pas. IV, 278 (aus Ludsen).

Avots: EH I, 25

àizmērdêt, tr., lange Zeit hungern lassen: kuce̦nu nevajaga aizmērdēt Etn. II, 123. Refl. -tiês, hungern, halbverhungern: jauneklis, gribê̦dams nuo kaŗa diene̦sta vaļā tikt, aizmērdējies JK.

Avots: ME I, 40

‡ āļuôt "herumlaufen" Salisb. n. U. Refl. -tiês, ‡

2) lästern ("dieva vārdu zaimuot, ķē̦muoties") Frauenb.: bē̦rni, tâ nevajaga ā. Zu ãtêtiês.

Avots: EH I, 193

amats [gleich li. ãmatas "Handwerk" und estn. ammet aus mnd. ammet],

1) das Amt, der Beruf:
baznīcas a., Kirchen-, draudzes a., Gemeinde-, mācītāja a., Pfarr-, skuoluotāju a., Lehr-, valsts a., Reichsamt; amata biedrs, Kollege, Zunftgenosse; amata brālis, Amtsbruder; amata vīrs od. amatvīrs, der Beamte (nach U. Handwerksmann); valdīt amatu, das Amt verwalten, genuin lett. amatu kuopt, izpildīt;

2) das Handwerk:
kurpnieka, kaleja u. s. w. a. Sprw.: amats nav (od. netiek, netuop) lamāts. deviņi amati, desmitais bads. daudz amatu, daudz nelaimes. katram amatam savi augļi;

3) die Gewohnheit, der Gebrauch, vielfach im üblen Sinne:
neguoda amats me̦luot. zirgam tāds a., das Pferd hat leider solche Nücken (böse Gewohnheiten). zirgs... ir ar amatiem, neiet ne nuo vietas Plud. LR. III, 60. kāda saimniece kuopusi vilkates amatu LP. III, 27;

4) der Kniff, Pfiff:
vīram bij amats ruokā LP. V, 233, der Mann hat den Kniff fest; pie tā darba nevajaga amata, bei dieser Arbeit braucht man keinen zünftigen Handwerker;

5) uotrs amats, der Gesell
U. viņam piemetās ruoze, un amati viņu nuo tās kaites izglāba, die Besprecher heilten ihn von dieser Krankheit Etn. I, 45. Dial. amads RKr. XVI, 23.

Kļūdu labojums:
Reichsamt = Staatsamt

Avots: ME I, 70

apdaũzît, ‡

2) eine Weile ringsum schlagen (stossen):
ja grib izkratīt sviestu nuo spanneļa, tad tas nuo visām pusēm jāapdauza Dunika; ‡

3) wundstossen (-schlagen)
Oknist: kur tu iesi, visas kājas apdauzījis? Refl. -tiês,

1) : auch Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: guovs apdauzās ar vērsi; ‡

2) sich
(dat.) wundstossen: a. kājas Oknist; ‡

3) an mehreren Körperteilen Stösse (Püffe) erhalten:
ziemā jau . . . vajaga. Laika zoba kalend. 1931, S. 13.

Avots: EH I, 77

‡ apgâzît, (wiederholt) umstürzen, über den Haufen werfen: rudzu statiņus priekš vešanas vajaga apgāzīt, lai apsus apakšas KatrE.

Avots: EH I, 81

apglužinât, = ‡ apgludinât: maizes kukuli vajaga papriekšu ar ruoku labi a. un tad tik šaut krāsnī Kal.

Avots: EH I, 82

‡ apgulêt,

1) (eine Anzahl von Objekten) schlafend beschädigen, erdrücken:
vajaga cūku atšķirt, citadi viņa apgulēs visus sivē̦nus Mahlup. tas puisis kâ prātu apgulējis (wie unsinnig) Bauske;

2) "?" pie māsiņas sērst atnācu, šuo naksniņu negulēšu: vai atnācu . . . māsiņu ar miedziņu apgulēt? VL. aus Schnehpeln od. Turlau;

3) = apgùlt 1 Stenden. Refl. -tiês,

1) = apgùltiês Schnehpeln, Stenden;

2) einschlafen
Lems., Salis;

3) guovis apgulējušās, die Kühe haben sich beim Liegen mit Mist besudelt
Fest., Memelshof, Prl.

Avots: EH I, 85

apiet,

3) "finden"
auch Lieven-Behrsen; apiets vilks Pas. IX, 526. Jānis bij apgājis ("izspieguojis"), un mēs dagājuši ieraugām pļaviņā trīs briežus Saikava; ‡

5) betrügen:
tuo vajaga apiet, citādi ar viņu galā netiksim Dond.; ‡

6) sich belaufen (begatten):
guovs jau apgājusi Dond. melne apgāja jau viņudien Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 64. guovs apgāja vēršuos Oknist; ‡

7) a. ar utim, = aplaisties ar utīm, verlausen
Dunika; ‡

8) man apgāja miegs Pas. Vl, 194, mich überkam der Schlaf.
Refl. -tiês,

1): guovs apgājās ar vērsi Saikava;

2) verkehren (Umgang haben) mit:
ne˙vienam netīk a. ar tādiem cilvē̦kiem Pēterb. Av. II, 167, Nitau, Sessw.

Avots: EH I, 87

apjûkt (li. apjùnkti), intr., sich gewöhnen Bers., Spr. luopus, kas savā starpā apjūkuši, nevajaga šķirt Balss.

Avots: ME I, 92

‡ apkle̦puôt behusten: ēdienu nevajaga a. Jürg., Trik.

Avots: EH I, 92

aplabinât: bē̦rnu vajaga a. un ieduot tam sukura graudu. ‡ Refl. -tiês: a. ar suni Dunika, Rutzau, sich einen Hund zutraulich machen.

Avots: EH I, 96

aplĩpinât, mit Schmeichelei und Bestechung für gewinnen: tuos kungus vajaga mācēt aplīpināt Tals.

Avots: ME I, 102

apràust (li. apraũsti), tr., ringsum verscharren, bedecken: uguni katru vakaru vajaga ar pe̦lniem apraust Etn. II, 78; aprausis uguntiņu ar zemēm LP. VI, 231; uolu ar zemi LP. VII, 681; puodu aprauš de̦guošām uoglēm LP. VII, 582. asinis būs jums ar zemi apraust III Mos. 17, 13; apraust kāpuostus, die Erde um den Kohl(strunk) aufwühlen und zusammendrücken (Dond.). Refl. -tiês, sich verscharren, bedecken Spr.

Kļūdu labojums:
681 = 684

Avots: ME I, 114

‡ apsêjs ² Ahs., Frauenb., Siuxt, ein Strumpfband: pīti apsējiņi BW.33879,5. vēl vajaga apsējiņa 18939.

Avots: EH I, 112

aršâki: auch aršāk: vajaga viņam izdarīt pa prātam, citādi viņš aiz dusmām vēl aršāk atriebsies Wessen.

Avots: EH I, 130

atbakstît Ahs., tr., stochernd stumpf machen: īle̦nu nevajaga atbakstît.

Avots: ME I, 150

‡ atbrucinât, auf-, zurückstreifen Kal., Rutzau: a. ruokas (=piedurknes). atbrucini bikses un tad bried! Saikava. Refl. -tiês, sich die Ärmel aufstreifen: vajaga a., lai piedurkues neapmirkst Saikava. atbrucinājies kâ maizes mīcītājs ebenda.

Avots: EH I, 136

atkal bei Glück auch atkaļ], (li. atkalei, umgekehrt, dagegen bei Leskien Nom. 252 und ãtkalas "обратный", wohl zu kal˜tis "reclinari"und dies zu an. hallr "geneigt", got. wiljahalƥei "Neigung" u. a., s. Trautmann Wrtb. 114]);

1) (betont) wiederum, abermals:
es atkal iešu od. es iešu atkal, ich werde wiederumgehen; atkal un atkal, aber und abermals: bēris labību atkal un atkal siekā LP. VI, 64;

2) enklitisch

a) als adversative Konjuktion, an zweiter Stelle des Satzes: es atkal iešu, ich werde aber gehen, im Gegensatz zu einer Aufforderung zu bleiben;

b) in der zweiten Prämisse des Syllogismus, nun: visi cilvē̦ki ir mirstīgi; Jānis atkal ir cilvē̦ks; tāpēc viņš mirstīgs;

c) zur Bezeichnung, dass wnter den gegebenen Umständen eine bestimmte Handlung selbstverständlich ist, besonders häufig in Fragen neben
tad, denn, nun: zināms, kuo tad atkal gaidīt? LP. V, 356, natürlich, worauf sollte er denn wohl warten? kamdēļ tad atkal ne? warum denn auch nicht? gan jau gailītis salasīsies pa zirgu silēm; cik tad tādam vēderiņam atkal vajaga? wieviel hat denn ein so kleiner Magen auch nötig? - Dial. auch atkalāt Dr.

Avots: ME I, 163

atpìrkt, ‡

2) sich revanchierend kaufen:
vajaga arī mums a. Pas. VI, 43; ‡

3) bestechen
(?): atpirkuši burvi, lai apbuŗ Pas. VI, 63. ‡ Refl. -tiês, sich loskaufen.

Avots: EH I, 158

ãtrs, ‡

4) früh, vergangen:
nav tā pasaule vairs tāda kâ atrākuos laikuos Strasden. ‡ Adv. ãtri,

1) bald, leicht:
pusdienas laikā kapsē̦tā nevajaga iet, tā[d] var ā. kādu spuoku redzēt Linden;

2) früh:
kad brauc uz tāļu pļavu, tad vajag ā. izbraukt Grob.;

3) Kompar. ãtrâk, in vergangenen Zeiten, früher
Grob., Iw., Puhren, Strasden: a. mums bij daudz gŗūtāka dzīve nekâ tagads Strasden. viņš man jau ā. teica, ka ies pruom ebenda.

Avots: EH I, 196

ãtrs (li. dial. átrus "schnell" Lit. Mitt. I, 66 aus Memel, otu "schnell" Geitler Lit. St. 99],

1) schnell, rasch, heftig:
ātram zirgam piešu nevajaga. ļaunam ātras dusmas. uz ātru roku, schnell, im Handumdrehen: aunelis sācis uz ātru roku augt LP. III, 102. uz ātŗām pē̦dām, schnell, auf heisser Spur. ātri juo ātri, sehr schnell. juo ātri grib, juo nevar, eile mit Weile. ātri te̦k uolu upe, ātrs mans arājiņš BW.;

2) heftig, hitzig:
bet kas tad varēja zināt, ka viņš tik ātrs A. XX, 162. tev, tautieti, ātra daba Ltd. 952; ātras dusmas BW. 21706; ātra sirds BW. 13758. ātra krāsns, scharfer, zu sehr geheizter Ofen: krāsns bija par ātru; maize tāpēc nav labi izde̦vusies Kand.;

3) jäh, steil:
ātrs līkums; ātrs krasts, jähes Ufer Brasche. [Nach Leskien Nom. 441 hierher auch li. otrus "gefrässig" (uspr. etwähastig schlingend"?). Weiterhin, wenn uspr. etwa "hitzig" bedeutend, am ehesten nach Prellwitz BB. XXIII, 68 f. und Petersson Heterokl. 260 f. zu av. ātarš "Feuer", arm. airem "verbrenne" und vielleicht auch ir. áith "Ofen" u. a. Anders darüber Zupitza KZ. XXXVII, 406, Bezzenbeger BB. XXVII, 174 und Walde Wrtb. ² 67.]

Kļūdu labojums:
BW. = BW.21648

Avots: ME I, 245

atsêdinât,

2): vajaga saberzt nātri sulā un likt uz auguonu virsū, tad viņš atsēdina tuo auguonu Seyershof; ‡

4) upe atsēdina Segew., der Fluss bildet (ausserhalb seines Bettes) stagnierendes Wasser, lässt seine Fluten gegen die Strömung hin rückwärts kreisen oder drängt (anschwellend) das Wasser seines Nebenflusses an der Mündung zurück.

Avots: EH I, 164

atšķirîgs,

1) abgesondert, eigentümlich, eigenartig:
te daudz kas atšķirīgs, daudz kas tautisks B. Vēstn.;

2) einer, dem die Arbeit von statten geht, gewandt, geschickt:
kad tu esi atšķirīgs un pateci un padari visu, kā vajaga, tad ikkatrs būs ar tevi ar mieru Lautb.

Avots: ME I, 202

bē̦nũzis,

1) Schafstall
[?] P. All.;

2) ein Dämelak, ein plumper, dummer Mensch:
stāv kâ bē̦nūzis, muti atplētis; kur nevajaga, tur mute kā laidars; kur vajadzētu, tur ne bū, ne bē Naud., Nogallen, Wandsen A. X, 2, 535. [Vgl. bē̦nausis.]

Avots: ME I, 290

bḕ̦rnuôtiês,

1): kaķi bē̦rnuojas uz staļļa augšas Sonnaxt;

2) "niekuoties" Dond.: nevajaga tâ b., bet nuopietni strādāt.

Avots: EH I, 216, 217

‡ bizenîgs, eilig, hastig, oberflächlich AP.: nevajaga tâ bizenīgi bizeņuoties.

Avots: EH I, 222

‡ blor̃stiķis Wainsel n. FBR. XIV, 88, (mit or̂ ² ) Salis, ein Fasler, Schwatzer: b. ir tāds, kas pasaulīgi pulk[a] aplam runā un plorkš, kur nevajaga Salis. Vgl. blur̂kstêt.

Avots: EH I, 231

brakšinât [brãškini], kracen machen, Lärm hervorbringen: tur vajaga ze̦lta piešu, kas grīdiņu brakšķināja BW. 24098, 1. Refl - tiês, poltern, krachen: nāc ārā, nāc ārā, kuo krūmuos brašķinies? BW. 13473.

Avots: ME I, 323

‡ brât Auleja, brâju, in grossen Mengen führen, tragen, schleppen: kad iet lītus: vajaga b. (sc.: labību nuo tīruma], kaî drīžāk.

Avots: EH I, 239

čabinât, ‡

3) = čubinât 2 Frauenb.; ‡

4) etw. langsam tun
Siuxt: kā uztaisīs istabu gatavu, tad sāks laidaru č. Refl. -tiês.

2): nevajaga č., bet nuopietni runāt Dond.; ‡

3) sich langsam, trödelnd (zur Reise) vorbereiten, ankleiden
Frauenb.; ‡

4) "?": (sievietes) čabinājās un spuodrinājās Janš. Dzimtene II ² , 48.

Avots: EH I, 281

čabiņš,

1) der Schwätzer
Dond.: ak tu čabiņš! Kand.;

2) ein Leichtsinniger, Leichtgläubiger:
ej, tu tads čabiņš, vajaga apduomāt Dond.; vgl. čaba 1.

Avots: ME I, 400

[če̦gaunis, der Rücken, der Höcker: sunim vajaga saduot pa če̦gauni Stuhrh.]

Avots: ME I, 409

‡ cele̦ns [sic!] Seyershof, langs gestreift (vom Gewebe): kad cele̦nu audaklu auž, tad vajaga četras paminas.

Avots: EH I, 263

‡ ce̦ñkuôtiês Frauenb., zanken (hierauf beruhend), streiten: kamdēļ vajaga c.? labāki guodīgi sadzīvuot!

Avots: EH I, 265

cìens: lai ar ve̦cs, bet tâ˙pat sava ciena grib Saikava. viņš neliek cienā, ka man ar kuo vajaga Strasden. vai tad cilvē̦ki tur cienā, ka uotram kuo vajaga! ebenda.

Avots: EH I, 278

cilât,

1): c. acis, die Augen öffnen
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

2) "savākt" (vom Heu, Klee, Getreide gesagt) Heidenfeld: nevar veikt c. sienu; ‡

3) c. telti, ein Zelt aufschlagen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

4) c. nuoskumīgu, einen Traurigen aufmuntern
Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês, ‡

3) sich langsam hebend (und senkend) gehen:
pīlē̦ni cilājas pakaļ Kaltenbr.; ‡

4) (wiederholt) fortgehen, fortziehen:
muižā bija ... zemes kalpi, un tie nuo savām vietām necilājās Janš. Bandavā II, 341; ‡

5) sich begatten (von Kühen):
kad guovs necilājas, tad vajaga duot utis ar maizi, tad cilāsies AP. - ‡ Subst. cilâtājs, wer (wiederholt) hebt: pūra cilātāja BW. 1170, 1. paminu c. 6908.

Avots: EH I, 270

[II čima "ein Haarbüschel: ņem nu aiz čimas! Bers.; dazu auch ein Verbum: viņu vajaga čimât (an den Haaren reissen?).]

Avots: ME I, 413

cìrvis: gen. s. cirviņa (> cieriņa) BW. 18050 var.; cirv[i]s bez kāta BW. 13001, 2. vajaga asa cirv[j]a 11962. gaļas cirvi 20211.

Avots: EH I, 274

I dankars, der Hofmacher, Kurmacher: kuo, puisīti, tu duomāji, visu meitu brūtgāniņ? ej ellē mālus mīt, man dankara nevajaga Naud. [Vgl. dankuôtiês.]

Avots: ME I, 438

dâvana [Kl., Lis., Warkhof, Dond., Jürgensburg, Selg., Nigr., Wandsen, dãvana Ruj., Salis, dãvâna C., dàvana ² Domopol] (li. dovanà), die Gabe, das Geschenk: dieva dāvanai nedari pāri. pret dieva dāvanu, vai nu viņa lejama, vai griêžama, nevajaga le̦puoties Kaudz. M. Mit Mār,as dāvaniņa wird im VL. ein neugeborenes Kind bezeichnet. gara dāvana, geistige Fähigkeit, Begabung. [Vgl. (zum ā) dāsns und (zum suffixalen Teil) ai. dāvanē, gr. (kypr.) δοƑ-εναι "geben"; s. J. Schmidt KZ. XXVI, 335.]

Kļūdu labojums:
gara dāvana = gara dāvana(s)

Avots: ME I, 449

I dēt, dēju (li. dė´ti, aksl. дѣти "legen" ), tr.,

1) dêt, legen (Eier):
vista dēj uolas;

2) duori dẽt, [dravu dēt Für.], einen Waldbienenstock anlegen, einen Baum zum Bienenstock herrichten, ihn aushöhlend und Fluglöcher darin ausbohrend. So auch
egli, priedi, uozuolu dẽt, eine Tanne, Fichte, Eiche zum Bienenstock herrichten: tautu meita skaidas lasa, man dējuot uozuoliņu BW. 11508. In dieser Bedeutung n. BW. 11479, 4 das Präs. deju st. dēju in Sinohlen, das Part. perf. pass. diets st. dē̦ts in AP. n. BW. 8851, Selsau, Erlaa, Nitau, Meiran BW. 11479. skrej, bitīte, sit spārniņus pie nedieta uozuoliņa 12333, 2. [Wenn deju und diets hier alt wären, sprächen sie für die Zusammenstellung von dēt 2, dẽjala und r. дѣль "Waldbienstock" mit ahd. zīdalweida "Waldbezirk, wo Bienenzucht getrieben wird", slav. dĕlъ "Teil", ai. dáyatē "zerteilt", dāti "teilt, gr. δαίς "Portion" u. a., s. Wood PBrB. XXIV, 533 und Gauthiot MSL. XVI, 275. Aber man hätte auch deju, dēju, diets etwa nach leju (giesse), lēju, liets bilden können, und dēt in duori dēt könnte urspr. die Bed. "machen" gehabt haben];

3) roden, aushauen [?]:
krustiem dē̦tu [gelegt?] (Var.: cirstu, līstu) bē̦rzu birzi sav māsiņu cauri ve̦stu BW. 13701, 1;

4) dẽt C., PS., ein Stück Eisen od. Stahl anlegen, anschweissen:
šie lemeši jau trešuo reizi dē̦ti. So besonders in der Zstz. mit uz-: uzdēt cirvi, lemešus;

5) dẽt Smilt., machen (Würste):
kausim circeņus, dēsim desiņas, kārsim (Jānīša) de̦guna galā, sagt man, um ein weinendes Kind zum Lachen zu bringen;

6) bē̦rnam pupu dēt [wohl durch dēt "saugen"
beeinflusst], dem Kinde die Brust geben St.;

7) wetten
Spr.;

[8) pūru dēt U., an der Aussteuer arbeiten
]. Refl. dẽtiês Wolm., Smilt., [Līn.], in Kurl. dêtiês,

1) sich lassen, sich bergen, Schutz, Ruhe finden:
kur lai es dējuos? kur lai dējamies, kad mums pat šīs te̦lpas jāatstāj Seib. aiz priekiem viņš nezina, kur dēties. nelabi gari ik nakti nuoblandās pa istabu, ka ne˙kur dēties LP. V, 207. ze̦ltmatim prāts vairs ne˙kur dēties VI, 460;

2) sich machen, geschehen:
kad man būtu kāds 1000 dāldeŗu par padē̦klu, tad dē̦tuos tâ, ka par 10 gadiem man būtu kāds pūrs ze̦lta ābuolu Stāsti kraukļu kr. 58;

3) herkommen:
tik daudz ūdens katru dienu izpumpē̦ts, kur tad lai viņš dejas [mit e!], vajaga vienreiz trūkt Siuxt. [Zu apr. acc. pl. senditans "gefaltete", ai. ádhām, arm. edi "ich setzte", gr. ϑήσω "ich werde setzen", la. fēcī "ich machte", got. gadēƥs "Tat", ahd. gitān "getan" u. a., vgl. Hübschmann Arm. Gr. 439, Walde Wrtb. ² 266 unter faciō, Boisacq Dict. 969 f., Berneker Wrtb. I, 193 u. a.]

Avots: ME I, 464, 465

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481

diẽnderis (fem. -re ), auch diẽneris, der Diener: kam dienderes nevajaga BW. 11324. [Nebst estn. tẽnder od. tẽner aus mnd. dēner.]

Avots: ME I, 483

‡ dirbiens, = pēriens: dirbiena tik vajaga nelietim Janš. Dzimtene IV, 187.

Avots: EH I, 321

divatā, divatē Alm., divati, divatis (Instr. Pl.), divâts Kand., divatiem, divatuos, divačām, zu zweien: ļauj man beidzamuo reizi ar sievu divati (divatā) parunāt LP. IV, 100. kad tē̦vs pārnāk, tad e̦sam divati V, 258. mums divatiem vajaga uzvārēt šuo pili VI, 395. jāejuot ar˙vienu divatiem VI, 45. vakara laikā gājuši pa divatiem VII, 89.

Avots: ME I, 471

drùksts ^2, -s [Warkh., Lis.], auch drūkste Lis., Rüge, Strafe, tadelnde Verwarnung: vajaga bē̦rniem drūksti duot N. - Schwanb. tu bez drūksts nepaliksi Golg., Oppek., Lasd. bez drūkstes nevar ne˙viena lāga cilvē̦ka izaudzināt Skuju Fr. [Wohl mit Leskien Nom. 538 zu draudēt.]

Avots: ME I, 506

dũša, das leibliche und seelische Befinden (synonym mit sirds).

1) als Subj.: dūša īstā vietā, das Herz sitzt auf dem rechten Fleck.
man tāda ve̦ca dūša Kav. tev ir stipra dūša, du kannst viel vertragen. tuo mana dūša nene̦s, das vertrage ich nicht. man dūša apskrienas, apte̦kas, man me̦tas slikta dūša od. nelabi ap dūšu, mir wird es übel. viņam paliek pliekana dūša, viņam nuolekst dūša, es wird ihm flau zu Mut. dūša sapluok, sašļūk. der Mut sinkt. dūša viņam laistās, er ist hungrig Kav. tam dūša kâ miets od. kâ zvē̦ram; tam briesmīga dūša, der hat ungeheure Courage, der kann alles ertragen. tam dūša kâ miets, sirds kâ plāksteri, od. kâ siets, sagt man ironisch von einem Feigen und Weichherzigen;

2) Als Präd. oder adverbial: viņš tagad dūšā od. pilnā dūšā, er ist betrunken;
viņš tukšā dūšā. er ist nüchtern, hat weder gegessen, noch getrunken. tukšā dūšā [vgl. li. añt tuščiõs dũšios "auf den nüchternen Magen "] nedrīkst peldēt;

3) als Obj.: dūšu kam aizduot. jem. erzürnen,
gew. dusmas aizd. A. VIII, 1. 66. dūšu meklēt. betrübt sein Wain. dūšu nevajaga nuolaist, dūšu piesiet. das Herz kräftigen (mit Essen und Trinken). dūšu saņemt, Mut fassen. dūšu uztaisīt, ietaisīt. sich einen Rausch anlegen: kāds vīrs bij ietaisījis dūšeli. hatte sich ein Räuschchen angelegt LP. VII, 53; krietnu dūšu ietaisījis. einen gründlichen Rausch VII, 57. dūšu zaudēt, den Mut verlieren;

4) abhängig von Präp.: viņš strādāja ar visu dūšu Kaudz. M. iet pie dūšas, schmecken:
man pat darbinieka putra ietu pie dūšas; - tâ e̦smu izsalcis LP. I, 187. [Während apr. dūsi "Seele" wenigstens in der Bed. durchs Slavische beeinflusst ist. und li. dūšià (acc. dũšia,) "Seele, Empfindung, Herz " sicherlich aus dem Slavischen entlehnt ist. kann le. dũša der abweichenden Bedeutung wegen nicht leicht als ein Lehnwort aufgefasst werden (als solches würde es wohl auch eher * dùša lauten. vgl. serb. acc. s. dûšu und IF. XXXIII, 117; zu le. ū stimmt apr. oū im acc. doūsin), sondern ist eher mit slav. duša "Seele " verwandt und zwar mit dem Vokalismus von li. dūsė´ti "schwer aufatmen" und slav. dyxati "atmen ", poln. dysze (plur., fem.) "Zuglöcher im brennenden Kohlenmeiler ". Nur wenn die angebliche Nebenform duoša wirklich alt wäre, könnte wohl auch dũša entlehnt sein und fürs aruss. душа eine entsprechende Bedeutung vorausgesetzt werden.]

Avots: ME I, 530

dzîvs,

1): ūdens ir dz. arī akās Kaugurciems;

2): vajaga saēst; nevajaga rīt dzīvu Orellen. guovij dz. uz dibe̦nu iet; vē̦lāk gre̦muo Sonnaxt. zuobi vēl dzīvi (heil, nicht verdorben)
ebenda. galva pārplīsa; ragi dzīvi palika Kaltenbr. rudzus atstājis tīri dzīvus miltiem maišumā (beim Mahlen) Seyershof;

3): nuo gaisa nāk dz. ūdens (von starkem Regen gesagt)
Sonnaxt. dz. sāls (von starker Salzlake) ebenda. dz: ("der grösste") ve̦lns, nelietis, pagāns Ar. te jau ir dz. kaŗš, hier ist ja vollständiger Unfriede Diet. tas ir dz. nabags, der ist ein vollständiger Bettler ders. es uztraucuos pie dzīvas nabadzības (ich war in höchstem Masse aufgeregt) Linden in Kurl. kāzās dzīvais gals ("tīrais puosts"): puiši raun pie savas partijas, lai palīdz meitas apdziedāt, meitas atkan pie savas Sonnaxt; ‡

4) lebendig, munter, temperamentvoll:
viņa ir ļoti dzīva. dz. zirdzē̦ns, ein munteres Pferdchen Saikava: = ‡ Subst. dzîvums (li. gyvùmas "Lebhaftigkeit"),

1) Lebhaftigkeit (?):
spē̦ks pieauga, ... vairāk nuo dzīvuma luocekļuos Veselis Dienas krusts 44;

2) das Lebendige unter dem Nagel
Kaltenbr.: zirgu kaustīdami, iedzinuši naglu dzīvumā Oknist. kad dzīvumā ieskrien skabarna, sāp cieš Auleja: (nagi) dzīvumā aizlūst ebenda.

Avots: EH I, 363

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

‡ gariski Orellen, Adv., = ‡ gariskām: g. izstiepties Salis. viņš pārpeldēja e̦zaru g. PV. vajaga tâ sist, ka nāk sitiens g.; kad taisni, stāvu sit zemē spriguli, tad nuosit galu nuô Seyershof.

Avots: EH I, 384

gatavĩba,

1) das Fertigsein, die Bereitschaft:
nav vēl gatavības (Var.: visas gatavības od. kâ vajaga), ich habe noch nicht alles, was zur Aussteuer gehört BW. 4976, 5, 14. tev, tautieti, vajadzība, nav man tādas gatavības, ich nabe nicht eine (deinen Bedürfnisse entsprecnende) solche fertig gestellte Aussteuer 765. vācu gatavība uz kaŗu Tēv.;

2) die Reife:
augļu, gara gatavība; gatavības liecība, Maturitätszeugnis.

Avots: ME I, 609

glẽ̦mužuôt: guovs ... neē̦d kâ vajaga, tik tâ glē̦mužuo Janš. Mežv. ļ. II, 312.

Avots: EH I, 393

[glè̦vs ² Lis., Bers., Kr., glê̦vs Kl.], glê̦vs ² Biel., Tr., Dond., Selg., Nigr., Gr. - Essern], glē̦vs Sessw., [gļê̦vs ² Līn., Salis, Segew., Dunika, gļè̦vs Serbigal, glê̦vs Kreuzb., C., Arrasch, Neuenb., AP., Nerft],

1) wie dicker Schleim sich ziehend
U.; weich, schlüpfrig, wässerig: glē̦vs rācenis Katzd.;

2) schlaff, weichlich, gefährlich, zur Erkrangung geneigt:
kungu bē̦rni ļuoti glē̦vi; tikkuo iziet ārā, tūdaļ tie saaukstējas. man kājas glē̦vas Kand. gļē̦vs kâ pauts Kand.;

3) schlaff, indolent, energielos:
man tāda gļē̦va daba, ka nevaru ne˙vienam lūdzējam atsacīt Kand.;

4) zart, gefährlich, zerbrechlich:
ar viņu vajaga gļē̦vi apieties Kand. gļē̦vs trauks Bers.;

[5) glē̦va sirds U., blödes Herz.
Wohl zu glē̦ma 1 und li. glė˜vės od. glė˜mės "слизь" s. Būga РФВ. XVI, 240 und Siebs KZ. XXXVII, 314].

Avots: ME I, 626

I glùda: mit û ² auch Orellen, mit û Blieden,

1) reiner Lehm
(mit û ² ) Popen; "grauer Lehm" (Ton?) Seyershof (mit û ² ); ein Gemisch von Schlamm; Lehm und Sand, das ein aus den Ufern tretender Fluss tiber die umliegenden Felder und Wiesen breitet (mit â ² ) Popen; tur vajaga glūdu māla BW. 35107, 1;

2) eine schleimige Masse, in den dünnen Därmen (von Schweinen
Iw.) Frauenb. (mit û ² ).

Avots: EH I, 395

‡ glūzds, = glùda: tur vajaga zila glūzda BW. 35107 var.

Avots: EH I, 395

‡ grê̦muôt(iês) ² Dond., grallen, zürnen, böse sein: nevajaga tâ g., bet būt labam. kāds grē̦muotājs cilvē̦ks!

Avots: EH I, 405

‡ grê̦muôt(iês) ² Dond., grallen, zürnen, böse sein: nevajaga tâ g., bet būt labam. kāds grē̦muotājs cilvē̦ks!

Avots: EH I, 405

‡ griêzteniski ² Frauenb., Adv., "?": ievas vicu vajaga g. vicā grìezt.

Avots: EH I, 409

grûst,

4): fahren
Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "fahren"): cik te grūduši! ‡

5) eilig, unachtsam hinlegen:
diezin, kur nu grūduši tuo ce̦puri! Saikava; ‡

6) hastig geben, zuschieben (auch von Bestechungen
BielU.): viņš grūž dē̦lam naudu, cik tik vien var Kand. kuo nu grūdīs zirgiem? was wird man nun den Pferden zu fressen geben? Orellen; ‡

7) hastig essen
(pejorativ): grūž iekšā, kuo vien ruokā dabū Salis. Subst. grûdējs Segew., wer gut frisst (vom Vieh): pē̦rn cūkas bij grūdējas, šuogad ne˙kā! Refl. -tiês,

1): vakar Daugava e̦suot grūdusēs; le̦di sākuši g. uz leju Linden in Kurl. Daugava grūdīsies, es wird Eisgang in der Düna geben ebenda;
‡

2) sich stossen lassen:
slapji mieži labak grūžas Seyershof; ‡.

3) sich eilig (zu Fuss od. zu Pferde) wohin begeben
Kaltenbr. nevajaga g. tādā vietā ("piedalīties; aiziet dzīvuot") ebenda; ‡

4) den Beischlaf ausüben
Anekd. IV, 162.

Avots: EH I, 412

‡ II gūzna, = guzma 1: me̦dus tur vajaga būt gūznām Janš. Mežv., ļ. I, 155.

Avots: EH I, 423

ìebakstît, hineinstossen, hineinstopfen: [zirņus vajaga zemē iebakstīt Für. I].

Avots: ME II, 2

ìebãrt, ein wenig durchschelten: viņu vajaga tikai skaļākā balsī iebārt. [Refl. - tiês, in Zank aneinander geraten Für. I.]

Avots: ME II, 3

ìeduôt,

1) (in die Hand) geben:
man māmiņa pūru deva, atslēdziņas neiedeva BW. 25138. kam māsiņu iedevāt sliktajā vietiņā BW. 25987. ruokā darbu ieduodam BW. 25025. vai tad nu zirgam savu prātu ieduosi? Kaudz. M. 315. gudruos dē̦lus tē̦vs iedevis puodnieka amatā LP. VI, 1, 365;

2) eingeben (von einer Medizin):
slimnieka apakšdrēbes sadedzināmas, un pe̦lni ar ūdeni ieduodami Etn. IV, 115. Refl. - tiês, gelingen, sich schicken U.: bišu dārzu nevajaga par mazu taisīt, tad bites neieduodas Etn. III, 189. ābeļu puotēšana un bites ieduodas Latv. tas neieduosies, das wird sich nicht machen lassen U.

Avots: ME II, 12

ìegudruôt,

1) klug werden
U.: kad tu iegudruosi U.;

[2) ersinnen
(iegudruot, kâ lieta darāma Lasdohn, Wenden); einrichten Grawendahl: kungi sev iegudruojuši tēlefo'nu, ar kuo sarunāties Adsel;

3) (hin)einpassen
(tr.): viņu vajaga tur iegudruot Alt - Rahden].

Avots: ME II, 20

ìekãrinât, [(mit Süssigkeiten oder überhaupt mit einer schmackhaften Speise) lüstern machen (ohne jedoch soviel zu geben, dass die erweckte Begierde befriedigt würde) Bers., Nitau u. a.: ar jaucēkli vajag labi iekārināt Fest. ja negrib duot, nevajaga iekārināt Wolm.].

Avots: ME II, 26

‡ iekremelêt, einen Schlag versetzen Frauenb.: viņam vajaga ie. pa(r) kramenīca.

Avots: EH I, 522

ìekul˜t,

2): līdz ... rītam miežiem vajaga būt ... iekultiem (= nuokultiem) Pas. III, 165. diezgan labības iekūlām Ramkau;

3): anfangen zu buttern
Siuxt: kad nebij iekuļamā (ein kleines Stück Butter, das zu Beginn des Butterns in die Sahne getan wird), tad pudele iekūla. Reft. -tiês, ‡

4) ein genügendes Quantum für sich dreschen:
ie. labību Smilten u. a.

Avots: EH I, 523

ìelapuôt,

1): auch Laidsen, Saikava; ‡

2) "Blätter einsammeln"
Frauenb.: vasarā vajaga ie. apšu lapas aitu barībai; ‡

3) durchprügeln
NB: gans ielapuoja suni par nepaklausību.

Avots: EH I, 526

iẽlùoks Kand., [ìelùoks PS., C., iêluoks ² Bauske, Ruj.], auch iẽlùoka, ielùocis, ielùoce, ielùokne BW. 17838,

1) eine in den Volksliedern vielgenannte Verzierung der
vilnaine, der Handschuhe, auch das Kragens und des Gürtels; n. L. Fransen; Einschlag an Kleidern Mag. IX, 2, 222, brodierter Rand der vilnaine; Falte M.; in Selb.: "ieluoki ir lakata malā ieausta strīpa nuo savādas dzijas": vai duos kre̦klu bez piedurkņu, vai vilnaini bez ieluoka BW. 25410. bez ieluoču 6780. vai tie bija cimdu raksti, vai villaines ieluociņi? 935, (vgl.: apsedzās bārenīte gaŗieluoku villainīti 4477; 4777). es neadu raibu cimdu bez pe̦lē̦ku ieluociņu 7257; 25270, 1. apkaklīšu stūrīšam sīki šūti ieluociņi 6651. plānu deva sveša māte bez ieluoku paladziņu 4610. man bija raiba juosta deviņiem ieluokiem 1061. māt[e] (pirka) ieluoka mētelīti BW. 32103, 2. tev vajaga kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes 3645. gudreniece tautas meita, klētī luoka ieluociņus 13852 (ieluocītes 7131.) ar pušķiem galdu slauku, ieluočiem istabiņu 21551. In Livl. sind n. Mag. XX, 3, 117 mit ieluoki die tiefen Falten am Rückenschoss der alten Männerröcke und die mit rotem Wollband eingefassten Zacken am unteren Rande der Weiberkamisole bezeichnet worden (Wend., Lindenhof);

2) die Einbucht, Biegung:
straujupītes ieluokā A. XI, 550. nuonāca pie kapsē̦tas meža ieluokā Niedra. pa rudzu ieluokiem nāk meiča A. Up. J. 1. 1. baltais matu ieluoks ap tuo bij smuki sasukāts A. XXI, 264. tauriņš brūniem spārnu ieluokiem;

3) das in den Brautschatz
(pūrs) Niedergelegte U.: ieluokus līdzināt U., wegen der Mitgabe der Braut übereinkommen;

[4) der Aufzug (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 390].

Avots: ME II, 41, 42

ìepļaukât, tr., einige Ohrfeigen geben: tādu smurguli vajaga tik iepļaukāt Naud.

Avots: ME II, 52

ìepratinâties, etw. sich aneignen, Gewandtheit gewinnen: viņš jau labi iepratinājies kurvju pīšanā Dond. n. A. XII, 560. pie katra darba vajaga pa˙priekšu iepratināties Dond.

Avots: ME II, 53

ìeraût, tr.,

1) einziehen:
asti starp kājām, kaklu, vē̦de̦ru. stūŗi būs vai nu uzlaisti, vai atkal ierauti Antr. III, 12;

2) hineinziehen, hereinzerren:
puiku istabā. šie vārdi ierāva Uolinieti nejēdzībā Kaudz. M.;

3) einziehen, einatmen:
e̦lpu;

4) einführen, einheimsen:
viņš gribēja šuonedēļ visu nuopļautuo sienu ieraut ē̦nā Janš.;

[5) fleissig arbeiten:
vajaga pa vasaru ieraut, lai ziemu varē̦tu iet skuolā Salisb.];

6) zusammenscharren:
naudu. skaties kuo ierāvis A. XVI, 1061;

7) ebnen, bahnen, brechen:
ūdeņi ierauj taisnāku ceļu. grūtāki ieraujamas pirmās sliedes Apsk. I, 210;

8) einen hinter die Binde giessen:
mums tikai misējās par daudz ieraut Latv.;

9) anzapfen:
mucu. kad vienu mucu izdze̦r, - ierauj uotru Lasd. n. A. XII, 560;

[10) zusammenziehen, kürzen
U.] Refl. - tiês,

1) sich einziehen, sich einschränken, sich zusammenziehen:
zirnēklis guļ kaktā, ierāvies savā tīklā Etn. I, 77. laiki grūti; ik˙katrs rautin ierāvies savāaliņā Sil. labības ze̦mās ce̦nas spiež ik˙katru zemkuopi ierauties MWM. II, 33. viņš stāv ie˙rāvies, sa˙vilcies;

2) sich betrinken, sich einen Strich anlegen:
kāzās dūšīgi ierāvies Dünsb.

Avots: ME II, 56

[ièruna Arrasch, PS., C., Wolm., Trik., iêruna ² Salis, Ruj., Bauske, Selg., Lautb., Gr. - Essern], iẽruna Kand., auch ieruņa,

1) die Einflüsterung:
nevajaga klausīt viņa ierunu;

2) der Einwand die Ausrede:
tā jau gan ve̦cu ļaužu ieruna;

3) ierunas, [die Werbung um die Tochter eines Gesindebesitzers, bei welcher der Werber als iegātnis leben will]:
Ķime̦ns ar māti aizbrauca uz Labrenčiem ierunās A. XX, 505.

Avots: ME II, 59

ìesêdêt, tr.,

1) als erster sitzen auf:
man vajaga pirmai krē̦slu iesēdēt Janš.;

2) sitzend (die Stelle, auf der man sitzt) einsinken machen od. vertiefen:
ve̦lns bijis duobi iesēdējis LP. VII, 478.

Avots: ME II, 62

ìeskàistît, tr.,

1) einzählen:
saimnieks ieskaitījis puisim luopus LP. VI, 439;

[2) anrechnen;]

3) hineinsprechen (Zauberworte):
apvārduoja jeb ieskaitīja ūdenī Etn. tā bija liela ūdenī ieskaitītāja Rīg. Av. Refl. - tiês, sich einzählen, sich mitzählen: tev vajaga arī sevi ieskaitīties.

Avots: ME II, 64

ìeskatît, tr.,

1) einsehen, ansehen:
viņš tuo par kļūdu neieskata. beigās mani ne par kuo neieskatīs RKr. VII, 1089;

2) lieb gewinnen:
reiz trīs puiši bija ieskatījuši vienu meitu LP. VI, 343. Refl. - tiês,

1) hineinsehen, einsehen:
pa luogu istabā; grāmatā, priekšvārduos;

2) genau ansehen:
vajaga labi ieskatīties;

3) genau auf jem. hinsehen und von ihm etw. ablernen:
Drekberģis, ieskatījies Pietuka Krustiņā, sāka arī sveicināt citus Kaudz. M.;

4) sich verliebt
(mit d. Akk. u. Lok.): vidējais brālis ieskatās meitu un apņe̦m apņem par sievu LP. IV, 135. bijis ieskatījies virsnieka meitā IV, 193.

Avots: ME II, 65

ìespuñdêt, tr., einspunden, einsperren: zagli vajaga iespundēt.

Avots: ME II, 71

ìevajadzêtiês, gelegentlich nötig sein: ja tev kā (dial.: kas) ievajadzēsies, tad pasauci mani! LP. VV, 281. man ievajadzējās naudas. mācītājam ievajagas uz pilsē̦tu braukt LP. I, 137.

Avots: ME II, 85

ìevil˜cinât, tr., chronisch werden, andauern lassen: nevajaga slimību ievilcināt.

Avots: ME II, 88

ìezuõlêt, prügeln: vajaga pārgalvi tik iezuolēt.

Avots: ME II, 92

I īksts, - s, īkste U., gew. Pl. îkstis, dial. ikstis [mit i - aus î -], auch īkši, ikši Sels., die Nieren: tu sirdis un īkstis pārmani. kustuoņu īkšus vajaga ēst ar uotru uz pusēm. kad raganas vada, tad vajaguot sacīt: dieviņ, duod man satikties ar tuo cilvē̦ku, ar kuŗu īksti uz pusēm ēdu Etn. III, 77. ar melni skrēja, ka (tam) īkši (" Nieren ") vien kauca Baltpurviņ Druva II, 450 [so ir Bers., Mar., Domopol. kad ar jaunu, labi nuobaruotu zirgu brauc, tad dažķārt tam vē̦de̦rā izceļas tāds savāds truoksnis, līdzīgs kaukšanai; tad mē̦dz teikt: " īkši kauc " Mar., Heidenfeld. cūkai atsisti īkši Mar. zirgam ir labi prāti, kad tam īkši zvakš Planhof.] Zu li. inkstis, inkstas, apr. inxcze "Niere"; [vgl. noch îkstis "Daumen" und Johannsson BB. XVIII, 20 und IF. III, 242 f., Lorentz AfsPh. XVIII, 99 ² Fay AJPh. XXXIV, 25. Li. inkst - für * inkšt - vielleicht unter dem Einfluss eines dem. îstri entsprechenden Wortes].

Avots: ME I, 835

it (li. it "весьма, совершенно; словно"), recht, ganz, in gehörigen Masse, - zur Verstärkung,

a) eines Adjektivs od. Adverbs: it labs, it liels, recht gut, recht gross,
it agri, recht früh, it blakām, dicht nebeneinander, it visi, alle ohne Ausnahme, it ne˙viens, total niemand, it ne˙kas, durchaus nichts, it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. [it tagad "erst jetzt" Manz. Lettus. es it tūdaliņ e̦smu sūtījis Glück Apost. 10, 33];

b) selten zur Verstärkung anderer Redeteile: ja it vajaga, tad..., wenn es gerade nötig ist
JK. VI, 37. it asaras man spiedās acīs Lautb. it izmisums jau būtu tīri klātu, ja cerība vēl neruosītu prātu Lautb. Marģeris 54. it ja viņš viens pats apkauj visus ienaidniekus, tad vari arī pieduot, wenn er gerade... LP. it pašā laikā viņš atnāca, zur rechten Zeit. kalnā kāpu, juo (Var.: it) kalnā, paša kalna galiņā BW. 22947. [it tâ U., eben so]. it kâ, gleich als ob, als wenn: te izdzird it kâ tālumā LP. IV, 182. izlicies it kâ sistu III, 103. [Vgl. ai. iti, la. ita "so" u. a.]

Avots: ME I, 711

izdrupt, auch izdrupêt, intr., ausbröckeln: zuobi sāk pamazām izdrupt. zemei vajaga duot izdrupēt Vīt.

Avots: ME I, 729

izdusêtiês, ausruhen: gultai vajaga būt ē̦rtai, lai miegā visi luocekļi varē̦tu pilnīgi izdusēties Konv. ² 1162.

Avots: ME I, 730

izdzîvuôt,

1) verleben, ver -, zubringen:
nu nedēļa izdzīvuota. vai tu pie mana tē̦va duomā šuo gadu izdzīvuot? LP. IV, 66;

2) verleben, verlieren:
vai esi prātu (jē̦gu) izdzīvuojis? MWM. VII, 14, 448. [visu paduomiņu izdzīvuoju. tē̦va māju izdīvuoju Fest., Stelp.] man visas raizes izdzīvuotas Sil.;

3) ableben:
sēnīte saļimst un ir izdzīvuojuse Vēr. II, 717. atmiņas nuo jau sen izdzīvuotas dzīvnieku valsts Latv.;

4) erleben, durchleben:
pat skanīgākie vārdi tik tad ir patiesība, ja tie izdzīvuoti Brig.;

5) izdīvuot pēc likumiem, nach den Gesetzen leben
A.;

6) izdzīvuot malā, verkommen:
dzīvuojis, dzīvuojis, kamē̦r izdzīvuojis malā Blaum.;

[7) izdzīvuot laukā, vertreiben, hinausjagen:
vajaga tuos druvu Brasche Palejas Jānis, = izstrādāt (durcharbeiten) druvu.] Refl. - tiês,

1) herrlich und in Freuden leben, sich ausleben,
[izciemuoties Fest., Stelp.]: diezgan tu jau esi izdzīvuojies, tagad vari padzīvuoties mierā A. XI, 107;

2) wirtschaften, spielen:
tas (čūsku vaļātājs) ar viņām (čūskām) izdzīvuojies LP. VII, 1281. bē̦rni labi izdzīvuojas pa lauku;

3) handeln:
liels cilvē̦ks būdams izdzīvuojies kâ muļķa bē̦rns LP. VI, 491. mans tē̦vs nelabi izdzīvuojies V, 331;

4) izdzīvuoties nuo jē̦gas, verrückt werden.

Avots: ME I, 733

izgarêtiês,

2): auch Kalz., Lubn.; ‡

3) = izplẽnêt: uogles izgarējušās Seyershof. nevajaga ļaut krāsnei (d. h. den Kohlen im Ofen) par daudz i. Frauenb.

Avots: EH I, 447

izglizinât, dünn ausstreichen, ausschmieren: ē̦duot nevajaga sviestu pa šķīvi izglizināt Sassm. [jāizglizina tauki uz maizes Dond.]

Avots: ME I, 738

izgvelzt, izgvelst, ausschwatzen, ein Gerücht verbreiten: ciema gvelzes izgve̦lzušas, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402. izrunāsi, izgvelzīsi vairāk nekâ vajaga MWM. VIII, 211. [publiski izgvelst prut savu pretinieku vis˙ze̦mākās aizduomas L. W. 1921, No 51, 2 ₂ .]

Avots: ME I, 742, 743

iziẽskât [li. išjíeškoti, [aksl. iziskati], tr.,

1) ablausen:
galvu: bē̦rniem vajaga katru dienu galvu izieskāt Ahs. kad galvai vienu pusi izieskā, uotru ne, tad ieskātāju vilks ē̦d LP. VII, 857;

2) fig., durchprügeln, durchbleuen:
gan es tev muguru izieskāšu Tals.

Avots: ME I, 743

izkar̂sêt, tr., durch und durch heiss werden lassen, durchglühen: ģipsi vajaga pa˙priekšu labi izkarsēt Konv. ² 1048. Refl. - tiês, sich gründlich erwärmen, durchglühen lassen: pirtī labi izkarsējāmies.

Kļūdu labojums:
1048 = 1049

Avots: ME I, 748

izklañdzinât, ausposaunen: nevajaga visu, kuo zina, tāļāk izklandzināt Ahs.

Avots: ME I, 751

izlencêt, den richtigen Weg ausmitteln Mag. XX, 3, 207: tādam bija kūmās ite, kas varēja izlencēt BW. 1303 (Var.: izstaigāt). saknei vajaga izlencēt pa zemes dažādajiem šķēršļiem Vēr. II, 802.

Avots: ME I, 763

izmaîdzît, izmaîgdît [Kr.], tr., durchkneten, durchknillen: jaunās meitas vajaga izmaigdīt U. kam tu maizi tâ izmaidzījusi? Srb., Bers., A. XIV, 479.

Avots: ME I, 768

izmiņģêt, tr., austreten, austrampeln: pļavu vajaga izsaragāt nuo izmiņģēšanas LA. izmiņģējis zaļu zāli, lai aug balti kāpuostiņi BW. 32523, 2.

Avots: ME I, 771

iznesîgs, geläufig, gewandt, charmant, stattlich: iznesīga valuoda VL. iznesīgas un c ē̦las meitas Kaudz. M. iznesīgas taujājās, izlaitīta gadījās BW. 22032. tam vajaga pretī tādas iznesīgas līgaviņas 11718.

Avots: ME I, 775

izrunât, tr.,

1) aussprechen, sich unterreden, sprechen:
lai man ļauj šuo naksniņu ar māmiņu izrunāt BW. 26434 (gew. izrunāties). kuo pa muti izrunā, tuo pa nāsīm lai saraun. labu vien jau nevar izrunāt;

2) ausklatschen, aussprengen, ein Gerücht verbreiten:
dievs zin, vai tas tiesa, kuo tie ļaudis izrunāja BW. 15830, 1. man ļautiņi izrunāja nezināmu valuodiņu BW. 8675;

3) izrunāt pa prātam, nach dem Sinn reden:
viņš pūlējās sievai izrunāt pa prātam Saul.;

4) aussprechen, prononcieren:
vajaga bē̦rnus pieradināt izrunāt ik˙vienu vārdu;

5) jem. etw. ausreden:
e̦smu pa˙pilnam nuomuodā, tuo neizrunās man neviens J. St. bet Līzi jūs man neizrunāsit nuo prāta Blaum.;

6) erbitten, sich ausbedingen:
izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. kamē̦r tē̦vam atvēli būšu izrunājis tevi par sievu apņemt V, 210;

7) ausreden, das Thema erschöpfen:
mīļi vārdi izrunāti BW. 11794; 9508; 15458, 3. kas var dziesmas izdziedāt, kas valuodas izrunāt? 38. Refl. - tiês,

1) sich aussprechen, sein Herz ausschütten, in jem. dringen:
aiziešu pie labdaŗa izrunāties LP. VI, 6. gan tē̦vs izrunājas viņai apkārt LP. III, 69. tē̦vs izrunājās ar labu, bet dē̦ls ne un ne IV, 41. izrunājies vienam, uotram - ne˙viens (neiet uz pekli) VII, 1185. tā izrunājās šâ, uotrs tâ;

3) bis zu Ende reden, sprechen:
vai nu esi izrunājies?

Avots: ME I, 793

izšņe̦rgas, Überbleibsel von Speisen, ausgeschnüffelte Speisereste: man tavu izšņe̦rgu nevajaga Naud., Bers.

Avots: ME I, 813

iztrûdêt, intr., ausfaulen, verwittern, durchfaulen: iztrūdējis uozuoliņš BW. 13041. rudeņa vai pavasaŗa arumus vajaga manīties art ve̦cā mēnesī, juo tad zeme labi iztrūduot Etn. II, 72.

Avots: ME I, 820

izturîgs, ausdauernd, vorhaltend, dauerhaft, sehr geduldig: stipri un izturīgi cilvē̦ki, luopi, kuoki, svārki. kājām vajaga būt stiprām un izturīgām Aps.

Avots: ME I, 821

izvḕrzt ² [Lis., izvêrzt ² Lautb.] (li. išver̃žti), tr., [aus der Hand drehen, auswinden U.]; herauskehren, herauswenden, aufwühlen Lautb.: zirga pakaviem izvē̦rztas dūņas Apsk. viņš nuostājās ļuoti pašapzinīgi, izvē̦rztām krūtīm Dok. A. lemešiem vajaga būt pareizi izvē̦rztiem [oder izvē̦rstiem?], t. i. izliektiem A. XI, 170.

Avots: ME I, 828

jûkt [Kr., Erlaa], - stu, - ku (li. jùnkti), intr., sich gewöhnen Bers.: nuolādē̦ts truoksnis! jā, pie viņa vajaga jūkt Rainis. [Zu jaucêt, jaûks (s. dies), wo jau - aus eu - entstanden sein kann, und woher jūkt sein j - bezogen haben mag. Das y - der von Meillet Bull. XXIII, 76 f. herangezogenen sogdischen Formen ist vielleicht sekundär.]

Avots: ME II, 122

kancêt, - ẽju, tr., hauen, schlagen: vajag tik kancēt muguru; vajaga tik kanciena Lasd. [Nebst kancelēt eine Ableitung von kančuks?]

Avots: ME II, 153

kar̂stans: auch (mit an) AP.: vēl vajaga labi kure̦nāt: vēl ūdens k. vie[n] ir.

Avots: EH I, 589

kãrstîtiês [C., Jürg.], nach etw. langen, sich unaufgefordert an einer Arbeit beteiligen wollen;" mit Liebesgedanken herumhäckern": kuo nu tik daudz kāsrties; tik˙pat ābuoli nedabūsi Bers. kuo te kārsties, tevis te nevajaga Lös. kuo viņš ap tuo Lienu tâ kārstās; tik˙pat tur kāzu neiznāks A. - Schwanb. [Wohl zu aizkar̂t, ķer̂t; vgl. kar̂stîtiês.]

Avots: ME II, 199

kàsis [Wolm., C., N. - Peb., PS., Schujen, Arrasch, Lis., Bers., Kreuzb., kâsis ² Dond., Wandsen, Salis] (li. košys "Haken"), der Haken, in früherer Zeit ein gegabelter Ast, dann auch ein eiserner Haken, um etw. daran zu hängen oder etwas damit zu ergreifen und an sich zu ziehen,

1) der gegabelte Ast, später der eiserne Haken, woran der Kessel hängt. Dieser Haken genoss bei den alten Letten besondere Verehrung:
kâ uguns dievu un apsargātāju guodāja katla kāsi. kāsītis tup namiņā, guni tur ruociņā. katrs, kas namā iegāja, pielika ruoku pie kāsīša un sacīja: "labrīt, kāsīt, labrīt!"... ja kāds ruokas nepielika un kāsim labas dienas un paldies nesacīja, tas uguni nedabūja LP. VII, 327. Jē̦kaba dienā vārīja jaunu rudzu biezputru, tad deva kāšam un puodiņam pa+priekšu Etn. IV, 91, BW. III, 41. Sprw.: kâ ar kāsi apvadāts, von einem, der oft besucht. katlu nuocelt nuo kāša, uzlikt uz kāsi;

2) der Haken, früher, auch jetzt noch, der gegabelte Ast an dem Stricke des Achseljoches
Kand.; das ganze Achseljoch: ūdens ne̦samiem kāšiem nevajaga pāri kāpt LP. V, 56, Selb., Adsel. kur būs ņemt ūdens kāšus BW. 20215;

3) eine Stange mit einem gegabelten Ast am Ende, worauf der Schöpfeimer beim Wasserschöpfen aus dem Brunnen gehängt wird;

4) die hölzernen Haken, in denen die Tür hängt, dann auch die eiserne Türangel:
ruoku vajaga spaidīt tādās durvīs, kuŗām ir kuoka, ne+vis dzelzs kāši LP. VII, 1254;

5) der Sparrenhaken am Lubbendach
Biel. H. 27 (vgl. kabe);

6) ein Haken zum Heranziehen:
Sprw. ar kāsi ve̦lkams, ar kruķi stumjams, von einem Faulenzer ausgesagt. Am Johannisabend legte man einen Frosch in einen Ameisenhaufen. Wenn man seinerzeit das Gerippe wieder heraus- nahm, so fand man unter den Knochen eine Haken und eine Krüche (kāsītis und kruķītis). Wenn ein Mädchen jemand mit jenem anhakt, so kann er von ihr nicht lassen; wenn sie mit diesem einen Burschen fortstösst, der ihr als Freier lästig ist, so kümmert er sich nicht mehr um sie Sackenhausen Biel.;

7) ein gegabelter Ast, Haken zum Strickdrehen:
ar kāsi vij auklas, pinekļus, striķus; kāšu valgs, ein gegedrehter Strick U.;

8) izkapts kāsī, die Sense bildet mit dem Stiel einen spitzen Winkel
Schub. (vgl. uzkumā);

9) kāsītis, ein Haken, mit dem man die Fäden des Aufschlags durch den Weberkamm zieht
A. X, 2, 440;

10) auf hakenförmige, der Astgabelung ähnliche Erscheinungen übertragen, so auf den Flug der Vögel, namentlich der Kraniche:
rindā dzērves, rindā dzērves, dzērves kāsī, kamuolā Kaudz. zuosis ceļuojumuos laižas kāsī Konv. ² 3688; auf das Wachstum der Erbsen: zirnīši druvā kāsīšuos BW. 10237, 4; auf die Schriftzeichen: raksti ar tiem kāšiem un punktainiem raibumiem Vēr. I, 1457. rakstīšana ir jau izcīnījusies nuo kāšu un ķekšu laikme̦ta Aps. monograms, īpašuma zīme nuo burtiem, krustiņiem un kasīšiem Konv. ² 2815. kāja savilkta kāsī, der Fuss ist krumm zusammengezogen Ruj. n. U.;

11) kāsītis, Akelei (aquilegia vulgaris)
Trik., Rkr. III, 69;

12) elles kāsis, ein schlechter, böser Mensch
Mar., Grünh.: ai ve̦cuo elles kāsi BW. 23438. elles kāši bāleliņi BW. 25909;

13) kāsīši, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Gegen die Verbindung mit kasît (bei Thomsen Beröringer 183) oder mit kãrt (bei Bielenstein Holzb. 94; vgl. die nebenform kārsis) spricht li. košys, es sei denn, dass es aus dem Lettischen entlehnt ist. - Nach Petersson Ar. u. Arm. Stud. 39 zu ai. kāši - "geschlossene Hand" (urpsr.: * Krümmung).]

Avots: ME II, 203, 204

kàzuôtiês, Hochzeit (kāzas) machen, heiraten: šuogad brālis kāzuojas BW. 9289. šuodien putni kāzuojas 2691. še tādas nešķīstas precēšanās un kāzuošanās nevajaga Janš. Ungew. das Aktiv: kamē̦r mēs te kāzuojam, tev jāsteidzas uz mājām LP. III, 101.

Avots: ME II, 206

ķe̦kuôt, Refl. -tiês,

1): gaukeln, Fastnacht laufen
Lng.;

2): ciemiņi ar lustēm ķe̦kuojās Mekons Debess vaļā (1873), S. 20;

3): nevajaga ķ. pakaļ ne savai kārtai Janš. Apsk. 1902, S. 18. tik tālu sāk ķ., ka ... greznības dēļ pašas kapājas ar... sluotām pa pliku miesu Mežv. ļ. II, 313; ‡

4) sich begatten (vom Rindvieh)
Tirs.; ‡

5) sich unflätig benehmen (an einem unpassenden Ort seine Nutdurft verrichten)
Für.: tur tie ķe̦ķuojas dārzā pie bišu struopiem; tāpēc... bites nīkst.

Avots: EH I, 694

ķe̦kuôt A. XVI, 395, MWM. VII, 813, gew. ķe̦kuôtiês,

1) = ķe̦katās iet ;

2) tändeln, scherzen, grassieren, sich necken, spielen, charmieren:
kuo gar manim ķe̦kuojies? BW. 10071. nevajaga citiem pakaļ ķe̦kuoties! Ruj., AP., Serb., Smilt., Frauenb. ;

[3) albern:
neļaušu Anlīzei ķe̦kuoties ar... apakšiņām Janš. Dzimtene ² 295. - Vgl. ce̦kuôiês].

Avots: ME II, 362

ķiza, ķize, lokal, z. B. in Kruhten LP. VII, 106, für ķe̦za, Malheur, Pech: ķiza, ķiza (Var.: ķe̦za) vanagam, balta vista kaņepēs BW. 17933, 2. Dieses ķiza, ķize dient im Nom. u. Akk. [?] als Interjektion der Schadenfreude [Vgl. estn. kis]: ķiz, ķiz (Var.: ķize, ķizi, ķizu, ķe̦za, ķeze, ķe̦zu) vanadziņ, zīlīte dzied kaņepēs BW. 17933. ķizi, ķizi, tuo vajaga le̦pnam tautu dēliņam BW. 21965, 3. Die Interj. ķiz, ķizi, ķizu wird oft zum Necken, Reizen angewandt, indem man dem Geneckten einen angenehmen Gegenstand zeigt, ihn aber demselben nicht gibt: ķizu, ķizu, e̦lu, kas manā ruociņā BW. 6296 var.

Avots: ME II, 387

klanĩca, [ein Nick, ein einmaliges Nicken]: nevajaga atbaidīties nuo turpmākās darbības daudzu žāvu un klanīcu dēļ B. Vēstn. pievaldīdamas snaudēju, kad klanīcas tapa nebēdīgas un grasījās pašu klanītāju raut sev līdz Zeibolts.

Avots: ME II, 213

klẽts (li. klė´tis, slav. klětъ dass.), - s, Demin. klẽtiņa, klētutiņa BW. 24504, 1, klẽtĩte BW. 24504, 4, die Klete: nu man vaļas skandināt visas klēšu atslēdziņas BW 23177, 8;

a) labības klēts, der Kornspeicher:
pamanījis mūs[u] kungam miežus, rudzus klētiņā 31245, 1. klēts jātur vaļā, kad labība zied. dabību klētī beŗuot, nevajaga skaitīt, cik ieber,, tas nav svētīgi;

b) drānu kl., ein Häuschen zur Aufbewahrung der Kleider, des
pūrs des jungen Mädchens: būs māmiņa pamanījuse tukšu pūru klētiņā (Var.: klētītē) BW. 6771. Identisch mit der drānu klēts ist wohl die im VL. genannte dzīparu klēts, der Letten Putzkammer St., der Ort, wo der weibliche Putz und Sczmuck aufbewahrt wird U.: mani[s] māmiņa neielaida dzīpuriņu klētiņā BW. 5337. [Wenn dies balt. Wort aus dem Slavischen entlehnt wäre, so hätte man dafür li. * klietis und * klèts (vgl. serb. klì`jet und russ. въ клѣти́ zu erwarten.]

Avots: ME II, 225

klidinât: granti uz ceļa vajaga labi tāļu un plati k. ‡ Refl. -tiês "?": sniega pērsliņas pa gaisu jūk un klidinās Janš. Pag. pausm. 3.

Avots: EH I, 616

klizmêt, - ẽju, tr., schädigen, ein Unglück zufügen: raganas klizmē cilvē̦kus LP. VII, 638. burvji skrien kaudzes izskatā ar viesuli kaimiņa druvas klizmēt VII, 129. Refl. - tiês, missglücken, nicht gelingen: vienād˙vien man klizmējas Naud. gāja labi, kâ vajaga, neklizmējās ne mazākā mē̦rā LP. VII, 611.

Avots: ME II, 230

‡ knobis,

1) = knibulis 2 Lems.: tuo knobi stenderē vajaga ar āmuru nuodauzīt nuost, lai garām ejuot kāds nesaplē̦stu svārkus;

2) ein junger Keim
Seyershof;

3) ein winziges Tierjunges (z. B. ein Küchlein)
Seyershof.

Avots: EH I, 633

‡ knoza,

1) der Kopf
(pejorativ) Seyershof: duod tai aitai pa knozu!

2) = galˆva 4: nevajaga tâ sist spriguli, ka nenuosit knozu kātam Seyershof;

3) eine Rute, Gerte
N.-Wohlfahrt.

Avots: EH I, 633

kramenĩca, ‡

2) der Kopf (scherzhaft)
Frauenb.: viņam vajaga iekremelēt pa kramenīcu.

Avots: EH I, 641

kŗaûtes ² (unter kŗaûtis ² ),

1): kuoka diceles ar zivīm kŗautēs Janš. Nīca 27; ‡

2) das Skelett eines gefallenen Tieres
(?): ... guovs k. ... sen vajaga būt krituse: ribas un visi citi kauli nuokrim[s]ti gluži pliki Janš. Mežv. ļ. I, 184.

Avots: EH I, 665

krist,

1): sniegs krīt (r. sněg padajet), es schneit
Auleja. izkāpis nuo ratiem, tūlin krīt man pie ruokas Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 150. k. pie rīkles, überfallen Saikava;

2): bijām ... vainā krituši Saul. Burtnieks 1936, S. 25. krītams cilvē̦ks, ein sündiger Mensch
(aus einem handschriftl. Vokabular). kurī (sc.: meita) ciešāk prātā krīt, da tai pirmajai brauc (sc.: precībās) Auleja. viņš krīt uz tē̦va seju od. krīt pēc tē̦va, er ist dem Vater ähnlich Diet.;

3) a): meite̦ns kritis uz tē̦va vie˙nādi (hing am Vater, liebte den Vater)
Seyershof. mēs jau krītam uz vācu pusi Gramsden n. FBR. IX, 111. krīt atkal pie darba Janš. Paipala 56. līdz kuo viens atsēdās, visi citi ar tū˙liņ krita sēdēt Saikava;

5): pirmās sievas bē̦rniem māja krīt Orellen. man krita ārdīt kuopā sistā vāle Linden in Kurl.; ‡

8) k. (pa ruok(a)i), gelingen:
kâ jums šuorīt krīt (= veicas)? Gramsden n. FBR. IX, 111. ar precēšanuos ķeizara dē̦liem nekrita pa ruoki Janš. Dzimtene II ² , 364. Refl. -tiês, ‡

3) sich gehören, zukommen:
vajaga mācīt bē̦rnu, ka tâ nekrītas palaidnības darīt Seyershof. tas nu gan nekristuos Segew., das würde sich wohl nicht sehicken. tas man krītas darīt ebenda, es ist meine Pflicht. tē̦vam trīs dē̦li. tē̦vs tuos, kâ tē̦vam kritās, vienādi neturēja Pas. X, 230 (aus OB.). - ‡ Subst. kritējs, wer fällt: nav jau ne˙kāda acīs kritēja Blieden n. FBR. XVI, 104; ein Krepierling PV.: nelietis savu zirgu nuodzinis kritējuos; kritumiês, das Fallen (?): liels. k. upē Oknist n. FBR. XV, 178: upē nevar manīt ne˙kāda kritumies ebenda.

Avots: EH I, 655

krĩtaļât: "zur Unzeit mit allen Kleidern im Bett liegen" (= gul˜šņât?) Frauenb. (mit ĩ) : kam tâ vajaga k˙! nuoģērbties vajaga un tad gulēt.

Avots: EH I, 657

kruši (hochle.), Adv., jäh, plotzlich einbiegend oder pl6tzlich abhängend, steil Oppek. n. Mag. XIII, 24; schnell, fix, plotzlich Inflänt. n. A. XII, 78. tuo vajaga kruši padarīt N.-Schwanb. tad itin kraši piesita ar cirvja pieti RA. - Zu kruts.

Avots: ME II, 290

I kukuraîns, hockerig: ar ečēšām vajaga būt juo rūpīgam un uzmanīgam, lai zeme netiek kukuraina Balss.

Avots: ME II, 302

kurêt, -u od. -ẽju, -ẽju,

1) tr., heizen
[Stelp.]: krāsni. nevajaga diezin kâ kurēt (pirti) JK. V, 56. kurē siltu istabiņu BW. 18536, 2. auksta tautu istabiņa, piecas dienas nekurē̦ta 16981 ;

2) intr., heizen, geheizt werden:
tautu dē̦lu istabiņa piecas dienas nekurēj[u]se BW. 21058 ; kuruoša krāsns, brennender Ofen: māte ieme̦t ādu kuruošā krāsnī JK. V, 143. Refl. -tiês, heizen, geheizt werden, brennen: mājā ceplis kurējās BW. 12851. uz kalniņa kurējusies uguns LP. VII, 1058. Zu kurt.

Avots: ME II, 322

kurmẽ̦r, kurmẽ̦rt, kuŗume̦t, kurme̦t, kurmetiņ, einigermassen, annähernd [Sessw.], wenn auch nur ein wenig: mēs jau kurmē̦r e̦sam skaidrībā MWM. VI, 901. labība būtu labāki paaugusi, ja lietus kur˙me̦t būtu uzlijis Tirsen. nav iespējams kurmē̦r tuos gaiši iztirzāt A. XVI, 925. temperātūrai vajaga būt kurmē̦rt vienādai A. XX, 595. kurme̦t tādiem apstākļiem Niedra. ja tik labība kurme̦t maksās, tas šis gads būs labāks par pē̦rnuo Balss. ja būtu kurmetiņ lādzīgāks celš... Vīt.

Avots: ME II, 323

kur̃stît (li. kùrstyti), -u, -ĩju, tr., freqn. zu kur̃t,

1) oft ein wenig heizen, schüren:
snauž uguni kurstīdama BW. 22346. Sprw.: kur uguns jau deg, tur kurstīt nevajaga;

2) fig., anfachen, reizen:
puisis kurstīja meitas vārdiem Grünh.

Avots: ME II, 326

‡ labrîtuôtiês, "guten Morgen" sagen: ej, labrītuojies, kur gribi! man tava labrīta vairs nevajaga Janš. Bandavā II, 102.

Avots: EH I, 710

laĩkam [Stuhrof, bis: pagaidi mani, leikam es aiziešu uz māju.] ne˙vienam nevajaga mana pūra kustināt; leikam [Var.: iekam, kamē̦r] lika tautu dē̦ls divi ze̦lta gabaliņi BW. 16650, 2 [aus Gotthardsberg].

Avots: ME II, 446

ļē̦buruôtiês, trödeln, tändeln, sich rekeln: visu vajaga ar apduomu darīt un ne˙vis šā vai tâ ļē̦buruoties A. XlV, 296.

Avots: ME II, 539

lèmpiķis, lèmpis C., [Serbigal, PS., lem̂pis ² Salis, lem̃pis Bl., Līn., Ruj., Gramsden, Linde], der Lümmel, Tolpatsch, Plumpsack, Flegel: kuo muļķam un lempiķam vajaga? Dünsb. kur tu augi, puiša lempi? BW. 12806. meitas, meitas, lempes, lempes BW. 10569. [Aus liv. lömp od. lømp "Lump, Taugenichts", s. Thomsen Beröringer 265.]

Avots: ME II, 450

‡ ļe̦psna Mesoten "etwas Zerrissenes und Unsauberes": vai man vajaga ... ļe̦psnas grāmatu? Brigadere Skarbos vējos 249.

Avots: EH I, 771

lìeciniẽks, lìec(e)niẽks,

1) ein Überflüssiger, ein nicht zur Sippe Gehöriger, ein Mietling, eine Nebenperson, ein ungebetener Gast:
pate iešu bāliņam sievu ņemt; liecinieka nesūtīju, lai bāliņa nepaļāja BW. 13881. pate gāju ganiņuos, nesūtīju liecinieka BW. 29438. kūmas pie galdiņa, lieki ļaudis (Var.: liecinieki) maliņā, būs kūmām aizmaksāt lieku ļaužu (Var.: liecinieku) ē̦dumiņu! BW. 1427. kāzniek[i] naudu same̦tuši; nu metiet, liecinieki! 25724;

2) ein Arbeiter, der ausser seiner Woche arbeitet
Elv., ein Arbeiter, der zum Frondienst aufs Gut geschickt wird [Dond.], ein Arbeiter, der zu einer der Gemeinde gemeinsamen Arbeit geschickt wird: rītu jāsūta divi liecinieki pie tiltu būves. [kad kalps muižas gaitās iet tikai dažas dienas, tuo sauc par liecinieka jeb liecības gājēju Janš. Dzimtene ² I, 463];

3) der Zeuge;
acu liecinieks, der Augenzeuge; asins liecinieks, Blutzeuge: jāmirst asins liecinieku nāve Etn. II, 82;

4) das dritte Schnapsglas:
divi šņabji dze̦rti; liecinieka arī vajaga Aps. Zu lìeks.

Avots: ME II, 492

liêt (li. líeti), leju, lêju, tr.,

1) giessen:
ūdeni, pienu; - garu, laimes; asaras liet, Tränen vergiessen. es neriestu (Var.: nelietu) mūžiņā vienas gaužas asariņas BW. 3500. (tauku) sveces liet, Talglichte machen. pret dieva dāvanu, vai nu viņa lejama, vai griežama. nevajaguot lepuotoes Kaudz. M. kur jau slapjš, tur vairs liet nevajaga;

2) giessen (von Metallen, namentlich Zinn):
alvu. brāļi visi tādi kâ liets, die Brüder sind einander ähnlich wie ein Ei dem andern;

3) de̦sas liet, Würste machen
Mar., Stom.;

4) fig., kâ lej vien, wie geschmiert:
viņam gāja aršana, ka lej vien LP.;

5) hauen, schlagen:
kāds viņam tumsā e̦suot lējis vien, lējis vien pa kaklu Kaudz. M. Refl. -tiês, einander mit Wasser begiessen, rummeln, wenn eine Arbeit zum ersten Male im Jahre vorgenommen wurde. Subst. liêšanâs, das Rummeln. [Zu lît (s. dies).]

Avots: ME II, 505

lìeta,

1) das Ding, die Sache:
Spr. kam lieta piede̦r, tas tuo vāc. vaļā lietas zaglim ceļu rāda. brāķa lieta vācieša prece. lieta brīnumus nedara. laba lieta maizes neprasa. taisnība laba lieta. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam. darba, kalēja, mūrnieka u. c. lietas, das Handwerkzeug, die Instrumente des Schmiedes. Maurers u. s. w.; uguns lietas, Feuerzeug, zirgu lietas, Pferdegeschirr; kauna lieta, Schimpf und Schmach; smiekla lieta, etwas Lächerliches: vai tā kāda kauna lieta, jaunu laužu mīlestība? Ltd. 254. smiekla lieta, kauna lieta! smilga auga tīrumā BW. 28148. smiekla lieta, kauna lieta! būs puišiem mutes duot 10706. nieka, spēles lieta, ein Jux, Schund, eine Spielsache: vai tas mans vainadziņš bij tautām spēles (Var.: nieka) lieta? BW. 24628, 2. rakstāmas lietas, Screibmaterialien. tā cita lieta! das ist etwas anderes! viņam lielas lietas galvā, ihm ist der Kopf voll hoher Dinge. kas tur liela lieta? was ist da dran? LP. V, 180. neba lielas lietas dēļ man[i] aizdzina vāczemē BW. 31351. tā maza lieta, das ist eine Kleinigkeit, etwas Leichtes; mazuliet, -lietiņ(u), ein wenig: mazu lietiņ atpūtīsimies. viņš mazu lietiņu lielāks par mani. tur sava lieta, damit hat es eine eigene Bewandtnis LP. VI, 50. zināma lieta, selbstverständlich, natürlich: nu, zināma lieta, tiesas vīrs viņam piekrita Kaudz. M.;

2) der Gegenstand, das Objekt:
par šuo lietu jau daudz runāts un rakstīts. bezsaimnieka lietas, herrenlose Dinge Konv. ² 2416;

3) der Wert, die Tüchtigkeit, Tauglichkeit, etwas Wertvolles, Gutes:
ne par lietu es atdevu savu zīļu vainadziņu BW. 24442. lieta bija liepiņā, lieta liepas zariņā: nuo liepiņas kuokles šķēlu, nuo zariņa stabulītes BW. 30639. tur bij lieta lūkuoties dzērējiņa dēliņam 11647. vai tie vārdi bij lietā un vietā? waren die Worte gut und am richtigen Platz? Aps. lietas kuoks, Nutzholz. lietā iet, tikt, zu etw. bringen, gelangen, auf den grünen Zweig kommen: tâ gan mēs, bāleliņi, vis lietā neiesam BWp. 3820. lietā, brāļi, netiksim ar dzeršanu, žūpuošanu BW. 20013, 1. lietā likt,

a) zu Ehren bringen, Ansehen, Bedeutung verleihen:
kas puisīti lietā lika, kâ meitiņas vainadziņš? BW. 6177, 2. lietā (Var.: lieta) būšu es, māmiņa, kad tu mani lietā Liksi 3285. nu laimiņa lietā lika peļamuo dze̦ltainīti; vgl. BW. 22029, 1;

b) ausnutzen. verwerten:
tuo vajaga likt lietā A. XII, 579;

c) sich merken, beachten:
un kuo jums teic, tuo liekat lietā! Druva I, 2;

[d) in den Stand setzen
U.]. lieti (lietai, lietu) derēt, taugen, tauglich, brauchbar sein: lieti! (Var.: -ai, -u) de̦r ve̦ca zeme BW. 3186. kam tā nauda lieti de̦r? 8470. jau es biju tâ izpe̦lta, ne˙kam lieti (Var.: lietu Ltd. 2329, lietas BW. 8934; der Gen. statt des Akk. bei dem negierten Verbum) nederēju BW. 8470;

4) (konkret) der Tüchtige, Taugliche
(im Gegensatz von nelieta, neliete, nelietis, der Taugenichts): visi ļaudis tâ sacīja: kas duos lietu nuo nelietas? dievs duos lietu nuo nelietas, paliks lieta nelietā BW. 9048. ai nelieti, ai nelieti, niecini lietas augumiņu 8720. vai bij lieta, vai nelieta, kas nuoņēma vainadziņu? 24542. neba lieta (Var.: ne labais) mani pēla, neba lieta nicināja 8707; 18652. [Li. líeta (s. auch Geitler Lit. Stud. 94, Lit. Mitt. I, 133 und Bezzenberger GGA. 1885, 938) stamme nach Būga KZ. LI, 117 aus dem Lettischen. Die übliche Zusammenstellung mit aksl. lěts jestъ "es ist erlaubt" (z. B. bei Berneker Wrtb. I, 714) bleibt semasiologisch unbegründet (vgl. le. lẽ̦ts). Zu li. lytis "Form, Gestalt?]

Avots: ME II, 506

liveris,

1) ein loser, wackliger Teil eines Gegenstandes; ein (am Kleid noch haftender)
Fetzen: nācu liveŗu lēveŗiem (kad apģē̦rba gabali nuo vēja, vai nuo iešanas kuļājas);

2) jem., der sich der Arbeit öfters zu entziehen liebt:
tāda liveŗa, kas šuodien te, bet rītu cituŗ mums nevajaga Druw.

Avots: ME II, 476

ļuôdzît, -gu, -dzīju C., tr., zum Wackeln, Wanken bringen: satvēra viņas galvu un ļuodzīja un kratīja uz vienu malu un uz uotru A. XII, 263. šķipeles kātu vajaga dūšīgi vien ļuodzīt Purap. Refl. -tiês, (ļùodzīties ² Kl.], -guôs od. selt. [Smilt.] -dzuôs, -ĩjuôs,

1) wackeln
[Erlaa, Sessw., Oppek. n. U.], wanken, schwanken: kājas, ceļi, ceļgali ļuogās (ļuodzâs Janš.), māja ļuogās un krakšķ Purap. kamanas bīstami ļuogās AU. elš kuoki, dre̦b un ļuodzās JR. IV, 57. tuornis ļuogās un šķiebjas kâ uz krišanu Etn. I, 81. lemeši ļuogās nuo vienas puses uz uotru Stari III, 225;

2) sich recken, sich kriimmen
[Wessen]: tūliņ pūķis sācis staipīties un ļuodzīties Etn. I, 101;

3) sich schaukeln auf ruhender Grundlage
Kokn., Smilt., Trik., Gr.-Jgfh. n. U. [Nebst luodzîties, lĩguôt (s. dies) wohl zu li. langoti "schweben, sich wiegen" und vielleicht ai. raŋgati "bewegt sich hin und her" s. Leskien Abl. 334 und Scheftelowitz IF. XXXIII, 141 und KZ. LIII, 267.]

Avots: ME II, 546

I ļur̂kât, -ãju, ļurķêt,

1) etwas Weiches reiben
Freis.;

[2) hin- und herbewegend lose machen:
lai iedzītu mietu varē̦tu izvilkt, tad vajaga pa˙priekšu ļurkāt Fest.);

3) rauchen
(verächtl.) Grünh., Kand., [Salis, Bauske];

4) saufen
Dond., Smilt. [Refl. ļurkâtiês, wackelig sein: cirvja kāts ļurkājas Fest., Stelp.)

Avots: ME II, 544

mâdît [Kr.], -u, -ĩju,

1) herbeischaffen
L.; mit der Hand winken; zurechtlegen U.; bereiten: tu savu spē̦ku rādi, kur mēs vairs nespējam; tu palīgu mums mādi, kuo mēs vairs nere̦dzam. tam, kas tam sirdi rāda, viņš slastus, spruostus māda. dievs, kas vajaga mums, māda Diez. [sē̦tu apkārt mādīt (?), einen Zaun herummachen Diez. n. U.;

2) in
Peb. u. Burtn. n. U., = aušāties;

3) foppen
Arrasch;

4) "schimpflich fortjagen"
Schujen.] Refl. -tiês,

1) sich zubereiten, unternehmen
Diez n. U.;

2) [mâdîtiês Trik., Arrasch], = māžuôtiês, Possen treiben, Faxen machen, gaukeln Burtn., Wolm., [Weissenstein, Marzenhof. - Wohl zu māt, s. Zubatý AfslPh. XVI, 399 ¹ und Prellwitz BB. XXVI, 310].

Avots: ME II, 576, 577

maĩgsne [auch Wandsen, Selg.], Kand., Ahs., maĩgste Wain., [Līn., Tr., Gr.-Essern, N.-Peb., maîgste Kr.], maigsts, -s, auch maigsis, maĩgšis [Dunika], Antrop. II, 48, eine lange Stange: tē̦vs dur maigsni (Var.: maigsti, maigši) apeņam BW. 19857, 4. tu piedursi apiņiem jaunas maigstis Jauns. apiņam (vajaga) gaŗu maigšu BW. 19669. žāvē̦ta vārniņa maigsīša galā Ltd. 616. apiņu, pupu, zirņu maigste, Hopfen-, Bohnen-, Erbsenstange [maĩgsts Tittelmünde]. maigstes, dicke Stangen auf dem Dache Biel. H. 2l; [maigste, die Angelrute Bielenstein Holzb. 678. - Um Bauske sei maĩgsne der Hopfenstengel, maĩgste - die Hopfenstange.] Oft mit k geschrieben; zu miêgt "drücken".

Avots: ME II, 549

manît (li. manýti "verstehen, denken"), -u, -ĩju, tr., merken, bemerken, e̦suot vairs manīti ve̦lni LP. VI, 1, 515. nemanīt laiku aizte̦kam II, 40. Refl. -tiês, versuchen, sich beeilen etw. zu tun, sich beeilen (heimlich) fortzukommen, wohin zu gelangen: rudeņa arumus vajaga manīties art ve̦cā mēnesī Etn. II, 72. Tapiņš manījās aiz+vien uz sasalušuo zemi, uz sniega kārtiņu, lai gan izbruka daždien cauri R. Sk. II, 141. puika manījies vecenei pakaļ LP. VI, 1, 528. dē̦li... manās pruom VI, 1, 323. [Nebst ahd. manōn, la. monēre "mahnen" u. a. zu minêt (s. dies).]

Avots: ME II, 561

mãte,

1): jaunā m. AP., die Stiefmutter.
ve̦cā m. BW.1261, die Hebamme. sēd kâ Mãŗas m. Frauenb: (von einer ohne Arbeit sitzenden weiblichen Person). pluostu m. Frauenb., eine dicke weibliche Person, ein dickes Tierweibchen. "māte" nennt ein Mann auch seine Frau Lubn. u. a.;

2): Schwiegermutter (in der Anrede)
BielU.;

5): augļu m. Orellen, bē̦rna m. AP., Salis, dzīvības m. Kalz. n. BielU., die Gebärmutter;
teļa m. AP., die Gebärmutter einer Kuh; mātes kaite od. vaina, die Hysterie. māte staigā, hysterisches "Aufsteigen" der Gebärmutter Diet.;

6) visiem cilvē̦kiem ir iekšā m.; kad viņa paliek nemierīga, tad vajaga viņu apvārduot un apčubināt Frauenb. māte jāceļ, eine Kur (nicht nur an Weibern, sondern auch an Männern)
BielU.; mātes sakne eine gewisse Pflanzenwurzel, die gegen Magenleiden gebraucht wird Frauenb.;

7): piekaŗamai atslē̦gai ir bē̦rns un m.; m. paliek pie krampja, bē̦rnu var nest līdz;

8): "pirmā blanka laivā" Salis; ‡

10) eine in die Erde gesteckte Saatkartoffel
Frauenb.: kad mazuos rāciņus mazgā spannī, tad mātes saceļas pa virsu; ‡

11) "pātagas re̦snākā daļa, kas savīta nuo trim auklām" Frauenb.: izvīt māti pāte̦gai; ‡

12) linu m:, eine Wolkenart (?):
priekš linu sēšanas jāskatās gaisuos, kur tā l. m. ir: gaisam vajag būt tādām švītrām; ne mākuoņas, bet tādas gaŗas švītras ve̦lkas pruojām IW. Zu li. mótė "Mutter" s. zuletzt E. Hermann IF. LV, 129 f.

Avots: EH I, 794

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. ² 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. ² 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589

mẽnesis li. dial. mė´nesis), mẽness, -s [gen. s. mēness bei Glück I, Kön. 12, 32, Jerem. 52, 6, I Makkab. 7, 43; ein nom. pl. mēnesis Lukas 1, 24, Joh. 4, 35 u. a.], Demin. mẽnesniņš, mẽnestiņš, mẽnesĩtis, mẽnesnĩtis BW. 5226, mẽnestiņa 6834, mẽnestĩte 4753,

1) der Mond:
mēnesis uzle̦c, mirdz, spīd; aug, dilst od. zūd, nimmt zu, nimmt ab. esi tik žigls kâ mēness pie debess! Tr. IV, 585. auguošs, jauns, pilns, dilstuošs, ve̦cs, tukšs mēnesis, zunehmender Mond, Neu-, Vollmond, abnehmender Mond; Altlicht. ja grib, lai labībai labas vārpas, tad vajaga sēt tādā me̦tā, kad mēnesis līks - vai nu jauns, vai ve̦cs Tr. IV, 529. [mēness ir maitāta (von einer Mondfinsternis) L.] ve̦ci ļaudis vēl ar+vienu rēķina pēc mēnešiem, vis+pirms pēc tā, vai kāds darbs padarīts jeb vai padarāms auguošā vai ve̦cā mēnesī Konv. ² 2150. mēnesis jaunā galā, der Mond im ersten Viertel, m. ve̦cā galā, der M. im letzten Viertel;

2) der Monat; die alten, jetzt in Vergessenheit geratenen Benennungen der Monate:
ziemas mēnesis, Januar L., sveču m. L., Februar, sē̦rsnu jeb baluožu m. L., Einhorn, März; sulu m., April Einhorn, L.; lapu, sējas (sēju) L.) m., Mai; papuves, ziedu m. L., Juni; siena m. od. liepu m. (Etn. IV, 90), Juli; rudzu L., labības m. Launitz, August; silu m. L., silu, virsāju, auch ve̦salu m., Etn. IV, 100, September; rudens, zemliku, veļu m., Oktober L., salnas m., November L.; vilku m. L., Dezember. L., St. u. Biel. II, 51 unterscheiden mēness, -s, der Mond, von mēnesis, der Monat, wobei n. L., St. und U. mēness weiblichen, jetzt wohl nur männlichen Geschlechts ist. Dieser Unterschied ist jetzt verwischt; das weibliche Geschlecht ist nur noch in dem Deminutiv mēnestiņa, mēnestīte in der Bedeutung "Mond", und der konsonantische Stamm in dem Genitiv mēness "des Mondes" (mēness [gew. mēneša] un zvaigžņu neredzi) und in den Zusammensetzungen, z. B. mēnessgrieži, [mēness gruoži od. gruožas in Fest.], dafür jedoch jetzt gew. mēnešgrieži der Mondwechsel. Zu li. mė´nuo (gen. mė´nesies), apr. menins, got. mēna "Mond", la. mēnsis, gr. μήν "Monat" u. a., s. Walde Wrtb. ² 476 f., Berneker Wrtb. II, 51].

Avots: ME II, 616

me̦ts [sloven. mèt "Wurf", li. šáukšto mẽtas "ein Löffelvoll"],

1) ein Heuhaufen
Manz. (eigentl.: der Wurf, das Geworfene);

2) übertr., die Ähnlichkeit, Gleichheit an Grösse, Beschaffenheit, Alter:
visi viņu vienu me̦tu, vienā me̦tā, auch vienus me̦tus, alle sind sie wie aus einem Wurf (bedeutet: sie sind gleich entweder in der Grösse, Beschaffenheit oder im Alter) Gross - Behrsen, Bers., Lub. [bē̦rns ir tuo me̦tu, so gross Stuhrof.] mans zē̦ns jau prāvs nuo auguma, būs tâ tavā me̦tā Naud. šuo Pēteris ir tai pašā me̦tā kâ mūsu Jānis, der Peter im anderen Gesinde ist etwa so gross,wie unser Johann Kaul.; kann aber auch heissen: ist ebenso alt wie A. XII, 749. cilvē̦kam tavā me̦tā (in deinem Alter) gan neklājas tādu darbu strādāt Kaul. Zur Vermeidung der Doppelsinnigkeit: gaduos viņa likās būt vienus me̦tus ar K. Janš. Zur näheren Bezeichnung der Grösse wird oft eine Massbezeichnung hinzugefügt: viņš neļāva ienaidniekam ne pa suoļa me̦tu duoties tālāk A. XIII, 247. viņš izvilka nuo kažuoka kules pudelīti kādā kuorteļa me̦tā Saul. akmens dūres me̦tu, me̦tā, oft in verkürzter Form dūres me̦t, faustgross Bers., Sessw., C. [cik liels tas bija? tā galda me̦t Meselau]. Pēter,a sieva sakrāja stuņģi sviesta, tâ puoda me̦t MWM. VIII, 244; pūr-, stuopme̦t, von der Grösse eines Lofes, Stofes Smilt. [simts suoļu me̦t, an hundert Schritte Lennew. n. U.];

3) der Zeitraum, die Zeit
(li. mẽtas): tâ pagājis mans mūža me̦ts Austr. vajaga sēt tādā me̦tā, kad mēnesis līks, vai nu jauns, vai ve̦cs Tr. IV, 529. tukšais me̦ts, das Altlicht: vēži, kas ķe̦rti tukšajā me̦tā ne+kam nede̦r Frauenb. [kuoku vajag cirst me̦tā (= mēness griežuos) od. vēcā me̦tā (= ve̦cā mēnesī) Gold.] laika me̦ts, laime̦ts, die Periode: juoņuos pāri aizvēlies lielais laika me̦ts Rainis. attīstības... me̦ts MWM. VI, 337; me̦ts (für gads), das Jahr (li. mẽtas) KurischHaff;

4) nur im Plur. me̦ti, dass Grundgewebe, die Kette, das Aufzuggarn [der Aufzug
Bielenstein Holzb. 393]: zīda me̦ti, ze̦lta audi BW. 7474. me̦tus me̦tuot tad iemeta me̦llu vai baltu - tie bija ieme̦stie rinduki RKr. XVII, 28. - [me̦tu dzija, Aufzugkette Bielenstein Holzb. 394.] Zu mest; zur Bed. 4 vgl. li. apmetaĩ "Aufzuggarn".

Avots: ME II, 608

I midzis,

1): auch Frauenb., Iw., Siuxt: lai ve̦lk peles midzītī BW. 7758. peles midzim nepietiktu Delle Negantais nieks 31. cūka raka midzi un negulēja Frauenb. vajaga sviest midzi (den Schweinen Stroh hinwerfen)
ebenda; ein Nest Popen n. FBR. XVI, 110; ‡

2) "gulta" Frauenb.; ‡

3) midžiem "sehr viel"
Frauenb.: mežā sēņu ir šuogad midžiem: ar kruķi stumt var!

Avots: EH I, 811

I miniķis "?": mini, mini, miniķi, turi, turi, turiķi! un tam turiķim miniķi vajaga (Rätsel) RKr. VII, 924. - saki, se̦buli, kas tev vārdā? dūriķis, miniķis, tas tev vārdā BW. 21036.

Avots: ME II, 630

mudrs (li. mudrus, [ai. mudrá-ḥ "munter"]), hurtig, fix, schnell, munter, labhaft: vai tev nebija mudru zirgu? LP. VII, 383. mudri, jautri cilvē̦ki Vēr. I, 1089. mudra dzīve Rol. muižā mudras mātes meitas BW. 31425. jiem vajaga baŗuotāja, gudra, gudra, mudra, mudra BW. 33773, 8. drīzi, mudri, tautu meita, slauki savu pagalmiņu! Ltd. 1754. mudri pie darba! [lapsa mudri, mudri (auch in Wessen) aizskrien uz mežu Pas. I, 156. baluodis, kâ lielāks putns, neapreiba tik mudri I, 360. - Nebst mudêt I, mudinât, li. mùdrinti "antreiben (ein Pferd)" zu ai. mōdatē "ist lustig", s. Osthoff MU. IV, 114, Trautmann Wrbt. 188.]

Avots: ME II, 659

muļ˜ļât [Līn.], tr.,

1) [eine trockene
od. zähe Speise im Munde hin und her drehen, sie nicht verschlingen könnend Dunika];

2) wühlen, rühren, trüben:
nemuļļā ūdeni, lai slapjus miežus (spailēs) nevajaga muļļāt (klēp juos saņemt, izvandīt) Sassm.;

3) gruftig machen, ausfahren:
ceļu Sassm.;

[4) "izsmiet, muļķuot" Fest.];

5) stümpern
Matk., [Fest.]. Refl. -tiês,

1) herumwühlen:
muļļāties pa dubļiem Kand.;

2) ungeschickt arbeiten, stümpern
Aps., C., Peb., ["niekuoties" Fest.]: muļļāties tu vari, vairāk ne Druva II, 200. [Aus liv. muľľ "kauen", s. Thomsen Beröringer 270

Avots: ME II, 666

murduļuôt,

1) mur̂duļuôt C., sprudeln, brodeln:
irties vajaga, kamē̦r ūdens murduļuo Upesgrīva;

2) "sprudeln machen; aufrühren"
Warkl.;

3) "unartikulierte Laute von sich geben:
Bilskenshof.]

Avots: ME II, 668

namdaris: bitītei ... namdarīša nevajaga BW. 17766 var.

Avots: EH II, 4

nams (li. nãmas "Wohnung"), verächtl. Demin. namelis,

1) eine aus geraden Stangen
[nach Bielenstein Holzb. 658 (mit Abbild.) auch aus den beiden Hälften eines quer durchgesägten, nicht mehr seetüchtigen Bootes] zusammen gestellte, kegelförmige Sommerküche Bl. H. 54: vidzemnieku vasaras ķēķi jeb nami vēl līdz šim paturējuši ne˙vien se̦nuo namu nuosaukumu, bet arī ietaisi PS. vēl tagad vietām sauc par namu jeb namiņu vasaras ķēki Konv. ² 1394;

2) der mittlere Teil des Wohnhauses, die Küche
Etn. III, 36; Mag. XIII, 2, 43, [Wessen]; deshalb nama meita, Küchenmädchen; nama nedēļa, die Woche, in der ein Mädchen die Arbeiten in der Küche verrichten muss;

3) in manchen gegenden ist der mittlere Raum des Hauses durch eine Wand in Küche und Hausflur
(nams, namiņš) geteilt Kand.: ieve̦d mani namiņā, nuo namiņa istabā BW. 13250, 36. es atradu meitu māti slaukam namu, istabiņu (Var. 3: nama istabiņu) BW. 13245, 2. tas man tika arājiņš, kam bij nams, istabiņa BW. 10756;

4) ein Vorbau ohne Oberlage vor der Badstube mit einem grossen Kessel zum Wasserkochen
Mar., Kand.: īstā meita mazgā namiņā drēbes, lai blīkst LP. V, 296;

5) eine Hütte zum Räuchern der Strömlinge
[dūmu namiņš Bielenstein Holzb. 660], MWM. IV, 184;

[6) eine aus den beiden Hälften eines quer durchgesägten, nicht mehr seetüchtigen Bootes zusammengestellte Netzhütte
Bielenstein Holzb. 658 (mit Abbild.)];

7) ein kleines Gebäude:
blakus ē̦kām (ratu pūnēm u. t. t.) taisa arī vienkāršus mazus nameļus Būvm. 1;

8) das Haus in der Stadt:
pilsē̦tā daudz jauku namu. Zuweilen auch für das Haus überhaupt: nuovakarē viņi ierauga mežmalē tādu nameli LP. VI, 1015. iekš meža bij viens nams. kāzu nams, das Hochzeithaus BW. III, 1, S. 87. jums kāzu namā rūmes būs GL.; dieva nams, Gotteshaus, Kirche; cietuma nams, das Gefängnis; kaulu nams, gew. k. kambaris, das Beinhaus; līķa nams, ein auf vier Pfosten über einen Sarg ausgebreitetes Laken: pār zārku apklāja uz četriem stabiņiem palagus, tas bija līķa nams BW. III, 3, 870; dvēselīšu nams, die Wohnung der seelen ar dieviņu ielīguoju dvēselīšu namiņā BW. 27599, 1; mūža nams, der Sarg; im VL. nams auch für Bienenstock: bitītei, meitiņai nevajaga namu liegt Ltd. 4776. nuo tā paša viduklīša bitītei namu daru 4775. [Wohl gleich gr. νομός "Weideplatz, angewiesener Wohnort, Wohnsitz" zu gr. νέμω "bewohne, bebaue", vgl. Wiedemann BB. XXX, 217, Fick Wrtb˙! ^4, 97 und 502, Meringer IF. XVIII, 239, Falk-Torp 762, Trautmann Wrtb. 193.]

Avots: ME II, 692, 693

nar̂stît (li. nárstyti "untertauchen"), -u, -ẽju, nar̂šķît, ņar̂stît, tr., freqn.,

1) einfädeln, einziehen:
nārstīt auklas ragavu kuokuos (narās) Bers., Laud.;

2) verwirren, verknoten:
par kuo tu dziju naršķi? dziju nevajaga ņarstīt Mar. n. Rkr. XV, 127, 128.

Avots: ME II, 693

nasks [Erlaa, Lös., Pixtern], našks [Nitau, AP., Bers.], C., flink, hurtig, fix, schnell, regsam: nāburguos naskas meitas BW. 12838. cielaviņa naska sieva 2686. nasks (Var.: našks) tautu dē̦ls 26004. tur vajaga našku suņu 30438. viņa palikusi naska kâ stirna Blaum. viņš nasks cilvē̦ks Lub., Peb. nasks zē̦ns MWM. VIII, 212. sāka naski virves vīt Etn. II, 175. naksi apgē̦rbusēs izgāja uz ielas Vēr. II, 316. arī tie sāka iet naskāki Saul. drīzi, drīzi, naški, naški pie sudraba kalējiņa BW. 910. Statt des Adverbs naski, našķi U. wird auch der Akk.-Instr. naskuo [od. ar naskuo] gebraucht: zē̦ns bij naskuo vien atpakaļ, der Knabe war schnell zurück. [es ar naskuo ("ļuoti veikli") vien apkuopu šuopvakar luopus Nötk. nuo rīta līdz vakaram pa kūti un istabu ar naskuo vien! N.-Peb. - našks, soweit nicht hochle., wohl aus nasks und * našķs kontaminiert; nasks vielleicht aus * nagsku-s, vgl. nadzîgs]; oder zu li. našiaus "geschwinder"?

Avots: ME II, 694

neb, neba [Nigr., Mesoten (li. neba "Neque")],

1) kausale und advesative Konjunktion) doch nicht, ja nicht, denn nicht:
atduot, māte, manu tiesu, neba daudz man vajaga! BW. 16403. neraud[i] gauži, ne es (Var.: neb, nel, neba, nib) tevi tālu devu! 18128. neba (Var.: nele, ne jau, nevis) lielas lustes dēļ es dziesmiņu padziedāju BW. 126, 7. vai, kuplais uozuoliņ, neb es tavu ve̦cumiņu! 30640. neba dižas vainas dēļ nuoņe̦m manu vainadziņu 24443. Sprw.: neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. [neba es par tuo zinu U., weiss ich denn etwa darum?] Zur besonderen Hervorhebung der adversativen Bedeutung wird zuweilen bet "aber" hinzugesetzt: bet neba ļaudis par pils nuogrimšanu vien dabūjuši izbrīnuoties LP. I, 176;

2) von Glück wird bedeutung "mitnichten": irag netaisnība pie dieva? neba (jetzt: ne˙būt ne) Römer 9, 14.

Avots: ME II, 708

ne˙bût,

1) in Verbindung oder Adverbium [nach dem r. ни-будь?]:
kas ne˙būt, irgend wer, oder was, kāds ne˙būt, irgend wer, irgend wie beschaffen, kâ ne˙būt [Bauske, Gr.-Essern, Kreuzb., Salis, Arrasch], irgend wie, kur ne˙būt [Nitau, C., Linden in Livl.], irgend wo: vai kaut kur netup kāds gailis, kas ne˙būt LP. VI, 60. tur taču vajag kuo ne˙būt darīt A. mēģināju ievadīt kādu ne˙būt valuodu A. XII, 182. ar šuo rīksti un kâ ne˙būt vajaga tuos vēmekļus vīzē ielikt Etn. III, 55. nenuotiek daiktus savā vietā, bet nuosviež kur ne˙būt LP. II, 41;

2) durchaus nicht, - in negativen Sätzen:
tas ne˙būt tâ nav, dem ist durchaus nicht so. es ne˙būt tâ neduomāju. Trotz des Akzents auf der zweiten Silbe wird ne˙būt als eine Zusammensetzung (aus ne + būt, sein) empfunden und zusammengeschrieben.

Avots: ME II, 709

‡ nùoalũnuôt, mit Alaun abfärben (tr.) Siuxt: vilnu ar baltuo alūnu vajaga n.

Avots: EH II, 30

nùodraũvêt, - ēju,

1) eben machen:
uz ceļa gruveži jau ir nuodrauvē̦ti;

2) durchschelten:
viņu vajaga krienti nuodrauvēt, lai uotrreiz viņš vairs tâ nedara Wain.

Avots: ME II, 776

nùodriepêt, durchprügeln: viņu tik vajaga krietni nuodriepēt Wain.

Avots: ME II, 777

nùoklēpêt, nùoklē̦pât, sich lagern, sich zur Erde neigen: nuobriedušie un nuogatavuojušies mieži visi ir nuoklēpējuši Adsel. ve̦cā mēnesī sē̦tas auzas nuoklē̦pā Etn. II, 96. [auzu nevajaga sēt, kad mēnesi pušu lauž, tad nuoklē̦pā Erlaa. labība nuoklē̦pā Ronneb., Smilt., Trik., Erlaa.]

Avots: ME II, 798

nùokritinât, fakt. zu nùokrist,

1) fallen lassen:
meita nùokritināja vienu pupu pie zemes Etn. II, 48;

[2) (eine Flüssigkeit) abstehen, sich setzen lassen:
saduļķotu ūdeni vajaga nuokritināt, tad tuo varēs dzert Neuenb.].

Avots: ME II, 802

nùolaîst [li. nuláisti], tr.,

1) herab -, herunter -, hinablassen:
bikses. nuolaida zārku kapā. priekškars nebij nuolaists A. XX, 898. nuolaist (bises) gaili, den Hahn abdrücken. nuolaist kuoku, einen Baum fällen: viņi nuolaida vēl dažus kuokus Saul. [malku nuolaist U., Holz flössen]. aude̦kls stāvuot nuolaists nuo buomja Etn. II, 191. kad audēkls gan˙drīz jau nuoausts,... tad lietuojams nuolaižams kuoks A. v. J. 1894, 2, 440;

2) ablassen, ableiten, abwässern, abzapfen:
e̦ze̦ru, alu. ūdeni nuolaist nuo lauka, das Wasser vom Felde ableiten. iešu laukā ūdeni nuolaist, Wasser abschlagen. nuolaist ce̦nu od. nuo ce̦nas, vom Preise ablassen, abschlagen. asaras nuolaist, Tränen vergiessen: māsiņa mana, cietsirdīte, ne asaras nenuolaida BW. 17507. es ar nuolaidu vienu asaru MWM. XI, 4;

3) senken, sinken, herabhängen lassen:
acis, asti, ausis, de̦gunu, galvu, spārnus, balsi, dūšu. viņš nuolaida acis, er schlug die Augen nieder; aber: nuo viņa nevaru ne acis nuolaist, von ihm kann ich meine Augen nicht abwenden; adīklim acis nuolaist, [die Maschen abnehmen Bauske; nuolaist (adīklim) aci, eine Masche verlieren Wolmarshof]. aiziet kâ suns asti nuo˙laidis. puiši... staigā ausis nuolaiduši BW. 12844. vīrs sēdējis nuolaistu galvu LP. I, 163. stāv kâ gailis, spārnus nuolaidis. balsi nuolaizdams, Valdis uzsāka JR. V, 10. dūšu nevajaga nuolaist;

4) vernachlässigen:
visas malas nuolaistas Dünsb.;

5) schnell weg -, hinab -, herabfahren:
tas viegli nuolaida nuo kalna lejā BW. 338. Refl. - tiês,

1) sich hinab -, herab -, herunterlassen:
dē̦ls nuolaidies lejup LP. VI, 4. mans bāliņš nuolaidās kâ nuo kalna lejiņā BW. 21944. zvejnieks nuolaidies e̦ze̦ra dibinā LP. VII, 1108;

2) sich niederlassen, niederinken, herabwallen, untergehen:
putni nuolaižas kuoku galuotnēs. pavakars nuolaižas. balss nuolaidās Latv. mati nuolaižas līdz ceļiem Pump. saulīte nuolaidās LP. VII, 189;

[3) verscheiden, sterben
Für. I];

4) herunterkommen, den Mut sinken lassen:
tu jau pa˙visam nuolaidies. So namentl. das Part. nuolaidies,

1) niedergeschlagen, in gedrückter Stimmung:
kas tev kaiš? kādēļ tāds nuolaidies? LP. VI, 169. kādēļ jūs tādi nuolaidušies? LP. VI, 27;

2) liederlich, heruntergekommen:
viņš pa˙visam nuolaidies. Subst. nùolaîdums, die Senkung: balss nuolaidums; nùolaîšana, das Senken, Herablassen.

Avots: ME II, 807

nùole̦mpuôtiês [Bauske], sich gehen lassen, sich ungeschickt betragen: kāzu dienā jau nevajaga nuole̦mpuoties U. b.

Avots: ME II, 809

nùolùgt, tr.,

1) abbitten;

2) herabbitten:
nuolūdz mani nuo kumeļa VL. nedzen dievu kuokā; pēc ne lūgdams nenuolūgsi. Refl. - tiês,

1) abbitten:
gribēja tē̦vam atspītēt, kamē̦r tas nebūs nuolūdzies Purap.;

2) sich erbitten:
nuo dieviņa nuolūdzuos divi lietas, kā vajaga BW. 11089.

Avots: ME II, 813

nùomirẽjs, f. - ẽja, der (die) Verstorbene, Gestorbene: sievām vajaga nuomirēja tuvākām būt LP. VII, 384; runādams ar savas nuomirējas sievas brāļi Aps.

Avots: ME II, 820

nùoskatît,

2): Made nuoskatīja nuo puiša ģīmja, ka ... Anna Dzilna 81. drudzis nuoskatīja (= saskatīja) uz ēdiena burbuli Pas. XIII, 344; ‡

4) mit bösem Blick behexen, verzaubern:
mazu bē̦rnu nevajaga rādīt svešiem cilvē̦kiem, juo tie var bē̦rnu n. Irmlau.

Avots: EH II, 85

nùoslavêt, ‡

2) erklingen (vom Lob):
lai slavīte nuoslavēja pa visām maliņām BW. 5420; ‡

3) durch häufiges Loben schädigen:
nevajaga vie˙nādi vien kādu slavēt; tâ nuoslavē Grenzhof n. FBR. XII, 25.

Avots: EH II, 87

[nùoslidîtiês, sich heruntermachen, sich in schlechtes Licht stellen: nevajaga sevi tâ nuoslidīties Zaravič.]

Avots: ME II, 852

nùošļucinât, fakt. zu nùošļukt, die letzte Milch ausmelken: guovi slaucuot vajaga skaidri nuošļucināt Ahs. n. RKr. XVII, 43.

Avots: ME II, 868

‡ nuostakrît Frauenb., = nùostãdît: jaunu teļu vajaga n. uz kājām.

Avots: EH II, 90

nùotaukuôt, ‡

2) vom Fett befreien:
kad cūku nuokauj, izņe̦m iekšas, tad vajaga de̦sas vis˙pirms n., tad tikai izlaist (iztīrīt) Frauenb.

Avots: EH II, 99

nùovâkt, ‡ Refl. -tiês, sich der Nachgeburt erledigen: guovīm vajaga divu dienu laikā n. Frauenb.

Avots: EH II, 105

nùovir̂zît, tr., abwenden, ab-, hinlenken: viņš runu nuovirzīja uz laikiem bijušiem Apsk. Refl. -tiês,

1) sich auf etw. richten, sich von etwas abwenden:
ja kādreiz nejauši saruna nuovirzījās uz šuo tematu Apsk. magnētadatas nuovirzījās nuo parastā stāvuokļa MWM. X, 199;

2) trocken werden, abtrocknen:
ceļš slapjš; kad nelīs, nuovirzīsies Sassm. n. RKr. XVII, 43, Kand. rāceņu vagas vajaga iepriekš uzart, lai zeme nuovirzās; tad labāka ņemšana Dond.

Avots: ME II, 888

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3

padìrsìnât, tr.,

1) jemand abzapfen, auf den Beutel klopfen, fühlen lassen:
viņu vajaga labi padirsināt;

[2) jemand absichtüch hungem lassen, damit er Appetit bekomme oder der Übermut sich bei ihm lege
U.].

Avots: ME III, 17