Paplašinātā meklēšana

‡ âbals ² Staldzene, die Kartoffel.

Avots: EH I, 191

abigals [in Nigranden], jemand, der es mit beiden Teilen hält [vgl. li. abigaliaĩ "von beiden Enden"]; abgalîgs, dass. als Adjektiv.

Avots: ME I, 5

‡ *âdskalis (erschlossen aus ostle. âckels) Kaltenbr., ein abgeschnittenes (beim Zuschneiden übriggebliebenes, nicht grosses) Stück Fell (Pelzwerk).

Avots: EH I, 192

‡ agal Dond., = atkal.

Avots: EH I, 3

‡ àitstal˜lis, der Schafstall BW. 33455.

Avots: EH I, 5

‡ àizalinât Mezkül, = àizviļinât.

Avots: EH I, 6

‡ àizalktiês, = izgribêtiês: alus aizalcies cilvē̦ks Bauske.

Avots: EH I, 6

‡ àizal˜lêt Siuxt,

1) (in grossen Mengen, mit Schwung) fortwerfen:
kur kaŗa laikā bumbas me̦stas. izrautas dziļas bedres, zeme aizallē̦ta pa gabalu pruojām Siuxt;

2) mit Schwung zuwerfen, (in grossen Mengen) werfend anfüllen:
ziemā kādreiz tik neganta vē̦tra, - aizallē ceļu, ka ne˙kur nevar patikt Siuxt.

Avots: EH I, 6

àizalˆvît Oknist, verzinnen.

Avots: EH I, 6

àizalvuôt, tr., verzinnen; mit Zinn zumachen: acis aizalvuotas BW. 8431.

Avots: ME I, 17

‡ àizbalinât, anfangen zu bleichen (tr.); ein wenig bleichen, weiss machen: aude̦kls ir tikai aizbalināts. a. putru ar krējumu Mahlup, nee̦suot, ar kuo putras aizbalināt Warkl.

Avots: EH I, 7

‡ aizbalsa "?": aizbalsas dēļ Pēt. Av. 1862, piel., S. 17.

Avots: EH I, 7

‡ àizbal˜sinât, weissend schliessen, zumachen, verdecken: a. blakšu perekļus ar kaļķiem.

Avots: EH I, 7

‡ àizbàlsuôt,

1) abstimmend (mit Stimmenmehrheit) fortschaffen:
viņu aizbalsuoja uz Sibiriju;

2) abstimmend (mit Stimmenmehrheit) abschaffen, verbieten:
aizbalsuotuo gre̦dze̦nu dēļ Latvis No 3355.

Avots: EH I, 7

àizbàlss, -s, eine vertretende Stimme (beim Abstimmen). Swaigsnit n. U.

Avots: ME I, 18

àizbalstît, tr., hinter etw. stecken, stopfen: kalpuone aizbalstīja palagu aiz gultas malas Smilt.

Avots: ME I, 18

‡ àizbàlzît, zudeckend hinter etwas stecken: a. se̦gu aiz muguras. Refl. -tiês, sich zudeckend, den Rand der Decke hinter den Rücken oder den Bettrand stecken: viņš ir labi aizbalzījies.

Avots: EH I, 7

‡ àizbē̦galêt, (wiederholt) davonlaufen, entfliehen: kāzinieki palika nemierīgi un aizbē̦galēja katrs uz savu sē̦tu Pas. IV, 235 (aus Atašiene). visi aizbē̦galē, kur katrs Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 9

‡ àizbraũkalêt, hin- und herfahrend hingelangen: krāmu žīds aizbraukalējis līdz kaimiņu nuovadam Bauske.

Avots: EH I, 11

‡ àizčalît, im Sprechen übertreffen Dunika: tādu pļāpu ne˙viens nevar aizčalīt.

Avots: EH I, 15

àizčaluôt: ‡ Refl. -tiês, sich von der Unterhaltung hinreissen lassen: sievas aizčaluojušās.

Avots: EH I, 15

àizčaluôt, intr., murmelnd dahin fliessen: sudrabuotuo Uogres vilni, čaluo ātrāk - aizčaluo A. XX, 942.

Avots: ME I, 21

‡ àizdakalêtiês, tollend fort-, hinlaufen (von Kindern gesagt): nezin kur nu atkal aizdakalējušies Stuxt.

Avots: EH I, 17

‡ àizdalbît, sich fort-, hinschleppen: kur tas nu aizdalbījis? Bauske, Mesoten.

Avots: EH I, 17

‡ àizdalît, teilend fortgeben: saimnieks visu mantu aizdalījis bē̦rniem Bauske.

Avots: EH I, 17

‡ àizdàlduôt ² Ass. - Kalt., sich herumtreibend fort-, hingehen: nezi kur jis jir aizdaldavis.

Avots: EH I, 17

‡ àizdàlsât ² Saikava (ohne einen bestimmten Grund) fortgehen: viņa atkal aiz dalsājusi.

Avots: EH I, 17

‡ àizdandaluôt, fortgehen; čigānietes beidzuot aizdandaluoja Bauske.

Avots: EH I, 17

aizgabalā, in einiger Entfernung Spr. ‡

Avots: EH I, 23

àizgalˆde, s. àizgalˆds.

Avots: EH I, 23

àizgalˆdît, einen Bretterverschlag machen (Spr.).

Avots: ME I, 25

‡ àizgalˆdnīca, ein Schwein, das im Bretterverschlag (àizgalˆds) gemästet wird Ramkau.

Avots: EH I, 23

àizgalˆdniẽks, ein im aizgalds zu mästendes Kleinvieh im Gegensatz zu ārtecis Bers., Laud., Mar.: kas lai šuo bar,uojuot kā aizgaldnieku A. XXI, 46.

Avots: ME I, 25

àizgalˆds,

1) aizgalˆds ² Orellen, Siuxt, aizgalds Stom., àizgalˆda AP., Ramkau, Wolm., àizgalˆda ² Fest., Linden, Mahlup, Saikava, Sonnaxt, Warkl., aizgalda ² Siuxt, âzgalˆda ² Frauenb.: kumeliņi lauzīs staļļa aizgaldiņas BW. 33064. baltā cūkas aizgaldā 33362;

2) àizgalˆde AP., Zvirgzdine, aizgalde Pilda n. FBR. XIII, 47, aizgaldis Pilda n. FBR. XIII, 47: bērēs trijās aizgaldēs (an 3 Tischen)
barā cilvē̦kus Zvirgzdine;

3) auch Illuxt n. Bielenstein Holzb. 547.

Avots: EH I, 23

àizgalˆds, auch àizgalˆda, àizgalˆde, Demin. -iņš, iņa (li. ùžgalda),

1) der Raum hinter dem Bretterverschlag für Mastschweine, Kälber, Schafe, Geflügel; auch ein Bretterverschlag überhaupt:
aizgaldu taisīt. aizgaldā jāliek cūka. dažus putnus iesluoga mazās aizgaldās Konv. ¹ 3346. caurums, pa kur,u rudeņuos laida kartupeļus aizgaldā Vīt. 4;

2) der nächste Raum hinter dem Tische:
viņas izgāja iz aizgaldes Kaudz. M. nelaida nevienu nuo aizgalda ārā BW. III, 1, 31. Gewöhnlich im Lokativ: vainaks - krīt tautiešu aizgaldē Ltd. 2263. kas tā tāda kazas galva sēd bāliņa aizgaldē BW. 21241,1;

3) aizgalde, die Seitenbretter am Wagen
BD. 167.

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ 3346 = Konv. ² 3346

Avots: ME I, 26

àizgalêtiês, ‡

2) "zu lange hungern"
Ligat, Salisb.: suns aizgalējies (ist sehr hungrig) Fest., Prl., Sessw., Trik.

Avots: EH I, 23

àizgalêtiês, mit etwas fertig werden, aushalten: bē̦rni sāka tā truokšņuot, ka vecenīte vairs nevarēja ne aizgaldēties AP., Ronneb.

Avots: ME I, 26

‡ àizgaluôt,

1) die Enden befestigen (?):
a. lakatu"lakata bārkstis sapīt, lai lakats neirst" Bauske;

2) fortschaffen:
suni aizgaluojis Trik.

Avots: EH I, 23

‡ àizgalˆvuôt,

1) kavieren:
cits par citu aizgalvuo Stenden u. a.;

2) kavierend verlieren:
viņš savu māju aizgalvuojis pruom.

Avots: EH I, 23

‡ àizkal˜dinât, zu schmieden anfangen machen: aizkaldinājis ratus (die Eisenteile eines Wagens), bet kalējs kalšanu pārtraucis Golg.

Avots: EH I, 28

àizkalêtiês,

1) lange Zeit nicht essen, hungern:
bij gan aizkalējies, bet nu ar tāpēc rij Lasd.;

2) angebrütet sein:
uola bij jau aizkalējusies Ruhental [wenigstens in der ersten Bedeutung, wohl zu kàlst; vgl. mnd. hellich "durstig, lechzend" und mndl. hael "ausgetrocknet, dürr"].

Avots: ME I, 30

‡ I àizkalinât uõlas "Eier anbrüten (lassen) und sie dadurch unbrauchbar machen" Ruhental.

Avots: EH I, 28

‡ II àizkalinât, eine längere Zeit hindurch hungern lassen Festen, Lettihn, Ludsen.

Avots: EH I, 28

‡ àizkalna, = àizkalˆne: nuo aizkalnas (r. из-за горы ) ... tuvuojās cits pulks Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 29.

Avots: EH I, 28

àizkalˆne: auch in N. - Peb., Wolmar, Zvirgzdine u. a.

Avots: EH I, 28

àizkalˆne, die Gegend, der Raum hinter einem Berge. Gew. im Lok.: jē̦ri brēca aizkalnē BW. 13017.

Kļūdu labojums:
die Gegend = aizkalnis, die Gegend
aizkalnē BW. 13017. = aizkalnī BW. 13017 var.

Avots: ME I, 30

àizkalnis (s. IV, 876): nom. pl. aizkaļņi Kaudz. Izjurieši 241.

Avots: EH I, 28

‡ àizkal˜puôt,

1) im voraus dienen, um nachher dafür etwas zu bekommen
Golg.: glābšana bijusi jau pirms aizkalpuota Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 147. kad... aizkalpuojumi nav darīti, tur dara par skaidru atlīdzību Kaudz. Vecpiebalga 47;

2) a. līdz virsniekam, bis zum Offizierstand empordienen.

Avots: EH I, 28

àizkàlst, vor Dürre nicht aufkeimen, verdorren: labība aizkaltusi LP. V, 146; aizkaltis - im Infl. durstig: Jānis bija aizkaltis Zb. XVIII, 462.

Avots: ME I, 30

àizkàltêt, ‡

2) "längere Zeit trocknen lassen"
Ass. - Kalt.: nebija ilgi līta; aizkaltēja zemi.

Avots: EH I, 28

àizkàltêt, fact. von kàlst "trocknen", - aufhören zu melken (= aizlaist): netīruo laikā saimniecēm nebijis brīv guovis aizkaltēt LP. VII, 306.

Avots: ME I, 30

‡ àizkàltinât, nicht gehörig begiessend dorren lassen: a. stādus.

Avots: EH I, 28

‡ àizmàldinât, irreführend wohin geraten lassen.

Avots: EH I, 38

‡ àizmàldît,

1) sich verirren lassen
Warkl.: aizmaldītiem bē̦rniem Ezeriņš Leijerk. II, 54;

2) sich verirren:
ni˙kad neaizmaldījām Pas. IV, 214 (ähnlich 385 aus Lettg.).

Avots: EH I, 38

àizmàldîtiês, sich verirren, auf einem Irrwege wohin geraten: nuokļuva lielā mežā un aizmaldījās LP. duomas aizmaldījās uz nākuotni R. Sk. 240.

Avots: ME I, 38

‡ àizmal˜t, mahlend verletzen Erlaa: a. sev ruoku. Refl. -tiês, = àizdaũzîtiês, hingeraten.

Avots: EH I, 38

àizsalˆdêt, ‡

3) zufrieren lassen:
a. āliņgi. ‡ Refl. -tiês, sich erkälten Wessen.

Avots: EH I, 47

àizsalˆdêt,

1) erkalten, erstarren machen:
Luda dzīvais skatiens it kā aizsaldēja viņas balsi MWM. VIII, 832;

2) durch Erkältung das Zurückschlagen oder Erstarken einer Krankheit bewirken:
masalas aizsaldēt C., Grünh. u. a.

Avots: ME I, 48

‡ àizsalˆdinât, zufrieren lassen: a. aku; gefrieren lassen: a. kartupeļus.

Avots: EH I, 47

‡ àizsalêtiês, ein wenig süss werden Trik.: aizsalējusies maize.

Avots: EH I, 47

‡ àizsalinât Oknist, = àizsalˆdêt 1: a. maizi.

Avots: EH I, 47

àizsalˆkt, ausgehungert sein: viņš visu dienu nebija ēdis un tā aizsalcis, ka ēstgriba gandrīz zudusi JK.

Avots: ME I, 48

àizšàlkt, rieselnd, brausend wegfliessen, sich entfernen: strauta burbuļi aizšalc A. XVII, 396.

Avots: ME I, 54

‡ àizšàlktiês Spr., für eine kurze Zeit zu rauschen anfangen (vom Walde).

Avots: EH I, 54

àizsalˆt, zufrieren: upes, durvis, luogi aizsaluši BW. 2258, 3. aizsala jūriņa līdz dibe̦nam BW. 13282. vai tev mute aizsalusi, sagt man von einem Menschen, der nicht spricht PS.

Avots: ME I, 48

‡ àizskalˆdît, zu spalten anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: aizskaldīts bluķis.

Avots: EH I, 48

àizskaluôt, tr., wegspülen, fortschwemmen: ūdens zemes gandrīz visas aizskaluoja pruom LP. VII, 439. Refl. -tiês, weggespült werden: tur jāaizskaluojas visam, kuo gadu tūkstuoši tam ceļā kŗauj Niedra.

Avots: ME I, 50

‡ àiztalzît, prügelnd hin-, wegtreiben Trik.: a. puiku uz ganiem.

Avots: EH I, 57

‡ àizte̦kalêt, hin und her laufend sich entfernen Bauske: cālē̦ni aizte̦kalējuši.

Avots: EH I, 57

‡ àiztral˜lât, lustig singend (trallierend) hin-, weggehen Rutzau: meita aiztrallāja pa kalnu pruojām.

Avots: EH I, 58

‡ I àizval˜cît Nötk. "= aiztriekt, aizdzit" (?).

Avots: EH I, 61

‡ II àizvalcît,

1) wegschleppen
(mit àl ² ) Mahlup, Mar.: a. kuokus nuo tīruma. bē̦rni aizvalcījuši rīkus;

2) zirneklis aizvalcījis luogu ar savu tīklu Mar., Serben, die Spinne hat ihr Spinngewebe vors Fenster gezogen.
a. linus kam priekšā Bers., (gereinigten) Flachs vor etwas ausstrecken (ausbreiten);

3) "verbinden"(z. B. mit einer Schnur)
Mar., Serben.

Avots: EH I, 61

‡ àizval˜dzinât Salis, bestrickend (psychisch fesselnd) hin-, wegbekommen.

Avots: EH I, 61

‡ àizval˜kât,

1) hin-, wegschleppen
Saikava: kaķene bē̦rnus aizvalkājusi;

2) (einen Anzug) zu tragen anfangen
PS., Sessw.: aizvalkāti svārki;

3) a˙svārkus līdz pavasarim Lemsal, einen Rock bis zum Frühjahr tragen.

Avots: EH I, 61

àizvalstît, ‡ Refl. -tiês, sich hin-, wegwälzen: bē̦rns nuo se̦gas tālu aizvalstījies.

Avots: EH I, 61

àizvalstît, hin-, wegwälzen.

Avots: ME I, 58

àizzalaîns, später aufgekommene Nebenhalme habend: aizzalaini mieži aug BW. 10997; cf. atzalains.

Avots: ME I, 61

‡ akal, mundartlich (Ruoja n. FBR. XIII, 80, Dunika, Kal., Rutzau, Salis, Salisb. u. a.) für atkal, wieder.

Avots: EH I, 65

akme̦nkalis,

1) der Steinhauer,

2) rupicola rubra Wid.

Avots: ME I, 63

‡ akminskalˆns, ein Berg aus Steinen (?): smagu kâ akminskalnu Janš. Dzimtene V, 430.

Avots: EH I, 66

ala,

1) die Höhle:
āpšu ala, Dachshöhle; lapsu ala, der Fuchsbau;

2) das Loch: Sprw.
kad kaķis mājās, tad peles alās. tas nebūtu varējis ne peles alā rimties;

3) Krebsnester, ausgespülte Höhlen, Löcher, ausgehöhlte Ufer:
vēži un zivis dzīvuo alās. [Wohl entlehnt gleich li. olà und olė˜ "Höhle" aus mnd. hol "Höhle, Loch", s. Bezzenberger GGA. 1878, 209 und Mag. XV, 4, 101 und Lidèn Stud. 82 ^3].

Avots: ME I, 66

I ala,

1) : ūdriņam dziļa ala BW. 13752, 2 var, se̦rmulīša aliņā 13562, 3 var.; ‡

4) die Grube:
dziļā kapa aliņā BW. 27327.

Avots: EH I, 67

‡ II ala "jele": jānuove̦lk gulta nuo luoga; ala gulīšam nenāks saltums virsū Sessw.

Avots: EH I, 67

[alags, gew. plur. aladziņi, Hohlnaht (Lemsal). Kann aus aluogs antstanden und, wenn die ursprüngliche Bedeutung etwa "Loch" war, mit aluogs "Quell" identisch sein.]

Avots: ME I, 66

‡ alasât Kaltenbr., laut sprechend, schreiend lärmen,

Avots: EH I, 67

‡ alass Kaltenbr.,

1) von lautem Sprechen, Schreien, Bellen, Gackern usw. herrührender Lärm :
vistas kladzinuot (suņi rejuot) taisa alasu;

2) "?": kuo tu bļaun kâ alass! Nebst oder durch li. ãlasas "Lärm"
aus poln. hałas "Lärm" resp. wr. голос.

Avots: EH I, 67

alaũns, K., aluôns PS., C., alūns, Alaun.

Avots: ME I, 66

‡ al˜barêtiês Ahs., Frauenb., -ẽjuôs, albern, tollen: puišel, nealbarējies tik daudz! izturies rāms! Ahs. bē̦rni albarējas ebenda.

Avots: EH I, 67

‡ al˜baris Ahs., Frauenb., ein alberner Mensch; ein unruhiger, unbändiger Mensch od. ein solches Tier: kur tu tāds albaris esi cēlies! Ahs. guovs liels albaris: dauzās, spārdās, raustās ebenda.

Avots: EH I, 67

al˜berîgs, oder (in Ramkau) albarîgs, albern, ausgelassen; al˜berêtiês, sich ausgelassen benehmen, albern: bē̦rni jau vienmē̦r grib alberēties K. [Dazu al˜beris, jemand, der alberīgs ist, in Ronneburg u. a.].

Avots: ME I, 66

alcers, Butterteller Etn. III, 129 (aus Nurmhusen). [in Wandsen und Erwahlen dafür al˜ste̦rs, in Nurmhusen auch - al˜sars. Aus mnd. halster "halber Scheffel"?].

Avots: ME I, 66

alcība, die Gier. Latv.; zu alˆkt.

Avots: ME I, 66

al˜darêtiês, lärmen, tollen: neļauj bē̦rniem tik daudz aldarēties Nigr. [Vielleicht nach sinnverwandten al˜berêties umgebildet aus aldêt < li. aldė´ti "toben, lärmen, schreien" < r. галдѣть "lärmen" in weissruss. Aussprache; zum a in der zweiten Silbe vgl. albarîgs neben alberîgs und al˜derîgs].

Avots: ME I, 66

‡ aldarîgs, = al˜derîgs (?): sudmalim bij meitiņa, gan ļuoti aldarīga Janš. Pag. pausm. 18.

Avots: EH I, 67

aldaris (li. alùdaris), der Brauer: ceļā muļķītis satiek aldari ar mucām LP. V, 291.

Avots: ME I, 66

al˜daris, ein Unruhiger, Alberner: bē̦rni viņai neganti aldaŗi Nigr., Siuxt.

Avots: ME I, 66

‡ al˜dât NB. "bļaustīties": bē̦rns aldā cauras dienas. Refl. -tiês "bļaustīties" NB., lärmen, "plêsties" Ahsw., Wain., Zirau: meitas aldājas ar kaimiņiem NB. Zunächst aus li. áldoti šáukoti".

Avots: EH I, 67

al˜derîgs bē̦rns, ein ausgelassenes Kind. Bauske, Wolgund, Fockenhof.

Avots: ME I, 66

‡ alderis "olderis" Wessen, ein Unsinniger Wid.

Avots: EH I, 67

al˜dermanis,

1) ein alberner, unruhiger Mensch,

2) Ältermann
Riga.

Avots: ME I, 66

[àlduot ^2, ziellos umherirren: kuo tur alduo kâ alds? FBR. I, 30 (Lisohn). Wohl eine Kontamination von aluot und màldît].

Avots: ME I, 66

àlds ^2, ein Windbeutel Aps.

Avots: ME I, 66

àldzinât, besolden: visu aldzināts Apsk. I, 328; gew. alguot.

Avots: ME I, 66

àldziniẽks [li. algininkas], der Lohndiener.

Avots: ME I, 66

ale, Interjektion:

1) ale manu muļķa prātu! Ltd. 1284 [vgl. ali].

2) Nach Etn. bedeutet a˙le in Rutzaüraug", sieh doch!
alè, alè, kuceniņ, meitu zaglis kaņepēs BW. 13497.

Avots: ME I, 66

alene: auch AP., Schujen.

Avots: EH I, 67

alene, Dem. alenĩte, die Hummel, von ala, Höhle BB. XII, 219; C.

Avots: ME I, 66

aleni (wohl = alē̦ni), "eine Gattung Wölfe, die in Höhlen hausen sollen (?), Allunan"U. [Wohl =] alas vilki, wie von Jägern in Behrshof Füchse, Dachse und überhaupt alle Höhlentiere genannt werden.

Avots: ME I, 66

alenis, ein Stück Wald, wo sich viele Höhlen (alas) befinden. Unb.

Avots: ME I, 66

‡ alesis, Lärm, Skandal, Radau: iztaisa tādu bāršanuos, tādu alesi, ka visa māja kājās Saikava. iztaisa tik lielu alesi, ka vai gan˙drīz pie kaušanās ebenda, Vgl. ‡ alass.

Avots: EH I, 67

alet, Interj., holla! JU.

Avots: ME I, 66

aletes, der Ruf eines Jägers: kad zaķi sašaunuot un aletes jākliedzuot JU.

Avots: ME I, 66

‡ alêtiês Ruhtern, Salis, = II aluôt.

Avots: EH I, 67

àlga: lai būs alga, kam būs alga, alga linu nesējam BW. 28355. man pietrūka gada algas 29419. tava alga nezudīs 6361, 1. smēja, ka vai algu gribēja dabūt Salis. alga un nāve, der Tod Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, S. 112. gājis, sadancajies, un ar tuo pašu algs (der Tod) klāt Salis.

Avots: EH I, 67

àlga (li. algà, apr. gen. s. ālgas), Lohn: algu nuospriest, bestimmen, algu duot Ltd. 789, belohnen, izmaksāt, auszahlen, aizturēt, vorenthalten. viena alga, alga viena (dial. viens algs), gleichviel: tas man viena alga, vai ziema, vai vasara [li. tas viena alga Lit. Mitt. I, 68]. Viele Sprw.: kāda alga, tāds darbs. muļķim muļķa alga. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. ļaunam labu atmaksā; gan viņš dabūs savu algu. sunim suņa alga. zaglis dabuon savu algu: savā kaklā cietu valgu. [Hierher vielleicht auch gr. ἀλφή "Gewinn" und ai. arghà-ḥ "Wert, Preis", àrhati "ist wert", s. Froehde BB. III, 12 ff., Meringer IF. XVIII, 228, Boisacq Dict. 47 mit Literaturangaben, sowie Būga Šv. d. 1922, 1/2, 86 f., wo aus dem Litauischen auch ein synonymes elga angeführt ist].

Avots: ME I, 67

‡ àlgācis Peb., àlgàcis ² Kaltenbrunn, alˆacis ² Seyershof, algacis und algats Elger Diction. 243, = àlgãdzis.

Avots: EH I, 67

àlgādzêt, Leute auf Lohn halten L.; Austr. X, 1, 211; auf Lohn ausgehen U.

Avots: ME I, 67

àlgādzĩba, die Dienstzeit des Tagelöhners: tikai nedēļu vilkās mana algādzība B. Vēstn.

Avots: ME I, 67

àlgãdzis: pazinu algadža darbu BW. 6920. nuovērpu (sc.: ē̦rkulīti) ar algadžiem 7012; algâdzis ² Salisb., Siuxt, ein auf Wochen od. Monate verdungener Arbeiter. algādzēs iet Aps. J., auf Lohn ausgehen (von weiblichen Personen).

Avots: EH I, 67

àlgãdzis, f. àlgãdze, der Tagelöhner, die -in: algādžuos iet, für Tagelohn arbeiten; von einer Frau: algādzēs kalpuot Aps. [In Rujen und Drostenhof nach RKr. XV, 70 dafür àlgãcis, woraus àlgãdzis entstanden sein kann, s. Le. Gr. § 119. Nom. s. àlgãcis ist vielleicht aus dem nom. pl. algāči abstrahiert, der aus li. algočìai entlehnt sein mag. Oder algācis aus algāt[i]s? vgl. oben akacis].

Avots: ME I, 67

àlgādžuot, Tagelöhner annehmen Grünh., Bauske, Rujen.

Avots: ME I, 67

àlgâtiês, tagelöhnern. Rujen n. U. [vgl. li. algoti "lohnen"].

Avots: ME I, 67

àlguõjums, der Lohn: kāds pelnījums, tāds alguojums Adam.

Avots: ME I, 67

àlguôt, tr., besolden, belohnen: Kurzeme skrīveli alguoja kungs Apsk. I, 437. lai nebūtu jāņem un jāalguo lieks strādnieks BW. III, 1, 45.

Avots: ME I, 67

‡ àlguôtnis, ein Lohnarbeiter: pret kungu . . . alguotņiem Veselis Netic. Toma mīlest. 35.

Avots: EH I, 67

ali, Interj. der Freude, beim Acc. exclam.: ali manu skaņu balsu (BW. 371; cf. aile, aili).

Avots: ME I, 67

alīgs (zu aluoties), irrtümlich, falsch: vispār valdīja alīgās duomas A. XII, 315.

Avots: ME I, 67

alinât, "aluörufen beim Viehhüten: kur es pate alināšu BW. 29365.

Avots: ME I, 67

aļināt, verlaufenes Vieh zusammenrufen Etn. III, 145.

Avots: ME I, 69

aliniẽks, -iẽce, der Höhlenbewohner, die -in Ar.

Avots: ME I, 67

aliņš, Dem. von alus,

1) das Bierchen;

2) der Hopfen:
es aliņu malt iedama, bitīt nesu ruociņā RKr. V, 1221.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen der Artikel) aliņš

Avots: ME I, 67

alka, der Hunger: ar ūdens lāsīti ir mierā tava alka MWM. VI, 333, MWM. VIII, 943. Sudrabu Edž.

Avots: ME I, 67

al˜kacîgs, neidisch, gehässig, widerhaarig, händelsüchtig: cilvē̦ks Liewen-Behrsen.

Avots: ME I, 67

alkacis: auch KatrE. (mit alˆ ).

Avots: EH I, 67

alkacis, ein leichtsinniger, alberner Mensch (Treisin), [Erlaa].

Avots: ME I, 67

alkans,

1) auch Pas. Vl, 137, VII, 327, Pilda n. FBR. XIII, 44, Evang. 1753, S. 55, Wessen, Zaļm., (mit alˆ ) Skaista, Warkh., Warkl., Zvirgzdine: alkans kai suns Warkl, vajag vārīt vakariņas: puiši aties nuo meža alkani Zvirgzdine. ve̦lni uz cūkas gaļas ir ļuoti alkani Pas. VIII, 121 aus Preiļi. Subst. alkanums (li. alkanùmas), der Hunger
Birkert Sakāmv. No 3162.

Avots: EH I, 67

alkans (li. álkanas "nüchtern, hungrig"),

1) hungrig, gierig:
tava dvaša ir kā alkana liesma Asp. saules starus vēl zeme alkani dzeŗ A. XXi, 512;

[2) dem der nötige Geschmack fehlt, fade,
Druva I, 392: man nepatīk tēju dzert ar vienu grauda cukura: nav salde̦na, bet tikai alkana. alus izdevies gluži alkans: nezinu, vai tur iesala vaina, jeb kas cits. alkana putra = p. bez pietiekuoša aizleja. In dieser Bedeutung ist alkans vielleicht durch salkans beeinflusst, da für das alte iz-alkt ein iz-s-alkt aufgekommen war.]

Avots: ME I, 67

alkata: auch Warkl. n. FBR. XI, 107 (mit alˆ ),

1) ein gieriges Lebewesen
(mit alˆ ) Sessw.; ein leichtsinniger, prahlerischer, alberner Mensch (mit alˆ ² ) Grünw.; ein leichtsinniges Frauenzimmer (mit àl ² ) Golg.; ‡

2) "izsalkušu ļaužu pūlis" (mit alˆ ) Warkh.

Avots: EH I, 67

alkata, auch wohl alkatis Latv., ein ungenügsamer, unersättlicher, gefrässiger, schlechter Mensch, Nimmersatt, Geizhals Etn. IV, 49: tas jau ir pēdējais alkata Purap. vai tu, alkata, nevarēji paņemt naudu līdz A. XVIII, 33; [unruhiger Mensch, Erlaa].

Avots: ME I, 67

alˆkate Erlaa, wer Narrenspossen treibt, sich verstellt.

Avots: EH I, 67

‡ alˆkatêtiês KatrE., Erlaa, albern, tollen.

Avots: EH I, 67

alkatĩba, Gier, Lüsternheit Zeib.

Avots: ME I, 67

alkatîgs, ‡

2) leichtsinnig, albern
(mit alˆ ) KatrE., (mit alˆ ² ) Grünw.: viņa dikti alkatīga, žaustās pa visām ballēm KatrE.

Avots: EH I, 67

alkatîgs, gierig, lüstern: viņš smīnēja, bet viņš pie tam neizskatījās alkatīgs Blaum.; [ungenügsam, ungezogen, Erlaa].

Avots: ME I, 67

‡ alˆksenes ² Dond, n. FBR. V, 132, eine Art Pilze.

Avots: EH I, 67

àlksna,

1) auch (mit àl ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, Goldbeck, Lettihn, Liepna, Warkl.;

2) àlksna ² auch Oknist, Saikava. Vgl. auch den Wiesennamen Al(u)ksna Lvv. II, 53.

Avots: EH I, 67

àlksna (Bersohn [hier aus è̦lksna] u. a.), àlksne, alkšņa,

1) Erlenwald, Erlengebüsch, ein mit Erlen bewachsener Ort [li. alksna]
: visas alksnas, purvus izbradājis. alkšņā aug elkšņi N. - Schwanb.;

2) àlksna ^2, aluksna, eine einschiessende, morastige Stelle, besonders im Walde
Mar., RKr. XV, 104 [zu li. alksna "Lache", le. aluogs, aluots, Alûksne oder Aluksne "Marienburg", Alauksts, ein See in Alt-Pebalg. Über weitere Verwandtschaft s. Lidèn Stud. 30 und Walde Wrtb. unter alga.]

Avots: ME I, 67

alksnaine: auch BW. 19488, 2. alksnāja: auch BW. 2541, 1 var. alksnene,

1) auch (mit alˆ ² ) Dond., Ruj., Salis, (mit àl ² ) Mahlup.

Avots: EH I, 67

àlkšņaîns, erlenreich, mit Erlen bewachsen: upes alkšņainā gultne Stari I, 323.

Avots: ME I, 68

àlksnãjs, auch àlksnãja MWM. VII, 572, àlksnaîne, nach U. auch alksnene, Erlenwald, Erlengebüsch, ein mit Erlen bewachsener Ort: ap viņu saauga un nuozuda e̦glājs, bē̦rzājs un alksnājs A. XVII, 1. tuoreiz pļāvām alksnājā Apsk. 210. elkšņi vien alksnājā BW. 11623.

Avots: ME I, 68

alksnene, alksnĩte, alksnĩtis,

1) eine Art grauer Pilze, die gern unter Erlen wachsen
St.; Erlenpilz Dr.; süsslicher Milchling, Agaricus subdulcis RKr. II, 65;

2) Stockrose, Malve
II, 74;

3) Waldmalve (Malva silvestris)
III, 71, Konv. ² 1689.

Avots: ME I, 68

alksnesīši = àlksnĩši, kleine Erlen: pa kalniem dadži auga, pa lejām alksnesīši BW. 25950.

Avots: ME I, 68

àlksniens: auch Grob. (mit alˆ ² ), Janš. Līgava II, 174.

Avots: EH I, 68

àlksniens, Erlenwald, Erlengebüsch BW. 19488, 2; 19877, 11.

Avots: ME I, 68

àlksnis: auch Aistern, Angern, Annenhof (bei Mar.), Autz, O.-Bartau, Behnen, Dunika, Durben, Erkul, Gaw., Goth., Grikken, Grundsahl, Gudenieki, Hasau, Homelshof Jürg., Kal., Kurmāle, Lammingen, Lubbessern, Mar., Medsen, Nigr., Nurmhusen, Perkuhnen, Planetzen, Pormsahten, Sackenhausen, Salgaln, Sassm., Schlehk, Schmarden, Schnehpeln, Adsel-Schwarzhof, Seyershof, Serbigal, Spahren, Tadaiken, Turlau, Wadaxen, Wahnen, Waldegahlen, Wormen, s. auch FBR. V, 159 ff., (mit alˆ ² ) Bahten, Frauenb., Gramsden, Grob., Iw., Lems., Nabben, Pussen, Salis, Siuxt, Strasden, (mit àl ² ) Laitzen, N.Rosen, voc. s. alksniņ BW. 21706 var. (aus Gold.), gen. plur. alkšu BW. 9778, 1 var: balti alkšņi BW. 30440. me̦lnā alkšņa krūmiņam 34039, 19 var, skaņus alkšņus 381, 5. sīkajiem alksnīšiem 33879, 13. Zu diesem Wart s. auch Būga Tiž. II, 470 und Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305.

Avots: EH I, 68

alksnis, Steinfisch U.

Avots: ME I, 68

àlksnis, èlksnis, Demin. -ītis, Erle, Erlenbaum, me̦lnmeža alksnis od. me̦lnalksnis, Schwarzerle (Alnus glutinosa), pe̦lē̦kais a., graue Erle (A. incana) RKr. II, 66. [Li. al˜ksnis, alksnỹs, alìksnis, el˜ksnis, ksl. ельха, russ. ольха, ольша, ёлха, елоха ad. elira, aisl. alr, ǫlr, ae. al (o) r, la. alnus. Hierher wohl auch die Ortsnamen: pr. Alxwangen oder Alexwange und kur. Aliswangis oder Alswanghen, jetzt Al˜sunga, v. Bielenstein Grenzen 284. Vgl. dazu Būga Изв. XVII, 1, 16 und 50 und Kalba ir senovè I, 251, Berneker Wrtb. 453 f., Walde Wrtb ² 27 f., Persson Beitr. 893 f., Fick Wrtb. III ⁴ 26, von der Osten-Sacken IF. XXXIII, 192 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 68

alksnĩte (s. alksnene): auch Pussen (mit alˆ ² ).

Avots: EH I, 68

alkt,

1) : alksti nu! schmachte nun!
N.-Bartau n. BielU.; ‡

2) "hungern, frieren"
Warkl.: kas var ciešāk alkt kai gans! man alkst ² PIKur., mich hungert.

Avots: EH I, 68

alˆkt, alˆkstu, alˆku (li. álkti, hungern), dürsten, schmachten, verlangen, sich sehnen Saticken, N. - Bartau: daba alka pēc lietus A. XVI, 289. nabaga luopiņš salka un alka Jan. es zināju viņa alkstuošo kaislību Vēr. 1, 1214; mit dem Gen. saules alkt, sich nach der Sonne sehnen MWM. XI, 13. Mit abhäng. Inf.: ai, kā es alkdams alku vienu malku nuo laimes dzert Vēr. II, 328. [zu pr. alkīns "nüchtern", aksl. алъкати oder лакати "essen wollen, hungern", ahd. ilgi "Hunger" ; vgl. Trautmann Apr. Spr. 298, Lewy IF. XXXII, 160, Zupitza GG. 133 mit Literaturangaben]. Vgl. noch izsalkt.

Avots: ME I, 68

al˜laž: auch Salis, Siuxt (hier in der Bed. "oft, vielemal"), allažin Janš. Dzimtene II ² , 320; V, 21, al˜la˙žĩn Siuxt.

Avots: EH I, 68

al˜laž, allažiņ, allažīt K., allažīnās, allažĩtiņâs (aus estn. alasi [oder liv. ales "immer", s. Thomsen Ber. 252]), gewöhnlich, immer: mē̦dz jau allažīn tā būt B. Vēstn. jaunekļi allažīn aizgāja pie upuŗa akmeņa LP. VII, 357. un allažīnās ce̦ram GL. allaž jau mana vaina, vai lai kaza sētiņā galvu iebāž, so rechtfertigt sich ein loser Schelm. Nach Treuland soll dieser sprichwörtlichen Redensart die Sage zu Grunde liegen, dass der Teufel eine im Zaune stecken gebliebene Ziege befreit habe. spē̦ki gāja allaž mazumā Rol.

Avots: ME I, 68

allažĩba, Alltäglichkeit: pret allažību sacelties Rain. N.

Avots: ME I, 68

‡ al˜lêt Siuxt, -ẽju, raufen, reissen zerstören: allē visas malas kuopā Siuxt n. Fil. mat. 65. Refl. -tiês, albern, tollen, lärmen, unartig sein: plēšas un allējas, iet tâ kâ negudri Siuxt n. Fil. mat. 65. stāvi rāms! neal˜lējies tik daudz! Ahs.

Avots: EH I, 68

aļļis, ein Pfahl im Sumpfe. N. - Bartau.

Avots: ME I, 69

alna Dond. n. FBR. V, 128, = alˆva.

Avots: EH I, 68

‡ I alˆne (li. álnè "Hirschkuh") Saikava, Selb., eine graue Kuh. Wohl zu alˆnis.

Avots: EH I, 68

‡ II alne Pas. II, 72 aus Kapiņi, Krāslava n. FBR. XII, 28, Pilda n. FBR. XIII, 41, 46, Dagda, = el˜le, die Hölle: dvēsele nuogāja uz mūžīgu alni Pas. IV, 81 (aus Malta).

Avots: EH I, 68

alˆnis: auch Selb.: staltais, dulais aļņu tēviņš Janš. Mežv. ļ. II, 429. Zur Etymologie s. auch G. Il'jinskij Slavia II, 253 f.

Avots: EH I, 68

alˆnis (li. [álnis oder] élnis "Hirsch, Elentier", apr. alne "Tier"), das Elentier (Cervus alces RKr. VIII, 83): ze̦lta ragiem cē̦li staigā ziemeļuos alnis Pūrs I, 79; Kumb. [Weiterhin zu ali. ellenis, ellinis, russ. олень, aksl. jelenь "Hirsch", arm. ełn "Hirschkuh" ἐλλός "junger Hirsch", kymr. elain "Hirschkuh" und ir. elit "Reh"; vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 297, Trautmann Apr. Spr. 298 f., Berneker Wrtb. I, 263 f., Boisacq Dict. 238 und 245, Johansson IF. II, 53, Walde Wrtb. ² 24 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 68

aluogains, quellreich: aluogaini tīrumi Erlaa.

Avots: ME I, 69

aluogs Elger Dict. 98, = ala, die Höhle.

Avots: EH I, 68

aluôgs, der Quell (Erlaa); Wassergruft, in Saussen BB. XIV, 146; [vgl. aluots dass. und zum g - vērags U. "Wasserstrudel"].

Avots: ME I, 69

‡ aluoksnains Wessen, = avuõksnaîns.

Avots: EH I, 68

aluoksnis, der sich irrt, Fürecker.

Avots: ME I, 69

aluôns: aluõns Iw. n. FBR. VI, 59.

Avots: EH I, 68

aluôns, alūns, Alaun; zilais a. Kupfervitriol Etn. IV, 21. dziju nuoraudzēja alūnā Etn. III, 58.

Avots: ME I, 69

I aluôt, tr., höhlen; gew. izaluot, aushöhlen: kurmis aluo zemi C.

Avots: ME I, 69

II aluôt, gew. refl. -tiês (gr. ἄλη "Herumirren", ἀλάομαι, lat. ambulāre), irren, umherirren, fehlen: man sirds vairs nespēj saldi aluoties Vēr. I, 824. kas pareģuo, tas allaž aluo Jan. [vgl. Fick BB. II, 264 und Wrtb. I ⁴ 356, Walde Wrtb. ² 33 f., Bechtel Lexil. 157, Boisacq Dict. 43].

Avots: ME I, 69

III aluôt: gani aluo, die Hirten singen sich von weitem an, fordern singend einander auf, ihr Vieh näher herzutreiben, damit sie selbst miteinander die Zeit vertreiben können (dieses Ansingen geht oft dialogisch fort, bis sie zusammenkommen) BielU.

Avots: EH I, 68

III aluôt, āluôt, "aluöschreien, Hirtenlieder mit dem Refrain"aluösingen (cf. li. alúoti, Hallo - rufen): aluo, aluo ciema meita pa manām ganībām BW. 29365. kur pie juoda ciema gani, ka nedzird āluojam BW. 29379.

Avots: ME I, 69

aluôtiês "?": nebij liesmai, kur aluoties Ramkau. liesma spraišļuos viegli aluojas (sage man in Jürg. von einem Ofen, der einen guten Zug hat). mākuoņi aluojas ("šaudās") Salis.

Avots: EH I, 68

aluots: auch Baltinov n. FBR. XI, 130, Oknist n. Fil. mat. 31, Warkl. n. FBR. XI, 101, Memelshof, Zaļm., (mit uô ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 71, Kaltenbrunn, (mit ùo ² ) Pilda n. FBR. XIII, 45, Auleja, Warkl., Zvirgzdine. Vgl. auch den Wiesennamen Aluotenes Lvv. I, 78.

Avots: EH I, 68

aluots, Lettgallen, Mar., Nerft n. U. Subbat n. BD. 20, = avuots. [Wohl verwandt mit aluogs und alksna 2 oder aluksna].

Avots: ME I, 69

aļuots "?": zīļuota, aļuota (Var.: zaļuota) saulīte lēca BW. 24254, Alschwangen [Aus liv. aļļ "grün"?].

Avots: ME I, 69

àlpa ² : vējš àlpām ² skrien Warkl. n. FBR. XI, 118. àlpām ² salts vējš pūš Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89. ar vienu àlpu ² "atsevišķā paņēmienā" Stom. vienā àlpā ² ebenda, gleichmässig, beständig.

Avots: EH I, 68

àlpa ² (cf. li. al˜pti, verschmachten, ohnmächtig werden [vgl. hinsichtlich der Bedeutung russ. дóхнуть "krepieren"], le. el˜pe, das Luftschöpfen [vgl. Prellwitz Wrtb. ¹ 96 und Būga Šv. d. 1922, 1/2, 87]), bedeutet urspr. wohl den Atemzug als Zeitmass, - Mal, ein Zeitpunkt, Weile: viņš vedināja ve̦lnu uotru alpu spēlēt LP. VII, 202, zum zweiten Male. lietus lija lielu alpu Mar. viņam uznāk slimības alpas Mar. apbrīnuošanas izsauciens un sē̦ru nuopūta vienā alpā A. XII, 652, ein Ausruf des Erstaunens und ein Seufzer der Wehmut vereinigten sich in einem Atemzuge. Besonders beliebt der Instr. Pl. alpām, auch alpiem, zuweilen, auf Augenblicke: dre̦buoņa uznāk alpiem, bet dre̦buoņas nuostāv ilgāk Etn. III, 162; lietus alpiem vien līst Dr. alpām - alpām, auch alpām - tad, bald - bald: viņš skatās laukā, kur lietus alpām stiprāki, alpām lē̦nāki nāk zemē A. XII, 4. laime tam alpām cerību, tad bailes duod Rain. Auch alpī, mit einem Zuge: atmetās, vienā alpī izdzēra Duom. I, 6.

Avots: ME I, 68, 69

‡ àlps ² Auleja "brīdis".

Avots: EH I, 68

‡ al˜pt Dunika, Kal., Rutzau, al˜pstu, al˜pu, (ver)schmachten, an Atemnot leiden: slimnieks alpst nuost. Wohl aus li. al˜pti dass.

Avots: EH I, 68

‡ alsariņš Erwalen, eine kleine Lehmschüssel. Vgl. alcers.

Avots: EH I, 68

‡ al˜seris Frauenb., ein gläsernes, mit einem Deckel versehenes Buttergefäss.

Avots: EH I, 68

‡ alksneniņš BW. 19488, 2 var., = àlksnājs.

Avots: EH I, 68

‡ alsterêtiês "lärmen, tollen" Brucken.

Avots: EH I, 68

‡ al˜star(i)s Dond., der Teller: sviesta alstar(i)s, ein Butterteller Dond. Vgl. alcers.

Avots: EH I, 68

‡ al˜star(i)s Dond., der Teller: sviesta alstar(i)s, ein Butterteller Dond. Vgl. alcers.

Avots: EH I, 68

‡ alta (> ostle. olta) Mar."?"

Avots: EH I, 68

‡ altât (> ostle. oltât) Mar., lügen, faseln.

Avots: EH I, 68

aluksna, s. alksna.

Avots: ME I, 69

‡ alūksnējs (mit ostle, ũ aus uo ?) Nerft, morastig, sumpfig: alūksnēja vieta.

Avots: EH I, 68

‡ aluksnis Hopfenhof, Mahlup, Semershof, = àlksnis, die Erle.

Avots: EH I, 68

‡ alumis, in der Verbind. ilu alumis"?": (suņi) riedami un ķiukdami ilu alumis kâ traki bruka mums virsū Janš. Mežv. ļ. I, 392.

Avots: EH I, 68

alus: Demin. àlteņš ² auch Atašiene n. Fil. mat. 102, alatiņš BW. 19591, 1 var.; 28840 var. (aus Stockm.). Ein gen. s. alis BW. 1291 var. und 19571, 1 und 4 var. nach dem Muster der i-Stämme, wozu Le. Gr. § 307. Verschiedene Attribute und Prädikate zu alus s. bei Rinkužs Fil. mat. 182. Zur Etymologie s. auch Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305 und V. Machek Slavia VIII, 209 ff.

Avots: EH I, 68

alus (li. alùs, Hausbier, apr. alu, Met), das Bier. Demin. alutiņš, dial. aliņš BW. 2401, alutis Aus. I, 22, aluti rudacīti BW. 19528, aluotiņš 19521, altiņš 19877, 8. lielais alus, starkes Bier, mazais a., Klein-, Dünn-, Koventbier; apiņuots a., gehopft Ar. 1072; labs biezs a., starkes Bier, gew. stiprs a.; salts kā le̦dus, gards kā me̦dus BW. 2328. Epitheta im Volksliede; alutiņ, rudacīti Ar. 2007, Braunauge; a., bāleliņ Ar. 2025, Brüderchen; sehr häufig mieža a., Gerstenbier BW. 14759. alus plūst Aus. I, 7, strömt; alus iet uz pagāzām, das B. geht auf die Neige, wird schal. alu darīt, padarīt, izdarīt, brūvēt, tecināt BW. 2328, nach U. auch vārīt, B. brauen; alu nuopildīt mucās, nach U. auch kāst, B. fassen, füllen; alu ielaist, zapfen. Sprw.: kas dzeŗ alu, dabū galu. lieli alū, nelieli misā, die Erwacshsenen (laben sich) am B., die Kinder an der Maische. [Unklar sind die Beziehungen zu aksl. олъ, an. ǫl, ae. ealu, westfinn. olut vgl. E. Kuhn KZ. XXXV, 313 f., J. Schmidt Neutra 180, Thomsen Ber. 157, Walde Wrtb. ² 29, Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 74, Karsten G. - F. L. 173 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 69

‡ *alusviris (?) BW. 19513 var. (Var.: alus vīri, a. vīrs), = aldaris (?). Falls das i vor r wirklich kurz ist, wohl zu virt "kochen".

Avots: EH I, 68

‡ aluts BW. piel. ² 2221, 2, = alus, das Bier.

Avots: EH I, 68

alva: auch N.-Rosen, Wolmar, (mit alˆ ² ) Salis, alvs auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Linden, N.-Laitzen: alvas tiltu liedināt BW. 10764, 2 var. kâ nuo tīra alva lietu 372. līcin līka alvu tilti 18043, 5. . . . vaiņadziņu, krūkļu pītu, alvu lietu! 24349.

Avots: EH I, 68, 69

alˆva, alˆvs (> tahm. âls), das Zinn (li. alvas "Zinn", apr. alwis "Blei", [slav. olovo "Zinn"; gegen die von Brückner Lit. - slav. Stud. I, 67 und 167 behauptete Entlehnung des balt. Worts aus dem Slavischen spricht der Stosston der lettischen Form, vgl. auch Uhlenbeck PBrB. XXII, 537, Lidèn Stud. 60 und 94, Persson Beitr. 302 f.]).

Avots: ME I, 69

alˆvacis, Demin. -ĩtis, der Schwachäugige: alvacīti, svinkājīti, tu jau mani nepanāksi BW. 29110.

Avots: ME I, 69

‡ al˜ve AP., eine Art Zimmerblume (Aloe?).

Avots: EH I, 69

alveris: aus mnd. alver "albern, dumm", s. Zēvers IMM. 1928 II, 312.

Avots: EH I, 69

alveris, ein Ausgelassener, Alberner (Treisin).

Avots: ME I, 69

alvêtiês, albern, Dummheiten machen (Treisin), [Bersohn].

Avots: ME I, 69

‡ alvirtuve,* die Brauerei Pēterb. Avīzes II, 51.

Avots: EH I, 69

alˆvît Oknist, = alˆvuôt: alvīts spannis.

Avots: EH I, 69

alˆvuôt, verzinnen: ar alvu alvuo vaŗa un dzelzs traukus Konv. ² 97.

Avots: ME I, 69

‡ amals (li. ãmalas ) Für. I, = amuols, die Mistel.

Avots: EH I, 69

āmals L., Kleeanger, S. amuols, amuls.

Avots: ME I, 238

‡ ā`mgals ² Saikava, = āmrija.

Avots: EH I, 193

apakšgals: ņemt apakšgalu augšā "abprügeln" Salisb.

Avots: EH I, 70

apakšgals, das untere Ende, Unterteil.

Avots: ME I, 73

apakšmala, der untere Rand: tīkla apakšmala un virsmala Etn. II, 107. ce̦pure ar apaļu dibe̦nu un zvē̦ra ādu nuošūtu apakšmalu BW. III, 1, 35.

Avots: ME I, 73

‡ apalains Spr., rundlich.

Avots: EH I, 71

‡ apalans Zvirgzdine n. FBR. X, 28, rundlich.

Avots: EH I, 71

apalêtiês Ruhtetn sich verirren.

Avots: EH I, 71

apàlguôt, tr., besolden, den Lohn bezahlen: gājējus nevarēja apalguot A. XIII, 794. Refl. -tiês, belohnt werden: dūkuŗu pūles apalguojās spuožām sekmēm B. Vēstn.

Avots: ME I, 74

apaļîgs, rundlich: bifsteķus pataisa plānus un apaļīgus Konv. ¹ 238.

Avots: ME I, 74

‡ apalis Spr., die Hälfte eines gespaltenen runden Holzklotzes. apaliski auch AP. (linsēklu klajienu sataisa apaliski), Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, Saikava (kuokus jau citādi nemerī kâ apaliski).

Avots: EH I, 71

apalisks oder apaļisks, rundlich, oval; Adv. apaliski od. apaļiski (hochle. opaliska in Marienburg RKr. XVII, 145), rund, rundum: ap galvu tai apaļiski apsiets lakats B. Vēstn. villaines vienu malu apaļiski apņēma ap ple̦ciem Etn. IV, 108; apaļiski slē̦gtā rindā BW. V, S. 199; apaliski apcirptiem matiem Jauns.; baru (die Schwade) appļaut apaļiski LP. VI, 126; apaļiski nuovilkta āda, ein heiler Balg St. ādu apaļiski nuodīrāt, nuovilkt ve̦se̦lu ādu, tuo nepārgriežuot, nuo galvas sākuot, tā p. p. zaķim, se̦skam Bers., Lub.;

2) ohne störende Ecken und Kanten, frei, unbesorgt, unverheiratet:
kas kaitēja puisīšam apaļiski (apališki BW. 5271 Lösern; Var.: lustīgam) nedzīvuot.

Avots: ME I, 74

apalĩtis, ‡

2) etwas Rundes überhaupt (?):
tupelīši apalīši (Var.: apaļais rācenīt[i]s) BW. 2974, 1 var.

Avots: EH I, 71

apalĩtis (von apaļš), ein rundes Spännchen für Milch und Grütze AP., N.-Schwanb., Mar.

Avots: ME I, 74

I apaluôt Für. I, irre machen.

Avots: EH I, 71

‡ II apaluôt Bers. n. M. Arons, Fest., = apaļuôt, runden.

Avots: EH I, 71

‡ III apaluôt, aushöhien Fest.: kurmji apaluojuši visus pamatus dzīvuoklim.

Avots: EH I, 71

apaluôtiês, sich verirren: juo tie bija tāļu apaluojušies Spr. Sal. 12, 24. nevarēja vairs ceļa atrast - bij apaluojušās LP. VI, 999. Gew. uneigentl.: apaluojušuos atgriezt, die Verirrten bekehren Kunds.

Kļūdu labojums:
Spr. Sal. = Weish. Sal.

Avots: ME I, 74

apals (unter apaļš): auch Pas. III, 125, Baltinov n. FBR. XI, 127, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 65, Sussei n. FBR. VII, 143, AP., Fest., Linden, Oknist, Ramkau, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine;

4) auch in Ramkau: vēl apalas trīs nedēļas līdz . . .

Avots: EH I, 71

‡ apalts, der Dank Dond.: duod nu, bērniņ, apaltiņu!

Avots: EH I, 71

‡ apalusks (Adv. apalusku) Heidenfeld, Lasd. u. a. FBR. IX, 138 und 158, = apalisks, rundlich.

Avots: EH I, 71

‡ apalvît Oknist, verzinnen. Refl. -tiês Oknist, sich mit einer Eiskruste bedecken: akas spannis apalvījies.

Avots: EH I, 71

apalˆvuôt, ringsum verzinnen.

Avots: ME I, 74

‡ apbalêt, ringsum (ein wenig) bleichen (intr.) Siuxt u. a.: mati saulē apbalējuši.

Avots: EH I, 73

‡ apbalinât, ein wenig oder ringsum weissen (tr.), bleichen (tr.) Wid.: drusku a. sienas Zvirgzdine. Refl. -tiês Spr., ein wenig oder ringsum bleichen (intr., so namentlich von der Wäsche).

Avots: EH I, 73

‡ apbal˜sinât, ringsum weissen (tr., perfektiv), weiss anstreichen: a. ābeles ar kaļķiem.

Avots: EH I, 73

‡ apbalvât, bestechen Lng.; beschenken (mit al˜ ) Dunika.

Avots: EH I, 73

apbalvuôt, tr., beschenken, auch wohl bestechen; apbalvuots, begabt, geschmückt: gara dāvanām, slavas darbiem Pump.; dieva apbalvuots dziesminieks. apbalvuojums, die Beschenkung, das Geschenk: apbalvuo jums ar ordeni, Ordenverleihung.

Avots: ME I, 76

apbàlzît, ‡ Refl. -tiês, eine Decke rings um sich feststopfen Wolm. u. a.

Avots: EH I, 73

apbàlzît, tr., ringsum stopfen: apbalzīt gultu = gultas se̦gas un palagu sabāzt starp gultas malu un gultas maisu C. mājnieki iznāca ārā braucējus apbalzīt Seib.

Avots: ME I, 76

apdalît (li. apdalýti), tr., beschenken, unter eine grosse Menge verteilen: mūs māsiņa apdalīs BW. 25257. atjāj pieci vedējiņi, tuos apdala, vēl paliek 25468. māte apdala viesus cimdiem. apdala visiem brandavu RKr. XVI, 105.

Avots: ME I, 80

‡ apdrumstalât, bröckelnd bestreuen Selsau: a. galdu ar druskām.

Avots: EH I, 78

‡ apdzaldît Warkl., ringsum (mit Nesseln) zerstechen (versengen): a. ruokas ar nātrēm.

Avots: EH I, 79

‡ apgabalaîni, Adv., stellenweise, strichweise: ir lijis . . . tik tâ apgabalaini Janš. Dzimtene III ² , 304.

Avots: EH I, 80

apgabalis,

1) Subst. (s. apgabals): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76: (sienu) apgabaļiem sakaš oder dzanā apgabaļuos Kaltenbr.; ‡

2) Adv., stellenweise:
apgabalis sāka gaiss jau nuoskaidruoties Janš. Atpūta No 373, S. 5. viņas gultne ir apgabalis šaura Janš. Nīca 8 (ähnlich Mežv. ļ. II, 341).

Avots: EH I, 80

apgabals, auch apgabalis,

1) die Gegend, der Umkreis:
senāk šis apgabals e̦suot bijis ļuoti jauks LP. VII, 337;

2) = apgabana: siens aizvien stāvēja apgabaļuos Jauns. met grābekli apgabalī Nerft, Mar., apgabalā Buschh.;

3) der Bezirk:
apgabaltiesa, das Bezirksgericht. Adv. apgabalis (Instr.), apgabaliem, apgabaluos pārduot, pirkt, im Grossen, im Ganzen verkaufen, kaufen, ohne die einzelnen Gegenstände genau zu zählen und deren Wert einzeln abzutaxieren. apgabaļus, in grossem Umfang, in hohem Masse: ik zirgs kluncienu vilcis, ik ūdens apgabaļus placis LP. V, 407. viņam nuo tās dienas dzīvē apgabaļus vedies LP. V, 120. tam jau apgabaļus vien se̦kas LP. V, 341. zirgi apgabaļus sākuši baŗuoties LP. VI, 133.

Avots: ME I, 85

‡ apgalˆdêt Golg., eine harte Kruste bekommen: zeme apgaldējusi.

Avots: EH I, 80

apgalêt (li. apgalė´ti), tr., überwinden, bewältigen: kur nu liks tuos neapgalējamuos krājumus?

Avots: ME I, 86

I apgalêt: auch Bauske, C., Dunika, Golg., Kegeln, Lems., Sessw. u. a.: truoksnis nebija . . . tik neapgalējams, ka dziedāšanu . . . nevarē̦tu . . . dzirdēt Janš. Mežv. ļ. II, 276. vai līdz svē̦tvakaram paspēšu visus tuos darbus apgalêt? Dunika; ‡

2) = aptvert AP.: cik cilvē̦ku karā krita, kas tuo vairs var apgalēt (etwa: fassen, berechnen, sich vorstellen)? N.-Peb. plašuos, tīri neapgalējamuos īpašumus Janš. Līgava I, 109 (ähnlich 64). ‡ Refl. -tiês, bewältigen, mit etw. fertig werden: nevarēja ar saviem darbiem apgalēties Rutzau. nevaru apgalēties ar ties bē̦rnis Dunika. izaudzis tik daudz rāciņu, ka nevar ne apgalēties (dass man nicht weiss, wo man damit hin soll) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 81

‡ II apgalêt, sich mit Glatteis bedecken: apgalējis ceļš AP. apgalējis spainis pie akas ebenda.

Avots: EH I, 81

‡ I apgals N.-Peb., = gals, Ende: tur jau vairs apgala nav.

Avots: EH I, 81

‡ II apgals Warkl. "Regen im Winter".

Avots: EH I, 81

apgalˆve,

1) eine Kopfbedeckung
U., [in Trikaten dafür apgalvis];

2) = apgalˆvene, die Halfter.

Avots: ME I, 86

apgalˆvene,

1) auch Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616;

2) auch Seyershof.

Avots: EH I, 81

apgalˆvene, apgalˆvenis PS.,

1) das die vorn nach oben gekrümmten Schlittensohlen
(galˆvas) zusammenhaltende Gebinde A. XI, 171. apgalvenis ir ragavu galvu balziens Selb., savienuotājs (Selburg); in Laud. apgalvnieks;

2) übertragen auf den ganzen vorderen Teil des Schlittens, die vordere Krümmung der Schlittensohlen;
apgalvenis ir ragavu priekšējā puse PS. [In Dondangen dafür apgâļi, nach gâla "galva"];

3) mehrfach um den Kopf gewundenes Tuch;

4) eine Halfter ohne Leitseil
A. X, 2, 255.

Avots: ME I, 86

apgalˆvenis (unter apgalˆvene),

1) auch Mar.,

2) auch KatrE., Salis.

Avots: EH I, 81

‡ apgalvienis Warkl., apgalviens Stom., = apgalˆvene 2.

Avots: EH I, 81

‡ apgalˆvines Warkl. n. FBR. XI, 120, = apgalˆvene 2.

Avots: EH I, 81

‡ apgalˆvinis,

1) =apgalvene 1 Stom.;

2) = apgalˆvene 2 Mahlup.

Avots: EH I, 81

apgalˆvji (li. apgalvỹs), das Kopfstück der Zäummung RKr. III, 127.

Avots: ME I, 86

apgalˆvuôt, behaupten, beteuern, versichern: saimniece svē̦ti apgalvuojuse, ka nedz meitenes, nedz jaunavas neredzējuse LP. I, 177. apgalvuojums, die Behauptung. [apgalvuoties L., sich verbürgen].

Avots: ME I, 86

apkala: kas tur par lītu,- tik tāda apkala krīt (es glatteiset) Kaltenbr. ragavām silkši apsaļ ar apkalu ebenda. kad laiks atlaižas mīksts, kuokuos sniegs izkūst un drusku līst un tad spēji paliek salts, tad viss ūdens sasalst un pie zariem ir lieli gabali tuo sauc par apkalu. kad laiks sāk laisties, tad apkala krīt nuo kuokiem nuost AP.

Avots: EH I, 89

apkala, apkale, Demin. -iņa, apkaliņš (Grosdohn), Glatteis (li. àpkala [Lit. Mitt. I, 133 und bei Bezzenberger Lit. Forsch. 96], russ. колѣть, erstarren, frieren, s. Zubatỳ AfslPh. XVI, 395). apkala līst, es glatteiset Bers., Buschh. apkala ir le̦dus, ar kuo pārklājas kuoki, kad aukstā laikā uznāk migla C.

Avots: ME I, 92

apkalaîns: apkalains laiks, Kahlfrost.

Avots: ME I, 92

‡ apkal˜dinât (li. apkáldinte), (wiederholt) beschlagen Spr.: a. zirgu, ratus. a. pūra lādi (ar ornāmentiem). Refl. -tiês, mit dem (wiederholten) Beschlagen endgültig fectig werden: vai e̦sat nu reiz apkaldinājušies? Fest.

Avots: EH I, 89

‡ apkaldît (li. apkáldinti) Spr., = ‡ apkal˜dinât.

Avots: EH I, 89

‡ apkalêt, sich mit Glatteis bedecken: apkalējis ceļš Bauske.

Avots: EH I, 89

‡ apkalêtiês "buojāties": apkalējušās uolas Bauske.

Avots: EH I, 89

‡ I apkalinât (li. apkãlinti "einkerkern") Warkl., = ‡ apkal˜dinât: a. zirgu.

Avots: EH I, 89

‡ II apkalinât, halbwegs abmästen (gew. auf Schweine bezogen) Ass.-Kalt.: (sivē̦nu) drusku apkalina i[r] kaun.

Avots: EH I, 89

‡ apkalis bei Voelkel Lithauische Studien (aus der Kuristhen Nehrung), = apkala.

Avots: EH I, 89

apkalne, Demin. -ĩte, eine kleine Insel im Sumpfe Lub.

Avots: ME I, 92

‡ apkalnis Erlaa, der Hügel.

Avots: EH I, 89

‡ apkaluôt, = ‡ apkalêt: apkaluojis ceļš Bers., C., Sessw. apkaluojuši kuoki C.

Avots: EH I, 89

‡ apkalpîgs Wid. dienstfertig: tas bijis pret viņu pārāk uzmanīgs, pārāk apkalpīgs Janš. Dzimtene V, 129.

Avots: EH I, 89

‡ apkal˜pinât, = apkal˜puôt: nevar a. vien! Bauske.

Avots: EH I, 89

apkal˜puôt, ‡ Refl. -tiês, sich bedienen, einander bedienen: apkalpuojieties paši!

Avots: EH I, 89

apkal˜puôt, tr., bedienen: nevaruot ķēniņa meitu apkalpuot LP. VII, 219. pircēji tika apkaluoti rūpīgi un pareizi A. XX, 105. Refl. -tiês, sich selbst bedienen: ikkatrs pats apkalpuotuos Pūrs III, 100. apkalpuôtãjs, -a,

1) der Diener;

2) der gewisse (ehrenvolle) Pflichten dienend erfüllt;
kāzu apkalpuotājiem sameta algu kāzenieki BW. III, 11. apkalpuojums, die Aufwartung, Bedienung.

Kļūdu labojums:
BW. III, 11 = BW. III, 1, S. 11

Avots: ME I, 93

apkals (auch apkala oder apkalu) le̦dus (Marienburg), Glatteis, "glums le̦dus, kas sasalis bezvēja laikā, kad nav viļņu bijis."

Avots: ME I, 93

apkàlst,

1): kad paē̦d, trauki tūlīt jānuomazgā, citādi apkalst Siuxt; ‡

2) visi kārkli apkaltuši Segewold u. a., alle Bachweiden sind verdorrt.

Avots: EH I, 89

apkàlst, intr., betrocknen: ābuoliņš jau labi apkaltis.

Avots: ME I, 93

‡ apkal˜stît, = ‡ apkaldinât: a. zirgu C.

Avots: EH I, 89

apkal˜t, ‡ Refl. -tiês, mit dem Schmieden ganz und gar fertig werden: vai e̦sat jau apkalušies? Fest., Trik. u, a.

Avots: EH I, 89

apkal˜t [li. apkálti], beschlagen: zirgus, ratus. apkalums, das erfolgte Beschlagen, der Beschlag, die Einfassung: par zirga apkalumu kalējs nuoņēma lielu naudu. kuoka durvis ar dzelzs apkalumu JK. III, 1.

Avots: ME I, 93

‡ apkàltêt,

1) ringsum (ein wenig) trocknen
(tr.; pertektiv) Wid.: a. sìenu, labību, iesalu C., Jürg., Kl., Nitau, Saikava u. a.;

2) = apkàlst: zeme ir apkaltējusi Kl., Selsau, Sessw. Refl. -tiês, sich ringsum (ein wenig) trocknen (perfektiv) Spr.: ej nu, apkaltējies pie krāsns!

Avots: EH I, 89

‡ apkàltinât ² Golg., Lis., Schwanb., (mit àl ) Trik., (mit alˆ ² ) Lems., Schnehpeln, ringsum (ein wenig) trocknen (intr.) machen, lassen: a. maizi.

Avots: EH I, 89

‡ apkalu, Adv., zurück Mag. XVII, 1, 80.

Avots: EH I, 89

apmàldinât, caus., irre leiten, verwirren: vedējs veda brūti aizsietām acīm ap galdu, apmaldinādams, lai nezinuot iet atpakaļ BW. III, 1, 54.

Avots: ME I, 104

apmàldîtiês, sich verirren: bē̦rni uoguodami apmaldījušies LP. VI, 24.

Avots: ME I, 104

apmale, apmala, apmalis (ap + mala, der Rand), der Rand ringsherum, ein Stück Feldes an der Grenze: kamzuoļi krunkuotām apmalēm Līb., ein Kamisol mit faltigen Rändern. ce̦pure ar caunādas apmalīti. cūka skrēja gar apmalu A. XVI, 499. apmalu jeb kontūru zīmējums MWM. X, 155, Contourzeichnung. lapu apmale Ar. Mit apmaies bezeichnet man in Nauditen Plätze, wo Pflanzen einer bestimmten Gattung zu wachsen pflegen: zemeņu, aviešu apmales, Plätze, wo Erd-, Himbeeren wachsen. apmaļu ļaudis, Leute aus der Umgegend, Nachbarn Burtneek.

Avots: ME I, 104

apmal˜t, ‡

3) māsu sudmālas apmaļ visas apkārtējās mājas, unsere Mühle mahlt für alle umliegenden Höfe
Siuxt.

Avots: EH I, 100

apmal˜t [li. apmálti], refl. apmal˜tiês, das Mahlen beendigen: neduod, dievs, tuo redzēt, kad apmals malējiņi Ar. 1406, Gott, verhüte das zu erleben, dass die Mahlenden ihre Arbeit (für immer) beendigen, mit der Arbeit zu kurz kommen. apmalās (Var.: apsamala) dzirnaviņas ir ar mazu malējiņu BW. 7566, die Handmühle hat auch trotz (bei) der kleinen Müllerin ihre Arbeit vollbracht. Auch in übertragener Bedeutung: es apmalu ("durchwanderte") jau visu tirgu Druva I, 278.

Avots: ME I, 104

‡ apmĩžalêt Ahs., = apmižļât: atjāja Mārtiņš sirmu zirgu, atnāca Katrīne, apmižarēja VL.

Avots: EH I, 102

‡ aprumalât Trik., = aprumelêt.

Avots: EH I, 110

apsala [li. ãpšalas] = apkala. C.

Avots: ME I, 117

apsalˆdêt, tr., etw. ein wenig abfrieren lassen: meita apsaldējuse kājas, ausis. Refl. -tiês, ein wenig sich erkälten: viņš bij apsaldējies un dabūjis iesnu Vēr. II, 26. apsaldējumi, leichte Frostbeulen.

Avots: ME I, 117

‡ apsalˆdinât, sich erkälten machen (lassen): a. zirgu Warkl.

Avots: EH I, 111

‡ apsalêt Neu-Salis, Sussikas, = apsalˆt: mellenes apsalējušas.

Avots: EH I, 111

‡ apsalinât Bērzgale "(Malz) mit heissem Wasser begiessen".

Avots: EH I, 111

‡ apsapiņuôt Borchow, = nùosapņuôt 1.

Avots: EH I, 111

‡ apšàlkuôt, vom Gebrause erschallen machen: viļņu apšalkuotās piekrastes A. Grīns Septiņi un viens 33.

Avots: EH I, 119

‡ apšàlkt, umrauschen Bauske: skaņas tuo apšalca nuo visām pusēm.

Avots: EH I, 119

‡ apsaluôt Siuxt, befrieren: kad rudeņuos apsaluojis, var iet pāri visiem laukiem.

Avots: EH I, 111

apsalˆt,

1): apsalst dažs labs, manchem frieren Hände und Füsse ab
BielU.

Avots: EH I, 111

apsalˆt [li. apšálti],

1) etwas gefrieren, befrieren, vor Frost leiden:
rāceņi apsaluši. ceļš apsalis. lai apsala ļaužu mēles, ap manim runājuot BW. 8866. Ilzei sirds tā kā apsala A. XX, 403;

2) von Frost vernischtet werden in grossem Umfange:
šuonakt visas puķes apsalušas. Refl. -tiês, sich erkälten: ne viņš neapsalstas, pat ne vaidēt neievaidas. apsalums, alles, was von Frost gelitten hat, die Frostbeule. Refl., die Erkältung: Gusts tikai ar vieglu apsalumuos pārlaida šuo gadījumu Aps. IV, 78.

Avots: ME I, 117

apsiẽkaluôt, -ât, tr., mit Speichel (siekalas) benetzen, begeifern: drēbes. mūsu" publicisti" apsiekaluoja savu valuodu un rakstniecību Druva II, 244. Refl. -tiês, sich besabbeln.

Avots: ME I, 120

‡ apskalˆdît (li. apskáldyti) bluķi Salis, von einem Klotz ringsum Stücke abspalten.

Avots: EH I, 112

‡ apskalinât, bespülen: a. vīna pudeli un nuolikt Salis.

Avots: EH I, 112

I apskaluôt, tr., bespülen, abspülen: pļavas viļņu apskaluotas. e̦ze̦rs bij plūduos apskaluojis visu malu JR. V, 26.

Avots: ME I, 121

II apskaluôt (zu skals), mit Pergeln beschlagen: jaunbūvei sienas jau apskaluotas Dubbeln.

Avots: ME I, 121

‡ apsmalstît, ringsum abschöpfen: a. putas.

Avots: EH I, 115

‡ apspalêt, niederhauen (eine grosse Anzahl von Objekten) Stenden: a. visu mežu. Auch statt apspaļêt I, 124 muss apspalêt gelesen werden.

Avots: EH I, 115

apspal˜vuôtiês, sich befiedern M.: neapspalvuojies... putniņš Plūd. LR. III, 292. apspal˜vuôts, befiedert: apspalvuota aste Konv. ² 2841. miesas apspalvuojums, Befiederung Konv. II, 475.

Avots: ME I, 124

‡ aptàlzît Trik., = apdaũzît (von Menschen): aptalzīts puika.

Avots: EH I, 121

apvàldît [li. apvaldýti], tr., besänftigen, bändigen: apvaldītās raudas Druva I, 566; apvaldītā balsā in ruhigem Ton Vēr. II, 782. Refl. -tiês sich beherrschen.

Avots: ME I, 133

apvaldzinât, fesseln, verstricken: dievs mani ar savu tīklu apvaldzinājis Hiob 19, 6.

Avots: ME I, 133

‡ apvalguôt "(einen Kornhaufen) mit Garn beziehen (der Vögel wegen)" Für. I.

Avots: EH I, 125

apval˜kât, ‡

2) (kurierend) wiederholt bestreichen:
a. slimu vietu ar ruoku Wessen.

Avots: EH I, 125

apval˜kât, freqn. von apvilkt, abtragen: svārki bij stipri apvalkāti Sil. Refl. -tiês, abgetragen werden (von Kleidern).

Avots: ME I, 133

apval˜ks, ‡

2) ein abgetragenes Kleidungsstück
Garrosen.

Avots: EH I, 125

apval˜ks, der Anzug, das Kleidungsstück Dobl., der Überwurf Dr.

Avots: ME I, 133

apval˜nis, der Wall, auch apvaļ˜ņuõjums: nuo izkaltušiem mē̦sliem apme̦sti apvaļņuojumi R. A.

Avots: ME I, 133

‡ II apvaln(īt)is Kalz. n. Fil. mat. 25 "apvalnis cimdam vai zeķei; cimda vai zeķes aizadījums".

Avots: EH I, 125

‡ II apvaln(īt)is Kalz. n. Fil. mat. 25 "apvalnis cimdam vai zeķei; cimda vai zeķes aizadījums".

Avots: EH I, 125

apvalˆstît, freqn. von apvelt, wiederholt umwälzen, hin- u. herwälzend unuber, schmierig machen: atruon ņuciņu apvalstītas maizes Up.

Avots: ME I, 133, 134

‡ apzvalˆstît Saikava, (mit alˆ ² ) Salis, wiederholt (sch)wanken machend umstürzen: a. laivu apkārt.

Avots: EH I, 128

ârgalĩba, Geckerei.

Avots: ME I, 242

ârgalietis, der Auswärtige Kaln.

Avots: ME I, 242

ârgalîgs, geckig, töricht.

Avots: ME I, 242

ârgalis, der Geck, einer, der sich nicht gut benimmt; f. ârgale: ir jau tāda ārgale, vai nu viņu kāds krietns puisis precēs Purap.

Avots: ME I, 242

ârgaluôtiês, sich geckenhaft benehmen, albern.

Avots: ME I, 242

ârgals: loc. ārgalā U. "auf der Fläche ausserhalb des Waldes; nach dem äusseren Ende hin".

Avots: EH I, 194

ârgals, das äussere Ende: jāapgriež riteņi uotrādi, - rumbu ārgali uz iekšu LP. V, 13.

Avots: ME I, 242

‡ àrkale ² Fest., ein Kuhname.

Avots: EH I, 129

ârmala, der äussere Rand: mūs viņa guldinās ārmalā LP. V, 40; ârmalas siens, Feldwiesenheu Etn. III, 136.

Avots: ME I, 243

‡ ârmalieši, = ârļàudis: ja nu vēl būtu ar citu - ārmaliešu ļaudīm, bet ne paši izjurieši Kaudz. Izjurieši 171.

Avots: EH I, 195

ārsala, böses od. mutwilliges Weib, wütende Kuh Selb. n. Etn. IV, 65. [Zu li. aršùs "heftig", aršýtis "zornwütig toben", as. irri "zornig" u. a. bei Walde Wrtb. ² 258.]

Avots: ME I, 244

ârvalstinieks, ârvalstnieks,

1) = ârpagastnieks;

2) in neuerer Zeit auch: der Ausländer
(= ārzemnieks).

Avots: ME I, 244

‡ ârvalstnīca AP., eine Auswärtige, in einer fremden Gemeinde Wohnhafte.

Avots: EH I, 195

ârvalstnieks (unter ârvalstinieks),

1): auch Fest.

Avots: EH I, 195

ârvàlsts, -s,

1) die ausserhalb der Gemeinde liegende Gemeinde, die fremde Gemeinde:
viņš ienācis nuo ārvalsts;

2) der fremde Staat.

Avots: ME I, 244

asgalîgs, spitz: asgalīgie taustekļi Up.

Avots: ME I, 143

asgalis, auch asgals, das spitze Ende.: makšķere pastāv nuo galvas, kāta un asgala Konv. ² 2600; asgala nazis, ein spitzes Messer U.

Kļūdu labojums:
makšķere = (makšķeres āķi)

Avots: ME I, 143

‡ *ašķagals, in der verbind. ašķagala līgaviņa BW. 22018, 1, von einer minderwertigen Frau gesagt (vgl. astgals 3).

Avots: EH I, 132

‡ *ašķugals, in der Verbind. ašķugala (ašķugalu. 22018, 1 var.) līgaviņa BW. 22018, 4 var., von einer minderwertigen Frau gesagt (vgl. astgals 3).

Avots: EH I, 132

astagalis (unter astgals) - auch Saikava (in allen 3 Bedeutungen),

1): tāds a. vien bij palicis, kuo kast Saikava.

Avots: EH I, 131

‡ astesgali, = astgals 2, das Achterkorn Dickeln n. BielU.: mazās labības un astesgalu bija ... daudz Janš. Mežv. ļ. I, 310. nuo astesgaliem ...vārīt cūkai dziŗu 235.

Avots: EH I, 131

astgals,

2): plur. astgali auch Seyershof: kriķam astgalus sēj.

Avots: EH I, 132

astgals, auch astagals, astagalis, astgalis, astĩgalis C., PS., astigalis,

1) das Schwanzende, ein kleiner Teil:
tie tak nebija visi, kas mums aizšāva gaŗām. kas nu visus deva! tas jau bij tikai tas astīgals A. XIV, 9;

2) das leichte, beim Worfeln hinten (gleichsam als
aste) bleibende, minderwertige Getreide, Achter-, Hinterkorn BW. 8720. gew. Pl., auch astugali, astes, astītes, astīšu gali Etn. I, 94, ašķi, s. dieses, astigalas (Serb.) genannt: tā ir tikai astīgalu labība A. - Peb.; astu (Var.: ašķu) galu alutiņš BW. 19722; aštu gali 21348, 6 (Kontaminationsprodukt aus ašķu u. astu gali);

3) minderwertig, von der Frau; eig. die letzte ihrem Werte nach:
es citkārt, jauns būdams, meitas laidu vējiņā; man pašam gadījās astagala līgaviņa Ar. 924. (Var.: astagaļa, astigaļa, astigaļu, astigales, astesgala, aščugalu (ašču unter dem Einfluss des Litauischen) līgaviņa BW. 22018.)

Kļūdu labojums:
21348, 6 = 21318, 6

Avots: ME I, 145, 146

astīgalis (unter astgals),

2): plur. astîgaļi AP., astigaļi ² Golg.

Avots: EH I, 132

‡ atalga,* Entgelt, Entlohnung: par visām reizēm nu dabūsi tu atalgu Plūdonis Lapsiņa-kūmiņa 28.

Avots: EH I, 133

atàlguôt, tr., besolden, belohnen, vergelten: kalpus atalguo ne naudā vai graudā, bet ar zemes gabalu. un tavu lēnsirdību atalguo MWM. V, 252. Refl. -tiês, sich bezahlt machen, Vergeltung, Lohn erhalten: pūliņi atalguojās Pūrs III, 49. atàlguõjums, die Belohnung.

Avots: ME I, 148

‡ atbala Für. I, weisser Schein des angeheuden Tages: nu a. me̦tas.

Avots: EH I, 134

‡ atbalêt, wiederum blass (hell) werden: seja atbalējusi nuo vasaras nuode̦guma Bauske. kad rudzi bal, tad cilvē̦ks ar sāk atbalēt Siuxt.

Avots: EH I, 134

‡ atbalinât Warkl. "weiss machen": pamazām a. drēbi.

Avots: EH I, 134

atbalsinâtiês, s. unter balsinât.

Avots: EH I, 134

‡ atbalsîtiês, = atbalsinâtiês: luopi labi atbalsījušies U. (unter balsīties). guovis atbalsījušās (kļuvušas tre̦knākas un ar spīduošu spalvu) A. X, 2, 939.

Avots: EH I, 134

atbalšņi, die Schweller an der Orgel Vēr. I, 1019.

Avots: ME I, 150

atbàlsuôt, auch atbàlsêt, gew. refl. atbàlsuôties, wiederhallen: tautiņās māsa dzied, bāliņuos atbalsēja (Var.: atskanēja) BW. p. 228. kā skaņi atbalsuojas mežs Purap.

Kļūdu labojums:
wiederhallen = widerhallen
BW. p. 228 = BWp. 228 ¹

Avots: ME I, 150

atbàlss: Demin. gen. s. atbatsiņas BW. 506, 1 var.

Avots: EH I, 134

atbàlss, -s, oder -a (li. ãtbalsas), der Wiederhall, das Echo: pa tumšajiem mežiem atbalsis šņāks J. dz.

Kļūdu labojums:
Wiederhall = Widerhall

Avots: ME I, 150

‡ atbalˆstîgi,* Adv., (unter dem Arm, an der Fland) gestützt: Edes un Laķa atbalstīgi pavadīta Kaudz. Jaunie mērn. laiki lV, 66.

Avots: EH I, 134

atbalˆstît, r., stützen: pīlāri atbalstīja balkuonu Laps. galvu ruokā od. uz ruoku atbalstīt. Refl. -tiês, sich stützen: ar vienu ruoku uz galdu atbalstīdamās Vēr. II, 148.

Kļūdu labojums:
r. = tr.

Avots: ME I, 150

atbalˆsts, die Stütze, Unterstützung: viens stāv atbalstam aiz manis Vēr. I, 1026.

Avots: ME I, 150

atbaltêtiês, wieder weiss werden L. Ungebr.

Avots: ME I, 150

atbalzît, tr., etwas stützen. Schwnbg.

Avots: ME I, 150

‡ atčalavîtiês Rutzau, atčalîtiês Dunika, bis zum eigenen Überdruss (zur Genüge) schwatzen.

Avots: EH I, 138

‡ atčaluôtiês, = ‡ atčalavîtiês.

Avots: EH I, 138

atdalît (li. atdalýti), tr., abteilen, absondern: graudus nuo pe̦lavām. Refl. -tiês, sich abtrennen, sich absondern, sich abheben: iz pulka atdalījās plecīgs bruņenieks Pump. sejas krāsa bija bāla, tā ka stipri atdalījās tumšās uzacis R. Sk. II, 127.

Avots: ME I, 153

atgabalus, von weitem: jau atgabalus dzirdēja; atgabalis für apgabalis, en gros Stari II, 107.

Avots: ME I, 157

atgal (in Sauken), auch atgaļus (li. atgãl), zurück: viņš atgaļus atspiež šķē̦pu Sil.

Avots: ME I, 157

‡ atgalêt,

1) bewältigen
N.-Peb.: lielie darbi atgalē̦ti Deglavs Rīga II 1, 76; fertig werden (mit etwas): nevar ar ēšanu a.: te ir pieēdis līdz acīm; nav apgriezies, - prasa atkal Festen. nevar a. putnu sargāšanu nuo iesē̦tas labības ebenda;

2) befriedigen
(mit einem Objektsakkusativ der Person); jemands Wünsche, Forderungen erfüllen Kurmene, Wessen;

3) aushalten:
nāk nelaime uz nelaimes: vairs a. nevar N.-Peb.

Avots: EH I, 141

atgalêtiês,

1) sich erwehren, aushalten, sich befreien in negativen Sätzen,
gew. abhängig von nevarêt: es ar tām mušām nemaz nevaru atgalēties Grünh. Gew. atg. nuo: nuo preciniekiem nevar atgalēties B. Vēstn.; nuo bē̦rniem, nuo miega Alm.; nuo viņas A. XVI, 829;

2) lange Zeit etwas nicht getan, etwas vermisst haben und daher mit besonderem Eifer sich daran machen und damit nicht bald fertig werden können:
nu tik ņe̦mas ar ēšanu; visu dienu atgalējies, er ist jetzt eifrig mit dem Essen beschäftigt, denn er hat den ganzen Tag nichts genossen Etn. I, 45. viņš nemaz nevar atgalēties ē̦zdams, er isst ohne Ende, weil er lange nicht gegessen hat. Sessau.

Avots: ME I, 157, 158

atgalîgs Ahs., gewandt, gesprächig: atgalīga mute.

Avots: ME I, 158

atgalis,

1) ein Kund, mit dem die Erwachsenen zu scherzen lieben
(bē̦rns, ar kuo pieaugušiem tīk nuogalēties Dond.);

2) ein gesprächiger Mensch
Ahs.

Avots: ME I, 158

‡ atgaluôtiês, zur Genüge tollen Wolm.: vai nebūsit reiz atgaluojušies?

Avots: EH I, 141

atgalˆve, atgâle Hasenp., die vordere Krümmung der Schlittensohlen n. Konv. ¹ 651.

Avots: ME I, 158

atgalˆvene: auch Serbigal.

Avots: EH I, 141

atgalˆvene, das die vorn nach oben gekrümmten Schlittensohlen zusammenhaltende Gebinde Nigr., Kursiten; cf. apgalvene.

Avots: ME I, 158

‡ atgalvis Frauenb., = atgalˆvene.

Avots: EH I, 141

‡ atgalˆvuôt, durch Bürgschaft hergelangen machen C.: a. savu draugu šurp nuo Krievijas.

Avots: EH I, 141

atkal bei Glück auch atkaļ], (li. atkalei, umgekehrt, dagegen bei Leskien Nom. 252 und ãtkalas "обратный", wohl zu kal˜tis "reclinari"und dies zu an. hallr "geneigt", got. wiljahalƥei "Neigung" u. a., s. Trautmann Wrtb. 114]);

1) (betont) wiederum, abermals:
es atkal iešu od. es iešu atkal, ich werde wiederumgehen; atkal un atkal, aber und abermals: bēris labību atkal un atkal siekā LP. VI, 64;

2) enklitisch

a) als adversative Konjuktion, an zweiter Stelle des Satzes: es atkal iešu, ich werde aber gehen, im Gegensatz zu einer Aufforderung zu bleiben;

b) in der zweiten Prämisse des Syllogismus, nun: visi cilvē̦ki ir mirstīgi; Jānis atkal ir cilvē̦ks; tāpēc viņš mirstīgs;

c) zur Bezeichnung, dass wnter den gegebenen Umständen eine bestimmte Handlung selbstverständlich ist, besonders häufig in Fragen neben
tad, denn, nun: zināms, kuo tad atkal gaidīt? LP. V, 356, natürlich, worauf sollte er denn wohl warten? kamdēļ tad atkal ne? warum denn auch nicht? gan jau gailītis salasīsies pa zirgu silēm; cik tad tādam vēderiņam atkal vajaga? wieviel hat denn ein so kleiner Magen auch nötig? - Dial. auch atkalāt Dr.

Avots: ME I, 163

atkala: auch Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 77, GoIg.,Kokn., Memelshof, Nötk., Saikava, Wolm., (atkals) Salis.

Avots: EH I, 145

atkala, das Glatteis: atkala ruodas, ja pēc silta laika uznāk aukstums Zaun. cik ziemu atkalu, tik vasarā salnu Etn. II, 96. laiks bij apmeties atkalā Aps. atkala - aple̦duojumi nuo lietus ziemu Mar. RKr. XV, 105. Cf. apkala. In Geistershof spreche man atkula statt atkala.

Avots: ME I, 163, 164

atkalbêt (li. atkalbė´ti) Spr., laut ablesen.

Avots: ME I, 164

atkalētiês (cf. li. atsikal˜ti, sich anlehnen),

1) sich erholen, wieder zu Leibeskräften kommen (nach einer Krankheit):
kad pie mums atnāca, tad bija tāds nuovārdzis; bet nu jau labi atkalējies;

2) sich laben an Speise und Trank:
ļauj jel atkalēties Etn. I, 58, Ruhental;

3) längere Zeit etwas nicht getan oder etw. vermisst haben und daher sich mit besonderem Eifer daran machen:
tie nu gan ir atkalējušies ar dancuošanu; ņe̦mas nuosvīduši Etn. I, 32, Blieden;

4) mit nuo - sich entwöhnen, entfremden:
bē̦rns atkalējies nuo ve̦cākiem, svešumā dzīvuodams C. viņš pavisam atkalējies nuo darba C. [Zu li. atsikal˜ti gehören wohl nur die Bedeutungen 3 und 4 (vgl. damit li. ãtkalas "неохотный"). Dagegen 1 und 2 gehören wohl nebst le. atkala und apkala zu russ. колѣть "krepieren" (urspr. wohl "erstarren", woraus im Lettischen die Bed. "erstarken" entstehen konnte).]

Avots: ME I, 164

atkaliņ AP., A. XX, 410, atkalît Mar., RSk. II, 8, wiederum, abermals (erweitertes atkal).

Avots: ME I, 164

atkalˆne: "ein neben einem grössern Hügel befindlicher (kleinerer) Hügel' Amboten, Schnehpeln.

Avots: EH I, 145

atkalˆne [li. atkálnė], der Abhang, die Böschung: dažu labu kalnu kāpu, dažu labu atkalnīti BW. 9451. cūku gans cūku zīda, atkalnē gulē̦dams 29356. mežuos, gravās un gŗavu atkalnēs vēl sniega diezgan Apsk. I, 176. upītes krastuos un atkalnēs I, 12, Jan.; LP. VI, 513, Nigr.

Avots: ME I, 164

atkalˆniski,

2) a. adīt (s. unter atkalnu): auch Golg., Gulbern.

Avots: EH I, 145

atkalˆniski izdurt ar adatu caur drēbēm, nicht mit der Nadelspitze, sondern mit dem Nadelöhr die Kletder durchstechen Etn. II, 19.

Avots: ME I, 164

atkalnu, atkaļņu Lub., Laud., Adv., bergab: atkalnu skriedams Lautb., EPr. 58. atkalnis iet (Aahof), rückwärts gehen. atkalnu, atkalnis, atkaļņi, atkalniski adīt, vīt links, kraus stricken, flechten: zeķei sviķeli ada atkalniski N. - Schwnb. In Altenwoga u. a. bedeute es auch "rückwärts": ada divus valdziņus uz priekšu, divus atkaļņi (= atpakaļ).

Avots: ME I, 164

atkal˜puôt, ‡ Subst. atkalˆpuõjums, der Gegendienst: kad kam atkalpuojumu nav vajadzīgs ..., tur dara par skaidru atlīdzību Kaudz.Vecpiebalga 47.

Avots: EH I, 145

atkal˜puôt,

1) tr., abdienen:
parādu, dāvanu LP. III, 46;

2) intr., Gegendienste erweisen:
es tev par tuo atkalpuošu;

3) für jem. dienen, Gehorch leisten:
es ar lielākuo prieku gāju laukā un atkalpuoju viņas dienas Jauns.

Avots: ME I, 164

atkals Rothof, = atkala.

Avots: EH I, 145

atkàlst: ka tev... kājas atkalstu! Pas. V, 449.

Avots: EH I, 145

[atkàlst LKVv., intr., abtrocknen.]

Avots: ME I, 164

[atkal˜t (li. atkálti), tr., abhämmern: akmenim malu Ruj., Kalz. - Refl. -tiês,

1) zum Überdruss schmieden;

2) sich abschleifen:
pakavi atkalušies Bers.]

Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss

Avots: ME I, 164

‡ atkàltêt,

1) austrocknen
(intr.) und infolge davon abfallen lassen: a. ratiem šinu (die Schiene) Trik.;

2) (einen Teil des Körpers) erstarren (absterben) machen:
saltums atkaltē... meitai ruokas Pas. V, 449 (aus Warkl.).

Avots: EH I, 145

atkritalas, atkritas, atkritums, gew. Pl. atkritumi, Abfälle: dzīvuokļa tuvumā sakrājas visādi netīrumi un atkritumi SDP. VIII, 63. piensaimniecības atkritumi L. III, 76; Etn. III, 146; savas tautas bēdīgākās atkritalas Balss.

Avots: ME I, 168

[atmala Rujen = apmālis 1; aus * apmala?]

Avots: ME I, 175

[atmala, der Abfall beim Mahlen. Warkland.]

Avots: ME I, 175

atmala, Spr., der Rand. [dārza atmalas = dārza zāļainās malas ap kultivē̦tuo zemi Kreuzb., Rujen, Salisburg.]

Avots: ME I, 175

atmàldîtiês, sich wohin verirren, herschlendern: meža cūka tikai re̦ti pie mums vēl atmaldās RKr. VIII, 83.

Avots: ME I, 175